Paplašinātā meklēšana

bḕ̦rnuks: auch Borchow n. FBR. XIII, 27, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 138, Wessen n. FBR. XIII, 88, Bērzgale, Kalz., Meiran, Saikava, Warkl.

Avots: EH I, 216

bḕ̦rnuks [li. bernùkas], Demin. von bē̦rns, das Kindchen Egl., L.

Avots: ME I, 291

‡ dze̦nukšiņa (Demin.), = dzeņaukste: dze̦nukšiņas darināju BW. 30261 var.

Avots: EH I, 355

ìeknukšêtiês (unter ieknùkstêtiês): auch Matthai; puika ne˙maz neraud, bet ieknukšas, kad kuo grib Seyershof.

Avots: EH I, 521

‡ ìeknukšķêtiês Ermes, Grünw., Lubn., NB., Schibbenhof, Sessw., Smilten, (mit -êt ) Jāsmuiža, Makašēni, Warkh., ieknukšķîtiês Kārsava, Višķi, = ‡ ìeknukstêtiês: bē̦rns ieknukšķējās.

Avots: EH I, 521

‡ ìeknukstêtiês, = ìeknùkstêtiês, leise aufschluchzen Bauske.

Avots: EH I, 521

knukšêt (unter knukstêt), ‡

2) im Schlaf gewisse Laute von sich geben (sclanucken), unruhig schlafen (von kleinen Kindern gesagt)
Seyershof; ‡

3) quienen, schlaflos die Zeit verbringen
Seyershof: viņš knukšēja tik ilgi augšā, kamē̦r mēs nācām mājā.

Avots: EH I, 634

knukšķêt (unter knukstêt): auch Grünw.; = kuñkstêt Grünh.

Avots: EH I, 634

knukstêt: kuo tu knuksti! sagt man zu einem, der. etwas Unnützes od. Unangenehmes spricht Renzen.

Avots: EH I, 634

knukstêt, knukš(ķ)ēt, knurren: saimniece, īgna un knukstē̦dama Duomas I, 1303. "māt, duod man ēst", puika sāka knukstēt Plūd. Rakstn. I, 103. māga knukšķ K. Millers R. Kr. 52. uz karstām uoglēm stāv un knukst Duomas II, 1163. [bē̦rns knukš Plm. - Vgl. li. kniaũkti "miauen", čech. kńoukati "greinen".]

Avots: ME II, 250

nùoknukšêt(iês), [nùoknukšķêt(iês),

1) einen knurrenden Laut von sich geben
Grünwald]: Rudzītene nuoknukšējās MWM. X, 594, [Serben, Neu - Wohlfahrt, Serms, Peb., Selsau, Lemsal. viņš ir pa˙visam nuoknukšķējies Grünwald, ist knurrend ganz ermattet;

2) nuoknukšēties "atraugāties" Vank.].

Avots: ME II, 800

nùoknukšêt(iês), [nùoknukšķêt(iês),

1) einen knurrenden Laut von sich geben
Grünwald]: Rudzītene nuoknukšējās MWM. X, 594, [Serben, Neu - Wohlfahrt, Serms, Peb., Selsau, Lemsal. viņš ir pa˙visam nuoknukšķējies Grünwald, ist knurrend ganz ermattet;

2) nuoknukšēties "atraugāties" Vank.].

Avots: ME II, 800

‡ nuoknukstêtiês N.-Bergfried, = nùoknukšêtiês: bē̦rns jau nuoknukstējās (muozdamies pa de̦gunu izlaida "khe, khe").

Avots: EH II, 55

‡ II nuk Kaltenbr., = nukâ: n. jū tâ (Bestätigung).

Avots: EH II, 28

nuk! Interj. zum Anspornen der Pferde: arājs uzsauc zirdziņam:"nuk, nuk! - vagu, vagu" Aps.

Avots: ME II, 753

I nuka,

1): auch Frauenb., Grenzhof (Mežamuiža), Salis, Schnickern: siera n. uzkuosties FBR. XV, 32 (VL. aus Lesten). nuka 3 ME. II, 753 ist zu streichen (weil fehlerhaft für ņuka).

Avots: EH II, 28

‡ II nuka Bers. u. a., = nukâ: vai tu iesi? - n. Saikava.

Avots: EH II, 28

nuka, ņuka, nuks [Dond.], ņuks,

1) ein grosses, keilförmiges Stück Brot
[ņuka Grünh., Mitau, ņuks Serbigal, Nötk., Matk.]: ganuos gāju, nuku (Var.: ņukus) ēdu BW. 9915; auch ein Stück Käse, Butter: Jāņa mātes kambarī sieva nukas darināja BW. 321111; sviesta ņuka Tr. III, 966; [ein Klumpen: suns iet pa tīrumu nukus mezdams (Rätsel - der Pflug) BW. VI, 155];

2) ņuka, ein unordentlich zusammengelegtes, zerknültes Stück Papier:
viņš izvilka nuo kabatas lielu ņuku naudas Lin. tē̦vs var duot labu nuķi (sic!) pūrā Latv.;

3) nuka = biguze Etn. I, 20;

4) die Falte:
drēbes saņukātas, sagulē̦tas, sasē̦dē̦tas vienās ņukās Ahs.;

5) [ņuka Stelp., ņuks Lös. n. IV, 161], die zum Stossen geballte Faust
ņuka Wolmarshof], der mit der Faust augseführte Hieb: sapīcis tam iegrūda ņuku sānuos A. XII, 752, 829. viņš man deva ar nuku sānuos, nuku rādīt, parādīt, eine Feige zeigen: druoši gāju kaimiņuos puišiem ņukas Var.: knipas) rādīdama BW. 6635. kad meitiņa ruociņā, knipu uz knipas (Var.: ņuku uz ņuku, ņuku uz ņuka) parādīju 18327;

6) nuka, der Stock
Kokn. n. Etn. IV, 161;

7) etw. Ungeheuerliches, Wunderliches:
eita, bē̦rni, verieties, kādi ņuki aizkrāsnē! BWp. 2723;

8) nuku grāmata Etn. II, 142 = labi pabieza grāmata ar šaurām, gaŗām lapām Sassm. uotrs mazākais (dziesmu krājums), kuo par "nukām" sauc, ar gada skaitli 1743 Neuland Dziesmu grām. 12. [In der ersten Bed. aus liv. nukā "dickes Stück Brot" nach Thomsen Beröringer 271; doch wie verhält sich dazu li. niukas "niuch" (poln.) ломоть (russ.)"?]

Avots: ME II, 753

nukâ, natürlich [Stelp.]: nukā es jau tâ duomāju B. Vēstn. vai tu arī tur biji? nukā Kand. mēs izskrējām ārā, nukā, pe̦lūde de̦g Etn. I, 94. [Aus nu + kâ; auch nu kâ geschrieben.]

Avots: ME II, 753

nuks, s. nuka.

Avots: ME II, 753

nukucis,

1) ein Stück:
še tev dēliņ nukucītis gaļas, maizes Lub.;

2) [ņucukis], die Faust, Feige
Lös. n. Etn. IV, 161. Vgl. nuka.

Avots: ME II, 753

rinuksis: vgl. dazu FBR. XV. 64.

Avots: EH II, 372

rinuksis "das Ende vom Netz" Salis; vgl. rinduksis.

Avots: ME III, 529

saknukstêt Golg., Saikava, saknukšêt PS., Wolmarshof, eine gewisse Zeit hindurch knurren, halblaut weinen: bē̦rns saknukstēja visu nakti.

Avots: ME III, 653

sanukât, mit Fausthieben verprügeln Ar.

Avots: ME III, 694

‡ sivē̦nuks Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, sivēņuks Oknist, Deminutivformen zu sivē̦ns, Ferkel.

Avots: EH II, 491

šnuka Brasche, die Schnucke.

Avots: ME IV, 89

šnukšķēt St., schnucken.

Avots: ME IV, 89

šnukšķis St. "ein Schnurgler".

Avots: ME IV, 89

šnukstêt Bershof, Kandau, Ruj., Siuxt, Stenden, St., = šņukstêt.

Avots: ME IV, 89

šnukstinât oder šnukstinêt Warkl., šnukstinât Zaravič, šnukšķinât, = šņukstinât: šnukstināju (Var.: šņukstināju, šnukšķināju) nuo māmiņas atstādama BW. 17243, 2.

Avots: ME IV, 89

šnukurêt: auch Salis.

Avots: EH II, 650

šnukurêt Lubn., Warkl., wühlen (mit der Schnauze), schnüffeln.

Avots: ME IV, 89

šnukuris: auch Liepna; ar šnukuri (die Nase) izbadīt BW. 31852. šnukurīti (die Nase) uzme̦tusi 18922 var.

Avots: EH II, 650

šnukuris Mar., Warkl., die Schnauze, der Rüssel von Schweinen.

Avots: ME IV, 89

snukurs: "cūkas purns" Sonnaxt.

Avots: EH II, 543

snukurs, sņukur(i)s (sic!), = snucis: snukuriņu (Var.: sņukuriņu, sņukurīti, šņukuriņu, snuci) uzme̦tuse BW. 18922, 4 var. Zu snucis.

Avots: ME III, 979

I šnukurs Fest., šnukurs U., šnuķurs, = šņukurs Fest.; eine Rotznase U.: skuolē̦niem jāē̦d šnukurs, tad ve̦das labi rakstīt Fest. mārša šnukurinu (Var.: šnuķuriņu, šņukuriņu) uzme̦tusi BW. 18922 var. Vgl. snukurs.

Avots: ME IV, 89

II šnukurs Fehteln, Kalz., Kokn., šnukuris.

Avots: ME IV, 89

III šnukurs, einer, der schluchzt und weint U.

Avots: ME IV, 89

vainuks: auch Līvāni; Demin. vainuciņš Tdz. 45931 (aus Sakstagals), vainuceņš Tdz. 55003 (aus Kaunata).

Avots: EH II, 749

vainuks (poln. wianek, r. вѣнóкъ) BW. 3667, = vainags.

Avots: ME IV, 440

viênukuop, zusammen: skrienat vienukuop ar znuotu MWM. VI, 768.

Avots: ME IV, 667

ìeknùkstêtiês Jürg.], ìeknukšêtiês, [ganz leise im Schlafe aufschluchzen]: šūpulī (bē̦rns) ieknukšējās M. Liepa MWM. IX, 578. [bē̦rns ieknūkstējās, bet atkal iemiga Jürg.]

Avots: ME II, 29

knaûcis ² , ein Stück: es atradu siera knauci (Var.: knuci, nuku) BW. 33084, 1 var.; [in Edw. und Frauenb. synonym mit duõniņa].

Avots: ME II, 243

le̦kãns, Subst., der Schlaffe, Weiche, Weichling [Fehsen]: ļe̦kāns ir tāds cilvē̦ks, kas it kâ bez kauliem. vārnē̦ni īsti ļe̦kāni C. kāpuosti kâ ļe̦kāni Ranuk. [rube̦nē̦ni saulē paliek kâ ļe̦kāni Fest., Stelp. - ļe̦kāns"vaļīgs, salauzts" (Adjektiv?) Ordangen, Preekuln.]

Avots: ME II, 535

nenùovĩdêt [Salis, mit î ² Bauske] (salv. nenaviděti "hassen"), - u, - ẽju, auch refl. - tiês, missgönnen, nicht gönnen: viņš citam jau nekā nenuovīd Kand. viņš man nenuovīd tik daudz, kâ me̦lns aiz naga Naud. saimniece nenuovīdas ieduot nabagam ne maizes nuku Kand.

Avots: ME II, 725

nùocel̂t [li. nukélti], tr.,

1) ab -, herab -, herunterheben:
katlu nuo kāša. tuo nuocēla nuo ratiem II Chron. 35, 24. nuocēla vainadziņu BW. piel. ² 5207;

2) wegnehmen, stehlen:
tam nuoce̦lts sviesta spainītis MWM. II, 497, [man nuocēle svārkus U.] nuocels ar vēl gaŗais adatnieks Jāņam meitu nuo de̦guna A. XXI, 346;

3) erwerben, erlangen:
viņš krietnu meitu nuocēlis; ["abkaufen" Lubn.];

4) aufheben, abschaffen, absetzen:
Sprw. dieva nuo debesīm nenuocelsi. nuocelt nuo amata, des Amtes entsetzen, verabschieden. Refl. - tiês,

1) sich ab -. sich erheben:
paša upes vidū nuocē̦lušies rati Jauns. kad visi bij paē̦duši un padzē̦ruši, viņi nuocēlās nuo galdiem Kaudz. M.;

2) absteigen:
nuo mūsu pluosta nuocēlās pie krasta divi cilvē̦ki MWM. IX, 893;

[3) sich versehen:
pats vēl tagad neizpruotu, kâ tâ biju varējis nuocelties. vai bija acis man apmānījuši, vai kādas burvības zâles iede̦vuši, ka nebiju ne˙maz redzējis... Janš. Dzimtene IV, 193].

Avots: ME II, 767

nùocìest (li. nukę̃sti),

1) abbüssen:
savu suodu nuocietis;

2) = nuociesties: nevarēja nuociest tuo neizteicis Lautb., Kreuzb.] Refl. - tiês, sich zurückhalten, sich enthalten, sich beherrschen: grūti bija nuociesties istabā Aps. Mit abhäng. Part. Prät.: burvis nevar nuociesties nebūris LP. VII, 682. nenuocietās nepārkāpis dieva pavēli LP. IV, 79. Auch mit abhäng. Infin.: viņš nevar nuociesties redzēt, kas tai kamuolā LP. VI, 75.

Avots: ME II, 768

nùocìrpt [li. nukir̃pti], tr., abwollen, abscheeren: vilnu, matus. [Refl. - tiês, sich das Haar abschneiden lassen: pa˙priekšu nuocērpies! C.]

Avots: ME II, 768

nùocìrst [li. nukir̃sti], tr.,

1) abhauen, abhacken, fällen:
kuoku, zarus, spārnus; galvu nuocirst, enthaupten. zuobe̦ns kaklu nenuocirstu BW. 15345;

2) niederhauen, töten:
viņš paņēmis zuobe̦nu, sievu uz pē̦dām nuocirtis LP. VII, 526. Refl. - tiês, von sich selbst abhauen, abhacken: kaut šinī birzē ce̦lmi nuocirstuos! Subst. nùocìršana, das Abhauen, Abhacken; nùocirtums, das Abgehauene, ēglis... pielicis pirkstu pie nuocirtuma un pataisījis atkal ve̦se̦lu LP. IV, 11.

Avots: ME II, 768

‡ nok Kaltenbr., = nuk%C3%A2">nukâ: n. tu esi traks ("tu taču esi traks") Oknist n. FBR. XV, 185.

Avots: EH II, 28

nùokabinât [li. nukabìnti], tr., abhaken: viņš nuokabināja vijuoli nuo naglas Dīcm.

Avots: ME II, 793

nùokal̃dinât (li. nukáldinti), schmieden lassen: lemešus; beschmieden lassen: kamanas Arrasch.]

Avots: ME II, 793

nùokal̃t [li. nukálti], tr., abschmieden, fertig schmieden: cirvi. Refl. - tiês, sich abschmieden, sich müdeschmieden: viņš cauru dienu bija smēdē nuokalies Tirzm.

Avots: ME II, 793

nùokañcinât [li. nukankìnti "abquälen], tr., verzögern: tu man nuokancini ar savu pļāpāšanu tik laiku Sassn. n. RKr. XVII, 41. saimnieks mani pus˙vasaru nuokancināja kamē̦r dabūju pastalas Dond.

Avots: ME II, 794

nùokapât [li. nukapòti], tr., abkappen, abhauen, abschlagen: zarus, vārpas, pātagu. baltajam ābuolam gali vien nuokapāti BW. 28671, 1.

Avots: ME II, 794

nùokâpt [li. nukópti], intr., ab-, herab-, hinabsteigen, absitzen: nuokāpt nuo augšas zemē, nuo zirga. tā nuokāpa akā I Mos. 24, 16. šķindēj[a] pieši nuokāpjuot BW 32970, 1.

Avots: ME II, 795

nùokãrst [li. nukáršti], intr., reif, alt werden, altern, veraltern: kāds kuŗš, dzimis, tāds viņš nuokārst Durben. [tuo dienu, kad mēs nuokāršam un ve̦ci kļūstam Manz. Post. II, 87.] rudzi ir tīri nuokārsuši, der Roggen ist schon stark gereift. nuokārsušu (Var.: nuobriesušu) uogu rāvu BW. 11370. nuokārsis cilvēks, ein abgelebter Mensch.

Avots: ME II, 796

nùokā̀rst (li. nukar̃šti "abkämmeln"),

1) abkämmeln:
vilna ir jau nuokārsta Lautb. ādām nuokārš liekuo vilnu Wandsen;

2) abquälen:
kaimiņš savus zirgus nuokārsis;

durchpügeln: es savu puiku krietni nuokārsu Salis. Refl. - tiês,

1) kämmelnd sich abmühen
Ruj.;

2) eine Zeitlang zanken:
es ar viņu krietni nuokārsuos Bauske. - Subst. nùokā̀rsums, Abgekämmeltes, Abfall.]

Avots: ME II, 796

nùokãrstît [li. nukárstyti], tr., freqn. zu nùokãrt, wiederholt reichlich behängen: linu šķiedrām kâ zīdu nuokārstīts Zalkt. Refl. - tiês, sich behängen: meita nuokārstījusies visādām praņām A. XV, 2, 394.

Avots: ME II, 796

nùokãrt [li. nukárti], tr.,

1) herabhängen, herabhängen lassen:
staigā galvu nuokāruse BW. 23577. viņa nuokaŗ de̦gunu MWM. VII, 366. ieva, ziedus nuokāruse, gaida pilnu mēnesīti RKr. XVI, 150;

2) erhängen:
trīs nuošāvu, trīs nuokāru BW. 12683. gari... ap pusdienas laiku nuokaŗuot cilvē̦kus LP. VII, 62; gew. pakārt;

3) bestimmen (von der Schicksalsbestimmung der
Dē̦kla): man Dēklīte nuokāruse meitā mirt, vainakā BW. 27368. Refl. - tiês,

1) herab-, hinabhangen:
jāatsien kāds zariņš, kas par daudz nuokāries Kaudz. lūpas nuokārušās līdz krūtīm LP. IV, 227. mati nuokārušies pār muguru VII, 641;

2) sich erhängen:
(saimniece) tur˙pat pie bē̦rza nuokārusies LP. VII, 62 (gew. pakārusies) JK. V, 66.

Avots: ME II, 796

nùokasît [li. nukasýti], tr.,

1) abschaben, abkratzen:
mēs jumtu nuokasīsim, tad sniegs iekšā Tr. tā kaķe varēja, kuo gribēja, nuo mēles nuokasīt, sie kann von den Fingern saugen St.;

2) abharken:
lielākie akmentiņi nuokasīti ceļa malā Aps.;

3) durchprügeln:
bē̦rni tik labi jānuokasa Dond. [Refl. - tiês,

1) sich abkratzen:
bē̦rns nuokasījies jē̦ls Bauske. čigāns nuokasījās vien aiz ausīm Bauske;

2) scharrend sich fortbewegen:
ar muokām nuokasījāmies nuo sēkļa Warkl.;

3) (zur Genüge) eine Zeitlang harken:
n. sìenu visu dienu C.;

4) eine Weile zanken:
visu dienu ar viņu nuokasījuos Daugeln;

5) eine Weile vergebens suchen:
nuokasījās vien pēc kāda vārda, bet nebija kuo teikt Lis.]

Avots: ME II, 794, 795

nùokast (li. nukàsti), abschaben, abkratzen: n. ābelei sūnu Bauske; "nuogrābt": n. rudzus Warkl.]

Avots: ME II, 795

nùoķiņ̃ķêt, [auch nùoķiņķelêt Wid.], tr., abspannen: mežkungs ķēvīti nuoķiņķējis BW. 30566. [Berhut auf li. nukinkýti.]

Avots: ME II, 806

nùoklât [li. nuklóti], tr.,

1) bedecken, belegen:
ceļu aude̦kliem BW. 15688, 1. viņš nuoklāja namu ciedru baļķiem I Kön. 6, 9. galds nuoklāts ēdieniem un dzērieniem;

2) abdecken:
galdu Brasche. Refl. - tiês, sich bedecken, sich lagern: viss viņš e̦suot ziediem nuoklājies Brig. sniegs nuoklājies vienlīdzīgā biezumā Aps.

Avots: ME II, 797, 798

nùoklimt: li. nuklims raitelis, kelalio netropys Tiž. II, 425.

Avots: EH II, 54

nùoklîst [li. nuklýsti], intr.,

1) sich verirren, vom Wege abkommen:
nuoklīst nuo ceļa, uz neceļiem Psalm 44, 19. suņi dze̦nāja kādas nuoklīdušas guovtiņas Aps.;

2) den Faden einer Erzählung verlieren:
tâ mēs nuoklīstam nuo lietas Aps.;

3) staru nuoklīšana, die Aberration
Konv. ²

Avots: ME II, 798

nùokuôst li. nuką́sti], tr.,

1) abbeissen:
gribē̦tuos nu visus pirkstus nuokuost, so sagt jemand, der etwas unüberlegt gehandelt hat. salna nuokuož puķēm ziedus;

2) totbeissen:
čūska puisi gribēja nuokuost LP. VII, 512. Refl. -tiês,

1) für sich abbeissen:
duod kādu gabalu nuo tavas maizes nuokuosties! Paul.;

2) [sich abfärben
Dond.]: dzijas nuokuodušās itin brangas, tādas zilgani me̦lnas B. Vēstn.

Avots: ME II, 805

nùokratît li. nukratýti], tr.,

1)

abschütteln, abrüteln: nu vai nu visu esi nuokratījuse, kas tev uz sirds sakrājies? Vēr. I, 393. viņa nuokratīja visas bailes Kaudz.;

2) mit dem Schütteln fertig werden:
ej māsiņa, pagulēt, es salmiņus nuokratīšu BW 31557. Refl. -tiês, sich, von sich abschütteln: šīs šķiras lūkoja nuokratīties smaguo sluogu Pūrs III, 53.

Avots: ME II, 801

nùokrau(stî)t li. nukráu(sty)ti], nùokravāt, s. nùokŗau(stî) t, nùokŗavât.

Avots: ME II, 801

nùokrau(stî)t li. nukráu(sty)ti], nùokravāt, s. nùokŗau(stî) t, nùokŗavât.

Avots: ME II, 801

nùokrēst li. nukrė̃sti], tr., abschütteln: dzen, māmiņa, drauga bē̦rnu, kas nuokrēta rīta rasu! BW. 4277, 1.

Avots: ME II, 802

nùokrimst li. nukrim̃sti], tr., abnagen: kazas puķes nuokrimtušas BW. 6466.

Avots: ME II, 802

nùokrist li. nukrīsti] intr.,

1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;

[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 802

nùokul̃t li. nukùlti], tr.,

1) abschlagen, abklopfen, abprügen, abdreschen, das Dreschen beendingen:
Mārtiņš nuome̦t nuokultuo meiju AU. sāka raudāt slimāki kâ nuokults MWM. VIII, 19. meitas riju nuokūlušas. Refl. -tiês, sich abklopfen, sich abplagen: (puisis) tâ tik vien nuokūlies pa pasauli LP. IV, 108. nuokūlies kâ vēzis pa smiltīm JR. IV, 85.

Avots: ME II, 803

nuokusnis, das Tauwetter: ieradās pilnīgs nuonuksnis RA.

Avots: ME II, 803

nùokvêpt, intr., berächert werden: sienas istabai bij nuokvē̦pušas me̦lnas Purap. kalējs nukvēpis me̦lns kâ pats nelabais.

Avots: ME II, 805

nùosukât [li. nušukóti], tr.,

1) abkämmen, abstriegeln, abputzen:
matus; zirgus ar sukām, ar skrāpi. atjāj Jāņa vakarā nuosukātu, nuoglaudītu BW. 32933;

2) abhecheln;

3) aufessen:
viņš nuosukājis ve̦se̦lu nuku maizes;

4) ab-, durchprügeln:
tē̦vs rājas, suolīdams nuosukāt MWM. X, 434;

5) zurücklegen:
sešas jūdzes lēkšus braucu, kâ sukāt nuosukāju BW. 29768. [Refl. -tiês, sich abkämmen.]

Avots: ME II, 861

‡ nucene N.-Autz, nucenīte BielU., = nuku%20gr%C4%81mata">nuku grāmata (s. unter nuka 8): šī dziesma bija nucenē; ... ve̦cã nucenīte nezin kur palika, un citās dziesmu grāmatās šās dziesmas vairs nav Janš. Bandava I, 279.

Avots: EH II, 28

I nucka, ein Stück (Brot): saimnieks iedeva nabagam nucku maizes [Ruj., Talsen], Pūņi. Vgl. nuka.

Avots: ME II, 753

ņuka,

1): ein grosses Stück (Brot)
A.-Schwanb., Mesoten, Nötk., Rutzau, Seyershof; vē̦tra linus samē̦tājusi ņuku ņukām (šâ tâ, juku jukām) Frauenb.;

3) (oder zu einem nom. ņuk(u)s?): Bruknas apgabalā nuo ūdens, maizes un cukura pagatavuotu biguzi sauc arī par ņuku Etn. I, 20 (das ME. II, 753 unter nuka 3 Gegebene ist somit zu streichen!).

Avots: EH II, 115

ņuka, s. nuka.

Avots: ME II, 905

nuķis, s. nuka ^2.

Avots: ME II, 753

ņuks [Dunika], s. nuka.

Avots: ME II, 905

pur̂ns C., PS., Neuenb., Serbigal, Kl., Prl., Nerft, Lubn., Meiran, Welonen, Rositten, Preili, pur̂ns ² Lin., Salis, pur̂na Wolm., Oppek., pur̂na ² Karls., purnis Glück, Manz. Lettus, pur̂nis Lixna, Dagda, pur̃ns Bl.,

1) die Schnauze; der Rüssel:
(suns) paslējis purni uz augšu Pas. I, 312 (aus Bolwen). kuo līdz kungs būt, kad nav kunga purns? Etn. IV, 121. tev nebūs tam vēršam, kas... labību min, ... purni apsiet Glück V Mos. 25, 4. viņa mute it kâ lauva purnis Offenb. 13, 2;

2) die Spitze des Fusses und des Schuhwerks:
kājas purns Konv. ² 1160. kurpju purniņi MWM. IX, 414. kamašas ar ielāpiem uz purniem A. XXI, 264. kuram puišam pastalas purns pa˙priekš nuoplīst, tas būšuot saimnieks Etn. II, 111;

3) zur Bezeichnung von Personen:
teļa purna, comm., Schimpfwort: tu puisīti, teļa purna, tu uz mani neduomā! BW. 7833, 4;

4) lâču purnas (od. nāsis) U., Morcheln.
Aus *burna ( = li. burnà "Mund") unter dem Einfluss von purpas 2 od. purslas? Miežinis gibt auch ein li. purnis "snukis".

Avots: ME III, 418, 419

ragankauli, nukauli">raganukauli (auch einzeln geschrieben; s. ragana I

2), Johannisblut, Hartheu (hypericum
L.) RKr. II, 72: ragankaulu sakaltušie kāti Sudr. E. MWM. v. J. 1895, S. 1.

Avots: ME III, 464

sadzist, gerinnen: karstā laikā piens sadziest vienā nukā Dond. asinis sadzisušas vienā gabalā ebenda.

Avots: ME III, 621

‡ šnokarêt Salis, schnüffelnd suchen. Vgl. šnukurêt.

Avots: EH II, 650

snucis (li. snùkis "Maul"), die Schnauze; snuci uzmest, die Nase aufwerfen: garu snuci (Var.: snuķi, snūķi, šņuci) uzme̦tuse (Var.: izlaidusi) BW. 18922 var. Neben diesem snuk ein snug- in schwed. snoka "schnüffeln" (s. Wood IF. XVIII, 34), norw. snukka "schnauben, schnüffeln" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 524.

Avots: ME III, 979

šņukât, -ãju,

1) Luft durch die Nase einziehn, schnuppern Saikava, schnüffeln
Fest.: kuo tu pastāvīgi šnukā? Saikava. viņa atnākusi šņukāja pa visām malām Fest. suņi šņukā zaķiem pē̦das Ramkau, Smilten. cūkas šņukā graudus gubu vietās Nötk., Saikava, Bers. ja neņems naudu, tad ne naudas, ne mājas, ne šņukāt MWM. VII, 133;

2) schluchzen, schnucken (beim Weinen)
Grawendahl, N.-Wohlfahrt, Papendorf, Schujen, Sermus, Smilten, Stolben. In der Bed. 2 wohl aus d. schnucken.

Avots: ME IV, 97

šņuksta, = nuksts">šnuksts: šņukstas manas neklausiet! es jau pati šņukstināju BW. 17245.

Avots: ME IV, 97

šņukstiêns, das (leise) Aufweinen, der Schluchzer: satrīcinuoši šnukstieni Apsk. v. J. 1905, S. 341.

Avots: ME IV, 97

sņukur(i)s, s. snukurs.

Avots: ME III, 979

sņukur(i)s, s. snukurs.

Avots: ME III, 979

šņukurs,

1) šņukurs Bers., U. (mit n), Drosth. n. Etn. II, 35; Prl. n. FBR. VI, 93, Fehteln, Kalz., Kokn., Gr.-Sessau, Lub., Nötk., Rutzau, Saikava, N.Peb., šņukuris, =nukurs">snukurs, die Schnauze, der Rüssel; eine Rotznase L., U.: veprītis . . . kustina šņukuri Poruk. cūkganam jāieruokuot papuvē cūkas šņukurs Etn. II, 122. varīti ķūķi ar cūkas šnukuru 35. būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurīt(i)s BW. 33278. lūpas gaŗas - gaŗu šņukuru Etn. IV, 4. šņukuru uzmest Biel. 1450, Schönberg n. Etn. I, 45, sich ärgern, sich empören Gold. n. Etn. I, 45. Sprw.: iet kâ vepris šņukuru uzcēlis RKr. VI, 979. sēdi, jaunā mārša, šnukuriņu (Var.: snukuriņu, šņuci u. a.) nuolaiduse BW. 18922 var.;

2) šnukurs, einer, der schluchzt und weint
U.;

3) šņukuris, ein Schnüffler
Mar. n. RKr. XV, 140: šņukuri, kuo tu šņukurē? Mar. n. RKr. XV, 140;

4) "Dachfirst, Turmspitze".

Avots: ME IV, 97, 98

tĩrs (li. týras "rein, klar, öde, waldlos" Būga KZ. LI, 128; Belege s. Tiž. 11, 370 und IV, 482), rein (eig. und fig. von Schmutz und von Schuld), unvermengt, unverfälscht U.: tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. tik tīrs kâ tīrais avuota ūdens Br. tīrs kâ zītars Aus. 1, 32. tīru lēju ūdentiņu tīra vaŗa katliņā; tīrs mans augumiņš nuo ļau-tlņu valuodām BW. 8758, 1. slaukiet tīrus pagalmiņus! 14086, 2. tīra maize 19196, 1. tīru rudzu maize Biel. 1132. paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga 1182. tīri lauki, klajumiņi 1152 (vgl. li. tyri lnukai bei Geitler Lit. Stud. 117 und acc. pl. tyruosius /laukužėlius/ Ožk. d. 1, 35), baruons..., kas bija par citiem tīrākā galvā (d. h. der weniger getrunken hatte) Janš. Mežv. ļ. I, 110. tīra taisnība, die reine Wahrheit U. tīra patiesība Krilova pasakas 65. tīri me̦li (li. tyri melai bei Geitler Lit. Stud. 117), eitel Lügen. vai tur nu nav tīrais suods (das reine Elend)? Alm. Kaislību varā 68. tīrais bē̦rns (ein ganzes Kind) Meitene no sv. 54. tīrā Bābele! Kaudz. M. 22. Adv. tĩri,

a) rein, sauber;

b) durchaus, ganz und gar
U. (vgl. čech. čistě sám "ganz allein" u. a. bei E. Hofmann Ausdrucksverstarkung 109): Sprw. tīri be̦rns: kuo re̦dz, tuo grib Br. sak. v. 116. tīri luops, tik astes trūkst RKr. VI, 411. tīri brīnums Kav. tīri puosts (das reine Unglück)! LP. I, 165. tīri svešinieks R. arī nebij A. v. J. 1901, S. 97. runāt tīri niekus (reinen Unsinn) Kaudz. M. 35. muocīt tīri nuost LP. II, 24. es tuo savu dziruaviņu tīri tukšu neatstāju BW. 22529, 1 var. Pridim tīri ceļi luokās, kâ grib ēst JK. 111, 66. tīri traks LP. I, 90. tīri bāls, pliks Saussen. nuokarsē akmeni gan˙drīz tīri sarkanu RKr. VIII 78. tīri labi, ganz gut. - Subst. tĩrums,

1) die Reinheit
U., das Reinsein;

2) s. tĩrums. Zur Wurzel von tīrells (zur Bed. vgl. z. B. lat. liquidus "flüssig, hell, klar, rein").

Avots: ME IV, 203, 204

tĩšām AP., Līn., Serbigal, Wolm., (mit ì ² ) Bers., Kalz., Lös., Nerft, Prl., tīšam Bauske, Segew., tĩšam Iw., Ruj., Salis, tīšam U., tīši U., tīšis Seibolt, tĩšu Dunika, Līn., tĩšum Iw. n. FBR. VI, 56, Alschw., tĩšus Dunika, Adv., mit Fleiss, geflissentlich, vorsätzlich U., absichtlich; zum Trotz: cilvē̦ks tīši sev galu padara LP. V, 66. arājs tīšu gājis nuoskatīties VII, 214. kad tik nebūtu tuo tīšam man slēpis 345. tuo viņš dara it kâ tīšu Janš. Dzimtene V, 460. tīšu tie tuo nezina Glück II Petrus 3, 5. ja mēs tīši grē̦kuojam Hebr. 10, 26. neraugiet raudas manas! pate tīšu šnukstīnāju BW. 17243, 2 var. brāļi mani ķēdēm sēja, nelaiž mani tautiņās. tīšam (Var.: tīša) gāju tautiņās, pušu rāvu vara ķēdes 18189, 4. tīšu, tīšu, kâ varēju, tautu dē̦lu kaitināju 33089, 16. tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju: tautas lauza liepai zarus, es uozuolam galuotnīti 15722. tautiet[i]s manim tīši dara, es tautietim vēl tīšāki 24632, 2. tīšu, tīšu (Var.: tīši, tīši) vanagam zīle dzied kāņepēs BW. 10217, 1 var. skruodelis tam (?) tīšam kavējies labi ilgi LP. V, 27. Nebst li. tyčiomis "absichtlich, zum Possen" zu tītît I.

Avots: ME IV, 205