Paplašinātā meklēšana

dĩga [C., Ruj.], = dīka, ein weinerliches Kind Bers. n. A. XI, 630.

Avots: ME I, 477

‡ Kul˜dīga, die Stadt Goldingen. Dafür Kuldīnga bei Спрогис Геогр. слов. 155, Guldīga bei Manzel und Lng., Guldinga in einem Reisebericht v. J. 1413 bei Bielenstein Grenzen 130, "Goldingen" in einem Doknment v. .1. 1245 bei Bielenstein I. c. 211. Erinnert an den ON. Koldingen in Jütland und an der Leine (bei Watson).

Avots: EH I, 670

lagzdīgala, [lagzdigala Lautb.], die Nachtigall: ze̦mu dzied lagzdīgala (Var.: lakstīgana, lakstīgala) BW. 27922. dziedi, mīļā lagzdīgala Hug. (lagzdugalis Gold. BW. 30611). Aus lakstīgala durch Anschluss an lagzda, lagzds.

Avots: ME II, 400

ačele, Demin. zu acs "Auge": mazajām spīdīgajām ačelēm Janš. Mežv. ļ. II, 459.

Avots: EH I, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizdîgt, intr., aufkommen, aufkeimen: dīgļi visi brangi aizdīga MWM. VI, 234.

Avots: ME I, 23

àizspriêdîgs, vorurteilsvoll: mana tē̦vmāsa bija senāk ļuoti aizspriedīga Lautb.

Avots: ME I, 52

ãķuôt, Haken machen (vom Hasen) U. Refl. -tiês, sich durchschwinden. Subst. bēdīga āķuošanās trauriges Beginnen Vēr. I, 694.

Avots: ME I, 237

apgãdîgs, vorsorglich: apgādīga dieva gudrība.

Avots: ME I, 87

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89

apriņ̃ķis,

2): Kuldīgas apriņķī BW. 5429 var.

Avots: EH I, 109

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

atbaĩdîgs, ab-, zurückschreckend: atbaidīgas duomas Pūrs I, 35.

Avots: ME I, 150

‡ atvedîgs,

1) geschickt, gewandt
Golg.: meita ... tik gudra, tik atvedīga valuoda Pas. VII, 226;

2) atvedīgas guovis "guovis, kas ātri nuotīrās pēc atnešanās" Alschw.

Avots: EH I, 179

I badîgs,

1) gefrässig, untersättlich, gierig
(zu bads): badīgas, badīgas panākstu meitas. cūka badīgi ē̦d;

2) ausgehungert, hungrig, arm:
badīgs (Var.: badains od. badu) Jānīts nāca BW. 33031, 2 var.

Avots: ME I, 247

balˆda ² [Angern], = "nuosaukums pie zvejnieku tīkla dzijām"; baldīgas ("varžulainas"dzijas Zehrxten.

Avots: ME I, 253

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

bal˜stiņas, eine Speise: savādus kāpuostus klaušu laikuos vārīja no balandām un vēja kaņepēm, sevišķi pavasaruos (Kuldīgas un Liepājas apgabalā nuo baltām balandām vēl tagad vāra); tādus kāpuostus Īlē u. c. sauc par balstiņām; zu balts.

Avots: ME I, 256

bèdîgs,

1) kummervoll, traurig, trübe Gemütsstimmung hegend:
bēdīgs cilvē̦ks. Sprw.: bēdīgam ir vārdiņš labs;

2) trübe Gemütsstimmung erweckend:
bēdīgas lietas, vēstis. par bēdīgu varam saukt tiklab tuo, kas pats sajūt bē̦das, kā arī tādas lietas, kuŗas uzskatuot mums uznāk bē̦das Etn. III, 178;

3) im Inflänt. hat dieses Wort, wohl durch das russ. бѣдный beeinflusst, die Bedeutung "arm"
Zb. XVIII,285, 454.

Avots: ME I, 288

bilˆdinât, tr.,

1) anreden, um etw. angehen:
kas guodīga mātes meita, ceļā uotru bildināja BW. 13215. bildināšu meitu māti, bet es viņu nelūgšuos BW. 14705;

2) grüssen:
viņš manis ne˙maz nebildina AP.;

3) werben, anhalten:
arājs mani bildināja, oft mit dem Zusatz: par līgavu. Refl. -tiês,

1) (viel und lange) reden:
ej, bāliņi, bildinies, lai es slauku istabiņu BW. 14355, 4;

2) sich melden:
pie lielkunga iegājis A. bildinājās: e̦smu nācis pie jums izrunāties Neik.

Avots: ME I, 295, 296

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

briêdîgs, im Wachtum stark zunehmend, wohlgedeihend, anschwellend, grobkörning, ergiebig, strotzend: ja aprīlī pumpuruotas apses, tad auzas būs būs briedīgas Etn. II, 73; briedīga maize, Brot, das aus gutem, im trockenen Sommer gewachsenen Korn gebacken ist, wobei wenig Mehl quellend viel Brot schafft; briedīgi graudi; briedīgas druvas; briedīgs ze̦lums; fig., briedīga pilnība, briedīgas sekmes. palievs dievu dieviņam, nu briedīga (Wachstum befördernd, fruchtbar) vasariņa BW. 1055.

Avots: ME I, 337

bruôdîgs [AP., bruodains Bers.], = briedīgs; bruodīga barība, maize; barības bruodīgās daļas, die nahrhaften, Nahrungsstoff enthaltenden Teile der Speise (zu briêst).

Avots: ME I, 342

cerîgs,

1) hoffnungsvoll:
apakš aukstas se̦gas zin viņš snaužam sēju cerīguo Pav. J.;

2) überlegend, vernünftig:
man līgava tik smaidīga, tik cerīga Pav. J. kaut dzejnieka cerīgais, gaišais skats neaptumšuots A. XI, 749.

Avots: ME I, 375

dacelˆt, tr.,

1) hinzuheben:
Laima krē̦slu dacē̦lusi pie guodīga tē̦va dē̦la;

[2) (bis zu einer bestimmten Stelle) heben:
dacel puiku līdz zariem MWM. 1903, S. 653. Refl. -tiês C., aufstehen].

Avots: ME I, 429

dîdzêt [li. dygė´ti "пускать ростки"], keimen lassen: kas nuo akmeņa spē̦tu ruozes dīdzēt? dīdzē̦ts iesals. tas nedīga dīdzējams BW. 27942.

Avots: ME I, 477

dîglis: d. dīga BW. 34661 var.

Avots: EH I, 325

‡ draišķi, Adv., ausgelassen, unbändig: d. bezbēdīgas (dziesmas) Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 329

dzelzene,

2): "kada zâle" AP., Heidenfeld; eine Pflanze
Lubn.; ‡

4) eine Beerenart ("indīga, kaulenei līdzīga uoga") AP.

Avots: EH I, 354

dziedîgs, heilsam, heilkräftig: dziedīgas zāles Sudr. E.

Avots: ME I, 562

‡ II dziedîgs, viel zu singen pflegend: cieš dziedīga bija, vis dziedāja visaidas dziesmes Auleja: dziedīgais žīds A. Niedra.

Avots: EH I, 363, 364

dzìrdîgs: guovs smalki dzìrdīga ² Sonnaxt.

Avots: EH I, 359

dzìrdîgs, gut hörend, ein gutes, scharfes Gehör habend, gehorsam: dzirdīgajās ausīs A. XVI, 891. dzirdīgāki tai būtu kalpi Rainis,

Avots: ME I, 553

ērdîgs,

1) gewandt, geläufig, fliessend:
ne man bija ērdīgas valuodiņas;

2) geräumig, bequem:
ērdīgā vietiņā BW. I, S. 827, No. 388, 1 var.

Avots: ME I, 575

gātis (nom. pl.), dial. gātes,

1) der Gang, Weg:
naidīga cilts man brauc pa ūdeņu gātīm Sil.;

2) [gãtes C.] die Aus - und Einganglöcher der Bienen am Rande der
plaukti U., Biel., H. 212;

3) der Versuchluss am Bienenstock, die
plaukti Biel. H. 221: aiztaisīsim tukšajiem struopiem gātis priekšā LP. III, 94. aizvilka gātes priekšā LP. V, 344;

4) gāte, der Abguss:
pa gāti izte̦k netīrs ūdens Erlaa;

5) gātis, ein Ausfluss des Babitsees;

6) gāte Dond., ein Wasserfall.
Zu gāju, [ai. ágat, gr. ἔβη "(er) ging" u. a.; s. Persson Beitr. 572 f., Lidén IF. XIX, 330, Hübschmann Das indog. Vocalsyst. 94].

Avots: ME I, 619

glaudîgs: (kurpes) mīkstas un glaudīgas kâ zeķes A. Brigadere Skarbos vējos 95.

Avots: EH I, 391

‡ glaũnîgs Janš. "glaudīgs, laipns": guodīga un mīlīga, kaunīga un glaunīga Janš. Dzimtene IV, 249. glaunīgā un glūnīgā runāšana Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 391

gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),

1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;

2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;

3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [

4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,

1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;

2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.

Avots: ME I, 689

grũtsir̂gîgs, schwermütig: grūtsirdīgs cilvē̦ks; grūtsirdīgas acis Purap.

Avots: ME I, 670

ìecildîgs, [dünkelhaft Brucken, Stelph.]: sievietes ir iecildīgākas uz ārēju daiļumu Saim. u. zelt. kal. 1893, 40. [iecildīga mātes meita Kokn.]

Avots: ME II, 6

‡ ìegatavuôtiês Sonnaxt, reif werden: sē̦klas nebija vēl iegatavuojušās un tāpēc nedīga.

Avots: EH I, 513

ìekãrĩba, die Begierde, das Verlangen: šaursirdīgas iekārības MWM. VI, 736.

Avots: ME II, 26

iẽme̦sls,

1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];

2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 ₃ ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);

3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;

4) ein Traumbild
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 44

iespaîdîgs ,* einflussreich: iespaidīga pe̦rsuona Latv.

Avots: ME II, 69

il˜gulis, f. -le, wer nach etw. schmachtet, ein Schmachtlappen: bet dzīvē vis˙biežāk sastuopamas bēdīgas ilgules Austr.

Avots: ME I, 706

izārdavs, izārde̦ns, izārdîgs, geläufig, gewandt: izārdava, izārde̦na, izārdīga valuodiņa BW. 4711; 17317; 18107; 21491. izārdīgi es dziedāju, izārdīgi gavilēju; man[i] tautiņas pazinušas izārdīgas valuodiņas BW. 393.

Avots: ME I, 714

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

I izkaķêt, abjagen, ausnutzen: dažs saimnieks savus gājējus izkaķē līdz pēdīgam pie darba Ahs.

Avots: ME I, 746

‡ *II izkãruôt: part. prt. act. izkãruojis, unersättlich Frauenb.: palika guovis tādas izkāruojušas ("badīgas, nepieēdināmas"), kad nedeva miltus. Refl. -tiês, zur Genüge (vergeblich) nach etw. verlangen: viņš visādi izkāruojās, bet nedabūja ne˙kā PV. guovis tādas izkāruojušās (= izbaduojušās) Frauenb.

Avots: EH I, 455

izlaîdîgs, ausgelassen, ungezogen, exzentrisch, prassend: izlaidīgi ar acīm raudzīties A. XII, 893. pārvērst sajūsminājumu izlaidīgā laimības gavilēšanā A. XII, 263. saimnieku izlaidīga dzīve Tēv.

Avots: ME I, 761

izrãdîgs, ‡

2) "?": Rēze bija le̦pna, izrādīga sieviete Dünsb. Baskājiete 69; "sich gut kleidend; manierlich"
Wandsen; "ākstīgs, ārišķīgs" Ermes.

Avots: EH I, 476

izrãdîgs ,* ausdrucksvoll; mannigfaches Mienenspiel zu zeigen fähig: (aktierim) izrādīga seja A. XI, 633.

Avots: ME I, 790

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797

izšķērdîgs, verschwenderisch: dievs bij brīnum devīgs, gan+drīz izšķērdīgs LP. VII, 1163. tagad pasaule izšķērdīga Vēr. I, 772.

Avots: ME I, 810

izvedîgs, geschickt, gewandt, alles Begonnene zu Ende führend, von statten gehend: viņam viss izduodas; viņš izvedīgs jauneklis Degl. izvedīgi zagļi LP. VI, 322. izvedīga valuodiņa BW. 17317. izvedīga man gaitiņa 77.

Avots: ME I, 826

izvẽlîgs, munter, fröhlich, gewandt, schmiegsam: izšķīrīgs mans darbiņš, izvēlīga (Var.: izārdava, izvedīga, izveicīga) valuodiņa.

Avots: ME I, 828

‡ izvendîgs, gewandt Bers.: izvendīgi priedi dēju, izvendīgi uozuoliņu; izvendīga mātes meita man krekliņu audējiņa Tdz. 39829.

Avots: EH I, 494

jùmtveidîgs ,* dachartig: jumtveidīga aste Konv. ² 892.

Avots: ME II, 119

kal˜dinât (káldinti),

1) fakt., schmieden, beschlagen, lassen:
bagāts tē̦vs laisku meitu sudrabā kaldināja BW. 11642. ej smēdē, kaldin[i] piešus 9811. ce̦turtā gadiņā kaldināju kumeliņu 13730, 38;

2) freqn., schmieden, beschlagen:
pūra lāde kaldināta 7707. akmenī uzturas kalējs, pastaāvīgi kaldinādams zuobe̦nu LP. VI, 494;

3) fig., schmieden:
sle̦pe̦ni nuoduomi vēl aiz+vien tiek kaldināti MWM. VI, 459. cilvē̦ki, kas nepruot kaldināt liekuldīgas te̦nkas R. Sk. III, 127. patiesība vēl vienmē̦r tiek kaldināta pie krusta Vēr. II, 605.

Avots: ME II, 140, 141

kar̂me,

1) Händel, Vorwand, Grund zu Händeln:
strīdīgais meklē kaut kādas karmes (kur piekabināties, pieķerties), lai varē̦tu strīdu iesākt C., [Nötk.] kad jau grib meklēt, kur karmi neatradīs? AP., Druw., Lasd., Bers. n. A. XVI, 475. viņš meklē karmes uz ķildu Mat.;

2) Unannehmlichkeit, Malheur
Dobl.: tiem pieme̦tas kāda karme A. XVI, 366. Wenigstens in der Bed. 1 wohl zu aizkar̂t.

Avots: ME II, 162

ķil˜dîgs, streit-, zank-, händelsüchtig: dziedātāju māsu devu ķildīgam tautiešam BW. 189.

Avots: ME II, 380

klaîdîgs (li. klaidìngas "irre führend"], zerstreut, konfus: duomas neskaidras, klaidīgas Stari III, 225.

Avots: ME II, 208

klanĩca, [ein Nick, ein einmaliges Nicken]: nevajaga atbaidīties nuo turpmākās darbības daudzu žāvu un klanīcu dēļ B. Vēstn. pievaldīdamas snaudēju, kad klanīcas tapa nebēdīgas un grasījās pašu klanītāju raut sev līdz Zeibolts.

Avots: ME II, 213

kniedîgs

1) "?": tam meitiešam tak vajadzēja būt kniedīgākam A. Upītis U. b. 126, 39;

[2) kniẽdîgs, kräftig
Neu - Rahden; fest, bestimmt (auch Bers., Mar.), streng Idwen: kniedīgs cilvē̦ks, kniedīgas ruokas Nötk.].

Avots: ME II, 249

‡ krūšadata, eine Gewandspange (Fibel): jaunmuodīgas krūšadatas (brošas) Dünsb. Skaistā Mīle 117.

Avots: EH I, 663

kuldîgs, hin- und herschlenkernd, flatterig: viņam mugurā bija tāda kuldīga fraka B. Vēstn. Zu kuldît.

Avots: ME II, 305

labsir̂dīgs, gutherzig: ve̦de̦kla bijuse ļuoti labsirdīga LP. VII, 1201.

Avots: ME II, 398

lagzdigala (unter lagzdīgala): auch N.-Laitzen n. FBR. VIII, 41.

Avots: EH I, 710

‡ III lauķe, das Gesicht, seja (?): uz seju vien skatīdamies var... piekrāpties: dažai ... tā l. gan ir balta un jauka, bet ne tâ viss augums Janš. Bandavā II, 126. lielākajam pa˙visam bēdīga l. Līgava I, 225.

Avots: EH I, 723

I laža,

1) die Schlafbank, die Bettstelle, das Lager:
visi sēdēja katrs uz savas lažas Duomas II, 4. viņa ieliekas aizkrāsnī savā čīkstuošā lažiņā AU. puiši gula lažiņā BW. 30178, 4; die steinerne Bank um den Ofen zum Sitzen und Schlafen Peb. n. U.;

2) Lager, die Lagerung (= velde): bandas lini laižā krit, lagert sich
BW. 28306. lažā mieži, lažā rudzi (vgl. BW. 28165, 2). lažās krita ābuoliņš. [rudzi nuo lietus sakrituši lažā Dond.] pušām cirtu, lažā gāzu sarkanuo ābuobliņu BW. 28625, 2;

3) lažas, eine Art Raufe im Kuhstall:
lažas ir steļļveidīga ietaise guovju kūtīs, kur ieliek luopiem ē̦damuo [Mar.], Bers., Lub., Lasd., Laud., Smilt., Druw. [In der Bed. 1 könnte es aus r. лóже "Lager" entlehnt sein, während es in der Bed. 2 schwerlich aus dem Slavischen stammt; eher vielleicht nebst apr. lasinna "legt" (das auch nicht wie ein Lehnwort aussieht) von einer Wurzelform loģ (h) -; vgl. auch le. lež (ņ) a und lē̦zns.]

Avots: ME II, 433, 434

lazdigala [Manz. Lettus], BW. 12339, für lagzdīgala, lakstīgala.

Avots: ME II, 433

luõdîgs, flink, fix Karls.: luodīga meitene Seib.; luodīgā Anniņa MWM. VIII, 241. viņa luodīgi te̦kalēja Seib. [Zu luõdât?]

Avots: ME II, 524

luõpĩba, Viehheit, viehisches, rohes Wesen: naidīga vara tuos spiestin spieda luopībā.

Avots: ME II, 527

lùncka ^2, comm.,

1) der Herumtreiber:
iet kâ luncka visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 124;

2) ein weichgedrehter Strick
Mar., Laitzen, [ein Strickteil, dem es noch an nötiger Dral]heit fehlt Bielenstein Holzb. 572;

3) jem., der sich anzuschmiegen, anzuschmeicheln versteht
Fest.: sieviete (kaķe) pieglaudīga kâ luncka).

Avots: ME II, 513

I maksts: nuo spīdīga maksta (Futteral) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 57; maksts, -s, die Spelze Siuxt; makstiņš Lng., ein Beutelchen.

Avots: EH I, 779

màldîgs, irrig, irrtümlich: cilvē̦ku maldīguo prātu dieva vietā iecelt Paw.; maldīgas duomas.

Avots: ME II, 557

mice, auch mica U.,

1) eine Weibermütze, Haube; eine Mütze überhaupt:
mices lietuoja slimības gadījumuos. mirstuot tās mauca galvā, kādēļ tās arī sauc par"mirstamām micēm" Plutte Katal. 65;

2) übertr., miega mice, die Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, tā apgāja savu dārzu; kas bij kāda miega mice, tā ielīda midzenī BW. 32551, 1;

3) micĩte, das Zündhütchen:
ve̦ctē̦vs nuoliela savu ieruoci, micīti (pistangu) uzlikdams Vīt. 37. [Nebst estn. müfs aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 622, 623

‡ mirkstiņi "?": putniem bez diviem plakstiņiem vēl ir trešie - m. šie nav īsti plakstiņi, bet caurspīdīgas plēves, kuŗas, slē̦dzuot acis, uzvirzās uz pēdējām nuo iekšējiem acu kaktiņiem Zundu P, (1898) II, 37.

Avots: EH I, 817

muõdîgs, komisch, sonderbar, eigentümlich: te bija pa˙visam muodīga zeme LP. VI, 302. kādēļ tāds muodīgs esi? III, 41. laiks tāds muodīgs vien taisās A. XVI, 1080. dē̦lam paliek muodīgi ap dūšu JK. III, 71. [viņš bij atnācis tâ mudīgi izģerbies Druw.] Zu muõde.

Avots: ME II, 682

mudîgs,

1): aita baruojas mudīgi (= ātri) Salis;

2): vis˙vairāk kazas mudīgas uz kuoku lapām AP.

Avots: EH I, 828

mudîgs,

1) regsam, munter, betriebsam, flink, fleissig, fix, rasch:
maza biju, bet mudīga BW. 10282. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos

11711. es nuobraucu tai ciemā, kur mudīgas mātes meitas

13289. pirmdienā, trešdienā un ce̦turtdienā dzimušais e̦suot mudīgs uz darbu BW. I, S. 177. mudīgi pie darba, mudīgi pie ēšanas. tē̦vs mudīgi aizšauj tur LP. IV, 200;

[2) = kārs AP.] Zu mudrs.

Avots: ME II, 659

I mũļa,

1) der Maulaffe, der Plumpsack:
tu esi pēdīgais mūļa un plānprātiņš Purap.;

2) der
Plur. mũļas, die Schnauze, das Maul, die Fresse PS.: tam (vilkam) mūļas izdedzinājis LP. VII, 874; vgl. mũle 1.

Avots: ME II, 678

mūsuos, Lok. von mẽs, in uns: arī mūsuos kâ apkārtējā dabā kas dīga un plauka DL., LUb.

Avots: ME II, 680

naîdîgs: n. (böse) pret dienastniekiem Seyershof. citam tāda naidīga daba AP.

Avots: EH II, 3

naîdîgs, feindselig, gehässig, missgünstig: dziedātāju māsu devu naidīgam tautiešam BW. 189.

Avots: ME II, 689

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

neatlaîdîgs, unablässig: neatladīga censība B. Vēstn.; neatlaidīgs darbs Niedra.

Avots: ME II, 707

negadîgs, untauglich, unordentlich, unsittlich: ka sātāns jūs nekārdina caur jūsu negadīgu dzīvuošanu, auf dass euch der Satan nicht versuche um einer Unkeuschheit willen I Kor. 7, 5. [negadīga būšana, unordentliches Wesen. U. (unter gadīgs.) - Zu gadîtiês.]

Avots: ME II, 711, 712

negùodîgs, unehrlich, schimpflich, schmählich: neguodīgs cilvē̦ks; neguodīga dzīve.

Avots: ME II, 714

‡ ne-izģidîgs Saikava, = neapķêrîgs: viņa nav duma, bet tik tāda neizģidīga.

Avots: EH II, 13

‡ nepãrspriêdîgs, nicht recht beurteilend: lietas nezināšana un nepārspriedīgais prāts Kaudz. Izjurieši 35.

Avots: EH II, 17

[neriedīgs, haderhaftig Für. I unter rāms: neriedīga mute, haderhaftig Maul. -Adv. neriedīgi, unruhig Für. I.]

Avots: ME II, 730

‡ nespuôdrs,

1) glanzlos;

2) unsauber:
tā bijusi slinka, ķildīga un nespuodra Pas. IV 389 (aus Ruj.).

Avots: EH II, 20

nevīdîgs, für nenùovĩdîgs: dze̦guze sāk meža malā - nevīdīga - kūkuot Austr.

Avots: ME II, 740

‡ niknsir̂dîgs, böse, boshaft: izturējās kâ niknsirdīga, ķīveklīga ... sieviete Dünsb. Etnografija 194.

Avots: EH II, 25

‡ ņir̂gt; -dzu Schnehpeln, Siuxt, = ņir̂gâtiês 1: ņirdz, kâ tu gribi! Siuxt. braulīgi ņirdzuošus faunus Janš. Dzimtene V, 375. Subst. ņirgšana "?": smaidīga pretim ņirgšana Janš. Līgava I, 324. Auch reflexiv: viņa smaidīšana vienmē̦r izskatījās pēc ņirgšanās ("?") uz kuošanu Veldre Dižmuiža 49.

Avots: EH II, 114

nùojaũda [auch Ruj.], die Ahnung: man bij tāda nuojauda, ka skats ir pēdīgais sveicins Stari II, 431; vietas nuojauda. nāks nuo augšas tev nuojauda Drosth., Sessw.

Avots: ME II, 791

nùokankarêtiês (unter nùokankaruôtiês): bē̦rni nuokan̂karējušies ² līdz pēdīgam Seyershof.

Avots: EH II, 51

nùoķe̦ñgât, tr., beschimpfen, heruntermachen: viņš ņēmis tevi līdz pēdīgam nuoķe̦ngāt B. Vēstn.

Avots: ME II, 805

nuolaîdîgs,

1) nachlässig, fahrlässig:
viņš paliek darbā nuolaidīgāks AU.;

[2) herblassend:
nuolaidīga laipnība Celm.]

Avots: ME II, 807

nùolè̦nuôtiês, milde, sanft werden: viņa draudīgais ģīmis nuolē̦nuojas Dok. A.

Avots: ME II, 810

[nuõmuodîgs, warch: nuomuodīgas ausis Jaunie mērn. laiki II, 76.]

Avots: ME II, 824

[nùospaidîgs, arückend: (vara) tik nepane̦sami nuospaidīga taču... nebūtu Jaunie mērn. laiki III, 99.]

Avots: ME II, 855

uõlveĩdîgs,* eiförmig: uolveidīgas sē̦klas Konv. ² 1789.

Avots: ME IV, 418

padzîve, das Aufleben, fröhliches Leben: viņš cereja uz jautru padzīvi Purap. guodīgam cilvē̦kam vairs nekādas padzīves Purap.

Avots: ME III, 23

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. ¹ 139; Konv. ² 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

pakavveidîgs, hufeisenförmig: pakavveidīgas saktas Konv. ² 688.

Avots: ME III, 42

pãrdzer̂t, tr.,

1) vertrinken:
ai guodīga mātes meita, kur pārdzeri sudrabiņu? Ltd. 720; [von neuem trinken: kāznieki iegāja kruogū un sāka pār dzert par jaunu Jürg. Refl. -tiês, sich zuschanden saufen, übermässig trinken: viesi bija tâ pārdzē̦rušies, ka nezināja ne rīta, ne vakara].

Avots: ME III, 154

pãrspẽlêt, ‡

2) verspieten:
Marks vis pārspēlē Pas. X, 447. nerimšana, kamē̦r pēdīga nauda pārspē̦lē̦ta Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Spiel").

Avots: EH XIII, 211

‡ pasir̂dîgs, etwas heftig: Liene bija ... pasirdīgas dabas Jürgens 25.

Avots: EH XIII, 171

pavedîgs, verführerisch: iespēja tik pavedīga Pūrs III, 85. actiņas tik pavedīgi māk raudzīties A. v. J. 1898, II, 29.

Avots: ME III, 135

pêdîgs: ēdit ... pē̦dīgu (gespr. ostle. pādeigu) maltīti! Tdz. 36720. pēdīgais, der schlimmste Kurl. n. BielU., Salis: p. cilvē̦ks, ein sehr schlechter Mensch, ein Taugenichts, ein Dieb Sonnaxt. - pēdīgi,

1): nuo tās malas jāsāk griẽzt metiens, kur pēdīgāk ve̦lk ārā nuo rijas Iw.; ‡

2) sehr, ganz und gar, endgültig:
p. bedraiņš ģīmis (ganz u. gar pockennarbig) Frauenb. p. izgājušas nuo jē̦gas tās meitenes (sind ganz und gar verdorben) Grenzhof n. FBR. XII, 19. dārzs izkalst p. Linden in Kurl. saē̦sts nuo bē̦dām p. ebenda.

Avots: EH XIII, 227

pêdîgs, = pêdẽjs: pēdīguo reizi, zum letztenmal. pirmā reize šai vietā, lai palika pēdīgā BW. 26270. līdz pēdīga(ja)m, bis zuletzt: cenšas līdz pēdīgam K. M. 8. savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 152. In Wilkenh. n. Etn. III, 38 ne pēdīgais für neviens, nicht einer, keiner: ne pēdīgāis netika vaļā. - pēdīgs puosts Aps. J. III, 30; pēdīga nelaime U., ein schweres Unglück. pats pēdīgais šķelmis, ein Erzschelm U. - pēdīgi, Adv., endlich; zuletzt: nazis pēdīgi nuorūsējis LP. IV, 135. atvadās nuo visiem kāzu ļaudīm un iet pēdīgi arī pie brūtes BW. III, 1, S. 24.

Avots: ME III, 206, 207

pìedēklis,

1) das Anhängsel:
aklas zarnas pirkstveidīgais piedēklis Vēr. II, 84; angeschweisstes Eisen Ar.;

2) (grammatisch) das Suffix
(seit Kronw.).

Avots: ME III, 245

pìedevîgs Für. I, Treiden, nachsichtig, leicht verzeihend: kad Mežens žēlīgs, kāds viņš piedevīgs Lapsa-Kūm. 279. lēnīga, labsirdīga, piedevīga un patiesīga Jaunie mērn. laiki I, 155.

Avots: ME III, 244

pìeglaũdĩba "pieglaudīga daba": kaķes pieglaudība Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 250

pìelaîdîgs,

1) sich anschmiegend:
smuidruos augumus ietērpj pielaidīgi uzvalki stud. Jansona duomas 15. pielaidīgais ķermenis Jaun. mežk. 37;

2) nachgiebig
Etn. IV, 163: tē̦vs pielaidīgākā balsī teic Vīt. 74; sich erbitten (Smilten) od. Überreden (Seppkull) lassend;

3) gelinde (vom Wetter):
kad ziemā sala drusku paliek lē̦nāka, pielaižas, tad ir pielaidīgs laiks Grünh.;

4) "gefällig"
Gr.-Würzau: katram aug sava maguonīte, kur nu vēl tādam pielaidīgam zē̦nam! Jaun. mežk. 7.

Avots: ME III, 264

pìespiedîgs, betriebsam, eifrig U.: tam nav tāzda piespiedīga sirds, er hat keinen Trieb Biel. n. U.

Avots: ME III, 294

pirkstveĩdîgs,* fingerfbnnig: pirkstveidīgas lapas J. R. VII, 6.

Avots: ME III, 224

piružīņa "?": piružiņu, varažiņu puiši cēla kamanās; es meitiņa kâ puķīte, kājām te̦ku raudādama BW. 12424, 2; "neuzvedīga sieviete; piža I 2" Bauske; "ein Frauenzimmer von kleinem Wuchs" Arrasch.

Avots: ME III, 228

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

plun̂kšêt C., PS., Wolmarshof, pluñkšķêt Gr.-Essern, -u, -ẽju, intr., plätschern, vom Schall, der vom Fallen ins Wasser entsteht U.: plikšēja, plakšēja un plunkšēja (Wessen), kad mazā pilīte nuonāca lejā Avuots II, 146. nuo rīta zivis iet pa e̦ze̦ru, ka plunkšķ vien Etn. IV, 74. agrāk mēs dzīvuojām pa atte̦ku, ka plunkšķ vien Jaun. mežk. 6. leja, kur plunkš vietvietām ūdens līmenis A. XX, 861. divas grūtsirdīgas acis ieveļas lē̦ni plunkšķē̦damas manas dvēseles sudraba vilnīšuos Latv.

Avots: ME III, 357

pum̃puruôt (li. pumpurúoti), voller Knospen sein, in Knospen stehen: dienu alkšņi pumpuruoja, nakti bē̦rzi vizuļuoja BW. 5090. - Part. praet. pass. pumpuruôts, voller Knospen: ja aprīlī pumpuruotas apses, tad auzas būs briedīgas Etn. II, 73.

Avots: ME III, 412

puspuĩsis, ein jüngerer, unverheirateter Knecht Dond.: pie labi uzvedīga saimnieka dzīvuoja puspuisis LP. VI, 904. priekšpuisim piepalīdzeja puspuisis Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 326.

Avots: ME III, 432

pũznis,

1) Fauliges, Eiterndes
U.; der Plur, pũžņi, pùžņi ² Kl., Mar., auch pūšņi, Eiter: viņam auguons pārtrūcis, - pūžņi nāk ārā Mar. n. RKr. XV, 132. acu pūžņi, Augenbutter Dr. pa acīm nākuši vēl pūžņi ārā, kamē̦r tad nuomirusi LP. VII, 1115;

2) pùznis ² Ekengraf, Lager, Lagerstätte eines Tieres
N.-Sessau n. U., der Haufe: skudru pūznis, = sk. pūlis, der Ameisenhaufe U., Mar.: kâ skudrītes siliņā lielu pūzni (Var.: pūli) savilkušas BW. 34218. kur tik ciņuos uodžu bari savus pūžņus cē̦luši MWM. X, 257;

3) fig., miega pūznis (pũzna Līn.), ein verschlafener Mensch, eine Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, apiet savu rudzu lauku; kas bij kāda miega pūzne, i[r] ap dārzu neapgāja BW. 32550 var. es jau tevi neprecēšu, tādu slinku miega pūzni 15235. miega pūžņi, vai celsities? saule jau gabalā! LP. IV, 128; niķu pūznis, ein nückischer, launischer Mensch LP. I, 138. Zu pũt (s. dies) und an. fúke "Stank" (s. Persson Beitr. 465 f.) resp. li. pũz[d]nis "faulendes Holz" in Dusetos n. PFB. LXV, 321.

Avots: ME III, 453, 454

radîgs: auch Selsau n. FBR. IX, 135. "pilnīgs (augumā)" Seyershof: kad biezas, tādas radīgas sēnes ir, tad tiek ar kuo cept.

Avots: EH II, 348

radîgs, häufig, gedeihlich, ausgiebig U.: lietus ir īsti radīgs, der Regen ist recht gedeihlich, reichlich U. rudzi ir radīgi, der Roggen gibt (in der Riege) viel aus U. maza, maza man zemīte, bet radīga labībiņa BW. 21304. radīga rasa Odiseja V, 93. idejas... ruotājas viņa radīgajā fantazijā Pūrs I, 46. Zu radît.

Avots: ME III, 462

‡ raûdīgs Auleja, weinerlich: r. bē̦rns Auleja. Marīte par šuo laiku bija ļuoti raudīga Pas. VII, 249.

Avots: EH II, 356

ruodîgs: sviestene ir ruôdīga ² , - maz savārās Salis.

Avots: EH II, 391

sabuojât, tr., verderben: sabuojāts sviests Kaudz. M. 147. izšķērdīga dzīve sabuojā tikumību SDP. VIII, 7. Refl. -tiês, verderben (intr.).

Avots: ME III, 600

sadîgt, intr., aufkeimen; (fig.) sich einstellen, sichtbar werden (auf eine grossere Anzahl von Subjekten bezogen): sē̦klas sadīgušas Konv. ² 2154. pagrabā pavasari kartupeļi sadīguši Mazvērsitis. ... kam tikkuo ūsiņas bija sadīgušas MWM. VII, 140. deniņuos man sadīgst auksti sviedri Stari II, 933. zvaigznītes sadīga debesīs ebenda S. 488.

Avots: ME III, 611

I sagauzt, -žu, zu,

1) "viel Trauriges erzähle":
ciemiņš tev nu gan sagaũza pilnu galvu savām bēdīgajām ziņām Schibbenhof;

2) dummes Zeug zusammenschwatzen
Saikava, Meiran, (mit àu ²⁾ Gr.-Buschhof, Sessw., Lös., Schwanb., Bolwen, (mit aũ ) Dond. - Refl. -tiês, sich viel beklagen (mit àu) C.: viņš ļuoti sagaũzās par pārestībām Ruj., Salis, Dond., Wandsen.

Avots: ME III, 624, 625

sàimniẽkuôt, saiminiekuôt Pas. IV, 97, wirtschaften, die Wirtschaft führen: gribēja pats savās mājās dzīvuot un saimniekuot Blaum. tur k1ētiņā viņš saimniekuo id. Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem saimniekuot id. kad dievs ar ve̦lnu . . . bij iesākuši saimniekuot . . . LP. VII, 1163. tu vari viens pats saimniekuot, es iešu pruojām Dīcm. pas. v. I, 32. - Subst. sàimniekuôšana, das Wirtschaften : nuolaidīga saimniekuošana Ar.; sàmniekuôtãjs, wer wirtschaftet, die Wirtschaft führt: rūpīgi saimniekuotāji Alm. atslē̦ga bij re̦dzama tik pa saimniekuotāju ruokām Latv.

Avots: ME II, 636

I salˆdîgs Sessw., L., süsslich (auch fig.): saldīgas slavas dziesmas Dünsb. ar saldīgu "džentelmeņa" pieklājību Austriņš Nuopūtas vējā 78. salˆdîga maize Golg.

Avots: ME II, 669

sãnlapa Vēr. II, 410, sāņlapa MWM. VII, 800, das Nebenblatt: āķveidīgas sānlapas (ērkšķi) Konv. 1597; sãnlapas Ruj., die seitlichen lapas 3 (unter siena gubas); "lapas jeb meijas, kuo liek ve̦zumam sānuos, sienu ve̦duot" Ilsen.

Avots: ME III, 804

šaũdîgs C., PS., Arrasch, scheu (von Pferden), kopfscheu (von Menschen), kein Sitzfleisch habend U., hin und her schiessend (intr.), flatterhaft: šaudīgs kâ čigāns U., Golg. šaudīgs ir tas, kas pats šaudās Etn. III, 148. šaudīga... liesmiņa A. XX, 494. liesma cēlās... ar šaudīgām mēlēm Asp. R. VII, 63. šaudīgi zibeņi Lautb. Niedr. V. X, 298. šaudīgas ē̦nas A. Up. Sieviete 140. nuo šaudīga vējiņa Duomas I, 1137. tie (zirgi) ir... ļuoti šaudīgi un bikli Lautb. Luomi 128.

Avots: ME IV, 6

šàursirdîgs,* engherzig Stari II, 610; Baltp. R. I, 122: šaursirdīgas duomas Kundz. Kronv. 49. šaursirdīgi turēties pie savām... duomām 55.

Avots: ME IV, 7

sir̂dîgs,

1): herzlich
IMM. 1934 I, 429 (aus dem 17. Jahrh.); Adv. sir̂dîgi Fianden "duoti": s. baidīt;

2): auch A.-Ottenhof, AP., Auleja, Liepna, Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Sonnaxt, Warkl.: tē̦vs sirdīgi sabļāve AP. sirdīgai (Adv.) plêsties Auleja. Vgl. li. širdingas "böse, zömig"
bei Arumaa Lit. mundartl. Texte 48 ⁶ .

Avots: EH II, 488

sir̂dîgs (li. širdìngas "herzlich"),

1) eifrig; mutig
U.: brāļi sāks jau sirdīgi strādāt LP. VII, 1061. Pēteris cē̦rt ar˙vienu sirdīgāki rudzuos Purap. Kkt. 7. nuo lielas, sirdīgas mīlestības Manz. Post. I, 437. piesauc dievu sirdīgi labas izduošanās pēc Glück I Mos. 25. duomājiet sirdīgi nuo visiem viņa brīnumiem! I Chron. 7, 9. ar sirdīgu lūgšanu II Chron. 6. guodīgi darbi, kuo viņš sirdīgi padarījis Makkab. 16, 23. tā lūdzam mēs tevi sirdīgi (herzlich) Fürecker;

2) heftig, zornig
U., Wolm., Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern: Sprw. sirdīgs kâ pūce (ērce). sirdīgi kâ traki vilki un lūši Kra. Vīt. 116. mums sirdīgi suņi - kuodīs kājās Br. sak. v. 179. man sirdīga saimeniece BW. 13760. maizes lūdzējus sirdīgi atraidījusi LP. VI, 139.

Avots: ME III, 843

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

I skaluôt, ‡

2) schlagen
Seyershof: kad Liene ir sirdīga, tā tūliņ skaluo; ‡

3) vergeuden
Seyershof: lai tik skaluo visu naudu, - kas man par daļu! Refl. -tiês,

2): tev kuņģītis skaluojās kâ putriņas vērpelīte Tdz. 59848; wallen, wogen (vom Wasser)
Segew.; ‡

3) einander mit Wasser begiessen
Segew.: upītes malā ... ar meitām skaluojuoties Apsk. 1903, S. 14; ‡

4) sich spülen lassen
Seyershef: lietus ūdenī drēbes labi skaluojas; ‡

5) einander schlagen (gew. mit der Fausf)
Seyershof; ‡

6) "schwelgen"
Segew.

Avots: EH II, 499, 500

skàudîgs,

1): duod, dieveņ, dievīgam, ne ļaunam, skaudīgam! BW. 32830, I var. s. gads BielU., ein missgünstiges Jahr, wo nichts wächst.
skaudīga (reich an Unkraut) zeme Seyershof; geizig Salis;

2): übermässig:
sažiekājis sev uz kumāsa skaudīgu kārtu sinap[j]u Pas. XII, 404. Adv. skàudīgi: šim s. iepatikusies ... meita Pas. X, 253. s. skuops XI, 391. auzas... s. bira Lttic. 1633. s. licies un sasitis ruoku KatrE.

Avots: EH II, 502

skàudîgs (li. skaudìngas "schmerzlich, gewaltig"),

1) neidisch, missgünstig, gehässig
U., geizig Salisb. - skaudīgas acis Etn. III, 23, böse, neidische Augen, Blicke, die fähig sind, einem andern etwas zu entwenden od. zu verderben;

2) Adv. skàudîgi, sehr, sehr stark, heftig:
skaudīgi bārties Lubn. drudzis kratījis tuo vēl skaudīgāki LP. VII, 1252. tas nu sāpējis, skaudīgi sāpējis Pas. III, 31 (aus Serbigal). Dāvīšam palicies skaudīgi bailes ebenda. skaudīgi skaista princese IV, 393, skaudīgi dzert (viel trinken) Aps. III, 19. visi bij skaudīgi izsalkuši Dīcm. pas. v. I, 40. skaudīgi piekaut Ar.

Avots: ME III, 875

skàuģis Neuenb., Wolm., skaûģis ² Karls., Līn., Iw., skaugacs L., der Neider, der Missgünstige (auch Manz. Lettus), der Feind U.; einer, der mit Hilfe vön Zauberei Schaden antut: Sprw. skauģim acis sāp. skauģis neduod ir teļam piedzimt. skauģi sāk mūs bez bijāšanas pelt Kaudz. M. 345. ar vārdu "skauģi" tauta sapruot pa daļai laumas, raganas, spīganas un burvjus, pa daļai arī skaudīgas acis Etn. III, 23. skauģu kukulis, ein Geizhals Lems., Allend., Wolm. n. U. Ableitung von einem *skaug(u)s (= li. skaugus "neidisch"; nebst li. skaugė "Neid" und suskaugėti "zusammengeizen" nach Zubatý AfslPh. XVl, 413 zu klruss. skugnij "leidig", čech. skuhrati "murren" )? Vgl. auch skàust und skaut II.

Avots: ME III, 876

šķeberīte "?": sirsniņ, mana šķeberīte, paliec teju maliņā! BW. 85, 1. tautu meita (Var.: raudavīte) šķeberīte 23850, 1 var. kas guodīga mātes meita, paduod manu ce̦purīti, kas jau kāda šķeberīte, ne ar kāju nepaspēra 29799, 9 var, rauduvīte šķeberīte (angeblich: "wer sich viel bewegt") dūņu jauca e̦ze̦rā Mag. XX, 3, 183.

Avots: ME IV, 24

šķḕrdîgs, verschwenderisch: dārgumi šķērdīgi izbārstīti B. Vēstn. šķērdīgais mantinieks Seifert Chrest. III, 3, 6.

Avots: ME IV, 34

‡ šķieburās (?) "?": brāļam sieva š.: izvēlīgas lūkuojās, izlaidīga gadījās Tdz. 45855, 1.

Avots: EH II, 639

skraidîgs, hin und her laufend, unruhig, beweglich: bē̦rniem acis skraidīgas Druva I, 350. smieklīga,... liela un skraidīga ... ē̦na Veselis Saules kapsē̦ta 193.

Avots: ME II, 885

*šļebêt (oder *šļebt?) "?": (guodīga cūka... vāciski nerunā.) tikai tāda nuosutusi vācu cūka, sauodusi zemnieku kartupeļus, šļeb:"was... was... was" Deglavs Rīga II, 1, 221.

Avots: ME IV, 69

smaîdîgs: smaidīga mēle, glatte Zunge (sviesta mēle) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "glatt").

Avots: EH II, 531

smar̂dîgs: smardīgas ("?") ... meitenes Tdz. 57724. smardīgi ēda Dünsb. Bērnu audzināšana 37 (ähnlich in Salis). izkapts smardīgi ("asi") ņe̦m Kegeln.

Avots: EH II, 534

smar̂dîgs, wohlriechend, stark duftend U., Buschhof: smardīgas ruozes Pas. IV, 369. Adv. smardîgi, mit Verlangen, mit gutem Appetit (und Geschmack); herzhaft, beherzt: sm. ("ar labu gribu un gardu muti") ēst Dünsb., Ahs. ēst katrs grib, un tad arī iekuož katrs it smardīgi vien RKr. VI, 87. puisis smar̂dīgi ² pļauj Ahs. Zur Bed. vgl. smarda 2.

Avots: ME III, 954

smā`rdīgs Gr.-Buschhof, Saikava, Sussei, = smar̂dîgs: smārdīgas ziepes Ekengraf, Memelshof.

Avots: ME III, 955

suôlis (li. *šuolỹs, wovon instr. pl. šuoliaĩs "im gestreckten Galopp"; bei Būga LM. IV, 432 šúolis "Sprung"),

1) suola Manz. Lettus, der Schritt:
suoļus mest, spert, schreiten U. pame̦t pa svētdienas rītu garāku suoli A. XX, 721. sper, māršiņ, garus suoļus!... ja tu īsus (suoļus) strikškināsi,... BW. 22321. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. kal. v. J. 1893, S. 61. slaidu suoli laist (beim Tanzen) A. v. J. 1899, S. 361. viegli suoļi Biel. 1917. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos BW. 11711. pēc stingru suoļu mērījumiem Aus. I, 105. velti suoļus mērīt (einen vergeblichen Gang machen) Blaum. Skala ug. 60. iet suoļus skaitīdams (geht langsam) RKr. VI, sak. v. 765. iet suoļuos (schrittweise) A. v. J. 1893, S. 7 oder suoļiem, (Dunika) suoļis. braukt suolī (schrittweise) A. Brig. ik suoļu pabrauc, ik... LP. IV, 7. sācis palikt suoļuos (Schritt gehen) VII, 976. tikkuo suoli pa suolim (schrittweise) spēj kāpt Siliņš 58. neatkāpties ne suoļa LP. I, 146. nuo katla ne pa suoli neatstājies Krilova pas. 38. starpība tuop suoli pa suoli (mit jedem Schritt) lielāka SDP. VI, 29. suņi suoli pa suoli pakaļ mediniekam LP. VI, 285. tas tur izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 1411, uotra suolis viegls, bet nelīdze̦ns Br. sak. v. 118l. kāds zirgs, tādi suoļi Saikava. gaiļa suolis, Hahnentritt Lopkopība II, 56, Konv. ¹ 494, krusta suoļi ("?") Br. 41;

2) ein Gang zur Verrichtung der laufenden Arbeiten und Obliegenheiten, die alltägliche Mühewaltung, Arbeit:
e̦smu suoļus metis un kuopis U., ich habe keine Mūhe gespart. apkuopi tik labi sē̦tas suoli! LP. III, 93. lai sē̦tas suoli juo drīzi padarītu Latv. Av. 1898, No 2 pielik. par sētas un nama apkuopšanu A. v. J. 1896, S. 331. jāapte̦k... visi sē̦tas suoļi LP. IV, 146. nespēju izmest mājas suoli Apsk. v. J. 1903, S. 210. vakara suoli... aptecējusi Sarķis MWM. vakara suoli kuopt A. XII, 440. rīta suoli apkuopusi Mērn. laiki 71. ej nu tu... savā suolī! A. XX, 410. ikreiz, kad tu... duodies izšķiruošā suolī, vai arī nuo tā neizšķīries atgriezies Daugava I, 442. nav suolīša gājējina BW. 3083. jauniete rīkuojas pa suoli Kārstenis. rīkuojās... saimniecības suolī A. 1896, S. 336. izgāja... paraudzīt saimniecības suolī A. X, 733. kuopa savu saimnieces suoli Mērn. laiki 50. Zu ai. š̍ālūra-ḥ "Frosch", š̍alabhá-ḥ "Heuschrecke", resp. zu mhd. schel "springend", ahd. scelo "ScheIIhengst", oder aber zu got. skēwjan "gehen", s. Watde Vrgl. Wrtb. II, 600, sowie Petersson AfsIPh. XXXVI, 147 und Ar. und arm. Stud. 84.

Avots: ME III, 1137

spîdîgs, glänzend, strahlend U.: spīdīgi ze̦lta gabaliņi MWM. v. J. 1899, S. 354. spīdīgu vaiņadziņu BW. 5963. spīdīgas le̦dus pērstiņas JR. IV, 45. svārki spīdīgām puogām A. v. J. 1896, S. 357. spīdīgiem zābakiem Janš. ģīmis palika spīdīgs un gluotains R. Sk. II, 143. spīdīga ķirzate Purap.

Avots: ME III, 1001

spiêdîgs, drückend (eig. u. fig.): spiedīgs gaiss, laiks, schwüle, drük kende Luft, schwüles Wetter, gaiss bij palicis vei spiedīgāks un sutīgāks A. v. J. 1900, S. 1061. karsts, spiedīgs laiks Pūrs III, 64. spiedīgas darba nastas Seifert Chrest. III, 215. ir citi, spiedīgāki (nötigere, eiligere) darbi Alm. Zlē̦gam bija spiedīgi apstākļi Alm. Kaislību varā 76.

Avots: ME III, 1005

spiñdât Ermes, -u, -ẽju, intr., pīkstêt; summen (von Insekten); (im Ohr U.) klingen (mit iñ ) Ruj., Zögenhof; weinen U.: spindele spind Etn. II, 51. bites spind, vom gereizten, bösen Summen gesagt U. bite dīca un spindēja Sudr. E. MWM, v. J. 1896, S. 913, skrej, bitīte, spindē̦dama! BW. 12333, 3. medīgas bitītes skrien, ka spind vien Zaravič. aizskrien muša, ka spind vien LP. VII, 1184. salst, ka spind vien U., von starkem Frost gesagt. - Ede sauca spinduošā balsī MWM. Da helle Licht- und Schallempfindungen häufig gleichbenannt sind, (als ein Kuronismus resp. Lituanismus) zu spîdêt "glänzen"? Anders (zu gr. σπονδύλη "Erdkäfer") Prellwitz Wrtb. ² 428.

Avots: ME III, 997

sprèdze ² Nerft,

1) sprẽdze Baldohn, Nötk., Zirsten, Schujen, Roop, Wohlfahrt, Nitau, spràdze ² Gr.-Buschh., Römershof, Setzen, Odensee, sprēdze Mag. XIII, 2, 60, Stelph., = sprādze. die Schnalle: sprēdzēm kalti kumeliņi BW. 5995 var. sprēdzē mani, māmuliņa, sudrabiņa sprēdzītēm! 5348, 1 var. kurpes ir spīdīgas, un virsū sudraba... sprēdzītes Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 189; sprẽdzes, Metallteile, Metallschmuck am Pferdegeschirr Jürg.;

2) sprêdze ² Ruj., sprẽdze Wohlfahrt, ein Vorhängeschloss;

3) sprèdze ² Neugut, Odensee, = siksna, der Riemen. Zu sprēgt; vgl. sprādze.

Avots: ME III, 1017

sprē̦gains

1): uošlapiņas bij tādi sprẽ̦ge̦ni kartiņi, - ar sasprāgušu mizu Seyershof;

3) "?": (Līze) nebija vairs tik sprē̦gaini (= sprē̦gani 3?) valuodīga Ciema spīg. 187. lejup gāzās straume, pret akmeņiem spre̦gainas (sprühende?)
šļakatas sizdama Sārts Str. 213.

Avots: EH II, 558

spul˜dîgs Gr.-Sess., munter, sprühend: spuldīgas acis Gr.-Sess.; Alm. Rud. 39. meitē̦ns ir pa˙liekam spuldīgs Gr.-Sess.

Avots: ME III, 1028

‡ I ster̃ve, ein Schimpfname Seyershof, (für weibliche Personen) A.-Ottenhof, Lems.; "gaŗa, izlaidīga sieviete" Salis n. FBR. XV, 55.

Avots: EH II, 577

stràdîgs, arbeitsam: Sprw. strādīgs kâ bite, kâ skudra. strādīga sieva R. Sk. II, 126. strādīg[a] bija tā meitiņa, kam nebija māmuliņas BW. 4766. Subst. stràdîgums, die Arbeitsamkeit: meitas strādīgums Plūd. Llv. 147.

Avots: ME IV, 1084

strĩdîgs,

1): strīdīgam tautiešam BW. 189, 1 var.

Avots: EH II, 588

svaîdîgs Golg., Lis., svaĩdîgs,

1) hin und her schleudernd, rüttelnd:
svaîdîgs ceļš Jürg. palejā braucējiem pati svaidīgākā vieta: uoļupītei pāri ve̦cs, satrupis tiltiņš Duomas IV, 450;

2) inkonsequent
Segew. (mit aĩ), unbeständig, wankelmütig: svaîdîgs laiks Jürg. ruobeža šeit starp re̦dzamuo un nere̦dzamuo ļuoti svaidīga Pūrs 1, 92. svaidīgi ļaudis Saimn. u. zelt. kal. 1893, S. 45.

Avots: ME III, 1140

svešâdîgs: svešādīgais ēdiens Pas. IX, 75.

Avots: EH II, 615

‡ svè̦tasara "?": sieviņas ..., kuŗām kapu apstāvēšana ... un izšķērdīga svē̦tasaru liešana kļuvusi ... dzīves ... sastāvdaļa Daugava 1939, 219.

Avots: EH II, 616

švirka "vizde̦gune" Lubn.; "šaudīga sieviete" Gr.-Buschhof (mit ìr ² ), Meiran (mit ir̂); "ein flitteriges Mädchen" Schwanb.: skraida kâ švirka saplē̦stiem brunčiern; vgl. svirka (fehlerhaft für švirka?) "= švipste 3" Kalz., Selb., Stockm.

Avots: ME IV, 117

tarbača,

1) eine kleine
tarba N.-Peb.; ein Säckchen aus grober Leinwand zum Aufbewahren der Geräte für Arbeiter Drobbasch;

2) "eine alte, selbstgemachte Flinte"
Fehteln, Hirschenhof, Odensee (mit àr ^2);

3) Schimpfname ("nekrietna, ķildīga sieviete").

Avots: ME IV, 132

tàukveidîgs,* fettartig, fetiförmig: taukveidīga kārtiņa MWM. IX, 903.

Avots: ME IV, 138

tērzîgs ² Schibbenhof, (mit ẽr ) A.-Autz, Nötk., Widdrisch, (mit ḕr ² ) Daudsewas, Kl.-Salwen, gesprächig Bērzpils, Meiran: tērzīga sieva Glück Sirach 25, 19. mute bija viņai vaiuodīga, tērzīga Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 175

tēte (li. tė˜tė) U., tētiņš, tētis, tētītis U., der Vater, das Väterchen U., (tēte) LP. VI, 451, 865; VII, 685, (tētis) Dunika (mit ẽ ), Grundsahl., Nigr.; der Vorbeter in der Herrnhutergemeinde U., (tētītis) MWM. VII, 503, (tētiņš) Apsk. v. J. 1905, S. 310: te gul mans mīļš tētītis, mans maizītes devējiņš BW. 3945. duos tētiņš, duos māmiņa 15062, 6. ne̦sam putru tētim bruokastī LP. V, 338. ne˙viens jau nava tik labais, kāds iraid tētis A. v. J. 1900, S. 617. jauni puiši atveldzē rīkles, un ve̦ci tētiņi dara tuo pašu Blaum. Pie skala uguns 25. Krišs Laksts bij muižas tētiņš Krišs Laksts 1. diakoni jeb tētiņi A. v. J. 1899, S. 23. atlaist zvē̦rastu ir svē̦tā tētes varā A. v. J. 1899, S. 275. In Ausrufen: tu dieviņ, tētiņ! Wid., Gott (und) Vater! ak dieviņ, tētīt! kuo tu nu runā! A. XI, 107. dievin augstais un tētiņ žēlīgais! Kav. ak tu žēlīgais tētiņ! LP. VI, 959; Kaudz. M. 6. un strādīga - tu tētīt! (d. h. in überraschendem Masse arbeitsam) U. b. 104, 15. - ganiņu tētiņš Alksnis-Zundulis, = zemes vēzis; meža tētītis Etn. III, 111, viškin-tētiņš A. XX, 52, der Bär. Zu li. tėtùžis od. tėtýtis "Väterchen", apr. thetis "Grossvater", ai. tāta-ḥ "Väterchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Boisacq Dict. 962, Walde Wrtb.2 764.

Avots: ME IV, 176

traîskība Bers. "nebēdīga rīcība ar vielām (dubļiem, krāsām), kas rada traipus; izšķērdība ar vērtīgām vielām".

Avots: ME IV, 218

‡ *triepala od. *triepals, ein Schmierstoff (?): prasīt atļauju ņemt tuo triepalu ... labi vēl, ka tā eļļa tikai nelabi uož, bet nav indīga E. Prūsas Laimīgā Putanija 100.

Avots: EH II, 697

trūdîgs, traurig Wid.: preilene trūdīgi sēdēja RKr. XIX, 161 (aus N.-Bartau). sirsniņ, kam tik trūdīga, ka tu vairs nesmejies? Gold. n. DL.

Avots: ME IV, 250

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt ² "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù ² ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252

turîgs,

1): t. naudā, drēbēs Ramkau; t. (wohlbeleibt)
cilvē̦ks Kand., Siuxt; turīga (briedīga, stingra) maize Frauenb.; ‡

2) vorhaltend, dauerhaft.
vīnuoli ir turīgi, diese Äpfel halten den ganzen Winter Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "halten"). šķiedres ir turīgākas un labākas Pēt. Av. III, 213.

Avots: EH II, 705

uzdîgt (li. uždýgti), aufkeimen: sē̦kla uzdīgst. (fig.) cik laba uzdīga nuo Jura sejas Juris Brasa 259.

Avots: ME IV, 325

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags ² Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags ² Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks ² Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags ² Erlaa, Prl., vaîņags ² Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks ² Golg., Lös., vaîņaks ² Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks ² Zvirgzdine, vaîņuks ² Kalleten, vàiņugs ² Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. ² 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439

valdîgs Sessw.,

1) herrschend
St., U., ("wohl nur in der Verbind. visuvaldīgs"): valdīgs kungs Bers., Nötk. ak, valdīgs dievs! Lubn., A.-Schwanb. ak tu valdīgais! o Gott! Salis;

2) ruhig, artig
(eig.: sich beherrschend) Vīt. (mit àl ² ), Wizenhof: ja kāds knakstās, neliek uotram miera kutinādams vai citādi aizkardams, tad teic: esi valdīgs! Vīt.

Avots: ME IV, 451

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

valuôdîgs, gesprächig: valuodīgs cilvē̦ks C., Golg., Salis, Schwanb. u. a. valuodīgas jaunavas Libek Pūķis 31. valuodīgie tē̦rzē̦tāji A. XI, 53. viņš ir jautrs un valuodīgs Lautb. Luomi 15. valuodīgais students apklusa 176.

Avots: ME IV, 462

vaļsir̂dîgs, offenherzig, offen: vaļsirdīgas, uzticības pilnas vē̦stules Vēr. I, 1209. iesilu un kļuvu vaļsirdīgs 1036. ja vaļsirdīgi atklātu visu saturu Stari II, 463.

Avots: ME IV, 466

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502

vedîgs, was sich gut anlässt U.; geschickt Frauenb., Golg., Sessw.: veikls un vedīgs bē̦rns U. vedīgs cilvē̦ks Golg., Sessw. vedīgs puisis Frauenb. luokuos vē̦trā brīvi,... e̦smu vedīga (von einer Tanne gesagt) Lautb. Vidv. II, 35. vedīgs laiks, gutes Erntewetter (zum Einführen) U.

Avots: ME IV, 521

*veldêt, veldêtiês, sich lagern (vom Korn) U.: ve̦lduoša druva Kaln. Ozolk. māc. 24. veldējās briedīga druva V. Upmalis Tēva draugi 1.

Avots: ME IV, 527

vendîgs, geschickt (mit eñ) Nötk., Ruj.; anstellig, nicht bäurisch (mit eñ ) Grünw., (mit èn ² ) Bers., Grawendahl, Laud.; merkwürdig, sonderbar, komisch (aber dabei angenehm Erlaa), auffallend Lennew., Linden - Birsgaln, Wessen, Mag. XIII, 3, 64; Stockm. n. Etn. I, 121, Nerft, (mit eñ ) Grünw., Jürg., (mit èn ² ) Fehteln, Vīt.; schnakisch L., schnurrig Erlaa, Kokn. und Ruj. n. U., (mit èn ² ) Bers., Fest., Kl.: tad ir vendīgs, der ist mal sonderbar Mag. XIII, 2, 54. vendīga (merkwürdig, ungewohnt) runa, dziesma Jürg. kâ tu vendīgi runā! ebenda. vendīgi vārdi, sonderbare Worte Fest. viņa izturēšanās bij ļuoti vendīga (sonderbar) Vīt. ar... braukšanu gāja viņam pa˙visam vendīgi Vīt. 77. tam cilvē̦kam i[r] runa vendīga, i[r] uzvešanās vendīga (merkwürdig geschickt und wohlerzogen) Bers., Laud. vendīgs (Var.: vīzīgs) auga uozuoliņš vendīgā kalniņā: vara saknes, ze̦lta zari, sidrabiņa lapiņām BW. 34066, 21. brāleliņš... vendīgi (Var.: gudri) atsacīja 15193, 3. apmierina sevi vendīgajām duomām, ka... Plūd. Llv. II, 188. vendīgs līdzīgums... jautruo redzi krāpa MWM. VIII, 10. Aus d. wendig "munter, geschickt" (bei Frischbier II, 463); zur Bed. "komisch" vgl. veikls.

Avots: ME IV, 536, 537

I vilcîgs,

1) zäh, dehnbar
U., Bers., Lubn., N.-Peb., (mit il˜ ) Frauenb., Schibbenhof, Sehmen, (mit ìl ² ) Mahlup, (mit ilˆ ² ) Bauske, Swehthof: me̦dus ir vilcīgs Bers., Nötk. jārauga, vai ir jau piens vilcīgs Frauenb. vilcīgu mīklu Izgl. III, 16;

2) andauernd, gedehnt, gestreckt:
sāpes nav asas vairs, bet... dziļas un vilcīgas Domas III, 456. (duomas) bija neatlaidīgas, vilcīgas kâ bezgalīgi garas čūskas Veselis Saules kaps. 25. ārs liesmuoja dunē̦dams vilcīguos graudienuos Tīr. ļaudis;

3) "sich ohne Widerstand zie hen lassend" (von Stricken)
Wessen;

4) gut ziehend (von Pferden)
Pilten (mit ilˆ ² ),Ahswikken (mit il˜): v. zirgs;

5) gierig
(rijîgs) Sessw., habgierig Kalzenau; diebisch (mit ìl ² ) Saikava. Zu vilkt.

Avots: ME IV, 586

vĩramāte, vĩrmãte, die Mutter des Mannes, die Schwiegermutter: sirdīgai vīrmātei BW. 23388. nekuodies vīrmātē, vīra mātes bērniņuos! 21744, 1.

Avots: ME IV, 640

zadîgs, neckisch (?): zadīguo meitu Druva II, 1151. zadīgas nāras Vēr. I, 604.

Avots: ME IV, 679

zãkât C., Frauenb., Iw., Nötk., N.Salis, Meselau, PS., (mit à ² ) Bers., Kalzenau, Kl., Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Stom., schmähen, schänden Kremon n. U., höhnen, lästern, verleumden, verachten (unbek. in Dond., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Schwanb., Sessw., stockm.): veļus zākāja par ve̦lniem Pürs I, 116. nedarbis ir, kas tâ zākā viņu pūles LP. VII, 1324. kâ jums nav kauna guodīga cilvē̦ka vārdu zākāt? Kav. zākāt un sunīt katru Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 670. ņemas mūs zākāt, ka i[r] suns vairs maizes tai vietā nerītu Blaum. Vēr. 536. Refl. -tiês, schimpfen (mit ã ) Mezküll, verleumden, schmähen Nötk.: patiesību runāju, nezākājuos Blaum. Vēr. 536. Etwa aus mnd. saken "klagen (vor Gericht), einen Streit erheben" und in der Bed. durch le. zāgât

II beeinflusst?

Avots: ME IV, 695, 696

žâkla Saikava, = žâkle II, "neguodīga, draiskulīga meita".

Avots: ME IV, 795

žņargle,

1) ein mageres Schwein, das nicht recht fressen will
Memelshof;

2) "?": kas tur ir žņargle pēdīga Purap. 27 (vgl. šņargle).

Avots: ME IV, 823

zūdîgs,

1) sorgenvoll, besorgt, bekümmert
(mit û ² ) Bauske, (mit ù ² ) Saikava, Sessw., Vīt.: zūdīgs cilvē̦ks Bauske, Sessw. zūdīgs prāts Sessw. viņam tāda zūdīga sirds Saikava. viņš ir tāds zūdīgs un nemierīgs par turpmākuo dzīvi Vīt. neesi nu tik zūdīgs: tavam mūžam pietiks! ders.;

2) "maldīgs" (?) Altenwoga: z. cilvē̦ks;

3) "leicht oder oft verloren gehend"
(?) Nötk. (mit ù).

Avots: ME IV, 754

II žùla ² Erlaa "neuzvedīga sieviete".

Avots: ME IV, 836

zveĩrs: "scheel" Lng.; schielend Kand.; zveĩri (schielend) skatīties Stenden; zveĩra ("spīdīga") acs Puhren.

Avots: EH II, 814