Paplašinātā meklēšana

‡ satrauksme, die Erregung: jutekļu satrauksmē Veselis Jaun. Ziņas 1940, № 100, S. 2. viņa nuonāca arvien kairākā satrauksmē Sārts Str. 74.

Avots: EH XVI, 457

traũks: ja nebūs cita trauka BW. 28915. bē̦rnu trauciņā 32779. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 731.

Avots: EH II, 691

traũks (li. plur. traukai "Gefässe" bei Miežinis), ein Geschirr, Gefäss U., ein Behältnis Biel.: mazgājamais trauks LP. IV, 45. alus darāmie trauki V, 318. Demin. traũciņš "mazs kuoka spainītis" Wolmarshof. putekļu trauciņi Konv. ² 336. Zu ae. ƥrúh "Kiste, Lade" und weiterhin - nach Persson Beitr. 173 als abgespaltetes (und ausgehöhltes) Holzstück zu trũkt "reissen", s. Zupitza Germ. Gutt. 140 und Petersson IF. XXIII, 395.

Avots: ME IV, 224

trauksmaîns,* trauksmîgs* Dr., ungestüm : asiņu trauksmainais nemiers Veselis Daugava I, 423. trauksmīgs nemiers pārņēma dzīvi Druva II, 582.

Avots: ME IV, 224

trauksme,*

1): virzās uz priekšu lielā trauksmē A. Upītis Laikmetu griežos II, 7. laukumuos tagad iemājuoja t. Vindedze 167; ‡

2) Alarm.

Avots: EH II, 691

trauksme*

1) Ungestüm
Dr.; der Drang, der Zug: uzbudināts, ar kaklā kāpjuošu trauksmi A. Brigader Daugava I, 306. cīņā pret latviešu trauksmi uz pilsē̦tu Duomas I, 981. nevarīgas, savā trauksmē apgurušas ilgas III, 1178.

Avots: ME IV, 224

àiztikt, ‡ Refl. -tiês: man trauks aiztikās un apgāzās, unversehens habe ich das Gefäss angerührt und umgestürzt.

Avots: EH I, 58

‡ apakšplàukts, das untere Fach (Abteil) Dunika: trauks nuolikts skapja apakšplauktā.

Avots: EH I, 71

‡ apbir̂zt,

1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;

2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.

Avots: EH I, 74

apglumt, 1) : trauks apglumis Lis. ‡

Avots: EH I, 82

apkrist,

1): trauks apkritis uz muti Siuxt.

Avots: EH I, 94

apmazgât [li. apmazgóti], tr.,

1) ringsum waschen, bespülen:
Sprw. tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) mit persönl. Obj., jem. bewaschen, für die Bewaschung jem. sorgen:
Aža apmazgāja Miķeli Aps.

Avots: ME I, 105

aprunât, tr.,

1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.

Avots: ME I, 116

attraukt, tr.,

1) abschütteln, abschlagen:
lē̦ni liecu lazdu krūmu, lai riekstiņu neattrauktu BW. 12582;

2) heftig antworten:
attrauc Ingus JR. IV, 76. Refl. -tiês, von der Aufregung sich befreien, ruhig werden: kā viņš uztraucies, tā viņš attrauksies MWM. VII, 138.

Avots: ME I, 205

brāzmîgs, ungestüm, stürmisch: pulki trauks ar... brāzmīgumu kaujā A. Grīns Dvēseļu putenis II, 85.

Avots: EH I, 240

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

‡ cìsts ² ,

1) rein, sauber
Bērzgale, Cibla, Liepna: c. trauks Pilda n. FBR. XIII, 57. cīsta ustaba ebenda. kas ir . . . vis˙cīstākais Pas. X, 238 (aus Lixna);

2) unschuldig, jungfräulich
Warkl.: cīsta meita. Ungewiss, ob verwandt mit slav. čistъ "rein", oder daraus entlelmt.

Avots: EH I, 276

[III čurums,

1) ein nicht wasserdichter Gegenstand;
priekšme̦ts, trauks, kam ūdens... čur cauri Siliņ;

2) ein Mensch, der unnötigerweise alles weitererzählt
Siliņ.]

Avots: ME I, 423

II danga, ein Gefäss für Grütze, putras trauks, kam abuos galuos dibe̦ns Hasenp. n. Etn. IV, 49. [Kurisch.]

Avots: ME I, 437

duobe̦ns, hohl: viņš nuodzīvuoja duobe̦nuos kuokuos Apsk. I, 94 ; (als Subst.) bei Elv. acu duobens [aus * duobenis?] = duobums, Augapfel ; duobens L., duobums, die Höhle ; [duõbens "ein Loch im Baum od. Boden" Schujen, Weissenstein ; in Bers. sei duobens gleichbed. mit dibe̦ns und als Adj. gleichbed. mit se̦kls "untief, flach": d. trauks].

Avots: ME I, 531

dùokšķins ^2, ein kleines Holzgefäss Kl., Salzgefäss ; duokšķins - izgre̦mzts vai vienkuoča trauks RA., Bers.

Avots: ME I, 532

‡ duoškāns "trauks">mazs trauks" Sessw.

Avots: EH I, 350

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. ² 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. ² 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 ¹

Avots: ME I, 492

duidubenis, auch duîdubis ² Paddern, ein Grützspann: duidubenis ir nuo taisniem galdiņiem sastīpuots putras vai piena trauks ar diviem dibeņiem, apakšā platāks nekā augšā Grob., Nigr., N. - Bartau. Katzd.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 329].

Avots: ME I, 511

duzt,

1): auch Līvāni, (praes. dùstu ² , prt. duzu) Kaltenbr., Skaista, Warkl.: māla trauks dūstams (zerbrechlich)
Skaista n. FBR. XV, 48. sme̦ltē̦ti māla puodi tik viegli nedūst Warkl. ‡ Subst. duzums, Stoss an was Zerbrechliches Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Stoss").

Avots: EH I, 345

dzeŗamais,

1) was getrunken werden kann, was getrunken wird:
muca ar dzeŗamuo LP. III, 51. ielika zārkā līdz plāceņus, pīrāgus, dzeŗamuo, kuo ēst un dzert V, 55; dzeŗams ūdens od. dzeŗamūdens. Trinkwasser; dzeŗams upuris, Trankopfer; iekšā dzeŗamās zāles. Medizin zum inneren Gebrauch;

2) der Ort, die Zeit, das Gefäss, wo, womit getrunken werden kann:
dzeŗams trauks, Trinkgefäss; dzeŗama vieta, die Kneipe. dzeriet, brāļi, šuo dieniņu, šī dieniņa dzeŗamā;

3) dzeŗama nauda, Trinkgeld, d. h. das Geld, das vertrunken werden kann.

Avots: ME I, 547

gabalgabaluôs od. gabalu gabaluôs, in kleine Stücke: trauks saplīsa gabalgabaluos.

Avots: ME I, 579

galdiņa, eine kleine Mulde, muldiņa, siles veida trauks, lietuojams vis˙vairāk bē̦rnu mazgāšanai, grūdeņa niekāšanai, pīrāgu iejaukšanai Grizgaln. [Nebst li. gélda "ein breiter Trog, eine Mulde" u. apr. galdo "Mulde" aus dem Germanischen entlehnt; s. Preilwith Die deu. Bestandt. in den lett. Sprachen 57, Trautmann Apr. Spr. 334.]

Avots: ME I, 589

ģe̦lda, eine Mulde Hofzumberge: ģe̦lda - kuoa mulda, kuŗā sabēra puiraimus, lai viņus atšķirtu nuo sē̦nalām Naud. ģe̦lda - nuo kuoka izgre̦bts trauks, kur zirgņus iebērt Grünh. A. VIII, 156. Aus li. gélda dass., [oder direkt aus d. Gelde?]

Avots: ME I, 695

[glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

glums,

1): sēņu trauks tīri g. pieglumējis AP. mārkā ir tīri g. ūdens ebenda: linsē̦klu pe̦lavas savārītas tīri glumas ebenda. gluma (ļuoti tre̦kna), gaļa nav garda ēst Kaltenbr. g. māls; nevar paiet Zvirgzdine: glumas ziepes Sonnaxt: gluma mute, Mund voller Schleim
(in einem handschriftl. Vokabuaar).

Avots: EH I, 395

gumbaîns: wellenförmig erhöht Spiess, uneben Siuxt: g. skārda trauks, gum̃baina drāna, āda Siuxt. gumbaiņi bē̦rzi Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH I, 418

[ieduobs, konkav: ieduoba vieta, ieduobs trauks Fest. uz kāda... ieduoba akmeņa Austriņ Mār. z. 32.]

Avots: ME II, 12

I ìeduzt: auch Baltinow, Buschh. bei Kreuzb., Kārsava, Līvāni: trauks jau mazliet ieduzis Līvāni.

Avots: EH I, 510

‡ ieiekše̦ns Ar., PV., Stelph., = iekrite̦ns: trauks ie. vien bij ar kartupeļiem.

Avots: EH I, 516

ìesẽ̦ruôt ,* mit Schwefel desinfizieren: trauks iesē̦ruots A. XX, 592.

Avots: ME II, 63

igvāts, -s, [Weinsch., Bauske, Stelpenh., igvãte Autz], igvate Kalleten,

1) ein hölzerner, dreieckiger Kasten mit durchlöcherten Wänden, um Fische im Wasser abzubewahren, ein Fischkasten
Elv.: igvāts - trauks, kuŗā glabā nuo- ķe̦rtas zivis Dond.;

2) = igvartis 1 Zabeln, [Weinsch.; in Weinsch. sei igvāts, -s auch ein Fass (vāts) zum Heranführen vom Wasser].

Avots: ME I, 702

[izbriêst, intr. anquellen: izbriedis trauks Lis.; izbrieduši mieži Arrasch; izbriedušas (hervorstehende) acis Ruj.]

Avots: ME I, 719

izčaurêt(iês),

1) austrocken:
trauks izčaurējis;

2) mürbe, porös werden:
sniegs, le̦dus pavasarī izčaurējis Lös. n. Etn. IV, 34.

Avots: ME I, 722

izčaurêt(iês),

1) austrocken:
trauks izčaurējis;

2) mürbe, porös werden:
sniegs, le̦dus pavasarī izčaurējis Lös. n. Etn. IV, 34.

Avots: ME I, 722

izdubt [li. išdubti],

1) intr., hohl werden:
uozuola vidus izdubis caurs Lautb.;

2) tr., hohl machen, aushöhlen:
nuo uozuola kuoka izdubts trauks BW. III, 1, 52. zārks bij nuo re̦snas priedes izdubts BW. III, 3, 874.

Avots: ME I, 729

izlē̦ve̦ns,

1) ausgebogen, nach oben breiter werdend, flach:
izlē̦ve̦ns trauks = ar izliektām, lē̦ze̦nām, uz augšu platākām malām Etn. IV, 34;

2) schräge
A. XIV, 479, Bers. Adv. izlē̦ve̦ni, ausgestreckt: atgāzties izlē̦ve̦ni krē̦slā Lub.

Avots: ME I, 763, 764

‡ izšļankât, = ‡ izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.

Avots: EH I, 486

jũtis,

1): mit û ² auch Salisb.;

4): zirgs pamežģījies jũtīs Siuxt. kur pē̦da nāk, tur pē̦du jũtis Frauenb: priekšas kājām ir ceļu jūtis ebenda; ‡

5) "grāvja krasti" (mit ũ ) Behnen; ‡

6) "trauksme">trauksme" Siuxt: pašās tais jũtīs tâ notika.

Avots: EH I, 570

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. ² 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. ² 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143

ķê̦ls ^2, ķẽ̦ls Dond., schlaff, schwach: ķē̦ls cilvē̦ks, kē̦li nagi, ķē̦la dzija Dond. ķē̦ls trauks, ķē̦la drāna Erwahlen. ķē̦li izvē̦rpta dzija, fein, dünn gesponnen Tals.

Avots: ME II, 373

ķiba Salisb., Ruj., [Alt - Ottenhof], Stom., Mar., BW. 19224; 29348, 5, = ciba; ķiba - gaŗš, patievs trauks ar vāku, pa lielākai daļai nuo me̦lnalkšņa taisīts; viņā uzglabā pienu A. IX, 2, 591.

Avots: ME II, 378

II ķimene, [ķimiene U.], gew. Pl. ķimenes, ķĩmenes Smilt., Lasd., Adsel, [ķimeņduonas U.], ķimenis Laud., ķĩme̦ni C., ķimeņi Konv. ^1, kimiņi, ķimines Glück, die Kimme, der Einschnitt in den Dauben für den Boden: šis trauks laiž ūdeni pa ķimeni. ķimenes griezt, die Dauben ausschneiden. citai (baļļai) stīpas nuokritušas, ķimeniņas nuolūzušas BW. 16328. Fig., der Hintere, Podex: nekrīti sē̦dus, izsitīsi ķimenes Etn. II, 46. es tev ķimenes iegriezīšu, ich werde dir Prügel geben Mag. [Aus mnd. kimme od. kime "margo vasis".]

Avots: ME II, 381

I kuõpa,

1): baltu miltu kuopiņā BW. 8165 var. trauks ir pilns ar kuopu Dunika, Rutzau. iebērām rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 182. šķupele ar kuopu kuopām piebē̦rta Pas. II, 180; rudzu kuopiņas (Garben)
- auch Behrshof, Dobl., Mitau, Siuxt, Wolgunt; rudzu (pūŗu) kuõpiņa Durnika, Kal., OB., = rudzu (pūŗu) guba;

4): saveda kuopiņā BW. 19726 var. kuopiņā sanākuši 30922;

5): kuopas (so zu lesen für "kuopa" ME. II, 344b) trauks Lis: kuopas pļava ebenda. kas nu par kuopas ("?") vakaru izvērtās! Azand. 158. aužam kuopas villainīti; abas divas segsamies BW. 23660; ‡

6) Gemeinschaft, Gesellschaft
(?): me̦klē̦dama ļaužu valuodas un kuopu Anna Dzilna 51 (ähnlich: 48).

Avots: EH I, 687

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344

lampaîns,

1) aus Lappen bestehend, gewebt:
lampains zirgu deķis, = lampainis 3 Lub.;

[2) "zerschlagen, zerissen":
l. trauks, lampaina drēbe Warkl.].

Avots: ME II, 418

‡ lankšķêt,

1) = lan̂kšêt 1 und 2 (mit an̂ ) Saikava;

2) klunkern
Vank: nepilns trauks kustināts lankšķ.

Avots: EH I, 719

lẽ̦ze̦ns,

1): lê̦ze̦ns ² trauks Seyershof; "lêze̦ns ² MSil." ME. II; 464 durch "lê̦ze̦ns ² MSil." zu ersetzen; ‡

4) niedrig
(mit ê̦ ² ) Frauenb.: lē̦ze̦na vieta.

Avots: EH I, 740

lê̦ze̦ns C., [Bers., Lis., Schujen, Wolmarshof], lè̦zans Smilt., [lê̦zins Kl.], le̦ze̦ns Kand.,

1) [lêze̦ns ² MSil.], flach:
lē̦ze̦na bļuoda, lē̦ze̦ns trauks, šķīvis, krasts;

2) eben, ohne Berge:
lē̦ze̦ns ceļš;

3) nicht steil
[Wessen]: lē̦ze̦ns uzkalnītis Purap. Vgl. lē̦zns.

Avots: ME II, 464

lĩdz

1) a): tāds bē̦rns ir l. ar suni (einem Hunde vergleichbar)
Strasden. bē̦rni. neganti l. vilkiem Seyershof; ‡

d) sofort:
aklie dunduri l. krīt, l. kuož KatrE. l. es prasīju, l. man deva Lesten. l. nuoej un pasaki, kuo gribi, l. tūlin vēlējuši Janš. Mežv. ļ. I, 318; Belege dafür auch ME. II, 478 unter 3a;

2): mit î ² Schrunden n. FBR. XIII, 104;

d): strādā l. beidzamuo (= l. beigām) Siuxt;

e): trauks pilns l. ar malām (neben līdz baznīci trīs verstes) Dunika. N. Joki WuS. XII, 83 stellt hierher auch alb. pëligjë "Vergeltung".

Avots: EH I, 746

‡ lìmātans ² (mit hochle. ā, a aus ē, e̦?) Heidenfeld, limātins ² Pest., (mit hochle. ā aus ē̦?) Saikava, = līmē̦tns: trauks līmātins Fest.; grāvji līmatini ar sniegu ebenda, vai nu purvs līmātans (pielijis)? Heidenfeld.

Avots: EH I, 750

lĩmê̦tns, [lìme̦tns Lis.], = lĩme̦ns: [divi līme̦tnas glāzes Lis.] līme̦tnā e̦ze̦rmalā Egl. A. XV, 257. šiem sapņiem trūks līme̦tnās laimes spārnu un tvīkuma Stari I, 299. In Ost - Livl. besond. gebrächlich das Adverb līmetni, līmeten Spr.: tad ielēja uz buteles vienu mē̦ru. līmetni pilnu, glāzītē Aps. sirds mana - līmetni pārpildīts trauks Egl.

Avots: ME II, 489

livãns, ein Gefäss für Grütze, Milch Kalleten: trauks putras ieliešanai bij livāns RKr. XI, 96. livāns - piena, putras trauks, kuŗam viens gals aizbāžams ar lupatā ietītu spundu Grob. n. Etn. 130.

Avots: ME II, 475

luokturis,

1) die Handhabe
Aahof: trauks nuo dēļiem ar vienu garāku dēlīti, kuo nuo sauc par luokturi Naud.;

[2) Lehne an der Treppe
Für. I. Dissimilatorisch aus ruokturis].

Avots: ME II, 526

mãls, gew. Plur. mãli, der Lehm: mālus mĩt, den Lehm treten. ve̦lns e̦suot licis ar zirgu mālus mīt LP. V, 146. In Vergleichen zur Bezeichnung der Fülle: piens kâ jūr,a un sviests kâ māli LP. VII, 558. kreimiņš kâ māliņi Tr. IV, 465. tik ciets mans kreimiņš kâ jūr,as māli 488. Auch in genitivischen Verbindungen wird der Plur. gebraucht: mālu trauks, Lehmgeschirr; mālu minējs, der Lehmtreter. Zu li. mólis dass. [und vielleicht (wenn mit altem ā!) zu slav. malina "Himbeere", s. Berneker Wrtb. II, 12, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380.]

Avots: ME II, 581

muôšķis Spr., [Erlaa], muôkšķis, muôkšis, fem. muôšķene,

1) muôkšis Plm. n. RKr. XVII, 68, ein betrügerischer, der in seiner Arbeit nicht vorwärts kommt, ein Geck Smilt., Erlaa, Lasd., Laud., Lub., Bers. Etn. IV, 147, Spr.: kuo tu kâ muokšis mujies ar šuo aude̦klu jau divas nedēļas? RKr. XVII, 69;

2) das Gespenst
[muošķis Kreuzb.], ein Trugbild, ein Unhold: nuošķis - mānis Etn. IV, 98; iztīri zemi nuo muošķiem! Rainis. sāks visādi muôšķi [Linden in Livl., Kokn.] rādīties LP. VI, 221. trauks sadrupa un muokšķis nuozuda JR. V, 35;

[3) muokšķis Erlaa, ein Zauberer,
"kas uolu jeb citu kuo nuolicis uotra mājā biedēt ar buršanu";]

4) der Plur. muošķi,

a) der Betrug
Spr.;

b) die Zaubermittel
Etn. IV, 162: burvis... liek savus muošķus vīzē II, 67;

c) Jux, Tand, Blech:
vai šis par tādiem muošķiem iešuot naudu zemē mest A. XIII, 526.

Avots: ME II, 684

I mul˜da, die Mulde: mulda - lē̦ze̦ns, iegare̦ns, nuo viena gabala izduobts kuoka trauks, lietuojams mīklas iejaukšanai, kâ arī miltu, gaļas un citu līdzīgu ē̦damu vielu nešanai vai sagatavuošanai Konv. ² muldiņu izcē̦rt ar cērtni nuo bē̦rza kuoka, siles veidā (tikai mazāku) un lietuo gaļas vai kāpuostu ietaisi sauc par muldiņu, bet šai ir kājas A. IX, 2, 591. abra, der Brottrog, sile, der Trog unterscheiden sich von der mulda gewöhnlich durch ihre Grösse, aber in manchen Gegenden bezeichnet mulda geradezu den Brottrog, so Smilt., Friedrischswald BW. 28248, in anderen wiederum den Trog in weiterem Sinn: nemācēja cūkai muldas pataisīt BW. 22595. [Nebst li. mùlda aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 664

murcavka,

1) eine Speise:
murcavka - biezs sildīts piens ar aukstu ūdeni sajaukts; mē̦dz arī pielikt sīpuolus Etn. I, 112;

[2) murcauka Apšciems, ein Gefäss für Viehfutter,
luopu barības trauks, kur linu palus turēja iekšā Edwahlen].

Avots: ME II, 667

nemaņa: zirgs sāka skriet nemaņā (viel zu schnell, rasend schnell) Frauenb. tu nuoplês nemaņā par daudz (allzu viel) ziedu ebenda. triekt vistu nemaņā (dass man nicht weiss, wo das Huhn bleibt) ebenda. kad porcelāna trauks kritīs nemaņā ("nēziņā"), tad saplīst tâ˙pat kā prastie trauki ebenda.

Avots: EH II, 15

[nùoglumt, schleimig od. glatt werden: nuoglumis trauks, nuoglumusi gaļa Arrasch. ceļš nuoglumis Ruj.]

Avots: ME II, 785

nùogrûšļât, tr., abstossen: trauks, kuŗā nuogrūšļā graudus grūdenim Konv. ¹ 303.

Avots: ME II, 787

‡ nuotel˜derêt Schrunden; herabrutschen, -gleiten: ja braucuot ratuos ir trauks ar vāku un ja vāks nuoiet nuost, tad saka, ka tas ir nuotelderējis.

Avots: EH II, 100

pãrpil˜ns, übervoll, überreichlich, überzählig: pārpilns mē̦rs, trauks. vasaras parks bija pievilcis pārpilnu skaitu apme̦klē̦tāju Asp. pārpilns kausējums, übersättigte Lösung Konv. ² 1692.

Avots: ME III, 170

[patĩrs, ziemlich rein: p. trauks.]

Avots: ME III, 122

pìeķebêt, = pieķepêt 2: pieķebējis trauks Bers.

Avots: ME III, 263

pìemudêt, einen schlechten Geruch annehmen: trauks piemudējis.

Avots: ME III, 274

pìepũdêt,

1) lange stehend mit Geruch anfüllen:
trauks piepūdē̦ts Schujen, N.-Peb., Bers., Segewold. linu zaglis! cik cietumu jau nav piepūdējis! Latv.;

2) ein grosses Quantum faulen machen:
viņš piepūdejis tik daudz lapu, ka pietiks (mē̦slu) visiem dārziem Vank.;

3) auch refl., lange stehend verderben
(intr.), grau werden: biezpiens stāvē̦dams piepudēji(e)s Vank.

Avots: ME III, 281

pìeskapstêt, sich mit Grünspan bedecken: vaŗa trauks pieskapstējis Jürg.

Avots: ME III, 290

pìesmult, besudelt werden: trauks piesmulis Dunika.

Avots: ME III, 293

pìestrukt (prs. -strùku), volltröpfeln (intr.): trauks piestrucis pilns ar lietus ūdeni Dond.

Avots: ME III, 298

pìeubêt, sich mit Fäulnis füllen: trauks pieūbējis Lis., Golg.

Avots: ME III, 307

piltuve,

1) auch piltuvis LKVv., piltava MWM. v. J..1899, S. 639, der Trichter;

2) (Saugheber),
vidū re̦snāks bleķa trauks, ar pagaŗu trubi uz apakšu, ar kuŗu uzpilda mucas Tirs. n. RKr. XVII, 73. Vgl. li. piltuvas od. piltavas "Trichter".

Avots: ME III, 217

pĩpkanna, ein Demin. pīpkannīte BW. 12133, II var., eine Kanne mit der Pfeife U.: nesa alu pīpkannās RKr. VI, 94. pīpkanna trauks, kam viens galds ar šķību zaru, kas gareniski izurbts caurs Dünsb. Aus mnd. pipkanne dass.

Avots: ME III, 233

II pum̃pa,

1): "Beule"
- auch Wolm.; me̦lna pumpe od. nāves p., schwarze Blatter (in einer Handschrift); mēŗa p., eine gewisse Krankheit ("eine blaue Beule"), an der man bald stirbt Frauenb.;

2): auch Schnehpeln, (mit um) Salisb.;

3): "Vorhängeschloss"
- auch Diet., Siuxt; ‡

5) die Knospe:
nuopļaut veldrē sakritušu ābuliņu, kamē̦r tas vēl pumpās AP. jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. u. v. 138; ‡

6) Demin. pum̃piņa, eine Art hölzernes Gefäss
("apaļš vienkuoča trauks") Seyershof: p. plāna bij, saulē un vējā nevarēja likt, tad plīsa pušu.

Avots: EH II, 324

pušaîns, U., Serbigal, Salis, Mar. n. RKr. XV, 132, zerbrochen, zetrissen, mit Brüchen, Rissen versehen: pušains apģē̦rbs, trauks Salis. kurpnieks, uz pušainiem zābakiem gaidīdams Dz. V.

Avots: ME III, 437

‡ raška Bērzgale "kuoka trauks".

Avots: EH II, 355

II saduzt U., N.-Peb., auch sadūzt, intr., sich zerschlagen Infl. n. U., zerbrechen L.: saduzis puodiņš Lettg., H. Lieventhal, Trik. uoliņa nuokrita zemē un saduza Pas. I, 339 (aus Kolup). sviede (sc.: miruoņa) galvu zemē, un tī galva saduza III, 451. akmins piepēži saduzīs un sasprē̦gās Ve̦cā dz. gr. meteōrs sadūzis vairākuos gabaluos MWM. VI, 950. trauks sadūst Ruj.

Avots: ME III, 618

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

sapilt ² , vom Tröpfeln (intr.) sich anfüllen: sapila pilns trauks ar ūdeni Dond., Dunika.

Avots: ME II, 699

‡ savu˙dḕņ ² Auleja, von selbst: trauks s. pārplīsa.

Avots: EH XVI, 467

se̦kls: s. trauks Seyershof. tāt ziemas se̦klākas (weniger schneereich); tuoreiz cieš dziļas ziemas bija Auleja. Subst. se̦klums (li. seklùmas): vor "die Oberflächlichkeit" ME. III, 814 ist "2)" einzufügen; vor "eine seichte" ebenda ist "3)" einzufügen; upei gulta dziļumā, man nevaida se̦klumā BW. 4319. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson. w in Indo-eur. 43 f.

Avots: EH XVI, 476

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

I slacît, -ku, -cĩju,

1) tr., nass machen, besprengen
U.; wässern V.; spritzen, sprengen: cits . . . ar asarām jau mutes autu slaka Jaunības dzeja 81. jāslaka auksts ūdens ģīmī Konv. ² 1043. slakāms trauks II Mos. 38, 3, das Weihgefäss; slakāmais, der Sprengel, Sprengwedel Dr.;

2) intr., fein regnen
U. Refl. -tiês, spritzen (intr.); sich besprengen: rājainais ūdens slakās A. v. J. 1901, S. 872. viļņi, uostai pāri slacīdamies... Duomas II, 481. Zu slaka I.

Avots: ME III, 912

I smelˆt, smeļu, smêlu, schöpfen (etwas Flüssiges): kas labi smel, tas arī labi var liet LP. IV,1. smeļamā vieta, die Schöpfe Brasche. smeļamais (zum Schöpfen) trauks Etn. III, 41, smeļamais kauss Brasche; uz ūdens smeļamās laipas MWM. VI, 30. sataisīju... cūkām draņķa smeļamuo BW. 15649. brāgu smeļamais 20500, 5. (übertragen) bagātību un spē̦kus smelt SDP. I, 9. spē̦ku sme̦ldama Mērn. laiki 244. priekus smelt Aus. I, 2. Refl. -tiês, für sich schöpfen: pie viņas bite me̦du smēlās A. XXI, 138. lai... sme̦ltuos nuo viņa paduomu De̦glavs Ve̦c. pilsk. 31. Subst. smê̦lums, einmaliges, beendetes Schöpfen: ūdens ar reizas smē̦lumu jāiesmeļ spannī BW. I, S. 177. smêlẽjs, f. smêlẽja, wer schöpft: pie akas, kad... smēlējas ārā nāca I Mos. 24, 11. Vielleicht eine ursprachliche Erweiterung der Schwundstufe (sm-) zu sem- (in li. sémti "schöpfen"; etwa von einem *s[e]melo- "Schöpfer, Schöpfgefäss" [vgl. z. B. gr. πτερόν "Flügel": πέτομαι "fliege" ] abgeleitet; li. smelti bei Miežinis ist wohl aus dem Le. entlehnt).

Avots: ME III, 958

strìķis ² ,

1): auch Pilda;

2): liet strĩķī Frauenb., bis zum Rande vollgiessen.
trauks strîķī (bis zum Rande voll) Siuxt. negrāb tik pilnu! grāb strĩķī!

Avots: EH II, 589

I staņķis,

1): "ķērnei līdzīgs tievs un augsts kuoka trauks" (mit àņ ² ) Linden in Kurl.;

5): ein Vielfrass
(mit àņ ² ) Linden in Kurl.: putras s. tāds!

Avots: EH II, 570

‡ strīķētin,

1) bis zum Rande:
s. pilns trauks. piebērt trauku s. Ekengraf, (mit ē, ) Warkl.;

2) strīķē̦tin Warkl. "?": zirgs liek kājas s. (mit éinem Fuss an den andem anschlagend?).

Avots: EH II, 589

‡ sutràucis ² Saikava "trauksme">trauksme, uztraukums"; izcēlās liels s.

Avots: EH II, 606

I tùolis: "kuoka trauks ar platāku augšü (mit uô ² ) Seyershof; tuôlītis "piena raudzējamais trauks" Orellen.

Avots: EH II, 709

tràucinis ² Warkl. "pamazs trauks".

Avots: ME IV, 224

*trauka od. *trauks">trauks, der Schlag: trauku dabūt Kalleten. Zu traukt.

Avots: ME IV, 224

tràusls (serb. trȕo, fem. trȕ(h)la, "morsch") PS., Schujen, Wolm., (mit àu ² ) Adl., Adsel, Bers., Fest., Golg., Gr.Buschh., Kl., Ogershof, Prl., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit aû) Sunzel, Warkl., (mit aû ² ) AP., Arrasch, Bauske, Gr.Essern, Jürg., Kand., Nigr., Orellen, Salis, Siuxt, Wandsen, Widdrisch, traûšļs ² Stenden, leicht brechend, sprode, zerbrechlich, brockelig U., Kalz., N.-Peb.: sausi skali ir trausli N.-Peb. tev, alksnīti, trausla (Var.: trauša, trusa u. a.) miza BW. 21706 var.; 10809. izkapte ir trausla, die Sense ist sprdde Mag. XIII, 3, 50. ar dze̦lte̦niem, trausliem zariem Konv. ² 860. vājš un trausls trauks MWM. XI, 301. traušļi skalgani Zeltmatis Sark. lilijas 173. sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. trausla atbalss (schwaches Echo) atskanēja Druva II, 714. - Subst. tràuslums, die Zerbrechlichkeit, Sprodigkeit U. Nebst traušs. trus(l)s, trust "struppig werden" u. a. zu li. traũšti "brechen (intr.)", traũšiai oder trùšiai "equisetum", slav. trъstь "arundo phragmites", r. труха "zerriebenes Heu", poln. truskać "zerschmettern", klr. потрух "Moder" u. a., sowie vielleicht gr. ϑρύον "Binse", s. Būga PФB. LXXV, 151, Johansson IF. XIV, 320 und Scheftelowitz KZ. LVI, 172.

Avots: ME IV, 226

truopaîns,

1) = puosmaîns Gr.-Buschh., Meiran, Warkl: (mit ùo ² ), knorrig, abwechselnd dünn und dick U., Wessen: tas kuoks tāds truopains U. tie zirņu pāksti ir truopaiņi Kremon n. U. guovs . . . gaŗiem, truopainiem ragiem Jauns. III, 278; truôpains ² kuoks Segewold, ein Baum mit abgebrochenen Ästen;

2) porös,
(mit ùo) Rentzen, (mit ùo ² ) Kl.-Salwen, (mit uô ² ) Ekau; "caurumains" (mit uô ² ) Lems.; ausgewachsen, (innen) ausgefault (mit ùo) Rentzen, Serben: truopains kuoks, akmens, māla trauks, korķis Kl.-Salwen u. a. truopainas saknes Rentzen. truopaina vārpa, eine Ähre, in welcher Körner fehlen Gr.-Buschhof, (mit ùo ² ) Pilda, Warkl.

Avots: ME IV, 253

I trucis,

1) auch trucītis, ein Tönnchen, ein Anker
Aahof, Bers., Drosth., Druw., Erlaa, Fest., Heidenfeldt, Laud., Lis., Nötk., Saikava, Schwanb., Selsau, Sermus, Sessw., Sinolen, Stomersee: kārtuosim alus tručus BW. 26435; "trauks%20sk%C4%81bputrai">trauks skābputrai" Üxküll;

2) ein dickes Kind Fehsen; ein kurzer und dicker Mensch
Nötk., Pe̦nkule: ir gan tas Ancītis tāds kâ viens trucis Fehsen; etwas Kurzes und Dickes überhaupt (z. B. ein Holzblock) Pe̦nkule. Zu traũks?

Avots: ME IV, 244

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt ² "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù ² ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252

tumaka Alksnis-Zundulis, eine Tüte von Bork U. - Vgl. tumbaka, tum̃maks; tumaka "trauks, trauciņš" Nötk.

Avots: ME IV, 261

‡ uzjundît, erregen: viens vārds uzjundīja vis˙tumšākās dziņas Tēvija vom 24. Januar 1942. šīs vare̦nās (scil.: dziesmas) uzjundīja cilvē̦kā vis˙apslē̦ptākuos spē̦kus Sārts Str. 206. atrisinājums ... uzjundīja trauksmei pēdējo ne̦rvu saiklīti Druvas san 89.

Avots: EH II, 723

uztraukt,

1): spieķa cirtiens pa ple̦ciem ... viņu acumirklī uztrauca (riss empor?)
kājās A. Upītis Kailā dzīvība 123. Refl. -tiês,

2): uztrauksies tracis Rainis Tālas nosk. ⁷ 116. Subst. uztraukums: nuo lieliem uztraukumiem Pas. XIV, 332.

Avots: EH II, 737

vaļîns: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, Fest., Gr.-Buschh.,

1): auch Saikava; vaļīna izkapts Oknist. v. apgē̦rbs Sonnaxt. v. zuobs Saussen. kumeļš te̦kā v. (unbehindert)
mātei līdz ebenda;

2): auch Saikava, Weissensee; nu˙pat ir vaļĩnāks laiks AP. visu dienu bija v. Saussen. dzirdē̦dams ... vaļīnuo bē̦rnu kliegšanu Vanagu ligzda 46. maksu duodams, saimnieks teica, ka tagad es v. (von der Stelle entlassen)
Saussen;

3): v. trauks Saikava. v. (unbedeckt)
piens Sonnaxt. vaļīnām acīm P. W. Šis ar mani tiesāties? 20. tagad kuoki nuocirsti un skats uz baznīcu v. Saussen.

Avots: EH II, 755

vê̦de̦raîns Vīt., dickbäuchig: (fig.) vē̦de̦rains trauks MWM. X, 600, Arrasch, Dond., Golg., Jürg., Lubn., Oknist, Schujen, Schwanb., Sessw., Stenden, Wandsen. vē̦de̦raina krūzlte A. XX, 644. siena kaudzes, tādas vien vē̦de̦rainas Niedra Bār. 60.

Avots: ME IV, 548

vêderîgs, volleibig St., U.: v. trauks PS. vēderīga (mit breiter Mitte) laiva Adiamünde, Salis. vēderīga meita Salisb.

Avots: ME IV, 548

‡ III vērpis Blieden n. Etn. II, 177 "alus trauks".

Avots: EH II, 777

vienmulis, was oben und unten gleich breit und dick ist Elv., U.; "nuo viena gabala, apaļš un re̦sns" Celm.; ein Klumpen (Erde, Eis); vienmulis trauks, ein oben und unten gleich breites Gefäss DL. Wohl aus vienmalis unter dem Einfluss der vielen Nomina auf -ulis umgebildet.

Avots: ME IV, 661

zeģêt, sich mit einer Schmutzschicht bedecken Golg.: galds, trauks jau sāk zeģēt. Hinsichtlich des ģ wohl als ein Lituanismus zu li. žàgti "unrein machen", wozu auch le. zagt.

Avots: ME IV, 702

zvaukšêt,

1) zvaũkšêt Nötk., PS., Salis, Trik., Wolm., (mit àu ² ) Sessw., zvaukšêt U., Bewershof, N. - Peb., Stockm., Vīt., zvaũkšķêt AP., Arrasch, Bauske, Schnehpeln, Wandsen, (mit àu ² ) Erlaa, KatrE., Lubn., Meiran, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, einem starken, ungewohnten Laut bezeichnend
N. - Peb. (z. B. den Lärm, der beim Aushauen einer Eiswuhne entsteht Nötk., den Lärm beim Worfeln des Kornes U.); tosen (vom Winde) U.; knallen (von der Flinte, der Peitsche gesagt) U.; "vaukšêt" Vīt.: kuoka trauks zvaukš, kad pa tuo sit PS. viņš cē̦rt malku, ka zvaukš vien. le̦dus zvaukšķ Lubn. briedis skrēja pa mežu, ka sausie zari vien zvaukšēja Vīt. vējš pūš, ka zvaukš vien U.;

2) plappern
Bewershof; lügen Stockm.

Avots: ME IV, 766, 767