Paplašinātā meklēšana

brac, brāc, ein schallnachahmendes Wort zur Bezeichnung eines mit einem schweren Falle verbunden Schalles: lācis nuo bailēm brāc nuo kuoka zemē LP. VI, 259

Avots: ME I, 321

‡ bracas, die Schelte, Rüge Frauenb.: puišelis dabūja labas b.

Avots: EH I, 235

I bracât ["züchtigen"?]: jājam, brāļi, bracājam (Var.: brammējam, klapējam; dancinam) tēv[a] audzē̦tus kumeliņus BW. 3121. Refl. - tiês "sich stürzen".

Avots: ME I, 321

[II bracāt Serben "waten".]

Avots: ME I, 321

‡ bracata, s. bricata.

Avots: EH I, 235

‡ II bracâtiês Schnehpeln, sich aufschürzen, die Kleider emporheben: pār upi brieduot ir jābracājas.

Avots: EH I, 235

‡ brace, die Rüge, Strafe: kad ielaida cita laukā, tad... tev b, ir, tad guovis ķīlāja Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 235

[bracêtiês Nigr., tollen.]

Avots: ME I, 321

braciņš, Prügel, Rüge: viņš manās nuo braciņa pruojām. arī tas dabūja savu braciņu Alm.

Avots: ME I, 321

bracmanis Sassm. "ein Stutzer".

Avots: ME I, 321

bracminis "ein Stutzer" Sassm.

Avots: EH I, 235

duobracis: cimdi, zeķes duobračam BW. 27812.

Avots: EH I, 349

duobracis, der Grab-, Totengräber BW. III ^3, 875.

Avots: ME I, 532

sabracêtiês, die Kleider in die Hohe nehmen (von Weibern): vīrieši... bija augstu uzluocījušies un sievietes sabracējušās Janš. Dzimtene ² I, 390.

Avots: ME III, 596

uzbracât Wid., uzbracēt, aufschtirzen: uzbracētiem brunčiem Janš. Bandavā I, 40. Refl. uzbracētiēs, sich aufschürzen: Buozumene, uzluocījusēs un uzbracējusēs, berž... stāveņus Janš. Precību viesulis 5. viņas, brunčus uzbracējušās, iebrida... e̦ze̦rā Bandava 1, 118.

Avots: ME IV, 318

uzbracêt (unter uzbracât), Refl. -tiês: uzbracējies kre̦kla piedurknes uz augšu Janš. Līgava I, 123.

Avots: EH II, 718

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

‡ aplumai, Adv., "übereilt, unangebracht" Kaltenbr.: (svē̦tku drānas darbdienā) aplumai ne̦sāt nevarēja.

Avots: EH I, 99

apmal˜t [li. apmálti], refl. apmal˜tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.

Avots: ME I, 104

ā`rds, auch ārde BW. 33435 var. (aus Blieden), LP. VI, 201 (Lennewarden), gew. Pl. ā`rdi (= li. ardaĩ), ãrdi K., [Wandsen, Selg.], ãrdis LP. VI, 78, A. X. 307, [BW. 34583],

1) die Dörrbalken in der Heizriege;

2) dicke Stangen, die über oder neben dem Ofen
(Kandau) im Zimmer zum Trocknen der Pergel, Kleider (vgl. RKr. XI, 86) u. s. w. angebracht sind: trīs pagales apses malkas uz ārdiem (Var.: ardīm, ārdēm) kaltējamas BW. 25961;

3) die Balken in der Küche oder in der Badstube,
in Livl. auch über dem Riegenofen zum Räuchern des Fleisches Kand., C., Smilt., Bers.;

4) der Freuerherd:
izgrāb pe̦lnus iz ārda (oder pavarda) A. X, 307 (vgl. ārdi);

5) zusammengeharktes Heu:
siena ārds Bers. [Da die ārdi nach Bedarf auseinander geschoben werden, so am ehesten mit Leskien Abl. 329 und Petersson IF. XIII, 389 zu ā`rdît.]

Avots: ME I, 241, 242

atkukulis, das Gastgeschenk (Brot, Fleisch), das die abfahrenden Hochzeitsgäste als Gegenschenk für die von ihnen in das Hochzeitshaus mitgebrachten Viktuatien erhalten.

Avots: ME I, 168

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atmats (li. ãtmatas), atmata,

1) nachgelassener Acker, Dreschland:
atlaist lauku atmatā, den Acker brachliegen lassen. tādu labu rudzu zemi palaiduši (gew. atlaiduši) atmatā BW. 8935. lai stāv zeme atmatā (Var. 2: atmatās) BW. 11994;

2) Stütze. Infl. n. U.

Avots: ME I, 175

‡ atme̦taîns, = ‡ atmataîns, bracnliegend (?): se̦nās dienās pasakainās, kad vēl spuoki rādījās: kad tuos ne˙vien atme̦tainās vietās redzēt gadījās Janš. Pag. pausm. 10.

Avots: EH I, 155

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180

‡ atsẽle Iw., der Brachacker; das im Brachacker gesäte Sommergetreide.

Avots: EH I, 164

atstãvêt,

2): a. darbus, gaitu Segew.; ‡

4) sich eine gewisse Zeitlang aufhalten:
pēc atstāvē̦tām nedēļām, nachdem die verordneten Wochen dort verbracht waren BielU.; ‡

5) widerstehen
Segew.

Avots: EH I, 171

atstãvêt [li. atstovė´ti],

1) tr., verteidigen:
pili Niedra:

2) erfüllen:
viņas vietu Kaudz. M. es savu nedēļu atstāvējis, ich habe meine Arbeitswoche zu Ende gebracht;

3) intr., entfernt sein:
Cēsis nuo šejienes atstāv trīs jūdzes U.; tāļu atstāvēt U., weit entfernt sein. Refl. -tiês, sich müde, bis zum Überdruss stehen.

Avots: ME I, 197, 198

atvest, ‡

2) a. atpakaļ, zurückführen.
‡

3) gebären (von Tieren):
aitiņa atveda divus jēriņus Golg. Refl. -tiês, ‡

3) für sich herführen:
es vēl luopus atvežuos ("brachte mit") Manz. 10 Gespr. saimnieks sev atvedēs sievu nuo cita pagasta Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) unversehens hergeführt werden:
atve̦dusies līdzi sveša grāmata Golg. u. a.

Avots: EH I, 180

‡ âzgâze ² NB. "ein an der Wand angebrachtes Brettchen, dahinter Löffel gesteckt werden".

Avots: EH I, 196

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

biz [auch li.]! Nachahmung des gesummes der Bremsen, wodurch das Vieh zum Biesen gebracht wird: biz, biz, guosniņ, dundurs astē! BW. 28971.

Avots: ME I, 302

‡ V braks "das Eisenstück, das die Femerstange mit den Radern verbindet" Alschw., Behnen, Kurs, u. a., "woran man die Schwengel anhängt" Grobin, Rutzau, "Verbindung der Schwengel" Schrunden, (plur. braki) Stom., "der grössere Schwengel, woran zwei kleinere befestigt werden" Saikava (: pie braka piekabina mazuos zveņģeļus): ratiem ir pieskrūvē̦ts b., arklam - uzkabinārns b. Grobin. Nebst oder durch li. brãkas aus d. Bracke.

Avots: EH I, 236

bricada! bricad, bracad">bracad! Ahs., Interj. zur Bezeichnung des die Sprunge der Schafe oder Pferde begleitenden Schalles: kūtī tūliņ dzirdējuši bricada! bricada! LP. V, 177. rau kâ nāk: bricada! bricada! sagt man, wenn Pferde frei umherlaufen Līn. Wain.

Avots: ME I, 331

‡ bricata, in der Verbind. bricata, bracata">bracata. Interjektion PV.

Avots: EH I, 241

‡ II bulis Mesoten "= builis, ein Messer mil abgebrachener Spitze".

Avots: EH I, 251

cilas, grosse Erdklumpen, wie sie beim Aufpflügen des Brachfeldes auf dem Felde zu sehen sind; cilas art, das Brachfeld aufpflügen: ar āzīti cilas ara BW. 25872; cilas ecēt, das aufgepflügte Brachfeld eggen: kad pirmuo reizi ecē uzartu zemi, tad ecē cilas; (zu celt).

Avots: ME I, 381

‡ III cilavas AP., Festen, Lös. "ein eben aufgepflügtes Brachfeld". Vgl. cilas.

Avots: EH I, 270

čurgulis, Wasserader Kronw. n. U.; durch Einsickern des Wassers hervorgebrachte Offnung od. das Einfliessen in die Offnung U.

Avots: ME I, 422

dãņa: dâņas ² Salisb.; dàņas ² Schwanb. (früher gebraucht!), von Gästen mitgebrachte Geschenke; dāņa, Arrendebezahlung Gramsden: tā dāņu jeb rentes būšana L. Av. 1850, № 12.

Avots: EH I, 311

darījums,

1) die vollendete Handlung, Tat, Vollendung:
žē̦l man sava darījuma BW. 7269. dievs duod algu tautiešam par valuodu darījumu 8864. tik manai māsiņai kâ darbiņa darījums;

2) das Resultat der vollendeten Handlung, das Erzeugnis, das Gemachte, Hervorgebrachte:
še, tautieti, tie cimdiņi, mans pirmais darījums 15560. māmiņ, tavu darījumu tautiņās nuovalkāja;

3) darījums, in Lub. der Pl. darījumi, eine durch Rodung entstandene Wiese
Lasd., Druw.;

4) das Strickzeug
U.;

[5) in der Neuzeit auch für Abmachung,
russ. сдѣлка].

Kļūdu labojums:
8864 = 8364

Avots: ME I, 440

dzedzieda Druw., Laud., N. - Peb., dzedziede U., Bers., n. BW. I, S. 932. Nr. 3033. 1 auch dzedzieds, Dreeschland, abgearbeitetes Land, nachgelassener Acker AP., Lasd., Adsel: es nebiju tâ augusi, kâ smildziņa dzedziedā (Var.: ve̦cainē) BW. 6637. brāļa guovu neganīju sausajā dzedziedā BW. 28975. dzedziedē gulēt, unbearbeitet bleiben. In Oppek. n. U. dzedzīte [mit ostle. ī aus ie? - dzedzieda wohl assimilatorisch aus dedzieda (zu degt; vgl. slav. ugorź "Brachfeld" ), s. Zubatý AfslPh. XIII, 422 f. und Sborn. fil. II, 109 ^1.]

Avots: ME I, 539

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

ganījums, die vollbrachte Hütung: māte deva vilnainĩti par aitiņu ganĩjumu. bruokastiņa, māmuliņa, par šā rīta ganījumu! BW. 971.

Kļūdu labojums:
971 = 972, 2

Avots: ME I, 600

[gãrsa PS., Frauenb.], gârsa ² Nigr., Telsen, Zb. XV, 202, BW. 447,2 Bd. V, S. 450], gârse ² [Līn., Bl.], BW. 31168, [gâ[r] se ² Stenden], garsas BW. 558 [stammt, wenn zuverlässig, wohl aus einem Gebiet, wie gar̃se aus Bixten, wo a vor tautosyllabischem r immer kurz ist, garses L. "Saukraut"], gārne Spr., Peņģ., gāršas, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagragia) RKr. I, 64: krūmuos gārsas lasīdams BW. 31166,1. guovju gārse, archangelica; mazā guovju g., angelica silvestris Mag. IV, 2, 37. [gãrsa od. gãrse Bauske "eine auf Brachäckern wachsene Pflanze".] Zu li. gar̃šas "ein Kraut", garšvà od. gáršva "Saukraut, Giersch, archangelica officinalis", ahd. [gers "Giersch". Lautlich liesse sich hierher auch urslav. * garхъ "Erbse" stellen, und Pedersen IF. V, 54, Pogodin РФВ. L, 230 u. a. verbinden es auch wirklich damit, aber Berührungspunkte zwischen Giersch und Erbse sind nicht nachgewiesen].

Avots: ME I, 618, 619

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688

grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,

1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;

2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;

3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [

4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].

Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis

Avots: ME I, 644

gulẽjums, gulums, gūlums, Verbalabstraktum von gulêt, gult(ies), das bereits erfolgte Schlafen: ābuoliņš par vasaras gulējumu, dafür, dass du den Sommer im Schlaf verbracht hast Ltd. 1596. gul gultiņā vakarēju gulējumu, schlafen die ganze Zeit, wie sie sich seit gestern hingelegt haben BW. 13245, 1. atrastu tautu meitu vakarēju gūlumiņu 13990. ar vienu pašu gulumuos (refl.) nuoguļuot divi naktis, wie er sich einmal hinlege, verbringe er im Schlafe zwei Nächte Kaudz. M. 199.

Kļūdu labojums:
gul gultiņā vakarēju = guļ gultiņā ar vakara

Avots: ME I, 677

gulene, ein Brachfeld , das als Weide für das Vieh dient Buschh., Neu-Schwanb.

Avots: ME I, 677

gùmbris ² ,

1): svārkiem gum̃bris (= kupris) mugurā Schibbenhof; ‡

2) gumbris Wessen, eine Erhöhung auf einem Floss,wo das Steuer angebracht ist.

Avots: EH I, 419

ìebiêdêt, [iebiedināt L., Ruj.], erschrecken, in Furcht versetzen: līdzinājās bālam, iebiedē̦tam meitēnam Bracis Aakstā ē̦nā 25. ne˙kādi šķēršļi nespēja iebiedēt Klaust. 41.

Avots: ME II, 4

ìekàusêt,

1) irgenwo hinein etwas auflösen, ausschmetzen:
iekausēt sāli vai cukuru ēdienā Wend., Bers., Adsel. svinu iekausēt ieduobumā Altrahden. nuokāvām viņdien vepri, jāiekausē nu tauki Kokn.;

2) etwas ins Eis einfrieren lassen [?]; in geschmolzenem Blei etwas befestigen
Bers.;

3) viņi mani tur iekausējuši, man brachte mir dort einen tüchtigen Rausch bei
Ruj. n. U.;

4) in Alt - Rahden bedeute iekausēt: "cilvē̦ku tik ilgi vārdzināt, kamē̦r piekausē."

Avots: ME II, 26

ìekškùoki, im Innern, inwendig irgendwo angebrachte oder befindliche Hölzer: [iekškuoki kublā alu daruot Jürg.]

Avots: ME II, 31

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719

izdarĩjums,

1) das Vollbrachte;

2) das Exkremente
Konv., dafür jetzt gew. izkārnījums.

Avots: ME I, 725

izlašņas, Abfälle, Brack C., Smilt., Bers.

Avots: ME I, 762

iznest, ‡

4) = izlemt: lūgšu (tiesnesi), lai izne̦s taisnību Janš. Dzimtene V, 234; ‡

5) "izturêt": i. lielu grūtumu Ermes. dzijs smalkums atkarājas nuo liniem; cik tik tie pavedienā tuo smalkumu izne̦s ("?") Lös. u. Lub. n. PV.; ‡

6) anführen, betrügen:
ka šuos tâ iznesis Pas. XII, 125. Refl. -tiês, ‡

3) für sich (mit, bei sich) heraus-, hinausbringen
Auleja: ar grezeli varēja i. pe̦lavu Kaltenbr. Zapele iznesās līdza (brachte mit heraus) savu ... lelli Janš. Līgava I, 243; ‡

4) heraus-, hinausfliegen
(nach r. вынестись): šķirsts ar lielu vēju iznesēs pa luogu˙ārā Pas. IV, 85 (aus Warkl.),

Avots: EH I, 468

iznicinât, tr., tadeln, verschmähen, brackieren: kuo tik daudz iznicini visas ciema zeltenītes BW. 8737.

Avots: ME I, 776

izpàņât ² , tadeln, brackieren: visu viņš izpāņā. bē̦rns negrib ēst, izpāņājis (verwöhnt) Bers.

Avots: ME I, 778

‡ izšâstît,

1) "izcilāt, izgruozīt" Tirsen n. RKr. XVII, 81, Druw., Kapiņi: kuoks tik garš, ka tik ze̦mā te̦lpā vlņa nevar ne˙maz i. Druw.;

2) "= iz rādît 1" N.-Schwanb., Selsau: viņa man izšāstīja visu savu pūru;

3) (leichtsinnig) verteilen
Grawendahl: i. mantu; unangebracht vertun, verbrauchen Heidenfeld (mit â ), Jāsmuiža, Ludsen: i. visu ūdeni; "izmē̦tāt" Heidenfeld, Lös., Sessw.: i. malku pā pagalmu; ‡

4) "?": uoguodams visu mežu izšāstījis N.-Peb. izšāstiju pa malu malām, bet sēņu nav ebenda. In der Bed. 4 vielleicht fehlerhaft für iztâstît (s. dies). Refl. -tiês PV. "?": izlielījās, izšāstījas ar savu bagātību un spējām, kamē̦r iztāstīja visu savu paduomu.

Avots: EH I, 485

izvẽjuôt, tr.,

1) auslüften, auswindigen, ausschwingen:
sagulušu sienu, drēbes. izkuli visu labību, izvējuo arī LP. VII, 787;

2) sausu izvējuot, durch hervorgebrachten Wind trocken machen:
izvējuojiet ar sprārniem man šuo jūŗu sausu LP. VI, 549. [izvējuot putraimus Arrasch. Refl. - tiês, sich auslüften: izgāju ārā izvējuoties Jürg. lai siens izvējuojas Lis.]

Avots: ME I, 827

jaûnlatviẽtis ,* der Junglette (eine von den Deutschen aufgebrache Benennung für die gebildeten Letten, welche ihre Nationalität nicht aufgaben): jaunlatvieši - latviešu tautiskās pamuošanās laikā vācu daudzinātie ruosīgākie latvieši Konv. ²

Avots: ME II, 100, 101

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

[IV kama, ein zwei - oder vierrudriges Boot, die Jolle Wid.; ein Wasserfahrzeug U.; kama, ein trogähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot, an dessen Rändern Bretter oder runde Hölzer angebracht sind Mar.; ein Wasserfahrzeug, das aus zwei verbundenen Trögen besteht, an deren äusseren Rändern Bretter befestigt sind Kačanova. kama laiva Schlock.]

Avots: ME II, 148

kampine, eine zwischen zwei Pfosten horizontal angebrachte Zaunstange N. - Bartau n. Etn. I, 121.

Avots: ME II, 151

karsenis, ein Seefisch, eine Strömlingsart U. [Zu li. karšis "Brachsen"?]

Avots: ME II, 163

kā`rtât, - ãju, kā`rtuôt,

1) zum zweiten Mal pflügen, zwiebrachen
[li. kartóti dass.]: zemi;

2) gew. kārtuot, ordnen, ir Ordnung bringen:
viņa stāvēja pie atvē̦rta skapja un tanī kuo kārtuoja Saul.;

3) intr., schelfern:
ģīmis kārtā (Behnen), kārtuo (N. - Kmph.) āda. Refl. kārtuôtiês, sich ordnen, in Ordnung kommen: duomas pamazām kārtuojās Niedra. Zu kā`rta, cìrst. [Zur Bed. 1 vgl. ačech. črtadlo "Pflugmesser."]

Avots: ME II, 201

kārtelêt, zwiebrachen Elv.

Avots: ME II, 201

kasenis,

1) "weise Butter";
šuo sviestu ē̦duot dažiem ir ieraža tuo kasīt (ne vis atgriezt) un tādu sakasītu uz maizi likt Lasd.;

2) der aus dem Rest des Teiges gebrackene Kuchen
A. XVII, 186.

Avots: ME II, 168

kāsība "ein Trunk, der jem. zugebracht wird" L.; [ die Abseihung; der Segenstrunk St.: kāsību (L.) od. kāsības (St.) dzert, zutrinken; den ersten Trunk zum guten Gedeihen tun. - In Nordlivland kāsības laiks "die Zeit, da man irgend eine Art von Vorräten einheimst": labību kuļuot saka: duod zirgam (kas labību kuļ) raudus - ja kāsības laikā neduos, kad tad duos! - cūkas kaujuot saka: duod kaķim arī kādu gabalu - lai zin, ka kāsības laiks].

Avots: ME II, 204

kaurs, ein Brachfeld oder eine hümpelige Trift Ruhental.

Avots: ME II, 177

klapada! Interj. zur Bezeichnung des von einem galoppierenden Pferde hervorgebrachten Schalles: klapada! klpapada! ataulekšuo di- manta zirgs LP. V, 302.

Avots: ME II, 214

knakstinât, knacken (von den durch Eichhörnchen hervorgebracht Lauten): vāveres knakstinādamas lēca nuo vienas eglea uz uotru Egl. Zilā cietumā 148.

Avots: ME II, 242

[I kracis Blieden, Prawingen, Walgalen "eine auf dem Felde in den Boden gesteckte Stange mit kreuzweise angebrachten Querhölzern zum Trocknen des Getreides (auch "čãkaris" genannt)." Zu li. krãkė "палка", r. кроквá "Stange, Dachsparren" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 621)?]

Avots: ME II, 255

krâjums,

2): izdalīt sav[u] senēju krājumiņu BW. 25254, 3. izdalīju dažas dienas krājumiņu 25553. tur būs ve̦cs k. Lng., dort wird ein alter Schatz sein.
- krājums Lng. "ein zusammengebrachter Haufe" ist wohl fehlerhaft für krājums.

Kļūdu labojums:
für krājums jālabo par (zu verbessern in) für krāvums.

Avots: EH I, 645

krìeviņi, Demin. von krìevs, nach Wiedemann aus Ingermannland von dem Herrmeister Vincke von Overberg aus einem Kriegszuge gegen die Nowgoroder als Gefangene mitgebrachte und beim Bau der Bauskeburg (1547) verwandte Woten, die als Kriegsgefangene Untertanen der Russen von den Letten trotz ihrer finnischen Herkunft den Namen krieviņi erhalten haben Konv. ² 1971.

Avots: ME II, 284

kruõniņš, Brachvogel, Kronschnepfe (numenius arquata) RKr. VIII, 97.

Avots: ME II, 294

krustdìena: Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 235, auch Linden in Kurl. (hier im Volksglauben mit dem Hagel, krusa, in Verbindung gebracht); krust(u)diena, Benennung der 2 Donnerstage vorHimmelfahrt (in einem handschriftl Vokabular): atbraukšuot... pa lieldienām vai krustadienu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 193. pa pļavām var ganzt guovis līdz lielai krustadienai Frauenb. krustdienā vārdu liku pē̦rnajām telītēm BW. 32422, 4.

Avots: EH I, 660, 661

III kuĩlis [Salis], die Kronschnepfe (numenius arquatus) Natur. XXXVII, 206, Burtn., AP., Dalbingen; mazais kuĩlis [PS.], kleiner Brachvogel (numenius phaeopus) Natur. XXXVII, 205.

Avots: ME II, 300

II kulainis, Brachvogel, Kronschnepfe, Wettervogel RKr. VIII, 97; n. Elv.: Wasserhuhn. [Für. I schreibt: kullanis, plar. kullani Wasserhühner; Für. - kuleinis, Wasserhuhn. - Vgl. r. кули́къ "Schnepfe", ai. kulīkā "ein Vogel" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 642.]

Avots: ME II, 304

kul˜ba,

1) die Kolbe, der Kolben
(nebst li. kùlbė dass. hieraus entlehnt), der untere, dicke Teil des Schafts an Schiessgewehren Drsth. n. Etn. IV, 98;

2) der auf das Ende der Holzachse angebrachte, gewundene untere Teil der Femerstange,
kuokasu vāģu ilkss saliektais gals, uz asi uzmaucamais Etn. IV, 98;

[3) ein Gewolbe vorn im Ofen
Salis, Kreuzburg;]

4) ein verdeckter Wagen, ein Planwagen
[kul˜bs Salis, kùlba ² Kreuzb.]: tie nese savu upuri, sešas kulbas un divipadesmit vēršus IV Mos. 7, 3;

5) ein Schlittenkorb
[s. Bielenstein Holzb. 559]; Packschlitten, Kibitke [Wessen);

6) ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen:
nāc nu, kulba, nāc nu; baļva BW. 1435;

7) kulbas vilcēji, der Ausschuss der Bauergemeinde
Salis n. U.

Avots: ME II, 304

kule: naudas k. BW. 1785, 1 var. pe̦lnu k. 24784, 4. sēņu k. 20909. ubagu k. 34957. man bij laba ganu k.: ganuos gāju. pienu deve, pieguļā cūkas gaļu 29249. tas nuoņēma darba kuli, manu darba nedēliņu 22328, 1. nuostrādāja visu dienu ar savu kuli (der Arbeiter zehrte den ganzen Tag an der mitgebrachten Kost) Warkl.; "re̦snās zarnas gabals, kas nuobeidzas ar aizaugušu galu" Siuxt. bads k. Warkl., ein Geizhals. siekalu kulīte Frauenb., ein speichelndes (geiferndes) Kind. Zur Herkunft dieses Wortes s. auch P. Schmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 670, 671

I laids,

1) die Reihe, der Haufe:
krastuo kâ ugunsgrē̦ks čūsku laids rūc Stari II, 581. [šuogad palika zem sniega ve̦se̦ls "làids" (= klājiens) linu Jürg.];

2) die Melodie, Weise:
me̦lnie strazdi svilpuoja vis˙juocīgākuos laidus Purap.;

3) ein angeschweisstes Stück an der Sense:
jāpieliek izkaptij laids Lub.;

4) laidi Spr., [laĩdiņi Riga, laîdi C.], die Seitenbretter oder -hölzer am Boote
[Beielenstein Holzb. 609]; die zu beiden Seiten eines aus einem Stamme gehauenen Bootes angebrachten Bretter, auch pārni, Flügel, genannt, welche das Boot vor dem Umfallen behüten sollen Nerft;

5) der Flug, Galopp;
laidiem, im Galopp, sehr rasch; zuzeiten, bisweilen Ar.; laiduos, vienuos laiduos, im Galopp, sehr schnell: laida pār kalniem un lejām vienuos laiduos A. XII, 416. jūs, kungs, ceļuojat nuo viena laida Rainis;

[6) das fertiggewebte Stück Zeug, das man beim Weben herunterziehy, um weiter weben zu können
Bers.] Vgl. laida.

Avots: ME II, 404

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),

1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;

2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,

a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix

- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!

b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;

3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;

4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;

5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. ² 820;

6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;

[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. ² 444, Trautmann Wrtb. 151].

Avots: ME II, 426, 427

II lečka,

1): auch ("prasta gulta") Salisb.; ‡

2) ein Gestell für Futterktippen Im Kuhstall (2 an der Oberlage befestigte Pfosten, zwischen denen sich Quethölzer befInden; über diese sind Bretter gelegt und vor denselben ist die Futterraufe angebracht)
Salis.

Avots: EH I, 731

le̦nkurs [?] Ruj. n. U., ein Müssiggänger; [s. ļe̦ñkurs. le̦nkuris (mit nicht gedehntem e̦n) "jem., der liederlich, ohne seine Kleider in Ordnung gebracht zu haben, einhergeht" Neu - Wohlfahrt.]

Avots: ME II, 451

leste, die Butte, Flunder: vienreiz zvejnieki braukuši ar laivu Dundagā lešķu iepirkt Bers., LP. V, 84. [Das Verhältnis zu estn. lest "Butte" und r. лещъ "Brachsen" ist unklar; vgl. Thomsen Beöringer 265.]

Avots: ME II, 454

lîdums,

1) die Rodung, gerodeter Acker, das Waldland:
līdumu cirst, līst, die Bäume in der Rodung fällen; līdumu kŗaut, das abgehauene Strauchwerk in einen Haufen legen; līdumu dedzināt, das zusammengebrachte Strauchwerk verbrennen. ekur stipri tautu dē̦li, līž uozuolu līdumiņu BW. 26019. līdums līž vīrieši, dedzina vairāk sievietes Etn. III, 71;

2) eine Menge, ein Haufe ungeordneter Dinge:
nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. III, 99. nu apgulās visi četrpadsmit vienā līdumā V, 40.

Avots: ME II, 477

lĩdzatne̦sts, mitgebracht: ē̦dušas līdzatne̦stas ciema maizes LP. VII, 863.

Avots: ME II, 479

lĩdzîgs, ‡

4) rechtwinkelig angebracht (befestigt):
izkapts ir līdzīga, kad tā piestiprinata pie kāta taisnā leņkī Grob. ‡ Adv. līdzīgi,

1) rechtwinkelig angebracht:
vis˙labāk, kad l.: ni atkaru, ni uzkum Heidenfeld;

2) gerade, genau:
l. astuotajā verstē Behnen n. FBR. XVI, 149;

3) entlang, parallel:
te nevar pārlekt par gŗāvi; te jāiet l. Frauenb.;

4) nahe:
tur iet ceļš l. gaŗā(m) Frauenb.

Avots: EH I, 747

lietuvainis L., der Regenvogel U., kleiner Brachvogel (numenius phaeopus) Natur. XXVII, 215. [liêtuvainis ² Ruj., Beiname des Pfingstvogels.]

Avots: ME II, 507

luopene,

1) die Viehmagd
Apsk.;

2) ein Brachfeld als Viehweide
Naud.

Avots: ME II, 527

lûztin, brechend, zur Verstärkung von lûzt: dzirnu galdi lūztin lūza, brachen schier, ganz und gar BW. 8062.

Avots: ME II, 521

mârsna ² [Lautb.], Laken od. Decke, worin Kinder zur Taufe nach der Kirche gebracht werden Biel. n. U. [Zu mārsns.]

Avots: ME II, 584

mežiêns, waldige Gegend, die Waldung, das Gewälde Gold.: krūmienā un mežienā putniņi dziesmas skandina Lautb. bracuot gan pa klajumiem, gan pa mežieniem tie beidzuot nuonāca muižā Lautb.

Avots: ME II, 610

mīksteklis L., St. "Brackholz, Flachsbreche."

Avots: ME II, 642

mitežãm ēst, gemeinschaftlich von mitgebrachter Kost essen U. Zu mit(u)s.

Avots: ME II, 638

‡ II muõdêt Seyershof, sich nach einem althergebrachten Gebrauch od. Muster richten; tâ jau viņi te muodē ar. pirtīm; pflegen, gewohnt sein: te muodēja jaunai sievai aubi likt galvā. Refl. -tiês (s. ME. II, 682): auch AP.

Avots: EH I, 840

‡ naškas Segew., was den mindesten Wert, das geringste Ansehen hat; Brackware, Nachbleibsel, schlechte Karten; Pöbel, Habenichtse.

Avots: EH II, 6

negùods, die Unehre, Schande, Schmach: Sprw. labāk nabags ar guodu nekâ bagāts ar neguodu. me̦luot neguoda amats. Der Gen. neguoda steht oft in der Funktion des Adjektivs neguodīgs, unehrlich, unverschämt, schändlich: pruojām, pruojām neguoda ļaudis! BW. 26131; 16188. izdzirdu cīruli, neguoda putnu; vgl. BW. 2600. neguoda māte, neguoda tē̦vs, Beiwort der Schlange Tr. IV, 405. [šādā ceļā un tik neguoda laikā Janš. Bārenīte 39.] kāzās dziedāju neguoda dziesmas Ltd. 598. likt neguodā, in einen schlechten Ruf bringen; neguodā nākt, tikt, in einen sclechten Ruf gebracht werden: ļaudis manu augumiņu neguodā nuolikuši; vgl. BW. 8623. tik es tiku neguodā caur netiklu tē̦va dē̦lu BW. 21883. ar neguodu od. neguodam, mit Schimpf, in Unehre, unehrenhaft: grib netiklis ar neguodu nuoņemt manu vainadziņu Ltd. 680. bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar neguodu pruojām LP. V, 262. kâ es nu tik ve̦cu cilvē̦ku neguodam pie matiem vazāšu? VI, 830. par neguodu, zur Schande: tas tev par neguodu.

Avots: ME II, 714

ne˙kà, Gen. Sing. von ne˙kas, nichts: kādam ve̦cam vīram nebij ne˙kā kuo ēst LP. I, 78. saimnieks skatījies, skatījies, bet ne˙kā ieraudzīt, I, 148. izmeklē visas malas, kâ ne˙kà, tâ ne˙kà I, 146. attinis sasējumu: ne ruokai kāda brūce bijuse ne˙kā LP. V, 411. ne grābekļa kāts lūza ne˙kā, der Harkenstiel brach gar nicht VII, 708.

Avots: ME II, 718

nešļava [žem. nẽšliava], nešlava,

1) [ne̦šlava Lautb., Nigr., Grünwald, nešļava Druw.], die Tracht, Last, das Bündel [Serben]: tā priecīgi ar savu nešļavu devās uz priekšu Blaum. vecene iet pa ceļu ar nešļavu padusē Druw., [Mar., Selg.] kad pūķis skrien bez nešļavas, tad viņš ļuoti mazs, kad kuo ne̦s tad ļuoti liels Etn. I, 94;

2) die Gabe, das Opfer, das früher den geistern unter Bäumen dargebracht wurde
J. Kaln.; ein Präsent L.;

3) ein zur Schächtes des Nächsten irgendwo hingbrachtes und niedergelegtes Zaubermittel
[nešļavas Salisb., Pabbasch, nešļavas (sic!) Ruj., Arrasch: burvji, gribē̦dami nuoburt kaimiņa luopus, paslē̦puši kūtī vai pirtī savu nešļavu - teļa plsušas, zarnas vai uolas u. c. Serben.] īpaši caur savām nešļavām burvji padara daudz nelaimes. nešļavas var būt: uolas, cāļi, sivē̦ni, te̦lē̦ni, gaļa, un vis˙kaitīgākās ir teļa zarnas. ja burvji šādas nešļavas apglabā tī rumā, tad neaug labība; ja apglabā leceklī, tad tārpi nuoē̦d kāpuostus, ja kūtī, tad luopi iznīkst RKr. XII, 19;

[4) "der Träger"(?)
Ve̦cāķi;

5) nešļavas Nötk., N - Peb., Jakobstadt, Lettg. "= nestavas, nesiêni"; ne̦šļavas (sic!) Gr. - Würzau "nēši"- Zur Bildung vgl. li. mẽsliava "складчина" u. a. bei Būga РФВ. LXV, 318 f., sowie Leskien Nom. 350.]

Avots: ME II, 735

nùogùldinât, nùogùldît [li. nuguldýti], tr., niederlegen, betten: bē̦rnus; kopā nuoguldīt, ins Grab bringen: kas nuoguldīja manu tē̦vu un māti kopā? Līb.; alu nuoguldīt, Bier ablagern lassen; naudu nuoguldināt, Geld anlegen. Sprw.: tas jau savas bites nuoguldījis, er hat sein Schäfchen ins Trockene gebracht.

Avots: ME II, 788

nùoklust, intr., zum Schweigen gebracht werden, zum Schweigen kommen: lielāka daļa prāvnieku nuoklusa Purap. rauduves aiz purviem klaigā, aizlaiz- damās, nuoklusdamas Rainis. [ka(d) tie bij nuoklusuši Apostelgesch. 15, 13.]

Avots: ME II, 799

‡ nuoliktenis,

1) "liktenis, nuolikums" (mit uô ² ) Salis n. FBR. XV, 78;

2) ein Depot, ein Abdach, wo etwas provisorisch untergebracht wird
Prl.: nuolikteņi ir pie dzirnavām lē̦ze̦ni lieveņi bez griestiem, kur negaisa vai lietus laikā zirgus iebrauc Prl. izbraukdami uz tāluo pļavu nuolikteņiem pēc siena Daugava 1938, S. 601. zemē ... ieraktuo ... pārtikas nuolikteni Vindedze 164. uz zirgu nuolikteni Ciema spīg. 243 (ähnlich 258).

Avots: EH II, 62

nùorũmêt, tr., wegräumen, beiseite stellen, in Ordnung bringen, [unterbringen]: lietas. Refl. -tiês, sich placieren, seinen Platz einnehmen, untergebracht werden: ve̦cais krāms bij nuorūmējies pie malas Aps.

Avots: ME II, 842

nùosvaruôts,* ins Gleichgewicht gebracht, das Gleichgewicht behaltend, positiv: mana dzīve klusa, mierīga, nuosvaruota Stari I, 353.

Avots: ME II, 863

nùotàisît, tr.,

1) zu Ende bringen, abmachen:
me̦lnu, apaļu nuotaisīt, schwarz, rund machen; spriedumu nuotaisīt, ein Urteil fällen Kaudz.; līgumu nuotaisīt, einen Vertrag schliessen;

2) besudeln, heruntermachen:
es viņu tâ nuotaisīju, ka ne suns nuo viņa maizi vairs neņems. viņš nuotaisīja guodīguo sirmgalvi par zagli, er brachte den ehrwürdigen Greis in den Ruf eines Diebes Dok. A.;

3) befestigen:
vīrs atradis duruis ar stienām nuotaisītas un nuostiprinātas LP. VI, 488;

4) verzaubern, verhexen
Siuxt. Refl. -tiês,

1) sich machen:
šuodien nuotaisījās uz ilgu sausumu Kārst.;

2) sich besudeln:
bet nenuotaisies vien me̦lns! Dok. A.;

[3) (li. nusitaisyti "sich ordnen") sich bereit machen
Wid.]

Avots: ME II, 871

‡ nùotukšinât "?" : ... zemenes būs zemē iespiest un ... nuotukšinātas stādu saknes ar drusciņ zemes apsegt Dārza kal. 1796, S. 16; leer machen: n. e̦ze̦ru (nuo zivīm), alle Fische aus dem See ausfischen Grawendahl. ciemiņi viņu nuotukšinājuši, Gäste haben ihm das Seinige durchgebracht Stenden.

Avots: EH II, 102

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17

pametņa, brach üegendes Ackertand; fig., Gegenstand det Nichtbeachtung, Verachtung: kas tad nu man? visi kâ pametņai pāri iet Naud.

Avots: ME III, 70

papuve, papuva [li. papuva Miež.], in N.-Schwanb. der Pl, papuvas, [papuvis Manz. Lettus], papūde, der Brachacker: pē̦rn bij zâle papuvē BW. 17769, 3. papuvītes sazē̦lušas baltajā dābulā 28175,3. papuvina nuoziedēja zilajiem ziediņiem 28127. Zu pũt.

Avots: ME III, 84

pãrlags [mit hochle. ā aus ē̦?], das Buschland Oppek. n. U. Wahrscheinlich ein Slavismus; vgl. r. переголъ "Brachfeld".

Avots: ME III, 163

pasedle, pasegle, pasedlis, paseglis, die Satteldecke [Bielenstein Holzb. 529], Schabracke: mēness deva ze̦lta se̦dlus, sudrabiņa pasedlīti VL. ņe̦mu linu pasegiīti, paseglē sviedrus slauku BW. 33639. se̦glus liku pagalvī, paseglīti apsedzuos 33642. ņe̦mu zīdu pasegliņu (Var.: paseglīti) 31324, 2.

Avots: ME III, 96

‡ pasija,

1) "sijas apakša" Wessen;

2) eine metallene (horizontal angebrachte) Stütze einer
sija (z. B. unter Brücken).

Avots: EH XIII, 171

‡ pavārtā, = nuõvā`rtâ: zeme paliek p., der Acker bleibt brach liegen Erlaa n. BielU.

Avots: EH XIII, 189

‡ *pẽrnējlauks Schlehk n. FBR. VII, 42, Popen (> tahm. pẽre-), Pussen (> tahm. pere-), der Brachacker.

Avots: EH XIII, 229

‡ pirmcila "der erste Pflug, Brachpflug" Diet.: pirmcilā art, das Brachfeld pflügen.

Avots: EH XIII, 237

II plaũda Heniņ, =plaudis, der Brachsen: plaudas ir e̦ze̦ra zivis.

Avots: ME III, 323

plaudinis "ein Netz für Brachsen" Warkl.

Avots: ME III, 324

I plaûdis Kr., C., PS., Burtn., Kl.; Fest., Demin. auch plaudē̦ns, der Brachsen (abramis brama L.) Natur. XXXVII, 47, RKr. VIII, 103; IX, 94: tas nuotika nārsta laikā, caur kuo arī jaunie plaudē̦ni mantuoja asakas Etn. II, 80. Der Name dieses breiten Fisches gehört (als "der Breite") wohl zu got. flautjan "sich gross (urspr.: breit) machen", ahd. flaozzan "superbire", s. KZ. LI, 258.

Avots: ME III, 324

I plaûsis ² Sassm., der Brachsen; für *plautis (vgl. plaûdis I) nach dem plur. plauši?

Avots: ME III, 327

I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce ² Kl., Nerft,

1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. ² 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;

2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;

3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.

Avots: ME III, 444

pũdẽjums: auch (der Brachacker) Saikava, (pl. t. pùdējumi ² ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 341

pũdêt, -ẽju, fact. zu pũt, tr., faulen lassen, faulen machen: es tevi atsiešu atmuguris ar pūdē̦tu lūku Br. 378. mums bij viena zaļa varde avuotā pūdējama BW. 19353. smeķīga gaļiņa: ... trīsgadi pūdē̦ta avuota lejā 19283 var. - Subst. pũdẽjums,

1) das beendete Faulenlassen;

2) das Brachfeld, der Brachacker
U., Mag. V, 1, 190, Salis, Burtn., Wolm., Dunika, Salisb.: tagad strādā Vidzemē vairāk pēc 5 lauku kārtības (pūdējumi, ziemāji, mieži, auzas, lini) Plutte 96. laiks ... pūdējumu plēst A. XX, 879. ... pūdējuma mēnesis U., der Juni. pūdējuma puķe Salis, die Ackerkamille; pũdêšana, das Faulenlassen, Faulenmachen; pũdê̦tãjs, einer, der faulen lässt, faulen macht: ai, bāliņ, kur nu liksi tādu gultas pūdē̦tāju? ar saulīti gulēt gāja, bez saulītes necēlās BW. 21916, ai, bagāti ziemassve̦tki (Var.: lieldieniņas Etn. II, 71), apaviņu pũdē̦tāji: trīs dieniņas, trīs naksniņas man kājiņas nenuoautas 33247 var.

Avots: ME III, 445

pūdiens N.-Bartau, pūdiêms Rutzau, = pūdẽjums, das Brachfeld.

Avots: ME III, 445

pūdiņa U., = pūdẽjums, das Brachfeld.

Avots: ME III, 445

pũga Dond., ein stossweiser Wind, ein Windstoss U.: brāž pūga neganta Mag. II, 3, 40. vēja pūgām Latv. es sturēt nespēju pret vē̦tras pūgām Vilhelms Tells 9. - uguns pūga Mag. IV, 2, 165, der durch eine Flamme hervorgebrachte Luftzug U.: uguns pūga ceļas, baida Hug. n. Plūd. Llv. II, 291. Eher wohl wegen des teilweisen Unterschieds in der Bed. verwandt (nach Fick Wrtb. III ⁴ , 243, Scheftelowitz IF. XXXIII, 148 und Walde Vergl. Wrtb. II, 80) mit mhd. fochen "blasen", an. fiúk "Schneesturm" u˙a., als entlehnt durch li. pūgà "procella" PФB LXVI, 229 aus klr. фуга "Schneegestöber".

Avots: ME III, 445

puktîgs: auch Frauenb. - Aus nd. fuchtig "erbost, zornig, leicht erregt, aufgebracht", s. Sehwers Unters. 96.

Avots: EH II, 322

pūslîgs,

1) blasig, blasenartig:
zilgans un pūslīgs dūmu stabs cēlās augšup Veselis Saules kapsē̦ta 100;

2) leicht aufgebracht, erzürnt:
viņš ir brīnum pūslīgs Zaravič.

Avots: ME III, 450

pùslis Serbigal, Neuenb., Wolm., pûslis ² Līn., Iw., Salis, Ruj., AP., pùslis ² KL, Nerft, Preili, pûsls ² Dond.,

1) eine Blase:
Sprw. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies, - ne vīrs! "kuņģis" Zaļmuiža;

2) die Urinblase bei Menschen und Vieh;

3) fig., ein leicht aufgebrachter, erzürnter Mensch
U. (in dieser Bed. auch dusmu pūslis BW. 10781 var.); zur Bezeichnung eines Menschen von kleinem Wucltse: bija man kaimiņuos vīra pūslis cerējams BW. 9397. kur tas mūsu znuota pūslis? 22973, 6. nāc laukā, švaiņa pūsli! 13730, 29 var. -jē̦ra pūslis, Schimpfwort: ai svainīti, jē̦ra pūsli! RKr. XVI, 152; BW. 25759. juoku pūslis, ein Spassvogel: mazais Jūlijs, mūsu juoku pūslis MWM. VIII, 40;

4) pūslĩtis, ein Vogel
Konv. ² 2319;

5) dūdu pūslis, die Sackpfeife
St., Bergm. n. U.;

6) Plur. pūšļi, das Verbällen der Pferde
Ruhental n. U.;

7) pūšļi, Andorn (marrubium vulgare
L.) RKr. I1, 74, St.;

8) Demin. pūslĩši,

a) Taubenkropf (cucubalus
Behen.) U.,

b) pûslīši ² Nigr., Kandau, Wandsen, Dond., aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata
Sm.) RKr. II, 78,

c) digitalis purpurea Bauske. Nebst li. pūslė˜ "Blase"
wohl direkt zu pùst: vgl. Persson Beitr. 248.

Avots: ME III, 450

pũtẽlis,

1): eine Speise aus Hafermehl und saurer Milch
(mit ù ² und è ² ) Kaltenbr.; "?" Blieden n. FBR. XVI, 97; ‡

2) ein leicht aufgebrachtes und dann weinendes Kind
Wolm.

Avots: EH II, 344

putns, putnis, Demin. putnītis RKr. VI, 642, verächtl. putnē̦ns, putnelis LP. VI, 773,

1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. ² 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. ² 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. ² 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. ² 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,

a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,

b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. ² 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,

a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,

b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;

2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;

3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);

4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;

5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;

6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.

Avots: ME III, 441, 442

razvaļa Wid.,

1) ein kleiner Schlitten
Kurl. n. Etn. I, 153;

2) razvaļas, ein Gerüst aus gekrümmten Hölzern, welches auf dem Bauernschlitten angebracht wird, um mehr daraufladen zu können
Selb., Etn. IV, 98, Wessen: uz ragavām vajadzēs uzsiet razvaļas, ka var akmeņus vest. Beruht auf r. рóзвальни "просторныя, развалистыя сани".

Avots: ME III, 492

reksis,

1) ein Schwein
Ar., MWM. X, 424, Halbschwein Ahs.: reksis ŗukst aizgaldā Ahs. lielais reksis nuogriežas uz labībās pusi Lautb. Luomi 190;

2) eine Stange mit einer eisernen Spitze und drunter angebrachtem krummen, eisernen Haken
Mag. III, 1, 125. In der Bed. 2 Reimwort zu ķeksis.

Avots: ME III, 508

ridvags, ein gewisser Teil (eine Holzstange) eines Wagens: kad jūdz divus zirgus, tad katrpus dīsteles vajaga sava zveņģeļa, pie kuŗa galiem piekabināt streņģes: abi zveņģeļi piekabināti pie gaŗāka kuoka - ridvaga jeb braka Rutzau n. Etn. II, 97. Nebst li. rydvoks "Hinterbracke am Wagen" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 164) woher ?

Avots: ME III, 523

I riekums U., Bielenstein Halzb. 400, Lennew., Adsel, Ronneb., Mar., riẽkums Karls., Gr.-Sess., C., N.-Peb., Zabeln, Nötk., Dond., rìekums ² Kr., Bers., Golg., ein undichter Kamm, womit das aufgeschorene Garn auf den Weberbaum gebracht wird, "šķieta veidā izgatavuots rīks, kuŗam ir re̦ti, apāļi, nuo kuoka izgatavuoti zuobiņi" A. XI, 84. Būga stellt es KZ. LI, 115 zu li. riẽkti "schneiden" (s. le. rika); in diesem Fall wäre es identisch mit riekums II. Es stammt aber nebst estn. rēfkamm "Weberkamm" wohl aus dem Germanischen (mnd. redekam "Spuleisen der Weber" stimmt nicht ganz in der Bed. dazu).

Avots: ME III, 545, 546

‡ sabrakâtiês Dunika, = sabracêtiês.

Avots: EH II, 397

sadegt,

1) intr., verbrennen:
es tevi metīšu krāsnī, lai tu sadedzi Dīcm. pas. v. I, 55. gunī degt, nesadegt BW. 6561. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu˙! dass du mit blauen Feuern verbrennest! Mag. XX, 3, 39. - ē, sadega nagi! sagt man zu jem., der beim Kartenspiel einen falschen Stich nehmen will Etn. IV, 93. - kâ sa˙dedzis, sehr schnell, aufdringlich (eig.: wie verbrannt): nāk kâ sa˙dedzis virsū. mācās virsū kâ sa˙dedzis Kav. lapsa pruojām bij kâ sa˙de̦gusi Seifert Chrest. III, 2, 217. Sprw.: pie darba kâ redzi, pie ēdiena kâ sa˙dedzis (d. h. mit der Arbeit hat es keine Eile, wohl aber mit dem Essen). āpšelis radniecēm kâ sa˙dedzis (wie erpicht) virsū LP. I, 170. tur viņš aizgāja kâ sa˙dedzis Lapsa-Kūm. 89. Das Part. sa˙dedzis auch rein adjektivisch gebraucht - schnell, sehr eilig, aufgebracht: bagātnieks sa˙dedzis (uztraukts) ieskrējis pie tē̦va dē̦la LP. III, 100. visi gari sa˙de̦guši klāt V, 220. pieradies ve̦lns itin sa˙dedzis V, 131, te saimnieks sa˙dedzis klāt VI, 53. brālis sa˙dedzis uz pili ar zvē̦riem pruom VI, 762;

2) tr., anzünden
(auf mehrere Objekte bezogen): baznīcā sveces sade̦gtas LP. V, 67. zārks, kuram abās pusēs sade̦gtas spuožas sveces De̦glavs Rīga II, 1, 332.

Avots: ME II, 608, 609

sadzîvuôt, sadzîvât,

1 ) intr., zusammen leben; sich vertragen, gut miteinander auskommen; zugleich erleben
Für. I (unter dzīvuot): viņi sadzīvuoja labi kuopā RKr. VIII, 2. es gribu sadzīvuot ar katru MWM. X, 304. ar savu māsu ļuoti mīļi sadzīvuojis LP. I, 119. laulātais pāris vē̦lāk labi nesadzīvuoja BW. III, 1, 75. vai tad nu es ar kādu nee̦smu sadzīvuojis? A. v. J. 1899, S. 294;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit leben:
es tur sadzīvuoju divi nedēļas, ich brachte dort zwei Wochen zu U. pieci gadi sadzīvuoju (Var.: nuodzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31085, 2 var. dievs, duod mūsu ķēniņam simtu gadu sadzīvuot (Var.: nuodzīvuot)! 32821 var. nepilnu gadu viņš sadzīvuoja sādžā Muižn. per. 32. vedēji sadzīvuo tur līdz uotram vakaram BW. III, 1, 56. nu sākās īstās dzīŗas; sadzīvuoja deviņas dienas uz tiem priekiem LP. IV, 74. kâ nu sadzīvuošu savā vietiņā? Kaudz. M. 9;

3) tr., (lange) lebend resp. arbeitend erreichen, erlangen, bekommen:
kad guodam sirmus matus sadzīvuojis Altr. asins zieds 6. līdz jaunā dzīvē būšu tikdaudz sadzīvuojusi, ka pati varēšu apaust visas vajadzības Janš. Prec. viesulis 36. dzīvājuši, dzīvājuši un sadzīvājuši jau trīs dē̦lus Pas. IV, 456;

4) tr., eine Arbeit zu Ende führen
Dond.: mēs šuodien sadzīvuojām sienu. kad jūs ābuoliņu sadzīvuosit? Refl. -tiês, zu nahen Umgang haben, sich geschlechtlich vergehen U.: Marija ar jaunkungu sadzīvuojusies Kav. ja puisis ar meitu "sadzīvuojušies", tad tiem... bijis jāsēd baznīcā uz "kaunakrē̦slä Etn. III, 127.

Avots: ME III, 622

sakā`rtuôt, sakā`rtât,

1) sakārtāt, tr., zum zweitenmal pflügen, zwiebrachen:
vai jūs jau sakārtājāt zemi rudziem? Frauenb.;

2) tr., ordnen, zu rechtlegen, zurechtmachen:
tie iebruka leišu nesakārtuotuos pulkuos LP. VII, 472. lapas sakārtuotas rozetēs Konv.2 447. tev kruonis šķībi, - ļauj tuo sakārtuot! Rainis. sakārtā nu visu uz ceļu! Serben;

3) "jem. nach dem Sinn tun"
Spr. Refl. -tiês, sich ordnen, sich zurechtmachen.

Avots: ME II, 648

sàlîgs PS., sâlîgs ² Rutzau n. FBR. VII, 122, Ruhtern, sāļîgs JR. VII, 1, salzig; "brackig (wie das Flusswasser an der Mündung)" Dr.- Sprw. sālīgs kâ špruksti. sarijies sālīga ūdens Odisēja IV, 71. ja ... sāls nelietis, ar kuo tas taps sālīgs darīts? Glück Lukas I4, 34. (fig.) dabūjis it sālīgu pērienu Janš. Bandavā II, 350.

Avots: ME III, 802

‡ sanar̃vuôt, = sanarvât: ar smagu ve̦zumu var zirgu s. Seyershof. Refl. -tiês, verderben (intr.), einen Schaden edeiden: pir[m]pienītes dažreiz sanar̃vuojas (fangen an zu siechen) atne̦suoties AP. viņš sasitās un sanar̃vuojās (er brach sich fallend ein Bein) Seyershof.

Avots: EH XVI, 433

I sẽja Bauske, Wolm., Grünh., Behnen, Zögenhof, Ruj., Salisb., Ranzen, Karls., Iw., sèja (li. sėjà "Saatzeit", sloven. sệja "das Säen") C., Ramkau, PS., Jürg., Neuenb., sèja ² Prl., sêja ² Bl., Deg., Ahs., Mafkuln, Windau, Selg., Nigr., Lin., Karls., Sessau, das Säen; das besäte Feld U.; die Saat, namentlich die junge, auf dem Felde U. : sējas (sẽjas Dond., Wandsen, sèjas Ronneb., Drosth.) laiks, die Zeit der Aussaat. man bij jauns arājiņš, sējas laika nezināja BW. 28033, 9. sēju beigt MWM. v. J. 1897, S. 691, das Säen beendigen, pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 71. uz cik sējām bē̦rzuonieši zemi strādā? vai ar vēl ne uz trim laukiem? Kaudz. - sējas putns, der Regenpfeifer, Brachvogel (charadrius) U.; (sêjas ² p.) die Nachtigal Heniņ. - Zu sēt.

Avots: ME III, 824

sẽ̦mala PS., sē̦malis Karls., sē̦malis L., U., RKr. VIII, 95, sē̦maliņš BW. 15295, 2, der Kiebitz (vanellus cristatus). Nach Bezzenberger GGA. 1896, 966 zu li. šė´mas od. žė˜mas "aschgrau, blaugrau (von Ochsen)" und ai. š̍yāmá-ḥ "schwarz, dunkel" (wozu anscheinend le. sē̦ms gehört); eher aber dürfte es zu li. sėmenà "Brachvogel" (zu sẽt "säen") gehören ("Brachvogel" wird ja auch der graue Kiebitz genannt).

Avots: ME III, 826

siêksta PS., Kl., Prl., Lös., C., Lis., Schwanb., Arrasch, Bers., Golg., Warkl., Gr.-Buschhof, sieksta U., Bauske, siêksta ² Pl., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr.Essern, Ruj., siêkste ² Iw., Jürg., Memelshof, siêksts Kr., siêksts ² Tr. (li. šíekštas "entwurzelter Baumstamm, ein Block für Gefangene"; i. pl. šiekštomis An. 99),

1) siêksta ² Karls., sieksta Spr., Wessen, siekste Freiziņ, sieksts Nerft, ein Stück Lagerholz, ein liegender Block im Walde, ein Stück eines umgefallenen Baumes
U.; ein Block überhaupt U.; sieksta Lasd., sieksts Bielenstein Holzb. 668, ein im Flussbett versunkener Baum: aizgājusi mežā pie līkas, ve̦cas siekstes LP. VII, 886. te̦ka rijas caur siekstēm meža tumsībā Apsk. v. J. 1903, S. 194. mežā gulēja pa zemi siekstas krustām, šķērsām 175. krustim ceļa sieksti (Var.: siekstu ) liecu BW. 10289. upē bija . . . pilna siekstām Aps. VI, 7. ķuoniņnieki savas meitas upītē samē̦rkuši; pāri jāja raņķenieki, bē̦rza siekstes dē̦vē̦dami RKr. XVI, 237. kâ var sieksta siēkstu (Var.: siekste sieksti ) velt? abas guļ ūdenī BW. 8491. viņš siekstēs gul, vēžu saē̦sts R. Sk. II, 139. paķēru brangu slekstas galu un sāku vēzēties Libek Pūķis 21;

2) sieksta, ein umgestürzter Wald
Allend. n. U.;

3) siekste, Morasttiefe im Walde
Döbner n. U.;

4) sieksts Manz., Freiziņ, der Block od. Stock, in den die Füsse eines Delinquenien geschlossen werden
U.: siekstā likt, in den Stock schliessen U. liec manas kājas siekstā (du hast meinen Fuss in den Stock geleget) Glück Hiob 13, 27. kājas iemiedze siekstās, ka ne kustēt nevarēja JK.;

5) sieksta Bielenstein Holzb: 501, siêkstiņa Gr.-Buschhof, Saikava, Memelshof, Selb., Nerft, siekste Bielenstein I. c., Etn. IV, 163, siêksts Nerft, Bielenstein 1. c., die Querleiste an der Harke, in welcher die Zinken sitzen
Bielenstein Holzb. 501 (vgl. die Abb. ebenda);

6) siekstas, sieksti, wagerechte Hölzer, so miteinander verbunden und verkeilt sind, dass sie einen fast würfelförmigen Raum umschliessen, in welchem die Webeeinrichtung angebracht und der Stoff gewebt wird
Bielenstein Holzb. 398 f.: . . . kuoks, ap kuŗu tin aužamuo audē̦klu, un kuŗa gali turas siekstās A. XI, 84;

7) siekste, ein Teil des Spinnrockens (= beņķis) hochle. n. Bielenstein Holzb. 385. Die Verbindung mit r. шестъ "Stange" (bei Jagić AfsIPh. II, 397 und Pedersen IF. V, 76; vgl. dazu Būga KSn. I, 289) wäre denkbar, wenn russ. e hier auf s , und wenn russ. und li. š - hier auf ks - zurückgingen. Falls li. š - hier assimilatorisch aus s - entstanden ist, etwa zu li. sỹkis "Hieb", klr. сич (wenn mit altem i ! ) der nach dem Abbrechen des Astes hinterbleibende Teil des Stammes", ae. ságol "Stock", lat. sīca "Dolch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 475 f.).

Avots: ME III, 857, 858

šķiêts ² (li. skiẽtas "Querbalken bei der Egge; Leinweberblatt", serb. štît, air. scíath "Schild") Iw., Līn.,

1) šķìets Drosth., PS., (mit ìe ² ) Gr. - Buschh., Kl., Kr., Kreuzb., Lis., Meiran, Ohselshof, Saikava, Sessw., Warkh., Warkl., (mit iê ² ) Arrasch, Bauske, Bl., Dond., Dunika, Jürg., Tr., Plur. šķìeti C., der Weberkamm
Elv., U., Bielenstein Holzb. 401, 410, Adsel, Bers., Grobin, Lubn., Nerft, Selb.: man jāauž kre̦klu drēbe, bet šķieta nav tāda, kurā aust Selb. pamāte viņu sūtīja pēc šķieta aude̦klam Saul. III, 187; Demin. šķietiņš, der Kamm bei der Bandweberei Bielenstein Holzb. 418: šķietiņš prievietu aušanai RKr. XVI, 161;

2) = braukts, das Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses Lubn.;

3) šķiêts ² Dond., Wandsen, das Querholz vorn am Zweispännerwagen, woran die Schwengel angebracht werden:
šķiets uzniedē̦ts ar divām niedēm priekšā uz šķēri; katrā galā viņam iekabināts... zveņģelis RKr. XVII, 37. zirgus sajūguši kuopā; mūs[u] zirgs ilksīs, Brammanīšu - piejūgts šķietā blakus Janš. Bandavā I, 27;

4) e̦nkura šķiets, der Ankerbalken
L., Bergm. n. U., Mag. II, 3, 119, Adiamünde, Kaltene, Nogallen, (mit iê ² ) Salis;

5) "?": krē̦slu iepītnes šķieti Konv. ¹ 185; šķiêti ² Bauske "ve̦lki, me̦ti";

6) Ried, Riet
V. Wenigstens in den Bedd. 1 - 4 nebst šķieta I zu apr. scaytan "Schild", an. skīđ "Scheit", skeiđ "Weberkamm", and. skēth "Unterschied", g. skaidan, ahd. scidōn "scheiden" mhd. schīten "spalten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 5431, s. Zubatý AfsIPh. XVI, 414 f., Trautmann Wrtb. 264, Būga KSn. I, 282.

Avots: ME IV, 54

I šķilsts, der Brachsen L., U.; wohl zu šķilsts IV, vgl. die Etymologie von plaûdis I.

Avots: ME IV, 40

II šķilts, = šķilsts I, der Brachsen U. (unter šķilsts).

Avots: ME IV, 41

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III ⁴ , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

šķùobris ² Lis., Lubn., Meiran, Saikava, šķùobrs ² Aahof, Lubn., eine Art Fisch; = pīkstulis Infl. n. U. (šķuobris); die Wemgaile Adsel. Erinnert an r. dial. щабёръ "Brachsen".

Avots: ME IV, 57

slìdi ² Fest., zwei mit der Wurzel ausgegrabene Bäume, die durch darüber angebrachte Querhölzer mit einander verbunden sind und zum Steineführen dienen, wobei die Wurzelenden auf die Vorderachse gelegt werden. Vgl. slīdes.

Avots: ME III, 935

sluôta (li. šlúota "Besen"),

1) der Besen
(nom. s. sluota neben gen. pl. sluošu LP. IV, 103 aus Lesten, 118 aus Usingen; gen. pl. sluošu auch Pas. II, 475): Sprw. jauna sluota labi mēž od. slauka. sluotas siet, Besen binden; sluotas griêzt, Reiser zur Anfertigung von Besen schneiden, ziema tiek kâ ar sluotu aizslaucita pruom Krišs Laksts 11. cepļa (Hasenpot) od. krāsns (Walgalen, Treiden) sluota, der Ofenbesen. peŗamā od. pirts sluota, ein Badequast (aus Birkenreisern mit Blättern daran), sluotas zari, Birkenreiser zum Besenbinden Bielenstein Holzb. 307, N.-Platohn: tam bē̦rzam kuplas lapas, te būs labi sluotas zari BW. 14312. - laumas sluota, ein Hexenbesen (?) U. vēja sluota, - ein Auswuchs auf Bäumen (Birken), wo von einer verdickten Stelle viele Zweige ausgehn U., Golg., Ringmundshof, Saussen. - pār sluotu lēkt, eine Vexieraufgabe, wobei der Springende zu Falle gebracht wird U.;

2) in Pflanzenbenennungen:
laumas sluota,

a) der Spargel (asparagus officinalis
L.) RKr. II, 67; Konv. ² 3967;

b) equisetum arvense Mag. IV, 2, 69; vēja sluotiņa, das Land-Reitgras (calamagrostis epigeios
Roth.) RKr. II, 68; sluotu krūms, spartium Karls.;

3) in Personenbezeichnungen: ciema sluota, eine Person, die sich viel in der Nachbarschaft auf Besuch herumtreibt
U., Salis; vēja sluota, verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen: tautu meita, vēja sluota, vainuo manu arumiņu BW. 28151. Zu slàumi (wenn mit uo aus ōu).

Avots: ME III, 946

spals, Heft, Stiel, Griff, Handhabe, Degengefäss U.: atslē̦gas spals L., U., der Schlūssel; bises spals Mag. III, 1, 128; zāģa spals: liek malkas zāģi spalā J. R. 1V, 72. zuobe̦na spals Stari III, 140. saspiež šķē̦pa spalu MWM. VI, 409. zirgu iesist spalā Mag. XIII, 2, 57, ein Pferd anspannen oder (in Lemsal n. U.) vor den Pflug spannen; in Erlaa n. U. und Gr.-Sessau dafür auch jūgt spalā; auch likt (zirgu) spalā Drosth. und A. v. J. 1899, S. 341. viņš ir spalā Seew. n. U., er ist betrunken. bijis arī gluži pie spala (ganz herunter) Alm. Balt. Vēstn. 1900, № 125. biju pa˙visam pie spala Naud. (zirgu) pie spala nuolaidis (heruntergebracht, abgejagt) Lautb. A. v. J. 1892, S. 308. dažreiz pa˙visam ne spala ("?"): ne skaidras naudas, ne kredita De̦glavs Rīga II, 1, 485. nee̦suot ne graša, darbu arī ne+viens neduoduot, un tīri vai spals klāt Pas. IV, 145 (aus Lieven-Bersen). Wohl nebst spaļi zur Wurzel sp(h)el- "spalten" in gr. σφαλός "Wurfschelbe", σφέλας "Holzscheit, ausgehöhlter Block", got. spilda "Schreibtafel", an. spiald "Brett", spǫlr "dünne, flache Stange", ahd. spaltan "spalten", lat. spolium "abgezogene Tierhaut", ai. sphatati "reisst, springt auf", apr. "spelanxtis, Splitter" u. a., s. Persson Beitr. 174, Boisacq Dict. 928 f., P. Wahrmann Glotta VI, 149, Walde Vrgl. Wrtb. II, 677 ff.

Avots: ME III, 982, 983

spĩdzināt: vom Blasen auf einer eigens dazu hergerichteten Pederpose, wodurch ein kreischender Ton hervorgebracht wird (Kinderbelustigung) Diet. (mīt ī ).

Avots: EH II, 553

spraĩds,

1) eine Stelle, wo Leute zusammengedrängt stehen
("kur ļaudis saspriedušies") U.; le̦dus spraidi Erlaa, zu einem Haufen zusammengedrängtes Eis;

2) Gewölbe:
tilta šaurie spraidi ve̦d pie kalna virsuotnes Valdis;

3) ein zwischen den Vorderbeinen eines Schweins angebrachter Knüppel, der es am Laufen hindert
(mit aî) Warkl., Saikava;

4) Bretter unter einem zu mauernden Gewölbe, die nachher, sobald das Gemauerte hart und fest geworden ist, entfernt werden
(mit ai) Jürg., Arrasch;

5) spraîds, ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist
Warkl. Nebst spraislis, spraidît zu li. sprainas "starr sehend" (wenn aus *spraidnas "die Augen aufspreizend"), an. sprita ada "auseinander sperren", ahd. sprīzan "in Stücken auseinander fliegen" (woneben mit ide. t mhd. sprīden od. sprīten "sich ausbreiten" u. a.), s. Persson Beitr. 393 und 874 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 f.; vgl. auch spriesl(i)s und spriêst.

Avots: ME III, 1008

sprē̦stave "derjenige Tell des Spinnrades, wo die Kunkel angebracht wird": viņš sprē̦stavi nuolauza Lubn.

Avots: ME III, 1018

spruds Kurmin, der Oberarm (brachium).

Avots: ME III, 1023

spurguls (unter spurgulis

3), ‡

2) ein am Ende der Peitschenschnnr zum Erzeugen eines stärkeren Schalles angebrachtes seidenes Läppchen
Schwanb.

Avots: EH II, 564

štrapa, die Schünge am Schiffstau, die am Mast angebracht ist: štrapā ieliek splīdzbuomja apakšējuo galu N.-Bartau.

Avots: ME IV, 103

strupastis U., V. (f. -te), strupasts (?), strupašķis U., LP. V, 87 (f. -ķe), ein Stumpfschwanz U., ein Stutz V.: man māmiņa iede̦vuse strupastīti telēniņu; nuo tā viena strupastiņa (Var.: strupastīša) pilni... tīrumiņi BW. 16452, 2. visas zivis kūtī, strupaste vien lai paliek LP. VII, 542. strupasti suņi Vēr. II, 1177. - strupaste, ovis brachyura Konv. 47.

Avots: ME IV, 1095

šubraks,

1) die Schabracke
U. (unter šabraka), ein kurzer Mantel Ogershof; ein alter, kurzer Mantel oder Pelz Aahof, Druw., AP., Kokn., Meselau;

2) wer sich liederlich kleidet
Drosth., Sessw.

Avots: ME IV, 104

šuls, ein mit einer Kerbe versehener Holzblock, der am Ende eines Gebäudes angebracht wird, wenn ein Anbau gebaut wird: šuls tuop iestatīts pie gatavās ē̦kas pakša, lai jaunās piebūves baļķu galus var viņa renē būvējuot ielaist Illuxt. Plur. šuli, die Pfosten, worauf ein Anbau, Abschauer errichtet wird Illuxt. Aus li. šùlas "Ständer".

Avots: ME IV, 106

sūmis (?) oder sūms (?) Alksn. - Zund., ein uneheliches und daher umgebrachtes Kind: klīst kâ sūms. Vgl. zūmêt.

Avots: ME III, 1132

svaņa "?": nuo visa rît vairs nav ne svaņas (Reim zu maņas) MWM. III, 570 (Übersetzung von d. "bis morgen ist alles durchgebracht"). Für zvaņa (s. dies)?

Avots: ME III, 1143

I sviêst (Ii. sviesti "werfen, schleudern" LChr. 379, _{27 37} 400, ₂ Geitler Lit. Stud. 114, Lalis), sviêžu (3. praes. pasvied Pas. IV, 402, aus Welonen), sviêdu, werfen, schmeissen: Sprw. nesvied ve̦lnam ar akmeni, ka dievam netrāpi! Br. sak. V. 1372. - sviest pār kanceli A. v. J. 1901, S. 868, (ein Brautpaar in der Kirche) aufbieten (eig.: über die Kanzel werfen). Refl. -tiês,

1) sich werfen
U.: ripas kaujuot tâ sviedies (hat sich selbst mit der Scheibe getroffen), ka gan˙drīz izsit aci Janš. Bandavā II, 247;

2) ergehen; glücken:
kâ (labi) sviežas? wie geht es? U. tev vare̦n labi sviedās Valdis. puisim dzīvē ne˙maz labi nesviedies, tâ tik nuokūlies vien pa pasauli LP. IV, 108. redzēs, kâ katram laime sviedīsies Kaudz. M. 127. veikals ne visai tiem sviežas JR. IV, 99. ja tâ˙pat sviedīšuoties ar sìena... ievākšanu... Alm. Meitene nuo sv. 4;

3) fallen:
drīz var sviêsties ² Janš. Apskats 1903, S. 176. - Subst. sviêšana, das Werfen; sviêšanâs, das gegenseitige Werfen; sviêdums, das einmalige, vollbrachte Werfen, der Wurf; sviêdẽjs, wer wirft: ve̦lē̦nus apsviež ve̦lē̦nu sviedējs RKr. XVII, 38. Zur Wurzel su̯ei- "schwingen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 518 ff.)?

Avots: ME III, 1165, 1166

II svìre ² Laud., svīre U., Konv. ² 2319, Natur. XXXVII, 44, svĩris Karls., svīriņš U., die Turm-, Mauerschwalbe (cypselus apus L.); der Schneevogel L., St.; weisser Brachvogel Depkin n. U. Nach Leskien Nom. 270 (vom Schweben) zur Wurzel von svīre I. Wie verhält sich aber dazu estn. wīr "Seeschwalbe"?

Avots: ME III, 1164

tãrkiņš Ronneb., Wesselshof, tārkiņš Natur. XXXVII, 122, tārķiņš U., = tārtinš, der Brachvogel, Brachpieper (anthus campestris Bchst.). Vielleicht dissimiliert aus tārtiņš; vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 23.

Avots: ME IV, 149

tarkšķis, =tarkšis,

1) eine Schnarre, Klapper
U., Janš. Mežv. ļaudis II, 391, Biel. Holzb. 601 (mit Abbild.), (mit ar̃) Arrasch (für Kinder), Bl., (mit ar̂ ²⁾ Kandau (für Jäger), eine windmühlenähnliche Vorrichtung zum Scheuchen von Maulwürfen Behnen, Drosth., Sissegal, eine Rassel: tarkšķa pulksteņi tirkš R. Sk. 11, 24;

2) der durch tarkšķis 1 u. a. hervorgebrachte Lärm
Memelshof: dzird tikai tautisku tarkšķi. Poruk III, 286. griezas tarkšķis Baltp.;

3) ein Schwätzer
Memelshof, (mit ar̂) Bers., Drosth., Ogershof, Sessw., Sissegal, (mit ar̂ ²⁾ Behnen, (mit ar̃) AP., Arrasch, Bauske, Bershof: vai tu klusēsi, tarkšķe! Līguotnis Stāsti II, 21.

Avots: ME IV, 133

tārtiņš Dr., der Brachvogel (charadrius auratus); "= ķivulis" Stockm.; akmeņu tārtiņš Konv. ² 2319; lauku t., der Sand-, Regenpfeifer (charadrius hiaticula L.) Natur. XXXVII, 179; Konv. ² 3872; smilšu t. Konv. ² 2319; upes tãrtiņš Westkurl., Konv. ² 2319. Erinnert - falls tārtiņš älter als das synonyme tātiņš - an li. stárta "Goldammer".

Avots: ME IV, 151

tē̦rka, eine 8-10 Fuss lange Schnur mit einer kleinen Boje daran, die an jedem Ende eines grossen Netzes angebracht wird Etn. II, 107. Etwa zu apr. tarkne "Riemen zum Binden am Pferdegeschirr", klr. тóрок "Riemen", poln. troki "Stricke", la. torquēre "drehen", ai. tarku- "Spindel" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 314)?

Avots: ME IV, 173

til˜bĩte Wandsen, punktierter Wasserläufer (tolanus ochropus L.) Natur. XXXVII, 187; schwarzgrauer Wasserläufer U. Vgl. titilbis (und?) li. tilvìkas "Brachhuhn".

Avots: ME IV, 187

tilviķis, eine Art Vogel: vasarā... klaigāja tilviķi Jauns. ve̦cajam vajadzēja te̦kāt kā tilviķam un kliegt un draudēt id. Wohl aus li. tilvikas "Brachhuhn".

Avots: ME IV, 190

tral˜lis Dunika, MSil., der Refrain; in Siuxt: lustiges Lied; Plur. traļļi, tralli, traļi U., das Tralala, die Verzierungen und besondem Künste, die beim Singen angebracht werden: uz tralliem (traļļiem BWp. 3671; trillemd?) es dziedāju, uz tralliem gavilēju: uz tralliem tē̦vs, māmiņa man pakāra šūpuolīti BWp. 367 2 . es pruotu radīt tādus traļus Jaun. Dr. v. J. 1902, 311. traļ˜ļus sist, trillern Dreylingshof; ,frohlich, schnell und kurz singen (Stolben) oder so auf dem Klavier spielen (Libau); scherzen, Spass machen Koddiack, Wrangelshof: jautrs cilvē̦ks sit traļļus Wrangelshof. ar mēli pa zuobu starpu visādus traļļus . . . sizdams Seibolt. septiņi vilki traļļus sita BW. 2381, 1. In N.-Schwanb. ist tràļļus ² sist ein gewisses Spielchen.

Avots: ME IV, 221

I urva,

1) "vīvaļa" (mit ur̂ ² ) Rutzau n. FBR. VIII, 141, "kuņiņa" (mit ur̂ ² ) N.-Bartau;

2) ur̂va ² Nigr., urve, eine Vorrichtung zum Anbinden von Kühen - ein hölzerner Pflock, dessen ein durchlochtes Ende vermittels einer Weidenrute an einen Pfahl gebunden wird, während am andern die Fessel, die der Kuh um den Hals gelegt wird, angebracht ist: guovis . . . piesietas nevis virves saitēs, ... bet ... ar urvām Janš. Dzimtene ² III, 127.

Avots: ME IV, 308

uzcelˆt (li. užkélti "heraufheben"),

1) in die Hohe heben
U., aufheben: uzcelt papīru nuo grīdas. uzcelt bļuodu uz galda;

2) aufrichten, errichten, aufbauen
U.; kuo pa dienu uzcē̦luši (vom Bau einer Kirche gesagt), tuo par naktl nuoārdījls LP. VII, 358. gariņi nuogremdē uzce̦ltuo baznīcu 376;

3) (in ein Amt) einsetzen
(gew. iecelt): Pleša tika par ķēnīnu uzce̦lts Pas. II, 79 (aus Walk). uzcels vēl man ķēniņu! LP. IV, 87;

4) (etwas) aufbringen
U.: viņa tā vārda uzcēlēja, sie hat den Namen (das Wort) aufgebracht U. dziesmu dej ... neturiet ienaidiņu! ne tā mana uzcelšana (izsmiešana), tā senēja ve̦ca tiesa BW. 958. Refl. -tiês,

1) sich erheben, aufstehen:
uzcelties nuo krē̦sla, nuo galda, nuo gultas, nuo miega;

2) aufkommen:
autam zūduot uzcēlās ce̦pures RKr. XVI, 187. paltrakiem nuozūduot uzcēlās zakraki XVII, 30. Subst. uzcelˆšanâs, die Auferstehung.

Kļūdu labojums:
BW. 958. = BW. 958; 5) aufwecken: uzcels man vēl ķēniņu LP. IV, 87
jāizmet (zu streichen) fraze no LP. IV, 87.

Avots: ME IV, 320

I uzdzìt (li. užgiñti "hinauftreiben"), uzdzĩt, antreiben, auftreiben Für. I, hinauftreiben, -jagen, in die Höhe treiben (perfektiv; eig. und fig.); treibend, jagend zum Vorschein kommen, erscheinen lassen: lemešus uzdzīdams (die Pflugscharen auf die lemesnīca auftreibend) Seifert Chrest. III, 2, 121. pē̦rkuons martā uzdze̦n sniegu Etn. I, 77. nuospiestā auss uzdze̦n kājās (veranlasst aufzustehn) MWM. VIII, 540. pats nelabais uzdzina tuo Bālu Puriņš Nauda 32. atradu še... vairāk atmatu nekâ aramas zemes, bet... manā vadībā viss uzdzīts (auf den Höhepunkt [der Entwicklung] gebracht, verbessert) un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95. Refl. -tiês,

1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;

2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;

3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;

4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;

5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.

Avots: ME IV, 329

uzlùocît, aufstreifen (namentl. den Ärmel) U., aufbiegen: uzluocīt piedurknes. rasiņā es negāju, kamē̦r svārkus uzluocīju BW. 14993. Refl. -tiês,

1) sich aufbiegen:
papīra mala uzluocījusies;

2) (für sich) aufbiegen, aufstreifen:
uzluocīties piedurknes. Buozumene uzluocījusēs un uzbracējusēs berž... stāveņus Janš. Precību viesulis 5;

3) sich hinaufschlängeln:
lielceļš uzluocās... piekalnē Aps. IV, 7.

Avots: ME IV, 354

uznest (li. užnèšti, ksl. vъznesti "hinauftragen"), auftragen, hinauftragen: uznest maisus uz bēniņiem. meitenīte te̦kā šuo tuo galdā uzne̦sdama Aps. V, 13 (ähnlich: A. Brigader Daugava I, 4). Refl. -tiês,

1) hinaufeilen:
viņš kâ vējš uznesās kalnā Salis;

2) tas man netīšām uznesies augšā, das habe ich versehentlich hinaufgebracht;

3) sich betragen, sich aufführen:
viņš pruot labi uznesties;

4) "auf seine Kleidung Sorgfalt verwenden"
Segew.

Avots: ME IV, 362

uzstîguôt,

1) mit Saiten beziehen:
u. vijuoli. uzstīguota kuokle Janš. Dzimtene V, 186;

2) uzstîguôts, (fig.) in Ordnung gebracht, gespannt:
viņas (meitenes) visas ir kâ uzstīguotas Janš. Līgava I, 58.

Avots: ME IV, 385

I vâcele,

1): auch Gr.-Buschh., Skaista, (mit â ² ) Ramkau; ein rundes Holzgefäss (mit einem Deckel) zum Kleideraufbewahren
Saikava; ein Gefäss aus Lindenrinde, in dem man Pferden Hafer brachte Mahlup.

Avots: EH II, 761

II vāle,

1): Heuschwade
(mit à ² ) Linden in Kurl.; zum Trocknen zusammengebrachtes Heu (mit ã) Grob.;

2): kur stiepās diezgan plata augstienes v. Anna Dzilna 10.

Avots: EH II, 762

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502

I ve̦caine U.; Spr., Mag. V, 190, Bers., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn. Laud., Lubn., Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava, Sehren, Selsau, Sessw., Sissegal, Stockm., Zvirgzdine, ve̦cainis St., U., Ramkau, ein Stück Land, das früher als Acker benutzt worden ist U., das Brachfeld; eine mit Moos bewachsene erhöhte Stelle auf einer Wiese Selb.; "eine hochgelegene Stelle mit Gebüsch" Lubn.; eine noch nie gepflügte Weide Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169: gulēs... zeme pieci gadi ve̦cainē BW. 3805. ābuoliņa ve̦cainīte smildziņām saauguse 8283. smilgām guovju neredzēju ve̦cainē ganīdama 19123. ai, ve̦cā ve̦cainīt, auga tev rudzi, miež[i]? 23452. nuo celmiņa gre̦mzdu gaida, nuo ve̦caines (Var.: dzedziedas) rācentiņu 3033 var: zirgi ēda ve̦cainē 10569, 13. Pēterim piederēja purva pļava un ve̦caine Stāsti Kraukļu kr. 100. uz šīs pašas ve̦cainītes uzcē̦luši... kruodziņu LP. VI, 233. - Vgl. auch die Orts- resp. Flurnamen Ve̦caine Lvv. II, 65 (Weide in Setzen), II, 167 (Gesinde in Jāsmuiža), Lielā ve̦caine II, 170 (Gesinde in Lievenhof), Garā ve̦caine II, 58 (Feld in Dubena), Ve̦caines II, 70 (Weide in Wallhof), Ve̦caiņu kalns II, 67 (Hügel in Selb.). Zu ve̦cs.

Avots: ME IV, 514