Paplašinātā meklēšana

‡ sàniem ² ,

1) = sãnis II 1 Kaltenbr., Oknist: es izaugu tāds vīriņš, kas ar kungu s. sēd BW. 3365. s. sēd, s. staigā, kuopā guļ Oknist. juo (= viņu) lauki ar mūsu pļavu s. Kaltenbr.;

2) = sãnis II 2 Auleja: s. stancijas pārgulējām.

Avots: EH XVI, 471

‡ sānsāniem, Seite an Seite: kâ kaŗavīri s. stāvēt od. iet, sich wie die Soldaten anschliessen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "anschliessen").

Avots: EH XVI, 471

*abgubt,

1) sich seitwärts neigen, senken
(perfektiv): auzu guba apgubusi Warkl. kuoks apgubis uz sāniem ebenda;

2) auch apgubtiês, "=sagubt, saliekties" Bers.

Avots: EH I, 85

apjâšus JU., apjâšis PS., rittlings: zē̦ns sēdēja apjāšus uz tē̦va atzveltņa krē̦sla sāniem. Juris briežu mātei uzsēdies apjāšus JU.

Avots: ME I, 91

apkūleņuôtiês, umfallen, sich umwenden: tas bija apkūleņuojiês uz uotriem sāniem Saul.

Avots: ME I, 97

atlavîtiês, wegschleichen, heimlich weggehen: gan jau zināšu vecenes sāniem atlavīties.

Avots: ME I, 172

atvelêt, tr., abbläueen, abschlagen: atvelējis vilkam vilnu ar visu ādu nuo sāniem LP. IV, 162.

Avots: ME I, 208

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

blãuks, blãukš schallnachahmende Interj, bei Fallen, Klopfen: uz reizi blaukš es gar zemi Līb. P. 5. blauks, blauks, blauks, kāds aiz durvīm dauzīja kājas Vēr. II, 324. pirmā dusmīga iegājusi kūtī, de̦vusi guovei ar slauktavu par sāniem - blauks! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blokšêt, -u, -ẽju "schlagen, dass es schallt" (schallen?) Seyershof: ar akrimu vārī pa sāniem guovei, kâ blokš vien.

Avots: EH I, 231

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

čakât, -āju, stochern LP. VII, 287. Refl. -tiês, wühlen: kuo tu čakājies gar sāniem ar ruokām? Plm.

Avots: ME I, 401

drāzt, -žu, -zu (li. dróžti "schnitzen, züchtigen"), tr., intr.,

1) schnitzen
[drãzt Wolm., PS., C., Jürg., Nigr., Dond., Selg., drâzt ² Salis, Ruj., dràzt ² Kl., Warkh.] (mit dem Schneidemesser od. Messer): stīpas, pātagai kātu, grābekļiem zarus. nedrāz iesmu tu, tautieti, vēl zīlīte zariņā BW. 15717;

2) prügeln, schelten
Drosth., Fest., Laud., Bers., Peb. [und zwar drâzt C., PS., dràzt ² Kl.]: saimnieks drāza ganus, tāpēc ka nuoēdinājuši labību Adsel. drāz tik! haue nur!

3) schlagen, werfen, schleudern, giessen:
tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru BW. III, 1, 31. padabūjis šautru un drāzis pa sāniem LP. V, 107. Liena paņe̦m pilnu spaini ar ūdeni un drāž tuo viņam virsū A. XX, 508. lietus drāza tâ˙pat Janš. drāzis acīs šāvienu LP. VII, 486. es drāzu viņam tūliņ taisni acīs, ich sagte ihm die Wahrheit ins Gesicht. drāzi tik vaļā, schiesse nur los, sprich nur dreist. juo lielākas muļķības drāž vaļā, juo labāki Puriņ;

[4) streifend verletzen
(= brâzt) Warkh.];

5) schnell wohin sich begeben, laufen
[drâzt C., PS.; in dieser Bed. auch li. padrožti]: pūķis drāž iešņākdamies metējiem pār galvām LP. VI, 49. kur nu drāzīsi? uz leju ar vare̦nu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. XIII, 377. Refl. -tiês,

1) sich reiben, Händel suchen:
kuo tu drāzies? Was suchst du Händel Mag. XIII, 2, 47;

2) stürmen, stürzen
[drâztiês Warkh.]: viļņi drāžas trakā dejā. mēs drāzāmies pa šuo ceļu uz priekšu. zibeņi drāžas Aus. vējš drāžas caur kuoku lapām Pasaul. lāp. 82. [Am ehesten nach Agrell Zwei Beitr. z. slav. Lautgesch. 48 zu slav. drazniti "reizen"; das von Būga LM. IV, 448 hierher gestellte an. dróg "Streifen" gehört doch wohl zu an. draga "ziehen", das zu le. dragât gehören dürfte.]

Avots: ME I, 495

[II dūka, ein Faustschlag: es tev ieduošu tādu dūku pa sāniem, ka jutīsi Kokn.]

Avots: ME I, 525

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

‡ gaŗāniski, = gareniski: iesit man trīs reizes ar rīksti g. pa sāniem! Pas. III, 188.

Avots: EH I, 385

‡ gribstinât Bērzgale,

1) "grābstīties, karstīties": g. kam ap sāniem;

2) "= grebt 1".

Avots: EH I, 405

‡ ìegùldêt ² Zvirgzdine, einen Schlag versetzen: ie. ai (= ar) vē̦zu par sāniem.

Avots: EH I, 515

[ìeslāt,

1) glitschend hineingehen od. hereinkommen
Jürg. (hier mit ã), Bers.: istabā;

2) hineinbreiten:
plācenī biezpienu Bers.;

3) Schläge verabfolgen:
pa sāniem Lis.]

Avots: ME II, 67

‡ izknakstît Dunika,

1) eine Zeitlang (unzüchtige Griffe tuend) quetschen:
i. visas meitas;

2) mit den Fingern durchwühlen:
i. ēdienu. Refl. -tiês Dunika u. a., eine Zeitlang unzüchtige Griffe tun: i. meitām gar sāniem.

Avots: EH I, 457

izļuodzît, wankend, schwankend machen, recken: ze̦mi kapi un izļuodzīti krusti AU. viņš uz vieniem sāniem un uotriem izļuodzīja ķermeņa virspusi Duomas I, 126. Refl. - tiês,

1) wankend, lose werden, aus den Fugen gehen:
mieti pa+visam jau izļuodzījušies. būdiņas sienas bija jau izļuodzījušās Purap.;

2) sich recken, plumpe Bewegungen machen:
viņš visādi izļuodzījās Dok. A.;

3) sich entwinden, durchschwinden, entkommen:
viņš duomājis, vai tad ne˙kāda izļuodzīšanās nuo šīs klizmas nebūtu iespējama A. IX, 350.

Avots: ME I, 767, 768

kadaļa, ein 3 - 4 Fuss langer Stock Spr., Etn. II, 2: devis vilkam ar kadaļu pa sāniem LP. V, 79. [Aus r. ходуля "Stelze"?]

Avots: ME II, 131

kùoks,

1): lauka dieva-kuociņš Auleja (hier auch: l. d. kuoks), Oknist, artemisia campestris, grūtais kuoks Līvāni, der Fliederbaum;

2): tilta k. Ramkau "gruods". trepju k. Siuxt "kuoks gar abiem trepju sāniem". krūšu k.,

a) ein Teil des Spinnrades
Saikava;

b) der Grundbalken eines Flosses
L.Av. 1823, № 16. pus˙uotra kuoka Orellen, Ramkau, Saikava, der Dreschflegel (scherzweise): ņem nu pus˙uotra kuoka ruokā! ‡

5) die Federpose
Seyershof.

Avots: EH I, 686

kŗãviens: puisis dabūja kaudamies nuo pretinieka stipru kŗāvienu pa muguru (sāniem, pakausi, galvu) Ahs.

Avots: EH I, 665

laukums,

2): l. pierē - auch BW. 35295: guovij balti laũkumiņi uz sāniem AP. es tev tâ duošu pa de̦guoni, ka laukumi (= laukas I 1) skries A. Leitāns.

Avots: EH I, 723

lēšķa, lêšķe, lēšķis,

1) der Klumpen:
guovīm ap vasaras svē̦tkiem vēl ziemas lēšķi gar sāniem karājas Neik. lēšķa - sūdu pinkulis: zirgs nuogulējies tīrās lēšķās Stockm. n. Etn. I, 59; matu lēšķis, Weichselzopf Wid.;

2) die Flocke, ein Stück getockter Wolle, Wollwickel:
vilnu sakārš lēšķēs Ahs. Vgl. lêkša [und lešķe].

Avots: ME II, 462

lipšus, klebend, zur Verstärkung von lipt: viņš, tâ sakuot, lipšus lipa vistiņām pie sāniem MWM. IX, 357.

Avots: ME II, 474

[ļuve̦ns Jauns.,

1) weich, schlaff:
ruokas ļuve̦ni nuokārušās gar sāniem;

2) sumpfig, moorig:
gar e̦ze̦rmalu puopenis ir tik ļuve̦ns, ka grūti pa viņu iet. Zu ļūns und ļūt.]

Avots: ME II, 545

malzîtiês,

1) sich jem. mit leerem Geschwätz aufdrängen:
kuo te ap mani malzies! Druw. n. Etn. II, 81;

2) ["ruhelos herumirren"
Saul.]: liesmas plēvināšanās un šaudīšanās malzījās viņa acīs A. v. J. 1896, S. 582. ruokā vēl malzījās sajūsminājums A. v. J. 1896, S. 99; [sich hin und her werfen, sich quälen, "lauzīties": visu nakti malzījuos lielās sāpes Bers. iestidzis dūņās malzījās visādi, bet laukā netika Bers.; "slinkumā guorīties, slaistīties" Sessw., Modohn; malzīties ("maisīties") pa kājām Warkl., Bers.; faulenzen; "gulšņāt (nuo vieniem sāniem uz uotriem)"]; in Schmerzen sich krümmen Bers. n. Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 560

I murinât: murineln Preekuln n. BielU.; te̦kulis pieliek purnu pie aitas sāniem un murina: mur, mar, mur! Iw. aita, jē̦rus aicinādama pie sevis, murina Frauenb., Salis. aita jē̦rus murina ("?") un zīdina Salis. murināšanu dzird, kad katlā lē̦ni vārās barība Frauenb.

Avots: EH I, 833

[nùogramstît,

1) oberflächlich abharken:
n. salmus, zarus;

2) wiederholt tastend von der Oberfläche nehmen:
n. ēdienu Jürg.;

3) wiederholt tasten:
n. kādam gar sāniem Bers. - Refl. - tiês,

1) eine Zeitlang tasten:
nuogramstījās pie durīm, gribē̦dams iekšā tikt Kl.;

2) wiederholt tastend nehmen:
nuogramstījās vien, bet nebij kuo paēst N. - Peb.;

3) eine Zeitlang trödeln:
n. bez darba Lis.]

Avots: ME II, 785, 786

‡ II nùogremtiês, einen dumpfen Laut von sich geben (?): smagi nuogre̦mdamies nuolikās uz kreisajiem sāniem (von einem auf Glatteis gefallenen Pferde) Jauns. Raksti V, 193. ve̦lns nuogrēmās un apgūlās B. gr. ³ II, 47.

Avots: EH II, 47

[nùolankšêtiês "einen klunkerden Ton von sich geben": kad griezuos uz uotriem sāniem, tad man vē̦de̦rā nuolankšējās vien Vank.]

Avots: ME II, 808

nùošķiebt, tr., schief hinneigen, hinschieben, schief abtreten: nuošķiebu pe̦lē̦kuo platmali uz vienas auss MWM. VIII, 28. vainaku nuošķieba uz vienu pusi BW. III,1, 35. pastalas nuošķiebtas. zābakiem papēži nuošķiebti [Mesoten.] Refl. -tiês,

1) sich schief hinneigen, schief werden;
laiva nuoškiebās stipri uz sāniem A. XXI, 506. salmu kaudze ar nuošķiebušuos mietu Vēr. II, 53. zābaki sāka nuošķiebties AU. [nuošķiebās petenīte BW. 35757.] ka tiesās nuošķiebušies svaru kausi...;

2) missraten, schief gehen:
[man šuogad mieži nuošķiebušies Infl. n. U.]. kad nuošķiebjas, tad lai es ciešu viens pats Apsk. [alus ir nuošķiebies Anekd. 67.]

Avots: ME II, 866, 867

nuoskleñst Dunika, gleiten (perfektiv): ragavas nuosklenda gaŗãm, nuosklenda uz sāniem.

Avots: EH II, 86

nùoslañkšķêt [Seppkull, Sackenhof, Ar., nuoslankšêt Dickeln, dumpf erschallen]: vepri... krāva viens uotram tādus belzienus ar galvu pa sāniem, ka tukšumi vien nuosīankšķēja Seibolt Caurie ziedi.

Avots: ME II, 851

nuôšļaûtiês ² [Alt-Rahden, Pabbasch, nùošlaũtiês (sic!) Arrasch "sich nachlässig hinlegen" Mahlup]: ve̦cais nuošļāvās blakām savam dē̦lam Purap. [guovs nuošļāvusies (= nuogulusies uz sāniem) Alt-Rahden, Kursiten. In Bauske sei nuošļaûties ² gleichbed. mit nuostaipīties.]

Avots: ME II, 868

nùoslìkt, auch nùoslīgt, intr.,

1) nieder-, herab-, hinab-, versinken:
pāris altāŗa priekšā nuoslīga ceļuos Vēr.], 50. veseris šļaugani viņiem nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) ertrinken, zugrunde gehen:
kad kāds jūrā nuoslīkst, vai tādēļ tur nebrauks? tur nuoslīka visa mana nabadzība. [dzīvuošana nuoslīka ugunī U., das Wohnhaus brannte auf.] citiem tagad lalība nuoslīkusi, andern ist der Roggen durch Nässe zugrunde gegangen LP. V, 146. ugunī nuoslīkt, im Feuer aufgehen, verbrennen L., U.

Avots: ME II, 852, 853

nùosvḕrt [li. nusver̃ti), tr., abwägen: maizi, sviestu. es nuosvēru meitas guodu BW. 11232. Refl. -tiês,

1) sich abwägen;

2) sich hinneigen:
kuģis nuosveras uz vieniem sāniem Vēr. I, 1406.

Avots: ME II, 864

nùošvĩkstêt, nùošviukstêt, nùošviukš(ķ)êt, nùožvikstêt, intr., dahinsausen, dahinrauschen, einen knallenden, rauschenden Schall von sich geben: pātaga asi nuošvīkstēja gar zirga sāniem Vēr. II, 423. te pār galvu viņam nuošvīkst spārni JK. III, 75. es atvedu tautu meitu, krūmi vien nuošvīkstēja BW. 17183 (krūmi vien nuožvīkstēja A. XX, 491). aizgāja, ka svārki nuošvīkstēja vien. nuošviukš drēbes Duomas II, 1025. žvīks, žvīks, nuožvīkstēja vice MWM. X, 4. vējš vien nùožvīkstējis gar ausīm LP. V, 60.

Avots: ME II, 871

nùotēmêt, tr.,

1) ins Auge fassen, wahrnehmen, bemerken, entnehmen:
labi nuotēmēju caurumu Vīt. var iz viņa seja nuotēmēt, ka viņš ir nuopietnīgs cilvē̦ks Līv. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. XII, 810;

[2) abzielen
N.-Peb., Kalz., Sessw.: viņš pieturēja arī bultu un tad, labi nuotēmējis, laida vaļā Valdis Stabur. b. 129. dārznieks, labi nuotēmējis, sper jau arī že̦bē̦rklu... ādenī ib. 162].

Avots: ME II, 874

paduôt,

1): kuŗa tam kuopā ar tē̦vu vārdu (ihr Jawort)
pade̦vusi Ciema spīg. 64;

3): pade̦vuši labu rīt[u] Tdz. 55805; ‡

5) (etwas Schweres) ein wenig weiterrücken (tr.)
Kaltenbr.: šitī istaba vairāk uz vienu galu paduota par kādu pakšu; ‡

6) tagad padeva jaunam mēnešam "jetzt beginnt der Neumond"
Linden in Kurl. Refl. -tiês, ‡

4) ein wenig weiterrücken
(intr.; r. податься): pēkšņi akmins pasadevēs uz sāniem Pas. VII, 325. Subst. pade̦vums: pie tā paša (sc.: ce̦pures) pade̦vuma būsi muna ļaudaveņa BW. 29799, 2 var.

Avots: EH II, 129

pakaļa: auch BW. 20433, Demin. instr. s. pakaliņu BW. 20295, 7 var.; tauku p., Schimpfname für einen sich schwerfällig Bewegenden Dond.: tu, tauku p., uzcelies nuo krē̦sla! lāča (lāču) p. "tāda jumta gals, kam slīpums sākas ne tikai nuo sāniem, bet arī nuo galiem" Siuxt. - pakaļā, a): pulkstenis palicis p. - auch Salis, Strasden. pulkstenis iet (ir) p. AP., Salis. stundinieks p. Skaista n. FBR. XV, 48; ‡ b) = pakaļ 2c: ej tē̦vam p. (hole den Vater)! Skaista n. FBR. XV, 48, Salis. es iešu pēc bē̦rniem p. Ruj. - ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es nuo tavas pakaliņas (hinter dir her), ... pa taviem pēdiņiem BW. 9179.

Avots: EH II, 140

pakâpslis, die Sprosse, die Stufe, der Tritt: ce̦pure palika uz trepju pakāpšļa karājuoties Purap. viena nuo jaunajām meitām atruodas vēl uz vaguona pakāpšļa B.Vēstn. [es atkal par vienu pakāpsli būšu augstāk Zaravič.] zemnieks ir paklausīgs pakāpslis pie viņa zirga sāniem.

Avots: ME III, 43

‡ papluzdinât Dunika, eine Weile rütteln (?): suns nuoķēra kaķi un tuo papluzdināja ("vairākkārt sita uz abiem sāniem, zuobuos turē̦dams"). lupatu p. ("papluosīt").

Avots: EH XIII, 164

‡ paskleñst Dunika, Rutzau, = paslîdêt: ragus pasklenda uz sāniem un apgāzās.

Avots: EH XIII, 173

pašķũrêt; tr., ein wenig scheuern, in Bewegung setzen, wegschaffen: Jē̦kus pēdējā laikā ir tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm. [pašķũrēt (pastumt) krāsnī uogles uz sāniem Dunika]. Refl. -tiês, sich langsam bewegen Lapsk.

Avots: ME III, 114

[paspraudît, wiederholt stecken unter: p. se̦gu zem sāniem Golg.]

Avots: ME III, 105

‡ pa-ukņît (?),

1) "pašūpuot" Īslīce; "pa-učāt" Erlaa;

2) "piedauzīt pie sāniem" Kr.-Würzau.

Avots: EH XIII, 184

pazvilt,

2): auch Bartau; pazvila uz vieniem sāniem, pazvila uz uotriem, taču ... saprata, ka ... uz kājām tikt nevarēs Veldre Dēli un meitas 14.

Avots: EH XIII, 193

pèkšņi ² Warkl., Kl., Kreuzb., pêkšņi ² Widdrisch, Roop, pêkšņi C., Adv., plötzlich Sessw.: pēkšņi apgriezies LP. V, 168. tas e̦suot pēkšņi saņe̦mts LP. VII, 1243. pēkšņi saliecās uz sāniem Vēr. I, 1226. Made pēkšņi nuosē̦stas A. XX, 171; vgl. pēšņi I.

Avots: ME III, 207

pìecipt, intr., (ohne Absicht) anrühren, anstossen: viņš man gaŗām iedams piecipa pie kājas, pie sāniem Dond.

Avots: ME III, 241

pìegrûst,

1) hinzustossen; anstossen:
šie... piegrūda man te vienuos, te uotruos sānuos Aps. VI, 5. Krišam tas tik˙pat kâ uguni pie astes piegrūda Krišs Laksts 15;

2) vollgiessen :
lietus piegrūda pilnu spaini Ronneb., (auch ohne Objekt) Lubn., Saikava, Gr.-Buschhof. Refl. -tiês, sich einander anstossen: cik viegli varēja suolam piegrūsties Jaun. mežk. 21. cits citam piegrūdās pie sāniem MWM. VIII, 725.

Avots: ME III, 252

pìegrūstît,

1) mehrfach anstossen:
p. pie sāniem, lai muostas;

2) wiederholt stossend anfüllen:
p. bedri ar zemi Warkl.

Avots: ME III, 252

piêliẽvenis ² Lesten, Schibbenhof, _ palievenis Druw., Seppkull: iz rijas pielieveņa spāres izvilka savu paegļa spieķi MWM. v. J. 1896, S. 789. zem viena jumta rija, piedarbs, gubeņi un pe̦lavnieks līdz ar kādu tukšu pielieveni... braucamiem un darba rīkiem ap piedarbu un rijas sāniem Kaudz. Atmiņas I, 26.

Avots: ME III, 269

pìevìlciêns, ein leichter Schlag mit angezogenem Lenkseil: dažreiz Sirmītim kļūdījās, un dabūja gruožu pievidcienu pie sāniem Druva I, 1341.

Avots: ME III, 310

pìežmaugt, andrücken: Tuole elksni cieši pie sāniem piežmaudzis Duomas I, 1011.

Avots: ME III, 313

pìežņaũgt,

1) "?": vietas, kur viņu gribēja piežņaugt (erwürgen?)
MWM. X,242;

2) erwürgend aufhäufen:
nerātņi piežņaudza putniņu ve̦se̦lu kaudzi Ronneb.;

3) sehr fest anbinden:
viņam ar valgu ruokas cieši piežņaudza pie sāniem Lennew. p. sē̦tai mietus ar klūdzīņām N.-Peb., Schujen; fest schnüren: p. rīkus ciešāki Schibbenhof;

4) würgen (abschliessend):
piežņaudz vēl! vēl jau nav beigts! Vank.;

5) schlachten:
uz svē̦tkiem tē̦vs piežņaudza sivē̦nu Mitau.

Avots: ME III, 313, 314

plaûkaĩns C.,

1) mit plaukas versehen, fasericht, flockig:
liniem sakņu gali kâ lielkaulu kaņepājiem ir plaukaini, t. i. sakņu galuos plaukas Fest.;

2) gefleckt, bunt:
(buciņš) me̦lls ar plaukainiem sāniem Etn. III, 185.

Avots: ME III, 324

plaûkšas ² Arrasch, Wandsen, plaukši U. Manz. Post. III 175, = plaušas, die Lungen plaũkšêt C., plàukšêt ² Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt ² Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

pusceplis: p. - mūrītis gar (māla) krāsns sāniem, kas nuoderēja gulēšanai Kaltenbr.

Avots: EH II, 331

riba, die Rippe,

a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;

b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049;

c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;

d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.

Avots: ME III, 521

ruñga Ruj., Salis, Serbigal, AP., Wolm., Līn., rùnga ² Kl., Prl., Nerft,

1) eine Runge, ein Knüttel, Knüppel, Prügel:
Sprw. tas viņam tik˙pat kâ ar rungu pa sāniem. ne ar rungu nenuositīsi! Kav. - rungu tilts, eine Knüttelbrücke Oppek. n. U., Bielenstein Holzb. 715 (mit Abbild.);

2) ein Teil des Wagens Nerft; die auf dem Achsenende ruhende Stütze der Wagenleiter
Bielenstein Holzb. 550, U. (ratu runga od. ruņģa), Kalleten (ruñgs); rungas, Knüttel, die zum Höhermachen u. zur Erweiterung des Wagens benutzt werden, um ein grösseres Fuder aufladen zu können (vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S.550): kad ve̦zumus kraujam, tad ņe̦mam 4 pāŗi rungu līdzi, lai varē̦tu pietaisīt ve̦zumu Selb. rungas taisīt od. ietaisīt, die Knüttel auf dem Getreidewagen befestigen und daraufhin das Getreide aufladen Grünh. - vienas rundziņas tik bija, es war nur ein kleines Fuder, das nicht hoch reichte Biel. n. U. Nebst li. rùngas "Wagenrunge" und estn. rung dass. aus mnd. runge dass.

Avots: ME III, 561

sabikstît,

1): s. ("iekurināt") uguni Linden in Kurl.; ‡

2) zusammenschieben:
s. sapīkušās meitas kuopā, lai izlīgst Dunika; ‡

3) Rippenstösse geben:
sabikstītu arī ar piešiem tai gar sāniem Janš. Dzimtene II, 100.

Avots: EH II, 396

sãns (li. šónas "Seite") Wolm., Salis, . sā`ns ² Kl., Prl., Nerft, Druw., Preili, sānis Ruj., Karls., Biel., L., U., meist. der Plur. sãni (li. šónai) AP., Serbigal, Līn., Iw., sāņi U., die Seite: ustablņa bija ... ve̦ca un gāzās jau uz sāna Pas. IV, 168 (aus Rositten). duj kluči sānā, trešs pagalvī BW. 24865, 2. es nuoplēsu klaipam sānus 9342. dē̦ls nuoplēsa . . . svārkiem vienus sānus LP. VI, 578. zuobens sānuos Kav. nu tevi vedīs netikļa sānuos BW. 16837. Prātnieks bij muižā jau nuo paša rīta, kad vēl, kâ saka, mērnieks griezās tikkuo uz uotriem sāniem (d. h., eben erst zum erstenmal aufgewacht war, um noch weiterzuschlafen) Kaudz. M. 132. - cūkas sāns, ein Seitenstück vom Schweinefleisch Druw. n. RKr. XVII, 76. - blakus īstajai laulātai draudzenei turēt vēl citas sāņu sievas SDP. VI, 35. Wohl (nach Zubatý AfsIPh. XVI, 411, Потебня Значенiя множ. ч. въ русскю языкѣ 18 f.) zu r. сáни "Schlitten"; Urbedeutung (nach Zubatý): Rippe (zur Bed. vgl. la. costa "Rippe, Seite").

Avots: ME III, 804, 805

sašķuobît, tr., freqn. zu sašķiebt, seitwärts neigen, schief, wacklig machen, krümmen Wid.; in Bewegung setzen Spr.: smaids... sašķuobīja viņa lūpas JR. V, 64. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, schief, wacklig werden: ve̦cā pirtiņa bija sašķuobījusies uz vieniem sāniem Nötk. mājas sašķuobījušās kâ nabags uz kruķa Pasaules lāpītājs 19. dambis bij nuo uguns sašķuobījies A. XX, 349. rats ir sašķuobījies greizi R. Sk. II, 6. sašķuobījušuos ģīmi MWM. IX, 519.

Avots: ME III, 756, 757

saslaistît, tr., aufstellend, aneinanderstellend anfertigen: tautu dē̦la istabiņa žagariem saslaistīta BW. 25831, 2. atradu (sc.: istabiņu) skangaliem saslaistītu 25816, 2. Refl. -tiês, sich in die Höhe heben: matu palieki gar galvas sāniem saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134.

Avots: ME III, 735

*sasmeiltiês, sich zuspitzen: mute nuo sāniem sasmeilās uz priekšu A. v. J. 189., S. 418.

Avots: ME III, 738

savā`rtît, hin und her wälzend unsauber machen Spr., sich wälzend verwühlen Salis: savārtītajiem sāniem Zalktis 1, 101. visas pa putekļiem savārtītas A. XX, 649. (pumpurs) smiltīs savārtīts 225. puisis ar meitu plē̦sdamies savārtījuši gultu Ahs. Refl. -tiês, sich hin und her wälzend unsauber werden.

Avots: ME III, 783

II savitêt Mar., AP., Jürg., savituôt, tüchtig schlagen: savituoja sliņķam ar pavadas atšķetinājušuos galu pa sāniem A. XXI, 259; savituôt, eine gewisse Zeit hindurch zechen, saufen Salis, Smilten. Refl. savitêtiês, sich besaufen Ar.: viņš labi savitējies U. (unter vitêt I).

Avots: ME III, 789

sazvelt,

1) stark schlagen:
s. (ar rungu) kam krietni pa muguru Dunika;

2) = sagâzt: mieti sazve̦lti ² uz sāniem Dunika. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, wälzen (perfektiv): kuģis sazvēlies uz sāniem A. XX, 385. jumti sazvē̦lišies LP. VII, 774. ve̦zums sazvēlās uz vienu pusi Gramsden.

Avots: ME III, 798

sazvilˆt ² Dond., intr., sazviltiês Warkl., sich schief neigen: siena kaudze sazvilusi uz vieniem sāniem Dond. labība zvāllem sazvilst Celm. vītuoli sazvīluši uz ūdeņa MWM. VIII, 288. egles zari sazviluši (Var.: saguluši) uz bērziņa virsuotnīti BW. 9602 var. stipri uz vienu pusi sazvīlis krīžis Janš. Bandavā I, 230. rati bij sazvīluši uz vienu pusi Ed. Cālītis. es... biju atkal sazvilis uz suola Ezeriņš Leijerk. II, 14. lini sazviluši (haben sich gelagert) Meiran. kuoks sazvīlies Warkl.

Avots: ME III, 798

I sklem̃st (?), sklem̃žu, sklem̃du, (seitwärts) gleiten N.-Bartau: ragavas sklemž uz sāniem.

Avots: ME II, 882

slãbans Karls., Salis, slābans U., slãbe̦ns C., slàbins ² Kl., adv. slābani, schlaff; matt U.: slābans striķis, ein schlaffer Strick U. slābanas ruokas, erschlaffte, ermattete Arme U. vecenītei ruokas slābani nuolaidās gar sāniem Niedra. tik slābani ap dūšu CTR. 67.

Avots: ME III, 921

šļaugans,

1) šlaũgans Bl., Dond., Kand., Luttringen, Nigr., Nötk., Salis, Selg., Zögenhof, šļaûgans Warkh., šļàugans ² Golg., Lis., Lubn., Sessw., Schwanb., šļaûgans ² Sessau, Wandsen, los, locker, schlaff U., Bers., Ledmannshof, Ulpisch; schlotterig Biel. n. U., Lennew.: šļaugans valgs, ein schlaffer Strick U., Lis., Salis u. a. atlaid tuo striķi drusku šļauganāki, lai kājas nespiež! Ulpisch. šļauganie zari Vēr. II, 1296. pēperkuoka luocekļi šļaugani ieslīdēja mutēs A. Brigader Daugava I, 702. luocekļi bija svabadi un šļaugani Saul. I, 78. ruokas šļaugani nuokārušās Wandsen. veseris šļaugani viņam nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) šļàugans ² Lubn., Pilda, Warkh., glatt, schlüpfrig:
šļaugans ceļš;

3) eingeschrumpft
St., Bergm. n. U.;

4) flau (= pliekans): šļàugana ² dūša Golg., Saikava;

5) zugespitzt
Ledmannshof;

6) schlank:
kumeļam šļàuganas ² kājas Saikava. - Subst. šļauganums, die Schlaffheit: sāpīgais šļauganums nuo viņas būtes bija izzudis Asp. ve̦cuma pe̦lē̦kais šļauganums Stari II, 812. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3 - 5 nebst šļaugs zu li. slúgti "abnehmen, kleiner werden (von einer Geschwulst)" (s. Fick BB. V, 173) und le. slatigans (s. dies). Für šļaugans 2 käme auch ndl. sluiken "schleichen" (wenn mit k aus ide. g!) in Betracht.

Avots: ME IV, 65

I slauns, an Hüften od. Schenkeln bunt, scheckicht L.: slàuna guovs Ronneb. n. RKr. XVI, 42, (mit aũ) Salis. līki ragi, slauni (Var.: šļauni) sāni BW. 28923 var. guosniņa slauniem sāniem 28956. W. Schulze steilt es Berl. Sitzungsber. 1910, S. 794 nebst slaure zweifelnd zu mhd. slier "Lehm, Schlamm" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 709).

Avots: ME III, 920

šmeiks! Interjektion: šmeiks! ve̦zums uz sāniem Latv.

Avots: ME IV, 83

spante "?": kīlis, nuo kura izplēšas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049.

Avots: ME III, 985

spìlve̦ns C., Jürg., spilˆve̦ns ² Karls., Dunika, Selg., Bershof, spilve̦ns U., spilvē̦ns Bauske, spilˆvē̦ns ² Nigr., spìlvenis Ermes, spìlvenis ² Kl., Bers., spìlvins PS., Wolm., spilvins Sussei n. FBR. VII, 132, spìlvans ² Prl., Demin. spilveniņš, spilventiņš, verächtl. spilˆvēnelis ² Janš. Dzimtene ² I, 56, das Kissen, Bettkissen: sniedzes spalvu spilventiņš BW. 8722. dūju spilventiņus 9989 var. guli . . . putnu spalvu spilve̦nā (Var.: spilvenī) 30758, divi kārtas pēļu liku, trešuo mīkstu spilveniņu 15705, 13. vietu taisu mīkstajuos spilvinuos 15705, 19. spilvan[u]s liku zem sāniem 15705, 2. gultā ze̦m spilvina Pas. IV, 285 (aus Atašiene). Doch wohl eher zu spilva I (nach Walde Vrgl. Wrtb. II, 679), a1s etwa entlehnt (vgl. mhd. pfülwe, frühnhd, pfulwen "Pfühl").

Avots: ME III, 996, 997

strubuņ̃ķis Dond., Bauske, ein kurzer Knüppel Grünh.: nuolauza nuo žuoga kādu strubuņķi B. Vēstn. ņemšu kādu strubuņki un saduošu pa sāniem Alm.

Avots: ME IV, 1093

I stuķis, eine Rute, ein Knüppel: duod tai guovij ar stuķi pa sāniem! Ahs. Zu stuka.

Avots: ME III, 1102

šûla ² Līn., šūla U., šūle (li. siūlė˜ "die Naht") U.,

1) die Naht
U., (šūla) V., (šûle ²⁾ Dond., Ruoja, Wandsen; "ein Streifen beim Zeuge" (šūla) Mag. XIII, 2, 60;

2) ein Streif, Striemen
(wie von Rutenhieben) Linden n. U., (šūla) Mag. XIII, 2, 60, (šûla ²⁾ Kurs., (šûle ²⁾ Nigr.; eine Schwiele (šûla ²⁾ Salis: gar sāniem bijušas re̦dzamas garas, re̦snas šûles ² Janš. Mežv. ļ. II, 476. sarkanas šūlas stiepjas pār muguru Duomas I, 575. ve̦lns . . . ar rīkstīti par muguru, ka Mārtiņam tūlīt šūla par muguru atradusies LP. VI, 541;

3) ein schmaler Wolkenstreifen, der sich von einem Rande des Horizonts bis zum andern hinzieht
(šùla ²⁾ Lind. (in Kurl.): ja šūlas sagriežas viens gals rītuos, uotrs vakaruos, tad uotrā dienā ir lietus;

4) "?" suņi taukus nuoē̦duši, šūles vien atlikušas BW. 20521, 1.

Avots: ME IV, 109

tàuki: auch (mit àu ² ) Sonnaxt (neben einem Demin. tàuciņš ² ); pie apzarņu taûkiem ² pieaugušas tievās zarnas Siuxt. de̦su taukus nuolasa nuo re̦snajām zarnām ebenda. paslēpeņu taukus izje̦m nuo guovju vai aitu paslēpenēm ebenda. sānu t. ir cūkai gar sāniem ebenda. izte̦k t. ugunī BW. 2436. tauciņus tecināja 12825 var. tas dzīvuo taukuos, im Überfluss Diet. Vereinzelt auch im Sing.: ēd labāk bez tauka! Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79.

Avots: EH II, 668

‡ teslice (2 x mit -e-, 1 x mit -è- geschrieben) Druw. n. RKr. XVII, 83 "kas uz zemi slābs nuokarājies (kabata, uzvalka stūris u˙t.t.)": tev kabatas kâ teslices karājas gar sāniem.

Avots: EH II, 676

trìeciêns, der Schlag, Stoss Wid., die Erschütterung (eig. und fig.): grūdiens, trieciens A. XX, 173. suns dabūja triecienu ar nūju pa sāniem Ahs. vējš atrauj ... durvis, kas, liekas, neizturēs trieciena spara un sabirzīs JR. N, 70. tas ve̦cajam vientulim bij liels trieciens A. v. J. 1893, S. 264.

Avots: ME IV, 243

trieķis,

1): "tracis" um Talsen; ‡

3) eine Erschütterung, ein Stoss Diet, Schlag:
dabūju kādu triẽķi pa sāniem Iw.; ‡

4) Streit
(mit iẽ) Kand.

Avots: EH II, 697

*tũpsle (erschlossen aus tũpsel Dond.),

1) der Hinterteil einer Gans od. Ente
(mit û ) Dond.;

2) "uz āru izliecies drêbes gabals; tūte" Dond.: jaunas muodes svārkiem ir tūpsles pakaļā Dond. kāda tūpsle te karājas pie sāniem? - tā kabata iznākusi laukā ebenda.

Avots: ME IV, 282

ur̃binât (li. ùrbinti "ein Loch machen" Būga Aist. Stud. 173) Arrasch, Dunika, Jürg., Līn., Nigr., N.-Wohlfahrt, PS., Salisb., Stenden, Strasden, Wolmarshof, (mit ùr) Drosth., (mit ur̂ ² ) Bauske, Dond., Ruj., Segewold, Selg., Siuxt, Widdrisch, fortwährend, wiederholt (dabei auch: nicht energisch) bohren U., durchlochern, Locher herstellen: tārpiņš serdi urbināja BW. 12285, 19 var: urbināt riekstus ar nazi pušu Strasden. urbināja galdā caurumiņu BW. ar saules sargu urbinādama pa izpuvušuo grīdu Zemn. dēls 16. maizi nedrīkst urbināt ar pirkstiem RKr. XIX, 98. ķirpji egļu sienas urbina MWM. X, 215. kaza urbina jumta sūnas Zeif. III, 2, 132. ka var (acis Jēcim) platas urbināt BW. 20266, 1 var. urbina (bearbeitet pflūgend oder eggend oberflächlich) . . . tēvu ietaisītuos tīrumus MWM. v. J. 1897, S. 690. Refl. -tiês,

1) stochern, wühlen:
kuo tu urbinies ausī? Dond. kuo tu urbinies man ap sāniem? Golg.;

2) ohne Erfolg arbeiten
Stenden.

Avots: ME IV, 301, 302

‡ uzburzguļuôt, brodelnd emporspritzen: viļņi, ... tvaikuoni šūpuodami, pa laikam uzburzguļuoja putu un šļakatu fontānu gar priekšgalu un sāniem Anšl. Eglītis Līg. medn. 331.

Avots: EH II, 719

uzkala,

1): auch AP., KatrE., Saikava; (kamanām) sudrabiņa uzkaliņas BW. 26031, 1;

2): uzkalu kuoki (jeb skāres) Druw. "divi uz āru izliektie kuoki virsmalā gar vāgu sāniem".

Avots: EH II, 724

uzķer̂t,

1) auffangen:
uzķert bumbu;

2) greifend auf etw. geraten, auf etw. greifen:
pirksti nevarēja uzķert ne puogu, ne puogu caurumu R. Sk. II, 162, uzķeŗu ruoku uz muguru, paspaidu Janš. Bandavā I, 24;

3) fig., auffangen; auffassen, begreifen
Wid.: uzķert uotra duomas. rakstnieks uzķeŗ dzīvē... raksturiskas parādības JR. V, 154. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. v. J. 1896, S. 810. tiklīdz tā vārdu uzķeŗuot ([beim Raten] unverhofft nennen), kas vainīgs, tad... Etn. II, 142. Refl. -tiês, sich (auf etw.) auffangen; anbeissen (intr.; von Fischen): zivs uzķērās uz āķa.

Avots: ME IV, 350

I vante,

1) vañte Adiamünde, Markgrafen, vañta PlKur., das Seil
(vante) Bielenstein Holzb. 612, Spr., (vante) ein Schiffstau L.; Plur. vantes U., Seifert Chrest. III, 2, 114, vañti Salis, die Taue am Mast, die Schiffstakelage U.: vantes ir trīs: viena nuo masta augšējā gala līdz laivas priekšējam tēviņam, pārējās divas nuo masta augšējā gala tiek piestiprinātas pie laivās sāniem; in Kreuzb. sind vàntes ² die Seile, mit denen beim Balkenführen der grosse Schlitten mit dem kleinen verbunden wird;

2) der Anker (?)
Bergm. n. U. Nebst estn. wańt "Halttau am Mast" aus nd. want "Tauwerk".

Avots: ME IV, 473

vḕ̦rst (li. ver̃sti (prs. verčiù) "wenden, kehren" ), Praes. -šu, Praet. -su (L., Bers., Dond., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Saikava, Sehren, Selg., Stenden) od. -tu (A.-Ottenhof, Dunika, Oknist),

1) wenden, kehren, lenken, drehen
U.: vērst labību, das Getreide umwenden Dond., Lubn., Stenden. sienu vērst Oknist. ar bukarklu var labi zemi vērst Dond. akmeni vērta apkārt (uz sāniem) Dunika. vērsa ieruočus pret saviem virsniekiem Jürg. (fig.) kuo par labu vērst (wieder gut machen) A.-Ottenhof, Bers., Dond,, Jürg., Kl. u, a.;

2) stürzen
(tr.): vērtīšu tevi gareniski sienu iekšā Janš. Dzimtene V, 431;

3) schlagen:
viņš vērta zirgam ar buomu pa muguru Dunika. Refl. -tiês,

1) sich wenden, drehen
L., U.; lenksam sein Bergm. n. U.;

2) stürzen
(intr.), fallen: lacis vērtās man virsū Dunika. nebīstaties! vērsties nevērtīsimies Janš. Dzimtene ² III, 223.Subst. vḕ̦rsums Nötk., Gewende L.; saules vē̦rsums, Sonnenwende Manz. Lettus; vē̦rsuma diena, der Tag der Sonnenwende Kasparson. vērsu für älteres vērtu vielleicht unter dem Einfluss von vērzu (vērzt), Nebst vārtît, virst u. a. zu apr. wartint "kehren", wīrst "wird", r. вертѣть, aksl, vratiti "drehen", aksl. vtěteno "Spindel", ai. vartatē "dreht sich", vṛtti-ḥ "das Rollen", gr. ρ'ατάνη, "Rührlöffel", lat. vertere "kehren", air. frith- "gegen", cymr. gwerthyd "Spindel". ahd. werdan "werden" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I,274 f., Boisacq Dict. 837, Trautmann Wrtb. 354 f., W. Schulze KZ. LVI, 36.

Avots: ME IV, 566

I viļât, -ãju,

1) wälzen
U., Spr., Base, Dond., Frauenb., Nötk.; zwischen den Fingern drehen, kneten AP., Arrasch, C., Jürg., Kl., Lubn., Ogershof, Sessw.: viļāt mīklu uz galda Frauenb. mani māte pēra pa nātrēm viļādama (Var.: valkādama, vazādama) BW. 9342. vārpu viņa viļāja pirkstuos JR. VII, 54;

2) sich wälzend verwühlen:
tam es miežus neviļāšu BW. 32746, 4;

3) rund und glatt machen
U. Refl. -tiês, sich wälzen AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Heidenfeld, Jürg., KL, Lubn., N.-Peb., Ogers hof, Sessw., Warkhof: zirgs viļājas pa pļavu Sessw. u. a. zirgs pieecē (sc.: tīrumus) viļādamies Plūd. Llv. II, 306. cūkas viļājas RKr. VI, 608. cūka palti sajaukuse, sūta vepri viļāties BW. 13765. kumeliņi pa ap luoku viļājās 1385. cūzku gani ... pa pe̦lniem viļājās 29355. puikas viļājās pa zâli Stari II, 502. viļāties pa sū nām Poruk III, 251. viļājuos mīkstajā nuorā Vēr. II, 1114. sniegā viļājuoties MWM. IX, 371. viļāties pa sienu Latv. viļājās pa gultu bez miega ebenda. guliet, viļājaties ... cik gribiet! LP. V, 10. viņš viļājās nuo vieniem sāniem uz uotriem A. XI, 100. Zu velˆt.

Avots: ME IV, 597

vìrse̦lkuons, der Oberasm: viņš spieda ar virse̦lkuonu pret saviem sāniem A. XX, 84.

Avots: ME IV, 611

žlankstêt, -u, -ẽju,

1) = zlankšêt 1: ūdens pudelē žlankst Serben. ūdens mucā ve̦duot žlañkst Arrasch;

2) hohl schallen:
viņš sit guovij pa sāniem, ka žlankst vien (wo?).

Avots: ME IV, 814

‡ žļaukstêt, = žļakstêt 1: ūdeņa tur vairs nebij ..., bet uz sāniem paveļuoties sūna žļaukstēja A. Upītis Pirmā nakts 471. visi zābaki pilni, žļaukst vien 366.

Avots: EH II, 820

I zutenis, ein geschmeidiger Stock zum Prügeln Mag. XIII, 41 (zutens), LKVv., Gr. - Sessau, Grünh.; eine Gerte; "zaļa kuoka sitamais" Alksnis-Zundulis; Plur. zuteņi, frisch gehauenes, noch nicht trockenes Holz od. Reisig Naud.: dabūsi ar zuteni par sāniem! Grünh. kāzenieki grābj pēc zuteņiem un sāk... mūzikantu mieluot LP. VI, 258. slapjš (piemircis) kâ zuteņis Alksnis-Zundulis. kur nu tādi zuteņi degs! ders. tik tādus zuteņus vien save̦d, sausu kuŗamuo ne˙maz Naud. zuteņa malka "dünnes Holz" Gr. - Sessau. Von zutis abgeleitet? Vgl. aber auch sutenis 3.

Avots: ME IV, 752, 753

I zvelˆt A. - Laitzen, AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Mahlup, Nötk., Oknist, PS., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm., Zvirgzdine, (mit el ² ) Dond., Dunika, Frauenb., N. - Salis, Ruj., Salis, Schnehpeln, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, (mit erhobenem Arm, stark U., mit einem schweren Knüppel Dunika) schlagen, einen Hieb versetzen Spr., Memelshof: zvelt pa(r) muguru U., Mag. XIII, 2, 49. puisis zvēlis tam pa sāniem LP. VII, 733. zvel viņam pa ribām! Wessen. zvel nuo visas dūšas! Frauenb. kâ zvēla pa galvu, tâ gar zemi Nötk. - Part. praes. pass. zveļamais, ein Stock zum Schlagen U., Janš. Līgava I, 352. Wohl identisch mit zvelt II; zur Bed. vgl. gâzt "umstürzen; schlagen".

Avots: ME IV, 770

II zvelˆt ² : zu "kur nu zveli!" ME. IV, 770 vgl. die Bemerkung dazu Mag. V 2, 152. Refl. -tiês: "gāzties, velties ar smagu truoksni" (mit elˆ) Nötk.: z. uz sāniem AP. z. kam virsum Saikava. zvans ... dzelmē zveļas Fr. Adamovičs Rudens ziedi 80.

Avots: EH II, 815

II zvelˆt ² Salis, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 ^1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770

I zvilnêt, -u (-ẽju Nötk.), -ẽju, intr., liegen (mit ilˆ ) Gr. - Buschh.; halb liegend, in ungezwungener Stellung verharren Vīt., (mit ilˆ ) Bers., KatrE. (hier auch: stehend, in gebückter Stellung), Lettihn Mar., Serben, (mit ìl ) Jürg., (mit il˜ ) Grünw.; liegend faulenzen Ellei, Sauken, Sessau, (mit ilˆ ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Jürg., (mit ilˆ ² ) Bauske, Frauenb., (mit ìl ² ) Saikava, Sussei; sich wälzen, sich rekeln Stockm. n. Etn. II, 129; ohne Arbeit leben, faulenzen Erlaa: viņš zviln gultā un neiet pie darba Gr. - Buschh. kuo tu zvilni! Golg. suns visu rītu zvilnēja klēts priekšā Bers. es nee̦smu aizmidzis, bet tâ atlaidies uz sāniem zvilnu Vīt. vāģuos gulu zvilnēja... cilvē̦ks Saul. I, 111. gultā zvilnē̦dams Austriņš Nopūtas vējā 122. zvilnēja kaut kut stūrī Daugava I, 981. lini... pie zemes pieplakuši,... zvilnēja... plē̦sumā Veselis Netic. Toma mīlest. 23. iesāniski pret galdu zvilnēja... dīvāns 98. tīruma vidū zvilnēja... akmens Austriņš M. Z. 16. pļavas stūrī zvilnēja... rati ar nuome̦stām zirga lietām 30. viņš tusnīja un klusē̦dams zvilnēja uz priekšu Turg. Pav. ūd. 100. kâ krauklis me̦lns, kur zvilnē sila mala, stāv... kapsētiņa U. b. 85, 58. Zu zvilt I.

Avots: ME IV, 775