Paplašinātā meklēšana

àizlãpît, tr., zuflicken: biksas, zeķes, maisus. Refl. -tiês, für sich zuflicken.

Avots: ME I, 36

aplãpît, ‡ Refl. -tiês Spr., sich (dat. u. acc.) beflicken: šuo tuo aplāpās vai... kaut kuo ada Janš. Dzimtene II, 325. varēsim . .. apšūties un aplāpīties Mežv. ļ. I, 144.

Avots: EH I, 98

aplãpît [li. aplo`pyti], tr., beflicken: Aža Miķeli aplāpīja Aps.

Avots: ME I, 100

‡ atlãpît ielāpu Trik. u. a., die Ränder eines Loches (in einem Kleidungsstück), unter dem ein Flicklappen angenäht ist, zurückbiegen und festnähen: lelāps glīti jaatlāpa. Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss flicken Festen.

Avots: EH I, 153

‡ dalàpît ² "hin und wieder ausbessern" Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

ìelãpît, einflicken Spr.: zeķei papēdi; auch fig.: skaņas un zilbes ielāpīt Vēr. I, 1519.

Avots: ME II, 37

izlãpît, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss flicken
PV.: e̦sam izlāpījušies (jumtus) atņe̦mu ņe̦mām, bet jumti, kâ tecējuši, tâ te̦k;

2) sich aus-, durchhelfen (behelfen)
Ar.: gan jau ar luopu ē̦damuo izlāpīsimies (izlīdzēsimies) PV. negribēja patiesību teikt un meģināja ar šādām tādām izrunām i. Jürg.; "nuo ķe̦zas izkļūt" Dunika.

Avots: EH I, 462

izlãpît [li. išlópyti], tr., ausflicken, ausbessern: zābakus, jumtu. pats mē̦ms, pats muļķis, visas pasaules izlāpītājs (Rätsel).

Avots: ME I, 763

lãpît: III prs. lãpī Roop; ‡

2) prügeln:
sāk tuo l. Pas. III, 43. Refl. -tiês: "knuopēties 1" Laud., "knuosīties" Wessen: vīstas lāpījas: būs līts KatrE. Subst. lãpījums: panēma lāpījumu (Flickarbeit), kuo vajadzēja pielāpīt Seyershof.

Avots: EH I, 728

I lãpît, - u od. - ĩju, - ĩju (li. lópyti, [r. лáпить (aus Smolensk; echt russisch?)]), tr., flicken, ausbessern: cimdus, svārkus, zeķes; jumtus, žuogus. nu tev bikses lāpīs, nun wirst du Prügel bekommen; laiskumu od. slinkumu lāpīt, sich der Faulheit hingeben, faulenzen; paģiras lāpīt, den Katzenjammer durch Katerdrühstück zu vertreiben suchen: zeļļi dienu nuo dienas lāpī paģiras Saul. A. XX, 649; lāpāmā adata, die Stopfnadel. Refl. - tiês, sich mit dem Flicken beschäftigen: diegi vien karājas, kur vakar lāpījies BW. 20569. vēja māte lāpās, die Göttin des Windes flickt beim ruhigen Wetter die Kleideŗ die sie während des Sturmes zerrissen hat (vgl. Etn. I, 86). kad vistas, zuosis lāpās, tad tas uz lietu, wenn die Hühneŗ Gänse mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, so deutet das auf Regen Spr., Druw., [Līvāni]. Subst. lãpĩjums, das Geflickte, das Flickwerk, die vollendete Tätigkeit des Flickens: dē̦ls pateicas mātei par zeķu lāpījumu; lãpîšana, das Flicken; lãpîtãjs [li. lópytojis], der Flicker, Ausbesserer: būsi mana līgaviņa, man zeķīšu lāpītāja bW. 13278. kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628; pasaules lāpītājs, der Weltverbesserer (ironisch). [Zu klr. лáпоть "Fetzen", alb. ľapε "Lappen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 691; s. auch Holthausen IF. XXXII, 340.]

Avots: ME II, 439, 440

II lāpît: iesim zivju làpītu?! Auleja

Avots: EH I, 728

II lāpît, - ĩju, mit der Kienfackel (lãpa) das Wasser beleuchten und Fische stechen Infl. n. U., Lubn., [Domopol, Biržgalis].

Avots: ME II, 440

lāpītava, ein Schimpfwort Altenwoga.

Avots: ME II, 440

lãpîtavs, ein Werkzeug aus Knochen zum Flechten von Bastschuhen Spr.

Avots: ME II, 440

nùolãpît

1): n. brunčus tâ kâ ielāpu pie ielāpa Salis;

3): ak tu nuo˙lāpīts laukā! Dunika, Ausruf der Verwunderung od. Überraschung;
‡

4) schlagend beschädigen
Salis: nu lē̦nām, ka nenuolāpi pakausi! erschlagen, erschiessen C.: n. putnus, kas bija salaidušies ķiršuos.

Avots: EH II, 61

nùolãpît, tr.,

1) beflicken:
svārki labi nuolāpīti;

2) abprügeln:
tuo ar pīcku nuolāpīju LP. VI, 97;

3) das Part. nùolãpãms, nùolãpîts, verflucht (eig.: wer Prügelstrafe verdient; geprügelt):
nedē̦ļu vē̦lāk tāds nuolāpāms skauģis iečukst ķēniņam LP. V, 208. ak tu nuo˙lāpīts puika, ka neklausa Kand. kad tevi nuolāpāmais! hol dich der Teufel! LP. VI, 368.

Avots: ME II, 809

palãpît,

1): vîzes kuo p. vija nuo pakalām (sc.: auklas) Sonnaxt.

Avots: EH II, 149

palãpît, tr.,

1) die Bastschuhe, die Schlittensohlen versohlen, den Bastschuhen, den Schlittensohlen neue Sohlen unterlegen
Birzm.: pina vai palāpīja vīzes Duomas II, 230;

[2) eine Weile flicken:
p. zeķes. Refl. -tiês, eine Weile flicken (intr.): tagad jums laiks palāpīties].

Avots: ME III, 57

pìelãpît, ausflicken, zurechtmachen: pielāpīt savus darba rīkus A. XX, 138. ē̦kas jau uz kakla krītuot, bet par pielāpīšanu ne duomāt neduomājuot Krišs Laksts 9. es atnācu, lai vēl kaut cik pielāpītu savu beigtuo mūžu Ezeriņš Leijerkaste I, 71.

Avots: ME III, 266

salāpît, tr.,

1) ausflicken, ausbessern; mit Flickern besetzen:
salāpīju visu, kas bija lāpāms Druw. salāpīt cimdus, zekes, drēbes. kalējam bij pade̦vuši ziņu, lai nākuot atslē̦gu salāpīt Krišs Laksts 20. suns izdzina ve̦cu meitu salāpītu (Var.: saskrandušu, nuoplīsušu) lindraciņu BW. 13074;

2) durchprügeln, verhauen:
piesargies, ka nesalāpa ādu! Baltpurviņš I, 113;

3) das Part. pass.
sa˙lãpîts, verflucht: sasuodīts, sa˙lāpīts zirga mugurkauls! RA. Refl. -tiês,

1) für sich ausflicken, ausbessern, sich beflicken;

2) den Katzenjammer kurieren:
kābatā tas sačamdīja nedaudz... sudrabnieciņu, salāpījās un izgāja ārā A. XXI, 30.

Avots: ME II, 668

uzlãpît,

1): auch Salis;

2) (uneigentlich):
(dze̦rdams brandeviņu) uzlāpī ... savu muižā salāpītuo muguru! Jürgens 89.

Avots: EH II, 727

uzlãpît,

1) flickend, ausbessernd auflegen:
uzlāpīt jaunu ielāpu;

2) flicken, ausbessern
(perfektiv) Spr.

Avots: ME IV, 351

apšũt,

2): jāapšuj gan˙drīz viss nuovads Janš. Līgava I, 55; ‡

3) (eine Wand) bekleiden:
a. māju ar dēļiem. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich alle nötigen Kleider fertignähen:
e̦smu nu beidzuot apšuvusies. varēsim nu labi apšūties un aplāpīties Janš. Mežv. ļ. I, 144;

2) sich die Kleider benähen:
a. ar visādiem izruotājumiem.

Avots: EH I, 120

I čukurs,

1) "= ce̦kuls" BielU.; "ein ganz kleines Fuder" Orellen;

2): cukars ist vielleicht fehlerhaft für čukars;

3) auch Dunika, Iw., Kaltenbr., Ramkau, Salisb., Siuxt, Wessen; die Oberseite einer
stirpa Siuxt;

4): eine Öffnung an der Spitze des Giebels
Orellen;

6): kad labi nemāk lāpīt, tad visu zeķi saraun čukura AP.

Avots: EH I, 294, 295

ìelãps auch Ramkau, (mit iê- ² ) Wainsel. n. FBR. XIV, 78, Orellen, iêlâps ² Gr.- Roop n. FBR. XV, 145, acc. s. iẽlãpu Roop n. FBR. XV, 158, Demin. gen. plur. ielāpīšu BW. 16592, 13; salāpīts ar kažuoka ielāpiem BW. 24952, 3.

Avots: EH I, 526

knuopêtiês,

1) mit dem Scnabel das Gefieder knibbernd ordnen und reinigen
(auch: "lāpīts" genannt) Laud.;

2) "kuožļāties" (von Pferden)
Selg. n. Etn. IV, 97, einander mit dem Gebiss die Haut zwicken (von Pferden) Lasd.

Avots: ME II, 251

‡ kuderêt Warkl. "ein Dach flicken". Refl. -tiês "lāpīties" Warkl.

Avots: EH I, 666

‡ lãpeklis Seyershof, Flickarbeit: lāpīt kādu lāpekli Janš. Līgava I, 84.

Avots: EH I, 728

maša [Jürg., N.-Peb., Kand., Dond., mašs Kl., PS., Trik., Wolm.], die Matte (geflochtene Decke): mašu klāja kamanās BW. 7077. kad nebūtu salāpīti (paladziņi) ar tiem mašu ielāpiem 24952, 1 var. [Nach Leskien Nom. 314 vielleicht zu mest; eher wohl direkt zu mastît.]

Avots: ME II, 565

‡ mickulis, eine kleine Garn- od. Flachsdocke Skaista: pajēmu diegu mickuli, ar kuo zeķi salāpīt Warkl.

Avots: EH I, 811

nuõbara (li. nuobara "Lämmerwolle, geringere Wolle"), nuõbars,

1) Getreideabfälle
Stockm., der Plur. nuobaras, Schüttkorn Naud.; nuobari, die kleinen Blätter an den grünen Flachsstengeln: vēl tie nuobari visi klāt, der flachs ist noch nicht reif;

2) Frühlingswolle, minderwertige Wolle,
[nuobars L., bei Manz. Lettus nuobares, Winterwolle]: nuobara - aitu vilna, kas pavasarī cirta (nesmuka, sarkana): ve̦lns man tika dzīvuojuot pie nabaga saimnieka: me̦lna maize, me̦lna putra, nuobariņas kamzuolīši Blied. n. Etn. I, 59. nuobaras (nuobaru LP. VII, 775) vilna, kas aug aitām uz vē̦de̦ra un paslēpenēs; nuo nuobaras vilnas vērpj pa˙laikam dziju zeķēm Naud., [Preekuln]. vai tādēļ ne villiņa, ka tā bija nuodariņa? BW. 3900. kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu? AU. es savam brālīšam nuobariņu cimdus adu BW. 32012. redz, kur silta gulēšana ar nuobaras villānīti (Var.: nuobara, auch nuobares v.) 5200. man nuobare villainīte 10754. izduod savu mīļu dē̦lu par nuobara villainīti. lai ar būtu nuobarīte, kad nebūtu salāpīta 25265, 5

[3) utu nuõbara PS., = utu nuobarga.] Zu bẽrt, [wenigstenis in der Bed. 1; zur Bed. 2 vgl. auch nuobarga].

Avots: ME II, 759

I nùolipt,

1) vollständig beklebt sein:
man ruokas nuolipušas ar me̦du. [apvilkās ve̦cu, salāpītu un nuolipušu kažuoķeli Janš. Bārenīte 3;]

2) tr., besetzen, auf etwas verpicht sein:
meitas manu ce̦purīti kâ nitītes nuolipušas (Var.: aplipušas) BW. 20502.

Avots: ME II, 811

‡ nuopam̂parêt ² NB. "nuolāpīt": nuopamparē̦tas bikses.

Avots: EH II, 73

nùopļuñdurêt Pasaules lāpītājs 21,

[1) leichtfertig und liederlich vertrödeln
Vank., Neu-Wohlfahrt, Autz, Grünh.: dzē̦rājs nuopļundurēja visu dienu pa kruogu Siuxt, Kokn., Lennew., Ermes, Kalz., Mesoten, PS., C.;

2) leichtfertig und achtlos (Kleidet) abtragen
Salis: viņš lietū nuopļuñdurējis manu kažuoku Sessau;

3) leichtfertig vergeuden
Dickeln, verprassen MSil., Gramsden, Jürg., Vank., Sessw., Autz, Grünh., Grünwaid, Nötk., Ermes, N.-Peb., Bewershof. Refl. -tiês,

1) durch Verschwendung verarmen;

2) unnütz die Zeit verbringen:
visu dienu nuopļuñdurējāmies, bet ne˙kā nepadarījām Jürg.].

Avots: ME II, 833

‡ pam̂paŗi ² NB. "nuolāpītas drēbes": tas pat svētdienās pampaŗuos staigā.

Avots: EH II, 158

pam̂pari ² (Nigr., um Libau, Mitau, Kroppenhof, pam̂paras ² Nigr.], die Lumpen: māte mani mācīja šūstīt, lāpīt, nu mani vedīs pamparu dē̦lam VL.

Avots: ME III, 73

‡ pārdarinât, ausbessern (izlāpīt, pārtaisīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 197

piedienēt, dienlich sein Mag. XX, 3, 207; passen, anstehen, sich geziemen; "anschliessen" Treiden: piedien pieši pie zābaka BW. 12216, 1. nepiedien cālīšam ve̦cas vistas ce̦kulīte BW. 24792. nepiedien arājam klibuojuot 28266, 3 var. ģeķiem nepiedien augsti vārdi Spr. Salom. 17, 7. tas man piedien un pieklājas Pasaules lāpītājs 6.

Avots: ME III, 245

pìeglaũdîgs, = piemīlīgs, sich anschmiegend, vertrauensvoll: Grieta bij pieglaudīgu dabu Pasaules lāpītājs 14. tas palika laipnāks un pieglaudīgāks Vēr. II, 322. sargs apmīlināja pieglaudīguo kaķi LP. VI, 860, pieglaudīgā balsī Baltp. r. I, 65. dažs bē̦rns saviem ve̦cākiem ļuoti pieglaudīgs Dond.

Avots: ME III, 250

pìešmàukt, betrügen: ve̦lns priecājies, ka būšuot dievu piešmaucis LP. VII, 1176. viņš bij lielu kungu piešmaucis Pasaules lāpīt. 72. izsūkdami un piešmaukdami muižas pārdevējus A. XX, 16.

Avots: ME III, 301

pìeviênuôt, tr., hinzutun, mit etw. vereinigen: Lietavu līdz ar Rietumkrievijas apgabaliem pievienuoja Puolijai MWM. VIII, 48. miruoņi tuo nuonāvējuot un pievienuojuot savā pulkā LP. VII, 71. Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen: Radziņš viņiem pievienuojas Pasaules lāpītājs 6T. visi iemītnieki pievienuojās uz reizi manam priekšlikumam Vēr. II, 66. pie šiem pirmajiem mēģinājumiem drīzumā pievienuojās citi Vēr. I, 1443.

Avots: ME III, 311, 312

pìevilkt,

1) heran-, hinzuziehen, -schleppen, anziehen:
pievelc pavadu stiprāk! Aps. IV, 12. cita ķermeņa pievilktam tikt SDP. VIII, 7; schreibend hinzufügen: drusku paduomājis, pievilka 25 rubļi De̦glavs Rlga II, 1, 270;

2) = piezīmēt, anschreiben, notieren U.;

3) mit Herbeigezogenem, Herbeigeschlepptem anfüllen, vollschleppen:
pele pievilkusi pilnu alu ar labību. Refl. -tiês,

1) sich heran-, hinzuschleppen, -schleichen:
viņa pieve̦lkas bailīgi un skatās dre̦bē̦dama ūdenī Zeif. Chrest. II, 12. Spricis bij pievilcies pie uotra gaļas bļuodiņas Aps. IV, 46. klusām un nemanuot pievilkās tā diena Pasaules lāpīt. 46;

2) einander anziehen;

3) sich mit etw. durchtränken:
mucas, kas pievilkušās alus A. XX, 592;

4) sich betrinken, besaufen:
pievilcies kâ uods, kâ īle̦ns. kruogā viņš uz baruona laimēm pieve̦lkas stīvs un pilns Blaum. ve̦lns atnācis un pievilcies kâ dublis LP. V, 92.

Avots: ME III, 310, 311

plekšinât,

1) patschen, bepatschen, streicheln, bestzeichen; weiche Erde oder Lehm schlagen
U.: kad (de̦guns) nebūtu salāpīts, ar māliem plekšināts BW. 20258, 3. plekšinât matus Burtn.;

2) langsam vorwärts kommen
VL. n. U. Refl. plekšķinâtiês, patschen (intr.): dūņās plekšķinājās pīles un zuosis Latv.

Avots: ME III, 335

plê̦suonis (f. -ne) Treiden, plê̦suoņa, comm., ein Raufbold; ein Raubtier, Raubvogel: tas jau ir plē̦suoņa, ne cilvē̦ks! JR. IV, 86. skuoluotājs izplucinājis abus plē̦suoņas (puikas, kas bij plē̦sušies) Pasaules lāpīt. 27. tu negantnieks, tu plē̦suoņa! Alm. nuo varmācīgiem plē̦suoņām Vārpas 8. pie krūmiem neģēlīgais plē̦suoņa bija izgāzis savu atriebību Sudr. E. agrāk vilks ne˙maz nebijis tāds plē̦suoņa kâ tagad LP. V, 78. viņš pārvērtās par četrkājainuo plē̦suoni VII, 911. kad zuoslē̦nus pirmuo reizi ārā laižuot nuosveŗ, tad tuos neaiztiek nedz vārnas, nedz citi plē̦suoņi RKr. VI, 55.

Avots: ME III, 341

puparka,

1) "ļuoti salāpīti kamzuoļi, zeķe";

2) die Flickerin
Etn. IV, 167. In der Bed. 1 erinnert es an r. фуфайка "Kamisol", vgl. auch pupurêt 1.

Avots: ME III, 414

rãtns, rãte̦ns Iw., rãts Lautb., artig, wohlerzogen U.: rātns bē̦rns. rātni sveicināt Seifert Chrest. III, 144. uz Vārdiņa rātnuo piedauzījumu Pasaules lāpītājs 53. Zu rãt 1.

Avots: ME III, 499

rūzaîns, rùzans ² (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Selsau, Sessw., Heidenfeld, Ge.Buschhof, rùzans ² Warkl., rūze̦ns Jürg., rùze̦ns ² Bers., Meiran, rùzins ² Bers., KL, Saikava, = rūsains, rostfarben, rötlich, gelblich braun: aitiņa rūzainām kājiņām BW. 7905, 2 var. spalva īsa un rūze̦na Bračs. ar tē̦va rūzanuo mėteli Zalktis. ar salāpītajiem, rūze̦najiem svārkiem Vēr. II, 905. rūzans suns A. v. J. 1896, S. 754. rūze̦nas smilgas V. Eglītis. ielēca rūze̦ns, ielēca pe̦lē̦ks BW. 19126, 1.

Avots: ME III, 574

sabâzt, freqn. sabâzît, tr., zusammenstopfen, fest einstecken, dicht anfüllen: sabāž barību mutēs LP. I, I1. viņš sabāž ruokas kabatās JR. VII, 97. visi ļaundaŗi bij sabāzti cietumā Krišs Laksts 87. sabāzt maisu pilnu. Refl. -tiês, sich fest einstecken: Jurītis bij sabāzies abas ruokas kabatās Pasaules lāpītājs 26.

Avots: ME III, 592

sadrebinât, tr., erzittern lassen, machen: viegls smaids tai sadrebināja lūpas MWM. IX, 357. viņa galviņu briesmīgi sadrebināja Pasaules lāpītājs 13. nenuoslīkāt vis! bet sadrebināja gan? (machte es euch erzittern?) Duomas III, 959. prieka šaušalām sadrebināta Dünsb. Refl. -tiês,=sadrebêt(iês).

Avots: ME III, 613

sadrũminât, tr., betrüben, finster, melancholisch machen: katra pārmaiņa cilvē̦ku sadrūmina Pasaules lāpītājs 55. sirds sadrūmināšana Kundziņš Kronw. 126.

Avots: ME III, 614

I sagrìezt, tr.,

1) zusammendrehen, -wickeln, (her)umdrehen, -kehren, verdrehen, seitwärts drehen, kehren, lenken:
žņaudzekli ap purnu sagriezt SDP. I, 11. sagriež bārzdu ķīlītī BW. 13170. riņķī astes sagriezuši 14431. tie sagriež labi prāvas siena grīztes BW. III, 1, 23. gurstē sagriezts lakats Etn. III, 28. mati sagriezti virs galvas Stari I, 69. mati bij sagriezti pakausī. . . grīztē R. Sk. II, 251. sagriezis (savirpinājis) vārpas kuškuos LP. VI, 124. pēc pavediena sagriezts, fadenformig zusammengedreht Brasche. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. brāļi sagriezuši ce̦pures uz vienu ausi JK. V, I, 27. sagriezt krūtis pretī Aps. V, 4. sirmi zirgi auzas ēda, muguriņas sagriezuši BW. 19823. sagriez, dievs, rudzus, miežus Jāņa tē̦va tīrumā! 32852. sagriezt luopus čupā, das Vieh zusammentreiben Grünh. sagriezu luopus mežiņā, lai nepamana, kur ganu Latv. tie luopus sagriež uz guļu Plūd. Rakstn. I, 108;

2) zudrehen:
zārks bijis ar klūgām cieši jāsagriež LP. VI, 109. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrehen, -wickeln, sich verdrehen; sich seitwärts kehren, die Richtung ändern:
jumti sagriezušies un sabuozušies Seifert Chrēst. III, 3, 44. zirgi sagriežas gar mietiņiem, die Pferde wickeln das Seil um den Stab so, dass es kurz wird und sie nicht mehr von der Stelle kommen Grünh. bē̦rni iebrēcās un sagriezās vienā muskulī Pasaules lāpītājs 23, guovis sagriezās muskulā un apgulās uz sagre̦muošanu Vēr. II, 1290. viņa duomāšanas aparāts bij uotrādi sagriezies ebenda 34. vējš sagriezies, der Wind hat sich geändert Mag. XIII, 3, 63;

2) Part. praet. sagriezies, verstimmt, übellaunig:
muižas kungs aizgāja sagriezies uz mājām LP. IV, 22. vīrs tāds sagriezies pāriet mājās VI, 10.

Avots: ME II, 630

sakàmpt, tr., ergreifen, festhalten, umarmen U.: sakampj ķe̦tnās akmini Krilova pas. 56. Kunavs bij sakampis suni pie ausīm Pasaules lāpītājs 29. sakam̃pt uotru aiz apkakles Dunika. pļāvējs labību sakampj Jesaias 17,5. labāki lai gatavs gaida, nekâ kad pēc nezin, kur un kâ sakampt Apsk. v. J. 1903, S. 193. Refl. -tiês,

1) für sich ergreifen, erraffen;

2) einander ergreifen; sich (beim Geschlechtsakt) umarmen: duj mušiņas sakampās BW. 35081 var.... tik cieti turē̦dams, ka sakampušies pirksti bij gluži bāli-zili Alm. Kaislību varā 29;

3) viel in sich aufnehmen: brandvīna sakampies Janš. Čāp. 39.

Avots: ME II, 644

sakuodît, tr., freqn., (wiederholt) zerbeissen, zernagen Spr., Wid.: suns sakuodīja... ruoku Pasaules lāpītājs 14. uz auguoņiem... liek... jukām ar sāli sakuodītu maizi Etn. IV, 2.

Avots: ME II, 661

sakrist, intr.,

1) zusammenfallen, verfallen, einfallen,
(fig.) mager werden: ala... sakrīt LP. I, 66. sē̦ta bij sakritusi Stari I, 132. sakritušas ē̦kas Pasaules lāpītājs 19. sakrita par pe̦lnu čupiņu JR. III, 68. sakrīt mieži līdumā BW. 33197. sakritusi maize, nicht gut ausgebackenes, schliefiges Brot. ja kāzu plācenis sakrīt, tad jaunajiem būšuot nelaimīga dzīvuošana Etn. II, 61. nuotiesātais stāvēja bāls un sevī sakritis Sadz. viļņi 60. mans spē̦ks... sakritis Psalm 31, 11. kai ragana cē̦rt, tai jauneklis sakrīt zemē līdz ceļiem Pas. II, 142. - zirgs sakrīt, das Pferd wird mager. sakrituši vaigi, eingefallene Backen Ahs.;

2) auf einen Haufen fallen; zusammen über etwas herstürzen
U.: meitas gar sē̦tmalu sakritušas BW. 35245. precenieki pie mielasta sakrita tūdaļ Odiseja II, 35. cūkas sakrīt pie siles, die Schweine stürzen über den Trog her U.;

3) niederkommen, gebären:
sieva sakritusi, das Weib ist niedergekommen. pirts viņam būs sakritusi, sein Weib wird wohl niedergekommen sein (aus der Umgegend von Talsen);

4) übereinstimmen, zusammenpassen:
diezin, vai mēs sakrītam kuopā! Poruk. sakrīt (Var.: sade̦r, saiet) dziesma mums dzieduot, i[r] valuoda runājuot BW. 317, 3. duomas arī viņiem sakrita Dok. A. vîņam nesakrita ar tiem Valdis Stabur. b. 314. Refl. -tiês, zusammenfallen, verfallen: sakrītas viss vienā galuodiņā Vīt. 54. naudas maks sakrities Austr. K. Glūns 98. izskaties gan drusku bāls, sakrities MWM. IX, 406.

Avots: ME II, 655, 656

sakurzât Wid., Grosdohn n. Etn. I, 137, sakurzuôt, sakuržât, schlecht flicken (perfektiv): salāpīts, sakurzuots iet uz mežu putnu kaut (Rätsel) RKr. VII, 1180. tas nabags brauc kâ nekâ sakuržātās ragavās Odensee. Refl. sakurâtiês, sakurzakâtiês "sapenterēties, samurkšīties."

Avots: ME II, 660

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

II samudinât, tr., anfeuern, zu etwas ermutigen Celm.: tas mani... samudināja spert šuo suoli Rainis. Lība, samudināta... Pasaules lāpītājs 23.

Avots: ME II, 689

saplaisnêt N. - Peb., saplaîsnât ² , -ãju Koddiack, saplaĩsnât Neuhausen, rissig werden, bersten, Ritzen bilden: vecītis izvilka nuo kabatas saplaisnējušu cigāru Pasaules lāpītājs 169. sakaltusi zeme saplaîsnē (Sessw., Nötk., Salgaln, Ruhental, Fockenhof, A. - Schwanb., Lös., Odsen) oder saplaîsnā Preekuln, Nötk., Laud., Sessw., Festen. le̦dus saplaîsnājis ² od. saplaîsnējis ² Schibbenhof.

Avots: ME II, 701

saplāksterêt, tr., mit einem Pfiaster verkleben: saplākste̦rētajā de̦gunā Pasaules lāpītājs 97.

Avots: ME II, 702

sasalˆdêt, tr., erkälten; gefrieren machen. Refl. -tiês, sich erkälten: māsiņa ņuo dīķa nākuot sasaldējusēs Pasaules lāpītājs 15.

Avots: ME III, 726

sašaũt, tr.,

1) zerschiessen, verwunden
U.: sašauj... svētelim spārnu LP. I, 174. šaut man šāva, nesašāva (Var.: šautin mani nenuošāva) BW. 30747 var.;

2) schiessend erlangen; erschiessen (auf eine grössere Menge bezogen):
stiprais sašauj divas mucas putnu gaļas LP. IV, 13;

3) schnell schiebend stossen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen; perfektiv): lai sašaunuot maizi krāsnī LP. VI, 840; 4j zusammenfügen: galdi (Bretter) še ir sašauti L.;

5) intr., einen tüchtigen Hieb versetzen:
Homs sašāva zirgiem Pasaules lāpītājs 251. Refl. -tiês,

1) sich zerschiessen, sich schiessend verwunden;

2) hesein-, hineinschiessen, -stürzen:
asaras viņai sašāvās acīs A. XX, 122. sārtums sašāvās vaiguos B. Vēstn.;

3) zusammenfallen:
plācenis... sašaunas kuopā Etn. II, 61.

Avots: ME III, 754

sašķuobît, tr., freqn. zu sašķiebt, seitwärts neigen, schief, wacklig machen, krümmen Wid.; in Bewegung setzen Spr.: smaids... sašķuobīja viņa lūpas JR. V, 64. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, schief, wacklig werden: ve̦cā pirtiņa bija sašķuobījusies uz vieniem sāniem Nötk. mājas sašķuobījušās kâ nabags uz kruķa Pasaules lāpītājs 19. dambis bij nuo uguns sašķuobījies A. XX, 349. rats ir sašķuobījies greizi R. Sk. II, 6. sašķuobījušuos ģīmi MWM. IX, 519.

Avots: ME III, 756, 757

sašļukt, intr., zusammenfallen, in der Dicke abnehmen, zusammenschrumpfen U.; (fig.) arm werden Ronneb.; den Mut verlieren U.: alum putas sašļuka Dunika. guba ar·vien vairāk sašļūk Purap. Kkt. 61. Horns grīļuojās un sašļuka Pasaules lāpītājs 91. ruokas nuogurs un... ceļi sašļuks Ezechiel 7, 17. tad nu ir sašļucis (sašļukuse), der (die) ist mal zusammengefallen, mager geworden Mag. XIII, 2, 69. žē̦l viņai... bija šā sašļukušā, liesā auguma A. XX, 615. biedru skaitlis sašļuka Kundziņš Kronw. 127, ieņē̦mumi bija sašļukuši Berl. Māte 32. visa vara spēji sašļūk Skuola III, 227. cerībai pa˙visam sašļūkuot A. XX, 36. Jēkaba veselība bija sašļukusi Plūd. Rakstn. II, 338. vai še nav dūšai pa˙visam jāsašļūk! Kaudz. M. 297. sašļucis prāts (entmutigter Sinn) Wolm.

Avots: ME III, 757, 758

sašũstît, tr., freqn. zu sašũt, (lose, oberflächlich) zusammennähen, zusammenhefteln: sašūstīts, salāpīts BW. VI, S. 161.

Avots: ME III, 759

satrãpît Spr., Wid., satrāpt. tr., (an)treffen: Līna satrāpīja... puišus Pasaules lāpītājs 232. dievs zin, vai tu viņu... satrāpīsi mājā Tirzm. nevarēju viņa ne˙kad satràpt ² mājā Lis. Refl. satrãpîtiês,

1) sich treffen
Spr.;

2) eintreffen, passieren
Wid.: rudzu kulšana un sēšana satrāpījās vienā laikā Dunika.

Avots: ME III, 765

savaražât,

1) od.

3): s. (kaut kâ sapīt vai salāpīt) ve̦cu gruozu vai maisu, kuo nevar kārtīgi salāpīt Südostlivland;

3): s. (= savārstīt) zeķes caurumus Schrunden.

Avots: EH XVI, 463

savaržât,

1) "hastig, liederlich und nachher schwer lösbar umbinden
Nötk., (mit ar̃) C., N. - Peb.: viņa... savaržāja priekšauta saites ratam ap ragiem Seiboit;

2) "?": savaržāts (Var.: salāpīts) iet mežā putnus dzìt BW. VI, S. 161;

3) verwirren,
sarežģît: s. dzijas Vank., Adsel, Festen, Selsau, Druw., Sinolen, Odsen u. a.;

4) hastig und ungewandt zusammentrakeln
(mit ar̃ ) Schujen, Serben. Refl. -tiês, sich verwickeln ("iekulties tādās darīšanās, ka nevar vaļā tikt") Erlaa.

Avots: ME III, 781

siruobs,

2): "akas gruods" Gaigalava; siruobi Sonnaxt, der Brunnenkasten;
sirubi "baļķu sienas" Auleja: izcirst vienu vaiņuku sirubu; siruobs "akas vai ē̦kas baļķu krāvums" Kaltenbr.: siruobā ietilpst visas sienas. šķūnī siruobu jau piekrāve ar sìenu (t. i. līdz sānu siênu malām) ebenda (hierher gehört wohl auch das Beispiel ME. III, 848 unter 1). ve̦cas akas siruobu izlāpīt Tas latv. draugs 1841, S. 205 f. ar lieliem, cietiem siruobiem tuo (ein Schiff) atkal uzcēle Latv. Av. 1840, No 24.

Avots: EH II, 489

šķêpene ² , eine dreikantige Stopfnadel Nigr., eine Art Nadel: trīs adatas: viena maza, uotra lielāka, un trešā ir šķēpene, - ar tuo varēsim šūt un lāpīt visas biezu biezās sumpatas Janš. Mežv, ļ. l, 144. Vgl. šķē̦padata.

Avots: ME IV, 33

sliñks, faul, träge: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss, kâ pagale, kâ sisenis. slinka kâ cūka. slinkam gudra mute. kas slinkam duos maizi! kungam slinki kauli. viņš tik slinks, ka savu actiņu nevīžuo aiztaisīt LP. VI, 188. nevarēja sūdzēties, ka tas slinks pie darba JR. V, 1, 64. aizjūdza tautu dē̦ls slinku (Var.: kūtru), laisku kumeliņu BW. 26506, 2 var. - Subst. sliñkums, das Faulsein, die Trägheit: Sprw. slinkums nav labums. slinkums ir visa ļauna pereklis. muižas meita ieraduse slinkumā (Var.: laiskumā), kārumā BW. 12132. slinkumu lāpīt, faulenzen U., Grünh.: kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628. Wohl als ein Kuronismus zu li. sliñkas dass. (mit iñ nach Būga KZ. LII, 296) Tiž. I, 325, LitMnd. I, 350 u. a.

Avots: ME III, 933

snauška L., Vīt., (mit àu ² ) Saikava; Selsau, Warkl., Gr.-Buschhof, snàušķis ² Warkl., snauža U., (mit aũ ) Bauske, Selg., Siuxt, = snaũdulis: mierīgais snauška kâ kaitināts pietrūkās Dz. V. skaļā balsī snauškas (acc. pl.) sauc, lai muostas tie Blaum. Fricim vajadzē̦tu... snaušķim būt Lieventhal Brez. u. Hav. 224. pēdējā guļa un snauža Pas. lāpītājs 21. savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi, ...snaužas Austrirlš K. Glūns 26; snàuža ² Saikava, Gr.-Buschhof, jem., der beim Arbeiten träge ist.

Avots: ME III, 974

‡ spadauc! Interj.: sp. (mit -ts geschrieben)! un ar vienu lēcienu Kunavs bij pie ... durvīm Purap. Pasaules lāpītājs 13.

Avots: EH II, 544

spãrdulis Nigr. (li. spar̃dulis "ein Stoss"), wer um sich zu schlagen, zu zapppln liebt: Grieta... pievilka mazuo spārduli Pas. Lāpītājs 14.

Avots: ME III, 986

‡ I šurķis Frauenb., Purap. Pasaules lāpītājs 206, ein Schurke.

Avots: EH II, 658

šuva, šuve Dr., die Naht: svārku šuva Aps. Pie pag. tiesas 11. aizdiedz svārkiem šuvi Puriņš Nauda 1. pārtrūka brunču šuva BW. 382, 13 var. maisam palikuse šuva vaļām LP. V, 388, māte tāda lāpītāja, ka tik ar pūlēm var atrast ielāpu šuves RKr. VIII, 73. kažuoks nuošūts pa šuvju vietām ar me̦lnām siksnām Kaudz. M. 17. galvas kausa kaulu savienuojumus sauc par šuvēm Māc. p. dz. 44. Zu šũt.

Avots: ME IV, 108

svipšķêt, mit verbissenen Zähnen (zischend) sprechen Bauske: "kad tevi - ve̦lnamāte tāda!" Līze svipšķēja Pasaules lāpītājs 23.

Avots: ME III, 1161

trãns, der Tran, Fischtran: zivju trāns SDP. VIII; 60. trāna zābaki (mit Tran eingeschmierte Stiefel) Pasaules lāpītäjs 19. Nebst li. tróna und estn. (t)rāń aus mnd. trân.

Avots: ME IV, 227

uzkalˆns,

1) uzkalˆās AP., Bers., Golg., Saikava, Sessw., (mit alˆ ² ) Widdrisch, uzkalns L., U., uzkalne Janš. Mežv. ļ. I, 164, Warkl., Demin. uzkalˆnīte Saikava, uzkalnis Etn. III, 161; Kaudz. Izjurieši 241, der Hügel, Anberg
U.: smilšu uzkalnītis A. Melnalksnis MazsaIaca 14. sausākie uzkaļņi ir pasusējuši Vīt. 44. laukumam pa vidu ve̦lkas mazs uzkalnītis Pasaules lāpītājs 77. kapsē̦ta uzkalniņā Janš. klajā uzkalnā Janš. Bandavā II, 366. uzjājuot nelielā uzkalnī Mežv. ļ. I, 154. ceļš iet uzkalnē (bergauf) Warkl.;

2) der Gipfel eines Berges
Salis.

Avots: ME IV, 338

uzklât,

1) aufdecken:
krustmāte pagādāja cisas un uzklāja paladziņu BW. I, S. 189. tas ir... ielāps..., kuo bikšu dibe̦nam uzklāt Pasaules lāpītājs 5. priekšauts bij uzklāts uz galdiņa Krišs Laksts 5. galdu uzklāt U., LP. IV, 10, den Tisch aufdecken. uzklâjamais, die Decke, Überdecke Sassm.: uzklājamuo se̦dz uz maizes abras; entdecken L.;

2) Schläge versetzen, aufzählen:
Šņīlabam mežkungs uzklājis piecpadesmit uz sē̦damā Upīte Medn, laiki 56. Refl. -tiês,

1) sich (von selbst) aufdecken:
galdiņš uzklājies;

2) sich aufdecken:
viņa sev lakatu uzklājusies.

Avots: ME IV, 342

uzkuôda V., uzkuods LKVv., Plur. uzkuôdi (li. gen. pl. užkandų̃ Jušk. SvD., No 124,4), der Imbiss; uzkuôdas, das Dessert, der Nachtisch Dr.: māte pasteidzas sarīkuot uzkuodu Pasaules lāpītājs 155. pacienādams tuos ar šņabi un uzkuodu Janš. Dzimtene2 III, 47. visādas aukstas uzkuodas Seibolt. artists, pienācis pie bufetes, apskatīja uzkuodus Zeltmatis. tādu labu svētdienas uzkuodu Janš. Bandavā II, 172. es dabūšu ābuoļus uzkuodai Cālītis Dzīvība 104. kungs uzliek klaipu maizes, spaini alus, bet Ansim tas tik tâ uzkuodam LP. IV, 9. tevî ar māsu uzkuodam patērēšu VI, 502.

Avots: ME IV, 348

uzsàukt,

1) zurufen
U.: brālis uzsaucis saviem zvē̦riem LP. IV, 54. u. kam bargā balsā; wiederholt und energisch zurufen: šis sauc uz˙saukdams, lai ve̦lkuot atpakaļ LP. VI, 581 (ähnlich 404, 514, 828);

2) ausbringen (einen Trinkspruch):
u. kam augstas laimes;

3) heraufrufen:
u. kuo pie sevis augšā; u. puišus nuo miega. vecis varuot uzsaukt garus Pas. lāpīt. 93;

4) aufrufen, nennen:
bez jau agrāk uzsauktiem vēl minam A. Melnalksnis Mazsal. 38;

5) (Verlobte) aufbieten (in der Kirche)
L., U.: dzirdēj[u] savu augumiņu baznīcā uzsaucuot BW. 15885. mācītājs jaunuo pāri trīs svētdienas uzsauca baznīcā BW. III, 1, S. 42. Kārlis jau šuodien uzsaukts A. v. J. 1897, I, 37. Refl. -tiês,

1) sich (als Verlobte) aufbieten lassen:
vajadzēja "uzsaukties" baznīcā BW. III, 1, S. 90. likuši uzsaukties, sie haben sich aufbieten lassen;

2) einander (einen Trinkspruch) ausbringen:
uzsaukušies cits citam augstas laimes.

Avots: ME IV, 375

uzskatît,

1) anblicken, ansehen
LKVv.: smuks tu esi uzskatāms BW. 12285, 1. piesarku... tautu dē̦lu uzskatuot 15680;

2) aufsehen, beaufsichtigen:
uzraugi uzskatīja strādniekus I Kön. 5, 16. linus uzskatīt Jaun. Mežk. 148;

3) ansehen (halten) für:
tevi par savu brāli vairs neuzskatīšu Degl. Vecais pilsk. 34;

4) = saskatît 1, ausschauend, suchend erblicken: meklējis un uzreiz uzskatījis, kur sieva ir Pas. IV, 191;

5) = uzredzêt ^2: abi... uzskatījuši vienu līgavu LP. VI, 351. Refl. -tiês,

1) anschauen, anblicken
Spr.: viņš man stingri uzskatījās virsū. sargātājus ugunīgām acīm uzskatīdamies Pas. III, 82. uzskaties uz mums žēlīgi! Dziesmu gr. 24, 5;

2) aufmerken
Grünhof: sieva uzskatījās, ka labi būtu... ēst I Mos. 3, 6;

3) beaufsichtigen
Grünhof: licis pavāram meitas par nakti uzskatīties LP. IV, 228. uzškaties... luopus! Pas. lāpīt. 79;

4) einander ansehen, aufsehen.
Subst. uzskatîšana, das Ansehen, Aufsehen: vārdi nebij tur pakārti uzskatīšanas dēļ Aps. r. V, 19.

Avots: ME IV, 378

‡ var̂žît, -iju "peņķēt, režģīt, pavirši šūt, lāpīt" Sonnaxt; "siet saiti krustu šķē̦rsu salīkumuojuot" KatrE. Refl. -tiês "režgīties, sajukt juceklī" KatrE.; suns var̂žījas (pinas) pa kājām ebenda.

Avots: EH II, 759

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

II žākars,

1) ein Plauderer
Ruj. n. U., ein Schwätzer (žākars) Mag. XIII, 2, 45;

2) ein ausgelassener Knabe, der auf Bäume zu klettern pflegt:
kur tu tādam žākaram spēsi biksas salāpīt? Frauenb.; "= draiskulis" Schujen.

Avots: ME IV, 795

I zmur̃kšis Trik., zmur̃kšķis Wainsel, (mit ùr ² ) Grawendahl, etwas Zusammengezogenes: nav vīžuojis pastalas labi salāpīt: savilcis zmurkšķī Wainsel. Vgl. murkšķis 4.

Avots: ME IV, 747