akmeņpluka
akmeņpluka, ‡
2) eine zum Färben gebrauchte Steinflechte:
nuokrāsuoju vilnu ar akmeņpluku brūnā krāsā Dond.
Avots: EH I, 66
2) eine zum Färben gebrauchte Steinflechte:
nuokrāsuoju vilnu ar akmeņpluku brūnā krāsā Dond.
Avots: EH I, 66
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'luka' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'luka' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (20)
akmeņpluka
klukači
klukažāt
klukažât, - ãju, intr., langsam vorwärts kommen [?]: es ar savu klukaziņu citiem līdzi klukažāju BW. 27262.
Avots: ME II, 234
Avots: ME II, 234
klukaziņa
klukaziņa
luka
lukausis
pluka
I pluka,
1) eine Wollzotte,
vilnas šķipsna Dond.;
2) Plur. plukas, was beim Flachsschwingen abfällt
Dond.: linus kulstuot atkrīt daudz pluku. Zu plukt 2.
Avots: ME III, 355
1) eine Wollzotte,
vilnas šķipsna Dond.;
2) Plur. plukas, was beim Flachsschwingen abfällt
Dond.: linus kulstuot atkrīt daudz pluku. Zu plukt 2.
Avots: ME III, 355
pluka
pluka
pluka
IV pluka, Interjektion: flaga lē̦ni plivinājās: pluka, pluka Baltp. I, 14. plukainis, ein Abgelumpter VL. n. Heniņ. Zu plukt.
Avots: ME III, 355
Avots: ME III, 355
plukans
plukans
plukas
plukas,
1) Stein- oder Baumflechte:
ar akmeņu un kuoku plukām mē̦dz ravināt dze̦lte̦nbrūnu vilnu Dond. n. RKr. XVII, 47. akmeņu pluka, die braune Farbe, welche das Färben mit diesem Mooseergibt Dond.;
2) s. pluka I 2. Wohl zu plukt.
Avots: ME III, 355
1) Stein- oder Baumflechte:
ar akmeņu un kuoku plukām mē̦dz ravināt dze̦lte̦nbrūnu vilnu Dond. n. RKr. XVII, 47. akmeņu pluka, die braune Farbe, welche das Färben mit diesem Mooseergibt Dond.;
2) s. pluka I 2. Wohl zu plukt.
Avots: ME III, 355
plukata
plukata, comm., plukats, ein Habenichts, ein Lump U., ein Zerlumpter: puisi, pulsi, plukatiņ (Var.: pluskataini, kankardanci, kankarīti, skarainīti u. a.), nenāc meitu pulciņa! meitas tevi kājām spēra, suņi draiskas dricināja BW. 20430, 5. kas nu tādam plukatam naudu aizduos? C. katram plukatam, kas uz parādu vien dzīvuo Stāsti Kraukj. kr. 7. tu plukata, tev ne˙kā nav pie dvēseles! Dond. plukats un vazaņķis Mag. II, 3, 45. - Der Pl. plukatas, Lumpen: ubags dancuo, ka plukatas le̦c gaisā Sassm. Zu plukt.
Avots: ME III, 355
Avots: ME III, 355
plukatains
plukatība
plukatĩba* lumpiges Wesen, Lumperei: vīrs, kas nuogrimis . . . plukatībā A. XI, 584.
Avots: ME III, 355
Avots: ME III, 355
plukatnieks
plukats
Šķirkļa skaidrojumā (43)
atsludināt
iegribēt
ìegribêt, verlangen, begehren: bē̦rni... iegrib visu tuo, kuo viņi re̦dz A. XX, 923. Refl. - tiês, plötzlich Verlangen nach etwas empfinden: kungam iegribējās gulēt LP. VII, 183. ve̦lnam viņu (kartupeļu) ļuoti iegribējās JK. V, 93. sātāns ir jūs ļuoti iegribējies sijāt Glück Lukas 22, 31.
Avots: ME II, 18
Avots: ME II, 18
kugaža
kugaža Oberl, n. U., kuguža, ein kleines, winziges (und dickes Wid.] Frauenzimmer: citiem vīriem lielas sievas, man bij tāda kugužiņa (Var.: pugažiņa, kukažiņa, klukaziņa) BW. 27262 var.; 27264. - [iet kugažu kugažām Trik. "hinken".- Wohl zur Wurzel von kudzums.]
Avots: ME II, 299
Avots: ME II, 299
lempars
līdzināt
lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),
1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];
2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;
3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];
4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;
5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];
6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;
7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;
[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;
9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,
1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;
2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.
Avots: ME II, 481
1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];
2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;
3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];
4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;
5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];
6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;
7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;
[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;
9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,
1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;
2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.
Avots: ME II, 481
ļuks
ļuks [Bauske, Wandsen, Mitau], schlaff herabhängend: ļukas ausis BW. 25875, 7. Vgl. luka und ļukt.
Avots: ME II, 542
Avots: ME II, 542
ļukt
ļukt, [ļùku Wolmarshof, Ruj., Bers., Wandsen, Lautb., Dond. od.] ļukstu, ļuku, intr., schlaffherabhängen [Wessen]: sunim ausis ļukst uz zemi Mar. [lapas puķei sak ļukt Dond.) cukām ļukušas (gew.: nuoļukušas) ausis Karls. [(sunītis) ļukušām austiņām Pas. I, 177. Vgl. ļuks, luka, lukt, lukns].
Avots: ME II, 542
Avots: ME II, 542
mēnesis
mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,
1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. 2 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;
2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. 2 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].
Avots: ME II, 616
1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. 2 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;
2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. 2 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].
Avots: ME II, 616
nejauši
nejaũši C., nejaûši Smilt., nejaušis Seib., nejaušu, Adv., unvermutet, unverhofft: tas man nejauši tâ gadījās. jūs nuo manis bēgtin bē̦gat, ja nejaušis kur satiekamies Seib. Schon bei Manz. nuo nejauši, auch nuo nejaušu, [nuo nejauša Glück Lukas 10, 31], nach dem deutschen "von ungefähr": nuo nejauši gadās saimniecei ieiet kūtī Etn. III, 92. [juo nuo nejauši e̦sam mēs dzimuši Glück Weish. Sal. 2, 2.]
Avots: ME II, 717
Avots: ME II, 717
nopluskis
nùopluskis, zerlumpt: nuopluskis zē̦ns. nuopluskusi meitene Naud. tie plukatas, nuopluskušie ganu zē̦ni.
Avots: ME II, 832
Avots: ME II, 832
novakarēties
[nuovakarēties, nuovakarāties, Abend werden: kad jau bij nuovakarējies Glück Richter 19, 11. diena jau sāce nuovakarāties Lukas 9, 12.]
Avots: ME II, 882
Avots: ME II, 882
novecēt
nùovecêt, nùove̦cuôt, intr., alt werden, veralten: mana acs ir nuovecējusi (jetzt: nuovecējusies) manu vaidnieku dēļ Psalm 6, 8. pie māmiņas meitas auga, pie arāja nuovecēja BW. 3151. viss nuove̦cuo Kaudz. nuove̦cuojušas ē̦kas Saul. nuove̦cuojis tautu dē̦ls, nuove̦cuojis uozuoliņš (Var.: nuovecējis) BW. 13041. Refl. -tiês, [bei Glück Lukas 12, 33 nuove̦cāties], alt werden, ableben, veralten: nuovecējies cilvē̦ks, ein abgelebter Mensch; nuovecējies vārds, ein veraltetes Wort.
Avots: ME II, 884
Avots: ME II, 884
pielūgt
pìelùgt,
1) (zur Genüge) bitten, anflehen, bittend überreden:
dē̦lu māmiņai meitu mātes jāpielūdz Biel. 1243. nu pielūdzu meitas māti, nu būs jauna līgaviņa BW. 14701. brūtgānam brauca līdz muižas... kruodzinieks vai melderis, kâ nu kuŗu pielūdza BW. III, 1, S. 52. ķēniņš nav pielūdzams;
2) beten (mit und ohne Anfügung von
dievu), = anbeten: kad tu manis pielūgsi (so du nun mich willst anbeten), tad šis vis˙nuotaļ tavs būs Glück Lukas 4, 7. Refl. -tiês,
1) sich erbitten
U.;
2) um Verzeihung, Erlass der Strafe bitten
U.: pielūdzies nu tē̦va, tad būs labi! Latv.;
3) den Bitten nachgeben:
neļauties pielūgties LP. II, 55. Subst. pielùdzẽjs, der Anbeter, der Verehrer: viņai daudz pielūdzēju Degl.
Avots: ME III, 269
1) (zur Genüge) bitten, anflehen, bittend überreden:
dē̦lu māmiņai meitu mātes jāpielūdz Biel. 1243. nu pielūdzu meitas māti, nu būs jauna līgaviņa BW. 14701. brūtgānam brauca līdz muižas... kruodzinieks vai melderis, kâ nu kuŗu pielūdza BW. III, 1, S. 52. ķēniņš nav pielūdzams;
2) beten (mit und ohne Anfügung von
dievu), = anbeten: kad tu manis pielūgsi (so du nun mich willst anbeten), tad šis vis˙nuotaļ tavs būs Glück Lukas 4, 7. Refl. -tiês,
1) sich erbitten
U.;
2) um Verzeihung, Erlass der Strafe bitten
U.: pielūdzies nu tē̦va, tad būs labi! Latv.;
3) den Bitten nachgeben:
neļauties pielūgties LP. II, 55. Subst. pielùdzẽjs, der Anbeter, der Verehrer: viņai daudz pielūdzēju Degl.
Avots: ME III, 269
pieņemīgs
pieņemīgs Glück, angenehm, wohlgefällig: pieņemīgs pie visiem saviem brāļiem Hiob 10,3. viss, kas pie tā ir, tas ir ļuoti pieņemīgs Hohelied Sal. 5, 16. pravietis pieņemīgs.., savā tē̦va zemē Lukas 4, 24.
Avots: ME III, 277
Avots: ME III, 277
pirms
pirms (mit r̂ Mar. n. RKr. XVII, 109),
1) Adv., vorher, früher:
tuop pēc ar tuo cilvē̦ku niknāki nekā pirms Glück Lukas 11, 26;
2) Praepos., vor:
rītā agri pirms saules Etn. II, 65. pirms Jurģa (dienas) Etn. II, 84;
3) Konjunktion, ehe, meist in Verbindung mit
ne(kā), eher als: ūdens jau vārījās, pirms tu man biji sacījuse Blaum. Pazudušais dē̦ls 1 l. pirms kā iet istabā, tautas mūte nuobučuo BW. 14628.
Avots: ME III, 227
1) Adv., vorher, früher:
tuop pēc ar tuo cilvē̦ku niknāki nekā pirms Glück Lukas 11, 26;
2) Praepos., vor:
rītā agri pirms saules Etn. II, 65. pirms Jurģa (dienas) Etn. II, 84;
3) Konjunktion, ehe, meist in Verbindung mit
ne(kā), eher als: ūdens jau vārījās, pirms tu man biji sacījuse Blaum. Pazudušais dē̦ls 1 l. pirms kā iet istabā, tautas mūte nuobučuo BW. 14628.
Avots: ME III, 227
pļukata
pluksna
pluskains
pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.
Avots: ME III, 358
Avots: ME III, 358
plutka
pult
pult (li. pùlti) Manz., Fürecker, Glück, puolu, pulu, fallen U. (jetzt anscheinend im Volksmund ungebräuchlich): miegs puol uz ratiem un zirgiem Glück Psalm 76, 7. kas starp sle̦pkavām bij pulis Lukas 10, 36. patgalvis aplam iedams nuodauzās un puol par tuo akmini Manz. Post. I, 81. bagāts apgabals tiem atkal ruokās pula MWM. VI, 321. bijūt starp ienaidniekiem puluši De̦glavs Rīga II, 1, 230. Zu apr. aupallai "findet", ahd. fallan "fallen", arm. p'ul "Einsturz" u. a., s. Watde Vergl. Wrtb. II, 103.
Avots: ME III, 409
Avots: ME III, 409
puncāt
puncât, tr., mit dem Bleuel schlagen: pieiet pie bluka un sāk savīstītu kre̦klu puncāt Blaum.
Avots: ME III, 412
Avots: ME III, 412
radināt
radinât, tr.,
1) fakt. zu rast, gewöhnen:
darbā, darbam, pie darba, uz darbu radināt, zur Arbeit erziehen, an die Arbeit gewöhnen: tā jāsāk darbā radināt A. XI, 484. nu es tevi radināšu grūtajā darbiņā BW. 2251,8, 2. Ūsiņš savus divus dē̦lus darbiņam radināja Mag. XX, 3, 11. paldies saku māmiņai; ... ka(d) tā mani maz(u) e̦suot uz darbiem radināj[u]se BW. 6682. tē̦vs dē̦lu tūliņ nuo mazuotnes radināja pie darba A. v. J. 1900, S. 363. man pienākas . . . . jūs radināt uz prāta patstāvību Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. viņš centās... radināt un cietināt tuos rakstura stingrumā Janš. Dzimtene 2 I, ,193;
2) freqn. zu radît, (er)schaffen:
dievs spej... nuo šiem akmiņiem bē̦rnus radināt Glück Lukas 3, 8. Refl. -tiês, sich gewöhnen: jums . . . jāradinās... būt gatavībā uz visu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. tanīs (jūtās) vajaga radināties nuo pašām jaunām dienām Alm. Kaislību varā 132. kas nav radinājies atsacīties Kundziņš Kronw. 66. radinājies jele pie viņa un paliec ar mieru! Glück Hiob 22, 21.
Avots: ME III, 461
1) fakt. zu rast, gewöhnen:
darbā, darbam, pie darba, uz darbu radināt, zur Arbeit erziehen, an die Arbeit gewöhnen: tā jāsāk darbā radināt A. XI, 484. nu es tevi radināšu grūtajā darbiņā BW. 2251,8, 2. Ūsiņš savus divus dē̦lus darbiņam radināja Mag. XX, 3, 11. paldies saku māmiņai; ... ka(d) tā mani maz(u) e̦suot uz darbiem radināj[u]se BW. 6682. tē̦vs dē̦lu tūliņ nuo mazuotnes radināja pie darba A. v. J. 1900, S. 363. man pienākas . . . . jūs radināt uz prāta patstāvību Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. viņš centās... radināt un cietināt tuos rakstura stingrumā Janš. Dzimtene 2 I, ,193;
2) freqn. zu radît, (er)schaffen:
dievs spej... nuo šiem akmiņiem bē̦rnus radināt Glück Lukas 3, 8. Refl. -tiês, sich gewöhnen: jums . . . jāradinās... būt gatavībā uz visu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. tanīs (jūtās) vajaga radināties nuo pašām jaunām dienām Alm. Kaislību varā 132. kas nav radinājies atsacīties Kundziņš Kronw. 66. radinājies jele pie viņa un paliec ar mieru! Glück Hiob 22, 21.
Avots: ME III, 461
rocība
rùocĩba C., ruôcĩba 2 Karls.,
l ) der Besitz, das Vermögen, der Vorrat
(eig.: was man zur Hand hat): mums tagad nav ne˙kādas ruocības, wir haben nichts zur Hand, nichts vorrätig U. te nu visa mana ruocība, da ist alles, was ich habe U. liela, maza ruocība, Wohlhabendheit, Armut. Gaitiņi nebij nākuši pie lielākas ruocības Kaudz. M. 49. man nu bija tik liela ruocība, ka varēju dzīvuot kundziski tālāk MWM. X, 291. viņam bija maz ruocības Seifert Latv. Chrest. 11I, 325. mana ruocība tuo atļauj, ka es viņai varu palīdzēt Alm. krustības turēja divas vai trīs dienas, kâ kuŗiem ve̦cākiem bija ruocības. viņu starpā valdīja ruocība A. v. J. 1898, S. 129. tādu, kam sava ruocība Alm. kas neatsaka visai savai ruocībai, der nicht absagt allem, das er hat Glück Lukas 14,33;
2) die Bürgschaft
U.;
3) "Hantierung"
L.
Avots: ME III, 576
l ) der Besitz, das Vermögen, der Vorrat
(eig.: was man zur Hand hat): mums tagad nav ne˙kādas ruocības, wir haben nichts zur Hand, nichts vorrätig U. te nu visa mana ruocība, da ist alles, was ich habe U. liela, maza ruocība, Wohlhabendheit, Armut. Gaitiņi nebij nākuši pie lielākas ruocības Kaudz. M. 49. man nu bija tik liela ruocība, ka varēju dzīvuot kundziski tālāk MWM. X, 291. viņam bija maz ruocības Seifert Latv. Chrest. 11I, 325. mana ruocība tuo atļauj, ka es viņai varu palīdzēt Alm. krustības turēja divas vai trīs dienas, kâ kuŗiem ve̦cākiem bija ruocības. viņu starpā valdīja ruocība A. v. J. 1898, S. 129. tādu, kam sava ruocība Alm. kas neatsaka visai savai ruocībai, der nicht absagt allem, das er hat Glück Lukas 14,33;
2) die Bürgschaft
U.;
3) "Hantierung"
L.
Avots: ME III, 576
rūta
sala
I sala,
1): jūras salas maliņā BW. 20753 var.;
2): auch Alswig, Beļava, C., Heidenfeld, Meselau, N.-Rosen, Prl., Saikava, Sessw.;
3): pirku salu (einen Acker)
Evang. 1753, Lukas 14, 18. mums vēl viena s. ("lauka gabals") ābuoliņa japļaun Saikava.
Avots: EH XVI, 423
1): jūras salas maliņā BW. 20753 var.;
2): auch Alswig, Beļava, C., Heidenfeld, Meselau, N.-Rosen, Prl., Saikava, Sessw.;
3): pirku salu (einen Acker)
Evang. 1753, Lukas 14, 18. mums vēl viena s. ("lauka gabals") ābuoliņa japļaun Saikava.
Avots: EH XVI, 423
sālīgs
sàlîgs PS., sâlîgs 2 Rutzau n. FBR. VII, 122, Ruhtern, sāļîgs JR. VII, 1, salzig; "brackig (wie das Flusswasser an der Mündung)" Dr.- Sprw. sālīgs kâ špruksti. sarijies sālīga ūdens Odisēja IV, 71. ja ... sāls nelietis, ar kuo tas taps sālīgs darīts? Glück Lukas I4, 34. (fig.) dabūjis it sālīgu pērienu Janš. Bandavā II, 350.
Avots: ME III, 802
Avots: ME III, 802
saplukt
saplukt,
1): tad man sapluka ruokas Frauenb.; ‡
6) beim Brühen (zusammen mit einem farbigen Stoff) farbig werden
Salis: nu būs visi kre̦kli saplukuši nuo krāsainajiem brunčiem.
Avots: EH XVI, 437
1): tad man sapluka ruokas Frauenb.; ‡
6) beim Brühen (zusammen mit einem farbigen Stoff) farbig werden
Salis: nu būs visi kre̦kli saplukuši nuo krāsainajiem brunčiem.
Avots: EH XVI, 437
saprotīgs
sapruotīgs, verständig, vernünftig (nicht gebräucht.): sapruotīgi vārdi (vernünftige Reden) I Kor. 2, 4. sapruotīgā darbā Glück II Mos. 39, 3. gudrî un sapruotīgi ļaudis V Mos. 4, 6. tu šās (lietas) esi paslēpis... gudriem un sapruotīgiem un nuo tām ziņu devis... bērniņiem Lukas 10, 21.
Avots: ME II, 708
Avots: ME II, 708
sētmala
sẽ̦tmala U., sē̦tmāla Lesten, sē̦tmale, sē̦tmalis A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, sẽ̦tmālis Wolm., PS., A.-Autz; Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 3, sē̦tmals Glück, der Raum hart am Zaun U.: Sprw. nuo sē̦tmalas skrien pasaulē: man tā sē̦ta tâ nemīl, kâ tie sē̦tas sē̦tmalīši BW. 26645. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes sē̦tmalā (Var.: sē̦tmalē, sē̦tmalī) 12076. sē̦tmalīši (Var.: sē̦tas malas) nuoauguši asajiēm dadzīšiem 31063. kumeliņi mauru mina sē̦tmalē 1943 var. izme̦t tevi vēl kâ suni sē̦tmalī Siliņš 8. izej uz . . . lieliem ceļiem un pie sē̦tmaliem! Glück Lukas 14,23. (fig.) izkaisīt naudu pa sē̦tmalām (d, h. vergeuden, verprassen) LP. V, 301. sẽ̦tmalu meita Dond., eine Dirne. - sē̦tmalis "= kāršu sē̦ta" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112; "nîšu jeb riķu žuogs" Deg.
Avots: ME III, 834
Avots: ME III, 834
slepkava
sle̦pkava U., comm., sle̦pkave Glück (neben sle̦pkava Joh. 10, 1; Apostelgesch. 3, 14, dat.-instr. pl. sle̦pkaviem II Makk. 12, 6; Lukas 10, 30), comm., sle̦pkavs Manz. Lettus, Ugalen n. FBR. VII, 23, sle̦pkavis Dond. n. FBR. V, 130, f. sle̦pkaviene LP. VI, 27 (aus Ob.-Bartau), der Meuchelmörder,Mörder, Bandit U.: esi druošs: šinī biezuoknī tev sle̦pkavi neuzbruks Lautb. Luomi 113. šis sle̦pkave sūtījis manu galvu nuoraut Glück II Kön. 6, 32. zuobins ir trīts..., ka tas tuo ...sle̦pkavēm ruokā duos Ezech. 21, 11. tas ir viens sle̦pkave, šim sle̦pkavam būs nuokautam tapt IV Mos. 35, 16. jūs e̦sat tuo par sle̦pkavju bedri darījuši Matth. 21, 13.
Avots: ME III, 926
Avots: ME III, 926
šļucin
šļucin, zur Verstärkung von šļukt: gars kâ šļucin sašluka Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 79.
Avots: ME IV, 73
Avots: ME IV, 73
suska
suska Schibbenhof, Sessau, Neuenb., Salgaln, Pe̦nkule, Rutzau, Dunika, Irmelau, = lukata">plukata: kuo es tur tādu susku (auch in Frauenb.) guodināšu? MWM. X, 887. tāds suska muižaskungs A 1892, II, 257 (falsch!). nāc ārā, suska pe̦ska! BW. 16884. susku bārda, kuo tu gribi? RKr. VII, 1243; "ein Verkommener" Altenburg; "ein Liederlicher" Matk.; "ein Tölpel" Pilten (in - Pilten auch suskas "Flachs oder Wolle von geringer Qualität"); ein Mädchen von kleinem Wuchse Bornsmünde;"ein kleines (ungezogenes Schönberg, aufdringlich neugieriges A. - Bergfried) Kind"; "altes Gras" Ruj.; "ein fauler Langschläfer" Aahof; ein schlechtes Pferd Wid. Anscheinend zu sušķis.
Avots: ME III, 1126
Avots: ME III, 1126
svece
svece, ein acc. s. sve̦cu Glück Matth. 5, 15; Lukas 8, 16; Apostelgesch. 16, 29 u. a., nom. pl. sveči Pas. III, 246 (aus Rositten), die Kerze, das (Talgoder Wachs-) Licht: tē̦vs dedzina vaska sveci BW. 17800. sveču lējējiņa (gen. S.) 6828 (weitere Belege bei P. Schmidt RKr. XIV, 16 und XV, 32). kuoki kâ sveces taisni Jaun. R. V, l. sveci pūst U., ein Vexierspiel. sveces nesejs, der Laternenträger (ein Käfer) Mag. IV, 2, 150. sve̦cu (Glück Malach. 3, PS., Golg., Selsau, Schwanb., J. Zvaigznīte R. 117, L. Bērziņ) oder sveču (U., Mag. XX, 3, 58, Etn, l, 51 und II, 25) diena, Lichtmesse, sve̦cu (Einhorn) oder sveču (U.) mēnesis, der Februar. saules svece, die Königskerze (verbascum thapsus) Mag. IV, 2, 31, U. (unter saule), RKr. II, 80; Etn. III, 159; Konv. 2 587, Karls., Dond. Wenn dies Wort aus aruss. свѣчà entlehnt wäre, müsste es in der Wurzelsilbe ē (nicht e!) aufweisen, und auch im Falle einer spätern Entlehnung (als r. ѣ schon verkürzt war) wäre der gen. s. sve̦cu (mit e̦c!) I sehr befremdlich. Vielleicht gehört also svece - wenn urspr. "Harzfackel" - zu sve̦ki, wobei die jetzige Bed. durch r. свѣча beeinflusst sein kann; oder Umbildung eines *zvace (= li. žvãkė "Licht") nach r. свѣча?
Avots: ME III, 1145, 1146
Avots: ME III, 1145, 1146
teciņi
teciņi, = teceņi: Jancis sāk tecēt mazuos teciņuos D. Kleinb. J. 57. teci, mana līgaviņa, ar teciņus vārtus vērt! BW. 16219, 1. - Adv. teciņi Spr., BW. 1926, tecini, teciņu Spr., teciņus U., Spr., N.-Sackenhof, O.Bartau, teciņis N.-Bartau n. Etn. II, 48, tecinis, teciņiem, teciņām, Adv., in kleinem Trab: es teciņus (Var.: teciņi, teciņu, teciņiem, teciņām) vien tecēju BW. 3745; 28812; BW. I, S. 862, № 910, 2, tec teciņu, bārenīte! BW. 4666, 1. tec teciņis, kumeliņš! 14005. tec tecini vārtu vērt! 28503. teciņiem ietecēja talkas māte pagrabā 28504. teciņus viņam klāt steidzas Kra. Vīt. 4. teciņiem vien duodas dē̦lam palīgā A. XV, 249. meita pārskrēja tecinis vien mājā Etn. II, 48. vēl tāļu e̦suot redzēja tuo viņa tē̦vs . . . un teciņus apsakampēs (lief und fiel ihm um seinen Hals) Glück Lukas 15, 20. viņš iet tecins (li. tẽkinas) "teciņus" PlKur.
Avots: ME IV, 154
Avots: ME IV, 154
tumss
tùmss 2 Saikava, Sessw., Sonnaxt, tum̂ss 2 Dond. n. FBR. V, 125, = tùmšs: tumsa nakts Manz..Post. I, 112; BW. 33496. padebess bija tumsa Glück II Mos. 14, 20. tava miesa tumsa Matth. 6, 23. tumsas sirdes Manz. Post. I, 113. Ein schriftle. tumss vertritt wohl auch tumsis in tumsis bija; kur es iešu? BW. 15689 (aus N.-Bartau); doch s. auch tumsis. Subst. tumsums, die Dunkelheit, Finsternis: mēs staigājam tumsumā Manz. Post. I, 35. atspīdē̦tu tiem, . . . kas sēž tumsumā Glück Lukas 1, 79. alā, kur bija briesmīgs tumsums JK. V, 43. caur tumsas tumsumiem Rainis Uguns un nakts 96.
Avots: ME IV, 262
Avots: ME IV, 262
vaidinieks
vaidiniẽks,
1) vaidinieks Glück Lukas 19, 43, L., St., (mit aĩ ) Tr., vaidenieks Manz., vaidnieks Glück, U., einer, der Leid zufügt, ein Verfolger, Feind:
tu sasit visus manus vaideniekus Manz. Post. I, 9. jūs dieva vaidenieki Vecā Kurz. dz. grām. v. J. 1839, No 4, Strophe 9. manis dze̦nā vaidenieks ebenda No 70. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās Lapsa-Kūm. 199;
2) vaĩdnieks Wain., ein Kranker, Kraftloser, Altersschwacher;
3) vaĩdenieks Siuxt, der Kriegsgefangene.
In der Bed. 2 zu vaida(s), in der Bed. 1 (und 3?) zu vaids 3 resp. 4. Vgl. li. vaidiniñkas "der Zänker".
Avots: ME IV, 434
1) vaidinieks Glück Lukas 19, 43, L., St., (mit aĩ ) Tr., vaidenieks Manz., vaidnieks Glück, U., einer, der Leid zufügt, ein Verfolger, Feind:
tu sasit visus manus vaideniekus Manz. Post. I, 9. jūs dieva vaidenieki Vecā Kurz. dz. grām. v. J. 1839, No 4, Strophe 9. manis dze̦nā vaidenieks ebenda No 70. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās Lapsa-Kūm. 199;
2) vaĩdnieks Wain., ein Kranker, Kraftloser, Altersschwacher;
3) vaĩdenieks Siuxt, der Kriegsgefangene.
In der Bed. 2 zu vaida(s), in der Bed. 1 (und 3?) zu vaids 3 resp. 4. Vgl. li. vaidiniñkas "der Zänker".
Avots: ME IV, 434
valdonis
valšķība
valšķĩba C., valˆšķĩba PS. u. a., valšķība U., MWM. X, 647, valkšķĩba L., St., Vīt., die Falschheit, Betrügerei, Heuchelei: nedzen valšķību ar cilvē̦kiem runādams Glück Sirach 1, 27. sargājaties nuo tā rauga . . . kas ir valšķība (blēdība) Lukas 12, I. palīdz, ka es varu bez valšķības palikt! Gesangb. 463, 5.
Avots: ME IV, 460
Avots: ME IV, 460
varēt
varêt, -u (bei Glück auch -ẽju, falsch?), -ẽju,
1) können, vermögen:
Sprw. kuo viens nevar, tuo var uotrs Br. sak. v. 659, vēju ar dūri sagrābt nevar 1368. zâle tik gaŗa, ka izmēruot nevar RKr. VII, 122. kâ nevar, tâ nevar dabūt ārā Dīcm. pas, v. I, 38. tuo es ... nevaru ... paciest 39. mēs nevaram . . . izturēt 41. kâ varē̦dams, nach Kräften U. laipuo . . . kâ varē̦dams uz priekšu JK. III, 75. pūlējās cik varē̦dams 73. kur un kâ varams (wo und wie es möglich ist) Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 186. kas cilvē̦kam nevarējams, tas dievam varējams (was bei den Menschen unmöglich ist, ist bei Gott möglich) Glück Lukas 18, 27. kas tai bauslībai nevarējams bija Römer 8, 3. viņš sacīja man, tu gan varus dzīvuot II Kön. 8, 14. miegam nākuot i[r] nevaru nesnauduse vakarā (... kann ich nicht ohne zu schlummern auskommen) BW. 13735; 14275. iet bij man gājējai, es nevaru negājuse 17774. neē̦duse nevarēji 18948. valuodām vairs nevaru Biel. 1202; unpersönlich: vai varēs mūsiem ... tie ielīst Pas. IV, 21 (aus Lettg.), wird es uns möglich sein, da hineinzukriechen;
2) = vārêt U. (mit "?"): viņa līdzēja tumsu varēt Rainis Uguns un nakts 78. Refl. -tiês, = varêt I: tad tu pats varies (kannst dir) sienu un auzas meklēties, so magst du selber Heu und Hafer verschaffen Manz. 10 Gespr. tu varēsies uzturēties (du wirst dich erhalten können) U. Vgl. vara; ein dem le. varêt entsprechendes apr. Verbum wird dnrch apr. acc. s. epwarīsnan "Sieg" vorausgesetzt.
Avots: ME IV, 477, 478
1) können, vermögen:
Sprw. kuo viens nevar, tuo var uotrs Br. sak. v. 659, vēju ar dūri sagrābt nevar 1368. zâle tik gaŗa, ka izmēruot nevar RKr. VII, 122. kâ nevar, tâ nevar dabūt ārā Dīcm. pas, v. I, 38. tuo es ... nevaru ... paciest 39. mēs nevaram . . . izturēt 41. kâ varē̦dams, nach Kräften U. laipuo . . . kâ varē̦dams uz priekšu JK. III, 75. pūlējās cik varē̦dams 73. kur un kâ varams (wo und wie es möglich ist) Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 186. kas cilvē̦kam nevarējams, tas dievam varējams (was bei den Menschen unmöglich ist, ist bei Gott möglich) Glück Lukas 18, 27. kas tai bauslībai nevarējams bija Römer 8, 3. viņš sacīja man, tu gan varus dzīvuot II Kön. 8, 14. miegam nākuot i[r] nevaru nesnauduse vakarā (... kann ich nicht ohne zu schlummern auskommen) BW. 13735; 14275. iet bij man gājējai, es nevaru negājuse 17774. neē̦duse nevarēji 18948. valuodām vairs nevaru Biel. 1202; unpersönlich: vai varēs mūsiem ... tie ielīst Pas. IV, 21 (aus Lettg.), wird es uns möglich sein, da hineinzukriechen;
2) = vārêt U. (mit "?"): viņa līdzēja tumsu varēt Rainis Uguns un nakts 78. Refl. -tiês, = varêt I: tad tu pats varies (kannst dir) sienu un auzas meklēties, so magst du selber Heu und Hafer verschaffen Manz. 10 Gespr. tu varēsies uzturēties (du wirst dich erhalten können) U. Vgl. vara; ein dem le. varêt entsprechendes apr. Verbum wird dnrch apr. acc. s. epwarīsnan "Sieg" vorausgesetzt.
Avots: ME IV, 477, 478
vēteklis
I vēteklis,
1) vētikla, vētīkle (li. vétyklė "Worfschaufel"), das Windsieb
(vēteklis St., vētiklis) U., (vẽtīklis) Arrasch, Jürg., Zögenhof; das Riegensieb (vẽteklis) A.-Ottenhof, AP., C., Salis, (mit è 2 ) Erlaa, KL, Lubn., Ogershof, Schwanb., Selsau, Sessw.; ein Geflecht zum Windigen (vēteklis) Dr.; die Getreide-, Kornschwinge (vēteklis) Dr.; die Wurfschaufel (vēteklis, vētiklis) U., (vētekle) Nerft, die Wurfschaufel in Art einer hölzernen Gabel mit breiten Zinken, an deren oberem Ende Hölzchen angebracht sind, die das zu windigende Getreide nicht heruntergleiten lassen (vẽteklis) Dond., Wandsen: graudi birst vēteklim cauri Kaudz. M. 60. grāba ar mēteli nuo smeltes gubas Jauns. kas vētīts ir ar liekšķeri un vētikli (welches geworfelt ist mit der Worfschaufel und Wanne) Glück Jesaias 30, 24. kam tā vētikla (Wurfschaufel) ruoka Lukas 3, 17; Matth. 3, 12. auzu vēteklī (Var.: vētiklā) BW. 29592. cik auziņu vēteklē (Var.: vēteklī, vētīklē) 15352, 2;
2) das zu windigende Getreide
(mit ẽ ) A.-Ottenhof, Dond., (mit è 2 ) Erlaa; das gereinigte Korn Kawall n. U., (vẽtîkla) Nigr.: vētīkla jau sagrābta, bet nav pārve̦sta Nigr. vētīklu sakraut ratuos ebenda. zem vētekļa . . . sakrājusies . . , kaudze vētīklas - skaisti, skaidri graudi vien Janš. Dzimtene 2 II, 17;
3) ein Haufe:
vẽteklis salmu A.-Ottenhof, Schnehpeln.
Avots: ME IV, 571, 572
1) vētikla, vētīkle (li. vétyklė "Worfschaufel"), das Windsieb
(vēteklis St., vētiklis) U., (vẽtīklis) Arrasch, Jürg., Zögenhof; das Riegensieb (vẽteklis) A.-Ottenhof, AP., C., Salis, (mit è 2 ) Erlaa, KL, Lubn., Ogershof, Schwanb., Selsau, Sessw.; ein Geflecht zum Windigen (vēteklis) Dr.; die Getreide-, Kornschwinge (vēteklis) Dr.; die Wurfschaufel (vēteklis, vētiklis) U., (vētekle) Nerft, die Wurfschaufel in Art einer hölzernen Gabel mit breiten Zinken, an deren oberem Ende Hölzchen angebracht sind, die das zu windigende Getreide nicht heruntergleiten lassen (vẽteklis) Dond., Wandsen: graudi birst vēteklim cauri Kaudz. M. 60. grāba ar mēteli nuo smeltes gubas Jauns. kas vētīts ir ar liekšķeri un vētikli (welches geworfelt ist mit der Worfschaufel und Wanne) Glück Jesaias 30, 24. kam tā vētikla (Wurfschaufel) ruoka Lukas 3, 17; Matth. 3, 12. auzu vēteklī (Var.: vētiklā) BW. 29592. cik auziņu vēteklē (Var.: vēteklī, vētīklē) 15352, 2;
2) das zu windigende Getreide
(mit ẽ ) A.-Ottenhof, Dond., (mit è 2 ) Erlaa; das gereinigte Korn Kawall n. U., (vẽtîkla) Nigr.: vētīkla jau sagrābta, bet nav pārve̦sta Nigr. vētīklu sakraut ratuos ebenda. zem vētekļa . . . sakrājusies . . , kaudze vētīklas - skaisti, skaidri graudi vien Janš. Dzimtene 2 II, 17;
3) ein Haufe:
vẽteklis salmu A.-Ottenhof, Schnehpeln.
Avots: ME IV, 571, 572
zemnieks
zemnieks, zemenieks BW. 14285, PlKur., Demin. verächtl. zemnieķelis Pūrs III, 60,
1) wer in der Erde lebt:
kurmis e̦suot zemnieks, tas zemē dzīvuojuot Vīt. 11;
2) der Bauer, Landmann:
dēstīja... vīnakalnu un izdeve tuo... zemniekiem Glück Lukas 20,9. vai vācietis, vai zemnieks BW. 7086. vaicā kungi, zemnieciņi 5852 var.;
3) das Bauernhaus, Gesinde
Salisb: Ūcis ir pirmais zemnieks lielceļa malā Salisb. kâ sauc tur tuo zemnieku aiz meža, kur tas lielais skurstenis? ebenda. Vgl. li. žẽmininkas "ein Landbewohner".
Avots: ME IV, 712
1) wer in der Erde lebt:
kurmis e̦suot zemnieks, tas zemē dzīvuojuot Vīt. 11;
2) der Bauer, Landmann:
dēstīja... vīnakalnu un izdeve tuo... zemniekiem Glück Lukas 20,9. vai vācietis, vai zemnieks BW. 7086. vaicā kungi, zemnieciņi 5852 var.;
3) das Bauernhaus, Gesinde
Salisb: Ūcis ir pirmais zemnieks lielceļa malā Salisb. kâ sauc tur tuo zemnieku aiz meža, kur tas lielais skurstenis? ebenda. Vgl. li. žẽmininkas "ein Landbewohner".
Avots: ME IV, 712
zemojs
II ze̦muojs, niedrig: tev būs... ar kaunu ze̦muojā vietā (ze̦muojan vietan Ev.) sēdēt Glück Lukas 14, 9.
Avots: ME IV, 713
Avots: ME IV, 713