Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ped' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ped' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (10)
pedēļa
‡ pedēļa, = pedele, die jüngste Tochter: pirmajai, pedēļai (Var.: pēdējai) mātes austas villainītes BW. 3754, 5.
Avots: EH XIII, 218
Avots: EH XIII, 218
pedelis
pedelis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25 ("?"), 1): auch Bērzgale, C., Dricēni, Heidenfeld, Kārsava, Lubn., Mahlup, Meselau, Prl., Saikava, Sessw., Silajāņi, Warkl.: mamma pūra man nedeva, pedelei (Var.: pastarei) taupīdama BW. 7854 var.
Avots: EH XIII, 218
Avots: EH XIII, 218
pedelis
pedelis,
1) das zuletzt geborene Kind
Fehgen, Kl., Zaļmuiža, PS., Erlaa, Fehsen, Aahof, Laud., N.-Schwanb., Druw., Wessen, Meiran, Golg., Peb., Nötk., Schujen, U.: tam tē̦vam seši dē̦li,... Jē̦kabam pedeļam (Var.: pastaram)... BW. 2488, 5 var. skaista aug pedelīte (Var.: pastarīte) aiz visām māsiņām BW. piel. 2 4506 var. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme BW. piel. 2 3754; in Schujen und Drosth. nur von Tieren gebraucht: pedelītis ir putniņš, kuo pe̦rē̦tāja perējumā pēdējuo izšķiļ (so auch in Erlaa), vai sivē̦ns, kuo cūka pēdējuo dzemdē; ähnlich in Adsel;
2) wer sich bei einem Spiel als der Letzte erweist;
pedeļuos iet, ein Spiel (viens pieskrej uotram, piesit un saka: "pedelis!" pedelim jāķeŗ piesitējs un jāatsit; ja viņš tuo nedara, citi tam rāda gaŗu de̦gunu) Nötk.; der Letzte Peb., Serben, Lös., Sessw., Mar., Lis., Selsau. Zu pê̦da (vgl. pēdelis), mit dem e von la. pedēs "Füsse", gr. πεδά "μετά" u. a.?
Avots: ME III, 191, 192
1) das zuletzt geborene Kind
Fehgen, Kl., Zaļmuiža, PS., Erlaa, Fehsen, Aahof, Laud., N.-Schwanb., Druw., Wessen, Meiran, Golg., Peb., Nötk., Schujen, U.: tam tē̦vam seši dē̦li,... Jē̦kabam pedeļam (Var.: pastaram)... BW. 2488, 5 var. skaista aug pedelīte (Var.: pastarīte) aiz visām māsiņām BW. piel. 2 4506 var. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme BW. piel. 2 3754; in Schujen und Drosth. nur von Tieren gebraucht: pedelītis ir putniņš, kuo pe̦rē̦tāja perējumā pēdējuo izšķiļ (so auch in Erlaa), vai sivē̦ns, kuo cūka pēdējuo dzemdē; ähnlich in Adsel;
2) wer sich bei einem Spiel als der Letzte erweist;
pedeļuos iet, ein Spiel (viens pieskrej uotram, piesit un saka: "pedelis!" pedelim jāķeŗ piesitējs un jāatsit; ja viņš tuo nedara, citi tam rāda gaŗu de̦gunu) Nötk.; der Letzte Peb., Serben, Lös., Sessw., Mar., Lis., Selsau. Zu pê̦da (vgl. pēdelis), mit dem e von la. pedēs "Füsse", gr. πεδά "μετά" u. a.?
Avots: ME III, 191, 192
pedēlis
pedels
pedene
pedulis
uzpederēt
uzpederēt
uzpederêt C.,
1) mit einer Federegge aufeggen
KatrE.;
2) zu etw. auffordern, willig machen, animieren
Seew. n. U.
Avots: ME IV, 364
1) mit einer Federegge aufeggen
KatrE.;
2) zu etw. auffordern, willig machen, animieren
Seew. n. U.
Avots: ME IV, 364
Šķirkļa skaidrojumā (119)
airkāji
apjumības
apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).
Avots: ME I, 92
Avots: ME I, 92
aust
aûst (li. áusti), -žu, -du, tr., intr., weben, wirken: aude̦klu LP. VII, 142, tīklus Ar. 1797. smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. Refl. -tiês, für sich weben, wirken: vērpiet, meitam, pakuliņas, audieties paladziņus BW. 7096. tīrumniece, klajumniece aužas baltas vilnainītes BW. 7466. nu, vai pie jums ar aužas? MWM. X, 806. [Zu r. dial. усло "початая ткань", arm. z-audem "verknüpfe", ai. ōtum "weben" u. a. s. Pedersen IF. V, 68 und KZ. XXXIX, 405 f., Fick Wrtb. I 4 , 124 und III 4 , 6 und 386, Persson Beitr. 649 f. und KZ. XLVIII, 128 und Trautmann Wrtb. 17.]
Avots: ME I, 229
Avots: ME I, 229
auza
àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. 2 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji 2 Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. 2 ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.
Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. 2 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70
Avots: ME I, 231
Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. 2 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70
Avots: ME I, 231
baiss
I baîss 2 Bauske (li. baisùs "schrecklich") schrecklich, furchtbar, Furcht erregend: baisa nuoslē̦pumainība Vēr. II, 1250. lauks lē̦nām pārgruozās un pieņe̦m arvienu baisāku raksturu Vēr. I, 1354. [Der Bedeutung wegen zu bîties, ai. bhīṣ̌ā "Einschüchterung", vgl. Fick Wrtb. III 4 271; dagegen li. baisioti "нагадить, замарать" wohl zu slav. běsъ "böser Geist" und lat. foedus "garstig", womit Pedersen IF. V, 41, Berneker Wrtb. i, 56, v. d. Osten-Sacken IF.XIII, 378, Walde Wrtb. 2 303 u. a. auch li. baisùs "greulich" und. li. baisà "Schrecken" verbinden.]
Avots: ME I, 251
Avots: ME I, 251
baks
‡ II baks Kaltenbr., der Backenbart, auch ein bartähnliches Pederbüschel am Hühnerkopf. Nebst oder durch li. bakaĩ "Backenbart" aus dem Deutschen.
Avots: EH I, 200
Avots: EH I, 200
bargs
bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]
Avots: ME I, 263, 264
Avots: ME I, 263, 264
beigums
bèigums: mums darbs beigumā (zu Ende) Seyershof. kad jumtu jumjuot beĩgums (= beigas) nāk, tad jumta pedīgā kārts tiek piesieta AP.
Avots: EH I, 211
Avots: EH I, 211
bubināt
I bubinât,
1) bu, bu, bu hervorbringen, von Pferd, wenn sie Hafen od. Mehl wittern, entgegenwiehern:
kad zirgam auzas duod, tad viņš bubina. jāsim brāļi, laime būs: zirgi zviedz, nebubina BW. 13857. Im VL. auch mit einem Obj. im Gen. od. Akk.: kumeliņi, baltsarīti, vai bubini tīras auzas BW. 13860;
2) leise murmenl, girren:
ve̦ca māte bubināja, sivē̦niņus ganībama Ltd. 4458. žīdi jau bubina, die Juden (babbeln) halten ihr Gebet. baluoži bubina Zalkt. Zu li. bùbinti "кричать бу-бу-бу", [bubénti "dumpf dröhnen", baũbti "brüllen", la. būbere "pfeifen, tönen"(von der Rohrdommen), būbō "Uhu", nd. pupen "pedere"; s. Leskien Abl. 293, Fick Wrtb. III 4, 200, Johansson KZ. XXXVI, 343 und Persson Beitr. 38].
Avots: ME I, 343
1) bu, bu, bu hervorbringen, von Pferd, wenn sie Hafen od. Mehl wittern, entgegenwiehern:
kad zirgam auzas duod, tad viņš bubina. jāsim brāļi, laime būs: zirgi zviedz, nebubina BW. 13857. Im VL. auch mit einem Obj. im Gen. od. Akk.: kumeliņi, baltsarīti, vai bubini tīras auzas BW. 13860;
2) leise murmenl, girren:
ve̦ca māte bubināja, sivē̦niņus ganībama Ltd. 4458. žīdi jau bubina, die Juden (babbeln) halten ihr Gebet. baluoži bubina Zalkt. Zu li. bùbinti "кричать бу-бу-бу", [bubénti "dumpf dröhnen", baũbti "brüllen", la. būbere "pfeifen, tönen"(von der Rohrdommen), būbō "Uhu", nd. pupen "pedere"; s. Leskien Abl. 293, Fick Wrtb. III 4, 200, Johansson KZ. XXXVI, 343 und Persson Beitr. 38].
Avots: ME I, 343
čammāt
čam̃mât,
1): auch (mit am̃ ) Wainsel n. FBR. XIV, 79, Lems., (mit àm 2 ) Mar., Stom.; ‡
3) knillen, knittern
(mit am̃ ) Salisb., (mit àm 2 ) Stom.; ‡
4) "gružus taisīt" (mit am̃) Dond. Refl. -tiês, ‡
2) unmanierlich essen
Peddeln.
Avots: EH I, 284
1): auch (mit am̃ ) Wainsel n. FBR. XIV, 79, Lems., (mit àm 2 ) Mar., Stom.; ‡
3) knillen, knittern
(mit am̃ ) Salisb., (mit àm 2 ) Stom.; ‡
4) "gružus taisīt" (mit am̃) Dond. Refl. -tiês, ‡
2) unmanierlich essen
Peddeln.
Avots: EH I, 284
ceļš
ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,
1) eine grosse Strecke zurücklegen;
2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,
1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;
2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;
[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]
Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann
Avots: ME I, 371
1) eine grosse Strecke zurücklegen;
2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,
1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;
2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;
[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]
Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann
Avots: ME I, 371
ciest
cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I 4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]
Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās
Avots: ME I, 395
Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās
Avots: ME I, 395
cirst
cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,
1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;
2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;
3) hauend etw. hervorbringen,
a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,
b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;
4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;
5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;
6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;
7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,
1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;
2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;
3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]
Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1
Avots: ME I, 387
1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;
2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;
3) hauend etw. hervorbringen,
a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,
b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;
4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;
5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;
6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;
7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,
1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;
2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;
3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]
Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1
Avots: ME I, 387
cūkeglīte
daļa
daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,
1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;
2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 456 u. III 4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. 2 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]
Avots: ME I, 435, 436
1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;
2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 456 u. III 4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. 2 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]
Avots: ME I, 435, 436
dalgs
dalgs L. (von ihm als"lit."bezeichnet), U., die Sense. Nebst li. dal˜gis od. dal˜gė, del˜gė, apr. doalgis "Sense" [der Form (und Bedeutung) wegen wohl (nach Fick BB. II, 198, Lewy PBrB. XXXII, 148, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 158, Walde Wrtb. 2 239 u. 269, Niedermann Essais ďétym. et de crit. verb. lat. 23; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 207) eher zu an. telgia "behauen, (zu)schneiden, schnitzen", als (nach Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 106) zu an. dálkr "Nadel, Dolch", ir. delg "Dorn, Tuchnadel" oder (nach Fick Wrtb. III 4, 210) zu ae. dolg "Wunde" resp. (nach Froehde BB. XVII, 310, der auch ein preuss. -le. dalkis (das nicht echt le. sein kann) "Aalangel" heranzieht, Mikkola BB. XXV, 74 und Junker IF. XXXV, 276) zu la. falx "Sichel, Sense"].
Avots: ME I, 434, 435
Avots: ME I, 434, 435
degt
degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,
1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;
b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;
c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];
2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;
3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. 2 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]
Avots: ME I, 451, 452
1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;
b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;
c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];
2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;
3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. 2 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]
Avots: ME I, 451, 452
divritenis
divritenis ,* der Velociped; divriteņu braucējs; divriteņu rati, ein zweirädriger Wagen.
Avots: ME I, 473
Avots: ME I, 473
dobjš
duôbjš [C., dùobjš Neuenb., Jürg.], duôbs [Kr., dùobs 2 Kl.],
1) tief, dumpf:
duobja balss LP. IV, 69, V, 398. duobjas zvana skaņas Etn. II, 40. pē̦rkuonis duobji ducina, rūc. zeme duobji nuodunēja Saul. duobji murmināt, saukt ;
2) hohl
(in dieser Bedeutung ist duobs gebräuchlicher). [Wohl - mit uo aus ōu̯- zu dubt, dube̦ns (s. dies) ; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 261, Pedersen KZ. XXXVI, 102 und Būga LM. IV, 436.]
Avots: ME I, 531
1) tief, dumpf:
duobja balss LP. IV, 69, V, 398. duobjas zvana skaņas Etn. II, 40. pē̦rkuonis duobji ducina, rūc. zeme duobji nuodunēja Saul. duobji murmināt, saukt ;
2) hohl
(in dieser Bedeutung ist duobs gebräuchlicher). [Wohl - mit uo aus ōu̯- zu dubt, dube̦ns (s. dies) ; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 261, Pedersen KZ. XXXVI, 102 und Būga LM. IV, 436.]
Avots: ME I, 531
drāzējs
dzēst
dzèst od. dzest, [dzešu od.] dzèšu, dzèsu [od. dzesu], tr., löschen: kas man nede̦g, tuo es nedzešu. nedzes sveci, diezin vai iededzināsi. krauklītis man uogles dzēsa. uguns dzēsēji dzeš uguni. nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk. Fig., löschen. tilgen: slāpes, parādus dz. dienas dzēst, gewisse Tage Gehorch leisten: muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku, dienu dzēst bijis jāiet Etn. IV, 148. Zu li. gèsti "erlöschen" (intr.). gesýti "löschen", aksl. gasiti "erlöschen"; [vgl. dazu Pedersen IF. V, 47 und Materiały i prace I, 169. Scheftelowitz IF. XXXIII, 155. Hirt PBrB. XXIII, 352. Berneker Wrtb. I, 295. Trautmann Wrtb. 86. Boisacq Dict. 856 unter σβέννῦμι
Avots: ME I, 549
Avots: ME I, 549
dzira
I dziŗa [Nigr., li. girià], dzire (li. gìrė). der Wald: dziŗā dze̦ltas lasījās BW. 7142. vējiņš luoka dziriņā tavu namu, istabiņu BW. 11979. [Zu apr. garian "Baum", bulg. горá "Berg, Wald"., sloven. góra "Bergwald", av. gairi-š "Berg" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 404, Walde Wrtb. 2 825 unter veru, Boisacq Dict. 115 unter βαρύες, Berneker Wrtb. I, 328 f., Pedersen KZ. XXXVI, 319, Osthoff Parerga 48. Trautamnn Wrtb. 78.]
Avots: ME I, 555, 556
Avots: ME I, 555, 556
dzīsla
dzîsla (li. gýsla [od. gį́sla. apr. gislo]). dzîsle [BW. 35034. Glück], U.,
1) die Ader;
asins dz., die Blutader; dzīvības dzīsla Tr. IV, 360 od. le̦camā dz. U., die Pulsader; zilā dz., die blaue Ader über die Stirn, welche bei Kindern auf Würmer deuten soll U.;
2) in vielen Gegenden - Sehne:
luokāmā dzīsla, die Sehne (dafür jedoch zu empfehlen cîpsla Etn. II, 133);
3) smalkās dzīslas, Nerven
Grünh., Biel. [Zu r. жи́ла serb. ži"la "Ader", la. fīlum "Faden", arm. ǰil "Sahne des Körpers, Schnur" und weiterhin vielleicht zu le. dzija; vgl. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Walde Wrtb. 2 291, Fick Wrtb. I 4. 414, Mikkola BB. XXII, 245 f., Pedersen KZ. XXXIX, 413, Trautmann Wrtb. 90.]
Avots: ME I, 557, 558
1) die Ader;
asins dz., die Blutader; dzīvības dzīsla Tr. IV, 360 od. le̦camā dz. U., die Pulsader; zilā dz., die blaue Ader über die Stirn, welche bei Kindern auf Würmer deuten soll U.;
2) in vielen Gegenden - Sehne:
luokāmā dzīsla, die Sehne (dafür jedoch zu empfehlen cîpsla Etn. II, 133);
3) smalkās dzīslas, Nerven
Grünh., Biel. [Zu r. жи́ла serb. ži"la "Ader", la. fīlum "Faden", arm. ǰil "Sahne des Körpers, Schnur" und weiterhin vielleicht zu le. dzija; vgl. Hübschmann Arm. Gramm. 486, Walde Wrtb. 2 291, Fick Wrtb. I 4. 414, Mikkola BB. XXII, 245 f., Pedersen KZ. XXXIX, 413, Trautmann Wrtb. 90.]
Avots: ME I, 557, 558
egle
egle [li. ẽglė], die Fichte (picea excelsa Lk.), Rottanne, Gräne; baltā egle, abies alba; čūsku od. sē̦ru egle Konv. 2 2099; mālu egle, pinus picea L. eglē kāpt, weben (am Webstuhl) BW. 7333. Demin. eglīte,
1) eine kleine Fichte;
der Pl. eglītes, wilder Spargel, Spargelkraut (spergula arvensis); lauka od. lauku eglītes, Quendel, Feldthymian (thymus serpyllum L.); lielziedainā pļavas eglīte, pedicularis sceptrum carolinum L. Lubessern; meža eglītes, Gamander (teucrium chamaedrys L.); purvu eglītes U. od. jāņa egl. Lös. n. RKr. III, 71 od. pļavu egl., Läusekraut (pedicularis palustris) [vgl˙li. eglytė Lit. Mitt. II, 136, euphrasia officinalis];
2) grüner Schmuck auf Hüten
L., grüne Schmuck auf neuerbautenem Hause (auch: egle) U., die abgeschläfte, mit weissen Federn und bunten Bändern geschmückte kleine Fichte, die über die Pferdeköpfe an das Krummholz beim Brautzuge gebunden wurde Biel. n. U., Neu - Bergfried;
3) eine Bauerharfe
Bergm. n. U., ein hochzeitliches, mit Schellen behängtes Klapperhölzchen Elv. [vgl. Zēvers Izgl. min. mēneš. 1924, No. 8., S. 135];
4) ein kleiner Jahrmarkt
Bergm. n. U. [Zu apr. addle (wenn es echt preussisch ist), r. ель, poln. jodła u. a., s. Berneker Wrtb. I, 261 f., Cuny MSL. XVI, 327 f. u. a.]
Kļūdu labojums:
4833 = 7333;
chamedrus = chamaedrys
Avots: ME I, 565, 566
1) eine kleine Fichte;
der Pl. eglītes, wilder Spargel, Spargelkraut (spergula arvensis); lauka od. lauku eglītes, Quendel, Feldthymian (thymus serpyllum L.); lielziedainā pļavas eglīte, pedicularis sceptrum carolinum L. Lubessern; meža eglītes, Gamander (teucrium chamaedrys L.); purvu eglītes U. od. jāņa egl. Lös. n. RKr. III, 71 od. pļavu egl., Läusekraut (pedicularis palustris) [vgl˙li. eglytė Lit. Mitt. II, 136, euphrasia officinalis];
2) grüner Schmuck auf Hüten
L., grüne Schmuck auf neuerbautenem Hause (auch: egle) U., die abgeschläfte, mit weissen Federn und bunten Bändern geschmückte kleine Fichte, die über die Pferdeköpfe an das Krummholz beim Brautzuge gebunden wurde Biel. n. U., Neu - Bergfried;
3) eine Bauerharfe
Bergm. n. U., ein hochzeitliches, mit Schellen behängtes Klapperhölzchen Elv. [vgl. Zēvers Izgl. min. mēneš. 1924, No. 8., S. 135];
4) ein kleiner Jahrmarkt
Bergm. n. U. [Zu apr. addle (wenn es echt preussisch ist), r. ель, poln. jodła u. a., s. Berneker Wrtb. I, 261 f., Cuny MSL. XVI, 327 f. u. a.]
Kļūdu labojums:
4833 = 7333;
chamedrus = chamaedrys
Avots: ME I, 565, 566
ērce
ẽrce,
1) kuhmilbe, Buschlaus, Holzbock, Zecke
U., Wolm., Nigr.: viņš ieēdās kâ ērce dūšā;
2) (bei U. ļauna ērce), eine Person, die andere schroff abweist, keine Annäherung gestattet.
kâ tīrā ērce pret visiem pielūdzējiem MWM. VII, 809;
3) der Harm
L. [Zu li. érkė "Schaflaus, Holzbock", woneben alb. erģis "kleine Laus", arm. orǰil "Lausei"; vgl. Bartholomae Stud. II, 24, Brückner KZ. XLV, 108 1, Pedersen KZ. XXXVI, 99 u. 329, Walde Wrtb. 2 652 unter ricinus, Persson Beitr. 279 u. 840 1, Petersson KZ. XLVII, 263 f.]
Kļūdu labojums:
viel Herzeleid anrichtet = andere schrofft abweist, keine Annäherungen gestattet
Avots: ME I, 574
1) kuhmilbe, Buschlaus, Holzbock, Zecke
U., Wolm., Nigr.: viņš ieēdās kâ ērce dūšā;
2) (bei U. ļauna ērce), eine Person, die andere schroff abweist, keine Annäherung gestattet.
kâ tīrā ērce pret visiem pielūdzējiem MWM. VII, 809;
3) der Harm
L. [Zu li. érkė "Schaflaus, Holzbock", woneben alb. erģis "kleine Laus", arm. orǰil "Lausei"; vgl. Bartholomae Stud. II, 24, Brückner KZ. XLV, 108 1, Pedersen KZ. XXXVI, 99 u. 329, Walde Wrtb. 2 652 unter ricinus, Persson Beitr. 279 u. 840 1, Petersson KZ. XLVII, 263 f.]
Kļūdu labojums:
viel Herzeleid anrichtet = andere schrofft abweist, keine Annäherungen gestattet
Avots: ME I, 574
ērzelis
ḕrzelis, Demin. - ītis, ē̦rze̦lē̦ns, ēržuks Stelp., der Hengst: ķēve iet ērzeļuos, die Stute ist rossig U. [Zu li. er̃žilas dass˙arm. orjik c, av. ǝrǝzi (du.) "Hoden", gr. ὄρχις "Hode", ir. u i rge "membrum virile", (nach Būga Изв. XVII, 1, 19) li. aržùs "страстный" u. a.; s. auch Fick Wrtb. I 4, 17, Pedersen KZ. XXXVI, 335, Hübschmann Arm. Gramm. 483, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 391, Trautmann Wrtb. 71.]
Avots: ME I, 577
Avots: ME I, 577
gaitenis
‡ gaitenis,* ein Korridor: Viktōrs gaitenītī sāka darbuoties ap savu velosipedu Veselis Dienas krasts 52.
Avots: EH I, 379
Avots: EH I, 379
galva
galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),
1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;
2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;
3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;
4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;
5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;
6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;
7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;
8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;
9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;
10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;
11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;
13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs
Avots: ME I, 596, 597
1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;
2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;
3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;
4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;
5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;
6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;
7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;
8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;
9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;
10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;
11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;
13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs
Avots: ME I, 596, 597
gārsa
[gãrsa PS., Frauenb.], gârsa 2 Nigr., Telsen, Zb. XV, 202, BW. 447,2 Bd. V, S. 450], gârse 2 [Līn., Bl.], BW. 31168, [gâ[r] se 2 Stenden], garsas BW. 558 [stammt, wenn zuverlässig, wohl aus einem Gebiet, wie gar̃se aus Bixten, wo a vor tautosyllabischem r immer kurz ist, garses L. "Saukraut"], gārne Spr., Peņģ., gāršas, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagragia) RKr. I, 64: krūmuos gārsas lasīdams BW. 31166,1. guovju gārse, archangelica; mazā guovju g., angelica silvestris Mag. IV, 2, 37. [gãrsa od. gãrse Bauske "eine auf Brachäckern wachsene Pflanze".] Zu li. gar̃šas "ein Kraut", garšvà od. gáršva "Saukraut, Giersch, archangelica officinalis", ahd. [gers "Giersch". Lautlich liesse sich hierher auch urslav. * garхъ "Erbse" stellen, und Pedersen IF. V, 54, Pogodin РФВ. L, 230 u. a. verbinden es auch wirklich damit, aber Berührungspunkte zwischen Giersch und Erbse sind nicht nachgewiesen].
Avots: ME I, 618, 619
Avots: ME I, 618, 619
gorīgs
‡ guôrîgs 2 Lemsal, Schibbenhof, (mit "ùo" ) Ermes, sich zu rekeln (recken) liebend Mesoten: g., kustīgs, svaida ruokas, save̦lk ple̦cus A. Brigadere Skarbos vējos 226; "guorīdamies gehend" N.-Peb.; "duomīgs" Pededze; "zögernd an die Arbeit gehend" Selsau; "ļuôdzîgs" (mit uô ) Serben.
Avots: EH I, 424
Avots: EH I, 424
gudrs
gumba
III gum̃ba,
1) die Geschwulst, Beule:
tev uz pieres liela gumba Balt. V.;
2) die Erhöhung, der Haufen
nabadzi dze̦nāji gar mālu gumbu BW. 20196, 5;
3) die Falte
Ahs.;
4) jähe Biegung am Krummholz
C., Laud., Bers. - Zu li. gum̃bas "eine Erhöhung, ein Knorren, ein Gewächs an einen organischen Körper; желвак, железа", [aksl. goba, serb. güba "Schwamm", an. kumpr "Klumpen", norv. dial. kamp "Bergknollen, Stumpf von Stöcken" oder an. kumbr. "Holzklotz"; vgl. Persson Beitr. 81 f., Pedersen Mater. i prace I, 165 ff., Trautmann Wrtb. 101].
Avots: ME I, 680
1) die Geschwulst, Beule:
tev uz pieres liela gumba Balt. V.;
2) die Erhöhung, der Haufen
nabadzi dze̦nāji gar mālu gumbu BW. 20196, 5;
3) die Falte
Ahs.;
4) jähe Biegung am Krummholz
C., Laud., Bers. - Zu li. gum̃bas "eine Erhöhung, ein Knorren, ein Gewächs an einen organischen Körper; желвак, железа", [aksl. goba, serb. güba "Schwamm", an. kumpr "Klumpen", norv. dial. kamp "Bergknollen, Stumpf von Stöcken" oder an. kumbr. "Holzklotz"; vgl. Persson Beitr. 81 f., Pedersen Mater. i prace I, 165 ff., Trautmann Wrtb. 101].
Avots: ME I, 680
iegrūst
ìegrûst
1): ie. ar piestu, einstampfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. ie. uotru nelaimē;
2): biju spiests viņam ie. (= ieduot) pedējuo grasi Kand.; "einem Begehrlichen hastig etwas geben"
BielU.; ‡
4) "sagrūst" (?) Auleja: jāgrūž, kāļ labi iegrūž, kāļ sē̦nala nuoplīst. Refl. -tiês, ‡
5) sich einfinden
Oknist: iegrūdās negaidīts viesis.
Avots: EH I, 515
1): ie. ar piestu, einstampfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. ie. uotru nelaimē;
2): biju spiests viņam ie. (= ieduot) pedējuo grasi Kand.; "einem Begehrlichen hastig etwas geben"
BielU.; ‡
4) "sagrūst" (?) Auleja: jāgrūž, kāļ labi iegrūž, kāļ sē̦nala nuoplīst. Refl. -tiês, ‡
5) sich einfinden
Oknist: iegrūdās negaidīts viesis.
Avots: EH I, 515
izdalbāt
[II izdàlbât 2 , mit einer Hohlaxt einen Trog, Bienenstock u. dgl. aushöhlen Pededze.]
Avots: ME I, 725
Avots: ME I, 725
izdot
izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,
1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;
2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;
3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;
4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;
5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;
6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,
1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;
2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;
3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;
4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;
5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.
Kļūdu labojums:
augļi = augi
Avots: ME I, 730, 731
1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;
2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;
3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;
4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;
5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;
6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,
1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;
2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;
3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;
4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;
5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.
Kļūdu labojums:
augļi = augi
Avots: ME I, 730, 731
izorēt
izuõrêt, tr., heraus -, hinausexpedieren, hindurchführen: izuorēja viesus nuo mājām. izuorēt luopus nuo laidara. krietns braucējs izuorē ve̦zumu caur visām urgām Ahs.
Avots: ME I, 823
Avots: ME I, 823
izšķūtēt
izšķũtêt, tr., hinausfegen, hinausschicken, hinausexpedieren: biedri izšķūtē tuo laimi ārā A. XIV, 16. kalpuone izšķūtē mē̦slus nuo nama. izšķūtē kalpus pie darba Sassm.
Avots: ME I, 812
Avots: ME I, 812
izsūtīt
izsùtît,
1) aussenden, ausschicken:
tūliņ izsūtīja pa pus˙pasauli meklēt viņam brūti LP. IV, 176;
2) verbrennen, in die Verbannung schicken:
uz Sibiriju;
3) versehen, expedieren:
grāmatas, laikrakstus. izsūtāmie raksti.
Avots: ME I, 808
1) aussenden, ausschicken:
tūliņ izsūtīja pa pus˙pasauli meklēt viņam brūti LP. IV, 176;
2) verbrennen, in die Verbannung schicken:
uz Sibiriju;
3) versehen, expedieren:
grāmatas, laikrakstus. izsūtāmie raksti.
Avots: ME I, 808
jāņeglīte
jaut
jàut (li. jaũti "einrühren; "перемѣшивать"), jàunu od. jàuju, jàvu od. [Lautb., Wandsen] javu, jaût [Lis., Druw.], tr., mischen, (Teig) einrühren: miltus, maizi. luopiem neduoduot silta ūdens ne˙maz, un maizi arī saltā jaunuot Kaudz. M. [Nebst javs (vgl. auch jàukt) zu ai. pra - yāuti "rührt um", āyavana - m "Rührlöffel", apr. iuse "Fleischbrühe", slav. juxá, la. jūs "Brühe" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 289, Fick Wrtb. I 4 , 114, Walde Wrtb. 2 399 f., Boisaq Dict. 311 (unter ζύμη), Pedersen Kelt. Gramm. I, 65, Trautmann Wrtb. 110, Berneker Wrtb. I, 458.]
Avots: ME II, 104
Avots: ME II, 104
joks
juõks (li. juõkas), bei Spr. juoka, der Scherz, Spass, Possen: bet dē̦ls arī vairs juokus nepruot LP. IV, 3. deviņgalvis nuoredzējis, ka ar tuo juoku nav LP. III, 44. juoki vien ar tām ciema meitiņām BW. 11072. Sprw.: zili cāļi - brīnumi, sarkani - juoki. juoku dēļ, pa juokam od. pa juokiem, auch par juokiem, spasshalber: kungs juoku dēļ (juoku pēc LP. VII, 446) aizgājis arī LP. VI, 277. viņa tâ runā tik pa juokam Vēr. I, 1091. es pa juokiem, tu no tiesas LP. I, 169. meita par juokiem apdziedājuse mēnesi LP. V, 110. tas vis nav pa juokam, das ist kein Spass A. XI, 5. beidzuot sagudruojis par juokiem (sich verstellend) raudāt LP. IV, 225. [Verwandschaft mit la. jocus "Scherz" (woran Zubatý BB. XVIII, 255, Pedersen KZ. XXXVI, 102, Fick Wrtb. I 4 , 522, Blankenstein IF. XXIII, 131 f. u. a. denken) wäre wegen der Übereinstimmung der Bedeutung (bei abweichender Quantität des Wurzelvokals!) sehr auffällig. Eher also wohl daraus durch deutsche Vermittlung antlehnt; vgl. d. (westpr.) jōk "Spass" dei Frischbier Preuss. Wrtb. I, 318, sowie WAlde Wrtb. 2 391 f. und Meringer WuS. V, 191.]
Avots: ME II, 126
Avots: ME II, 126
jumis
I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],
1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;
2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;
3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);
4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn
5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]
Avots: ME II, 117, 118
1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;
2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;
3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);
4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn
5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]
Avots: ME II, 117, 118
kails
kaîls: kaîls 2 auch Orellen, Salisb., kails auch Schlehk n. FBR. VII, 36, Ahs., Zabeln; unbekannt auch in Alswig, Bērzgale, Dunika, Kalnemois, Kalupe, Pededze, Prl., Rutzau, Saikava, Sonnaxt; ‡
3) wässerig, wenig nahrhaft:
kaila zupa Salis. kauleņuogas tādas kailas, nav ne˙kāda satība klā[t] Orellen. jūras mē̦sls ir tāds k., pa ūdeni izmircis Salis.
Avots: EH I, 574
3) wässerig, wenig nahrhaft:
kaila zupa Salis. kauleņuogas tādas kailas, nav ne˙kāda satība klā[t] Orellen. jūras mē̦sls ir tāds k., pa ūdeni izmircis Salis.
Avots: EH I, 574
kāre
II kâre PS., [kàre Planhof], gew. im Pl., [kãres Hasenp., Weinsch., Gr. - Würzau, Bauske, Wandsen, kàres 2 Lis., Kl., Praulen, Lubn., kãras (?) Holmhofbei Schlock], kārîte(s), die Wabe: šūn, bitīte, biezu kāri (Var.: biezas kāres) BW. 30287. atduod savu me̦dutiņu, es kārītes tev atduošu BW. 30313. atruod struopus ar kustināmām kārēm RKr. XI, 89. [Eher wohl nebst li. korỹs (gen. kõrio) dass. Leskien Nom. 290 und Osthoff Parerga 22 f.) zu kãrt "hängen" (vgl. auch die Nebenform kares und Zubatý AfslPh. XVI, 411), als (mit einem Ablaut ā: ē) zu la. cēra und gr. χηρός "Wachs" (wofür Walde Wrtb. 2 152 f., Boisacq Dict. 450, Pedersen KZ. XXXVIII, 404 u. a. eintreten), da die Bedeutungen nicht übereinstimmen, und der Ablaut ā: ē immerhin nicht gewöhnlich ist.]
Avots: ME II, 195
Avots: ME II, 195
kārta
kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),
1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,
a) Jahresring im Baumstamme;
b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";
2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;
3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;
4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 1 und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]
Avots: ME II, 200, 201
1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,
a) Jahresring im Baumstamme;
b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";
2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;
3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;
4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 1 und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]
Avots: ME II, 200, 201
klausīt
klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),
1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;
2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;
3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];
4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.
1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;
2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]
Avots: ME II, 216
1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;
2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;
3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];
4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.
1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;
2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]
Avots: ME II, 216
kost
kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;
2) in übertragener Bed.,
a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;
b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,
1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;
2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;
3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]
Avots: ME II, 349
2) in übertragener Bed.,
a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;
b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,
1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;
2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;
3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]
Avots: ME II, 349
krusa
krusa (li. krušà [wohl mit š aus sk̑]),
1) der Hagel:
krusa birst, nāk, n. Manz. auch kr. me̦t, es hagelt. krusa nuosit labību Etn. II, 179;
2) etwas hageldicht Niederfallendes:
man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. Zu krausēt (s. dies), [kst. krъxa Brocken, Kümchen", ahd. (h)rosa "Kruste, Eis" u. a., s. Pedersen IF. V, 36, Wiedemann BB. XXVII, 245, Trautmann Wrtb. 143.]
Avots: ME II, 288
1) der Hagel:
krusa birst, nāk, n. Manz. auch kr. me̦t, es hagelt. krusa nuosit labību Etn. II, 179;
2) etwas hageldicht Niederfallendes:
man šņāca pakaļ akmeņu krusa Skalbe. Zu krausēt (s. dies), [kst. krъxa Brocken, Kümchen", ahd. (h)rosa "Kruste, Eis" u. a., s. Pedersen IF. V, 36, Wiedemann BB. XXVII, 245, Trautmann Wrtb. 143.]
Avots: ME II, 288
krūts
krùts (li. krūtìs "Brust"), -s, Demin. krùtiņa, krùsniņa,
1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;
2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]
3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;
4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;
5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;
6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;
[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte 2 "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].
Avots: ME II, 293
1) auch krūte U., die Erhohung, der Hügel, der Hümpel
[instr, pl. krūtim Pas. I, 405], das Ufer [?]: te bija vairākas duobes.., bet bija arī vai nuo vietas augstas krūtis Jauns. Baltā gr. I, 233. ganīju aitas pa krūtīm (kalniņiem) Mat. krūte, krūts, ein Hümpel auf der Wiese Lennewarden. caune ielīda krūtī Schwanb. [(ķīvīte) izcēlās nuo kādas krūts pļavā Austriņš M. Z. 33. uz krūsniņas galvu liku Rositten.] krūtes - lieli ciņi Selb. zem krūtīm dzīvuo vēži Buschh.;
2) die Brust:
ar visu od. pilnu krūti iet, strādāt, eifrig gehen, arbeiten. ietaisījis krietnu krūti, er hat sich einen gehorigen Rausch angelegt, dabas māte pilnuo krūti saviem bē̦rniem tagad liedz Aus. māte duod bē̦rnam krūti, die Mutter gibt die Brust. Gew. der Pl. krūtis: zāle bijusi līdz pašām krūtīm JU. man smagas krūtis od. krūtis kā zāģis, ka ir padvašuot nevaru. [grūtās krūtis Golg., Asthma.] viņš griež man krūtis pretim, er widersetzt sich mir. viņš iet krūtis iz˙gāzis, er geht stolz, sich in die Brust werfend. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs od. ieskrej sievas tē̦vam krūtīs od. saskrejas ar sievas tē̦vu krūtīs, er gerät gerade auf den Schwiegervater. puiši, me̦taties krūtīs! ringet! [vējš pašā krūtī U., der Wind ist gerade entgegen;]
3) genitivische Verbindungen:
krūšu balss,-s, die Bruststimme; krūšu bruņas, Brustharnisch; krūts od. krūšu buomis, der Weberbaum; krūšu duobums, iekaisums, kabata, kauls, plēve, sē̦rga od. slimība, zāles, die Brusthohle, -entzündun,g, -tasche, -knochen, -fell, -krankheit, Brustmittel; krūšu [wohl zu krūts 1] putns, Wasseramsel (cinclus aquaticus) Natur. XXXVII, 100. krūšu vīrs, ein starker Mann Gold. n. Wid.;
4) die Brust, der die Brust bedeckende Teil der Kleidung, das Hälschen, die Brustvorlage:
mazkrievs ar vaļējām kre̦kla krūtīm MWM. VIII, 460. priekšā ir izgrieztas krūtis B. Vēstn.;
5) = krūteža 2: ratiņa kājas ir ieurbtas ratiņa krūtī A. X, 2, 440 Kand., Mat.;
6) die dicke Stelle der Speiche, die auf der Nabe ruht, wärend das angespitzte Ende der Speiche in der Nabe ruht;
[7) cirvim ir krūts, das Beil ist stumpf.
Da krūts 1 und 2 anscheinend zusammengehoren (vgl. Berneker Wrtb. I, 356 und Zubatý Sborn. fil. I, 128) und Kurschat für li. krūtìs nur die Bed, "die weibliche Brust" kennt (die Bed, "Brust" überhaupt dagegen bei Daukša Post. 14, 18), so ist mit Leskien Nom. 547 wohl von einer Grundbedeutung "Erhöhung" auszugehen. In diesem Fall gehort das Wort weiterhin wohl zu le. akme̦nkrûte 2 "Steinhaafen", li. kr(i)útis "куча, груда", pakrútė "Uferrand" und (vgl. Leskien Abi. 300, Būga KZ. I.I, 141 und Osthoff NIU. IV, 105) 1e. kraũt. Anders darüber einerseits Persson geitr. 329 und Bugge KZ. XXXII, 46 f. izu ai. krōḍá-ḥ "Brust" u. a.) und andrerseits Zupitza KZ. XXXVI, 242, Wiedemann BB. XXVII, 250 und Pedersen Vgl. kelt. Gr. I, 121 (zu kymr. crwth "Violine" u. a.)].
Avots: ME II, 293
kurpe
kur̃pe, [kur̂pe 2 (?) Bl.] (li. kùrpè, apr. kurpe),
1) der Schuh: kurpes apaut, nuoaut. kurpe spiež, nuomukusi. Im VL.: es apaušu kurpītēm (statt des gew. kurpes) BW. 14778. rīta kurpes, Morgenschuhe ; sniega k., Schneeschuhe. zābakiem jaunas kurpes piešūt, vorschuhen ;
2) das dicke Ende der Femerstange, das so angefertigt ist, dass es an die vorderste Stütze der Schlittensohle angebunden wird
Dond., [Ronneb.] ;
3) dze̦guzes kurpes, Frauenschuh (cypripedilum calceolus)
RKr. II, 70 ; dze̦lte̦nā kurpīte, Eisenhut (aconitum lycoctonum) Birsm., RKr. II, 64. rudzu kurpītes, Rittersporn (delphinium consolida) Kav. ; zilās kurpītes, aconitum napelleus Birsm. ve̦cumā nevar redzēt, ja ē̦d me̦du, kuŗu bites savākušas nuo kurpītēm (aconitum napellus) RKr. XII, 15. [Zu p. dial. kiérpce "Art Schuhe", serb. dial. krplje "Schneeschuhe" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 670, Mikkola BB. XXI, 120 f., Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Walde Wrtb. 2 134, Boisacq Dict. 515 f., Pedersen Vergl. kelt. Gramm. I, 94, Trautmann Wrtb. 146.]
Avots: ME II, 325
1) der Schuh: kurpes apaut, nuoaut. kurpe spiež, nuomukusi. Im VL.: es apaušu kurpītēm (statt des gew. kurpes) BW. 14778. rīta kurpes, Morgenschuhe ; sniega k., Schneeschuhe. zābakiem jaunas kurpes piešūt, vorschuhen ;
2) das dicke Ende der Femerstange, das so angefertigt ist, dass es an die vorderste Stütze der Schlittensohle angebunden wird
Dond., [Ronneb.] ;
3) dze̦guzes kurpes, Frauenschuh (cypripedilum calceolus)
RKr. II, 70 ; dze̦lte̦nā kurpīte, Eisenhut (aconitum lycoctonum) Birsm., RKr. II, 64. rudzu kurpītes, Rittersporn (delphinium consolida) Kav. ; zilās kurpītes, aconitum napelleus Birsm. ve̦cumā nevar redzēt, ja ē̦d me̦du, kuŗu bites savākušas nuo kurpītēm (aconitum napellus) RKr. XII, 15. [Zu p. dial. kiérpce "Art Schuhe", serb. dial. krplje "Schneeschuhe" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 670, Mikkola BB. XXI, 120 f., Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Walde Wrtb. 2 134, Boisacq Dict. 515 f., Pedersen Vergl. kelt. Gramm. I, 94, Trautmann Wrtb. 146.]
Avots: ME II, 325
ļauska
ļàuka 2 , 1): auch Erlaa; 2): auch (ļàukas 2 ) Kaltenbr.; ‡
3) ein Nimmersatt (hierher?)
NB. (mit aû 2 ). Wenigstens in der Bed. 2 zu gr. λεύ#κη "weisser Aussatz", s. Pedersen Stud. balt. IV, 152.
Avots: EH I, 769
3) ein Nimmersatt (hierher?)
NB. (mit aû 2 ). Wenigstens in der Bed. 2 zu gr. λεύ#κη "weisser Aussatz", s. Pedersen Stud. balt. IV, 152.
Avots: EH I, 769
lēkači
[* lê̦kači (erschlossen aus lâkači aus dem ostle. Pededze) "ein an Zäunen und Wänden wachsende Pflanze mit violetten Blüten"; vgl. lakači.]
Avots: ME II, 456
Avots: ME II, 456
lipt
lipt,
1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;
2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;
3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;
4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;
[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. 2 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II 2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. 2 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]
Avots: ME II, 474, 475
1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;
2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;
3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;
4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;
[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. 2 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II 2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. 2 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]
Avots: ME II, 474, 475
lops
luõps,
1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;
2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]
Avots: ME II, 527, 528
1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;
2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]
Avots: ME II, 527, 528
luča
luča: auch ("?") Tdz. 51801; eine gute Gelegenheit Saikava; was man auf Kosten eines andern erwirbt NB.: nu man atkal l. NB.; tu izjauci manu luču ebenda. laba l. Frauenb., herrliches Leben. - "padedzītes" ME. II, 510 zu ersetzen durch "Pededzītes", lučka, "Pededzītes",
Avots: EH I, 759
Avots: EH I, 759
meteklis
meteklis U., me̦te̦kla Glück, Füreck., Elv., Manz.,
1) der Tribut, Zoll, Schoss, Zins, die Abgabe:
viņš aizliedz ķeizaram me̦te̦klu (metekli) duot Luk. 25, 2. [ir ze̦lta meteklis (in der neuen Ausgabe: spaidi) pa˙galam Glück Jes. 14, 4.] meteklis [Korwenhof] - me̦sls, nuoduoklis naudā un citā mantā, kâ cimduos, cāļuos, uolās u. c., atskaituot tikai labību. šīs vārds lietuots agrāku laiku garīguos rakstuos, piem. bībeles tulkuojumā Konv. 2 2752;
2) ein angeschweisstes Stück Eisen:
metekļa dzelzs pie lemešiem, dakšām u. c. Nigr., Bers., Lautb. cirvim uzlika kalējs metekli Puhnen, Sassm. [sakala abus galus (metekļa vietā) kuopā Pas. II, 171. meteklis od. (seltener) me̦te̦kla "etwas (zur Festigung) an einen zerbrochenen Gegenstand Gefügtes" Pankelhof];
3) = metiens, klājiens Puhnen;
[4) ein Hindernis,
"kur kas me̦tas" Stelp.: kas tad nu atkal par metekli, ka mašīna jāaptur? Fest.;
5) meteklis od. me̦te̦kla, ein Strick mit einer
"cilpa" an einem Ende, während das andere Ende zugespitzt ist ("tuo izver, cauri ar,amām sakām zirgu arklā vai ecēšās jūdzuot") Kürbis;
6) me̦te̦kls "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem Kārsava, Dricē̦ni;
7) me̦te̦kla, eine Setzangel
Warkl., Welonen u. a.;
8) me̦te̦kla Pededze, = me̦tuoles.]
Avots: ME II, 606, 607
1) der Tribut, Zoll, Schoss, Zins, die Abgabe:
viņš aizliedz ķeizaram me̦te̦klu (metekli) duot Luk. 25, 2. [ir ze̦lta meteklis (in der neuen Ausgabe: spaidi) pa˙galam Glück Jes. 14, 4.] meteklis [Korwenhof] - me̦sls, nuoduoklis naudā un citā mantā, kâ cimduos, cāļuos, uolās u. c., atskaituot tikai labību. šīs vārds lietuots agrāku laiku garīguos rakstuos, piem. bībeles tulkuojumā Konv. 2 2752;
2) ein angeschweisstes Stück Eisen:
metekļa dzelzs pie lemešiem, dakšām u. c. Nigr., Bers., Lautb. cirvim uzlika kalējs metekli Puhnen, Sassm. [sakala abus galus (metekļa vietā) kuopā Pas. II, 171. meteklis od. (seltener) me̦te̦kla "etwas (zur Festigung) an einen zerbrochenen Gegenstand Gefügtes" Pankelhof];
3) = metiens, klājiens Puhnen;
[4) ein Hindernis,
"kur kas me̦tas" Stelp.: kas tad nu atkal par metekli, ka mašīna jāaptur? Fest.;
5) meteklis od. me̦te̦kla, ein Strick mit einer
"cilpa" an einem Ende, während das andere Ende zugespitzt ist ("tuo izver, cauri ar,amām sakām zirgu arklā vai ecēšās jūdzuot") Kürbis;
6) me̦te̦kls "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem Kārsava, Dricē̦ni;
7) me̦te̦kla, eine Setzangel
Warkl., Welonen u. a.;
8) me̦te̦kla Pededze, = me̦tuoles.]
Avots: ME II, 606, 607
miesa
mìesa [apr. mensā, žem. meisa bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 919 und Specht 251],
1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:
[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;
3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];
4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. 2 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]
Avots: ME II, 654
1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:
[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;
3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];
4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. 2 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]
Avots: ME II, 654
mukt
mukt, mùku, muku (li. mùkti, [s. Le. Gr. 574 und Lit. Mitt. III, 271]),
1) sich abstreifen, sich ablösen, abfallen:
man zeķes, kurpes mūk nuo kājām. cirvis, sluota mūk nuo kāta nuost. se̦ri labi nemūk, ja cūkas iemetīsi ve̦cā mēnēsī aizgaldā Kaudz. M. [ceļš mūk St. "der Weg geht ab"];
2) einsinken, einschiessen:
kājas mazliet muka iekšā un sala Vēr. II, 31.;
3) fliehen, entrinnen, sich verstecken:
vai, dieviņ, kur nu mukšu? BW. Sprw.: nuo vilka mūk, uz lāci krīt. mūk, kuo kājas ne̦s od. kuo māk. ja tu esi aizdurē, mūc par krāsni aizkrāsnē! BW. 23375, 1. Dressel unterscheidet mukt "entrinnen, davonstreichen" von mūkt "einfallen oder versinken"; ebenso St. - L. führt mūkt als die gewöhnliche Form an, mukt aber nur in Klammern, ohne einen Unterschied zwischen mukt und mūkt anzunehmen. Es ist jedoch sehr fraglich, ob irgendwo die Länge des praesens (mùku aus * munku) in den Infinitiv gedrungen ist, noc zweifelhafter ist der erwähnte Unterschied der Bedeutung. Das alles beruht wohl auf einem Irrtum Dressels. [Zu màukt, serb. umàći "entwischen", mukljiv "feucht", poln. mkną;ć "sich schnell fortbewegen", r. мчаться "sahinjagen", ai. mu(ñ)càti "erlöst", múkti-ḥ "Lösung" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 139, walde Wrbt. 2 254, Pedersen vergl. kelt. Gr. I, 123, Trautmann Wrbt. 189 f.]
Avots: ME II, 663
1) sich abstreifen, sich ablösen, abfallen:
man zeķes, kurpes mūk nuo kājām. cirvis, sluota mūk nuo kāta nuost. se̦ri labi nemūk, ja cūkas iemetīsi ve̦cā mēnēsī aizgaldā Kaudz. M. [ceļš mūk St. "der Weg geht ab"];
2) einsinken, einschiessen:
kājas mazliet muka iekšā un sala Vēr. II, 31.;
3) fliehen, entrinnen, sich verstecken:
vai, dieviņ, kur nu mukšu? BW. Sprw.: nuo vilka mūk, uz lāci krīt. mūk, kuo kājas ne̦s od. kuo māk. ja tu esi aizdurē, mūc par krāsni aizkrāsnē! BW. 23375, 1. Dressel unterscheidet mukt "entrinnen, davonstreichen" von mūkt "einfallen oder versinken"; ebenso St. - L. führt mūkt als die gewöhnliche Form an, mukt aber nur in Klammern, ohne einen Unterschied zwischen mukt und mūkt anzunehmen. Es ist jedoch sehr fraglich, ob irgendwo die Länge des praesens (mùku aus * munku) in den Infinitiv gedrungen ist, noc zweifelhafter ist der erwähnte Unterschied der Bedeutung. Das alles beruht wohl auf einem Irrtum Dressels. [Zu màukt, serb. umàći "entwischen", mukljiv "feucht", poln. mkną;ć "sich schnell fortbewegen", r. мчаться "sahinjagen", ai. mu(ñ)càti "erlöst", múkti-ḥ "Lösung" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 139, walde Wrbt. 2 254, Pedersen vergl. kelt. Gr. I, 123, Trautmann Wrbt. 189 f.]
Avots: ME II, 663
nerraklis
oldēja
ùoldêja 2 Stockm., in der Verbind. uoldêja vista, eine fleissig legende Henne Peddeln. Zu dēt I 1.
Avots: ME IV, 417
Avots: ME IV, 417
pamina
pamina [Dond. (li. pãmina "Trittbrett am Spinnrad", paminos "Tritt am Wagen")], paminis L., St., U., Rainis, pamene Sl., das Trittbrett am Spinnrad, Webstuhl [Bielenstein Holzb. 385, 400, 409; auch das Trittbrett an der Handmühle ebenda S. 259 ff. (mit Abbild. S. 258 u. 259)]; das Pedal; nach St., U , auch der Tritt am Wagen. Zu pamĩt.
Avots: ME III, 71
Avots: ME III, 71
pastars
pastars,
1): jam pastarā ("?") malka Lubn. p. (=pēdējs) gals Kaltenbr. māte pūra man nedeva, pastarai (scil.: meitai) taupīdama BW. 7854. pastarai (Var.: pedelītēi) daudzi svaiņi BW. 15028, 1. pastarie (sehr gut)
lini Heidenfeld, Saikava. strādā vien uz pastarā ("?") A.-Schwanb. uz tuo pastaruo "aufs beste" Heidenfeld;
2): pastara (sehr gross)
darbi AP., N.-Peb.; ‡
3) pastari, die letzte Stunde, der Tod (?):
tu Pēterim pašu pirmuo iemācīji pastaru dziesmu. var˙būt arī tālab viņa p. tik drīzi pienāca Janš. Dzimtene IV, 204.
Avots: EH XIII, 176
1): jam pastarā ("?") malka Lubn. p. (=pēdējs) gals Kaltenbr. māte pūra man nedeva, pastarai (scil.: meitai) taupīdama BW. 7854. pastarai (Var.: pedelītēi) daudzi svaiņi BW. 15028, 1. pastarie (sehr gut)
lini Heidenfeld, Saikava. strādā vien uz pastarā ("?") A.-Schwanb. uz tuo pastaruo "aufs beste" Heidenfeld;
2): pastara (sehr gross)
darbi AP., N.-Peb.; ‡
3) pastari, die letzte Stunde, der Tod (?):
tu Pēterim pašu pirmuo iemācīji pastaru dziesmu. var˙būt arī tālab viņa p. tik drīzi pienāca Janš. Dzimtene IV, 204.
Avots: EH XIII, 176
pats
pats,
1): "LA." ME. III, 124 durch "Janš. Paipala 37" zu ersetzen;
2): pašu kalts "ne pirkts, bet (pašu) kalēja kalts" Siuxt: senāk bija pašu kalti dūcīši; ‡
6) allein
(vgl. slav. samъ): lai jis tie dzīvā p. Pas. XI, 55. Zur Etymologie s. auch MeilIet WuS. XII, 17 f. und Pedersen Archiv Orientální VII, 84 f. und Hittitisch 76 ff.
Avots: EH XIII, 183
1): "LA." ME. III, 124 durch "Janš. Paipala 37" zu ersetzen;
2): pašu kalts "ne pirkts, bet (pašu) kalēja kalts" Siuxt: senāk bija pašu kalti dūcīši; ‡
6) allein
(vgl. slav. samъ): lai jis tie dzīvā p. Pas. XI, 55. Zur Etymologie s. auch MeilIet WuS. XII, 17 f. und Pedersen Archiv Orientální VII, 84 f. und Hittitisch 76 ff.
Avots: EH XIII, 183
pēda
pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),
1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;
2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. 2 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;
3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;
4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;
5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da 2 (= kūlītis) Dunika;
6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);
7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,
a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. 1 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;
b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;
8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. 1 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. 1 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I 4 , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.
Avots: ME III, 205, 206
1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;
2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. 2 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;
3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;
4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;
5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da 2 (= kūlītis) Dunika;
6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);
7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,
a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. 1 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;
b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;
8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. 1 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. 1 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I 4 , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.
Avots: ME III, 205, 206
petecis
peža
pirst
pir̂st, pe̦r̂du oder (vgl. li. pérdžiu) *per̂žu zu erschliessen aus acc. s. peržamuo "pe̦rdavnieku" BW. 35069, 1 var.), pir̂du, furzen, stänkern U. Zu li. pérsti, r. пердѣть, gr. πέρδειν, ahd. ferzan dass., ai. pardatē " furzt", alb. pjerϑ "pedo" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 49 und Boisacq Dict. 771.
Kļūdu labojums:
zu ershliessen = (zu erschliessen
Avots: ME III, 227
Kļūdu labojums:
zu ershliessen = (zu erschliessen
Avots: ME III, 227
pīt
pît Wolm., PS., Serbigal, Preili, Nerft, pît 2 Ruj. (in Salis pĩt), pinu (li. pinti dass.), flechten: matu manu nepinat! BW. 16908. viena manu galvu pina 14366, 2 var. juostu pinu 7452. pīšu vīzes 7575, 3. Refl. -tiês,
1) (sich das Haar) flechten:
sukājāmies un pināmies Janš.;
2) sich (ver)schlingen:
sunītis pinas dancuotājiem pa kājām. pinas kâ pineklis pa kājām, sagt man von einem, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Etn. II, 62. starpā pīties, sich einmengen U.;
3) sich womit befassen; sich einlassen mit jemand, nahen Umgang pflegen:
es gar kazām nepinuos BW. 33465. pīties ar šādiem, tādiem sieviešiem A. XX, 650. kas ar nešķīstiem gariem pinušies LP. VII, 555. nepinies ar tiem ļaudīm, lass dich mit den Leuten nicht ein! U. - Subst. pinējs, jem., der flicht: ruožu pinējiņš BW. 6449, 2 var. pīšana, das Fiechten. pinums, das Geflochtene, Geflecht. Nebst panât II (s. dies), matpanīte, malpeniņa, peñterēt (s. dies) wohl zn apr. panto "Fessel", slav. pęti "spannen, zusammenfügen", opona "Vorhang", arm. henum od. hanum "webe" u. a., s. Persson Beitr. 411 f., Pedersen KZ. XXXIX, 414, Trautmann Wrtb. 219, sowie Jokl. Stud. z. alban. Etym. u. Wortbiid. 67 f.
Avots: ME III, 234, 235
1) (sich das Haar) flechten:
sukājāmies un pināmies Janš.;
2) sich (ver)schlingen:
sunītis pinas dancuotājiem pa kājām. pinas kâ pineklis pa kājām, sagt man von einem, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Etn. II, 62. starpā pīties, sich einmengen U.;
3) sich womit befassen; sich einlassen mit jemand, nahen Umgang pflegen:
es gar kazām nepinuos BW. 33465. pīties ar šādiem, tādiem sieviešiem A. XX, 650. kas ar nešķīstiem gariem pinušies LP. VII, 555. nepinies ar tiem ļaudīm, lass dich mit den Leuten nicht ein! U. - Subst. pinējs, jem., der flicht: ruožu pinējiņš BW. 6449, 2 var. pīšana, das Fiechten. pinums, das Geflochtene, Geflecht. Nebst panât II (s. dies), matpanīte, malpeniņa, peñterēt (s. dies) wohl zn apr. panto "Fessel", slav. pęti "spannen, zusammenfügen", opona "Vorhang", arm. henum od. hanum "webe" u. a., s. Persson Beitr. 411 f., Pedersen KZ. XXXIX, 414, Trautmann Wrtb. 219, sowie Jokl. Stud. z. alban. Etym. u. Wortbiid. 67 f.
Avots: ME III, 234, 235
plakanīte
pļaveglītes
puņķis
‡ III puņķis, die Wurzel eines Geschwürs Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Peddick").
Avots: EH II, 326
Avots: EH II, 326
pūpēda
‡ pùpê̦da 2 Oknist, = pũpêdis 1: (fig.) šis taču e̦suot tik viegli kasījis. ē, ve̦lns, kas tās par kungu ādām. tad jau šis ne˙maz nezinuot, kâ pieķerties pie tādas pūpē̦das Jauns. B. gr. 3 I, 205. Hierher gehört wahrscheinlich auch das (als Kosename für eine junge Frau gebrauchte) Demin. pūpediņa (Var.: pūpuoliņa, paipalīte) BW. 25133, 2 (aus Pilskalne).
Avots: EH II, 342
Avots: EH II, 342
purveglīte
rādīt
rãdît (li. ródyti), -u (-ĩju BW. 22087, 3), -ĩju, tr., zeigen, weisen: uguni, ceļu. puišam visu tuo laiku jārāda uguns BW. III, 1, 30. māte kūla līgaviņu, es rādīju uguntiņu; es pats gauži nuoraudāju, uguntiņu rādīdams BW. 11574. rādiet man gaišu guni! 18036 var. tē̦vs mani vedīs tirgū rādīt 7051. ēd, Līzīte, met jele mieru! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda (der Boden wird schon sichtbar) 19276, 1. pag, pag! nu es tik tev rādīšu! (jetzt werde ich dir zeigen! d. h. jetzt wird es dir schlimm ergehen) Dīcm. pas. v. I, 45. re̦ti kāds atrastuos, kas tādu brāļa sirdi rādītu Neik. knipi od. knipu rādīt, ein Schnippchen schlagen: druoši gāju nāburguos... puišiem knipas rādī dama BW. 6635. marta lietus rāda (gew.: nuorāda) uz sausu vasaru, der Märzregen weist auf einen trocknen Sommer hin Etn. I, 77. es savas acis vairs te nerādīšu, ich werde mich hier nie mehr sehen lassen. pilī tā nedrīkstēja ne acis rādīt LP. I, 119. zuobus rādīt, die Zähne zeigen, auslachen, verhöhnen: nerādi smieklam zuobus! sagt man zu jem., der einen Verärgerten, in Wut Geratenen auslacht Etn. II, 30. tagad tas man rāda zuobus, kâ jau pasaulē nuotiek, kad uotram parāda labu sirdi Alm. Kaislību varā 48. Refl. -tiês, sich zeigen, sich erweisen: Sprw. ies labi gan, lai slikti rādās od. nelabi rādās, labi būs LP. V, 279. ja jūs rādīsities, tad jūs neredzēs, ja jūs nerādīsities, tad jūs redzēs. sajāj tautu pilla sē̦ta, man jāiet rādīties BW. 14696, kalpu puisim jau bij jākaunas ļaudīs rādīties Alm. Kaislību varā 56. ar puisi aizbraucis, tas vairs nav rādījies atpakaļ (ist nicht mehr zurückgekehrt) ebenda 67. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies! (wage es nicht, dich vor mir sehen zu lassen) Krilova pasakas 26. es bez aitām nedrīkstu mātei rādīties. vē̦lā vakarā ne duomāt viens pats rādīties LP. V, 209. lielīgi rādīdamies tas dažreiz salika naudu simtiem BW. III, 1, 16. sapnī rādīties, sich im Traum zeigen : tu man pagājušuo nakti rādījies sapnī. rāceņi jau rādījās ce̦puši (erwiesen sich als gar). tad... bārzdainis ēda tuos LP. VI, 171. - mācī tājam od. pie mācītāja rādīties, sich beim Pastor zum Aufgebot anmelden: kad puisis nuo līgaviņas jāvārdu dabūjis, tad nuorunāja kādā nākamā sestdienā brauki pie mācītāja rādīties BW. III, 1, 83. - Subst. rãdîšana, das Zeigen, Weisen; rãdîšanās, das Sichzeigen; rãdĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zeigens; etwas, das gezeigt wird, ein Schauspiel (im weiteren Sinne) U.: tautiet[i]s suola simts dālderu vienas reizes rādījumu (für einmaliges Zeigen; Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655, 2 var.; rãdîtãjs (li. ródytojis), wer zeigt; der Zeiger (an der Uhr): ne man skalu plēsējiņa, ne uguns rādītāja BW. 6837. ceļa rādītājs, der Wegweiser: zē̦na acis ve̦cajam būtu par ceļa rādītājām Aps. III, 4. laika rādītājs Plutte 83, das Barometer. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis, Register (eines Buches). vilcienu rādītājs Vēr. II, 438, der Fahrplan; rãdîtãjiês, wer sich zeigt, die Erscheinung: tuo sacījis, rādītājies pazudis LP. VI, l, 182. Wohl zu got. rōdjan "sprechen", air. no-radim "spreche", im-rádaim "überlege", s. Pedersen Vrgl. Ciramm. d. kelt. Spr. II, 591 f. und Trautmann Wrtb. 235; zur Bed. vgl. gr. είχνῡμι "zeige": lat. dīcō "sage".
Avots: ME III, 494, 495
Avots: ME III, 494, 495
rieta
II riẽta: nach Lidén Mélanges-Pedersen 88 f. zu arm. eri "Bug, Schulter von Tieren"; vgl. auch Loewenthal ZfslavPh. VII, 406.
Avots: EH II, 379
Avots: EH II, 379
riteņbraucējs
riteņot
sabraukt
sabràukt, freqn. sabraũkât,
1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;
2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;
3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;
4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,
1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;
2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;
3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;
4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;
5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.
Avots: ME III, 596, 597
1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;
2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;
3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;
4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,
1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;
2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;
3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;
4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;
5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.
Avots: ME III, 596, 597
sadusēt
sadusêt, intr., verschimmeln Oppek. n. U., verfaulen: sadusējis siens Aps., Mar. sadusējuši milti N.-Schwanb., Lettin, Pededze. māte guļ smiltenī, pirstu gali sadusēj[u]ši BW. 4061. sadusējis gaiss, schwere, stickige Luft A.-Schwanb.
Avots: ME III, 617
Avots: ME III, 617
saime
sàime Wolm., Neuenb., Serbig., AP., saîme 2 Līn., Iw., Ruj., Salis, sàime 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, das Hausgesinde; die Familie im weitern Sinne U.: Sprw. kāds saimnieks, tāda saime. saimes cūka nebaruojas. neprecējušies dienestnieki, kas ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. bišu saime, das Volk Bienen U.: ne˙viena bišu saime neskries uz mežu Etn. III, 189. nuomiris, atstādams daudz bišu saimju LP. VII, 367. Nebst seim(n)ieks "Wirt" zu li. šeimà od. šeimýna resp. (Lit. Mitt. V, 26) šaimyna, apr. seimīns, ksl. сѣмья "Hausgesinde", сѣминъ "ἀνδράποδον", ahd. hîwiski "Hausgemeinschaft", ir. cóim "lieblich"; s, auch siẽva und Trautmann Wrtb. 300 f. und Stokes Wrtb. 75, sowie Pedersen IF. V, 59.
Avots: ME II, 635
Avots: ME II, 635
šaurs
sieksta
siêksta PS., Kl., Prl., Lös., C., Lis., Schwanb., Arrasch, Bers., Golg., Warkl., Gr.-Buschhof, sieksta U., Bauske, siêksta 2 Pl., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr.Essern, Ruj., siêkste 2 Iw., Jürg., Memelshof, siêksts Kr., siêksts 2 Tr. (li. šíekštas "entwurzelter Baumstamm, ein Block für Gefangene"; i. pl. šiekštomis An. 99),
1) siêksta 2 Karls., sieksta Spr., Wessen, siekste Freiziņ, sieksts Nerft, ein Stück Lagerholz, ein liegender Block im Walde, ein Stück eines umgefallenen Baumes
U.; ein Block überhaupt U.; sieksta Lasd., sieksts Bielenstein Holzb. 668, ein im Flussbett versunkener Baum: aizgājusi mežā pie līkas, ve̦cas siekstes LP. VII, 886. te̦ka rijas caur siekstēm meža tumsībā Apsk. v. J. 1903, S. 194. mežā gulēja pa zemi siekstas krustām, šķērsām 175. krustim ceļa sieksti (Var.: siekstu ) liecu BW. 10289. upē bija . . . pilna siekstām Aps. VI, 7. ķuoniņnieki savas meitas upītē samē̦rkuši; pāri jāja raņķenieki, bē̦rza siekstes dē̦vē̦dami RKr. XVI, 237. kâ var sieksta siēkstu (Var.: siekste sieksti ) velt? abas guļ ūdenī BW. 8491. viņš siekstēs gul, vēžu saē̦sts R. Sk. II, 139. paķēru brangu slekstas galu un sāku vēzēties Libek Pūķis 21;
2) sieksta, ein umgestürzter Wald
Allend. n. U.;
3) siekste, Morasttiefe im Walde
Döbner n. U.;
4) sieksts Manz., Freiziņ, der Block od. Stock, in den die Füsse eines Delinquenien geschlossen werden
U.: siekstā likt, in den Stock schliessen U. liec manas kājas siekstā (du hast meinen Fuss in den Stock geleget) Glück Hiob 13, 27. kājas iemiedze siekstās, ka ne kustēt nevarēja JK.;
5) sieksta Bielenstein Holzb: 501, siêkstiņa Gr.-Buschhof, Saikava, Memelshof, Selb., Nerft, siekste Bielenstein I. c., Etn. IV, 163, siêksts Nerft, Bielenstein 1. c., die Querleiste an der Harke, in welcher die Zinken sitzen
Bielenstein Holzb. 501 (vgl. die Abb. ebenda);
6) siekstas, sieksti, wagerechte Hölzer, so miteinander verbunden und verkeilt sind, dass sie einen fast würfelförmigen Raum umschliessen, in welchem die Webeeinrichtung angebracht und der Stoff gewebt wird
Bielenstein Holzb. 398 f.: . . . kuoks, ap kuŗu tin aužamuo audē̦klu, un kuŗa gali turas siekstās A. XI, 84;
7) siekste, ein Teil des Spinnrockens (= beņķis) hochle. n. Bielenstein Holzb. 385. Die Verbindung mit r. шестъ "Stange" (bei Jagić AfsIPh. II, 397 und Pedersen IF. V, 76; vgl. dazu Būga KSn. I, 289) wäre denkbar, wenn russ. e hier auf s , und wenn russ. und li. š - hier auf ks - zurückgingen. Falls li. š - hier assimilatorisch aus s - entstanden ist, etwa zu li. sỹkis "Hieb", klr. сич (wenn mit altem i ! ) der nach dem Abbrechen des Astes hinterbleibende Teil des Stammes", ae. ságol "Stock", lat. sīca "Dolch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 475 f.).
Avots: ME III, 857, 858
1) siêksta 2 Karls., sieksta Spr., Wessen, siekste Freiziņ, sieksts Nerft, ein Stück Lagerholz, ein liegender Block im Walde, ein Stück eines umgefallenen Baumes
U.; ein Block überhaupt U.; sieksta Lasd., sieksts Bielenstein Holzb. 668, ein im Flussbett versunkener Baum: aizgājusi mežā pie līkas, ve̦cas siekstes LP. VII, 886. te̦ka rijas caur siekstēm meža tumsībā Apsk. v. J. 1903, S. 194. mežā gulēja pa zemi siekstas krustām, šķērsām 175. krustim ceļa sieksti (Var.: siekstu ) liecu BW. 10289. upē bija . . . pilna siekstām Aps. VI, 7. ķuoniņnieki savas meitas upītē samē̦rkuši; pāri jāja raņķenieki, bē̦rza siekstes dē̦vē̦dami RKr. XVI, 237. kâ var sieksta siēkstu (Var.: siekste sieksti ) velt? abas guļ ūdenī BW. 8491. viņš siekstēs gul, vēžu saē̦sts R. Sk. II, 139. paķēru brangu slekstas galu un sāku vēzēties Libek Pūķis 21;
2) sieksta, ein umgestürzter Wald
Allend. n. U.;
3) siekste, Morasttiefe im Walde
Döbner n. U.;
4) sieksts Manz., Freiziņ, der Block od. Stock, in den die Füsse eines Delinquenien geschlossen werden
U.: siekstā likt, in den Stock schliessen U. liec manas kājas siekstā (du hast meinen Fuss in den Stock geleget) Glück Hiob 13, 27. kājas iemiedze siekstās, ka ne kustēt nevarēja JK.;
5) sieksta Bielenstein Holzb: 501, siêkstiņa Gr.-Buschhof, Saikava, Memelshof, Selb., Nerft, siekste Bielenstein I. c., Etn. IV, 163, siêksts Nerft, Bielenstein 1. c., die Querleiste an der Harke, in welcher die Zinken sitzen
Bielenstein Holzb. 501 (vgl. die Abb. ebenda);
6) siekstas, sieksti, wagerechte Hölzer, so miteinander verbunden und verkeilt sind, dass sie einen fast würfelförmigen Raum umschliessen, in welchem die Webeeinrichtung angebracht und der Stoff gewebt wird
Bielenstein Holzb. 398 f.: . . . kuoks, ap kuŗu tin aužamuo audē̦klu, un kuŗa gali turas siekstās A. XI, 84;
7) siekste, ein Teil des Spinnrockens (= beņķis) hochle. n. Bielenstein Holzb. 385. Die Verbindung mit r. шестъ "Stange" (bei Jagić AfsIPh. II, 397 und Pedersen IF. V, 76; vgl. dazu Būga KSn. I, 289) wäre denkbar, wenn russ. e hier auf s , und wenn russ. und li. š - hier auf ks - zurückgingen. Falls li. š - hier assimilatorisch aus s - entstanden ist, etwa zu li. sỹkis "Hieb", klr. сич (wenn mit altem i ! ) der nach dem Abbrechen des Astes hinterbleibende Teil des Stammes", ae. ságol "Stock", lat. sīca "Dolch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 475 f.).
Avots: ME III, 857, 858
sietavas
sietavas, in der Verbindung dze̦guzes sietavas, pinguicula vulgaris L. Trik. n. RKr. III, 72; Konv. 1 384; Frauenschuh (cypripedium calceolus L.) RKr. II, 70, Bers. Wohl auf sietava(s) I beruhend.
Avots: ME III, 861
Avots: ME III, 861
sīkumniecība
sīkumniecisks
sīkumnieks
siļķe
siļ˜ķe Wolm., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., siļķe 2 KL, Prl., Nerft, Preili, auch siļķis L., U., RKr. VIII, 103,
1) der Hering
(siļķis Manz. Lettus); ein gesalzener Fisch überhaupt, namentlich der Dorsch Bielenstein Holzb. 6621 (siļķe); der Strömling Kur. Strand n. U., Bielenstein Holzb. 662 (siļķe), Rothof (siļķe): ievas siļķe, der zur Zeit der Faulbaumblüte gefangene Strömling U.; krabu s., der sich von Meerasseln nährt U.; nārstes s., der voll Laich ist U.;
2) dabūsi siļķi ar piecām astēm, du wirst eine Maulschelle bekommen
U.;
3) siļķu kapteine, ein Schimpfwort
U. Zunächst wohl aus li. sil˜kė resp. silkis "Hering" (das leitischer aussehende silce BW. 20233, 2 aus dem Rosittenschen Kr. ist wahrscheinlich fehlerhaft [doch wird auch für Welonen ein silce angegebenj statt. ostle. *siľčę < siļķe), dessen silk- wohl auf sildk- zurückgeht, s. Būga PФB. LXXV, 143, Pedersen Kelt. Gr. I. 72, Fick Wrtb. III 4 , 441, Solmsen KZ. XXXVII, 585.
Avots: ME III, 840
1) der Hering
(siļķis Manz. Lettus); ein gesalzener Fisch überhaupt, namentlich der Dorsch Bielenstein Holzb. 6621 (siļķe); der Strömling Kur. Strand n. U., Bielenstein Holzb. 662 (siļķe), Rothof (siļķe): ievas siļķe, der zur Zeit der Faulbaumblüte gefangene Strömling U.; krabu s., der sich von Meerasseln nährt U.; nārstes s., der voll Laich ist U.;
2) dabūsi siļķi ar piecām astēm, du wirst eine Maulschelle bekommen
U.;
3) siļķu kapteine, ein Schimpfwort
U. Zunächst wohl aus li. sil˜kė resp. silkis "Hering" (das leitischer aussehende silce BW. 20233, 2 aus dem Rosittenschen Kr. ist wahrscheinlich fehlerhaft [doch wird auch für Welonen ein silce angegebenj statt. ostle. *siľčę < siļķe), dessen silk- wohl auf sildk- zurückgeht, s. Būga PФB. LXXV, 143, Pedersen Kelt. Gr. I. 72, Fick Wrtb. III 4 , 441, Solmsen KZ. XXXVII, 585.
Avots: ME III, 840
šķērss
šķḕ̦rss (li. sker̃sas), Adj., quer; (fig.) übel, schlecht: šķē̦rss plīsums Arrasch. šķielē šķē̦rsiem pavedējskatiem Dz. V. nu mūsu lieta ir pa˙visam šķē̦rsa Golg. Daneben ohne s- le. (kur.) Cê̦rsupji 2 , *Cirs-anguŗi (s. FBR. VI, 8), apr. kērscha(n), kirscha(n), ksl. črěsъ "über", s. Torbiörnsson Liqmet. 11, 19, Pedersen IF. V, 54 f., Boisacq Dict. 212 f., Berneker Wrtb. I, 148 f., Trautmann Wrtb. 130, Walde Vrgt. Wrtb. II, 590, sowie Osthoff Parerga 30 f., Hübschmann IFA. X, 47 f. und Wood IF. XVIII, 9.
Avots: ME IV, 37
Avots: ME IV, 37
slita
I slita Döbner n. U., Infl., Odsen, Wessen, slits Lubn., Zaļmuiža, Nerft, ein aus liegenden Hölzern gemachter Zaun (auch: slitu sētiņa Wessen); slits Nerft, ein aus Fichtenzweigen geflochtener Zaun; slitiņa U., ein Sprickenzaun; slita Nötk., Mar., Lös., N.-Peb., Fest., Bers., Laud., Tirsen, Memelshof, slite (li. šlitė(s) "Leiter"), eine Art Geländer zum Anbinden der Pferde; ein Geländer überhaupt; slita, der Kirchhofswall Bers., Laud.; eine Mauer (gemauerter Zaun) Valdis Stabur. b. 12: piesien zirgus pie slitas! Mar. n. RKr. XV, 136. Jānis atraisīja zirgu nuo slitas Blaum. pagalmā pie slites viņš ieraudzīja sava saimnieka pajūgu Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 135. zirģelis laukā grauž slitu Austriņš Nuopūtas vējā 66. se̦nāk te bijis ... sakņu dārzs un tam bijis arī slits vis˙apkārt Jauns. M. dz. 82. gar pašu klints krauja bij ietaisītas vieglas kuoka slitas Vēr. II, 157. - plur. slitas, zwei an ein im Bau begriffenes Gebäude angelehnte dicke Pfähle zum Hinaufziehen von Balken Kalz. - Nebst li. pãšlitas "obliquus", šlìtė oder šlitis "Garbenhocke", gr. χλίος "Hügel" u. a. zu slìet, s. Meringer IF. XVI, 122 und Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 121.
Avots: ME III, 932, 933
Avots: ME III, 932, 933
smadzenes
smadzenes (li. smãgenės "Gehirn; Knochenmark"), smadzenis (nom. pl.; li. smagenys) Spriņģis, Peb., smadze̦ni Gr.-Buschhof, sowie Sussei n. FBR. VII, 140, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, smadzeņi, smadzines PlKur., smadziņi Rutzau n. FBR. VII, 122, smadziņi Mar. n. RKr. XVII, 136,
1) das Gehirn
(smadzenes Deg., Wolm., Siuxt, Selg., Wandsen, Kurs., Behnen, Grünh., Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, Ruj., Ermes, Arrasch, Jürg., Saikava, AP., Karls., smadzeņi Spr., Lis., Golg., Selsau, Saikava, Wolmarshof, Salis, n. pl. smadzenis Lis., smadziņi Dond., Dunika, Warkl.); das Mark in den Knochen U.: izdauzīja visus smadzeņus nuo galvas Pas. I, 147. cilvē̦ka smadzeņi A. v. J. 1896, S. 242. ja uznāks vēl lietus, tad pielîs kâ smadzeņi. tam nav smadzeņu galvā ne tik daudz, cik vistas kājā gaļas Jlg. RKr. II, s. v. 545. smadzeņu kauss U., die Hirnschale. igauņiem vēl smadzeņi kauluos Kundz. Kronv. 102 dzīres nuo šķīsta vīna, nuo taukiem, smadze̦niem (ein Mahl von... Fett, von Mark) Glück Jes. 25, 6;
2) smadzenes Ruj., Salisb., Allend., Lemsal n. U., Deg., Kurs., Frauenb., Siuxt, Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, PS., smadziņi Dond., smadzeņi Salis, = smaganas, das Zahnfleisch. Vgl. auch smedzenis, li. nom. pl, smãgens "Gehirn", nom. pl. smegenys "Knochenmark, Gehirn". Neben slav. mozgъ, av, mazga- "Mark, Gehirn", ahd. marg, ai, majján- "Knochenmark" stehend, dürfte li.-le. smagen- am ehesten dissimilatorisch oder durch le. smags, li. smagus "schwer zu tragen" beeinflusst aus *smazgen entstanden sein, dessen s- (nach Walde KZ. XXXIV, 514, s. auch Vrgl. Wrtb. II, 309) vielleicht aus li. smãkrės "Gehirn" bezogen ist. Vgl. auch Pedersen Mater. i prace I, I69.
Avots: ME III, 947
1) das Gehirn
(smadzenes Deg., Wolm., Siuxt, Selg., Wandsen, Kurs., Behnen, Grünh., Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, Ruj., Ermes, Arrasch, Jürg., Saikava, AP., Karls., smadzeņi Spr., Lis., Golg., Selsau, Saikava, Wolmarshof, Salis, n. pl. smadzenis Lis., smadziņi Dond., Dunika, Warkl.); das Mark in den Knochen U.: izdauzīja visus smadzeņus nuo galvas Pas. I, 147. cilvē̦ka smadzeņi A. v. J. 1896, S. 242. ja uznāks vēl lietus, tad pielîs kâ smadzeņi. tam nav smadzeņu galvā ne tik daudz, cik vistas kājā gaļas Jlg. RKr. II, s. v. 545. smadzeņu kauss U., die Hirnschale. igauņiem vēl smadzeņi kauluos Kundz. Kronv. 102 dzīres nuo šķīsta vīna, nuo taukiem, smadze̦niem (ein Mahl von... Fett, von Mark) Glück Jes. 25, 6;
2) smadzenes Ruj., Salisb., Allend., Lemsal n. U., Deg., Kurs., Frauenb., Siuxt, Memelshof, Zögenhof, Widdrisch, PS., smadziņi Dond., smadzeņi Salis, = smaganas, das Zahnfleisch. Vgl. auch smedzenis, li. nom. pl, smãgens "Gehirn", nom. pl. smegenys "Knochenmark, Gehirn". Neben slav. mozgъ, av, mazga- "Mark, Gehirn", ahd. marg, ai, majján- "Knochenmark" stehend, dürfte li.-le. smagen- am ehesten dissimilatorisch oder durch le. smags, li. smagus "schwer zu tragen" beeinflusst aus *smazgen entstanden sein, dessen s- (nach Walde KZ. XXXIV, 514, s. auch Vrgl. Wrtb. II, 309) vielleicht aus li. smãkrės "Gehirn" bezogen ist. Vgl. auch Pedersen Mater. i prace I, I69.
Avots: ME III, 947
spīdzināt
spĩdzināt: vom Blasen auf einer eigens dazu hergerichteten Pederpose, wodurch ein kreischender Ton hervorgebracht wird (Kinderbelustigung) Diet. (mīt ī ).
Avots: EH II, 553
Avots: EH II, 553
strazds
strazds (li. strãzdas "Drossel") Burtn., Ruj., Peddeln, Wolm., Muremois, Serbigal, Smilt., Salis, Seppkull, Lems., Widdrisch, Kürbis, Erkull, Segewold, Lindenhof, Schujen, Arrasch, Jürg., Fehsen, Römershof, Lennewarden, Setzen, Stelp., Kurmene, Zohden, Bauske, Schönberg, Sessau, Zerrauxt, Bergfried, Grünh., Dobl., Mitau, Amboten, Kl. - Salwen, Salgaln, Daudsewas, Siuxt, Lieven - Behrsen, Kurs., Schlockenbeck, Naud., Pampeln, Pankelhof, Rönnen, Neuhausen, Neugut, Rutzau, Funkenhof, Nigr., Hofzumberge, Schnickern, Schrunden, Bershof, Zirsten, Frauenb., Luttr., Matk., Kalleten, Nikrazen, Assiten, Uxri, Dond., Wandsen, U., die Drossel U.; mazais (od. purva Natur. XXXVII, 108) str., die Singdrossel (turdus musicus L.) U., RKr. VIII, 92; Natur. XXXVII, 108; me̦lnais str., der gemeine Star (sturnus vulgaris L.); die Amsel (turdus merula L.) U., Natur. XXXVII, 112; pe̦lē̦kais str., der Kramtsvogel (turdus pilaris L.) Natur. XXXVII, 110, U.; lielais pe̦lē̦kais str., die Misteldrossel (turdus viscivorus L.) Natur. XXXVII, 111; ziemas str., bombycilla [ ampelis ] garrula L. Konv. 2 3636: me̦lnais strazds svilpuo Etn. II, 51. pe̦lē̦kais strazds terkšina ebenda. dzīvs un jautrs kâ strazds Latv. Daneben ohne s- (vielleicht dissimlliert; vgl. le. strads) apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel", mir. tru i d "Star" und mit d- slav. drozdъ "Drossel" vgl. Solmsen IF. XIII, 138, Boisacq Dict. 920, Walde Wrtb. 2 799, Suolahti Die deutschen Vogetn. 52 f., Trautmann Wrtb. 327.
Avots: ME IV, 1083
Avots: ME IV, 1083
sūds
sũds (li. šúdas "der Scheiss"), meist sũdi, Mist, Dünger, Exkremente, Dreck, Unflat; Eiter U. (in der gebildeten Sprache als unfein verpönt): sūds! Dreck, nicht der Rede wert! U. sūdu dievi Ezech. 20, 16. ve̦lna sūds Br. 436. jūras sūdi Salis, der ans Ufer ausgespülte Seetang. sūduos braukt, zur Düngerfuhr fahren Mag. XIII, 3, 51. sūdu zeme, gedüngtes Land U. sūdu rati Grünh., ein einfacher Bauerwagen. sūdu rausis (Mistkuchen), ein Schimpfwort Lettg. n. U. Sprw.: kâ nuo sūdiem taisīts (schwächlich) Etn. II, 188. tas jau ne siltā sūdā nekuož (ist ganz stumpf) ebenda. sūds pa[r] kaķiem, kad tik lieli luopi ve̦se̦li RKr. VI, 283. nuo sūda nevar vasku izspiest 784. kas sūdiem apkārt mē̦tā, tam ruokas netīras 785. ja sūdus nekuopsi, tad pats par sūdu paliksi Celm. sūds sē̦ts, sūds aug RKr. VI, 787. juo sūdu glauda, juo viņs plešas 788. tik maz, kâ ve̦lna sūds pa[r] vērdiņu Br. s. v. 107. kur nav sūds, tur viss sūds 1173. tik mīksts kâ zuoss sūds Br. 911. iznīkst kâ cūkas sūds 163. tik šķīsts kâ tītara sūds 211. sēdi kâ sūdu čupa! 569. sūdu muiža, lubu jumts Kav. sūdus vest pa kalna vārtiem, vomieren Celm. - spīganu sūds, der Hausschwamm Salisb. Am ehesten wohl nach Fick Wrtb. I 4 426 zu gr. χυϑώδης· δύσοσμος und υ'σχυϑα· υ'ός ἀφόδευμα Hes. Anders (zu li. šiáudas "Strohhalm" u. a.) Pedersen IF. V, 61 und Berneker X. 160 f. und (zu ai. š̍ūdrá-ḥ "Mann der 4. Kaste") J. Schmidt KZ. XXV, 165 2
Avots: ME III, 1130
Avots: ME III, 1130
sveiks
svèiks: vairs miesās nee̦smu tik gluži s. Rainis Dz. un d. II, 258. daļu nuo mana skuolas brīvā, sveikā laika Lautenbachs Atziņas I, 51. Nach Fraenkel Mél. ling. off. à Pedersen 448 aus ide. *su-ei-ko-s "kräftig einhergehend".
Avots: EH II, 613
Avots: EH II, 613
svīst
svîst, svîstu, svîdu,
1) (li. svysti "zu glänzen beginnen") anbrechen, hervorbrechen (vom Licht), tagen
U.: gaisma svīst, der Tag bricht an U., Mag. XX, 3, 68, 70; LP. VII, 620; JR. IV, 38, Saikava. saulītei svīstuot, mit Tagesanbruch U.;
2) beschlagen
(intr.): luogi svīst Saikava. mēs liekam iekšluogus... jaunā mēnesī, un mums viņine˙kad nesvīsč Kaudz. M. 93;
3) schwitzen:
tu tâ svīsti, it kâ siļķes būtu saēdies! Etn. II, 45. ruoze svīst Br. 175. - Subst. svîšana,
1) das Tagen, Anbrechen:
gaismas svīšana A. XX,140;
2) das Beschlagen:
luogu svīšana;
3) das Schwitzen;
svîdums,
1) das Tagen, die Morgendämmerung:
rīta pirmais svīdums Rainis Uguns un nakts 9;
2) das Schwitzen, der Schweiss:
pulki darba svīdumā Janš. L. Brīv. 9.; svîdẽjs, wer schwitzt. In der Bed. 3 und 2 nebst sviêdri und sveidêt zu ai. svídyati oder svēdatē "schwitzt", svēda-ḥ av. xvaēda-, arm. irtn. gr. ι'δώς (mit ī), lat. sūdor. and. swēt, cymr. chwys "Schweiss", ahd. swizzen "schwitzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 521, Pedersen KZ. XXXVI, 288, Zubatý Sborn. fil. II, 531, Boisacq Dict. 366. In der Bed. 1 nebst sviesties wohl zu li. svidė´ti "glänzen", svidùs "blank", lat. sūdum "der klare Himmelsraum" u. a., s. Walde l. c. 520 und Meillet E svaidît II.
Avots: ME III, 1164
1) (li. svysti "zu glänzen beginnen") anbrechen, hervorbrechen (vom Licht), tagen
U.: gaisma svīst, der Tag bricht an U., Mag. XX, 3, 68, 70; LP. VII, 620; JR. IV, 38, Saikava. saulītei svīstuot, mit Tagesanbruch U.;
2) beschlagen
(intr.): luogi svīst Saikava. mēs liekam iekšluogus... jaunā mēnesī, un mums viņine˙kad nesvīsč Kaudz. M. 93;
3) schwitzen:
tu tâ svīsti, it kâ siļķes būtu saēdies! Etn. II, 45. ruoze svīst Br. 175. - Subst. svîšana,
1) das Tagen, Anbrechen:
gaismas svīšana A. XX,140;
2) das Beschlagen:
luogu svīšana;
3) das Schwitzen;
svîdums,
1) das Tagen, die Morgendämmerung:
rīta pirmais svīdums Rainis Uguns un nakts 9;
2) das Schwitzen, der Schweiss:
pulki darba svīdumā Janš. L. Brīv. 9.; svîdẽjs, wer schwitzt. In der Bed. 3 und 2 nebst sviêdri und sveidêt zu ai. svídyati oder svēdatē "schwitzt", svēda-ḥ av. xvaēda-, arm. irtn. gr. ι'δώς (mit ī), lat. sūdor. and. swēt, cymr. chwys "Schweiss", ahd. swizzen "schwitzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 521, Pedersen KZ. XXXVI, 288, Zubatý Sborn. fil. II, 531, Boisacq Dict. 366. In der Bed. 1 nebst sviesties wohl zu li. svidė´ti "glänzen", svidùs "blank", lat. sūdum "der klare Himmelsraum" u. a., s. Walde l. c. 520 und Meillet E
Avots: ME III, 1164
ta
ta,
1) (wohl aus tad gekürzt) = t, tad, denn: nu, kuo ta darīt? Zbior XVIII, 459, nun, was sall man denn machen? kas ta nu būs? Jauna Raža IV, 152. kas ta(d)? was? wie? U. kur ta nu, mīļie, laba iedami? Mag. XIII, 2, 59. ka[d] ta tu atnāksi? wann wirst du denn kommen? Mag. XIII, 3, 49; s. auch tad;
2) = tad, so (als Einleitung einer Apodosis hinter einem ja- oder kad- Satz) : ka[d] atduosi, tad tevi pārnesšu Zbior XVIII, 342. ja gribi, ta nāc!
3) ta ta(d) (in Ausrufen), das [ist] doch mal! was [ist] doch das für! wie (sehr) doch:
ta ta ķēve! LP. VI, 388, was ist doch das für eine Stute! ta ta aizmirsu II, 52, wie doch habe ich vergessen! ta ta luča, ta ta luča Pededzītes maliņā! BW. 3690, 2. ta ta meita! 5701, 1. ta tad dvieļi, linu vien, linu vien! 25722. nu ta ta, dieviņ, nu labi sala! 13282, 1 var. ta ta viņi kaujas! wie sehr sie sich doch prügeln! Dafür auch ta ta ka: nu ta ta ka laime (nun, das ist doch mal ein Glück! was für ein Glück!)! Lapsa-Kūm. 257. ta ta ka brīnums! 260. In der Bed. 2 dürfte ta eher aus gleichgebrauchtem tad gekürzt, als (gleich ähnlich gebrauchtem r. mo) der alte neutrale nom. s. zu tas sein. Eher könnte ta 3 (gleich li. ta in kàs ta kaĩtris in Juškevičs Wrtb. unter giẽdris) ein ursprünglicher neutraler nom. s. (= slav. to, gr. τό, ai. tat "das") zu tas gewesen sein, aber man findet auch dafür tad (s. dies).
Avots: ME IV, 120, 121
1) (wohl aus tad gekürzt) = t, tad, denn: nu, kuo ta darīt? Zbior XVIII, 459, nun, was sall man denn machen? kas ta nu būs? Jauna Raža IV, 152. kas ta(d)? was? wie? U. kur ta nu, mīļie, laba iedami? Mag. XIII, 2, 59. ka[d] ta tu atnāksi? wann wirst du denn kommen? Mag. XIII, 3, 49; s. auch tad;
2) = tad, so (als Einleitung einer Apodosis hinter einem ja- oder kad- Satz) : ka[d] atduosi, tad tevi pārnesšu Zbior XVIII, 342. ja gribi, ta nāc!
3) ta ta(d) (in Ausrufen), das [ist] doch mal! was [ist] doch das für! wie (sehr) doch:
ta ta ķēve! LP. VI, 388, was ist doch das für eine Stute! ta ta aizmirsu II, 52, wie doch habe ich vergessen! ta ta luča, ta ta luča Pededzītes maliņā! BW. 3690, 2. ta ta meita! 5701, 1. ta tad dvieļi, linu vien, linu vien! 25722. nu ta ta, dieviņ, nu labi sala! 13282, 1 var. ta ta viņi kaujas! wie sehr sie sich doch prügeln! Dafür auch ta ta ka: nu ta ta ka laime (nun, das ist doch mal ein Glück! was für ein Glück!)! Lapsa-Kūm. 257. ta ta ka brīnums! 260. In der Bed. 2 dürfte ta eher aus gleichgebrauchtem tad gekürzt, als (gleich ähnlich gebrauchtem r. mo) der alte neutrale nom. s. zu tas sein. Eher könnte ta 3 (gleich li. ta in kàs ta kaĩtris in Juškevičs Wrtb. unter giẽdris) ein ursprünglicher neutraler nom. s. (= slav. to, gr. τό, ai. tat "das") zu tas gewesen sein, aber man findet auch dafür tad (s. dies).
Avots: ME IV, 120, 121
taisīt
tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt 2 Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,
1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;
2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.
Avots: ME IV, 123, 124
1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;
2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.
Avots: ME IV, 123, 124
tecēt
tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,
1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;
2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;
3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;
4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;
5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. 2 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,
1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;
2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;
3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.
Avots: ME IV, 152, 153
1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;
2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;
3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;
4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;
5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. 2 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,
1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;
2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;
3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.
Avots: ME IV, 152, 153
tēviņš
tẽviņš,
1) der Vater, das Väterchen
U., JK. II, Sussei n. FBR. VII, 140, AP., Golg.: nav māmiņas teicējiņas, ne tēviņa žē̦luotāja BW. 4739. tautas ceļu dara pār teviņa rudzu lauku 14320;
2) ein Mann
Spr., Adsel, Dunika (tẽvîns 2 ), Karls., ein Kerl: labs tēviņš, ein ganz tüchtiger Kerl U.;
3) der Ehemann
Jauns. Baltā gr. I, 86;
4) das Männchen (beim Geflügel
U.) Karls., Spr.: (medņu) tēviņi ar mātēm A. XX, 145. pĩļu tēviņš LP. IV, 72, der Enterich. zuosu tēviņš, der Gänserich; die Bienenkonigin Bielenstein Holzb. 2231, (bišu tēviņš) U., RKr., VI, 68, Kaudz. M. 6.;
5) männliches Exemplar:
katrai stādu sugai e̦suot tēviņš un mātīte Etn. I, 109; Plur. tēviņi, Läusekraut (pedicularis palustris) U.; tēviņi (SDP. 1, 27, Salisb.) od. rudzu tēviņš Konv. 1 532, das Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasn.); graudu tēviņi RKr. XII, 7, secale cornutum;
6) ein grosser Gegenstand (z. B. ein grosser Baumstumpf, ein grosser Pilz)
Nigr. u. a.;
7) der Ofenpfosten
RKr. XI, 86; Bielenstein Holzb. 783;
8) der Haken, der in die Ose
(mātīte) eingehakt wird Golg., Lis., Selb., Sessw.; "tā spāre, kuŗas mēli ielaiž pretējās spāres ("mātītes") ausī" Gr.-Buschh.;
9) der Steven (am Boot)
U., Spr., Bielenstein Holzb. 607, 631, Salis: pāķēris laivu pie pakaļa tēviņa (Hintersteven) LP. VI, 167.
Avots: ME IV, 177
1) der Vater, das Väterchen
U., JK. II, Sussei n. FBR. VII, 140, AP., Golg.: nav māmiņas teicējiņas, ne tēviņa žē̦luotāja BW. 4739. tautas ceļu dara pār teviņa rudzu lauku 14320;
2) ein Mann
Spr., Adsel, Dunika (tẽvîns 2 ), Karls., ein Kerl: labs tēviņš, ein ganz tüchtiger Kerl U.;
3) der Ehemann
Jauns. Baltā gr. I, 86;
4) das Männchen (beim Geflügel
U.) Karls., Spr.: (medņu) tēviņi ar mātēm A. XX, 145. pĩļu tēviņš LP. IV, 72, der Enterich. zuosu tēviņš, der Gänserich; die Bienenkonigin Bielenstein Holzb. 2231, (bišu tēviņš) U., RKr., VI, 68, Kaudz. M. 6.;
5) männliches Exemplar:
katrai stādu sugai e̦suot tēviņš un mātīte Etn. I, 109; Plur. tēviņi, Läusekraut (pedicularis palustris) U.; tēviņi (SDP. 1, 27, Salisb.) od. rudzu tēviņš Konv. 1 532, das Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasn.); graudu tēviņi RKr. XII, 7, secale cornutum;
6) ein grosser Gegenstand (z. B. ein grosser Baumstumpf, ein grosser Pilz)
Nigr. u. a.;
7) der Ofenpfosten
RKr. XI, 86; Bielenstein Holzb. 783;
8) der Haken, der in die Ose
(mātīte) eingehakt wird Golg., Lis., Selb., Sessw.; "tā spāre, kuŗas mēli ielaiž pretējās spāres ("mātītes") ausī" Gr.-Buschh.;
9) der Steven (am Boot)
U., Spr., Bielenstein Holzb. 607, 631, Salis: pāķēris laivu pie pakaļa tēviņa (Hintersteven) LP. VI, 167.
Avots: ME IV, 177
tilts
til˜ts,
1): taisa dēļu tiltu BW. 10763, 1. tiltiņš rīb 11552; ‡
3) = tiltenica Saikava. Zur Etymologie vgl. auch Pedersen Ann. acad. scient. fenn. XXVII, 209 f., A. Mayer KZ. LXVI, 124 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 740.
Avots: EH II, 682
1): taisa dēļu tiltu BW. 10763, 1. tiltiņš rīb 11552; ‡
3) = tiltenica Saikava. Zur Etymologie vgl. auch Pedersen Ann. acad. scient. fenn. XXVII, 209 f., A. Mayer KZ. LXVI, 124 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 740.
Avots: EH II, 682
tūcīt
tūcît, -u (tûku Ronneb., Serben, tûcu Mar.) od. -ĩju, -ĩju, = dūcît II 1, kneten, knutschen, drücken Adsel, N.Peb., Peddeln, (mit û ) Alswig, A.Laitzen, Lindenhof, Mar., Meselau; Nötk., Planhof, Rentzen; Ronneb., Semershof, Serben, Serbigal, Smilt., Stolben, Wenden, (mit û 2 ) Rodenpols, (mit ù 2 ) Domopol, (tûcêt, tûcinât) Nötk.; (Heu in die Scheune) stopfen Lis., (mit û ) Mar., Nötk.; "vollstopfen, anfüllen" L.; (Wäsche mit dem Mangelholz) schlagen Neugut; (einen Menschen) stossen, knutschen (mit û ) Aahof, Lubn., Mar., Rentzen, Ronneb., Stom., Wenden u. a., (mit û 2 ) AP., Rodenpois; kitzeln (mit û ) Trik.; (Papier oder Stoff) knillen (mit û ) Karkel: tūcīt maizi, mālus, biezpienu, izvārītus zirņus, pupas. tūci sìenu šķūnī! Mar. n. RKr. XV, 141. Zu tūkât.
Avots: ME IV, 278
Avots: ME IV, 278
tūkšķēt
tūža
tũža AP., Funkenhof, Serbigal, Wrangelshof, tūža Lubn., Peddeln, tūža N.-Peb., Smilten, Trik., comm., = tũļa: tas cilvē̦ks ir gatavs tūža, viņš tūžājas, viņam ne˙kas neveicas N.-Peb. sēsties, tūža, kamanās! kuo tik ilgi tūžuojies? BW. 17918. bāliņš tūžas (Var.: tūļas) negribēja 21925. Zur wurzel von tūļa?
Avots: ME IV, 284
Avots: ME IV, 284
tvanēt
tvanêt, -u od. -ẽju (z. B. in Nötk.), -ẽju,
1) dunstig werden
Nötk., Peddeln, Stockm.; zu Dunst werden: valgums, satveicē̦ts, iz zemes tvan Akurater Astras 54;
2) ersticken
(tr., imperfektiv) Lubn.: grūti pane̦sama smaka tvanē Nötk.;
3) auch tvanuôt (neben tvanēt) Meiran, vibrieren (von der Luft bei heissem Wetter
Meiran): ausīs skaņas vēl tvan MWM. VII, 616. man ausīs tvanēt tvan 527. mums brīvība mūzikā tvan 700. pa visu sidrabs tvan Zalktis I, 6.
Avots: ME IV, 288
1) dunstig werden
Nötk., Peddeln, Stockm.; zu Dunst werden: valgums, satveicē̦ts, iz zemes tvan Akurater Astras 54;
2) ersticken
(tr., imperfektiv) Lubn.: grūti pane̦sama smaka tvanē Nötk.;
3) auch tvanuôt (neben tvanēt) Meiran, vibrieren (von der Luft bei heissem Wetter
Meiran): ausīs skaņas vēl tvan MWM. VII, 616. man ausīs tvanēt tvan 527. mums brīvība mūzikā tvan 700. pa visu sidrabs tvan Zalktis I, 6.
Avots: ME IV, 288
uts
uts (li. utis bei Geitler Lit. Stud. 118 und Leskien Nom. 238), -s, ute (li. utė) U., AP., Drosth., Jürg., Demin. verkchtl. utele BW. 35057, die Laus: tautu dē̦la klētiņā, ne tur utu, ne tur blusu BW. 24911, 1. - asins uts, schizoneura lanigera Hausm. Konv. 2 199; bišu u., braula coeca Hitzsch. Konv. 1 246; cūku u., haemotopinus suis Denny; drēbju u., pediculus vestimenti Burm.; lapu utis, Blattläuse (aphidae Burm.) Konv. 2 2176; matu uts, = asins u.; me̦dus u., psylla pyricola Först. Konv. 2 2674; suņu u., haemotopinus piliferus Burm.; miežu u., westwoodia hordei Lind. Konv. 2 2682; veļu u. "?": kas šinīs vakaruos strādā, tam uzme̦tas veļu utis virsū LP. VII, 201; vēršu u., haemotopinus eurysternus Steph.; vistu u., menopou pallidum Denny; vīna u., filoxera Konv. 2 2117; zirgu u., haemotopinus tenuirostris Burm. - utu zâle(s),
a) Läusekraut (pedicularis
L.) RKr. II, 75, Sumpfläusekraut (pedicularis palustris) Mag. IV, 2, 87, U.;
b) das schlechte Gras auf nassen Wiesen
Biel. n. U.
Avots: ME IV, 310, 311
a) Läusekraut (pedicularis
L.) RKr. II, 75, Sumpfläusekraut (pedicularis palustris) Mag. IV, 2, 87, U.;
b) das schlechte Gras auf nassen Wiesen
Biel. n. U.
Avots: ME IV, 310, 311
utubunga
utubuñga,
1) der Daumen
Etn. II, 188, Dond., Ruhtern;
2) ein Lauseknicker, Schimpfwort
U.; ein aufdringlicher Mensch Salis: ak tu puika utubunga, tev nav lāga ce̦purītes BW. 12974. tu utubunga, tevi ar vienu pirkstu nuogāžu Dond. kuo šis, utubunga! A. v. J. 1902, 400;
3) Läusekraut (pedicularis palustris)
Fischer 258.
Avots: ME IV, 311
1) der Daumen
Etn. II, 188, Dond., Ruhtern;
2) ein Lauseknicker, Schimpfwort
U.; ein aufdringlicher Mensch Salis: ak tu puika utubunga, tev nav lāga ce̦purītes BW. 12974. tu utubunga, tevi ar vienu pirkstu nuogāžu Dond. kuo šis, utubunga! A. v. J. 1902, 400;
3) Läusekraut (pedicularis palustris)
Fischer 258.
Avots: ME IV, 311
uzkude
uzkude, ein Keller (eigentlich wohl: ein Häuschen über dem Keller ) tahm. n. L., U.; loc. s. uzkudiņā "im Häuschen über einem Keller" Etn. III, 131; LP. VII, 558; uzkuds, die Brotklete Oppek. n. U. Gegen Bezzenbergers Annahme BB. XXVIl, 146, dass es auf liv. (resp. estn.) koda "Haus" beruht, spricht ausser dem Fehlen eines *kude oder *kuds, *kuda "Haus" auch uzkuds in Oppek., wo o auch sonst vorkommt und daher nicht durch u ersetzt zu werden brauchte; auch bliebe bei seiner Annahme die Bed. "Häuschen über einem Keller" ungeklärt. Eher daher als "das über einem Keller Befindliche" zu gr. "verberge", cymr. "Verbergung", ae. hýdan "verbergen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 550), s. Prellwitz BB. XXV, 312 und Pedersen KZ. XXXIX, 381.
Avots: ME IV, 345
Avots: ME IV, 345
vārpa
vãrpa (li. várpa "Ähre"),
1) die Ähre:
Sprw. tukšas vārpas augstu stāv Birk. Sakāmv. 88. divi vārpas uz viena stiebra aug ebenda. pļāvējs pats... nekasuot vārpas Etn. III, 90. pļaujamuos svē̦tkuos bija baznīcā uzkarināti vārpu kruoņi Frauenb. miežu sējas laikā saimnieces vārījušas cūkas mugurdaļu ar asti un virumu galdā ceļuot teikušas, lai auguot re̦snas miežu vārpas kâ tā cūkas aste Kurmene, vārpu gals, dasjenige Ende der Roggengarbe, wo die Ahren sind ebenda; vãrpu zâle Wolm. u. a., die Quecke;
2) der Schlägel am Dreschflegel
Frauenb.;
3) eine geflochtene Lederpeitsche
Golg.;
4) vārpiņa Nerft n. Bezzenberger Le. Di. - St. 179, das männliche Glied
Frauenb.;
5) der gekochte Schweineschwanz (so am Antoniustag genannt)
Stenden. Nach Hoffmann Makedonen 14 und Būga KZ. LI, 121 zu li. varpýti "stochern, klauben" (nach Kurschat "durchlöchern, aushühlen"); nach Potebnja PФB. IV, 161 zu aruss. вьрпсти "reissen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 1, 291 f.); nach Leskien Abl. 356 f. u. a. zu vêrpt (in diesem Fail wäre čech. vrápa "Runzel" formell vergleichbar); nach Zupitza GG. 261 und KZ. XXXV, 264, Pedersen Kelt. Gr. 1, 94 und Walde Wrgl. Wrtb. I, 277 zu ir. farr "Pfeiler" u. a. In der Bed. 4 erinnert es wohl nur zufällig an lat. verpa "das männliche Glied".
Avots: ME IV, 507
1) die Ähre:
Sprw. tukšas vārpas augstu stāv Birk. Sakāmv. 88. divi vārpas uz viena stiebra aug ebenda. pļāvējs pats... nekasuot vārpas Etn. III, 90. pļaujamuos svē̦tkuos bija baznīcā uzkarināti vārpu kruoņi Frauenb. miežu sējas laikā saimnieces vārījušas cūkas mugurdaļu ar asti un virumu galdā ceļuot teikušas, lai auguot re̦snas miežu vārpas kâ tā cūkas aste Kurmene, vārpu gals, dasjenige Ende der Roggengarbe, wo die Ahren sind ebenda; vãrpu zâle Wolm. u. a., die Quecke;
2) der Schlägel am Dreschflegel
Frauenb.;
3) eine geflochtene Lederpeitsche
Golg.;
4) vārpiņa Nerft n. Bezzenberger Le. Di. - St. 179, das männliche Glied
Frauenb.;
5) der gekochte Schweineschwanz (so am Antoniustag genannt)
Stenden. Nach Hoffmann Makedonen 14 und Būga KZ. LI, 121 zu li. varpýti "stochern, klauben" (nach Kurschat "durchlöchern, aushühlen"); nach Potebnja PФB. IV, 161 zu aruss. вьрпсти "reissen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 1, 291 f.); nach Leskien Abl. 356 f. u. a. zu vêrpt (in diesem Fail wäre čech. vrápa "Runzel" formell vergleichbar); nach Zupitza GG. 261 und KZ. XXXV, 264, Pedersen Kelt. Gr. 1, 94 und Walde Wrgl. Wrtb. I, 277 zu ir. farr "Pfeiler" u. a. In der Bed. 4 erinnert es wohl nur zufällig an lat. verpa "das männliche Glied".
Avots: ME IV, 507
vecs
ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,
1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;
2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;
3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;
4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.
Avots: ME IV, 517, 518
1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;
2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;
3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;
4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.
Avots: ME IV, 517, 518
vidus
vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,
1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,
a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;
b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,
a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,
a) die Mittagszeit;
b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;
2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;
3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;
4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III 4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.
Avots: ME IV, 580, 581
1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,
a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;
b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,
a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,
a) die Mittagszeit;
b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;
2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;
3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;
4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III 4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.
Avots: ME IV, 580, 581
vilāt
zāle
I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),
1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. 1 643, hypericum; atāla zāle Konv. 2 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. 2 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle
a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;
b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;
c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. 1 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. 1 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. 1 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,
a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. 2 569;
b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. 2 358; graizes zāle Konv. 2 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,
a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;
b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. 2 3644; griežamā zāle "?" Konv. 2 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. 2 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. 1 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. 1 861; Konv. 2 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. 2 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,
a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;
b) fumaria officinalis L. Birsman;
c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. 2 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. 2 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,
a) ononis Kav.;
b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,
a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. 1 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);
b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;
c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. 2 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. 2 587, Karls.;
b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,
a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. 2 4095;
b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. 2 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. 2 4057, Schellkraut (chelidonium majus);
2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;
3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. 2 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.
Avots: ME IV, 696, 697, 698
1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. 1 643, hypericum; atāla zāle Konv. 2 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. 2 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle
a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;
b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;
c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. 1 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. 1 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. 1 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,
a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. 2 569;
b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. 2 358; graizes zāle Konv. 2 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,
a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;
b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. 2 3644; griežamā zāle "?" Konv. 2 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. 2 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. 1 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. 1 861; Konv. 2 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. 2 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,
a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;
b) fumaria officinalis L. Birsman;
c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. 2 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. 2 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,
a) ononis Kav.;
b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,
a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. 1 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);
b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;
c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. 2 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. 2 587, Karls.;
b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,
a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. 2 4095;
b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. 2 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. 2 4057, Schellkraut (chelidonium majus);
2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;
3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. 2 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.
Avots: ME IV, 696, 697, 698
žampa
žampa,
1) eine (grosse) Pfütze (auf dem Wege)
Ronneb. - Neuhof (mit am̃ ); mit Kot und Wasser vermischte Jauche (vor der Stalltür) Bilderlingshof, Wolm. (mit am̃ );
2) Spülicht
(mit am̃ ) Burtn., Horstenhof, Kegeln, Lems., Trik., Wolmarshof; schlechtes Essen (mit am̃ ) Burtn., Horstenhof, Kegeln, Lems., Trik., Wolmarshof; eine magere Suppe (Grütze) Nötk., Windau;
2) comm., ein Mensch oder ein Tier, das viel zu trinken pflegt
(mit am̃ ) Adiamünde, Schibbenhof, Wolmarshof;
3) comm., wer gern durch Wasser und Kot watet
(mit àm 2 ) Schwanb., Sessw.; ein ungeschickter Mensch, der bei der Arbeit Wasser verschüttet, sich beim Essen mit Speise begiesst usw. (mit am̃ ) Dickeln. Gotthardsberg, Gr. - Roop, Kegeln, Mezküll, Nötk., Ramelshof, Schujen, Smilt., Trik., Wolmarshof; ein Kind, das sich mit Wasser od. Kot besudelt hat (mit am̃ ) Samiten;
4) comm., wer bei der Arbeit nachlässig, unordentlich ist
Segewold;
5) comm., ein bei Tisch unhöflicher Mensch, der andern das Beste wegisst
Peddeln. Vgl. zampa I und zompa.
Avots: ME IV, 788
1) eine (grosse) Pfütze (auf dem Wege)
Ronneb. - Neuhof (mit am̃ ); mit Kot und Wasser vermischte Jauche (vor der Stalltür) Bilderlingshof, Wolm. (mit am̃ );
2) Spülicht
(mit am̃ ) Burtn., Horstenhof, Kegeln, Lems., Trik., Wolmarshof; schlechtes Essen (mit am̃ ) Burtn., Horstenhof, Kegeln, Lems., Trik., Wolmarshof; eine magere Suppe (Grütze) Nötk., Windau;
2) comm., ein Mensch oder ein Tier, das viel zu trinken pflegt
(mit am̃ ) Adiamünde, Schibbenhof, Wolmarshof;
3) comm., wer gern durch Wasser und Kot watet
(mit àm 2 ) Schwanb., Sessw.; ein ungeschickter Mensch, der bei der Arbeit Wasser verschüttet, sich beim Essen mit Speise begiesst usw. (mit am̃ ) Dickeln. Gotthardsberg, Gr. - Roop, Kegeln, Mezküll, Nötk., Ramelshof, Schujen, Smilt., Trik., Wolmarshof; ein Kind, das sich mit Wasser od. Kot besudelt hat (mit am̃ ) Samiten;
4) comm., wer bei der Arbeit nachlässig, unordentlich ist
Segewold;
5) comm., ein bei Tisch unhöflicher Mensch, der andern das Beste wegisst
Peddeln. Vgl. zampa I und zompa.
Avots: ME IV, 788
zeme
zeme (li. žẽmė, apr. semmē),
1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. 2 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. 2 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. 2 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,
a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;
b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.
Avots: ME IV, 708, 709
1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. 2 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. 2 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. 2 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,
a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;
b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.
Avots: ME IV, 708, 709
zemūdens
zemûdens* (gen. s.), unter dem Wasser befindlich, unterseeisch: zemūdens laiva, das Unterseeboot. zemūdens torpedi A. XX, 387.
Avots: ME IV, 713
Avots: ME IV, 713
zīst
zîst: zīduots bē̦rns Lng. žîžamaìs 2 Siuxt "zîdals". Zur Etymologie vgl. H. Pedersen Rev. des ét. ide. I.
Avots: EH II, 810
Avots: EH II, 810
žultīgs
žulˆtîgs, = žulˆtaîns, Galle enthaltend, gallig St.; gallenbitter Wellig n. U., Nötk.; gehässig Burtn., Drosth., Kalz., Lubn.: žultīgs cilvē̦ks,
a) Gelbsüchtiger
Peddeln, Stockm.;
b) ein gehässiger Mensch.
ellīgi žultīgs cilvē̦ks! Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 101. žultīga seja Turg. Muižn. per. 64. žultīgs sarkasms Vēr. II, 742.
Avots: ME IV, 831
a) Gelbsüchtiger
Peddeln, Stockm.;
b) ein gehässiger Mensch.
ellīgi žultīgs cilvē̦ks! Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 101. žultīga seja Turg. Muižn. per. 64. žultīgs sarkasms Vēr. II, 742.
Avots: ME IV, 831
žurbīt
žurbît, -ĩju,
1) schnell, eilig etwas tun
Pernigel;
2) "unordentlich schneiden"
Peddeln;
3) quälen:
kuo tu viņu (eine Katze, ein kleines Kind) žurbī? Walk.
Avots: ME IV, 832
1) schnell, eilig etwas tun
Pernigel;
2) "unordentlich schneiden"
Peddeln;
3) quälen:
kuo tu viņu (eine Katze, ein kleines Kind) žurbī? Walk.
Avots: ME IV, 832
zvaigzne
zvàigzne,
1) zvàigzna 2 Warkl., acc. s. zvaigznu Glück Apostelgesch. 7, 43, gen. plur. zvaigznu Hiob 22, 12 (neben zvaigzne II. Petrus 1, 19, dat. - instr. pl. zvaigznēm Daniel 8, 10), gen s. zvaigzna BW. 9087 var., dat. - instr. plur. zvaigzniem (?) Manz. Post. I, 12, 14, der Stern:
spuodra zvaigzne debesīs BW. 34004. ze̦lta zvaigzne 33664, 4. rīta zvaigzne 33854. vakara zvaigzne 10485. astes od. astīta (U.) zvaigzne, der Komet. gāju zvaigzne, der Planet U.: Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 164. stāvu zvaigzne, der Fixtern U. dažādas zvaigznes tuop re̦dzē̦tas Manz. Post. I, 16. tev tik daudz grē̦ku kâ debesīs zvaigžņu Br. 391. tē̦va palags zvaigznēm austs (Rätsel: der Himmel) P. Brik. 8. kumeļam zvaigžņu (Var.: zvaigzņu) deķis mugurā BW. 30006. daži... līdz zvaigznei (bis zum Aufgang der Sterne?) neē̦d ne˙kā RKr. XI, 82. zvaigžņu cienītājs, ein Sterndeuter U. zvaigžņu raudzītājs, ein Sterngucker U. zvaigžņu zinātnieks, pratējs, ein Astronom U. - zvaigznes diena, der Heiligdreikönigstag U., Konv. 2 391; fig. von einem Loch: viņam zvaigzne (= caurums) dibinā Lubn.;
2) die Kokarde
Infl. u. a. n. U.;
3) zvaigznīte, trientalis europaea L. Trik. und Fest. n. RKr. III, 73; dze̦ltē̦nās zvaigznītes, Huflattich
Alswig. zvài(g)zne ist wohl zunächst aus zvai(g)zdne entstanden, indem älteres zvai(g)zde etwa nach lauksnas (= apr. lauxnos "Gestirne" ) durch -n- erweitert ist. zvaigzde aber kann nebst zvaidzeņa (s. dies) u. a. zu gr. φοῖβος "leuchtend" gehören (so, aber sonst abweichend auch Pedersen La cinq. dēcl. lat. 74). Etwa nach dem Muster der Wurzel von gàišs (s. dies) und li. gaĩsas ist nachher vielleicht neben zvaig- (li. žvaig-) ein synonymes zvais- (li. žvais-), und nach dem Muster etwa von gaid- (in li. gaidrùs u. a., s. unter dziedrs I) ein neues zvaid- (li. žvaid-, vgl. le. zvaidrīt) aufgekommen, worauf durch Kontamination zvaizd- (li. žvaizd-) und weiterhin zvaigzd- (li. žvaigzd- < žvaigžd-) entstehen konnten; ähnlich scheint ja auch li. gaĩzdras "Lichtschein am Himmel" aus gais- und gaid- kontaminiert zu sein. Li. žvaizd- (in žvaizdė˜) kann übrigens (s. Slblt. Et. 111 ff.) wahrscheinlich auch auf žvaižd- zurückgehen; in diesem Fall läge eine Wurzelvariante auf -g̑(h)- vor. Urslav. gvězda "Stern" mag, wenn nicht etwa (s. Berneker Wrtb. I, 364 f.) eine Metathese vorliegt, durch Kontamination der Wurzeln von li. gaidrùs und žvaigždė˜ entstanden sein. Anders Trautmann Wrtb. 373 f., Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 (verweist zur Bildung auf gr. λύγδος: λευχός Agrell Zwei Beiträge 22 und Petersson Ar. u. arm. Stud. 71 f. (stellt hierher und zu zvaigst- in zvaigstīties und apr. swāigstan auch ostosset. äwzīst "Silber").
Avots: ME IV, 762
1) zvàigzna 2 Warkl., acc. s. zvaigznu Glück Apostelgesch. 7, 43, gen. plur. zvaigznu Hiob 22, 12 (neben zvaigzne II. Petrus 1, 19, dat. - instr. pl. zvaigznēm Daniel 8, 10), gen s. zvaigzna BW. 9087 var., dat. - instr. plur. zvaigzniem (?) Manz. Post. I, 12, 14, der Stern:
spuodra zvaigzne debesīs BW. 34004. ze̦lta zvaigzne 33664, 4. rīta zvaigzne 33854. vakara zvaigzne 10485. astes od. astīta (U.) zvaigzne, der Komet. gāju zvaigzne, der Planet U.: Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 164. stāvu zvaigzne, der Fixtern U. dažādas zvaigznes tuop re̦dzē̦tas Manz. Post. I, 16. tev tik daudz grē̦ku kâ debesīs zvaigžņu Br. 391. tē̦va palags zvaigznēm austs (Rätsel: der Himmel) P. Brik. 8. kumeļam zvaigžņu (Var.: zvaigzņu) deķis mugurā BW. 30006. daži... līdz zvaigznei (bis zum Aufgang der Sterne?) neē̦d ne˙kā RKr. XI, 82. zvaigžņu cienītājs, ein Sterndeuter U. zvaigžņu raudzītājs, ein Sterngucker U. zvaigžņu zinātnieks, pratējs, ein Astronom U. - zvaigznes diena, der Heiligdreikönigstag U., Konv. 2 391; fig. von einem Loch: viņam zvaigzne (= caurums) dibinā Lubn.;
2) die Kokarde
Infl. u. a. n. U.;
3) zvaigznīte, trientalis europaea L. Trik. und Fest. n. RKr. III, 73; dze̦ltē̦nās zvaigznītes, Huflattich
Alswig. zvài(g)zne ist wohl zunächst aus zvai(g)zdne entstanden, indem älteres zvai(g)zde etwa nach lauksnas (= apr. lauxnos "Gestirne" ) durch -n- erweitert ist. zvaigzde aber kann nebst zvaidzeņa (s. dies) u. a. zu gr. φοῖβος "leuchtend" gehören (so, aber sonst abweichend auch Pedersen La cinq. dēcl. lat. 74). Etwa nach dem Muster der Wurzel von gàišs (s. dies) und li. gaĩsas ist nachher vielleicht neben zvaig- (li. žvaig-) ein synonymes zvais- (li. žvais-), und nach dem Muster etwa von gaid- (in li. gaidrùs u. a., s. unter dziedrs I) ein neues zvaid- (li. žvaid-, vgl. le. zvaidrīt) aufgekommen, worauf durch Kontamination zvaizd- (li. žvaizd-) und weiterhin zvaigzd- (li. žvaigzd- < žvaigžd-) entstehen konnten; ähnlich scheint ja auch li. gaĩzdras "Lichtschein am Himmel" aus gais- und gaid- kontaminiert zu sein. Li. žvaizd- (in žvaizdė˜) kann übrigens (s. Slblt. Et. 111 ff.) wahrscheinlich auch auf žvaižd- zurückgehen; in diesem Fall läge eine Wurzelvariante auf -g̑(h)- vor. Urslav. gvězda "Stern" mag, wenn nicht etwa (s. Berneker Wrtb. I, 364 f.) eine Metathese vorliegt, durch Kontamination der Wurzeln von li. gaidrùs und žvaigždė˜ entstanden sein. Anders Trautmann Wrtb. 373 f., Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 (verweist zur Bildung auf gr. λύγδος: λευχός Agrell Zwei Beiträge 22 und Petersson Ar. u. arm. Stud. 71 f. (stellt hierher und zu zvaigst- in zvaigstīties und apr. swāigstan auch ostosset. äwzīst "Silber").
Avots: ME IV, 762