Paplašinātā meklēšana

‡ jãņstraũts Popen, ribes rubrum.

Avots: EH I, 561

straut (?) Kronw. n. U., strömen. Refl. strauties, straujuos "?": nestraujies pret straumes! Glück Sirach 4, 26.

Avots: ME III, 1083

‡ strauta, = straũts: tur asaras strautām te̦k BW. 8689, 3 var. (aus Kabillen).

Avots: EH II, 584

‡ stràutiniņš ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, stràutinītis ² ebenda, Demin. zu straũts.

Avots: EH II, 585

straũtleja, das Tal eines Baches: atrazdamies strautlejā pie ve̦lē̦tājām Janš. Bandavā I, 56.

Avots: ME III, 1083

straũtmale Dond., Nigr., straũtmãlis Siuxt, der Bachrand, das Bachufer.

Avots: ME III, 1083

straũts: auch Behnen, Blieden, C., Doblen, Lieven-Bersen, Salis, Schwitten, Selg., Stenden, (mit àu) Burtn., Smilt., (mit aû ² ) AP., Kegeln, Lems., Salisb., Seyershof (unbek. in Alswig, Dunika, Heidenfeld, Jürg., Linden in Livl., Lubn., Mahlup, N.-Laitzen, Pilda, Zögenhof); strauta malā ganīdama, strautā metu vainadziņu BW. 6150. strautiņš te̦k dziedādams 5137; eine nicht zugefrorene Stromschnelle Salis; eine kleine Wiese, durch die ein Bach fliesst Siuxt.

Avots: EH II, 585

straũts (li. strautas) Iw., Gr. - Würzau, C., Tr., Siuxt, Nigr., Ekau, Bershof, stràuts PS., stràuts ² Kl., Prl., Kr., eine Stromschnelle in einem Bach Sessw. n. U., Freiziņ; eine offene Stelle im Winter Salisb. n. U.; (straute L.) ein Regenbach U., Bielenstein Holzb. 636, ein Bach od. kleiner Fluss überhaupt: strauts urdz Austr. kal. 1893, S. 31. strautu avuots (Quelle der Bäche) Glück IV Mos. 21, 15. Nebst ai. srotas- "Strömung" zu straujš (s. dies).

Avots: ME III, 1083

‡ strautupīte, ein schnell fliessender Bach (?): strautupīte strauji te̦k BW. 32190.

Avots: EH II, 585

‡ àizbur̂buļuôt, fort-, hinrieseln, -sprudeln: strautiņš man aizburbuļuoja ātri gaŗām.

Avots: EH I, 12

‡ àizčurkstêt,

1) plätschernd fort-, hinfliessen, -rieseln:
strautiņš pa pļavu aizčurkstēja Schwanb.;

2) fort-, hinfliegen (von einer Schwalbe gesagt):
čurkstīle aizčurkstēja Bauske.

Avots: EH I, 16

‡ àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24

àizšàlkt, rieselnd, brausend wegfliessen, sich entfernen: strauta burbuļi aizšalc A. XVII, 396.

Avots: ME I, 54

attecêt [li. attekė̕ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196. Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

blãvains, fleckig, bläulich, matt: blāvainas dzijas, ungleich gefärbt, stellenweise dunkel, stellenweise hell Strautsel. [blāvains vaigs C.] materiālisma blãvainajā gaismā nevar uzplaukt miera zieds Vēr. II, 98. palika aiz dusmām zils un blāvains Etn. III, 130. [blāvans "blass" Bolwen; blãvans Pernigel, = duļķains.]

Avots: ME I, 312

bur̂bulêt, - ēju, bur̂buļuot (li. (burbuliúoti)

1) intr., Wasserblasen erzeugen:
un lejā strautiņš burbuļuo. azaids, lē̦ni burbuļuodams, kaktā vira A. XX, 648. ūdeņi burbulēja nuo augstām klints gravām zemē. klusām strautiņš burbulē Plūd. Llv. II, 339;

2) tr., sprudelnd bringen:
ak upīte, kad burbulēsi saldu miegu draugam MWM. VI, 172.

Avots: ME I, 352

II čura,

1) die Pfütze, Lache (auch vom Urin der Kinder):
plūda pretī divas asiņu čuras MWM. IX, 659;

2) ein kleines Bächlein, ein Regenbach
[Trik.]: kas nu tas par strautu; tā tik tāda čura Etn. I, 58;

3) (li. čiura), ein Kind, das sich häufig nass macht.

Avots: ME I, 422

čurinât,

1) mit Geräusch fliessen lassen:
guovis slaucu, čurināju BW. 7341;

2) geräuschvoll und langsam braten:
tagad gaļu čurina viesiem [Morizberg, Lös., Burtn.], AP.;

3) intr., auch čurinâties, mit geringem Geräusch langsam fliessen
[Waldeg.], den Urin lassen (von Kindern) [N. - Peb., Gramsden, Posendorf, Ruj., Ermes], Mar. n. RKr. XV, 111: bija dzirdama strauta paklusa čurināšana Kaln. Uo. 113. grāvītis tecēja čurinādamies LP. III, 95. [Auch: (ein Kind) harnen lassen Lös. u. a.]. Vgl. li. čiùrinti "испускать мочу".

Avots: ME I, 422

čur̃kstêt, -u, -ēju,

1) mit geringem Geräusch fliessen, plätschernd rieseln
[čur̂kstêt ² Bielenstein LSpr. I, 72]: strautiņš te̦k čurkstē̦dams. upe urdz un čurkst;

2) kullern:
vē̦de̦rs čurkst;

3) schmoren, bratend zischen:
kad ce̦p gaļu, tad tā čurkst. cepa gaļu, ka čurkstēja vien;

4) ein Geräusch von sich geben, nicht bloss beim Fluss, sondern auch bei einer Bewegung einer Flüssigkeit:
pīpe sāka čurkstēt. viņš iestiga čurkstuošās dūņās;

5) zwitschern:
putniņi, bezdelīgas čurkst; schreien (vom Hahne): kad gailis čurkst, tad viņš re̦dzuot spuokus. [Vgl. li. čiùrkščioti "пѣть"

Avots: ME I, 422, 423

dũduôt [li. dūdúoti "auf dem Hirtenhorn blasen"],

1) intr., kollern:
lai paliek pašu puiši kâ baluoži dūduodami Ltd. 1270. baluodīši strautā dzēra dūduodami BW. 31956, 12. dūdiņa dūduo Etn. II, 51; in dieser Bedeutung auch dũdinât Tr. III, 685; 926;

2) auch vom Gesang des Schwanes und der Nachtigall: gulbis dūduo BW. 8456, lakstīgala dūduo St.;

3) vom Summen der Bienen:
es dūduoju kâ bitīte BW. 10192;

4) auch dūdāt BW. 30894, 1, weinen, flennen (von Kindern)
BW. 27625, 4;

5) blasen auf einem Blasinstrumente, namentlich auf der
dūda (auch dūdât): dūduoja pieci dūdmanīši Vēr. I, 555;

6) schlecht spielen, dudeln
U.

Avots: ME I, 524

dunîgs, brausend, tosend, dumpf tönend: dunīgas atbalsis Sudr. E. metala dunīgā rībuoņa Izgl. 11, 182. [strauts dunīgi od. duni ("hohl ") čaluo Nigr.]

Avots: ME I, 517

‡ III dūzma, der Hauch, Luftzug (?): nuo strauta tuvuma nāca pretim patīkami vē̦sa d: Janš: Dzimtene II ² , 67.

Avots: EH I, 349

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 ¹ ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 ¹ ;992

Avots: ME I, 561

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. ² 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kŗākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūŗi sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620

grava, gŗava,

1) die Schlucht, ein schroffes Tal :
strautiņš te̦k pa dziļu gravu ;

2) eine aucgefahrene Gruft :
gravas ir ceļā izbrauktas duobes St., Selb., Ruj. ratu grava, Wagengeleise Ruj. n. U. ;

3) die Menge, der Haufe :
saredzējis sila malā lielu gravu apslē̦ptas mantas LP. V, 231. In Ahs. "vēmekļu čupa". Zu gŗaut, [woher auch das ŗ. - Būga zitiert Aist. Stud. 64 aus Daukant ein li. greva (wohl aus * griava)].

Avots: ME I, 641

guģuôt, gūguôt, guģêt, -ẽju,

1) intr., girren:
dui baluoži strautā dzēra, abi dzēra guģuodami BW. 31955, 3 (Var.: gūguodami, dūduodami 16715; 10627, guģējuot 9965, ģuģuojam 9589). lai palika pašu puiši kâ baluoži guģuojam RKr. XVI, 151;

2) murmeln, schwatzen:
viesi, jautri smiedami un gūguodami... Purap.;

3) klagen, sich grämen,
[guģuôt, schnucken, weinen Mag. VIII, № 2282, aus Nerft]: guģuodami, sē̦ruodami nuo māmiņas vien dziedāja BW. 3990. Refl. -tiês,

1) missmutig murmeln, sich beklagen
Ahs.: dē̦ls guģējās, ka nevaruot laimīgs būt LP. I, 122. tautu meita guģuojās (Var.: guģināja, gūguojās, gaudājās), vainadziņš ausis grauza BW. 24272. viņs ar˙vien par tuo uz manim guģuojās A. XIII, 492;

2) betrübt sein
Tals.

Kļūdu labojums:
9965 = 9969, 3 var.

Avots: ME I, 676

‡ ìečaluôtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu murmeln (schwatzen) anfangen: tieksme... ie. kâ strautam Virza Straumēni3 213.

Avots: EH I, 507

II irgt [oder * irdzêt?], prs. irdzu,

1) sprudeln, rieseln, murmeln, plätschern
AP.: strauti iz purvainās zemes irdz MWM. X, 579. kâ lāses, lietum irdzuot... D. izgaist kâ vilnis, kas krastmalā irdz JR. V, 122;

2) sprudeln, geläufig sein:
tam valuoda irdz A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 710

izgaruôt,

1) intr., ausdünsten:
par izgaruošanu nuosaucam garaiņu rašanuos nuo mitriem ķermeņiem. ūdens izgaruodams atņe̦m apkārtnei siltumu Strautzel;

2) = izgarēties: pirts nebijuse izgaruojusi labi LP. VI, 830;

3) verschwinden, verfliegen (wie der Dunst):
raganai burvības spē̦ks izgaruojis LP. VII, 658;

4) tr., ausdunsten, aushauchen, verbreiten:
viņas gaišie mati izgaruoja siltu arōmatu Vēr. II, 159. Subst. izgaruõjums, die Ausdünstung: cilvē̦ku izgaruojumi.

Avots: ME I, 736

izpliñkš(ķ)inât, tr., klimpern: uz klavierēm kādu meldiju Strautsel.

Avots: ME I, 783

izpliñkš(ķ)inât, tr., klimpern: uz klavierēm kādu meldiju Strautsel.

Avots: ME I, 783

izšļakstinât, izšļakstît, tr., herausspritzen: krupji izšļakstina arī mīzalus, kad viņus vajā Konv. ² 2023. Refl. - tiês, intr., herausspritzen: siekalas straukā krītuot neizšļakstās Strautz.

Kļūdu labojums:
2023 = 2029

Avots: ME I, 812

izvît [išvýti, ksl. izviti], tr., windend, flechtend verbrauchen: viņš vaiņagā izvija visas puķes. Refl. - tiês,

1) sich winden, sich schlängeln:
lielā luokā ap viņām izvijās strauts MWM. VI, 216;

2) entschlüpfen:
jaunava viegli izvijās pa durvīm MWM. XI, 183.

Avots: ME I, 831

I kal̃dinât,

3): strauti kaldināti le̦dū Janš. Dzimtene V, 347; ‡

4) "in Eisen gefangen halten"
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fangen").

Avots: EH I, 577

ķivelis, ein Vogel: ķizu, ķizu ķiveļam, strautā dzert nedrīkstēja; citi putni aku raka, tu staigāji le̦lluodams BW. 2605.

Avots: ME II, 387

klaù [auch: klaũ!], verkürztes klàusi, horch! iz upēm un strautiem, klau, balsis sīc Plūd.

Avots: ME II, 214

kluñkstêt C., Dunika], klun̂kstêt [Kl.], kluñkšķêt [Gr. - Essern], klun̂kšêt, [kluñkšêt Līn.], - u, - ẽju, intr.,

1) schluckern, klunkern, glucksen (von einer bewegten Flüssigkeit in einem umschlossenen Raume)
Smilt., Mar., Nigr.: muca klunkst Smilt. alus klunkst, kad tuo nuo pudeles lej Lub. mucā vēl klunkst putra LD. I, 34;

2) plätschern, murmeln:
strautiņa klunkstēšana Aps.

Avots: ME II, 235

kùleņuôt, kùlenêt, -ẽju, intr., kobolzen, einen Purzelbaum, ein Rad schlagen, sich kopfüber stürzen, purzeln, strauchelnd sich vorwärts bewegen: pagājusi skatīšuos, kâ tas labi kūleņuo Kokn. zaķis kūleņuo Purap. viņa sāka teciņus kūleņuot uz māju Saul. es atstāju mājiņu neapduomīgiem suoļiem kūleņuodams pa kukuržņiem un ve̦le̦niem Skalbe. nuo kalniem virpuļiem sāk puikas kūlenēt Austr. laukmalē kūleņuoja strauts MWM. XI, 60. Refl. -tiês, purzeln, strauchelnd vorwärts zu kommen suchen: pa arumiem kūleņuojās diez kâ pasprucis gailis A. XX, 169.

Avots: ME II, 334, 335

kūlîtiês "?": kad pa strauta līmeni nuo taviem ple̦ciem apaļi gre̦dze̦ni plakdami, kūlīdamies [= kūleņuodamies?] uz krasta bēdza... stari II, 488.

Avots: ME II, 335

lìkumuôt, intr.,

1) sich schlängeln, Krümmungen, Schlangenwindungen machen:
strautiņš te̦k līkumuodams. māk meitiņas riņķus griezt, māk līkumus līkumuot BW. 942;

2) taumelnd gehen:
es līkumuoju biedram pakaļ Izgl. [sētnieks, kas līkumuoja pie vārtiem Leijerk. II, 83 ];

3) mit Umschweifen reden:
kuo līkumuo? liec tik taisni laukā! Līb. Refl. -tiês, sich schlängeln, Schlangenwindungen machen: ceļš līkumuojās manā priekšā B. Vēstn.

Avots: ME II, 488

ļur̂dzêt ² [Līn.], auch [ļur̂dzît ² (?) Gudenieki], ļurgt, brodeln: putra vārās, ka ļurdz vien Gold. [ļur̂dzêt Mar., Trik., Bauske, ļur̃dzêt Schrunden, -dzu, -dzẽjüčaluot": strautiņš, pļāpa ļurdz. In Mar. u. a. wird mit ļ. auch das Geräusch bezeichnet, das beim Gehen mit durchnässten Pasteln zu horen ist: sabridis kājās; tik ļurdz vien!

Avots: ME II, 544

lûzt,

1) pavasaŗos strauts ir pilns ar ūde̦nu, tâ ka lūst Siuxt.

Avots: EH I, 765

ņir̂bêt [auch Lis.], -u, -ẽju, intr., sich rasch bewegen, zucken, flimmern, schillemd glänzen: ņirb kājas krustiski, gar zirgu zirgam ejuot Sudr. E. ņirbēju pļavā kâ taurenītis mazs Kārst. gar abām pusēm ņirb gaŗām me̦lni stāvi AU. strautiņš ņirbēja un čurkstēja uz leju A. XII, 507. saules stari ņirbēja zilā gaisā A. XX, 952. šķē̦pi gaisā ņirbuot staruo, die Piken blinken flimmemd in der Luft Rainis. sniegs ņirb un vizuļuo A. XIV, 1, 32. ņirbēt ņirbēja zemenes Egl. kuoki, krūmi, mājas, viss kâ ņirbēt ņirb, gaiši apspīdē̦ts Tēv. viņam acis ņirbēja A. XVIII, 324. viņa ada, ka ņirb vien Etn. IV, 161. tad viņš suoļuoja ar īsiem, žirgtiem, ņirbuošlem suohšiem A. XII, 722. dzīvības strāva izdalās par visu manu augumu ņlrbuošiem vilnīšiem Vēr. I, I036. [kāpuostu Mārā kāpuostu kubuls ņirbuot ar kāpuostu sēklām Tirsen.]

Avots: ME II, 902

nùomḕrdêt,

1) tr., auch nùomērdinât, abkasteien, abmarachen, abtöten, verhungern lassen:
żie gribējużi saimnieku nuomērdēt LP. VI, 909; nuomērdēt dzirdes ne̦rvu Strauts.;

2) intr., verhungern:
dancini nuomērdējušu kumeliņu! BW. 14445; in dieser Bedeutung gew. refl. - tiês: lai nenuomērdējuoties velti badā. Subst. nùomḕrdẽjums, die Abtötung; nùomḕrdêšana, das Abtöten, Abmarachen; nùomḕrdêšanâs, das Sichabmargeln, freiwilliges Verhungern: nuomērdēšanās nav ne˙kādas viegla lieta Blaum.; nùomḕ̦rdêtãjs, wer abtötet, verhungern lässt.

Avots: ME II, 819

nùomizuôt, nùomizât,

1) tr., abrinden:
kuoku. viņš ņēma tuos kuociņus, kuo bij nuomizājis I Mos. 30, 38;

2) stumpf machen:
vēl zuobus sev nuomizuoju Adam. ja zuobi jau nuomizuoti Straut.; häufiger intr., so auch nùomizêt [Walk, Siuxt u. a.], nùomizt, stumpf werden: zuobi nuomiz nuo skābiem ābuoliem Schwanb. āžam zuobi nuomizēja (Var.: nuomizuoja, nuomizuši, nuomizājuši 14838), blīgznes mizu mizuojuot BW. 15576;

3) abprügeln:
reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. tas kundziņż būtu tik krietni nuomizuojams JR. IV, 87, [auch um Mitau und in Druw.];

4) zurücklegen
Ruhental: labu gabalu jau nuomizuojām kājām, vēl labs gabals kuo mizuot Peb. Refl. - tiês, sich abrinden, sich ablösen, einhauen, sich gütlich tun: duomāju labi nuomizāties Līb.

Avots: ME II, 821

nùoplaũkšķêt, nùopļaũkšķêt, nùoplaũkšêt, intr., ein platschendes, klatschendes, knallendes Geräusch von sich geben: strautā nuoplaukš ūdens MWM. VI, 425. korķis nuopļaukšķēja Zeltm. iesvieda kaktā, ka nuoplaukšķēja BW. 24149. Refl. -tiês, eine kurze Weile in einem höheren Grade klatschen, knallen: māte iecirta pa apaļuo dibeniņu, ka nuopļaukšķējās vien Dok. A.

Avots: ME II, 830

nùotràukt [li. nutráukti "(hin)abziehen"], tr.,

1) abschütteln, abschlagen, abstreifen:
puisis pa nuotrauktām sliedēm rasā vilcis apaušus LP. VI, 5. ievu ziedu, kur uzme̦tusēs lakstīgala, strautiņā nuotraukusi. jeb šaubu pirkstiem tev nuotraukta jau ir dvē selei ticības rasa MWM. VIII, 19. zē̦ni ar garam apiņkārtīm lūkuo nuotraukt pa ābuolam Aps. V, 4;

2) niederwerfen, zu Boden werfen:
acumirklī tuo kāds nuotrauca gar zemi Purap.;

[3) = nuobeigt, beenden Wid.;

4) zu Ende schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala nuotrauca savu dziesmu Lis.].

Avots: ME II, 876

uõlaîne,

1) das mit Kieselsteinen bedeckte Flussbett; kieselreicher Boden:
strauts jautri pa uolaini le̦c A. XIV, 760. tautu zeme uolainīte šķiļ uguni staigājuot VL.;

2) Demin. uolainīte, uolainiņa, Beiname eines kieselreichen Baches resp. Flusses
im VL.: ai upīte, uolainīte (uolainiņa 30951 var.) BW. 30949. Daugaviņa uolainīte B. Vēstn.

Avots: ME IV, 416

uoļš,

1) Adj., kieselig
Lis.;

2) Subst., eine Masse von Kieselsteinen (kollektiv)
AP., Jürg. (mit ùo), KatrE., Sessw. (mit ùo ² ); mit Kieselsteinen untermischte Erde (mit ùo ² ) Fest., Kl., Lis.: pe̦lē̦kais, me̦lnais, brūnais uoļš Lös. n. Etn. IV, 162: laiva gulēja bālā uoļā Poruk. druoši bridu tuo strautiņu, kas par uoļu ritināja (Var.: kur uoliņas dibinā) BW. 8381 var. sarkanās smiltis līdz ar uoļu birst un veļas lejup Poruk III, 3. uoļa zeme, a) Kieselerde Vīt.; b) kalkhaltige Erde Peb. māla (grants) ùoļš ² od. ùoļa ² māls (grants), mit Kieseln untermischter Lehmboden Vīt. Vgl. uolis.

Avots: ME IV, 419

uôma Prl.,

1) uõma Pankelhof, Ruj., Segew., (mit ùo) Nötk., (mit ùo ² ) Erlaa, (mit uô) Bers., Saikava, Sessw., uoma W.Livl. n. U., ùoms AP., C., Jürg., (mit uõ ) Arrasch, (mit ùo ² ) Erlaa, (mit uô ) Golg., KatrE., Mahlup, Schujen, loc. s. uõmā Adiamünde, Bauske, Dond., Salis, der Verstand, das Fassungsvermögen, der Sinn :
tas jau bez uoma Drosth. viņš tâ kâ bez uoma AP., Arrasch. bez uoma skrien un ķeŗ Jürg. vai tev uoms ar ir, vai nau? Erlaa, Fest., Golg. u. a. viņam laba uoma Bers., Erlaa, Ruj. u. a. tu jau esi tāds it kâ uomu izkūkuojis Kaudz. tas . . . nuotika bez kāda krietna uoma Kaudz. Izjurieši 57. kam vien maz uoms vēl paurē 234. viņam daudz kas ir uõmā Schibbenhof, er hat vieles im Sinn. tam ļauns kas uomā Stari III, 121. būtu... jārunā..., bet Arvim likās, ka visi vārdi nuo viņa uomas nuozuduši A. Brigader Daugava I, 306. uomā likt od. ņemt, wahrnehmen, beachten U.: jemieta jūsu laiku uomā! Manz. Post. II, 47. lai apduomīgi liekam uomā Aus.;

2) das Gemüt
Kronw., B. Vēstn. n. U.: iespaidi, kuŗi uztrauc uomu Straut.;

3) die Stimmung, Laune
(mit uõ ) Schibbenhof, (mit uô ) Pērse: labā uomā būt, guter Laune sein Adl., Grawendahl, Jürg., Mar., N.-Schwanb., Peb., Schibbenhof, Selsau, Sessw., Stom., Tirs., Welkenhof. viņam laba uoma Schibbenhof. Wohl nebst li. ũmas "Sinn" aus dem Altrussischen (vgl. r. умъ "Verstand").

Avots: ME IV, 419

‡ palejâk (Komparativform), etwas niedriger, talwärts: divējas sē̦tas: Saulesatvārži ... kalnā un p. Strautnieki Janš. Mežv. ļ. I, 13.

Avots: EH II, 150

pamusinât: Irbe pamusināja meitu ... iet strautä nuomazgāties Janš. Mežv. ļ. I, 195.

Avots: EH II, 158

pãrģẽrêt zirgu, ein Pferd abjagen Lubn.] pãri, pãr, [pàrî ² Mar. n. RKr. XVII, 146], Adv.,

1) hinüber, über,

a) dem Dativ nachgestellt: braukuši upei krustim pāri LP. III, 85. meža gali gana augsti, pāri stāv ce̦purīte BW; 32904. kad sunim pāri, tad astei it viegli pāri tikt;

b) im VL. pāri zu weiten auch aIs Präp, mit dem Akk.-Instr. vor dem Nomen:
pāri purvu tiitu grīdu, ich baute über den Sumpf eine Brücke Spr. 83. pāri rnežu vai nadziņš BW. 30662, 1. jau tautiņas naudu skaita pāri (= par) manu augumiņu 13676;

2) pāri, hinüber, entspricht dem Präfix
pãr- zur Bezeichnung der Imperfektivität der Handlung: vēl tu mani pāri nesi BWp. ² 8310. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuoliņu Spr. 9; pāri duot, bezahlen (eig.: hinübergeben): mana nauda pāri duota BW. 15517;

3) pãri darît, Unrecht tun:
nedar[i] pāri luopiņiem! pirmie dieva sūdzē̦tāji, es tev pāri nedarīšu BW. 29625;

4) oft die Verbindung pāri par, über:
pāri sviedu ze̦lta zīli par sudraba uozuoliņu. lec par grāvi pāri! So auch temporal und sonst in der Bedeutung "über, mehr als": viņam pāri par septiņpadsmič gadu, er īst über 17 Jahie alt. pulkstenis jau pāri par diviem, die Uhr ist über 2. tur pāri par desmits ve̦zmu siena, da sind mehr als 10 Fuder Heu;

5) vorüber, um (temporal):
gaiļu laiks, pusnakts jau pāri. tagad mans laiks pāri LP. IV, 66;

6) pāri (pār) pārim, pāri pārēm, pārum pāri, über und über, vollauf:
lietus pāri pārēm pllda strautus, e̦ze̦rus un upes Blaum. angļu zaldātus apgādājuot ar pārtikas ar dzekļiem pārum pāri B. Vēstn. [Dies pãri dürfte auf dem Präfix pãr- (als eine Ableitung davon) beruhen; und zwar dürfte pãr- auf *par- (mit akutiertem ar- ) zurückgehen, vgl. li. pér- ( in péreiti u. a.) aus *per- (mit akutiertem er-.]

Avots: ME III, 157

pãrlàipuôt, intr., über einen Steg gehen: viņš strautam pārlaipuojis Stari III, 220. Refl. -tiês, von einem Hümpel, einem Stein u. a. zum andern springend hinüberkommen: par purvu.

Avots: ME III, 163

pãrlèkt, pãrlekt, intr., hinüberspringen: pār od. par strautu, sē̦tu. Refl. -tiês,

1) sich springend überanstrengen;

2) "?": šim acīs asiņu krāsa uz pē̦dām pārle̦kusēs JU.

Avots: ME III, 164

pãrlikt, tr.,

1) hinüberlegen:
laipu pār strautu;

2) überlegen (wohl unter dem Einfluss des deutschen überlegen, sowohl im Volksmunde, als auch in der Literatur gang und gäbe):
pārlieciet šuo lletu nuopietni! Purap. pārlikdamas, ka nuo manis nav ne˙kā kuo slēpt Aps.

Avots: ME III, 164

pìecũkuôt: piecūkuodams Pūņu strautu Atpūta, № 371, S. 6.

Avots: EH II, 245

pìeķezêt, unsauberwerden, vollkleben (intr.): pīpim cibuks pieķezējis Grünwald, Grünh. pieķezējusu tīklu tīra RKr. VI1,1225. gaisa caurumi nedrīkst būt pieķezējuši un pieputējuši Straut. Vesel. 31. slapju sienu grābjuot grābekļa zari pieķezē (pieķez Grünwald) ar sienu Sassm.

Avots: ME III, 263

pìepũlêt, anstrengen: pārāk gaiša gaisma piepūlē acis Straut. Vesel. 22. Refl. -tiês, sich (übermässig) anstrengen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15. bij briesmīgi karsts laiks; nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. Subst. pìe-pũlêšana, das Anstrengen: gręmuojamā aparāta stiprāka piepūlēšana Vēr. II, 220; pìepũlêšanâs, das Sichanstrengen, die Anstrengung.

Avots: ME III, 281, 282

pìeputēt, vollstauben: gaisa caurumi nedrīkst būt pieķezējuši un pieputējuši Straut. Vesel. 31. galva sāka pieputēt jau miltiem R. Sk. II, 253. bagāts tē̦vs sav[u] meitiņu padzirnē audzināja; kad galviņa pieputēja, šķietas tautu malējina BW. 7949 var.

Avots: ME III, 281

pìeritêt, heranrollen (intr.), heranfliessen: tur˙pat tuvumā pierit... mazs strauts Latv.

Avots: ME III, 285

‡ rē̦gains, gespensterhaft; strautmalas kailie kuoki paradījās rē̦gaini Sārts Str. 219. kuopš tās rē̦gainās nakts Jaun. Ziņas 1938, № 75. rē̦gainās pārduomās Druvas san 28.

Avots: EH II, 369

rints,

1) stark:
maģi mani brālīši, bet labi rinti: Rīgu nesa ruociņā, Je̦lgaviņu padusē BW. 13186, 2 var. (aus Zierau), Frauenb.;

2) schnell, reissend:
rints strautiņš Olai, Ar. Wenigstens in der Bed. 1 aus rimts II.

Avots: ME III, 529

ruõtaļât, -ãju, ruõtaļuôt, ruotuļuôt, rùotalêt ² Warkl., refl. ruõtaļâtiês, ruõtaļuôtiês, ruotuļuôtiês, spielen, Kurzweil treiben, sich vergnügen: bē̦rnus uzraudzīt un ar tiem ruotaļāties. bē̦rni mē̦dz visu augu dienu ruotu-ļuoties RKr. XI, 76. ruotaļuojuoties stiprināties Straut. Vesel. 11. bē̦rni ... ruotuļuodami bē̦guļuoja Aps. VII, 26. vārdu ruotaļājums Stari II, 981, das Wortspiel.

Avots: ME III, 583

sačaluôt,

1) zusammenschwatzen
Dunika: kuo sievas dažu dienu sačaluo, tuo ne+maz nevar savākt Nigr.;

2) mit einander harmonierend murmeln, plätschern:
kâ burbulīši strautā, skaņas Iē̦kā, kas krūtīs drūms, tuo tāli aizskaluo; ap sirdi vijas, jautri sačaluo Juris Brasa 116.

Avots: ME III, 604

saduļ̃ķêt, saduļ̃ķuôt, tr., trüben (auch fig.): upes ūdeni saduļķuo Konv. 1577. gaiss, kas bijis mūsu plaušās, arvien saduļkuos kaļķūdeni. tev katra duoma galvā jūk kâ ūdens saduļķē̦ts Krūza. vis˙skaidrākās atziņas tūlīt steidz saduļķuot Jans. Refl. -tiês, sich trüben, getrübt werden (auch fig.): upes te̦k saduļķuojušās. strautiņš, kas vēl nav saduļķuojies kalnājuos. saduļķējušās asinis D. 118, 59. saduļķuojas ideju skaidrība Vēr. II, 1433.

Avots: ME III, 616

šaimal, Präp., = šaipus, diesseits: šaimal grāvja tautas jāja BW. 10617. šaîmal ² un viņmal strauta Janš. Mežv. ļ. I, 173. šaimal dižceļa 34. šaimal gatuves brangi mieži, bet viņmal tādi panīkuši Bandavā II, 172; s. Le. Gr. § 568.

Avots: ME IV, 1

sakùmpt, sich bücken, ducken, zusammenkauern; zusammenschrumpfen U.; verwachsen (von Menschen) Dr. (gew. das Part. praet. sakumpis gebraucht): viņa sakumpa tam blakam Kleinb. St. 31. uz priekšu sakumpstuot Straut. Vesel. 13. miruonis sakumpis sēž zārka malā LP. V, 7. kaitē plaušu darbībai, ja lasuot sēž sakumpis Konv. ² 832. sakumpis iet Mag. IV, 2, 123, krumm gebückt geht er U. sakumpis ņe̦muos mīt... smagās paminas Vēr. I, 1388. (ve̦ci puiši) sakumpušu muguriņu BW. 13088.

Avots: ME III, 658

saritêt, intr.,

1) zusammenrollen; zusammenfliessen:
sarit (Var.: sale̦c) tāši taurītē BW. 31203 var. sarît kuopā manu sajūsmu strauti Vēr. II, 1069;

2) saritējis piens, geronnene Milch
Salis, Allend. n. U.

Avots: ME III, 717

saslapêt Wid., Dr., tr., saslapinât, nass machen, benetzen, durchnässen: akmeņus vajaga labi saslapēt Būvmācība 37. Lietus pa˙visam saslapējis manus papīrus, meine Papiere sind ganz beregnet Dr. saslapināts dvielis Straut. Vesel. 48. saslapināt ūdenī Konv. ² 1816. jāuzskatās, ka ķieģelus pienācīgi saslapinātu Būvmācība 19. Refl. -tiês, durchnässt werden: jūsu drēbes ir saslapējušās Apsk. v. J. 1905, S. 335. tiklīdz (sc.: tītari) dabūjuši saslapināties, tad nuosprāguši LP. VII, 473.

Avots: ME III, 735, 736

sastât, intr., refl. sastâtiês, sich (zusammen)hinstellen (gew. von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt); stehen bleiben: strauti sastājušies kâ kuopā ("standen auf Haufen") II Mos. 15, 8. vērši sastāj ap vīreli LP. IV, 16. visi piecēlās un sastāja rindā ap apaļuo galdiņu De̦glavs Rīga II, 1, 309. audzēkņi sastāja ailē Pas. III, 314. mēs ar Pēteri sastājām itin tuvu pie ve̦ctē̦va Kleinb. te kāds pulciņš sastājis uz ielas MWM. mājenieki ir sastājušies gatves galā Purap. Kkt. 148. visi iet iekšā un tur kuopā sastājušies... dzied BW. III, 1, 53. asaras likās sastājušās kaklā Apsk. v. J. 1903, S. 611. raguos sastāties, aneinander geraten Segew.

Avots: ME III, 746

sastràdât,

1) tr., verarbeiten:
zīdainim jāpastrādā lielāks darbs,... uolbaltumu sastrādājuot Vēr. II, 220;

2) tr., verarbeiten, durch Arbeit beschädigen, ermüden:
sastrādāta ruoka A. XX, 119. tev tulznaiņas ruokas sastrādātas Ahs. n. RKr. XVll, 51. staipīdams savus sastrādātuos luocekļus Jaun. mežk. 2;

3) tr., = pastrādāt, (eine Arbeit) vollenden: lauku darbi sastrādāti Ahs. n. RKr. XVII, 5I;

4) intr., längere Zeü arbeiten:
tâ mēs sastrādājām vairāk nedēļu Apsk. v. J. 1903, S. 210. kommisija sastrādāja pie tā kādus 10 gadus Klaust. 47. viņš sastrādāja savā līdumā arī vienu auguošuo svētdienu MWM. VIlI, 405. viņš var sastrādāt nuo rīta līdz vē̦lai pusdienai JR. IV, 84. Refl. -tiês, sich überarbeiten, sich arbeitend ermüden: jāievē̦ruo, ka nesēžamies pie galda stipri sastrādājušies Straut. Vesel. 20.

Avots: ME III, 748

satecêt, intr.,

1) zusammenfliessen; zusammenlaufen:
divi strauti satecēja kuopā Puriņš Nauda 10. siekalas sate̦k mutē Konv. ² 776. vistas... satecēja kaņepēs BW. 13530. meitas satecēs... raudzīties 7200. ļaudis satecēja nuo tiem namiem II Mos. 3, 18;

2) sich zusammenziehen:
ādiņa satecēs čuokurā JK. III, 68;

3) zusammenpassen:
mums brīnum sate̦k valuoda Janš. Dzimtene ² III, 297;

4) vollfliessen:
sate̦k mani brūni svārki ar tiem lāča aseniem BW. 34043, 3;

5) längere Zeit fliessen, laufen:
trīs dieniņas zvirgzdupīte dūniņām satecēja (Var.: satecēja sajukuse) BW. 13630 var.;

6) tr., fliessend; laufend erreichen, erlangen:
tec[i], upīte, sīkus līčus, satec[i] manu līgaviņu! BW. 11524.

Avots: ME III, 761

sklidinât

1): auch Iw., Luttr., Spahren Stenden; weitere Belege bei Būga Liet. k. žod. CXV;

3): auch Assiten. Refl. -tiês: auch Dond. n. IMM. 1932 I, 21, Gramsden, Leegen, Luttr., Pilten, Spahren, Stenden; strautiņš lē̦kādams pa akmentiņiem sklidinās Janš. Pag. pausm. 3.

Avots: EH II, 505

skrumslis,

1) skrum̃slis Ermes, Jürg., Arrasch, skrùmslis C., ein Knorpel
Allend. n. U.; ausu skrumslis, die Ohrmuschel Straut. Vesel. 48;

2) skrum̃sls Deg., skrum̃slis Karls., skrùmslis ² Saikava, ein Knöchel
Karls., Saikava, ein Gelenk (skrum̃slis) Salis n. U., Saikava: ar lielā pirksta skrumsli puika berzēja aci Saikava;

3) der Adamsapfel
U.;

4) die Fessel am Pferdefuss
Dr.;

5) ein kleines Stück, ein Splitter:
te jums arī pa skripatai un skrumslim nuo kaula Vīt. 82;

6) ein Ackerstück auf einem Hügel
Lems. n. U. vgl. krum̃slis, krum̃sls, sowie skrimslis und Persson Beitr. 864 f.

Avots: ME III, 899

šļākuôt, = šļākt 3: par sienām strauti šļākuo Asp. MWM. v. J. 1897, S. 322.

Avots: ME IV, 69

šļàkt Neuenb., (mit à ² ) Bers., Kl., Saikava, (mit â ² ) Bershof, Dond., Dunika, Iw., Jürg., Grünw., Salis, -cu,

1) tr., Wasser ausstürzen Gramsden
(mit â ² ), U., Fest., Druw., Alswig, Jürg., Lennew., Mar., Ruj., Salis, (mit à ² ) Aahof, Golg., Prl., Oppek., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit à) Nötk., C., Papendorf, PS., Schujen, Smilten, Wenden, Wolm.: gars... šļāca ūdeni acīs Kra. Vīt. 11. rūc Adrija, viļņus pret klintīm tā šļāc Vēr. I, 834;

2) schwungvoll werfen:
kâ grābju (sc.: naudu), tâ šļācu (Var.: iemetu) ar visu sauju BW. 1780, 2. šļāc, brāliņ, tautu naudu par galdiņa galiņu! 13670. vienu sauju (sc.: riekstu) namā šļācu (Var.: sviedu) 13420 var. (ähnlich: 15689). šļācu riekstus plāniņā 15723. (fig.) viņa būtu vēl labu garu rindu pārme̦tumu šļākusi ve̦cajam bārzdā Niedra A. v. J. 1898, S. 91;

3) intr., sich ergiessen
C., Saikava; spritzen Jürg.; giessen (vom Regen) U.: lietus šļāc Seltingshof, Alswig. šlākdams un krākdams ūdens gāzās pa grāvi Jürg. strautiņi šļāc Bolwen. ūdens šļāca pa slūžām uz leju Adsel, Drosth. krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. st. 16;

4) tosend stürzen
(intr.), vom Schall, der bei starkem Wasserguss entsteht: dzirdu, ka ūdens dzirnavās šļāc Saikava;

5) stark pissen
U., Mag. XIII, 2, 65. Refl. -tiês, sich ergiessen: asaru lāses pašai šļācās atpakaļ ģīmī Janš. Bandavā I, 104. Wohl aus einem ältern Paradigma *prs. šļacu (für *slacu, zu slaka I), prt. šļdcu, inf. šļâkt.

Avots: ME IV, 69

šņākuôt, = šņākât 1: kalna meži šņākuotu Rainis Gals un sākums 17. strauti nešņākuo vairs putuojuot Vilhelms Tells 65. tie šņākuo un čukst man šle̦pe̦ni ausīs U. b. 42, 22. vētra šņākuo Bauske.

Avots: ME IV, 94

stãvraksts* Straut. Vesel. 15, Steilschrift.

Avots: ME III, 1055

strauja (li. sraujà, slav. struja "Strom, Strömung"), die Strömung" Wid., der Stromstrich LKVv., der Strom: tik spēcīga kâ liela ūdens strauja Lautb. Ind. un Arija 100. mūzikas skaņas ir kāšu strauja, kas viļņuojuot sē̦ras un bē̦das pruojām aizrauj Luomi 77. vītuoliņam upes strauja saknes plikas pludināja Ve̦nsku Ed. Jaunas dzejas 26. tecēja pa(r) baznīcu sudraba un ze̦lta straujas Pas. IV, 376 (aus Lixna). Ein loc. s. straujī (= strautā) BW. 8433, 4.

Avots: ME III, 1081

stràujš (li. sraũjas) Serbigal, AP., Neuenb., straûjš ² Ruj., Salis, Lin. Iw., stràujš ² Kl., Lös., Nerft,

1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;

2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;

3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,

1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;

2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;

3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;

4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.

Avots: ME III, 1082

sūklis,

1) "Vertiefung in bergiger Gegend, wo das Wasser stark durchsaugt, sodass sie (sic!) Grasplätze abgeben"
U.; eine verwachsene QuelIe in einer Wiese (mit û ² ) Jürg.; ein Rinnsal: strautam vidū sûklis ² Bauske;

2) der Schwamm
B. Vēstn., Konv. ² 1488;

3) mušas sūklīši Jaunības R. III, 41, Haftlappen der Fliege;

4) das Löschpapier;

5) piena sûkļi ² Salis, MoIken.
Zu sùkt.

Avots: ME III, 1131

surkstêt,

1) = čur̃kstêt l: strautiņš te̦k sur̃kstē̦dams Gramsden;

2) = sūr(k)stêt: acis surkstēja Apskats 1903, S. 616.

Avots: ME III, 1125

tecêt (li. tekė̕ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. ² 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė̃ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153

teîcis ² Salis, eine niedrige, mit Riedgras bewachsene Wiese Salis; ein nasser Waldweg im Frühjahr ebenda; ein ausgehauener Wald Adiamünde: caur me̦lnuo teici ejuot LP. VI, 166; vgl. den Wiesennamen "sarkanteicis" Lvv. I, 100 (aus Sepkull) und die Gesindenamen teîcis ² ("pie strautiņa") Lvv. I, 63 (aus Treiden), tèicis 74 (aus N.-Wohlfahrt), akminteîcis ² 103 (aus Alt-Salis), akmiņteicis (aus Ubbenorm), tèiči ("tēči") 67 (aus Serbigal), teîcīši ² 106 (aus Ulpisch). Vgl. teice 1.

Avots: ME IV, 155

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene ² III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

trũba Iw., Līn., trūba U., trūbe U.,

1) eine Röhre (wie jeder hohle Zylinder von verschiedenster Materie und verschiedenstem Gebrauch)
U.: dzirdes trūbiņa Straut. Vesel. 42; Konv. ² 244, der Gehörgang. dzemdes trūbīte, das Mutterrohr Preip. 19;

2) die Posaune
U.: pūt, Jānīt, vara trūbu! BW. 32925;

3) ein Heber
Trik. n. U. Nebst li. trūbà "ein Kuhhom" und estn. trūp "Röhre" aus r. трубá.

Avots: ME IV, 249

tuvredzĩba Konv. ² 271; Straut. Vesel. 29, die Kurzsichtigkeit.

Avots: ME IV, 276

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns ² Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins ² Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û ²⁾ Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš ² (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405

ūlinât,

1) murmeln:
šķiet: ne strauts pār akmeņiem liedamies tur ūlina, bet apburta Mōcarta fleite J. Trimda Sociāldēmokrats 1930, No 202;

2) Schweine (von der Weide nach Hause) rufen
(mit ũ) Serbigal. Vgl. die "Wurzel" ul- "heulen" bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 194.

Avots: ME IV, 408, 409

urdzêt (li. urgėti "ворчать" bei Būga PФB. LXV, 323), -dzu, -dzẽju, rieselnd leise rauschen, murmeln Arrasch, Jürg., Salisb. (mit ur̃), Adl., Gr. - Buschhof, Saikava, Schwanb., Warkl. (mit ùr ² ), Smilten (mit ur̂ ), Bauske, Segew. (mit ur̂ ² ): strautiņš urdz Jauna Raža IV, 28 (ähnlich Austr. kal. 1893, S. 31). urdzēja... avuotiņš Janš. Dzimtene IV, 55 (ähnlich A. XX, 220). skumīgi urdz upītes Lautb. Lomi 30. upe lē̦ni urdz Skalbe Āb. 12. upe... jautri urdzēja A. Brigader Daugava I, 1521 (ähnlich MWM. XI, 111, Zalktis 1908, № 3, S. 105). dzirdēju ūdeni duobji un dusmīgi urdzam A. XI, 852. upes ūdentiņš lē̦ni urdz un čurkst Lautb. Lomi 90. avuotiņu ūdentiņš strautiņiem žigli te̦k un urdz 63. ūdens urdzē̦dams lāsēm pil nuo akmiņa Vēr. II, 1211. dūkstīs un urdziņās jau urdz un pukst jautra pavasara dzīvība Aps. Bag. radi 31. (figürlich) ceļi urdzēja kâ upes nuo ve̦zumiem A. Brigader Daugava 1928, S. 161. (bē̦rns) pūzdams nuo mutītes juocīgus burbulīšus, patīkami urdzē̦dams, kâ sarunādamies Druva III, 856. Zu urgt I.

Avots: ME IV, 303, 304

urdzuoņa, das Rauschen von fliessendem Wasser: strautiņa urdzuona Kleinb. st. 41.

Avots: ME IV, 304

I ur̂gt, -dzu Aps., Bers., Smilten, = urdzêt Wid., Vīt.: kur urdza straujš avuots Janš. Bandavā II, 418. asins... urdza kâ jautrs . .. strautiņš A. Brigader Daugava 1928, S. 304. urdziņa urdz Vīt., Aps. Daneben mit k - urkt.

Avots: ME IV, 304

‡ uzburbt, aufdunsen, anschwellen: ūdens strautā uzburba līdz pašām būdas durvīm A. Upītis Laikmetu griežos II, 156. aiz uzburbuša rāvas muklāja Pirmā nakts 273. uztūkušām kājām un uzburbušām, spīdīgām sejām, kas plīsa it kâ aiz tre̦knuma Laikmetu griežos I, 42.

Avots: EH II, 719

uzurkstêt,

1) bullernd hinaufgelangen:
strautiņš tur atkal uzurkstēja virs zemes Schwanb.;

2) kurze Zeit knurten
(?): vē̦de̦rs var uzurkstēt.

Avots: ME IV, 395

I valks: in Kurl. für semgallisches strauts Für.; ein kleiner Bach (mit al̂ ² ) Grob., Kalten, Prawingen; das Bett eines kleinen versiegten Baches (mit al̂ ² ) Pussen; ein einschiessender Ort (mit al̂ ² ) NB., OB.; mazs valciņš BW. 1153, 2 (aus Sassm.); s. auch die Angaben Būgas Liet. k. Ž. CXVI.

Avots: EH II, 753

I valks U., Hasenpot, valka (li. valkà "Pfütze" bei Būga KSn. I, 129) U., ein fliessend Wässerchen; val̂ks ² Frauenb., ein Waldbächlein; val̂ks ² Amboten, Anzen, Gaweesen, Gudenieki, Iw., Nikrazen, Nogallen, Popen, Wandsen, valka Alksnis-Zundulis, ein kleiner Bach; valks L., U., Rutzau, valka Rutzau, der Zug des Stromes; ein Regenbach (der bei warmem Wetter austrocknet [val̂ks ² ] Bl., Dond., Luttr., Schrunden, Stenden, Windau, Wirgin.); Abgang, Abzug des Wassers St. (valks); val̂ks ² Schlehk, ein mit Gras verwachsenes Flüsschen; val̂ks ² Neuhausen, ein Bach, der durch einen Morast fliesst; valks, eine Schlucht Brinken n. Lvv. II, 11; eine Quelle Popen; val̂ks ² Schrunden, eine Wiese, durch die ein Bach fliesst; val̂ks ² Kalvene, ein Wiesenstreifen am Bachufer; val̂ks ² Kluostere, Kurs., Wain,, val̂ka ² Wain,, eine morastige Wiese; valka Neuenb., eine feuchte Wiese im Walde; val̂ka ² Rutzau, eine Waldwiese; val̂ka ² Frauenb., eine nasse Stelle in einer Wiese Bixten (hier auch: eine solche Stelle im Morast), (val̂ks ²⁾ Hasau, Sarnaten; valks ² Dragunen, Kabillen, ein Morast; val̂ks ² Stenden, Wandsen, valks Kurl. n. U., Wirgin., val̂ka ² Dragunen, valka Kurl. n. U., ein niedrig gelegener, feuchter Ort; val̂ks ² Golg., ein feuchter Ort, durch den ein Bach fliesst: dziļas upes, stragni valki BW. 26472. valks, kas iete̦k Abavā LP. VII, 645. neliels valciņš, pa kārklienu un alksnienu lejup uz upi luocīdamies Janš. Bārenīte 17. slapjā laikā pa dažu valku te̦k ve̦se̦ls strautiņš Stenden. nikni valki, kur mūk, verwachsene Flussstellen, da man einsinkt Depkin, Kurl. n. U. kas tai valkā pē̦rn bij par zāli ! Kurs. - Vgl. auch die Wiesennamen Maiļu valks Lvv. II, 47; Bišu valks u. a. 103, Aunu valks u. a. 118, Mãlval̂ks ² 122, den Feldnamen Spiru valks Lvv. II, 47, den Weidenamen Rašu valks II, 99 und die Gesindenamen Val̂ki ² Lvv. II 16, 17, 93, 98, 146, 148, 150, 151, 152, 154 und Mãlval̂ki ² Lvv. II, 92. Es scheinen hier zwei, nicht sicher von einander abzugrenzende Wörter vorzuliegen:

1) in der Bed. "feuchter Ort"
zu valks II;

2) in der Bed. "Abzug des Wassers"
zu vìlkt und valka II.

Avots: ME IV, 457

I vanga,

1) der Henkel an Gefässen
Alswig, Mar., (mit añ ) Blumenhof, Burtn., Karkel, Nauksch., Rentzen, Trik., Walk, Wizenhof, Wolmarshof, (mit àn ² ) Korwenhof, Sinolen; die Handhabe zum Tragen (eines Geschirres (aus Strick, Bast od. Holz] U.) (mit añ ) Burtn., Smilt. (z. B. die aus Holz od. Strick angefertigte Handhabe am Deckel eines Eimers), Wrangelshof (z. B. die Handhabe eines Sarges od. eines Lofmasses): nav ... puodiņa ar vangu D. 231, 27, paņēma spaini aiz vandziņas MWM. VIII, 245;

2) die Schlinge
(vangas) Jummardehn, Meselau, Mag. IV, 2, 153, U., die Schlinge zum Vogelfangen AP., (mit àn ² ) Vīt., (vañgas) AP., C., Nötk., Serben, (vangas) Lis., N.-Peb., Ogershof: putnus keŗ vangās Drosth. n. Etn. II, 49. vangas liek putniem Pebalg. izliec purvā rubeņiem vangas! Ogershof. kâ vangās Saul. vienā vangā bij iekārusies rubesnīcā Vīt. vangas taisīdams un putnu bē̦rnus ķe̦rdams Upīte Medn. laiki;

3) die Fessel(n)
Wid., (vañgas) AP., Nigr., (vangas) U.: tam uz ruokām vangas liekamas Nigr. tāds tik vangās liekams Alksnis-Zundulis. dievs ve̦lnu vangās licis ders. bargā verdzībā un ne̦suot gŗūtas vangas A. v. J. 1899, S. 16, tu esi . . . ve̦lnu vangās vedis Diez. viņš ir mūs iz mūsām vangām . . . izvedis ders. (fig.) kūst . . . le̦dus vangas Apsk. v. J. 1903, S. 237. strauts, kas vaļā kļuvis nuo ziemas aukstām vangām MWM. VIII, 326. salauzt nespēju es nāves vangu Skalbe Zalktis II, 111;

4) die Gefangenschaft
(vangas) U.;

5) "saite, valgs"; "Band" LKVv.;

6) "akas vinda" (mit àn ² ) Alswig;

7) die Osterschaukel
(vangas) Lenzenhof n. Etn. II, 34;

8) das grosse Riegensieb
Kronw. n. U. In der Bed. 1, 2, 3 (und 5) nach Walde Vrgl. Wrtb. I, 2I8 und 260, Fick Vrgl. Wrtb. III4, 389, Cr. Meyer Alb. Wrtb. 463 und Jokl Ling˙kult. Unters. 103 (als ein Kuronismus?) zu li. vangùs "träge", véngti "ungern tun", vingis "Bogen, Krümmung", alb. vank, vangu "Felge", ahd. wankōn "ausweichen", winkil "Winkel" u. a.; dagegen nach Thomsen Beröringer 286 eher entlehnt aus estn. wang "Griff, Bügel, Krümmung". Und in der Bed. 4 (wenn sie nicht auf Bed. 3 oder 5 beruht) anscheinend nebst estn. wang "Gefangenschaft" aus dem Deutschen (im Le. als Rückbildung zu vanguôt; so auch in der Bed. 2, 3 und 5?)?

Avots: ME IV, 470, 471

veļas Vīt., = veļi: bāliņš jauns nuomira, veļās (Var.: veļuos) ņēma līgaviņu BW. 27798. sauc mani veļās (Var.: veļuos) 34151. grūti māmiņai... veliņās (Var.: smiltienā) 27703, 1 var. līķim zārkā palaga stūŗus nesien kuopā, lai tas pa veļām varētu svabadi iet uz strautu mazgāties BW. III, 3, S. 872.

Avots: ME IV, 535, 536

vel̂dzêt Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, Arrasch, C., Prl., Salisb., Schwanb., Sehren, Wolmarshof, (mit èl ² ) Kl., (mit el̂ ) Iw., -ẽju,

1) (Schafe vor der Schur) waschen
Mag. V, 1, 180, (mit el̂ ) Ramkau;

2) anfeuchten
L., U; erfrischen L., U., (mit el̂ ² ) Grünw.; letzen V.; den Durst löschen: mitrā, rudens ve̦ldzē̦tā zeme Vēr. I, 828. šķidra migla veldzēja vaigus MWM. XI, 223. Ilze ņēma pa samē̦rcē̦tai lupatai un veldzēja cietēja galvu Upītis St. 5. tvīkstuošas puķes veldzē ar rasas pilītēm rīts A. Upītis JR. IV, 44. ieskābe̦nais piens veldzēja viņa muti A. XX, 8. sāpju ve̦ldzē̦tā sirdī MWM. IX, 425. tu veldzē de̦guošas slāpes Jaun. Draugs v. J. 1902, S. 341. Refl. -tiês, sich erfrischen: veldzēties... strautuos Vēr. I, 1025. veldzēties pa dze̦struo... ūdeni Saul. III, 202. - Subst. veldzẽjums, die Erfrischung: sirds pēc veldzējuma slāpst Vilhelms Tells 113. Zu val̂gs II.

Avots: ME IV, 528

vel̂t (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel̃t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) vel̂t Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I ⁴ , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533

vijgriezne A. v. J. 1898, s. 162, vijgriežņi Konv . ² 2321, die Spierstaude: purvā auga vijgrieznīte BW. 15143, 5. strautiņš . . . sūcas starp vijgrieznēm Ed. Virza. lapainās vijgrieznes R. Kam. 95. vij- ist wohl nur falsche Schreibung (durch vija veranlasst) für vī-, s. vīgrieži. vīgrieznis: auch wird in gewissen hochle. Mundarten ì ² rein phonetisch zu ij.

Avots: ME IV, 583

I vikse Ahs., vikss Bewern, das Riedgras; viksa Usmaiten, eine dem Riedgras ähnliche Sumpfpflanze; vikse Modohn, eine Pflanze mit langen (Kalmusblättern ähnlichen) Blättern, die an feuchten Stellen wächst: vikse aug strautuos Ahs. n. RKr. XVII, 63. Zunächst jedenfalls zu li. viksvà (vikšvà) "Spitzgras" (le. vikse aus *viksve?) und vìkšris "Sandriedgras", die von Brückner Gesch. d. idg. Sprw. Il, 3, 82 direkt zu slav. višь "Sumpfgras" gestellt sind. Li.-le. viks- aber dürfte hier (nach Būga KSn. I, 301) aus visk- umgestellt sein und zu li. vizgà "minkšta, į saĩdrį panaši žolė" gehören; dies vis-k- (vis-g-) kann dann zu slav. višь, apr. wissene "Porsch", ahd. wisa "Wiese" u. a. gestellt werden.

Avots: ME IV, 584

I vil̂nis Aahof, AP., Bejava, C., Golg., Gr.-Buschh., Heidenfeld, KatrE., Kl., Kr., Lös., Lubn., Mahlup, Neuenb., Oppek., Preili, Prl., PS., Saikava, Schwanb., Selsau, Serbigal, (mit ìl ) A.Ottenhof, Arrasch, Jürg., Kaugershof, Trik., Wolmarshof, (mit il̂ ² ) Dond., Iw., Kand., Karls., Lin., N.-Salis, Pankelhof, Ruj., Salis, Stenden, Telssen, Widdrisch, Zögenhof, (mit ìl ² ) Kaltenbrunn, Oknist, Zvirgzdine, vilns Dond. n. FBR. V, 130, vìlns ² Nerft, die Welle, die Woge: strauta viļņi BW. 6150. jūras viļņi 12560, 4 var. e̦ze̦r[a] viļņi 19903, 2 var. ūdens viļņi 19903, 3. Daugav[a]s viļņi 33625, 1, laiviņ[a] lēca augstus viļņus 30927. jūriņ[a] spļauda baltus viļņus 30937. Nebst li. vilnis "Welle" u. a. zu vel̂t, s. Būga PФB. LXXV, 154 u. a.

Avots: ME IV, 595

viņmal, Präp. mit dem Genitiv (mundartl. Akkusativ), = viņpus, jenseits: šaimal grāvja, viņmal grāvja BW. 10617. tiklab šaimal, kâ arī viņmal... strauta Janš. Līgava I, 12. šaimal gatuves brangi mieži, bet viņmal... panīkuši Bandavā II, 172, viņmal stigu Ladenhof n. FBR. XI, 79.

Avots: ME IV, 601

II viŗa, = vira, Gebräu (?): citai virai ņe̦m ūdeni nuo akas, citai ne̦s nuo strauta Janš. Mežv. ļ. II, 127.

Avots: ME IV, 620

II virinât (li. vìrinti "kochen machen"),

1) kochen machen, kochen
L., U.; apvārît, ein wenig, eine kurze Zeit kochen: virināt sēnes Erlaa, Frauenb., Grawendahl, Pampeln, Sessw. zarnas virināt Golg., Lieven-Behrsen. ja zarnas grib vārīt spēķēs, tad tās vis˙pirms vire̦na - ieme̦t puodā karstā ūdenī un pavāra Ramkau. putraimu de̦sas vis˙pirms vire̦na, tad tikai ce̦p ebenda;

2) brodeln, sprudeln
(?): dzelme burbulē, virina Klaust. 101. varš sāk virināt Plūd. Rakstn. I, 69. kuo strautiņš virināja . . . te̦cē̦dams? BW. 11227. Refl. -tiês, aufwallen, brodeln: ūdens, kad sāk vārīties, mē̦dz virināties Adiamünde, Ruj., Salis, Sehren. Zu vir̂t.

Avots: ME IV, 605

I vizêt, -u, -ẽju, glänzen, schimmern U., Spr., Bers., Frauenb., Kalzenau, Lubn., Meiran: kas tur spīd, kas tur viz? BW. 5851. (vainadziņš) vizēt viz galviņā 6037. kâ saulīte vizē̦dama 13280. sudraba nauda tâ vizēja kâ zivju zvīņi Frauenb. drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dīcm. pas. v. I, 65. strauts vizuošā purpurā tīts Jaunības dzeja 56. kâ zvaigznītes vizuot spīd actiņas Rainis Gō"tes dzeja 16. baltuos zuobus redzēja vizam A. v. J. 1896, S. 506. aizlaiduši pie ķēniņa, ka viz vien LP. lll, 33. Refl. -tiês, schimmern: sudrabīns vizējās RKr. XX, 64. Vieileichf von einer Wurzelform u̯еi-g̑(h)-, woneben u̯ei-g- (in ai. vēga-ḥ "Zittern", schwed. vicka "sich unstet bewegen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 234 f.) und u̯еi-k- (in mhd. ureigen "schwanken" [wenn mit g aus ide. k] u. a.); zur Bed. vgl. z. B. lat. coruscāre "schnell hin und her schwingen, flimmern". Die Bed. "zittern" liegt noch der Ableitung vizulis II zugrunde.

Avots: ME IV, 630

I vizinât,

1) (im Wagen od. Schlitten, im Boot
Salis) spazieren führen U.; treiben lassen: brālītis tautu meitu vizināja BW. 12410, 1. (līgaviņu) pār nuovadu vizināja 12409. strautā metu vainadziņu, lai vizina strauta viļņi 6150, vilnīt[i]s laivu vizināja 31031, 2, augsti kalni, gari meži, tie balstiņu vizināja 227 var.;

2) "?": pati tiesa viņu vizināja, tamdēļ tik maz viņam piesprieda (das Gericht war auf der Seite des Angeklagten)
Frauenb.; "zum guten wenden": kad kas taisās bārties, bet uotrs runā tâ, ka ne˙kas nuo bāršanās neiznāk, tad saka: "nu jau tu atkal vizināji, kamē̦r nuovizināji" Heidenfeld;

3) treiben, schwimmen
(?) Bergm. n. U.;

4) fortrutschen lassen
L. Refl. -tiês, eine Spazierfahrt machen U.; im Schlittchen vom Berge fahren, rodeln Frauenb.; zivis vizinājas (zu vizinât II?), die Fische springen an die Luft in der Sonne U. Zu ve̦zums: zum Vokalismus s. Le. Gr. § 18 c.

Avots: ME IV, 631

zẽvelkùociņš Brasche, Straut. Vesel. 49, = sē̦rkuociņš. ein Schwefelhölzchen.

Avots: ME IV, 715