Paplašinātā meklēšana

‡ àizperinât, anbrüten: aizperinātas uolas.

Avots: EH I, 42

‡ apperinât, bebrüten machen (lassen) Trik.: apperinātas uolas.

Avots: EH I, 104

‡ atlùmperis ² Warkl. ein in Lumpen gehüllter und verbummelter Trunkenbold.

Avots: EH I, 154

‡ dèmperis ² Gr.- Buschh. "ein kleiner, rundlicher Mensch, der beim Gehen schnell cilā kājas".

Avots: EH I, 315

‡ deperis "ein lebhaftes, bewegliches Kind" Pampeln.

Avots: EH I, 316

elperis, ein Gaul (Wid.) Erlaa.

Avots: ME I, 568

[ìeperinât,

1) = ieperēt 1: ieperinātas uolas Salis;

2) ans Brüten gewöhnen:
vistu Ruj.;

3) sich einnisten (ansiedeln) machen:
viņš savā muižā ieperināja kolōnistus Nigr.] Refl. - tiês, sich einnisten: miesās ieperinās slimības dīgļi. namā prūši ieperinājušies. grūtāki nāksies svešniekiem ieperināties mūsu tē̦vzemē A. XX, 3. [viņš šai mājā labi ieperinājies (= iedzīvuojies) Arrasch.]

Avots: ME II, 50

‡ II izperinât, mit den Füssen und Flügeln aushöhlen, ausscharren Seyershof: nav jau tas ne˙kāds liels pērklis, tik tāds kā zemē izperināts viducītis.

Avots: EH I, 471

‡ jemperis Seyershof, ein Mensch von kleinem Wuchs.

Avots: EH I, 562

‡ kàlpèris ² Auleja, ein (dem Wuchs od. der Leistüttgsfähigkeit nach) geringerer Knecht: kalpērs ņēma mātes meitu BW. 22277 var. kas bij kāds kalperīt[i]s 988, 8 (dies schon ME. II, 144 unter kal˜ps erwähnt).

Avots: EH I, 578

ķemperis ^2, ein Ungeschickteŗ Plumper Mar. n. RKr. XV, 122.

Avots: ME II, 364

ķemperiski, taumelnd: viņš gluž piedzēris: ķemperiski vien iet Saikava.

Avots: ME II, 364

[ķeperis Bers., = ķepelis.]

Avots: ME II, 367

klem̃peris: auch (mit em; zum Krebsen ) Naukschen; mit em̂ ² Ruj. Vgl. dazu plemperis II.

Avots: EH I, 614

klem̃peris Smilt., Ruj., klempere, ein Kescher zum Krebsen, eine Fischreuse.

Avots: ME II, 222

lem̃peris: pauti tādi lemperīši BW. 35308.

Avots: EH I, 733

[lem̃peris Ruj.], lèmperis ^2, der Lümmel, Taugenichts, die Schlafmütze Mar.; [lemperis "ein oberflächlicher und unordentlicher Mensch" Golg., Sessw., Laud., N. - Schwanb. Aus estn. lõmper "Stümper; Vagabund", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 449

ļem̃peris Trik., Lindenhof, ļêmperis ² Mar., Bers., ein nachlässiger, liederlicher Mensch, ļemperis Morizberg,] ļempers U., = lemperis.

Avots: ME II, 536

[ļemperis, ein piumper Mensch Jürg.,

Avots: ME II, 536

leperis: n. Schwers Unters. 70 aus nd. läpper "Pfuscher, Flicker".

Avots: EH I, 734

leperis,

1) "?": divi lepeŗi [Ohren],
četri zemes stampātāji (Rätsel) Tr. III, 469;

[2) "ein ungewandter Mensch"
Bers., Lis., Warkl.]

Avots: ME II, 452

I ļeperis, der Schwätzer Spr.

Avots: ME II, 538

[II ļeperis Mar., etwas Loses od. Wackliges (nazis, kam asmens kļuvis svabads; pūršauta zaķa kāja, pārlauzta suņa kāja u. c.); in Kārsava von einem angeschossenen, noch zappelnden Vogel.]

Avots: ME II, 538

[III ļeperis Jürg., ein untauglicher Mensch]; ein Klumpen: lepers [zu sprechen: ļeperis] apvalstīts gaļas gabals Selg, n. Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 538

lipeŗi, eine Gattung Kartoffeln Mar. n. RKr. XV, 124.

Avots: ME II, 473

‡ *pàuperis ² (vielleicht zu erschliessen aus po`upers ² Liepna, wo ou aber auch aus ū entstanden sein kann) "guovs mazais penderis".

Avots: EH XIII, 185

pemperis,

1) ein mit den Füssen Stampfender
Wid.;

2) pèmperis, ein verkümmerter Baum
Wolmarshof.

Avots: ME III, 199

pe̦ri (li. peraĩ "die Bienenbrut"), peres Ar., die Brut: pe̦ru kamuoliņš Konv. ² 1051. savus pe̦rus kukaiņi mē̦dz tīrīt ar priekškājām MWM. VI, 793. nuo blakus sīpuoliem, pe̦riem (Brutzwiebeln) narciss pavairuojas ļuoti ātri Konv. ² 2870; Bienenbrut Etn. IV, 164 u. a.

Avots: ME III, 201, 202

pericka: auch Linden in Kurl.

Avots: EH XIII, 224

pericka Jürg., = pere.

Avots: ME III, 202

‡ perikle vista Oknist n. FBR. XV, 176, Nerft, = pere.

Avots: EH XIII, 224

perinât,

1): auch BielU.; lika vistu cāļus p. Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡

3) nisteln
Siuxt: papuves laukuos cīrulītis perinās; laichen Salis: kad vardes dziļā ūdenī perinājas, tad būs sauss laiks; kad se̦klumā - , tad būs lietans.

Avots: EH XIII, 224

perinât (li. perinti Tiž. I, 337),

1) aushecken, erzeugen:
kaķe bē̦rnus perināja RKr. XVI, 180. perināt duomas Ver. II, 212. kuodus perināt, Würmer erzeugen U. zuobus perinât, Zähne machen U. ("überkommen" Manz. Lettus). negantības perināt, Schändlichkeiten aushecken U.;

2) unter den Flügeln erwärmen
Bergm. n. U. Refl. -tiês,

1) allmählich entstehen:
viņa galvā perinājas tumšas duomas;

2) "taisīties uz lietu" Grünh.

Avots: ME III, 202

‡ *II perinât, zu erschliessen aus ‡ izperinât II und saperinât.

Avots: EH XIII, 224

perinâtiês Salis, Adiamünde, Widdrisch, N.-Peb., = pirinâties II 1.

Avots: ME III, 202

perine vista: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Gramsden.

Avots: EH XIII, 224

perine vista Dunika, = perene.

Avots: ME III, 202

peringa (perinka Kalleten) vista, ein Huhn, das sich zum Brüten anschickt BW. 3000, 1; ein Kuronismus für le. perîga.

Avots: ME III, 202

pìeperinât, eine Menge ausbrüten machen: saimniece pieperinājusi daudz cāļu.

Avots: ME III, 278

pirperi, Bezeichnung fiir die Liven in Popen und Tals.

Avots: ME III, 227

I plèmperis ² "ein Vagabund" Schwanb.

Avots: ME III, 335

II plemperis, ein Krebsnetz Ruj. n. U.; vgl. klem̃peris dass.

Avots: ME III, 335

I saperinât, ‡

3) bebrüten lassend verderben (tr.):
padēkli liek, kad vistas dēj, lai nav jaunā uola jāsaperina Salis.

Avots: EH XVI, 435

I saperinât,

1) ausbrüten lassen:
saimniece saperinājusi daudz cāļu Wolm.;

2) aushecken, erzeugen:
s. naidu Saikava.

Avots: ME II, 698

II saperinât, = sajaukt: s. dzijas Wolmarshof.

Avots: ME II, 698

sasperinâtiês Bauske, = saspirinâtiês 2: jē̦rs sasperinājās vien.

Avots: ME III, 740

seperis, ein Mensch von kleinem Wuchs Friedrichswald, Gr.-Buschhof; "ein eigensinniger, selbstbewusster Knabe" Stenden, Ramkau; vgl. zeperis.

Avots: ME III, 818

šeperis: šepeŗi - zaraini kuoki, kuo liek ābuoliņa gubām vidū Blome.

Avots: EH II, 625

šeperis, gew. der Plur. šeperi, Stangen, woran man die wachsenden Bohnen befestigt Peņg. Sakņu dārzs 65: viņš paklupa pār kādu pļavmalā nuosviesiu šeperi A. v. J. 1902, S. 245,Grawendahl, Lennew., Stoiben. - Vgl. žeperis.

Avots: ME IV, 16

I šēperis, ‡

2) ein Hirt
(mit ẽ ) Amboten, Assiten, Funkenhof, Kal. (hier und in Funkenhof: der Hirt auf einem Gut), Neuhausen, Nigr. (in Nigr. wie in Kal.), Nikrazen, Serbig., Wain.; der Schäfer auf einem Gut (mit ẽ ) Salis.

Avots: EH II, 626

I šēperis, šēperītis L., der Schäfethund: pussiķi, kur tava aste? šēperis (Var.: suns) nuokuoda BW. 29137 vat. Aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 17

II šẽperis "ein kleiner, flinker, unbändiger Junge" Lenzenhof; "ein nicht ordentlich arbeitender Mensch" (mit ẽ ) Smilten; cūku šèperis ² Adsel, ein Schimpfname.

Avots: ME IV, 17

šķeperis "?": jūŗas šķeperim caur ce̦puri mati aug BW. 30924, l. Aus mnd. scheper "Schiffer"?

Avots: ME IV, 28

šķiperis, der Steuermann. Nebst estn. kiper aus mnd. schipper.

Avots: ME IV, 42

‡ skraũperis Seyershof, skraũpis ebenda, die Kratze: zirgu skraupis ir briesmīgs. bē̦rniem ieme̦tas skrauperis ruokās, acīs.

Avots: EH II, 507

‡ slemperiski "?": (sē̦tas puisis) kājas ve̦lk s. Austriņš Raksti VII, 169.

Avots: EH II, 524

‡ slìeperis ² Saikava, wer sich ohne Arbeit umhertreibt.

Avots: EH II, 528

slĩperis: viņs var kâ s. (mit ì ² ; "?") vazāties Saikava. Vgl. ‡ slìeperis ² .

Avots: EH II, 527

slĩperis Wolm., Salis, U., slìperis ² Prl., Slieper, Unterlage der Eisenbahnschienen U.; Švauksts bij re̦dzē̦ts silā pie slīpeŗu tēšanas Kaudz. M. 334. brusas, slīpeŗus vest Stari II, 283; in Meiran auch "ein ungewandter Mensch".

Avots: ME III, 936

šneperis Laud., die Schweineschnauze; die (menschliche) Nase: kuo tu savu šneperi bāz, kur nevajaga? Laud.

Avots: ME IV, 88

sperinât, (wiederholt) mit dem Fusse ausschlagen L., U. Refl. -tiês L. "Wiederschlag tun".

Avots: ME III, 989

uperis: auch Pilda n. FBR. XIII, 44, Pas. XIII, 268 (aus Domopol).

Avots: EH II, 713

uperis Manzel Spr. Salom. 7, 14, = upuris, das Opfer. Aus mnd. opper.

Avots: ME IV, 300

‡ uzperinât Seyershof, sich schüttelnd an die Oberfläche befördern: vista var u. graudus nuo zemes.

Avots: EH II, 730

vesperis, der Nachmittagsprediger Pantenius n. U. Auf d. Vesper beruhend.

Avots: ME IV, 544

žemperis Nötk., = žeperis I 1.

Avots: ME IV, 803

zeperis, ein tüchtiger, herzhafter, aber dabei störrischer, übermütiger, ausgelassener Junge Ahswikken, Alschw., Assiten, Grünh., Kokn., Matkuln, Rutzau, Schibbenhof, Stom., Talsen; "молодец" Frauenb., Stenden; "Schimpfwort für einen Mann" Frauenb.; "ein zänkischer Mensch" Lis. Vgl. seperis.

Avots: ME IV, 714

I žeperis,

1): auch Behnen, Kalupe.

Avots: EH II, 818

I žeperis,

1) žeperis A. - Ottenhof, Arrasch, Ascher., Bauske, Bers., Bewern, C., Golg., Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Horstenhof, Kaltenbrunn, Laud., Linden (Kurl.), Lixna, Lubn., Nötk., Nerft, N. - Peb., N. - Salis, Oknist, Prohden, Ramelshof, Ronneb., Sakstigala, Salis, Schujen, Serben, Sermus, Sessw., Stockm., Uogre, Walk, Warkh., Warkl., Wessen, žepēris Bers., Erlaa, Fehsen, Kalz., Kl., Kokn., Meselau, Selb., Stockm., Vīt., (mit ẽ ) AP., Jürg., Zirsten, (mit ê ) Saikava, žepers Setzen, žepērs Spr., žepere L., Römershof, Plur. žeperes St., U., Bohnen- und Erbsenstaken
U., ästige Pfähle, aus denen Gerüste zum Trocknen von Getreide, Klee usw. aufgerichtet werden (s. Etn. I, 105): žeperi - zirņu atspaidi Konv. ¹ 775. ap vienu žeperīti apvijusēs... galuotnīte (einer Erbsenstaude) Druva I, 1343. vasarēju saliek gubiņās ap žepēriem A. XI, 249. ar kailiem gubu žeperiem A. Upītis J. l. 27. žepeŗus sadze̦nam zemē i[r] kraunam zārdu Warkl. n. FBR. XI, 122. jānuolasa žepēŗi nuo lauka Selb. atved ve̦zumu žepeŗu, iesim miežu likt! N. - Peb. žeperu kaudze A. XX, 402. pie rijas žeperi pieslieti Jauns. žeperi... mežā jāniocē̦rt Latv. sāc ķirpas vietā žepeŗus dzīt! Laud. nebij tik gaŗa žepera, kuo uzkāpt līdz caurumam Vīt. 34;

2) ein Quirl zum Einrühren von Mehl in Wasser
Palzmar, A. - Laitzen. Vgl. šeperis.

Avots: ME IV, 803

II žeperis, = zeperis, ein geschickter Mensch Ronneb. - Neuhof; ein herzhafteŗ geschickter Knabe A. - Ottenhof, AP., Bauske, Samiten, ein kleineŗ tüchtigeŗ herzhafter Junge Kegeln, Schwanb.; "ziķeris" Schibbenhof; einer, der in seinem Tun eilig und unbedacht ist A. - Ottenhof, Bauske, Lubn., Meiran, Prl.; "acīgs, pārgalvīgs, nekaunīgs puika" Kurmene; "ein störrischer Mensch, der fest auf den Beinen steht, auf seinem Recht besteht" Vīt.; ein zänkischer Mensch (žepers) Wessen: tas tik ir žeperis! neduomā viņu pagrūst! Vīt. Vgl. auch seperis. Wie verhält sich dazu estn. säpar "hurtig, munteŗ rührig"?

Avots: ME IV, 803

žiperis, ein beweglicheŗ geschickter, schlaueŗ diebischer Knabe (Mensch) Rutzau, Stenden; ein beweglicheŗ temperamentvoller Knabe Siuxt, Stenden. Vgl. žeperis.

Avots: ME IV, 811

zvèmperis ² Mar. n. RKr. XV, 145, verächtl. Bezeichnung für jem., der zu jung ist, um alles das zu tun, was Erwachsenen erlaubt ist: zemperis tāds! vēl neesi nuopelnījis, jau papirosu smēķē! Mar.

Avots: ME IV, 770

pļeperis N.-Peb., Wid., Bers. Fest., Stelp., Selsau, pļepers Etn. IV, 166, Druw. n. RKr. XVII, 74, ein Schwätzer, wer unnützes Zeug schwatzt.

Avots: ME III, 369

aplaĩkiem, zuweilen, periodisch Spr.

Avots: ME I, 99

‡ ase̦npuķe Popen, hypericum quadrangulum.

Avots: EH I, 130

asines, Johannisblut (Hypericum perforatum), auch asinszâles, krustenes, raganu kauli Konv. ² 133.

Kļūdu labojums:
133 = 199.

Avots: ME I, 143

atspere, die Feder: savāž un atvāž nazi, it kā gribē̦dams izmēģināt atsperi Por.; atspeŗu rati, Federwagen Vēr. I, 49. viņas pārliecības ir tā atspere, kas viņu dze̦n uz priekšu A. XIII, 950. atsperu zâle, asplenium trichomanes Peņģ., Vēr. II, 910 (n. Mag. IV, 2, 68 atspēru zāle, gemeines Haarmoos, polytrichum commune). atspeŗu vieta, wogegen man die Beine stemmen kann Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 194

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

bezkãjaîns, keinen Fuss habend; bezkājainais gultā dzird, ka kaut kāds pie luoga grabinās LP. VI, 779. nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti A. XX, 42.

Avots: ME I, 284

bizmanis, der Zopfmann, der Reaktionär, gew. Pl. bizmaņi, Zopfmänner, Repräsentanten der Zopfperiode, spöttische Bezeichnung der baltischen Deutschen, die ihre Privilegien fochten; das Wort wird von d. Pet. Av. zuerst gebraucht: lai vairuojas... Daugavas sargi,... kas bizmaņus nuosuoda bargi Aus. I, 4.

Avots: ME I, 302

bum̃bulains, auch bum̃buļains, knorrig, knollig, knotig, mit Buckeln besetzt: adu cimdus bumbulainus BW. 7292; bumbulaina dzija. bumbulaini, grubulaini tautu dē̦la kumeliņi 17160. bumbuļainu linu kre̦klu BW. 25314, 5. [bumbuļains aude̦kls, b - a dzija; b - s (holperig) ceļš, lauks Ruj.]

Avots: ME I, 349

‡ *cēpere od. *peris">cēperis, orangefarbenes Wollgarn Rutzau n. Fil. mat. 131.: kre̦kli izrakstīti ar.., cēperi; Plur. cēpeŗi Dunika, Rutzau "dzīpari". Wohl auf d. Zephyrrmolle berohend, das im Rigaschen Deutsch mit e in der 2. Silbe gesprochen wird.

Avots: EH I, 268

‡ cimbuļains, holperig Segew.: c. ceļš.

Avots: EH I, 271

II činka, ein kleiner Hümpel Druw. n. Etn. II, 161: citi putni savus bē̦rnus činkiņās perināja BW. 2128. pļava vienās činkās Stelp.; in dieser Bedeutung bei Vīt. 88 auch ein Demin. činkiņš. [Wohl eine Deminunutivbildung (vgl. utka) zu cinis; vgl. cinkulis.]

Avots: ME I, 413

dandiski "?": iet dandiski vien (vom Fahren auf holperigem Wege) U. [d. iet, taumelnd oder hüpfend gehen Bers., Lauternsee.]

Avots: ME I, 437

deñderêt [Ruj.] -ēju, -uot,

1) taumeln, unsicher gehen:
nāk de̦nde̦rē̦dams, laikam atkal piesūcies Lasd., Lubahn, Setzen, Bers.; [in Naukschen bedeute denderēt - über eine holperige Stelle fahren];

2) sich umhertreiben, lärmen, tollen
Alt-Rahden, Krem. [Mit Reduplikation zu gr. ϑορεῖν "springen, hüpfen" u. a. bei Boisacq Dict. 348 f.?]

Avots: ME I, 455

dzîpars,

1): auch (mit î) Nautrēni, Warkl., (mit î ² ) Frauenb., dzîpars ² Salis, dzìparis ² Zvirgzdine, gen. plur. dzīpaŗu BW. 16836, 2 var., Plur. dzîpāri ² Siuxt, Demin. gen. s. dzīperiņa BW. 7257, 4 (aus Saussen), nom. plur. dzīperiņi 16859, 5 var. (aus Lös.).

Avots: EH I, 361

džumburains MWM. VIII, 588, wohl gleich žumburains. [džum̃buraîns,

1) holperig:
dž. ceļš Ruj.;

2) knorrig:
dz. kuoks Ruj., Drsth.]

Avots: ME I, 564, 565

I guõba,

1): guôbas ² zemes arājiņš Ceļi III, 125; eine verabredete oder gerichtlich bestimmte, periodisch zu leistende Abgabe in Naturalien oder in Geld
Stenden: bē̦rni ve̦cākiem duod guõbu; duot guõbu (maksāt alimentus) ārlaulības bē̦rnam; rentniekam nākas duot guõbu (in Naturalien) mājas īpašniekam.

Avots: EH I, 423

grabasts, ein klapperiger, schwacher Mensch: kuo es vairs, ve̦cs grabasts Jauns. [Zu grabêt.]

Avots: ME I, 635

‡ grabelîgs,

1) rasseln machemit, holperig
(?): braucuot pa sakņuotiem un grabelīgiem neceļiem Janš. Mežv. ļ. II, 343;

2) zu rasseln pflegend
Jürg.: grabelīgi rati.

Avots: EH I, 397

gram̃baîns, grubig, uneben, holperig: ceļi izrūguši un grambaini Aps.

Avots: ME I, 636

grubulains, [grubuļains U.], uneben, holperig, höckerig: āda ir grubulaina bez spīduma Konv. ² 1273; grubulains čakārnis Stari III, 226. uz baznīcu grubulaiņš ceļš BW. 20073 var., [Weinsch.].

Kļūdu labojums:
grubulaina = grubuļaina

Avots: ME I, 664

grubulis,

1) der Hümpel
LP. V, 51;

2) Frosthöcker;

3) Scherbe; ein unebener, zerbröckelter Stein; [

4) grubuļi St. "zerfallene Stücke einer Mauer". -
zu li. grùbti "holperig werden", grubùs "holperig", grùbas "кочка, бугорог" und vielleicht ir. grobach "runzelig", sowie d. Griebe (mundartlich auch in der Bed. "Kruste eines Ausschlages" ) u. a.; vgl. Uhlenbeck PBrB. XXVI, 301, Būga PФB. LXV, 315, Trautmann Wrtb. 99 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 146].

Avots: ME I, 664

grum̃baîns,

1) runzelig:
grumbaina piere, grumbains ģīmis. viņš mani darījis grumbainu Hiob. 16, 8;

2) holperig:
grumbains ceļš.

Avots: ME I, 664, 665

grum̃buôt, grumbât, -ãju, tr., runzeln, runzelig, uneben, harsch machen: saimniece ne̦rvōzi grumbuoja un gludināja savu priekšautu A. XX, 482. rauguls sirdi grūtu sejā sāpēm grumbuotā Treum. drūmas duomas tavu pieri grumbuo Rainis. grumbuots ceļš, holperiger Weg. Refl. -tiês, sich runzeln, uneben werden: piere satumst un grumbuojas Stari II, 115. viļņi grumbuodamies devās uz leju A. XVI, 1081. līmenis sāka grumbāties Seif. III, 3, 197.

Avots: ME I, 665

grum̃bulains, [grumbuļains], uneben, höckerig, holperig: grumbulains kuoks, ceļš. bumbulaiņi, grumbulaiņi tautas dē̦la kumeliņi BW. 17160. grumbulainās saknes nuobrāza viņam ādu Vēr. II, 225. grumbulaina šī grīdiņa BW. 32652.

Avots: ME I, 665

gruvešaîns, gruvežaîns, holperig, mit gefrorenem Kot bedeckt, ausgefahren: gruvesžains ceļš [Wain.], Gold. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 666

I gruzis, grùzis PS., grûzis AP.,

1) ein Stäubchen, Körnchen, Hälmchen, Spänchen, das in das Auge gerät:
gruzis (gruzis) grauž acī. gruzi (grūzi) nuo acs izlaizīt. vēžu dzirnutiņas iebāž acī, kad gruzis iebiris Etn. III, 8;

2) grùzis [Schujen, N. -peb.], Wasserschafthalm (equisetum limosum)
RKr. II, 70, Etn. I, 138: Jānītis tavus kumeliņus grūžu zâli (Var.: gružu rasu) ēdināja (vgl. li. gružis (i- Stamm) "Schachtelhalm");

3) der Pl. gruži, grûži od. grùži, auch gružas [Taurup], grūžas, allerlei Abfälle, Schutt, Graus, Geröll:
darīs visus akmiņus par izkaisītiem gružiem (gruvekļiem) Jes. 27, 9. kur žagari, tur gruži. kur ar kuo strādā, tur gruži nuokrīt. tīra te̦k Daugaviņa, daži gruži (Var.: grūži, grūžas) dibe̦nā BW. 21376; 30767, 3. kur, skuķīti, grūžus (Var.: gružus) liki? 24114. gružas gulēja gadu desmitiem MWM. II, 2. Jāņ māte, grūžu (Var.: gružu) cūka BW. 32585. siena gruži, feine, zerbröckelte Heuüberbleibsel;

4) zur Bezeichnung einer grossen Menge:
tur ļaužu kâ gružu. [Inder Bed. 1 und 3 - 4 wohl eher (s. Froedhe BB. XVII, 313) entlehnt nebst poln. gruz "Trümmer" aus ndd. grūs, als (nach Leskien Abl. 297 und Nom. 293 und v. d. Osten-Sacken IF. XXIV, 245) nebst li. gráužas "Kies" und gružótas "holperig" zu graûzt.]

Kļūdu labojums:
grūžas) dibe̦nā = gružas dibe̦nā

Avots: ME I, 666, 667

ìekā`rtuôt, einrichten: dabā nu tas tâ ir iekārtuots A. v. J. 1896, S. 649. Refl. - tiês, sich Einrichtung: iekārtuõjums,

1) die Einrichtung:
iekārtuojums bagāts Brig. Ceļa jūtīs 5;

2) die Ordnung:
teikuma periodiem duod vajadzīguo iekārtuojumu Konv. ² 566.

Avots: ME II, 27

‡ ìekle̦buruôt Bers., Bērzgale, Smilten, = ‡ ìekleberêt: kleperis iekle̦buruojis . . : kāpuostuos un grauzis Pas. X, 25 (aus Serbig:).

Avots: EH I, 520

[ìepirinât Lis., Warkh., Borchow, = perin%C3%A2t">ieperinât.]

Avots: ME II, 51

izbàudījums, die Erfahrung, das Experiment: kas pamatuojas uz piedzīvuojumiem un izbaudījumiem A. XIV, 68.

Avots: ME I, 715

izmẽģinât (li. išmėgìnti), tr., versuchen, erproben: izkapti, ruoku, spē̦kus LP. II, 66. ceļuot un veļuot ticis izmēģināts, kuŗš nuo visiem stiprākais Etn. IV, 26. ve̦cāki grib izmēģināt, vai tad dē̦ls sievu nevarēs dabūt JK. III, 70. Refl. - tiês, sich versuchen, probieren: viņš visādi izmēģinājies nuo miega atsvabināties LP. VII, 525. izmēģinājums, der Versuch, das Experiment.

Avots: ME I, 771

izperêt, ‡ Refl. -tiês, = perin%C3%A2ti%C3%AAs">izperinâtiês 1: nuo pe̦lnu izperēsies kumeliņš Pas. X, 82.

Avots: EH I, 471

izperêt (išpere"ti), izperinât, tr., ausbrüten: tie jūsu dē̦tas uolas, kuo izperēja skuolas Aus. kas blēdību izperē taisnības vietā Psalm 94, 20. tad tādas lietas tu par mani izperini? Purap. izperinâtiês,

1) ausgebrütet werden:
par trejdeviņām dienām izperinājies putniņš LP. VI, 106. cik duomu piedzima un izperinājās viņa galvā!

2) mit dem Brüten fertig werden:
lai vistas izperinās.

Avots: ME I, 779

izpḕrt ‡

4) vergeuden
Kaltenbr.: jis izpēre savu mantu; ‡

5) = ‡ perin%C3%A2t">izperinât II Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) kasus izpēries Warkl., die Krätze hat sich über den ganzen Körper verbreitet;
‡

3) = izcìnîtiês Stenden: i. nuo parādiem ārā; ar muokām i. bedrei cauri.

Avots: EH I, 471

I izpirinât,

1): auch Golg., Gramsden; ‡

2) = perin%C3%A2t">izperinât ‡ II: sausā laîkā vistas izpirina dārzu, puķu duobes N.-Peb.; ‡

3) _{"izpurinât, sadrebināt} (von Schafen)"
Schibbenhof: i. lipu. ‡ Refl. -tiês Golg., eine ZeItlang die Beine und Flügel schnell hin und her bewegen: vistas grib i. smiltīs.

Avots: EH I, 471

‡ II izpirinât AP., Bers., Bērzpils, Fehsen, Geistershof, Golg., Lis., Līvani, Mar., N.-Peb., Pilda, PV., Ramkau, Sessw., Schwanb., = perin%C4%81t">izperināt I (unter izperêt): jī izpirinās nuo tuos uolu cāļus Pas. X, 239. i. taidu kumeli 82.

Avots: EH I, 471

izpluñcîtiês, izplunčuôtiês, zur Genüge im Wasser plantschen, sich baden: reiz atgadījies kādam pie tilta krietni izpluncīties LP. VII, 943. kad perinatājas grib nuo ligzdas nuoiet, tad laidi, lai izplunčuojas LP. VI, 374.

Avots: ME I, 783, 784

izsàutêt, izsàutinât, fakt. zu izsust,

1) ausbähen, ausbrühen:
sēnes. guļ man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. izsautināja sluotu mīkstu LP. VI, 836;

2) durchprügeln:
ganu. Refl. - tiês, sich abbähen, ein Schwitzbad nehmen: labi izperies, izsautējies mīksts kâ lūks R. Sk. II, 141.

Avots: ME I, 796

izšķil˜t, tr.,

1) herausschlagen:
dzirksteles;

2) ausbrüten:
izšķīla vistiņa pa pieci cālīši (vgl. BW. 15881). putni perekļuos jau bijuši izšķilti LP. VI, 626. Refl. - tiês,

1) sich abteilen, entfahren, entstehen:
zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdē̦dami Pūrs I, 116. putas, kuŗas izšķiļas nuo zaļganajiem viļņiem JR. VII, 1;

2) aus dem Ei auskriechen, entschlüpfen, hervorgehen:
cālis izšķīlies nuo uolas. pēc kāda laika izšķiļas zivtulē̦ni MWM. IX, 639. kāpurs... izšķilsies nuo u oliņām A. XXI, 458. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi XX, 226. ja šuo gaiļa pautu perinuot pats savā padusē, tad izšķiļuoties pūķis LP. VI, 60.

Avots: ME I, 811

Jãnis, Johann: Jānis ve̦d pļāvējus pļavā, Jē̦kabiņš druvās. Jānītis kalnā, Jānītis lejā, von einem Menschen, über den viel gesprochen wird. Der Plur. Jãņi, der Johannistag, das Johannisfest, der 24. Juni. Jaņuos, pa Jāņiem, zu Johanni: izdzīvuojās kâ pa Jāņiem. jaunie Jaņi, vom 24. Juni;

2) genitivische Verbindung: Jāņa od. Jāņu bē̦rni, die Teilnehmer am Johannisfest;
Jāņa māte, tē̦vs, die Wirtin, der Wirt, die (der) Jāņu bē̦rnus am Johannisfest aufnimmt; Jāņa diena, der Johannistag; Jāņa ruociņas od. dze̦guzenes, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677; Jāņa tārpiņš od. jãņtārpiņš, Johanniswürmchen; Jāņu uguns od. jãņuguns, -s, Johannifeuer; Jāņa zâle, [Johanniskraut (hypericum) U. od.] Wachtelweizen (melappyrum) Mag. IV, 2, 55; RKr. VI, 74;

a) baltā,

b) dze̦lte̦nā,

c) ziemeļu Jāņu zāle,

a) weisses Labkraut (galium mollugo
Dobl.),

b) galium verum,

c) nördliches Labkraut (g. boreale)
RKr. II, 71, III, 70; Konv. ¹ ; Jāņu zāle, auch jedes am Johannisabend gepflückte Kraut; Jāņa ziedi, pirola rotundifolia Trikaten, RKr. III, 72;

3) Jānis, ein Schiff ohne Segel
Konv. ¹

4) das Deminutiv Jānītis im Scherz,

a) der Hase:
re, kur Jānītis aizskrej;

b) ein Mensch, von dem man viel spricht:
Jānītis kalnā, Jānītis lejā; auch ein energieloser Mensch: tie tik tādi Jānīši; daudz apsāk, bet galā ne˙kuo neizve̦D Gaweesen n. A. XV, I, 407;

c) scharfes Berufkraut (erigeron acer)
Etn. IV, 69.

Avots: ME II, 106

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķe̦buris, ķē̦buris,

1) [ķeburis Dunika, Wandsen, Gr. - Essern, ķẽ̦buris Nigr. (hier dazu auch ein Femininum: ķẽ̦bure priede)], ein Baum mit starken, breiten Ästen ; ein Ast:
[(strazdu mājiņas) karāsies ābelē, katrā galve̦nā ķē̦burī pa vienai Janš. Dzimtene ² III, 93.] vai māsiņa, vīru tavu, kâ vītuola ķe̦burīti (Var.: ķē̦burīti) BW. 21397, 6 ;

2) ein knolliges, schlechtes Gewächs:
labu rutku stādīju, ķē̦buris izauga BW. 21423, 1 ;

3) ķe̦burītis, ein gegabelter Birkenzweig zum Einrühren
Gr. - Sess. ;

4) ķē̦buris, ein kleiner Pflug
ibid. [Vgl. li. keblùs "holperig, uneben", kė´bla "раскоряка".]

Avots: ME II, 359

ķẽ̦rpas: ķẽ̦rpa Adiamünde, Lems., = peris">žeperis I 1.

Avots: EH I, 700

ķikuts,

1) die Bekassine, Heerschnepfe, Moosschnepfe
RKr. VIII, 96; die Pfuhlschnepfe U.: ķikuts - purva putns, kas sauc savu paša vārdu Serb. [dürfte nebst li. kikùtis (vgl. auch le. ķikukaza) od. tikùtis und estn. tikutes onomatopoetisch sein];

2) ķikuti ["die Jungen von Wassertierchen"
N. - Peb.]: nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti [= ķikuri 1?] A. XX, 42. nuo gurcakļa sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. XX, 226.

Avots: ME II, 379

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207

klabeklis,

1) ein Türklopfer;

2) ein Klapperinstrument, ein Klopfbrett, mit Hilfe dessen das Hausgesinde zur Mahlzeit von der Arbeit gerufen od. allarmiert wird;

3) ein Schwätzer
Dond.; ej, klabekli, ej Hug.;

[4) in Dond. auch = kabata 1.]

Avots: ME II, 207

klabîkla, klabiklis Matkuln, das Klapperinstrument: klab tâ tāda klabīkla Degl., Smilt.

Avots: ME II, 207

‡ III klambât Smilt., an ein eisernes Klapperinstrument schlagend (den Hirten mit der Herde) hermkömmen machen.

Avots: EH I, 609

‡ klapačas Seyershof, ein Klapperinstrument zum Heimrufen von der Arbeit.

Avots: EH I, 610

kleberis, ‡

4) "= peris">leperis" Wessen.

Avots: EH I, 613

I kņuopêt,

1) "?": ja nav smalkas miču spices, kņuopējiet (Var.: pīckuojiet, nuoperiet) mičuotāju BW. 24696, 2;

[2) kņuõpêt Dunika, Nigr., = knuõpêt].

Avots: ME II, 254

kŗaũpa [auch Selg.], Grind der Pferde L.; Warze, Grind Biel.; Unebenheit auf der Kartoffel Spr. [Zu krupt, li. kraupùs "holperig", aksl. krupa "Krümchen", ae. hréof "rauh" n. a., s. Bezzenberger BB. II, 142 und bei Stokes Wrtb. 97, Berneker Wrtb. I, 630, Persson Beitr. 862, Walde Wrtb.2 690, Būga PФB. LXXI, 50 und KZ. LI, 119, Mladenov AfsIPh. XXXVI, 122 ff., Trautmann Wrtb. 143.]

Avots: ME II, 295

‡ kreveļuôt Saikava, gefrierend holperig werden: ceļš sāk k.

Avots: EH I, 650

krobas, holperichte, hockrige Erhohungen, Unebenheiten auf der Strasse Dond. - (Wohl mit kur, o aus u zu krubezis.]

Avots: ME II, 285

krobglains, holpericht, uneben, höckerig: krobe̦lains ceļš Dond.

Avots: ME II, 285

‡ krubuļaîns, uneben, holperig: k. ceļš Frauenb.

Avots: EH I, 659

I krustenes, Johannisblut (hypericum) RKr. II, 72.

Avots: ME II, 289

kruvešaîns, [kruvežains Dond.], hockerig, holperig, mit gefrorenem Kot bedeckt: kruvešains ceļš. mazais vārīgi liek basās kājiņas uz kruvešainas zemes Zalkt.

Avots: ME II, 291

kuñkulaîns, kuñkuļaîns, klumpig, klümperig, knotig, knotenreich: kunkulaina zeme, dzija BW. 8412; kunkuļains maisījums Konv. ² 2121. maza, maza jaunuvīte, kunkulainas dāvani-ņas BW. 25314, 7.

Avots: ME II, 315

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

‡ lãmele, geringschätziges Demin. zu lãma I 1: te tai lāmelē perinājusi pīle Siuxt.

Avots: EH I, 727

[lāsica, [="zebiekste Biržgalis, Welonen u. a.], foetorius vulgaris [Schneewiesel?]: lāsica apmē̦ram žurkas lielumā, tumši pe̦ele̦ks, lāsains zvēriņš, bē̦rnus perina vis˙vairāk kuokā - ligzdā, bet dažreiz arī uz zemes Oberkurl. lāsica žurkai līdzīgs kustuonītis Oppek.; [In Nerft sei làsica ² der Dachs. - Aus r. лáсица "Schneewiesel".]

Avots: ME II, 441

‡ ļe̦mpars Grünh., = peris">ļemperis.

Avots: EH I, 770

ļe̦mpàusis: "= peris">lemperis" Grünh.

Avots: EH I, 770

[le̦mpuris U.,

1) = peris">lemperis, lempis;

2) Froschköder zum Krebsen.]

Avots: ME II, 450

liêtus [(li. lietùs, acc. lietų); niederle. und teilweise hochle., so in Alt-Kalzenau, Lubn., Schwanb., Taurup, NeuRosen, Alswig], Demin. liêtutiņš, auch liêtiņš, der Regen: lija, lija lietutiņš BW. 28035. kad vistas lietū stāv, tad garš lietus, kad paspārnē, tad ātri pārejuot Etn. II, 123. pēc lietus saule spīd. Mit Eigenschaftswortern: audzelīgs lietus; mīlīgs, silts, smalks lietus. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuona lietus LP. V, 136. lapu lietus, ein starker Frühlingsregen. Vom Staubregen: lietus līņā, mirdzina, rasina, sijā, smildzina. Līst lietiņi marguodami BW. 4582. Vom Platzregen: sāk briesmīgi lietus līt: gāž kâ ar spaņņiem Grünh. lietus iesāk juoņiem šļākties Aus. Lietus nāk kāpē̦dams Ltd. 1297. lietus taisās, perinās, gaisi taisās uz lietu Liev.; es sieht nach Regen aus, der Regen ist im Anzuge. Als Objekt.: vējš aizdze̦n, atne̦s lietu. dievs duod lietu. Oft der Plur. lieti von anhaltendem Regen: līstiet, lieti, labi lieti! BW. 2802. vakar lija silti lieti 1785. uguni nuodzēsa smalki lieti 2221. sniegi sniga, lieti lija 25680. Oft dient der Regen zur Bezeichnung der Fülle: pēriens kâ lietus, es setzt eine tüchtige Tracht Prügel LP. IV, 215; ze̦lta lietus, Goldregen. Sprw.: naudas lietu ne˙kad nesagaidīsi. dārzā ziedu lietus līst JR. IV, 66. ar zvaigžņu lietu mēness nāk Vēr. I, 844. Zu liêt, lît.

Avots: ME II, 507

mẽģinât, [mē̦ģinât Gr. - Essern, Ruj., Trik.], tr., prüfen, probieren, versuchen: ai skaudrais zuobentiņ, kur es tevi mēģināšu? BW. 15991. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s 19657. es tuo tautu zeltenīti divējādi mēģināju 305. sulainis, mēģinādams savus biedrus, ieveļ kurvī lielu akmeni JK. III, 2. Mit abhängigem Infinitiv: es mēģināšu tavu lūgumu izpildīt. vē̦lākuos laikuos mēģināts nuosusināt šuo bezdibeni LP. VII, 444. Refl. -tiês, sich üben, sich versuchen: mēģināties jāšanā, šaušana. Subst. mẽģinãjums, der Versuch, die Probe, das Experiment. [Wohl aus li. mėgìnti "prüfen."]

Avots: ME II, 613

mẽ̦tra: auch C., Lemb., Roop, Wenden, Windau, (mit è̦ ) Serbig., (mit ê̦ ² ) Selg., acc. s. mētri Nötk.,

1): auch (mit ẽ̦ ) Zögenhof, (mit ê̦ ²⁾ N.-Peb., Ramkau, Selg.; aukstā m., = saltā m.: brandvīns, sataisīts ar aukstajām mē̦trām Janš. Bandavā I, 78; īstā m., callistephus chinensis Oknist; kaķa m., mentha arvensis Auleja; saltā m.,

a) mentha piperita Meiran, Oknist;

b) mentha arvensis Auleja; sievu m., ‡

b) elsholzia patrini Oknist; suņa m., mentha arvensis Oknist, Saikava;

2): zemeņu mētriņai BW. 7843, 3.

Avots: EH I, 810

me̦ts [sloven. mèt "Wurf", li. šáukšto mẽtas "ein Löffelvoll"],

1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);

2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];

3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;

4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".

Avots: ME II, 608

nevā`rdis, f. -de, ein Namenloser, ein noch nicht getauftes Kind: peries, mana nevārdīte! BW. 1278.

Avots: ME II, 739

pakārtene "?": kamē̦r cāļus perina, kamē̦r pakārteni vējš šūpuo RKr. VII, 1434.

Avots: ME III, 44

‡ pauodze, eine gewisse Schlange (coluber viperinus) Pet. Av. I, 275.

Avots: EH XIII, 186

paraũgs,

1) das Muster:
kad rakstiņa nemācēju, parauguos paraugā BW. 7175. tā bij rakstu sācējiņa, tā parauga devējiņa 18366. tâ rakstīja mūsu māsiņa nuo parauga paraugā 7186. vakarainis uzlika paraugam kādus naudas gabalus uz galda BW. III, l, 45;

2) das Beispiel, der Versuch, das Experiment:
paraugam vien iedevu sav[u] māsiņu tautiņās; ja tuo skaišķi maldiruīja, duosim citas pakaļā BW. 18231.

Avots: ME III, 88

pãrsvars, das Ubergewicht, die Superiorität: dziesmā piekrīt pārsvars jūtām RKr. IX, 107. [ve̦zums ir lielā pārsvarā pret zirga spēju Stelp., Fest.]

Avots: ME III, 180

perêt: 3. prs. pe̦r, - auch AP., peŗ - Lesten n. FBR. XV, 31, Oknist n. FBR. XV, 188. Refl. -tiês : " =perināties Lös. n. Etn. IV, 164" zu verbessern in "sich von selbst brüten : šķirzatu uolas saulē perējas Lös. n. Etn. IV, 164". ‡ Subst. perējums, das Resultat des Brütens, die Brut: tur palika kaņepēs, vistiņ, tavs p. BW. 24025, 2.

Avots: EH XIII, 224

perêt (li. perė´ti), III p. prs. perē C., PS., Kl., Lis., Bers., Jürg., Widdrisch, Daugeln, Schwanb., Warkh., Warkl., Kreuzb., Dond., Bauske, Līn., Dunika, per Wolm., pe̦r Wandsen, Gr.-Essern (BW. 24467, 3 var. auch eine Partizipialform peruošu), III p. prt. perẽja,

1) brüten:
vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. piel. ² 10967 ¹ . saradās... lieli, mazi, šķilti un pe̦rē̦ti Lautenb. Luomi 200. perējamas uolas, die zu brütenden Eier Etn. II, 123. perējams laiks, die Heckezeit U.;

2) zuobus perēt, Zähne machen
U. Refl. -tiês, = perin%C4%81ties">perināties Lös. n. Etn. IV, 164. Wohl zu slov. peréti (zu Iesen mit einem Punkt unter é) "glühen", ksl. pariti "dampfen, brühen" u. a., s. KZ. LII, 119.

Avots: ME III, 201

pìesper̂t kāju od. ar kāju (pie zemes), mit dem Fusse stampfen: Sprw. tas jau dzīvuo kāju pie˙spēris Ronneb., Smilt., Trik. dzīvuoj[u] dievu pielūgdama, zemē kāju piespe̦rdama (Var.: kājām zemi paspe̦rdama) BW. 8476. ne dziedāt nedziedāju, ja ar kāju nepiespēru (Var.: ja ar kāju nepieminu; ja kājiņu nepiesitu) 92,1. kad tē̦vs piespeŗ kāju pie zemes, tad bē̦rni paliek tūlīt klusu Ahs. n. RKr. XVII, 45. viņš dusmīgs piespēra kāju pie zemes Jaun. mežk. 266. Refl. -tiês, herantreten, sich nähern: Ķīlis bij piesperies it tuvu klāt Jaun. mežk. 101.

Avots: ME III, 294

pĩperêt C., die Trompete blasen U.; vgl. li. pyperis "Pfeifer" aus mnd. piper dass.

Avots: ME III, 233

I pirinât, = perin%C4%81t">perināt Bers., Mar., Lub., Lis., Etn. IV, 165, Zb. XVIII, 418, Sk. Do. 60: citi putni savus bē̦rnus činkiņās pirināja BW. 2128, raiba vista pirināja BW. 32447 var. peles bē̦rnus pirināja BW. piel.2 20250. namā šķīla, pirināja 19543, 5. Refl. -tiês, sich vermehren; genesen, erstarken Sessw.

Avots: ME III, 222, 223

plada,

1) der Fladen
Mag. XX, 3, 220; pladiņa, ein flacher Kuchen, flaches Brot Biel. n. U.; sataisa mīklu nuo sarīvē̦tiem kartupeļiem, pūru miltiem un rūguša piena ar sāli: šādu mīklu izplata uz kāpuostu lapām un izce̦p krāsnī pladiņas Popen;

2) der Kuhfladen:
rauši patiesībā bijušas guovju pladas LP. VI, 1, 7;

3) der Mutterkuchen
Mag. XX, 3, 220. Nebst plade, plads und li. plãdas "Aschenbrot" wohl eher aus dem Niederdeutschen (vgl. mnd. vlade "dünner, flacher Kuchen" ) entlehnt, als (nach Fick Wrtb. III ⁴ , 251 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 100) verwandt mit an. flatr, and. flat, ahd. flaz "flach". Da mnd, vl- sonst durch bl- ersetzt wird, müsste die Entlehnung etwa nach der mnd. Periode stattgefunden haben; vgl. auch ple̦da.

Avots: ME III, 314

prìekšskaitlis* "der nicht periodische Teil eines Dezimalbruchs ( z. B. 58 in 0,583333....)" Konv. ² 590.

Avots: ME III, 397

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst ² -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322

pupešaîns,

1) "?": Jurģa dienā vajaga miežu sēt, tad tie auguot pupešaini Etn. II, 127;

2) holperig, uneben:
p. tīrums, aude̦kls Schwanb.

Avots: ME III, 414

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464

ragankauli, raganukauli (auch einzeln geschrieben; s. ragana I

2), Johannisblut, Hartheu (hypericum
L.) RKr. II, 72: ragankaulu sakaltušie kāti Sudr. E. MWM. v. J. 1895, S. 1.

Avots: ME III, 464

IV rauda, in zirgu rauda, hypericum (Jāņa zâle) Priekuln n. Mag. IV, 2, 59; vgl. raudas II.

Avots: ME III, 482

rāvaîns U., Karls., Mar., ràvaĩns C., rãvaîns Līn., rãvuôts Heniņ. kaltgründig, morastig, eisenhaltig: rāvaiņa zeme Mag. IV, 2, 144, kaltgründiger Acker. rāvaina vieta Ar. rāvuots ūdentiņš BW. 25950, 5. kādēļ slāpstuošais lai nuo iesākuma dzer purva rāvainuo ūdeni? Vēr. II, 673. me̦lnās saknes spraukšķēja un trūka, me̦zdamas uz drānām rāvainuo ūdeni Saul. 1, 130. me̦lnu krāsu vēl dabūja nuo rāvaiņa ūdeņa Etn. III, 58. cielaviņa purvu brida rāvainām kājiņām BW. 18803 var. tautas mani aicināja rāvienā sienu grābt; kâ es iešu pie māmiņas rāvainām kājiņām? 28719. raudavīte, kam tu bridi rāvājā; kâ nu nāksi kalniņā rāvainām kājiņām? 2511. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533, pa rudi rāvainu, straignu lieknu Janš. Dzimtene ² II, 144.

Avots: ME III, 499

rē̦kaîns, grüftig, holperig, ausgefahren: ceļš Grünh. Vgl. etwa rakas 2 und re̦kains.

Avots: ME III, 519

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 ^1.

Avots: ME III, 563

sagrabêt,

1) intr., vor Alter klapperig werden, verfallen:
ve̦cs, sagrabējis skapis LA. ve̦ci puiši sagrabēj[u]ši kâ ve̦cās siļķu mucas BW. 30102;

2) tr., zusammenschwatzen:
diezin kuo jūs vēl nesagrabēsiet Alm. Kaislību varā 129.

Avots: ME II, 627

sakruvežuôt(iês), gefrierend eine holperige Kruste bilden: dubļi sākuši sakruvežuot; dubļi stipri sakruvežuojušies Dond.

Avots: ME II, 656

sakruvežuôt(iês), gefrierend eine holperige Kruste bilden: dubļi sākuši sakruvežuot; dubļi stipri sakruvežuojušies Dond.

Avots: ME II, 656

salˆts,

1): auch Barbem, Skaistkalne, Stelph., Wallhof n. FBR. XVIII, 17, Auleja, Druw., Erlaa, Feht., Fest., Jürg., Kaltenbr., KatrE., Lasd., Linden in Kurl., Neugut, Nitau, Pilda, Sonnaxt, Višķi, Zvirgzdine, (mit alˆ ² ) Behnen n. FBR. XVI, 156, AP., Ramkau, (mit àl ² , falsch?) Lubn. n. FBR. XVII, 131; man ir salti Burtn., Nitau;

2): salti me̦li - auch C. (aber: auksts laiks). viņš jau muld tīri saltu AP. izgrūžuot naudu par tukšu, par saltu Austriņš Raksti VII, 290; ‡

3) salˆtā mè̦tra ² Oknist n. Ceļi VIII, 235, mentha piperita: saltās mē̦tras dzeŗ, kad karstums. Subst. salˆtums: auch Bērzgale; tur ne˙viens saltumiņš nevar tikt klāt AP. ziemu bija lieli saltumi Auleja. man saltumi grābj visus ple̦cus kuopā AP. viņš e̦suot slims: saltumi ("dre̦buļi") vien ņemjuot Fest. n. FBR. XVII, 86 (ähnlich in Oknist n. Ceļi VIII, 234). laiks paliek vē̦sāks. kungu sajem[j] saltumi Pas. XII, 157 (aus Domopol).

Avots: EH XVI, 427

sapirinât,

1) = perin%C3%A2t">saperinât I 1 Golg.;

2) = perin%C3%A2t">saperinât I 2 Saikava, Gr. - Buschhof.

Avots: ME II, 699

saspļaũt,

1) intr., refl. saspļaũtiês, tüchtig spucken:
saspļaut plaukstās LP. I, 185. ve̦lns saspļaujas un ķersies dē̦lam klāt IV, 15. ruokās saspļāvies..., Upmalis mucu bīdīja atkal uz augšu Druva I, 1243;

2) tr., "betragen (wie das Ungeziefer)"
L.: kad mūsas gaļu saspļauj, perina kuodes.

Avots: ME III, 741

sèkt Smilt., Wenden, C., Ranzen, Ramkau, Jürg., sèkt ² Kl., Fest., Lis., Golg., Meselau, Bers., Tirs., Stelp., sēkt Wid., Fehsen, Zaravič, sē̦cu, sēcu, intr., keuchen; vor Schmerzen zischen, ächzen Lis.; "ar rīkles galu izduot švīkstuošu skaņu" Golg.: vai tu skrējis esi, ka tik stipri sēc? AP. krūtis smagi sēca MWM. VIII, 174. gŗūti pūzdamās, sē̦kdama un e̦lsdama gāja Freda pa istabu A. v. J. 1896, S. 818. vilku balsis sē̦c un ste̦n Druva I, 570. žīdu bars aiz dusmām sē̦c Apsk. v. J. 1903, S. 221. cienīgmāte vairs nevarēja pasmieties, tik sēca Bračs Aukstā ē̦nā 55. vārna sē̦kdama brē̦c Kokn., Kropperihof. Etwa zu ahd. huoh "HohnSpott" ? Vgl. auch sērkt.

Avots: ME III, 826

skarblapainie Konv. ² 407, asperifoliaceae.

Avots: ME III, 873

šķe̦dē̦rns,

1) ein (vom Ganzen abgetrenntes) Stück,

a) šķe̦dē̦rns Bers., Bolwen, Festen, Golg., Gr. - Buschh., Laud., Lennew., Lis., Lös., Lub., Mar., Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., Warkl., šķe̦de̦rns Aahof, Gr. - Sessau, Grawendahl, Lubn., škedernis Kalz., Mar., Stockm., šķederns Spr., Lasd., šķe̦de̦rna Gr. - Sessau, Lubn., Nerft, BW. 35705 var., šķe̦darna Ermes, Ronneb., Smilt., Trik., šķe̦darksnis Schwanb., šķe̦darnis Alswig, Mar., šķe̦dē̦ns U., AP., N. - Peb., Arrasch, A. - Ottenhof, Erlaa, Jürg., Kensingshof, Ronneb., Sessw., Warkl., Wolm., šķeders LP. VII, 853, šķediens Stürzenhof, ein kleines, abgespaltenes Holzstück
U., ein abgespaltenes Holzstück (Birkenholz in Bers., Jürg., Lasd., Laud., Ronneb., Sessw., Kiefernholz in Lis. und Lubn.) zum Pergelreissen, ein abgespaltenes Viertel von einem Kiefernblock zum Pergelreissen (šķe̦de̦r̂ns) Ungurmuiža bei Kreuzb.: pē̦rkuona speriens saplesa kuoku vairākuos šķe̦de̦nuos B. Vēstn. ienes tuo malkas šķe̦de̦rnu ķēķī! Mar. šī būs laba šķe̦dē̦nu malka Kensingshof. pa kreisai ruokai tam saplē̦stie šķederņi, pa labai gatavie... skali Vēr. I, 1453;

b) von andern Gegenständen:
maizes šķe̦dē̦ns Wolmarshof, eine grosse Schnitte Brot. ābuolu šķe̦dē̦ns A. - Ottenhof. lūst uozuols, krīt ve̦cais, plīst galviņa šķe̦de̦rniem BW. 30421; šķe̦dē̦ns U., ein entzwei geschnittenes Kohlhäuptchen; šķe̦dē̦rns Sessw., ein Teil von einem zerschnittenen Kohlhäuptchen;

2) ein mageres Tier
(šķe̦de̦rna) Nerft;

3) "?": iet kâ šķe̦dē̦rns Gr. - Buschh. tam dzīve kâ šķe̦dē̦rnam ebenda. Zu skadrs 1, s. Persson Beitr. 132, 148 f. und 883 und IF. XXXV, 212 ff., Zupitza Germ. Gutt. 152.

Avots: ME IV, 24

‡ šņapstenice Saikava, hypericum quadrangulum.

Avots: EH II, 651

šņeperêt Kl., Wessen, zur Ader lassen. Abgeleitet vom entlehnten šņeperis "Schnepper zum Aderlassen".

Avots: ME IV, 94

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990

stirpa, dasdachförmige Dörrgatter für Sommerkorn auf dem Felde U., der viereckige, langgestreckte Getreideschober L. und St. (stirpe), U., Bielenstein Holzb. 103, ein Getreidehaufen Sessw., Lieven Bersen, Memelshof, (mit -ir̂- ² ) Ruj., Bauske, BL, Siuxt, Wandsen, "periem%20sakrauta%20lab%C4%ABba">ap žeperiem sakrauta labība" Lancmanis, ein länglicher Heuhaufen Bershof, Memelshof, (auch ein solcher Getreidehaufen) Ekau, Grünwald, (mit-ir̂- ² ) Ruj., Matthiä, Bauske, Siuxt, Wandsen, ein Kleehaufen (mit -ir̂ ² ) Matthiä, ein (länglicher, in die Erde eingegrabener [ stirpe Gold. ] und mit Stroh zugedeckter Dond.) Kartoffelhaufen (mit -ir̂- ² ) Wandsen: sìena (Baldohn), ābuoliņa, labības, kartupeļu (rāceņu) stirpa. šādas kaudzes dēvēja par stirpām A. v. J. 1897, S. 922. stirpā samest LP. I, 63. me̦t žagarus stirpā LA. Daneben ein synonymes tirpa, kirpa, spirts, stirba, stirta. Nach Leskien Nom. 203 entlehnt aus estn. tiŕp (gen. tiŕbi), während Būga Aist. Stud. 87 es neben spirts aus stirta dissimiliert sein liess; noch anders Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27 f. Wenn Būga im Rechte ist, so ist ķirpa vielleicht in livischem Munde aus *skirpa entstanden, und dies aus *skirta < stirta (ähnlich das k in r. скирдъ dass˙l und stirpa kontaminiert.

Avots: ME IV, 1074

strutene, Plur. strutenes, Schöllkraut (chelidonium majus L.) Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 69, U. (sarkanās str. od. gravas str.), Brucken n. Etn. I, 67, Gr, - Buschh., Etn. III, 6; LP. VII, 595; Kronv. ² 4057; Johannisblut, Hartheu (hypericum L.) RKr. II, 72, U. (dze̦ltānās str. od. meža str.), Karls.; Maulbeeren Fischer 243: pret krītamuo kaiti jādzer struteņu virums RKr. XII, 14. Zu strutas.

Avots: ME IV, 1096

stumburis (unter stum̃burs), = stum̃burs 5, žeperis I 1 (mit um̃ ) Seyershof.

Avots: EH II, 595

svêtelis ² Leitīšnieki, Ahswikkeu, Aprikken, Laschen, N. - Bartau, Schrunden, Wirginalen, svētelis St. ("tahmisch"), U. (aus West - Kurl.), Alswig, svêtêlis ² Dunika, svê̦tals ² (aus *svē̦tuls?) Rothof, f. svēteliene, Demin. (geringschätzig) svē̦te̦lē̦ns, der Storch (ciconia alba): kad svētelis karkšķina RKr. VI, 74. starka mātīte perinājuse... svē̦te̦lē̦nus LP. III, 101. svētelienei ne jausmas, ka tukšu perekli perina V, 364.

Avots: ME III, 1155

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe ² ] Lös., [mit iê ² ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì ² ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185

tramjš,

1) = tramîgs, scheu, schüchtern V., Assiten, Dunika, Wrangelshof;

2) munter
Kürbis;

3) holperig
V., Wid.: tr. ceļš.

Avots: ME IV, 222

trešatne* MWM. VIII, 783, die Tertiärperiode.

Avots: ME IV, 232

trìekt (li. treñkti "dröhnend stossen"), -cu,

1) stossen, schlagen
Spr.; erschüttern U.; zerstossen, zerquetschen, zerschmettern U.: triec uotram pa galvu Warkl. triecuot naba zila palikuse RKr. VI, 501;

2) (weg)jagen, scheuchen
U.: gans triec luopus Drosth., Orellen, PS., Wolm., Vīt. triec vilku mežā! Nigr.;

3) beeilen, beschleunigen
Wid.;

4) säend (aufs Geratewohl) werfen:
trieca ... rudzus negŗāvē̦tā plē̦sumā Janš. Dzimtene ² 11, 16;

5) trinken:
nu triec iekšā (trink aus)! Golg.;

6) viel sprechen
U., plaudern, sich unterhalten Wessen: ar puišiem netrieciet! puišiem viltus valuodiņas BW. 10665, 4 var. trieksi kambarī savu gudruo triecamuo MWM. X, 418. kuo niekus trieci!

7) singen (gew. von Vogelstimmen):
lakstīgala triec Niedra Zemn. dēls 58. cīrulis triec Warkl. gani triec ebenda. Laimduota nedzirdēja, kuo putniņi trieca Kurbads;

8) kārtis tr., Karten spielen:
triekuši kārtis uz naudu LP. VII, 36. Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr.), sich stossen, quetschen, zerschlagen U.: dažs zars triecas viņa sejā Jaun. mežk. 98. kaut saule drupās triektuos Vēr. II, 964. reizi viņuos tuomēr spuožais zibins trieksies Vēr. I, 1096. pēc paēšanas ātri nuovāc galdu, lai ... nesadauzītu kuo triecuoties RKr. XIX, 142 (aus N:-Bartau);

2) miteinander plaudern
U., disputieren Kawall n. U.: triekdamās un runādamās Janš. viņš triecās ar tuo, līdz tas savu zirģeli nuojūdza U. b. 104, 9. - Subst. trìekšana,

1) das Stossen, Schlagen; der Schlag
Spr.;

2) das Jagen, Scheuchen;

3) das Plaudern, Sprechen:
saimnieks ar citiem kungiem bija lielā triekšanā Etn. IV, 55;

4) das Singen;
trìekšanās,

1) das gegenseitige Stossen, Schlagen, das Sichschlagen;

2) das Plaudem; die Diskussion:
izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem ... triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N.-Bartau); trìekums, der Schlag, Stoss, die Erschütterung, die Beschädigung Wid.; trìecẽjs,

1) wer schlägt, stösst;

2) wer jagt, scheucht;

3) wer plaudert, spricht;

4) wer singt.
Nebst trlcêi trùoksnis n. a (vgl. auch trenkt und trinkt) zu li. trankùs "holperig", trinkis "Anstoss", trinkti "(behaartes) waschen", apr. acc. s. pertrincktan "verstockt", got. ƥreihan, ae. ƥringan, ahd. drangōn "drängen", lat. truncus (wenn mit un aus on ) "verstümmelt; Baumstamm ohne Aste", av. gen. pl. ϑraxtanąm (wenn mit ax aus ṇk) "der zusammengedrasngten", sowie vielleicht air. tréicim "weiche, verlasse" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 758 f., Trantmann Wrtb. 328 f., Reichelt KZ. XXXIX, 59 und 79 f.

Avots: ME IV, 243

ucât,

1): auch Segew.; "šūpuot" A.-Schwanb.; ‡

2) (auf holperigem Weg) schütteln
Segew.

Avots: EH II, 711

‡ upars Auleja, = uperis, upuris 1.

Avots: EH II, 713

‡ upere Strods Par. vōrdn. 179, = uperis (?).

Avots: EH II, 713

upuris,

1) das Opfer:
upuri nest U.; grē̦ku upuris, das Sündenopfer IV Mos. 29, 19; de̦dzams upuris, das Brandopfer IV Mos. 29, 31;

2) die Kollekte
U.: upuri lasīt, eine Kollekte halten U.;

3) der Klingelbeutel
U., Mag. XIII, 2, 46 (dafür auch: upuŗa maks Wid.): uz upuri (upuŗamaku) likts... cimdu pāris RKr. XVI, 105. meta . . . vaŗa grasi "upurē", ka nuodimdēja vien Kaudz. Izjurieši 111. Aus uperis.

Avots: ME IV, 301

zaimuôt Bl., C., Frauenb., PS., (mit ài ² ) Prl., zaimuôt L. U., refl. zaĩmuôtiês Frauenb., lästern, schimpfen U., (ver)höhnen, verachten Frauenb. (unbek. in Dunika, Kaltenbrunn, Oknist, Warkh.): nesaimuo, dievs... uperi! Und. Ps. 57,30. cilvē̦ki... zaimuoja... dieva vārdu Glück Offenb. 16, 9. tu, grēcinieks, kuo tu te muldi, kuo zaimuojies? Kaudz. Izjurieši 238. - Subst. zaĩmuôšana, das Lästern: viņa nuoduotu ar zaimuošanu savu dzīvību Kaudz. M. 33; zaĩmuôtãjs, der Lästerer: dieva vārdu zaimuotājs Vēr. II, 903. pulguotājiems und szaimuotājiems pamest Und. PS. 26,30. Nach Thomsen Betöringer 277 nebst *saimuot dass. (bei Bielenstein LSpr. I, 73 und Bezzenberger Le. Di.-St. 8z) und li. žaimoti "höhnen" (bei Geitler Lit. Stud. 122 aus Daukantas), žaimotis "verspotten, nachspotten" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 201 f., Lit. Mitt. I, 76, Jušk. SvR. 66 und 76, Daukantas Darbay 41 und 76) aus liv. soim "schelten, schmähen, lästern".

Avots: ME IV, 681

I žākle,

1) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Kalz., KatrE., Lennew., Lindenhof, Lubn., Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle ² AP., Arrasch, Iw., Jürg., žãkle Katzd., žākle Ar., Memelshof, žākles Linden (in Kurl.), Erlaa, žâklis Bers., žâklis ² Ahs., Frauenb., Līn., Luttr., Schibbenhof, Schrunden, Stenden, žāklis Drosth., Siuxt, die Gabelung eines Baumes, die Stelle, wo der sich nach oben richtende Ast mit dem Baumstamm einen spitzen Winkel bildet; "žuburs" Erlaa; die Gabelung an einem (hölzernen) Gerät (z. B. am Harkenstiel [žâklis ^2] Frauenb.); der Wagenhals Ahs.; ein ästiges, gegabeltes Hölzchen (als Stütze gebraucht) KatrE. (žâkle), Siuxt (žâklis ^2), Gr. - Buschh. (žākle): kuokam, kam žāklis galā LP. V, 29. uozuols... izdalās divi žākļuos Lancmanis. uozuola duobumā, kuŗa... augšgals atradies žāklī starp diviem re̦snākajiem žubuŗiem Janš. Mežv. ļ. I, 384. vāvere taisa ligzdu... zaru žāklē Vidiņš Par zīd. kust. 56. nuo lemesnīcas žākles Etn. II, 113. dūcis, uzdzīts uz lemesnīcu bez žākļa A. v. J. 1893, S. 231. ratu žāklis salūzis Ahs. - žākļa arkls, eine Art hölzerener Pflug Frauenb.;

2) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., KatrE., Lindenhof, Luhde, Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle ² AP., Arrasch, Jürg., žākle Druw., Memelshof, Plm., Schujen, Sessw., žâklis Bers., žâklis ² Frauenb., Luttr., Schrunden, Stenden, die Gabelung der Beine (in Luhde u. a. nur von Frauen):
augšpus priekškāju žākles (von einem Pferde) Etn. IV, 119;

3) žâkle ² Alschw., Plur. žâkles Serbigal, die Stelle, wo 2 oder mehrere Flüsse zusammenfliessen;

4) die Enge eines Grabens, eines Flusses
Erlaa n. U.; das Stück Land zwischen zwei sich in spitzem Winkel kreuzenden Wegen Plm.: žākle nuo krustcelēm starp abiem lielceļiem ir auglīga zeme Plm. n. RKr. XVII, 87;

5) der Blattwinkel
Kreuzb., (Demin. žāklīte) Dr.: pumpuri bē̦rzam ieperinās ve̦cuo lapiņu žāklītēs Konv. ¹ 212;

6) "das Innere der Kehle eines kleinen Vogels"
Kreuzb.;

7) žāklītes, žāklīši, kleine, eben ausgebrütete Vögel in der Libauer Gegend.
Nebst žākslis, žākstīties I, žāksts I, žāva I u. a. zu li. -žióti "(den Mund) aufsperren", žiógauti "gähnen", žiópčioti "fortgesetzt den Mund öffnen", žiotìs "eine tiefe Kluft" u. a., lat. hiāre "gähnen, klaffen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 548 f., Trautmann Wrtb. 368).

Avots: ME IV, 795

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. ¹ 643, hypericum; atāla zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. ² 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. ¹ 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. ¹ 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. ¹ 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. ² 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. ² 358; graizes zāle Konv. ² 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. ² 3644; griežamā zāle "?" Konv. ² 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. ² 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. ¹ 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. ¹ 861; Konv. ² 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. ² 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. ² 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. ² 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. ¹ 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. ² 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. ² 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. ² 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. ² 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. ² 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698

zàpere ² Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Warkh., Warkl., Wessen, zàperis ² Dweeten, Pilda, Zvirgzdine, zàpe̦rs ² Gr.-Buschh, = vanckare: man nuo visām uolām tik viena palika zāpere Kaltenbrunn. šitī uola ir zāpe̦rs Gr.Buschh. zāpe̦rā palikušas piecas uolas ebenda. uolas palika zāperēm ebenda. uoliņa palika par zāperīti Pas. IV, 375 (aus Lixna). Anscheinend umgebildet aus r. зáпорок "дохлое яйцо", und zwar im Anschluss an perêt. vgl. vanckare.

Avots: ME IV, 699

I žeberis U., Lubn., Stockm., = peris">žeperis. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. žabaras "trockener, abgefallener Ast" (bei Geitler Lit. Stud. 122).

Avots: ME IV, 799

že̦bs Wid., = peris">žeperis; vgl. že̦bi.

Avots: ME IV, 800

I žepere,

1) s. žeperis I 1;

2) ein Quirl
Lis., N. - Schwanb.

Avots: ME IV, 803

žēperes U., = peris">žeperis I 1.

Avots: ME IV, 807

žeperîgs, herzhaft, unternehmend, geschickt, beweglich AP., Arrasch, Druw., Ekau, Erlaa, Golg., Gotthardsberg, Horstenhof, Kegeln, N. - Peb., Nötk., Raiskum, Ramelshof, Römershof, Ronneb., Schujen, Schwanb., Serben, Sermus, Sessw., Uogre, Waidau; geschickt bei der Arbeit A. - Ottenhof, AP., Bauske, Naud.; tüchtig, arbeitsam Ekau, Grünw., Stockm.; hurtig Grünh., Saucken; schlagfertig, ein wenig schroff Schujen; lustig, beweglich, ausgelassen Kokn., Stockm.; "žeberīgs" Drosth.; übereilt A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Lubn., Meiran, Prl., Saikava; kräftig, "stingrs uz kājām" N. - Peb.; störrisch, zänkisch, prahlerisch, auf seinem Recht bestehend Vīt.; "drusku lielīgs, draiskulīgs" Plm.; das Wesen eines žeperis II habend Kurmene; "kas pretī turas" A. - Ottenhof, Bauske, C.: žeperīgs puisis Grünh. u. a. Jūla ir žeperīgs skuķis Saikava. žeperīga meita N. - Peb. tas ir žeperīgs vecis Stockm. mūsu saimnieks tik žeperīgs: visur viņš iŗ visu viņš re̦dz un dzird Naud. žeperīgs uz visām kantēm Drosth, Sessau.

Avots: ME IV, 803, 804

žepēris (unter žeperis I 1): auch Bewersh., Fest.

Avots: EH II, 818

žeperklis,

1) = peris">žeperis I Selb.;

2) žeperklis L., = žebērklis, ein Fischerspiess.

Avots: ME IV, 804

žēpers Stockm., = peris">žeperis I 1, ein ästiger Pfahl.

Avots: ME IV, 807

že̦purs "žuburs" Erlaa, Lems., Raiskum; že̦puris Jakobshof "vairākuos zaruos sadalījies kuoks"; že̦purs N. - Bergfried, Ogershof, Üxküll, že̦purs Lemburg, Neuermühlen, Podsem, Sunzel, = peris">žeperis I 1: nuo tā jau lietaskuoks neiznāk, tas jau tik tāds že̦puris Jakobshof. že̦puri Segew., = ķē̦rpas.

Avots: ME IV, 804

žẽ̦purs Kegeln, Lems., Nötk., Schibbenhof, = peris">žeperis I 1: žē̦purus šķibīdams LP. VI, 509. nuo žē̦puru vešanas Domas IV, 479. žē̦puri Segew., = ķē̦rpas.

Avots: ME IV, 807

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. ² 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. ¹ 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis ² in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. ² 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi ² Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758

I zùņģis AP., ein (kleiner, grauer Saikava [mit ùņ ² ]) Vogel Lös.; ein Tierjunges (auch von Vögeln), das andern mitläuft (mit ùņ ² ) Meselau; ein Vogel, der die Nachtigall begleite Nitau: dze̦guze savus bē̦rnus neperina, zuņģis viņai tuos izperina Lös., Peb. Vgl. suņģis.

Avots: ME IV, 751

‡ župurs, eine ästige Stange: zirņiem župuru vajadzēs Azand. 205. Vgl. žubur(i)s und žeperis.

Avots: EH II, 822

izdzist, intr.,

1) aus -, verlöschen:
uguns, svece izdzisusi;

2) kalt werden:
tâ tu tupi, tâ tu tupēsi, ka pereklis neizdziest BW. 24718; nu tad ēdiet, ēdiet, pēc izdzisīs A. XI, 110;

3) fig., auslöschen, bechen:
izdziestuošas acis;

4) dahinschwinden, verhallen:
skaņas beidzuot izdzisa Saul. Sprw.: laime izdziest ātri kâ svece. izdzisis spuo- gulis, ein matter Spiegel MWM. VIII, 308;

5) kalt werden (beim Sterben), den Geist verhauchen, sterben:
tik˙līdz kāds miruonis izdzisa, atvēra luogu LP. VI, 39. izdzisa atkal viena sirds R. Sk. II, 23. viņš grib nuo bē̦dām vai izdzist.

Kļūdu labojums:
tupēsi = peri

Avots: ME I, 732