Paplašinātā meklēšana

‡ àizàuši,

1) = àizâuse 1: aizauši vēl netīri Lis.;

2) eine Schweinekrankheit (Drüsengeschwulst)
Golg., Lubn.

Avots: EH I, 7

‡ àizklaušinât Sessw., = ‡ àizklausinât.

Avots: EH I, 31

apaûši: apaũši auch AP., apàuši ² Auleja, Kaltenbr., KatrE., Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, apaûši ² Frauenb., Grobin, Iw., Kudum.

Avots: EH I, 72

apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.

Avots: ME I, 75, 76

‡ apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

‡ àuši ² Warkl., Adv., "streng, heldenhaft": pret reģiem jis a. stàv Zīdūns, Heft 26.

Avots: EH I, 189

aũšis, der Alberne Hasenp.; gew. aũša.

Avots: ME I, 230

gauši (unter gaũšs),

1): auch (mit aũ ) AP., Ramkau, (mit àu ² ) Bērzgale, Heidenfeld, Linden in Kurl., Lubn., Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: darbs iet g. AP. sakņuojas g. Pump. R. I, 199. viņi tâ g. aug Saikava. cūkas tika g. audzē̦tas Sonnaxt.

Avots: EH I, 388

‡ ìeklaušinâtiês, abhorchen, ablauschen (?): viņas ... nuo vecām sievām ... ieklaušinās, iepruotas un iemācās tādas gudrības Janš. Mežv. ļ. I, 375.

Avots: EH I, 519

izklaušinât, ‡ Refl. -tiês, = izklausîties ‡ 3: izklaũšinājās malu malās, bet zagtā zirga pē̦das tuomē̦r nesadzina Dunika u. a.

Avots: EH I, 456

izklaušinât, izklaušņât Dr., tr., ausfragen, ausforschen, Erkundigungen einziehen, verhören: visas lietas izklaušinājis, lēca zirgam mugurā LP. V, 41. durvju sargs un viņa sieva bij vairāk reizes tikuši izklaušināti A. XX, 811. izklaušināja pūra lielumu BW. III, 1, S. 86.

Avots: ME I, 752

‡ kaûši ² Dond. n. FBR. V, 130 "?".

Avots: EH I, 595

‡ kaušinât, frequ. Zu kaûst ² , scharren Dond.

Avots: EH I, 595

‡ kaûšinīca Warkl. "ein grosser Löffel, den man mit beiden Händen heben muss" (?).

Avots: EH I, 596

‡ ķe̦pauši Frauenb. "unnormal grosse Gegenstande (z. B. Kartoffeln)".

Avots: EH I, 696

klàušinât: auch (mit aũ ) Dunika, Salis, Salisb.: klaušinājuši ļaudīm Janš. Mežv. ļ. I, 384; ‡

2) horchen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: ausis pie sienas licis k.

Avots: EH I, 611, 612

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217

‡ klàušinêt ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 84, Oknist, = klàušinât.

Avots: EH I, 612

klaušinieks: auch Pas. XIV, 96.

Avots: EH I, 612

klaušiniẽks, klaušeniẽks, der Fronbauer: zemniekus pārvērst par klaušeniekiem Apsk.

Avots: ME II, 217

[lakauši Nötk., eine Art Wasserpflanzen (augļi gļuotaini un līdzīgi kalmju čukuriņiem, sirds veida lapas biezas, stublājs - stingrs, gaļains; pavasarī, kad nav vēl citu zāļu, lakaušus sagrūstus duod sivē̦niem).]

Avots: ME II, 415

ļakauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. II, 73.

Avots: ME II, 530

[* le̦pauši (gespr. lapauši) "eine Pflanze mit grossen Blättern an feuchten Stellen, die als Schweinefutter dient" Marienhausen, Dricē̦ni. - Vgl. auch lapauši.]

Avots: ME II, 452

‡ miegauši N.-Peb. "Herzklappen": sirdij ir m.

Avots: EH I, 824

nejaũši: mit aũ auch Orellen, mit aû ² auch Seyershof.

Avots: EH II, 13

nejaũši C., nejaûši Smilt., nejaušis Seib., nejaušu, Adv., unvermutet, unverhofft: tas man nejauši tâ gadījās. jūs nuo manis bēgtin bē̦gat, ja nejaušis kur satiekamies Seib. Schon bei Manz. nuo nejauši, auch nuo nejaušu, [nuo nejauša Glück Lukas 10, 31], nach dem deutschen "von ungefähr": nuo nejauši gadās saimniecei ieiet kūtī Etn. III, 92. [juo nuo nejauši e̦sam mēs dzimuši Glück Weish. Sal. 2, 2.]

Avots: ME II, 717

[nùoklaũšinât Dunika, verhören: n. zagli.]

Avots: ME II, 797

pãrklaušinât (unter pãrklàusinât),

1): auch (mit aũ) Dunika, Salis; kas viņu bija skuolā pārklaušinājis Janš. Dzimtene II, 183.

Avots: EH XIII, 202

rum̃pauši: auch (mit ùm ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 383

rum̃pauši Nigr., .U., RKr. II, 72, Konv. ¹ 874, Tauerkaln n. Mag. XIII, 40, Ronneb., Karls., rumpuči U., Konv. ² 3820, Faltenmorcheln (helvella L.). Nach Sehwers Die d. Lehnw. im Le. 463 aus *ruoņpauši, vgl, ruoņu pauti U. "grosse Morcheln"; näher liegt es, an rūņu pauči zu denken.

Avots: ME III, 559

saklaušinât Wid., tr., intr., durch Nachfragen, Erkundigungen erfahren, zu hören bekommen: ar lielām pūlēm saimnieks saklaušinaja puisi (...erfuhr, wo ein Knecht zu haben ist) Ahs. nuosūtīju uz pilsētiņu saklaušināt nesade̦rē̦tu strādnieku A. XXI, 2. saklaušinājuse, ka meita ellē pie ve̦lna LP. V, 378. ne˙kur nevarējis saklaušināt, kur galdautu atrast VI, 474. sieva saklaušinājuse, ka vīrs ne˙pavisam kruogā nebijis VII, 35. saklaušināt par viņām nuo dienestniekiem Konv.2 586. rakstītājs aprādījumu dibina... uz saklaušinājumiem ebenda 391.

Avots: ME II, 649

tràušinâtiês ² Bers., sich geschäftig bewegen: cielaviņa trausinājās ligzdiņā Veselis Tīrumu ļaudis. Wohl zu traustiês.

Avots: ME IV, 227

uzklaušinât, ‡

2) horchen:
ausis pie sienas griezt uzklaušinājuot Stender Deutsch-lett. Wrtb, (unter "Ohr").

Avots: EH II, 725

uzklaušinât Golg., hinhörend, aufmerkend, Erkundigungen einziehend zu wissen bekommen, auffinden: viņš pilsē̦tās uzklaušināja izveicīgus cilvē̦kus Stāsts Krieviņ 33. uzklaušini un uzmeklē tu kur tādu gudru sievu! Janš. Mežv. ļ. I, 329.

Avots: ME IV, 341, 342

zilauši, Feldrittersporn LKVv.

Avots: ME IV, 718

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

‡ àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.

Avots: EH I, 7

‡ àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

apdzist [li. apgèsti], intr., erlöschen, auslöschen: apdziest mana uguntiņa Ar. 155. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr. I, 797. bezdievīguo spīdeklis apdzisīs Spr. Sal. 13, 9.

Avots: ME I, 84

‡ apklaũšenêt Siuxt, = ‡ apklaušinât 2: varat a. kādam mani, vai es e̦su mājā, vai neesu Siuxt.

Avots: EH I, 91

[apuoži, für apauši in Naukschen.]

Avots: ME I, 133

aûgšnams ,* das Oberhaus (in England) Vēr. II, 1018. aûgšpē̦du, aûgšpē̦dus, aû(g)špêdin Mar., aûgšpē̦d Dünsb., aûgšupê̦du PS., aûgšupê̦dus JK. V, 59, 63, augšiņpē̦du Kaul., aušinpē̦du BW. 33017, 3 var., aûgšņpē̦du Lös. n. Etn. III, 146, aûšņupē̦d RKr. XV, 106, auf dem Rücken liegend, das Oberste zu unterst gekehrt: uzgulsties augšupē̦dus LP. VI, 970. dē̦ls apgriezis ķēniņa pili augšpē̦du LP. III, 83. krita sieva augšupē̦d BW. 34485.]

Avots: ME I, 219

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230

bakāns C., AP., Bers.,

1) ein Tier od. eine Frucht von aussehnlicher Grösse;
tas vare̦ns bakāns AP. u. A. X, 2, 438 vīrs kā bakāns, ein stämmiger grosser Mann AP.; vgl. bakacis 2;

2) bak a ns sei in N. - Schwnb. ein untaugliches Holzstück;

3) bakāns Stockm. n. Etn. II, 137, III, 129,gleichbed. mit bak a cis 1. [Das aus dem Slavischen (r. бóхон) entlehnte II. li. bãkanas "Brotlaib"
stimmt in der bedeutung nicht; etwa zu li. bakamaušis "неловкiй, топорный, неуклюжiй"[?

Avots: ME I, 252

brũnêt, [auch brūnuôt Wid.],

1) braun färben
Spr.;

2) intr., braun werden, [einbrennen
Wid.]: rauši krāsnē sāk brūnēt Druva I, 402.

Avots: ME I, 341

dižvirsa, ein Gerstenbrei, den man auf die "dižrauši" streicht.

Avots: ME I, 476

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu? ‡

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361

gaũšs [Dond.],

1) langsam:
tu allažiņ tāds gaušs Lautb. Vidv. II, 72;

2) langsam wachsend,
n. U. undicht: "gauši rudzi"- saka par vājiem, lē̦ni auguošiem rudziem Schmarden (nach U.: der Roggen steht undicht). gauši sē̦ta sē̦kla, dünn gesäte Saat St. Häufiger das Adverb gauši [Ost - Livl. n. U.],

1) langsam:
gauši tautas jāja BW. 18452. gauši brauca vedējiņi 16744, 1;

[2) undicht
U. - Zu gauss.]

Avots: ME I, 613

iemausis: iemauši "iemaukti" Preiļi in Lettg.

Avots: EH I, 529

îsums,

1) die Kürze, das Kurzsein:
ej, dieniņa, īsumā, werde kürzer BW. 4453. kruodzenieku īsumā pārklaušināja Dīcm. I, 43;

2) īsumi,

a) Überbleibsel von getockter Wolle Frauenb., kurze, schmutzige Wolle
A. XIV, 1, 409: meitieši... kārsa vilnas īsumus Latv. [īsumiņus paturēja dzīparam BW. 35627;]

b) Kurzstroh:
īsumi - smalkie jeb īsie salmi, kuo atšķiŗ ar režģa palīdzību, kad piedarba klājiens jau nuokults Druw., Bers. n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 838

izcept [li. iškèpti],

1) tr., ausbraten, ausbacken:
gaļu, maizi. cik ce̦pdama kviešu maizi, tik izcepu kukulīti BW. 9397;

2) intr., ausbacken, ausbraten:
plācenis izce̦p Etn. II, 6. Refl. - tiês,

1) sich sonnen:
nu tik labi izcepāmies saulē;

[2) ohne menschliches Zutun ausbacken
(intr.): man rauši izcepās pārāk ātri Neuenb.].

Avots: ME I, 721

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izjât (li. išjóti),

1) aus -, herausreiten
nuo meža;

2) länge Zeit reiten:
tie izjāja dienu, nakti BW. 13272;

3) tr., ausreiten:
tr., ausreiten: gribēju jauns būdams izjāt savu kumeliņu BW. 29742. izjāji bez apaušiem manu ērzeli LP. I, 17. tīšām tautas sabaruoja izjājamuo kumeliņu Reitpferd BW. 17206;

4) bereiten, durchreiten:
visu valsti;

5) ausreiten, reitend verderben:
pļavas, labību;

[6) betrügen
C., Domopol;

7) izjāt meitu, ein Mädchen beschlafen
Bers.] Refl. - tiês, sich ausreiten, seine Reitlust befriedigen, oft mit dem Nebenbegriff des vergeblichen Reitens: nu tik labi izjājuos. simtiem tai dienā vēl izjājās, bet par velti LP. I, 62.

Avots: ME I, 745

‡ izklaušenêt N.- Autz n. BielU., = izklaušinât.

Avots: EH I, 456

izklaušņât (unter izklaušinât): šaî taî jis izklaušņā Pas. V, 176 (aus Domopol).

Avots: EH I, 456

izpùst (li. išpũsti), tr.,

1) hinaus -, ausblasen:
kuplu dūmu. izpūsta svece neiede̦gas. vējš izpūš rudzu asnus Grünh.;

2) blasend eine Ton hervorbringen:
fleites izpūstu par visiem stiprāki Apsk.;

3) blasend ausdehnen, hervorbringen:
pūsli. tanī pašā laikā tārpiņš izpūš nuo sulas pūslīšus;

4) aufblasen, aufblähen, erheben, wehen lassen:
šņākdams, izpūstu asti, izlaistiem nagiem runcītis glaužas pie glābējas AU.;

5) schiessen:
izpūtis šāvienu gaisā JU. Refl. - tiês,

1) sich aufblähen:
plauši viņam izpūstuos uotru tik lieli A. XX, 231;

2) zur Genüge blasen:
vējš diezgan jau izpūties.

Avots: ME I, 787

izsprâgt (li. išsprógti), auch izsprêgt, intr.,

1) ausplatzen:
man izsprāga bikšu knuope BW. 382. mucai izsprāga dibe̦ns LP. VI, 757. durvis kâ nieks izsprāga nuo eņģēm LP. VII, 148. kad tev acis izsprāgtu! lai tev acis izsprāgst! eine Verwünschungsformel;

2) zerplatzen:
izsprē̦gušas (gew. izsprē̦gājušas) lūpas St.;

3) aufbrechen:
lapiņas, pumpuri jau izsprāguši;

4) abknallen, losgehen:
bise nejauši izsprāga;

5) krepieren, aussterben:
vēži upē izsprāguši. kaimiņas izsprāgušas visas cūkas, guovis, aitas, bites.

Avots: ME I, 803

jê̦lausis,

1) ein Harthöriger:
runā skaļāk, tas ir jē̦lausis Gaw.;

2) ein verkommenes Ferkel mit wunden Ohren
(ar jē̦lām aušim) Serb.;

3) ein Schimpfwort inbezug auf einen, der nichts zustande bringen kann
A. - Rahden n. A. XV, 1, 408;

4) ein Boot der
jē̦lkupči Rojen. [Zu jê̦ls und àuss.)

Avots: ME II, 112

kakleniẽks, kakliniêks,

1) ein Halsband, ein Strick
[kaklnīca Valgāle, kaklinieks Jürg., kaklenieks Bers.] od. eine Kette zum Anbinden des Viehs od. der Pferde Lasd., Druw., Bers.;

2) der Kragen, Halsausschnitt:
es tev lūdzu, māmaliņ, nešuj gaŗa kaklenieka (Var.: kakla vietu, apkakliņa) BW. 7374;

3) das Halsstück vom geschlachteten Vieh:
kad kapāsim, tad redzēsim, kam iekšas un plauši kritīs, tas kaklinieka nedabūs.

Avots: ME II, 138

ķausene, das Ei Nerft. [Beruht auf li. kiaušinis dass.]

Avots: ME II, 358

klàušas [N. - Peb., C., Jürg., klaûšas ² Gr. - Essern, klaũšas Ruj.], klàuši C., [Trik., klaũši Ruj., Dond., Selg.], Smilt., Gehorch, die Frondienste (der Sing. ungew.): klaušās iet. klaušas (JK. V, 58), gew. klaušu laikuos, zur Zeit der Leibeigenschaft. darbinieks brauca nuo muižas klaušiem uz mājām LP. VII, 481. klaušu zeme, Gehorchsland; ceļu klauši, die Verpflichtung der Bauern, Wege zu machen.

Avots: ME II, 217

‡ klausnieks Lubn., Sessw., = klaušiniẽks: sīks muižas k. Rainis VI, 126.

Avots: EH I, 611

knaũsis: auch Dunika, Frauenb., Grob., Rutzau, (mit au ) Jumpraweeten: ik vakarus ... knauši mani kaitināja Tdz. 40868.

Avots: EH I, 628

[knaušuôtiês, knuosît(iês) (oder: sich der knauši erwehren?): uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, nerejat! eit, rejat pieguļniekus, tiem ir vaļas knaušuoties (Var.: knuosīties) BW. 29284, 4 var.]

Avots: ME II, 244

knùosît, ‡

2) gierig essen
(mit ùo ² ; praes. -īju) PV.: puika knuosīja maizes gabalu, ka druskas vien grìezas. kumeļš knuosī auzas. Refl. -tiês: mit uô N.-Wohlfahrt, mit ùo ² Fest.,

1): sich kratzen
Renzen, Wessen, (mit ùo ² ) Skaista, Warkl., (mit uô ² ) AP., Dunika. Kal., sich lausen Wolm. n. BielU., sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen Frauenb., (mit ùo ² ) Saikava: mani visu nakti rēja blusas un kuoda knauši; nevareju beigt k. vien Dunika. uz negaisiem vistas knuosas Saikava; einander mit den Zähnen leichthin nagen, zwicken PV., Renzen: zirgi knuosas;

2): (bei der Arlieit) trödeln
Laidsen, Renzen. (mit ùo ² ) Warkl.: nevaru vairs tâ k. bez darba Anna Dzilna 25; ‡

3) "?" stīguotāji jautri par stīgām knuosās Janš. Apsk. 7902, S. 20.

Avots: EH I, 635

[knusis] oder knsulis U., = knausis, knisis: [uodi, uodi, knuši, knuši (Var.: knauši, kniši), nerejat dziedātājus! BW. 29284, 4 var. Zu knausis].

Avots: ME II, 250

kùopt,

2): k. (füttern)
luopus (mit uô ² ) Frauenb., Iw. savu amatu k. (= sava amata nuozarē strādāt) Frauenb. labību k. (= salikt statiņās jeb gubās tīrumā) AP. namu, kuŗā ļaudis kuopa savas sanāksmes Anna Dzilna 22. Refl. -tiês, ‡

3) an Körperfülle zunehmen
Kaltenbr.: nuo raušiem smagi kuopjas teli. - Zur Etymologie s. jetzt Studi balt. IV, 137 f.

Avots: EH I, 688

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281

‡ II kur̃laûsis ² AP., die Herzklappe: sirdij abās pusēs ir kurlauši ("austiņas") Anzen.

Avots: EH I, 678

lakausis,

1) [ļakausis N. - Peb.], ein Tier mit herabhängenden Ohren Tirs., Druw.;

[2) lakauši N. - Peb., eine Art Pflanzen
(auch: cūkauši). - Vgl. ļekausis, ļe̦kausis.]

Avots: ME II, 415

lapaukši, lapauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. III, 71: lapauši labas zâles pret izsutušiem kāju pirkstiem Etn. I, 28.

Avots: ME II, 422

‡ lasumi (so gesprochen!) Liepna "raibumi": plauši kad neve̦se̦li ir, tad zili ar tādiem vusādiem lasumiem. Vgl. lāsums.

Avots: EH I, 722

I lìekums, der Überfluss, Überchuss L., die Nutzlosigkeit, Zwecklosigkeit, die Kleinigkeit: bet tev sirds sažņaudzas pas savu liekumu A. XX, 882. ne˙re̦ti šie liekumi tâ pārņe̦m pašu lietas kuoduolu, ka pēdējais vairs grūti izluobāms A. XV, 373. jums ir tāda māte, kas par visiem sīkumiem un liekumiem zin un pruot gādāt Seib. māmiņ, cik pretīgi man visi šie liekumi! Seib. Der Plur. liekumi, Abfälle beim Schlachten, das Eingeweide: liêkumi ² [Dunika] ir luopu vai putnu iekšas, zarnas, kuņģis, aknas, plauši, sirds, liesa, grāmata, arī kāju gali un purns. liekumi piede̦r pie gardākajiem tautas ēdieniem N. - Bartau, Rutzau, Gold. Etn. II, 129. tu, tēviņ, cūku kavi, kur tie cūkas liekumiņi? BW. 21108. Zu lìeks.

Avots: ME II, 497

liẽlàusis, der Grossohrige: nuo lielaušiem minams gaŗausainais sikspārnis Konv. ² 2318.

Avots: ME II, 497

II luga, die quebbige Morastmasse an zuwachsenden Seen: Cūke̦ze̦ra malā ir luga Kand. ar kūdru, vai arī tikai ar lugu pa virsu aizaubauši e̦ze̦ri Konv. ² 358. Vgl. ļuga, womit es wohl identisch ist.

Avots: ME II, 510

ļukàusis, ein Tier (ein Ferkel, ein Schwein) mit herabhängenden Ohren Dond., [Gränh., Mitau): ļukausis sivē̦ns, kam ausis nuoļukušas, ļukause - tāda cūka Mar., Gold. n. Etn. l, 153; ļukauši, Lungenflechte (lobaria pulmonaria) RKr. II, 73.

Avots: ME II, 542

mauči,

1): auch ("fingerlose Handschuhe")
Stenden (mit aû ² );

2): auch Base, (mit aû ² ) Frauenb.; ‡

4) "apauši bez dzelzs" (mit aû ² ) Wandsen.

Avots: EH I, 785

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

[muzlît, -ĩju "gauši ēst" Wessen], muzļuôt, unappetitlich, ohne Appetit essen: nu ēd, ja esi ēdējs! kuo tur muzļuo tik ilgi? Lubn. n. Etn. II, 97.

Avots: ME II, 676

negaũša, comm., der Vielfrass, Nimmersatt, der Unmässige; der Geizige [Manz. Lettus], Glūck [Sirach 31, 10; I Tim. 3, 3]; I Kor. 5, 11: ē̦dat, negaušas (negauši 19275, negauši ļaudis 19276,

2)! BW. 19276.

Avots: ME II, 713

nejāšs, [nejàš(i) ² Bers.], nejāšus, für nejaušs, nejauši.

Avots: ME II, 717

‡ nevāši Wessen, unverhofft, nejauši.

Avots: EH II, 22

[nîktiês ² Dunika "= nikties": knauši sāk nīkties virsū.]

Avots: ME II, 747

nùovir̂zît, tr., abwenden, ab-, hinlenken: viņš runu nuovirzīja uz laikiem bijušiem Apsk. Refl. -tiês,

1) sich auf etw. richten, sich von etwas abwenden:
ja kādreiz nejauši saruna nuovirzījās uz šuo tematu Apsk. magnētadatas nuovirzījās nuo parastā stāvuokļa MWM. X, 199;

2) trocken werden, abtrocknen:
ceļš slapjš; kad nelīs, nuovirzīsies Sassm. n. RKr. XVII, 43, Kand. rāceņu vagas vajaga iepriekš uzart, lai zeme nuovirzās; tad labāka ņemšana Dond.

Avots: ME II, 888

uotrtik, ùotra ² tik Mar. n. RKr. XVII, 145, uotru tik, uotrtiek (li. antra tiek Valančiauskas Pas. Ant. Tretin. 32), uotra tiek, uotru tiek U., noch einmal so viel, doppelt: uotra (uotru U.) tik daudz, noch einmal so viel Mar. n. RKr. XVII, 145. uotra tik ilgi, noch einmal so lange ebenda. uotrtiek naudas Glück I. Mos. 43, 15; JK. V, 39. tam būs uotru tiek būt pār tuo, kuo tie ik˙dienas sakrāj Glück II Mos. 16, 5. citām ciltīm, kas uotru tiek lielas bija Josuus 21, 41. dari uotrtik! Blaum. suolījās atnest uotra tik LP. VI, 124. savairuojušies gan˙drīz par uotra tik Janš. Bārenīte 19. suola viņam uotru tik daudz Pas. III, 403 (aus Lubn.). varēšuot uotrtik daudz rudzu iesēt Vēr. 11, 1045. plauši... izpūšas uotra tik lieli RA. viņi, kad turp brauc, ir uotrtiek gaŗi un smagi nekâ mājās Kaudz. viņa nu bijuse uotru tiek tik daiļa kâ pa˙priekšu LP. VII, 200. aizeju . . . tukšinieks, bet le̦pnāks uotru tiek MWM. VI, 280.

Avots: ME IV, 425, 426

pagrasîtiês, ein wenig drohen; versuchen: Liepa pagrasās ar cirvi AU. līdz pagrasījies pie apaušiem gruožu raisīt... LP. VI, 33. lai tik pagrasās guovs uz labības pusi Vēr. II, 1290.

Avots: ME III, 30

pakaûsis, [pakàusis ² Heidenfeld (li. pakaušis "Nacken"), pakause Manz. Post. III, 138, bei Glück ein acc. s. pakausu Jerem. 2, 27; 7, 26; 17, 23; 18, 17],

1) der Nacken, das Genick:
vai pakāusī acis, ka neredzi? mēli caur pakausi izraut;

2) der Schädel:
sirmi mati, pliks pakausis BWp. ² 20346. sē̦nalu pakausis, der Schwachkopf, Grützkopf; sliņķa pakausis, der Faulenzer: kuo nu vāries, sē̦nalu pakausi? LP. VII, 1, 187. kuo jūs, sliņķa pakauši, duomājat? LA. Zu kaûss I.

Avots: ME III, 42

pamave,

1) eine Weepe, ein Umwurfstuch der Weiber
U.: ja būs māte, sagšu segšu, ja pamāte, pamavīti (Var. villainīti) BW. 25336, 1. pašai talkas māmiņai pus˙pamāves (sic!) nùode̦guse 28487, 4;

2) ein Teil des Zaumes:
pamave - tā daļa pie iemaviem jeb iemauktiem, kas pie apaušiem pabārdē Lös. n. Etn. IV,162. [Zu maût I)

Avots: ME III, 67

panars: "sainis" Heidenfeld; "pānārs (?)" ME. III, 75 zu ersetzen durch "panars"; māte piepildīja viņiem panariņus (= tarbas) ar raušiem Pas. X, 225. māte viņam ielika panariņā šādas tādas salašas ebenda.

Avots: EH II, 159

pãrklàusinât, pãrklaušinât, tr.,

1) etwas Gelerntes hersagen lassen, überhören, prüfen (namentüch den Hausunterricht):
bē̦rnus lasīšanā, baušļuos;

2) ausfragen, verhören:
ve̦duši viņu uz muižu pārklaušināt LP. VII, 152. Subst. pãrklàusinãjums, pãrklàušinãjums, die Prüfung, das Verhör; pãrklàusinâšana, pãrklaušinâšana, das Überhören, Prüfen, Verhören; pãrklàusinâtãjs, pãrklaušinâtãjs, wer überhört, prüft, verhört.

Avots: ME III, 160

pãrvakarus: auch (mit à ² ) Oknist; ik vakarus, p. knauši mani kaitināja BW. 34747.

Avots: EH XIII, 215

pìesêst,

1) sich setzen:
piesēžat lūdzami, ich bitte, setzen Sie sich! U. piesēdi, būsi viesis! (eine im Lindenschen übliche Redensart, wenn jemand zum Sitzen auffordert) Mag. XIII, 3, 53. nāc, piesēsti šeku, uz skraģa! Kārstenis. vecene lūguse piesēst, kamē̦r viņa pagādāšuot ēst LP. VII, 1267. kad dzīŗu ļaudis pie galda piesēž... VII, 396;

2) sitzend andrücken, sich draufsetzen:
sēdi gudri, man[a] māsiņa, piesēd[i] viņa svārku stūri, tad tu viņu uzvaļāsi visu mūžu dzīvuodama! BW. 16088;

3) sitzend anfüllen; sich mit Sitzenden anfüllen: es piesēdu (Var.: apsēdu) tautu galdu ar deviņiem bāliņiem BW. 19157 var. pilli krūmi piesē̦duši ventenieku dzeltenīšu 11558. pilli beņķi piesē̦duši le̦pnu tautu istabā 16304. starp bagāti piesē̦stām galdu rindām. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) setzen:
pie liepiņas piesēduos VL. ja kāds nuo kāzeniekiem nejauši piesēdās pie panāksnieku galda . . . BW. III, 1, 55;

2) sich (mit Sitzenden) anfüllen:
uozuoliņš sīku putnu piesēdies BW. 7876, 2. (krē̦sli) pa vasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesē̦dušies De̦glavs Rīga II, 1, 170.

Avots: ME III, 288, 289

pìeskar̂tiês, auch pieskãrtiês Dond., intr., berühren: melderis nejauši pieskāries pie dzirnavu ratiem Stockm. n. RKr. XVII, 45. viņam pieskaŗuoties Vēr. II, 342. nedzīvais metals raud, pieskaŗuoties cilvē̦ka ruokai II, 57. = Subst, pieskar̂šanâs, pieskãršanâs, die Berührung; pieskārums, das einmalige Berüliren, die einmalige Berührung: katra lapa vēl glabāja sevī tavu maiguo pirkstu (reflexiv) pieskārumuos Plūd.

Avots: ME III, 290

plada,

1) der Fladen
Mag. XX, 3, 220; pladiņa, ein flacher Kuchen, flaches Brot Biel. n. U.; sataisa mīklu nuo sarīvē̦tiem kartupeļiem, pūru miltiem un rūguša piena ar sāli: šādu mīklu izplata uz kāpuostu lapām un izce̦p krāsnī pladiņas Popen;

2) der Kuhfladen:
rauši patiesībā bijušas guovju pladas LP. VI, 1, 7;

3) der Mutterkuchen
Mag. XX, 3, 220. Nebst plade, plads und li. plãdas "Aschenbrot" wohl eher aus dem Niederdeutschen (vgl. mnd. vlade "dünner, flacher Kuchen" ) entlehnt, als (nach Fick Wrtb. III ⁴ , 251 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 100) verwandt mit an. flatr, and. flat, ahd. flaz "flach". Da mnd, vl- sonst durch bl- ersetzt wird, müsste die Entlehnung etwa nach der mnd. Periode stattgefunden haben; vgl. auch ple̦da.

Avots: ME III, 314

I plaûsis ² Sassm., der Brachsen; für *plautis (vgl. plaûdis I) nach dem plur. plauši?

Avots: ME III, 327

pluñči Lemsal, plunči N.-Bartau, Neuhausen, pluncas Freiziņ, Alt-Ottenhof, pluncas Karls., die Lungen: kam tie plunči (Var.: plauši) karājās? BW. 35542. plunči, auch plunces U., die Eingeweide, Kaldaunen U., Dond.; plunči. Eingeweide von Tieren Wessen; aus li. plunčiai "черевы"?

Avots: ME III, 357

pratinât,

1) auch pratenêt, ausfragen, ausforschen, verhören: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezerietis. Džons pratināja veci Krišs Laksts 82. viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakteŗus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem De̦glavs Rīga II, 1, 431;

2) zu verstehen geben:
zirgs bubinādams pratina, ka grib ēst. saimnieks apduod kalpiem pa glāzītei degvīna, bet vienam nejauši aizmirst ieduot; tas tad pratina kāsē̦dams, šņaukdams de̦gunu vai citādi Grünwald, Ekau. Subst. pratinâšana, das Ausfragen, Verhören, das Verhör: tas beidza pratināšanu A. v. J. 1898, S. 5. māsas balsī bij dzirdama nepatikšana par tādu pratināšanu A. XX, 246; pratinâtãjs, wer ausfragt, ausforscht, verhört: svešāis bij briesmīgi smalks pratinātājs A. v. J. 1900, S. 1063. Kausativ zu prast; vgl. li. prãtinti "gewöhnen".

Avots: ME III, 378, 379

raũsis,

1): auch Erwalen, Frauenb., N.-Wohlfahrt, Salisb., Stenden; ein runder und flacher Brotlaib aus Weizen- od. Gerstenmehl
C., Smilt., Tals.; grobes Weizenbrot Siuxt; Pfannkuchen Schnehpeln (pannas r., piena r., sklandu r.); piena rauša gribē̦dama BW. 15539. tē̦va r. Frauenb. "rupjas maizes kukulis ar iece̦ptām gaļas šķēlēm "; unbek. in Heidenfeld, Lems., Lettin, Linden in Livl., Lubn., Muremois, Posendorf, Ramkau, Sessw.; ‡

2) Eier od. Milch, womit ein Brotlaib vor dem Backen bestrichen wird
Seyershof: vai raũsi ar liksi virsū karašai? ‡

3) cīruļa rauši krīt, es schneit in feinen Flocken
Ulanowska Łotysze 87; ‡

4) ķê̦ma ² r. Salis, Schimpfname für einen minderwertigen Sonderling;

5) in Flurnamen:
Dižais r., Mazais r. (Schluchten) Plvv. I, 177, Raušu lāma 180.

Avots: EH II, 358

raũsis PS., Serbigal, AP., Salis, Ruj., Līn., Iw., Bl., Dunika, ràusis ² Kl., Prl., auch rauša U., Glück IV Mos. 6,15, ein Kuchen, Fladen aus gegorenem Teig U., der Pfannkuchen N.-Bartau: Sprw. ēd raušus, lai maize taupās, iss Kuchen, damit Brot gespartwird (von verkehrter Sparsamkeit)! māte ik˙dienas raušus nece̦p, alle Tage ist nicht Sonntag, - wenn etwas nicht gelingt. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. eļļas rauši, Oelkuchen (Viehfutter). Nach Mag. XX, 3, 162 zu ràust (weil der rausîs in der heissen Herdasche oder an den glimmenden, in die Herdgrube gefegten Ofenkohlen gebacken werde). Dagegen dürfte li. riaušis "Blutpfannkuchen" Lit. Mitt. III, 262 (aus Schoden) zu li. raušės "Farbe, Blut des Wildes" (bei Mielcke) gehören.

Avots: ME III, 488

raûšus, raûšis, Adv., zur Verstärkung von raût: puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421. ieraudzījuse re̦tuo ciemīti, raušus ierāva tuo istabā LA. nuorāvušas raušus visām galvas LP. V, 45. maukdama zirgam sakas zemē un raušis izraudama tuo nuo arkla laukā MWM. VI, 638.

Avots: ME III, 489, 490

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

rùobeža: šī upīte gāja ruobežā Skanuļiem ar Rudaušiem Austriņš Raksti VII, 5.

Avots: EH II, 390

rumpuči, s. rumpauši; zum Vorigen?

Avots: ME III, 559

runča pauti Nigr., = rum̃pauši.

Avots: ME III, 561

saklaustît,

1) (mit ļ?) zusammenprügeln
Seew. n. U.;

2) "verkeilen, in Ordnung bringen, ausbessern":
s. izjukušuos ratus Warkl.. N.Peb., (mit àu ²⁾ Gr.-Buschhof;

3) "saklaušinât" Nötk., Lös., Sessw., AP., Schwanb., MSiI. (meist von unzuverlässigen, ausgeschmückten Nachrichten) Vank.;

4) "sameklēt": s. sev palīgus darbam Mar., Schwanb. Refl. -tiês, nachfragend erforschen: s. visādus niekus Schwanb.

Avots: ME II, 649

sapḕrt, tr.,

1) durchprügeln, verprügeln:
saper savu sulaini LP. I, 39. ar apaušiem sapē̦rdams (sc.: zirgus) Kaudz. Jaunie mērn. laiki Il, 113. zilu un jē̦lu sapērt Spr. Sal. 20, 30;

2) entzweiprügeln, -schlagen:
tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143.

Avots: ME II, 698

savtis L., Wid., auch sautis geschr. (bei L., Für. I), ein Mitgenosse, Kamerad, ein Eigener, Angehöriger L., Befreundeter Für. I: tie mani sauši, es sind meine Freunde Für. I. es viņam tuos rudzus palaižu par Lē̦tu naudu kā sautim ebenda.

Avots: ME III, 793

sažuvêtiês, innerlich zusammenzucken: es nejauši uzskrēju nuonāvē̦tam cilvē̦kam un tâ sažuvējuos, ka visi luocekļi nuotirpa Druw. n. RKr. XVII, 76.

Avots: ME III, 800

sēklenīca Manz. Lettus, St., V., Grünh., sēklenīce U., sēklinīca, sēklice JR. IV, 81, sēklenīdze Katzd., sẽklēnieks Nötk., sèklenieks ² Prl., sèklinieks ² Gr.-Buschh., sēklinieks U., Lubn., der Saatstock, die Saatfrucht: sē̦klas krājums sēklenīcā izbeidzies Konv. ¹ 249. dažādu augu sēklinīcas Veselis Saules kapsē̦ta 74, kāpuostu sēklenieki MWM. VI, 113. burkānu rutku sēkliniekus Vīt. 7. rāceņu sēkus guovis āpē̦dušas Gr.-Buschh. sēklinieki (Saatkartoffelstauden) izsauši Ebenda, iestādītās saknes apzīmē par sēkliniekiem Konv. ² 3517. (fig.) iekrātiem vārdiem bij . . . jābūt par sēkliniekiem, par ce̦lmiem Kronw. rutks atstāts par sêklenieku, priede - par sẽklenīcu PS.

Avots: ME III, 825

sērgt: tiem, kas ar plaušiem sē̦rgst Pēt. Av. III, 358.

Avots: EH II, 482

sẽ̦ta Wolm., PS., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦ta ² Preili, Nerft, Kl., Prl.,

1) sētiņa Spr., Saikava, Lis., Gr.-Buschh., der Zaun
Manz. Lett. (aus Wallhof), L., U., Salisb., Burtn., Seyershof, N.-Peb., Ramkau, Serben, Drosth., Ronneb., Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, A.-Laitzen, Alswig, Annenhof (Kr. Walk), Ranzen, Adsel, Wolm., Plm., Sessw., Bers., Lubn., Festen, Fehteln, Marzen, Oselshof, Kreuzb., Setzen, Gotthardsberg, Homelshof, Pernigel, Sussikas, Ulpisch, Ruhtern, Treiden, Schmarden, Baldohn, Ellei, Ekau, Kr.-Würzau, Lemburg, Fossenberg, Alschw., Wirginalen, Treiden: Sprw. kur bieza sēta, tur sniegs me̦tas; unbekannt in dieser Bed. (dafür žuogs) in Matkutn. aiz sē̦tas iet, gehen, um seine Notdurft zu verrichten;

2) das Bauernhaus
Manz. Lett., das (umzäunte L.) Bauerngesinde, der Bauernhof U., Spr., Kreuzb., Bers., Saikava, Lis., Gr.Buschh.; ein Gasthof Salisb., Gold., das Dorf Spr.; in allgemeinerer Bedeutung - das Heim überhaupt Mag. XX, 3,178: sē̦tas saimenieki BW. 32353, 4 var. panācu māsiņu tautieša sē̦tā 13649. nepārduošu vis sè̦tas ² ! Gr.-Buschh. ceiies pi laika augšan un ej sē̦tā! Manz. kas tanī sētā (in diesem Gesinde) dzīvuo? kam sē̦tas? in welches Gesinde (gehörst du) L. viņas sē̦tas gailis LP. VI, 74, der Hahn des Nachbargesindes. ar citu sē̦tu meitām Janš., mit Mädchen aus andern Häusern, Gesinden. ej, tautiet, kur iedams, nāc sē̦tā vakarā (kehre am Abend heim)! Biel. 2165. kas duos sẽ̦tā (Var.: mājās) tās labas diēnas? BW. 26157, 1. vakarā ... viesi aizbrauca uz sē̦tu (nach Hause) Pas. IV, 168 (aus Atašiene). Sprw.: kâ sē̦tā redzi, tâ ciemā dari!

3) der Hof
(pagaims) Iw., Deg., Matkuln (s. auch Mag. XX,3,178); "laidars" Dunika;

4) in genitivischen Verbindungen: sē̦tas (sētiņas Wid., Lub., Aps.) gaļa, das Zwerchfell
Karls., Dond., Drosth., Konv. 2 447: sē̦tas gaļa škip sirdi nuo piaušiem un kuņģa Dond.; sē̦tas māja, ein Haus, das sich im Hof (nicht an der Strasse) befindet; sē̦tu meita, eine Magd im Bauerngesinde (im Gegensatz zu muižas m., die Magd auf dem Gute) Apsk.; sẽ̦tas putns, der Hänfling U.; sē̦tas vārds, ein Spitzname: sauc viņu sē̦tas vārdā un ne Citādi Ahs. Nach Būga KZ. LII, 251 und KSn. I, 129 zu stet "binden" (li. sėta "płot" bei Miežinis, das Büga aus der lebendigen Sprache unbekannt war, ist wohl aus dem Le. entlehnt). Eine Wurzelform sē- konnte aber neben sēi- atlenfalls nur in der ide. ürsprache aufkommen, und da wäre es sehr auffällig, dass die Wurzeiform sē - gerade nur in le. sē̦ta erhalten wäre. Da sē̦ta sich in der Bed. teilweise mit sāts "deckt" (vgl. z. B. pilsē̦ta = pilsāts), so dürfte es (mit ē, aus ā; zum Lautlichen vgl. Mẽ̦traine) zu sāts gehören.

Avots: ME III, 832

‡ skaišņis, = skaĩšs, skàitlis: nuoduot kuo ar skaišņi Peb. tai skaišņē ìetilpst i[r] plauši, aknas. sirds un viss cits Austriņš Raksti VII, 266.

Avots: EH II, 498

‡ sklanda rauši Wirginalen "nuo rudzu miltiem un burkāniem ce̦pti rauši".

Avots: EH II, 505

I šķũrêt: knauši čupām krita virsūm, - tâ vien bij jāšķūrē nuost Grobin. netielējies, šķūrē (= ēd steidzīgi, lielām kaŗuotēm) tikai iekšā! Dunika. š. (nest, vilkt, vest) žagarus pajumtē Lems., Wolmarshof.

Avots: EH II, 641

‡ slinkt, faul sein (?): Maušis jutās vēl tik ... slinks ... un labu brīdi slinka Janš. Līgava I, 407. skudras pa karstuo ... laiku arī slinkst un dingst uz vietas Mežv. ļ. I, 252.

Avots: EH II, 526

slist, slīst, prs. -stu,

1) (li. slýsti "gleiten") gleiten, ausgleiten:
re̦gavas slîst uz leju Bers. kāja nejauši var slist Sārķis;

2) prt. -su, (gew. in der Zstz. mit ap-, at- und nùo-) still werden, sich legen
Schwanb., Lis., Golg., Adl., Selsau, Warkl. (slist), Druw. (slīst): vējš slist Lis. In der Bed. 1 zu slids; in der Bed. 2, wenn z. B. apslist als ap-s-list (mit reflexivem -s-; vgl. z. B. skàistiês) aufzufassen ist, zu and. lēs "weniger", ahd. līso "leniter", mhd. līse "schwach, sanft", le. liẽss (s. dies, sowie zur Wurzei Walde Vrgl. Wrtb. II, 388 f.).

Avots: ME III, 933

sper̂t,

1): s. (stossen)
kuo kaktā Sonnaxt; schnell giessen ebenda; sneŗamais Spiess, ein Knüttel od. Stock zum Schlagen; ‡

2) schnell laufen, eilen
Kaltenbr.: tas ne˙kuo nav ievē̦ruojis un spêris ² tik virsū Siuxt. Andžiņš speŗ raudzīt, kas tur ir Windau n. Latv. Saule 796. lēc, saulīt, rītā agri, sper pa luogu ustabā! BW. 4366, 2; ‡

3) (plötzlich) stark schlagen
Kaltenbr.: s. ar ragiem vē̦de̦rā; ‡

4) von sonstiger intensiver Tätigkeit:
kad spēris virsū, tad nuošāvis gan vilku Frauenb.; ‡

5) speŗamais Seyershof "pika nuo pupām un kaņepēm, kuo ē̦d mirušuo piemiņas dienā". Refl. -tiês: (buciņš) trūkas un spērās ar visām četrām brāzmīgā sparā Delle Negantais nieks 218. s. pretī (uzbrucējam) Auleja. tis nu gan spersies ("sasliesies") pretīmā tam knēveļam Bērzgale. (līdaka) speŗas velcei pakaļ ar vēl lielāku niknumu Jauns. Raksti V, 343. smaka par daudz spērās nāsīs Linden in Kurl. s. ("nejauši nuokrist") dubļuos zemē Seyershof. pirmuoreiz guovis ganuos dze̦nuot, apakš sliekšņa jāpaliek nītis, - tad labāk audeklis speŗas ("?") Lttic. 1572. Subst. spêrējs od. spê̦rãjs, wer mit dem Fuss ausschlägt: ar kāju spē̦rājiņa (Var.: spērējiņa) BW. 18668.

Avots: EH II, 548

tālīdz (li. tolygiai "ähnlich"),

1) so auch, zugleich
U.: tālīdz arīdzan . . . mēness tuop . . . sarkans Manz. Post. I, 16. tālīdz arī ir man neapgraizītas lūpas Glück mutes izkalšana un tālīdz slāpes A. v. J. 1900, S. 505;

2) "tikmē̦r" Gr.-Buschh.; tālīdz - kālīdz, so lange - bis: darbi iet... gauši un ies tālīdz gauši, kalīdz speciālisti neķersies pie vienkāršiem pajēmieniem L. W. 1921, No 39, 12.

Avots: ME IV, 145

III tir̂pinât: "klaušināt" (mit ìr ² ) Saikava.

Avots: EH II, 684

uzar̂t,

1) aufpflügen:
zemesgabalu... uzaris LP. V11, 465. rugāji vēl nav uzarti Alm. Kaislību varā 27, uzartais tīrums Vēr. l, 1405. uzardams, ecē̦dams apkārt grìezu velēniņu BW. 11116, 1 var.;

2) aufpflügen, pflügend an die Erdoberflāche bringen:
ve̦cu naudu uzart. Refl. -tiês,

1) sich aufpflügen:
zeme pate uzarās LP. III, 9. kaut birzē zeme uzartuos! Kurbads;

2) viņam (nejauši) uzarās uz akmens, es passierte ihm, dass er pflügend zufällig auf einen Stein geriet;

3) beim Pflügen an die Erdoberfläche gelangen:
man uzarās nauda.

Avots: ME IV, 315

uzčirkstinât,

1) intr., eine Zeitlang zwitschern, zirpen
(perfektiv): putniņš pa reizei uzčirkstina Saikava;

2) tr., knistern machen
(perfektiv): uzčirkstināt uguni Kl., ein Streichholz anzünden, dass es knistert. uzčirkstināt gaļu AP., Fleisch aufbraten (wobei ein knisterndes Geräusch entsteht). taukus nejauši uzčirkstināt uz plīts Memelshof, Fett auf den Herd aufspritzen (damit ein knisterndes Geräusch verursachend).

Avots: ME IV, 322

uzde̦gunis "apaušiem un iemauktiem viena šņuore vai siksna" Grobin.

Avots: ME IV, 324

uzklausinât, = uzklaušinât: viņš tuos zagļus uzklausinājis.

Avots: ME IV, 341

uzliesmuôt, aufflammen, auflodern: uoglēs vēl kvē̦luo maza uguntiņa, kas šad un tad uzliesmuo Ahs. sē̦rkuociņš uzliesmuoja Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 376. ātri viņš uzliesmuoja, ātri izdega un izdzisa MWM. XI, 165. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr, I, 797. acis viņai priecīgi uzliesmuoja A. XVI, 359. dusmas... uzliesmuoja ar jaunu spē̦ku A. XX, 245. sirdīs uzliesmuojuse mīlestība JK. Palestīnā uzliesmuoja dumpis MWM. VIII, 522.

Avots: ME IV, 353

II uzmĩt (li. užmìnti "worauf treten"),

1) auftreten:
brūte manījās pie altāra uzmīt brūtgānam uz kāju BW. III, 1, S. 9. vecene neviļuot bij uzminuse āmaram LP. IV, 167;

2) tretend präparieren:
uzmīt mālus AP. Refl. -tiês,

1) auftreten:
es nevaru uz kāju ne˙maz uzmīties AP., Ruj.;

2) man netīšām uzminās viņam uz kājas, ich trat ihm versehentlich auf den Fuss.
sulaiņam nejauši uzminies... kucītei uz galvas Pas. IV, 423.

Avots: ME IV, 360

uznikt, Refl. -ties: knauši sāk uzsanikt (wo?).

Avots: EH II, 729

uznîktiês ² Dunika, sich aufdrängen: knauši sāk man uznīkties Dunika.

Avots: ME IV, 362

uzpur̂nis Karls., uzpur̂ns N. - Rosen,

1) uzpurnis Ar., Vīt., uzpurns Sassm., der Maulkorb:
nikns suns ar uzpurni MWM. VII, 236. mednieks laiž se̦sku alā iepriekš uzlicis uzpurni, juo citādi se̦sks nuokuostu trusīti Jaun. R. Vagn. III, 30;

2) der obere, auf dem Maul des Pferdes liegende Teil des Halfters
(uzpurnis) Vīt., Grünh., (uzpurņi) Wessen, (uzpurns) Stockm. n. Etn. II, 34; ein Halfter für Füllen, wenn sie von der Stute getrennt werden (uzpurns) Grosdohn n. Etn. II, 49: kumeļiem liek uzpurni nuo ežādas vai ādas gabalu nuo smalkām nagliņām, lai ķēve nelaiž zīst Vīt. braucis... ar striķa apaušiem. tiem pašiem uzpurns izslīdējis garš Upīte Medn. laiki 185;

3) die Spitze am Schuhwerk:
(pastatu) uzpurni mē̦dz dažādi izgre̦znuot Plutte 74;

4) uzpurns, ein ärgerlicher, nie zufriedener Mensch
Stockm. n. Etn. II, 34.

Avots: ME IV, 369

uzsprukt, ‡

2) aufgleiten:
laimīgie vārdi! nejauši tie viņai bij uzsprukuši uz mēles Blaum. Raksti I ⁵ (1936), 69.

Avots: EH II, 734

varig,

1) kannst du:
varig tu tās skaitīt? Glück I Mos. 15, 5 (ähnlich Hiob 36, 29); kann er (sie, es): varig ... ticība viņu izglābt? Glück Jakob 2, 14 (ähnlich 3, 12);

2) varîg ² Nigr., ob (Fragepartikel): verietēs visi pieci, varig (Var.: vēlag, vai ar. vai jel, vēl it) skaišķi piederēja! BW. 16921, 2 var. (aus Lösern). klaušina nu . . . , varīg nav kas kuo redzējis Janš. Mežv. ļ. I, 383 (ähnlich 360). In der Bed. 2 wohl aus arīg . vai.

Avots: ME IV, 478

vēdît, ‡

3) aushauchen (?):
sakarsē̦tie baļķi vēl vēdīja tīkamu siltumu A. Upītis Sm. lapa 181. vaivariņi ... vēdīja ... smaršu ap klaušiniekiem Pirmā nakts 136 f.; ‡

4) wehen (?):
de̦gunā viņam vēdīja ... zâļu smaržas A. Upītis Laikrnetu griežos II, 186. Refl. -tiês,

1) atstāt vaļā duris un luogus, lai dzīvuoklis vēdas (sich lüfte)
PV.; ‡

2) sich schwingen; fluten (?):
smarša nuo vaivariņu ziediem vēdījās tiem līdzi A. Upītis Pirmā nakts 14. aiz mikluma, kas maijā allaž vēdās laukā nuo ... sienām Sm. lapa 363.

Avots: EH II, 774

vēžaustiņas Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169; RKr. II, 70, vēžaustiņi U., vēžaušas St., vēžauši Elv., Für. I, Maiblümchen, Maiglöckchen (convallaria majalis L.); vēšaustiņš Mag. IV, 2, 55, lathraea squamaria. Wohl zu vêzis II + àuss (die feinen Wurzeln erinnern an die Fühlhörner der Krebse).

Avots: ME IV, 575

vìlkt,

1): kartupeļus v. Oppek. n. BielU., Kartoffeln (im Herbst) abnehmen.
aude̦klu v. (aufscheren) AP. tur ruok (ve̦lk) grāvjus Dünsb. Bērnu draugs I, 10. v. ("taisīt") taisni ceļu Frauenb.;

2): darba. v. (in die Länge ziehen)
Mag. V 1-2, 155, citam ve̦lk ("sāp" [?]) tādas sāpes ve̦satu nedēļu Orellen. šī šuos gan maziņus e̦suot vilkuse ("kuopusi, audzinājusi") Heidenfeld;

5): vējš vilka pa˙visam nuo pretējās puses Jauns. Raksti V, 200. vējš vilka pretim Kaltenbr. lai neve̦lk vēju virsū (damit es nicht zieht)
Orellen. nu jau sāk pa krietnam v. (sagt man, wenn im Winter der Frost an Stärke zunimmt) Frauenb.;

8): (līnis) nuosvē̦rts vilka ve̦se̦las sešas mārciņas Jauns. Augšz. 25;

9): ar akmini vilku par sānu Kaltenbr.;

10): rakstuos v. Mag. V 1-2, 156, Schriftzüge machen;

14): gehen, laufen:
Miks ve̦lk lejup, taisni purvā. skrienuot viņam nuokrīt ce̦pure Jauns. B. gr. ³ II, 145. saķērām savas mantas un vilkām katrs savu malu I, 195. vai duot labu dienu ... stāvuošiem vai v. (gehen) tâ˙pat gaŗām Raksti III, 128. puisis ik vakaru ve̦lk uz brūti Saikava. v. vaļā Frauenb., anfangen zu laufen od. eilig etwas zu tun. - ve̦lkamais, d) tam ir labais v. (das männliche Geschlechtsorgan) BW. 34434. Refl. -tiês,

1): mums jau rudzi tâ lēņi vilkās (= auga) AP.;

2): drēbei diegi ve̦lkas ārā Orellen. tā drēbe ve̦lkas ("gandrīz = ārdās") ebenda;

3): ve̦lkas, ka ne˙maz nevar pie vākšanas tapt Frauenb.;

4): pieguļnieki ... vilkušies ar apaušiem, kuŗš kuŗu pārraus pār kalnu Austriņš Raksti V, 237. kaķi taču nevar iet v. ar ... lāčiem (gemeint sind schwache und starke Pferde)
A. Upītis Pirmā nakts 136;

5): v. tīru kre̦klu AP., Frauenb. u. a.;

6): auch Kaltenbr.; juo smalkāk sieva ve̦lkas, juo vīriem labāk patīk Sprūdžs Asaru liekņa 58;

7): auch Saikava (auch von Kühen);
kad dzīvniekiem iet ve̦cā spalva nuost, tad saka, ka spalva ve̦lkas AP. vistas ve̦lkas Kaltenbr.; ‡ 8) sich bewölken Heidenfeld: nu ve̦lkas, - būs lietus. Subst. vilkums: kuo maksāsi par vilkumu? BW. 30894, 2. Subst. vìlcējs,

1): saņemt pretī krietnu darba vilcēju (ein Pferd?)
Vindedze 103. gar krastmalām, kad cilāja staigādami ieliktuos vilcējus ("?") un murdus 90.

Avots: EH II, 783

že̦buoklis Sessau "dzelzs pie apaušiem, laužņi". Aus li. žeboklė "ein Stangenzaum".

Avots: ME IV, 800

znuõts (gr. γνωτός "Verwandter"), znuõtis Ugalen n. FBR. VII, 23, Anzen, znuods (?) Glück I Mos. 19, 12 (neben dat. - instr. plur. znuotiem 19, 14), Demin. (verächtlich) znuotelis Blieden, der Schwiegersohn St., U.; der Schwager, Schwestermann L., U., Anzen (unbek. in Arrasch, Jürg., KatrE., Wolmarshof): tautu dē̦ls, mans bāliņš, tie znuotiem saukājās (Var.: viens uotru svaini sauca) BW. 10792 var. div[i] brālīši satikās, viens uotaru znuotu sauca..., ne katram līgaviņas 14537, 1. visur man znuoti, radi (Var.: znuotu rad[i], znuota radi) 3844. visur mani znuotu sauc 3844, 3 var. kalpa vīru znuotu (Var.: svaini) saukt 15328 var. mazi mani bāleliņi, nedrīkst tevi znuotu saukt 21509. tie gribē[ja] znuotā tapt (Schwager werden) 14323 var. šķituos liela neizaugt, māte znuota neredzēt 21477. meit[a]s māt[e] pasmējās: znuoši (Var.: znuoti) braukš[u]s vizināja 23609, 2 (aus Sassm.). nāc ārā, znuota šķelmi! 13713, 2; 13730, 10. znuotuos ieiet, sich in ein Gesinde (als Wirt) einheiraten U. - Nach St. und U. rede man in einigen Gegenden den Bekannten znuõts (= d. Gevatter) an; so auch scherzweise auf Tiere (Wölfe St.) be- zogen: tie paši strupauši (= Wölfe), znuotiņi, līda klāt Libek Pūķis 21. Zu ai. jn̂ātķ-ḥ "Verwandter", got. knōƥs "Geschlecht" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 und 577.

Avots: ME IV, 748, 749

žulga,

1) die Feuchtigkeit
Wid.;

2) eine schmutzige Flüssigkeit, Spülicht
(mit ul˜ ) Kalnzeem, Lindenhof, Pilkarn; "Schlampe" V.; ein schlechtes Getränk Bers., (mit ul˜ ) Bauske, eine wässerige Suppe Vīt., (mit ul˜ ) Jürg., Plm., (mit ùl ² ) KatrE: ar žulgu varē̦tu iztikt, kaut vairāk maizes de̦vuši! Vīt.;

3) Eiter
Wid.;

4) auch žulgas laiks, andauerndes Regenwetter
Vīt.;

5) auch žulgas zeme, wässeriger Boden
Vīt.;

6) eine Geschwulst, Wasserblase, Blatter
(mit ulˆ ² ) Bauske, Briņķi, Fockenhof, Frauenb., Kurs., Schlehk, Schrunden: knauši sakuoduši kāju liêlus žulgu žulgās Frauenb. es viņu sapēru, tâ ka palika žulgas uz ādas Kurs.;

7) eine ausgetrocknete Pfütze
(mit ulˆ ) Gr. - Buschh.; "peļķe" (mit ul˜ ) Lindenhof;

8) ein durchnässtes Kleidungsstück
Vīt.: ce̦pure salijuse cauri slapja kâ žulga Vīt.;

9) comm., ein Säufer
(mit ùl ² ) Warkl.

Avots: ME IV, 829