Paplašinātā meklēšana

‡ kûst ² , -stu, ,-su, Ramkau, = kûsât 1: putra kūst.

Avots: EH I, 684

‡ *nùoskūst, = nùoskust: tē̦vs ir nuoskūsts Stockm.

Avots: EH II, 87

‡ pãrkûst ² Ramkau, = pãrkûsât: putra pārkūst.

Avots: EH XIII, 204

‡ paskūst, = paskūt, paskust: gribu p. sevi Pas. IV, 81 (aus Malta). Refl. -tiês, sich (ein wenig?) abrasieren: gribu p. Pas. IV, 84 (aus Warkl.; ebenda III p. fut. paskuss und I p. s. cond. paskustu!).

Avots: EH XIII, 173

skūst, s. skũt.

Avots: ME III, 908

I skūstîtiês, um eine Dame (aus sexualem Antrieb) herum sein LKW. Wenn urspr. "sich reiben um", - zu skũt.

Avots: ME III, 908

II skūstîtiês,

1) sich rasieren
Tirsen;

2) "sich waschen"
Odensee.

Avots: ME III, 908

‡ àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
kādu reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25

àizkust, ermüden, ermatten: viņš apstājās, juo bija stipri aizkusis Vēr. II, 906. aizkūst dūša MWM. X, 577. aizkusis vējiņš Skalbe. krietni aizkusu MWM. VIII, 745.

Avots: ME I, 34

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. ² unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

baznîca, die Kirche; mazā baznīca,

a) kleine Kirche,

b) der Chor der Kirche
U.; baznīcā iet, in die Kirche gehen; baznīcu apkuopt, die Kirche pflegen. Sprw.: kur baznīca, tur kruogs nav tālu. diža baznīca, maz ļaužu. uz baznīcu braucuot, zirgs nepiekūst. kad suolās iet baznīcā un neiet, tad tā vietā sē̦duot ve̦lns. baznīcas ļaudis, die Kirchengänger, baznīcas ceļš, der Kirchenweg, baznīcas likums, das Kirchengesetz, die Kirchenordnung, baznīcas suods, die Kirchenstrafe. Nebst li. bažnýčia aus r. божни́ца [auch бозьница in alten Texten geschrieben].

Avots: ME I, 269

bulants, ein übermässig grosser, unförmlich, unvernünftig Gegenstand: tāds cirvis kâ bulants; ruokas jau piekūst tuo cilājuot Naud. Etn. II, 113.

Avots: ME I, 347

ẽrģelêt,

1) die Orgel spielen;

2) singen:
vīriešu balsis arī nepiekūst vienmē̦r ērģelējuot BW. III, 1, 19.

Avots: ME I, 575

gaîlêt [Kr., gàilêt C.], - u, auch - ēju, - ẽju, glimmen, glühen: dzirksteles gail RSk. II, 26. gailējuošuo uogļu atspīdums A. XV, 283. acīs uguns gail Egl. kaktā vilka acis gail Skalbe. brīvu darbu viņi strādāja, priekā gaile̦dami Stari II, 407. Refl. - tiês,

1) [gàilēties ² Kl., Warkl., gaĩlêties Dunika, gaîlêties Schujen], glimmen, glühen
[Wessen]: krāsniņā gailējās ugunskurs II, 1206. viss, liekas, kūst un gailējas aiz pārliecīga karstuma J. R. IV, 80. smaids vēl ar˙vien gailējas ap viņas lūpām A. XXI, 797. mākuoņi saulei nuorietuot gailējās. krustmāte tīri vai gailēties gailējās A. XII, 259;

2) schäkern:
"gailēties"saka par jauniem cilvē̦kiem, kad tie ar jaunavām pajuokuo, tās ķircina un tramda Bers. n. A. XII, 869. [Wohl nebst gailis zu li. gailùs (neutr. gaĩlu) "jähzornig (urspr. etwa: glühend, erhitzt, feurig); scharf", aksl. dzělo gr. "σφόδρα, λίαν", ahd. geil "mutwilig, üppig" u. a.]

Avots: ME I, 584

izkust, intr., zerschmelzen, auftauen: Sprw. netaisna manta ruokā izkūst. izkusis kâ nabaga sviests. lai izkusa kunga dusmas kâ šis le̦dus gabaliņš Tr. IV, 537. pastrādāju vairāk; nuo sviedriem neizkusīs JU. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs vaŗš Aps.

Avots: ME I, 757

klupt (li. klùpti), klùpu, klupu, intr.,

1) stolpern, straucheln, umfallen:
Sprw. zirgam četras kājas, arī klūp. klūp man kāja, es pie zemes BW. 13465. zirdziņi kūst nuost un klūp uz de̦gunu MWM. X, 568. Prātnieks sacīja, ka e̦suot tumsā klupis uz ratiem Kaudz. M.;

2) fig., straucheln, irren, fehlen:
ja viņi arī dažreiz klupuši... Vēr. I, 1311;

3) stürzen:
muļķītis nu klupa milzim virsū LP. IV, 63. šī klūp pie vērpējiem iekšā VII, 1200. zirgam mugurā klupt, sich auf ein Pferd schwingen. klupdams, krizdams, klupšus, krišus, in der grössten Eile, über Kopf und Hals: skrējis klupdams, krizdams laukā LP. VI, 165. Subst. klupẽjs, der Strauchelnde, Stolpernde; klupšana, das Straucheln, Stolpern, Fehlen: visi mani draugi glūn uz manu klupšanu Jer. 20, 10. [Nebst klupiņu I und II, klūpu, li. klúpoti "dauernd knien", klaũptis "niederknien" und apr. klupstis "Knie" zu r. клыпáть "hinken", s. v. d. Osten- Sacken AfsPh. XXXII, 330 und Trautmann Wrtb. 137. - Nebst klup - ein sinnverwandtes klub - in kluburs (s. dies) u. a.]

Avots: ME II, 236

I kust, kùstu, kusu, intr.,

1) schmelzen, tauen:
ārā kūst. sniegs sāk kust. vējš pūš uz kušanu, des Windes Wehen deutet auf Tauwetter; fig.: ai dieviņ. sirdis kūst; kas balsnīti klausījās BW. 443;

2) ermüden, müde werden:
luocekļos kūst spē̦ks Saul. nevaruot vairs paiet, - kūstuot nuo kājam nuost LP. V, 123. zirdziņi kūst nuost un krīt uz de̦guna. das Schmelzen, Tauen. Zu kusls s. dies).

Avots: ME II, 328

kvè̦la, kvèle, neuerdings in der Poesie kvē̦ls,

1) die Flamme glühender Kohlen, Feuerbrand, Feuerglut:
es sveicinu tevi, saules kvē̦las karali Vēr. I, 1220. viņš nuoņēmis nuo kvē̦las katlu LP. VII, 435. meita meklējuse pa pe̦lniem, uoglēm uguns kvē̦lu VII, 329. viņa acis kâ divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem Skalbe. kluss, ugunīgs saules kvē̦ls JR. V, 78 ;

2) fig., die Glut, das Feuer:
sen, sen jau karstā kvē̦la viņa dzisusi Aps. [viņi savu kvē̦lu grib apliet krūzītēm Leijerk. I, 255.] tad ņē̦mat manu lūpu pēdējuo kvē̦li. tas kvē̦ls, nuo kur,a dzelzs un šķē̦pi kūst Rainis. kuo palīdz man šie jūtu kvē̦li? Rainis. elektriska kvē̦lu lampa, elektrische Glühlampe Konv. ² 485 ;

[3) kvēle, Entzündung einer Wunde
U.].

Avots: ME II, 353

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354

‡ lelêt, = le̦luôt 2 (?): kas dzird leli (Var.: ve̦lnu) lelējam BW. 11924 var.; = le̦luôt 3 (?): mute piekūst saucuot un lelējuot Janš. Dzimtene III, 875.

Avots: EH I, 732

I liska,

1) die Tasche
Laud., Lubn. n. Etn. III, 1;

2) ein aus Stricken bestehendes Netz zum Heu - und Strohtragen;
in Dond. auch lisks;

[3) "?": tiri, tiri, mans kūstīti, virs jaumtiņa apakš liskas! BW. 35611. - Zur Bed. 2 vergleicht Bezzenberger GGA. 1885, 938 preuss. - li. lèška "Lischke"
(s. Frischbier II, 30).]

Avots: ME II, 475

II mañta,

1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;

2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;

3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;

[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]

Avots: ME II, 561, 562

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

mùldinât, tr., abplagen, abstrapazieren, keine Ruhe geben Spr.: lai piekūst nelaime, kas viņu muldina Tr. IV, 50. es aizsiešu gailim rīkli, lai māsiņas nemuldina Ltd. 863. kam tu savu augumiņu nakti vien muldināji (Var.: maldināji)? BW. 33846 var. Subst. mùldinãjums, die Plage, Plackerei; mùldinâšana, das Abplagen; mùldinâtãjs, wer einem anderen keine Ruhe gibt. Zu mùldêt.

Avots: ME II, 664

ņe̦r! Interj.,

1) zur Bezeichnung des Hundegebelles:
suņi rej ņe̦r, ņe̦r Ahs. n. RKr. XVII, 40; übertr. auch auf menschliches Gezänk: kas priekš kāzām kūst laukā, pēc tam iet ņe̦r, ņe̦r MWM. XI, 5;

2) mit ņe̦r, ņe̦r reizt man Hunde.

Avots: ME II, 899

‡ nùoputenêt Ramkau, = nùoputinât 2: gaļa, kad nav nuopute̦nē̦ta, kūst pāri.

Avots: EH II, 79

pakust,

1): sniegs jau labi pakusis Dunika. saulainās dienās sniegs krietni vie[n] pakūst AP. kad tauki pakūst, smeļ un lej puodā Sonnaxt; ‡

2) in Umständen sein:
sieva pakususi (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 146

pìekūsêt Fehsen, piekūst Bers., Kreuzb., sich mit Schaum anfüllen Fehsen: vāruoties putras katls bij piekūsis, un putra gāja pāri Purapuķe 1. 39.

Avots: ME III, 262

plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,

1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;

2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.

Avots: ME III, 318

plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,

1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;

2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.

Avots: ME III, 318

pļekstêt Ermes, Dond., Stenden, Ahs., Gr.-Essern, pļekšêt RKr. XVIl, 74, pļekšķêt Alt-Ottenhof, -u, -êju,

1) plappern (auch von kochendem Brei
(pļekšķêt) Gr.-Sessau), leeres Zeug schwatzen (pļekstêt C., PS., Frauenb.), ohne Grund bellen: kâ tâ var pļekstêt: kâ viņas mute nepiekūst! Dond. turi muti, nepļeksti tik daudz! suns pļekst bez apstāšanās Ahs.; vgl. plekš(ķ)êt;

2) "?": kas šinī dzīvē nešķīstībā dzīvuo. tam tur jāpļekst pa tumsības kaktiem LP. VII, 1204.

Avots: ME III, 368

plorinât, intr., (viel) schwatzen: Līze cauru dienu var plorināt; tā ne˙kad nepiekūst Dond.

Avots: ME III, 352

reibuoklis,

1) auch reibuoknis, ein Ohn machtsanfall Vank.;

2) "?": kūst zupes garaiņi ar reibuokli nuo ãra Sudr. E. MWM. VllI, 83;

3) reibuôklis "das Berauschtsein"
Ziepelhof: viņš tagad reibuoklī.

Avots: ME III, 505

sadalît, tr., zerteilen, verteilen: sadalīt mantu vairākās daļās. sadalīt maizi starp ē̦dājiem. Refl. -tiês, sich zerteilen; verteilen: viņa ķīmiskā ceļā diezgan grūti izkūst jeb sadalās Japana 43.

Avots: ME II, 607

sadilt, intr., (durch ständigen Gebrauch) sich zerreiben, völlig abgenutzt werden; (fig.) sich verkleinern, winzig resp. dünn, mager werden: Sprw. sadilis kâ īle̦ns. sadilušas dzirnaviņas BW. 8040. piekūst mans kumeliņš, sade̦l kaltas kamaniņas 18090. dziedāja, dziedāja, palika klusu: pietrūka dziesmiņu, sadila mēlīte 914. ruokas āda ir pret tuo vietu sadiluse Krišs Laksts 3. zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā Skalbe. sadilst augums acīm re̦dzuot A. XX, 327.

Avots: ME II, 610

saluôt, leicht und mit Unterbrechungen frieren Nötk.: kad sniegs ar sauli kūst un naktīm salst, tad saka, ka saluo Pe̦nkule, Stelp. laiks sāks saluot ("viegli, pamazām salt") Nötk., Sessw., Orellen, Schibbenhof. drusku saluo jau trešuo dienu Jürg., N. -Peb.; "leicht, aber eine längere Zeit hindurch ununterbrochen frieren" Sessw., Lös., AP. u. a."

Avots: ME II, 678

sêdêt (li. sėdė´ti, slav. sěděti), sêdu (Kl., Prl.) od. sêžu, sêdẽju, bei Glück Hebr. 12, 2 auch ein Refl. -tiês, intr., sitzen: sēd uz dūres un uz īkšķi atspiedies Etn. II, 44. tas sēž, ka nevar ne pakustēt, tik˙pat kâ žīds uz pe̦lnu kuli IV, 121. sēd uz savas naudas kâ ve̦lns uz dvēseles (von einem Geizigen) Blaum. viņš sēd kâ mē̦ms Kaudz. M. 32. sēdēja kâ uz adatām PS. sēdi kâ māls, kâ sūdu čupa! Br. 569. Sprw.: paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. juo meita ilgāk sēd (je länger ein Mādchen unverheiratet bleibt), juo Laima vietu taisa. daža laba mātes meita paliek sē̦duot bāliņuos BW. 11700 var. - sē̦damā (sēžamā) vieta od. sēdamais, das Gesäss, der Hintere: mežkungs uzklājis piecpadsmit uz sē̦damā (hat fünfzehnmal geschlagen) Upīte Medn. Iaiki 56. dabūjuši . . . pērienu, katrs divdesmit pieci uz sē̦damās vietas 213. - Subst. sêdêšana, das Sitzen; sêdẽjums, das einmalige, vollendete Sitzen, Gesessenhaben: maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja; duod, dieviņ, lielai augt, maksās ruokas sēdējumu! BW. 1925. sê̦dê̦tãjs,

a) wer sitzt, der Sitzende:
krē̦sls pie-kūst, sē̦dē̦tājs ne (Rätsel) Ahs. nu dabūji baltmutīti līgaviņu, istabā sē̦dē̦tāju BW. 21247, 1;

b) ein einquartierter Soldat
Spr., L., U. Nebst suodrēji zu ai. sádaḥ, gr. έ'δος, , lat. sēdēs, air. suide "Sitz", ai. sādayatt "setzt", lat. sedēre, got. sitan "sitzen", got. satjan, slav. saditi "setzen", apr. sīdons "sitzend", saddinna "stellt", sosto "Bank", ap. hadiš- "Wohnsitz" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. lI, 483 ff.

Avots: ME III, 823, 824

šķīduonis,

1) šķīduonis Wid., (mit î) Arrasch, C., Golg., KL, Prl., Saikava, Wolm., šķīduons U., Dr., šķīduoņa Wid., (mit î) Lis., flüssiger Kot
Wid.; Tauwetter im Frühling U., Schlackenwetter: jau atkal kūst un līst bez gala, uz ielām tīrais šķīduonis Latv. pašā pavasaŗa šķīduonī Janš. cik lieliski plūdi un šķīduoņa šuogad bija A. v. J. 1902, S. 120. šķīduoņas (Kaudz. M. 293, Celm.) od. šķīduoņu (U.) laiks, auch šķīduoņi Nerft n. Mag. IV, 2, 142, U., die Zeit, da die Winterbahn abgeht. šķīduoņas ceļš Kaudz. M. 16, grundloser Weg bei Tauwetter. ceļš pašā šķīduoņā Lubn. ceļi pavasara šķīduoņā, gan˙drīz neizbrienami A. XX, 300. priekš šķīduoņas, kur vēl ceļi ziemas stiprumā un labumā Aps. V, 27. e̦ze̦ruos, kas radās le̦dus laikme̦ta šķīduonī Konv. ² 2321;

2) "gaisinātājs, zaudē̦tājs" Wessen. Zu šķîst.

Avots: ME IV, 48

skũt Karls., C., PS., Ermes, skùt ² Warkl., Praes. skuju, skuvu od. skūnu Warkl., Pas. IV, 81 f. (aus Malta), Praet. skuvu, auch skūst Stockm., tr., rasieren: frizieŗi, kās viņus skuv Stari II, 545. bārzddziņi skuva bārzdas Antrop. Il, 7. ar neskūstu bārzdu Pas. IV, 81 (aus Malta). - skujamais (skujams Karls.) od. skuvamais nazis Smilt. od, skuvamais (falsch geschr.: skuvmais) U., das Rasiermesser. - Refl. -tiês, sich rasieren. Subst. skuvẽjs Bartscheier U. Neben diesem skū- ein ksū- in gr. ξύω "schabe, reibe" und ai. kṣ̌urá-ḥ "Schermesser"; vgl. Trautmann Wrtb. 268. Walde Wrtb 2 525. Die Form skūst ist wohl aus skūt und skust kontaminiert.

Avots: ME III, 908

šmaukstêt U., Spr., (mit aũ) C., AP., (mit àu ²⁾ Schwanb., šmaukšêt U.,(mit aũ) Salis, šmaûkšķêt Ogershof, -u, -ẽju, = smaukšêt, mit der Peitsche knallen U., Geräusch machen (im Walde) U., schmatzen: bučuojas, ka šmaukst vien Meiran. nuobučuoja . . . šmaukstuošām bučām A. v. J. 1896, S. 657. viņa pārgāja uz kūstuošuo, šmaukstuošuo "buču valsi" De̦glavs Rīga II, 1, 313. sit ar rīksti, ka šmàukš ² vien Warkl.

Avots: ME IV, 82

*sunds oder *sunda "?": piekūst manas kājas, ruokas tādu sundu (Var.: tempi) vadājuot (gemeint ist ein Bär) BW. 25681 (aus Schlehk). Etwa abstrahiert aus einem deminutivisch aussehenden *sunduks (aus r. сундукъ, woher sundaka; zur Bed. vgl. sumka)?

Avots: ME III, 1121

uz,

3): galutne auga u. priekšu (immer)
augstāk Linden in Kurl.;

4): u. acīm (vornüber)
krist Frauenb. viņi strādā vai u. acīm krizdami (sehr fleissig) cauru dienu un nakti ebenda. kārs u. skābas putras Linden in Kurl.;

5): u. tuo dē̦lu jau var priecāties Frauenb. visi brīnējās u. tādu ebenda. viņi ienāca u. naktsguļu ebenda;

6): b): u. vakaru viņš bija ganuos AP. u. citas ziemas viņi katrā ziņā mēģinās zvejuot Jauns. J. un v. 40. u. trīs četri dieni rudzi ir nuopļauti Frauenb. pâ[r]nāca ² u. gaismu (als es schon hell war)
ebenda;

7): u. tē̦vu divi gadi ve̦cāks Frauenb., Salis (ähnlich in Oknist). u. acīm tumšs (blind)
Frauenb. maksāja par šķērēsanu 5 kapeikas u. aitas Ramkau. es tiku aiz˙vien de̦rē̦ts u. (= ar) savām drēbēm Jauns. Raksti III, 19. Juris ir šuogad palicis u. brīvi (hat sich nicht als Knecht verdingt) Frauenb. rudzi jau man itin labi iet; tikai u. gaŗāka (wenn es länger dauert) ruokas (pļaujuot) piekūst Jauns. Raksti III, 20. iz (ostle. für uz) re̦ta Oknist, selten; iz lē̦na ebenda, langsam. u. (ungefähr) kādu piecu pē̦du augsts Linden in Kurl.

Avots: EH II, 717

I vanga,

1) der Henkel an Gefässen
Alswig, Mar., (mit añ ) Blumenhof, Burtn., Karkel, Nauksch., Rentzen, Trik., Walk, Wizenhof, Wolmarshof, (mit àn ² ) Korwenhof, Sinolen; die Handhabe zum Tragen (eines Geschirres (aus Strick, Bast od. Holz] U.) (mit añ ) Burtn., Smilt. (z. B. die aus Holz od. Strick angefertigte Handhabe am Deckel eines Eimers), Wrangelshof (z. B. die Handhabe eines Sarges od. eines Lofmasses): nav ... puodiņa ar vangu D. 231, 27, paņēma spaini aiz vandziņas MWM. VIII, 245;

2) die Schlinge
(vangas) Jummardehn, Meselau, Mag. IV, 2, 153, U., die Schlinge zum Vogelfangen AP., (mit àn ² ) Vīt., (vañgas) AP., C., Nötk., Serben, (vangas) Lis., N.-Peb., Ogershof: putnus keŗ vangās Drosth. n. Etn. II, 49. vangas liek putniem Pebalg. izliec purvā rubeņiem vangas! Ogershof. kâ vangās Saul. vienā vangā bij iekārusies rubesnīcā Vīt. vangas taisīdams un putnu bē̦rnus ķe̦rdams Upīte Medn. laiki;

3) die Fessel(n)
Wid., (vañgas) AP., Nigr., (vangas) U.: tam uz ruokām vangas liekamas Nigr. tāds tik vangās liekams Alksnis-Zundulis. dievs ve̦lnu vangās licis ders. bargā verdzībā un ne̦suot gŗūtas vangas A. v. J. 1899, S. 16, tu esi . . . ve̦lnu vangās vedis Diez. viņš ir mūs iz mūsām vangām . . . izvedis ders. (fig.) kūst . . . le̦dus vangas Apsk. v. J. 1903, S. 237. strauts, kas vaļā kļuvis nuo ziemas aukstām vangām MWM. VIII, 326. salauzt nespēju es nāves vangu Skalbe Zalktis II, 111;

4) die Gefangenschaft
(vangas) U.;

5) "saite, valgs"; "Band" LKVv.;

6) "akas vinda" (mit àn ² ) Alswig;

7) die Osterschaukel
(vangas) Lenzenhof n. Etn. II, 34;

8) das grosse Riegensieb
Kronw. n. U. In der Bed. 1, 2, 3 (und 5) nach Walde Vrgl. Wrtb. I, 2I8 und 260, Fick Vrgl. Wrtb. III4, 389, Cr. Meyer Alb. Wrtb. 463 und Jokl Ling˙kult. Unters. 103 (als ein Kuronismus?) zu li. vangùs "träge", véngti "ungern tun", vingis "Bogen, Krümmung", alb. vank, vangu "Felge", ahd. wankōn "ausweichen", winkil "Winkel" u. a.; dagegen nach Thomsen Beröringer 286 eher entlehnt aus estn. wang "Griff, Bügel, Krümmung". Und in der Bed. 4 (wenn sie nicht auf Bed. 3 oder 5 beruht) anscheinend nebst estn. wang "Gefangenschaft" aus dem Deutschen (im Le. als Rückbildung zu vanguôt; so auch in der Bed. 2, 3 und 5?)?

Avots: ME IV, 470, 471

vasks (li. vãškas, slav. voskъ "Wachs"),

1) vasks L., U., Dond., Frauenb., Nigr., Salis, Selg., Stenden, vaska St., U., Plur. vaski U., Arrasch, C., Golg., Kl., Saikava, Wolm., das Wachs;
vaski Frauenb., Stenden, = šūnas I, Waben(honig): vasku ritenis U., vaska rituliņš Br. 44; Biel. 1124, vasku skritelis Frauenb., eine Scheibe Wachs. vaska (Sessw.) od. vasku (U.) svece, eine Wachskerze. zeme kâ vasks A. v. J. 1892, S. 83. dze̦ltans kâ vasks Lis. n. RKr. XVII, 91. kâ vasks izkūst Glück I. Makkab. 4, 32. bites šuj vaskus Nigr.;

2) Adj., gelb
Oppek. n. U.: vasks kaķis Mahlup. vasks zirgs Golg., Sessw. vaskus (dze̦ltainus) matus BW. 9987 var. miesas bij kļavaini vaskas;

3) vasks Lis. n. RKr. XVII, 91, Arrasch, vaskis Golg., Sessw., vaska Drosth., comm., ein gelbes Pferd.
Unktar ist das Verhältnis zu ahd. wahs (wozu Walde Vrgl, Wrtb. I, 315). Die slav.-balt. Form entweder sehr früh aus einem * u̯oksos umgestellt (s. Ttautmann Wrtb. 343 mit Literaturangaben), oder aus *u̯okskos (s. Lidén Stud. 28 und 92); noch anders (aus u̯okskos) Мöller KZ. XXIV, 500, Die Annahme einer Entlehnung aus dem Getmanischen beseitigt nicht die lautlichen Schwierigkeiten.

Avots: ME IV, 485

I vilnît,

1): mit ilˆ Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148 (prs. vilnīju), mit ìl AP.; kad sniegs pavasarī kūst, tad reizām te tâ vilnī ² ; liekas, ka e̦zars ir Orellen. rudzu lauks vilnī Linden in Livl. ābuoliņš ... vilnīja tumši zaļgans Vanagu ligzda 56. labība vilnī, arī uguns liesma Kosenhof;

2): (suns) luncinādams asti un vilnīdams pie Annas kājām Anna Dzilna 12. gaŗā bārda vilnīja jau pa vidiem balta Ciema spīg. 6. pāŗi ... griezās un vilnīja Azand. 41. brīžiem ieskanējās ... smiekli, pa vidiem vilnījuot vieglai, dzieduošai teicējas balsij Anna Dzilna 186. uz ... nuoras ... lē̦kāja luopi; gans vilnīja pa vidu ar rīksti un ... suni Daugava 1939, S. 638;

4): klupām ... zirgiem mugurā un vilnījām pruojām Burtnieks 1936, S. 88.

Avots: EH II, 784

žļudzîgs, weich, verfault Vīt.; durchnässt Grawendahl: žļudzīgi ābuoļi, kartupeļi Vīt. ziemas ceļš pavasarī kūstuot tuop žļudzīgs (šķīdīgs) Frauenb.

Avots: ME IV, 819

zvecêt, -ẽju, = svecêt, zvetêt, schlagen, prügeln U., Bauenhof, Dickeln, Frauenb., Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, Vīt.: tad ta Jānis zvecēja savu Lati ar siksnu! Frauenb. viņš... zvecē, kamē̦r pats piekūst MWM. VI, 311.

Avots: ME IV, 768