Paplašinātā meklēšana

‡ àizputêt, ‡

3) verloren gehen
Lös.: nazis aizputējis.

Avots: EH I, 44

àizputêt, intr.,

1) verweht werden:
aizputējis ceļš Kand.; auch aizputē̦ts ceļš;

2) davonstauben:
tas aizputēja pa lielceļu pruojām.

Avots: ME I, 45

‡ àizsàutêt,

1) ein wenig brühen (bähen):
aizsautē̦tas bietes AP., Bauske;

2) ein wenig welken lassen:
aizsautē̦ts siens Sessw.

Avots: EH I, 47

‡ àizstutêt, stützend befestigen: a. duris, žuogu (lai negâžas).

Avots: EH I, 53

‡ apmutêt Trik., = apbučuôt: a. savu meitu.

Avots: EH I, 103

apputêt, ‡

2) = ‡ apputenêt: sniegs juo (= viņu) visu apputēja Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 107

apputêt, intr., sich mit Staub, Mehl bedecken: lai galviņa apputēja BW. 7949.

Avots: ME I, 112

apsàutêt, tr., ein wenig ringsum bähen, kochen, trocknen. viņš tikai apsautē̦ts, er hat wenig gelernt AP.

Avots: ME I, 118

apstutêt, tr., ringsum stützen: ē̦ku.

Avots: ME I, 127

‡ aputêtiês Rutzau, = aplaisties ar utīm, verlausen.

Avots: EH I, 124

‡ atputêt,

1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot kāda daļa atput nuost;

2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160

atsàutêt, tr., abbähen, aufbähnen: sarus.

Avots: ME I, 188

atstutêt, ‡ Refl. -tiês, sich stützen (perfektiv): smakrs atstutējās uz krūtīm Daugava 1928, 303.

Avots: EH I, 172

atstutêt, stützen: griestus, ē̦ku;smakru saujā Vēr. II, 650.

Avots: ME I, 198

bal(a)mutêt, -ēju, schwatzen, faseln. Refl. -tiês, gewaltig schwatzen: biedri zuobuojās un balamutējās Janš.; visa sievu balamutēšanās maz kuo līdzējuse Janš.

Avots: ME I, 253

‡ čutêt, hören, merken Wessen: ne˙viens ni č. nečutēja, ka es iegāju istabā.

Avots: EH I, 297

‡ *gnutêt, zu erschliessen aus izgnutêt.

Avots: EH I, 396

[gņutêt, Wadsen "heimlich essen".]

Avots: ME I, 634

ìekutêtiês, anfangen zu kitzeln (intr.): viņam ruokas iekutējās Latv.

Avots: ME II, 33

[ìeputêt,

1) staubend eindringen:
man kas acī ieputējis;

2) einstauben, verweht werden:
kubliņš kaktā stāvē̦dams pa˙visam ieputējis Ruj. pagrabs sniegā ieputējis Bers.;

3) wirtschaftlich teilweise ruiniert werden:
ieputējis saimnieks Bauske.]

Avots: ME II, 54

[ìesautêt, brühend einmachen: sēnes C.; kāpuostus baļļā Salis.]

Avots: ME II, 61

izgnutêt, sich ausbiegen, verschieben: ve̦cajai ē̦kai visas sienas izgnutējušas Dodn. [Wohl zu li. gniùsti "гнести".]

Avots: ME I, 738

‡ izlutêt, = izlutināt: izlutē̦tiem bē̦rniem kuo nuoradināt ir sūrs darbs; verwöhnte Kinder sind übel zurechtzubringen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verwöhnen").

Avots: EH I, 464

izputêt: ak tu iz˙putē̦ts! FBR. IV, 62.

Avots: EH I, 475

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

izsàutêt, izsàutinât, fakt. zu izsust,

1) ausbähen, ausbrühen:
sēnes. guļ man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. izsautināja sluotu mīkstu LP. VI, 836;

2) durchprügeln:
ganu. Refl. - tiês, sich abbähen, ein Schwitzbad nehmen: labi izperies, izsautējies mīksts kâ lūks R. Sk. II, 141.

Avots: ME I, 796

izšautêt, ‡

2) "?": lai kvē̦pi un dūmi drudzi krietni izšautē (= izsautē?) LP. VI, 147 (aus Kreuzb.).

Avots: EH I, 485

izšautêt, izšautît, tr., durchprügeln: pašu pirmuo vakariņu vīra māti izšautēju BW. 23285, 2.

Avots: ME I, 810

izšķutêt, die Küttisarbeit vollenden Bielenstein Holzb. 451.]

Avots: ME I, 812

izstutêt, tr., mit Stützen versehen: pagrabu izstutē, lai neiekrīt griesti un sienas Dond. A. XV, 83.

Avots: ME I, 807

‡ I izsutêt, durchbeizen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 484

‡ II izsutêt (?), = izsàutêt 1, izkàusêt: saule sniegus ... izsūtējusi Lange Latv. ārste 47.

Avots: EH I, 484

‡ jutêt "just": vai tu jutēji? Meiran. Refl. -tiês,

1) "durch eine unbekannte Gegend fahrend plötzlich an einer bekannten Stelle anlangen" (?)
Wessen;

2) "?": daies rudens, ka jutēsies vien (ganz unmerklich)
Lubn. aties tā diena, ka jutēsies vien Bērzgale.

Avots: EH I, 568

kutêt, ‡ Refl. -tiês Seyershof, jucken: aitai āda kutas, kad cē̦rp.

Avots: EH I, 681

kutêt, -u, -ẽju, intr., kitzeln, jucken: man pē̦das kut. sargeņģelim nagi vien kutēja A. XX, 135. puiši sēd rindiņā, man sirsniņa kutēt kut BW. 10243. mēles kutēt kut runāt MWM. VII, 409. Vgl. kudêt, kutinât [und Johansson IF. XIX, 126 2].

Avots: ME II, 330

ķutêt: auch Salis, Wainsel.

Avots: EH I, 708

ķutêt, -ẽju, Küttis brennen. Refl. -tiês, räuchern, roden.

Avots: ME II, 392

lutêt, -ẽju,

1) Honig läutern
L.; [(den Honig aus den Waben) auspressen (von Livländern gehört)];

2) zärteln
St., verzärteln U.

Avots: ME II, 516

mutêt, -ẽju, mutît, -ĩju, tr., küssen: viņa šmukstē̦dama tai mutēja pieri Tirmz. šis mutējis ve̦cākus un tielē̦tuos Janš. jau pašās kāzās jaunā sieva ar puišiem lieliski mutījusies LP. V, 378;

2) schwatzen, losen Mund haben, schimpfen
Janš., [Fest.]: bet tu nemutējies tik daudz! LA. kalps sāk saimniekam pretī mutēties SDP. VI, 82. [sievietes vēl laikam ilgi mutē̦tuos un tielē̦uos Janš. Paipala 15.]

Avots: ME II, 675

I mutêt: auch Oknist. Refl. -tiês,

2): auch Sonnaxt.

Avots: EH I, 836

‡ II mutêt Bērzgale "stören, hindern". Refl. -tiês Bērzgale: ceļā cieši mutējās "radās klizmas (šķēršļi)". Aus r. мутить?

Avots: EH I, 836

‡ mutē̦ts vĩrs BielU. "ein Mann mit Maul, Räsoneur".

Avots: EH I, 836

‡ nuoķutêt Salis "ar ķutēm kādu atmatu pārvērst aŗamā zemē".

Avots: EH II, 59

nùomutêt,

1): auch AP.; smuku puisi n. Tdz. 57491; ‡

2) wegküssen (?):
nakti (mātei) miegu nuomutēju Tdz. 36921; ‡

3) verplappern:
lielu laiku nuomutēja, ni˙kā nepadarīja Zvirgzdine.

Avots: EH II, 71

nùomutêt, nuomutît, nùomutuôt, tr., abküssen: tā viņu apkampa un nuomutēja Spr. Sal. 7, 13 [Miku sarkušuo nuomutē viņš Juris Brasa 189.] māte dēliņu nuomutī RKr. I, 103. Refl. - tiês, sich küssen (perfektiv): meitenes nuomutējās Saul.

Avots: ME II, 823

nùoputêt, intr.,

1) ganz bestauben:
istabas lietas, kurpes nuoputējušas. lai galviņa nuoputēja BW. 7949;

2) auseinanderstieben:
atskrien zviedru vanadziņš, spalvas vien nuoputēja BW. 13337. nuo zirga nuoputēt, vom Pferde fallen SDP. I, 41. kad tu nuoputē̦tu! zum Kuckuck? Refl. -tiês, bestauben: nuoputējies kauliņš (gew. nuoputējis) LP. VII, 443.

Avots: ME II, 835

I nùoputêt, ‡

3) = pazust: man nuoputējis nazis Vank. trauciņš sniegā nuoputējis Vanagu ligzda 149; ‡

4) physisch od. materiell herunterkommen
Aps.: pa˙galam nuoputējis saimnieks; nuoputējušas ē̦kas, zirga lietas.

Avots: EH II, 79

‡ II nùoputêt, abschäumen (putas nuoņemt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 79

[nùosàutêt,

1) bähend erweichen
(tr.): n. kārkla rīkstes N.-Peb.; n. sēnes, Pilze aufkochen;

2) n. kartupeļus Sessw., abgekochte Kartoffeln nach dem Weggiessen des Wassers, in dem sie abgekocht wurden, noch eine Weile im Kochtopf auf dem Feuer halten, um sie von den nachgebliebenen Wasserteilen möglichst zu befreien;

3) in der Nässe wund werden lassen:
n. kājas slapjumā Wolm.;

4) durchprügeln
Lis.]

Avots: ME II, 844

nùoslautêt zirgus, die Pferde abjagen U.

Avots: ME II, 851

nùošļutêt "оттаскать" Spr.; ["mit dem Plattbeil behauen" (auch in Allasch, Sessw., Selsau, Druw., Neuhausen, Lis., Korwenhof); "abhobeln" MSil.; Vīt. schreibt dafür: nuošļūtēt].

Avots: ME II, 869

nùostrutêt Spr., = nùostruvêt.

Avots: ME II, 861

nùostutêt, tr., abstützen: ē̦ku.

Avots: ME II, 861

nùosutêt, nùosutinât [li. nušùtinti], tr., abbähen.

Avots: ME II, 862

‡ nùoutêt, ablausen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 103

‡ pabalamutêtiês, eine Zeitlang (ein wenig) balamutêt: ar ... puisi p., pajuokuoties Janš. Bandavā II, 4.

Avots: EH II, 119

[pakutêt, ein wenig jucken: vâts drusku pakutēja.]

Avots: ME III, 51

paputêt: taisa ap ganībām sē̦tu, ja kur paputējusi Jauns. Raksti III, 31. paputējis (heruntergekommen) saimnieks Pas. XIV, 61.

Avots: EH XIII, 165

paputêt, intr., etwas stäuben, verkommen, verschwinden: pe̦lus vien paputēja BW. 16777, ē̦kas bij nuolaistas un paputējušas Purap.

Avots: ME III, 84

[pãrputêt, hinüberstauben: milti sijājuot pārputēja traukam pār malu.]

Avots: ME III, 171

[pãrsàutêt, noch einmal sàutêt: p. rīkstes.]

Avots: ME III, 174

[pasàutêt, ein wenig, eine Weile sàutêt: p. labību, rīkstes.]

Avots: ME III, 65

‡ pastutêt, (ein wenig) stützen: p. ābelēm zarus C.; stützend unter etwas anbringen: p. zariem kuo apakšā Trik.

Avots: EH XIII, 177

pašutêtiês,

1): auch N.-Peb.; ‡

2) misslingen, zunichte werden
Vank.: mums tikai divi bē̦rni: trešuo reizi pašutējās, - nuogāja sievai nelaikā.

Avots: EH XIII, 180

pašutêtiês, ausgleiten: ja kāja pašutējās nuo laipas, tad tūliņ dubļuos auklu meta Vīt.

Avots: ME III, 117

pìeputēt, vollstauben: gaisa caurumi nedrīkst būt pieķezējuši un pieputējuši Straut. Vesel. 31. galva sāka pieputēt jau miltiem R. Sk. II, 253. bagāts tē̦vs sav[u] meitiņu padzirnē audzināja; kad galviņa pieputēja, šķietas tautu malējina BW. 7949 var.

Avots: ME III, 281

pìesautêt, bähend od. brühend füllen od. anhäufen: p. pilnu bļuodu kāpuostu; p. sēnes.

Avots: ME III, 287

pìešķutêt "zu etwas überreden, bewegen" Vank.

Avots: ME III, 301

pìestutêt, anstützen.

Avots: ME III, 298

putêt, -u, -ẽju, intr., stäuben U., stühmen; zerstieben, vergehen: Sprw. lai put puoļi kâ spaļi. visa manta šai mājā putēt izputējusi LP. VI, 76. iesim arī, kas tur put, put, möge herauskommen, was da wolle! V, 218. kas put, put - vai vienam nāve jeb uotram VI, 466. iet, ka put vien Etn. I, 83, von sehr schnellem Gehen (eig.: dass der Staub nur so aufwirbelt). kalps sācis rijas sienas velēt, ka putējis vien (d. h. mit solcher Kraft) LP. III, 108. Refl. -tiês,

1) (wie Staub) aufwirbeln:
putējās smilkšu kalni BW. 18239 var. cirtu pīcku baluožam, spalvas vien putējās 29952 var. viņš aizgāja, ka putējās vien;

2) sich schnell erheben, schnell verschwinden
Spr.: - meitiņa nuo krāsnes putējās (Var.: putējās meitiņa nuo cepļa laukā) BW. 14353. kad pacēlu pūra vāku, spriguļ[u] auklas putējās (Var.: slaistījās, vīstījās) 16765. - Wohl die nicht aktive Form zu pùst, s. Uľjanov Знач. I, 30 und Zubatý AfslPh. XVI, 3921.

Avots: ME III, 440

I putêt,

1): te daudzi saimnieki taisās p. Jauns. Raksti IV, 263; ‡

2) verloren gehen:
man atslēdziņa putēja un izputēja Saikava. ganam vajaga uzpasēt rīkstes, ka kāds neizpute̦na; citādi putēs guovis AP.

Avots: EH II, 338

‡ II putêt, schäumen (intr.): alus put Rutzau. puti, puti, Daugaviņa, sarkanām putiņām! BW. 5195. Zur Bed. vgl. auch ‡ nùoputêt II.

Avots: EH II, 338

sabalamutêt, gehörig, eine längere Zeit hindurch Unsinn schwatzen Dr.

Avots: ME III, 591

samutêt, intensiv abküssen: jaunavas steidzās samutēt viņam ruokas Jaunie mērn. laiki IV, 188. Refl. -tiês, auch samutuôtiês, einander küssen: birzē viņi samutējās MWM. VIII, 333. Ve̦calksniene samutuodamās apsveicinājas ar jaunavu Jaun. mežk. 130.

Avots: ME II, 691

saputêt,

2): saput vîze Tdz. 42428. tavas nešpe̦tnas acis! kam pametīs virsū, - pe̦lnuos jāsaput Delle Neg. nieks 29; ‡

3) intensiv stauben, in die Höhe steigen (vom Staub):
kai izjauks ve̦cuo ustabu, prauli vien saputēs (= sairs, sacelsies putekļuos) Auleja; ‡

4) ungewiss (ratlos) werden, ein wenig den Verstand verlieren
PV.: e̦smu tīri saputējis: nevaru izšķirties, uz kuŗu pusi iet. viņš jau reizēm ir tâ kâ prātā saputējis.

Avots: EH XVI, 439

saputêt, intr.,

1) verstauben, sich ganz mit Staub bedecken:
grāmatas, drēbes saputējušas. saputējis ābuoliņš Dond. n. RKr. XVII, 50;

2) = izputēt, zerstieben, auseinandergehen: kad tu sa˙putē̦tu! De̦glavs Rīga II, 1, 439, der Teufel soll dich holen!

Avots: ME II, 709

sasàutêt, tr., (im Rauchloch des Ofens tüchtig) bähen, brühen: speltē sasaûtē̦tu ² kadiķa, kārkļa vici var sagriezt riņķī, kâ patīk Ahs. n. RKr. XVII, 51. lieldienā vajaga skudras sasautēt LP. V, 12.

Avots: ME III, 727

‡ sašàutêt ² Sawensee "sakult": s. sviestu ar sukuru. s. uolas.

Avots: EH XVI, 453

sašļutêt,

1) "()"Spr.;

2) (mit Walzen) zusammendrückend ebnen:
s. tīruma zemi Roop; (im Bauwesen) mit dem Plattbeil behauen Sessau, Sehren, Adsel.

Avots: ME III, 758

sastrutêt, mit einer Flüssigkeit unterlaufen; sich mit Schleim, mit Schlamm bedecken Spr.

Avots: ME III, 750

sastutêt, tr., zusammenstützen, zurechtstützen, aufstützen: (kumeliņš) ar stutem sastutē̦ts BW. 17182. viņš sastutēja galvu ruokās MWM. XI, 275. Refl. -tiês, sich zurechtstützen, sich aufstützen: ruokā sastutējies Zalktis I, 109.

Avots: ME III, 750

sasutêt,

1) = sasust I 1: siens sasutējis Kreuzb., Schwanb.;

2) = sasust I 3 Arrasch.

Avots: ME III, 751

sàutêt,

1): kāpuostus saûtē ² kuopā ar bietēm Siuxt. arī kuoka traukus saûtē ² Seyershof. Refl. -tiês: tabāka krāsnē saûtējas ² AP.

Avots: EH XVI, 462

sàutêt ² Wolm., sàutêt ² Kl., Prl., Mar., saûtêt ² Karls., -ẽju,

1) bähen, brühen
U., Mar. n. RKt. XV, 134: sautēju kājas karstā ūdenī Stari II, 935 (ein Fussbad nehmen U.). Spriņģis sautē balzienus Vēr. I, 1453;

2) prügeln
U., Celm., Ruhental: Rungulis sāka sautēt Dunduram pa muguru MWM. VII, 883. gan pati ar savu ruoku e̦smu pē̦ruse, gan saimnieks ar pletni sautējis Druva III, 596. Refl. -tiês, sich bähen, sich brühen: trīs dienās dabūjis pirtī sautēties LP. V, 16. zeme sautējas vasaras saulē Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 526. Subst. sàutêšana,

1) das Bähen, Brühen;

2) das Prügeln;
sàutêšanâs, das Sichbähen; sàutẽjums,

1) das einmalige Bähen, Brühen;

2) der Umschlag
V.; sàutē̦tãjs,

1) wer (den Kohl
U.) bähet;

2) wer prügelt.
Zu sust "heiss werden, gebähnt werden".

Kļūdu labojums:
sàutêt ² Wolm. = sàutêt Wolm.

Avots: ME III, 778

šautêt,

1) = taukšķêt: šàutē̦ti ² zirņi Geistershof, Golg.; "am Ofen aushängenddörren, trocknen;

2) "?": raganas tādā pašā makā šautēt (= sutinát, bähen?) LP. VI, 147);

3) schlagen,
kult (Butter, Sahne, Eier) Sawensee (mit àu ² ), vgl. izšautêt.

Avots: ME IV, 10

‡ sazutêt, verprügeln: sazatēšu krietni ar šķe̦stu Blaum. Skruoderd. Silm. 7.

Avots: EH XVI, 468

šķutêt, -ẽju, Küttis machen, brennen L., U., Bielenstein Holzb. 451, Dr., V., Golg. - Subst. šķutējums, Küttisland U., Bielenstein Holzb. 451; Plur. šķutējumi, Küttis Mag. XIII, 3, 60. Aus ķutêt.

Avots: ME IV, 56

*slautêt, zu etschliessen aus nùoslautêt; zu an. slođra "sich vorwärts schleppen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 709)?

Avots: ME III, 920

slutêt: auch Kal., Neuhausen, Wenden.

Avots: EH II, 643

šlutêt Serben, Wid., = šļutêt.

Avots: ME IV, 60

šļutêt Adsel, Bolwen, Lasd., Laud., Lemburg, MSil., Saikava, Schujen, Wessen, -ẽju, mit dem Plattbeil (šļute) behauen: slīperus šļutē ar šļuti Druw., Lennew., N. - Peb., Odsen, Roop, Selsau, Sessw., Wenden; (Bäume mit einer kleinen Schaufel) abrinden Papendorf.

Avots: ME IV, 77

strutêt, s. strutât.

Avots: ME IV, 1096

stutêt, -ẽju

1) stützen;

2) von den ersten Gehversuchen der Kinder gebraucht
U.;

3) stottern
U.; von den ersten Versuchen der Kinder zu lesen gebraucht (auch stutêtiês) U.: pa vārdam jau stutē(jas), er fängt schon an etwas herauszubuchstabieren U. Refl. -tiês,

1) sich stützen;

2) s. stutêt 3;

3) fig., sich gründen
B. Vēstn. n. U. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. stutten "stützen".

Avots: ME III, 1108

sutêt,

1): ausīs sut (es brennt in den Ohren)
Kalz. n. BielU.; ‡

2) qualmen
(birgu laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

3) = sust I 2 Sessw.: ej nu tu s˙!

Avots: EH II, 605

sutêt, -ẽju, sutinât (li. šùtinti "schmoren, brühen"), bähen, brühen Bielenstein Holzb. 451, 491; in heisser Asche wärmen (sutināt) Bielenstein Holzb. 721: ausīs sutē, es schmerzt, das zu hören U. padures sutināt, Stiche durch Bähungen heilen U.; gebrüht, gebäht werden (sutēt) Spr.; prügeln Mag. IV, 2, 149: vīšu pīcku trim starām, ar tuo... vīra bungu... sutināšu BW. 21721; saufen U. Refl. sutinâtiês, sich wärmen Sassm. n. RKr. XVII, 54: bē̦rni sutinās pie uguns. Zu sust I.

Avots: ME III, 1127, 1128

šutêtiês, ‡

3) "misēties, kļūdīties" Druw.

Avots: EH II, 658

šutêtiês, -ẽjuôs,

1) sich verwundern, überrascht werden;
šutējāmies vien, bet kuo tad vairs! Gr.-Buschh,;

2) wanken, in Bewegung geraten
Bers.: cē̦rtams kuoks sāk jau šutēties; drīz gāzīsies. kaudzē me̦stas zemes sāk šutēties un brukt; vgl. auch pašutêtiês. Zur Bed. 2 vgl. šumêtiês.

Avots: ME IV, 108

‡ tutêtiês Dünsb. Trīs romant. gadīj. 71, einander duzen.

Avots: EH II, 706

utêt: auch Lubn.

Avots: EH II, 716

utêt, s. utît.

Avots: ME IV, 310

uzputêt, stäubend (intr.), zerstiebend auf etw. fallen: pienam uzputējuši putekļi.

Avots: ME IV, 369

uzsàutêt, aufbrühen, aufbähen: u. luopiem zâli.

Avots: ME IV, 376

uzstutêt, aufstützen: u. ābelei zarus, tuo (luocekli)... uzstutējuot augstāk Konv. ² 707 (ähnlich 3097). Refl. -tiês, sich aufstützen, sich (mit dem Ellenbogen) auflehnen LKVv.: u. uz ruokas.

Avots: ME IV, 385

‡ zutêt KatrE., prügeln: lai vairāk zvetē, lai vairāk zutē! Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 90.

Avots: EH II, 812

bàlzît, -u, -īju, tr.,

1) den Schlitten mit den
balzieni versehen (Freiziņš);

2) stützen, einwickeln,
pa daļai vīstīt, pa daļai stutēt: bē̦rnu vāģus (ie)balzīt ar drēbēm, vai ar sienu PS. Refl. -tiês, sich einwickeln. [S. bàlziens.]

Avots: ME I, 260

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282

[izplinkšêt "izputēt, iznīkt": saimnieks nuo mājām izplinkšējis Rutzau.]

Avots: ME I, 783

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

I muncis,

1): bē̦rnu sautēt nuost tik karstā laikā ar vadmalas muncīti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 307; "kamzuolis; vīriešu adīta jaka" (mit un̂ ² ) Grenzhof n. Fil. mat. 63; "bieza pašaustas drēbes (sieviešu) jaka" (mit uñ ² ) Frauenb.; "adīta vai nuo drēbes šūta šaura (sieviešu) jaciņa" (mit uñ ) Siuxt; dabūsi pa muñci (= muguru)! Siuxt.

Avots: EH I, 832

pačipstêt,

[1) auch pačīpstêt, ein wenig piepen]: sargi ne pačipstēt vairs die Wächter können keinen Laut von sich geben LP. V, 243; ["ieskanēties": maku cilājuot pačipstēja sīka nauda Vīt.;

2) "papļāpāt" Seppkull;

3) "izputēt" MSil.].

Avots: ME III, 14

[paslũtêt, ein wenig auf schneearmer Schlittenbahn fahren: ve̦d žagarus..., kamē̦r pa pasalumu vēl iespējams gar ceļmali un mežmali daudz maz paslutēt Janš. Paipala 11.]

Avots: ME III, 103

pļe̦m̃mas Salis, Adiamünde "die Lippen (verächtl.)": ja nebeigsi mutēties, tad dabūsi pa pļe̦mmām, ka zuobi izbirs. Vgl. pļam̃mas.

Avots: ME III, 369

‡ saspraicêt (?) A.-Schwanb. "sastutēt".

Avots: EH XVI, 450

šubêtiês Drosth., einen Fehltritt tun; misēties: klibam ve̦lnam drusku šubējies Pas. VI, 311; vgl. šudīties I 3, (pa)šumēties, (pa)šutēties: zu šaubît?

Avots: ME IV, 104

I vèitêt ² Bers., Borchow, Erlaa, Fest., Kaltenbrunn, Kalzenau, KI., Lubn., Saikava, Vīt., (mit ei ² ) AP., -ẽju, "likt vīst; sautēt"; trocknen Wessen: sētiņas mietiem rīkstes labi jāveitē vai nu saulē vai uz guns, tad tās ir sīkstas Vīt. rijas krāsnī klūgas veitējāmas Saikava. tâ˙pat grib purva zâle kâ āriska veitējam (Var.: kâ dābuols vītējams) BW. 23406 var. saul[e] ābuolu veitē̦dama VL. aus Kalzenau Pūrs II, 63. Refl. -tiês, sich (am Ofen) tüchtig erwärmen C.; welken: ne tas (= vainadziņš)... saulē veitējās (Var.: nuovīta) BW. 8414 var. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 525

I vẽ̦za C., Frauenb., Wolmarshof, (mit è̦ ² ) Buschhof n. FBR. 1V, 77, Golg., Kaunata, Kr., Lubn., Mar., Meiran, N.-Rosen, Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., Zvirgzdine, vēza Oppek. n. U., Mag. XIII, 25, Pas. II1, 125 (aus Makašē̦ni), IV, 29I (aus Ludsen), VII, 292 (aus Lettg.), Bolwen, Gr.-Jungfernhof, Zaļmuiža, vē̦zs Oppek. n. U. Mag. XIII, 25, ein Stock; ein grosser, ästiger Knüppel Ramelshof; eine Rute, ein Prügel V., (mit è̦ ² ) Aahof: sē̦rmūkša vẽ̦zu LP. VII, 305. pliederu kuoka vēziņu Etn. II, 55, izsautēta ievas vē̦za BW. 23185. jemiet vē̦zas ruokā! 28877, 3. apēde ubagu ar visas vẽ̦zas 18189. ubags iet ar vẽ̦zu ruokā Mar. izņēmis ...vē ziņu (spieķīti) nuo paduses Anekd. 37 (aus Sinolen). ķer vē̦zas . . , un skrien vilka sistu Pas. I, 148 (aus Bē̦rzgale). ar vē̦zu vien varu iziet laukā (sagt ein Kranker) Oppek. n. Mag. XIII, 25. Vermutlich als das, womit man (beim Schlagen) schwingend ausholt, identisch mit vē̦za II.

Avots: ME IV, 572, 573