Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kss' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kss' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (13)

īkss

îkss: auch Elger Dict. 168 ("īksis"), Serbigal n. FBR. IV, 54, Zvirgzdine n. FBR. X, 27. Baltinow n. FBR. XI, 131, Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 69, Oknfst n. FBR. XV. 171, Kaltenbr., Linden in Kurl., Schujen, Weissensee, (> ikss) Liepna, Ramkau, (mit î 2 ) Orellen n. FBR. XI, 4U, Sepkull n. FBR. XIV, 60, WaInsel n. FBR. XIV, 85, Lesten n. FBR. XV, 21, Salis n. FBR. XV, 60, Gr.- Roop n. FBR. XV, 144, AP., Lenzenhof, Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 500


īkss

[îkss PS. u. a., = îss.]

Avots: ME I, 835


ilkss

I ilkss,

1): kuilim il˜ksis iznākušas pa lūpām pāri Siuxt.

Avots: EH I, 430


ilkss

I ilkss, -s, s. ilknis.

Avots: ME I, 706


ilkss

II ilkss: auch Siuxt; es bērīti ilksīs jūdzu BW. 11417,1. vāģiem ilkšu neredzēju 12855.

Avots: EH I, 430


ilkss

II il˜kss -s, PS., Wolm., Rujen, ilkse, ilksne Ans., Kand., Schlehk, Mag. VI, 2, 118, ilksnis [sing. od. plur?] L., ielukši Swirdsen BD. 169, ilkši Lassen,

1) die Femerstange am Wagen od. Schlitten:
medņi sākuši dziedāt, čirkstināt kâ ragavu ilksis A. XX, 145. es bērīti ilksīs jūdzu BW. 11417. ilkšņu zvans rūc Aps.;

2) die Stollen am Spinnrade, darin das Rad hängt
St., U., Nerft n. A. XI, 83. [Le. ilk- hier entweder aus * ielk- gekürzt oder im Ablaut zu ielukši, li. ìelek(š)tis "Femerstange". Zu li. ìena "Femerstange", le. ailis 1 - 3? - Vgl. auch ilknis.]

Avots: ME I, 706


maikss

màikss: auch (mit 2 ) Orellen n. FBR. XI, 40, Poikern n. FBR. XIV, 60, Salis n. FBR. XV, 60, Wainsel n. FBR. X1V, 85, Breslau, Lenzenhof, Lindenhof, Salisb.

Avots: EH I, 777


maikss

màikss Wolm., Ruj., für màiss.

Avots: ME II, 550



silkss

silkss, -s.

1): auch (mit ìl 2 ) Lasd. u. a. n. FBR. IX. 141, Kaltenbr., Nerft, Sonnaxt;

3): auch (neben sìlksis 2 ) Gr.-Buschh. (mit ìl 2 ).

Avots: EH II, 486


silkss

silkss, -s u. a.,

1) silkss, -s Meselau (mit ìl 2 ), Wessen, Selb., Laud., silkse, silˆksis 2 Dond., Dunika, Kalleten, Kurs., Lin., Wohlf., silksis Lasd., Saikava, silˆksnis Lis., sìlksnis Neuenb., silˆksnis 2 Ruj., Salis, Zögenhof, Karls., Deg., Kalleten, silksnis U., Bielenstein Holzb. 562; Etn. II, 123, Kegeln, Ronneb., silksne Spr., sìlksts 2 , -s Kl., U., Bielenstein Holzb. 562, Plur. silksis U., silkstis U., Bielenstein Holzb. 562, silksnes U., Bielenstein 1. c., die weiche Unterlage (der Halsring) des Kummets:
nuo saku silkses lrda laukā salmi Jauns. III, 279. tu nemāki silksi (Var.: silkšus, silksni, silkšņu) pīt (Var.: šūt) BW. 22621. nuomauci tam zirgam tuo silksni! LP. VI, 44. nu sauc (bei der Versteierung) aŗamu silˆksi 2 [nom. s. silksis] ar rīkiem un sānsaitēm Janš. Bandavā I, 12;

2) silksnis (Sing.), die Kummethölzer
Ekau;

3) sìlksis 2 Birži, sìlksts 2 , -s Mar. n. RKr. XVII, 132, Plur. silkši Oppek. n. U., = ilks(i)s, die Femerstange(n);

4) silksis, der Faulpelz
Lasd.;

5) silkšu (zu silkss

1) duoņi, die Seebinse (scirpus lacustris
L.) RKr. II, 78. In der Bed. 1 (worauf Bed. 2 beruht) etwa zu li. šilkė "eine auf Wiesen wachsende spargelariige Pflanze"? In der Bed. 3, wenn diese nicht etwa aus dem Reimwort ilkss übernommen ist, etwa zu gr. έ'λχω "ziehe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 507)? Zur Bed. 4 vgl. arm. hełg "langsam, träge" (bei Walde 1. c.).

Avots: ME III, 839


tūkss

tûkss (?) Warkl., = tûkšis.

Avots: EH II, 707


vikss

vikss, s. vikse I.

Avots: ME IV, 584

Šķirkļa skaidrojumā (77)

anckapele

añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl.antskābele.

Avots: EH I, 70


apklust

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95


atšķindēt

atšķiñdêt, erklingen, erschallen: atšķindēs ilkss pulkstentiņš R. Sk. II, 32.

Avots: ME I, 201


atskola

atskuõla, Repetitionsschule Livl. Nach Absolvierung des Kursus der Volksschule, mussten in Livland die Schüler u. Schülerinnen vor der Konfirmation in die Schule gehen, um biblische Geschichte und Katechismus zu wiederholen: jāiet atskuolā.

Avots: ME I, 193


augs

* augs (vgl. li. áugas "älter"; zu aûgt), wie augošs zur Bezeichnung einer unterbrochenen Zeitdauer gebraucht, - ganz: auga nedēļa, - un te nu dzīvuo, eine ganze Woche ist bereits vergangen, und du lebst hier A. XII, 654. visu cauru, augu nakti, die ganze Nacht. sešas augas nedēļas, sechs volle Wochen Ar. tas dzivuo augu dienu LP. IV, 79; ve̦se̦lu, augu nakti A. XII, 733; visu augu mūžu JK. V, 5. kā bitīte nuolīguoja šādu augu vasariņu BW. 343. šuo auguo (Var.: gaŗuo) vasariņu 33118, 1. Instr. Pl.: juo augām dienām tas bez darba A. XIII, 209; XVI, 947; Apsk. I, 213; augām naktīm A. XX, 251. Aus der Volkssprache mir nur der Akk. bekannt.

Avots: ME I, 217


bīre

bīre, der Hut Plūdons [?]. [Wenn der Volkssprache entnommen, vielleicht eine Umbildung von mnd. bireit "Barret".]

Avots: ME I, 304


blaukšēt

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310


ceturtziemnieks

ce̦turtziemnieks, ein Volksschüler, der den vierten Winter die Schule besucht.

Avots: ME I, 376


ciens

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395


divi

divi [aus * duvi], dui, zwei: divi zirgi, divi aitas. Oft in dieser erstarrten Form indekl. gebraucht: Gen. divi zirgu, Dat. divi zirgiem, Akk. divi zirgus od. zirgi; zu dem alten, nicht verstandenen Dual ein Fem. divas, dial. divjas gebildet: divas (divjas) sievas st. divi sievi. Gen. divu, divju, divēju, diveiš. Der Akk. Dual. masc. g. ist noch häufig in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache, anzutreffen, häufiger aber noch der Akk. Dual. f. gen.: divi darbi nedarīšu. tur sabiju divi dieni un divi nakti. Der Lok. divuos, divatā, zu zweien: viņi palika divuos, sie blieben zwei allein, zu zweien. viens, divi, im Nu, im Augenblicke, sogleich: zaldāts paviesuojies sēd ve̦lnam mugurā un viens divi atpakaļ LP. VI, 361. nebijis viens, divi, - vilks gatavs RKr. VIII, 77. divi, trīs, einige, ein paar: minēšu divi trīs piemē̦rus. Oft mit abi verbunden: abi divi, alle beide: abi divi pārlaiž pie tē̦va LP. IV, 213. kur divi, tur trīs, von Eheleuten gesagt. [Zu li. (fem. dvì), apr. dwai, aksl. дъва (fem. дъвѣ), ai. d(u)vā (fem. d(u)vē), gr. δύο la. duō (fem. duae), ir. (fem. dì), got. twai u. a.; vgl. Le. Gr.§ 328.]

Avots: ME I, 472


gaužs

gàužs, [gaũžs Dunika],

1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;

2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];

3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,

a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;

b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.

Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40

Avots: ME I, 614


grievalgs

grievalgs, grievalga St., grievalks Kokn., grievalka Sissegal, grievalts, grievalta Sooaxt, in Lettg. grievanka, ein Strick oder aus jungen Bäumen, namenllich von Birken gedrehtes Band zur Befestigung der Femerstange an die erste Stütze auf den Schlittensohlen (mietne): ilksis piestiprina, iegriež pie pirmās mietnes ap apaļā luokā savītu striķi, kuŗu sauc par grievaltu A. XI, 171. atradis jaunu grievaltu (linu cilpu, ar kurgu ragavām ilksis iesien) LP. VI, 90, aus Selb. grievalts ir striķis, egles zars vai bē̦rza klūga, ar kuo ilkss piestiprināta pie ragavām Nerft. pūķis esuot redzams dažreiz kâ grievalgs LP. VI, 104. lietuo kaņepāju un egļu klūgu grievalkus Kokn. n. A. XIII, 329, [Bielenstein Holzb. 549. - Hierher auch grīvalka dass; vgl. li. grìvelka "поперечный чурбан у сохи", gryvenkà " eine Klaube am Wagen; ein von Stroh gewundener Ring"].

Avots: ME I, 660


i

III i, für ir mit abgeworfenem r, lokal in der Volkssprache, aber auch in der nachlässigen Schriftsprache,

a) ir, ist: tāds viņš i! K.;

b) ir, auch, sogar, i - i = ir - ir, sowohl, als auch: dze̦rdami, ļautiņi, i man duodiet! BW. 769. bet labs i tas Vēr. I, 1030. tik i nu bij, da haben wir's.
es šķietuos jaunietei i actiņu neredzẽt BW. 18672, 4. šī muocījuse zaldātu i dienām i naktīm LP. VII, 658. pazudis i gailis i viss VII, 1052.

Kļūdu labojums:
actiņu... 18672, 4 = actiņas... 18572, 4

Avots: ME I, 701


ielukši

ielukši, Femerstangen; s. il˜kss II.

Avots: ME II, 40


ieslīdināt

[ìeslīdinât, hineingleiten machen, hineinstecken: Fokss caurulīti kabatā (das Röhrchen) ieslīdināja kabatā Latvis.]

Avots: ME II, 67


ikseņi

ikseņi, eine kurze, anliegende Weiberjacke AP. Vielleicht entlehnt aus einer Mundart mit îk > ik vor Konsonanten und in diesem Fall vielleicht zu îkss "kurz".

Avots: EH I, 429


īksiņš

îksiņš 2 Wainsel n. FBR. XIV, 85, Salis n. FBR. XV, 60, 67, Orellen, Demin. zu îkss, kurz.

Avots: EH I, 500


ilknis

il˜knis: auch Salis, Seyershof; kuiļa ilkni Pas. VIII, 455. uzliec uz ilkņa! iss auf! Saikava. Aus *ilgtnis und nebst ìlkss I und II, ilktis und ilts zu ilgs "lang"?

Avots: EH I, 430


ilknis

il˜knis C., il˜kts, -s, L., A. XIV,I, 409. il˜kss, -s, [PS., Trik.], Frauenb., dial. ilkse LP. VII, 141, ilkši (Plur.) Vēr. I, 224, ilksne Kand. (durch Kontamination mit dem ähnlich lautenden ilkss, die Femerstange),

1) der Hauzahn des Ebers, der Fangezahn:
kuiļa ilkses LP. VII, 141;

2) ilkses, Backen- od. Schechtzähne junger Pferde
L., St., U.,

3) der Zahn eines Elephanten
Vēr. I, 224;

4) auch von grossen Zähnen der Menschen: baltie ilkņi vien caur ūsām pazibēja MWM. VI, 409. Nebst ilts zu li. ìltis, -ies "Hauzahn";
[le. ilknis vielleichi = li. iltinis "клыковый", woraus nach Schwund des i zwischen t und n le. ilknis entstehen konnte, und aus ilknis könnte das k von ilkts (für ilts = li. ìltis) bezogen sein; da ilkšu gen. pl. zu ilkts "Hauzahn" und ilkss "Femerstange" ist und an letzteres auch ilkši (wo š aus tj entstanden sein kann) erinnerte, konnte ilkss- (für ilkt-) in der Bed. von "Hauzahn" aufkommen. Anders darüber Būga KSn. I, 168. der li. ìltis aus * ìlktis herleitet und mit le. ilkss "Femerstange" verbindet].

Avots: ME I, 706



ilkse

II ilkse (unter

il˜kss II),

1): auch (mit il˜ ) AP. (hier neben il˜kss); viena i. kamanām BW. 17170.

Avots: EH I, 430


ilksis

ilksis (s. unter il˜kss II),

1): nom. s. ìlksis 2 Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 430


ilksne

II ilksne (unter il˜kss II),

1): auch (mit il˜ ) Popen, Pussen.

Avots: EH I, 430


ilksnis

I ilksnis (unter il˜kss II),

1): Jānītis nuosèja ilksnis uz augšu Pas. IX, 87.

Avots: EH I, 430


ilkste

il˜kste Gramsden (jetzt veraltet), Demin. ilkstiņa Sehwanb., = il˜kss">kss II 1.

Avots: EH I, 430


in

in [Hasau, Lubahn, Marienhausen], durch Kontamination aus der le. i(r) und den entlehnten un, in alten Schriften oft gebraucht, bei Fürecker stets in, während bei Mancelius unde. in ist wohl nie überall in Lettland gebraucht worden; vgl. die Bemerkung des Mancelius: "und Schrunden in", Jetzt in der Schriftsprache veraltet, nur in der Volkssprache vereinzelt noch im Munde alter Menschen erhanten, so in der Verbindung: diesingan, genug BW. 15354 Sessw., Lasd., Kreuzb.), 3352, 2; Ekengraf n. LP. V, 255. Es bedeutet sonst

1) und:
tu miglu duod in saulīti Baumbach;

2) auch:
kad es gribu, es in varu BW. 13929 (Grünh.);

3) in - in, sowohl - als auch:
tu nāci vienmē̦r in saukta, in nesaukta Stari II, 282. [Auch im Li. gibt es ein in "und", z. B. bei Willent Ev. 173.]

Avots: ME I, 707


īss

îss (ì,sas, apr. acc. s. īnsan], dial. îkss,

1) kurz,

a) räumlich:
puisīšam īsi mati, trīsdeviņi paduomiņi BW. 12248. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot, von einem, der leicht verspricht, sein Versprechen aber nicht erfüllt. mārša man juostu deva, īkstu, īkstu, platu, platu BW. 25386. īsā zupā gaļu vārīt. gaŗi mati, īss paduoms, langes Haar, aber kurzer Verstand. Sprw.: juo īss ir, juo īsāks paliek. te nu bij: tik īss, tik gar,š;

b) zeitlich:
īsa būs šī dieniņa, ši vasara; īss laiks, die Kurzweil: kādu ņēmu, tādu dziedu, īsu laiku kavē̦dama od. īsa laika gribē̦dama. dē̦ls izmauc stabuli, lai īsāks laiks LP. IV, 42. Adv. īsi, kurz: īsi pēc bērēm atraitnim bijis jāiet gar kapiem LP. IV, 235. ķēniņš nuosaka īsi un strupi, kurz und bündig LP. IV, 64;

2) nahe:
viņi īsi rādi Remten. uz īsākā meža braukt Samiten, gew. dafür tuvs.

Avots: ME I, 837


izkūkot

izkùkuôt,

1): dem Kuckucksschrei ähnliche Laute erzeugen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izkūkuojuot kâ dze̦guze A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132. Refl. -tiês,

2) längere Zeit quienen, vergebens (sitzend) warten
Jürg.: es izkūkuojuos tur divas stundas, bet ne˙viena nesagaidīju.

Avots: EH I, 459


izsa

izsa ,- = iz - und das infigierte Reflexivformen - sa -, im VL. noch vom Verb getrennt gebraucht: izsa gauži raudājuos BW. 205. Im Hochlett., zum Teil auch noch im mittleren und tahmischen Dialekt ist das infigierte Reflexivpronomen in der Volkssprache gang und gäbe; so z. B. izsabît, für izbîtiês, erschrecken BW. 13545.

Kļūdu labojums:
13545 = 13515

Avots: ME I, 794


ka

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129


kama

I kama, kams, gew. Pl. kami [Ruj.], eine Volksspeise: kamus Maz - Salacā pagatavuo tâ: sabeŗ auzas, miežus, drusku rudzu, zirņu un pupu ve̦rduošā ūdenī, mazu laiciņu pasautē, tad izbeŗ izlaidus uz palagiem un izliek saulītē, lai apžūst. tad iebeŗ karsti nuokurinātā krāsnī, kur tuos maisa, kamē̦r tie vairs neapde̦g, aiztaisa tad krāsni paliek auksta; pēc izgrābj, iztīra, samaļ miltuos, kuŗus vēl izsijā. miltus iemaisa skābā pienā un tūliņ ē̦d bez raudzēšanas Etn. I, 20. Dies so bereitete Mehl heisst in Rujen kammilti und die Speise kamputra; kama milti, Hafermehl Manz. Wohl aus estn. kama "Hafermehl, Mehl von geröstetem Getreide".

Avots: ME II, 148


kame

[kame U., = kami, kams, eine aus zusammengestossenen Erbsen, Bohnen (auch Kartoffeln) und Hanf bestehende Volksspeise.]

Avots: ME II, 149


kopa

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344


kopēšana

kuõpêšana, gemeinsamer Tisch, gemeinsames Essen (in vielen Volksschulen und Armenhäusern).

Avots: ME II, 345


krēsls

krê̦sls (li. krė´slas), Demin. verächtl. krēslelis,

1) der Stuhl:
laimes krēsls, der Glücksstuhl, das Glück: kādā laimas krē̦slā tad pilsētnieki iesēdušies, kad tik jautri? LP. VI, 724. guoda, guodības, valsts krē̦sls, der Thron; grēku sūdzamais krēsls, der Beichtstuhl; jumta kr., der Dachstuhl Krons-Würzau. Sprw.: visi nevar vienā krēslā sēdēt, alle können nicht gleiches Schicksal haben. nuosēsties ze̦majā krē̦slā, sich auf die Diele setzen (statt auf den Stuhl) Etn. IV, 76;

2) der Teil des Spinnrockens, in dem die Beine ruhen
Rutzau;

[3) ein hölzerner Rost
Bielenstein Holzb. 677. - Nebst kreslis zu apr. creslan, li. krãsė, slav. kŗslo "Stuhl"; vgl. Berneker Wrtb. I, 615 und 624, Reichelt KZ. XLVI, 330, Būga KSn. I, 136 ff.].

Avots: ME II, 276


ku

I ku, st. kur, seht oft in der Volkssprache, wo, wohin: ku, gailīti, tu tecēji? BW. 6748.

Avots: ME II, 297


kudi

ku˙dĩ (aus r. куды), wohin: ku˙dī iesi? Kand. In der Volkssprache oft zur Hervorhebung eines Begriffes: viņš ku˙dī labāks par tevi. mans dē̦ls ku˙dī - šitāds manā lielumā A. XV, 2, 340. zīmēju, zīmēju, bet ku˙dī dieviņ! kâ gribu kanceles vietu apmēŗuot, ve̦lns neļauj LP. VI, 425. (Vgl. das ebenfalls entlehnte li. kudiž "гораздо, далеко".]

Avots: ME II, 299


kulba

kul˜ba,

1) die Kolbe, der Kolben
(nebst li. kùlbė dass. hieraus entlehnt), der untere, dicke Teil des Schafts an Schiessgewehren Drsth. n. Etn. IV, 98;

2) der auf das Ende der Holzachse angebrachte, gewundene untere Teil der Femerstange,
kuokasu vāģu ilkss saliektais gals, uz asi uzmaucamais Etn. IV, 98;

[3) ein Gewolbe vorn im Ofen
Salis, Kreuzburg;]

4) ein verdeckter Wagen, ein Planwagen
[kul˜bs Salis, kùlba 2 Kreuzb.]: tie nese savu upuri, sešas kulbas un divipadesmit vēršus IV Mos. 7, 3;

5) ein Schlittenkorb
[s. Bielenstein Holzb. 559]; Packschlitten, Kibitke [Wessen);

6) ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen:
nāc nu, kulba, nāc nu; baļva BW. 1435;

7) kulbas vilcēji, der Ausschuss der Bauergemeinde
Salis n. U.

Avots: ME II, 304


kulcerēt

kulˆcerêt Druw., -ẽju, tr., bewegen: bē̦rns uz galda sē̦dē̦dams kulcerē kājas. Refl. -tiês, sich bewegen, hin- und herschlenkern: vāģiem ilkss izdilusi, kulcerējas.

Avots: ME II, 305


kur

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321


kurpnieks

kur̃pniẽks,

1) der Schuhmacher ;
kur̃pniẽce, die Frau eines Schuhumachers. Sprw.: kas duos kurpniekam labus zābakus? kurpniekuos iet, ein Spiel Etn. III, 186. kurpniekam acis izbadīt, ein Volksspiel. Zwei Männer stellen sich mit dem Rücken aneinander und stecken zwischen die Beine einen Besenstiel. Vor dem einen steht eine Flasche, der sogenannte kurpnieks, den der andere mit dem Besenstiel zu treffen versucht, während jener die Hiebe vorbeizuleiten hat Grünh., Frauenb. ;

2) kurpnieks, der Flussbarsch (perca fluviatilis):
kurpniekam muguras spuri kâ īle̦ni ; tāpēc tas nuosaukts par kurpnieku Ahs.

Avots: ME II, 325


kut

kut, in der Volksspr. für kur tad, wo denn: kut es viena nedzē̦ruse BW. 19938.

Avots: ME II, 330


labāk

labâk, labâki, Adv., Komparativ von labi, besser, lieber: labāki apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna pātagas. labāk ne..kâ, kad nav lāga. Statt labāk findet man in der Volkssprache labâks, aus * labākis: labāk (Var.: labāks) mani straume nesa, ne atraiša kumeliņš Paddern BW. 14303; Rokaischen BW. 4092; Schrunden BW. 4288.

Avots: ME II, 394


nedēļnieks

nedẽļniẽks,

1) der Arbeiter, der zur Frohnzeit auf dem gute die Woche hat;

2) ein Tagelöhner, der die ganze Woche bei jemand arbeitet;

3) der Volksschüler, welcher die ganze Woche dejouriert.

Avots: ME II, 711


nestunda

nestuñda, die Unglücksstunde, eine böse Stunde: nestundā es izgāju līgaviņas lūkuoties BW. 13877. ak tētiņ, tavu nestundu! MWM. VII, 478.

Avots: ME II, 734


nevieta

nevìeta,

1) die unrechte Stelle, der unrechte Platz, Ort:
nevieta vaļā bij tam Dünsb. tāda sievas bāršanās ir nevietā A. XI, 103. nevietā, nevietā savu māsiņu iedevām BW. 21688;

[2) eine Unglücksstelle
U.; eine Stelle, an der iemand umgekommen ist Tirsen n. K. Schilling (v. J. 1832); pašā nevietā U., an der schlimmsten Stelle.]

Avots: ME II, 740


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


nomods

nuõmuôds, das Wachsein, die Schlaflosigkeit: it visas ļaujas pretekļuos nuošķirties, kâ nuomuods un miegs RKr. VIII, 9. es nuomuodu par sapni daru, es sapni nuomuodu pārvērst varu, - tavs nuomuods skaists kâ sapnis būs Rainis. nuovārdzis ar nuomuodiem G. L. In der Volkssprache gew. nur im Lok.: nuomuodā būt, palikt, wach sein, nicht schlafen: sunītis palikšuot nuomuodā LP. IV, 87.

Avots: ME II, 824


pagastskola

pagastskuõla, die Gemeinde-, Volksschule.

Avots: ME III, 28



pamatšķira

pamatšķira,* die Grundschicht, Volksschicht: kam piede̦r nākuotne? jaunībai un pamatšķirai Rainis.

Avots: ME III, 67


pamelns

pame̦l˜ns, schwärzlich: drusku pame̦lnākss nu gan ir A. XX, 946.

Avots: ME III, 68


pelni

pè̦lni (li. pelenaĩ),

1) die Asche:
Sprw. izput kâ pe̦lni. pe̦lnuos sākrist Kundziņš Ve̦cais Stenders 62. tava pils paliks par pīšļiem un pe̦lniem LP. V, 212. salauzīšu tevi miltu pe̦lnuos Purap. pe̦lnu pe̦lnuos sādegt, ganz in Asche verwandelt werden. pe̦lnus sargāt, Bezeichnung eines Volksspieles, das auf verschiedene Weise (auch als Vexierspiel) in Gebrauch ist U. neredzēju, kādu pe̦lnu drānu (etwas Fahles, Schwächliches) man ieduod zîrgā vietā Janš. Dzimtene IV, 194. pe̦lnu dienā, s. pe̦lndienā; pe̦lnu rušķis, s. pe̦lnrušķis; pe̦lnu sē̦rgā, Mehltau Ar.;

2) eine Art kleiner, grauer Insekten
Serb. n. Etn. II, 35. Nebst apr. pelanne, slav. popelъ od. pepelъ "Asche" nach Trautmann Wrtb. 212 Persson BB. XIX, 258 f: u. a. zu slav. polěti "brennen (intr.)", r. поломя "Flamme"; aber die Asche brennt ja nicht. Nach Walde Vrgl. Wrtb. II, 60, Solmsen KZ. XXXVIII, 444 u. a. dagegen zu gr. πάλη, la. pulvis "Staub", pollen "Staubmehl" usw. Wenn diese Zusammenstellung richtig wäre, müsste man wohl annehmen, dass die baltisch-slavische Bed. "Asche" durch den Einfluss von Formen wie le. pe̦lê̦ks (s. nnter pele) bedingt ist. Aber le. pè̦lni usw. könnte ja auch direkt zur Wurzel von pele gehören, vgl. z. B. ahd. falawisca "Asche": falo "fahl".

Avots: ME III, 197


piesiet

pìesìet,

1) anbinden:
piesiet guovi pie ilkss Kaudz.M. iejājam sētiņā, piesienam kumeliņus BW. 13646, 18. viņi grib raut visu, kas vēl nav pie siets A. v. J. 1899, S. 365. tur nu būtu bijuši pūculē̦ni ligzdā, bet ve̦cā pūce tup klāt kâ piesieta LP. V, 164. darbu jau Juris ar tâ varē̦tu iegruozīt..., piesieti jau nav A. XX, 231;

2) durch Zauberkraft zum Stehen bringen:
pūķi gaisā piesien (aptur) LP. VII, 719. daudz piedzīvuojis burvis piesien raganu Etn. III, 23. apzagt tādu nespēj, tas pruot zagli piesiet LP. VI, 1, 84;

3) piesiet dūšu od. sirdi Etn. I, 68, Salis, sirsniņu LP. II, 27, hungrig etwas geniessen;
sūrums piesien dašu, erfrischt, stärkt Grünh. Refl. -tiês,

1) sich anschliessen, anschmiegen:
sievietes cieši piesienas un nemeklē mūžīgas mīlestības Vēr. I, 1414;

2) tad nu ir piesējies, er ist in die Patsche gekommen, hat sich kompromittiert
Mag. XIII, 2,51.

Avots: ME III, 289, 290


pluskains

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358


ragana

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464


sadzenāt

sadze̦nât, tr., freqn., (wiederholt nachjagend) fangen: skrej, lai puikas sadze̦nātu Makss un Morics 23. Refl. -tiês, einander festfangen, aufsuchen Spr.

Avots: ME III, 620


sapoķēt

sapoķêt Seyershof "cieši saspiest, sabāzt": spalvu maikss sapoķē̦ts jau diezgan cieši.

Avots: EH XVI, 438


silkse

silkse (unter silkss 1): auch (mit ìl 2 ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 486


silksis

silˆksis 2 (unter silkss 1),

1): auch Frauenb., Iw., Nigr., Rutzau; nuo ... duoņām nuopina ... silksi Janš. Mežv. ļ. II, 410;

3): auch Kaltenbr. (mit ìl 2 ), Līvāni; saliek ... kastes ratuos, sajem[j] silkšus Pas. XII, 135 (aus Domopol). sēd vīrs pie galda ... un ar silksi raksta X, 222 (ebenda); ‡

6) "tas vērpjamā ratiņa kuoks, kuŗā nuostiprināta ratiņā ripa" (mit ìl 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 486


silksnis

silksnis (unter silkss 1),

1): auch (mit ilˆ 2 ) Siuxt; jāuzliek zirgam s. ("luoks" [?]) Laidsen;

6) "?": slinks kâ s. Laidsen.

Avots: EH II, 486




silksts

sìlksts 2 , -s (unter silkss 1),

1): auch Auleja;

3): auch Mahlup.

Avots: EH II, 486


šķerbala

šķe̦rbala: = skaîda 1, šķembele 1 (mit e̦r̃ ) Königshof, Mitau, Nötk., ein grosser Splitter (mit e̦r̃ ) Pēternieki, Wrangelshof: ilkss, lùoks var salūzt vienās šķè̦rbalās Trik.; "kaut kas ne pilnīgi atplīsis" Smilt. "Smilten" ME. IV, 28 zu verbessern in "Smilten,".

Avots: EH II, 631


spējš

spèjš: auch Smilt., (spèjs 2 ) Oknist,

1): auch Jürg., (mit ) Dobl., Kolberg, Lems., Morizberg, Schwitten; uznāce spējas sāpes AP. vakars... tumsa s. un dziļš Anna Dzilna 159;

2): heftig
Jürg. Adv. spēji: s. (plötzlich) palika slims Ramkau. spèji 2 ("ātri") rāve ve̦zumu, tâ ka pārlūza ilkss KatrE. atāls s. (bald, schnell) dze̦nas ārā AP. "rīts ir labs...", labrītu atņe̦muot s. teic kāds... P.W. 1.

Avots: EH II, 549


spļaudakas

spļaũdakas Wolm., Ronneb., Smilt., spļaudakas L., Mag. IX, 2, 223, Pas. III, 228 (aus Warkh.), spļaũdalas PS., spļaudalas L., Manz. Lettus, U., spļaudaļas Glück, spļaudas LKVv., Wid., spļaudeklis U., splaũdekļi Sassm., Salis, spļaũde̦kli Wolm., spļāvekļi RA., der Speichel, das Ausgespieene: es neapslēpu savu vaigu nuo nievāšanas un spļaudaļām Glück Jesaias 50, 6. kamē̦r cilvē̦ks dzīvuo, izme̦t viņš... spļaudaļas Sirach 10, 9. cits acīs spļaudakas ieme̦t Diez. nuo ve̦lna kraukaļām ulz spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. - dzęguzes spļaudakas od. spļaudekļi, der Kuckucksspeichel, eine weisse, schleimige Masse auf einigen Pflanzen, besonders Weiden und Gräsern, den Aufenthaltsort eines Insekts bezeichnend Ar. laumas spļaudeklis, gasteromycetes. Nebst li. spjáudals (Bezzenberger Lit. Forsch. 174) zu spļaudît.

Avots: ME III, 1007



svaigs

svaigs, frisch Pas. IV, 543: svaigi augļi Konv. 2 231. vajaguot svaigas... gaļas Etn. III, 128. svaigs gaiss Kīmija 11. rīta svaigā e̦lpa Vēr. II, 565. es svaigi izturuos JlgRKr. V, 157. Subst. svaigums, die Frische: runāja nuo svaiguma un jaunības Balt. Vēstn. 1904, No 31, dārza svaigums Vēr. II, 546. pirmā svaigumā Apskats 1903, S. 225. Zu urslav. * svěžь "frisch", wenn dies le. Wort ererbt ist. Aber in alten Texten fehlt es, und auch in der lebendigen und unbeeinilussten Volkssprache ist es nirgends ermittelt, abwohl nach P. Schmidts Mitteilung J. Velme es von einer alten Frau gehört (und darauf in die Schriftsprache eingeführt) habe.

Avots: ME III, 1141


taisīt

tàisît: auch Serben, Smilt, (mit 2 ) AP., N.-Peb., Ramkau, (mit aĩ) Kegeln, Lemb., Lems., Lipsthusen, Orellen, Puhren, Schnehpeln, Seyershof, Talsen, Ziepelhof; t. ēšanu Orellen, pusdienu AP., de̦sas Salis, Sonnaxt, sieru Salis, putrāmus Sonnaxt, alu (Bier) AP., Puhren, īksumus adikļuos Seyershof, drēbes Kaltenbr., Sonnaxt, mālus Orellen. metienu piedarbā (kulšanai) Siuxt, bères AP., Kaltenbr., Sonnaxt, māju AP., Kaltenbr., Orellen, ustabu Ramkau, ē̦ku stabuos (= uz stabiem) Seyershof, ēveli Kaltenbr. gaidīja mājā ganāmpulku, bet siles vēl nebija taisītas Ciema spīg, 5. ve̦cā mēnesī jātaisa aude̦kls, lai labi varē̦tu aust Lttic. 1247. iešu kartupu (= kartupeļu) t. (pēc zemes izrušinājuma "kārtuot") Kaltenbr. tad bija kātiem rikši jātaisa (= ātri jāskrien) Seyershof. kad kaķi ne̦muot pie astes, tad aplam taisuot ebenda. tu taču par daudz taisi (= runājuot pārspīlē) ebenda. Refl. -tiês,

1): t. vaļā nuo saimnieka un pāriet uz pilsē̦tu Seyershof. lai ne˙viens pirktais netaisās līdz (möge nicht gleich sein wollen)
pašu austam aude̦klam AP. kad vārnas pie mājas taisās (nisten), tas ir uz sausu vasaru ebenda, Sonnaxt. taisījies (= izlicies) nedzirdīgs, sargādams savu ādu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 234; sich ankleiden (besonders zu Festlichkeiten) Orellen; sich anbauen ("būvēties") ebenda;

2): maikss taisāš tukšs Seyershof. ūsas taisās sirmas Kaltenbr.; "bereitet werden"
ebenda; ‡

3) für sich bereiten
Frauenb.: t. salātus. ‡ Subst. taisîšana, das Machen, Bereiten: "apriebu vienai sievai galvu un pataisīju diviem bē̦rniem ūdeni". "tā riebšana un ūdens t. ("?") tev laikam iene̦s labu naudu?" Blaum. Raksti VI 5 (1939), 158. Subst. taisĩjums: mīkstas vietas t. BW. 6272, 3. latviešu t. (= darinājums) Seyershof. Subst. taisîtājs: drēbju taisītāji Seyershof. ir jau tādi taisītāji, kas vieni paši ne̦m un uztaisa siena kaudzi ebenda. ratu t. Frauenb. vārtu t. (Var.: vērējiņš) BW. 2012, 4 var. suvēniņu t. (Erzeuger) 34814.

Avots: EH II, 664


tautskola

tàutskuõla,* die Volksschule A. XXI, 752, Stari II, 226 u. a.

Avots: ME IV, 141



tilkšēt

tilkšêt: pulkstenis til˜kšēja (pie ilkss) braucuot Seyershof.

Avots: EH II, 682


uzsliet

uzslìet, in die Höhe richten (perfektiv): asti (de̦gunu Purapuķe 303) gaisā uzslējis Apsk. v. J. 1903, S. 690. uzslietas ilkss galā A. XX, 45. uzslēja ērgli uz galda Krišs Laksts 36. Refl. -tiês, sich in die Höhe richten (perfektiv): uzslledamies nuo galda Mērn. I. 22. viņa piepeži uzslējās 359. uzslējās stāvus Blaum. Pie skala ug. 15.

Avots: ME IV, 380


vairīt

I vairît, -u, -ĩju,

1) hüten, wehren, abwehren
U., (mit ) AP., Bauske, C., (mit ài 2 ) Fest., Golg., Sessw., (mit ài ) Nötk., (mit 2 ) Bl., Siuxt, Stenden, Wandsen : acis vairīt nuo gaismas C. u. a. zirgs vaira kāju (nuo akmeņiem) Stenden. bēgu dienu, bēgu nakti augumiņu vairīdama (Var.: vairuodama, glabādama, sargādama) BW. 13353. augumiņu vairīdama nuo netikla tē̦va dē̦la 13372. augumiņu nuo kauniņa vairīdama 6540. māte, vairī (Var.: glabā) meitu! 13415 var. kur nu likšu, kur vairīšu... vaiņadziņu? 13330, 1 var. kara ļaužu diezgan būs, kuo vairīt dumpiniekus Boriss Godunovs 48. Paulīne vairīja ar ruoku Krišs Laksts 73. nāk nevairāmas atmiņas Rainis Tie, kas neaizmirst 85;

2) warnen
Dr. Refl. vaĩrîtiês Arrasch, C., Schujen, Widdrisch, (mit ) Jürg., (mit 2 ) Pankelhof, Salis, Siuxt, Stenden, Wandsen, (mit àî 2 ) Erlaa, Fest., Golg., KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, sich hüten, sich erwehren U., Memelshof, ausweichen: sunīt[i]s rēja, puisīt[i]s nāca, nezin[u], kura vairīties BW. 6385. kas nuo sīvas baidījās, lai nuo manis vairījas 9394. kuŗa nuost vairījās (Var.: kas nuo manim... bēga), tā būs mana līgaviņa 11341, 2. nuo bajāra vairījuos BW. piel. 2 5104. vairās kâ nuo ilkss gala Dobl. izgudrēm vairījās manis Odiseja IV, 64. sle̦pkava vairīdamies atteica Dīcm. pas. v. I, 57. Wenn von vairītiês "ausweichen" (wozu das aktive vairīt später hinzugebildet sein kann) auszugehen ist zu li. įvairùs "sich schlängelnd", air. fiar "schief", ae. wīr "gewundener Schmuck" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 226.)

Avots: ME IV, 442


vikse

I vikse Ahs., vikss Bewern, das Riedgras; viksa Usmaiten, eine dem Riedgras ähnliche Sumpfpflanze; vikse Modohn, eine Pflanze mit langen (Kalmusblättern ähnlichen) Blättern, die an feuchten Stellen wächst: vikse aug strautuos Ahs. n. RKr. XVII, 63. Zunächst jedenfalls zu li. viksvà (vikšvà) "Spitzgras" (le. vikse aus *viksve?) und vìkšris "Sandriedgras", die von Brückner Gesch. d. idg. Sprw. Il, 3, 82 direkt zu slav. višь "Sumpfgras" gestellt sind. Li.-le. viks- aber dürfte hier (nach Būga KSn. I, 301) aus visk- umgestellt sein und zu li. vizgà "minkšta, į saĩdrį panaši žolė" gehören; dies vis-k- (vis-g-) kann dann zu slav. višь, apr. wissene "Porsch", ahd. wisa "Wiese" u. a. gestellt werden.

Avots: ME IV, 584


ziegt

zìegt (li. žeñgti "schreiten"), refl. zìegtiês Asp. MWM. v. J. 1897, S. 730, -dzuôs, sich versündigen, sich vergehen (in der lebendigen Volkssprache nur in der Zstz. mit nùo- gebräuchlich): pret kārtu ziegušam MWM. VI, 325. - Subst. ziegums Asp. MWM. v. J. 1897, S. 334, = nùozìegums, das Verbrechen. Nebst li. žiñgsnis "Schritt", pražanga "Übertretung" zu av. zanga- "Fussknöchel", ai. jaŋghā "Unterschenkel", got. gaggs "Gang", mhd. gīht "Gang, Reise", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 588.

Avots: ME IV, 741