Paplašinātā meklēšana

patvald(i)nieks,* derSelbstherrscher.

Avots: ME III, 126

‡ vàldi ² Sonnaxt, die leitenden Gemeindebeamten.

Avots: EH II, 751

vàldinīca, vâldnīca ² Prl. n. FBR. VI, 94, die Herrscherin, Gebieterin: vecīte bija par valdinīcu uz visiem kustuoņiem Pas. V, 109.

Avots: ME IV, 451

vàldinieks: auch (mit àl ² ) Kaltenbr., Pilda (vgl. dazu FBR. XIII, 49), Wessen; katram savs v. BW. 31050. būšu tava valdiniece 21778, 1. muižas v. Pas. XIV, 273.

Avots: EH II, 751

vàldinieks, vàldinieks ² Kl., Oknist, Zvirdzine, valdinieks L., U., vàldenieks ² Golg.,Prl., vàldnieks, vàldnieks ² Sessw., valdnieks Dond., valdnieks Glück I Chron. 1, 51, U., der Herrscher, Regent; der Verwalter U. - Plur. valdinieki, die Obrigkeit L., St., U.

Avots: ME IV, 451

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varmācīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. ² 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131

atdziêdât ‡

3) nachsingen
Valdis Stabur. b. 323; ‡

4) (Aufgegebenes, Eingeübtes) vorsingen
Bers. ‡ Refl. -tiês,

1) sich sattsingen;

2) einander entgegensingen:
sadziedādamies un atdziedādamies uz visam pusēm Janš. Mežv. ļ. I, 73.

Avots: EH I, 140

atgultne, das Lager, das Bett: karaļa atgultne ar spilve̦niem un aizkariem Valdis.

Avots: ME I, 160

II bļâva, bļãva Grünhof, [Nigr., Ruj., Līn.], [bļàva ² Praulen], comm., bļâvējs, bļâvrĩklis, der Schreihals, Schreier: savaldi jel drusku šuos bļāvas! kaut tevi vilks parautu tādu bļāvu Grünh., bļāvēju, bļāvrīkli! Kand. lai tik cē̦rt kaklu nuost tādam bļāvam JK. VI, 36.

Avots: ME I, 320

‡ II grùņgis N.- Peb., (mit ùņ ² ) Prl., Safkava, = gruñdulis 1: zem tām (radzēm)... slēpās vai nu gruņģi, vai vēži Valdis Stabur. b. (v. d. 1925) S. 110.

Avots: EH I, 411

ìedũšuôt, = iedūšināt: mūs tas tikaiiedūšuo Valdis. Refl. - tiês,

1) sich einen Rausch anlegen;

2) Mut fassen.

Avots: ME II, 11

ìevàldît, tr., bewältigen, zähmen: raugi tu negantnieku zirgu ievaldīt! LP. V, 330. pātaga, ar kuo lāčus ievaldīt VII, 788. viņš nevar vienu sievu ievaldīt II, 13. ievaldi nagus, vergreife dich nicht tätlich. nevari nagus ievaldīt, - cietinu! LP. VI, 1, 227. [tie iemīļuo šurp un turp skraidīt un neievalda savas kājas Glück Jer. 14, 10.]

Avots: ME II, 86

izlasît [li. išlasýti], tr.,

1) auslesen, aussondern, aussortieren, aussuchen:
uogas, sēnes kas var zvaigznes izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? pe̦lnrušķītei bija linu sē̦klas nuo pe̦lniem jāizlasa. bē̦rzu birzi izlasīju pa vienam žagaram. izlasi mums vīrus II Mos. 17, 9. ak tu ve̦lns, kas par kuokiem! kâ izlasīti, wie ausgesucht;

2) entziffern, durchlesen, zu Ende lesen:
kas var šuo rakstu izlasīt? puslapiņas izlasīju, trīs dieniņas saraudāju. vai tu šuo grāmatu jau esi izlasījis? Refl. - tiês,

1) sich ausauchen:
nuo visiem bariem tu izlasies tuo zirgu;

2) zur Genüge lesen:
viņa apsuolīja arī Valdim duot kādas grāmatas izlasīties (zur Lektüre) A. XX, 248.

Kļūdu labojums:
izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? = izskaitīt jūŗas zvigzdus izlasīt? BW. 10034.

Avots: ME I, 762

izputinât, tr.,

1) ausstäuben:
drēbes, maisus;

2) ver -, zerstreuen:
tie ir kâ pe̦lus, kuo vējš izputina Psalm 1, 4;

3) zu grunde richten, ruinieren, liederilch verkommen, lassen, vertun, vergeuden, zerstören, vernichten, schmettern:
jūsu sieva duomā, ka es jūs izputinu MWM. XI, 292. puiši muižas gaitās saimnieka zirgus izputina Neik. īsā laikā izputinājis visu mantu LP. V, 318. zaļumballe izputina ve̦se̦lu dienu A. XX, 268. izputināšuot viņam visu pili LP. IV, 3. kaŗa spē̦ku izputināsi IV, 93. valdi gruožus, ka neizputina mūs abus V, 318. Refl. - tiês,

1) sich ausstäuben:
ej ārā izputināties;

2) sich ruinieren, zu grunde gehen:
negribuot vairs tâ izputinâties, kâ līdz šim Neik.;

3) zur Genüge st"rmen:
pa nedēļu bija gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 787

izskrìet [li. išskriẽti], intr.,

1) hinauslauen:
kaķis izskrējis pie suņa LP. IV, 89. Sprw.: nuo pagales arī luode izskrej, - Hinweis auf eine nicht geahnte Gefahr. nu jau izskrēja malā, nun ist er auf dem Holzwege. ar pieri caur sienu neizskriesi, mit der Stirn kann man nicht durch die Wand rennen;

2) fig., entfahren:
šie vārdi izskrēja netīšu Kaudz. M.;

3) durchfahren, in die Gliedre fahren:
karsts izskrēja Valdim caur miesu A. XX, 243. meitai tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22;

4) līdzi izskriet, mitlaufen:
es jau tiem jauniem nevaru līdzi izskriet R. Sk. II, 137;

5) ausschiessen, lang auswachsen
Ahs.: sieva gaŗa, izskrējusi kâ maikste B. Vēstn.;

6) im Laufen übertreffen:
kas viņa meitu izskriešuot, tam duoduot tuo par sievu un pus+valsti LP. VI, 643. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: ve̦lns izskrējās slapju muguru LP. II, 76. vai nu vēl savu mūžu nee̦smu izskrējusies A. XIII, 41.

Avots: ME I, 799

just, jùtu, jutu (li. jùsti),

1) fühlen, empfinden:
viņš piedzēris, ka ne˙kā vairs nejūt. [gan tava mugura tuo jutīs U.] sirmgalvis, juzdams pēdējuo stundiņu LP. VII, 1137;

2) bemerken, wahrnehmen:
vaļā durvis, vaļā luogi, nejūt pašas malējiņas BW. 13646. līgaviņa, miega cūka, nejūt mani pārnākuot 26882. nejūt ganu izdze̦nam 6692. nuo jātniekiem ne jutin nejutuši LP. VII, 1061. kur tā mūsu Jāņa māte, ne nejuta staigājuot BW. 32594. saimnieks bij jutis, kādu paduomu šie de̦vuši Aks. Refl. - tiês, sich fühlen: tu taču vakar vakarā juties tik gurde̦ns Vēr. II, 141. valdinieks, pie beigām juzdamies... LP. III, 76. [Nebst. jaust (wo jau - aus eu - entstanden sein kann), woher das j - in just bezogen sein kann, nach Ehrlich Unters. über d. Natur d. griech. Beton. 27 (vgl. auch Osthoff IFA. I, 82) zu ai. ávati "beachtet" (wenn ai. a - hier auf e - zurückgeht). Über das von Walde Wrtb. ² 810 (unter vātes) herangezogene av. api-aotāt̰ "(sie) begreife" vgl. Meillet Bull. XXIII, 77.]

Avots: ME II, 120

kņadêt, - u, - ẽju, intr.,

1) durcheinander sprechen [auch vom Geräusch, das durch das Sprechen von Menschen entsteht, die in der Ferne sind
Biel. n. U.], keifen, kreischen, zanken, lärmen: sievas un gani kņadēja Grünh. muižā vēl kņadēja balsis A. XXI, 445. cāļi kņad Freiziņ. pie durvīm kņadēja policija Stari I, 367;

[2) schwatzen, plaudern
St.; laut schmatzen Hasselb. n. U.; kritteln Bergm. n. U.];

3) knacken
(ungew.): un kņadēs ļunganie kaulu savienuojumi Stari III, 155. [le̦dus gabaliņi lien tam kņadē̦dami virsū Valdis Stabur. b. 28].

Avots: ME II, 252

[kņaukšêt, krachen: grīdas dēļi grab un knaukš Valdis Stabur. b. 260.]

Avots: ME II, 252

kņirkšêt, [kņirkstêt Wid.], knirschen, knistern (vom Eise) Zeif. III, 3, 163: [(le̦dus kņirkš tikai drusku Valdis Stubur. b. 225 Vgl. knirkšķêt, knirkstêt].

Avots: ME II, 253

‡ kuculē̦ns, = kuce̦ns: (als Schimpfwort) pievaldi savu kuculē̦nu (gemeint ist der Sohn des Angeredeten)! Erglis Pel. bar. vectēvi 115.

Avots: EH I, 666

liẽlacaîns, grossmaschig: lielacains tīkls. [pie lielacainās vakara zvaigznes Valdis Stabur. b. 87.]

Avots: ME II, 497

[mèiksts ^2, -s Kreuzb., Warkl., meĩksta Arrasch, meĩkste Bauske, eine Stange: puikas atrada gaŗās meikstis ar krustiski iešķe̦ltiem galiem. tās krievs lietuoja tuo ābuolu nuoņemšanai, kuŗi auga galuotnēs Valdis Stabur. b. 194. apiņu meiksts Kreuzb. Demin. mèikstiņas ² Warkl. "kleine Ruten od. Zweige, die halbkreisförmig geboden die Umzäunung eines Blumenbeetes bilden". Zu maigste.]

Avots: ME II, 591, 592

mḕ̦rcêt, -ẽju weichen, tunken: linus, pastalas, cietus zirņus ūdenī. baktērijas attīstās linu stiebruos, linus mērcējuot Konv. ² 2486. Refl. -tiês, weichen, im Wasser liegen: svārku stērbeles mērcējas ūdenī. kuo stāvi lietū un mērcējies? Lubn. [Subst. mḕ̦rcējums, mit süsser od. saurer Sahne verdünnte Käsemilch Valdis Stabur. b. 150.]

Avots: ME II, 617

mìezaine, miezaite Spr., miezaita U., ein Feld, wo Gerste gestanden hat: [Marčs dzina savu ganāmuo pulku jau pa pusei nuoganītā miezaitē Valdis Stabur. b. 184].

Avots: ME II, 657

I mīne U., mìne [li. mỹnė "mynimas" KSn. I, 111] AP., C., mīnis U., [mînis ² Līn.], mĩnis Trik., mìnis Smilt., mìnis ² Laud., Mar.,

1) eine Stelle, wo Lehm getreten wird:
mīksts kâ mālu mīnis Trik. zaļumu vietā tur īsts mālu mīnis MWM. VIII, 28, [mĩnis Ruj., Nigr., Bauske, mìnis Drosth., mìne N. - Peb.]. cilvē̦ks bez mērķa man liekas kâ zirgs mālu mīnē MWM. v. J. 1896, S. 640;

2) mīnis, das Getrampel:
zeme trīc... nuo zirgu mīņa Valdis. Zu mĩt.

Avots: ME II, 646

nevàlde ,* das Ungestüm: vējš pluosīja tuo ar vēl lielāku nevaldi Alm.

Avots: ME II, 738

nùoblākšêt, nùoblākšķêt, einen Krach tun, einen knallenden Laut von sich geben: aizkrita trepju gala durvis, brīdi vē̦lāk nuoblākšēja lejā Upīte Sieviete 274. [korķi vien nuoblākšēja ūdenī, kâ kad tuos pat˙laban nuo pudelēm vilktu Valdis Stabur. b. 47.]

Avots: ME II, 762, 763

‡ nùobrīdêt, warnen (?): attapusies Valdiņu n., lai nepīkst ne vārda Daugava 1933, S. 198.

Avots: EH II, 34

nùolaîst [li. nuláisti], tr.,

1) herab -, herunter -, hinablassen:
bikses. nuolaida zārku kapā. priekškars nebij nuolaists A. XX, 898. nuolaist (bises) gaili, den Hahn abdrücken. nuolaist kuoku, einen Baum fällen: viņi nuolaida vēl dažus kuokus Saul. [malku nuolaist U., Holz flössen]. aude̦kls stāvuot nuolaists nuo buomja Etn. II, 191. kad audēkls gan˙drīz jau nuoausts,... tad lietuojams nuolaižams kuoks A. v. J. 1894, 2, 440;

2) ablassen, ableiten, abwässern, abzapfen:
e̦ze̦ru, alu. ūdeni nuolaist nuo lauka, das Wasser vom Felde ableiten. iešu laukā ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. nuolaist ce̦nu od. nuo ce̦nas, vom Preise ablassen, abschlagen. asaras nuolaist, Tränen vergiessen: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida BW. 17507. es ar nuolaidu vienu asaru MWM. XI, 4;

3) senken, sinken, herabhängen lassen:
acis, asti, ausis, de̦gunu, galvu, spārnus, balsi, dūšu. viņš nuolaida acis, er schlug die Augen nieder; aber: nuo viņa nevaru ne acis nuolaist, von ihm kann ich meine Augen nicht abwenden; adīklim acis nuolaist, [die Maschen abnehmen Bauske; nuolaist (adīklim) aci, eine Masche verlieren Wolmarshof]. aiziet kâ suns asti nuo˙laidis. puiši... staigā ausis nuolaiduši BW. 12844. vīrs sēdējis nuolaistu galvu LP. I, 163. stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis. balsi nuolaizdams, Valdis uzsāka JR. V, 10. dūšu nevajaga nuolaist;

4) vernachlässigen:
visas malas nuolaistas Dünsb.;

5) schnell weg -, hinab -, herabfahren:
tas viegli nuolaida nuo kalna lejā BW. 338. Refl. - tiês,

1) sich hinab -, herab -, herunterlassen:
dē̦ls nuolaidies lejup LP. VI, 4. mans bāliņš nuolaidās kâ nuo kalna lejiņā BW. 21944. zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā LP. VII, 1108;

2) sich niederlassen, niederinken, herabwallen, untergehen:
putni nuolaižas kuoku galuotnēs. pavakars nuolaižas. balss nuolaidās Latv. mati nuolaižas līdz ceļiem Pump. saulīte nuolaidās LP. VII, 189;

[3) verscheiden, sterben
Für. I];

4) herunterkommen, den Mut sinken lassen:
tu jau pa˙visam nuolaidies. So namentl. das Part. nuolaidies,

1) niedergeschlagen, in gedrückter Stimmung:
kas tev kaiš? kādēļ tāds nuolaidies? LP. VI, 169. kādēļ jūs tādi nuolaidušies? LP. VI, 27;

2) liederlich, heruntergekommen:
viņš pa˙visam nuolaidies. Subst. nùolaîdums, die Senkung: balss nuolaidums; nùolaîšana, das Senken, Herablassen.

Avots: ME II, 807

nuolasmenis, [nuolasmanis, die Eisstreifen längs dem Ufer, wenn die Mitte des Flusses noch nicht zugefroren ist Valdis Stabur. b. 236]: gar malu vis˙caur stiepās paplats nuolasmenis Vēr. II, 1202. viznīši... maigi čukstēja, piedurdamies pie nuolasmeņa Vēr. II, 1191.

Avots: ME II, 808

nùotēmêt, tr.,

1) ins Auge fassen, wahrnehmen, bemerken, entnehmen:
labi nuotēmēju caurumu Vīt. var iz viņa seja nuotēmēt, ka viņš ir nuopietnīgs cilvē̦ks Līv. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. XII, 810;

[2) abzielen
N.-Peb., Kalz., Sessw.: viņš pieturēja arī bultu un tad, labi nuotēmējis, laida vaļā Valdis Stabur. b. 129. dārznieks, labi nuotēmējis, sper jau arī že̦bē̦rklu... ādenī ib. 162].

Avots: ME II, 874

nùotust [Alswig, Jürg.],

1) auch refl. -tiês Zb. XVIII, 296, ein Gestöhne von sich geben
Tirsen, Erlaa, Drobbusch, Druw., Prl., N.-Schwanb., "aizkusumā nuopūsties" Autz, Lennew., Bers.: viņš nuožāvājās un nuotusa Saul. [mirstuot nuotusa vien Vank., Serben, Peb., Lös., Sessw., Sermus, Grünh. smagi... nuotusdams Valdis Stabur. b. 8;

2) "?": līdz vakaram nuotusīsi? Leijerk. I, 252;

3) "nuoskaisties" Kerstenbehm;

4) "stöhnend od. keuchend (etwas Schweres) fortwälzen od. wegheben":
tad nuotusi gan? Lis.;

5) "still und gleichsam für sich (etwas) sagen"
Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 879

nùovàldît [li. nuvaldýti], tr., beherrschen, bezwingen, bezähmen, bändigen, ab-, zurückhalten: ai bargais tautu dē̦ls, kâ es tevi nuovaldīšu? BW. 21653. (kumeliņu) nevarēju nuovaldīt trim, četrām pavadām 29915. vai, dieviņ, es nevaru bagātības nuovaldīt 27071. Refl. -tiês, sich beherrschen: pilī tik nuovaldies smieties! LP. I, 144.

Avots: ME II, 882

pãrspẽt, tr., überwinden, überwältigen, übertreffen: tu viņu pārrunāsi un arī pārspēsi I Kön. 22, 22. viņi lūkuoja cits citu pārspēt valuodās LA. [tas viss un juo sevišķi agrīnā celšanās bija Marčam visai grūti pārspējamas lietas Valdis Stabur. b. 180.]

Avots: ME III, 177

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106

pêcam: šuos augļus viņi ... nuolika p., kamē̦r mazākuos nuotiesāja turpat Valdis Stabur. b.

Avots: EH XIII, 226

II plē̦sa Setzen, eine nicht bewegte, tiefe Stelle im Flusse: augšpus dzirnavupītei. plē̦sā, kur ūdens lē̦ns kâ e̦ze̦rā Valdis Stabur. b. 236. nāk tad klusā tīcī dziļā plē̦sa, kâ e̦ze̦rs plašs un spuožs Juris Brasa 336. - Vgl. plasa. ple̦sa; das ē, vielleicht durch mundartliche Dehnung von e̦,

Avots: ME III, 340

plĩkšêt Karls., plìkšķêt ² Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât ² , plìkšķinât ² Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348

pretkaļņš Aps., Lub., Smilt., Wid., N.-Peb., pretkalnis, pretkalnus, pretkaļņus Valdis Stabur. b. 63, pretkalni Bers., pretkaļņi, Adv., gegen den Berg, bergauf: pretkaļaņš zirgs neve̦lk, viņam niķi Zar"avič. ve̦lns izveļas bluķi pretkalnis LP. VII, 1152. vai nu brauc pretkalnus jeb lejup A. XI, 146. jābrauc vairāk pretkaļaņus XI, 211. lai nu es šuo stiepju pret vēju un pretkaļņi Duomas I, 929.

Avots: ME III, 388

pùtiêns, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atmen, Stöhnen: vēja pūtiens. tauŗu pūtieni atskan tālumā Valdis.

Avots: ME III, 453

‡ putrenīca, die Köchin (eig.: die Grütze bzw. Brei Kochende): meita gājusi līdzi par putrenīcu - vārījusi strādniekiem ēst (aus einem Manuskript von Klētnieku Valdis).

Avots: EH II, 340

ratenis Bielenstein Holzb. 384, ratens Spr., rate̦ns Dond., ratiņš U., Karls., Salis, Preekuln (in Kurl.), Wolm., das Spinnrad, der Wocken: vidzemnieku dze̦ltānītes, visas vērpa ratiņuos (Var.: rateņuos) BW. 6969. smalki sprēst ratenī (Var.: ratiņā) 6669 var. ieci, teci, ratenīt, jauna tava sprē̦dājiņa! 22662, 2. kuŗas mātes tā meitiņa strupajiem lindrakiem? vai liniņi tai neauga, vai ratenis (Var.: ratiņš) nelecēja? 20488. vērpu, vērpu, šļūcen šļūcu ar deviņi rate̦niem 25436, 8 var. tārpiņš vērpa zīda diegu zeltītā ratenītī 2752. ratenis sāka dūkt savu vienmuļīguo, nebeidzamuo dziesmu Valdis Stabur. b. 249. piektvakariem, kad rateņi neŗūca Apsk. v. J. 1903, S. 149. ratenim spuoli dreijāt Druva III, 250.

Avots: ME III, 480

II riest, sich füllen Freiziņ, sich ansammeln: vē̦ruo, kâ viņu škūņi riest, sarkani ābuoli saulē briest A. Brigadere. stādiņš (pilns) riestuošas sulas JR. IV, 190. Refl. -tiês (praes. auch riežuôs), sich ansammeln, sich füllen Freiziņ: valgums acīs rietās Juris Brasa 164. salds me̦dus riešas un rit Akur. Astras 31. pateicība tanī riešas Valdis. pilna sirds ar skumjām riešas Brands 83. nezâles un pe̦lavas, kas sietam griežuoties rìešas, t. i. salasās kuopā (vgl. riest III 4 und riesties 5) virs graudiem Wolm. Gehört zu riest III.

Avots: ME III, 546

rùoblapaîns, mit gekerbten, gezackten Blättern versehen : r. uozuols Pūrs II, 62; Valdis Stabur. b. 77.

Avots: ME III, 575

sade̦ra (s. unter sade̦rs),

1): beņķa saderiņa BW. 34409. pie Kuldas ir Vindas upju sade̦ru (aus einem Manuskript von Klētnieku Valdis); ‡

2) die Eintracht
Balt. Zemk. p. 1884, S. 357.

Avots: EH XVI, 402

sadur̃t, tr.,

1) zusammenstecken, zustecken:
seģeni uz vienu kamiesi sadurdami jeb sase̦gdami ar saktu Antrop. II, 67;

2) zusammenstecken, in Berührung bringen:
galvas kuopā sadurt Celm. māt[e] ar meitu kaktā sēda, kuopā galvas sadūrušas BW. 7723;

3) zerstechen:
gaisīgu miesu jau nevar nāvīgi sadurt Dünsb. Refl. -tiês,

1) in Berührung kommen, zusammenstossen, Brust gegen Brust zusammentreffen
Mag. XIII, 2, 42, in Zwiespalt geraten, scharmützeln Brasche: piesis izlietojams . . . kuģim ar kuģi saduŗuoties Konv. ² 455. dzīves pienākumi saduŗas kuopā Kundziņš Kronv. 66. kas tik ar tuo dzīvē kaut kâ sadūries Alm. Kaislību varā 130. kur vien tie saduŗuoties, tur bez ķildas neiztiekuot Kaudz. M. 48. viņš sadūrās ar skuolas valdi, kuŗa turējās pie ve̦cajām būšanām Latvju Tauta XI, 1, 40. Anna bijusi sadūrusēs ar se̦stuo bausli Upīte Medn. laiki 92;

2) sich zerstechen:
es iemetu asu dadzi savā guov[j]u laidarā, lai raganas sadūrās (Var.: padūrās, nuodūrās, uzdūrās), Jāņa nakti slaukt iedamas BW. 32472 var. Subst. sadur̂šana,

1) das Zusammenstecken, Zustecken;

2) das Zerstechen;
sadur̃šanâs,

1) die Berührung, der Zusammenstoss, das Scharmützel Brasche;

2) das Sichzerstechen;
sadũrums, die einmalige Tätigkeit des Zusammensteckens, Zerstechens; das Sichberühren, die Berührung: sadūruma vietas Konv. ² 888.

Avots: ME III, 617

šagalêt Mar., Refl. -tiês, -ẽjuôs C. RKr. XV, 70, Serben, PS., Ar., Golg., Wolmarshof, Smilten (unbek. in Papendorf u. a.), = trakuot, draiskāt, niekuoties, juokuoties, aušāties, ākstīties, palaidņuoties, tollen, albern, unartig (aber nicht böswillig) sein: meitiņ, savaldies! kuo tu te šagalējies! Seibolt Mājas naids 46.

Avots: ME IV, 1

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. ² 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene ² II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene ² III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639

sajukt, intr., sich vermischen; in Verwirrung, Unordnung geraten; trübe werden; den Verstand verlieren: Sprw. sajuka kâ zaķim lēcieni. sajuka miezītis ar apentiņu BW. 22752. dziesmīte tev sajuka Ld. 10863. sajukusi man galviņa (Var.: matiņi) BW. 16923. zvirgzdupīte dūņiņām sajukuse 13630. vēl sajucis ūdentiņš vakarēju jājumiņu (noch ist das Wasser vom gestrigen Durchreiten trübe) 13630, 1. sajukuse (Var.: saduzuse, sadugusi, apdumuse u. a.) saule lēce caur tumšiem mākuļiem 21902. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi 14222. Visvaldis sajukdams ne˙kā nezināja atbildēt Lautb. Luomi 26. aiz bē̦dām sajucis LP. VII, 69. - Subst. sajukums, die Unordnung, die Verwirrung: muoku un sajukumu pasaule Rainis.

Avots: ME II, 641

sajūsmuôt, tr., entzücken, begeistern: Valdim bija ļuoti sajūsmuota sirds JR. V, 7.

Avots: ME II, 642

sakrist, intr.,

1) zusammenfallen, verfallen, einfallen,
(fig.) mager werden: ala... sakrīt LP. I, 66. sē̦ta bij sakritusi Stari I, 132. sakritušas ē̦kas Pasaules lāpītājs 19. sakrita par pe̦lnu čupiņu JR. III, 68. sakrīt mieži līdumā BW. 33197. sakritusi maize, nicht gut ausgebackenes, schliefiges Brot. ja kāzu plācenis sakrīt, tad jaunajiem būšuot nelaimīga dzīvuošana Etn. II, 61. nuotiesātais stāvēja bāls un sevī sakritis Sadz. viļņi 60. mans spē̦ks... sakritis Psalm 31, 11. kai ragana cē̦rt, tai jauneklis sakrīt zemē līdz ceļiem Pas. II, 142. - zirgs sakrīt, das Pferd wird mager. sakrituši vaigi, eingefallene Backen Ahs.;

2) auf einen Haufen fallen; zusammen über etwas herstürzen
U.: meitas gar sē̦tmalu sakritušas BW. 35245. precenieki pie mielasta sakrita tūdaļ Odiseja II, 35. cūkas sakrīt pie siles, die Schweine stürzen über den Trog her U.;

3) niederkommen, gebären:
sieva sakritusi, das Weib ist niedergekommen. pirts viņam būs sakritusi, sein Weib wird wohl niedergekommen sein (aus der Umgegend von Talsen);

4) übereinstimmen, zusammenpassen:
diezin, vai mēs sakrītam kuopā! Poruk. sakrīt (Var.: sade̦r, saiet) dziesma mums dzieduot, i[r] valuoda runājuot BW. 317, 3. duomas arī viņiem sakrita Dok. A. vîņam nesakrita ar tiem Valdis Stabur. b. 314. Refl. -tiês, zusammenfallen, verfallen: sakrītas viss vienā galuodiņā Vīt. 54. naudas maks sakrities Austr. K. Glūns 98. izskaties gan drusku bāls, sakrities MWM. IX, 406.

Avots: ME II, 655, 656

sakustêtiês, sich (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu bewegen anfangen, in Bewegung geraten: Rustans sakustas miegā Valdis. viņš stuostījās, sakustē̦damies uz priekšu Vēr. l, 1041. nepacietīgi viņš sakustējās II, 157. tas iebilda, neveikli sakustē̦damies ebenda 424. kaķis ruokās piepēši sakustējās Saul. III, 185. - Subst. sakustêšanâs, auch sakustẽjums, eine plötzliche, kurze Bewegung: sēnīte ar strauju sakustējumu tuo izšauj tālu pruojām Vēr. II, 717.

Avots: ME II, 660

salaîst, tr.,

1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;

2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;

3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. ² 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;

4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;

5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,

1) sich zusammenfügen, vereinigen;

2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;

3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;

4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;

5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,

1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. ² 4067;

2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.

Avots: ME II, 665

I samarguôt, tr.,

1) verzieren, bunt machen
(perfektiv): cik tur dīvaini un cieti likās saauguši sakrustuotie zari un lapas! un Jancim... iegribējās mesties uz šī samarguotā auduma Valdis Stabur. b. 154, avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem, kuri atkal bija sasaistīti un samarguoti dažādām aukliņām ebenda 187;

2) "?": augstu zied kļava ziedi, nevar margu samarguot (Var.: salasīt; nevar ziedu piemarguot) BW. 5869 var.

Avots: ME II, 680, 681

samirkšķinât, auch samirkšķêt, tr., stark blinzeln machen: onkulis samirkšķināja bailīgi actiņas CTR. I, 39. viņš samirkšķēja savas acis Plūd. Rakst. II, 315. Refl. samirkšķinâtiês, einander (mit den Augen) zuzwinkern, -winken: audēji samirkšķinājās acīm Kaudz. Ve̦cpiebalga 56. zariņi me̦t viens uotram... galviņām un samirkšķinās actiņām Valdis Stabur. b. 83.

Avots: ME II, 686

sanaguôt, tr.,

1) (mit Nägeln) zerkratzen:
apsagāze krējumķērne uz Kačiņas vēderiņa. kaķīt[i]s, pienu laizīdams, sanaguoja (Var.: saplūkāja) vēderiņu BW. 20119;

2) festfangen:
bēgļus sanaguojis Valdis Stabur. b. 174.

Avots: ME II, 692

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

sariest,

1) tr., (zwei Stücke) verbinden:
kad čūska arī vairāk gabaliem pārsista, ķirzaka atkal sarieš kuopā Etn. II, 172. divus baļķus sariest (zusammenfügen) B. Vēstn.;

2) sich vereinigen (von gleichartigem)
Burtn., Wolm., Trik.;

3) tr., Halme, Ranken, Wurzeln treiben; stauden; entwickeln:
lefkojas sarieš lielus ce̦rus Konv. ² 2423. ieva, ziedus sarietuse (Var.: izkārusi, izlaiduse, sakrāvusi, sakrājusi), gaida pilnu mēnestiņu BW. 7601 var. kâ rasas pērlīte, kuo sarieš zieds Juris Brasa 356;

4) tr., fallen lassen
(von vielen Objekten): saujiņā vien sarietu (Var.: salasīju) savas gaudas asariņas BW. 26861, 3;

5) s. aude̦klu, (das Garn) auf den Weberbaum bringen:
kad aude̦kls bij sariests, audēja... vēra dzijas nītīs Jauns. Baltā gr. I, 133. Refl. -tiês,

1) sich ansammeln:
lē̦nām piles sariešas pie griestiem Druva I, 658. zara galā sariešas spuožs piliens Valdis Stabur. b. 30. kaut tik vienā kaujā jūs re̦dzē̦tu, kâ īsti cīkstās, - gan jums spē̦ki sariestuos! Valdis;

2) zu wachsen anfangen:
zuobi sariešas Lennew.; üppig stauden, WurzeIn treiben: krūmi pļavā sariesušies N. - Peb.

Avots: ME II, 719

sasvèlpt, tr., zusammenpfeifen, pfeifend zusammenrufen. Refl. -tiês, einander zupfeifen: vai nedzirdēs.... briesmīguo ziemeli sasvelpjamies ar saviem palīgiem Valdis Stabur. b. 29.

Avots: ME III, 753

sausviedis (li. saũsviedis "ein inwendig verdorrter Baum") Oppek., Sessw. n. U., Karls., RKr. II, 73; Konv. ^l 848; Konv. ² 1660, sàusviêdis Bers., Fest., Erlaa, Lis., C., KL, N. - Peb., Golg., Selsau, Warkl., (mit ìe ² ) Gr. - Buschhof, Plur. sausvieži Dr., sausvieši U., Mag. IV, 2, 78; 99, sàusviêdris Drosth., Plur. saussviedri Mag. IV, 2, 31, Striesenholz (lonicera xylosteum L.); sausvieds, Plur. sausveži Elv., Rüster (ulmus campestris): pie puskrastā auguoša sausvieža K. Strāls. sausviežu un krūkļu biezumā A. Upītis J. l. 22. glīti izdrāztu sausviežu līkstu Valdis Stabur. b. 122. Nach Būga KSn. I, 48 zu sàuss + vidus, li. vieduolis ("išdžiūvusiu viduriu, bet dar kiek žaliuojąs") medžias.

Avots: ME III, 777

savicinât, savīcinât, tr., (nicht lange) heftig schwenken: viņš savicina savu ce̦puri Janš. Bandavā I, 59. vecenīte trīs reizes ātri, ātri savīcina ruoku Pas. II, 123. mākuonīši savīcina savus miglas spārnus Valdis Stabur. b. 389.

Avots: ME III, 786

savìlkt, tr.,

1) zusammenziehen:
braucēji savilka gruožus stingrāki A. v. J. 1893, S. 346. viņa savilka lūpas MWM. VIII, 567. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 75. ģīmi uz smiekliem savilkt DL.;

2) zusammenschleppen:
skudras pūli savilkušas Cnp. 87;

3) (eine grössere Menge) ziehen, aufzeichnen:
savilcis pa... istabas sienām krustus LP. VII, 763;

4) savilkt gar ausi, eine Ohrfeige geben
Hug. Zemn. un liģ. 23. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich krampfhaft zusammenziehen
U.: pikā savilkties SDP. I, 29. uzacis save̦lkas Vēr. I, 1394. mākuoņi savilkās JK. ne˙kur nesave̦lkas negaiss Bešina pļava 1;

2) sich verzögern:
ne˙viena darba nevar padarīt savā laikā, viss savilksies rudenī Vīt. 9;

3) viele Kleider anziehen
U., Mag. XIII, 3, 53; etwas anziehen; sich anziehen: kur ta[d] nu tu iesi tâ savilcies? wohin wirst du nun so dick und schwer angekleidet gehen? Mag. XIII, 3, 53. biezas drēbes savilcies N. - Peb., PS. savilkušies mēteļus un paņē̦mušies ce̦pures Janš. Dzimtene IV, 98. kažuokā savilcies Kaudz. M. 20. reizēm pat vēl zābakuos savilcies Vēr. II, 902. savelcies un nāc! Valdis Stabur. b. 36;

4) sich vollsaugen; sich volltrinken
N. - Peb.: savilcies kâ uods Blaum., ganz besoffen;

5) gerinnen:
piens savilcies Saikava;

6) sich verzanken; einander (spottend) aufziehen
Saikava.

Avots: ME III, 787

savizuļuôt, stark flimmern, glänzen: kâ tur savizuļuo sniega pārslas Valdis Stabur. b. 259.

Avots: ME III, 789

siekalnīce,

1) der Mund (7):
"savaldi savu siekalnīci!" Kūkurs atteica Duomas III, 1091;

2) "ein Spucknapf"
Nötk.;

3) "eine kleine, flache Mulde, worin man Spreu von der Grütze absondert"
Holmhof.

Avots: ME III, 857

sìlˆts (li. šil˜tas) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb., sìlts ² Kl., Prl., Nerft, Preili, silˆts ² Ruj., Salis, Iw., Līn., Deg., warm: s. laiks; s. ūdens. Sprw.: silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. viņam jau bija silta galva Saul. I, 225, er war schon angeheitert, betrunken. kļūs silts pie ādas St., tu tiksi silts pie ādas od. tev duos siltumu uz ādu, du wirst Prügel bekommen U. nepalika silta pie dvēseles L., man nahm alles, es blieb kaum das liebe Leben U. Subst. sìltums (li. šiltùmas), sìltuma ² Prl. n. FBR. VI, 94; Sussei n. FBR. VII,140, Stockm., Lub., siltuma Spr., die Wärtne: gaismas un siltumas daudz Valdis. tuos apņe̦m siltuma tik maigi jauka Juris Brasa 285. tālu, tālu dūmi kūpa, man ātnāca siltumiņa BW. 10739. es pie jauna (sc.: brūtgāna) pieguļuos kā pie jaunas siltumiņas 15705, 15. -siltumu mest, Wasser auf die heissen Badstubensteine giessen Etn. I, 30. - siltumas zābaki Kaudz. M. 36. Altes Verbaladjektiv zu silˆt.

Avots: ME III, 840

šķile St., = šķila 1: platai malkas šķilei Valdis Stabur. b. 98.

Avots: ME IV, 39

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr ² ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene ² III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte ² , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46

I slita Döbner n. U., Infl., Odsen, Wessen, slits Lubn., Zaļmuiža, Nerft, ein aus liegenden Hölzern gemachter Zaun (auch: slitu sētiņa Wessen); slits Nerft, ein aus Fichtenzweigen geflochtener Zaun; slitiņa U., ein Sprickenzaun; slita Nötk., Mar., Lös., N.-Peb., Fest., Bers., Laud., Tirsen, Memelshof, slite (li. šlitė(s) "Leiter"), eine Art Geländer zum Anbinden der Pferde; ein Geländer überhaupt; slita, der Kirchhofswall Bers., Laud.; eine Mauer (gemauerter Zaun) Valdis Stabur. b. 12: piesien zirgus pie slitas! Mar. n. RKr. XV, 136. Jānis atraisīja zirgu nuo slitas Blaum. pagalmā pie slites viņš ieraudzīja sava saimnieka pajūgu Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 135. zirģelis laukā grauž slitu Austriņš Nuopūtas vējā 66. se̦nāk te bijis ... sakņu dārzs un tam bijis arī slits vis˙apkārt Jauns. M. dz. 82. gar pašu klints krauja bij ietaisītas vieglas kuoka slitas Vēr. II, 157. - plur. slitas, zwei an ein im Bau begriffenes Gebäude angelehnte dicke Pfähle zum Hinaufziehen von Balken Kalz. - Nebst li. pãšlitas "obliquus", šlìtė oder šlitis "Garbenhocke", gr. χλίος "Hügel" u. a. zu slìet, s. Meringer IF. XVI, 122 und Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 121.

Avots: ME III, 932, 933

šļũkât Bl., C., Jürg., Nigr., Wolmarshof, šļùkât ² Bers., Gr. - Buschhof, Golg., Kr., Kl., Lubn., Ogershof, Pilda, Selsau, Saikava, -ãju, intr., tr., glitschen U., gleiten, rutschen: puika pa le̦du sāka šļūkāt Saikava. ap meteni šļūkōt gāju BW. 32209 var, nemierā viņš šad un tad šlūkāja pa krē̦slu Valdis Stabur. b. 151. eju... pa rasu šļūkādams Jaunības dzeja 80. saimnieks pie ilksīm turē̦damies šļūkāja zirgam apkārt Upītis Nemiers 100; šļūkāt kājas N. - Peb., Purap., Smilten, beim Gehen die Beine schleppen, nachziehn; (Gras) niedertreten (mit ù ² ) Hirschenhof, Warkl. Zu šļūkt.

Avots: ME IV, 78

šļum̃burêt: valdi mani dzē̦rumā, ... neļau[j] man š˙! Ceļi VIII, 297.

Avots: EH II, 646

‡ šļuñgurêt, = šļum̃burêt (?): valdi manis dzē̦rumā, neļau[j] man š˙! Ceļi VIII, 297.

Avots: EH II, 646

šmàukt Serbigal, (mit aũ) Dunika, (mit àu ² ) Kl., Nerft, Preili, Prl., (mit aû ² ) AP., Iw., Ruj., Salis, -cu,

1) abziehn, abhäuten:
šmaukt mizu, peles astei ādu Dunika. zaķiem . . . šmauc (ādu nuost) Valdis Stabur. b. 245;

2) schlagen, ohrfeigen
PS. (mit àu ), Spr., einen Schlag auf den Mund geben U.: Sprw, šuodien draugs, rīt pa(r) galvu šmauks (Interj. ?) Birk. Sakāmv. 131;

3) schnell dahinhuschen
C. (mit àu), (auch mit -gt ) U., fortlaufen Nötk., PS. (mit àu ), Spr., Nerft, Stockm., Wessen: vīrs šmauc pruojām JK. V,1,74. šmauc uz rijas augšu Nerft, Wessen;

4) betrügen
PS., C. (mit àu ), Dunika, Nerft, Wessen: atkal mani māni un šmauc Vīt. 56;

5) gierig trinken
Gr.-Buschhof, Saikava, Warkl. (mit àu ^2). Refl. -tiês,

1) leicht abgehn (von der Haut od. der Schale)
Dunika;

2) huschen
Wid., kriechen Etn. II, 77: šmaukties (mit -gt- U.) pruojām, sich davonmachen LKVv., Wid, šmaukties cauri, durchkriechen, hindurchhuschen Wid. zē̦ns grib šmaukties vēl tālāk A. XX, 861. Mit šmau- vielleicht aus smeu-; Reimwort zu màukt. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3-4 zu li. smaũkti "gleitend streifen", smùkti "gleitend sinken", kslav. smykati sę "kriechen", sloven. smuknoti "schlüpfen", und (wenn mit g aus ide. k) ae. smúga "schlüpfen", an. smiúga "hineinkriechen", smuga "enge Öffnung" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 254), vgl. Fick KZ. XX, 366 und šmukt.

Avots: ME IV, 83

šmĩkstêt AP., Drosth., Grünw., Jürg., Nötk., Salis, MSiI., Salisb., Schujen, Serben, Smilten, Stolben, Sennus, Stenden, Schibbenhof, Wandsen, Widdrisch, (mit ì ² ) Bers., Kl., Go1g., Ogershof, Stomersee, Saikava, Aahof, Festen, Selsau, Sessw., Schwanb., šmīkstêt Spr., Wid., Lennew., Fehteln, Lasd., Laud., Meselau, N.-Peb., Ramkau, Wessen, šmīkšķêt Fest., Grünw., Lennew., auch refl. -tiês, Schallverbum, = smīkstêt I, knallen, klatschen, schnalzen, pfeifen, sausen: braucuot pātaga pa gaisu(gar ausīm) vien šmīkstēja Jürg., Fest., Salis, Schibbenhof, Wessen (ähnlich: A. v. 3. 1898, S. 8). gans vicina rīksti pa gaisu tik ātri, ka šmīkst vien Drosth., Katharinenhof, Ruj. vicuoja tik (ar žagariem), ka šmīkstēja vien Valdis Stabur. b. 189. skūpstās, ka šmìkst ² vien Adsel. dzirdi ... putna spārnus šmīkstam R. Kam. 169. (ähnlich: Aps. V, 11; Saul. III, 226; Kaudz. Vecpiebalga 8). guovs skrēja caur krūmiem, ka šmīkstēja vien Ramkau. bulta šmīkst pa gaisu A. XXI, 597. sirmie bē̦rzi šmīkst MWM. XI, 260. šmīkstē̦dams kuoks nuokrita Saul. I, 76. pusnakts vē̦sma šmīkst MWM. IX, 40. dzirdēju . . ., kâ lietus šmīkstēja Stari II, 259. pele šmīkst Salis. iet ar jaunām pastalām, ka šmīkst vien Schibbenhof. kāvi kaujas, ka šmīkš vien Fest. šmīkstuošs truoksnis Saul. Vēr. I, 1167. smīkstējas linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977. sviežu šautri aruodā; ja bij rudzi, šmīkstējās, ja pe̦lavas - plūšķējās 25853 var.

Avots: ME IV, 85

spalvlapaîns,* gefiedert: spalvlapainiem valriekstu kuokiem Valdis Stabur. b. 77.

Avots: ME III, 984

spraĩds,

1) eine Stelle, wo Leute zusammengedrängt stehen
("kur ļaudis saspriedušies") U.; le̦dus spraidi Erlaa, zu einem Haufen zusammengedrängtes Eis;

2) Gewölbe:
tilta šaurie spraidi ve̦d pie kalna virsuotnes Valdis;

3) ein zwischen den Vorderbeinen eines Schweins angebrachter Knüppel, der es am Laufen hindert
(mit aî) Warkl., Saikava;

4) Bretter unter einem zu mauernden Gewölbe, die nachher, sobald das Gemauerte hart und fest geworden ist, entfernt werden
(mit ai) Jürg., Arrasch;

5) spraîds, ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist
Warkl. Nebst spraislis, spraidît zu li. sprainas "starr sehend" (wenn aus *spraidnas "die Augen aufspreizend"), an. sprita ada "auseinander sperren", ahd. sprīzan "in Stücken auseinander fliegen" (woneben mit ide. t mhd. sprīden od. sprīten "sich ausbreiten" u. a.), s. Persson Beitr. 393 und 874 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 f.; vgl. auch spriesl(i)s und spriêst.

Avots: ME III, 1008

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

I spraukt, spraucu, tr., stülpen auf (mit aû ² ) Bauske; drängen, stecken: saule ze̦lta pīķus caur zaru zariem sprauc U. b. 85, 77. Refl. -tiês (mit àu C., Wolm., aû ² Salis, Ruj., Zögenhof, àu ² KL, Selsau, Warkl.),

1) = spriesties U., sich drängen, sich (mit Gewalt) durchdrängen, -zwängen Wessen, durchkriechen: viņš pa durvim iekšā spraucās MWM. VI, 410. biezam pūlim spē̦tu cauri spraukties Blaum. vecītis spraucās cauri klausītāju suoliem Latv. vīrelis žigli vien spraucas gaŗām A. v. J. 1896, S. 91. gabaliņu spraukušies (pa krūmāju), viņi nuonāca . . . klajumiņā Valdis Stabur. b. 100. pa lielceļu spraucas liels celnieku bars Seifert Chrest. III, 3, 20. asni spraucās nuo zemes R. Sk. II, 248. it kâ saules stari sprauktuos caur miglu Rainis. viņš ņēma mēteli un... piedurknēs spraukdamies izgāja Jauns. III, 360. . . . pēc katra kumuosa, kâ kad tas krūtīs sprauktuos Apsk. v. J. 1903, S. 224. upes spraucas lejā, der Bach eilt hinab U.;

2) entwischen, entfliehen
Kronw. n. U.; vgl. auch nùospràukt. Zu sprukt.

Avots: ME III, 1011, 1012

stādags,

1) stàdàigs ² Gr. - Buschh., Wessen, Dubena, Salwen, Selb., stādaugs Dubena, stāde̦gs, stādadzis, gew. der Plur., stādeijes U., Bielenstein Holzb. 177, stãdaiķi Alschw., stādaiņi Sehren, (vertikal stehende) Zaunspricker; brālītim vaŗa vārti, sudrabiņa stādadziņi (Var.; stādaidzini, stāde̦giem, stē̦dagiem, stādadžiem, stabiņiem) BW. 11742. pienāca pie sē̦tas..., stādaigus (zediņus) pašķirdama Valdis Stabur. B. 196. sniegs salauzis visus stādaigus Selb. verstu stabi kâ stādaigi gar acīm mirdzējuši Gads. 62. stādagu (Plutte 82, Niedr. Vidvuds 36) od. stādaigu (Gr. - Buschh.) od. stādaugu (Dubena) sē̦ta, der Sprickenzaun;

2) stādags Wid., (mit ã ) Matkutn, Plur. stādalgi Ober - Kurl., stādaigas Ober - Kurl., Infl., der Zaun
V., Staketenzaun V., Sprickenzaun (vgt. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 177); aiz zemes vaļniem un kuoka stādagiem Seifert Chrest. III, 2, 6. mūrus un vaļņus, mietu žuogus, stādagus Lautb. Marģeris 41. - Wie stāvdaigs zeigt, kann stādaigs an daigs angelehnt oder gar aus stāvdaigs entstanden sein. Sonst zu stāds, stadiņi.

Avots: ME III, 1049

straujûdens, -s, rasch fliessendes Wasser (Gewässer): Gauja, valdi savu straujūdeni! BW. 30687, 4.

Avots: ME IV, 1082

strinkšêt C., Ermes, Zögenhof, strinkšêt Golg., strinkšêt U., strinkšķêt Siuxt, Behnen, strinkšķêt Selsau, Saikava, strinkšķêt U., strinkstêt, -u, - ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Ton einer straff angezogenen Schnur od. Saite U., das Klingen der Violinsaiten beim Stimmen U., das Stimmen selbst U.; klirren; das pizzicato auf der Violine machen U.: stīgas strtnkš Celm. ze̦lta stīga kuoklē strinkst Juris Brasa 402. strinkš makšķere kâ stīga 108. aukliņa gandrīz strinkšēja viļņiem piesituoties, tik stipri viņa bij sastiepta Valdis Stabur. b. 62. strinkš zāģi JR. IV, 84. izkapts strinkšēšana Zalktis II, 135.

Avots: ME IV, 1090

stumbe̦ns, stùmbē̦ns ² Kl.,

1) stum̃be̦ns Bauske, stumbe̦ns BW. 25429, 1, Lennew., stumbans Memelshof, Lennewatden, U., BW. 25429, 1 var. (aus Römershof), stum̃bẽ̦ns Jürg., Schujen, Arrasch, Drosth., stumbē̦ns Kokn. n. U., Bers., stùmbāns ² Lös., Bers., stumbiņš, stumbiens BW. 5306, ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat:
pie vītuola stumbe̦na MWM. X, 120. sausa bē̦rza stumbiņā BW. 21147, 1. Marčs nepieķeras vis galve̦najam stumbe̦nam, bet zaram Valdis Stabur. b. 202. dedzināja... pussapuvušuos stumbe̦nus R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 80. miza stumbe̦niem sacietēja Dz. V.;

2) stumbans Seew. n. U., ein halberwachsener Junge; ein kleiner Mann.
stumb- aus stamb- resp. stemb- (in stambans, ste̦mbis u. a.). stub- (in stubs, stuburs u. a.)? Oder (vgl. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 16) ist um hier aus ide. om reduziert?

Avots: ME III, 1104, 1105

svèle ² Kreuzb., die Glut Bers.: svēle un svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286. Valdis pilns straujas, kaislīgas svēles Apsk. v. J. 1903, S. 432. saules, krāsns svēle Bers. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1153

I sviêst (Ii. sviesti "werfen, schleudern" LChr. 379, _{27 37} 400, ₂ Geitler Lit. Stud. 114, Lalis), sviêžu (3. praes. pasvied Pas. IV, 402, aus Welonen), sviêdu, werfen, schmeissen: Sprw. nesvied ve̦lnam ar akmeni, ka dievam netrāpi! Br. sak. V. 1372. - sviest pār kanceli A. v. J. 1901, S. 868, (ein Brautpaar in der Kirche) aufbieten (eig.: über die Kanzel werfen). Refl. -tiês,

1) sich werfen
U.: ripas kaujuot tâ sviedies (hat sich selbst mit der Scheibe getroffen), ka gan˙drīz izsit aci Janš. Bandavā II, 247;

2) ergehen; glücken:
kâ (labi) sviežas? wie geht es? U. tev vare̦n labi sviedās Valdis. puisim dzīvē ne˙maz labi nesviedies, tâ tik nuokūlies vien pa pasauli LP. IV, 108. redzēs, kâ katram laime sviedīsies Kaudz. M. 127. veikals ne visai tiem sviežas JR. IV, 99. ja tâ˙pat sviedīšuoties ar sìena... ievākšanu... Alm. Meitene nuo sv. 4;

3) fallen:
drīz var sviêsties ² Janš. Apskats 1903, S. 176. - Subst. sviêšana, das Werfen; sviêšanâs, das gegenseitige Werfen; sviêdums, das einmalige, vollbrachte Werfen, der Wurf; sviêdẽjs, wer wirft: ve̦lē̦nus apsviež ve̦lē̦nu sviedējs RKr. XVII, 38. Zur Wurzel su̯ei- "schwingen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 518 ff.)?

Avots: ME III, 1165, 1166

taustiņš* Kronv., Konv. ² 502, Valdis Stabur. b. 280, = tauste 2: dauzīdams uz ve̦cā instrūmenta taustiņiem A. XI, 430. pa glunzajiem taustiņiem Kaln. Uozuolk. m. 27.

Avots: ME IV, 140

tēmēt, -ẽju,

1) = tāmêt 1, wahrnehmen, deuten, absehen, erwägen Celm., Erlaa, Lubn., Sessw., Wessen: visi veŗas, visi tēmē, voi es ciki gudra e̦su BW. 22678. es tēmēju, tēmēju un nevarēju pazīt Lubn. pē̦rk... avīzes un nuo tām tad tēmē, kuo prūši gribuot darīt A. Brigader Daugava I, 1322. Pēterītis sāk ausīties un tèmēt ² Vīt. 51; seine Aufmerksamkeit worauf wenden Meiran (mit è ² ): suns tēmēja uz krūmu pusi Warkl.; Acht geben: gan tēmēja vārītājs, lai ni˙kas ni˙kā neieme̦t Pas. V1, 134;

2) = tāmêt 2, zielen Golg., Grawendahl, Kalz., Laud., Lennew., Lubn., N.-Peb., N.-Wohlfahrt, (mit ẽ ) MSil., Notk., (mit è ² ) Aiviekste, Bers., Bērzpils, ("mit ê ") Fest., Meselau, N.-Schwanb., Sessw.: ne katrs šāvējs pruot labi tēmēt Grawendahl. pieliek tuo (= šauteni) pie vaiga un tēmē Valdis Stabur. b. 263. ierauga zaki skrienam, sāks jau tēmēt Pas. II, 381 (aus Dahlen), ilgi tēmejis gailim LP. V, 3. taisni tē̦mē̦dams uz caurumu Vīt. 36. turks jau tēmē krūtīs MWM. IX, 448. tēmēja..., kamē̦r nuotemēja A. Brigader Daugava I, 1227. vīrs tēmēja pāri par... ezera gapumu LP. VI, 636. turējis ruoku apaļu tēmējamuo skrituli LP. VII, 963. šāds izteikums bija labi tē̦mē̦ts un zīmīgs A. v. J. 1896, S. 28. labs tē̦mē̦tājs Kaudz. Refl. -tiês Bers., Lubn., zielen. Gleich li. tèmèti(s) Lit. Mitt. I, 301 oder tė˜myti(s) "(sich) genau merken" wahrscheinlich auf r. тямить "wissen" (zur Bed. vgl. klr. тямити "merken") beruhend; vgl. auch tāmêt I. Li. tė˜rnytis hat Fick Wrtb. I4, 442 zu gr. τημελής "sorgend" gestellt, aber dies dürfte aus *τλημελής dissimiliert sein (zur Form vgl. einerseits ἀμελής "sorglos", anderseits - τληπαϑής "unglücklich").

Avots: ME IV, 171

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

trimšķis "?" kas tas? vai kuokles skaņas? ak! lūk ve̦cais trimšķis klāt Valdis.

Avots: ME IV, 237

tùmšẽ̦naîns, mit dunkien Schatten versehen: šie kuplie, tumšē̦nainie krūmi Valdis Stabur. b. 154.

Avots: ME IV, 263

uŗavas, = urjavas: uŗavas kliegdarns Valdis Stabur. b. 124. bars saņēma viņu kliedzieniem, uŗavām un smiekliem Veselis Daugava 1, 430.

Avots: ME IV, 309

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. ² 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314

uzgribêt, verlangen, begehren (perfektiv) Spr.: tu jau pats tuo uzgribēji Ar. gribul[i]s mani(s) uzgribēja BW. 15127, 5 var. māte uzgribēja, lai meita appre̦c nemīlamuo Jāni. gribēja gan šâ, gan tâ, bet beigās uzgribēja, ka tam tâ un ne citādi jābūt Fest. iet pirmais uzgribējis Marčs Valdis Stabur. b. 388. māte nuorāj bē̦rnu par tādu uzgribēšanu Blaum. Pie skala ug. 229. Refl. -tiês, ein Verlangen fassen, begehren (perfektiv; gew. unpersönl. gebraucht): man uzgribējās ēst.

Avots: ME IV, 333, 334

uzšļakstêt, (auf etw.) aufspritzen (intr.): ūdens uzšļakst gaisā Biaum. Pie skala ug. 243 (ähnlich: A. Upītis J. l. 35). man uzšļakstēja ūdens. daža... pilīte uzšļakstēja it kâ plaukstām situot... līdz... Liepavuotam Valdis Stabur. b. 15. viņš svieda kaļķus tâ, ka lai tam uzšļakstē̦tu Baltpurviņš I, 47; schallend emporspritzen (intr.).

Avots: ME IV, 389

vadi,

1) das Geleit
Zaravič: vaduos iet, a) das Geleit geben, begleiten Bers., Erlaa, Fest., Golg., Nötk., Peb., Sessw.: Marčs arī atnācis vaduos Valdis Stabur. b. 345. iet viesu vaduos Fehteln, Tirsen. pārnāca māte nuo viešņas vadiem Austriņš Nopūtas vējā 7; b) "den Hirten beim Nachhausetreiben des Viehs behilflich sein" Gr.Essern. vaduos braukt Festen, bis dahin, wo der Weg besser wird, das (auf gutem Weg) in einer Fuhre zu Führende in 2 Fuhren (verladen und) führen;

2) ein Zugang (?)
U.;

3) die (elektrische) Leitung.

Avots: ME IV, 429

vîcinât C., Golg., PS., Saikava, Selsau, Prl., Sessw., (mit î ² ) Ramkau, (mit ì ² ) Kl., (mit ĩ ) AP., Bauske, Tr.,

1) schwenken
U., Kronw.: karuogu vīcināt U. vīcinā ce̦puri Valdis Stabur. b. 351. nuoņēmies ce̦purīti nuost migliņu vīcināju (Var.: vēdināju, vēcināju, vēdzināju) BW. 529, 1 var. vīcināt vīcināja bāliņš . . . zuobeniņu 13693, 6. dieva dē̦ls ze̦lta kruoni ruokā vien vīcināja (Var.: vẽcināja, vēdināja) 33968, 2 var. vējiņš bē̦rzu vīcināja (Var.: kustināja) 9317 var. es tavus ... matus ap ruociņu vīcināšu (Var.: vicināšu, vēcināšu) 21719. skalu vīcināja augsti pār galvām Pūrs I, 105. viņš vīcināja cirvi augsti gaisā MWM. VI, 421. vīcināja ieročiem RA. es varēju pieci puiši saujiņā vīcināt BW. 13180. var viegli vien vīcināt divpadsmit birkavi Pas. II, 124;

2) tummeln
U.: zirgu vīcināt U.;

3) einrichten, veranstalten
St. Refl. -tiês, sich schwenken, Biegungen machen U. zu vīkt "biegen", s. Persson Beitr. 85, 343 und 519.

Avots: ME IV, 634

*vijuotne od. *vijuotnis "?": nuo viena ce̦ra uz uotru stiepjas ziedu pilnās vijuotņu (Schlingpflanzen?) stīgas Valdis Stabur. b. 81.

Avots: ME IV, 584

II zeseris, ein ausgelassener (kleiner) Junge Doblen, Lubn., Tilža; ein herzhafter, beweglicher, ausgelassener Junge Ruba, Rutzau; ein kleines, gut entwickeltes Kind Selb.; ein kleinerJunge Bauske; ein kleiner, schwächlicher Knabe Matkuln; "mazs, kasīgs (lielīgs Lis.) vīrelis" Vīt.; "Mērnieku laiku Švaukstam līdzīgs cilvē̦ks" N.-Peb., Schibbenhof; ein Schimpfname Kreuzb.; "smurgulis" Kurmene: šis kâ zeseris me̦tas starpā ar savu spraunuo izteiku un uzstāšanuos Vīt. šis, zeseris, ķersies man krūtīs! Valdis Stabur. b. 144. - sūdu zeseris Alschw., Frauenb., ein Schimpfwort; - "ein kluger, gehorsamer Hund" Kalnemois, Stom. Vgl. seseris.

Avots: ME IV, 714

zibeņuôt,

1) blitzen
Orellen n. FBR. XI, 44, Bauske: pē̦rkuonis zibeņuojis LP. VII, 1234; sich funkelnd schnell bewegen: saules stari sāka lē̦kāt un zibeņuot Valdis Stabur. b. 392. elektriskas strāvas zibeņuo nuo pilsē̦tas uz pilsē̦tu MWM. X, 123;

2) sehr eilig sein (wie ein Blitz):
kuo nu zibeņuo? kad dari, tad dari palē̦nām! Burtn.

Avots: ME IV, 716