Paplašinātā meklēšana

dzìs, in der Aussprache aus dzijs und dzìvs entstanden.

Avots: ME I, 557

dzîsla,

2): dzīslas staipītas BW. 27796, 1.

Avots: EH I, 361

dzîsla (li. gýsla [od. gį́sla. apr. gislo]). dzîsle [BW. 35034. Glück], U.,

1) die Ader;
asins dz., die Blutader; dzīvības dzīsla Tr. IV, 360 od. le̦camā dz. U., die Pulsader; zilā dz., die blaue Ader über die Stirn, welche bei Kindern auf Würmer deuten soll U.;

2) in vielen Gegenden - Sehne:
luokāmā dzīsla, die Sehne (dafür jedoch zu empfehlen cîpsla Etn. II, 133);

3) smalkās dzīslas, Nerven
Grünh., Biel. [Zu r. жи́ла serb. ži"la "Ader", la. fīlum "Faden", arm. ǰil "Sahne des Körpers, Schnur" und weiterhin vielleicht zu le. dzija; vgl. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Walde Wrtb. ² 291, Fick Wrtb. I ^4. 414, Mikkola BB. XXII, 245 f., Pedersen KZ. XXXIX, 413, Trautmann Wrtb. 90.]

Avots: ME I, 557, 558

dzîslaîns, dzîslājs, dzîšļuojs, dzîsluots [li. gyslúotas], adericht, sehnicht: dzīslainas kājas. ruokas. dzīslaina (Var.: dzīslāja, dzīšļuoja, dzīsluota) vakara vista BW. 20142. dzīsluots dzintars Asp.

Avots: ME I, 558

dzîslājs (unter dzîslaîns): auch Zvirgzdine.

Avots: EH I, 361

dzîslene, ‡

2) der Wegerick
Barbern, Neugut, Stelp.

Avots: EH I, 362

dzîslene ,* Aderhaut.

Avots: ME I, 558

‡ dzîsliene Eversmuiža n. FBR. VI, 38, = dzîslene ‡ 2.

Avots: EH I, 362

‡ dzîsllape Barbern, Neugut, Stelp., = dzîslene ‡ 2. Vgl. li. gýslapis dass.

Avots: EH I, 362

‡ dzìstele ² Mahlup "= dīstele, die Deichsel".

Avots: EH I, 362

dzîstiņa ² : auch Salisb.

Avots: EH I, 362

dzîstiņa ² [Ruj., Bers.], = dzìtiņa: cik dzīstiņu aude̦klā Karls.

Avots: ME I, 558

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3

ãdere (gleich estn. āder entlehnt), Ader in weiterem Sinne, die Sehnen (dzīslas) einschliessend Etn. II, 64; āderi laist (nach dem Deutsch.), ein Ader lassen; āderi cirst dass.; laidīsim tikai kādam jē̦ram āderi vaļā, wollen wir ein Lamm schlachten Kaudz. M. 36.

Avots: ME I, 236

àizdzît, intr., zuheilen: ievainuojumi aizdzīst A. XX, 115.

Avots: ME I, 24

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

atdzît (li. atgýti), inch., wieder heil werden. Refl. -tiês, aufleben, sich erholen: kad kāds vīrs nuomirst, vai tad tas atkal atdzīsies? Hiob. 14, 14. Līze pamazām atdzijās Neik. 8; LP. VI, 255, Kremon (hier nach Austr. X, 1, 629 mit dem neugebildeten Praes. atdze̦nuos), Naud.

Avots: ME I, 156

‡ II bāls (?), = bālis: auklējam ... mazuos bāleliņ[u]s; kad tie bāli (zu ersetzen durch lieli?) uzaudzīs... BW. 1886 var.

Avots: EH I, 208

II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,

1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;

2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;

3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];

4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;

5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017

Avots: ME I, 300

bu Interj.,

1) zur Bezeichnung des Lautes, den die Pferde hören lassen, wenn sie dem Hafen entgegenwiehern: zirgs bubina bu, bu, bu!;

2) beim Besprechen einer Krankheit:
pantiņš pie pantiņa, kauliņš pie kauliņa, dzīsliņa pie dzīsliņas - bu, bu, bu, bu! Tr. IV, 237;

3) Ausruf des Schreckens:
bu! labi, ka tanī brīdī uzrāvuos Asp.

Avots: ME I, 343

cîpslains ² [Ekau, Ruj.], sehnicht: cīpslaina, dzīslaina vakara meita BW. 20142. uozuols izstiepj savus cīpslainus zarus Latv. cīpslains kuoks"kuoks, kas labi neplīst" N. - Peb.

Kļūdu labojums:
meita = vista

Avots: ME I, 391

citkā`rt, vormals, früher, sonst: raudzīsim tuo āriņu, kur citkārt līguojām.

Avots: ME I, 389

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

čuriņas, Grieben: čuriņas ir izce̦ptas tauku dzīslas un plēves Etn. II, 185.

Avots: ME I, 422

[II čurums, ein dunkler und enger Ort: iesluodzīs tevi čurumā Schujen.]

Avots: ME I, 423

dâbuols, dâbuls [Warkhof, Kreuzb.], Demin. dābuoliņš, dābuoltiņš, dâbuliņš [Lennew., Nerft, Selb.] BW. 9065, der Klee (trifolium): dzīsim guovis dābuolā BW. 7201. brūnais cūku dābuliņš, brunella vulgaris Buschh., vilnainais d., Ackerklee (trifolium arvense) Buschh. dābuols ist wohl aus einer dem li. dóbilas "Klee" entsprechenden Form durch Kontamination mit âbuols hervorgegangen; ābuols, ābuoliņš hat aber die Bedeutung "Klee" in Anlehnung an eine dem li. dóbilas entsprechende Form, etwa dābils, bezogen.

Avots: ME I, 446

draugulis, fem. -le, der (die) Buhle: [viņa dzīsies saviem drauguļiem pakaļ Glück Hos. 2, 7]. draugul[i]s aiz luoga ar pieciem bē̦rniem BW. 19245.

Avots: ME I, 492

drĩzdzija, die Schnellheilende (eine Blume: kad šuo puķi sagrūž un uzliek uz pušumu, tad ātri tas sadzīst Buschh.

Kļūdu labojums:
Blume = Blume)

Avots: ME I, 501

‡ dùrsnes ² Auleja, stechender Schmerz: d. skrien pa dzīslas.

Avots: EH I, 344

dzîkstele ² , ‡

3) "dzīstele" ("?") Stom. (mit ì ² ).

Avots: EH I, 361

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît ² AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

‡ grìeva ² PV.,

1) eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege:
kad riteņi gāja atšķīdušā grievā, tad zirgs apstājās;

2) die Narbe:
pāršķē̦lumam sadzīstuot, palikusi g.

Avots: EH I, 408

II grùods [Ronneb., Smilt., Meiran, Drosth., Saussen],

1) drall, stark gedreht, stramm:
gruoda dzija, gruods pavediens Fest., Mar., Nerft. tad sāka muocekli griezt uz vienu pusi, līdz striķi bij savijušies gluži īsi un gruodi A. XX, 291. jaunas asinis daudz gruodāki pa dzīslām rit Purap. mani gruodi (= grìzti) gredzentiņi tavus vaigus tricinās BW. 21781, 2;

2) gruods laiks, anhaltend dürres Wetter
[Warkh.], Nerft n. U. [Zu li. grandìs "Ring", apr. grandis "Grindelring am Pfluge", poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen", ahd. kranz "Kranz", mhd. krenze "Korb" und vielleicht air. grinne "Bündel", s. Lidén Stud. 19 f., Bezzenbeoger bei Stokes Wrtb. 118, Berneker Wrtb. I, 356, Trautmann Wrtb. 94 f.]

Kļūdu labojums:
tricinās = tveicināja

Avots: ME I, 671

ìedzīt,

1) eintreiben:
iedzīt zemē mietu Antrop. II, 91. iedze̦nam cirvim kātu, puišam gudru paduomiņu BW. 13001, 2. tu mani, tādu vīru, iedzīsi neguodā LP. IV, 80. sev kuo iedzīt, sich etwas verschaffen, einen Gewinn haben U.;

[2) (das Vieh) auf die Weide zu treiben anfangen:
pavasari jāiedze̦n luopi, kad "ūdensvīrs" valda Erlaa].

Avots: ME II, 14

[ìeļuôdzît, - gu, - dzīju,

1) wackeln machen:
zemē iedzītu mietu Druw., Laud., Fest.;

2) "biegsamer machen";
"ieluocīt" Schujen, Serben, Smilten, Roop: ce̦purei ieļuôdzītas (= valkājuot ieliekušās) malas Wolm.; "iestaipīt": kad ieļuodzīs kājas, gad tad skries Bers., Kokn.;

3) "unordentlich einflechten"
Zabeln.]

Avots: ME II, 42

ìemèlst: melšas ieme̦lsušas, ka ... Tdz. 42147. Refl. -tiês, ‡

3) unablässig nach etw. tragen, verlangen
Kaltenbr.: iemelsies, lai pārduod Kaltenbr. bē̦rns iemelsas, lai māte viņam izce̦p plāceņus Wessen; sich auf etw. Versteifen Nautrēni: iemelsies kai cūka rakumos Nautrēni. iemelsies ar mantu (auf seinen Reichtum pochend), neduod meitinei miera ebenda. viņš kâ iemelsies mūsu meitā, ar kūju tuo neaizdzīsi Saikava.

Avots: EH I, 529

irdzêt, rieseln: avuota ūdens irdzēja. dzīslās zemes nemiers irdz Dz. Vēstn.; [ir̃dzêt ² "schnell und mit Geräusch über Steine fliessen" Mitau].

Avots: ME I, 709

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. ² 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733

II izdzît (li. išgýti), intr., ausheilen, verheilen, völlig genesen: tiem plaušu diluonis izdzijis. vai slimais mirs, vai izdzīs LP. VI, 849.

Avots: ME I, 733

izpũļuôt, intr., auseitern: auguonis, kuŗš izpūļuojis, aizdzīst Konv. ¹ 491, C.

Avots: ME I, 787

‡ izširbât "?": šausmīgas šaušalas viņam izširbā caur visām dzīslēm Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 145.

Avots: EH I, 485

I izsvîst,

1) tr., ausschwitzen:
daži stādi izsvīst saldu sulu SDP. VI, 22. sisenis izsvīda, tâ sakuot, slapjumu iz miesām MWM. VII, 162. strutas ruodas šķidrumam izsvītuot nuo asins dzīslām Konv. ² 4056;

2) intr., gehörig schwitzen:
tad ta labi izsvīdām od. refl. izsvīdāmies Bers., Kand.

Avots: ME I, 809

‡ jēmiens, = ņêmiẽns: tiklīdz ... izraudzīsin bites, pirmuo jē̦mienu (sc.: me̦dus) atnesīšu tev Janš. Līgava II, 372.

Avots: EH I, 564

juka,

1): juk[u] jukā sajukuši BW. 20949 var. dzijas sagāja jukā Nauksch., NB. viņi aiziet jukā(s) ("šajūk") Plm.-Plur.

a): jukām Oknist n. FBR. XV, 183 u. a., durcheinander;
čuriņas, dzīsliņas, jukām (dazwischen) gaļas drupaniņas Sonnaxt.;

b) : = ‡ jukāji Ramkau; ‡

3) die Kreuzung
Anzen: ceļu jukā.

Avots: EH I, 566

knaîbît [li. knaibýti "wiederholt kneifen; ковырять"], wiederholt kneifen, zukneifen: viņa lūpiņas knaibīdama aplūkuoja savu kuošuo vainadziņu U. b. 104, 10. muižas kungs raudzīs kaķi knaibīt, lai re̦dz, vai spļaus arī naudu LP. IV, 22. saimnieki nagus vien knaibīs pret mani Alm. Refl. - tiês, wiederholt kneifen, sich kneifen: es nuo viņa nevaru glābties - viņš knaibās Nigr. bē̦rni snauda vai knaibījās Apsk. v. J. 1950, S. 170. citi visi tik knaibījās lūpām Dünsb. - Nach U. auch gleichbed. mit kņuobīties. - Zu kniebt.

Avots: ME II, 241, 242

knaũsis [Bl., Līn., Nieder - Bartau], Demin. knaušelis, die Stechmücke (culex pipiens) Nigr., [BW. 29284, 4]: knausis dzied, sīc Etn. II, 51. lejā mušas, lejā spāres, lejā sīki knaušelīši BW. 16889, 1. nuo de̦guna tas nenuodzīs ne knauša, tik viņš ir saticīgs Jaunības dzeja 78. [Nebst knausīties, knusis, knūst, li. kniaũsties "зарываться" zu gr. χνύω "schabe, kratze", χνύϑος· ἄχανϑα μιχρά an. hnióđa "stossen" u. a., s. Persson Beitr. 809 f. und 882 und Būga LM. IV, 434 und 438.]

Avots: ME II, 243, 244

làicît ² ,

1): auch Sessw.;

2): kad ir kas labāks; laicī kādam nelaikam (für schlechte Zeiten)
Aulejā. miežus laika sē̦klai ebenda. gaļa jālaika (jālaicī Līksna, Nīcgale) vasarai Kaltenbr., Oknist. mums (acc.) te nelaicīs: dzīs pruojām Kaltenbr. man Laimiņa laicījusi slave̦nuo tē̦va dē̦lu Nerft; am Leben lassen OB.;

3): Zeit geben
-auch OB.; warten - auch Dunika; ‡

4) bestimmen
(mit aĩ ) Rutzau: kâ dieviņš laicīs ("nuoteiks"), tâ būs;

5) sich (von jem. etwas) leihen
Rutzau. Refl. -tiês,

1): sich in acht nehmen
Lng.; nu tad tik laîkies ² (sargies)! Schrunden n. FBR. XIII, 106; ‡

2) vörkommen, sich (auf)halten:
kur žusi laĩkās Nidden; kur ūdens laĩkās ebenda. - Zur Bed. vgl. auch nuolaicît 1.

Avots: EH I, 711

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. ¹ 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. ¹ 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421

liêgt,

1): kājas viņai liedz (versagen):
viņa būs kādu dzīslu pastiepuse Linden in Kurl.;

2): lieguse, ka nezin Frauenb. Refl. -tiês,

2): viņa liedzās, ka tur neies Frauenb. "ich weigerte mich nicht zu gehen"
ME. II, 49 zu ersetzen durch "ich stelle nicht in Abred dass ich nicht gegangen bin".

Avots: EH I, 752

‡ ligzdaine "?": dzīsim guovis ligzdainē! Tdz. 36265.

Avots: EH I, 741

lìka, Adv., in Verbindung mit luoks, krumm, sich schlängelnd: līka luoks upe te̦k BW. 30986. mēs dzīsim līka luokus par lielu tīrumu, wir werden krumme Furchen (?) ziehen 28059.

Avots: ME II, 485

matruki "mati un vilna, kas jē̦lā miesā ielīduši, kamdēļ arī vāts nedzīst; kad caur rudzu ruogām lejuot uz vâti ūdeni, matruki nākuot ārā" Nigr.

Avots: ME II, 566

[II me̦dziņš (?) "eine leere Furche zwischen zwei Feldern": izdzīsim medziņu! Zeezern. - Wenn zuverlässig, wohl zur Wurzel medh- in mežs (s. dies) und zu dzìt.]

Avots: ME II, 591

narica (unter narîca ): "lūciņš, kuo aizver zirgam aiz ādas, lai vaina izpūznī un sadzīst" Seltingshof: vietā, kur naricu grib vilkt, būs ādu ... 2 vietās pārgriêzt Mekons Zelta māj. grām. 242.

Avots: EH II, 5

neģ, neģi, ein verstärktes ne,

1) doch nicht etwa, ob nicht etwa:
neģi tādēļ ļaužu tauta pasaulē ir raidīta Janš. "neģ viņš labuosies", duomāja muižas kungs, er wird sich doch wohl nicht bessern. [neģi viņš tāds vīrs, kas... U., ist er nicht ein solcher Mann, der... neģi tu esi vienu likumu uzrakstījis Glück Daniel 6, 12.] se̦dluojam kumeliņus, nag (wohl ein Druckfehler für naģ = schriftle. neģ [vgl. jedoch auch li. negu "nègi"]) māsiņu padzīsim BW. 13646, 21 [aus Neu-Laizen]. naģ (= neģ; Var.: vai 9973) tu gribi mani jimt (+ ņemt) 9975;

2) neģ vēl, viel weniger, geschweige denn:
neģ vēl arīdzan nauda rasies GG.;

3) vielleicht etwa:
kad es nebūtu glabājis, neģ vēl kur vazātuos, wenn ich es nicht verwahrt hätte, vielleicht würde es sich noch wo herumschleppen St. kam viņam nee̦suot kuortēli izmeklējuši, kur viņam neģ labāka klāšanās būtu nekâ baznīckunga namā GG. I, 28. neģi es tuo nebūtu zinājis, als ob ich das nicht gewusst hätte U. [Wohl aus li. nègi "nicht doch" entlehnt.]

Avots: ME II, 714

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

nùomaujâtiês,

1) sich ablösen:
ādiņa nuoiet, nuomujājas, kādai rē̦tai sadzīstuot;

[2) sich abplagen:
n. visu dienu, bet ne˙kā nepadarīt C., Lis.;

3) sich beschmutzen:
nuomujājies bē̦rns Lautb., Bauske.]

Avots: ME II, 822

pãrraût, tr.,

1) entzweireissen, durchreissen, zerreissen, unterbrechen:
diegu, saites; stāsta pavedienu, sakaru. viņa pārrāva dziesmu pašā vidū Kleinb.;

2) schnell hinübetziehen, hinübergleiten lassen:
pārraut kre̦klu pār galvu. viņa pārrauj bāltuo ruoku pār seju Vēr. II, 1407. Refl. -tiês,

1) sich überziehen, sich über-, verheben, sich durch Ziehen, Heben Schaden tun:
pārcēlies vai pārrāvies ir tad, kad ceļuot kādu smagi: nastu palicis itin zaļš priekš acīm, kad iestājušās sāpes viduklī... tautā duomā, ka kāda plēve, kas atruoduoties uz iekšām vē̦de̦rā, un dzīslas e̦suot pārstieptas, tamdēļ vārds: pārrāvies Etn. II, 163;

2) unterbrochen werden, aufhören:
lietus pārrāvās Lub., Bers. aršana līdz 18. decembrim pagājušā gadā nebij pārrāvusēs Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 172

pãrstàipît, tr., zu sehr recken: dzīslas. Refl. -tiês, sich überrecken: arī kad pārstaipās, de̦r izdzert (retējuma sakni) Etn. I, 28.

Avots: ME III, 178

pavadît (slav. povoditi),

1) begleiten:
tē̦vs pavada lielu gabalu dē̦lu LP. IV, 49. pavadīt uz pēdējuo dusu. darbus pavadīja ar piederīgām dziesmām BW. III, l, S. 50;

2) ausgeleiten:
pavadīt tautiņās BW. 27672, 1. ar klūgām izdzīs, ar akmeņiem pavadīs LP. V, 222. pate ganus pavadīja (Var.: izvadīja) BW. 11344;

3) zubringen, verbringen:
laiku. tev jāpavada naktis baznīcā LP. VII, 214. bez maizītes nevarēju ne dieniņas pavadīt BW. piel. ² 4413;

4) "abführen, hinbricfgen"
(?) U. Refl. -tiês, gebären (von Tieren): man guovs pavadījās N.-Schwanb. Subst. pavadîtãjs, der Begleiter: miruoņu pavadītājam duod cimdu pāri LP. VII, 401. pavadĩjums, pavadîšana, die Begleitung: dziesmu pavadīšana, orķestŗa pavadījums.

Avots: ME III, 131

pìebriêst, anschwellen, -quellen, zunehmen: tīri re̦sns piebriedis LP. VI, 1, 77. krūtis piebriest Konv. ² 1153. graudi pìebriest S. D. P. I, 19. plānās šķiedras piebrieda par tumšu masu R. Sk. II, 159. dzīslas viņa pierē piebrieda Jaun. mežk. 43. skaitlis ik gadus pa kādiem simtiem piebriest Zeiferts Latv. chrest. III, 298. maki bij par daudz piebrieduši Apsīšu Jē̦kabs IIl, 12. gaiss tāds piebriedis, labības smaržas pilns De̦glavs Rīga II, 1, 12.

Avots: ME III, 240

pìeķer̂t,

1) anfassen:
ni pie zara nepieķēru VL.;

2) fassen, ertappen:
ai, melīti, neme̦luo! es pieķēru me̦luojuot BW. 34168 var. es jutuos piepēži pieķe̦rts, kâ kaut kuo ļaunu darījis Vēr. II, 423. e̦smu sevi par daudz pieķēris pie nepareizībām SDP. VIII, 15. raganu sle̦pe˙ni pie nešļavām pieķer LP. VII, 569;

3) fangend anfüllen.
Refl. -tiês,

1) anfassen, berühren:
tādai nedrīkst gan˙drīz ne klāt pieķerties Alm. Kaislību varā 125;

2) sich woran halten (namentlich Hilfe suchend), sich fest anklammern:
pieķerties pie dieva žē̦lastības, fest an Gottes Gnade halten U. tu nedarīji pareizi, pieķe̦rdamies svešam dievam LP. VII, 466. ar sirdīm, kas ar katru dzīsliņu viņiem pieķeras Vēr. II, 72. zivis pašas pieķeršuoties (vilkam pie astes) Pas., I, 150;

3) Händel suchen:
pie vārdiem vien es nevaru pieķerties Apsk. v. J. 1905, S. 317;

4) sich mit Anhangendem füllen:
zuobi vien pieķersies Pas. I, 231. mans vaiņadziņš egļu skuju pieķēries BW. 15687, 3.

Avots: ME III, 263

pìepampt, anschwellen: dzīslai piepampstuot MWM. X,4. man piepampa vēderiņš BW. 34726 var. piepampuši padebeši Stari II, 931. Subst. piepampums, die Geschwulst: lapu kātiņu apakšgalā atruodas it kâ kāds piepampums Vēr. II, 721.

Avots: ME III, 278

plakšis, plakšķis,

1) ein klatschender Laut:
nuobučuoja ruoku ar lielu plakšķi Seibolt. viņi dzīs zaķus... ar balsi, plakšiem un tarkši Seibolt;

2) ein Schwätzer, Plapperer
U., ein Lügner: Annas plakšis izplakšēja, ka es rupju dzīvi vērpju BW. 8402 var.

Avots: ME III, 317

pùlkstenis Serbigal, (mit ùl ² ) Lis., pulˆkstenis Golg., pulˆkstenis ² AP., Kand., Dond., Lautb., Selg., Widdrisch, Salis, pùlkste̦ns C., pùlkste̦ns ² Sessw., Selsau, Heidenfeld, Tirsen, pulˆkste̦ņs Gr.-Buschhof, pulˆkstens ² Ruj., pulkstens Wessahten, pùlkstins Ronneb., Trik., Smilt., Salisb., pulkstiņš Aahof, pùlkstins ² Kl., pulkstienis Wid., pulˆkstiens ² Dunika, Lin., Iw., pulkstiens Schnehpeln, Ed- wahlen, Preekuln (in Kurl.), Demin. auch pulkstentiņš,

1) pùlkstenis Jürg., Arrasch, die Glocke:
baznīcas pulkstenis, die Kirchenglocke. dvēseļu pulkstenis Salis, die Totenglocke. ilkses pulkstens Mag. XIII, 2, 54, die Fahrglocke. tuornī bijis liels zvanāms pulkstens Smilga Aizsn. ceļi 35. vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu LP. VII, 947. gauži skan visi Rīgas pulkstenīši (Var.: pulksteniņi) BW. 30691. (māmulīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama 23445 var.;

2) pùlkste̦ns Arrasch, Jürg., die Uhr:
sienas, kabatas p., die Wand-, Taschenuhr. cik ir pulksten(i)s? wieviel ist die Uhr? pulksten(i)s ir viens, divi usw., die Uhr ist eins, zwei usw. pulksten od. pulkstens (nach U. auch: pulksteņa) vienuos, astuoņuos, um ein, um acht Uhr. pulkstenis sit, iet, stāv (nach U.: guļ), die Uhr schlägt, geht, steht. = nāves pulkstens, das Hämmern des Holzwurmes (von abergläubischen Menschen so genannt) Konv. ² 1786;

3) pulkstenis, die Schlagader, der Puls
U.: pulkstenīši le̦c, der Puls schlägt Austrums. pulksteņa dzīsla, Pulsader Celm. pulkstenis iet pacēlies, der Puls geht voll U.;

4) Demin. pulkstenītis, der Schellenzug od. Zymbelzug an der Orgel
U.;

5) pulkstenītes od. pulkstenīši, Glockenblumen (campanula):
starp viršiem te auga ciesas, ...zâle un lielās pulkstenītes Aps. VII, 28; platlapainā pulkstene, campanula latifolia Konv. ² 2099;

6) pulkstenis, anobium pertinax L.;

7) pulksteņu dzija, lötiges Garn (auf der Zahlhaspel gemessen)
Oppek. n. U. Wohl - mit sekundärem k-, aus *puls-s(i)tenis resp. *puls-s(i)tiens gekürzt (zur Kürzung vgl. z. B. ačgārni aus atžagārni), zu sist "schlagen", mit puls- aus mnd. puls "Anschlagen (der Glocken); Aderschlag". Weniger wahrscheinlich dürfte Ableitung von der deutschen Nebenform pulst dass. sein.

Avots: ME III, 407, 408

pušaîns,

1): auch Adsel, A.-Schwanb., Burtn., Kalz., Lemb., Lems., Smilt., Trik., (puše̦ns) Seyershof; ‡

2) verwundet:
apberzt pušainuo vietu Saikava. pušainais (sc.: pirksts) būs Blaum. Ļaunais gars 8. reņģes paliek pušainas (aufgeschlitzt) Kaugurciems. ‡ Subst. pušanums Salis, eine zerrissene Stelle; puše̦nums Seyershof, eine verwundete Stelle, die Wunde: tādi puše̦numi ātri dzīstuot.

Avots: EH II, 335

I pūte Elv., Manz., U., pùte C., PS., pûte ² Līn., Iw., Dond., pùte ² Kl., pùts ² , -s Warkh., Gr.-Buschhof, Warkl., pūts (i-Stamm?) Wessen, eine Blase; eine Blatter: Sprw. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas. nuo mazas pūtītes izceļas liels auguons. re̦dzam lāsē it kâ pe̦ldam mazu pūtīti Vēr. II, 1058. tâ strādāju, ka dabūju pūtes ruokā Dond. uz afrikāņa ādas nere̦dz ne˙vienas pūtītes A. v. J. 1899, S. 149. tu ieraudzīsi uz pamātes krūtīm baltu pūtīti LP. VI, 791. puns tavā pierītē, pūte (Var.: auguons) mēles galiņā BW. 20920. kad kāda cilvē̦ka miesas ādā... viena balta pūtē me̦tas Glück III Mos. 13, 2. tiem būs... par trumiem tapt, kas izsitas ar pūtēm II Mos. 9, 9. nuomete... putni savus karstus sārņus man acīs, tâ ka baltas pūtītes manās acīs uzlēce Tobias 2, 10. pūtis (n. pl.) "verheilte Wunden, Geschwüre" Sermus. pūtes od. pūtis, feine Ausschläge Adsel. Zu pùst.

Avots: ME III, 452

rept Karls., -pju, pu, intr., zur Heilung bewachsen, einen Kallus ansetzen U.: dzīsti, dzīsti, repi, repi! BW. 34110. Subst. re̦pums, die Schwiele Karls., Brasche. Nach Leskien Nom. 356 zu li. aprepnas "reichlich" (vgl. "puotas... turėjo aprepnas" Daukša Post. 357, ₃₃ ). Dazu auch poln. ropa "Eiter" (zur Bed. vgl. d. Eiter: ahd. eiz "Eiterbeule", gr. οῖδος "Geschwulst") und ae. róf "stark, tüchtig" ?

Avots: ME III, 513

II rist: svaiga asins dzīslās rita Fausts (1936), S. 114. (tr.) tautas manu vaiņadziņu sviež kalnā , rit lejā BW. 24628.

Avots: EH II, 374

ruôzît Mar., A.-Schwanb., "staipît, luocît" Druw.: tavas dzīslas nestaipītas, tavi kauli neruozīti (Var.: nelauzīti) BW. 27796, 7 var. manīja staipīšanu un ruozīšanu kauluos V. un J. laika gr. 1831. Refl. -tiês, -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuôs,

1) ruôzīties (li. rážytis "sich recken")
Adsel, Mar., Lis., Kr., sich dehnen, strecken St., Bergm., Biel. n. U., Wessen, sich rekeln (Golg., Stomersee), gähnen Schwanb.: kuo tu ruozies: vai neiesi strādāt! Mar. n. RKr. XV, 133. viņš piece̦ldamies un ruozīdamies teica Stari II, 192, ļaudis iznāk tâ ruozīdamies vien nuo kukņas A. XX, 7;

2) sich krümmen, sich werfen (von Brettern Lennew., mit
"uô");

3) Gliederbrechen haben
St., Bergm., Biel. n. U. Nebst riêztiês zu li. įsiréžti "натужиться", ae. ranc "sich brüstend", mnd. rank "lang und schmal", an. rank "schlank, aufrecht", vgl. Zupitza Germ. Gutt. 198. In der Bed. 3 zur Wurzel von ruôza "Streifen, Schlucht" ?

Avots: ME III, 586, 587

rumelêt U., Ronneb. n. RKr. XVI, 40, rumulêt Saikava, Aahof, Wid., -ẽju, rumulât, -ãju Warkl., tr., rummeln, hänseln L., mit Wasser begiessen beim Kohlpflanzen od. wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird, wie Pflügen, das Vieh auf die Weide treiben usw. U.: tagad mēs tuo jaunuo arāju rumelēsim (rumulēsim A. XX, 508) Tirzm. 59. rīt izdzīs pirmuo reizi ganuos, tad ganu meitu rumulāsim Warkl. Refl. -tiês,

1) rumelêtiês Etn. II, 181, PS., rumulêtlês Friedrichswalde, rumalâtiês Planhof, einander mit Wasser begiessen, wenn zum erstenmal im Jahre eine Arbeit vorgenommen wird:
kad pavasarī kādu jaunu darbu dara, rumulējas Karls. zeltenes ar puišiem rumulejās, kad pirmrelz sāka luopus laukā dzīt Saul. Vēr. I, 1175. pirmuo reiz luopus ga-nuos dze̦nuot bij vispārīgi liela "ru-mulēšanās", aplaistīšanās ar ūdeni Etn. II, 98. šuovakar bija liela rumelēšanās jeb liešanās Janš.;

2) rumelêtiês, -ẽjuôs, sich im Kote wälzen (wie Schweine)
Wellig n. U.

Avots: ME III, 559

sadur̃t,

1): linkainis tika sadurts ar ... saduŗamām adatām ("brošām") Suitu k., S. 20. saduŗamais Dunika "Sicherheitsnadel";

2): ar draugiem es saduŗu glāzes Skalbe Raksti II (1938), 219; ‡

4) (eine Reihe von Objekten) hineinstecken:
nuo putekļiem sargādamies, sadūruši gar sēdekļiem pieduŗus Janš. Bandavā II, 27; ‡

5) "sasist, sagrūst, satricināt" Sonnaxt: kādreiz saduŗ pirkstus, - nuokrakš vien. krituse nuo staļļa un sadūruse kāju: skriemeņuos dzīslas sastaipītas, sadauzītas. Refl. -tiês, ‡

3) in Streit geraten
Kand.

Avots: EH XVI, 405

I sadzīt, tr.,

1) zusammentreiben; heimtreiben:
vakarā, kad luopi bij sadzīti laidarā Etn. IV, 71. luopus kūtī sadzinuse Aps. IV, 12. (ganu meita) izdzīdama piena prasa, sadzīdama baltas putras BW. 29251. sadzīt ļaudis, Leute zu irgend einer Arbeit, einem Tun bestellen U. sadzīt baļkus, akmeņus, Balken, Steine anführen lassen U. putenis pie durvīm kupe̦nas sadzinis, der Schneesturm hat Schneehaufen angestümt JR. IV, 41. ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) ein-, hineintreiben:
stāvus sadzīt zemē LP. IV, 4. (ve̦lns) sadzinis puisi Līdz pē̦dām zemē, puisis ve̦lnu līdz ceļiem Pas. II, 117 (aus Misshof). jūs e̦sat kâ strausi savas galvas smiltīs sadzinuši A. XVII, 584. viņiem vajadzē̦tu šīs smiltis rīklē sadzīt Jaun. mežk. 145. asinis sadzīt asins traukuos Ārstn. kal. II, 69;

3) treibend, nachjagend fangen, auftreiben, ausfindig machen, einholen:
pē̦das sadzīt, die Spur (von jem. od. etw.) auffinden: vīrs beidzuot arī pē̦das sadzinis MWM. X, 416. bet kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. -vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. nee̦suot izdevies meitai brūtgānu sadzīt LP. V, 237. es... kalpu ilgi meklēju, nevarēju ne˙kur sadzīt IV, 109. meklē, meklē - ne˙kur dabūjams, ne˙kur sadze̦nams IV, 139. nuobrauc tai zemē ne˙maz ve̦cākus sadzīt; beidzuot atruon pirtī IV, 45. es ne˙maz nevarēju tevi sadzīt, lai gan steidzuos Dond. precenieki... stāsta, ka tie stirnu vai briedi dzīdami še sadzinuši kājas BW. III, 1, 81. visu dienu jumi dzinu, ...nu sadzinu, nu panācu BW. 28558. dzīrās mani tautas zagt; kur jūs mani sadzīsit (Var.: dabūsiet)? 13384 var. Refl. -tiês,

1) für sich fangen, einholen, ausfindig machen:
miglā tautas es izbēgu, rasā mani sadzinās BW. 13458, 3;

2) einander fangen, einholen:
sadzinās ciema gani, samāvās raibaļiņas BW. 29385.

Avots: ME III, 621

II sadzît, intr., zuheilen, verheilen: muļkīša miesas sarep un sadzīst LP. IV, 153. gan jau mana sirds sadzītu JR. V, 90.

Avots: ME III, 621, 622

sarepêt U., Ronneb., Druw., Kalzenau, Selg., N. - Bergfried, Grünh., sarept U., PS., intr., verheilen (insbesondere von Brüchen) U., vernarben; einen Kallus ansetzen L., U., hornhäutig werden Dr.; hart, zäh werden Druw.; uneben (A. - Schwanb., Seltingshof), rissig werden (auch von der Baumrinde): kad kāds pārlauzis kāju un kad viņa saaug atkal kuopā, tad viņa sarep Grünh. lūzums sarumbējās un sarepēja R. Kam. 124. pieres kauli sarepējuš[i] BW. 13087, 1. vāts jau sarepējusi PS. muļķīša miesas sarep un sadzīst LP. IV, 153. cilvē̦ki ar sarepējušām un sacietējušām ruokām Apsk. v. J. 1903, S. 187. me̦lnumuos sarepējušām ruokām Vēr. I, 906. ruokas sarepa, kâ allaž īstam darba rūķim Dz. V. sarepējis, zarains kuoks N. - Bergfried. sarepējis uozuoliņš BW. 13041, 12. par sare̦pušuo priežu galuotnēm Aps. V, 3. (mamzele) ve̦ca un sare̦pusi kâ piepe De̦glavs Rīga II, 1, 451. - Subst. sarepẽjums, der Kallus auf gebrochenen Stellen U.

Avots: ME II, 715

sasaistît,

1): ve̦l[n]s kārkluos lûkus plēsa, dzīrās mani s. (Var.: cieti siet); sasien[i] pats savu sievu! Tdz. 55256. sasaîstītas ² (mehrfach zusammengebunden)
dzīstiņas Seyershof; ‡

2) durch Binden erzeugen (hervorbringen):
čigāns mans tē̦vs bija, čigāniete - māmuļiņ[a]; čigāns mani sasaistīja nuo kažuoka lupatām Tdz. 54567, 4 var.

Avots: EH XVI, 445

saspĩtêt, cum dat., aus Trotz jem. etw. zuwider tun, etw. Böses antun: saspītēju (Var.: sariebu, žē̦l darīju) brālīšam pašā siena laiciņā: pļavā dūru grābeklīti, kāpu tautu kumeļā BW. 17864, 7 var. atraidītais kunga dē̦ls raudzīs saspītēt... lielmātei LP. V, 315. Refl. -tiês, stark trotzen: žē̦lums par tuo, ka bij saspītējies un neaizbraucis biedriem līdz Duomas II, 96.

Avots: ME III, 741

sastàipît,

1) ausrecken, streckend, dehnend beschädigen:
s. muguru, dzīslas, pakrūti;

2) hinüberziehen
(von mehrern Objekten): zirnākslis sastaipījis istubas stūrī savus tīklus Dunika. s. diegus pār lecekti Saikava;

3) (Schweres) zusammenschleppen:
s. maisus;

4) Schweres ziehen lassend überanstrengen:
s. zirgu ar lielu ve̦zumu C. - Refl. -tiês, sich beim Schleppen, Heben usw. überanstrengen, sich überheben: es maz˙liet sastaipījuos MWM. VIII, 415.

Avots: ME III, 745

savâdi (unter savâds), ‡

2) sonst
Salis: lai vācuoties pruom, - s. iemetīšuot rijas krāsnī Pas. XIII, 193 (ähnlich IX, 140). ej nu ātrāk uz ganiem! s. sadzīs vēl luopus mājā! AP.; ‡

3) besonders
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: ik˙katru lietu s. likt, auseinanderlegen, -setzen, -tun Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 464

se̦kus, Adv. = pakaļ, hinterdrein: juodi . . . dzīsies mums se̦kus Gruzna Bursaki 185.

Avots: ME III, 815

sìrgt Wolm., Jürg., Arrasch (li. sir̃gti "kranken; sorgen" Viltis 1908, 82), sir̂gt ² Dunika, Dond., Salisb., Siuxt, Salis, Widdrisch, sir̃gt PS., C., sìrgt ² Kl., sirgstu od. sē̦rgu, sirgu, intr., krank sein, kränkeln U.: es visu pavasari sirgu Dunika. bē̦rni sirgst ar mazasinību Vēr. II, 215. redzi bērziņu te sē̦rgam Asp. Ziedu klēpis 48. kas redzējis krītamuo kaiti sirgstuošus ... slimniekus Antrōp. III, 45. šī krūšu dzīsla sirgst Br. 88. - Subst. sirgšana, das Kränkeln, Kranksein; das Siechbett Brasche; sirgums, die Krank

Avots: ME III, 845

šķir̃ba (sloven. ščŕba "Scharte, Zahnlücke" und gr. Σχάρφη, Name eines Städtchens im Thermopylenpasse Hoffmann Makedonen 28),

1) die Ritze, Spalte:
vīram nebij miera ne kuoka šķirbiņā LP. III, 20. šis paveŗ mazu šķirbiņu VI, 902. ačteles auguot pa˙visam cieti, tik vēl mazas šķirbiņas R. Sk. II, 134. mēs šķirbā viņus sadzīsim Rainis Ant. un Kl. 91;

2) Schimpfwort für ein Frauenzimmer
Seew. n. U. Nebst gr. σχαρφᾶσϑαι· σχεδάννυσϑαι Hes. zu skar̂bs, šķir̃t.

Avots: ME IV, 43

skrim̃stala,

1): auch (der Knorpel)
Siuxt;

2): ein kleines Stückchen
(skrimstaliņa) Nötk.;

3): "сухожилие, dzīslaina gaļa" (mit im ) Nötk.

Avots: EH II, 510

skrimstalaîns: "dzīslains, ciets, sīksts" Nötk.; skrim̃stalaiņa ir balsa rīkle Siuxt.

Avots: EH II, 510

‡ skujiene "?": skujas (acc.) nesa ruociņā; dzīsimies ... pa skujienes birumiem! BW. 13628 var.

Avots: EH II, 515

sluôdzît Wolm., C. u. a., -gu, -dzĩju, tr.,

1) auch sluôdzêt Warkl., beschweren
U., Bielenstein Holzb. 29; 520, niederpressen (wie Flachs in der Weiche) U.: parād[i] ..., kā sluoga liniņus! BW. V, S. 205;

2) prügeln, abbläuen
Hug. n. U., Celm.: pirkš[u] Rīgā pātadziņu, sluodzīš[u] tavu muguriņu BW. 26095. gan tevi saimnieks sluodzīs MWM. VI, 193;

3) zurücklegen (gehend):
tādu ceļu sluodzīt Ramkau, Lis. Zu slêgt.

Avots: ME III, 943

spir̃dzinât C.,

1) spirdzinât L., St., U., (mit ìr ² ) Kl., spirdzêt, -u (?), -ẽju, tr., erfrischen, erquicken:
spirdzin[i], dieviņ, tuo zâlīti, kas nuovīta saulītē! spirdzin[i], dieviņ, tuo meitiņu, kas palika sērdienīte! BW. 4266 var. avuotiņš viņus spirdzina Niedra Zemn. dē̦ls 24. atmiņa vē̦sa kā asaras viņu spirdz (?) MWM. X, 579, gaismas rieti . . . aizkusušās krūtis spirdz (?) Asp. šis avuots mūžīgais, kas dvēseili spirdz(?) Juris Brasa 196. mitrums... ziedus spirdz (?) MWM. VII, 178;

2) (ironisch: munter, flink machen?) quälen:
lē̦t[i] auguse tautu meita, nu es tevi spirdzināšu (Var.: mēs tevi spirdzīsim, muocīaim) : dienu likšu mežā braukt, puõdu vērpt nedēlā BW. 22518, 1. Refl. -tiês, sich erfrischen, erquicken: kruogā atbraukuši raudzīja spirdzināties Aps. VII, 13. luopiņi ganībās liksmi spirdzinājās Kaudz. M. 165. Subst. spirdzinãjums, die Erfrischung: viņš iznesa puisim spirdzinājumu MWM. VI, 261. Zu spirgt.

Avots: ME III, 999

spradzît, eilig gehen, laufen: spradzīsim maļup, lai neduomā, ka mēs arī kuo gribam Janš. Bandavā I, 29. Zur Wurzel von spradzinât?

Avots: ME III, 1008

sprûst (li. spr(i)ústi "heftig gleiten") Neuenb., sprûst ² Līn., Iw., -stu (tr. -žu), -du,

1) tr., klemmen
Bielenstein Holzb. 323; mit Bandruten knebeln U.: tu tuos pie nāves kâ pie miega sprūdi Diez.;

2) intr., eingeklemmt werden
(mit û ² ) Bl.; stecken bleiber.: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē, un kumuosi ar visu vari jārij, līdz tuo dabūn dibe̦nā Janš. Dzimtene ² 11, 126. (dūmi) veļas... pa... luodziņiem ārā spiezdamies un sprūzdami 15. ragi sprūduši, ķē̦rušies LP. VII, 669. asins strūkles dzīslās sprūda MWM. X, 69;

3) hervorwachsen als dünne Bandruten, Ausschösslinge
L. Zu spraûst, vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXVIII, 148 und Siebs KZ. XXXVII, 303 f.

Avots: ME III, 1026

stiêgrains Lis., Golg., sehnig: stiegraina ruoka Ezeriņš Leijerk. lI, 231 (ähnlich: Niedra Zemn. dē̦ls 74; Plūd. Rakstn. II, 310; Aps.). stiegraini pirksti Niedra. stiegrainās, sutā izbriedušās plaukstas Duomas IV, 355. briesmīgi stāvi - stiegraini, dzīslaini A. v. J. 1896, S. 753. izdilis, stiegrains vecis Ezeriņš Leijerk. II, 7. Andrejs slaids, sausnēji stiegrains Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 1078

stiegrs (ein hleologismus?), = stiegrains: stiegras uozuolsaknes Duomas 11, 369. miesa tapa dzīslaināka, stiegrāka Veselis Daugava l, 425.

Avots: ME IV, 1078

I stîtga,

1): apīņu s. Warkl. ar stîgām zirņi pieķeŗas cits citam klātan Linden in Kurl.;

2): "īpatnēji pagatavuots diegs, kuo senāk auda brunču aude̦klā, lal aude̦kls būtu raibāks" Seyershof: auda brunčuos baltas un dze̦lte̦nas stîgas ² ; tās nebij dzīve (= dzija), bet tās pirka un šķetināja klāt dzīvei, kuo auda brunčuos;

3): par stīdziņu deldējumu BW. 24257, 4 var.; ‡

4) "cīpsla, dzīsla" (mit î ² ) Siuxt, Stenden: man te šī s. sāp.

Avots: EH II, 581

strutaîns, voll Eiter U.: strutainas gluotas SDP. VIII, 59. strutains dzīslenes iekaisums Konv. ² 698. strutaiņš miruoņa palags LP. VI, 37.

Avots: ME IV, 1096

tar̃kšis: dzinēji ... dzīs zaķus ... ar balsi, plakšiem un tarkši Zeiboltu Jēk. Dzimt. Vēstn. 1916, № 141.

Avots: EH II, 667

II timba,

1) Ungliick, Pech, Malheur
(mit im) Funkenhof, Nigr.: nu tik es e̦smu timbā!

2) das Gefängnis
(mit im̃) Nigr. dabūsit iet timbā pie ūdens un maizes Janš. Dzimtene ² I, 55. jūs kâ buntavniekus ar varu . . . iesluodzīs timbā II, 297. Vgl. dimba und zur Bed. 2 auch timpa III.

Avots: ME IV, 190

tītins "?": dzīsim jūrmalā tītinu ganīt BW. 20893.

Avots: ME IV, 207

tùolaik (li. tuolaik "damals" bei Miežinis),

1) tuõlaĩk, auch tuolaiku, zu der (vergangenen) Zeit, damals:
tuolaik, kad es uzaugu, skuolas bija re̦ti atruodamas Ahs. tuolaik bij tāds likums Dīcm. pas. v. I, 43 tuolaik (ausgespr.: tūlèik), ka[d] es ite biju, tu biji mazs Mar. n. RKr. XV, 141. viņam tuolaiku māja bij iedalīta Kaudz. M. 21 ;

2) dann
Infl.: taidi uzskati var mainīties tik tuolaik, ka[d]... L. W 1921, № 42, 2 ₃ . mani čorts dadzīs un tuolaik nuosiss Pas. 11, 72 (aus Kapiņi). ja tu iziesi nuo pils dzīvs, tuolaik es tev kalpuošu visu mūžu III, 299 (aus Dricē̦ni).

Kļūdu labojums:
Infl. = Infl., Ober-Kurl.

Avots: ME IV, 284, 285

tukstêt, -u, -ẽju,

1) pochen, klopfen
U.: sirds man tukst Ruj. n. U. deniņuos viņam tukstēja Saul. IIl, 92, 190 (ähnlich: Zalktis I, 103). asinis pa . . . dzīslām tukst Lautb. Vidv. 52. galvā tam duobji asinis tukst Vēr. I, 834. dzīvība, kas tukst manuos pulsuos Latv. pulkstenis . . . tukst nemitīgi A. Brigader;

2) laut atmen:
viņš tukst vien Bauske. Reimwort zu pukstêt. Nebst tucinât II (?) anscheinend zu li. tuksêti ("kas ti tuksi, kas ti audtiä Niemi 350), sowie (?) zu slav. tъkati "stossen", gr. τύχος "Hammer". In der Bed. 2 wohl durch tuksnīt beeinflusst.

Avots: ME IV, 255

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns ² Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins ² Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û ²⁾ Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš ² (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405

I uzdzìt,

1): u. stīpu Iw. u. dakšas vai se̦kumus uz kātu (Iw.), kātā (Saikava). u. laivu krastā Kaugurciems. izmēgināja šūpuotnes: ... uzdzina šūpuodamies kāju balstu vienā augstumā ar šķē̦rskuoku Birznieks-Upītis Pelēkā akm. stāsti (1938) 41. ūsas ... uzdzītas pēc jaunākās muodes Apsk. 1903, S. 484. vīrs, kuŗš, ja mājas neuzdzīs, tad nuodzīvuot jau nenuodzīvuos Jauns. Raksti V, 100; ‡

2) (Vieh) treibend auffinden:
ne tev[i] tur gan[i] uzdzina, ne uzjāja pieguļnieki BW. 6468,7; ‡

3) sich verschaffen (auftreiben):
kur lai ... uzdze̦n tādas zumas? Janš. Līgava I, 101. Refl. -tiês,

1): kalnā jau ar ve̦zumu neuzdzīsies Saikava. u. kalnā ganīt Kaltenbr.;

5): kuo nu tu uzdzenies? vai tad rītā nebūs diena? Seyershof.

Avots: EH II, 722

uzkùndzêt, beherrschen, tyrannisieren: Gusts bij ieradis citus uzkundzēt Aps. IV, 77; sich (dat.) unterwerfen: ve̦cākie dē̦li bija uzkundzē[ju]ši jaunākuo Pas. VI, 348. Refl. -tiês,

1) sich (andern) als Herrscher aufwerfen
Dr., Vīt., Zaravič: uzkundzēties tavai sievai... neļausim, jebšu tā augsta cē̦luma Janš. Bandavā I, 29. tā pār viņām uzkundzējās Mežv. ļ. II, 456. ja viņa... raudzīs mātei kur uzkundzēties 134. šī guovs ir uzkundzējusies par citām Vīt.;

2) "?": dzīve skuolā ir jau par daudz uzkundzējusēs A. XXI, 743.

Avots: ME IV, 346, 347

uzpàmpt, aufschwellen U.: ruoku dzīslas bija uzpampušas R. Sk. II, 167. vaigi uzpampuši Turg. Muižn. per. 119. acis... apsarkušas un uzpampušas Vēr. II, 194. - Subst. uzpàmpums, das Aufgeschwollene, die Geschwulst: uzpampumu nuoslābināt Etn. IV, 1.

Avots: ME IV, 363, 364

uzpempt Etv., Brasche, Siuxt, = uzpàmpt: uzpe̦mpušas dzīslas Elv.

Avots: ME IV, 364

I valksna,

1): ieraudzīsi ... sapalus, kuri valksnām izgriežas nuo zālēm Jauns. Raksti V, 333. (nuo baznīcas) kājinieki ve̦lkas te valksnām, te bariem Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), 45; "ein einmaliger Zug"
(?) Wessen; ‡

3) "vieta, kur zivis ķeŗuot bradini izve̦lk krastā" Lixna.

Avots: EH II, 753

vâŗe̦kļi ² Stenden, vâŗi ² Lipsthusen, Stenden, Spinngewebe (namentl. in Stubenecken): istabā ar vāŗiem bij pilni visi kakti Stenden. zirneklis uztiņājis savus vāŗus ebenda. vāŗe̦kļus liek uz pušumiem, lai ātrāk dzīstuot ebenda. Zu vāris l.

Avots: ME IV, 511

I vâts, -s (li. votis "ein böses offenes Geschwür") Lös., Nerft, Neuenb., Prl., Ronneb., Wolm., (mit â ² ) AP., Karls., vâte C., Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Serbigal, Preili n. FBR. VIIl, 13, (mit â ² ) Iw., Ruj., die Wunde (vāts-, s) U., (vâte ² ) Līn., Salis; eine eiternde Wunde (vâts, -s) Sessw.; Schorf auf der Wunde (vâts, -s) A. - Laitzen, Drosth., Erlaa, Kl., Ogershof, Oknist, Pankelhof, Saikava, Salisb., Schujen, Schwanb., Sonnaxt, (mit â ² ) Arrasch, Bauske, Siuxt, (vâte ² ) Dunika: Sprw. katram sava vāts sāp Br. sak. v. 1341. sirds tâ sāp kâ vāts RKr. VI, 729. juo mazāk vāti plēs, juo ātrāk tā sadzīst Blaum. Var. 515. piecas vātiņas Gesangb. nāvīga vāte Glück Offenb. 13, 12. vātes asinis I Kön. 22, 35. vātes apsiet Hiob 34, 17. tie (= suņi) laiza viņa vātes Manz. Post. II, 22. bē̦rnam vātis (Ekzeme) galvā Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Golg., Kl., Saikava, Salisb., Siuxt. - Plur. vâtis,

a) Masern
Kaugershof;

b) Pocken
Arrasch, Wolmarshof: vātis gulēt, an Pocken darniederliegen. - lielās vātis, Pocken U., Salisb.; nelabās vātis, Syphilis, venerische Krankheit U.; sarkanās vātis, Scharlach Celm.; smalkās vātis Masern U.; līķa vātis dabuon,... kad uzmiez līķa ūdenim; tās ir lielas re̦tas pumpas miesas pašā virsū JK. VI, 50. Anscheinend zu gr. Ƒατάλαι· οὐλαί Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 211, Boisacq Dict. 96, Bechtel Lexil. 338 ff. und Havers KZ. XLIlI, 232.

Avots: ME IV, 511, 512

viênkuõpîgs,* = viênkuõpẽjs: skaitāma par vienkuopīgu mantu Kaudz. Vecpiebalga 84. visus dzīs pie vienkuopīgiem darbiem Jaunie mērn. laiki I, 10. apspriest vienkuopīgi 156. sē̦duot visiem trim pie... vienkuopīgām bruokastīm IV, 28.

Avots: ME IV, 660

zaruôts, mit Ästen, Zweigen versehen; verzweigt: zaruota ābelīte BW. 5163. zaruotu priedi 10557. zaruots pīliņģa zars JK. VI, 30. zaruots (Var.: zarains, zarājs; zaruojs) mans vainadziņš BW. 24250 (ähnlich: 24221 var.). dzīslas, kuras savas... zaruotās ruokas... izstiepj Vēr. I, 1355. zaruoti beņķi Mag. XX, 3, 174, Bänke aus gespaltenen Bäumen; die in erforderlicher Länge stehen gebliebenen Äste bilden die Füsse.

Avots: ME IV, 692

zvīre, = svīre II, die Mauerschwalbe (mit ì ² ) Saikava; der Schneevogel L.: kad zvīre pa lauku, tad snidzīs L.

Avots: ME IV, 781