Paplašinātā meklēšana

‡ àizkraũstît, wiederholt oder oberflächlich (nachlässig) häufend (schichtend) versperren: a. caurumu.

Avots: EH I, 32

‡ àizraustît,

1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;

2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.

Avots: EH I, 45

‡ apkraũstît (li. apkráustyti), wiederholt resp. fortgesetztbeladen, bepacken: a. galdus ar grāmatām.

Avots: EH I, 93

apraûstît, ‡

2) hier und da ein wenig (nach unten) zupfen:
a. apģē̦rbu, lai labāk pieguļ Bers.

Avots: EH I, 108

apraûstît, tr., hin und wieder abreissen: lapas Spr.

Avots: ME I, 114

‡ atraustît,

1) wiederholt oder viele ab- resp. herzerren
Wolm. u. a.: a. visas bārkstis;

2) wiederholt zerrend losreissen:
vējš (vai bē̦rns) var a. duris.

Avots: EH I, 161

ìekŗaustît, ‡

3) = ìekraustît Frauenb. (mit aũ ): ie. luopam par galvu.

Avots: EH I, 523

[ìekraustît, Schläge verabfolgen: iekr. pa galvu Trik.]

Avots: ME II, 29

ìekŗaustît,

1) "einschachteln";

[2) hineinladen:
tikai žagarus bija iekŗaustījis Nigr.].

Avots: ME II, 30

ìeraustît,

1) anfangen hin und her zu reissen od. ziehen
Spr.: [bē̦rni kaķi pie astes ieraustījuši Jürg.;

2) = iestaipīt, izstaipīt: izmazgātus palagus Bauske].

Avots: ME II, 56

‡ izgraustît Warkl., wiederholt (an verschiedenen Stellen) ausnagen, zernagen: i. maizi.

Avots: EH I, 449

izraûstît (li. išráustyti), ‡

2) in Stücke zerreissen:
meitu ... piesiet zirgam pie astes un i. gabalu gabaluos Pas. VIII, 159 (ähnlich 395; IX, 114). juo (= viņu) izraustīja zirgi pa pasauli IV, 3T6; ‡

3) "ātri (sacenšuotiês) izprecēt" Ahs.: bagātās mātes-meitas (acc.) drīz izrausta. Refl. -tiês; ‡

2) eine Zeitlang
vergeblich) reissen (zerren): i. pakritušuo zirgu aiz pavadas Jürg.

Avots: EH I, 476

izraûstît, freqn., tr., ausrupfen, auszupfen, ausreissen: izraustījis sakni pēc saknes nuo šā tīruma A. XX, 558. krūmiņam lieli gabali zemes bij izraustīti līdz LP. VII, 978. kāpuostiņus izraustīšu BW. 32775. Refl. - tiês, sich gründlich balgen, zanken, einander zerren: abi izraustījās gar šķirstu un beidzuot plūcās LP. VII, 481. ar žīdiem brangi izraustījuos Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 790

kraũstît: (fig.) sāka ... k. savus radu rakstus Jaunais Cīrulītis 1933, № 12. - Zur Bed. vgl. auch ìekraustît.

Avots: EH I, 644

kŗaũstît: auch Frauenb. Refl. -tiês "nuodarbuoties ar šuo tuo" Blieden:

Avots: EH I, 665

kraũstît [C., PS.] (li. kráustyti), s. kŗaũstît.

Avots: ME II, 264

kŗaũstît [auch Dunika, Lautb. (li. kria7lt'ustyti), kraũstît, -u, -ĩju, freqn., fortgesetzt hin- und herladen, packen: viļņi griezās un kraustīja jau le̦du par kraujiem upmalā Hug. Refl. -tiês, sich legen: viņš iet un kraustās midzenī St.

Avots: ME II, 296

nùokrau(stî)t li. nukráu(sty)ti], nùokravāt, s. nùokŗau(stî) t, nùokŗavât.

Avots: ME II, 801

nùokŗaũstît (freqn.), nùokŗaũt,

1) abpacken, abladen, abstapeln:
malku asīs, lielus ve̦zumus;

2) belegan:
galdu ar traukiem. Refl. -tiês, sich mit dem Packen, Laden, Stapeln abquälen: man pat svētdienā jānuokŗaujas ar žagariem LP. IV, 147.

Avots: ME II, 803

nùoraûstît, ‡

2) eine Zeitlang wiederholt reissen (zerren):
man bija daudz kungu. es tiku nuoraustīts uz visām pusēm Jauns. Mana dzīve ³ 17. braucuot nenuorausti (ar gruožiem, tuos pieve̦lkuot mudināšanai) tā zirga tik daudzi! paliks vēl je̦la mute Vank.

Avots: EH II, 80

nùoraûstît, tr., freqn. zu nùoraût, wiederholt abreissen. Refl. -tiês, zusammenzucken, brechen: ruoka, tvē̦rusi kausu, nuoraustās R. Sk. II, 181. atkārusies apakšējā lūpa viņam reiz reizem nuoraustījās Saul. sievas balss ķe̦rkstuoši nuoraustījās Vēr. II, 321.

Avots: ME II, 837, 838

nùoskraustît, tr., die nach dem Dreschen nachgebliebenen Ähren, Hacheln überdreschen Etn. II, 82.

Avots: ME II, 849

‡ nùospraûstît, mehrfach bestecken; n. ceļu ar egļu zariem Mar. tē̦va krāsne nuospraustīta ar ve̦ciėm lupatiem Tdz. 45929.

Avots: EH II, 89

[pakraustît,

1) ein wenig kraũstît: p. malku Ruj., Warkl.;

2) "wiederholt ein wenig abschlagen":
p. lāste̦kas nuo jumta N.-Peb.]

Avots: ME III, 48

paraûstît, tr., freqn., ein wenig hin und wieder reissen, zerren, zucken; reissen, zerren (perfektiv): tē̦vs tuo krietni paraustīja aiz ruokas Vēr. II, 1203. šis paraustījis ple̦cus IV, 194. Refl. -tiês, ein wenig zucken, Zuckungen haben: kaut kas paraustījās Zārdiņam lūpu kaktiņuos A. XX, 948.

Avots: ME III, 88

pãrraûstîtiês, freqn. zu pārrauties, sich überheben.

Avots: ME III, 172

pìekraustît, pìekŗaustît Wid., (wiederholt) vollpacken, vollladen.

Avots: ME III, 259

pìeraûstît,

1) wiederholt pflückend ansammeln:
bē̦rni pieraustījuši plavā daudz puķu;

2) zerren, reissen:
p. pie svārkiem Widdrisch;

3) lose Hängendes abreissen:
p. siena ve̦zumu, das nur locker und lose Anliegende vom Heufuder abreissen;

4) lose an- oder zusammennähen:
p. ielāpu Jürg.; p. caurumu biksēs Serben.

Avots: ME III, 283

raûstît: auch Heidenfeld, Kortenhof, Sessw., Smilt., Trik., (mit aû ² ) Allasch, AP., Dunika, Erwalen, Jürg., Lemb., Ramkau, Salis, Salisb., Schnehpeln, Tals. Refl. -tiês,

2): "raudiem" ME. III, 489 zu verbessern in "raudām"; cits nevar ēst, - raûstās ar ēšanu ("dažu ēdienu ē̦d, citu ne") Sonnaxt;

3): "kautrēties" Seyershof: viņš neraûstās ² nuo manim;

4): kâ tev patīk ap mani -ve̦cu cilvē̦ku - r. (kaitēties)! Saikava; ‡

5) eilig arbeiten
Frauenb. (mit aû ² . Subst. raustîšana: par ābuola raustīšanu (wiederholtes Abreissen) BW. 28672.

Avots: EH II, 358

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

sakŗaũstît, s. sakŗaũt.

Avots: ME II, 657

sakraustît, s. sakŗaũt.

Avots: ME III, 654

saraûstît, freqn.,

1) tr., (mehrfach) zerreissen, entzweizerren, auseinanderzerren:
zirgi... saraustīja ze̦lta gruožus BW. 33693. pavada bij saraustīta Krišs Laksts 47, ķēniņš liek... viltnieku sagrābt un četriem me̦lniem zirgiem saraustīt LP. IV, 281. kad bē̦rns žaguo, tad saka, ka viņš saraustīšuot visas savas iekšiņas Etn. II, 163. saraustījuši visus dzelžus (Gitter) LP. VI, 217. dusmās saraustīji būrīša drātis Niedra. vaga izskatās saraustīta, izplūkāta Stari III, 225;

2) Part. saraûstîts, fig., kurz, abgebrochen, unvollständig, undeutlich, verzerrt:
viņa sāka saraustītuos teicienuos Asp. 9. saraustītiem vārdiem... tē̦luoja Alm. Kaislību varā 114. Mārtiņš runā... saraustīti, neskaidri A. Upītis J. l. 8. nav nedz gaišs, nedz tumšs, bet ir kaut kas nenuoteikts, saraustīts JR. V, 96. saraustītie murgi MWM. XI, 114;

3) tr., intr., stark zerren
(perfektiv): ve̦lns... saraustīja ple̦cus, un nuobrīnuojās Pas. III, 236 (aus Bikava). Ješkam patīkas, kad Laimiņa sarausta aiz auss Krišs Laksts 57. Refl. -tiês,

1) sich überheben, sich überanstrengen:
sieva caur un caur sevi saraustījusēs pēc gŗūtiem darbiem Sassm., Ahs. n. RKr. XVII, 50;

2) sich plötzlich (eine kurze Weile) bewegen:
uola saraustās JK. V, 1. 44.

Avots: ME II, 713

*skraustît, zu erschliessen aus nùoskraustît.

Avots: ME II, 889

spraûstît: auch Adl., Drobbusch. Grawendahl.

Avots: EH II, 557

spraûstît Jürg., C., Nötk., Mar., Kl., Saikava, Selsau, Warkl., spraûstît ² Karls., mehrfach oder wiederholt stecken: spraûstît ² piedurus ap sēdekli ratuos Nigr.

Avots: ME III, 1013, 1014

uzkraũstît, s. uzkraũstît.

Avots: ME IV, 344

uzkŗaũstît, uzkraũstît, wiederholt, fortgesetzt aufladen, -packen, -häufen: līdumā uzkraustīt žagarus Golg.

Avots: ME IV, 345

uzraûstît, emporzerren, zerrend aufwecken: u. uotru nuo miega.

Avots: ME IV, 372

‡ dan̂dzîtiês ² NB., -guôs, -dzĩjuôs "luocīties, raustīties": zirgs dangās. dangās kâ zutis. Zu dañdzis una sadingt.

Avots: EH I, 306

dikât, Refl. -tiês, ‡

2) "spārdīties" Assiten, Dunika, Kal., OB., Schrunden, "raustīties" Assiten.

Avots: EH I, 320

dirbinât,

1): auch (mit ir̂ ) Lubn.; ‡

5) "raustīt, kustinât" AP. ‡ Refl. -tiês (mit ir̂ ) Bērzgale "tricināties". Vgl. apr. acc. s. dirbinsnan "Zittern".

Avots: EH I, 321

dir̃sinât,

1): auch N.-Wohlfahrt, Anekd. IV, 372; (mit ìr ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 84; ‡

2) "raustīt" (mit ìr ² ) Heidenfeld: d. grābekli; ‡

3) jem. etwas fühlen lassen, namentüch sbegangenes Unrecht rächen.
(aus einem handschriftl. Vokabular). Subst. dir̃sinājums Orellen, ein umzäunter Garten, wo das éine Jahr Kühe gehalten werden, das andere Jahr - Kohl gepflanzt wird.

Avots: EH I, 322

dzir̂kles [Wolm., Bers., C., Jürg., N. - Peb., Lis,, Ruj., Dond., Welonen], dzirklis (n. plur.) U., dzirkļi Rainis Stari I, 104. [dzirklas Manz. Lettus],

1) = zirkles;

2) dzirkles. eine Rinderkrankheit:
aitu necē̦rp, lai bē̦rns nedabūtu dzirkles, tas ir, lai sāpju muocīts neraustītuos JK. VI, 8.

Kļūdu labojums:
Rinderkrankheit = Kinderkrankheit

Avots: ME I, 553

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gãrdzêt [C., Nigr.], - u, ẽju, gãrgt [C., Nigr.], - dzu,

1) schnarchen (in der Brust), mit heiserer Stimme sprechen
[gardzinēt Wessen], röcheln: krūtīs gārdz od. gārc. gārdzuoša e̦lpuošana Vēr. II. 548. aiz plānās pārsienas viņš sāka stiri gārgt Saul. vīrieši nuogāzās gar zemi nāvē gārgdami A. XII, 573. saraustītās skaņās gārgs viņa žņaugtā krūts R. Sk. I, 136. luopiņš vēl gārdz AP.;

2) Unsinn schwatzen, zanken:
kuo te gārdzi tik ilgi; ej labāk pie darba! Etn. IV, 49. Subst. gārdziêns, ein einmaliges Röcheln, Schnarchen: vēl viena grūta nuopūta, vairāk kâ gārdziens un viņš bij pabeidzis savu mūžu. Dok. A. [Zu li. gargéti "булькать (о горлѣ, когда его полощутъ)", gargúoti "хрипѣть, тяжело дышать."

Avots: ME I, 618

gauds [li. gaudùs "wehmütig"],

1) betrübend, herb:
nuo tautām gauds vārdiņš BW. 23831. duod dēliņš gaudu vārdu, duod dēliņa līgaviņa 1962;

2) bitter (von Tränen
im VL. sehr beliebt): apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529. es nebūtu raudājuse vienas gaudas (Var.: gaužas) asariņas BW. 3500. gauda (= ļuoti stipra) sāpe Schwanb.;

3) kläglich, jämmerlich, trautig:
man bij daudz gàudu ² [Lis.] dziesmu, bet es gaudi nedziedāju BW. 17272, 1. gaudā balsī runāt. Mārīte runāja lē̦nā, saraustītā, gaudā valuodā Poruk III, 184;

4) leid, schmerzlich (synonym mit
žēl): nu man žē̦l, nu man gaud (Var.: gaudi, gauži) BW. 13713. Zu gaust.

Avots: ME I, 610

izlamât, tr., durchschimpfen: meitas tevi izlamāja par vaiņagu raustītāju Ltd. 353. ūdrītis be̦bru izlamāja leinajām kājiņām BW. 30588, 1. Refl. - tiês, einander gründlich durchschimpfen, schelten: tad abi divi krietni izlamājās MWM. VII, 882.

Avots: ME I, 762

izraustas, ausgezupfte, ausgerupfte Teile (izraustītas daļas): vārpas šuogad izraustām Peb. n. Etn. IV, 34. "vārpas šuogad izraustām", saka par vārpām, kad tās nuo vietas nav graudu pilnas, bet vietām vien vārpām ir graudi, vietām atkal nav Druw., Dond. n. A. XV, 83.

Avots: ME I, 790

‡ kuînîtiês ² , -uôs, -ījuôs Assiten "spārdīties, raustīties": pieci, seši vācieteļi vienu pašu uti kāva; visi seši brīnījās, ka tā ute kuinījās.

Avots: EH I, 668

‡ malzît, hin und her wenden (?): viņš maizi mutē iejēmis malza, bet nenuorij Warkl. Refl. -tiês (s. ME II, 560),

2): "ohne Arbeit sein"
(mit alˆ ) Līvāni: visu cēlieni malˆzās bez darba Skaista; "sāpēs mē̦tāties (raustīties)" (mit alˆ ) Heidenfeld, Saikava: slimnieks ilgi malzījās.

Avots: EH I, 781

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622

pam̂pari ² : zerfetzte Kleider Gramsden; "saraustīti, nuo valgu galiem sasaistīti jūgumi" Gramsden, (mit àm) Rencēni.

Avots: EH II, 158

‡ pañtains Iw. "ungleichmässig" : vārpas nav ik gadus viena pilnuma; dažreiz tās ir tādas izraustītas, tādas pantainas.

Avots: EH II, 160

‡ papluinît, ein wenig zupfen ("paraustīt") Schujen: p. aiz ausīm; "pakutināt, paruotaļāties (ar mazu bē̦rnu)" "Bērzmuiža".

Avots: EH XIII, 164

pìslis C., Arrasch, pìslis ² Kr., pîslis ² Dond., Lautb., Widdrisch, ein Stäubchen, ein Wenig: Sprw. iznīkst kā linu pīslis. pīslis piena, maizes Dond. šis pīslītis, kas tikkuo pār savu de̦gunu var pārredzet S. D. P. I, 77. - pîšļi ² Bl., der (liegende) Staub: pīšlus nuokratīt, abstäuben. pīšļu pīšļuos, ganz zerbröckelt: pīšļu pīšļuos saraustīt Br. 416, wohl zu pīst.

Avots: ME III, 234

ple̦cs, die Schulter, gew. der Pl. ple̦ci (pleči Herzogshof n. Mag. XIV, 2, 207) gebraucht: Sprw. man plati ple̦ci, es varu panest (von einem dickhäutigen, nicht feinfühlenden Menschen). ple̦cus raustīt, die Achseln zucken. uzkāris ple̦cā divstuobreni LP. VI, 985. ve̦lnam bijis liels, liels baļķis uz ple̦ca VI, 1, 488. viņa tuos uzlūkuoja tik pār ple̦cu (über die Schulter, von oben herab) A. v. J: 1900, S. 363. palieci tu uz maniem plęciem (falle mir zur Last, lass dich von mir versorgen) un ēdi ve̦cuma maizi! Kaudz. M. 51. kājas pār ple̦ciem ņemt, sich fortbegeben: darbnieks ņe̦m kājas pār ple̦ciem un iet JK. III, 73. zagļi, tuo dzirdē̦dami, ņēma kājas pār ple̦ciem un pazuda tuvējā mežā JR. ple̦cu kauls, das Schulterblatt. ple̦cu lakats, ein Tuch, welches um die Schultern gelegt wird: kāzu meitas apsēja katram vedējam lielu "ple̦cu lakatu" ap ple̦ciem BW. III, 1, 52. Der Bedeutung wegen eher verwandt mit r. бѣлоплекiй "weissschultrig", подоплека Fütterung des Bauernhemdes", als entlehnt aus r. плечи "die "Schulter" (vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 100); wenn echt le., auch zu le. plece I.

Avots: ME III, 332, 333

pukšķêt, pukšêt Lis., -u, -ẽju,

1) klopfen, pochen; stöhnen, klagen;
lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. pieēdis -vē̦de̦rs pukšķ vien Spr. pukšķi, vaidi, māmulīte! BW. 14990 var. saimeniece siļķi cepa pukšķē̦dama, stęnę̄dama 33431 var.;

2) von den einem Igel eigenen Lauten:
viņš pukš kâ ezis pa gārsām Wessen, Salis;

3) pukšêt, murmeln
Jürg., PS. - Subst. pukš(ķ)êšana, das Klopfen, Pochen, Stöhnen, Klagen : automōbilis tuvuojās ... ar tik negantu pukšķēšanu un krākšanu Dz. V. ar savu nuopūšanuos, ar savu pukšķēšanu viņš mūs visus nuospieda Vēr. I, 1238.

Avots: ME III, 404

ram̃stît,

1) "raustît" Kalleten (prs. ram̃stīju), Wainoden, Bahten;

2) "pūlēties" Kalleten;

3) "mit einem stumpfen Beil hauen oder mit einer stumpfen Säge sägen"
Wainoden. Refl. -tiês, raustīties, plēsties": bē̦rni ram̃stâs Kalleten, Hofzumberge; unruhig sein, albern, tollen, hinund herlaufen A.-Rahden. Zur Bed. 1 und 2 vgl. rem̃stiês, zur Bed. 3 - remiķis, remesis.

Avots: ME III, 476

rausta, die Zuckung: vienmē̦r stiprākas kļūst krampju raustas Plūd. Llv. II, 257. Zu raustīt.

Avots: ME III, 488

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

‡ sakaņ̃ģerêt Salis "sabārt, bargi saraustīt": s. zirgu.

Avots: EH XVI, 415

sanaistîtiês,

1) "sarežģîties": dzijas sanaistās Rugāji;

2) "sich allmählich verfeinden"
Vank., (mit aî) Nötk.; 3) "saraustīties, sastalpīties" (mit aî ² ) Nikrazen.

Avots: ME II, 692

I sìkt PS., C., sìkt ² Kl., sîkt ² Karls., sīcu (auch sīkstu U.), sīcu, rauschen, zischen (wie kochend Wasser U.); brammen, summen U., Spr.: trumulis ... sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. kuoku zaruos skumji lietus sīc Apsk. v. J. 1903, S. 37. bite sīc Etn. II, 51. šķitu bitīt[i] sīcam (Var.: dīcuot) BW. 363. smalkāki kukaiņi sīc Etn. II, 51. knausis sīc ebenda. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. II, 9. dundura sĩkšanu Apsk. v. J. 1903, S. 654. vai tik nesīc nāves muša? MWM. X, 214. zīlīte žē̦li sīc Vēr. II, 527. meitenes pusbalsī sāka tuo (= meldiju) sīkt līdza Janš Bandavā II, 254. vēl ausīs dziesmas, smiekli sīc Vēr. I, 1207. lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. Refl. sîktiês ² , summend, zischend sich hinein-, durch- saugen (vom Wasser): ūdens sīcas laivā ("= sīkdams sūcas") Salis. Subst. (Demin.) sīcējiņa, die Summende, Beiname der Biene im VL. Von Fick Wrtb. III4, 89 zu mnd. hîgen "schwer atmen", von Miklosich Et. Wrtb. 335 zu poln. sikora "Meise", sikawka "Spritze", von Wiedemann Prät. 62 zu got. siggwan "singen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 496) gestellt. Wegen der Mehrdeutigkeit des le sī- ist eine sichere Entscheidung unmöglich.

Avots: ME III, 853

sle̦pkavîgs, mörderisch U.: sle̦pkavīga cirvju kauja Seifert Chrest. III, 3, 229. sle̦pkavīgā kārtā apšautie ķīlenieki Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 5. tē̦vs licis sle̦pkavīguo māti izraustīt gabaluos LP. VI, 789.

Avots: ME III, 927

sprauste,* die Zigarren-, Zigarettenspitze: cigāru iespraudis me̦lnā spraustītē Duomas I, 1009. viņš iestiprināja cigareti spraustītē III, 798.

Avots: ME III, 1013

studzinât,

1) drohend schwingen, fuchteln:
st. kam dūri gar de̦gunu Kurs., Frauenb., Kalleten; schnell hin und her resp. auf und ab oder vorwärts und zurück bewegen Stenden, (vom Geschlechtsakt) Turlau, Lennew.: ērzelis studzina savu mīsli MSil., Naud. Jancis pimpi studzināja BW. 35078. studzini, brālīti, sav[u] labu lietu! 35534; puišiem tāds ieradums pīpi zuobuos studzināt Naud.; "bakstīt" Frauenb.; schütteln Frauenb.: kāp man (ābelei) virsū, studzini, purini! BW. VI, S, 154; "samudināt, saskubināt" Grünwald; "= stedzinât II" Schibbenhof; 2) "etwas lange in der Hand halten" (?): studzināja tuo krūzīti tik ilgi, kamē̦r izsvieda ar Swehthof; 3) studzināt (vielleich mit -ū-?), sich langsam vorwärtsbewegwn, bes. Vom langsamen Fahren Salis. Refl. -tiês, = raustīties, Zuckungen habeh: kamdēļ tu tâ studzinājies, vai nevari mierīgi gulēt? Dond. studzinâ(ties) 1 wohl nebst stugurêt zu norw. stauka, anfrk. stūkan "stossen", obd. stauchen "mit dem Fuss stossen; steif in die Höhe stehen machen", li. stúgti "in die Höhe stehen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 f., s. auch Būga KSn. I, 222); zur Bed. 3 vgl. Speziell li. stauginėti "schlendern" (wozu Walde l. c. 617).

Avots: ME IV, 1100, 1101

stùrbuļuôt,

1) "raustīties" Arrasch: zirgs ātrs, arkls smags; tas sturbuļuo, un es kâ dundurs tam pakaļ Seibolt. zirgs izrādīja savu prieku... danciski pa ceļu sturbuļodams ders.:

2) unbedacht und übereilt handeln oder sprechen
Lis. (mit ùr ² ); undeutlich sprecen Arrasch; hitzig sein Trik.; schnell, aber nicht gründlich etwas tun Butn., Ramelshof: sturbuļuo kâ tāds karstaputra!

3) "= muldēt" Trik.: kuo tu sturbuļuo! Refl. -tiês, sturbuļuôt 2 Burtn., Ramelshof, Wolmarshof.

Avots: ME III, 1108

tuôkstîtiês,

1): auch (mit uo) Bērzgale; "mīņāties uz vienas vietas, kuo neveikli daruot" Warkl.; (macītājs) tik grābstās un tuokstās kâ valuodas raustītājs tiesas priekšā Austriņš Raksti VII, 369;

2): auch Līvāni.

Avots: EH II, 709

II trapjš: trapja ("īsa, saraustīta") valuoda Nigr. Zur Etymologie s. auch Fraenkel IF. XLIX, 216.

Avots: EH II, 691

trepains (so ist das Stichwort ME. IV, 231 zu lesen!): trepaiņas ("izraustītas") rudzu vārpas Frauenb. Vgl. ‡ trepjains.

Avots: EH II, 693

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

žverkstêt,

1) = čīkstêt 1, knarren, knirren: durvis žver̂kst Bers., Kalz. nesmē̦rē̦ti vāģi žverkst Vīt. aizlūzusi vāģu ass žverkst Vīt. kamanas žverkst aukstā laikā braucuot pasniegu Bers.;

2) = čīkstêt 2: (harmonikas plēšiņas spēcīgi raustītas) kauc un žverkst kâ kuļami kuce̦ni Baltp. sivē̦ni žverkst Vīt.;

3) "aplam runāt" Vīt., für andere unangenehm oder zur Unzeit, unpassend redden Bers.: nežverksti! Blaum. Paz. dē̦ls 16. Vgl. zverkšêt.

Avots: ME IV, 844