Paplašinātā meklēšana

jaûnrudzu màize, Brot von frischgedroschenem Roggen.

Avots: ME II, 101

‡ krudzulêt, -ēju AP., = ‡ krudzelêt.

Avots: EH I, 659

‡ sakrudzulêt AP. "savilkt": brunčus visādi sakrudzulēja.

Avots: EH XVI, 419

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.

Avots: EH I, 36

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49

àizstuõrêt, intr., weg-, hingehen, sich entfernen: tē̦vi aizstuorēja caur rudzu vidu pa grāvi pruom A. IX, 1,546. Aps., JK., C.

Avots: ME I, 53

àizviņu nedēļu, àizviņ (u) nedēļ, àizviņ (u) svètdìen u. s. w., vorvorige Woche, vorvorigen Sonntag: aizviņunedēļ saimniece iedeva sieku rudzu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 60

àizzelˆt, intr., anfangen zu grünen: šad tad gar acīm aizluocījās vāji aizzē̦lušas rudzu druviņas Stari I, 196.

Avots: ME I, 61

apcìrknis: mit ir ² Aahof, Saikava, mit ir̂ ² Iw., Orellen. Siuxt, Strasden, mit ir̂ N.-Wohlfahrt, Wolmarshof: miežu, rudzu apcirknī BW. 18583. vis˙dziļā apcirknī 28521, 1.

Avots: EH I, 75

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

‡ apgâzît, (wiederholt) umstürzen, über den Haufen werfen: rudzu statiņus priekš vešanas vajaga apgāzīt, lai apsus apakšas KatrE.

Avots: EH I, 81

‡ apgube,

1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;

2) "rudzu%20stata">liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.

Avots: EH I, 85

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92

apkũlas, apkũlĩbas, Demin. -iņas (li. apkulos Lesk. Nom. 226),

1) Beendigung des Dreschens;

2) ein Fest nach beendigtem Dreschen (auch
apkūlu dzīres): apkūlas dzert, svētīt, svinēt; mēs dzeŗam liniem kāzas, miežu, rudzu apkūliņas (Var.: apkūlības, appļāvības) BW. 28823. mēs savu rudzīšu apkūlas dzērām 28823. apkūlas jeb kluču svē̦tkus senči svinēja pēc labības apkūlām Konv.

Kļūdu labojums:
28823 = 28824
kluču svē̦tkus = kluča svē̦tkus
Konv. = Konv. ¹ 94.

Avots: ME I, 97

‡ apkūliņi, = apkũlas: dzeram miežu, rudzu apkūüņus BW. piel. ² 28824, 1.

Avots: EH I, 95

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96

‡ aplā`ms ² Linden, ein umgrenzter Platz, Bezirk: uguns mežā bij apņēmis ve̦se̦lu aplāmu Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169. uzgāju vienu aplāmu, kur bij mellenes Linden. In Renzen sei aplāms eine mit niedergestürztem Getreide oder mit niedergestürzten Bäumen bedeckte Stelle: ve̦se̦ls aplāms rudzu gar zemi.

Avots: EH I, 98

[appèisêt ² in Sauken, Bersohn u. a. oder] appèizêt ^2, tr., (im grossen Umfange) schädigen, abschlagen: zē̦ns ar kāju appeizējis rudzu vārpas Laud., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 110

appļãvenes Konv. ² 149, gew. appļãvĩbas, die Beendigung des Mähens: rudenī dzēra, svētīja, svinēja appļāvības. mēs dzeŗam cūku bēres, rudzu, miežu appļāvības BW. 28824, 2.

Avots: ME I, 112

‡ apràicît ² (li. apraikýti "обрѣзать кругом" ) Laud., Prl., Saikava, = apvagât. a. rudzu lauku.

Avots: EH I, 107

apslāga, das Zusammentreffen von mehreren Unglücksfällen: pavasarī sniegs rudzus nuogulēja, vasarā zirgs nuonīka, rudenī rija nuodega, tīrā apslāga Druweenen.

Avots: ME I, 123

‡ apspārdît,

1) wiederholt (mit den Füssen) ausschlagend umstürzen
(tr.): kumeļš apspârdījis ² visas rudzu kuopīnas Dunika;

2) wiederholt ausschlagend bewerfen
Dunika: a. de̦guošuo krūmu ar zemi.

Avots: EH I, 115

‡ apžļàukt ² Bērzgale, teilweise umstürzen (tr., ?): a. rudzu status tīrumā.

Avots: EH I, 129

aruôds,

1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo ² ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.

Avots: EH I, 130

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

atduôša, gew. Pl.,

1) die Wiedergabe, Zurückerstattung, Gegengabe:
te tev atduoša, wie du mir, so ich dir Kand. dievs man deva bez atduošu BW. 31316. plītēsim bez atduošas Dünsb. atduošas duot, mit gleicher Münze zahlen. ieduod man pūru rudzu uz atduošām Ahs. [In Gross-Buschhof atduoši, etwas Geliehenes (Getreide, Brod u. a.), das man zurückerstatten muss];

2) die Vergütigung für die heimgeführte Frau durch die Vermählung der Schwester des jungen Mannes mit dem Schwager:
brālit(i)s jēma tautu meitu, mani deva atduošās; es neiešu atduošām: atduošām gŗūt' dzīvuot. mani gŗūti maldināja, teic: atduošu līgaviņa BW. 9412, 9413.

Avots: ME I, 155

‡ atdzîvât,

1) = atstràdât 1, für etwas seinerseits eine entsprechende Zeit hindurch arbeiten Siuxt: saimnieks iedeva rudzus; par tiem nu būs jāatzīvā;

2) (nach r. отживáть) eine bestimmte Zeit hindurch unter bestimmten Bedingungen verleben:
kas atdzīvās trīs gadi par kalpu, tam būs muna meita Pas. VIII, 291 (aus Lettg.; ähnlich 300). Refl. -tiês, von schwerer Krankheit genesen BielU.

Avots: EH I, 140

‡ atkast (li. atkàsti),

1) loskratzen, -scharren
Dunika, Kal., OB., Rutzau: suns atkasis apkastuo maizi Bērzgale, Meselau, Prl. ziemā zaķi atkaš rudzus. a. ... kapu Pas. III, 77;

2) wegharken
Kaltenbr.: a. sienu, lai ruodas brīvs ceļš.

Avots: EH I, 146

atkŗava (atkrava),

1) ein Haufen alter, wertloser, weggelegter Sachen, alter Kram:
vai tam kāda manta, atkrava vien ir Druw. pilna māja atkravas Vēr. I, 398. Adv. atkravu kravām, haufenweise Bers., Lub., Erlaa: klēts piebē̦rta atkravu kravām Etn. III, 146. kŗaujam siekstes atkravām BW. 6 [?];

2) "?": tā sacīja rudzu vārpa, atkravā gulē̦dama BW. 28114, 5.

Kļūdu labojums:
BW. 6(?) = BW. 19509

Avots: ME I, 168

atkũlĩbas, der Schmaus nach der Beendigung des Dreschens: vepŗiem bēres mēs dzērās, rudzu, miežu atkūlības BW. 771, 2, C.

Kļūdu labojums:
dzērām = dzeŗam

Avots: ME I, 169

‡ atkul˜t (li. atkùlti),

1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;

2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês, ‡

4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.

Avots: EH I, 151

atmats (li. ãtmatas), atmata,

1) nachgelassener Acker, Dreschland:
atlaist lauku atmatā, den Acker brachliegen lassen. tādu labu rudzu zemi palaiduši (gew. atlaiduši) atmatā BW. 8935. lai stāv zeme atmatā (Var. 2: atmatās) BW. 11994;

2) Stütze. Infl. n. U.

Avots: ME I, 175

‡ atmîcît (li. atmìnkyti), (Teig) durchkneten Bērzgale, Erlaa, Laudohn, Lubn., Schnehpeln: rudzu maize, bet ar kviešu miltiem aimīcīta Oknist.

Avots: EH I, 156

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

atsẽja (li. ãtsėja),

1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides

2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.

Avots: ME I, 189

atsẽ̦ta, atsẽte, Wiedersaat, was atsẽja: rudzus sēt atsē̦tā, den Roggen das zweite Jahr in demselben Felde säen Kand.; atsētē mieži nepaduodas Sassm.

Avots: ME I, 190

atsìet, ‡

3) "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470; ‡

4) a. kuoku Segew. "einen Strick straff an einen zu fällenden Baum ziehen".
zirgu a. Segew.,

a) "ein auf der Weide angebundenes Pferd kürzeranbinden",

b) = a. zirgam galvu (unter 2); ‡

5) atsiet (labību) Siuxt, beim Binden des abgemähten Getreides hinter den Mähenden nicht zurückbleiben;
meitai vajadzēja a., uzcelt un piegrābt diviem pļavējiem. gaŗus rudzus viegli var a. diviem pļavējiem. Refl. -tiês,

1) = atràisitiês, sich (von selbst) losbinden: maisam gals atsējies. zirgs atsējies;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss binden:
e̦smu visādi atsējies, bet vienmē̦r viņš ir atraisījies Vīt.

Avots: EH I, 165

atzalaîns, atze̦lains, atzē̦lains in Kursiten n. BW. 10997. lielam rudzu sējējam atzalaini rudzi aug A. X, 1, 629.

Avots: ME I, 212

aûsleja ² : àusleja ² Zvirgzdine: auslejas nirst rudzu ziedā; plur. aûslējas Lub. "mailītes".

Avots: EH I, 188

bāķis, soll um Grobin mit rudzu statiņi, Roggenhäufchen gleichbedeutend sein.

Avots: ME I, 271

bãliņš kūlīšu,

1) eine Mandel Garben
Mag. IV, 2, 109: rudzus sacelt bāliņuos N. -Bartau, Talsen, Tadaiken;

2) die Garbe
Preekuln, Wrigen.

Avots: ME I, 271

I bãliņš,

1): auzas, kad labi paaugušas, sien un ceļ bāliņuos Grob. linu bāliņā ir apmē̦ram 10-12 saujas ebenda. vējš bāliņu izārdījis ebenda. rudzu bāliņš (= statiņš) Funkenhof, Perkuhnen.

Avots: EH I, 208

balsnît weiss(lich), schimmern: nuo pieres pāri galvai šķīruma vietā balsnīja plata ādas strīpa A. Up. Vārds 1913, 40; [rudzu tīrumi jau balsnī pusbriedā A. Up.]

Avots: ME I, 255

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl ² ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ ² ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl ² ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ ² ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201

bars,

1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;

2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;

4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;

6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.

Avots: EH I, 205

bauze,

1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);

2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);

3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;

4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);

5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;

6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke

Avots: ME I, 268

bẽ̦rala, Spreubrot, rupja rudzu maize, kas tuop cepta nuo graudiem līdz ar visām pe̦lavām un zālēm Konv. ¹ ; cf. bẽ̦rulis und li. bė˜ralas "ungeworfeltes (also noch mit Spreu gemengtes) Getreide; Brotkorn; зерна, осыпавшiяся при уборкѣ хлѣба с поля." Wohl zu bẽrt.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ¹ 172

Avots: ME I, 290

‡ bĩdelis AP., Plur, bĩdeji Frauenb., gebeuteltes Mehl: damaisa rudzu bīdeli; gen. plur. bīdeļu, gebeutelt: ē̦dat ... b. maizi! caur sietu sijāti b. milti BW. 19283, 1.

Avots: EH I, 223

bīgs, Interj., husch: nuokūluse rudzu riju, bīgs uz suola istabā BW. 12574. [Wohl identisch mit bīks.]

Avots: ME I, 303

birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs ² Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.

Avots: ME I, 299

bir̂zt: auch AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Zvirgzdine, (mit ir̂ ² ) Orellen (unbek. in Dunika, Selg., Stenden): siens bij tâ pārkaltis, ka viss birza kuopā AP. dābuols ve̦duot birzīs Kaltenbr. nevarēs rudzus pa pusdienu pļaut, sāk jau b. (d. h. die Körner fallen von selbst aus den Ähren heraus) Orellen.

Avots: EH I, 221

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

bise, die Büchse, Flinte: bise me̦luo, die Flinte versagt (U.). ar rudzu bisi šaut, furzen. [Nebst estn. püs>s> aus mnd. büsse.]

Avots: ME I, 300

‡ blaņģis, schwerer, wasserhaltiger, einschüssiger Grund Segew.: tīrums kâ b., nevar rudzus iesēt Golg.

Avots: EH I, 226

‡ blàšķît ² Oknist, = blàgžt ² : b. rudzus.

Avots: EH I, 227

bleņģis, der Kot, die feuchte Erde auf dem Felde: braucām visu dienu pa vienu bleņģi. rudzus iesēja kâ bleņģī Druw. [Vgl. blendze.]

Avots: ME I, 314

I bliñda [Naukschen], comm.,

1) der Kurzsichtige, jem., der nicht gut sieht (od. der Herumstreicher?):
puisis, blinda, rudzuos līda manu dziesmu klausīties; manu balsi gan dzirdēja, mani pašu neredzēja BW. 511;

2) der Herumstreicher, Tagedieb, Faulenzer:
laisks kâ blinda A. XI, 81; ein Unstätischer, der nirgends Stich nält L. [blìnda PS.]. Zu blenst 2.

Avots: ME I, 315

buôgs ² (unter buoga),

1): ievu buodziņā BW. 30614 var.;

2): "rudzu%20stati%C5%86u%20str%C4%ABpas">divas vai trīs blakus sace̦ltas rudzu statiņu strīpas" Iw.: statiņus ceļ strīpās jeb buoguos. vienā buogā ceļ tik daudz statiņu, ka nuo tâ iznāk ve̦zums.

Avots: EH I, 258

briêda: rudzu briedā (zur Zeit der Roggenreife) maize pe̦l AP.

Avots: EH I, 243

‡ briêde, in der Verbind. rudzu b., das Wetterfeuchten AP.: rudzus nuobriedē zibsnis - rudzu b.; pēc rudzu briedes rudzi sāk briest.

Avots: EH I, 243

‡ briêdē̦kls, in den Verbind. rudzu b. und miežu b., = ‡ briêde AP.

Avots: EH I, 243

briêdinât, fact. zu briêst,

1) schwellen, quellen machen, dicht machen, ausdehnen:
izkaltušuo mucu iemērkt ūdenī briedināt. aukstums briedina ķermeņus Pūrs III, 75. re̦snu briedināt BW. 21498, 1;

2) schwellen machen, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen, Segen verleihen, verschlagsam machen:
labs, izdevīgs laiks un gaiss augļus, graudus briedinās. dievs svētī, kuplini, briedini jaunuo rudzu maizīti, sagt man, wenn man zum erstenmal im Jahr frisches Roggenbrot ist LP. VI, 130;

3) fig., quelen machen, füllen, reif werden lassen:
br. savu maku, savu spriedumu, savas duomas.

Avots: ME I, 336, 337

briêdums, die Anschwellung, die Zunahme im Wachstum, Grobkörnigkeit, das Reifen des Getreides: nuoplakstināt pupuru, briedumu, Anschwellung, Geschwulst. kuo līdz rudzu gar̀umiņš, kad nav labs briedumiņš. šuogad labība gan briedumā, gan birumā laba; vārpu briedums, die Grobkörnigkeit der Ähren. briedumā briest, pieņemties, gewaltig anschwellen, üppig gedeihen, in die Ähren schiessen. jumprava dej dejumā, vē̦de̦rs briest briedumā (Rätsel).

Avots: ME I, 337

bùkât ² [Laud., Kokn.],

1) = buokât;

2) schlagen
[Stockm.]: sācis pa trauka apakšu kâ jātnieku pulks būkāt Jauns. B. gr. I, 126. Kāravs būkā ar asti Stari III, 219. būkāj(u) rudzus, miežus, būkāj(u) pašu rijenieku BW. 28801. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 358

‡ bur̂zakls (mit hochle. a aus e̦?) Lubn. "piena putra ar ieburzītiem (ar karstu ūdeni aplietiem) rudzu%20vai%20mie%C5%BEu%20miltiem">rudzu vai miežu miltiem".

Avots: EH I, 255

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402

celˆmene: auch Ladenhof n. FBR. XI, 68,

1): ein Pilz AP., Linden, Lubn., Meiran, (mit elˆ ² ) Dond., Salis;

3): auch Siuxt (hier: zweierlei Pflanzen),
Sonnaxt (auch: celˆmeņu lapa): celmenes rudzu rugājuos bij nuo vienas vietas Siuxt. citi celmenes plūc, duod guovīm; e̦suot labs krēms ebenda.

Avots: EH I, 263

‡ ce̦purât rudzus Warkl., den Roggenhaufen auf dem Felde die ce̦pure 2a auflegen.

Avots: EH I, 266

cīsât: auch (mit ĩ) Iw., (> cĩst) Pussen, Dond.: c. miežus, rudzus.

Avots: EH I, 276

‡ *dakainis "?": rudzus kuļ ar spriguļiem, bet vasarāju ar dakaini vien Janš. Mežv. ļ. I, 19. nuosedās uz dakaiņa galu II, 305. iejūdzis četri zirgi katru savā dakainī Līgava I, 267.

Avots: EH I, 303

dìrva ² [infl.], das Saatfeld, Getreidefeld: [driķu d. BW. 4506, 2, rudzu d. 11151, 7. dirvā (Var.: druvā) man saule lēce 5777, 2]. Gleich li. dirvà, [gen. s. dir̃vos, zu li. dir̃ti "reissen", le. dìrât, r. dial. деревня "Stück Feld", aruss. судеревью "смежно" u. a., s. Būga Aist. St. 143, 163 und KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 56, Potebnja P"‚. V, 127.]

Avots: ME I, 470

‡ dràicît ² (li. draikýti "verstreuen; verwickeln, verwirren"), -ku, -cīju, = jaukt, puostīt; in Unordnung bringen Oknist (meist mit sa-): nedraiki gultas! Oknist. kuo jis tur nuopļaun (rudzus)? tik dràika ² ! (von jem., der nicht zu mähen versteht; = jauc) Kaltenbr. Vgl. auch ‡ àizdraicît. Zur Etymologie s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 876.

Avots: EH I, 329

drupana: auch Skaista n. FBR. XV, 34, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Pilda, Prl., Sonnaxt, Warkl., Zaļm., Zvirgzdine; pajēme tuo drupanu (drusku) rudzu Pas. IX, 508. bē̦rniem nava ni drupanas, kuo mutē bāzt VIII, 94. sudraba drupaniņas BW. 31280.

Avots: EH I, 336

druva: das Feld Grob., Iw., Pussen: rudzu (miežu, auzu) d. BW. 32554 `var. linu d. 4123; ein hoher, mit hartem Gras bewachsener Ort Mahlup.

Avots: EH I, 337

duba, [auch dube], eine aufgestellte Garbe, eine Garbenreihe. Gew. das Demin. dubiņa Behnen. N. - Autz. Naud.: zibiņa stars nācis taisni uz zemi rudzu dubiņā iekšā LP. VI, 58. zuosis labības dubiņas (statiņus) iztē̦zgājušas Etn. II, 81. dze̦lte̦ns bija dubas gals BW. 1422 var. [Vielleicht mit Petersson Stud. üb. d. indog. Heterokl. 70 f. und Griech. u. lat. Wortstud. 25 zu an. toppr "Gipfel, Schopf", afries. top "Zopf, Büschel Haare", ahd. zopf "Ende, Zipfel" u. a.]

Avots: ME I, 508

dùņas, dûņi ² [Salis], gew. Pl.; Sing. tant. in Saussen.

1) Schlamm:
dūņu purvs. [vai aši aug bez dūņiem ? Glück Hiob 8. 11]. iegrūdi kāju šķidrā dūņā Jauns. kur velēšu brāļa kre̦klu ? dūņa vien e̦ze̦rā BW. 7524;

2) dūņi Mag. II, 3. 118. nach der Blüte zu Boden sinkende und an dem Schlamm wachsende Wasserpflanzen:
tīkls piene̦sts dūņām; [in Zabeln: dûņa ^{2 =} "Schlamm" neben dûņas ² "schleimige Wasserpflanzen "];

3) dūņu niedras. Schilf. Rohr. Dazu die gleichbed. Ableitungen dūnis BW. 21331 var. [aus Absenau und Edwahlen] (tâ kâ dūnis [Var.: duonis] jūŗmalā) und dūniņi: dūniņi. duoniņi aug dumbra zemē pāris pē̦du gaŗumā un tai re̦snumā kâ rudzu stiebrs LP. IV. 179. [Nach Persson Beitr. 44 zu mndl. dūne "Düne ",
ae. dūn "Hügel" u. a.]

Avots: ME I, 528

dze̦lˆgans ² Kand., gelblich: rudzu lauku dze̦lgani bālais izskats, [Wohl aus * dze̦ltgans; vgl. dze̦lts.]

Avots: ME I, 541

dzir̃navas, dzir̃nus, dzir̃nas (li. gìrnos). Pl. t., Demin. dzir̃naviņas. auch dzir̃nuviņas. dzir̃nutiņas BW. 7924. 7954. dzir̃niņas, dzir̃nītes 7938. dzirnatiņas. dzirnavtiņas BW. 30270, 3.

1) die Quirne
Kand., Saikau. St.: ūdens tāļu lejiņā, smagas dzirnus maltuvē BW. 6941;

2) in vielen Gegenden Mühle überhaupt,
so z. B. in Oppek., wo man daher ruoku dz., die Quirne, von ūdens und vēja dz. unterscheidet. vẽja dzirnas rudzus mala, ūdens dzirnas iesaliņu Ltd. 2997. dzirnavas pacelt, die Mühle zum Grobmahlen stellen U. Sprw.: pirmais dzirnavās, pirmais maļ;

3) vēža dzirna [li. vė´žio gìrna], dzirniņa, dzirnava, dzirnaviņa LP. VII, 1251. dzirnutiņa Etn. III, 8. der Krebsstein:
dzirnaviņas upes vēzim atruodas zem mutes krūtīs, un tās izskatās kâ balts zirnis Etn. II, 134. [Zu apr. girnoywis "Quirne", aksl. žrъпъvi, got. qairnus, "μύλος", ahd. kuerna od. curn "Mühlstein" u. a.; vgl. auch le. dze̦ruoklis,]

Avots: ME I, 554, 555

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

dzîvs,

1): ūdens ir dz. arī akās Kaugurciems;

2): vajaga saēst; nevajaga rīt dzīvu Orellen. guovij dz. uz dibe̦nu iet; vē̦lāk gre̦muo Sonnaxt. zuobi vēl dzīvi (heil, nicht verdorben)
ebenda. galva pārplīsa; ragi dzīvi palika Kaltenbr. rudzus atstājis tīri dzīvus miltiem maišumā (beim Mahlen) Seyershof;

3): nuo gaisa nāk dz. ūdens (von starkem Regen gesagt)
Sonnaxt. dz. sāls (von starker Salzlake) ebenda. dz: ("der grösste") ve̦lns, nelietis, pagāns Ar. te jau ir dz. kaŗš, hier ist ja vollständiger Unfriede Diet. tas ir dz. nabags, der ist ein vollständiger Bettler ders. es uztraucuos pie dzīvas nabadzības (ich war in höchstem Masse aufgeregt) Linden in Kurl. kāzās dzīvais gals ("tīrais puosts"): puiši raun pie savas partijas, lai palīdz meitas apdziedāt, meitas atkan pie savas Sonnaxt; ‡

4) lebendig, munter, temperamentvoll:
viņa ir ļoti dzīva. dz. zirdzē̦ns, ein munteres Pferdchen Saikava: = ‡ Subst. dzîvums (li. gyvùmas "Lebhaftigkeit"),

1) Lebhaftigkeit (?):
spē̦ks pieauga, ... vairāk nuo dzīvuma luocekļuos Veselis Dienas krusts 44;

2) das Lebendige unter dem Nagel
Kaltenbr.: zirgu kaustīdami, iedzinuši naglu dzīvumā Oknist. kad dzīvumā ieskrien skabarna, sāp cieš Auleja: (nagi) dzīvumā aizlūst ebenda.

Avots: EH I, 363

I ḕ̦rds, bei U. auch ē̦rdājs,

1) locker:
ē̦rda zeme U.;

2) bequem:
ē̦rda dzīvuošana, bequemes Wohnhaus U. ḕ̦rdi, Adv.,

1) locker
Kokn.: rudzus ē̦rdi pūrā bērt, sanft, locker ins Lof schütten U.;

2) gewandt, geläufig, fliessend:
ē̦rdi dziedu, ē̦rdi laidu valuodiņu. [Zu ē̦rts, ērst, ārdît, ārdavas (s. dies), li. er̃dvas "geräumig" u. a.; vgl. Leskien Abl. 329 f. und Nom. 344, Persson Beitr. 638, Trautman Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 575

eža,

1): auch Brucken, Kaltenbr., Linden in Kurl., Rutzau, Sonnaxt;

2): platā (Var.: lielā) rudzu (Var.: lauku) e. BW. 23450. e. vien ruobežā 8399. kunga ežas staigājuot 31484 var.; ‡

3) Grenze Ev. (Acta II); man ar tevim ne˙kādas ežas nav jāve̦d; ich habe mit dir keine Streitigkeiten
Baar in seinem Exemplar von U. Zur Etymologie s. auch Meillet Bull. XXIX, 39.

Avots: EH I, 371

gabals: Demin. gabaltiņš Kaltenbr., Sonnaxt, dat.-instr. Plur. gabaleņām Pas. IV, 314 (aus Welonen),

1): nē, es saku, tas tik ir g. (= eine gute Idee?)!
Janš. Dzimtene III ² , 337. gabals, der Körperteil, das Glied Seyershof. Liene e̦suot beigta ar visiem gabaliem (krank an allen Gliedern); lielais ūdens g. Janš. Bandavā II, 161, das Sakrament der Taufe (als Hauptstück des Katechismus);

8): auch Gramsden, Grob., Seyershof. šī gabalā Jāņu rudzus nesēj Grob.;

11): dzijas g.; eine Garnfitze
auch Dond., Frauenb.; gabals, ein Bündel Langstroh Orellen; gabaliņš,

b): auch Seyershof. - tâ jādara vienā gabalā (ununterbrochen)
Siuxt. tad bija gabalā (immerfort) tadi gāzieni lietus Heidenfeld. tī izkapts stavēja gabalā asa ebenda;

13): suņa g. "nelāga cilvē̦ks" Wessen; ‡

14) lielais g., = liẽlgabals, die Kanone
Kaltenbr., Ruhtern: rāve šaut ar lielajiem gabaliem Kaltenbr.

Avots: EH I, 375

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

gaŗā, Lok. von gaŗš, lokal für gaŗām, vorbei, vorüber: tautietis jāja man gaŗā BW. 10772. kundziņš jāja raudādams gaŗā manu rudzu lauku BW. 28025.

Avots: ME I, 605

gaŗums, die Länge: kuo līdz rudzu gaŗumiņš, kad nav labs briedumiņš. darbu gaŗumā ve̦lk un tuomē̦r īsā laikā tuop gatavs RKr. VII, 1150. pameita aun, aun, laiku gaŗumā vilkdama LP. V, 296. bē̦rns stiepjas it brangi gaŗumā. lai aug mans arājiņš uozuoliņa gaŗumiņu Ltd. 1076. Als Massbezeichnung mit dem Mass im Gen. od. Akk.: viņš piecu pē̦du od. piecas pē̦das od. pieci pē̦di gaŗumā, er ist fünf Fuss lang. este asi gaŗumā LP. VI, 48. piecas jūdzes gaŗumā BW. 20498.

Avots: ME I, 608

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612

gaũsinât (li. gaũsinti "bereichern"),

1) verschlangsam, reichlich machen, segnen, Segen, Gedeihen verleihen:
dieviņ, gausini, kupini, briedini jaunu rudzu maizīti! dievs gausin, gesegnete Mahlzeit (beliebter Gruss an Essende). dievs tev maģuma gausinās, ka tev būs iztikt Manz. pūķis tup aiz sijiņas, siekā rudzus gausināja BW. 8103. gausini, Laimiņa, māsiņas pūru Ltd. 878;

2) verlangsamen:
zirga suoļuos Niedra. [tagadējā valdības polītika zemes lietās gausina zemes reformu LW. 1921, No 48,1 ₂ .]

Avots: ME I, 612

I ģergzde Buschh., ģe̦rgzda RKr. XI, 71, = dzirkste, Gliederschmerz, Rheumatismus: [ģergzde (Verstauchung) ieme̦tas ruokā rudzus pļaujuot Kreuzb. - Vgl. das echt le. dzērsste und dzirgzde.]

Avots: ME I, 696

‡ ģìeme̦sls ² (> gìmaslys) Lettg. "tārps kas izē̦d rudzu sẽjumu rudenī".

Avots: EH I, 428

I ģĩga, in Mar. N. RKr. XV, 115 der Plur. ģìgas ² ,

1) ein musikalisches Instrument, namentl. eine Geige (eine schlechte):
grieza iztaisīja nuo rudzu salmiem sev ģīgu Kreuzb., AP., R. Sk. I, 25;

2) ģìga ² , jemand, der unangenehm spielt
Mar. n. RKr. XV, 115;

3) ein weinerliches Kind
[ostle. džeîga Warkh.]: tas jau tik tāds ģīga Naud. turi tu, ģīga, muti R. A. [Aus mnd. gīge.]

Avots: ME I, 700

‡ grabiza Salis "?": rudzu vārpas izkaltušas kâ g.

Avots: EH I, 397

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643

graûds, [Demin. verächtl. graũdelis Līn.],

1) das Korn.
Sprw.: vai naudā, vai graudā? labāk ņem graudā nekâ naudā! dāvanas naudā un graudā, Geldspenden und Gaben an Getreide od. sonstigen Viktualien. kur miežu grauds guļ, tur rudzu grauds nevar gulēt, d. h. ein Betrunkener hat keinen Appetit. nuo rudziem dabūja desmituo graudu, der Roggen gab das zehnte Korn. me̦lnie od. vilka graudi luopk. II, 134, od. graudu tēviņi, Mutterkorn (secale cornutum) RKr. XII, 7;

2) von kornartigen Gegenständen:
miežu grauds, Gerstenkorn (miežu graudu varuot dziedēt Etn. III, 160). nuo pakavām pār viņu galvām skrēja kruvešu pikas un le̦dus graudi. tas tik teicējs, kam vārdi bir̃st kâ krusas graudi Seibolt. (acu) grauds, die Linse (lens crystalina). nuoņemt uz graudu, aufs Korn nehmen, genau etwas in Augenschein nehmen Etn. IV, 76; nuoiet, nuoieties nuo grauda, verkommen: viņš pa˙visam nuogājies nuo grauda. [Nebst ostle. grūds dass., serb. grüda "Klumpen", an. grautr "Brei", as. griot "Sand" u. a. zu graust, grūst (s. diese) vgl. Rozwadowski Mater i prace II, 348, Walde Wrtb. ² 661 unter rūdus, Berneker Wrtb. I, 357, Zupitza Germ. Gutt. 176, Boisacq Dict. 1068 f., Wood IF Anz. XXI, 14, Trautmann Wrtb. 99.]

Avots: ME I, 638, 639

gràuzdêt [Wolm., PS., Arrasch, Jürg., Schujen u. a.], -u, - ẽju,

1) rösten:
kafiju, ciguoriņus, kaņepes. Jē̦kaba dienā vajaguot dzert nuo visādas labības grauzdē̦tu kafiju, tad labība izduoduot daudz graudu Etn. IV, 91. čūskas āda jāgraudzē uz uguns un bē̦rns viņas dūmuos jākvēpina BW. I, 185;

2) brenne:
alkšņi, kuŗus... saskalda un grauzdē. uogles grauzdē arī nuo rudzu salmiem Konv. ² 379;

3) [graũzdêt Bl.], brennend härten:
sē̦rdzelzi vis+pār apdedzina jeb grauzdē Konv. ² 682. pa vēja grauzdē̦tuo klinti A. XX, 770. [Zu gruzdinât "rösten", li. griaũsti praet. (griauzdžiaũ) "пряжить, подсушивать (на огнѣ)", grūdinti "härten"; s. Leskien Abl. 297].

Kļūdu labojums:
-u, -ēju = -ēju
rösten: = 1) rösten
pirmajai nozīmei jāpiešķir fraze no Konv. ² 682 (die Phrase aus Konv. ² 682 gehört zur Bed. 1)

Avots: ME I, 640

II grieza, die Stoppel Bers.: rudzu stapjiem liek grieztas virsū Aps. atstājis gaŗu griezu", saka, kad pļāvējs nuopļāvis labību paaugsti Bers. rudziem ir asa grieza Bers. n. A. XIII, 329. Zu griêzt.

Avots: ME I, 660

I griêze (li. griežė˜), die Schnarrwachtel: grieze griež die Schnarrwachtel schlägt. rudzu tīrumā grieze iesāk savu vienmuļuo" griez, griez" A. XVII, 3. Zu griêzt, [li. griežti " schreien"].

Avots: ME I, 660

guba (li. gubà "копна"), [Demin. gubē̦na Rutzau],

1) der Haufe:
baļķu g. LP. VI, 541; kāpuostdalviņu g. A. XX, 45; mē̦slu g. (gew. čupa); rudzu g. Etn. I, 153, [Wolm. Salis], gew. statiņš; smilšu, zemes g. Spr.; žagaru, zaru g. (gew. čupa); gruozās kâ gailis uz mē̦slu gubas. sacē̦rtam zaru zarus, saliekam gubiņā BW. 30559. Am bekanntesten siena guba,

a) kompakt und ordentlich zum Schutz vor dem Regen aufgehäuftes Heu;

b) = kaudze Ligat;

c) in manchen Gegenden wird mit guba ein grösserer und mit
tupezis ein kleinerer Heuhaufen bezeichnet: sienu vakaruos sakŗauj tupešuos (tupežuos, = mazākās čupiņās), kad siens maz kuo pažuvis, vai gubās (lielākās), kad gatavs uz mājās vešanu Turlau Etn. III, 103. gubu gubām, haufenweise, in grosser Menge: te circeņu gubu gubām. un laime atnākusi ar gubu Upīte Medn. laiki 67. Der Lok. gubā, zusammen: lai šis tām aitām ejuot apkārt un grìžuot gubā LP. VI, 625. ubags sakrita gubā A. XXI, 32;

2) in Vergleichen zur Bezeichnung der Körperfülle:
guba, guba māsiņa, kas tuo gubu kustinās? BW. 17080. ir jau ar mātīte kâ siena guba JR. IV, 76. Wohl zu gubt.

Avots: ME I, 673

I guba,

1): žagaru, mē̦slu g. (= čupa) Warkl: sūdu g. Sonnaxt. rudzus liekās (anderswo statiņuos) Baldohn, Behrshof, Bixten, Burtn., Ekau, Erlaa, Essern, Fockenhof, Fossenberg, Garrosen, Hofzumberge, Kirchholm, Kremon, Kreuzb., Lemb:, Lieven-Bersen, Linden in Kurl., Marzenhof, Mesoten, Misshof, Mitau, Pampeln, N.-Peb., A.-Rahden, Ronneb., Sehönberg, Gr.-Sessau, Stelph., Stenden, Stuhrhof, Treiden, Wallhof, Weitenfeld, Wilzen, Windau, Wirginalen, Kr.-Würzau, Zeezern: sìena g. (= ķir̃pa I

1) Gramsden, Grob., Iw., Mahlup, Pussen; sìena, labības g. KatrE., Ramkau, Salis. sìena, zaru, akmiņu g. Kaltenbr. vasarātas gubiņu krauj nuo nesietām kuopiņām Salisb. ābuoliņa (dābula Sonnaxt): g. Heidenfeld. gubiņa AP., ein um vier oben zusammengebundene Halzstangen aufgehäufter Getreidehaufen.
sakraun mantas gubiņā Saikava. septiņas sē̦tas vienā gubā (nahe beisammen) Kaltenbr. abjuos galuos pāri līkstis, lai tilta griesti neskrien gubā, kad ar ve̦zumu brauc pāri Saikava. guovis mierīgi gubiņā ē̦d Sonnaxt. viņi jau gubā (prügeln sich) Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64.

Avots: EH I, 415

gubenis, gube̦ns, gubene, Demin. auch gubentiņš [BW. 2470 var.],

1) [gubina Kreuzb.], der Haufe:
trīs gube̦ni kremeldīšu BW. 30658. suns gul sniega gube̦nā. viņš nuoģērbies kâ gubenis. pe̦ka gāja gulēt; vilne raudāja, kâ būs gulēt pie tādas gubenes BW. 2840. rudzu gubeņi 2470;

2) eine Strohscheune, ein Anbau an der Riege
(AP.) oder am Viehstall [Wolm.]: rija, piedarbs un gube̦ns ieraduši mājuot zem viena pajumta Aps. virssalmus izkrata un sievieši tuos aizne̦s uz kūtsaugšām un gubeņiem Etn. III, 73. lūkuojiet, bāleliņi, vai ir salmi gubenī BW. 25976. Nach L. u. U. auch Heuscheune. [Wohl zu gubt, guba.]

Avots: ME I, 674

‡ ìebuokât "iekult, iedauzīt (graudus)": viņš jau iebuokājis rudzus Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 506

ìedīdzêt: auch Ramkau (mit î ), Baltinow, Ermes, Golg., Heidenfeld, Kārsava, Lemb., Lis., Līvāni, Mar., Meselau, Oknist, Peb., Selsau, Sessw., Zvirgzdine: ie. puķes Mahlup. iedīdzē̦tas burkānu sē̦klas Oknist. rudzus vajag ie., lai re̦dzē̦tu, vai tie sē̦klai būs derīgi Kārsava. mums sē̦klas vēl nav iedīdzē̦tas Lemb.

Avots: EH I, 509

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512

ìeguodît, ernten, nach der Ernte einführen: kaut tik rudzus varē̦tu ieguodīt, könnten wir doch nur den Roggen anständig unter Dach und Fach bringen U. [Refl. - tiês L., anfangen sich ehrlicher zu verhalten.]

Avots: ME II, 21

ìeiet,

1): izpriecāties pa dārzu, cik iegāja (so viel man nur wollte)
Pas. II, 380. rauduot jam iegāja prātā (kam in den Sinn) stabulīte VIII, 281. ar māju ieiešanu (mit dem Verpfändetwerden) bankā tik drīzi neveiksies Janš. Dzimtene III2, 56; ‡

2) = ieviestiês Seyershof: nu jau tās luopu sugas ir iegājušas. Refl. -tiês,

1): kad ieietas, kājas labi luokās Auleja;

2) = ìenãktiês 1: uogas iegājušās Kaltenbr. pēc rudzu zieda sāk rudziem ie. grauds AP.; ‡

4) man ieietas Saikava, ich werde müde:
man iegājās ir līdz kūtīm aizejuot; ‡

5) = lèktiês 2 PV.: nuo vakarējās saraušanās darbā man ir iegājies: e̦smu stīvs un nevarīgs; ‡

6) = ieil˜gt PV.: man šī slimība ir iegājusies.

Avots: EH I, 516

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

ìela,

1): Rīgas ielas maliņā BW. 11055 var.; (sniegā) bija nācies rakt dziļu ielu (einen Gang)
Janš. Dzimtene I ² , 104; die Allee - auch Fest.; ein Korridor Warkl.; ziedi, rudzu vārpa, deviņām ìeliņām (Var.: ailiņām; ailītēm u. a.)! BW. 28128 var.;

2): divas ieliņas var klāt piedrabā Seyershof. ieliņa ir vispār piedrabu Salis; ābuoliņu, sìenu, salmus šķūņī kŗauj kantainā, gare̦nā čupā, kuo sauc par iellņu Salis;

3): malkas ie. - auch Ruj., Salisb. Zur Etymologie s. auch Liden Blandade språkhist. bidrag II, 18.

Avots: EH I, 525

ìela,

1) die Strassen in der Stadt:
palaidnis vazājas visu dienu pa ielām; nach U. auch: Alle, Reihe;

2) die Reihe Getreide, die Garbenschicht, die auf zwei oder drei zusammengestossenen Darrbalken im Darrhause steht;
auch eine Reihe von je zwei zum Dreschen aneinandergelegten Garben: divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā, un vienu tādu rindu sauc par ieliņu Etn. III, 73;

3) iela malkas, Holzstapel
[Wolm., Salis], N. - Schwanb.: sakŗautas gaŗas ielas malkas Apsk. Nebst li. [eilà od.] eilė˜ "Reihe, Schicht" zu iet "gehen", aile "Reihe, Gang" (s. dies) u. a., s. Leskien Nom. 454 und Būga Изв. XVII, 1, 32].

Avots: ME II, 35

iẽleja [Līn., Nigr., Dunika, Bauske, Selg., Salis, Ruj., Arrasch, Jürg. ìeleja C., PS. Schujen, N. - Peb.], auch ielejs [Manz. Post. I, 32, ìelejs ² Lis.], Demin. auch ielejĩtis, ielejtiņš BW. 428, eine kleine Vertiefung, ein Grübchen, ein Tal: māršiņas pierē deviņi ieleji BW. 16753. ziedi, ziedi rudzu vārpa, deviņiem ielejiem BW. 28128, 2. piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā 7406. kur ieleji, tur ūdeņi 25943, 1. lai es slīkstu asarās kâ ieleja ūdenī 9217. bē̦du, raudu ieleja, das Jammerfungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa [BW. 24097, 2].

Avots: ME II, 37

ìelikt,

1) einlegen, einsetzen, hineinstellen:
kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas. rudzus ieliek rijā, zirgus stallī, bē̦rnu šūpulī, zagli cietumā, grīdu istabā; luogiem rūtis; dīglī ielikt, die Keimprobe machen N. - Schwanb. ielikt par saimnieku Upīte Medn. laiki;

2) ielikt kuo cienā, vē̦rā, stiefmütterlich behandeln:
mani paši īstenieki ieliek mani nuovārtā BW. 8483. ielikt kuo avīzēs, in die Zeitung rücken. ielikt kā vārdā, jemands Namen geben BW. 1883. tā ielika viņam pļauku sejā, die versetze ihm eine Ohrfeige ins Gesicht Saul.;

3) anlegen, anfangen zu legen, zu häufen:
Pēteris nesa lielu klēpi uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. Refl. - tiês, sich hineinlegen: viņš iedzēries ielikās gultā.

Avots: ME II, 38

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

[II ìesirtiês, zu wachsen anfangen (vom Barte): bārda iesiŗas, iesīrusies (sākusi dīgt) Heidenfeld; zu grünen anfangen: rudzu lauks (rudenī) jau labi iesĩries C., N. - Peb.]

Avots: ME II, 63

ìetrìekt, tr.,

1) einjagen, eintreiben, einschlagen:
kad pē̦rkuons tevi desmit asu zemē ietriektu!

2) mit Wucht hineinjagen, hineintreiben, hineinwerfen:
gans ietrieca luopus kūtī. viņš ietrieca zābaku kaktā A. XX, 126. [ietriecis (säend) šai plē̦sumā rudzus Janš. Dzimt. ² II, 16. Refl. - tiês, L. "einen kleinen Ruck bekommen."]

Avots: ME II, 83

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. ² 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė˜, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]

Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1

Avots: ME I, 708, 709

‡ izbḕ̦rnuôtiês,

1) "das Kind herausgebären (von einer Kuh?)"
Blieden n. BielU.;

2) izbḕ̦rnatiês ² Warkl., auseinandergehen:
slikti sasiets rudzu ve̦zums izbē̦rnājas. nuo slapņuma rijas ceplis izbē̦rnājas.

Avots: EH I, 434

izbuozît (freqn.) und izbuozt,

1) ausspreizern, aufplaustern:
putniņi ar atlaistiem spārniem un izbuoztām spalvām Saul.;

2) aufsperren, aufreissen:
acis grose Augen machen [Rositten], Dreimann. Refl. -tiês, sich ausspreizen, sich aufplaustern, sich borsten, sich sträubig machen: cūkas izbuožas, guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364. sausās rudzu vārpas izbuozušas saulē A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 720

izčagât: fressend locker machen, aus fressen AP.: peles izčagā rudzus (izē̦d graudus un sē̦nalas atstāj).

Avots: EH I, 438

izčâpt, intr., ausgären: ķērne bija labi izčāpusi, tāpēc sviests tik labi izdevies Selb. maize izčāpusi [Schujen], Bers., Fest., [Lös.]. mīkla muldā izčāpusi līdz malām Druw. [rudzu zeme izčāpusi pavasarī Praulen (="pēc atkusuma kļuvusi irde̦nāka un sacē̦lusies").]

Avots: ME I, 723

izduôt,

2): me̦lni audi labāk izduod (machen hervortreten, bringen zur Geltung)
rakstu Auleja. liecību i. (= izteikt) Strasden. viņš ne˙kā negrib i. (verraten?) nuo savas dzīves ebenda;

5): i. visus jē̦rus Frauenb. ("lē̦tā naudā"), Iw., Puhren, Siuxt, Strasden. Refl. -tiês,

1): rudzus jau tâ neizdevās (man verkaufte nicht so vollständig)
kâ citu labību Siuxt. diezgan jau izdevuos (habe genug mich zu beschlafen erlaubt) tai laikā, kad... Anekd. IV, 165; i. uz beidzamuo, alles Geld ausgeben Diet.;

3): geschehen
AP.: nezinu, kâ tas tâ varēja i.; ‡

6) verausgabt werden:
labs izduodas, ļauns paturas (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Subst. izduôšanâs, das Gelingen: uz labu izduošanuos! Dunika.

Avots: EH I, 444

izgauduôt, heulend zerstören (vom Winde): pavasarī aukstie vēji izgauduoja rudzus Plm.

Avots: ME I, 737

‡ II izgauduôt, aushülsen Kalz. n. Fit. mat. 27: i. riekstus. Refl. -tiês, sich (von selbst) aushülsen Kalz. n. Fil. mat. 27: ap rudzu pļauju rieksti izgauduojas. Aus izgalduôt?

Avots: EH I, 447

[izgult,

1) sich an verschiedenen Orten hinlegen (zum Schlafen):
viesi izgula pa visām istabām Nigr.;

2) sich auswärts ausbeugen:
baļķis siênā izgulis Ruj.;

3) rudzi izguluši nuo sniega Ruj., = sniegs izgulējies (s. izgulēt 7) rudzus. Refl. - tiês, sich niederliegend ausstrecken.]

Avots: ME I, 741

[izjādelêt,

1) reitend austreten:
izj. rudzus

2) bereiten:
izj. zirgu;

3) = izjādināt: izjādelēt bē̦rnu uz jaunā zirga. izjādelēt bē̦rnu (uz ceļiem) Ruj.;

4) in verschiedenen Richtungen auf allen od. vielen Wegen reiten:
izj. visus ceļus Bauske;

5) gründlich betrügen
Borchow.]

Avots: ME I, 745

‡ III izkāruôt "machen, dass etwas heraushangt, namentl. die Roggenwurzel im Frost (?) bei Moorboden" BielU.: vējš izkāruo rudzus.

Avots: EH I, 455

[izkaukuôt, tr., auswehen: vējš rudzus izkaukuojis U.]

Avots: ME I, 749

izkridzinât, izkridžinât, tr., ausdreschen: knapi tik spēju rudzus izkridžināt Frauenb.

Avots: ME I, 755

izkul˜t [li. iškùlti], tr.,

1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;

2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);

3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;

4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,

1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;

2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;

3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.

Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis

Avots: ME I, 756

izpùst (li. išpũsti), tr.,

1) hinaus -, ausblasen:
kuplu dūmu. izpūsta svece neiede̦gas. vējš izpūš rudzu asnus Grünh.;

2) blasend eine Ton hervorbringen:
fleites izpūstu par visiem stiprāki Apsk.;

3) blasend ausdehnen, hervorbringen:
pūsli. tanī pašā laikā tārpiņš izpūš nuo sulas pūslīšus;

4) aufblasen, aufblähen, erheben, wehen lassen:
šņākdams, izpūstu asti, izlaistiem nagiem runcītis glaužas pie glābējas AU.;

5) schiessen:
izpūtis šāvienu gaisā JU. Refl. - tiês,

1) sich aufblähen:
plauši viņam izpūstuos uotru tik lieli A. XX, 231;

2) zur Genüge blasen:
vējš diezgan jau izpūties.

Avots: ME I, 787

[izraicît "Furchen ziehen beim Pflügen" Sessw.; Furchen ziehen und sie mit einer Schaufel ausglätten: izràicît ² rudzu tīrumu Lis., Kreuzb.; izràicît ² Druw. "izvaguot": izr. kartupeļus; izr. jauniesē̦tuos rudzus. izraika (3 reizes vasarā) kartupeļus un dārza saknes, kad sākušas augt, lai nezāles nepārņe̦m Heidenfeld. In übertragener Bed. vom Geschlechtsakt: kad atnāca lielipipelis, kâ raicīt (mani) izraicīja BW. 35344.]

Avots: ME I, 788

izrestêt, tr., mit dem grossen Riegensiebe (reste) sieben: nu nāk meitu darbs pie restēm, liela, rupja, uz kājām stāvuoša sieta, kuŗā salmu jēmējs me̦t iekšā salmus, lai meitas izrestē sīkumus Etn. III, 104. izrestēju rudzu salmus pa vienam salmiņam BW. 27136, 3.

Avots: ME I, 791

‡ izridinât,

1) = izretinât 1 Schibbenhof: i. burkānus, bietes;

2) = izklât Garrosen, Kabillen: i. rudzus uz kluona kulšanai.

Avots: EH I, 477

izsẽt [li. išsė´ti ], tr., aussäen: trīs pūri miežu, rudzu. bezdelīgactiņas kâ sētin izsē̦tas Kleinb. Refl. - tiês, zur Genüge säen, zur Genüge sich mit demp Säen beschäftigen: tē̦vs, visu dienu izsējies, vakarā pārnāca mājās.

Avots: ME I, 796

izsìet, tr.,

1) bindend verbrauchen:
es jau visas dzijas e̦smu izsējis;

2) bindend vernichten:
sieni, sieni, ka vari izsiet (dzirgzdi) LP. VII, 1254;

3) izsiet (perfektiv zu siet) sierus, Käse machen, indem man die Milch in ein Tuch bindet:
izkuļat sviestu un izsienat sierus Poruk. Refl. - tiês, zur Genüge [oder erfolglos] binden: meitas visu dienu izsējušās rudzus. [viņš izmuokās, izsienas, bet... atstāj pastalu tādu pat, kâ tã bijusi Latvija No 926.]

Avots: ME I, 797

‡ izstraîgņât ² Schnehpeln, austreten: lai jāj pa arumiem ... un neizstraigņā rudzu lauku Janš. Mežv. ļ. II, 111.

Avots: EH I, 483

‡ II izverdêt Meselau, schnell und gewandt hinauswerfen, -treiben: i. linus nuo mārka, rudzus nuo rijas piedarbā, ļaudis nuo kruogus.

Avots: EH I, 495

izvẽtît (li. išvėtyti), tr., ausschwingen, auswindigen: labību, miežus, rudzus. nu viena dzīvuošu kâ izvētīta. es tuos ar vētekli pa zemes vārtiem izvētīšu ārā Jer. 15, 7.

Avots: ME I, 828

jaũja [Preekuln] (li. jáuja), die Riege: apkūlēm miežus, rudzus, aiztaisām jaujas durvis RKr. XVII, 36 (aus Nieder -Bartau). [Zu li. javaĩ "Getreide". aruss. евинъ "Getreidedarre", ai. yava-ḥ gr. ζειαί "Spelt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 107.]

Avots: ME II, 97

jàvums, Verbalsubstantiv von jàut, das Eingerührte, der Teig: lai padarītu ādas lunkanas, mērcē tās re̦mde̦nā rudzu jāvumā Konv. ² 1481. it kâ maiznieks tās būtu cepis nuo viena jāvuma MWM. V, 429.

Avots: ME II, 108

jê̦kula: gen. s. jē̦kula BW. 31625 var., gen. plur. jē̦kulu 31625 var.;

2): auch Saikava n. Fil. mat. 177 (acc. s. jê̦kulu ), Fest. ("rija izkulti rudzu salmi"): jē̦kulas kūlītī BW. 31526; 31625.

Avots: EH I, 563

jimt: jim̂t Borchow n. FBR. XIII, 31, Oknist n. FBR. XV, 194, Pilda n. FBR. XIII, 46, Skaista n. FBR. XV, 34, Warkl. n. FBR. XI, 105, Auleja, Līvāni, Zvirgzdine, jîmt ² Sussei n. FBR. VII, 131; in Auleja, Līvāni, Oknist, Skaista, Warkl. dazu prs. je̦mu (> jamu), prt. jèmu ² , in Zvirgzdine - prs. jemju (> jemu), prt. jêmu; miegs je̦m, der Schlaf kommt Auleja. kāss je̦m, der Husten übermannt einen ebenda. zuobi, izkapts neje̦m (= negriêž) ebenda. munu svītu līts (der Regen) neje̦m caur ebenda; anfangen, beginnen (= jimtiês

2) Lettg.: puķes jēme ziedēt Zvirgzdine. jau mūsijie jēme sienu pļaut ebenda. ‡ Refl. -tiês,

1) = uzņem̂tiês 1 Auleja: jēmēs atiet rudzu pļautu;

2) anfangen, beginnen
(r. взяться ) Lettg.: je̦mas līt Auleja. je̦mas sāpēt ebenda. jis jimsies jau iet pa ceļu Pas. X, 19 (aus Welonen);

3) "lernen"
Auleja: tis nuo tā je̦mas (lernt das Spinnen).

Avots: EH I, 565

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

‡ juceknes "smalkie rudzu salmi luopu barībai" Auleja.

Avots: EH I, 566

‡ jukāji Ramkau "smalkāki salmi, kuo, rudzus kuļuot, izpurina nuo gaŗkulas".

Avots: EH I, 566

jûkt: auch Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Skaista n. FBR. XV, 35, Auleja, Bērzgale, Kalupe, Nautrēni, Oknist, Saikava, Warkl.: vajag laist teļu da vušku, lai jūkst da luopiem Auleja. es jūkstu rudzus pļaut Bērzgale.

Avots: EH I, 569

jumala,

1): riekstu (rudzu) j. Sassm.;

5): es atjāju jumalās ("?"); duosi meitu vai neduosi? jumalā, jumalā! BW. V, S. 213.

Avots: EH I, 566

jumala, auch jumalĩte, jumanīte, jumaliene,

1) die Doppelfrucht
Selg.: ai, jumala, jumaliņa (Var.: ak tu linu jumaliņa; auch jumiķīti), kur pa ziemu glabājies? klētiņā, aizdurvē, jaunu meitu pūriņā. rieksta jumala Dond.;

2) von einem korpulenten Mädchen, auch von einer fetten Kuh gebraucht:
meita kâ jumala Frauenburg;

3) [infl. jumoła Zb. XV, 231], im VL. personifiziert als die Frau des jumis, die Kornmutter:
jumītis [dafür juma Zb. XV, 250] sauca jumaliņa, kalniņā stāvē̦dams BW. 28535. jumītis veda jumaliņu rudzu ziedā vizinātu 28536. jumītis kūla jumalīti (Var.: jumaliņu, jumanīti), aiz matiem turē̦dams 28533;

4) in der Rätselsprache:
jumaliņa te̦k pa ceļu, izkrīt ze̦lta atslēdziņa RKr. VII, 714; 1232;

5) jumala, jumaliene, jumalniece als Refrain bei einem Spiele:
jumala, jumala, augstu krē̦slu pasē̦dusi Kav.

Avots: ME II, 117

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I ⁴ , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

kalte,

1) eine sandige Stelle in bodenlosen Seen, wo man Pferde schwämmen kann und wo die Fischer ihre Netze ausspülen
Laud.;

2) die Darre, das Darren:
rudzus liek kaltē Kmph., Rump.;

3) kàltes ² , Better, auf denen man in der Korndarre das Korn dörrt
Mar. n. RKr. XV, 117. Zu kalst.

Avots: ME II, 145

I kama, kams, gew. Pl. kami [Ruj.], eine Volksspeise: kamus Maz - Salacā pagatavuo tâ: sabeŗ auzas, miežus, drusku rudzu, zirņu un pupu ve̦rduošā ūdenī, mazu laiciņu pasautē, tad izbeŗ izlaidus uz palagiem un izliek saulītē, lai apžūst. tad iebeŗ karsti nuokurinātā krāsnī, kur tuos maisa, kamē̦r tie vairs neapde̦g, aiztaisa tad krāsni paliek auksta; pēc izgrābj, iztīra, samaļ miltuos, kuŗus vēl izsijā. miltus iemaisa skābā pienā un tūliņ ē̦d bez raudzēšanas Etn. I, 20. Dies so bereitete Mehl heisst in Rujen kammilti und die Speise kamputra; kama milti, Hafermehl Manz. Wohl aus estn. kama "Hafermehl, Mehl von geröstetem Getreide".

Avots: ME II, 148

kameņu gals, das untere, dicke Ende beim Getreide: rudzu kūliņi tâ jāsien, ka kameņu gali iznāk vienādi Dond. n. Hen. Wohl zu kamana (s. dies).

Avots: ME II, 150

kapa, ‡

4) "6 rudzu stati" Gr.Buschh. n. FBR. XII, 77; ‡

5) eine bestimmte Anzahl von Haken an einer Schnur zum Aalfangen
Lubn.

Avots: EH I, 585

kapana: auch Pas. III, 295, Pilda n. FBR. XIII, 46, Domopol, Nautrēni, Tilža, Zvitgzdine: daudz ir rudzu kapaneņu Tdz. 41849. mē̦slu k. Zvirgzdine. akmeņu k. ebenda. pi mizu kapanas Pas. VII, 327. sniega k. Auleja.

Avots: EH I, 586

III kâpe ² , in saules kāpe, die Zeit, da die Sonne niedrig steht, gegen Abend geht Dond.: rudzus pabeidzām ievest pa saules kāpi.

Avots: ME II, 192

V kāsinât, im VL. vom Wachtelgesang gebraucht [?] U.: grieze grieze rudzīšuos, paipaliņa kārkliņuos; grieze rudzus briedināja, paipaliņa kāsināja BW. 27996. [Wohl aus und gleich kārsināt; s. karsināt II.]

Avots: ME II, 203

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis ² Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. ² 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. ² 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204

‡ ķeĩžât Dunika, die Schenkel fremden Blicken entblösst preisgeben: meita gul gultā un ķeižā. Refl. -tiês Dunika, ķeižuôtiês Janš., zu verhüllende Körperteile fremden Blicken entblösst preisgeben (zeigen): iemanījusēs ķeižuoties, - vai nu ... vārtīdamās pa siena vālu, vai pūnī draiskādamās uz rudzu... panta Janš. Mežv. ļ. I, 370 (ähnlich: Līgava II, 187).

Avots: EH I, 693

‡ klàds ² (> ostle. klùods) Auleja, = grè̦da 1: malkas k. rudzu k. Aus slav. klaдъ? Oder abstrahiert aus falsch aufgefasstem *malkas-sklāds (vgl. r. складъ)?

Avots: EH I, 612

klānis, eine Stelle, ein Fleck: izde̦g klānis rudzu laba zirga vālaka lielumā AU. puspūrvietas liels, me̦lns, kūpuošs klānis sniedzas līdz rudzu laukam AU. [klànis ² Warkh. "ein freier Platz, laukums". - Vgl. klāns.]

Avots: ME II, 217

klâsts [li. klõtas "постилка на пол", klostaĩ "вѣтви, которыми покрывают мочимый лен "], klâste, gew. d. Pl.,

1) Unterlagen von Strauch für Heuschober, Getreidehaufen
Lasd., [Dond. (klâsts ² ), Rutzau]: dievs duod man tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja ve̦ci ļaudis: ve̦cu rudzu maizi ēst, jaunai klāstu palaisīt BW. 3089. zvirbulīši žē̦li raud, redzēja kaudzi aizve̦dam; neraud, zvirbulīši, vēl palika kaudzes klāsti [BW. 28836];

2) Unterlagen bei Auf - und Abfahrten zwischen Prähmen (Fähren) und Flussufern
U.;

3) Hölzer, Knüppel am Boden der Seihbalje
[Bielenstein Holzb. 298]. Um den milnis (in der Seihbalje) herum, oder richtiger neben ihm, müssen Hölzer, Stöcke od. Knüppel (klāsta kuoki) liegen, weoche auf der Seite, mit welcher sie auf dem Boden anliegt, Kerben haben müssen, durch welche das Bier dem Zapfloch zufliessen muss Biel. [Zu klât "hinbreiten".]

Avots: ME II, 218

klecene, Dickgrütze aus Mehl: nuo miežu, rudzu, pūŗu miltiem vāra kleceni Ahs., [Warkl.].

Avots: ME II, 220

klẽts (li. klė´tis, slav. klětъ dass.), - s, Demin. klẽtiņa, klētutiņa BW. 24504, 1, klẽtĩte BW. 24504, 4, die Klete: nu man vaļas skandināt visas klēšu atslēdziņas BW 23177, 8;

a) labības klēts, der Kornspeicher:
pamanījis mūs[u] kungam miežus, rudzus klētiņā 31245, 1. klēts jātur vaļā, kad labība zied. dabību klētī beŗuot, nevajaga skaitīt, cik ieber,, tas nav svētīgi;

b) drānu kl., ein Häuschen zur Aufbewahrung der Kleider, des
pūrs des jungen Mädchens: būs māmiņa pamanījuse tukšu pūru klētiņā (Var.: klētītē) BW. 6771. Identisch mit der drānu klēts ist wohl die im VL. genannte dzīparu klēts, der Letten Putzkammer St., der Ort, wo der weibliche Putz und Sczmuck aufbewahrt wird U.: mani[s] māmiņa neielaida dzīpuriņu klētiņā BW. 5337. [Wenn dies balt. Wort aus dem Slavischen entlehnt wäre, so hätte man dafür li. * klietis und * klèts (vgl. serb. klì`jet und russ. въ клѣти́ zu erwarten.]

Avots: ME II, 225

klijas, klījas, die Kleie: griķu, kviešu, miežu, rudzu klijas. [Nebst estn. (k)lī aus mnd. klîge dass. - Über ij aus īj s. KZ. L, 22 f.]

Avots: ME II, 226

‡ kņapi Kaltenbr., Adv., = knapi: k. rudzu.

Avots: EH I, 636

[kuõkalis Ruj., Dond., Lautb.], kùokalis ² [Bers., Odensee, kuõkālis C., N. - Peb., Bauske, Gründwald, Grünhof, Gr. - Sessau, Mitau, Nikrazen, Hofzumberge, MSil., Līn., kuokālis Gold., AltAutz, Lis., Gramsden], die Kornrade (agrostemma githago L.) Mag. IV, 2, 46, RKr. II, 65: tu jau katram kuokalītim un katrai rudzu puķei draugs Asp. Ziedu klēp. 47. [Wohl eher nebst li. kuokalis und le. kūkaļi (s. dies.) entlehnt aus r. кýколь dass., als damit (s. Berneker Wrtb. I, 599 f.) verwandt; vgl. auch Būga LM. IV, 447.]

Avots: ME II, 342

I kuõpa,

1): baltu miltu kuopiņā BW. 8165 var. trauks ir pilns ar kuopu Dunika, Rutzau. iebērām rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 182. šķupele ar kuopu kuopām piebē̦rta Pas. II, 180; rudzu kuopiņas (Garben)
- auch Behrshof, Dobl., Mitau, Siuxt, Wolgunt; rudzu (pūŗu) kuõpiņa Durnika, Kal., OB., = rudzu">rudzu (pūŗu) guba;

4): saveda kuopiņā BW. 19726 var. kuopiņā sanākuši 30922;

5): kuopas (so zu lesen für "kuopa" ME. II, 344b) trauks Lis: kuopas pļava ebenda. kas nu par kuopas ("?") vakaru izvērtās! Azand. 158. aužam kuopas villainīti; abas divas segsamies BW. 23660; ‡

6) Gemeinschaft, Gesellschaft
(?): me̦klē̦dama ļaužu valuodas un kuopu Anna Dzilna 51 (ähnlich: 48).

Avots: EH I, 687

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344

kritinât [li. krìtinti "давать падать"], fakt. zu krist,

1) fallen lassen;
kritināmas durvis, die Falltür Brasche. kas viņus kritina (verleiten) uz šīm indevēm? Pūrs III, 40. Spreu und Korn durch die Windigungsgabel (kridžuklis) od. durch das Windigungssieb (kre̦tulis) fallen lassen und sie so durch den Wind von einander trennen, sieben [Dond., Wandsen]: saimnieks kritina piedarbā rudzus. naudas kārīga cilvē̦ka sarausumu viņā dzīvē kritina kre̦tulī, lai re̦dzē̦tu, vai kāda ārtava labdarībai arī zieduota LP. VII, 1196; [2) zum Fall zu bringen versuchen: Reichvalds, nevarē̦dams Hāzim skuoluotāja darbā ne˙kā pieķerties, kritinājis viņu kā ērģelnieku Janš. Dzimtene ² II, 340;

3) sich setzen lassen (Flüssigkeiten)
Jürg.].

Avots: ME II, 282

kudzulmaîns, kudzulmuojs, mit Knoten versehen, drall: dzija ir kudzulmuoja, rudzu stiebri kudzulmuoji Lös. n. Etn. IV, 98.

Avots: ME II, 299

I kuĩlis (li. kuilỹs, [apr. cuylis]), Demin. auch kuilenĩtis BW. 29128, der Eber: kuiļuos skriet, sich begatten (von Schweinen), kuĩļa vaina, der Hodenbruch Mag. IV, 2, 123. kuiļa zuobs, Mutterkorn: kad rudzuos daudz kuiļa zuobu, tad tie kaitīgi ēšanai Sassm., C. Das Demin. kuĩlĩtis ("das Eberchen"), der Flussbarsch (perca fluviatilis): kuilītis saceļ muguras spuŗus stāvus, tâ˙pat kâ aizkaitināts kuilis saŗus Sassm. [Wohl aus einem slav. *кыль (vgl. r. килякъ dass.), woher aus späterer Zeit auch le. ķīlis dass.]

Avots: ME II, 300

kul˜dinât [li. kùldinti "dreschen lassen"], tr., freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt dreschen:
nakti riju kuldināju BW. 6865. ai, lielā rudzu rija, kas nu tevi kuldinās? 14846. labībiņa kuldināta 7707;

2) prügeln:
kur, meitiņa, kūju liki, ar kuo māti kuldināji? BW. 22810;

3) dreschen od. prügeln lassen:
kundziņš mani kuldināja BW. 31344.

Avots: ME II, 305

I kul˜tene, ein saurer Trank, von Wasser und Mehl bereitet: kultene sk˙ābs dzēriens, pugatavuots iekuļuot rudzu miltus karstā ūdenī un tuo raudzējuot Wolm., Ruj., Burtn., Ronneb., Etn. I, 43. tas gāja uz istabu nuodzerties skābās kultenes Seib. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 309

kuņi, das untere, dicke Ende des gemähten Roggens [od. Getreides Eversmuiža, Biržgalis]: kuņi ir rudzu apakšējie gali - rudzu kūļa re̦zgaļi Mar.: neduod kuņus pa˙priekšu, bet vārpas! Oppek.

Avots: ME II, 317

kupinât (li. kùpinti "häufen), fakt. zu kupt,

1) häufen, mehren, gedeihen lassen, segnen, nähren:
ja jaunu rudzu maizi pirmuo reiz ē̦d, tad saka: dievs svētī, kupini, briedini (maizi) LP. VI,130. miers kupina GL., [Diez];

2) gerinnen lassen, käsen:
pienu [Gold.]; kupināts piens, gekäste Milch Kand., Ahs., Naud., Mar., Frauenb., [Siuxt]. Refl. -tiês, aufgehen (vom Teige) U.; umstühmen Für. I.

Avots: ME II, 318

kùrms C., Smilt., [Ronneb.], ķurms [Bers.], der Haufe, der Knäuel: baznīcē̦ni stāvēja kurmuos Smilt. ļaudis ķurmuos vien gāja, pārspriezdami jaunā mācītāja runu Seib. krampji savilka viņu kurmā C. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā LP. VII, 727.

Avots: ME II, 324

kur̃pe, [kur̂pe ² (?) Bl.] (li. kùrpè, apr. kurpe),

1) der Schuh: kurpes apaut, nuoaut. kurpe spiež, nuomukusi. Im VL.: es apaušu kurpītēm (statt des gew. kurpes) BW. 14778. rīta kurpes, Morgenschuhe ; sniega k., Schneeschuhe. zābakiem jaunas kurpes piešūt, vorschuhen ;

2) das dicke Ende der Femerstange, das so angefertigt ist, dass es an die vorderste Stütze der Schlittensohle angebunden wird
Dond., [Ronneb.] ;

3) dze̦guzes kurpes, Frauenschuh (cypripedilum calceolus)
RKr. II, 70 ; dze̦lte̦nā kurpīte, Eisenhut (aconitum lycoctonum) Birsm., RKr. II, 64. rudzu kurpītes, Rittersporn (delphinium consolida) Kav. ; zilās kurpītes, aconitum napelleus Birsm. ve̦cumā nevar redzēt, ja ē̦d me̦du, kuŗu bites savākušas nuo kurpītēm (aconitum napellus) RKr. XII, 15. [Zu p. dial. kiérpce "Art Schuhe", serb. dial. krplje "Schneeschuhe" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 670, Mikkola BB. XXI, 120 f., Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Walde Wrtb. ² 134, Boisacq Dict. 515 f., Pedersen Vergl. kelt. Gramm. I, 94, Trautmann Wrtb. 146.]

Avots: ME II, 325

laidainĩte, Epith. der Maria: laidainīte (laidenīte), nabadzīte, visu ziedu lasītāja Konv. ² 2149. laidi, laidi, laidainīte, laidi miežus, laidi rudzus BW. 14027. S. laidene, laidiena. Zu laĩst.

Avots: ME II, 402

‡ lâse̦ns ² Seyershof, = làukumaîns 2: l. rudzu tīrums.

Avots: EH I, 729

laste, lasta, auch lasts, die Last (Getreide): lasti rudzu, lasti (Var.: lastu) miežu (duosim) BW. 28818. ratiem krausi sudrabiņu, lastiem krausi slinkumiņu 12134. Auch als ein Mass für Bier: lastu (Var.: lastēm) daru alutiņa BW. 3301. [Nebst estn. laśt entlehnt.]

Avots: ME II, 424

làupît,

1): l. kartupeļus auch AP., Erlaa, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, N.-Rosen, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Zvirgzdine; l. bietes Frauenb., Linden in Kurl.; l. ābuolus Oknist; l. pupas Frauenb., Iw., Salis, Seyėrshof, Warkl.; l. zirņus Iw., Salis; l. rudzu graudus nuo vārpām Iw.; l. kuokam mizu Kaltenbr.; Zvirgzdine: laupa liepas mizas Pas. XI, 88. ar siksnas laupīšanu (=dīrāšanu) 288;

2): guodu l., Böses von jem. sprechen
BielU. Refl. -tiês,

1): gaļa virdama jau laupās nuo kauliem nuost Frauenb.; ‡

2) für sich aushülsen:
lai viņš ņe̦m pupas un laupās! Frauenb.

Avots: EH I, 724

laûza,

2): auch Sonnaxt; in Unordnung liegendes Bruchholz
Dunika, Linden in Kurl.; niedergeschlagenes Korn Dunika;

3): auch ("Menge")
AP., Fest., Heidenfeld, Linderi in Kurl., Ramkau, Saikava, Sonnaxt: Mārtiņam piena vai l. (sehr viel) Pas. XI, 258. pieauga rudzu vai l. Oknist. tur naudas būšuot ve̦se̦la l. Pas. VIII, 80. pietaisīja kaktā tādu laûzu; ka netīk pavērties Saikava. stiebri salūst lauzu lauzām Blaum. Latw. l. p. 1907, S. 252; ‡

4) "krāms, nieka lieta" Kroppenhof (bei Kokn.).

Avots: EH I, 724

lĩdzêt [auch Wolm., PS., Salis, Ruj., AP., Serbigal, C., lìdzêt Neuenb.], lîdzêt ² Kand., [Tr., Bl., Līn., Alschw., Dond., Lautb., Dunika, Bauske], - u, - êju,

1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;

2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]

Avots: ME II, 480

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I ^4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502

lĩgât,

2): ej, pluostiņ, līgādams! Tdz. 52056 (aus Linden in Kurl.). redzēja ... pa tiem (scil.: ceļiem) līgājam savu Jukumu lē̦nā gaitā ar mazuo, pakūduo luosīti Janš. Līgava II, 307;

6): vējš lìgā ² kuoku Saikava. l. bē̦rnu, šūpuli ebenda, Warkl.;

8): sich beugend und bewegend (eine Arbeit) verrichten
Liepna: man vuss itis rudzu tīrums jālìgā ² (= jāpļauj). Refl. -tiês: visi meži lìgājas ² , kad vējš pārskrien Saikava. jī līgājas šūpelī Pas. X, 302 (ähnlich in Bērzgale, Warkl.).

Avots: EH I, 748

I lìksts, -s (unter lìkste I),

1): šaut ar lìksti ² (Bogen)
Oknist; lìkstiņa ² Sonnaxt, ein krummer Stab zum Bänderweben (ehemals);

2): auch (Wiegenstange)
Bērzgale, (mit ì ² ) Gr.-Buschh., Oknist, (gen. pl. lìkšķu ² ) Saikava, (mit î ² ) AP., Ramkau, Salis;

3): auch (mit ì ² ) Oknist; "kuociņš, kuo pļaujuot rudzus u. c. piesien gaŗkāta izkaptij" (mit ì ² ) Gr.- Buschh.

Avots: EH I, 749

likt,

1): "atstāt" Skaista;

2): likuši zaķīti vainīgu Pas. VIII, 368, haben die Schuld aufs Häslein geschoben:
gubas l. (= kŗaũt 1) Lubn. auzas un rudzus liek statiņuos, sienu - gubās Schnehpeln. maizi l. (˙= iejaut) Brauenb. paku l. (Pocken impfen) Lös.;

3): man liek e̦lpu cietī (ich leide am Asthma)
Seyershof. pilnā od. par pilnu l. Salis; beachten, ernst nehmen: jūŗas mē̦slus agrāk nelika par pilnu (man erkannte den Wert des Seetangs nicht). pretī l.,

a) Ekel erregen
Salis: pārāk salds, briesmīgi liek pretī;

b) sich widersetzen
Seyershof: uotrs gailis neliek pretī, bet bē̦g. kad zirgs re̦dz, ka brauc sieviete, tad viņš liek pretī: ausis vien ceļ un lāgā neiet ebenda;

5): viņš iet dievam neliekams (er geht, ohne dass es nötig wäre)
Spiess. atradu kâ liktu Wessen;

7): liels krusas gabals lika guovei pa muguru Linden in Kurl. liek ķēvei paslēpenēs Sonnaxt. l. zirgam ar pātagkātu pa kātiem Seyershof. āzis liek (bada) vien vecenei ebenda;

8): kur nu liksi (wirst eilig gehen)?
Saikava: tad tik sasit kājas un liek Salis. viņš liek kâ traks pa ceļu ebenda. teļš liek (= le̦c) pa būdu, ka put vien Seyershof. Die letzte Phrase ME. II, 469 unter 8) gehört wohl zu 2); ‡

10) = liktiês 2 (?): kai likām saut, - visi alā. Auleja; ‡

11) bez liktā "ohne Zweifel"
(!) Saikava: b. l. jāiet. bez liktā ("?") jāiet dibe̦nā (= jāizput) Prl. Refl. -tiês,

2): vīrs likās klāt un samala miltus Siuxt;

3): viņa liekas un guļ nuost Pas. XII, 495 (aus NB.). e̦lpa likusies cieti (hat nur mit Not atmen können)
pas. XV, 5 f. l. pie zemes (Auleja) od. zemē (Adl., Schwanb.), niederfallen; sterben (verächtlich) Auleja;

7) a): (pamāte) likās tai nuoteicam, lai ātrāki mājās nenākuot Pas: V, 402. (lapsa) likusies par nuosprāgušu FBR. VIII, 23;

b): es tâ liekuos, ka leju Frauenb.; ‡

8) sich eilig begeben, laufen
Salis u. a.; ‡

9) verfahren
(?): ar pašu ... trim zirgiem Ādams duomājuot tâ l.: vienu jāšuot viņš pats, uotru - puisis, un trešuo lai jājuot viena kalpuone Janš. Mežv. ļ. II, 137 (hierher gehöet auch das Zitat aus Janš. ME. II, 469 unter 5).

Avots: EH I, 741, 742