Paplašinātā meklēšana

‡ àizsunît, hunzend wegtreiben: a. kuo pruojām nuo mājas.

Avots: EH I, 54

‡ atsunît pretī Ar., zurückschimpfen, grob schimpfend, hunzend, tadelnd antworten.

Avots: EH I, 172

‡ bal˜tsunītis BW. 34509, 1 var., ein weisses Hündchen.

Avots: EH I, 202

dìevsunĩtis, ‡

3) die Kirchenglocke (in Rätseln).

Avots: EH I, 328

dìevsunĩtis,

[1) dìeva sunītis C., Bers., Mar., eine haarige und buntfarbige, schwarzgelbe Raupe
(auch saules tārpiņš genannt) Weinsch., Nieder- Kurl., Schwanb., Nitau, Daiben, Kokn., Jürgensburg, Bers.;

2) ein kleiner, roter Käfer
Ruhental, Hasenpot].

Avots: ME I, 486, 487

ìesunît, tr., vornehmen, durchschelten, eine Lektion geben: Annu vajadzē̦tu labi iesunīt MWM. VI, 718.

Avots: ME II, 74

izsunît, tr., durchschimpfen, durchhunzen, heruntermachen Dond.: bagātais izsunījis viņu un aizdzinis pruojām LP. V, 262. viņa darbi netuop izsunīti Joh. 3, 20.

Avots: ME I, 807

nùosunît, tr., abkanzeln, heruntermachen: tad ta viņu nuosunīju! Lin. Akuotu viņa nuosunīja pekles dibe̦nā MWM. VII, 895.

Avots: ME II, 862

pãrsunît: uote̦rs ... pārsunīja tuo Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 144).

Avots: EH XIII, 212

pãrsunît, tr., rügen, hunzen: viss mans darbs ir jāpārsuna, daudz ir manas blēdības GL.

Avots: ME III, 179

pasunît, tr., etwas hunzen, rügen: tad viņš tuo pasunīja Vēr. II, 899.

Avots: ME III, 109

pìesunît, zur Genüge hunzen: kuo nu viņu piesunîsi?

Avots: ME III, 298

sasunît, grob durchschimpfen Dunika, Spr.

Avots: ME III, 751

saũlsunĩtis "pūkains kāpurs, kuŗam pūki samta spīduošā krāsā" Ellei. Wohl identisch mit dievsunītis 1.

Avots: ME III, 774

sunît (li. šunyti "schimpfen" Geitler Lit. Stud. 115): auch AP. (prs. sunu ), Dunika, Seyershof. Refl. -tiês, ‡

2) "?": sunies tak tâ runādams! (sagt man zu jem., dem man Schamgefühl einflössen will)
Seyershof.

Avots: EH II, 603

sunît, -ĩju, hunzen, grob schimpfen, heruntermachen, tadeln, schelten Ruth 2, 16, Wessen, Celm.: sunīs tevi māmuliņa; ja negribi sunījams BW. 6384 (ähnlich 24496). ve̦lns sācis dievu sunīt LP. VII, 1180. visus tā sunīja, lamāja VI, 254. Refl. -tiês, anhaltend schimpfen (ohne ein Objekt): apnicis sunīties uz visām pusēm Leijerkaste II, 19, es gan sāku sunīties un klāju visu vaļā 167, Zu suns.

Avots: ME III, 1122

sunĩtis,

3): saules s. Dunika; dieva s. "ķirpis, jāņtārpiņš" AP.;

4): auch (Bed. wie in Segewold ME. III, 1122) Orellen; "kuoka daikts, kas aužuot rēgulē nītis" Liepna: nītis ir pakārtas sunīšuos pie ruociņām Mahlup; ‡

5) kalna s. Lipsthusen, der Bergfink (fringilla montifringilla).

Avots: EH II, 603

sunĩtis (li. šunýtis),

1) Deminutiv zu suns, Hund;

2) s. sunīši;

3) eine Art Raupen:
brūni pūkainuos (kāpurus) saucām par sunīšiem Brigader Vizb. 80; dieva sunītis Etn. IV, 63, = dievsunĩtis 1;

4) ein Hölzchen, auf das ein Knäuel gewickelt wird
Segewold, St., Garnflöte, Violchen Bielenstein Holzb. 3891 (mit Abbild.); Plur. sunīši "vairāki kuociņi pie nītīm aude̦klu aužuot" Mar. n. RKr. XV, 138.

Avots: ME III, 1122

uzsunît, ein wenig hunzen Saikava: saimniece viņu uzsunīja, lai vairs tâ nedara.

Avots: ME IV, 386

amis, Demin. -ĩtìs (von am!), das Hündchen: sunīti, amīti, tec tu LP. IV, 170. [Eher wohl aus franz. ami "Freund", als Hundename gebraucht].

Avots: ME I, 70

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

ãu [Zabeln]! àu C., [Wenden],

1) Nachahmung des Hundgebelles: sunītis rej au, au;

2) Interjektion des Schmerzes:
au, kā nuositu kāju!

Avots: ME I, 214

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

I čava! Interj. zur Bezeichnung des Zwitscherns, Schwatzens, Bellens: čiva, čava lakstīgala BW. 12972. čiva, čava sunītis rēja 20890, 5.

Kļūdu labojums:
čiva, čava sunītis = čava, čava sunītis

Avots: ME I, 407

čavu, Interj. zur Bezeichnung des Bellens: sunīt[i]s saka: čavu, čavu! BW. 30457.

Avots: ME I, 407

dìevâzītis,

1) Bekassine (ascalopax gallinago)
RKr. VIII, 97;

2) der Storch
Aps.;

[3) = dievsunītis 1 Golgowsky].

Avots: ME I, 484

divēji: sunītis ar vilcē̦nu jau d. (zu zweien) vis rej Pas. III, 317. divējuos (zu zweien) gulēt 458. tu būsi divējuos, es - viens IV, 341.

Avots: EH I, 323

druska. Demin. drusciņa. ein Brocken, Krümchen, ein Stückchen, ein Weniges: ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. pa druskai, ein wenig: pēdīgi es pa druskai apraduos Aps. ēd, sunīti, pa druskai, druskās od. drusku druskās, in tausend Stücke: ve̦lns sapluosa burvja kaulus smalkās druskās LP. VII, 146. bļuoda saplīsusi drusku druskās. miežu re̦tam tagad kāda drusciņa. saulei vēl labā drusciņā e̦suot (während die Sonne noch recht hoch am Himmel steht), me̦t nuo darba mieru Etn. III, 124. Zu li. druskà "Salz" [(semasiologisch vgl. alb. geg. krüpε "Salz", aksl. krupa "Krümchen"). drùzgas "kleines Stück", apoln. druzgač "in kleine Stücke zerbrechen", kymr. dryll "Bruchstück" und vielleicht auch zu gr. ϑραύω "zerbreche", sowie got. drauhsnos (drausnos) "Brocken" cund (?) la. frūstum "ein Brocken"; s. Prellwitz Wrtb. ² 186 und 187 f., Boisacq Dict. 350 f., Walde Wrtb. ² 320, Stokes Wrtb. 158, Bezzenberger BB. XXIII, 298 ² und XXIX, 247 f., Persson KZ. XXXIII, 291 f., Trautmann Wrtb. 61 f., Feist Wrtb. ² 91 f.; vgl. auch drusniņa und drusta.]

Avots: ME I, 505

gàužs, [gaũžs Dunika],

1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;

2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];

3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,

a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;

b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.

Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 ¹ var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40

Avots: ME I, 614

‡ ieķaûkšêtiês ² Dunika, (für eine kurze Zeit) zu kläffen anfangen: sunītis ieķaukšējās.

Avots: EH I, 525

ìeriêt Spr., ìeriêtiês, anschlagen, anfangen zu bellen: cik sunītis ierējās, tik pie luoga skatījuos.

Avots: ME II, 58

izķeberêt, ‡ Refl. -tiês, = izķe̦buruôtiês: sunītis izķeberējas nuo ūdiņa Auleja.

Avots: EH I, 460

‡ izšustît PV., = ‡ izšudît: sunītis skraida un izšustī visas vietas Plm. izšustīju visu Rīgu, bet laba dzīvuokļa neatradu Druw.; "īsā laikā izbraukāt vai izstaigāt" Druw. n. RKr. XVII, 82: līdz pusdienai jau trīs reizes izšustīju pa mežu pēc malkas.

Avots: EH I, 487

[jum̂dît ² Ruj.], jùmdît ² , - u, - īju, aufreizen, hetzen: nejumdi suni uz cilvē̦ku Bers. rej, sunīti, rejamuo, es pajumudu jumdāmuo BW. 14461, 7 (Var.: es pajumžu jumžamuo). [Reimwort zu gumdīt.]

Avots: ME II, 117

* jumzt od. * jumst resp. "jumdêt, prs. jumžu, tr., aufreizen, hetzen: rej, sunīti, rejamuo, es pajumžu jumžamuo [Var.: pajumdu jumdamuo] BW. 14461, 7. Vgl. jumdīt, jumzdīt, gumzīt; s. auch jumt.

Avots: ME II, 119

kankaraîns C., kañkaraîns K., zottig, zerlumpt: kankarainu kazu vedu BW. 18704. kāds, māsiņa, tavs vīriņš, kâ sunītis kankarains BW. 21608. ieraudzīju... kankarainu kumeliņu 31888. kankaaina dē̦lu māte RKr. XVI, 213.

Avots: ME II, 155

I karinât, [wiederholt anfassen, zergen nach Bielenstein LSpr. I, 425], zerren, necken, reizen: kuo mātei meitas dara, tautas vien karināja (Var.: kairināja) BW. 1950; 6025; 24547. neies mana māmuliņa ciemu suņu karināt BW. 11016. [viņas pretiniece karināja viņu daudz un nuoskumdināja Glück I Sam. 1, 6. ja tevi tava ruoka jeb kāja karina, nuocērt tuo Manz. Post. II, 270.] caur ataugu karināt (Var.: kairināt) BW. 32319 var. Refl. - tiês, einander necken, reizen, sich mit jemand neckend abgeben: puisis, ar sunīti karinādamies, ne˙maz nemanījis... Etn. I, 88. - Wohl zu àizkar̂t, [ķer̂t, li. kìrinti "necken, reizen" (s. Leskien Abl. 331), urslav. *černъ, ai. kárņa-ḥ kymr. carn (ar kann hier auf "ŗ" zurückgehen) "Handhabe" (vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316 f.). Wenn hier von einer Urbedeutung "häkeln, häkelnd fassen" (woraus einerseits "fassen", anderseits "anhaken" ) auszugehen ist, so gehört hierher auch kãrt "hängen" (vgl. semasiologisch li. kabìnti "hängen, haken": kìbinti "im Scherz antasten, necken" ). Anders darüber Zupitza Germ. Gutt. 109, Walde Wrtb. ² 132 und carino, Berneker Wrtb. I, 578 f., Trautmann Wrtb. 118, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 71 un BB. XVIII, 282 ¹ u. a.]

Avots: ME II, 161, 162

kàrša, der Kuchen PS., [Wolm.], Grünh.: še, sunīti, kviešu karša BW. 14471, 2. Gew. karaša (s. dies).

Avots: ME II, 165

kaũcinât [C., PS., Trik., Jürg., Arrasch, N. - Peb., Dunika, kaûcinât ² Salis., Ruj., Dond., Lautb. (li. kaũkinti)], fakt. zu kàukt, heulen lassen, machen, zum Heulen, Winseln, Weinen bringen: dienu ganus (tu vilks) klīdzināji, nakti suņus kaucināji BW. 2364. kuo nu kaucini nabaga sunīti? Wend., Lös., Bers., Herft, A. - Rahden; auch: bē̦rnu kaucināt un raudināt Bers., n. A. XVII, 285; anheulen (eines Wolfes Aufenthalt erkunden, indem men ihn durch Vorheulen zum Antworten veranlasst) U.

Avots: ME II, 172

kaũlastiņa, einen knochigen Schwanz habend, Epitheton des Hundes: kuo, sunīti, kaulastiņa, tukšu mežu lādināji BW. 12795.

Avots: ME II, 174

kaũlenĩtis, der knochige, knöchirne, magere, Epitheton des Hundes im VL.: ai, sunīti, kaulenīti, tukšu mežu ķevināji BW. 12795.

Avots: ME II, 174

ķava, Interj., das Gekläff eines Hundes nachahmend: sunīt (i) s saka: ķava, ķava BW. 30457 var.

Avots: ME II, 358

ķevinât, kläffen, anbellen: ai sunīti, kaulenīti, tukšu mežu ķevināji BW. 12795. [Vgl. čavinât.]

Avots: ME II, 372

ķipars,

1) ein winziger Hampelmann, Gaukler:
dancuo kâ ķipars. ķipars dancuo ribām biksēm. izskatās tuomē̦r vairāk pēc ķipara nekâ pēc prātīga cilvē̦ka Janš.;

2) ein Kläffer, Beiname des Hundes:
ai sunīt, ķiparīt, nerej mani kalpa vīru BW. 31042. Nach PS. stammt ķipars aus estn. kipar "Schiffer", dieses wieder aus d. Schiffer; vgl. ķipurnieki. [Das kann allenfalls von ķipars 1 gelten.]

Avots: ME II,

ķìrpis,

1): auch Lng., Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, 5. 169, Schujen, (mit ìr ² ) Linden in Kurl., (mit ir̂ ² ) AP.; in AP. auch: eine kleine, behaarte Raupe
(= dieva sunītis).

Avots: EH I, 704

kniẽdêt, ‡

2) schlagen, prügeln
Seyershof: Jancis kniedēja sunīti; ‡

3) schnell essen, schllngen
Dunika, Wahnen.

Avots: EH I, 632

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349

kraũkšķinât, kraukšinât,

1) das mit kraukšķēt bezeichnete Geräusch hervorbringen:
kuo, sunīti, tu kraukšķini? was nagst du;

2) krächzen (von einem Raben od. von einer Elster):
kuo tie kraukļi (žagatas) kraukšināja? BW. 13063.

Avots: ME II, 263

krũmiens, das Gebüsch, Gestrüpp: rej, rej, mans sunīti, meitu zaglis krūmienā BW. 13499.

Avots: ME II, 292

krũzaîns: krūzaina galva AP. (sunītis) krūzainu kaklu Pas. XII, 285. kâ tāda krũze̦na bantīte. savilkta Seyershof. krūze̦nas zarnas ebenda.

Avots: EH I, 663

kuplastis, f. kuplaste, einen dichten, buschigen Schwanz habend, ein Dickschwanz, Beiname eines Wolfes, eines Hundes, Eichhörnchens, Hahnes, einer Elster: kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi? LP. VI, 260. sunītis mans kuplastītis BW. 10733. balts gailītis kuplastītis 30707. vāverīte kuplastīte 2347; 7780. ķēvīte kuplastīte 25863. žagatiņa kuplastīte Etn. II, 188.

Avots: ME II, 318

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

lãdinât [Līn.],

1) tr., kausativ zu lāt, bellen machen, reizen, necken:
[suņus lãdinādamas Janš. Dzimtene ² II, 441. žīds suņus lâdina ² Bauske.] tie izgāja dažu sē̦tu, dažus suņus lādināja Gold. n. Etn. IV, 129; BW. 6963;

2) [lâdinât], tr., anbellen:
visi suņi apnikuši tavus puišus lādināt BW. 12646. pluskatainu dē̦lu māti ciema suņi lādināja 23619, 10. [suņi vārtu stabu lādināja BW. 35225, 1.] kuo, sunīti, kaulastiņ, tukšu mežu lādināji? 12795. [lãdinât Wandsen, wiederholt schelten];

3) intr., freqn., wiederholt bellen:
sāk tie (suņi) lādināt BW. 13646. Refl. - tiês, eifirg bellen: sunītis lādinās St.

Avots: ME II, 436

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533

leteris,

1) ein Plumpsack:
ei sunīti, leterīti, kam nuoslīki e̦ze̦rā? BW. 30516, 1. Vgl. auch kājas iet leteŗu leterēm Nerft;

[2) "nepraša, nejē̦ga" Wessen]; "ļurba" Nerft.

Avots: ME II, 454, 455

ļukt, [ļùku Wolmarshof, Ruj., Bers., Wandsen, Lautb., Dond. od.] ļukstu, ļuku, intr., schlaffherabhängen [Wessen]: sunim ausis ļukst uz zemi Mar. [lapas puķei sak ļukt Dond.) cukām ļukušas (gew.: nuoļukušas) ausis Karls. [(sunītis) ļukušām austiņām Pas. I, 177. Vgl. ļuks, luka, lukt, lukns].

Avots: ME II, 542

lùncinât [auch PS., Trik., Drosth., Jūrg.), luñcinât [auch N.-Peb., Wohlf., Salis, Wolmarshof, Selg., lun̂cinât ² Dond., Lautb., Nigr.), tr.,

1) bewegen:
viena jāja, uotra lēca, trešā ļipu luncināja (Var.: kustināja) BW. 2227. sirma cūka aizgaldē, ausis vien skurināja (Var.: luncināja) 22832;

2) asti l., mit dem Schwanze wedeln
[Fest.]: suns iegāja liepienā, asti vien kustināja (Var.: luncināja) BW. 31044; Mag. XX, 3, 141;

3) essen, einhauen:
luncini tik iekšā! kuo gaidi? LP. Refl. -tiês, mit dem Schwanze wedeln, sich anschmiegen, anschmeicheln: sunītis gar kājām vien luncinājās LP. VI, 1007. kâ viņš līkst un luncinās, kad ierauga principālu Vēr. I, 1157. mēs luncināmies ap mūsu dvēseļu bendēm Stari II, 167. [vilks luncinājas apkārt U., streicht verstohlen herum. zur Bed. 1 u. 2 vgl. Изв. XV, 2, 203, le. luñka, lunkans, li. luñginti "mit dem Schwanze wedeln" und Büga Изв. XVII, I, 34.]

Avots: ME II, 513

‡ lūzenis "?": sunīt[i]s rēja lūzenī, es lūzeņa maliņā Tdz. 43009.

Avots: EH I, 765

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559

II mā`rks <sup>2,</sup> [hell, weiss Laud.]: viņai bija skaists, me̦lns sunītis mārku ["braun" Gr. - Buschhof] kaklu Druva I, 1460; [Bers.; suns jeb kaķis ar mārku kaklu Warkl.; mārka (hell) drēbe Bers.; mā`rks ^2, weiss gestreift Bers.]

Avots: ME II, 584

‡ *meslinis "?": sunīt[i]s, guļ, iz mesliņa BW. 18668, 2 var.

Avots: EH I, 801

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

miêrs [li. mieras, slav. mirъ], der Friede, die ruhe, die stille: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs. nu jau ir dievs un miers! sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. cilvē̦ki ne˙maz nedabūjuši miera nuo ve̦lna LP. V, 413. tad nuo raganām tiekuot miers Etn. III, 55. - mieru traucēt, den Frieden, die Ruhe stören Pūrs I, 104. mieru darīt, Frieden machen; mieru derēt, saderēt, salīgt, Frieden schliessen. (In letzterer Verbindung auch der Pl. mierus: mierus derēt Janš., mierus salīgt Alm.). mieru spriest, durch Richterspruch od. Vertrag frieden herbeiführen. mieru mest,

a) Frieden machen;

b) aufhören etw. zu tun:
mēs me̦tam vēžuošanai un zvejuošanai mieru Aps. VI, 9. lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 176. - pie miera iet, aiziet, duoties, sich zur Ruhe begeben, sich schlafen legen: paē̦duši, visi devās pie miera aiziet auch: sterben gew. in dieser Bed. - aiziet dieva mierā: kur ciema ļaudis glabājuši savus dieva mierā aizgājušuos ļaudis Etn. III, 128 - likt mierā od. mieru, laist mierā, ļaut mieru, in Ruhe, in Frieden lassen: spuoki neliek vis ļaudis mierā JR. III, 74. liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61. likties mierā, kamē̦r apgāzuši skaistu meitu LP. V, 73. - mierā stāvēt, still stehen, bleiben. mierā od. ar nuolīgumu LP. VI, 1, 209. [Auf alte Oxytonierung weist auch serb. (štok.) gen. s. míra; nebst altserb. mijer und ačech. mier dass. zur Wurzel von mĩļš s. dies).]

Avots: ME II, 654

muļļinât, ‡

2) langsam im Munde lutschend fressen
Seyershof: sunītis muļ˜ļina garuoziņu.

Avots: EH I, 832

mur̂cît [auch Lös., mur̂cît ² Salis., Ruj., Arrasch], -cu Naud. od. -ku (II s. -ki) Lös., -cĩju, tr., quälen, quetschen: kuo tu murki kaķi? Lös., Aps., Lub. nemurci sunīti! Naud. Vgl. ņurcît, murdzît.

Avots: ME II, 667

ņigu, s. ņe̦gu. ņika, Interj., zur Bezeichnung des Hundegebelles: sunīt[i]s saka: ņika ņaka BW.30457 var.

Avots: ME II, 902

nuõmaļi, nuomaļis, nuomaļu, nuõmaļus, nuõmaļš, Adv., abgelegen, abseits: es turējuos nuomaļi Bers. nuost nuo ceļa nuomaļis Apsk. sunītis sēdēja nuomaļš Blaum. es pagāju drusciņ nuomaļus Stari I, 269. [viņas izre̦dzē̦tais sarunā tikai aplinkus un it kâ nuomaļis ņēma dalību Janš. Dzimtene ² I, 38.]

Avots: ME II, 816

nuõmuôds, das Wachsein, die Schlaflosigkeit: it visas ļaujas pretekļuos nuošķirties, kâ nuomuods un miegs RKr. VIII, 9. es nuomuodu par sapni daru, es sapni nuomuodu pārvērst varu, - tavs nuomuods skaists kâ sapnis būs Rainis. nuovārdzis ar nuomuodiem G. L. In der Volkssprache gew. nur im Lok.: nuomuodā būt, palikt, wach sein, nicht schlafen: sunītis palikšuot nuomuodā LP. IV, 87.

Avots: ME II, 824

nùoslemêt AP.,

[1) sich beschmieren, sich besudeln
Jürg.]: nuobridusēs, nuoslemējuse, tâ ka nuo viņas tuvuma aiz˙vien izvairās Austr. ej nuoslemējis kâ sunītis Vēr. II, 523. nuo saules līdz saulei ej nuoslemējis Austr. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka ne varēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117, nuoslemējusi gaitniece Austriņš M. Z. 107;

2) "velti nuostaigāties" Ronneb., Ar.;

3) "sich mit einer schweren und unsauberen Arbeit abplagen"
Ar.;

4) "nuoslinkuot" Lös.; "an einer nutzlosen Arbeit (die Zeit) vertrödeln"
Kalz.]

Avots: ME II, 851, 852

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859

nùosũkât, tr., freqn.,

1) absaugen, ablutschen:
pie tam viņa nuosūkāja pirkstus Jauns.;

[2) verleumden
Erlaa.] Refl. -tiês, sich ablecken, bedauern: sunītis ar kaķīti nuosūkājas vien LP. IV, 85.

Avots: ME II, 862

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

pajumdît, tr., anspornen, anhetzen: rej, sunīti rejamuo, es pajumdu jumdamuo (Var.: pajumžu jumžamuo) BW. 14461, 7.

Avots: ME III, 37

pakans, ein Hundename (aus d. Packan): sunīt, manu pakaniņ! BW. 17623.

Avots: ME III, 40

palacinât [li. palãkinti], tr., ein wenig mit einer flüssigen Speise füttern (einen Hund) [Golg.]: tur savu sunīti palacināju BW. 20229.

Avots: ME III, 54

parîdît, tr., anhetzen: rej, sunīti, rejamuo! es parīdu rīdāmuo BW. 14461.

Avots: ME III, 91

pãrrãt, tr., zurechtweisen, durchschelten: vai iesi apsaukt jeb pārrāt (sievu baznīcā)? LP. VII, 505. skriešu kungam sūdzēt, lai ņe̦m pārrāt, nuosunīt I, 181. brālis vienreiz tuo nejauki pārrāja - tâ rāja, tâ rāja, ka šim taču sirds atgriezās VI, 143. vīrs ņēmās sievu pārrāt, lai taču valduot muti LP. [viņš tuos labi par tuo pār rāja un izsunīja Pas. II, 182 (aus Ober-Bartau).]

Avots: ME III, 172

pastuĩdît, [pastūdît], tr., etwas anspornen, antreiben, anhetzen: sunītis rēja rejamuo, es pastuidu stuidāmuo (Var.: pastūdu stūdāmuo) BW. 14961, 4.

Avots: ME III, 109

piñkainis, ein Zottiger: sunīt, manu pinkainīti! BW. 14499. puisi, puisi, pinkainīti! BW. piel. ² 20430, 4.

Avots: ME III, 219

pît Wolm., PS., Serbigal, Preili, Nerft, pît ² Ruj. (in Salis pĩt), pinu (li. pinti dass.), flechten: matu manu nepinat! BW. 16908. viena manu galvu pina 14366, 2 var. juostu pinu 7452. pīšu vīzes 7575, 3. Refl. -tiês,

1) (sich das Haar) flechten:
sukājāmies un pināmies Janš.;

2) sich (ver)schlingen:
sunītis pinas dancuotājiem pa kājām. pinas kâ pineklis pa kājām, sagt man von einem, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Etn. II, 62. starpā pīties, sich einmengen U.;

3) sich womit befassen; sich einlassen mit jemand, nahen Umgang pflegen:
es gar kazām nepinuos BW. 33465. pīties ar šādiem, tādiem sieviešiem A. XX, 650. kas ar nešķīstiem gariem pinušies LP. VII, 555. nepinies ar tiem ļaudīm, lass dich mit den Leuten nicht ein! U. - Subst. pinējs, jem., der flicht: ruožu pinējiņš BW. 6449, 2 var. pīšana, das Fiechten. pinums, das Geflochtene, Geflecht. Nebst panât II (s. dies), matpanīte, malpeniņa, peñterēt (s. dies) wohl zn apr. panto "Fessel", slav. pęti "spannen, zusammenfügen", opona "Vorhang", arm. henum od. hanum "webe" u. a., s. Persson Beitr. 411 f., Pedersen KZ. XXXIX, 414, Trautmann Wrtb. 219, sowie Jokl. Stud. z. alban. Etym. u. Wortbiid. 67 f.

Avots: ME III, 234, 235

puõgainis, ‡

6) "?": sunīt, munu pùogainīt ² ! Fil. mat. 103 (aus Atašiene); vgl. puogaîns 2; ‡

7) pùogaiņi ² Saikava "brunči ar puogām un īpašā rakstā austi"; ‡

8) puõgainītis AP. "cimda raksts".

Avots: EH II, 345

puôģis ² Iw., Schwarden, Līn., Selg., Bl., puõģis C., Nötk., ein Hund mit weissem Halse Neik. n. U., Ekau (sehr beliebt als Hundename: puõģis Wizenhof, Smilten, Widdrisch, Mesoten, Sessau, Salgaln, puôģis ² Amboten, Irmelau, Laidsen, Dond., Lautb., Selg.): sa, sunīti, sa, puoģīti! RKr. XVI, 264 (aus Rutzau); auch wohl überhaupt: Tier mit weissem Halse Biel. n. U.; in Erwahlen sei puoģis ein kleiner, zottiger Schäferhund; puôģis ² "ein Lamm oder Hund mit langem und krausem Haar auf dem Halse und auf den Schultern" Assiten; puôģis ² "ein Hund oder Pferd mit blässiger Stirn, weisser Brust und weissen Vorderbeinen" Dzērve; puôģis ² "ein Hund mit Flecken oberhalb der Augen" Siuxt; puôģis "ein zottiger, schmutziger Hund oder ein solches Pferd" Renzen. Zu puogs.

Avots: ME III, 455

rîdît: r. (mit î 2 od. ĩ) kam suņus virsū Dunika. vīrietis ... rupjā balsī mūs rīdīja Jauns. Raksti III, 10. sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo (Var.: rīdumā) BW. 14461, 4; "laist naidā" (mit î ² ) Frauenb.; r. ārā , hinausjagen Salis: viņš rīdīja visus ārā nuo mājas.

Avots: EH II, 375

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

II sa (li. sà), Interjektion, Zuruf für Hunde : sa, sunīti, sa, puoģīti, vai tu mani nepazini? RKr. XVI, 264 (ans Rutzan). - Vgl. se̦.

Avots: ME III, 589

sabulĩtis, sabalĩtis, Beiname des Hundes im VL.: sunīt manu, sabulīti! BW. 30516. rej, sunīti, sabalīt! 13497,1. Wohl Deminutiv von einem *sabulis, *sabalis "Zobel" (aus r. соболь dass., woher auch li. sabalas "ein glänzend schwarzer Hund", vgl. auch li. sabulìnis "zobeln" ); vgl. acc. pl. ssabälloss "Zobel` bei Rehehusen Mag. XX, 2, 38.

Avots: ME III, 599

sacuidinât, sacu(j)inât c., Jürg., Gr.Buschhof, tr., aufhetzen: sacuidināja sunīti LP. VI, 747.

Avots: ME III, 604

samužuôt, tr., verderben, zerbrechen: kas tuo atslē̦gu ir samužuojis? Sessw., Selsau. kur tad tu, sunīt, kāju esi samužuojis? tīri satūskuse ir ebenda. Refl. -tiês, verderben (intr.), aus dem Leim gehen: ja tikai iekšās nebūtu kas samužuojies! Saul. I, 112.

Avots: ME II, 691

sar̂gs (li. sárgas "Hüter, Wächter"),

1) der Wächter, Hüter
U.: Sprw, daudz suņu - maz sē̦tas sargu. nuopirka sargu sunīti Pas. IV, 165. lauka sargs, der Feldwächter Sassm.;

2) der Plur. sargi, die Klötzchen des Holzschlosses
Bielenstein Holzb. 45 (vgl. die Abbild. S. 44). Vgl. apr. butsargs "Haushalter".

Avots: ME II, 716

saritinât Spr., tr., fakt., zusammenrollen. Refl. -tiês, sich zusammenringeln, -rollen: Sprw. saritinājies kâ sē̦tas rīkste. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies savā midzenī! Br. 6. sunītis gul pe̦lnuos saritinājies Sassm. čūska gulēja saritinājusēs Etn. III, 15. ezis nebija vairs sarîtinājies MWM. X, 11. zvēriņi saritinājas kamuolā JR. III, 45.

Avots: ME II, 717, 718

saũle,

1): s. vēl leiša gaŗumu Frauenb., die Sonne ist (am Nachmittag) noch hoch am Himmel.
svešu sauļu iemītnieki Skalbe Raksti IV (1938), 127. nuo saules līdz saulei AP., Meselau, N.-Rosen, Spahren, vom Sonnenaufgang bis zum Sonnenuntergang. vasaru tie vienā saulē cēlās, uotrā likās pie miera Aps. J. Raksti I ² , 94. čigānu s. (der Mond) - auch Meselau. puišu (od. puiškanu Alant Vils Poem pa kulšen 41) s. N.-Rosen, Neu-Salis, der Mond. saules augums Luttr., ein paar Stunden vor Mittag: vai būs vēl daudz kuo pļaut? - vēl kādu labu saules augumu Janš. Dzimtene III, 41. saules brālis, ein müssiger (gew. schlecht gekleideter) Herumtreiber Riga: viņš ... iztaisījies par tāda mākslīgu saules brāli ("?") IV, 138. uz svītrainām, zvaigžņainām ..., ziedainām un saules ("?") se̦gām Vindedze 64 (vgl. saũlains ‡ 2). saũles sunītis Frauenb., = saũlsunītis;

2): kādi stādiņi nav dieva saulītē! AP.

Avots: EH XVI, 460

si,

1) ein Zuruf, mit dem man Tiere irgendwohin zu gehen veranlasst:
si, guosniņas, laidarē! BW. 14299 (ähnlich 4247; 14517). si pa ceju, raibas guovis! 28894. si, ganuos! Ugalen n. FBR. VII, 30. si, si, sunīt! Prl. n. FBR. VI, 116. si, si lakāt! (Aufforderung eines Hundes zu einer dünnflüssigen Speise; vgl. se̦) Lemsal. suni aicinuot saka: si, si, si! PS. Etwa der alte nom. od. acc. s. neutr. g. zu šis?

2) eine Interjektion zum Ausdruck des Zweifels und der Verwunderung
Dunika: viņš tikai pabrīnējās un nuoteica: "si!" bet runātājam nenuoticēja.

Avots: ME III, 835

sîks,

1): taisīt sîku ² (zerspalten)
malku Grob. gali tik sīki, ka grūti sasiet Kolberg. cits ir sîki ² ē̦dājs, cits - liels ē̦dājs Seyershof. piens (slaucuot) te̦k sîki Sonnaxt. izmiju rubli sīkā Kaltenbr. sîki ² raibs sunītis Frauenb.;

2): runāja šis cilvē̦ks ... tik sīki kâ sieviete Jauns. Raksti IV, 219. sîki runāt, spiegt, bļaut Linden in Kurl.;

3): tie nazgi jāsien sîki ² Pussen. Subst. sîkums,

1); sīkum[u] manu, sīkumiņu! BW. 5354.

Avots: EH II, 492

stàipît: s. (mit ài ² ) salmus, atzīmējuot birzumu platumu sēšanai Saikava. s. (mit aî ² "žņurdzīt" ) sunīti AP. Refl. -tiês: salmi, dzijs u. c. var s. (mit ài ² ) Saikava. kuo tu staîpais ² ar tuo nastu? vai nevari pagaidīt, kamē̦r paceļu? AP. kad ē̦d, tad nevar s. (mit ai ) Frauenb. negrib ar cūkām stàipēties ² (Schweine wider ihren Willen zum Teich schleppen) Kaltenbr. ‡ Subst. stàipījumuos (acc. s.), beendetes Sichstrecken: tas jums par s. un vārduošanu P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.

Avots: EH II, 569

stîdît Mar., Schwanb., Lis., Golg., Meiran, Sermus, -u, -ĩju, tr., hetzen Stomersee, Selsau, Aahof, Adl., Beienhof: gans stīda suni uz luopiem, uz cilvē̦kiem Aps. stīdi suņus, lai iet guovi atgrìezt! Mar. n. RKr. XV, 138. "cui!.. "viņa stīdīja suni A. XXI, 566. rej, sunīti, rejamuo! es pastīdu stīdāmuo (Var.: parīdu ridāmuo) BW. 14461 var. Zur Wurzel von lat. instīgāre "anspornen aufreizen", stimulus "Stachel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 612 f.)? S. auch stuidît.

Avots: ME IV, 1074

stūdît, -u, -ĩju, = stuidît 2: sunīt[i]s rēja rejamuo, es pastūdu stūdāmuo (Var. pastuidu stuidāmo, parīdu rīdāmuo); jau es zinu stūdīdama, nenāks mani bāleliņi BW. 14461, 4 var.; = rãt (schelten) Schibbenhf (mit ũ ). Zu studît?

Avots: ME III, 1108

I stuĩdît Siux, Dond., Wandsen, Neuhausen, Bl., stuîdît Saikava, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) stossen
Neik. N. U., Libau, Hasepont, Anneburg, (mit -uĩ ² ) Stenden (selten): mani jau kâ bīstakli visur stuida Alksnis-Zundulis;

2) stuĩdît Bauske, Dond., Grünwald, MSil., stùidît Walk, stuîdît ² Nigr., Schibbenbof, stuidīt U., Annenburg, Lubn., zur Arbeit treiben
U., artreiben Hasenpot (mit uî ² ), (auf)hetzen Lettg.: suni stùidīt ² Lubn., Warkl., Saikava. sunīt[i]s rēja rejamuo, es pastuidu stuidāmuo (Var.: parīdu rīdāmuo) BW. 14461, 4 var. tas vienmē̦r jāstuidī Nigr., Walk. es viņu gan stuidu un mācu Janš. Bandavā II, 232. stuĩdāmais, ein Mensch, der van andern angetrieben wird Dond.;

3) steuern, wahren
L.;

4) trügen, irreführen
(?): kuo nu stuidi (hetzest auf?) bē̦rnu ar tādiem niekiem! Refl. -tiês, "?": puisīti, stuidies! BW. 34682. wenn mit ui aus ōi̯, zu stîdît.

Avots: ME III, 1101, 1102

I sunīši, Dürrwurz L.; Distelsamen Mag. XIII, 2, 67 ("ar sunīšiem nuolipt"); Odermennig U.; erigeron acer Konv. ² 4071; Flohkraut (pulicaria dysenterica) RKr. II, 76; cynoglossum officinale Birsman; Zweizahn RKr. II, 68 (Mag. IV, 2, 47 dafür der Sing. sunītis, formell mit li. šunýtis "Hündchen" identisch); eine Art Pflanzen ("ruobainas zâles dīķu grāvjuos") Etn. III, 58.

Avots: ME III, 1121, 1122

suņ̃ķêt: "gānīt; aprunāt" Ramkau; "sunīt, pelt, zuobuot" Nötk.

Avots: EH II, 603

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. ² 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

I tā`rps, Demin. verächtl. tārpelis MWM. X, 522, ein Wurm, eine Raupe U.: tu dzīvuotu... kâ tārps pa speķi Alm. Meitene nuo sv. 97. kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962, 1. tārpa (ēdēja) vārdi Br. IV, XXXI. zuobu tārpi 117; tārps Sussei n. FBR. VI1, 145, Borchow, Warkh., cē̦rtamais tārps Lixna, garais tārps Etn. I, 51, Ronneb., Smilt., die Schlange; tārps ar trejām galvām Pas. IV, 19 (aus Ružina), ein Drachen; Jāņa tārpiņš, das Johanniswürmchen, Glühwürmchen; kuoku tārps; die Raupe U.; mēles tārpi, linguatulidae Konv. ² 2686; 3663; rudzu tārps, agrotis segetum Balt. Lauksaimnieks; salnas tārps, geometra brumata ebenda; saules tārps (tārpiņš Blieden, Mitau), eine glänzende Raupe U., = dievsunītis. Am ehesten wohl als der "Zerbohrende" nach Persson Beitr. 858 und Būga KSn. I, 292 (s. auch J. Schmidt Voc. II, 331 f.) nebst li. tárpas "Zwischenraum" (eigentl.: *Loch ) und ksl. trapъ "Grube" Zur Wurzel ter- "(zer)reiben, bohren" in lat. terere "(zer)reiben", aksl. trěti (prs. tьrǫ), r. терéть "reiben" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 324 f.; dazu auch gr. τερηδών "Holzwurm"). Anders Krček Grupy 71 ff. und Štrekelj AfslPh. XXVIII, 503.

Avots: ME IV, 150

te̦kuļuôt, = te̦kalât: tam te̦kuļuojis mazs sunītis līdz Etn. III, 92; LP. VII, 540.

Avots: ME IV, 159

‡ tieļuôt "?": sunīt[i]s rej ... tupē̦dams, tieļuodams Tdz. 43206.

Avots: EH II, 687

triku, Interjektion: sunīt[i]s saka: čavu, čavu! man biksītes triku, triku! BW. 30457. triku triku šuo naktiņu, citu vairs netrikuošu 12663. In der Verbind. mit traku: triku, traku vāverīte ar meitām maltuvē 2353, 1.

Avots: ME IV, 236

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt ² "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù ² ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252

turêt,

1): ragus t. ("prast pārvaldīt") Seyershof. turamais ebenda, die Handhabe, der Griff.
ar vārdiem turēja (= apturēja) slimības Sonnaxt;

2): es par tām turēju rūpi Azand. 104, uzmanību t. ("pastāvīgi uzmanīties") Frauenb. draudzību t. ebenda. viņam galva vairs netur (kuo atmiņā) Seyershof. t. (glabāt) glāzītē cūku žulti ebenda. t. (gebrauchen)
cita mašīnu Kaltenbr. kas zemi tur, tas nevar būt bez zirga ebenda. jis turēja (bija apprecējis) Jāņa māsu ebenda. t. (gādāt un apkuopt) puisi uz savu ruoku Seyershof. t. pĩles, cūkas ebenda, AP., Sonnaxt. zirgi labi turē̦ti (kuopti) Kaltenbr.;

3): talkas t. Sonnaxt. bē̦rnam turēja (svinēja) dzimuma dienu Frauenb. agrāk Brenci turēja (svinēja) trīs krista dienas Mahlup;

4): agrāk turēja, ka guovi ar tuo sabuojā Salis;

5): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Kossowski Gramm. 32, Latv. Saule, S. 1044 ("aus Semgallen"); dievus t. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 256), LLD. II 1,9. pati rasu turē̦dama Aizsils Sen. k., S. 37. cik kurs turēja, tik iedeve Kaltenbr. tas jau nav dzirdē̦ts, bet, ja nu tu tādu valuodu turi ... Azand. 55; kauna neturē̦dama Auleja. tu daudzi vari atminēt, tik gadu turē̦dams ebenda;

6): ne˙viens vairs nevarēja t. kārst (savē̦lušuos vilnu) Frauenb. lielie luopi netur rudens aukstumu Seyershof. vîzes turēja (hielten vor)
tikai trīs dienas Salis; ‡

7) müssen (wohl ein Lituanismus)
Nidden; ‡

8) = turêtiês 3, sich halten:
stādi ir sausi, netur uz kāju Seyershof. Refl. -tiês,

1): labi puiši turējās tuos kre̦klus svētdienai Frauenb. dakteŗu zâles luopiem neturējāmies ebenda;

2): mēs briesmīgi turējāmies (draudzējāmies) Salis;

3): tad sivē̦ni turas (pieruod un uzticas) pie cilvē̦ka Seyershof. man ābuoli neturas (nepaglabājas) ilgi ebenda. ar šiem buŗamvārdiem var t. (izsargāties nuo ļauna) diezgan labi ebenda. t. ("mēģināt atspē̦kuot"), lai slimība nepieme̦tas ebenda. šis nu turas (tiepjas), ka nemākuot mūrēt ebenda (ähnlich Frauenb. und Kaltenbr.);

4): viņš tagad turējās vairāk mājā Frauenb.; das Zitat aus Dünsb. (ME. IV, 271) ist zu streichen;

5): turas pie sala BielU., die Kälte hält an;
‡

8) tüchtig essen
Seyershof: strādnieki tagad turas; ‡

9) t. ciet Seyershof "aizkavēties, aizspruostuoties": tāpēc tagad baļķu vešana turas ciet; ‡

10) kalben
Diet. Subst. turêšana,

1): sunīti pajēme turēšanai Sonnaxt; turêšanâs: lai istabā neiznāktu vairs ne˙kāda tielēšanās, pluosīšanās un t. ("?") Janš. Līgava II, 260; turẽjums: par radziņu turējumu BW. 28982. nuo desmitiem līdz vieniem bij mans t. (= bija man jātur?) Seyershof; turê̦tãjs: lielu dusmu t. BW. 10371. aitu t. Seyershof, Schafzüchter.
kažuoks lietus t. Tdz. 58006, 2.

Avots: EH II, 704

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

I vairît, -u, -ĩju,

1) hüten, wehren, abwehren
U., (mit aĩ ) AP., Bauske, C., (mit ài ² ) Fest., Golg., Sessw., (mit ài ) Nötk., (mit aî ² ) Bl., Siuxt, Stenden, Wandsen : acis vairīt nuo gaismas C. u. a. zirgs vaira kāju (nuo akmeņiem) Stenden. bēgu dienu, bēgu nakti augumiņu vairīdama (Var.: vairuodama, glabādama, sargādama) BW. 13353. augumiņu vairīdama nuo netikla tē̦va dē̦la 13372. augumiņu nuo kauniņa vairīdama 6540. māte, vairī (Var.: glabā) meitu! 13415 var. kur nu likšu, kur vairīšu... vaiņadziņu? 13330, 1 var. kara ļaužu diezgan būs, kuo vairīt dumpiniekus Boriss Godunovs 48. Paulīne vairīja ar ruoku Krišs Laksts 73. nāk nevairāmas atmiņas Rainis Tie, kas neaizmirst 85;

2) warnen
Dr. Refl. vaĩrîtiês Arrasch, C., Schujen, Widdrisch, (mit aî ) Jürg., (mit aî ² ) Pankelhof, Salis, Siuxt, Stenden, Wandsen, (mit àî ² ) Erlaa, Fest., Golg., KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, sich hüten, sich erwehren U., Memelshof, ausweichen: sunīt[i]s rēja, puisīt[i]s nāca, nezin[u], kura vairīties BW. 6385. kas nuo sīvas baidījās, lai nuo manis vairījas 9394. kuŗa nuost vairījās (Var.: kas nuo manim... bēga), tā būs mana līgaviņa 11341, 2. nuo bajāra vairījuos BW. piel. ² 5104. vairās kâ nuo ilkss gala Dobl. izgudrēm vairījās manis Odiseja IV, 64. sle̦pkava vairīdamies atteica Dīcm. pas. v. I, 57. Wenn von vairītiês "ausweichen" (wozu das aktive vairīt später hinzugebildet sein kann) auszugehen ist zu li. įvairùs "sich schlängelnd", air. fiar "schief", ae. wīr "gewundener Schmuck" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 226.)

Avots: ME IV, 442

III vaĩruôt RKr. XVI, 201 Anm., = vairît I, 1: vaiņadziņ, vairuo (Var.: vairā) mani šuoruden! ja tu mani nevairuosi, duoš(u) tautieša māsiņai BW. 6200. augumiņu vairuodama 13353 var.; 13372, 1 var. Refl. -tiês,

1) = vairîtiês: sunīt[i]s rēja, puisīt[i]s nāca, nezin[u], kura vairuoties (Var.: vairīties) BW. 6385 var. nenāce labi ļaudis, uz tevim vairuojās (Var.: nedrīkst vairs labi ļaudis tevis dēļ bildināt) 14847, 2 var. kuo, nelieti, vairuojies? atduod manu gredzeniņu! 6292, 1;

2) "?": kuo gar (Var.: ar) mani vairuojies? BW. 27402 var.

Avots: ME IV, 443

vekteris "?": sunīt manu vekterīti! (Wächter ?) BW. 30516, 8. rubeniņ, vekterīti! 2553 var.

Avots: ME IV, 525

II venteris,

1) ein dicker Junge
(mit ên ² ) Golg.; ein unartiger Junge (mit èn ² ) Lubn.;

2) Schimpfwort
(mit eñ ) Frauenb.; bada veñteris, Schimpfname für einen geizigen Menschen Frauenb.; sūdu venteris, Schimpfname für einen schlechten, geizigen Menschen Frauenb.; Dreckbauch (Schimpfname) Tauerkaln n. Mag. XIII, 2, 49: tas ir gatavs sūdu venteris! Frauenb.;

3) "?" sunīti, venterīti! BW. 30436. Merkwürdig und doch wohl zufällig ist der Anklang (in der Bed. I und 2 an lat. venter "Bauch".

Avots: ME IV, 538

viên li.( vien bei Miežinis) Wolm˙u.a. viên ² Dond., Kand., Salis, Selg., Siuxt, viẽn Rutzau n. FBR. VII, 116, Dunika, Līn., Mesoten, Schnehpeln, Siuxt, Tr., Vierka, viê AP., C., Serbigal, Trik., viê ² Segewold, nur, allein: kur vien U., wo nur, wo es auch sei. kad vien gribējis LP. VII, 858. lai... dzīvuojuot, kâ vien tīkuot IV, 103. apkaut, kuo vien tikai gribuot VI, 420. runājiet,... kuo vien laba zinādami! BW. 8856. vai es vie vīrins biju? vai man vie kumelins? 8326. viņš bij tāds vien mudīgs Mērn. laiki 5. bija ķēniņam viena vien meita Zbiór XVIII, 449. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. divas vien māsas. stīvs vien paliku Mērn. laiki 28. lai iet... taisni vie Etn. IV, 169. cik ātri vien varē̦dams LP. VII, 858. āt ātri vien tas steidzies pakaļ III, 84. klāt vien nē̦sāt 66. aiztikt ar nūju vien I,137. priedes vie, egles vie BW. 25934, 3. smiekli vien, ē̦rmi vien 11072, 4. stucinu vie nuogriêzuos BWp. 2762. ved,... kur ve̦zdams, caur siliņu vien neved! BW. 18272, 11 var. duo[d],... kam duodama, iguoņam vie neduo[d]! 9515 var. rej, rej, sunīti, nekuod vien! Br. sak. v. 1215. glāb vien kaķi nuo nāves! viņš tev ieplêsīs ruokā 470. meklējiet vien paši! Mērn. laiki 96. lai viņš nāk vien! J. K. V, 132, aizslē̦dz durvis, ka kraukš vie LP. VI, 218. zivis sanākušas, ka ļum vien III, 75. ja vien tik (wenn nur) agrāk nevajaguot muodināt Mērn. laiki 62. tad tik vien miega kâ zirgam Etn. II, 66. tuo tik vien ne! 75. tik vien ka U. "wenn nur; so nur, dass". bez vien U., ausser, ausgenommen (nur): neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu... braukdams BW. III, 1, 96. visas meitas, bez vien tās klibās, uogās Mag. II, 2, 70. ne vien - bet arī, nicht nur - sondern auch. Alter nom. s. neutr. g. zu viêns; Tr. hat viēn "nur" neben viêns "ein"!

Avots: ME IV, 655

virsaine, = virsuotne: griêz . . . visus zarus, virsainītes (Var.: virsunītes, galuotnītes) vien negriêz! BW. 2763, 1.

Avots: ME IV, 610

vìrsaûne ² Saikava, vìrsaune ² Golg., Heidenfeld, Lös., Lubn., Meiran, Selsau, virsaune Bers., (nach BW.) Erlaa, Festen, Kokn., Meselau, Sessw., Stockm., vìrsaûna ² Prl., vìrsûne ² (li. viršúnė) Sussei n. FBR. VII, 131, Erlaa und Ogershof n. FBR. Xl, 11, Baltinow n. FBR. XI, 125, Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Oknist, Warkh., Zvirgzdine, vìrsūne ² Warkl., vìrsūne ² Preili n. FBR. VIII, 10, virsūne Bers., Meselau, virsune U., Selburg, (nach BW.) AP., Festen, Kokn., Kreuzb., Saucken, Setzen, Wessen, virsūna Stockm. n. FBR. VIII, 84, loc. s. virsunā BW. 11220 var., loc. s. vìrsūnī ² Pas. I, 298, vìrsuone ² Saikava, Sessw., (mit ir̂ ² ) AP., virsuone Ihlen, virsuonis U., = virsuotne, der Wipfel, Gipfel: priedei kupla virsūnīte. (Var.: virsaunīte, virsuotnīte) BW. 21321. nava kupla virsaunīte (Var.: virsunīte, virsuotnīte) 10805. zaļa bē̦rza virsaunīti (Var.: virsuonīti, virsunīti, virsuotnīti) 24407, 1. egles virsuonē (Var.: virsaunē̦galiņā) BWp.2357, 2 var. egles zari saguluši uz bērziņa virsuonītes BW. 9602. lai skan meža virsunītes 224, 9. bē̦rza virsunē Pas. IV, 382. nuoraušu nuo virsūnes skaistākuo ābuoli 47 (aus Višķi). priedes vìrsūnē ² VII, 386. kalna virsuonē VI, 428. kuoku, kam virsune pie zemes nuoliekusies LP. V, 123. saķēra uozuolam aiz virsunes VII, 787. ruobainas virsaunes Vēr. Il, 1094. Zu vìrsus.

Avots: ME IV, 610, 611

zãkât C., Frauenb., Iw., Nötk., N.Salis, Meselau, PS., (mit à ² ) Bers., Kalzenau, Kl., Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Stom., schmähen, schänden Kremon n. U., höhnen, lästern, verleumden, verachten (unbek. in Dond., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Schwanb., Sessw., stockm.): veļus zākāja par ve̦lniem Pürs I, 116. nedarbis ir, kas tâ zākā viņu pūles LP. VII, 1324. kâ jums nav kauna guodīga cilvē̦ka vārdu zākāt? Kav. zākāt un sunīt katru Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 670. ņemas mūs zākāt, ka i[r] suns vairs maizes tai vietā nerītu Blaum. Vēr. 536. Refl. -tiês, schimpfen (mit ã ) Mezküll, verleumden, schmähen Nötk.: patiesību runāju, nezākājuos Blaum. Vēr. 536. Etwa aus mnd. saken "klagen (vor Gericht), einen Streit erheben" und in der Bed. durch le. zāgât

II beeinflusst?

Avots: ME IV, 695, 696

ze̦maška, = apakša: izlīda nuo tilta ze, maškas Pas. II, 49 (aus Rositten). jie pa ūdins ze̦mašku lavās I(I, 239 (aus Bikava). izlīda nuo laivas ze̦maškas V, 40 (aus Preili), nuo cepļa ze̦maškas izrāpāja IV, 383. sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas 384. nuonest ze̦m akmiņa,.. i[r] palikt ze̦maškā V, 293 (aus Welonen).

Avots: ME IV, 707, 708

zmaûdzît Kreuzb., Vīt., (mit àu ² ) Kr., -gu, -dzĩju, freqn. zu zmaûgt, hart drücken Burtn., Erlaa, Kokn., Lemsal und Wolm. n. U., würgen Vīt.: puiši meitas sìenā zmaudzīja Blieden. nevajag sunīti zmaudzīt Blieden.

Avots: ME IV, 747