Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'klumpe' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'klumpe' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)

klumpe

klumpe,

2): klum̂pe 2 Gramsden, Rutzau; ‡

3) der Fuss
(verächtlich; diese Bed. hat wohl auch k.

1) (mit um̃ ) Grünh.: jāduod pa klumpēm.

Avots: EH I, 622

klumpe

klumpe,

1) " ?": savelc taču savas klumpes vairāk kuopā Alm.;

[2) klum̂pes 2 Rutzau, Holzschuhe].

Avots: ME II, 234, 235

klumpenieks

‡ klum̂peniêks 2 Rutzau, ein Holzschuhmacher. Wohl auf li. klùmpininkas dass beruhend.

Avots: EH I, 622

Šķirkļa skaidrojumā (169)

apkrept

‡ apkrept, unversehens mit Mistklumpen beklebt werden: kumeļš nuogulējies, tam sāni un pakaļciskas apkre̦pušas vienās krepēs Dond.

Avots: EH I, 94

baka

‡ II baka, ein grosses Stück, ein grosser Klumpen Frauenb.: siena, maizes b. cik, cik man neuzkrita virsū liela zemes b. Vgl. bakãm.

Avots: EH I, 199

barcs

‡ barcs Lettg., ein hölzerner Hammer, womit man die Erdklumpen auf dem Felde zerkleinert. Aus r. барс "большая окованная желѣзом деревянная колотушка"?

Avots: EH I, 205

baule

baule, das Bündel: sienu pārduod baulēm, ve̦zumiem, vaguoņiem Balss. [Wenn nicht entlehnt (etwa aus r. бау́лъ "Reisesekoffer" wohl zu poln. bula "Klumpern", ahd. paula "Blatter", got. ufbauljan "aufschwellen machen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 100 und Flick Wrtb. III 4 , 276.]

Avots: ME I, 267

biķis

‡ biķis,

1) ein hammerartiges Werkzeug zam Aushämmern der Mühlsteine:
ar biķi kapina dzirnas Iw. sudmaļiem ir biķi ar tādu platu galu, lai var rievas iekalt dzirnām Grob; ein Werkzeug zum Zerhacken gefrorener Erdklumpen Grob.;

2) eine Stampfe (eine hötzerne od. steinerne Scheibe am Stiel
Mahlupl, womit man den Kohl im Kübel slampft Schwanb. Aus d. Bicke.

Avots: EH I, 219

blekte

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313

blektēt

blektêt, sich zu einem Klumpen zusammenballen (von der Wolle, vom Flachs u. a.) Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 313

cēcelas

[cē̦ce̦las "sollen Klumpen heissen" L.]

Avots: ME I, 376

cemurs

ce̦murs Smilt., Bers., ce̦muors U., die Dolde, die Traube: riekstu c.; [zu li. kẽmuras "Traube, Büschel; куча, множество", le. kamuols, r. комъ "Klumpen" u. a. s. Būga РФВ. LXV, 316 und LXVII, 241, sowie KSn. I, 196, Petersson Vergl. slav. Wortst. 29 f., Berneker Wrtb. I, 557, Trautmann Wrtb. 115].

Avots: ME I, 372

cencers

II cencers, ein harter Erdklumpen Kronw. n. U.; [vgl. dazu etwa cinkulis. In Gramsden bedeute cenceris einen grossen Brotschnitt: nu es nuorietu sev labu cenceri].

Avots: ME I, 372

čigne

čigne, der Klumpen: princese sarauta čignē LP. VI, 735.

Avots: ME I, 412

cilains

cilains, voller Klumpen (von zum ersten Mal gepflügtem Felde): cilains lauks Vēr. II, 1033.

Avots: ME I, 381

cilas

cilas,

1): auch AP., Kaltenbr., N: Peb., Ramkau, Warkl., (Sing. cila) Auleja, Zvirgzdine: paspē̦ruse kāju uz kādas augstākas cilas (gen. sing.) Janš. Līgava I, 449. cila "im Frühjahr unaufgepflügtes Ackerland"
Bērzgale. mūsiem vēl cila nav arta Zvirgzdine. tuo zemi, kas nebij rudenī aparta, sauc par cilām AP.; cilas "tīruma pirmās reizes uzaršana" Mar.; "ein mehrere Jahre hindurch unbebautes Feld" N.-Peb.: c. plêst;

2) "?": makuoņu c. (Klumpen?)
Janš. Bandavā I, 197.

Avots: EH I, 270

cilas

cilas, grosse Erdklumpen, wie sie beim Aufpflügen des Brachfeldes auf dem Felde zu sehen sind; cilas art, das Brachfeld aufpflügen: ar āzīti cilas ara BW. 25872; cilas ecēt, das aufgepflügte Brachfeld eggen: kad pirmuo reizi ecē uzartu zemi, tad ecē cilas; (zu celt).

Avots: ME I, 381

čirkas

čirkas, ein zusammengeraffter Klumpen L.

Avots: ME I, 414

cirpele

[II cirpele "ein Kotklumpen" Wid.]

Avots: ME I, 386

čokars

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426

čulga

čul˜ga [Wolmar, čulˆga Kr., čulˆga 2 Salis], čulˆka [Ronneb., Smilt.],

1) die Hitzblase, Schwiele:
ieberzu čulgu Trik. čulgas ar un bez pūžņiem MWM. VI, 248. čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW. 8624;

2) die Geschwulst, der Klumpen:
neberz ādu: jau čùlkas 2 ceļas Mar. n. RKr. XV, 111. šļakstuoši viļņi vienuojas kuopā ar mākuoņu čulgām Pump.

Kļūdu labojums:
čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW.8624 = čulgas (pūte, čulka 8424) mēles galiņā BW. 8519

Avots: ME I, 419

čumiņa

I čumiņa, Demin. von čuma,

1) der Wirrwarr, der Knäuel, Klumpen:
pūķis saraujas čumiņā LP. VI, 80.

Avots: ME I, 420

čumurs

čumurs,

1) eine Traube, ein Büschel, ein Häufchen:
uogu, zāļu č.; atvasināt ve̦se̦lu čumuru adjektīvu Etn. III, 170;

2) der Knäuel, Klumpen:
lapu, sakņu č. bārzda vienā čumurā LP. VII, 295. tas nabags sarauts gluži čumurā;

3) "?": lai būtu kuprs mugurā, kad tik nauda čumurā (im Beutel?).

Kļūdu labojums:
VII, 295 = VII, 245

Avots: ME I, 420

čunčurs

I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris 2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčur,am drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]

Avots: ME I, 421

čungurs

čungurs, der Knäuel, Klumpen: sarauties čungurā Tr. III, 22; gew. čunkurs.

Avots: ME I, 421

čurmulis

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis 2 Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423

dūcenis

‡ II dûcenis 2 Segew. "Klumpen von Hanf und Erbsen".

Avots: EH I, 345

dundulis

III duñdulis,

[1) "ein kleines, eingewickeltes Kind"
Kosenhof];

2) dunduls, ein fest zusammengedrückter Schneeball od. ein Klumpen von zerquetschtem Brot
Freiziņ. [Vgl. bundulis und li. dundùlis "Dickbauch".]

Avots: ME I, 516

dziedzeris

dziẽdzeris,

1) eine Drüse;

2) eine Mandel:
dziedzeŗu iekaisums, Mandelentzündung;

3) ein Gewächs, eine Erhöhung in der Kopfhaut
Mag. XIII, 2, 59 [auch: dziedzenis (?) L. - Vielleicht zu gr. γόγγρος "Auswüchse an Olivenstämmen", γογγρώνη "Schwellungen im Halse", an. kǫkkr "Klumpen"].

Avots: ME I, 562

gailis

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

grauds

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. 2 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639

grīzte

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

gumba

III gum̃ba,

1) die Geschwulst, Beule:
tev uz pieres liela gumba Balt. V.;

2) die Erhöhung, der Haufen
nabadzi dze̦nāji gar mālu gumbu BW. 20196, 5;

3) die Falte
Ahs.;

4) jähe Biegung am Krummholz
C., Laud., Bers. - Zu li. gum̃bas "eine Erhöhung, ein Knorren, ein Gewächs an einen organischen Körper; желвак, железа", [aksl. goba, serb. güba "Schwamm", an. kumpr "Klumpen", norv. dial. kamp "Bergknollen, Stumpf von Stöcken" oder an. kumbr. "Holzklotz"; vgl. Persson Beitr. 81 f., Pedersen Mater. i prace I, 165 ff., Trautmann Wrtb. 101].

Avots: ME I, 680

gumzaks

‡ gumzaks Sonnaxt, ein Klumpen (piks), Wickel (vìstuoklis), etwas Zusammengewickeltes, Festes.

Avots: EH I, 419

ķaķis

‡ ķaķis Siuxt, ein verhärteter Eiter- oder Blutklumpen an einem Geschwür oder einer Wunde. Vgl. ķeķe II.

Avots: EH I, 691

kampa

kàmpa 2 [Bers.], kamps Grünw., [kam̃ps Garrosen, kampiņš U.], ein grosses Stück Tirs., A. - Rahden, Mag. XIII, 2, 55; viņš tādu lielu kampu (maizes) nuogriezis Erlaa. siera kampu izdalīju BW. 26484; 26402. iedevis gan tādu kampiņu (maizes) LP. IV, 37. [kam̃pa (= klēpis) sìena Wandsen. - Der Bedeutung wegen wohl kaum zu kàmpt; eher vielleicht nebst estn. kamp "Klumpen" aus dem Germanischen; vgl. etwa nd. kampen "tüchtigem Stück Brot" (dies von Schröder Ablautstudien 23 f. zu schwed. kampa "abhauen" gestellt) und dazu als ein Reimwort ostfries. hampe "Stück, Schnitt (z. B. Brot)".]

Avots: ME II, 151

kams

I kams (комъ "Klumpen"),

1) Klumpen, eine grössere Masse:
alenēm bij liels kams me̦dus Bers., [Nötk.] paķer kādu kamu sviesta. me̦du ēdām kamiem vien. cērmes nāca bē̦rniem kamiem (kamuos) vien Serb., Druw., Bers. n. A. 284. čūskas izrīsta nesagre̦muotās daļas, kamā savīstītas, atpakaļ A. XV, 2, 391. čūskas luokuoties kamu kamiem Saul. bišu kams, die Waben der Hummeln Peb., Smilt., Tirsen. [pastalas sakaltušas kamā Drobbusch;

2) Kloss von Erbsenmuss od. von Hanf (vgl.
kami II). - Wohl zu kamuols, ce̦murs u. a.; der Anklang an dial. kams "Kloss von Blut" (s. dazu Falk - Torp 490) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME II, 152

kamucis

kamucis, ein Klumpen, Knäuel: liels kamucis me̦dus (bes. der Erdbienen) C. tâ kamucī turas simtiem tūkstuošiem skudru D. Zu kams, kamuols, комóкъ "kleiner, Klumpen"].

Avots: ME II, 153

kanka

I kanka,

1): "= kancis" ME. II, 154 zu ersetzen durch "= kancis"; ‡

2) ein weicher, schliefiger Klumpen
(mit an̂ 2 ) Seyershof: zeme vēl pa˙visam slapja, kankās vien stāv uz tīruma. maize tâ kâ k., nav lāgus izce̦pusi.

Avots: EH I, 584

kankalains

[kankalaîns, voller Klumpen, Schollen Wid.]

Avots: ME II, 155

kankālis

I kañkālis: ein trockener, harter Erdklumpen (mit â 2 ) Frauenb., (mit ã ) NB. Vgl. li. kankólas "Kloss".

Avots: EH I, 584

ķeblaks

ķe̦blaks,

1) ein Stück,
[ķe̦blaks, ein Klumpen Jürg.]: iedeva krietnu ķe̦blaku maizes, gaļas Burtn. ;

[2) ķeblaks "ein dickes und plumpes Kind"
Bauske, ein schwerfälliger, plumper Mensch Jürg.].

Avots: ME II, 358

ķempe

ķempe,

1) der Schwamm,

a) der Baumschwamm
[Jakobshof]: tautu dē̦la klētes durvis zaļajām ķempītēm BW. 16811;

b) der Feuerschwamm
Frauenb., Bauske, Grünhof: uozuola, bē̦rza piepi, kuŗu izraudzē, izvāra un izkaltē un lietuo pie uguns iešķilšanas Rundālē sauc par ķempi Etn. I, 58;

2) eine dicke, breiartige Masse:
kamē̦r māte guovis slauca, tikām klučkas ķempītē BW. 2969. [In der Bed. 1 aus li. kémpė "губка, трут"; in der Bed. 2 wohl aus estn. kämp "Klumpen".]

Avots: ME II, 364

ķencis

I ķeñcis,

2): ein nicht lockerer, feuchter Klumpen
(mit en̂ 2 ) Seyershof: maize tâ kâ ķ.

Avots: EH I, 695

ķepa

ķe̦pa,

1) ein klebriges, altes Kleid:
atkal apvilcis savas ķe̦pas LP. VI, 663;

2) der Klumpen, Ballen, Flocke:
sniega ķe̦pa; guovs ķe̦pa, der Kuhflanden: ielicis sviesta bundulī guovs ķe̦pas LP. IV, 144; V, 134;

3) die Tatze, nametl. die Bärentatze:
lācīšam liela ķe̦pa (Var.: ķe̦lva) BW. 2686. kaķis uzkrita pelei visām ķe̦pām Serb. Übertr. auf die menschliche Hand: kad tu manas ķe̦pas baudīsi, tad trīs dienas snaudīsi Serb. tas nuovilka ar sievu abi divi drēbes un tad metās abi divi uz četri ķe̦pi (Dual) gar zemi LP. VI, 266; [ Faustgelenk Bergm. n. U.];

4) dieva, ve̦lna ķe̦pa, orchis maculata RKr. III, 71. lauvas ķepiņa, Edelweiss
Wid. Zu ķept [in der Bed. 1 - 2; in der Bed. 3 - 4 aus liv. käpā resp. estn. käpp "Pfote, Klaue, Hand", s. Thomsen Beröringer 259].

Avots: ME II, 366

ķepis

I ķepis,

1) ein Klumpen:
liels sviesta ķepis nuokrita zemē Kand. ;

2) der Schmutzfink:
nuoķepējis kâ ķepis Serb. ;

3) wer gehörig isst
Lub.

Avots: ME II, 367

ķezis

I ķezis,

1) = ķezêklis, der Tölpel, Schmutzfink [Grawendahl], Serb.;

2) ein Klumpen;

4) eine Ohrfeige:
meta tam tādu ķezi gar ausi LP. VI, 760;

4) eine mehrzinkige Gabel zum Windigen
Grob., Hasenp.: ar ķezi atdala graudus nuo gaŗajām pe̦lavām Grob.

Avots: ME II, 372

ķikars

ķikars, ein Stückchen, ein kleiner Klumpen: tā ir skuopa saimniece: uz maizes uzlikuse tikai ķikaru sviesta Blieden n. Etn. II, 49.

Avots: ME II, 379

ķimpa

ķim̃pa,

1) das Malheur, Pech, Unglück, der Streit
Serb.: labāk nepīksti ne vārda, ka netieci ķimpā A. XVIII, 125, Stockm., Etn. II, 129, IV, 66;

2) ein Klumpen [?]:
celies, gūba, gaiba nāk, ņem tuo ķimpu, liec uz kampu Biel. R. 346;

3) Heufuder
Allend. n. U.;

4) eine Handvoll Ruten
Ruj. [Aus liv. kimp "Lärm, Unruhe; Bündel" resp. estn. witsa - kimp "Rutenbund", kimp "Verwickelung, Verlegenheit, Be-drängnis", s. Thomson Beröringer 261.]

Avots: ME II, 381

ķimpis

II ķimpis, ein Klumpen, Bündel (Ruten), Handvoll Bergm.; ķimpī (auch ķimpā) savilkt, krampfhaft zusammenziehen Neik. galva same̦tas ķimpī A. Švabe Duomas IV, 240. [Zu ķim̃pa.]

Avots: ME II, 381

klambars

II klambars " ein Klumper, eine Scholle" Bergm. n. U. [Wohl zu poln. kłąb " Knäuel, Bündel" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 524.]

Avots: ME II, 211

klampa

klam̃pa,

1) ein am Rande des Bootes befestigtes Holz, in dem die Dollen ruhen
[Bielenstein Holzb. 610]: pie kartiņām piestiprinātas klampas, kuŗās ieliek duļļus Etn. II, 107;

2) ein Stück:
es atradu siera klampu BW. 33083. maizes klampa, ein grosses Stück Brot U.;

3) ein liederliches Frauenzimmer
Lems., Smilt., Lub.;

4) [klam̃pa Jürg., N. - Peb., Varkl., " ein altes, steifes Pferd"]; ein lahmes Pferd
Stürzenhof. [Wenigstens in der Bed. 1 u. 2 wohl aus dem Deutschen; vgl.

1) mnd. klampe " Klammer, Krampe; ein zahn - oder hornförmiges Holz zur Befestigung grösserer Holzeile"
und

2) d. klampe " Klumpen, grosses Stück".]

Avots: ME II, 212

kleķe

kleķe, ein Klumpen: tas sēdēs dubļu kleķē Etn. II, 46; Kuhflanden Gr. - Essern, Grünh. [Aus d. kleck "ein schallend hinfallendes Klümpchen; Kothaufe".]

Avots: ME II, 221

klešķi

II klešķi, Klumpen: ē̦duot maizes klešķi iegājuši cauruos zuobos Sassm.

Avots: ME II, 224

klicķeņi

klicķeņi, Klumpen, Mehlklösse Lems. n. U., Neugut, Bers.

Avots: ME II, 226

klompa

‡ klom̃pa Salis, ein fester Erdklumpen.

Avots: EH I, 620

kloncis

‡ klon̂cis 2 , ein grosser Klumpen, ein grosses Stück Seyershof, "ein grösseres Stück von etwas Essbarem" Wainsel: k. maizes, sviesta Seyershof.

Avots: EH I, 620

klubāks

klubãks, ein Stück,

a) ein Stück Holz im Pfosten eines Zaunes, das die übereinanderliegenden Stangen auseinanderhält
N. - Bartau;

b) ein Lehmklumpen:
tādus klubākus nevar ecējuot saecēt Naud.;

c) ein gehöriges Stück Brot:
ūja, kādu klubāku maizes dabūjis! ē̦d kâ vilks klubākiem Naud.

Avots: ME II, 232

klučains

klučaîns, voller Klumpen, Schollen: tâ˙pat arī klučainu zemi smalcinuot, tas vieglāki izdarāms pēc ne visai liela lietus, kad kluči mīksti un drīzāk sabirst Etn.

Avots: ME II, 233

klucis

klucis, Demin. verächtl. klučelis,

1) der Klotz:
bē̦rza, uozuola klucis. klučus ceļā vilkt, Hindernisse in den Weg stellen A. VIII, 1, 209;

2) ein Stück, Klumpen:
sviesta klucis A. XV, 241. es atradu siera kluci BW. 33083. iesvieda žīda režģuos pāri sniega kluču Poruk. tik balti mākuoņu klucīši pie debesīm Blaum. zemes kluči, Erdklumpen;

3) kluči, auch klučķi U. (wohl durch russ. клёцки beeinflusst), Klümpchen, Klösse
Etn. I, 19; II, 6, Burtn., Hinzenberg, [Wolm.]: kviešu kluču putru vārīja Stari II, 114;

4) klucītis, eine (Pferde -) Pille
U. [Nebst li. klùcis aus d. Deutschen.]

Avots: ME II, 233

klumbaks

[klumbaks "ein unschöner Gegenstand von unbestimmter Form": mālu klumbaks ("Klumpen") um Autz und Neuenb.; klum̃bāks Dunika, ein als unbrauchbar nachgebliebenes Holzklötzchen.]

Avots: ME II, 234

klumpas

klum̂pas 2 [Rutzau, = klumbas:] klumpas (Var.: kurpes) kājās, pīpe zuobuos BW. 33483, 1 [aus Geweesen. Wohl nebst li. klùmpos "Holzschuhe" aus mnd. klumpe dass. entlehnt].

Avots: ME II, 234

klumšķis

klum̃šķis, [klum̂šķis 2 Līn.],

1) der Klumpen:
paslapju labību krauj klumšķiem ve̦zumā. bē̦rni savē̦luši lielus klumšķus sienga Dond.;

2) der Schluck:
tad iemet krietnu klumšķi RA.

Avots: ME II, 235

klumzaks

klum̃zaks, klum̃zaka,

1) der Klumpsack, bestehend aus einem zusammengedrehten Handtuch oder aus irgend einem anderen längeren Tuche;
klumzakuos iet, das Spiel mit dem Klumpsack spielen Etn. III, 186;

2) etw. Zusammengebundenes (Kleider), ein Klumpen, Stück: caurums bij aizbāzts ar klumzaku, = ar drēbju kušķi Wain. miklu, paslapju labību laiž klumzakiem vien mašīnā Ahs. duod man klumzaku gaļas Römershof;

3) ein hölzerner Pantoffel;

[4) klumzaka, Prügel
Erlaa: nu, nu, dabūsi gan atkal kādu klumzaku (zu einem Ungehorsamen)];

5) ein Plumpsack
Wid.

Avots: ME II, 235

klumzāks

‡ klum̂zãks 2 ,

1) ein grösserer Klotz; ein grosses, hartes Stück, ein solcher Klumpen
Dunika;

2) ein ungewandter Mensch
Kruhten.

Avots: EH I, 623

kluncis

klùncis: kluñcis Dunika, ein kleinerer Klotz, ein Holzstück; klun̂cis 2 Seyershof, ein Klumpen (pika): k. svîesta; mālu klunči Pas. IV, 92; ein niet1oses Messer Segew.; kluñči Frauenb., grosse Holzpantoffeln. In der Bed. "ein Mensch wie ein Klotz" n. Sehwers Unters. 52 aus nd. kluntse "ein plumper, unbeholfener Mensch".

Avots: EH I, 623

kņūpu

kņùpu 2 [Kr.], Adv.,

1) gekrümmt, gebückt:
kņūpu iet, gebückt gehen U.;

2) auf dem Munde liegend
U.;

3) in grossen Scharen:
kņūpu stāvēt, im Gedränge zusammenstehen U. bites, sivē̦ni guļ kņūpu, in einen Klumpen zusammengedrängt U.;

4) kņūpu liet, stürzend giessen
U.

Avots: ME II, 253

ķopla

‡ ķopla, ein klebriger, feuchter Klumpen Stenden: snie̦gs snieg lielām ķoplām. dubļu ķoplas.

Avots: EH I, 707

ķoplat

‡ ķoplat Stenden, klumpenweise nehmen, werfen usw.: puikas me̦du ķopla kaŗuotēm. ķ. mālus šķirbā; in grossen (feuchten) Flocken schneien: sniegs ķopla.

Avots: EH I, 707

krepes

‡ krepes, vertrocknete Mistklumpen Dond.: kumeļam pakaļciskas apkre̦pušas vienās krepēs. slapjā kūtī aitas nuogulējušās vienās krepēs.

Avots: EH I, 649

krepjains

‡ krepjains, mit Mistklumpen behaftet Dond.: nuogulējies k. kâ auns.

Avots: EH I, 649

kubucis

‡ IV kubucis,

1) "ein Erdkloss"
Serbig., Smilten, Wizenhof; "ein kleiner cinis" Wizenhof;

2) "ein Brotende"
Grünw.; "ein Stückchen Brot" Rodenpois;

3) mākuoņu kubuči N.-Peb. "Wolkenklumpen";

4) eine kleine Erhöhung
Renzen.

Avots: EH I, 666

kukucis

‡ II kukucis,

1) ein Klumpen
Druw., Schwanb., Selsau, Sessw.; ein kleiner cinis Lös.;

2) "ein Holzklötzchen (zum Spielen)"
Prl.;

3) "ein Buckliger, ein gebückt Gehender von kleinem Wuchs"
Schujen;

4) kukuci rādīt Meselau "die Faust zeigen".

Avots: EH I, 668, 669

kukulēns

kukulē̦ns, ein Erdklumpen Kaul. [Zu kukt.]

Avots: ME II, 302

kukulis

kukulis, Demin. gen. s. kukuliņa BW. 18475; 26353, acc. s. kukuliņu Pas. V, 405 (aus Lettg.),

1): auch Walk, Wolm.; ein grösseres, kreisrundes Brot
(neben klaips "ein eiförmiges, elliptisch geformtes Brot") Baar in seinern Exemplar von U.; maizes kukulīt[i]s BW. 22674. izce̦pusi me̦d[u]s kukuli (Var.: plāceni) 27536 var.;

3): auch Orellen, Saikava;

5): die Niere
Seyershof;

6): kukulītis Dunika, ein Kloss;
nuokava divejus ... vepŗus un sataisīja divi kukuļus (Klumpen?) tauku Pas. XII, 233; ‡

7) vāveres k. Linden in Kurl., ein Fichtenzapfen:
kas pārnāca nuo meža, tas bē̦rniem deva vāveres kukuļus.

Avots: EH I, 669

kukulksnis

kukùlksnis, ein grossef Erdklumpen, besond. Lehmklumpen auf gepflügtem Felde Kokn. n. Etn. IV, 98, Grünw.: gani tevi šautriem svieda, arājiņi kukulkšņiem Bilst. BW. 2447, Lub.

Avots: ME II, 302

kukulsnis

kukùlsnis 2 Lub., Selb., [KI.), kukulznis [Grünwald], N.-Schwanb., [Wessen], der Erdklumpen, Erdkloss: puisis dze̦nā pa kukulšņiem trīs kaulainus zirgus Vēr. II, 54. šādi tādi sīki putni kukulznīšu sitējiņi BW. 2664.

Avots: ME II, 302

kukurs

I kukurs,

1) der Buckel:
viņš aizgāja, kukuru uzmetis Mat. kukurus [stādīt Dond.] od. mest Ahs., Purzelbäume schlagen: čūska ieklupa pati uoglēs kukuriņus me̦zdama LP. VI, 473. kukuru kukurniski nuovēlās kāds sniegā Degl. kukuruos, kukurē nest, = kukaragās n.;

2) der Erd-, Lehmklumpen auf geeggtem Felde
Mat.; gew. in dieser Bed. dafür kukursnis, kukurznis. Zu li. kukuriaĩ der obere Teil des Rückens nebst den Schultern" (bei Mikuckij Извѣст. III, 366 und li. kaũkuras "Hügel", le. kauks, kukt (s. dies), r. "кýкры", mhd. hoger "Buckel" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. I1 und 110, Persson Beitr. 114, Būga Yiss. XVII, 1, 33, Mladenov AfslPh. XXXIV, 388 f.]

Avots: ME II, 303

kukurznis

kukùrznis 2,

1) eine Scholle, ein Erdkloss, Erdklumpen auf geeggtem Felde
Sessw., Peb., Kroppenhof, Adl., Aahof, N.Schwanb., Lubn., [Walk, Golg., um Grobin]: es atstāju mājiņu, kūleņuodams pa kukuržņiem un ve̦lē̦niem Skalbe;

[2) = kruvesis 1 Odensee. Aus kukuržņi über kukūržņi wohl auch infl. kukūžņi "cimbuļi tīrumā" in Skaista. Vgl. kukurs I 2 und kukulznis].

Avots: ME II, 303

kukužņa

‡ kukužņa Zvirgzdine, ein hartgewordener Kotklumpen.

Avots: EH I, 669

kumāss

kumâss, [Demin. verächtlich kumâselis Dunika],

1) der Bissen
[Lautb., Sessau, Trik., Schujen, Ruj., Bauske, Wolm., Dunika], PS., C.: ēd, ēd, tu Jānīti, pa maziem kumāsiem RKr. XVI, 127;

2) der Erdklumpen:
viens darbinieks lai ecē, uotrs kumāsus dauza Blieden n. Mag. XIII, 18. Vgl. kumuôss.

Avots: ME II, 310

kumbāls

‡ kumbāls, ein Klumpen Lindenberg: lupatas gultas maisā sagājušas kumbāluos.

Avots: EH I, 673

kumpa

kumpa (li. kùmpa "желвак, нарост"],

1) (kum̃pa Ruj., Bauske, Wolmarshof], der Buckel, Höcker:
citam kumpa mugurā BW. 20258. kumpas mest, einen Katzenbucket machen: lai tu ar tiem kalpiem kumpas met Asp.;

2) der Klumpen
Konv. 2 2093. Vgl. kumps und kumpt; [nach Būga KSn. I, 168 zu poln. kępa "Flussinsel"].

Avots: ME II, 312

kumpacis

kumpacis,

1) der Klumpen:
merģeļu kumpači Konv. l 690;

2) kum̃pacis [Lautb.], auch kumpača, comm., der Zusamrnengekrümmte, Verschrumpfte, Buckelige
Lautb.

Avots: ME II, 312

ķumpis

ķumpis, ein Knäuel, Klumpen: sarauts ķumpī Gr. - Sessau. Vgl. kumpa neben ķumpa.

Avots: ME II, 391

kungulis

kuñgulis: ein Klumpen geronnener Milch Salisb.; ein Knoten im Garn Ruj.

Avots: EH I, 675

kunkslis

kunkslis: auch (mit uñ ) Pilten, Schnehpeln; "kunkulis, apaļš sacietējums" (mit uñ ) Iw.; ein Klumpen Erde Schnehpeln.

Avots: EH I, 675

kunkucis

kuñkucis, ein Erdklumpen C., Serb.

Avots: ME II, 315

kunkulis

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316

kunkuļots

kuñkuļuôts,

1) mit Klumpen, Klümpchen versehen, klümpig:
kunkuļuotu putru vira BW. 28468;

2) knotig, uneben:
kunkuļuotu dzivi vērpu BW.731.

Avots: ME II, 316

kurmucis

II kurmucis, der Knäuel, Klumpen: krampji viņu savilka vienā kurmucī Vīt. Zu kurms.

Avots: ME II, 324

ķurmulis

ķurmulis,

1) das Gefängnis:
viņu iebāza ķurmulī Gr. - Sess.;

2) ein kleines Loch:
kad cimds neiet ruokā, saka: mazs kâ ķurmulis Etn. I, 122;

3) eine kleine Holzpfeife
Naud.;

4) ein Mensch, der einem anderen mit unsin- nigen Reden belästigt:
uzbāžas kâ ķurmulis ar saviem niekiem Naud.;

5) ein Knäuel, Klumpen:
krampji save̦lk viņu ķurmulī Mar. [Zur Bed. 5 vgl. kùrmulis I.]

Avots: ME II, 392

kurza

kur̃za [Līn., Nigr.], kur̃ze [Kabillen], die Tüte L., eine aus Baumrinde gemachte Tüte zum Beerenlesen [kurza Ledmannshof], Kursitten, Kav., Nigr.: [gruoziņā vai kurziņā sarkanas zemenes Janš. Dzimtene 2 I, 319];

2) die Last
Erlaa; ein Bündel Mag. IV, 2, 124, Smilt.: tas brūtei īstais brālis, vīžu kurza (kurze 31349) mugurā BW. 20602;

3) die Noppe, das Gekroll, Gekräusel im Garn, der Klumpen:
visus neģēļus savilkšu kurzā Dok. A.;

[4) "salikums" (?), die Krümmung
("kuopā salīkšana"): mani salieca kurzā Wessen;

5) kurza Kreuzb., ein aus Ruten geflochtener Korb; ein Flechtwerk auf den
ragavas. - Wohl zu r. корзи́на "Korb", [klr. кóрзити "плести, морщить" s. Būga РФВ. LXXI, 53 und Petersson Balt. - slav. Wortstud. 69].

Avots: ME II, 326

ķurza

ķur̂za 2, auch ķurzis,

1) die Runzel, Falte
[Salisb.], der Klumpen Karls.; besonders gebräuchlich der Lok. ķurzā, auch ķurzî Naud., zusammen, zu einem Klumpen: man āda uz pirksta sarauta vienā ķurzā Dond. viss purns pastalai savilkts ķurzī Naud. ķurzās mesties, Falten bekommen Karls.;

2) ķurza, eine Tüte aus Baumrinde zum Beerenlesen
Ulpisch, Ruh-tern, Lems., Karls.; [ķurziņš um Bauske n. Bielenstein Holzb. 346]; lūku ķurza (> ostle. ķuorza) BW. 22328. 2 var. [aus Kaltenbrunn];

3) verächtliche Bezeichnung des Mannes
[Nötk.]: man tuo pašu vīra ķurzi meža putni nuoknābuši BW. 27116. ak tu manu vīra ķurzu! 27255, 2.

Avots: ME II, 392

kušķains

kušķaîns, buschig, buschhaft, ungleich gewachsen, klumpenweise: zâle, labība kušķaina. siens vēl nav labi izžuvis, viņš vēl tāds kušķains.

Avots: ME II, 329

lākšas

‡ lâkšas Lettg., = lêkšas, Mistklumpen an der Haut des Rindviehs.

Avots: EH I, 727

ļapatka

‡ ļapatka (mit hochle. a aus ẽ̦ Kalz., Lubn., ein Mistklumpen; eine unsaubere weibliche Person.

Avots: EH I, 768

lecens

le̦ce̦ns: auch ("Quarkstückchen in süsser Milch") Mahlup; (ein zusammenhaftender Klumpen) Liepna.

Avots: EH I, 730

lecens

le̦ce̦ns, erschlossen aus hochle. lacans Mar. n. RKr. XV, 123, ein Stück, Klumpen: bieza piena, tauku, sviesta le̦ce̦ns; [samirkušu un pēc tam sakaltušu miltu gabals; sakaltušu vai sasalušu mē̦slu lêkša, samirkuša, salipuša vai sasaluša sìena lêkša Lettin. snieg le̦ce̦niem; mē̦sli uz tīruma izārdīti le̦ce̦niem Mar. - Vgl. le̦cē̦ns 1.]

Avots: ME II, 443

lecēns

le̦cē̦ns,

1) ein Klumpen Schleim, etwas Weiches:
rubeņu bē̦rni kâ le̦ce̦ni Lub.;

2) Abfall
Infl. n. U.: tu man le̦cē̦nus vien duodi, du gibst mir nur, was eben abfällt; U., [ein vom Kleid abgerissener Fetzen" (gespr.: lacāns) Welonen;

3) eine verwelkte od. vom Frost beschädigte Pflanze
Fest.;

4) ein ungewabdter Mensch
Fest.;

5) (gespr.: lacāns) "ein gröberes Kohlstück in einer Kohlsuppe":
kāpuostuos daudz le̦cē̦nu Dricē̦ni].

Avots: ME II, 444

ļeka

I ļe̦ka [Nötk.], auch ļē̦ka Naud., Niedra, ein Klumpen einer weichen, klebrigen Masse: kādu ļe̦ku krējuma bāzi mutē? B. Vēstn. viņš iespļāva ve̦se̦lu ļe̦ku uotram ģīmī Fest. sniegs nāca lielām ļē̦kām Niedra, Tirs.; der Kuhfladen C., Fest. [Aus estn. läkk "Kot"?]

Avots: ME II, 534

leķis

leķis,

1) der Schneeklumpen
Lös. n. Etn. IV, 130; mirkstuošā sniega leķī tev slīdēja kāja MWM. VIII, 885;

2) der Fasler, Satyriker;
leķe, die Faslerin Lub.

Avots: ME II, 448, 449

lekša

lekša, ‡

4) = lêkša 1, ein zusammengebaltter, verklebter Klumpeu (z. B. von Mist oder feuchter, verschimmelter Saat) Frauenb.; ‡

5) = lêkša 2 Frauenb.

Avots: EH I, 732

lēkša

lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,

1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]

2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];

3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;

4) der Springinsfeld
Kronw.;

5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;

[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";

7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];

8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg "liegen" (zum ē vgl. z. B. ahd. lāga "Lage", sowie le. lê̦zns); falls lēg zugrunde liegt, gehen le. lēkst - und lēkš(ķ)0 - wohl auf * lēg zurück. Le. lêkša wohl mit kš aus kstj; lêkše wohl aus lêkša und * lēkste kontaminiert. Vgl. auch lēšķa.]

Avots: ME II, 457, 458

lekšains

lêkšains, lêkšķaîns, lêkšņaîns, voller Klumpen, Strähnen: mitrs siens lēkšņains C. viņš ieraudzīja viņu gluži apsnigušu ar lēkšķainuo, mīkstuo marta sniegu A. XII, 341.

Avots: ME II, 458

lēkšķe

lêkšķe 2 (unter lêkša),

1): ein verhärteter Mistklumpen, ein fest zusammenhaftendes Klee- oder Heubüschel; ein Stück, Teil
(mit ê) Saikava (hier dazu ein demin. lêkšķiņa);

2): auch Dobl. n. BielU., Siuxt;

5): eine unsaubere weibliche Pefson
(mit ê ) Saikava.

Avots: EH I, 736

ļekucis

‡ ļe̦kucis Stelph., ein weicher, klebriger Erdklumpen.

Avots: EH I, 770

ļepa

II ļe̦pa Lub., ļē̦pa Mat., ļēpe [Weinsch.],

1) eine unformlich zusammengeballte Masse, ein Klumpen:
sniegs nāca le̦pām zemē Aps., Lub., Smilt. Bei Niedra: sniegs nāca lielām lē̦pām, mīkstām lē̦pām A. XIV, 241. viņš iespļauj man lielu ļe̦pu acīs Latv. guovju ļē̦pas (ļēpes Schrund. LP. VII, 561), [ļe̦pas Ruj., Drosth.], Kuhfladen LP. VI, 59; Etn. II, 14. jāsaslauka tie gruži, ļē̦pas, kas svešajam nuo kājām uz grīdas palikušas LP. V, 12. zīšķis sazīžļāts vienā ļēpē Naud.;

[2) ļe̦pa, eine alte Mütze Serbigal;
"stērbele, skarä Lis. - Im Grunde wohl identisch mit ļe̦pa I; vgl. auch r. лепёха "flacher Fladen".]

Avots: ME II, 537

ļēpa

I ļē̦pa,

1) s. lē̦pa I;

2) auch: ļēpe, ein Klumpen einer weichen od. dickflüssigen Masse (von Kot u. Schnee):
(sniegs nāk lielām lē̦pām Nötk.]; s. auch ļe̦pa II.

Avots: ME II, 539

ļēpāt

ļê̦pât [auch PS.], -ãju, ļe̦pât, ļê̦puot (Denom. von ļê̦pa, ļe̦pa),

1) [ļê̦pât 2 MSil., Salis, lê̦pât od. (auch PS., Trik.) ļẽ̦pât Mar.], mit schmutzigen Füssen plump gehen, kriechen
C.: [tārps ļē̦pā (rāpjas) pa kuoku Mar.] ļe̦pāt = slapjām, dublaiņām kājām iet, ļe̦pas atstāt Nigr.;

2) [ļê̦pât, langsam gehen
Neu-Wohlfahrt];

3) ļe̦pât, in grossen Flocken, Klumpen schneien
Etn. IV, 130: mīksts sniedziņš lē̦nām ļē̦pāja Niedra, [N.-Peb.].

Avots: ME II, 539, 540

lepe

I lepe, der Klumpen, das Stückchen: neņem biezpienu tik lielām lepēm! guovis, nuo kūts izlaistas, sataisa lepes Tris., Aps. [Zu ļe̦pa II.]

Avots: ME II, 452

ļēpe

ļēpe,

1): ein hartgewordener Mist- od. Kotklumpen
(mit ê 2 ) Siuxt: guovis slapjas būdamas nuoguļas tādas ar vienām ļēpēm.

Avots: EH I, 772

lēpene

lēpene,

1) der Huflattich (tussilago farfara)
RKr. II, 80, Peņģ., MWM. VII, 714; Neunkraft (tussilago petasites): uzpilini dadžu lapai jeb lēpenei piena lāsīti MWM. X, 10;

1) lêpene 2 Līn., der Klumpen, eine unförmliche Masse:
dažam labam karā'jas ve̦se̦las lēpenes mē̦slu pie sānien Janš. lindraku stērbeles samirka vienās lēpenēs LA [In der Bed. 1 zu lẽpe; in der Bed. 2 vgl. lepe I.]

Avots: ME II, 461

ļeperis

[III ļeperis Jürg., ein untauglicher Mensch]; ein Klumpen: lepers [zu sprechen: ļeperis] apvalstīts gaļas gabals Selg, n. Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 538

lēpes

[lẽpes, Kotklumpen um Mitau. Zu lēpene 2.]

Avots: ME II, 461

leska

le̦ska Peb., l,e̦sa Smilt.,

1) der Fetzen
Mar.; [ein Wollenzotte: iet, ka le̦skas le̦c; iet kâ le̦ska (von einem zerlumten Menschen) Ruj.];

2) der Schmutzklumpen:
tai teļi kūtī saminuši deķi vienā le̦skā JU.; [ein Erd - od. Kotklumpen am Schuhwerk Ashof; le̦ska, ein schmutziger Strumpf Morizberg; le̦skas "guovīm pielipušas mē̦slu pikas" Loddiger];

3) der Schmutzfink, der (die) Zerumpte
Adsel, ein Mensch, der sich watend beschmutzt hat Smilt., [Serbigal], Peb.: pins, piedzēries kâ le̦ska, besoffen wie ein Stint. pavāri tâ piedzē̦rušies kâ le̦skas LP. VI, 782; iet le̦sku le̦skām, taumeln, watscheln; [ein unsauberes Weid Loddiger;

4) ein geschwätziges Frauenzimmer
Biel. n. U. - In der Bed. 1 und 3 zu li. leskis "Zipfel am Tuch", lãskana, r. лóскутъ, mnd. las od. lasche "Lappen"; zu Bed. 4 vgl. r. лещáть "plaudern", лóскать "klatschen, klappern."]

Avots: ME II, 453

lēšķa

lēšķa, lêšķe, lēšķis,

1) der Klumpen:
guovīm ap vasaras svē̦tkiem vēl ziemas lēšķi gar sāniem karājas Neik. lēšķa - sūdu pinkulis: zirgs nuogulējies tīrās lēšķās Stockm. n. Etn. I, 59; matu lēšķis, Weichselzopf Wid.;

2) die Flocke, ein Stück getockter Wolle, Wollwickel:
vilnu sakārš lēšķēs Ahs. Vgl. lêkša [und lešķe].

Avots: ME II, 462

lēšķēt

lêšķêt, - ẽju, intr., schmutzig werden, sich beschmutzen (mit kleinen Mistklumpen) Stockm. n. Etn. I, 59. [Zu lēšķa.]

Avots: ME II, 462

leskus

le̦skus Swehtof, [Mitau, le̦sks Senten], = le̦ska 3; [le̦sks "ein Schmutzklumpen" Wilsenhof.]

Avots: ME II, 454

lēvere

lèvere, lèveris C., [lẽveris Salis], lêveris Mar. n. RKr. XV, 124, lè̦vars Smilt.,

1) [lẽvere N. - Peb., MSil., lèveris Jürg.], gew. Plur., Fetzen, Lumpen: caur lēverēm vēji bļauri svilpuo! MWM. VI, 489. nuo lēverēm izšūti bē̦rniem svārciņi VIII, 337. žīdiem palikušās drānas lupatu lē̦veŗuos sapluosītas LP. VII, 96. lē̦varu lē̦variem, lē̦veŗu lē̦ve̦riem, durcheinander, in Unordnung, dass die Fetzen fliegen: viņš gāja lēveŗu lēveŗiem; [lēvere "mazs atplīsums" Wessen];

2) lēveris, lē̦vars Burtn., ein Zerlumpter, unordentlich Gekleideter
Mar. [lêveris] n. RKr. XV, 124: [ie̦t kâ lẽ̦vars Trik. od. lẽveris N. - Peb., lèveris 2 Lis]. citi puiši kâ kundziņi, tu kâ skrandu lēverītis BW. 20107, 1 [nach Būga KSn. I, 273 identisch mit li. lė´veris "kurs save nesuvaldo, stogo savo neuždengia"];

3) siena lēveris, für siena lēvenis Etn.;

4) das Eingeweide, namentl. das der Fische
N. - Bartau: [me̦ncu lẽveŗi Markgrafen]. bē̦rnam suliņa, kaķam lē̦vars (Var.: gaiļam lēveres) BW. 2186, 2; Etn. III, 26;

4) "?": žaunas ir sadalījušies lēverīši Konv. 2 2808;

5) lēveres U., Klumpen;
tauku lēveres U., Fettabgänge; 6) lèveris 2 Mar. "ein umzunehmendes, nicht anliegendes, lose herabhangendes Gewand". - Zu sloven. lėvíti se "sich abschälen"? Oder zu ai. lunāti "schneidet ab", gr. λύω "löse" usw.?]

Avots: ME II, 464

ļipsna

I ļipsna, līpsna Druw., ein kleines Stück, ein Fetzen, ein Klumpen Allend.: kuo tad ar tik īsu ļipsnu var sasiet? Naud. lai paraudzītu, kas tā tāda par lipsniņu LP. III, 19. ka tu spēji nuo sava ve̦cā, kas tik ciets kâ krams, kādu līpsnu atplēst Alm.

Avots: ME II, 541

ļocka

ļocka,

1): auch N.-Bergfried;

3): auch (Klumpen einer feuchten Masse)
Kempenhof.

Avots: EH I, 773

ļocka

ļocka,

1) die Fresse, das Maul
[Ruj., Segewold, Bauske, Riga]: es taisni tev pa ļocku Degl. nu tud še tev pa ļocku Degl. MWM. X, 482;

2) [mit hochle. o aus a?] ein liederliches, verkommenes Frauenzimmer
N.-Schwanb.;

[3) ein Klumpen einer feuchten Masse
Bauske, Ruj., Salis; eine alte, abgetragene, zerfetzte Mütze Ruj.;

4) ein charakterloser Mensch
Ruj.].

Avots: ME II, 541

ņerbulis

ņe̦rbulis,

1) ein fettes, unschmackhaftes Stück
Fleisch; ["ein Fetzen od. Fettklumpen, der an zerhacktem Fleisch od, am Eingeweide hängen bleibt" Grünwald];

2) comm., eine Person, die von der Speise das Beste aussucht:
ņe̦rbulis, kas nuo ēdiena izlasa labākās daļas jeb ņerbina Sessau n. Etn. IV, 161;

[3) ein Krepierling, Schwächling
Grünwald].

Avots: ME II, 900

ņoka

[ņoka, ein grosser Klumpen Neu-Wohifahrt; vgl. ņuka.]

Avots: ME II, 904

noķezēt

nùoķezêt: auch Dunika; nuoķezējušas (mit Mistklumpen behaftet) guovis Frauenb.

Avots: EH II, 59

nopukņīt

‡ nùopukņît Druw. n. Etn. IV, 166, (in grossen Klumpen) hinunterstossen: jumtu jaucuot salmus nuopukņīja lieliem klēpjiem.

Avots: EH II, 78

nuka

nuka, ņuka, nuks [Dond.], ņuks,

1) ein grosses, keilförmiges Stück Brot
[ņuka Grünh., Mitau, ņuks Serbigal, Nötk., Matk.]: ganuos gāju, nuku (Var.: ņukus) ēdu BW. 9915; auch ein Stück Käse, Butter: Jāņa mātes kambarī sieva nukas darināja BW. 321111; sviesta ņuka Tr. III, 966; [ein Klumpen: suns iet pa tīrumu nukus mezdams (Rätsel - der Pflug) BW. VI, 155];

2) ņuka, ein unordentlich zusammengelegtes, zerknültes Stück Papier:
viņš izvilka nuo kabatas lielu ņuku naudas Lin. tē̦vs var duot labu nuķi (sic!) pūrā Latv.;

3) nuka = biguze Etn. I, 20;

4) die Falte:
drēbes saņukātas, sagulē̦tas, sasē̦dē̦tas vienās ņukās Ahs.;

5) [ņuka Stelp., ņuks Lös. n. IV, 161], die zum Stossen geballte Faust
ņuka Wolmarshof], der mit der Faust augseführte Hieb: sapīcis tam iegrūda ņuku sānuos A. XII, 752, 829. viņš man deva ar nuku sānuos, nuku rādīt, parādīt, eine Feige zeigen: druoši gāju kaimiņuos puišiem ņukas Var.: knipas) rādīdama BW. 6635. kad meitiņa ruociņā, knipu uz knipas (Var.: ņuku uz ņuku, ņuku uz ņuka) parādīju 18327;

6) nuka, der Stock
Kokn. n. Etn. IV, 161;

7) etw. Ungeheuerliches, Wunderliches:
eita, bē̦rni, verieties, kādi ņuki aizkrāsnē! BWp. 2723;

8) nuku grāmata Etn. II, 142 = labi pabieza grāmata ar šaurām, gaŗām lapām Sassm. uotrs mazākais (dziesmu krājums), kuo par "nukām" sauc, ar gada skaitli 1743 Neuland Dziesmu grām. 12. [In der ersten Bed. aus liv. nukā "dickes Stück Brot" nach Thomsen Beröringer 271; doch wie verhält sich dazu li. niukas "niuch" (poln.) ломоть (russ.)"?]

Avots: ME II, 753

ozolot

uozuoluôt, steigen (von grossen, klumpenartigen Wolken gesagt) N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME IV, 427

pauga

I pàuga 2 Kr.,

1) ein Polster
L.; (paũgas Nigr.) derweiche Halsring des Kummets Bielenstein Holzb. 562; paũgas Behnen, Bauske, das Kummet Bergm., Essern, Mitau n. U., Manz., Würzau, Selb., Neugut, Gr.-Sess., Plutte 102, LKVv.: kur būs ņemt paugu vadzi? BW. 20222. kuņa paugas nuoē̦duse 21019;

2) paugas "dažādas lietas" (Bündel?)
Dond.: vai visas paugas vari arī panest? Wohl (wenigstens in der Bed.

1) nebst paũgurs und pugulis zu r. пýга "подушка, на которой плетут кружева", ai. pūga-ḥ, "Haufe, Klumpen",
gr. πῡγή "der Hintere", mnd. vūke "Fischreuse" u. a., s. Būga PFB. LXVII, 238 und KSn. I, 200, Persson Beitr. 244 f., Holthausen IF. XLIV, 192, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 127

pele

pele (li. pelė˜),

1) Demin. peliņš BW. 2077, 7, verächtl. pe̦lē̦ns, die Maus:
Sprw. pieē̦dušai pelei milti rūgti. ne katrureiz kaķam peles medīt: citureiz ir pele pati piete̦k klāt. mazai pelītei arī ausis. pele pīkst, spiedz Etn. II, 51. visi palika klusi kâ pelītes Kav. rītā pilns zābaks ar pe̦lē̦niem LP. VII, 674. peļu tiesa, der Mäuseanteil, was über das gestrichene Mass an Korn im Lofe, Scheffel sich befindet (scherzhafter Ausdruck) U.;

2) peles (li. pẽlės), Fiebelkrankheit bei Pferden
U.; eine Viehkrankheit St.;

3) peles, fleischige graue Klumpen im Fette des Viehs
Erlaa, Lems. n. U., PS.;

4) peles od. peļu zirnis, vicia cracca Mag. IV, 2, 59; peļu zâle, Gurkenkraut (borago officinalis L.)
Peņg.;

5) peļu dīrâtājs, ein Schimpfwort
Infl. n. U. Als "die Graue" nebst pe̦lê̦ks, pelêt, palss zu li. pìlkas "grau", apr. pele "Weihe" peles (Plur.) "Armmuskel", pelemaygis "Rötelweihe", aksl. peless, gr. πολιός od. πελιτνός "grau", πέλεια "wilde Taube", ai. palitá-ḥ "altersgrau", av. paouruša- "grau", arm. alik "welsser Bart", la. palumbēs "Holztaube" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 53 f., Boisacq Dict. 762, Lidén Stud. 90, Trautmann Wrtb. 212.

Avots: ME III, 195, 196

penka

II pe̦nka,

1) "der Inhalt eines ungekochten Eis"
A.-Ottenh., Koddiak (vgl. pencis 1);

2) pe̦n̂ka 2 Karlson "pika (Klumpen)";

3) pe̦nka "Kartoffelbrei"
Lemsal (mit ñ), Ruhental, Malup, Wohlfahrt;

4) "eine Speise aus Eiern"
Ruj.; vgl. pencis.

Avots: ME III, 200

picaks

picaks (aus picks?), der Klumpen: sviesta picaku smērē uz maizes Dond. Wohl zu pika.

Avots: ME III, 211

picka

picka,

1) ein Klumpen, Kloss Dunika: save̦ltu mālu picku BW. 20161. drupinājis piena picku LP. VI, l, 401. zemes picku Kurbads;

2) mit Butter zugerichteter gestossener Hanf U.;

3) ein Scheltwort
Harder n. U. Kontaminiert aus pika und piciņa?

Avots: ME III, 211

pika

pika Wolm., Burtn., Salis, Drosth., Bauske, Dond., Demin. piciņa u. pikiņa,

1) ein Klumpen, Kloss:
viena pati pika traukā, nuo tās iztaisa vairāk (Rätsel). sniega pika, ein Schneeball. sviesta pika, ein Stück Butter. kruvešu pikas A. XVII, 302. sūdu pika. lauž tad sasalušuo zemi pa pikām vien uz augšu Purap. Kkt. 82. savelties plakanā pikā... kâ vilna, lini, dzijas Etn. III, 161. piena pikiņa, kleiner Klumpen dicker Milch, die beste Milch: es tevi ar piena pikiņām ēdināšu U.; pika visādu lietu, ein Chaos Diez n. U.;

2) der Pl. pikas, eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln
Misshof n. Etn. I, 20: zirņus pikās sapikuoja LP. VII, 289. piciņas, gestossener Hanf Etn. I, 20 (aus Golg.);

3) vienā pikā, in einem fort:
dzeŗ un dzeŗ vienā pikā Purap.;

4) baltā sniega pika, Schneeballrübe
Peņģ. Nach Lidén IF. XIX, 326 (und Petersson Glotta VIII, 71 f.; s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 70) zu av. pixa "Knoten"; dazu wohl auch (wenn mit altem ī ) le. pīca und pīcenis.

Avots: ME III, 212, 213

pikācis

pikācis, ein grosser Klumpen einer weichen Masse: tāds kâ pikācis (von einem korpulenten Kind)! Saul.; auch von einer Wolke Saul. I, 96.

Avots: ME III, 213

pikaļa

‡ pikaļa Seyershof, ein zusammenklebender Mistklumpen.

Avots: EH XIII, 230

piks

I piks: auch AP., Auleja, Ekau, Garssen, Kaipen, Kaltenbr., Kurmene, Linden in Kurl., Lubn., Memelshof, Meselau, Nerft, Neugut, N.-Peb., Oknist, Prl., Ramkau, Ringmundshof, Saikava, Salwen, Sehlenhof, Sessw., Silajāņi, Sissegal, Skaistkalne, Sonnaxt, Wahrenbrock, Warkl., Zvirgzdine; nuojēmēm (nītis nuo veldinēm) pa pikam Kaltenbr. ar zirgu neve̦stu tā pika (von einem grossen Quantum!) ebenda. sutņu p. Bers. linus pikuos (in Packen) sasiet ebenda; piki (eine Speise) - auch AP., Lis., Saikava, Sessw., (gekochte und zerstossene Erbsen mit zerstossenem Hanf, in runde Klumpen zusammengerollt und mit Milch gegessen) Ramkau (hier auch tupiņu piki, wo Erbsen durch Kartoffeln ersetzt sind). kaņep[ju] p. BW. 34728 var.

Avots: EH XIII, 231

pikuļāties

pikuļâtiês, -ãjuôs, sich in einen Klumpen zusammenballen: krējums jau pikuļājas, drīz būs sviestā Mar. n. RKr. XV, 130.

Avots: ME III, 214

pinka

I piñka, Demin. pinkiņa und pinciņa,

1) ein verwühlter Klumpen, eine Zotte
Dond., AP.: māti sagriezās pinku pinkās A. XX, 45. (pinkainiem kumeļiem) tik pinciņas kratījās BW. piel. 2 156391. kur vilciņš kasījās, tur pinciņas salasīju BW. 25347;

2) pinka Wenden, eine Speise aus zerstossenen Erbsen und Hanf
Ramelshof, Drosth., Wend., Weissenstein: luopus pirmuo reiz ganuos dze̦nuot, tiem deva pinku (nuo kaņepēm, zirņiem, miežiem, putraimiem u. c.) Etn. II, 99; vgl. pencis 1;

3) ein Schimpfwort:
šādas pinkas, tādas pinkas, visas pinkas vīra grib BW. 7317, 2. In der Bed. 1 nach Leskien Abl. 338 zu pît; in diesem Fall ein Lituanismus resp. Kuronismus, oder aber nach dem Übergang von in in ī von der Wurzelform pin- gebildet; vgl. auch pe̦nka 2, pe̦nkulis.

Avots: ME III, 219

piņķis

piņķis,

1) piņ̃ķis Salis, = peņķe Etn. IV, 165, Serben, Sermus, Tadaiken: ja tagad iznāktu kāds piņķis Dz. V.;

2) (oder zu *piņķe?) "?": piesargies, ka nedabū piņķi ("cietumu")!

3) ein verwühlter Klumpen, eine Zotte
U., Druw.

Avots: ME III, 221

pinkulis

piñkulis C., piñkuls N.-Kmph.,

1) die Zotte:
matu pinkulītis Upīte Sieviete 96. aiz bārdas pinkuļiem A. Up. J. 1. 12. te būs kādi pinkuļi, tuos izplucini! Vīt. 74;

2) ein Klunker, Klumpen
Nötk., U.; pìnkulis 2 Adsel, = ciñgulis I;

3) pinkuļi, eine Art Speise
Mag. XX, 3, 60;

4) ein kleiner Knäuel
Dond.;

5) als Kosewort:
manu zelta pinkulīt! Dz. V.;

6) das männliche Glied (in der Kindersprache)
Stenden. Zu piñka I.

Avots: ME III, 220

pīte

III pîte Kr.,

1) pîte 2 BL, ein Kloss, ein Klumpen:
zemes pīte, der Erdenkloss Manz. Lettus. Ādams kļuva nuo zemes pītes... radīts Glück I Mos. 2. saistīts pie zemes pītes A. v. J. 1896, S. 70. tavas acis redzēja... vēl neiztaisītu pīti Glück Psalm 139, 16. graudi ir apakš pītem satrūdējuši Joel 1, 17. būs manām kumeļam pītes mest pakaļā BW. 26800. sniega pītes 29962; 29826. putu pītes sīc Stari II, 417. tādās pītēs LP. VI, 22. mālu pīte, dūņu pīte Mar. Auch als Schimpfwort: vīra māte, dūņu pīte BW. 25273, 5 var.;

2) pîte 2 Bauske, Widdrisch, Adiamünde, ein Brei aus gekochten und gestossenen Erbsen
Mitau, Ruhental; pītes, Klosse aus gestossenen Erbsen mit Zwiebeln und Salz Lems., Jakobshof; eine Speise aus gestossenen Erbsen, Zwiebeln und Hanf Selg. n. Etn. IV, 164, aus Roggen, Weizen, Buchweizen, Gerste, Erbsen und Bohnen Etn. I, 3, aus Erbsen, Bohnen und Hanf Konv. 2 2641, Mag. XX, 3, 61, Kürbis (am Martinitag gegessen), Mesoten; Klosse aus gestossenen Erbsen, Bohnen, Kartoffeln und Hanf (am Palmsonntag gegessen) Nerft; eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln, die man mit Fett od. Milch vermischt Ruhental n. Etn. I, 20; miltu pîtes 2 Treiland nar. p. 341; in Brucken und (mit î 2 ) Ellei pītes = kami Etn. I, 20, Grünwald (pîtes 2 );

3) "in die Nierenhaut gewickelter geräucherter Schweinespeck"
Tals. Trotz Lidén (der es IF. XIX, 326 zu li. pìtas "rund" und le. pika stetlt) doch wohl (nach Leskien Nom. 547) eher zu pît; vgl. wruss. пну "drücke, presse", sowie le. pìcenis, pīcis 2, piñka I 2 und pencis I.

Avots: ME III, 235

pļaka

I pļaka Schwanb., ein Klumpen einer breiartigen Masse: mālu, sniega pļaka. izspļaut pļaku. Mit hochle. a aus e, (vgl. pļe̦ka)?

Avots: ME III, 365

pļekans

pļe̦kans, ein Kuhfladen Wid., ein Klumpen einer breiartigen Masse: mālu, sniega pļe̦kans Mar. viņš izspļāva šļieku pļe̦kanu Mar. n. RKr. XV, 132.

Avots: ME III, 368

pļekata

pļe̦kata, ein Klumpen einer breiartigen Masse Mar. n. RKr. XV, 132.

Avots: ME III, 368

plēkša

plêkša Gr.-Buschhof, Warkl., ein Büschel, eine Zotte: vilnas plēkša. mākuonītis kâ mīkstas vilnas plēkša Druva l, 1208. Jurkam visi mati bija vienā plēkšā Jauns. Baltā gr. l, 114. velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns.; plêkša, ein Klumpen von gefrorenem oder verfaultem Stroh resp. Heu, der nur mūhsam von der Gesamtmasse losgerissen werden kann: šituo salmu nevar ieplêst: ragā sasaluši, plēkšām vien Gr.-Buschhof; plēkša "vilnas kāršanas paņēmiens" Wessen. Aus lêkša unter dem Einfluss von plêst umgebildet?

Avots: ME III, 339

pļoka

pļoka, ein Klumpen einer breiartigen Masse, ein Kuhfladen: nekāp še, te ir pļoka zemē! Dond. uzšķīda liela pļoka dubļu Treiden. Vgl. pļuks I.

Avots: ME III, 371

pļuks

I pļuks, ein weicher Klumpen: izspļaut siekalu pļuku Mar.

Avots: ME III, 372

pukņīt

pukņît "klumpenweise hinunterstossen" Druw. n. Etn. IV, 166. Reimwort zu bukņît.

Avots: ME III, 404

puļķis

puļ˜ķis,

1): puļķīšus drāza BW. 2534; 16823; ‡

2) ein aus Hede, Papier od. Lappen zusammengewickelter Klumpen zum Verstopfen eines Lochs
(mit uļˆ) Oknist, Sonnaxt: ve̦cajās dūmu istabās griestuos izgrūde puļķi (= ar spaļiem piebāztu maisu) Sonnaxt.

Avots: EH II, 324

pulksts

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408

punčāt

punčât,

1) auch punčuôt, punčaklât Lind., verwickeln, verkoppeln, in einen Klumpen zusammentunteln U.;

2) puñčât pa ūdeni, mit der Hand das Wasser leicht schlagen
Arrasch.

Avots: ME III, 412

puncis

puncis,

1) auch punce U., ein verächtl. Demin. punčelis R. Sk. II, 65, der (aufgeblasene) Bauch
(vorzugsweise von Kindern, scherzweise) U., Lös. n. Etn. IV, 167, Fest., Naud., Frauenb., Ulpisch: bē̦rnam sāp puñcis Salisb., Ruj., Kand., Selg., Wandsen, Arrasch, Frauenb., Dond., Lautb., pun̂cis 2 Gr.Essern, pùncis 2 Lis., Selsau;

2) puncis N.-Kmph., pùncis 2 Lub., Dubena, pùncĩtis Smilt., ein aus einem Stamm angefertigter Bienenstock
Etn. IV, 167;

3) eine Art Lehmgefäss,
(pun̂cis) ein Topf Jürg., (puñcis) ein Lehmtopf Wolm.; ein Tönnchen Ruj.;

4) "kaļams kalts; drēbju kuļamā vāle (Bleuel)"
Etn. IV, 167. Aus dem Estnischen (vgl. etwa estn. ponts "Klotz, Klumpen" und punts "dick(bäuchig)")?

Avots: ME III, 412

sakamot

II sakamuôt,

1) (Erbsen) in eine Breimasse zerstossen
MSiI.: kuo visu nesakamuo un nesagre̦muo savā kuņģī A. v. J. 1899, S. 391;

2) zu (festen) Klumpen werden
(auch reflexiv): arumi saulē sakamuo. milti mitrumā sakamuojušies Jürg.;

3) "savelt pikās (biezputru, matus, drēbes)": puikas lauzdamies sakamuojuši gultā drēbes Mar. sakamuot sviestu Serben; "kamus sataisīt" Ruhental.

Avots: ME II, 644

sakņūpu

sakņūpu, Adv., in einen Klumpen zusammengedrängt: bites, sivē̦ni gul sakņūpu U. (unter kņūpu).

Avots: ME II, 653

sapeķēt

sapeķêt,

1) undicht und nachlässig vermauern
Ramelshof, Jürg., Lös., Schrunden, Rothof, Salgaln: vai tas kāds mūris, kaut kādi sapeķē̦ts? Lub.;

2) "(Flachs) in die Flachsweiche unordentlich hineinstürzen
(tr.)"Biržgalis; unordentlich zusammenlegen (z. B. Kleider in eine Kiste) Walk, A. - Schwanb;

3) "(Teig) zu einem Klumpen zusammendrücken"
Schwanb., Tirsen, Lös., Sessw., Festen, Schujen; zusammenlegen, aufschichten: s. daudz sviesta uz maizes. s. slapju labību kaudzēs N. - Peb.;

4) sich zu einer klebrigen Masse verdichten:
mati savē̦lušies un sapeķējuši vienās vātīs Vank.;

5) anfertigend verderben
(tr.): s. kurpes Neuenb.;

6) besudeln
Rothof, Sessau:

7) auch reflexiv, = saķepêt: caurums sapeķēji(e)s Allasch, Posendorf.

Avots: ME II, 697

sapikāt

sapikât, tr.,

1) sapikât N. - Peb., Jürg., Sessw., Spr., auch sapikuôt, zerknüllen, zerknittern, in einen Klumpen zusammendrücken: drēbes N. - Peb., Jürg., Sessw.; sniegu Sessw. Ciķis izvilka savazātu lupatiņu, sapikuotu vīkšķī Krišs Laksts 82. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. sapikā (presse zusammen) sviestu muciņā labi krietni! Grünwald. vilkacis sapikuo asti biksās LP. VII, 890;

2) (tüchtig mit der Faust) schlagen
(perfektiv): viens uotru sapikāja Jürg. Refl. -tiês, zerknüllen (intr.), sich zu einem Klumpen zusammenballen: drēbes sapikājas lietū ejuot N. - Peb. valce sasmalcina sapikājušuos miltu gabalus Konv. 2 708.

Avots: ME II, 698, 699

saplēkšēt

saplêkšêt, Schichten oder Klumpen bilden (vom Heu): siens saplēkšējis Warkl., Gr. - Buschhof.

Avots: ME II, 703

sasalēns

sasalē̦ns, ein gefrorener Klumpen (z. B. von Erde, Viehfutter usw.) Druw.: kapā savēla zārkam virsū lielus sasalē̦nus, t. i. lielus sasalušus zemes pikus Druw. luopiem nevar duot ēst ne salmu, ne sakņu sasalē̦nu ebenda. nav ne˙kādi virsāji, - tīri sasalē̦ni ("sasaluši virsāji sienam, salmiem, labībai") Fest.

Avots: ME III, 726

šmedens

šmedens, ein Stück, ein Klumpen Wid.

Avots: ME IV, 83

stuķēt

stuķêt, -ẽju,

1) (Heu od. Stroh in einen Sack) stopfen
Neik. n. U. (mit ū?), vollstopfen (gew. in der Zstz, mit pie-) Druw. n. RKr. XVII, 80, Tirs., Saikava;

2) klumpenweise in die Luft steigen (vom Rauch)
Tirs., "pa kādu caurumu dzīt ārā vai iekšā" Druw. n. RKr. XVII, 80: biezi dūmi stuķē pa skursteni Druw. n. RKr. XVII, 80, Tirs.

Avots: ME III, 1102

tempis

I tem̃pis Arrasch, Ruj., Segew., = staks Jerkul n. Etn. II, 136, ein Gericht aus gestossenem Hanf W.-Livl. n. U., Karls., Renzen, Salisb.; kaņepju templs Karls. vakariņas sastāvēja nuo kartupeļiem, tempja (stūķa) . . . A. Melnalksnis Mazsalaca 52. Aus estn. temp "Speise aus Hanfsamen" resp. aus liv. temp "Klumpen" (zur Bed. vgl. pika 2); nach Loorits Eesti keel 1929, S. 181 stammt dagegen das estnische Wort aus le. tempis, das selinerseits germanischen Ursprungs (aber woher?) sei.

Avots: ME IV, 162

tuntulis

tuntulis,

1) etwas Eingehülltes, ein Bündel Vīt., (mit uñ) Nötk., Ruj., Salis, Segewold, (mit ùn 2 ) Schwanb.; ein (in viele Kleider) eingehüllter, eingemummter Mensch
U., Morizberg, (mit uñ) Arrasch, Bauske, Jürg., Ruj., Schujen, Widdrisch, Wolmarshof, (mit ùn 2 ) Adsel, Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau: mazs bē̦rns satīts kā tuntulis Notk. ievainuotam kājas satuntulē̦tas tuntulī Vīt. savilcies, sasējies kārtu kārtām kā tuntulis ders.;

2) ein Klumpen, Kloss
(mit ùn 2 ) Sonnaxt: putrā ir tuntuļi; ein Klumpen, Knoten im Garn BW. 25314, 12;

3) eine Beule:
tuntulis galvā nuo sitiena LP. VII, 201. viņam pierē tuñtulis Siuxt;

4) der Senker am Netz (ein mit Leinwand benähter Stein)
Bielenstein Holzb. 654;

5) ein Trödler, wer etwas ungeschickt, langsam tut
(mit un`) Bauske, Dond., Drosth., N.-Bartau, Nigr., Ruj., Stenden, Wandsen, (mit ùn 2 ) Adl., Bers., Gr.Buschh., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl.: stāv kâ tuntulis Jauns. III, 49; "ein (in sich) Verschlossener" Gr.-Buschh.: nuo tā tuntuļa par visu dienu labi ja kādu vārdu dzirdēsi Gr.-Buschh.; "wer eilig, ein wenig wackelnd geht". In den Bedd. 2-3 zu li tuntas "Haufe" (wohl mit nt aus mt)?

Avots: ME IV, 265

veltenis

veltenis,

1) "?": kâ brīnumaiņā veltenī sagriezušies kuoku kruoņi A. Upītis Vārds v. J. 1913, S. 49;

2) der Filz:
siltas velteņa kurpes Domas III, 515. zābakuos ar velteņu uoderi Daugava I, 680;

3) ein Klumpen Moos und Beerenkraut (womit man zwecks Erhaltung der Wärme die Oberlage belegt)
Vīt. (mit elˆ): re̦dzuot šuo pe̦lē̦kuo velteni... likās... neiespējams, ka šai... purvājā... Veselis Saules kapsēta 124;

4) = rullis 2, die Feldwalze;

5) plur. velteņi, Filzstiefel;

6) siena velˆtenis Nötk.,

a) eine Walze zum Hinwälzen des Heus vor die Scheune
Meselau, Seltingshof;

b) das vor die Scheune hingewälzte Heu
Festen, Lemburg, Selsau.

Avots: ME IV, 534

vienmulis

vienmulis, was oben und unten gleich breit und dick ist Elv., U.; "nuo viena gabala, apaļš un re̦sns" Celm.; ein Klumpen (Erde, Eis); vienmulis trauks, ein oben und unten gleich breites Gefäss DL. Wohl aus vienmalis unter dem Einfluss der vielen Nomina auf -ulis umgebildet.

Avots: ME IV, 661

vīkšis

vīkšis, ein Bund, Bündel (mit î) Pilda, Zvirgzdine, (vīkšķis) Dr.; "bē̦rna knupītis; iesêjums lakatā" Zaļmuiža; ein Strohbündel zum Dachdecken (vīkšķis) U.; ein Heu-, Stroh-, Lappen- od. Papierwisch (mit î) Mar., (vîkšķis 2 ) Frauenb., Siuxt; ein Strohwisch zum Scheuern (vîkšķis) Drosth., Lub., Smilt., Stom.; ein Wischlappen (mit î 2 ) Jürg., (vīkšķis) U., (mit î) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Lubn., Meiran, (mit î 2 ) AP.; soviel (Heu, Stroh, Hede u. dergl.) man in einer Hand fassen kann (vîkšķis 2 ) Frauenb. (unbek. in Dond. und Nigr.): pakulu vīkšķis Antrop. II, 88. sūnu vīkšķis Kaudz. M. 96. lūku vīkšķi A. XX, 347. salmu vīkšķis Blaum. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464. beržamais vīkšis 112. piena traukus ar vīkšķi berzt Vēr. v. J. 1904, S. 404. lapu vīkšķi Vēr. II, 520. kādu vīkšķi drēbju LP. VI, ;19. lapsa paje̦m vīkši ar plācini Pas. I, 358 (aus Rositten). ne̦s cisu vīkši VI, 267. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. vilna savē̦lusies vîkšķu vîkšķiem (in Klumpen) Arrasch, C., KL, (vîkšu vîkšiem) Golg., Schwanb. Zu vīkstît.

Avots: ME IV, 637, 638

virulis

III virulis,

1) etwas Hartes (z. B. von zu stark gewärmter Käsemilch gesagt)
Meiran;

2) ein Klumpen geronnenen Harzes am Baum
Šķilbē̦ni;

3) geronnener, festgewordener Russ
Laud., Prl., Warkl.; ein formloses Stück geschmolzenen und hart gewordenen Metalles Marienhausen, Warkl.; unebenes (mit Ritzen) Eis (viruļi) Laud.; viruļi, Schlacke Wid., Bauske, Geistershof, Odsen, (virulis) Gilsen, Mērdzine; Körnchen (vor Hitze) geborstener Steine od. geronnenen Russes Sessw.: izkausē̦tu svinu ielejuot ūdenī vai nuolejuot zemē dabū viruli Marienhausen. kalēju viruļi... purvuos Austriņš M. Z. 28. izsvieda sakusušu metala viruli nuo pe̦lniem ārā Doku A. suodrēji ierēs savē̦lušies vienuos viruļuos Sessw.;

4) der Hammerschlag
St. (viruļi), Dond. und Oberl. n. U. Wohl zu virt I, s. Leskien Nom. 489.

Avots: ME IV, 618, 619

vīšķis

vīšķis,

1) vîšķis A.-Ottenhof, Gr.Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalzenau, Kl., Salisb., Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Trik., Wolmarshof, vîšķis 2 Dunika, Karls., Ruj., Salis, vīšķis Gold. und Kokn. n. Etn. I, 121, Memelshof, Selb., vîškis Prl., ein Wisch; ein Wischlappen
PS., Salisb.; ein Strohwisch zum Scheuern; ein Stroh- od. Heuwisch überhaupt Trik.; ein Strohbündel zum Dachdecken U.; in ein Läppchen gebundene Dinge Mag. XX, 3, 196; ein Bündel: matu vīšķi (Var.: kušķi) BW. 23616 var. ašu vīšķi 26U06, 11 var. sāls vīšķītis 22410. vīšķi bāzu azuotē: tautiņās galdi, trauki aizpē̦rnaju mazgājumu 26006, 3. salmu, zirnāju vīšķis, eine Handvoll Stroh od. Erbsenstengel, womit man Löcher zustopft od. Geschirr abscheuert Kalzenau. vīšķis ir pa˙galam, būs jātaisa jauns: nav ar kuo traukus berzt Selb. nuobe̦rzuši ar vīšķi CTR. I, 26. siena vīšķis LP. VII, 452. vilnas vīšķis 306. zâļu vīšķītis VI, 149. ar kliņģeru vīšķi padusē V. Eglītis Zilā cietumā 120. izve̦lk nuo azuotes naudas vīšķīti Rainis Zelta zirgs 9. vīšķītī bija naudas Kra. Vīt. 23. puišis meitu juokuodams sasèjis drānu vīšķī Dunika. katru rītu kūtī atradušies dažādi pesteļi un vīšķi Etn. II1, 16. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. ar čemodāniem, kurvjiem, vīšķiem V.Eglītis Zilā cietumā 32. siens sagulies šķūnī vîšķu vîšķiem (klumpenweise) Saikava;

2) = kukulis 2: ņe̦m līdzā plāceņus, gaļu u. c., kuo visu kuopā nuosauc par vīšķi Etn. II, 18. Entweder zu an. visk "Strohbündel', ahd. wisc "Wisch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 243), oder aber eher mit šķ aus stj zu vīstīt.

Avots: ME IV, 644, 645

žvira

žvira,

1) = zvira Cibla, Golg., Gr. - Buschh., Holzumberge, Holmhof, Kalz., A. - Laitzen, Lennew., Laud., Lubn., Oknist, Schwanb., Selb., Infl., um Illuxt; kleine Steinchen Burtn., Raiskum, Roop, Smilten, Stom.; Steinsplitter Lennew., Lubn.; Klumpen von Eisenteilchen, Kohlen und Asche in einer Schmiede Wessen; gelber, kiesichteŗ unfruchtbarer Sand Druw. n. Etn. II, 50;

2) kiesichter Boden
Kalz., Lubn., Mar., Saikava, Wessen; ein steinichter Acker Adl., Butzkowsky, Stom.; ein steinichtes Flussbett Setzen; leichter Boden, der leicht Wasser durchlässt Vīt.; "ūdens zeme" Bers. Aus wruss. жвир.

Avots: ME IV, 846