Paplašinātā meklēšana

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

augšan, in alten Schriften für aûgšām, aûgšā BD. 18 ⁴ ; IF. VI, 279.

Avots: ME I, 218

‡ ẽ̦kaûgša Ramkau; der obere Teil einer ē̦ka: izkaptis aizbāž ē̦kaugšā aiz spāres.

Avots: EH I, 372

‡ istabaûgša, der Bodenraum Salis, Kaudz. Vecpiebalga 51.

Avots: EH I, 431

klẽtsaûgša, der Raum über der Klete: viņa glabāja šuo grāmatu uz klētsaugšas sìenā A. XVI, 297.

Avots: ME II, 225

krâsaûgša, krâsnaûgša, krâsns aûgša, der Raum oben auf dem Ofen.

Avots: ME II, 267

‡ krāsnaugša Pas. XIII, 193, der Raum über dem Ofen.

Avots: EH I, 645

kũtsaûgša, der Bodenraum über dem Stalle.

Avots: ME II, 339

laĩdaraũgša, der Bodenraum über dem Kuhstalle Kand., Tals.

Avots: ME II, 402

‡ pìrtsaûgša, der Raum zwischen der Decke und dem Dach einer Badstube: pakacējusēs uz pirtsaugšu Janš. Bandavā II, 118.

Avots: EH XIII, 239

siênaûgša ^2: uzrāpies sienaugšā Pas. XIV, 510.

Avots: EH II, 494

siênaûgša ² Salis, sienaugšiene De̦glavs Rīga II, 1, 63, = kũtsaûgša, der Heuboden.

Avots: ME III, 858

staļ˜ļaûgša Salis, Wolm., A. XXI, 417, der Stallboden.

Avots: ME III, 1043

‡ ustabaugša Austriņš Raksti V, 214, der Bodenraum.

Avots: EH II, 716

‡ vārtaugša, das über der Pforte Seiende: pameta skatienu vārtaugšā (= uz izkārtni virs vārtiem) A. Upītis Laikmetu griežos II, 217.

Avots: EH II, 765

‡ àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās ² , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13

‡ àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24

àizputinât,

1) wegwehen:
smiltis, sniegu;

2) wehend schliessen, verwehen, verschneien:
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109. ceļi bij aizputināti LP. VI, 897.

Avots: ME I, 45

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75

‡ apbâzt,

1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;

2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei apkārt;

3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;

4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.

Avots: EH I, 73

aûgšẽjais, der obere: augšējā stāvā, im oberen Stockwerk. [Bei Glück auch mit a hinter š: acc. s. augšaju II Chron. 32, 30.]

Avots: ME I, 219

aûgša,

1): "augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leutë
zu verbessern in: augšas ļaudis BW. 29654, = aûgšļàudis. s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 226.

Avots: EH I, 184

‡ aûgšsliêksnis ² Siuxt "duru stenderes augša, kur iekšā stāv duru kājä.

Avots: EH I, 185

aûgt,

1): aug ar vālu, wächst zusehends, sehr schnell
Siuxt. augamas saknes, sehr stark wachsende Wurzeln, die noch wachsen können BielU. mīlē man sē̦rstu iet augtajā vietiņā VL. aus NB., ich gehe gern zum Besuch dahin, wo ich aufgewachsen bin;

2): schwären, eiternd schwellen
Orellen, Salis, Strasden u. a.; ‡

3) sich heben, schwellen:
ūdens Daugavā aug Linden. pēc apmīcīšanas maize aug drīži RKr. XIX, 89. ‡ Subst, aûgšana,

1) das Wachsen;

2) das Wachsen, Eitern, Schwären:
meita ar augšanu aizgāja (starb an einem inneren Geschwür) Seyershof.

Avots: EH I, 185

auška, auškâ, auškan BW. 30830, hochle. f. aûgša, aûgšā, augšan.

Avots: ME I, 230

‡ āzjuõmele Franeab. "tukša te̦lpa uz ē̦kas augšas pašā pažuobelē".

Avots: EH I, 196

bḕ̦rnuôtiês,

1): kaķi bē̦rnuojas uz staļļa augšas Sonnaxt;

2) "niekuoties" Dond.: nevajaga tâ b., bet nuopietni strādāt.

Avots: EH I, 216, 217

čunkuruoties,

1) [sich zusammenziehen
Wandsen]: viņš airēja neapzinīgi un ar˙vienu vēl čunkuruojās, it kâ gaidīdams nuo augšas sitienu;

[2) sich kräuseln (vom Garn)
Schujen].

Avots: ME I, 421

daška, dašķe, dial., z. B. Saussen, für dakša (s. dies), die Heugabel: dašķes nuo istabas augšas zemē laizdams, izsitu luogam rūtis Blaum.

Avots: ME I, 442

gaŗām,

1): g. laist citam, einen andern überflügeln
BielU.;

2) gaŗuo malku liek g. ragavām AP.; ‡

6) der Länge nach:
brunčiem strīpes g., nuo augšas uz leju Saikava. kas nu žum bērkļus g. liek! - liec šķe̦rsām! Orellen.

Avots: EH I, 385

‡ gràudât ^2, schütteln, streuen, fallen lassen Wessen: graudā zemē tuos pakārušuos salmus! Wessen, malkas nevar dabuit nuo grē̦das: vajadzēs g. Oknist. negraudā kaidu spaļu acīs! Auleja; zerstören: g. bezdelīgu perēkli Auleja, Zvirgzdine. g. mūri Oknist; Lärm verursachend fallen machen Saikava : kam tu tik smagi graudā kuokus nuo kūtsaugšas?

Avots: EH I, 399

‡ ìemidziens, das einmalige Eingeschlafensein: učīt (wecken) nuo pirmā iemidziena augšam Janš. Atpūta № 372, S. 7. pēc ... laimīga iemidziena Cieba uzmuodās Līgava I, 412.

Avots: EH I, 530

izglabât,

1): eine gewisse Zeitlang aufbewahren:
kamet pats bij pruom, es drēbes izglabāju pie sevim Salis; ‡

3) (Heu od. Getreide von der Fuhre) ünter Dach bringen
Siuxt: piebrauc pie augšas, kâ var i˙! Refl. -tiês,

1): eine Zeitlang aufbewahren:
izglabājies guovi vienu dienu, uotru dienu Pas. IV, 191 f.; ‡

2) "izsargāties" Dunika, sich sicher stellen, sich retten: arvien īstā laikā varēja nuo policijas i. Pēt. Av. III, 422.

Avots: EH I, 448

izsẽt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (von selbst) aussäen
Dunika u. a.: ... savvaļas ābuoliņa, kuŗš še gadu nuo gada pāts izsējas un tâ turpina savu augšanu Mazvērsītis Mūsu senču lauksaimn. 9; ‡

3) likties i., sich aussäen lassen:
liecies nu šai laukā i˙! Latv. Av. 1855, № 10, S. 3:

Avots: EH I, 479

I juk, Interj. zur Erheiterung kleiner Kinder: māte, bē̦rnu klusinādama, saliek bē̦rnam ruociņas vienu uz uotras un šūpuo tās uz augšu un leju, dziesmiņu dziedādama: čij, čij, zīlīte, kur tavi bērniņi? viņpus Daugavas uozuola zarā. kas viņus šūpuo, kas viņus auklē? vēja māte šūpuo, vēja māte aulē, juk, juk, juk. pie pēdējiem "juk" atlaiž ruokas vaļā un atkal griež vienu uotrai riņķī. pa dziedāšanas laiku ruokas jāšupuo nuo augšas uz leju Etn. I, 114; BW. 2195.

Avots: ME II, 115

kabe,

1): "grimbulis I" zu ersetzen durch "grimbulis 1"; "zvejas rīki" Blieden;

2) (s. kaba

1): auch Iw., Kabillen; klēts pažuobelē aiz kabes gala aizbāztuo vāli Janš. Bandavā I, 118. nuo kūtsaugšas, kur, pie kabes saiklī pakabināts, karajās maizes kukulis Mežv. ļ. I, 12.

Avots: EH I, 572

kaĩrinât [C., Arrasch, Trik., Ruj., Bauske, Gr. - Essern, kaîrinât Kl., kaîrinât ² Salis., Selg., Lautb.], tr.,

1) reizen, necken, ärgern:
kuo mātei meitas dara? tautas vien kairināju (Var.: karināja) BW. 1952. trešu (vaiņagu) tautas kairināju (Var.: karināju), mit dem dritten Kranz neckte ich die Freier 5799. nekairinu (nekarinu) svešus ļaudis 6085. tē̦vs ar māti mīļi guļ, manu sirdi kairināja 11514. ragana nuo augšas viņus kairina LP. VII, 568;

[2) "bē̦rnam laiku kavēt, mierināt" Wessen]. Refl. - tiês, sich necken, tändeln:
ņem ņe̦mdams, tautu dē̦ls, kuo tik ilgi kairinies? BW. 6018. Subst. kaĩrinãjums, der Reiz: kājas nesaraujas it ne˙kādiem ārējiem kairinājumiem Vēr. II, 42. [Wie analog li. káirinti "zergen" (zu kìrinti) wohl eine Neubildung (statt karināt); vgl. Būga KZ. LII, 266.]

Avots: ME II, 134

kā`rta,

1): vē̦tra salauzusi mežā kuokus kārtu kārtām Ahs. liepu mizas izmērcē un izplêš kārtas (strēmeles, sluoksnes) Seyershof. skapītis bija ar kārtām (plauktiem) Iw. augšas kārtā (= plauktā) Janš. Džimtene V, 96, jāšūdina saimniekam jauna k. (Anzug)
Janš. Apsk. 1903, S. 222, AP. u. a. pašūt vienu kārtu brunču Seyershof. vasaras k:, Sommeranzug Sonnaxt. laulājamā k.; ein Traukleid Salis.. gani pielīka vadmalas kārtu;

2): visa tā k. izmirusi, die ganze Generation ist ausgestorben
BielU. mātes kārtā AP., schwanger. cilvē̦ku k. Segew., das Menschengeschlecht;

3): kartās iet (uz muižu) - auch Fest., Lös., Lub., Pernigel, Sussikas; dafür auch: uz kārtām iet AP. kārtās braukt (uz muižu) Salis. kārtā iet (uz muižu) - auch Salis. sluoksnes lecina dažreiz pa div[i] kārt[i] (zweimal)
Strasden. vienam kārtam Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, = viênkārt.

Avots: EH I, 604, 605

I klaîdît [Nigr.], - u, - ĩju, zerstreuen; spenden, vergeuden: kuo nu tik daudz vārdu klaidīt par tīrām blēņām! Grünh. dievs savu svētību kviešiem pie augšanas klaidījis U. Wohl identisch mit klaidît II.]

Avots: ME II, 208

klẽtvìrsus, = klētsaugša.

Avots: ME II, 225

kuõraîns,

[1) gewölbt, erhaben
Lis., mit einer kuore, einer Erhöhung in der Mitte versehen Nötk.]: kuorainas sniega kupanas gailēt gailējās Saul. III, 96. [gruozs ar kuorainu vāku Lis. ;

2) gekerbt, zackig:
k. jumts ("kam augša vaļā"), cimds ("ruobaini izrakstīts") Sessw., Serben, Laud., Roop, Schrunden u. a.]

Avots: ME II, 347

kraška,

1) der Raum über der Klete
[Nerft], = klētsaugša: jumtā virskraškas skribināja pele Jauns. klētij bij stipri dēļu griesti; mazāk vajadzīgās mantas glabājās augšā, uz kraškas Jauns.;

2) der Raum im alten Schornstein, wo Schinken und Würste geräuchert wurden
Stockm. n. Etn. I, 122: tas sasniegs kraškā gaļu i(r) zemē stāvē̦dams [aus Neu - Bewershof] BW. 20138. [šk wohl hochle. für šķ.]

Avots: ME II, 260

‡ kravalga Warkl.,

1) = krãms: ustabas augša piemē̦tāta ar vienām kravalgām;

2) ein Ort, wo Gerümpel aufgehäuft ist; unordentlich durcheinandergeworfene Gegenstände
Prl.

Avots: EH I, 644

kretinât, ‡

2) "?": puosmus jeb stabu starpas kretināja (= kratināja? "lika" Nikrazen) pilnas līdz augšai Janš. Mežv. ļ. II, 367.

Avots: EH I, 650

ļañgâtiês, -ãjuôs, ļanguôtiês, wakkeln, schlenkern: riteņi ļangājas C. vīrietis luocījās un ļangājās visuos luocekļuos Vēr. II, 34. gar svārku apkakli augša izcē̦lusēs līguojās un ļanguojās apspuruse šlipses strēmele A. XXI, 94. Vgl. ļe̦ngât.

Avots: ME II, 530

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

lũrêt, Refl. -tiês; līdis uz rijas augšas l. Pas. X, 24 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 764

maruone, eine Art Blumen: manas ruozes, maruonītes (Var.: maguonītes) par žuodziņu pāraugšas BW. 6427, 12 var. avtiņa, maruonīte (maguonīte 29070) 29071. [Vielleicht gleichbed. mit maranas und in diesem Fall daraus unter dem Einfluss von maguone umgebildet.]

Avots: ME II, 564

metenis,

1) auch metenĩca Bers., Schwanb., metiêns, gew. der Plur. meteņi, n. U. auch metiņi und metieņi [sic!], Fastnacht [vgl. miesmieši]. meteņa dienā (vakarā) Laima me̦tuot savas dāvanas, nuo kam tad arī cēlies vārds metenis. - metenī (gew. meteņuos) maize un gaļa jāliek istabā zemē, tad suns jāve̦d pāri. ja suns ņe̦m maizi pa˙priekš, tad labs gads, bet ja gaļu, tad bada gads Etn. II, 35. vastlāvju (jeb meteņu) vakarā vajaguot labi iztrakuoties... puiši, meitas, vīri un sievas apģērbjuoties tâ spuociski, ka nepazīst, un tad iet vai pašu vai ciemiņu istabā iekšā un taisa dažādus juokus un niķus II, 25; LP. VII, 296. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gar,i auga. metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldēt Mag. XX, 3, 9. meteņuos jeb vastlāvjuos mājas mātes jau agri nuo rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas... bē̦rniem iede̦vuši maisu un saukuši, lai nākuot uz riju meteņa dzīt... nu metēja dzinējs lējis nuo augšas maisa turē̦tājiem ūdeni virsū Etn. IV, 28;

2) ein altes, schlechtes Pferd
Friedrichswald;

3) ein Netz
Lub.

Avots: ME II, 607

[miẽsluot Tr. (Mar.

1) "?": ar labiem draugiem allaž miesaluot un smaidīties Manz. Post. II, 18.] Refl. - tiês,

1) spielem
(bibl.): [ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās augšam miesuoties Glück II Mos. 32, 6. ar labu draugu miesuodamies līksms būt Manz. Post. III, 175];

2) buhlen
Elv.; sich fleischlich vermischen Dr.: [miesa cilvē̦ku spiež miesluoties Zaravič;

3) "sich schmackhaften Speisen laben"].

Avots: ME II, 655

nãkt: nâkt (prs. nâcu ) Auleja,

1): nenaksim mēs gala (wir werden nicht durchkommen)
ar savu grasi (= naudu) Anna Dzilna 29. ar vienu vien guovi viņš cauri nenāks Frauenb.;

4): pirts krāsnij nāca ("bija") augša vaļīgi Siuxt; ‡

5) = panãkt 1, einholen Kaltenbr.: cilvē̦ks nevar n. se̦skā. Refl. -tiês,

b): piecirst kājas, kâ nākas (sich gebührt)
Janš. Dzimtene III ² , 341; ‡

g) um die Wette gehen, laufen
(mit â ) Auleja: skrien, nācas tis par tuo (einer am andern vorbei). - Zur Etymologie s. auch KZ. LXII, 23 ff. und zur Bed. von nākt und li. nókti auch Fraenkel KZ. LXI, 262 ff.

Avots: EH II, 7

‡ III naũjums (?) Frauenb. "zirga rīkiem augšas daļa iekšpusē". Vgl. znauja 2 und snaujs (unter snaujis ).

Avots: EH II, 6

‡ nīgra "?": visi viesi stāvus stāv, mani vienu vadīdami; kad es būtu n. bijis, ne augšam nece̦ltuos BW. 17621, 1.

Avots: EH II, 26

nùojaũda [auch Ruj.], die Ahnung: man bij tāda nuojauda, ka skats ir pēdīgais sveicins Stari II, 431; vietas nuojauda. nāks nuo augšas tev nuojauda Drosth., Sessw.

Avots: ME II, 791

nùokâpt [li. nukópti], intr., ab-, herab-, hinabsteigen, absitzen: nuokāpt nuo augšas zemē, nuo zirga. tā nuokāpa akā I Mos. 24, 16. šķindēj[a] pieši nuokāpjuot BW 32970, 1.

Avots: ME II, 795

nùokārnît,

1) ["piemē̦tāt" Karkel; wühlend od. scharrend besudeln
Kursiten, Ermas, Nerft]: ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nuokārnīs apkārt un apkārt De̦glavas Rīga I, 24. [nuokārnījis visu siênu dubļiem Lennew. kurmis nuokārnījis pļavu N. - Peb.;

2) wühlend od. scharrend (auch: schleuderd) herunterschaffen:
nenuokārni zemē drēbes! Neu - Wohlfahrt, Burtn. nuokārnījis visu sìenu nuo kūtsaugšas Alswig, Ermes, Lennew.;

3) "absäubern"
Naud., Kalleten, Preekuln, Grünh., Autz: jānuokārna aitu zarnas Grünwald;

4) "die Sahne abnehmen"(?)
Vank.;

5) "nuoārdīt, nuoplēst"
Ipiķi: vē̦tra nuokārnīja jumtu Nötk.; "nuojaukt" Neu- Wohlfahrt, Plm., Drobbusch, Meselau. Refl. - tiês, sich mit Mist besudeln Nerft. - Subst. nùokārnĩjums "ein von Hümpeln, Baumstümpfen und Steinen gereinigter Platz" Pabbasch.]

Avots: ME II, 796

II nùomudît, Refl. -tiês, ‡

2) heruntereilen
Vank,: es tikkuo nuomudījuos nuo kūtsaugšas, kad jūs sabraucāt; ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch eilig und angestrengt arbeiten
Vank.: nuomudījuos ar tuo pašu darbu un tâ ātrāk nevarēju atnākt; eine Zeitlang vergebens sich abmühen Grawend., Saikava: mēs tur ilgu laiku nuomudījāmies; müde werden Saikava: pa dubļiem brizdams ļuoti nuomudījuos.

Avots: EH II, 70

nùonâvêt, [nùonāvīt Glück Matth. 27, 1], nùonâvinât [Bers.], töten, umbringen: bē̦rnus. sle̦pkavu māja, kur nuonāvina cilvē̦kus LP. VII, 28. Refl. - tiês, sich töten, sich entleiben: viņš bij uz staļļa augšas nuonāvējies Aps.

Avots: ME II, 824

nùonest [li. nunèšti], tr.,

1) herab -, heruntretragen:
nuones maisus nuo augšas!

2) weg -, hintragen:
palīdz nuonest naudu līdz kruogam LP. VII, 148. [Refl. - tiês, bis zur Erschöpfung tragen: e̦smu par˙lieku nuonesies maisu(s) Salis.]

Avots: ME II, 824

‡ nùopurņît Plm. n. RKr. XVII, 74, hinunterstossen, -werfen: n. nuo šķūņa augšas sìenu.

Avots: EH II, 78

nùošmàukt,

1) intr., weg-, hineilen, herab-, hinabeilen:
viņš nuošmauca nuo klēts augšas;

2) tr., abziehen
[Kursiten]: zemē gulēja jē̦ra āda, tikkuo kâ nuošmaukta Lapsk. nuošmaũkt lapas, mizu kuokam, ādu nuo astes Dunika;

3) betrügen:
žīds nuošmaũca čigānu Dunika; abstibitzen, trügerisch entwenden Salis, Neu-Wohlfahrt, Mesoten. Refl. -tiês Dunika, = nùosmukt.]

Avots: ME II, 869

nùosniegt, tr., herab-, hinabreichen: nuosniedz man nuo augšas dakšas!

Avots: ME II, 855

[nùotusnît,

1) = nùotust 1 Neu-Wohlfahrt;

2) stöhnend (etwas Schweres) herunterschaffen:
n. baļķi nuo augšas Warkl. Refl. -tiês,

1) = nuotusnît 1: cilvē̦ks, cūka nuotusnījās C.;

2) mühsam und stöhnend sich herab- od. hinbewegen:
ve̦ctē̦vs ar muokām nuotusnījās nuo lāvas Jürg. n. uz kaimiņiem Warkl.;

3) eine Zeitlang trödeln:
viņš vienmē̦r beidzamais pie darba, juo nevar mājā nuotusnīties vien Ruj.;

4) "nuosmakt" Warkl.]

Avots: ME II, 879

‡ parāpiens Warkl., zeitlich begrenztes (nicht langes) Kriechen: jam bija viens p. līdz augšai.

Avots: EH XIII, 166

pe̦lude (unter pe̦lūde): auch Dunika, Kal., (pe̦lude) Tdz. 41171; "aizžuoguota vieta kūtī, kur nuogāž luopu barību nuo kūtsaugšas" Frauenb. pe̦ludē pa vasaru e̦suot siens Janš. Līgava I, 93.

Avots: EH XIII, 222

pìeaûgt,

1) anwachsen:
Sprw. pieaudzis kā zars pie kuoka JK. II, 469. pieaudzis pie sirds, ans Herz gewachsen;

2) hinzu-, dazuwachsen:
mežs, cik nuolauzts, tik pieaug LP. I, 47;

3) wachsen, zunehmen, sich vermehren:
tumsa vēl pìeaug Vēr. II, 135. šņuksti aiz˙vien pieauga A. XVII, 581. zvans skanēja... kā pìeaugdams Kaudz. M. 328. truoksnis... daudz lielāks un juo stipri pieauguošs Kaudz. M. 161;

4) heranwachsen,
Part. pìeaudzis, erwachsen: Sprw. pieaudzis un tak vēl muļķis. bē̦rns pieaug par vīru Kaudz. M. 60. viņš arī tā pat reiz liels pieaugs A. XI, 99. nuomiris, atstādams atraikni ar nepieaugušu dē̦lu LP. V, 259. gāja... precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, 25. pieaugušu meitu ņēmu BW. 11370;

5) vollwachsen:
e̦ze̦rs... zālēm pieaudzis LP. V, 386. lauki purva puķu pieauguši BW. 16363. Subst. pieaûgšana, das (Her)anwachsen, Zunehmen: iedzimtības pieaugšana Konv. ² 742. pieaûgums, der Zuwachs: matu pieaugums MWM. VI, 398. iedzīvuotāju pieaugumu plūdina pāri Baltijas ruobežām Apsk. v. J. 1903, 459.

Avots: ME III, 237

pìrmâk Golg., pirmâda N.-Bartau, Adv., früher, eher, zuerst: darījis tuo pašu, kuo jau pirmāk Etn. III, 47. pirmāk nāca tautu meita, pēc nenāca raudādama BW. 15806. pirmāk darbu izmākuse, tad es gāju tautiņas 22643. miruši... celsies pirmāk augšam Glück I Thess. 4, 16. grē̦ki, kuo tu pirmāk esi darījis Glück Apokr., S. 293. pirmāk (zuerst) tuo kaulu jis uzmauce sev uz galvas, ... tad mauce mazajam Pas. III, 102.

Avots: ME III, 225

I puôds,

1): der Kessel
Livl. n. BielU., Salisb.: zâļu p. ugunī BW. 20131 (aus Schrunden). ne vairs vārīšu, ne vairs cepīšu, nei sava puodiņa dedzināšu 19279 (aus Livl.); zvirgzdu p. Siuxt "čuguna puods, kam dibe̦ns šaurs, vidusplats un augša atkal šaurāka"; puodiņš Schujen, ein Gefäss, in dem das Essen gekocht wird; puôdeņš Auleja, Lixna "krūz(īt)e";

5): auch (mit uô) Lis., Lubn.; "bē̦rzlape" (mit uô) AP.; ruozē̦tais puôdiņš AP., ein gewisser Pilz; ‡

6) puodiņus likt, schröpfen (?):
slimiem vīriem viņa puodiņus lika Jauns. B. gr. ³ I, 68.

Avots: EH II, 345

puļît, -ĩju "(etwas Leichtes) von oben (in grossen Mengen) hinabwerfen": kalps puļīja nuo šķūņa augšas sienu zemē Druw.

Avots: ME III, 409

II rente, die Reihe, der Streifen, die Linie Mar.: zaldāti gāja visi rentē. gar augšas malu sienām nuovilktas sarkanas rentes. Zunächst wohl aus estn. reńt "Reihe".

Avots: ME III, 511

‡ sagràudât ² Auleja, Kaltenbr., auseinanderfallen machen, zerstören: s. mūru Kaltenbr. vējš sagraudāva klēveņu Auleja; sagraudā tuos šumus kerzī ("saraus - virziena nuo augšas uz leju - tās saslaukas kurvī")! Auleja.

Avots: EH XVI, 409

saskrubît, tr.,

1) roh bearbeiten:
klēts augša... ar... saskrubītuo spuoļu blāķi paspārnē Austriņš Nuopūtas vējā 88;

2) "zernagen"
Druw., Tirsen; auch saskrubinât, mit einem scharfen Werkzeug zerbröckeln Nötk.: žurka saskrubījusi kuoku Lennew.;

3) "sagraizīt": s. ar nazi galda malu Sessw., Salisb., Allend.; "nuogriezt (kuokam) daudz zaru" Allend.

Avots: ME III, 734

sẽ̦ta Wolm., PS., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦ta ² Preili, Nerft, Kl., Prl.,

1) sētiņa Spr., Saikava, Lis., Gr.-Buschh., der Zaun
Manz. Lett. (aus Wallhof), L., U., Salisb., Burtn., Seyershof, N.-Peb., Ramkau, Serben, Drosth., Ronneb., Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, A.-Laitzen, Alswig, Annenhof (Kr. Walk), Ranzen, Adsel, Wolm., Plm., Sessw., Bers., Lubn., Festen, Fehteln, Marzen, Oselshof, Kreuzb., Setzen, Gotthardsberg, Homelshof, Pernigel, Sussikas, Ulpisch, Ruhtern, Treiden, Schmarden, Baldohn, Ellei, Ekau, Kr.-Würzau, Lemburg, Fossenberg, Alschw., Wirginalen, Treiden: Sprw. kur bieza sēta, tur sniegs me̦tas; unbekannt in dieser Bed. (dafür žuogs) in Matkutn. aiz sē̦tas iet, gehen, um seine Notdurft zu verrichten;

2) das Bauernhaus
Manz. Lett., das (umzäunte L.) Bauerngesinde, der Bauernhof U., Spr., Kreuzb., Bers., Saikava, Lis., Gr.Buschh.; ein Gasthof Salisb., Gold., das Dorf Spr.; in allgemeinerer Bedeutung - das Heim überhaupt Mag. XX, 3,178: sē̦tas saimenieki BW. 32353, 4 var. panācu māsiņu tautieša sē̦tā 13649. nepārduošu vis sè̦tas ² ! Gr.-Buschh. ceiies pi laika augšan un ej sē̦tā! Manz. kas tanī sētā (in diesem Gesinde) dzīvuo? kam sē̦tas? in welches Gesinde (gehörst du) L. viņas sē̦tas gailis LP. VI, 74, der Hahn des Nachbargesindes. ar citu sē̦tu meitām Janš., mit Mädchen aus andern Häusern, Gesinden. ej, tautiet, kur iedams, nāc sē̦tā vakarā (kehre am Abend heim)! Biel. 2165. kas duos sẽ̦tā (Var.: mājās) tās labas diēnas? BW. 26157, 1. vakarā ... viesi aizbrauca uz sē̦tu (nach Hause) Pas. IV, 168 (aus Atašiene). Sprw.: kâ sē̦tā redzi, tâ ciemā dari!

3) der Hof
(pagaims) Iw., Deg., Matkuln (s. auch Mag. XX,3,178); "laidars" Dunika;

4) in genitivischen Verbindungen: sē̦tas (sētiņas Wid., Lub., Aps.) gaļa, das Zwerchfell
Karls., Dond., Drosth., Konv. 2 447: sē̦tas gaļa škip sirdi nuo piaušiem un kuņģa Dond.; sē̦tas māja, ein Haus, das sich im Hof (nicht an der Strasse) befindet; sē̦tu meita, eine Magd im Bauerngesinde (im Gegensatz zu muižas m., die Magd auf dem Gute) Apsk.; sẽ̦tas putns, der Hänfling U.; sē̦tas vārds, ein Spitzname: sauc viņu sē̦tas vārdā un ne Citādi Ahs. Nach Būga KZ. LII, 251 und KSn. I, 129 zu stet "binden" (li. sėta "płot" bei Miežinis, das Büga aus der lebendigen Sprache unbekannt war, ist wohl aus dem Le. entlehnt). Eine Wurzelform sē- konnte aber neben sēi- atlenfalls nur in der ide. ürsprache aufkommen, und da wäre es sehr auffällig, dass die Wurzeiform sē - gerade nur in le. sē̦ta erhalten wäre. Da sē̦ta sich in der Bed. teilweise mit sāts "deckt" (vgl. z. B. pilsē̦ta = pilsāts), so dürfte es (mit ē, aus ā; zum Lautlichen vgl. Mẽ̦traine) zu sāts gehören.

Avots: ME III, 832

šķibêt U., -ẽju, = šķibît, (die Äste eines Baumes) behauen Freiziņ: šķibē zarus nuo augšas uz zemi LP. V, 185.

Avots: ME IV, 38

II šķuorêt, -ẽju, Fuhren zu Pferde begleiten U.; führen, (mit Mühe) transportieren: ve̦zmu (mit uõ) Lems., Widdrisch. viņš šķuõrē salmus nuo augšas zemē Adiamünde. vē̦tra... meklē plūdus... nuost nuo zemes šķuorēt, dzīt Aus. I, 36; "ar 4 lemešu arklu luobīt rugājus, ābuoliņu" Smilt. (mit uõ); viel essen Siuxt (mit uõ).

Avots: ME IV, 58

šļàndra ² Mar., Schlacken, Schnee u. Regen Wid.: šuodien tāda šļandra: nāk nuo augšas i[r] apakšas Mar. n. RKr. XV, 139.

Avots: ME IV, 63

I smelkne Schlehk n. FBR. VII, 46,

1) "smalks mežs" Treiden, (mit elˆ ) Festen, Warkl. (vgl. smalce);

2) smelkne Kandau, meist im plur. (smelknes Iw. n. FBR. VI, 54), das feine Mehl, das beim Grützemachen abfällt
U., (smelkne) Wolmarshof, Ronneb., Drobbusch, Raiskum, (mit èl ² ) Warkl., Festen, Meiran, (smel˜knes) Bornsmünde, Grünwald, Deg.: viņš jau ne smelknes ("smalkas sē̦nalas") nevīdē nuo putraimiem atškirt Alksn.-Zund.; smelknes "visādi smalkumi (pe̦lus u. c.) " Stenden, Erwalen, "smalkas pe̦lavas" Dond., "siena (Dond., Wandsen, Matthiä), ābuoliņa, salmu, pe̦lu u. c. smalkumi" Kurs., Nachbleibsel, gemengt mit Staub und Sand; "smalki (siena, pe̦lu) izbirumi, mazas sēkliņas u. c." Nigr., (smel˜kne) Schrunden, Upesgrīva, "Malm" Karls.: uz kūtsaugšas nav vairs ne pe̦lu saujiņas; smelknītes vien vēl pa škirbiņām atlikušās. kūts priekšā, kur sìenu bāza, sakrājies liels pulks smel˜kņu Janš. saslaucījis smelknes nuo apcirkņiem un izcepis maizi LP. III, 92. pie miltiem jauca klāt smalkās pe̦lus, sìena smelknes Janš. Dzimtene ² II, 16. sagrābi smelknes un saber maisuos! Dond. skaidas, smelkni (Schutt?) LP. I, 149. matu smelknes VII, 674. smelknes Feilstaub L., Sägespäne U., Pulverstaub LD. n. U., Malm, (dzelzs smelksnes Dr.) Eisenfeilicht V. dzelzs smelkne, kaltuves atkritumi Konv. ^l 173. visu sieku dzelzs smelkņu iebēra vecītim acīs Pas. II, 116 (aus Siggund). smelkne "smalka smilts" Dienas Lapa 1891;

3) winzige kleine Exemplare:
zaķu smelkne (mit el˜ Bauske, mit elˆ Gr.-Buschhof) jūs! Bārda Zem. d. 100. kuo tu, bagātnieks, ar tādām smelknēm (kleinen, unbedeutenden Leuten) ielaidies? Stenden. Zu smalknes, smalks.

Avots: ME III, 957, 958

šņaũkât AP., Līn., freqn. zu šņàukt, Serbigal, (mit àu ²⁾ Kl., Lös., Nerft, Preili, -ãju, intr., tr., schnauben U., (mit aũ) Dond., Selg., laut schneuzen (mit aũ) Drosth., Smilt.; schnaubend weinen; zornig schnauben VL. n. U.; die Nase rümpfen, mäkeln; Tabak schnupfen Bers., Golg. (mit àu ^2), U.: kumeliņs ceļu te̦k šņaukādams BW. 14000, 3 (ähnlich: 18397). tec, bērīt, šņaukādams! 13730, 37. te̦k . . . kumeliņš kâ lācītis šņaukādams 18317 (ähnlich: 15288; 7130; 21758). vīzde̦gune iet garām šņaukādama 13215, 1 var.; 29799, 1 var. (līgaviņa) iet garām šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama 23913, 9. māsiņ[a] mani pruojam raida . . ., nu es iešu šņaukādama pa visiem atmatiem 2022. Līze nesa launadziņu šņaukādama, raudādama 33237. ve̦lni dūmus šņaukājuši LP. VI, 1024. de̦gunus šņaukādami Liev. Brez. un Hav. 134. guovs negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. viņš bij mīdljies un šņaukājis, pirms kâ ķēries pie kliņķa A. XX, 489. salti vēji šņaukāja ap dzīvuokli Pasaules lāp. 222. pīpējam, šņaukājam . . , tabaciņu! BW. 11988, 1 var. šņaukājamā tabaka Golg. Refl. -tiês, = šņaũkât: kad . . . aizsien maisam arī augšas galu cieti, tad tu vari spīrināties un šņaukāties kâ sivē̦ns A. XXI, 122, kuo tu, šnauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152.

Avots: ME IV, 92

šūplis,

1): auch (mit ũ) A.-Ottenhof, Blieden, Frauenb., Grenzhof, Lesten, Seyershof; šūpļa virves BW. 320. šūplīša pagalvī 2117. guli ... ze̦lta šūpļa šūpuolēs! 1859; ‡

4) "ratu augša, kur sēd" Frauenb, (etwa vor 100 Jahren).

Avots: EH II, 659

ticêt (li. tikė´ti), -u, -ẽju, glauben, trauen U.: Sprw. netici visu, kuo ļaudis runā! JK. II, 387. tici māņus, dari labi! Br. sak. v. 701. kas lē̦ti (niekiem 1268) tic, tas pievilts kļūs 862. tic[i] dievam, klaus[i] kungam - labi būs! 267. ja netici dievam, tad tici ve̦lnam! 269. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt Birk. Sakāmv. 46. es viņam ticu, ich glaube ihm U. ticēt uz viņu Manz. Post. I, 55, an ihn glauben (nach U. ["seltener"] auch: ihm glauben). es ticu miruoņu augšamcēlšanu U., ich glaube an die Auferstehung vom Tode. tici dieva (Var.: dievam; dievu 30413), līgaviņa! BW. 30412 var. tic[i] vārdiņa! BWp. 586, 1 var. es nēticu puiša vārdu BW. 12415, 2 var. kas tic ve̦lnu le̦luojam, kas puisīti runājam? 11924. ticat man, neticat, es būš[u] kalpa līgaviņa 6162. vai tici manā puodiņā? lai puisis ticuot tam puodiŗram LP. V, 28, neticēju māmuliņu sūru dienu redzējušu; nu es ticu māmuliņu (Var.: māmuliņas), nu es pate ieraudzīju BW. 1227. - Part. praes. pass. ticams,

a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;

b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,

1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;

2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".

Avots: ME IV, 179, 180

tiestiešam, Adv., verstärktes tiešām, wirklich, wahrhaftig: tiestiešam tas nuotiks Manz. Post. I, 123. pestītājs e̦suots tiestiešam nuo miruogiem augšams cēlies 407.

Avots: ME IV, 215

tusnît, -īju: auch Orellen, Schwanb.,

1): stöhnen
Seyershof;

2): tusnīdams (keuchend, sich mühsam fortbewegend ?)
cauri kupe̦nām uz pagastnamu Daugava 1938, 604. ‡ Refl. -tiês, sich keuchend, mühsam bewegen (?): viņa tusnījās uz augša un brīnīdamās juta, ka piecelties varuot gluži labi Ciema spīg. 7.

Avots: EH II, 706

učît: u. (wecken) nuo pirmā iemidziena augšam Janš. Atpūta № 372, S. 7.

Avots: EH II, 711

uzbêgt, ‡ Refl. -tiês Lemb., hinauffliehend sich verstecken: viņš uzbēdzies uz klētsaugšas.

Avots: EH II, 718

II uzgañdêt "(hin)aufheben": uzgandēt sìenu uz kūts augšas Seyershof.

Avots: ME IV, 331

uzglêbt, = uzglâbt: sìenu priekš lietus uz kūtsaugšas uzglēbt Wolmarshof. Refl. -tiês, = uzglâbtiês: uzglēbties nuo plūdiem kur augšā Wolmarshof.

Avots: ME IV, 332

uzguôrîtiês,

1) schwerfällig, sich reckend aufstehen:
uzguorīties nuo gultas Bers.;

2) schwerfällig, lässig (hin)aufsteigen:
uzguorīties uz klētsaugšas.

Avots: ME IV, 335

uzjùmt: linus sastāda stādā un virsū tâ kâ uzjumj, lai neizkalst puoļas AP. u. līdz augšai vienu linti Ramkau.

Avots: EH II, 723

‡ uzlìkumuôt, Krümmungen machend sich hinaufbewegen: kāds ... stàvs veikli kâ zebiekste uzlīkumuoja pa kāpņu pītni līdz pat augšai Līg. medn. 328.

Avots: EH II, 728

uzlùocît, Refl. -tiês,

3): vakarā šis uzluocījās uz kūtsaugšas pie Olgas Saikava.

Avots: EH II, 728

uzràust, schüren, scharren (perfektiv) auf, über: u. uoglēm pe̦lnus. Refl. -tiês, hinaufkriechen U., Mag. XIII, 42, mühsam, schwerfällig hinaufklettern, sich mühsam hinaufbewegen resp. emporheben: eglē (pašā augšā MWM. VIII, 225) uzrausties LP. VI, 291. uzrausies kalnā MWM. VIII, 122. mūrī uzrausās VI, 324, kas tur (egles virsuotnē) kuo uzrausties? X, 324. augstu uzraususies VIII, 482. uzrausties pa trepēm uz klētsaugšas A. XX, 125. uzrausāmies uz ve̦zumiem Vīt. 95. uzrausties augstāk galvgalī Vēr. II, 644. slimā uzrausās sē̦du 659.

Avots: ME IV, 371, 372

uzšļaukt,

1) (hin)aufziehen:
uzšļaukt siena gubu uz kūtsaugšas;

2) aufschrägen:
viņam uzšļaukti ple̦ci, (schräge) Schultern Stenden.

Avots: ME IV, 389

uzslèpt, hinaufbergen: u. kuo uz klētsaugšas Salis. Refl. -tiês, sich hinaufbergen: u. uz klētsaugšas.

Avots: ME IV, 380

I uzsvaidît,

1) wiederholt hinaufwerfen:
u. sìenu uz kūtsaugšas;

2) wiederholt werfen auf.

Avots: ME IV, 387

‡ uztotinât Lems. "(schwach) aufstützen": u. ķirbi uz skapjaugšas. Vgl. uztutinât I.

Avots: EH II, 737

uztramdît,

1) (auf etw.) (hin)aufscheuchen, -jagen:
uztramdīt vistas uz kūtsaugšas, uztramdīt kuo kam virsū;

2) aufscheuchen:
uztramdīt zaķi, uztramdīt kuo nuo miega.

Avots: ME IV, 393

‡ uztraust, mühsam auf etwas hinaufbewegen: ve̦ctē̦vs uztrausa gurnu ratu malai Sārts Dravas san 182. Refl. -tiês (s. ME. IV, 393): u. uz istabas augšas Jauns. Augšz. 4; "uzcelties" (mit aû ² ) AP.

Avots: EH II, 737

uztver̂t, aufgreifen, auffangen, auffassen: uztve̦rdama... valuodas pavedienu Janš. Mežv. ļ. II, 38. uztvert bumbu. uztvert pareizuo meldiju. uztvert uotra duomas. Refl. -tiês, sich hinaufretten; auf etw. Zuflucht finden: viņš uztvēries uz klētsaugšas Bauske.

Avots: ME IV, 395

uzvicinât,

1) hinaufziehen, -führen:
sienu ar zirgu uzvilcināt uz kūtsaugšas Stenden;

2) aufhalten:
uzvilcināt kādu cilvē̦ku KatrE.

Avots: ME IV, 398

uzzagtiês, sich hinaufstehlen, heimlich hinaufgelangen: uzzagties uz klētsaugšas.

Avots: ME IV, 400

I vèicinât C., Wolm., (mit èi ² ) Kl., Prl., (mit eĩ ) Iw., Wenden, gelingen lassen, fördern St., U.; segnen (von Gott gesagt) U.: daudz ruociņas, daudz kājiņas, tās darbiņus veicināja BW. 28417. tas kāpuostu augšanu veicinuot LP. VII, 344. veicinām visu tuo, kam pamatu likuse skuola Vārpas 19. arāja gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. - Subst. veicinâšana, das Fördern: zinātnisku mērķu veicināšanai Āronu Matīss Kr. Valdemārs 17; veicinâtãjs, der Förderer: audzelības veicinātājs Stāsts Krieviņ 6. kultūras veicinātājs Vēr. I, 1288. Zu veikt.

Avots: ME IV, 522

vidus,

1): cēlās pilsē̦tas, tirdzniecības vidi (Zentren)
Vindedze 44. pa vidiem, a): laist ganīties sapītus zirgus, bet p. v. arī guovis Vanagu ligzda 250. sadzirdēt bē̦rnu smieklus un p. v. arī ... raudas Vindedze 97. gaŗā bārda vilnīja jau p. v. balta Ciema spīg. 6. Vor "in der Verbind. pa vidiem" ME. IV, 580 ist "b)" einzuschalten. vidus kārta Frauenb. "tā kārta skapim, kas atruodas nuo augšas uotra vidū". vidus svē̦tki Blieden n. FBR. XVI, 104, der zweite Feiertag. vidus truops Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), = vidstruops 1;

2): ar cauru vidu Spiess, mit Durchfall.
aizturē̦ti vidi Oknist n. Ceļi VIII, 237. meitiņām ... abi gali lieti de̦r; v. lieti nederēja BW. 35026 var.;

4): auch Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt;

5) "?": tam cilvē̦kam ir bagāta dzīve: dzīvuo nuo vidus vien Ahsuppen.

Avots: EH II, 781

‡ vir̂spur̃sla ² AP. "luopam augšas žuokls ar nāsīm".

Avots: EH II, 788

vistiņa,

1) vistiņa Dr., Karls., gew. Plur. vistiņas, die untersten Strohbünde beim Decken des Strohdachs U., AP., Arrasch, C., Erlaa, Ermes, Golg., Grünh., Iw., Jürg., Kand., KatrE., KL, PS., Schwanb., Sessw., Wessen, Zvirgzdine, vistiņi Warkh., Zvirgzdine: jumta augšas mala ir nuolikta ar ... trušu vistiņām RKr. Xl, 104. vistiņas nuorindā nuo vienas vietas gar jumta apušku AP. vis˙pirms nuoliek vienu ailu mazu gaŗkūlu salmu kūlīšu vistiņu Konv. ¹ 763;

2) vistiņas, auf dem Felde aufgestellte Kornbünde
Nerft n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 168, Kaltenbrunn, Oknist;

3) vistiņas "kārtiņas, līkstiņas" Wessen. In der Bed. I nach Persson Beirr. 321 zu vîstît; eher aber in allen Bedd. Deminutiv zu vista.

Avots: ME IV, 627

žaûtuve Burtn., Dickeln, Drosth., Erlaa, Gotthardsberg, Kegeln, Lub., Marzenhof, Ramelshof, Schujen, Serben, Sermus, Smilt., Trik., Uogre, Wesselshof, Wolmarshof, (mit aû ² ) Frauenb., Gr. - Roop, Luttr., Pampeln, der Ort (Raum), wo etwas (z. B. Wäsche) zum Trocknen ausgehängt wird Stockm.: veļas žautuve Drosth., Erlaa, Lub. uz istabas augšas ir laba žautuve kre̦kliem Frauenb. vāksim mantas (= die zu trocknende Wäsche u. s. w.) nuo žautuvēm zemē Janš. Bandavā II, 407. E,ze̦rgailis nuoņēma nuo žautuves tīklus Mācītāja meita 75. gaļas mums i[r], bet žaûtuves ² niv Grenzhof n. FBR. XII, 20.

Avots: ME IV, 794