Paplašinātā meklēšana

atara: "Furchen um ein Kartoffelfeld" Prl.; "Querturchen an den Furchenenden" AP., Ramkau.

Avots: EH I, 133

atata, Ausruf der Freude: atata, dieviņ, man laba laime BW. 1157.

Avots: ME I, 148

atara, atare Stomersee, ein Streifen Ackers, der am Graben oder am Zaune liegend mit dem übrigen Felde zugleich nicht aufgepflügt werden kann, sodass später Querfurchen gezogen werden müssen; eine solche Querfurche heisst ataru vaga Kurs.; in Kandau atars [= li. ãtaras "борозда с края нивы"]; atarums Grünh.: ataru art LP. V, 30. ņe̦mu ataru trīs suoļus platu Etn. III, 146; n. Mag. IV, 2, 108: atarums "der zweite Pflug".

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 148

be̦starags Konv. ¹ , der Lostreiber; anderwo dafür bumburnieks.

Avots: ME I, 281

bīstarags MWM. IX, 451, ein Stock zum Hauen, die Keule: še tev mans bīstarags, - raugi viņu pārvarēt LP. V, 346. Druvienā par bīstaragu saucuot zarainu sitamuo LP. V, 95. [Scheint auf einem * bīsts "bīstaklis"+ rags zu berufen; vgl. Biel. Holzb.

Avots: ME I, 304

divstarains, zweizinkig: divstaraina od. divstaru dakša LP. VI, 20; VII, 544.

Avots: ME I, 473

‡ dziñtaraîns "?": kuoki kad tuos nuoteš, ir dzintaraini Janš. Mežv. ļ. II, 41. cirsts nuo dzintarainas priedes Dzimtene III ² , 400.

Avots: EH I, 358

matara: auch ("eine schlanke Gerte") Zarnikau.

Avots: EH I, 784

matara, eine (schlanke) Rute, Gerte Lös. n. Etn. IV, 146, Bers., [Erlaa; eine dünne Stange Wid.; matars, ein Knüttel Warkh. - Wie verhalten sich dazu estn. matar "dicker Stock, Knüttel" und r. моторъ "дубинка", sowie li. matãras "веретено" (dies nach Būga РФВ. LXXII, 192 zu le. mest)?].

Avots: ME II, 566

mãtara: auch Ugalen n. FBR. VII, 15, Stenden; nevaid uogu mātariņu BW. 12189. aveņu, brūkleņu, rāceņu mātaras Stenden. mātaras jemt ebenda, das erste Abnehmen der Kartoffeln nach dem Aufpflügen; wobei die Stauden zerstört werden: rāceņus nuovācuot je̦m mātaras, nuoecē lauku, ataŗ un nuoecē uotrreiz. jūs jau ataŗat, bet mēs vēl tikai je̦mam mātaras.

Avots: EH I, 793

mãtara Nigr., [mātars Dunika, Rutzau], = mē̦tra, die Staude: vaiņadziņš nuo brūkleņu mātarām Janš. [melliņu mātari Rutzau. te̦lpas... bija pušķuotas... mātarām un puķu vītnēm Janš. Dzimtene ² II, 218. Vgl. mẽ̦tra.]

Avots: ME II, 587

mẽ̦tara,

1): auch Frauenb., Perkunen: nevaid uogu mē̦tariņu BW. 12189 var.;

2): nuo tām upes mē̦tarām BW. 8397 ¹ .

Avots: EH I, 810

mintaras [??] "der Tritt am Webstuhle" Zehrxten.

Avots: ME II, 630

[mutara Nikrazen, Valgāle, mutars Stenden, Blieden, mutraks Blieden, mutriķis Stuhrhof, die Schraubenmutter.]

Avots: ME II, 674

nātara BW. 15705, 4 (li. nótaros), für nâtra, nâtre.

Avots: ME II, 702

‡ pe̦ñtaŗas Frauenb., = peñteres 2 , leeres Geschwätz, Lügen: kuo tu te pe̦ntaŗā savas p˙!

Avots: EH XIII, 223

šķiltarači Sessw. "allerhand harte (feste) Gegenstände, Kram".

Avots: ME IV, 40

smalˆkstaraîns, feine staras habend: pēc madaras (galium) smalkstarainuo lapu un ziedu parauga Konv. ² 1390.

Avots: ME III, 953

stara,

1): viena s. ap vasarassvē̦tkiem, uotra - ap Pēteŗa dienu, - kuo tās var atlabuot? Blaum. Raksti VII ⁵ (1935), 330. aizezerē izcē̦lusies tāda s., apmē̦ram sējas platumā. iegraužas pē̦rkuons Austriņš Raksti VII, 222;

3): der Ast
Lubn.; ceļš dalījās divās starās PV.; divi starām (in zwei Armen, von einem Flusslauf) Schwanb. n. BielU.; bārda nuokārās divās ... starās pār krūtīm P. Ērmanis Gaidītāji 103;

4): auch Warkl., Zvirgzdine; caur tuo tavu re̦tu staru var redzēt gurnu galus Tdz. 57950.

Avots: EH II, 570

stara,

1) der Strich, die Strecke
U.; mežam liela stara izcirsta, ein grosser Strich Waldes ist ausgehauen U. ziedi, rudzu vārpa, deviņām stariņām (Var.; aitiņām, rindiņām)! BW. 28128 var. jūŗā iestiepušās kalnu staras Konv. 1 919. lietus stara, eine Regenwolke U., Strichregen V., Karls.; nebija jau ne˙kāds gaŗais lietus, tāda stara vien nuolija Salisb. krusas stara, eine einzeln ziehende Hagelwolke, ein Strich Hagel U.;

2) der Fetzen
U.; svārku stara Festen, ein Fetzen vom Rock U.;

3) der Ast, die Zinke
A. - u. N. - Schwanb., Mar.; dakša ar trim starām N. - Schwanb. dzelža sakumus ar četrām starām Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). kāzu lukturis ar četrām starām priekš četrām svecēm BW. III, 1, 25. asi mieti, vienā galā ar divi starām Etn. I, 105 (aus Gold.) bē̦rzs ar divi starām RKr. VII, 927. ne̦suši bogiem dāvanas un likuši uozuola starās Etn. III, 90. zâle trīs starām BW. 29371 var. vīšu pīcku trim starām 11058; 21721. Jāņa māte sieru sēja deviņām stariņām (Var.; deviņiem stūrīšiem) 32314, 3 var.;

4) (bikšu) stara, das Hoseribein
N. - Rosen n. FBR. VIII, 30; suņi abas bikšu staras saplēsuši Saikava. akmiņus viņš nesis ar bikšu starām LP. V, 416. piebāž bikšu staras pilnas salmu Pas. III, 501 (aus Lubri.). Nebst stars "Sonnenstrahl" zu slav. prostorъ "Ausdehnung", ai. stara-ḥ "Schicht", r. простерéть, aksl. prostrěti (prs. prostьrǫ) "ausbreiten, ausstrecken", gr. στόρνῡμι "breite aus", lat. sternere "hinbreiten", av. staraiti "sternit" u. a., s. Persson Beitr. 449 und 787, Būga KSn. I, 286, Trautmann Wrtb. 287 f., Walde Vrgl. Wrtb. II. 636 ff.

Avots: ME III, 1045

štara Wessen, = stara 3; in Gr.-Buschh. = stara 1.

Avots: ME IV, 102

starainis: auch Līvāni, Lubn., Saikava.

Avots: EH II, 570

starainis Warkl., Laud., der Hakenpflug.

Avots: ME III, 1045

staraîns,

1): smalkie linu aude̦kli e̦suot ... staraini, saulaini, puķaini un ziedaini Janš. Dzimtene III, 261; ‡

2) s. arkls Tdz. 59955, 34, = starainis.

Avots: EH II, 570

staraîns, Strahlen werfend U., strahlig U., Brasche, strahlenartig, mit Ausstrahlungen, Strahlen versehen; (čūskai) staraina mēle Etn. III, 50. staraini raksti (Strahlenmuster) Konv. ² 1390. ar starainajām le̦dus palmēm Saul. III, 184. starainu ziediņu Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 26. sārtums... kļuvis strūklains un starains, tâ ka vaigu gali izskatījās it kâ sasprē̦gājuši Janš. Dzimtene V, 63. starainiem caurumiņiem Poruk; = skarains; starainai auziņai BW. 28245, 4 var.

Avots: ME III, 1045

‡ staraunieks Borchow, Lubn., ein energischer Arbeiter. Zu starâtiês.

Avots: EH II, 570

‡ stàravêt ² Kaltenbr. "gādāt". Refl. -tiês ebenda "rūpēties, censties".

Avots: EH II, 573

šustaras Behrshof, šuste̦ras Lieven-Behrsen, šustari Kurl. n. U., šusteri Kurl. n. U., šusteru uogas Kurl. n. U., = sustarenes; šusteres Lieven-Behrsen, schwarze Johannisbeeren.

Avots: ME IV, 107

tara, Interjektion: suņi saka: vika, vaka; man biksītes - tira, tara BW. 30457 var.

Avots: ME IV, 132

I tarags Etn. III, 45, = biezpiens, Quark. Aus r. творогъ dass.

Avots: ME IV, 132

II tarags Alswig, = taraks I.

Avots: ME IV, 132

I taraks Aiviekste, Kalz., N.-Peb., Sauken, die Küchenschabe. Entstanden aus dem (aus r. тараканъ) entlehnten tarakāns dass., das anscheinend als Deminutiv aufgefasst ist.

Avots: ME IV, 132

II taraks Mar., Seltingshof, = tarags I.

Avots: ME IV, 132

taraša "?": tik tāds taraša (ein Saumseliger?) dižais vedējs; tur vien tarašā (Var.: čubina) gar savu priekšu BW. 16331 var. Vgl. taraža.

Avots: ME IV, 132

tarašât (s. unter taraša), = taražât?

Avots: ME IV, 132

taraža (vgl. taraša),

1) "?": taratas, taražas vakara māsas; visu dienu taražuoja gar savu māsu BW. 21081 (ähnlich 16673). taražiņu . . . puiši ņēma kamanās 12424, 2 var.;

2) taraža Bershof, Warkl. "jem., der viel Unsinn redet";

3) "?": caur visām tavām taražām Lautb. Vidv. II, 57.

Avots: ME IV, 132

taražas Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, = vîzes, Bastschuhe.

Avots: ME IV, 132

taražât,

2): kādas tu blēņas taražā! Janš. Līgava I, 54.

Avots: EH II, 667

taražât,

1) auch taražêt, taražuôt, = tarašât: visu dienu taražāja gar kumeliņu BW. piel. ² 21081. līdz tu vienu (dziesmu) taražēsi, es deviņas izdziedāšu 856, 3 (aus Edw.) visu dienu taražuoja gar savu māsu 21081;

2) Unsinn reden, schwatzen Amboten,
Funkenhof, Warkl. Vgl. auch aptar(a)žât.

Avots: ME IV, 132

trimstaraîns, dreizinkig, dreiteilig: trimstarainu pīcku viju (Var.: vīšu pīcku trim starām) BW. 21721, 2.

Avots: ME IV, 237

zītaraîns, mit Bernstein versehen, geschmückt: zītaraiņiem vaiņagiem Plūd. Rakstn. II, 270.

Avots: ME IV, 737

zustaras, zustares, s. zustrenes.

Avots: ME IV, 752

mẽ̦tara Ahs., [Līn.], mē̦te̦ra, auch mē̦tars BW. 590,

1) die Staude:
rāceņu mē̦tari LP. VI, 775;

2) die Minze (mentha).
Vgl. mẽ̦tra, mātara.

Avots: ME II, 621

putara (?) BW. 3944, 19 (aus Dond.), für putra: duod... rudzu putariņu; mit eingeschobenem -a- (das Stammwort lautet in Dond. putar aus putra)?

Avots: ME III, 439

šustaras: auch Behnen, Grenzhof, Ziepelhof.

Avots: EH II, 658

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: kā aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja kā aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv ^2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71

aptaržât, tr., nachlässig ankleiden: pagaidi manis, kamē̦r kājiņas aptaržāšu BW.29141 (Var.: apdžavarāšu, apvažarāšu). Dafür auch aptaražât RKr. XVII, 36 aus Ranken.

Avots: ME I, 130

I astīts: ar lielu, starainu, astitu zvaigzni Stobe 1797 I, 116.

Avots: EH I, 132

atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas laikā) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi kādu mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).

Avots: EH I, 133

bīskuocis U., Ofenkrücke. Wohl aus * bīstkuocis; vgl. bīstarags.]

Avots: ME I, 304

cũkpiẽne od. cũku piẽnene od. piẽns, der Löwenzahl (taraxacum officinale).

Avots: ME I, 398

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

‡ divkāru sakumi Warkl., = divstaru (unter divstarains) s.

Avots: EH I, 323

dzĩtars: auch BW. 5036, 7; 13282, 10; dzītara sūdi Meergras, Seetang Diet.

Avots: EH I, 362

izcilnis: atskatās uz zilistarainuo izcilni aiz smilgu činkuriem A. Upītis Vecas ēnas 18.

Avots: EH I, 438

jûgt [li. jùngti], - dzu, tr., spannen: Sprw. kâ jūgsi, tâ brauksi. cieši jūdzu, druoši braucu Ltd. 2126. Refl. - tiês, sich spannen, sich fügen: Pēteris pats arī negribēja nuo jauna jūgties zem meistara pletnes Aps. [Mit verallgemeinertem Nasal (vgl. dazu Le. Gr. 583 ² und 593 ² ) wie in la. jungere "verbinden" zu ai. yunákti od. yun̂jati "spannt an, verbindet", gr. ζεύγνῡμι "schirre an, verbinde", an. yuxtō "angespannt", corn. iou "Joch" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 397 f., Boisaq Dict. 307 f. und Trautmann Wrtb. 109, sowie le. jûgs].

Avots: ME II, 121

‡ kabareči Sessw. "= tara%C4%8Di">šķiltarači".

Avots: EH I, 572

karulis (li. karuliai "Eiszapfen"), etwas, was hängt, das Gehänge: tupiķis tup, karulis karājas, tupiķis grib tuo karuli baudīt (Rätsel; s. karelis, karenis). ve̦lns iene̦s dārgu vilnaini dimanta bārkstīm, gaŗiem karuļiem LP. V, 296. šis vaiņadziņš ar vizuļiem, šis ze̦lta, šis zītara karuļiem Brig. vē̦tra skrabināja kailuo kuoku karuļus U. b. 110, 19. Bei Jauns. Baltā gr. I, 143 karulītes, eine kleine Schaukel. Zu kãrt.

Avots: ME II, 165

katrs (li. katràs), katars LP. VI, 437,

1) als Interrogativpronomen - wer? welcher von zweien:
katra puķe tev labāki patīk, mazā vai lielā? AP. katrās mājās tu biji? Autz. So auch in abhängigen Fragen: iesim, lāci, pie kundziņa, katram auzas piederēs BW. 2290. viņi viens uotrā skatītamies nevarēja zināt, atrs lielākās izbailēs Kaudz. M.;

2) als Indefinitum - jeder von zweien:
ieva zied pret ieviņu, katra kalna galiņā BW. 151. Negiert - weder der (die) eine, noch der (die) andere von beiden: ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709. snauduļa māte, snauduļa meita, ne katra pūriņa nedarināja BW. 6800;

3) jeder (von vielen), jeglicher
(jetzt die gewöhnlichste Bedeutung): pašas kūmas duomājiet, kuo jūs katrs darīsiet BW. 1645. katrs od. katrs cilvē̦ks maldās. In dieser Bedeutung dient zur Verstärkung des katrs oft kuŗš, ik: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. tik gudrs laikam būs kuŗš katrs;

4) als Relativpronomen - welcher
bei Manz. und fetzt noch im Inflänt. BW. 8981: katra meita guoda gaida, tai Laimiņa kruoni pina BW. 6621. [Zu aksl. kotoryjь od. koteryjь "quis", ai. katara-ḥ, gr. πότερος got. ƕaƥar "welcher von beiden" u. a.; vgl. auch Le. Gr. 400.]

Avots: ME II, 172

‡ kniẽpķe̦ns Ahs., der Kragenknopf; eine Art Fibel: sudraba vai dzītara kniepķe̦na iesegšanai (sc.: kre̦kla apkaklē) Rutzau n. Fil. mat. 126 (s. die Abbild. ebeeda S. 130). Wohl aus einem mnd. *knō"pken.

Avots: EH I, 632

krepeči,

1) = kre̦puči, Schleimauswurf Etn. IV, 98, Fest., [Nerft, krepeči Zb. XVI, 217];

2) allerlei Kram, Abfälle:
trešais stūris bij piekrauts šādiem tādiem krāmiem, krepečiem un ratiņu dreimaņu lietām Latv., Lub. [šur tur starp krepečiem atradās pa sentē̦vu kuoklei Austriņš M. Z. 7;

3) nom. s. krepecis Nerft "tītara apakšējā sekste."]

Avots: ME II, 273

I kulainis,

1) der Fausthandschuh
N.-Bartau: šim kulaiņi, tam kulaiņi, brūtgānam pirkstainīši BW. 25507; [3546?]. Zariņš nuorāva savus kulaiņus Saul.;

[2) ein Tarakan (Küchenschabe) mit dem Eiersack
Welonen. Zu kule].

Avots: ME II, 304

‡ kuntužaņi "?": kaidi tavi k.: tarakaņ[i] apēduši, puogas vien pame̦tus[i] BW. 20381.

Avots: EH I, 676

madara, madere Buschh., gew. d. Plur. madaras, n. BW. 7139 ein Demin. madaliņas, das Labkraut, Krapp (galium), ein beliebtes Färbemittel der Letten: sarkana krāsuošanai ņēma madaru (arī: maranu) saknes A. XI, 12. [Nebst oder durch estn. madar(as) wohl aus dem Germanischen (vgl. schwed. mådra, ae. mœdere, ahd. matara "Färberröte"); s. Thomsen Beroringer 268 und Berneker Wrtb, II, 67.]

Avots: ME II, 547

matars (unter matara),

1): auch Lubn.; ‡

2) "krietns tēviņš" Lubn.

Avots: EH I, 784

mãtars (unter mãtara): auch Kal., OB.

Avots: EH I, 794

[me̦duôts (li. meduotas "запачканный мёдом"), honigartig, dem Honig ähnlich: dzintara krelles, starp kuŗu dze̦lte̦ni - me̦duotām bumbiņām... Ezeriņš Leijerkaste I, 50.]

Avots: ME II, 591

mē̦tars (unter mẽ̦tara): "BW. 590" ME. II, 621 zu ersetzen durch "BW. 590, 2; 8397 ¹ var.".

Avots: EH I, 810

mẽ̦tra [auch Salis, Ruj., Serbigal, AP., mè̦tra PS.],

1) Minze (mentha)
[bei U. auch ein plur. mētri]; bišu m., Zitronenmelisse (melissa officinalis); cūku, lauku, zaķu m., Ackerminze (mentha arvensis) RKr. II, 174; kaķu (sievu) m., Katzenminze (nepeta cataria); krūzu m., Krausenminze (mentha crispa); mātes m., Moosauge, Porzellanblume (pyrola uniflora) RKr. II, 76; palejas od. blusu m., mentha pulegium Peņģ.; sievu m., Salbei (salvia pratensis) RKr. II, 77; ūdens, valka m., Wasser-, Bachminze (mentha aquatica) Sassm., Etn. II, 10; Vāczemes m., Balsamkraut, Frauenminze (tanacetum balsamita) RKr. II, 79;

2) die Staude, der Blätterstengel, hauptsächlich von allen vaccinium-Arten
[Erlaa], z. B. brūkleņu, dzērveņu, melleņu mē̦tras; auch zemeņu mē̦tras;

3) mē̦trām, insel-, schichtweise:
tur tie mieži, krūmi ieiet tādām mē̦trām Etn. IV, 146. [In der Bed. 1 nebst li. mėtros "Krauseminze" Bezzenberger Lit. Forsch. 141, mėtra Klaip. 34, Lit. Mitt. II, 135 und mėtà jedenfalls auf r. мята "Minze" beruhend; in der Bed. 2 ist vielleicht die Nebenform mãtara älter (zum ā > ē, s. Mē̦traine), und in diesem Fall gehört mẽ̦tra

2 vielleicht zu māte "Mutter",
vgl. z. B. ksl. matica "Weinstock" (aus mē̦tra

2 würde dann das r von mē̦tra

1 stammen).]

Avots: ME II, 622

nâtre [auch Neuenb., C., Nitau, Wolm., Ronneb., N.-Peb., Preili, nâtre ² Līn., Nigr., Lautb., Selg., Wandsen, nātre Setzen, Schmarden, Stirniene, Bers., Fossenberg, Sessw., Lubn. (li. notrė˜)], nâtra [auc Serbigal, AP., Nerft, nâtra ² Dond., Bauske, Hochrosen, nātra Ekau, Hasau, Matk., Sackenhausen, Erwahlen, Wirginalen, Ellei, Annenhof bei Mar., Plm., Marzenhof (li. notra), nãtra Schujen], ņâtra RKr. XVII, 95, [Lis., ņārta Kreuzb.], ņâtre [Kokn., Linden in Livl., Prl., Kl., Bers., Kreuzb., Dunika, ņātre Grosdohn, Marzen, Oselsof], nātara [zur Verbreitung dieser Formen vgl. auch die Varianten von BW. 23619], die Nessel: nātres dzeļ, kuož, die Nesseln stechen- pirmais šķiedras augs baltiem būs bijis nātre, kas ir rada ar vārdu "nātns". vēl tagad mūsu pasakas daudzina, ka māsa taisa apburtiem brāļiem nātŗu kre̦klus PS. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes (Var.: ņātrīte, nātriņa) sē̦tmalā BW. 12076. Sprw.: kuļas od. sitas kâ nātre, von einer scharfen Sense. tas iet kâ nātres caur sirdi, das dringt wie ein Schwert durchs Herz. baltā nātre, weiss Taubnessel (lamium album) Penģ., Etn. I 83; dze̦ltānā od. meža nātre, die Waldnessel (galeobdolon) RKr. II, 71; lielā oder dižā oder sē̦tas nātre, grosse Brennessel (utrica dioica); mazā, sīkā, sīvā, smalkā, svē̦tā n., die kleine Brennessel (urtica urens) Mag. IV, 2, 65; Etn. I, 111; RKr. II, 80; III, 73; mīkstās nātres od. nātŗu māte, die Taubnessel (lamium) RKr. II, 73; cūku, suņu n., Braunwurz (scrophularia nodosa) Mag. IV, 2, 55; RKr. II, 78; vēja nātre, Acker-, Steinsame (lithospermum arvense) Sassm. [Nebst li. nõterė zu apr. noatis dass. und (nach Brückner KZ. XVVI, 211 und Trautmann Wrtb. 194) vielleicht zu slav. natь "Kräutich"; vgl. auch Walde Wrtb. ² 508 (unter nassa) und (anders Persson Beitr. 813 u. 815.]

Avots: ME II, 702, 703

nuotars [Wenden], nuote̦rs U., tara">nuotara Mag. IV, 2, 162, U., ein Rasenplatz [nuotars Hūg.], ein mit Gebüsch bewachsener Weideplatz, ein unbearbeitetes Stück Land A. VIII, 1, 266, Tals.; [nuõtara Janš. "atmatä]; nuotars = nuora Dünsb.; cūku nuotars cūku apluoks Dünsb. atjāj tautu nuotarā RKr. XVI, 222. pieci bē̦ri kumeliņi nuotarā spēlējas BW. 1385. šis lielais nuotars tik˙pat bešā stāv: ne tu pats plēsi, ne citam atduodi LP. III, 17; (der grtine Platz vor dem Bauergehöfte; die Viehhürde beim Gesinde Kawall n. U. - Etwa zu la. terō "reibe", sloven. to`r "Reibung" usw. (vgl. le. tirdît)? doch vgl. auch nuõtur(i)s.]

Avots: ME II, 872

uotars (li. añtaras) BW. 312 (aus Lubn.); 6345; 1 (aus Lievenhof u. Lixna), 2 (aus Kaltenbrunn); 11087 (aus Selb.); 13527, 7 (aus Annenhof [Kr. Riga]), 7 var. (aus Lennew.); 14537, 1 (aus Wirginalen); 18704, 2 (aus N.-Autz); 24250 var. (aus Absenau), = ùotrs; vgl. Le. Gr. § 337 b.

Avots: ME IV, 423, 424

ùotrs (li. añtras) C., Kaugershof, Morizberg, Neuenb., Ronneb., Schujen, Serbigal, Walk, (mit uõ ) Adiamünde, Bl., Iw., Līn., N.-Bartau, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Stenden, Trik., Wahnen, Widdrisch, N.-Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit ùo ² ), Kl., Lös., Nerft, Preili, (mit uô ² ) AP., Arrasch, Dond., Jürg., Kumbern, Selg., uõtras PlKur., der andere, der zweite: uotra puse, die andere Hälfte, Seite, die Nachgeburt U. Sprw.: kuo pats negribi, tuo uotram nedari! kâ tuo var uotram duot, kas pašam labi smeķē! nuodzīvuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35. grūt[i] dzīvuot pirmuo mūžu, vēl grūtāk uotruo BWp. 12151. panāksnieki un vēdēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. mana līgaviņa uotra puiša ruociņā BW. divi... puiši stāvēja klēts priekšā un uotri divi klēts pakaļā BW. III, 1, S. 75. pieci brieži purvu brida, uotri pieci Daugaviņu BW. 30501. izcepi tiem vieniem sešiem tuo vienu baluodīti, tiem uotriem sešiem tuo uotru! LP. II, 18. kur meitiņas pulkā dzied, tur ērģeļu nevajag: viena (Var.: cita) smalki, uotra (Var.: cita) re̦sni . . . ērģelēja BW. 341 var. - viens (un) uotrs, der eine und der andere, mancher: viens, uotrs pa vārdam parunā Saul. uotrs cits, = cits, ein anderer: vienā kambarī bija..., bet uotrs cits bija aizsiets ar lūku Pas. IV, 50 (aus Višķi). Zu apr. antars (fem. antrā, acc. s. masc. g. āntran), got. anƥar, ai. ántara-ḥ, anyá-ḥ "anderer" u. a., s. Le. Gr. § 337 b, Walde Vrgl. Wrtb. I, 67, Trautmann Wrtb. 10 f.

Avots: ME IV, 425

‡ pagalinât, verlieren: nepagalini, pa āru staigādama, dzintara sakti! Janš. Bandavā I, 77 (ähnlich Līgava I, 358).

Avots: EH II, 132

pastars,

1): jam pastarā ("?") malka Lubn. p. (=pēdējs) gals Kaltenbr. māte pūra man nedeva, pastarai (scil.: meitai) taupīdama BW. 7854. pastarai (Var.: pedelītēi) daudzi svaiņi BW. 15028, 1. pastarie (sehr gut)
lini Heidenfeld, Saikava. strādā vien uz pastarā ("?") A.-Schwanb. uz tuo pastaruo "aufs beste" Heidenfeld;

2): pastara (sehr gross)
darbi AP., N.-Peb.; ‡

3) pastari, die letzte Stunde, der Tod (?):
tu Pēterim pašu pirmuo iemācīji pastaru dziesmu. var˙būt arī tālab viņa p. tik drīzi pienāca Janš. Dzimtene IV, 204.

Avots: EH XIII, 176

pastars (li. pãstaras),

1) als Adj. und als solches auch mit definiter Endung - letzter, der letzte:
līdz pastarai (neben pastara, auch pastaras) dienai, bis zum jüngsten Tage. šis vārdiņš visu pastarais Für. tad eima ceļu pastaru Hug.; pastaruo galu gaidīdams AU. [pastarā (schlimmste) netikle! Zaravič];

2) als attributiver Genitiv von einem Substantiv
*pastars, auch *pastara: pastaras stunda, die letzte Stunde; līdz pastara, pastaras dienai Etn. I, 103, Tr. IV, 1. ja kāds lielās kaut kuo izdarīt, tad ātri prasa: "kad tas būs? vai tuo pirmdien pēc pastara dienas?" Etn. IV, 77. mans pastara (pastaris = pastars 16681) bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja BW. 18001, 4. pastaruôs, zur letzten Zeit, beim Sterben, am jüngsten Tage: tad pastaruos tē̦vs sacīja St. negudriem pastaruos ir grūt St. pie jums es nākšu vēl reiz pastaruos Blaum. [Nebst la. posterus als ein alter Komparativ zu li. pãskui, ai. paš̍cāt, la. post "nach", aksl. pozd "spät" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 78 f.; s. auch Zubatý AfsIPh. XIII, 316.]

Avots: ME III, 107

pastartìesa Asp., tara%20tiesa">pastara tiesa, das jüngste Gericht.

Avots: ME III, 107

paušķêt (li. páuškėti "knallen"), = paukšêt: tarakani paušķē̦dami nuoveļas zemē Plūd. plīsa pīzda paušķē̦dama BW. 35705.

Avots: ME III, 130

‡ pažuoģe "?": pažuoģē jūŗa ne̦s dzintara smilti Jaun. Ziņas 1935, № 213.

Avots: EH XIII, 194

pedelis,

1) das zuletzt geborene Kind
Fehgen, Kl., Zaļmuiža, PS., Erlaa, Fehsen, Aahof, Laud., N.-Schwanb., Druw., Wessen, Meiran, Golg., Peb., Nötk., Schujen, U.: tam tē̦vam seši dē̦li,... Jē̦kabam pedeļam (Var.: pastaram)... BW. 2488, 5 var. skaista aug pedelīte (Var.: pastarīte) aiz visām māsiņām BW. piel. ² 4506 var. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme BW. piel. ² 3754; in Schujen und Drosth. nur von Tieren gebraucht: pedelītis ir putniņš, kuo pe̦rē̦tāja perējumā pēdējuo izšķiļ (so auch in Erlaa), vai sivē̦ns, kuo cūka pēdējuo dzemdē; ähnlich in Adsel;

2) wer sich bei einem Spiel als der Letzte erweist;
pedeļuos iet, ein Spiel (viens pieskrej uotram, piesit un saka: "pedelis!" pedelim jāķeŗ piesitējs un jāatsit; ja viņš tuo nedara, citi tam rāda gaŗu de̦gunu) Nötk.; der Letzte Peb., Serben, Lös., Sessw., Mar., Lis., Selsau. Zu pê̦da (vgl. pēdelis), mit dem e von la. pedēs "Füsse", gr. πεδά "μετά" u. a.?

Avots: ME III, 191, 192

‡ pidi(ņi) Salis, Fichtenäste, aus denen man Zaunspricken anfertigt: pidiņu sē̦ta. Aus liv. pide tara "Sprickenzaun" (estn. pide "Stäbchen").

Avots: EH XIII, 230

piẽnene,

1) eine Milchgrütze;
par pieneni sauc katru piena putru Nigr. n. Etn. I, 42;

2) = piene U. cūku piẽnene, leontodon taraxacum Alswig, Wolm.; jumta pienene, crepis tectorum Konv. 1508; vilku pienene, Wolfsmilch (euphorbia) Konv. ¹ 532, RKr. II, 71, PS.; zilā pienene, cichorium intibus Stockm. n. RKr. III, 70;

3) ein grauer Pilz
Lems., Allend. n. U.; sēne, kuŗas pārlauzumā izsūcas šķidrums piena izskatā Freiziņ. Zu piẽns.

Avots: ME III, 276

piẽnes Lautb. (li. piẽnės "Gänsedisteln"),

1) alle dem Löwenzahn ähnlichen Blumen
U.: par zaļuo zâli pienes dega Apsk. v. J. 1903, S. 342. gaišbaltā pieņu pūku plīvurā A. XX, 516. cūku pienes, leontodon taraxacum;

2) = piẽņi Lennew. - Zu piẽns.

Avots: ME III, 276

plītars, auch plīturs Ezerietis, die Perle: mana jaunā māsiņa kâ saules stariņš: plītara vaiņags galviņā Etn. I, 7 (aus Hofzumberge). naosarmuojušie kuoku zari mēneša gaismā laistās, kâ kad būtu plītariem apbē̦rti A. v. J. 1897, S. 466. acīs redzēja mirdzam tuos plītarus, kuŗus par asarām sauc A. v. J. 1898, S. 364. Aus d. Flitter?

Avots: ME III, 349

sadzelˆt, tr., zerstechen, versengen: neej pie lapseņu punduŗa! lapsenes sadzels Nigr. nātres sadzels ebenda. ruožu zars sadzēla lūstuošuo sirdi MWM. IX, 601. viņš kâ taranteles sāpīgi sadze̦lts uzlēca Vēr. I, 1269. biedri kâ sa˙dze̦lti (sehr eilig, ungestüm, wie besessen) grib iet kruogā iekšā, bet stiprais nelaiž LP. VI, 548. ieskrēja kâ sa˙dze̦lts (Arrasch u. a.) od. sadze̦lts Ruj.

Avots: ME III, 620

saraîns,

1) borstig:
saraina bārda Saul. III, 68. sarains dadzis Vēr. II, 930. zirģelis iecirta sarainuo purnu... krūtīs I, 769;

2) = tara%C3%AEns">staraîns, Strahlen werfend U.: sarains mēnesis; saraina saule VL. n. U.

Avots: ME II, 711

II saudēt "?": tur draudē un saudē... pastara ties[a] (aus einem alten Gesangbuch). Für zaudêt? saudē ("schlägt zu Tod") auch bei Glück II Makk. 3, 39 (in der Ausgabe v. J. 1877: zaudē).

Avots: ME III, 770

saũlaîns, ‡

2) "?": smalkie linu aude̦kli esuot ... staraini, saulaini, puķaini un ziedaini Janš. Dzimtene III, 261.

Avots: EH XVI, 460

šķîsts (li. skýstas "dünnflüssig", apr. acc. s. skijstan "rein") Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, šķĩsts AP., Ruj., Serbigal, šķîsts ² Iw., šķìsts ² Lös.,

1) šķîsts C., Ermes, Golg., Kl., Lis., Lubn., PS., Saikava, Selsau, Schwanb., Wolm., (mit î ² ) Schlehk n. FBR. VII, 32, Bershof, Salis, Siuxt, dünnflüssig
U., Stockmannshof (in Dond., Selg. und Südkurl. unbekannt): šķīsta putra, dünne Grütze, Milchsuppe mit Grütze (im Gegensatz zu bìezputra, Dickgrütze, Brei). būs putriņa bērniņiem. vai būs šķīsta, vai būs bieza? BW. 2946. šķīstas putras vārītāja 24828 (ähnlich: 18659). šķīstu pienu 32581, 2. jāē̦d kāpuosti, šķīsti vai biezi Etn. II, 83. šķīsts vē̦de̦rs, ein dünner Leib, Diarrhöe U. šķīsta nauda St., baar Geld;

2) dünn (vom Gewebe):
šķìsts ² lakats Lös. kas tik šķīstus brunčus aude BW. 35516;

3) rein
(šķîsts ² Bl.), klar U. (eig. und fig.): vai šķīsts namiņš, vai balti trauciņi BW. 33386. šķīsta pilsē̦ta Kaudz. M. R. tik šķīsts kâ tītara sūds Br. 211. kungs it šķīsti mācēja latviski Manz. Gespr. es butu šķīst(i) iznīcis, ich wäre schon rein untergekommen ebenda;

4) sauber, keusch
(mit î) Golg., Lis., Lubn., Saikava, Selsau, Schwanb., (mit î ² ) Bershof, Selg., Siuxt, (mit ì ² ) Kl., (mit ĩ) C., Dond., PS., Wolm.: šķīsta sirds. šķīsts sapnis A. XVII, 395;

5) nu ir šķīstajā, jetzt ist es schlimm
Lubn. - Subst. šķīstums (li. skystumas "Flüssigkeit"),

1) das Dünne, Flüssige
U., die Flüssigkeit Warkh.;

2) die Reinheit
U.; die Keuschheit. Zu šķîst (woneben ohne s- slav. čistъ [serb. čȉst] "rein", s. Trautmann Wrtb. 263; zur Bed. vgl. lat. liquidus "flüssig, klar, rein".

Avots: ME IV, 49, 50

skuostaîns,

1) "starains" (von Augen) Freiziņ;

2) auch skùošķains ² Golg., viele skuostes 3 habend : skùostaina ² priede Lis.

Avots: ME III, 911

šņipis,

1) = snipis 1, die Schnauze (eines Gefässes) Bershof, PS., Selsau, Sessw.: abi lej nuo krūzas pa šņipi glāzā Ahs. n. RKr. XVII, 57; eine scharfe Ecke MSil.;

2) die Nase
MSil. Bewersh.;

3) *šņipis od. *šņipe "?" : ļaujuot . . . augšgalam ar šnipi nuokrist uz pieri Konv. 138. meita ar tītara šņipi uz de̦guna JK. VI, 2. Aus d. Schnippe
(woraus auch estn. nipp "Spitze" ?).

Avots: ME IV, 95

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

spuļ˜ģis Karls., spuļˆģis 2 Līn.,

1) der Funkelnde
U., (auch spuļģe) ein Stern V., A. v. J. 1893, S. 480, (spuļ˜ģis Ermes, spu,ļˆģis ² Bauske) der Morgenstern U.: pie debess zaļš, rau, spuļģis smejas Plūd. LR. IV, 243. zvaigznīte, spuļgīte, laidies zemē! RKr. VIII, 2; Jāņa sp., das Johanniswürmchen: Jāņa spuļģītis caur zâli mirdzināja MWM. VII, 570;

2) "?": balts, kâ bumbiņa apaļš, starains spuļģis atskrēja . . . un ieskrēja Lībai matuos Līguotnis Stāsti II, 7. spuļģīt[i]s [?] kliedze, spuļģīt[i]s brēce, nava lielu tīrumiņu. še, spuļgīt, i[r] meties, še ir lieli tīrumiņi BW. 28557;

3) spuļģīši Konv. ² 2323, grasartige Sternmiere (stellaria graminea
L.) RKr. II, 78.

Avots: ME III, 1029

‡ star̃kãns AP., = tarak%C4%81ns">tarakāns, die Küchenschabe.

Avots: EH II, 571

starniņa (für stariņa?), der Strichregen N. - Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. Zu stara.

Avots: ME III, 1045

‡ staruôts, = tara%C3%AEns">staraîns: spuožu, staruotu zvaigzni Jauns. Raksti VII, 53.

Avots: EH II, 571

stars, tara">stara L., ein quer ausstehender Ast U.; ein schmaler Streifen; der Strahl; saules stars, der Sonnenstrahl. gaismas stari A. XI, 76, Lichtstrahlen. (fig.) atausa... cerības stariņš RA. izgruozīt savus matus staru stariem MWM. VI, 698. ūdeņa stars, der Wasserstrahl Wid. trim stariem (Var.; starām, straumēm) upe te̦k BW. 10863. Vgl. stara.

Avots: ME III, 1047

stêrbele ² Bauske, Grünh., Gr. - Essern, Siuxt, Līn., Iw., Dunika, Wandsen, stêrbele ² Selsau, Saikava, Buschh., Warkh., stērbele Wessen, Memelshof, der Rockschoss Dr., ein Zipfel vom Rock U., Wessen, die Stosskante U., der Rockstoss N. - Bartau, Gold. n. Etn. I, 138, Grünh., (mit -êr- ² ) Dond., Selg., Kand., Naud., der untere Saum am Rock U., der Umschlag V., was (am Rockstoss) abgerissen ist (mit -ẽr- ) Arrasch, Drosth., (mit -êr- ² ) Bers., Warkl.: ieķē̦rušies kažuoķeļa stērbelēs LP. VI, 235, Frauenb. tad ta palaidnis nuo sievišķa! staigā nuoskrandušām stērbelēm Naud. visas stērbeles tam blēņu pilnas L. Nebst starbele zu li. sterblė "Schoss" (zur Wurzel von le. stara?).

Avots: ME IV, 1063

I stḕrdele ² Mar., Schwanb., Saikava, = strūkla, der (Wasser)strahl Wid.: ūdens nuo jumta stērdelēm vien tecēja Mar. n. RKr. XV, 137. ūdens skrien me̦tamam (slūžām) cauri stērdelēm vien (mit starkem Strahl) Schwanb. Zur WurzeI von stara?

Avots: ME IV, 1063

II stḕrdele ² Golg., = stērbele, der abgerissene Rand (des Rockschosses). Zur Wurzel von stara?

Avots: ME IV, 1063

III stẽrste Nigr., der Fetzen, ein Streifen Zeug: ... saplīsušu (drānu), tâ ka stẽrstes vien karājas Janš. Dzimtene V. 253. Zur Wurzel von stara?

Avots: ME IV, 1064

I stira,

1) ein (Wasser)strahl
Wid., ein nasser Streifen: spaņģis caurs: ūdeni ne̦suot stira paliek pakaļā Mar. n. RKr. XV, 138;

2) häufiger und flüssiger Durchfall (Diarrhöe)
Saikava: teļam stira. neduod teļam tik daudz piena, paraus vēl stira! Saikava, Wohl zu stars, stara.

Avots: ME IV, 1072

stirinât Arrasch, Drosth., Schwanb., Golg., Lös., Selsau, Bers., Saikava, Meiran, Lubn., Gr. - Buschh., Memelshof, Bauske, Lieven - Behrsen, Dunika, Wandsen, Dond., tr., bewegen, schütteln; zucken, zappeln machen: kājas. vīrelis kājeles vien stirina JK. III, 1. māk Ieviņa dančus vest, māk kājiņas stirināt BW. 942, 3. Refl. -tiês, zappeln Nigr., Drosth.: kuo tâ ar kājām stirinies? Dond. man tik bij jāstirinājas, lai dabūtu akmeni ārā ebenda. vēl tā blusa stirinās (Var.: kustējās, spārdījās) BW. 12878, 1 var. Nebst li. III p. prt. nusistirena Liet. pas. II, 232 wohl zu aksl. prostrěti (prs. prostьrǫ) "ausbreiten", r. простерéть "ausstrecken", ai. stṛṇōti "wirft hin", prastara-ḥ "Erstreckung", av. staraiti "sternit", gr. στόρνῡμι, lat. sternō "strecke hin" u. a. (bei Watde Vrgl. Wrtb. II, 638 f.). Reimwort zu tirinât.

Avots: ME IV, 1072

II stùore ² : das Zitat aus Plūd. Rakstn. II, 335 ist als falsch (mit stuore für stora < stara) zu streichen!

Avots: EH II, 598

strūklaîns,

1) geschichtet
U.: strūklaiņa siêna, eine geschichtete Felswand U.;

2) strahlig
V., streifig: strũklaiņām mākuoņām Janš. Dzimtene V, 59. sārtums... bija kļuvis strūklains un starains, tâ ka vaigu gali izskatījās it kâ sasprē̦gājuši 63.

Avots: ME IV, 1097, 1098

sũds (li. šúdas "der Scheiss"), meist sũdi, Mist, Dünger, Exkremente, Dreck, Unflat; Eiter U. (in der gebildeten Sprache als unfein verpönt): sūds! Dreck, nicht der Rede wert! U. sūdu dievi Ezech. 20, 16. ve̦lna sūds Br. 436. jūras sūdi Salis, der ans Ufer ausgespülte Seetang. sūduos braukt, zur Düngerfuhr fahren Mag. XIII, 3, 51. sūdu zeme, gedüngtes Land U. sūdu rati Grünh., ein einfacher Bauerwagen. sūdu rausis (Mistkuchen), ein Schimpfwort Lettg. n. U. Sprw.: kâ nuo sūdiem taisīts (schwächlich) Etn. II, 188. tas jau ne siltā sūdā nekuož (ist ganz stumpf) ebenda. sūds pa[r] kaķiem, kad tik lieli luopi ve̦se̦li RKr. VI, 283. nuo sūda nevar vasku izspiest 784. kas sūdiem apkārt mē̦tā, tam ruokas netīras 785. ja sūdus nekuopsi, tad pats par sūdu paliksi Celm. sūds sē̦ts, sūds aug RKr. VI, 787. juo sūdu glauda, juo viņs plešas 788. tik maz, kâ ve̦lna sūds pa[r] vērdiņu Br. s. v. 107. kur nav sūds, tur viss sūds 1173. tik mīksts kâ zuoss sūds Br. 911. iznīkst kâ cūkas sūds 163. tik šķīsts kâ tītara sūds 211. sēdi kâ sūdu čupa! 569. sūdu muiža, lubu jumts Kav. sūdus vest pa kalna vārtiem, vomieren Celm. - spīganu sūds, der Hausschwamm Salisb. Am ehesten wohl nach Fick Wrtb. I ⁴ 426 zu gr. χυϑώδης· δύσοσμος und υ'σχυϑα· υ'ός ἀφόδευμα Hes. Anders (zu li. šiáudas "Strohhalm" u. a.) Pedersen IF. V, 61 und Berneker X. 160 f. und (zu ai. š̍ūdrá-ḥ "Mann der 4. Kaste") J. Schmidt KZ. XXV, 165 ²

Avots: ME III, 1130

sundaka U., sundaks Wid., sunde̦ga U., sundurs U., die Wandertasche, das Tornister (auf r. сундукъ "Koffer" beruhend); prũšu sundaka U., das Ei der Tarakanen. Figürlich vom Bauch: šis sundaku grib pildīt LP. VI, 781.

Avots: ME III, 1121

tāraša "?": tīraša, tāraša (Var.: taraža) vedēja sieva BW. 21081, 1.

Avots: ME IV, 149

tar̃kans Salisb., = tarak">tarak(ān)s I.

Avots: ME IV, 132

taruôt: tarat ("sakārtuot sajukušus") tīklus Salis.

Avots: EH II, 667

taržât "?": tik ilgi taržāja (= taražāja, tarašāja?) gar māsas pūru BW. 16673. Vgl. auch aptaržât.

Avots: ME IV, 134

tažara "?": tažara mičuotāja BW. 24501 var.; aus taraža?

Avots: ME IV, 142

tira, Interjektion, s. tara.

Avots: ME IV, 194

tiraža, comm. "?": tira, tas, taražas tie sveši ļaudis: tik ilgi taržāja gar māsas pūru BW. 16673.

Avots: ME IV, 194

tītars (li. tytaras "Truthahn"),

1) tĩtars AP., Arrasch, Bauske, Dond., Līn., PS., Ruj., Schujen, Selg., Serbig., Siuxt, Wolm., tìtārs ² Nerft, tīte̦rs Iw., Jfirg., Salis, tĩteris C., Ruj., tìteris ² Adl., Bers., Gr.-Buschh., Kl., Los., Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., tīteris L. (aus Kurl.), St., U., der Truthahn:
Sprw. uzpūties kā tītars JK. II, 605. plātās kā tītars 606. dumjš kā tītars 607;

2) tīters Mag. XIII, 3, 54, auch titera galva U., ein hasenherziger Mensch, jem., der keinen Unternehmungsgeist besitzt, ein Dummkopf.
Wird gewöhnlich (so von Fick BB. II, 209, Walde Wrtb. ² 777, Trautmann Wrtb. 320 u. a.), indem man tī- als Reduplikation auffasst, zu teteris I gestelit, s. auch Zubaty Sborn. fil. II, 110. Dagegen aber spricht der Umstand, dass der Truthahn erst nach der Entdeckung Amerikas von dort nach Europa eingeführt ist; vielietcht von tītīt(ies) abgeleitet (im suffixalen Teil an teteris angeglichen). In diesem Fall müsste li. tytaras (bei Kurschat nurin Klammetñ wohl aus dem Lettischen stammen.

Avots: ME IV, 206

trîsstîgu (gen. pl.), mit 3 Saiten: trisstīgu ģitara Japana 80.

Avots: ME IV, 242

uzkãrt (li. užkárti naufhängenu), aufhängen: kuokiem zarus... lauž, lai miruoņiem būtu, kur drēbes uzkārt LP. VII, 409. lietas sakravāja un uzkāra uz kāšiem MWM. VIII, 323. šūpuli uzkārt Kaudz. M. 18. brālim uzkāra dzintara dvieli BW. 13282, 6. Refl. -tiês,

1) sich aufhängen, sich erhängen:
viņš mēģināja uzkārties;

2) seine Kleider aufhängen
(scherzweize);

3) lakats uzkāries uz vadža. das Tuch ist versehentlich auf den Rechen gehängt worden;

4) überschlagen
(intr.) Spr.;

5) sich (jemand) aufdrängen
Spr.

Avots: ME IV, 341

uzmâcît,

1) lehren, lehrend den Sinn auf etw. richten:
uotru uz palaidnībām uzmācīt Golg.;

2) zu seinem Unterricht noch etwas beifügen
L., noch mehr lehren, dazulehren: viņš jau bija diezgan mācījies, bet uotrs tuo vēl uzmācīja. Refl. -tiês, dazulernen, noch zulernen L.: pie uotra meistara vēl uzmācīties AP. tad vēl viņa gāja kādus gadus divi vai... pie guvernantes uzmācīties A. v. J. 1896, S. 676.

Avots: ME IV, 357

valkât, -âju, valkuôt L.,

1) hinund herziehen, -schleppen
Erlaa, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Schwanb.; zerren (z. B. von Hunden gesagt) U.: ar lielām muokām valkāja savu miesu Pas. VII, 134. viņa bē̦rnu visur valkā sev līdz A.-Schwanb. mani māte pēra pa ņātrēm valkādama (Var.: vazādama) BW. 14342 var. (ähnlich: 9341). biksi suņi plēsa pa krūmiem valkādami 11178. vilks tavus bērniņus bara malu valkā 28411. maizi valkāt, das halbgebackene Brot aus dem Ofen ziehn, mit Wasser begiessen und wieder hineinschieben N.-Bartau. "meitiņ, izvelc maizīti...!' ... "man nava vaļas maizi valkāt" Pas. V, 324 (aus Dricē̦ni). viņu bieži valkātu pa tiesām Latg. 1921, No 45, 11;

2) auch valkuot, (ein Kleidungsstück am Leibe) tragen (unbek. in Dunika und Oknist): valkāt gre̦znas drēbes. Sprw.: valkā mici, glabā vīru! Br, s. w. p. 58. valkā pate, tautu meita, savu . . . vaiņadziņu! BW. 24644. valkuo (Var.: valkā) . . . vaiņadziņu! 8511,1 var. (aus Kabillen);

3) auch valkuot, (ge)brauchen St.: valkuosim . . . radītas lietas tikuši Glück Weish. Sal. 2, 6. mēs nee̦sam šuo vaļu valkuojuši (wir haben solcher Macht nicht gebraucht) I Kor. 9, 12. kas šuo pasauli valkuo, ka tie tuo velti nevalkuo (die dieser Welt brauchen, dass sie derselben nicht missbrauchen) 7, 31. dieva vārdu velti valkuodami II Kor. 4, 2. ticību mutē valkāt Klaust. 63. valkādams tē̦va balsi J. Kļaviņš. grāmatiņu sākuši valkāt . . . skuolās Kronv. 22. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, sich schleppen; sich herumtreiben, sich herumschleppen
U., Spr., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: ievelc virvi ragavās, lai nevalkājas pa sniegu! Vīt. bikšu staras pa zemi valkājas Schwanb. čūskas uz lietu valkājas KatrE. valkājas kai deviņas dienas neēdis Birk. Sakāmv. 128. ķēniņš iet un valkājas pa mežu Pas. III, 459 (aus Asūne). valkāties par kapsē̦tu VI, 361. ka jūs te valkājaties ap manu pili? IV, 163 (Infl.). ta ta nu ubagi valkājas! U. kuo nu valkājies man visur pakaļ! Oknist. valkājas aplīk kai nuosprādzis suns Zvirgzdine. dēļ vienas guotiņas vajag sevkuŗu dienu ganam valkāties ebenda. čigāns mani pataisīja pa pasauli valkādamies Ulanowska Lotysze 52. kuo var zināt? - valkājas visādi cilvē̦ki Jauns. M. dz. 178. kaza pa aparu valkajās BW. 21248, 3. lai dievs duod bagātiem ar vutīm valkāties (Var.: vazāties) 8998, 2 var.;

2) "?": laid tad valkājas pats savu nelaimi Manz. Post. I, 81. kad, māsiņa, jauna biji, visi tevi bildinaja; valkājies nu, māsiņa, kāda kleņģa dabūjusi! BW. 22943;

3) einander ziehen, schleppen:
pate dieva dāvaniņa cita citu valkājās (Var.: vazajās): zirdziņš vilka ecēšiņu, ecēšiņa labībiņu BW. 28087;

4) sich tragen
(lassen [von Kleidern]): drēbes labi valkājas C., PS., Vit. u. a., die Kleider sind dauerhaft, halten lange vor. Subst. val˜kâšana,

1) das Hin- und Herziehen, -schleppen, -zerren;

2) das Tragen (von Kleidern);
val˜kâšanâs, das Sichziehen, Sichschleppen, Sichherumtreiben; val˜kâtãjs,

1) wer hin und her zieht, schleppt, zerrt;

2) wer (Kleider am Leibe) trägt:
zināj[u] savu arājiņu smalku kre̦klu valkātāju BW. 7037;

3) wer (ge)braucht:
dieva vārdu veltīgi valkātāji Kaudz. M. 56; val˜kâtãjiês, wer sich herumschleppt. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 456

vèikt (li. veĩkti "machen") C., Serbigal, Wolm., (mit eĩ ) Iw., Lin., (mit èi ² ) Bers., KatrE., Kl., Preili, Prl., Saikava, Sehren, (mit eî ² ) AP., Ruj., Salis, -cu, einen glücklichen Ausschlag erringen L.; ausrichten U.; besiegen, bezwingen U., Spr., bewältigen (unbek. in Dond., Dunilta, Oknist, Salisb., Schwanb., Selg., Stenden, Wainsel, Wandsen): darbus veikt LP. IV, 145. nevarēs darāmuo darbu veikt VI, 435. darbs vienā nāktī veicams VII, 1320, durakam nācies mājas kuopu veikt VI, 345. guodam veikuši... uzde̦vumu Stari III, 34. mednieks zin, kâ lapsu veikt JR, III, 33. Sprw.: divi ir lāci veic Br. sak. v. 592. salielījies ar gudrību viņu veikt LP. V, 97. aizsteidzies ar bīstaragu sumburu veikt 346. varēju puišus veikt BW. 2939. pruotu sāpes veikt Rainis Gō"tes dzeja 27. ilgi viņš ar tuo muocījās, bet... nevarēja veikt Vēr. II, 907. nevaram paši vis tik daudz veikt Kaudz. M. 41. dažs vēl divi gadi pēc tam nav varējis veikt mērnieku laiku miltu un salde̦numu 6. man beigtais un veiktais (beim Kartenspiel) Etn. I, 83. Refl. -tiês,

1) gedeihen
BI. (mit eĩ ), PS. (mit èI ), gelingen, guten Ausgang, Fortgang haben, vonstatten gehen U.: veicās (Var.: suokas) manai māmuliņai, man, meitiņai, neveicās BW. 6889, 4 var. man veicās ruoku darbs 7276. ar tām tautu me̦lnacēm nešķīrās, neveicās 312, 2. darbs vedās un veicās Etn. IV, 105. priekšdarbi veiknšies brangi LP. VII, 374. tev ar liniem veiksies 229. kâ ar ganīšanu veicas IV, 101, saimniekam... dzīvē neveicies VI, 49, valuoda veicās Kaudz. M. 79. ar valuodām visai neveicās Smilga Aizsnig. ceļi 22. vēžuošana negribējuse lāgā veikties LP. III, 103. lai aitas labi veicas BW. III, 1, S. 17. spirgtāk atkal veicas iet JR. V, 103;

2) ringen, kämpfen:
tu ar šuo veikties gribi Zbiór XVIII, 490. veikdamies ar raganām Pas. III, 384 (aus Bikava). Subst. veikšanâs, Gedeihen, Fortgang U. Nebst veikls und vīkt "gedeihen" zu li. vikrùs "munter", véikus "geschwind", viẽkas "Lebenskraft" u. a., serb. vȉjek "Lebenszeit", got. weihan "kämpfen", an. veig "Kraft", ahd. weigar "sich widersetzend", ir. fichim "kämpfe", lat. vīcī "habe gesiegt", peruicāx "hartnäckig", (nach W. Schulze Quaest. ep. 495 ¹ und Bechtel Lexil. 132) gr. οὐχ ἐπιειχτός "unbezwinglich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 339, Walde Vrgl. Wrtb. I, 232 f., Stokes Wrtb. 279, Fick Wrtb. III ⁴ , 408, Güntert Der ar. Weltk. 138. Anders (zu vīkne, vīcinât u. a.) Persson Beitr. 85 und Iľjinskij PФB. LXXVI, 244.

Avots: ME IV, 524, 525

ve̦r̂sma,

1): slimā ausī laiž dzintara ve̦rsmu Lttic. 1555 (zur Bed. vgl. Lttic. 1556).

Avots: EH II, 772

vietaļa Bw. 23803 var., vietara, = iẽtaļa Mannsbruders Frau: bagātāku mani veda kâ ve̦cuo vietaliņu (Var.: ietaliņu) BW. 18611 var. audz, māsiņa,.., nāc ar mani vietarās (Var.: ietaļās)! 7571, 2. Mit dem v- von vieta??

Avots: ME IV, 673

‡ žâklainis Meiran "starains kuoks vai cits kāds priekšme̦ts, kas atgādina tādu kuoku".

Avots: EH II, 817

zarains, ästig U.; zinkig V.; strahlend U.: zaraina ābelīte RKr. XVI,223. zarains (Var.: zarājs, zaruojs, zaruots) mans vainadziņš BW, 24250 var. ar zarainuo skrāpi Aps. V, 5. zaraina saulīte lēca BW. 24732. zaraini raksti Konv. ² 1390, starainuo, zarainuo ugunīt! Asp. Ziedu klēpis 174.

Avots: ME IV, 690

žarklaîns "tarains">starains" Schwanb., "žuburains" (mit ar̂ ) Adl.

Avots: ME IV, 789

zars,

1) Demin. zarīt[i]s BW. 5546, 4; 5546, 6 var., acc. zarīti 6174, 10, der Ast, der Zweig; die Zinke; der Strahl:
Sprw. tik bailīgs kâ putns zara galā Br. sak. v. 989. stāv kâ nuo zara nuokritis Biel. 1424. viņš dzīvā tâ˙pat zarā, er lebt ohne bestimmte Beschäftigung, bestimmten Verdienst. viņš iet kâ zara galā Kav. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. liepas zars BW. 9588. alkšņa zaru 9778. var. bērziņam smīdri zari 8349. visi zari (Var.: zaru zari) nuolīkuši 7121. zarā (= nuo zara) sluoksnes darināju 7709 var. sluotu zari, die Besenreiser Bl. ecēšu, grābekļa zari, die Zinken der Egge, der Harke U. kārstuvju zari Grünh. sešu zaru svece dega BW. 16106, l. zaru lukturis, der Armleuchter MWM. IX, 942. aug liniņi zaru zaru (Var.: zaru zaris; verzweigt) BW. 28316. līču luoču upe te̦k, zaru zaru (Var.: zaru zarus; zaru zariem 11272 var.) Daugaviņa 26709 (ähnlich: 31023, 2). nuoriet saule... ze̦lta zarus zaruodama (Var.: starus staruodama) 25485 var. (ähnlich: 27272, 3);

2) fig., das Kind, der Sprössling:
atsvabinātu viņu zariņus nuo skuolas apmeklēšanas Janš. Līgava I, 257. cik tad tev tuo zariņu ir? Frauenb. Miķelis nuomira. vai tad palika kāds zariņš viņam ar? ebenda;

3) das männliche Glied
Frauenb.;

4) Demin, zariņš Ar., ein Steckling.
Formell identisch mit le. zars sind li. žãras "Richtung, Reihe" (bei Nesselmann, wo auch žarais "rottenweise"; vgl. auch žarais eina "gehen zerstreut" und kožnas savo žarū eina bei Kurschat, sowie žarais [išsisklaidžius] ko jieškoti Viltis v. J. 1908, Ns82, S.

3) und sloven. zo`r "Glanz".
Und mit diesen Formen der nächstverwandten Sprachen lässt sich le. zars auch semasiologisch vereinigen, indem man von der Bed. "Strahl" ausgeht (vgl. zaraîns "strahlend" und zaruôt "Strahlen werfen"; zur Bed. vgl. auch le. stars "Strahl; Ast", stara "Strich; Ast, Zinke" ); vgl. dazu li. žãros "Strahlen" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 202, zaras (für *žaras? Oder ein Kuronismus?) "Strahl" bei Aliežinis. Das ererbte Wort (saka) mit der Bed. "Ast" hatte andere Bedeutungen bekommen. Aus der Bed. "Strahl" entwickelt sich im Li. die Bed. "Richtung, Strich, Reihe" (wozu žarà "Abteilung" Lit. lltitt. III, 294 und bei Daukantas Darbay 45 [trauky keliomis žaromis] u. a.) und anscheinend auch eine Bed. "Ast" (wohl zu erschliessen aus žarynas "Gesträuch" bei Geitler Lit. Stud. 122; urspr. etwa: Gezweig). Darnach weiterhin wohl zu li. šiaurės žarà "Nordlicht" bei Būga KSn. 1, 274, žariúoti "feurig schimmern", žaryjos " "glühende Kohlen", žéréti "im Glanze strahlen", apr. sari "Glut", aksl. zorja "Schein, Glanz", zarja "Strahl", zьrěti "blicken" u˙a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 602). Zu li. žãras "Reihe" stellt es auch schon Thomsen Beröringer 247, zu li. žėrė´ti u. a. auch Prellwitz Wrtb ² 502. Anders, aber nach obigen Ausführungen wohl verfehlt Loewenthal ZfsIPh. VII, 406 (zu lat. germen "Keim, Spross, Zweig", s. dazu Walde 1. c. 577), Bezzenberger BB. XXVII, 165 (zu; γάρρα· ρ'άβδος, s. dazu Walde l. c. 609), Thomsen Ber. 247 (zu gr. χορός "Tanzplatz", s. dazu Walde 1. c. 603, sowie zu gr. χάραξ "Pfahl" [dazu auch nach Petersson Vergl. slav. Wortst. 18], s. dazu Walde l. c. 602 und 606), Zupitza Germ. Gutt. 193 (zu ahd. karst "Karst" ), Wood Mod. Lang. Notes XXIV, 48 (zu norw. gare "Spitze" u. a., s. dazu Walde 1. c. 606).

Avots: ME IV, 691

II žĩdene Schnehpeln, žīdenīte Kab., = zĩdene II, die Kornblume (centaurea cyanus) Etn. II, 82; eine Art Gartenblume (mit ĩ ) Stenden; Demin. žīdenīte, leontodon (?) Grünh.; Judenbart Aiviekste, Riga. Vgl. russ. жидóвки "taraxacum officinale".

Avots: ME IV, 812

zīļuotne, die Perlenschnuŗ -kette: ap kaklu dzintara zīļuotne Janš. Dzimtene ² I, 518. zvaguļiem nuošūtas zīļuotnes mirdzēja Jansona Domas 48.

Avots: ME IV, 734

I zĩtars AP., Bauske, Bl., Drosth., Lemsal, Mitau, PS., Ruj., Salis, Salisb., Schibbenhof, Siuxt, Wolmh., zītars L., U., Erlaa, Fehteln, Grünw., N. - Peb., Stockm., zìteris ² Bers., Golg., Kl., Mar., zīters St., Mag. XIII, 41, zĩte̦rs C., Nötk., gen. s. zītarīša BW. I, S. 845, Nr. 627, 1, = dzĩtars, der Bernstein: tīrs kâ zītars JK. II, 477, Wolmh. ūdens tik tīrs (skaidrs) kâ zītars Erlaa, PS., Salisb., Siuxt. audziet, mani balti lini, zītariņu galviņām! BW. 28282, 1. braukšana zīteru (Var.: dzintara) zemē 13282 var. tauki bļuodai virsū kâ zīte̦rs Nötk.

Avots: ME IV, 737

zùobturis, das Mundstück, die Spitze: sūkājuot cigāru bez zuobtuŗa R. Sk. II, 130. dzintara zuobturis Dr.

Avots: ME IV, 758

zustrenes Mag. IV, 2, 32, U., Wandsen, zustriņi St., Mag. IV, 2, 32, zustaras LKVv., zusteres Mag. IV, 2, 32, LKVv., zusters St., zusteri U., Ruhental, Johannisbeeren (ribes rubrum); zustrenes Adiamünde, Salis, Segewold, Sessau, Kr. - Würzau, zusterenes Pernigel, zusteres Für I, Pernigel, zustares Wid., me̦lnas zustaras Siuxt, me̦lnais zusters Mag. IV, 2, 32, zusteri Lieven-Bersen, Odsen, Popen, Ruhental, me̦lni zustriņi St., zustriķi Für I, gen. pl. zusturu Plūd. Mazā And. b. atm. 25, = upenes, Bocksbeeren (ribes nigrum); zustrene Dr., die Aalbeere: zustaru un ērkšķu krūmi D. Kleinb. J. 68. zusteru vīns, Johannisbeerwein Annenburg. Mit z- aus s-, vgl. sustarenes.

Avots: ME IV, 752