Paplašinātā meklēšana

I uzsvîst, anbrechen (vom Tageslicht): uzsvīda gaismiņa.

Avots: ME IV, 388

II uzsvîst, sich bilden als Tau auf: ienākuot istabā uz brillēm uzsvīst rasa.

Avots: ME IV, 388

uzvĩst, ein wenig welk werden: sìens tikai drusku uzvītis.

Avots: ME IV, 400

uzvîstît, aufwickeln; aufkrempeln: uzvīstīt lakatu uz galvas Salis. uzvīstīt bikses Dunika.

Avots: ME IV, 400

vĩst: katrs zieds ir vīstams Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 164.

Avots: EH II, 793

vĩst (li. vysti "welken" ) A.-Ottenhof, Jürg., Kaugershof, Līn., Schnehpeln, Siuxt, Trik., (mit ì ) Wolmarshof, N. Wohlfahrt, PS., (mit ì ² ) KL, Prl., vīst U., vĩt AP., C., Dond., Dunika, Gold., Mitau, Salis, Salisb., Šelg., Wandsen, vĩstu, vĩtu, welken: vīst ziediņi vīstamuo BW. 17691. te vītis vaiņags Vēr. II, 22. vīstuošas ruozes 134. Subst. vĩšana, das Welken; vĩtums, das Verwelktsein: kaut kur slēpās nere̦dzams vītums Stari II, 817. Nebst vietêt zu II. pavaitinti "welken machen", lat. viētus "welk", viēscere "verwelken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 227 f.

Avots: ME IV, 643

*vĩstas od. *vīsti, das Welken (?): Jāņu nakts vīstu nakts, nuovīst mans kumeliņš BW. 32505.

Avots: ME IV, 643

vīsteklis,

1) ein Windelband
St., U.;

2) etwas Zusammengebundenes, Zusamcnengedrehtes, ein Bündel
Meiran, Vīt., (mit ì ) C., Stockm., Modohn, (mit ì ² ) Bauske, Ruj.-Thorney, Salis, Wandsen, vîstêklis Nötk.;

3) auch vīste̦kls, eine Ranke, Guirlande: zaļi vīstekļi Lautb. kupli vīste̦klu augi Lautb. Lomi 112;

4) einer, der mit der Arbeit nicht vorwärtskommt, ein Nuscheler
U., Bers., Kalzenau, Vīt., (mit î ) Lenzenhof, Meiran, (vîste̦kls) Gr.-Buschh.: kuo tu tur vīsties tik ilgi kā gatavais vīsteklis! Vīt.;

5) "ein Knabe, der andern hinderlich ist"
(mit î ) Saikava. zu vîstît(iês).

Avots: ME IV, 643

vīste̦kls (unter vīsteklis): = vīsteklis 1 und 2 (mit î ² ) Rutzau.

Avots: EH II, 793

vīstenis,

1) ein Bündel
Spr., (mit î) Kreuzb., Nötk.; eine Tüte: kāpuram priekšgals vīsteņa (tūtas) veidā sažmaudzināts Mežos un ārēs II, 91;

2) ein kleines Kind
Spr.

Avots: ME IV, 643

vīsti, Wickelzeug V.

Avots: ME IV, 643

vîstiês (?) Lenzenhof, Smilt., Wenden, (mit ì ² ) Adl., -stuôs, -suôs, = vīkstiês, vīkštiês U., Vīt.: mēs vīkšāmies uz iziešanu; viņš arī vīsās Vīt.; "sich langsam vorbereiten (taisīties) " Kalz. (mit î ); " "tūļāties" (mit ì ² ) Aiviekste.

Avots: ME IV, 644

I vīstiķis, ein Vogel Livl. n. RKr. XVII, 64 (mit ĩ), Vīt.; "vītītes kauķis" LP. V, 103: vīstiķis uķina Etn. II, 51. -- re, kur vīstiķis vīvina! sagt man von einem, der süss (einnehmend), spricht Etn. 1V, 4.

Avots: ME IV, 643

II vîstiķis Drosth., Kreuzb., Nötk., Schwanb., = vīsteklis 4; in Nötk. angeblich auch (scherzhaft) für vīsteklis 2.

Avots: ME IV, 643

III vîstiķis Lennew. "kàsis, ar kuo vij".

Avots: ME IV, 643

vîstîkls (li. vystyklas [plur. vystyklaĩ] "die Windel"), ein Bündel Jürg.

Avots: ME IV, 643

vīstiņš, ein kleines Strohbündel, beim Dachdecken gebraucht U.; ein Bündel (mit î ) Nötk.

Avots: ME IV, 643

vîstît, Refl. -tiês,

2): pine̦kli vîstījās ² pa kājām Dunika; ‡

5) sich ungerufen einmischen, in die Quere kommen
P. Alunāns.

Avots: EH II, 793

vîstît (li. výstyti "windeln" Kl., Neuenb., Trik., Wessen, Wolm., (mit î ² ) Dunika, Iw., Līn., -u, -ĩju, bebinden L., wickeln, zusammenbinden U., Spr.: viešņas vīsta mutes lakatiņus pa ruokām Vēr. II, 1416. vīstīt bikses augšā, die Hosen aufkrempeln Dunika. - vīstīt dūres, die Fäuste ballen: Akuots dusmās vīstīja dūres MWM. VII, 894. viņš... vīstīja pret Jāni dūres Saul. III, 187. Refl. -tiês,

1) sich einwickeln
(imperfektiv) U.;

2) sich winden; sich ranken:
spriguļauklas vīstījās BW. 16765 var. apiņi gar zariem augšup vīstās Treum. Gaujm. 53. (fig.) vārdi, gar kuriem pasaku darbība vīstās LP. VII, 424;

3) sich krümmen
U.; sich winden, sich drehen Spr.: čūska vīstās, die Schlange windet sich Depkin n. U. čūska sāka vīstīties zem (ap) kājām Saikava, Salis. balta puķe vīstījās (Var.: luocījās) zem kumeļa kājiņām BW. 11654. citām jāja precenieki, es priekšā vīstījuos (Var.: gruozījuos, šaudījuos u. a.) 7918 var. ne tas mans arājiņš, kas ap mani vīstījās (Var.: glaudījās, knakstījās) 11341, 4 var.;

4) zögern, fackeln
Gramsden, U.: kamē̦r kazacīša vīstījās, kādu uzvalku aplikties Kaudz. Izjurieši 54. kuo tu tur vīsties tik ilgi? Vīt. viņa ap tuo saimniecību... stuostās un stuomās, vīstās un tīstās Liev. Brez. un Hav. 213. Nach Fick KZ. XXI, 15 f. und Wrtb. I4, 126, Lidén IF. XVIII, 494 f., Wood Indog. Jahrb. I, 110, Walde Vrgl. Wrtb. I, 243 unmittelbar zu ai. vēštatē "windet sich", an. visk "Strohbündel" u. a. Eher aber (s. Johansson IF. XIX, 133 und Trautmann Wrtb. 346) eine spezieli baltische Ableitung von vît.

Avots: ME IV, 643, 644

vîstuôklis: auch Oknist.

Avots: EH II, 793

vîstuôklis Schwanb., Wolmarshof, vistuôklis ² Selg., vīstuoklis Wid., Bers., Kalzenau, vîstuôlis Gr.-Buschh., vīs-tuolis Wid., vîstuõls Arrasch, PS., vīstuols Spiess n. U., Demin. vīstuoliņš U.,vīstuolītis U., Zusammengebundenes (Kleider u. dergl.) U;. ein Wickel V.; ein Knuppchen U.; (vīstuolis) ein Strohbündel zum Dachdecken L.: lupatu vīstuolu Kaudz. M. 73. ar drēbīšu vīstuolīti (Var.: vīkstuolīti) BW. 25161 var. sāls vīstuolītis, ein Bündelchen mit Salz U. konfekšu un apfelsīnu vīstuols Domas I, 15. vīstuolīti tauku aizdaram Pas. III, 171 (aus Ruj.). nuolika... naudas vīstuoli Kaln. Ozolk. m. 80. taisījuši vaļā vīstuoli LP. VI, 83. izņemt miruonim nuo pagalvja vīstuoli VII, 146. iznāca ar mazu vīstuolu - klēpja bē̦rnu B.Vēstn. bē̦rnu, vīstuola lakatiņiem (Windeln) satītu BW. I, S. 181. vīstuoļu drēbītes (Windeln) BW. 26163.

Avots: ME IV, 644

I vîsts (li. vystas "eine Schnürbrust") Gr.-Buschh., etwas Zusammengebundenes, ein Bündel U.: ņem šūo vīstiņu! būs tev uz ceļa Jaunības dzeja 88.

Avots: ME IV, 644

II vīsts , ein langsamer Arbeiter Kokn. n. U.; einer, der beim Ankleiden trödelt Bers., Borchow, Kalzenau, Lubn., Meiran. Zu vīstît 4.

Avots: ME IV, 644

vĩstulis Frauenb., ein auf dem Felde zum Trocknen aufgestelltes Gestell mit Klee: paņe̦m ar ruokām vīstuli un pagrìež slapjuo ē̦nas pusi pret sauli, lai izžūst Frauenb.

Avots: ME IV, 644

vīstulīši zusammengedrehte Strohwische (auch zum Dachdecken) U., Mag. IV, 2, 155.

Avots: ME IV, 644

vīstuls (so zu lesen statt vistuls ME. IV, 644): auch (mit ì ² ) Višķi n. Ceļi IX, 375.

Avots: EH II, 793

vistuls, = vīstuoklis (7): pacēlās siena vīstuls LP. VII, 128.

Avots: ME IV, 644

àizskanêtiês, ertönen, erklingen, erklirren: starp dažādiem vīstuokļiem aizskanējās Dok. A. dzelzs pineklis reizu reizēm aizskanējās A. XVIII, 395.

Avots: ME I, 50

atritinât,

1) fact., entrollen, loswickeln:
mazu papīra vīstuoklīti Purap.;

2) sich loswickeln, sich lösen, sich entfalien:
viņa skurināja dvieli, lai tas atritinātuos Blaum. pamazām sāka režģis atritināties Purap. dienas citpakaļ citas atritinājās nuo lielā mūžības kamuoļa Līb. kāzas atritinājās (cf. atrisināties) īstā ve̦claiku spuožumā Degl.

Avots: ME I, 186

atsals, atsala Naud., atsalˆna, Frost nach einem Tauwetter: nuovīst puķes atsalnā Hug.

Avots: ME I, 188

bàlzît, -u, -īju, tr.,

1) den Schlitten mit den
balzieni versehen (Freiziņš);

2) stützen, einwickeln,
pa daļai vīstīt, pa daļai stutēt: bē̦rnu vāģus (ie)balzīt ar drēbēm, vai ar sienu PS. Refl. -tiês, sich einwickeln. [S. bàlziens.]

Avots: ME I, 260

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

‡ II bûksnis Kalz., (mit û ² ) Bauske "= žûksnis": iznesa būksni avīžu Daugava 1928, S. 18. "nuo salmiem vai lupatām savīstīts aizbāžamais; savĩstīts salmu vai siena klēpis" Grünwald.

Avots: EH I, 257

čuõkars,

1): auch Frauenb., Grünh.; čuokarā ir visas lapas, kas savīst Grünh.

Avots: EH I, 299

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

ìeķerpt "?": (vīstuokli), viegli ieķe̦rptu laikrakstā A. v. J. 1896, S. 893.

Avots: ME II, 34

ìevīkstît, = ievīstīt.

Avots: ME II, 89

‡ II kaceklis, ein rechenartiges Gerät Lubn., Meiran, Pilten, Saikava; ar dzelzs kacekli ("?") izvilka nuo stuobra... papīra vīstuokli Veselis Tīr. ļ.

Avots: EH I, 572

I kams (комъ "Klumpen"),

1) Klumpen, eine grössere Masse:
alenēm bij liels kams me̦dus Bers., [Nötk.] paķer kādu kamu sviesta. me̦du ēdām kamiem vien. cērmes nāca bē̦rniem kamiem (kamuos) vien Serb., Druw., Bers. n. A. 284. čūskas izrīsta nesagre̦muotās daļas, kamā savīstītas, atpakaļ A. XV, 2, 391. čūskas luokuoties kamu kamiem Saul. bišu kams, die Waben der Hummeln Peb., Smilt., Tirsen. [pastalas sakaltušas kamā Drobbusch;

2) Kloss von Erbsenmuss od. von Hanf (vgl.
kami II). - Wohl zu kamuols, ce̦murs u. a.; der Anklang an dial. kams "Kloss von Blut" (s. dazu Falk - Torp 490) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME II, 152

I ķegums,

1): auch Ermes; ‡

2) "?": griežņi izkuiļuo: apme̦tas ar tādiem ķe̦gumiem un sāk vīst Erlaa. Vgl. ‡ ķe̦kums.

Avots: EH I, 693

I ķizinât, ķizît, -ĩju, tr., jem. etwas Angenehmes zeigen, es aber nicht geben [Dond.], oder es sich nicht gönnen, necken, reizen, zergen, schadenfroh ķiz, ķiz sagen, indem man mit dem rechten Zeigefinger den linken streicht [Dunika]: redz, neģēlis kāds, nuoņēmis gre̦dze̦nu, nāk te sē̦tā ķizināt LP. V, 302. [viņš savu naudu ķizina priekšā U.] kuo tu te viņam ķizī, ka tu viņam neduod Wain. nu tad ēdi vienu (ābuolu)! kuo tu ķizini! LP. VI, 865. [(kurpītis) skaudīgā priekā vīstīja dūres pa gaisu, ķizinādams Ādamam atslēgu Janš. Dzimtene ² I, 52.] mazais viņu ķizināja un teica: ķiz, ķiz, brālīt, man astuoņi zirgi, tev ne˙viena JK. V, 109. saimniece man ķizīja, ka es vīru nedabūju VL. Refl. -tiês,

1) sich necken, charmieren:
ilgi viņi nedabū ķīķēties un ķizināties Janš. [Bārenīte 29];

2) nach etw. streben, verlangen
Lems., Salis n. U.;

3) wiederholt
ķizinât: kuo ķizinies? pietiek jau Dunika.

Avots: ME II, 387

klum̃šķis,

1): auch (mit um̃ ) Dunika; "vīstuoklis" Līn.: izvilcis lupatu klumšķi Janš. Mežv. ļ. II, 7. turē̦dams satītu tabakas klumšķīti aiz lūpas Līgava I, 213.

Avots: EH I, 623

kušķis (li. kùškis), Demin. verächtl. kušķelis,

1) der Büschel, eine Handvoll:
puķu, spalvu, matu, siena, salmu, linu, pakulu kušķis. dē̦lu māte istabā, matu kušķi mē̦tājas BW. 23616. cisu kušķis ruociņā 27541, 2; labs kušķis naudas, ein guter Batzen Geld; [ein Päckchen (namentlich von Zerwühltem) U.];

2) der Wisch, der Strohwisch:
[ar kušķi (= nuo saplē̦stiem mašiem satītu vīstuokli) pirtī beržas mazgājuoties Dunika]. meitas berž ar kušķi traukus Kand.;

3) kušķīti (maizi ar cukuru nātnā lupatiņā) JK. VI, 20.

Avots: ME II, 329, 330

lãpît: III prs. lãpī Roop; ‡

2) prügeln:
sāk tuo l. Pas. III, 43. Refl. -tiês: "knuopēties 1" Laud., "knuosīties" Wessen: vīstas lāpījas: būs līts KatrE. Subst. lãpījums: panēma lāpījumu (Flickarbeit), kuo vajadzēja pielāpīt Seyershof.

Avots: EH I, 728

lapuôt [li. lapúoti "Laub bekommen"], lapât, - ãju BW. 13622, 4

1) intr., Blätter treiben, im Blätterschmucke stehen, mit Blätter versehen sein:
bē̦rzu birze kalniņā vairāk vīst, ne lapuo BW. 23687. es neiešu pavasaŗ bērziņiem lapuojuot 26331. sajāj mani bāleliņi, kâ uozuoli lapuodami 18654;

[2) "mit einem belaubten Holzpfahl schlagen":
kuo Lapiņš iesācis lapuot, lai lapuojuot līdz galam Janš. Paipala 40].

Avots: ME II, 422, 423

lupata, lupats,

1) der Lappen, Fetzen:
kur tās manas lupatiņas? BW. 27454. [savīstītu lupata klumšķi Janš. Dzimtene V, 56.] rīka od. trauku lupata od. lupats, der Wischlappen;

2) lupatās od. lupatu lupatās, in Fetzen, in tausend Stücke:
uoliņa sašķīduse lupatās LP. III, 86. uozuolu pē̦rkuons saspēris lupatu lupatās Etn. II, 180. zvē̦ri ve̦lnu sapluosījuši lupatu lē̦vuruos LP. VI, 751;

3) der Lump, lumpige Person:
griez ceļu, lupata! LP. VII, 500. dē̦li nevaruot paciest, ka tāds lupata e̦suot par svaini IV, 65. Zu lupt.

Avots: ME II, 514

me̦tams [li. mẽtamas, slav. metomъ], Part. praes. pass. von mest: me̦tams tīkls, das Setnetz, me̦tama ķesele, der Setzkescher zum Krebsen; me̦tama mašīna, die Wurfmaschine; gara me̦tamais, = garmetis; me̦tamais, der Prügel, ein Stock zum Hauen, Schlagen: saimnieks paķēris me̦tamuo LP. VII, 476. viens savīsta nuo lakata labu me̦tamuo Etn. III, 186; me̦tamie, ein Gestell zum Aufscheren Nurm., Gold. [n. Etn. IV, 146], Aufschersel L.

Avots: ME II, 606

mũkât NB. "vīstīt ruokas kre̦klam vai citam apģē̦rba gabalam".

Avots: EH I, 838

II murinât: "= dīdīt, zerren" Lng. 33a (unter dīdīt). ‡ Refl. -tiês Trik. "pamazām kustuoties censties izkļūt": kaķis murinājas nuo vīstuokļa ārā.

Avots: EH I, 833

‡ muskals Auleja, = muskulis I 1, vīstuoklis.

Avots: EH I, 835

‡ muzgulas Grenzhof (Mežamuiža) "savīstītas drānas".

Avots: EH I, 837

[nùosilt,

1) "nùosvīst" Celm.;

2) warm werden:
ūdens jau labi nuosilis.]

Avots: ME II, 845

nùovîdêt, refl. -tiês, gönnen, sich gönnen: tev tuo pasacīt man nuovīdi! MWM. II1, 390, tie kumuosi liekas būt tik tre̦kni, ka ne˙viena valsts uotrai nevar ne par kuo nuovīdēt tuos paņemt MW. Gew. negiert: nenuovīdêt [slav. nenaviděti "hassen"), refl. -tiês, nicht gönnen, sich nicht gönnen: pat ne kumuosiņu maizes nenuovīduši [von einem *nenuovīst] LP. V, 200. tas nenuovīd citam ne˙kā Naud., Kand. viņš jau nenuovīdas ne paēst Naud. viņa nenuovīdas uotram ne ūdens lāsītes Lautb.

Avots: ME II, 888

nùovietêt, intr., für nùovīst, verwelken: kâ upei nuotecēt, kâ zâlei nuovietēt (aus Ruj.) BW. 8432, 2.

Avots: ME II, 889

[nùovīkstît Warkl., = nùovīstīt I. Refl. -tiês,

1) = nùovīstīties 2 Warkl.;

2) "langsam und unbeholfen hlngehen"
Warkl.]

Avots: ME II, 888

nùožē̦luôt, tr.,

1) bereuen, bedauern:
nuožē̦luo pats sevi, bet ne citu. tik nuožē̦luojami e̦suot, ka nezinuot, kur muļķītis palicis LP. IV, 153. duodi, duodi, māmuliņa, gan tu mani nuožē̦luosi! BW. 15318. [tu esi bēdīgs un nuožē̦luotins Offenb. 3, 17;

2) durch Neid behexen:
tas bē̦rns ir nuožē̦luots Biel. n. U., es hat einem leidgetan, das Kind nicht selber zu besitzen.] Refl. -tiês, jammern, wehklagen: nuoraudājies vīrs, nuožē̦luojies LP. VII, 976. Subst. nùožē̦luõjums, die Reue: nelīdzē̦tu. arī ne˙kā, ja es tâ gribē̦tu vīst un nīkuļuot nuožē̦luojumā un satriekumā Vēr. II, 1339; nùožē̦luôšana, das Bereuen; grē̦ku nuožē̦luošana, die Reue; nùožē̦luôtãjs, wer bereut, bedauert, der Tröster.

Avots: ME II, 893

nuõzis [Talsen n. U.], nuõza,

1) die Heu-, Stroh-, Kafftrage
Kand., [Autz, Wandsen], Gold., Tuckum: nuozis [Kursiten, Alschw., nuõžis Wirginalen] izpīts nuo grīztēm; iegriež pakulas kažuos un savij saites pa divām kuopā; tādas grīztes iepin rūtītēm starp divām līkstēm; nuozī ne̦s salmus un pe̦lus RKr. XVII, 34; Etn: I, 138; Bl. H. 130. piedarbā metiens tik tāļu nuomīdīts, ka var nuojemt salmus, kas puisim jāne̦s ar nuozi uz tuvējuo pe̦lūdi Etn. I, 103; [nuõzis"salmu nastä Luttringen;

2) ein Päckchen:
izvilka nuo mēteļa kabatas savīstītu nuozi Janš. Bārenīte 51;

3) nuõžis, ein voller Bauch Wirginalen.]
vgl. nuosis.

Avots: ME II, 891

pelêcis (li. pelė´kis "ein mausfarbiges Pferd"), etwas Graues: es paņēmu pelēcīti pe̦lē̦kām actiņām BW. piel ² 21272. inčam, runčam, pelēčam, pilna peļu vācelīte BW. 7649, 1. sirmīšam auzas devu, pelēčam pe̦laviņas BW. 29949. man aitiņa pelēcīte BW. 25420. vilciņš pelēcītis Plūd. Llv. 184. kumeliņš pelēcītis Stari II, 931. atraka kādu dziļi iegrimušu pelēci (von einem Stein) Latv. jāliec mugura un jāsvīst..., pelēči! (von Arbeitern) Saul. III, 225; eine Art grauer Pilze Seppkull.

Avots: ME III, 196

pesteļi,

1) Zauberstücke, Zaubermittel, Amulette, Hausgötter
Ruj. n. U.: burvji kādā stallī... Jurģa naktī ne̦suši kādus pesteļus Etn. II, 102. slimniekus ievīstīja daž˙nedažāduos pesteļuos Vēr. II, 337. pesteļus izdarīt Etn. I, 61. pesteļu māksla LP. III, 106;

2) Zauberworte
Sessw.;

3) Unglaubliches, Unsinn:
stāstīt pesteļus Dunika. In der Bed. 1 wohl zu pestît.

Avots: ME III, 203

pìevîkstît C., Lis., = pievīstīt 1 und 2.

Avots: ME III, 311

platpalags, ein breites Laken: atradu... platpalagu savīstītu VL. n. Etn. IV, 165.

Avots: ME III, 322

puncât, tr., mit dem Bleuel schlagen: pieiet pie bluka un sāk savīstītu kre̦klu puncāt Blaum.

Avots: ME III, 412

putêt, -u, -ẽju, intr., stäuben U., stühmen; zerstieben, vergehen: Sprw. lai put puoļi kâ spaļi. visa manta šai mājā putēt izputējusi LP. VI, 76. iesim arī, kas tur put, put, möge herauskommen, was da wolle! V, 218. kas put, put - vai vienam nāve jeb uotram VI, 466. iet, ka put vien Etn. I, 83, von sehr schnellem Gehen (eig.: dass der Staub nur so aufwirbelt). kalps sācis rijas sienas velēt, ka putējis vien (d. h. mit solcher Kraft) LP. III, 108. Refl. -tiês,

1) (wie Staub) aufwirbeln:
putējās smilkšu kalni BW. 18239 var. cirtu pīcku baluožam, spalvas vien putējās 29952 var. viņš aizgāja, ka putējās vien;

2) sich schnell erheben, schnell verschwinden
Spr.: - meitiņa nuo krāsnes putējās (Var.: putējās meitiņa nuo cepļa laukā) BW. 14353. kad pacēlu pūra vāku, spriguļ[u] auklas putējās (Var.: slaistījās, vīstījās) 16765. - Wohl die nicht aktive Form zu pùst, s. Uľjanov Знач. I, 30 und Zubatý AfslPh. XVI, 3921.

Avots: ME III, 440

puža,

1) "vīstuoklis": iedzen pužu plintei stuobrā! Mar. n. RKr. XV, 132;

2) "ein ungewandtes, schiecht gekleidetes Weib,
kuža 2" Nigr.; "ein älteres, buses Weib" Saikava: čuža, čuta, puža, puža še atbrauca vakaruos; mūsu skaiste, mūsu daile, tā aizbrauca vedējuos BW. 18672;

3) (in der Kindersprache), der Hintere, die Scham
Ar.

Avots: ME III, 444

pužeklis,

1) "?" : pa vakariem staigājuot apkārt pužekļi JK. VI, 26; 21 "sarežģīta dzija; savīstīts papīrs" Stomersee, Bauske.

Avots: ME III, 444

‡ ruñtulis Salis "apaļš vīstuoklis": kad drēbe satīta rullī, kuoļi iekšā kâ runtuļi.

Avots: EH II, 385

sačamarêt "kuopā sačamdīt" Nötk.; "savilkt čumurā; nekārtīgi savīstīt" Lennew.; "saburzīt (piem. papīru)" Schibbenhof; "satīt, sarežģīt (piem. dziju)" Mar.; "sajaukt (ūdeni) ` A.-Schwanb., Ramelshof; nachlässig zusammenstellen: s. aizgaldu Jürg.; nachlässig zusammenflicken Erwalen; "sarušināt uogles un malku, lai labāk de̦g" Festen; "in Trauben wachsen (von Haselnüssen)" Vank. Refl. -tiês N.-Peb., = sarežģītiês, sich verwickeln : dzija tinuot sačamarējusies.

Avots: ME III, 604

sakamuļât "satūcīt, savīstīt" Stomersee.

Avots: ME II, 644

sapumpuļuôt, tr., einwickeln, dick einhüllen: e̦smu satīstīts, savīstīts, sapumpuļuots RKr. VII, 790.

Avots: ME II, 709

satuntulêt U., satuntuļuôt AP., Selsau, Kerstenbehm, Golg., satuntuļuot Salis, tr., eintunteln, stark, fest einhüllen, umhüllen U.: savīstīja mani siltās se̦gās, iesēdināja tâ satuntuļuotu kamanās D. Kleinb. J. 76. lakatuos satuntuļuotām dāmām Eglītis Zilā cietumā 33. Refl. -tiês (satuntuļuôtiês Mitau [mit un ² ], Nerft), sich stark, fest einhüllen, umhüllen, sich vermurnmen: es e̦suot satuntulējies kâ ve̦ca bāba. A. v. J. 1896, S. 749.

Avots: ME III, 767, 768

savīkšt, -kš(ķ)u,

1): viņi kaut kuo savīkš ("pakuo") Aiviekste. viņi savīkša (arrangierten)
... mē̦slu talku Sieva 157. savīkšķis (= savīstījis 1?) lûku vīkšķi Janš. Mežv. ļ. II, 358.

Avots: EH XVI, 466

savīkstît, s. savīstît.

Avots: ME III, 789

II savĩt Salis, = savīst.

Avots: ME III, 790

savĩtêt Koddiack, savìtêt ² Gr. - Buschhof, Mar.,

1) = savietēt; welken lassen Neugut, (mit ĩ) Nötk., Jürg., Kl. - Dselden; "ļaut apvīst, bet neizkaltēt gluži sausu" Sessw., Selsau, Schwanb., Druw., Golg., Laud., Aahof, Lös., N. - Peb. u. a.: s. zâles;

2) = sasautêt Fehsen, Vank., Sessw., (mit ĩ) Serben: savītēju vīksnes kūzu BW. 23213, 1. Refl. -tiês, sich abbähen: sestdien būs pirts, tad varēs savītēties N. - Peb.

Avots: ME III, 790

sažmaudzinât, tr., dünner, schlanker machen, verengern: kāpuram priekšgals vīsteņa (tūtas) veidā sažmaudzināts Mežuos un ārēs II, 91.

Avots: ME III, 799, 800

seģene U., Freiziņ, Karls., Smilt., Ronneb., Ruj., Neuermühlen, seģenis, seģenītis Salisb. n. U., eine Decke, ein grosses Tuch U.: sagšas, vilnaines, seģenes Plutte 68. māsiņ[a] ada seģenīti baltām linu šķiedriņām BW. 7436. māte steigšus apmetās seģeni A. XVI, 361. seģent ruokas tâ bija ievīstītas, ka (viņa) nespēja ar tām ne˙kā darīt Janš. Dzimtene V, 57. kalpiņš guļ ar kalpuoni apakš vienas segenītes BW. 12484. - segene, ein alter Mantel Allend. n. U. Etwa aus *segnene?

Avots: ME III, 813

smacîgs, erstickend, dumpf: sm. gaiss Vēr. II, 326, Libek Pūķis 19. smacīgas te̦lpas MWM. v. J. 1897, S. 81. smacīgā bedrē Stari III, 155. smacīga nāves nakts Kārstenis Gāju p. 26. orkāna smacīgā svelmē vīst ziediņš J. R. IV, 44. viņa dzeja nav gluži tik smacīga MWM. VII, 905. ze̦ms un smacīgs līdzi būdai ir . . . gars Rainis Ave sol 9. Subst. smacîgums, das Dumpfsein: šis pagrabte̦lpu smacīgums Rainis Tie, kas neaizmirst 25.

Avots: ME III, 947

šņaũka AP., Bauske, Drosth., Jürg., Wolmarshof, (mit àu ²⁾ Schwanb., Selsau,

1) wer oft und laut zu schneuzen pflegt
(mit aũ) Grünw., (mit àu ²⁾ Bers., Kaltenbrunn, Warkl.;

2) comm., einer, der das Essen mäkelt
AP. n. U., ein Wählerischer überhaupt Bers., Stelp., (mit aũ) Drosth., Smilt., (mit àu ²⁾ Druw., Plm., eine eingebildete (unzufriedene N.-Peh.) Person Jürg. u. a.: me̦lnā guovs ir tāda šņauka, negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. šī meita tāda šņauka vien ir, viņa neapprecēsies Bers. u. a. kuo tu, šņauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152; wer alles wissen will (mit àu ²⁾ Fehgen, Fehsen, Selsau, Stomersee;

3) auch šņaũku te̦bẽ̦ka PS., Schnupftaback
(mit àu ²⁾ Plm.;

4) ein geringes Quantum
(mit àu ²⁾ Adl., Golg., Warkl., (mit aû ²⁾ Grünw., Ekau: š. miltu Golg. pašu strādnieku nevarēja redzēt, tik pacēlās maza lāpstaslieluma zemes šņauka . . . un mīksti nuoplakstēja pie citām šņaukām Veselis Saules kapsēta 91;

5) "?" : avīžušņauka Saul. I, 64. vīstuokli papīra, kuŗu . . . šņaukas žīds iedevis Etn. III, 31.

Avots: ME IV, 92

suovista (wohl mit ī ) Manz. Lettus, Elvers 102, suovīsta Manz., suovists St., U. ("nicht bekannt"), sovisti L., Kindsbinde, (plur.) Kinderwindeln: bij tai mātei suovīstas un autiņus meklēt Manz. Post. I, 52. pādīte, suovīstās! BW. 1858, 2 var. Zu suo- + vîstît. Dieselbe Bedeutung hat wahrscheinlich auch der acc. s. suovastu: pādītē (dat. s.) suovastu tīt BW. 1500 (aus Neuhausen).

Avots: ME III, 1139

I stũķis Drosth.,

1) stùķis ² Lis. "vīstuolis": tīt stūķī, einwickeln Smilt., Serb. n. U.; stũķis PS., Jürg., stūķis Burtn., Wenden, U., stũķītis Wolm., ein Winkelkind; bē̦rnu tīt (nuosiet MWM.) stūķī (stūķītī Wolm.), ein Kind einwindeln U., LP. VI, 1034: nuomazgātuo bērniņu ve̦cmāte satina stūķī BW. I, S. 177. tiklīdz bē̦rnu nuokristī, tam jāattin kājas nuo stūķa vaļā 179;

2) ein dick angekleideter Mensch
Burtn.: saģērbies re̦sns kâ stūķis;

3) ein ungeschickter Mensch
Freiziņ; ein fauler Klotz U.;

4) stūķis Ahs., ein altes, steifes und träges Pferd:
sievišķi tik ar kādu ve̦cu stūķi drīkst braukt Ahs. n. RKr. XVII, 54;

5) ein Vielfrass
Etn. IV, 97. In der Bed. 5 wohl von stūķêt 2 abgeleitet; sonst wohl aus mnd. stuke "kleiner Haufe (Bündel)". Anders Persson Beitr. 3091.

Avots: ME III, 1109

II svaĩdît Tr., svaîdît ² Bl., Salis, Wandsen, svaîdît Kl., Sessw., Golg., Schwanb., C., -u oder -ĩju, -ĩju, salben, schmieren Brasche: rati jāsvaida Manz. kas labi svaida, viegli brauc Br. sak. v. 1242. zābakus svaidīt (schmieren) Kaudz. R. svaĩdīt sviestu uz maizi Dunika. svaidīts ar zâlēm LP. II, 38 (ähnlich VI, 856). svaidāmas zāles U., Spezereien zum Salben. miesu svaidīja ar eļļu Konv. ² 1047. es, dieva svaidītais Zalktis II, 75. svaidītā (salbungsvoll) balsī Vēr. v. J. 1903, S. 47 und A. XX, 801. miera svaidīts nuogurums Vēr. II, 770. ziedu laiks, tu atkal nāc smaršām gaisu svaidīt Jaunības dzeja 33. Refl. -tiês, sich salben. Subst. svaidîšana, die Salbung Brasche, Vēr. II, 1074, Schmiererei Brasche. svaidĩjums, die (abgeschlossene) Salbung: saņē̦muši gara augstākuo svaidījumu Plūd. Llv. II, 245. svaidîtãjs, der Salbende, der Schmierer Brasche. Zunächst jedenfalls zu sviêsts "Butter", li. svíesti "schmieren" (s. Būga KSn. 1, 288 f.) und weiterhin vielleicht (nach Leskien Abl. 286 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 520) zu svīst "tagen", li. svidė´ti "glänzen" u. a.; oder (nebst sviêsts) vielmehr (vgl. zur Bed. z. B. afries. smîta "schmeissen, werfen": got. gasmeitan "schmieren") identisch mit svaidît I?

Avots: ME III, 1140, 1141

I svīdrêtiês, -ẽjuôs, = svīst, tagen, anbrechen (vom Licht): celies augšā! gaisma jau svīdrējas LP. V, 212.

Avots: ME III, 1162

II taũņât Hasenp., Widdrisch, (mit àu ²⁾ Golg. (t. bē̦rnu), wickeln, (Neuhausen) einwickeln (ein Kind): galvas auti abi ruoki tauņājami (Var.: dauņājami) BW. 24742 var. (ähnlich - mit aũ - RKr. XVI, 183); taũņât um Libau, zögern. Refl. -tiês Wirginalen, Telssen, (mit aũ) Nigr., Hasenpot, Gramsden, Bershof, (mit aû ²⁾ Pilten, (mit àu ²⁾ Golg., taũņuôtiês Neuhausen, U., sich langsam kleiden (Nigr.), sich einwickeln Wid., zögern, zaudern, nicht fertig werden, langsam sein (= tūļāties). Zur Bed. vgl. vīstīties "sich einwickeln; zögern". Nebst taurêt II und tūla wohl zu an. ƥaul "Verwickeltes und Langwieriges", norw. dial. tỹla "säumen" (nach Persson IF. XXXV, 216), sowie li. tunoti "to stay, to remain, to endure", arm. ťoyl "faint, feeble, weak" (nach Petersson Ba.-Sl. Wortst. 31 f.) und (?) ksl. zatuliti "abscondere", čech. touliti "schmiegen", poln. stulić "zudrücken", zatulić "zustopfen", r. тулить "biegen", втулить "einstecken". Anders Prellwitz Wrtb. ² 458 (s. oben unter taujât).

Avots: ME IV, 138

‡ ton̂cît ² Seyershof "vīstīt". Vgl. tùncît.

Avots: EH II, 688

tuņķis,

1): "vīstuoklītis" (mit uņ̃) Salis; ‡

5) "gabals (piem., biezpiena)" Seyershof (mit uņ̃); ‡

6) das Kinn
um Talsen.

Avots: EH II, 703

uķinât, schreien Wid.: vīstiķis uķina Etn. Il, 51.

Avots: ME IV, 297

vaņķis,

1) etwas Eingewickeltes
(mit an̂ ² ) Bauske, Wandsen; ein eingewickeltes Kind (mit an̂ ² ) Schibbenhof; "gare̦ns drēbju vīstuoklis" (mit an̂ ² ) Schibbenhof;

2) ein gut aufgemästefes Jungschwein auch ein sotcher Knabe
(mit an̂ ² ) Ahs.; ein gut entwickeltes Schosskind (mit an̂ ² ) Frauenb.: apvēlies jau it brangs vaņķis (von einem kleinen Kinde gesagt) Frauenb. Madai jau tāds brangs vaņķis ir ebenda, sivē̦ns kâ vaņkis Ahs. n. RKr. XVII, 62. puišelis tik apaļš kâ vaņķis ebenda; "ein schreiendes Kind";

3) ein grosses Stück (z. B. Brot)
Kaltenbrunn, Oknist, Sonnaxt (mit àņ ² );

4) "ein runder und weicher Bauch"
Kosenhof. Vgl. vanks.

Avots: ME IV, 474

II veist (mit ostle. ei aus ī ?) Borchow, = vīst.

Avots: ME IV, 525

I vèitêt ² Bers., Borchow, Erlaa, Fest., Kaltenbrunn, Kalzenau, KI., Lubn., Saikava, Vīt., (mit ei ² ) AP., -ẽju, "likt vīst; sautēt"; trocknen Wessen: sētiņas mietiem rīkstes labi jāveitē vai nu saulē vai uz guns, tad tās ir sīkstas Vīt. rijas krāsnī klūgas veitējāmas Saikava. tâ˙pat grib purva zâle kâ āriska veitējam (Var.: kâ dābuols vītējams) BW. 23406 var. saul[e] ābuolu veitē̦dama VL. aus Kalzenau Pūrs II, 63. Refl. -tiês, sich (am Ofen) tüchtig erwärmen C.; welken: ne tas (= vainadziņš)... saulē veitējās (Var.: nuovīta) BW. 8414 var. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 525

I veldze, veldz ^{2 Ugalen n. FBR. VlI, 15,}

1) eine Pfütze auf einer überschwemmt gewesenen Wiese
(mit elˆ ² ) Schibbenhof;

2) die Feuchtigkeit
(mit elˆ ) Bers., Jürg., Kalzenau, Meiran, Nötk., Vīt.; die Kühle, der Schatten Lemburg, Etn. Il, 49; die Abkühlung Wid.; die Erfrischung Wid., (mit elˆ ) Smilt., (mit elˆ ² ) Grünw.; der Genuss, Wid.: zemei maz veldzes, stādi sāk vīst Erlaa, Jürg., Wessen. smalkais, lietus bij laba veldze izkaltušiem asniem Vīt. mugura bij slapja, galva vienā veldzē ders. izkaltušajās debests krājas veldze J. R. V, 92. piesien teliņu apakš vītuoliem; tur laba veldze nuo saulītes Dobl. n. Etn. Il, 49. brūces dzesināt ar... aukstuo veldzi MWM. VllI, 92. veldzes kausu... iztvīkušām lūpām sniedz Asp. VII, 21. sērdienim... sniedzi savu veldzi Rainis Gō"tes dzeja 73. (saule) veldzi laista... vātīs Ave sol 21. dvēseles viena uotru ar savu veldzi veldzināja R. Sk. Il, 105.

Avots: ME IV, 527, 528

viceklis, ein Bündel ("vīstuoklis, savicinājums") Dond.: paduod man tuo drānu (veļas) vicekli! Dond.

Avots: ME IV, 576

I vīdêt,

1) (in der Ferne, flüchtig, nicht genau) sehen
Nerft n. U., wahrnehmen: gaismiņa tikkuo svīst, un tikkuo var vīdēt Nerft. tumšu ... pasauli, kur varēja vīdēt tikai kaut kādas skaitļu zīmes Veselis Netic. Toma mīlest. 96. naktī pamuodies Andrējs . . . vīdēja cielavinas iedze̦ltē̦nas acis Tīr. ļaudis. tik mēness gaismu vīd Zalktis II, 77;

2) (kaum
Nerft) sichtbar sein Sunzel: caur . . . bārdu vīdēja sarkanās pūtītes Druva II, 1072. visas . . . kustības man vīdēja caur tās matu . . . miglu Jauns. Zu viedêt.

Avots: ME IV, 634

II vîdêt ² (li. -vydėti) Naud., -u, -ẽju, gönnen: vīdi, ak vīdi pie krūtīm tev galviņu sliet! Asp. Ziedu klēpis 107: Refl. -tiês (gewöhnlich negiert!),

1) sich gönnen:
viņš nevīdas ne paēst sev, tik skuops viņš ir Naud. nevīduos pate dzert, ne saviem brāļiem duot BW.19724;

2) wünschen, wollen, mögen:
tu esi ... skuops! ... tu nevīdies viņam ne˙kā duot Pas. IV, 88 (aus Selg.). ir priekš mēteļa nevīdas ieduot Deglavs Rīga II, 1, 306. viņš ne bēres nevīdās (oder Präteritum zu einem "vīsties?) izrīkuot! Ieviņš Jaun. Ziņas 1929, № 146. Doch wohl nebst pavīdêt I (= li. pavydėti) "missgönnen" und nenuovīdêt (slav. nenaviděti; vgl. auch r. зависть "Neid" und lat. invidēre) zu vīdêt I, wobei die Bed. "gönnen" ursprünglich wohl in der Zusammensetzung mit einem Präfix aufgekommen ist.

Avots: ME IV, 634

III vīdêt Nötk., = vītêt, welken lassen Kreuzb. Gebildet zum prs. vĩstu etwa nach dem Muster von svîstu: svidêt; man beachte auch den mundarllichen Inf. vīt (für vīst).

Avots: ME IV, 634

I vietêt, -ẽju, welken lassen, (langsam) trocknen (tr.) U., (mit iẽ ) Bauske, C., PS., Sermus, Trik., Wolmarshof, (mit ìe ² ) Erlaa, Golg., Kr., Pilda, Warkl., Zvirgzdine; (im Feuer, in heissem Wasser od. heisser Asche) erhitzen (um biegsam zu machen) Frauenb., Nikrazen (mit iẽ): saule... spīdēja. nuopļautās spailes vietē̦dama un žāvē̦dama Janš. Bandavā II, 71, vietējat ābuliņu! BW. 28630. gar zemīti saule te̦k baltābuolu vietē̦dama 28687. pin, bitīte, smilgu krē̦slu saulītzs vietē̦dama! 30385, 3 var. cērtiet, brāļi, uoša kārtis, vietējiet (Var.: vītējiet) saulītē! 32305 var. trīs pagales apses malkas uz ārdiem vietējamas (Var.: sutināmas) 25961 var. zari nuolīkuši dzīpariņus vietējuot (Var.: kaltējuot, žāvējuot) 7121 var. gaļu vasarai ceplī vietē Mērdzine, Zvirgzdine. iesalu liku ceplī vietēt ebenda. nav kur drēbju vietēt ebenda. dūmuos žāvē̦tas (vietē̦tas) de̦sas Kat. kalend. 1901, S. 120. vietē pirtes sluotiņu Plūd. Llv. lI, 364. slieces, lùokus vietē, kad liec Nikrazen. Refl.-tiês,

1) sich wärmen, sich erhitzen (z. B. am warmen Ofen, in der Badstube, in der Sonne)
Frauenb.;

2) "baduoties" Zvirgzdine. Zu vīst.

Avots: ME IV, 673, 674

vīkne,

1) eine Ranke
Bl. (mit ĩ), U.;

2) = virkne, vīte (mit î) Marienhausen: sīpuolu vîkne Bewershof, Stockm.;

3) die Kartoffelstaude
(mit ĩ ) Kand.; kartupeļu vīknes Kartoffelkraut N.-Autz n. U.;

4) vīkne, verwelktes Kraut
Biel. n. U. In den Bedd. t. 3 und 4 nach Persson Beitr. 85 und 323, Prellwitz KZ. XLVII, 296 f., Holthausen IP. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. I, 235 u. A. Zu vīkt II u. a. Da aber (s. Le. Gr. 4 118 b) le. kn wahrscheinlich aus fn entstanden sein kann, so könnten vīkne 2 und 4 auf vītne zurückgehen, und in der Bed. 2 zu vīt, in der Bed.4 - zu vīst "welken" gehören, vgl. Leskien Nom. 378 und U. s. v.

Avots: ME IV, 636

‡ vīkšîtiês,

1) = vīkstîtiês I 3: citām jāja precenieki, es pa priekšu vīkšījuos (Var.: vīkstījuos, vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

2) = vīkstîtiês I 2: arī tie vīkšījās citiem līdz. (lietus) tecēja ... luoga duobumā ... tie, kas gulēja tieši zem luoga, vīkšījās un ... virzījās sāņus A. Upītis Kailā dzīvība 84.

Avots: EH II, 792

I vīkstît, -u, -ĩju,

1) = vīstît, wickeln, zusammenbinden U., (mit î ) A.-Ottenhof, C., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Lös., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, Ogershof, Ramkau, Schwanb., Selsau, Warkh., Zvirgzdine (mit î ² ) AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Pankelhof, Segewold, Siuxt: vīkstīt priekšauta stūri pirkstuos Sudr. E. diez kuo tur vīkstīja saujā? Ramkau. vīksti mani, mamulīte (Var.: tin, māmiņa, sedz, māmiņa), tautu dē̦la kamanās! BW. 17949. vīkstīt dūres Alm., die Fäuste ballen;

2) viel und eilig essen
AP.: vīksta gan viņi tuo plāceni bez savas je̦gas AP. Refl. -tiês,

1) sich verpacken
U., sich einwickeln (mit î ) Stockm., (mit î ² ) AP., Mezküll, Siuxt, (mit ì ² ) Sessw.: gan es biju vīkstījies (Var.: vīstījies) ar kažuoku ieļāpiem BW. 16362. viss miglā vīkstās MWM. X, 69;

2) sich anschicken
L., sich langsam, saumselig anschicken, vorbereiten (mit ĩ ) Adl., Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Schwanb., (mit î ² ) AP., Pankelhof, (mit ì ² ) Erlaa; zögernd tun N.-Bartau, beim Ankleiden trödeln (mit î ² ) Frauenb.: vīkstais drusku ātrāk! es nevaru sagaidīt AP. vīkstās uz ceļu Skolas Dorzs 74. kuo tu vîksties tik ilgi, ka nevari sataisīties? Golg. vīksties jel ātrāki, juo zirgs laukā nestāv! Frauenb. nez kuo tur pa guļamistabu iļgi vīkstījies Latv.;

3) "gruozīties" Schibbenhof; hinderlich, im Wege sein U.; aufhalten U.: kuo tu tur vīksties pa gultu? Schibbenhof. kuo tu te pa kājām vīksties? Schwanb. citām jāja precenieki, es pa˙priekšu vīkstījuos (Var.: vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

4) "?": ciema puiši . . . kā pakulas vīkstījās (Var.: tīstījās) BW. 20995, 2. zutils vīkstas pa ruoku L. "der Aal schlängelt sich mir um den Arm".
vīkstît (wegen an. visk "Bündel" wohl mit vīkst- aus vīskt-) und vīkstîtiês I und 4 wohl für vīstît(ies), während vīkstīties 2-3 wohl zu vīkst I gehört, doch lassen sich beide Verba nicht genau von einander abgrenzen.

Avots: ME IV, 637

vīšķis,

1) vîšķis A.-Ottenhof, Gr.Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalzenau, Kl., Salisb., Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Trik., Wolmarshof, vîšķis ² Dunika, Karls., Ruj., Salis, vīšķis Gold. und Kokn. n. Etn. I, 121, Memelshof, Selb., vîškis Prl., ein Wisch; ein Wischlappen
PS., Salisb.; ein Strohwisch zum Scheuern; ein Stroh- od. Heuwisch überhaupt Trik.; ein Strohbündel zum Dachdecken U.; in ein Läppchen gebundene Dinge Mag. XX, 3, 196; ein Bündel: matu vīšķi (Var.: kušķi) BW. 23616 var. ašu vīšķi 26U06, 11 var. sāls vīšķītis 22410. vīšķi bāzu azuotē: tautiņās galdi, trauki aizpē̦rnaju mazgājumu 26006, 3. salmu, zirnāju vīšķis, eine Handvoll Stroh od. Erbsenstengel, womit man Löcher zustopft od. Geschirr abscheuert Kalzenau. vīšķis ir pa˙galam, būs jātaisa jauns: nav ar kuo traukus berzt Selb. nuobe̦rzuši ar vīšķi CTR. I, 26. siena vīšķis LP. VII, 452. vilnas vīšķis 306. zâļu vīšķītis VI, 149. ar kliņģeru vīšķi padusē V. Eglītis Zilā cietumā 120. izve̦lk nuo azuotes naudas vīšķīti Rainis Zelta zirgs 9. vīšķītī bija naudas Kra. Vīt. 23. puišis meitu juokuodams sasèjis drānu vīšķī Dunika. katru rītu kūtī atradušies dažādi pesteļi un vīšķi Etn. II1, 16. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. ar čemodāniem, kurvjiem, vīšķiem V.Eglītis Zilā cietumā 32. siens sagulies šķūnī vîšķu vîšķiem (klumpenweise) Saikava;

2) = kukulis 2: ņe̦m līdzā plāceņus, gaļu u. c., kuo visu kuopā nuosauc par vīšķi Etn. II, 18. Entweder zu an. visk "Strohbündel', ahd. wisc "Wisch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 243), oder aber eher mit šķ aus stj zu vīstīt.

Avots: ME IV, 644, 645

III vĩt, s. vīst.

Avots: ME IV, 645

ziêdêt (li. žiedèti "blühen"), -du od. -žu (z. B. in Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 77), -dẽju,

1) blühen, Blüten treiben:
Sprw. zied kâ puķe, aug kâ ruoze RKr. VI, 634. kauls, bet tuomē̦r zied VII, 741 (Rätsel). zied ābele baltis ziedis BW. 4287, 1. ieviņ [a] ziež (Var.: zied) kalniņā 25885, 6. puķīti, kas ziež (Var.: zied) vidū e̦ze̦rā 7668. zied, puķīte! šī dieniņa ziežamā 17691. ruozes ziež (Var.: zied) 6467 var. balta zied laukmalē, vai bij ieva, vai ābele? 5590. kâ liepiņa ziedē̦dama Br. 465. nuplē̦suši... ziedamu maganeņu 18354, 1. rudzi zied...; tie ziedēja ze̦lta ziedis (Var.: ziedus; baltiem ziediem) 27945. siliņi (Heide), kas ziedēja baltus ziedus 4199. kas ziedēja baltus ziedus (Var.: ar baltiem ziediem zied) 3613 var. e̦ze̦rs zied mēļu ziedus (Var.: ziliem ziediem) 3668, 3 var. ruozes šuovasar daiļus ziedus neziedēja 6449, 4. trīs puķītes, ze̦lta ruozes, ziež man vaigu galiņā 10858. tad, kad pūcei aste ziedēs (d. h. niemals) MWM. VII, 885. ūdens zied, sagt man, wenn sich im Wasser Anabaena flos agnae in grossen Mengen vorfindet Konv. 76. (fig.) zieduošie vaigi Vēr. II, 982. galva zied balti kâ ābele Janš.;

2) bunt sein, bunt schimmern, leuchten:
raibi cimdi zied tautieša ruociņā BW. 15555. mazam bērnam zied visas miesas Frauenb. pirkstu nagi zied ar baltiem raibumiem ebenda. (telīte) zieduošām (Var.: zieduotām) kājiņām BW. 29030 var.;

3) schimmeln
St., U.;

4) anbrechen, tagen:
sāk ziedēt jau gaisma Janš. Dzimtene ² I, 268. gaisma jau zied austrumu pusē Mežv. ļ. I, 72. blāzma jau zied debess malā Bandavā II, 101. - Subst. ziêdêšana, das Blühen: puķīt, tavu ziedēšanu! BW. 21694; 23840; 23999. cedriņi ziedēja vēl pilnu ziedēšanu Janš.; ziêdẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Blühens: nuo šās dienas ziedējuma vīst ziediņi vīstamuo BW. 17691. Nebst li. pražýsti "aufblühen" wohl zu got. keinan "keimen", and. kīmo, ae. cīd "Keim", ahd. frumkīdi "Erstlingsfrucht", arm. cił "Halm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 544, Fick Wrtb. III ^4, 42 f.

Avots: ME IV, 738, 739

žmukstulis: "(savīstīts) vīšķis" Mahlup.

Avots: EH II, 820

žņaûdzîgs Nötk., beklemmend, drückend: ž. ēdiens Nötk. (kad pārē̦das, žņaudz sirdi). tevi ievīsta tik... žņaudzīgi Liev. Brez. un Hav. 152.

Avots: ME IV, 823

zuõbe̦ns,

1) zuõbe̦ns AP., C., Dond., Dunika, Iw., Jürg., Līn., Ruj., Schnehpeln, Stenden, zùobe̦ns ² Golg., Heidenfeld, Sessw., zuobens U., zuõbens Arrasch (hier. nom. pl. zuõbeni), N. - Salis, Salis (nom. pl. zuõbeņi), AP., zuõbins PS., Serbigal, Trik., Wolm., zùobins ² Preili n. FBR. VIII, 11, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 14, Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Warkh., (neben einem nom. pl. zubobeni ²⁾ Bers., Kl., Prl., Saikava, Schwanb., zuobins U., Memelshof, zuobins, -s VL. n. U., zuobans BW. 3422 var. (aus Loddiger), zuobans Mag. XIII, 2, 48, (mit ùo ² ) Nerft, Prl., zuõbe̦ns Frauenb., Demin. zuobeniņš, zuobentiņš, zuobiniņš, zuobintiņš, das Schwert, der Säbel, der Degen:
balts zuobe̦ns (zuobins L., St.), ein blosser Degen U. zuobiņa (zuobina L.) spals, Degengefäss U., St. zuobina rags, Parierstange L. zuobe̦nu asināt Kra. Vīt. 55. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. piejuozt zuobentiņu 44. zuobe̦ns šķindēja Kra. Vīt. 79. zuobinu nebūs svīst, ne karst Br. 118. abām pusēm griezīgs zuobe̦ns Kra. Vīt. 96. ar zuobinu krustu... uzvilkt Pas. IV, 11 (aus Schrunden). ja tu šuo zuobini vari kustināt, tad tu... uzvārēsi LP. VI, 576. students bij... labs zuobe̦nu sitējies Lautb. Lomi 148. nevarēju bruņas nest, ne tē̦rauda zuobentiņu (zuobeniņu BW. 2156, 1; zuobintiņu 2156, 1 var.) BWp. 2156, 1. pašam dzelžu kalējam bez tē̦rauda zuobentiņš (Var.: zuobeniņš, zuobiniņš) BW. 21318. dieviņš manim iešķiņķuoja seši zari zuobentiņu 9092. zaļš zuobeniņš BW. 14184, 1. sudraba zuobeniņš 31292 var. kaŗa zuobentiņš 32019, 11. zuobentiņus (Var.: zuobeniņūs, zuobintiņus) kaldināja 26335. nelauz manu zuobentiņu! 18756. pušu lauza zuobiniņu 18756, 2. ruociņa piekususe zuobeniņu (Var.: zuobentiņu) vēcinuot 13303. zuobeniņa (Var.: zuobentiņa, zuobiniņu) galiņā 21088. metēs viņš... zuobinā un nuomira Glück I Chron. 11, 5. atlikuši nuo mē̦ra, nuo zuobiņa un nuo bada Jerem. 21, 7. es nee̦smu nācis mieru atnest, bet zuobeni Matth. 10, 34;

2) zuobins, die Sensenklinge
Bielenstein Holzb. 518;

3) zuobins, der hölzerne, messerartig geformte Schlägel beim Flachsschwingen
Bielenstein Holzb. 523;

4) vilku zuobe̦ns, iris germanica U.;

5) in genitivischen Verbindungen: zùobeņu ² auzas Lubn., eine Art Hafeŗ bei dem die Rispen nach einer Seite gerichtet sind;
zuobeņa (zuobe̦na U.) zivs, der Schwertfisch (xiphiasgladius L.) RKr. VIII, 105; orca gladiator Konv. ² 570. Wohl zu zùobs (zur Bildung vgl. etwa li. ą̃sinas "gehenkelt": ā,sà "Henkel" u. a. bei Leskien Nom. 400), und zwar am ehesten zu zùobi "die Schneide" (in diesem Fall ursprünglich: eine mit einer Schneide versehen Stichwaffe). Im fernen Osten gebe es übrigens auch Schwerter, die mit einem Zahn versehen sind; und über gezähnte Sicheln vgl. Schuchardt Globus LXXXI, 228.

Avots: ME IV, 756

zukls, = tukls, dick, wohlgenährt Sassm.: zukls puisis, zukla meita, zukli vaigi Sassm. n. RKr. XVII, 65. - Subst. zuklums, die Dicke, Wohlgenährtheit: nuo zukluma svīst vien Sassm. n. RKr. XVII, 65.

Avots: ME IV, 750