Paplašinātā meklēšana

sàime Wolm., Neuenb., Serbig., AP., saîme ² Līn., Iw., Ruj., Salis, sàime ² Kl., Prl., Nerft, Preili, das Hausgesinde; die Familie im weitern Sinne U.: Sprw. kāds saimnieks, tāda saime. saimes cūka nebaruojas. neprecējušies dienestnieki, kas ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. bišu saime, das Volk Bienen U.: ne˙viena bišu saime neskries uz mežu Etn. III, 189. nuomiris, atstādams daudz bišu saimju LP. VII, 367. Nebst seim(n)ieks "Wirt" zu li. šeimà od. šeimýna resp. (Lit. Mitt. V, 26) šaimyna, apr. seimīns, ksl. сѣмья "Hausgesinde", сѣминъ "ἀνδράποδον", ahd. hîwiski "Hausgemeinschaft", ir. cóim "lieblich"; s, auch siẽva und Trautmann Wrtb. 300 f. und Stokes Wrtb. 75, sowie Pedersen IF. V, 59.

Avots: ME II, 635

I sàime: Demin. saimīte BW. 10677; s. sauca saimenieku BW. 22681. visa tautu liela s. 18875. bē̦rni raud neē̦duši; cita s. paē̦dusi, aizgājusi druviņā 2899.

Avots: EH XVI, 412

‡ II sàime Nötk. "sasiešana ar saitiņu" (?): spuoles tinuot uz tītavām, ar saitiņu (saimi) vairāk reizes pārsèja, nuo kā radās nuodalījumi; dzijas tinuot vaļā, bieži vien saimes vietā ietrūka pavediens.

Avots: EH XVI, 412

‡ III saime IMM. 1932 I, 142 (aus Getzels Psalmen), = saims.

Avots: EH XVI, 412

sàimeniẽks: auch BW. 5510; 9345; 22681 u. a., AP., mit aî ² - auch Perkunen n. FBR. XVIII, 128.

Avots: EH XVI, 412

sàimeniẽks, s. sàimniẽks.

Avots: ME II, 635

sàimeste ² : saimestes zeme Warkl.

Avots: EH XVI, 412

sàimestība ² : auch ("saime, saimniecība") Višķi n. Ceļi IX, 401, Andrupine; jis tai i[r] veŗas, vai neaties kaida jaunava da saimestībai Pas. XII, 449.

Avots: EH XVI, 412

sàimestība ² Warkl., sk. Do. 21, saimnestība Meiran, auch saimistība, die Wirtschaft: saimestības izde̦vumus segt Latgalītis 1922, II, 14. jiem bija sava saimestība: kucīte, ķēvīte . . . Pas. I, 165 (aus Preili). atveda māsu, atveda jai visu saimistību III, 314.

Avots: ME II, 635

‡ bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198

bañdinieks, -enieks (f. -niece), ein Knecht, dem der Wirt ein Stück Land als lohn abgegeben hat. bandinieki sind nach den VL. als gut situiert zu denken: labāk laba bandiniece, nekā kāda saimeniece BW. 22342. 8; besonders werden ihre Rosse gerühmt: bandinieku zirgi.

Avots: ME I, 262

bezmātes saime, ein Bieneschwarm, der seinen Weisel verloren hat.

Avots: ME I, 284

cepiens: cik liela saime, tādu cepienu ce̦p Ramkau. nuoēdis cepienu maizes Pas. III, 156.

Avots: EH I, 266

dràugs,

1): laulāts d. schon
LLD. II, 15 ₅ . kuŗa ,e̦suot ar grāfeni draugā (loc. s.: befreundet) Janš: Līgava II; 180. māsas ielaižas ar viņu draugā I, 379;

2): drauga saime "fremd Dienstvolk, was nicht eigene Kinder sind"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Volk"):

Avots: EH I, 330

‡ dzīŗa, = dzīras: appļāvu dzīŗā ... ierasties Janš. Dzimtene II ² , 385. piedalīties ... dzīŗā Bandavā I, 341. dzirdē̦dami ... svinam dzīŗu Mežv. ļ. II, 138. uz tā dzīŗas saimenieka BW. 19809.

Avots: EH I, 361

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

ģente, die Sippschaft, Verwandtschaft: ģente, ģinta - saime, ve̦cāki un bē̦rni kuopā (tuva radniecība) A. XIII, 81. - Aus li. gentis "Verwandter".

Avots: ME I, 696

III gũža,

1): auch (mit ù ² ) Skaista;

2): auch Ramkau, Salls, (gũžas) AP., (mit ù ² ) Saikava, (gũžiņas) Orellen, (mit ù ² ) Stom.; ‡

3) rutku g., ein Schimpfname:
saimeniece rutku g. BW. 642.

Avots: EH I, 423

ìedĩdît, eindressieren, eindrillen: uz blēņām iedīdīts Zeifert Chrest. III, 3, 22. labi edīdīti saimes ļaudis Purap. Kakt. 157. meitene pataisīja iedīdītu kniksi Stari I, 47. Refl. - tiês, sich einderssieren: viņš ar šām formām nevarēja aprast un viņās iedīdīties MWM. VIII, 614.

Avots: ME II, 9, 10

ìekùopt,

2): kultivieren:
purvs, kuo ... e̦smu sācis nuosusināt un ie. par tīrumu Janš. Bandavā I, 94. Refl. -tiês,

2): sich einüben
(?): saime ... iekuopusies mājas dzīves paņēmienuos Janš. Dzimtene III2, 122. viņš labi pazīstuot zirgus un krietni e̦suot iekuopies zirgu mainīšanā Bandavā II, 340.

Avots: EH I, 524

istaba, dial. auch istuba [Dunika], BW. 11417, ustaba [BW. 3833; 3273; 3319], ustaba [BW. 1704], Demin. verächtl. istabele,

1) die Stube, das Zimmer:
viņš nāca nuo nama istabā. dibe̦na istaba, das hintere Zimmer: skuoluotājs iznāca nuo dibe̦na istabas Kaudz. M. saimes od. ļaužu od. lielā istaba, die Gesindestube. rakstāmā istaba, das Zimmer, wo genäht, gestickt wird: vai tu būsi glabājusi (meitas) rakstāmajā istabā? lai tur šuva, lai rakstīja BW. 33361; jetzt in der Bed. von Schreibezimmer;

2) dūmu istaba,

a) die Küche:
jaunākie sievieši bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā Kaudz. M. viņam bij viena pati dzīvuojamā istaba, aiz tās tad nāca dūmu istaba un uotrā galā pieliekamais kambaris;

b) der Hausflur:
naktī priekš bērēm ienesa līķi namā (dūmu istabā) BW. III, 3, 871;

3) istabiņa die Korndarre, die Hitzriege:
istabiņa - rija, kur labību kaltē Etn. I, 138. [āci piesēja istabiņā pie ārdcilas LP. VI, 170;

4) das Wohnhaus:
paaicina talciniekus un ceļ jaunu istabu LP. V, 368. Aus ar. истъба "Wohnhaus" entlehnt; [das a zwischen t und b beruht am ehesten auf r. o im Deminutiv истобка].

Avots: ME I, 711

izjukt,

1) verwühlt, zerzaust, vermischt werden:
bārda, mati izjukuši;

2) fig., auseinandergehen, zu Wasser werden, vereitelt werden:
saime arī izjūk A. XX, 39. izjucis viss pūliņš Aps. kāzas izjuka LP. VI, 369. dievam izjucis nuoduoms VI, 449. nuo prāta izjukt, den Verstand verleiren;

3) werden, erspriessen:
redzēsim, kas tur izjuks. ne˙kas gudrs neizjuka LP. V, 201.

Avots: ME I, 745

izklîst (li. iškly*lt;sti), intr., auseinandergehen, sich zerstreuen, zerstieben: ļaudis izklīda ap kapu Vēr. I, 1502. saime izklīda A. XX, 39. luopi izklīduši LP. VII, 355. visi tavi tē̦va radi pa siliņu izklīduši BW. 30680. lai izklīda vējiņā visas ļaužu valuodiņas 17033, 1. jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz. M. duomas man izklīda Aps. Refl. - tiês, (ungew.) auseinander gehen, zerstieben: nu bars izklīstats D. 116, 61.

Avots: ME I, 753

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I ⁴ , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

klìegt: auch (mit iê ² ) Pernigel, Salis; klìegt ² guovis majā Sonnaxt. visi kliedz (klagen), ka vāji rudzi Kaltenbr. ja kuo sacīs saimenice, sit pa pašu kliedzamuo (Mund)! BW. 28877, 1. ‡ Refl. -tiês,

1) wiederholt schreien
Seyershof: gailis kliedzas tur viņā pusē;

2) um die Wette schreien:
viņi kliedzēs līdz trijām reizām Pas. XI, 129.

Avots: EH I, 620

kņīdzgât,

1) "mit den Fingern rupfen, zupfen"
Naud.;

2) in Grünh. kņĩdzgât(iês), Brot in den Händen wälzen, eine Speise überhaupt mit den Fingern betasten:
kuo tu tik ilgi kņīdzgājies ap savu maizi!

3) kņīdzgâtiês, sich lange Zeit zindurch erfolglos mit etwas beschäftigen:
rindu diebuma labad ar kapļiem varē̦tu ap tuo vien visa saime kņīdzāties visu vasaru Lauks. kal. 1897. [Vgl. knīdzgât.]

Avots: ME II, 253

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 ^1, kuôpt ² Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347

krustziêdaînie,* krustziedaiņi* Wid., krustziêdaîņu saime, die Kreuzblütler Konv. ² 600; 1700.

Avots: ME II, 290

kukulis (li. kukulỹs "Brotlaib"),

1) ein Brotlaib:
saime apēda pusdienā ve̦se̦lu kukuli maizes. kukulīšus cept, Brot backen, ein Kinderspiel Etn. III, 12;

2) das Brot und sonstige Lebensmittel, die die Gäste an festlichen Tagen mitbringen:
Sprw. ciema kukulis gards. dē̦lu māte ciemā lūdza; kuo nesīšu kukuļam BW. 23478. viesi allaž nāk ar kukuļiem jeb ciema maizi BW. I, 172. kukulim brūtes tē̦vam un mātei deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu III, 1, 38. ceļā brūte meta vis˙maz baltu maizi, tâ saucamuo brūtes kukuli III, 1, 84. pēc tam (t. i. pēc mičuošanas) ēda kruoņa kukuli III, 1, 77;

3) das Geschenk, namentl. zum Bestechen:
kukuļus duot, bestechen, kukuļus ņemt, sich bestechen lassen;

4) der Purzelbaum:
bē̦rni meta kukuļus Lautb.;

5) kukulītis, die hervorstehznde Muskel an der Schulter des Pferdes:
nuokusušam zirgam kukulīši raustās, trīs RKr. III, 129;

[6) kukulīši (vgl. li. kukulỹs "Mehlkloss"), die Klösse:
kukulīšus, kuŗus meitas jau samīcīja, ielaidīs grāpi Janš. Čāp. 5.] Zu kukt, [s. Solmsen Beitr. 88; d. dial. kuckel "kleines Brot" bei Frischbier I, 438 wohl aus dem Baltischen].

Avots: ME II, 302

kupât, ‡

2) "?": k. kupāja auniņa vilna; tâ lai kupāja nama saimeniece RKr. XIX, 157 (aus NB.); ‡

3) "?": viņš kupā un briest nuo dusmām Pankelhof.

Avots: EH I, 676

lâcene,

1): auch Salis, Pas. VIII, 443: lāceni pārveda par saimenieci BW. 18669;

2): auch Frauenb., Pussen, Salis, Siuxt;

3): auch AP., Linden in Kurl., Lubn.;

4): auch N.-Autz n. BielU., Fest., Sessw., Siuxt.

Avots: EH I, 726

lìks (vgl. li. linkus "beigsam"), krumm: līks de̦guns, kuoks. saimenieka bērniņiem visiem līkas muguriņas BW. 2181. kungs smejas, līks palikdams LP. I, 155. līks kâ āža rags. viņš aiziet pie tiesas ar līku padusi, er geht zum Gericht, Gaben zur Bestechnung mit sich bringend. ne visiem ir līkas paduses A. XX, 806. [acis paliek līkas Bērs., werden schläfrig. ]

Avots: ME II, 486

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mice, auch mica U.,

1) eine Weibermütze, Haube; eine Mütze überhaupt:
mices lietuoja slimības gadījumuos. mirstuot tās mauca galvā, kādēļ tās arī sauc par"mirstamām micēm" Plutte Katal. 65;

2) übertr., miega mice, die Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, tā apgāja savu dārzu; kas bij kāda miega mice, tā ielīda midzenī BW. 32551, 1;

3) micĩte, das Zündhütchen:
ve̦ctē̦vs nuoliela savu ieruoci, micīti (pistangu) uzlikdams Vīt. 37. [Nebst estn. müfs aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 622, 623

miẽluôt [li. mielúoti "liebkosen Berliner Sitzungsber. 1918, S. 802], mielât, - ãju Mag. XIII, 2, 67,

1) [miêluôt ² Iw.], bewirten, traktieren, füttern
(auch. fig.): citi vīri kruogā dzēre, es mieluoju (Var.: baruoju) kumeliņus BW. 30049, 7. spuožums mieluoja acis Lp. V, 303. savu garu viņš sevišķi mieluo viņa dvēseli, Gott habe ihn selig! Straume;

2) prügeln:
ar stuku (strūpeni, stibu) mieluot U. pātaga sāks mežkungu mieluot! LP. VI, 1, 54. mana pūra dibe̦nā stīgām šūta katbačiņa, tuo mieluošu tautu dē̦lu BW. 21772. Refl. - tiês,

1) einander bewirten:
māsa māsu mieluojas BW. 4201, 1;

2) sich bewirten, sich an etwas gut tun
(auch fig.): suns paskubina, lai nu ē̦duot, lai mieluojuoties LP. IV, 112. viesi pie saimes galda mieluojās VII, 384. nu mieluojies, cik sirds kāruojuse! V, 216. tik skaista pils, lai acis mieluojas VI, 830. Subst. miẽluôšana, das Bewirten, Traktieren; miẽluôšanâs, das nomen actionis zu miẽluôtiês; miẽluõjums, die bewirtung; miẽluôtãjs, wer bewirtet, füttert: maize bē̦rnu baŗuotāja, plācen[i]s viesu mieluotājs BW. 2917. [Nebst. miẽlasts zu mĩļš; vgl. zur Jurkš. 12, liet. pas. II, 313, Niemi 393, poln. kochać się "epulari" und neugr. φιλεύω "bewirte".]

Avots: ME II, 653

‡ nirulis, der Wasservogel: starp niedrēm aizpe̦ld niruļu saime K. Kraujiņš.

Avots: EH II, 25

nùodzîvuôt, tr., intr.,

1) längere Zeit, seine Lebenszeit verbringen, verleben, hinleben:
pieci gadi nuodzīvuoju (Var.: sadzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31087, 2. ai dieviņ gan ir grūti bez arāja nuodzīvuot 8289. abas sievas māsas pilī nuodzīvuo mūžu LP. IV, 41;

2) verleben, verprassen:
ķēniņa dē̦ls izšķērdībā nuodzīvuojis visu tē̦va nav ne vērdiņš palicis Tals.;

4) eine Arbeit beendigen, verrichten:
nuodzīvuoju rudzu riju BW. 12574, 2;

5) als Prädikat zu unbelebten Subjekten bedeutet nuodzīvuot etwa "sich schnell bewegen", stieben, sprühen, spritzen - je nach dem Zusammenhang:
viņš aizskrēja, ka putekļi od. dubļi vien nuodzīvuoja Paul. sarkana uguns vien nuo ar dūmiem pa gaisu nuodzīvuojusi JU. viņš nuogājis, ka ūdens vien nuo pakaļas nuodzīvojis RA. Refl. - tiês,

1) sich abarbeiten, sich abplagen:
miesnieki nuodzīvuojās ar slapjām mugurām LP. VI, 796;

2) spielen:
bē̦rniem bijis jāpieliek mantiņas, ar kuo tie nuodzīvuojušies LP. V, 54;

3) herunterkommen, verkommen:
viņš pa˙visam nuodzīvuojies.

Avots: ME II, 781

nùolìetât,

2): auch Siuxt u. a.; viņi bē̦rnu vienmē̦r dauzīdami nuolietās AP. tâ apiedamies var vis˙stiprākuo zirgu n. ebenda; ‡

3) "briesmīgi nuopelt, nuosūdzēt" Bers. Refl. -tiês, ‡

2) sich abplagen
AP.: saimenieks bij galīgi nuolielājies, viens pats tur strādādams.

Avots: EH II, 64

nùosũpêt, [nùosūpt], intr., schmutzig werden, beschlagen: lukturi pa˙visam nuosūpējuši Janš.; nuosūpējuši lindruciņi Janš. [kambarī... griesti ir tīri,... nevis tādi nuokūpējuši un nuosūpējuši kâ saimes istabā Janš. Dzimtene V, 214. (kalējs) ar suodrējiem nuosūpis IV, 69.]

Avots: ME II, 862, 863

pakuõpā, pakuõpus, [pakuopu Ar.], pakuopis Bl., ziemlich nahe zusammen, in der Nachbarschaft, vereint: [abas... muižas gul pakuopus Janš. Dzimtene V, 278.] mums abiem pakuopā savs mūžiņš jādzīvuo BW. 22980, 1. tas nepierāda, ka pakuopus stāvuošas bišu saimes savā starpā pazīstas Zemk. ve̦ca klētiņa stāvēja ar malkas un žagaru grē̦dām tâ pakuopus R. Sk. II, 140. [izglābdamies pakuopus ar... bē̦rniem Janš. Dzimtene ² 391.] tie ir pakuopis, die treiben Unzucht mit einander Bl. Der Komparativ davon pakuõpâk, ein wenig näher zusammen: mājas pakuopāk citā pie citas Kand.

Avots: ME III, 52

[pamist,

1) eine Zeitlang verweilen
LKVv.;

2) auskommen, sich ernähren:
par savu pakustēšanuos sē̦tas saimniecībā viņa arī pamitusi pie saimes galda Janš. Dzimtene V, 144.]

Avots: ME III, 71

pasijiêns, pasijē̦ns, pasijāns (wohl nur hochle.), pasijānis, [pasijāņi Memelshof], so viel auf einmal gesiebt wird, das Abgesiebte U.; pasijāns - tik daudz, cik sietā iegrābj, kuo sijāt Etn. IV, 163; im VL. ein kleines Mass: labāk malu rudzu sieku, ne maguoņu pasijē̦nu (Var.: pasijienu, pasijānu) BW. 8057 [aus Adsel]; nekâ auzu pasijiņas 8058; nekâ auzu pasejani (wohl für *pasijāni) (Var.: pasienīti) 10112 [aus Wessen]; Akk. pasejani auch 8024 [aus Gr.-Buschhof]. mal, māsiņa, sieku, pūru, nemal viena pasijāna, lai tautiņas nenuosauca pasijāna malējiņu! 22524 [aus Sessw. und Kussen]. kas pūriņu pieluocīja saimenieku meitiņām? zirņu sieki, pupu sieki, kaņępāju pasijani (Var.: pasijieni, vācelītes) 7670. sieka vieta, pūra vieta manu baltu bāleliņu; kur, tautieti, tavi radi? nav ne+viena pasijāna (Var.: pasijām Dat. Plur., pasījāna, pasijāņa [aus Tirsen, Gr.-Buschhof,Selburg], pasijiena, pasijuoņa [aus Sinolen]) 18047 [aus Lasd., Selgowsky, Adsel, Erlaa, Libien, Lubn., Sessw., Tirsen. - Dass in pasijāns auch altes ā vorliegen kann, dafür spricht die Nebenform pasijānis. Haplologisch aus *pasijājiens gekürzt?]

Avots: ME III, 98

‡ II pasvaĩdît Dunika, bestreichen (nach Verben des Könnens): saimniece nespēj p. (ar sviestu) maizi visai saimei.

Avots: EH XIII, 178

pìeduôt,

1) zu-, hinzugeben:
kūmām izbraucuot, ve̦cmāte nesējai vēl piedeva labus paduomus BW. I, S. 179. vilks izstāsta visu smalki un tad pieduod paduomu LP. IV, 153. var atrast diezgan daudz... ziņu par dažādām tautām, kam dažkārt pieduoti arī bilžu pielikumi Etn. IV, 131. ne tu pieduosi, ne es kuo varu atlaist Alm. saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas duot; vai tu kasi, vai nekasi, tâ˙pat ga ļa jāpieduod BW. 334332;

2) verzeihen, vergeben:
pieduod, dievs, meitai grē̦kus! BW. II, 6840. dievs, pieduod manu grē̦ku, es pielaidu uguntiņu! BW. 23221, 8. nepieduošu vērsīšam...: ik dieniņas ganuos gāju, sausa maize kulītē 29254;

3) zur Genüge geben:
saimnieks nespēja viņam darba ne pieduot JK. V, 81. tuoreiz tē̦vi dē̦liem vēl skuolas mācību maz varējuši pieduot Upīte Medn. laiki. nevarējis tik daudz apavu pieduot LP. III, 84. nevari tu, cilvē̦ks, viņiem algas vien diezgan pieduot Druva II, 769. duod, māmiņa, cik duodama, duod ar dieva palīdziņu! ne duodama nepieduosi, kad dieviņš nepalīdz BW. 16410.

Avots: ME III, 247

pìedzīvelnieks, = piedzīvuotājs: viņš suoļuoja caur saimes istabu uz savu piedzīvelnieka galu A. v. J. 1897, S. 519.

Avots: ME III, 248

pìevest,

1) heran- , hinzuführen:
dievs pieveda visādus zvē̦rus laukā pie cilvē̦ka I Mos. 2, 19. dievs iztaisīja sānkaulu par sievu un pieveda pie cilvē̦ka ib. 2, 22. pievest pie laulības, pie dievgalda, zum Altar (zur Trauung), zum Abendmahl führen: re̦dzu savu mīļu draugu pie laulības pieve̦dam Biel. 1792. Māliņa bij par daiļu meiču uzauguse un jau pie dievgalda pieve̦sta Lautb. Luomi 4;

2) anführen
(ein Germanismus), nennen: pievest par (kâ) piemē̦ru, als Beispiel anführen. visi nuo līdz šim pieve̦stiem ieme̦sliem A. XI, 473;

3) führend, zu-, hinzuführend anfüllen:
pievest māju pilnu ar viesiem. Refl. -tiês,

1) für sich zuführen:
Daktu tē̦vs jau arvienu nuo Rīgas... pievedās visādu zâļu, juo ... aptiekas Jumurdā nebij Austriņš;

2) passen, anstehen, geziemen:
baltas kājas, sirmas krēpes bandinieka kumēļam; tas labāk pieve̦stuos (Var.: piedienē̦tu, piede̦rē̦tu) saimenieka dēliņam BW. 29616 var. māsai mica pievedās (Var.: piederēja, piedienēja) 24799 var. es dziedāšu, man dvēsele, man diže̦ni pievedās Ld. 859.

Avots: ME III, 309, 310

pìrts, -s (li. pirtis, aruss. nьpmь dass.), die Badstube; das Bad, Schwitzbad: Sprw. ne ik˙katrs, kas pirtī dzimis, pirti pruot kurināt, die Geburt tut's nicht U. tur tev laba pirts kurināta, da wirst du eine derbe Strafe erhalten U. aukstā pirtī pērienu dabūt RKr. VI, 618. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas. iznīksti, kâ pirts gars! tas pirtī˜, tas baznīcā (sagt man von einem ärmlichen Menschen). pirts - saimes veselība. karstu pirii dabūt, Prügel bekommen Alm. kāda tam bij karsta pirts, welche heisse Qual musste er erdulden (vom Heilande gesagt) U. pirtī iesviest, in die Brake tun, ausschiessen (vom Flachse z. B.) Bergm. n. U. pirti kurt, die Badstube anheizen. tai jau vajadzēs pirti kurt od. tai pirtī jābrauc, sagt man von einer Frau, die bald gebären muss. lai nabags, pirtī ticis, tūlīt nekāptu lāvā A. XX, 198. Zu pērt.

Avots: ME III, 228

I plâns (li. plónas "dünn, fein", la. plānus "eben, flach"),

1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;

2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;

3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;

4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;

5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;

6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;

7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;

8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,

1) die Dünnheit, Dünne;

2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;

3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.

Avots: ME III, 330

plânspā`rņi* MWM. VIII, 590, mit plâni spā`rni Versehene: kukaiņu saime nuo plānspārņu grupas Konv. ² 1273.

Avots: ME III, 330

pũdele Kand., Frauenb., der Paudel; der Teerpaudel (auch: darvas pūdelis) U., Manz. Lettus, Wahnen (pũdele), Bauske: saime gāja līguot; puiši aizdedzināja kārts galā pūdeli Janš. Dzimtene V, 33. Vgl. li. pudlas "Schachtel".

Avots: ME III, 445

puĩsis, verächtl. Demin. pùiselis ² A.-Schwanb., puĩšelis, puĩšelĩtis, puišeliņš BW. piel. ² 12467, ein Demin. puisiņš BW. 10569, 11 var.,

1) der Knabe, der Junge, der Junggeselle:
Sprw. ne tādēļ jau puisis, ka spēj panest cirvi. apaļš puisis U., ein frischer Junge. puisī būt, dzīvuot, unverheiratet sein, als Junggeselle leben: nu es zinu skaidri, kamdēļ viņš vēl puisī MWM. v. J. 1899, S. 425. vai man puisī bij nuodzīvuot? Blaum. viņš puisī tur nuogāja, er ging dorthin unverheiratet U. puišiem palikt Mag. XIII, 3, 68, ledig bleiben. puišu kārta U., der Junggesellenstand;

2) ein (unverheirateter) Knecht oder ein verheirateter Deputatknecht, dessen Frau keine Dienste mitübernommen hat
Autz n. U.: puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki, kas ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. Sprw.: vai es cita puisis, savu maizi ē̦zdams? ruokas puisis, der zur Hand gehende Diener, Knecht. suņu puisis, der Hundejunge, Piqueur;

3) ein kein volles Jahr alter Eber
Brucken n. Etn. I, 89. Aus liv. pois "Junge" (s. Thomsen Beröringer 273); li. puĩšas "Knabe" wohl zunächst aus dem Le.

Avots: ME III, 403

pukšķêt, pukšêt Lis., -u, -ẽju,

1) klopfen, pochen; stöhnen, klagen;
lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. pieēdis -vē̦de̦rs pukšķ vien Spr. pukšķi, vaidi, māmulīte! BW. 14990 var. saimeniece siļķi cepa pukšķē̦dama, stęnę̄dama 33431 var.;

2) von den einem Igel eigenen Lauten:
viņš pukš kâ ezis pa gārsām Wessen, Salis;

3) pukšêt, murmeln
Jürg., PS. - Subst. pukš(ķ)êšana, das Klopfen, Pochen, Stöhnen, Klagen : automōbilis tuvuojās ... ar tik negantu pukšķēšanu un krākšanu Dz. V. ar savu nuopūšanuos, ar savu pukšķēšanu viņš mūs visus nuospieda Vēr. I, 1238.

Avots: ME III, 404

pukstêt,

2): tās ēda pukstē̦damas Godi V.-Kursā 72; klagen, stöhnen Wahnen:
sieva guļ slima, pukst un vaida vien Pas. XII, 150 (aus NB.). Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988. saimeniece siļķi cepa pukstē̦dama, ste̦nē̦dama. vai tu puksti, vai tu steni, drusciņ gaļas ar vajaga BW. 33431.

Avots: EH II, 322

putuôt (li. putúoti), auch refl. putuôtiês, schäumen: baltas šķūmes putuoja Mācīt. meita 43. zirgam mute putuo (von schnellem Laufen) Vīt. 107. leja krāce putuoja un šļāca ūdens Blaum. putuojuošs alus, schäumendes Bier: saimeniece man ienesa putuojuošu alutiņu BW. 31122. glāze alus putuojas Seifert Latv. Chrest. II, 196. eite, meitas, guovu slaukt!... kuŗai piens putuojās, tā būs laba salminiece BW. 11756. kuilis putuojas (lässt Schaum aus dem Munde) Grünh.

Avots: ME III, 443

pũznis,

1) Fauliges, Eiterndes
U.; der Plur, pũžņi, pùžņi ² Kl., Mar., auch pūšņi, Eiter: viņam auguons pārtrūcis, - pūžņi nāk ārā Mar. n. RKr. XV, 132. acu pūžņi, Augenbutter Dr. pa acīm nākuši vēl pūžņi ārā, kamē̦r tad nuomirusi LP. VII, 1115;

2) pùznis ² Ekengraf, Lager, Lagerstätte eines Tieres
N.-Sessau n. U., der Haufe: skudru pūznis, = sk. pūlis, der Ameisenhaufe U., Mar.: kâ skudrītes siliņā lielu pūzni (Var.: pūli) savilkušas BW. 34218. kur tik ciņuos uodžu bari savus pūžņus cē̦luši MWM. X, 257;

3) fig., miega pūznis (pũzna Līn.), ein verschlafener Mensch, eine Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, apiet savu rudzu lauku; kas bij kāda miega pūzne, i[r] ap dārzu neapgāja BW. 32550 var. es jau tevi neprecēšu, tādu slinku miega pūzni 15235. miega pūžņi, vai celsities? saule jau gabalā! LP. IV, 128; niķu pūznis, ein nückischer, launischer Mensch LP. I, 138. Zu pũt (s. dies) und an. fúke "Stank" (s. Persson Beitr. 465 f.) resp. li. pũz[d]nis "faulendes Holz" in Dusetos n. PFB. LXV, 321.

Avots: ME III, 453, 454

re̦tu, re̦tum, re̦tumi, re̦tumis U., Ronneb., re̦tums, re̦tumš, re̦tumiem, Adv., selten; undicht: man bij re̦tu nauda Seewald. re̦tu viņu dabūja redzēt Purap. krūmiem auga me̦lni alkšņi, re̦tum (Var.: re̦tums) vien uozuoliņi; pulkiem jāja kalpa puiši, re̦tum vien saimenieki BW. 14247 var. re̦tum (Var.: re̦tums, re̦tumš) auga gudri vīri, re̦tum re̦sni uozuoliņi 31359. tikai re̦tumi nāca sakarā ar tām pe̦rsuonām A. XI, 474. tas nuotiek re̦tumis U., das kommt selten vor. vīnu re̦tums dzer BW. III, 1, 73. tieksmes un dziņas... tikai re̦tums vairs uzliesmuoja Veselis Saules kapsē̦ta 56. viņa smējās tikai re̦tumš C. T. R. 32. ik˙dieniņas kājas āvu, re̦tumš galviņ[u] sukāju BW. 1011 var. re̦tumš tāda sava māte, kāda man sveša māte 4198 var. tā atnāks re̦tumiem 269, 3. ar nāburgu (alu dzēru) ik dieniņas, ar bāliņu re̦tumiem 19555. viņš tikai re̦tumiem nuo turienes izgāja Vēr. v. J. 1903, S. 21. tikai re̦tumiem zivs paplunkšināja niedrājā Blaum.

Avots: ME III, 515

riests, riesta, riestus, Pl. riesti (häufig in der Verbind. mit laiks gebraucht, z. B. riesta l. Wolm., riestas l., riêstu ² l. Karls., rìestu ² l. Erlaa, auch rieksta ² l. Golg., riekstu l. Lub.), die Brunstzeit, Falzzeit der Vögel, Hasen U.: zaķu saime ve̦d... riẽstu: tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. medņi iet riekstā (falzen) Celm., Wessen. kuŗā purvā būs medņiem riestus A. XX, 145. Kāsītis riestā medņus šāvis Upīte Medn. laiki 33. Juris aizgājis uz zināmu riestu purvu, kur ziemā (sc.: medņu) tēviņi bijuši vairāk "ratu vilkuši". riesti "Gebröch, wo sich die Auerhähne in der Falzzeit aufhalten" St.

Avots: ME III, 548

rija (geschr. auch rīja), in Kurl. n. U. meist der Plur. rijas, die "Riege", die Korn-, Getreidedarre: riju (rijas, rijā) kult, in der Riege dreschen : pieci, seši riju kūla, viens pats dzirnas ritināja BW. 28766, 2. kad celies rijas kult 26069, 8. iesim, sieva, rijā kult! 26962, 1. saimenieks rijā vētī pūŗus Nigr. laiks ir sērt, jau rija kūp Rainis. uz rijām iet Mag. XIII, 2, 44, zur Riege gehen. puisis gribēja pakārties un nuogāja uz rijām JK. V, 1, 66. - de̦be̦su rija, das Gefilde der Seligen: ja cilvē̦ks pasaulē dzīvuojuot labus darbus darīja, tad dievs viņu pēc nāves uzņēma mūžīgā gaismā "de̦be̦su rijā".... de̦be̦su riju... duomāja augstu, augstu zilajuos debešuos Infl. n. Etn. I, 26. Nebst li. rija Tiž. 1, 97 und Liet. pas. II, 328 (woraus wohl wruss. рея) und schwed. ria

wohl aus dem Finnischen (vgl. estn. riha

und liv. rī), s. Thomsen Beröringer 276 und Kalima WuS. II, 183.

Avots: ME III, 523

rika U., Karls., Serbigal, Erlaa, Laud., Wolm., Lasd., Bers., Fest., Schwanb., Annenburg, Mitau, Wain., Schwarden, Dond., Salis, riks L., Lind. n. U., Serbigal, Ronneb., Golg., Mar., Neugut, eine grosse (rund um den Laib geschnittene Mag. XIII, 2, 67) Schnitte Brot U., Spr., Mar.; "puse nuo aprikas" Erlaa; ein Butterbrot Spr.; Brot mit Butter und Milch bestrichen Kokn. n. U., "ar pavalgu apsmē̦rē̦ts maizes gabals" Serbigal, Laud., Lasd., Bers., Fest.: ganuos gāju, rikus (Var.: rikas) ēdu BW. 9914, 2 var. nu ve̦d... saimenieci,... plāna rika (Var.: plānas rikas) griezējiņu 18659, 3. kalst maizes riciņš neapē̦sts MWM. XI, 214. brūte pasniedz par uzkuožamuo riku plāceņa BW. III, 1, 23. sniega rika, Schnee und Eis zusammengebacken, der im Pferdehufe eingeklemmte Schnee Bergm. n. U. Nebst riksna I, raicît, riecenis, raika, raiks, *reika II, riekt ² , cymr. rhwyg "Bruch", ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne, Reihe, ahd. riga "Linie", norw. reig "Zeile" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 344 zu gr. ἐρείχω "zerbreche" resp. ai. rikháti "ritzt", rēkhā "geritzter Strich"; vgl. auch Persson Beitr.839 f., Boisacq Dict. 274 und Būga KSn. I, 66.

Avots: ME III, 524

sabiņas, der Ertrag der eignen Arbeit Oppek. n. U.: sabiņu lini, im eignen Felde gesäter und selbstbearbeiteter Flachs Mar. sabiņas ēdējs, einer, der selbst für sein Essen sorgt (ein Knecht, der nicht vom Wirt bekostigt wird) ebenda. saimniekam deva sabiņas (atsevišķi ēst, lai saime nere̦dz) Mar. Auf Grund einer dem slav. sobě apr., sebbei "sich" entsprechenden Form entstanden? Oder entlehnt aus r. cóбина "coбь, пожитки, нажитки, достоянье" Zu Gunsten einer Entlehnung spricht entschieden das o in sobiņas Mar. "etwas, was jem. für sich besitzt".

Avots: ME III, 593

sadzîvuôt,

3): viņš visu mantu ar blēdību sadzīvuoja AP. viņa bē̦rnu sadzīvuojuse ar saimenieku ebenda; ‡

5) lebend erschöpfen (verbrauchen):
bē̦rnu kārtā tapa un tâ sakuot sevi sadzīvuoja Latv. vēst. instit. žurn. III, 115; tragend beschädigen: savu gaišuo uzvalku tu vakar esi vare̦n sadzīvuojusi Janš. Līgava II, 193. ‡

6) erfahren:
ve̦cs cilvē̦ks, kas daudz sadzīvuojis, ein alter erfahrener Mann Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês: labi s., freundschaftlich leben Stender Deutsch.-lett. Wrtb.; sich einleben (?): ar tiem s. Vidzemes muižniekam nācās grūti A. Upītis Laikmetu griežos II. 52. ‡ Subst. sadzîvuôšana, das Zusammenleben: dzer labu mīlīgu sadzīvuošanu! BW. 25743.

Avots: EH XVI, 407

sadzîvuôt, sadzîvât,

1 ) intr., zusammen leben; sich vertragen, gut miteinander auskommen; zugleich erleben
Für. I (unter dzīvuot): viņi sadzīvuoja labi kuopā RKr. VIII, 2. es gribu sadzīvuot ar katru MWM. X, 304. ar savu māsu ļuoti mīļi sadzīvuojis LP. I, 119. laulātais pāris vē̦lāk labi nesadzīvuoja BW. III, 1, 75. vai tad nu es ar kādu nee̦smu sadzīvuojis? A. v. J. 1899, S. 294;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit leben:
es tur sadzīvuoju divi nedēļas, ich brachte dort zwei Wochen zu U. pieci gadi sadzīvuoju (Var.: nuodzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31085, 2 var. dievs, duod mūsu ķēniņam simtu gadu sadzīvuot (Var.: nuodzīvuot)! 32821 var. nepilnu gadu viņš sadzīvuoja sādžā Muižn. per. 32. vedēji sadzīvuo tur līdz uotram vakaram BW. III, 1, 56. nu sākās īstās dzīŗas; sadzīvuoja deviņas dienas uz tiem priekiem LP. IV, 74. kâ nu sadzīvuošu savā vietiņā? Kaudz. M. 9;

3) tr., (lange) lebend resp. arbeitend erreichen, erlangen, bekommen:
kad guodam sirmus matus sadzīvuojis Altr. asins zieds 6. līdz jaunā dzīvē būšu tikdaudz sadzīvuojusi, ka pati varēšu apaust visas vajadzības Janš. Prec. viesulis 36. dzīvājuši, dzīvājuši un sadzīvājuši jau trīs dē̦lus Pas. IV, 456;

4) tr., eine Arbeit zu Ende führen
Dond.: mēs šuodien sadzīvuojām sienu. kad jūs ābuoliņu sadzīvuosit? Refl. -tiês, zu nahen Umgang haben, sich geschlechtlich vergehen U.: Marija ar jaunkungu sadzīvuojusies Kav. ja puisis ar meitu "sadzīvuojušies", tad tiem... bijis jāsēd baznīcā uz "kaunakrē̦slä Etn. III, 127.

Avots: ME III, 622

sagaũduôt,

1): kad saimenieks kur aizgāja, tad, suns visu laiku sagauduoja pa māju AP.; ‡

2) heulend erlangen, zustande bringen, heraufbeschwören:
vējš tikām gauduoja, kamē̦r sagauduoja lieta Lis.

Avots: EH XVI, 408

šaime L., Dondangen n. U., šaima Bielenstein Holzb. 570, 575 (aus Dond.), ein Strick von Bast. Leskien Nom. 427 vermutet Entstellung (in livischem Munde? oder nach Le. Gr. § 91 c?) aus *saime (zu siet "binden"); vgl. aber auch šeima.

Avots: ME IV, 1

sàimniẽks, sàimenieks PS., C., sàimenieks ² Golg,, KL, Schwanb., Selsau, Heidenfeld, Meiran, Prl., Aahof, saîmeniêks ² PlKur., saiminieks Dunika, Švābe Drustu pag. tiesas spr. 4, 28, sàiminieks ² Warkl., Sussei, fem. sàimniẽce, sàimeniẽce, sàiminiẽce, (mit iê ²⁾ Dunika, sàimnîca Serbigal, sàimenĩca PS., C., sàimenîca ² Lis., sàimenīca ² Prl., Bers., Selsau, Kl., Golg., sàiminīca ² Warkl., Sussei, saiminīce Pas. III, 456, saimenica Heidenfeld, saimniecene Manz., der Wirt, der Hausherr; die Wirtin, die Hausfrau; auch: der Oberknecht Wohlfahrt n. Etn. III, 74; der Inhaber einer Sache: Sprw. saimnieka acis vairāk padara nekâ kalpa ruokas. kāds saimnieks, tāda saime. saimniece ar padusi vairāk izne̦s, nekâ saimnieks ar ve̦zumu. laba saimniece ir mājas atslē̦ga. kad saimniekam darba trūkst, tad ve̦lnam ellē muoku trūkst (d. h. der Hauswirt hat immer vollauf zu tun). kâ klēts bez atslē̦gas, tâ māja bez saimnieces Kaudz. M. 57. guli, guli, saimeniece (Var.: saiminiece; saimenīca), tavi darbi padarīti BW. 32583, 1. es glabāju šuo lietu, kamē̦r atruodas saimnieks (der Inhaber) Libek Pül,tis 51. vienas dienas saimnieks (saimniece), wer unbedachtsam, verschwenderisch wirtschaftet, ein verschwenderischer Mensch überhaupt Etn. IV, 78: brālīt, tava līgaviņa vienas dienas saimeniece: ik dieniņas silta maize . . . BW. 27091. es savam bāliņam vienas dienas saimeniece Ld.7560. Anna . . . e̦suot tāda pate slinka un kāra, tāda pate . . . - vienas dienas saimeniece Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 635, 636

III sāts: auch (sãts, -s) AP., N.-Peb., Ramkau: vienu sāti tur biju Ramkau. vēl ir tāda s. līdz pusdienai AP. par tādu sāti tik vēl nāce saimenīca ebenda. tādu sātiņu padzīvuojās pie manis ebenda.

Avots: EH XVI, 473

savīžuôt,

1) mit Bastschuhen, unschön (die Füsse) bekleiden
Adsel, Fehsen: saimenieku meitiņām kurpes saka knipu knapu,... juostas gali žvingu, žvangu; kalpuonīšu meitiņām rullu bikš.., - ar vīzēm savīžuotas BW. 5726, 6;

2) "Bastschuhe
(vîzes) anhabend, ungewandt zusammenkommen" Adsel, Nötk.;

3) "ohne Not zusammenkommen"
Druw.;

4) mit schmutzigen Füssen beschmutzen (die Diele)
Druw., Aahof;

5) "sabrist": puika savîžuojis kājas Golg.;

6) "pavirši padarīt" (mit î ² ) KL - Dselden;

7) "= nùomĩdît 1, nùobradât 1": zirgi savĩžuojuši rudzus Bixten. Refl. -tiês, Bastschuhe langsam anziehen: tas nevar vien savîžuoties Smilten.

Avots: ME III, 790

savvalnes Lubn., savvaļņi, savalnes U., Lubn., Laud., Bers., Adsel, savàlnes AP.,

1) Nebenfelder, Felder, die nicht der Wirt besät, sondern der Knecht
U., ein besonderer Teil an Land und Aussaat, das der Knecht vom Wirt bekommt (savalnes Golg.) Mag. IV, 2, 153; = bandas U.: savalnes... apzīmē atsevišķi nuodalītu zemes gabaliņu dažu pūrvietu lielumā, kuŗu atduod sēt un pļaut saimnieku ģimenes luoceklim vai kalpam Dz. V. vienā stūrī mazs savvaļņu tīrumiņš Saul. III, 51. puišiem ir bandas, savvalnes Lubn. uz savalnēm dzīvuot Vank., statt des Lohnes savalnes bekommen. savalnes sēt N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Bers., etw. (z. B. Flachs) für sich, extra säen. savaļņu (Adsel, AP., savàļņu Drosth., savàļņu ² Erlaa), savvaļņa (Stomersee) od. savalnes (Lubn.) lini od. savàļņi ² Stom., in einem übriggebliebenen Felde od. an einem Feldrande zuletzt gesäter Flachs, den der Knecht für sich behalten darf. savàlnēm iesēja linus AP.;

2) Nebenverdienst
U.; "kaut kas pašam par sevi" N. - Peb.: viņš jau savalnēs vien visu gaļu apēda, saimē ne˙kā nedabū AP. paēdis pie saimes galda, saimnieks savā galā vēl ē̦d savalnes N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378. - paturēt kaut kuo iegūtnēm jeb savalnēm, als Übergewinn behalten;

3) savaļņu baznīca, eine Filialkirche
U. Zu savs . vaļa.

Avots: ME III, 793, 794

sẽ̦ta Wolm., PS., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦ta ² Preili, Nerft, Kl., Prl.,

1) sētiņa Spr., Saikava, Lis., Gr.-Buschh., der Zaun
Manz. Lett. (aus Wallhof), L., U., Salisb., Burtn., Seyershof, N.-Peb., Ramkau, Serben, Drosth., Ronneb., Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, A.-Laitzen, Alswig, Annenhof (Kr. Walk), Ranzen, Adsel, Wolm., Plm., Sessw., Bers., Lubn., Festen, Fehteln, Marzen, Oselshof, Kreuzb., Setzen, Gotthardsberg, Homelshof, Pernigel, Sussikas, Ulpisch, Ruhtern, Treiden, Schmarden, Baldohn, Ellei, Ekau, Kr.-Würzau, Lemburg, Fossenberg, Alschw., Wirginalen, Treiden: Sprw. kur bieza sēta, tur sniegs me̦tas; unbekannt in dieser Bed. (dafür žuogs) in Matkutn. aiz sē̦tas iet, gehen, um seine Notdurft zu verrichten;

2) das Bauernhaus
Manz. Lett., das (umzäunte L.) Bauerngesinde, der Bauernhof U., Spr., Kreuzb., Bers., Saikava, Lis., Gr.Buschh.; ein Gasthof Salisb., Gold., das Dorf Spr.; in allgemeinerer Bedeutung - das Heim überhaupt Mag. XX, 3,178: sē̦tas saimenieki BW. 32353, 4 var. panācu māsiņu tautieša sē̦tā 13649. nepārduošu vis sè̦tas ² ! Gr.-Buschh. ceiies pi laika augšan un ej sē̦tā! Manz. kas tanī sētā (in diesem Gesinde) dzīvuo? kam sē̦tas? in welches Gesinde (gehörst du) L. viņas sē̦tas gailis LP. VI, 74, der Hahn des Nachbargesindes. ar citu sē̦tu meitām Janš., mit Mädchen aus andern Häusern, Gesinden. ej, tautiet, kur iedams, nāc sē̦tā vakarā (kehre am Abend heim)! Biel. 2165. kas duos sẽ̦tā (Var.: mājās) tās labas diēnas? BW. 26157, 1. vakarā ... viesi aizbrauca uz sē̦tu (nach Hause) Pas. IV, 168 (aus Atašiene). Sprw.: kâ sē̦tā redzi, tâ ciemā dari!

3) der Hof
(pagaims) Iw., Deg., Matkuln (s. auch Mag. XX,3,178); "laidars" Dunika;

4) in genitivischen Verbindungen: sē̦tas (sētiņas Wid., Lub., Aps.) gaļa, das Zwerchfell
Karls., Dond., Drosth., Konv. 2 447: sē̦tas gaļa škip sirdi nuo piaušiem un kuņģa Dond.; sē̦tas māja, ein Haus, das sich im Hof (nicht an der Strasse) befindet; sē̦tu meita, eine Magd im Bauerngesinde (im Gegensatz zu muižas m., die Magd auf dem Gute) Apsk.; sẽ̦tas putns, der Hänfling U.; sē̦tas vārds, ein Spitzname: sauc viņu sē̦tas vārdā un ne Citādi Ahs. Nach Būga KZ. LII, 251 und KSn. I, 129 zu stet "binden" (li. sėta "płot" bei Miežinis, das Büga aus der lebendigen Sprache unbekannt war, ist wohl aus dem Le. entlehnt). Eine Wurzelform sē- konnte aber neben sēi- atlenfalls nur in der ide. ürsprache aufkommen, und da wäre es sehr auffällig, dass die Wurzeiform sē - gerade nur in le. sē̦ta erhalten wäre. Da sē̦ta sich in der Bed. teilweise mit sāts "deckt" (vgl. z. B. pilsē̦ta = pilsāts), so dürfte es (mit ē, aus ā; zum Lautlichen vgl. Mẽ̦traine) zu sāts gehören.

Avots: ME III, 832

sir̂dîgs (li. širdìngas "herzlich"),

1) eifrig; mutig
U.: brāļi sāks jau sirdīgi strādāt LP. VII, 1061. Pēteris cē̦rt ar˙vienu sirdīgāki rudzuos Purap. Kkt. 7. nuo lielas, sirdīgas mīlestības Manz. Post. I, 437. piesauc dievu sirdīgi labas izduošanās pēc Glück I Mos. 25. duomājiet sirdīgi nuo visiem viņa brīnumiem! I Chron. 7, 9. ar sirdīgu lūgšanu II Chron. 6. guodīgi darbi, kuo viņš sirdīgi padarījis Makkab. 16, 23. tā lūdzam mēs tevi sirdīgi (herzlich) Fürecker;

2) heftig, zornig
U., Wolm., Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern: Sprw. sirdīgs kâ pūce (ērce). sirdīgi kâ traki vilki un lūši Kra. Vīt. 116. mums sirdīgi suņi - kuodīs kājās Br. sak. v. 179. man sirdīga saimeniece BW. 13760. maizes lūdzējus sirdīgi atraidījusi LP. VI, 139.

Avots: ME III, 843

šķaũnacis Ermes, Karls., (mit àu ² ) Golg., Gr. - Busch., Lis., šķaûnacis C., Smilt., šķaunacis U., RKr. VIII, 104, šķàunece ² Saikava, šķàunice ² Buschhof, šķàunaks ² Altenwoga, šķaunats U., Rkr. VIII, 104, šķaunete AP., Bers., Erlaa, šķaũnadzis Brucken, šķaûnadzis C., šķaũnadze Barbern, (mit àu ² ) Altenwoga, Kroppenhof, Lubn., Meiran, Warkh., šķaunacu zivs Konv. ² 3595, der Karpfen (cyprinus carpio L.) RKr. VIII, 104; der Alant (leuciscus idus): pie karpu jeb šķaunadžu saimes piederīgas zivis Konv. ² 1647. kad sāks nērst līdakas, plauži, šķaunadzes un citas lielas zivis Latgalits 1922, V, 2 _3. Vgl. auch skaunacis.

Avots: ME IV, 22

šķir̃stît (li. skìrstyti "fortgesetzt scheiden") C., Iw., PS., Wolm., (mit ìr ² Kl., Prl., -u, -ĩju, freqn. zu šķir̃t, auseinander machen, teilen U.; (im Buch) blättern U.: tauta sevis šķirstīt neļauj: vai visi kuopā, vai ne˙maz Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 4. gāju puišus šķirstīdama, saimenieka me̦klē̦dama BW. 9385. matus šķirstīdams 10934 var. viņš šķirstīja savu... bārzdu MWM. X, 885. zē̦ni bij šķirstījuši kalendārī lapas A. v. J. 1896, S. 356. Refl. -tiês, sich teilen, auseinandergehn: egles zari aiz vēsmiņām šķirstījās Lautb. Luomi 94.

Avots: ME IV, 45

šķùrstît ² Bers., Golg., Gr. - Buschh., Kl., Lis., Lös., Lubn., Meiran, Saikava, Selsau, Schwanb., šķurstît Oppek. n. U., Spr., Celm., Druw. n. RKr. XVII, 77, Memelshof, ("auseinandermachen, teilen") Mag. IV, 2, 142, = šķirstît, šķurinât 2: matus, linus, grāmatu. vai nāc matus šķurstīdams BW. 10934 var.; 15231, 5. bāleliņi iet ābuolu šķurstīdami (Var.: šķirstīdami) 13413. gāju puišus šķurstīdama, saimenieka gaidīdama 9385 var. eimu uošus šķurstīdama, uozuoleņu me̦klē̦dama Sussei n. FBR. VII, 151. guovs, ausis šķurstīdama Laicēns Ēmigrants 164. citi ausis šķurstīs B. Vēstn. škurstît oder škurstêt Oppek. n. Mag. XIII, 24, beschmutzen (von Büchern, die in Kinderhände geraten sind; eigentlich also: blättern); abwehrend, absagend (den Kopf) schütteln Nötk. Refl. -tiês, sich teilen, sich auseinandermachen: kas tur nāca pa jūriņu? niedres vien šķurstījās BW. 30789. šķiesnas vien šķurstījās 12240, 1 var. visi meži šķurstījās VL. aus Lös. Wohl aus skurstît + šķirstît.

Avots: ME IV, 55

slapinât (li. šlãpinti) Dunika u. a., tr., nass, feucht machen: ūdris savu smuku spalvu ūdenī slapināja BW. 12433. lietus nāce, nu tas mani slapinās (Var.: slacinās) 14178. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja (welches Tränen hervorrief)? 1008. - slapināmā putra, Fettgrütze Dond. - slapinām[ai]s Ahs., Dond. (gespr.: slapnams), eine Tunke aus saurer Milch und Sahne: saimei pusdienā būs sausi rāceņi ar izce̦ptu siļķi un slapināmu Ahs. - Refl. -tiês, sich nass, feucht machen.

Avots: ME III, 916

slincinât, tr., faulenzen lassen: nevarējuši vis ... bē̦rnus pa skuolām tile̦nāt un slince̦nāt, kamē̦r pašiem ve̦ciem galu galā nav ne˙viena palīga saimeniecībā Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 932

spìets ² : auch Pilda, (mit ìe ) Burtn., (mit iê ² ) AP., Dobl., Jēkabnieki, Stenden, (mit ie) Lng.; "bišu saime" Stenden: cik spiêtu ² jums ir?

Avots: EH II, 555

‡ sprāksle "?": saimenīca, kuoka s., ēd sivē̦nu silītē Tdz. 52355.

Avots: EH II, 558

strèbt (li. srė˜bti "schlürfen") Serbigal, AP., Neuenb., Wolm., strèbt ² Nerft, Kl., Prl., strêbt ² Ruj., Salis, Līn., Iw., Kurs., strēbt U., Praes. strebju od. strèbju Ermes (hier neben dem Imper. streb!), strêbju ² Salis, Widdrisch, Kurs., strēbju U., Praet. strèbu, strebt U., strebju, strebu, tr., intr., schlürfen, löffeln, mit Löffeln essen U.: strebjat zupu! Kaudz. M. 50. Sprw.: kas karstu strebj, sadedzina lūpas. kas ātri strebj, tam mute de̦g od. ātri strē̦bdams sadedzina lūpas. streb, skruoder, putra laba! RKr. VI, 746. pats tādu putru savārījis, lai strebj! Etn. IV, 42. strebjamais,

a) = strēbiens 2: vienā ruokā... baltu strebjamuo Blaum. Pie skala uguns 178;

b) das Maul, die Fresse:
ja kuo saka saimenīca, duod pa putras (pašu Etn. II, 31) streb[j]amuo BW. 28877 var. Refl. -tiês, zur Genüge löffeln, schlürfen: es tā piena strē̦busies, brizdu brazdu kaņepēs BW. 32581. - Subst. strèbšana, das Schlürfen, Löffeln; strè̦bums, das beendete Schlürfen, Löffeln; strèbẽjs Spr., strè̦bājs, wer löffelt, schlürft: griķu putras strē̦bājiņi BW. 13077 var. karstas putras strēbējs Turg. Muižn. per. 78, ein Hitzkopf. Zu li. sruõbti, gr. ρ'οφεῖν "schlürfen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 704, Trautmann Wrtb. 294, Boisacq Dict. 844.

Avots: ME IV, 1087

‡ sukrene,* das Bonbon: saimes galu pacienāja ar sukrenēm I. Leimane Latvju mēnešr. 1942, 235.

Avots: EH II, 601

suseklis,

1) eine Bürste (aus Schweineborsten
Bielenstein Holzb. 706, Dond., Windau, Salisb.), eine Hechel Bielenstein Holzb. 373; ein Pferdestriegel Windau; die Wolltocke Kalzenau n. Bielenstein Holzb. 372: galvas suseklis, Kopfbürste U., Memelshof, Wolm.; drānas suseklis, eine Kehrbürste Manz. Lettus; linu suseklis Mērn. l. 21, Memelshof. agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapti un tad tik vēl klāt palikušās uz susekli nuosukāja Etn. III, 89. sukā villu ar ruokas suseklīšiem Vēr. I, 1453. ar susekli sukā galvu Dunika. saimeniece, glabā savu suseklīti! nu sanāca... susekliņa zadzējiņi; rītu... visiem mati jāsukā BW. 33451. susekli durt, ein Sgielchen Etn. III, 188; vilnas suseklis Lis., Golg., = kārstuvis;

2) eine Kratzbürste, ein zanksüchtiger Mensch
Nigr.; susekļa kāts, ein Zorniger Gr. - Buschhof;

3) suseklīši U., Etn. II, 82, suseklīte RKr. II, 69, Birsman, die Kornblume (centaurea cyanus);
suseklītis, eine Art lychnis. Etwa (vgl. Bielenstein LSpr. 1, 151) assimilatorisch aus *suceklis (zu sukât)?

Avots: ME III, 1125

I tàlka Drosth., Neuenb., Wolmarshof, (mit àl ^{2) ,} Kl., Meiran, Sonnaxt, Warkl., (mit alˆ ²⁾ Autz, AP., Bershof, Dunika, Gr.-Essern, Katzd., Kurs., Mesoten, Nigr., N.-Bartau, Ruj., tal˜ka Bl. (li. talkà "zusammengebetene Arbeitsgesellschaft", r. толокá "Bestellung der Bauern eines Orts für einen Tag zur Landarbeit"), Mag. XIII, 2, 55, tàlks ² (r. тóлокъ "Stampfe") Prl. n. FBR. VI, 94, Adl., Bers., Saikava, Selsau, Tirsen, talˆks ² Arrasch,Dond.,Gramsden, Iw., Jürg., Kandau, Līn., AP., Stenden, Wandsen, talks Nötk., tàlkus Drosth., talkus Bielenstein Holzb. 288, eine (gew. nicht länger als einen Tag dauernde) Arbeit auf dem Lande, zu der freiwillige Arbeiter aus der Nachbarschaft geladen werden, die dafür keinen Lohn bekommen, aber am Abend bewirtet werden; eine solche Arbeitergesellschaft; der Abendschmaus nach einer solchen Arbeit (talka oder talks nach L.: Aufgebot der ganzen Bauerschaft zu einer Hofesarbeit) : talkū iet U., zu solcher Arbeit und solchem Schmause gehen. talku turēt U., solchen Schmaus für die Arbeit veranstalten. talkuos lūgt Kl. bij manam bāliņam treja talka vasarā: rudzu talka, miežu talka, apenīšu šķinamā BW. 28412, pazīstami bij siena talki, linu talki, mē̦slu vešanas talki, malkās un žagaru talki un citi Kaudz. Vecpiebalga 47. bijis baļķu talkus LP. VII, 326. nuoskumusi talka mana BW. 785. šuodien bija liela talka, rītā celšu vēl lielāku 6319, 1. pārnāk talka dziedādama, linu druvu nuoplūkusi 637, 3 (Band I, S. 846). bāleliņi ar talkiem vien dzīvuoja: talkiem (Var.: talkā) pļāva miežus, rudzus . . . 28412, 4. visu dienu talku pļāvu, talkus māti neredzēj[u] 2851 1. pruoties, talkas māmuliņa (Var, : nama saimeniece), kuo vajaga plūcējām! 28479. talkās iešana un braukšana Etn. III, 76. talkas nav duomājamas bez ruotaļām, dejām un apdziedašanās II, 182 (hier und Konv. ² 4108 noch weitere Notizen über die talka). jānāk uz talku Deglavs Vecais pilsk. 8. wenn es urspr. wie noch poln. tłoka - ein Gedsänge, eine Menge bedeutete, nebst li. tel˜kti "eine talkà zusammenbitten", susitel˜kti "sich zur talkà versammeln" zu aksl. tlěšti, r. толóчь (prs. толкý) "stossen, stampfen", Kymr. talch "granum contritum", li. aptìlkęs žmogùs "durchtriebener Mensch" u. a., s. Trautmann Wrtb. 321 f., Būga PФB. LXXV, 150, Leskien Abl. 349; die Bed. von li. tel˜kti muss in diesem Fall sekundär, durch talkà beeinflusst sein.

Avots: ME IV, 127, 128

tiek (li. tíek "soviel"),

1) = tik, soviel U., (mit ìe ² ) Kr., (mit iê ² ) Segewold: uotru tiek St., noch einmal so viel;

2) (Konj.) während:
tìek saime ē̦d, pats saimnieks strādā Raiskum;

3) nur L. Ableitung von tas; vgl. Le. Gr. 465.

Avots: ME IV, 209

I tĩtît Bielenstein LSpr. I, 395, -u od. -ĩju, -ĩju, trotzen U.; reizen U., Ruj., (mit ĩ) Siuxt; zörgen (mit ĩ) Bl.; verdriessen, Vorwürfe machen Alksnis-Zundulis; drohen Boses zu tun (mit ĩ) MSil.; drillen, vexieren Für. I: dziedādama vien staigāju ļaunu dienu tītīdama BW. 108. sē̦ri dzied mātes meita sērdienīti tītīdama (Var.: sēr dienei spītē̦dama) 146. ēd, māmiņa, cukuriņu tētiņam tītīdama! 2371. brālītim tītīdama (Var.: spītē̦dama) trīs pūriņus tautās vedu 16584, 3 var. gulu, snaužu ... miedziņam tītīdama 7648. saimeniece man tītīja, ka es vīra nedabūšu 22338, 1. bārenīti kaitinādama un citiem tītīdama Janš. Bārenīte 66. "tuo viņai arī vajagä, ļaužu pūlis tītīja MWM. X, 890. Kristaps viņu tītuoši uzlūkuoja Deglavs Rīga II, 1, 102, tâ viņš tuo tīt[a], so drillt er ihn Für. I. Refl. -tiês, sich eigensinnig zeigen U., Ramkau, Ruj., (mit ĩ) C., Ligat, MSil., Nötk., Pe̦nkule, PS., Raiskum, Ruj., Salis, Salisb., Segew., Siuxt, Weissenstein, Wenden, (mit ì ² ) Adsel; feilschen (mit ĩ) Siuxt: bē̦rns tītās PS., Salisb. bē̦rns tītās pret māti, ist gegen die Mutter widerspenstig mit trotzigem Heulen U. bē̦rns tītās uz māti, will durchaus zur Mutter U. tītīties pret tē̦va nuolē̦mumu MWM. v. J. 1897, S. 530. kuo tur nu tik ilgi tīties, - saki, kas jāsaka! Nötk. "nu Miķel!" labinājās pate, "kuo nu tīties!" MWM. VII, 848. Wohl nebst tītinât I zunächst za li. titinti "ptahlen" (bei Bezzenberger BGLS. 332), titinoti(s) "btavieren, gross tun" und (vgl. auch tīdît und tīšām) weiterhin etwa - mit "gebrochener" Reduplikation - zu le. tielêt I und tievêt "nach etwas trachten" und russ. затѣя "Vorhaben, Einfall", затѣвать "vorhaben, im Schilde führen" ?? Die Bed. "necken, reizen" könnte auf det Interjektion tī beruhen.

Avots: ME IV, 208

I trakuôt (li. trakuoti "tollen" Lit. Mitt. I, 328 und III, 297), auch ref1. trakuotiês, tollen, lärmen, Unsinn angeben, rasen U.: ve̦lni ... visādi trakuoja un ē̦rmuojās Dīcm. pas, v. I, 11. negaisi trakuo Aus. I, 49. vēji un vē̦tras lai trakuojas Janš. lai neļauj [sc.: upes] piete̦kām trakuoties Krilova pas. 78. dabas spē̦ki pārgalvīgi trakuojas JR. IV, 26, saime jau vien tagad ar tuo "lepnību trakuo (übertreibt den Hochmut) Kaudz. M. 25. - Subst. trakuošana, das Tollen, Lärmen, Rasen: blēžu trakuošanu Gesangb. 327, 2; trakuotājs, wer tollt, lärmt, rast: līdz kāju iespēris alā, tūliņ visvisādi trakuotāji pretim LP. IV, 200.

Avots: ME IV, 220

ur̃dît C., -u oder -ĩju, -ĩju,

1) (bis zum Überdruss) antreiben
U., anpurren, anspornen, (mit ur̃) Arrasch, Jürg., PS., Smilten, Wolmarshof, (mit ùr ² ) Adl., (mit ur̂) Adsel: citu urda, pats guļ Br. sak. v. 1302. puisis . . . tikai urda savējus, lai brauc pruom LP. VI, 302; jem. (mit acc.) keine Ruhe lassen Gr.-Buschh., Stürzenhof, (mit ur̃) Drosth., Salisb., Schujen, (mit ùr ² ) Adl., Marzen, Ogershof, Saikava, Warkl., (mit ur̂) Adsel, (mit ur̂ ² ) Pe̦nkule; "aiztikt" Saikava; bei der Arbeit abquälen, zuviel beschäftigend Erlaa; hetzen, aufwiegeln Burtn.: saime . . . iesāka Juri urdīt Druva II, 784;

2) wecken
N.-Bergfried, (mit ur̃) Dunika, PS., Salisb., Widdrisch, Wolmarshof, (mit ur̂ ) Adsel: urdīja augšā Toru Jansons Fauni v. klauni 44;

3) "urrr machen, womit der Schreier Abends auf der Weide das Signal gibt, heim zu laufen
(mit ur̃) Bl.;

4) schelten
Peb. n. U., grundlos schelten (mit ùr ² ) Golg.: kuo tu viņu urdī;

5) sticheln, stochern
(bakstīt) Elger Dict. 142, (mit ur̂ ² ) Segew. ("rakņāt"), (mit ur̃) Bauske ("rušināt"): kniebt un urdīt MWM. X, 808. ùrdīt ² auguonu ar adatu Ogershof; (mit einem Stock etwas) bewegen Dunika;

6) rütteln
(mit ur̃ ) Salisb.;

7) "jaukt, vandīt" (mit ùr ² ) Birsgaln;

8) (hinaus) treiben (mit
ur̃) Dunika, (mit ùr ² ) Warkl.: u. kuo ārā nuo istabas, nuo grāvja. Refl. -tiês Schwanb., = rakņāties: viņš urdījās duomās A. XXI, 660. Subst. urdîtājs "kas urda": tu esi nelabuojams urdītājs MWM. v. J. 1897, S. 353. Zur Bed. 4 vgl. allenfalls Solmsen KZ. XXXV, 484 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 182. Ableitung von urr?

Avots: ME IV, 303

vaļĩba,

1) die Freiheit
L.: tauta zaudēja savu vaļību Kundz. Kronv. 11. ciltis dzīvuoja vaļībā Klaustiņš 12. savu vaļību atkal dabūjuši K. Müller R. Kr. 116. viņš sev ņēmis lielu vaļību Schwanb.;

2) die Freiheit, Musse
U.: kalps nu dzīvuo vaļībā (ohne Musse) Saikava. muižas saimei šuodien ir ... vaļības un izpriecas reiza Janš. Bandavā I, 281;

3) die Erlaubnis
U. ("kaum gebraucht").

Avots: ME IV, 465

I vẽlêt, -lu ([mit ē̦] AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Lubn., Memelshof, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt,Stenden, Wandsen, [mit ẽ ] Adiamünde, Dond., Dunika, Pankelhof, PS., Ruj., Salis, Segew., Wainsel) od. -ļu (Glück II. Makkab. l, U., Mar. n. RKr. XVII, 144, Kaltenbrunn, Oknist, Selsau) od. -ẽju, -ẽju.

1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;

2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;

3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;

4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;

5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.

1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;

2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,

1) das Wünschen;

2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,

1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;

2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 ¹ - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.

Avots: ME IV, 556, 557

I viterêt, -ẽju,

1) viterêt A.-Gttenhof, viteŗuôt ebenda, viteruôt, singen (von Vöge1n): bezdelīga viterē Etn. II, 12. putna viteruošana Saul. I, 265;

2) vi" teruôt, schwatzen: viņa viteruoja bez mitēšanas A. v. J. 1900, S. 727. (saimeniece) kâ bitīte viteruoja savus viesus mieluodama RKr. XIX, 143 (aus N.-Bartau);

3) viteruôt "?": zuobi atktājās kâ priecīgi viteruojuošu kla vieŗu kauliņi Daugava I, 557. Zu vītarât, vitrinât I.

Avots: ME IV, 629

‡ vīvêt, = vīvinât (?): (saimeniece) kâ v. vivināja, savus viesus mieluodama Tdz. 53832.

Avots: EH II, 794

vivinât: (saimeniece) kâ vīvēt vivināja, savus viesus mieluodama Tdz. 53832.

Avots: EH II, 791

žagata,

1) žagate Gr. - Buschh., Oknist, Demin. žagatīte BW. 23380 var.; 23592, die Elster (pica caudata L.):
zila, zaļa, raiba žagata Br. 75. me̦lna žagata 76. silā raiba žagatiņa BW. 22806. sila žagatiņa 11555 ver. žagatiņa gaŗastīte 28161. žagata žadzina, čākst Etn. II, 51. - jūŗas žagata Konv. ² 2319, der Austernfischer (haematopus ostralegus L.) Natur. XXXVII, 181; sē̦tas žagata,

a) der Neuntöter (lanius collurio L.)
U. (auch sātu ž.), RKr. VIII, 91;

b) rotrückiger Würger
Karls.;

2) ein geschwätziges altes Weib
Frauenb.: nuo žagatām dzirdējis (von der Verbreitung unberündeter Nachrichten U.) RKr. VI, 825;

3) žagata Kurs. n. A. XI, 84, Frauenb., Siuxt, žagatiņa Grünh., der Pflock hinter dem Kehrholz des Pfluges Manz. 10 Gespr., der Pflock am Querholz des Pfluges L., U., ein längliches Klötzchen, welches keilförmig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben ist Bielenstein Holzb. 473 (Abb. s. S. 468, Fig. 444 f.), ein Hölzchen, das die Pfluggabel an die Femern heranzieht und mit ihnen zusammenhält Angern n. Bielenstein Holzb. 474;

4) ein Teil der Handmühle (der Mahlstock?):
mal maldams, kalpa vīrs! kuo tik ilgi tuoņājies? klusi, klusi, saimeniece! man nuotrūka žagatiņa (Var.: man salūza milnas kuoks) BW. 8076 var.;

5) žagatiņa, majanthemum bifolium D. C. Wenden n. RKr. III, 71;

6) žagatu akmeņi "durchsichtige Steine (Quarz?)"
Aahof. In den Bedd. 1 - 2 wegen des ž- (für z-) anscheinend entlehnt aus. li. žagata "Elster", wozu le. zadzinât II; in den Bedd. 3 - 4 zur Wurzel von žagars?

Avots: ME IV, 786

zupa, auch zupe U., die Suppe; auch zur Bezeichnung anderer Flüssig-, resp. Feuchtigkeit gebraucht: saimei es izvārīju gaļu gaŗā zupā (in viel Wasser), tev tuo pataisīju īsākā zupiņā (mit weniger Wasseŗ kräftiger) Benj. Miglā 25. kuopu zupa Kaudz. M. 40, gemeinschaftliche Speise. smird kâ ve̦ca rutku zupa BW. 13022, 1 var. brūna zupa, kuŗu dažkārt re̦dzam nuo kūtīm... ārā sūcamies (d. h. die Jauche) Mzv. m. 22. kaķe saģiftējusēs ar pīpes zupu Etn. Ii, 147. kad iegriêze, tad visa zupe nāce ārā, nach dem Einschnitt floss der Eiter heraus U. duošu pa de̦gunu, ka tev zupe nāks ārā, ich werde dir auf die Nase (einen Faustschlag) geben, dass dir das Blut herauslaufen soll U. Nebst. li. zupà und estn. supp zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 751

žviku žvikumis, Interj. zur Bezeichnung eiliger Bewegungen: čakla saime iet žviku žvikumis Etn. II, 30.

Avots: ME IV, 845