Paplašinātā meklēšana

pameņ̃ģêt, intr., ein wenig tändeln, charmieren, scherzen, spielen: gribu jauna knēvelīša, kas ar mani pameņģē BW. 10940. Refl. -tiês, mitełnander scherzen, tändeln, spielen, charmieren: jaunava uzaicinājuse puisi pameņģēties LP. VII, 1072.

Avots: ME III, 69

‡ àizmèldêt ² Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?

Avots: EH I, 38

II àizmèlst ² , -šu, -su Warkh., Warkl. "hin-, weggehen".

Avots: EH I, 38

asmèlis, f. -le, ein Mensch mit scharfer (ass) Zunge, ein sarkastischer Mensch.

Avots: ME I, 144

‡ bezmèlis Pas. I, 409, ein Zungenloser.

Avots: EH I, 214

bul˜durmèle, radebrechende Zunge Seibolt.

Avots: ME I, 348

‡ dùmè̦gs ² Warkl., = ‡ dùmè̦ks ² 2: d. apkāpe visu pļavu.

Avots: EH I, 347

‡ dùmè̦ks ² Warkl., =

1) = dūmaka 1

2) der Nebel (namentl. der abendliche Nebel über Wiesen):
vakarā apsita d. Warkl. n. FBR. XI, 121.

Avots: EH I, 347

gar̂dmèlîgs, lecker, wählerisch: ūdris pārtikas izvēlē ļuoti gardmēlîgs D.

Avots: ME I, 602

‡ gaŗmèles, Bastschuhe, bei deren Anfertigung man das Ende des Baststreifens an der Schuhspitze zungenartig frei hangen lässt Nerft.

Avots: EH I, 386

gaŗmèlība, die Spötterei.

Avots: ME I, 607

gaŗmèlîgs, spöttisch.

Avots: ME I, 607

gaŗmèlis,

2): auch Sessw.; tā māsiņa gaŗmēlīte, tā paņēma manu dziesmu BWp. 908, 7 var.

Avots: EH I, 386

gaŗmèlis,

1) der Langzungige;

2) der Spötter, Verleumder
RKr. II, 56: drĩz gaŗmēļi viņa līksmību izjauca.

Avots: ME I, 607

gùovmèle: "miltene, pabāršķis, ein essbarer Pilz" (mit uô ² ) Dond.; imbicatum I, 692 durch imbticatum zu ersetzen.

Avots: EH I, 424

gùovmèle, braune Hirschzunge (hydnum imbicatum) Konv ¹ , 672.

Avots: ME I, 692

ìemèlst: melšas ieme̦lsušas, ka ... Tdz. 42147. Refl. -tiês, ‡

3) unablässig nach etw. tragen, verlangen
Kaltenbr.: iemelsies, lai pārduod Kaltenbr. bē̦rns iemelsas, lai māte viņam izce̦p plāceņus Wessen; sich auf etw. Versteifen Nautrēni: iemelsies kai cūka rakumos Nautrēni. iemelsies ar mantu (auf seinen Reichtum pochend), neduod meitinei miera ebenda. viņš kâ iemelsies mūsu meitā, ar kūju tuo neaizdzīsi Saikava.

Avots: EH I, 529

ìemèlst, einem etw. einflüstern, aufschwatzen, weissmachen, vorspiegeln: pēc kāda laika tie iemelš kungam LP. IV, 221. kaķis iemelsa žurkai, ka viņas māte mirstuot nuost LP. VI, 287. viņš grib man iemelst visādus niekus Ahs. Refl. - tiês,

1) sich einbilden
Karls.;

[2) zu
melst anfangen Lautb.].

Avots: ME II, 44

izmèļuôtiês, sich ausschwatzen: kruogā labi izmēļuojāmies Kaudz. M. neņem par ļaunu, ka es tâ izmēļuojuos Dok. A.

Avots: ME I, 771

izmèlst, Refl. -tiês, ‡

2) eine Zeitlang Vorschläge machen:
vācīši izmelsās, ka "pārduod...! cik gribi, maksāsim tev" Pas. XII, 209; ‡

3) sich durchlügen:
jārauga i., ka biju dziļā miegā Janš. Līgava I, 94.

Avots: EH I, 466

izmèlst, ein Gerücht verbreiten, ausschwatzen: citas melšas izme̦lsušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. ļaužu izme̦lstām te̦nkām es nepiešķīru ne˙kādu vērību Asp. Refl. - tiês, sich ausschwatzen: viņš ienāca gan˙drīz bez maņas, izmelsās un ielikās gan+drīz gultā Saul.

Avots: ME I, 770

‡ izmèņģêt ² Oknist, Wessen, = izmiņgêt: izmeņ̃gē̦ts (nelabi izbraukts) ceļš Behnen.

Avots: EH I, 466

‡ izmèntêt ² Lös. "= izjàukt, izbradât, izvaguôt": zirgs (ar kājām un ratiem) izmentē ceļu Lös. i. abru, sīva bedri Druw.

Avots: EH I, 466

‡ II izsmèltêt ² Saikava, Perfektivform zu smèltêt ² III: ķieģeļi nav labi izsme̦ltē̦ti.

Avots: EH I, 481

‡ kamèrst ² Sonnaxt, = kamẽ̦r.

Avots: EH I, 582

kur̃lmè̦mums ,* das Taubstummsein.

Avots: ME II, 323

lišķmèlis, lišķmutis, f. - le, - te, der Schmeichler, die Schm - in: tu, NN, lišķmēlīte, kam paņēmi manu dziesmu? BW. 924. cik drīz tāds lišķmutis apmānīt pruot! Dünsb.

Avots: ME II, 475

lùokamèle: "2886" ME. II; 524 zu verbessern in "2686, 7"; "907" ebenda zu verbessern in "907, 3".

Avots: EH I, 766

lùokamèle, gew. Demin. lùokmèlĩte ("biegsame Zunge"), Beiname der Nachtigall: lakstīgala luokamēle BW. 2886. lakstīgala, luokmēlīte, gruoza savu valuodiņu 907.

Avots: ME II, 524

lùokmèlĩte, s. lùokamèle.

Avots: ME II, 525

mãkuôņmètelis ,* der Wolkenmantel (des Donnergottes): mākuoņmēteli tam me̦lnuo vējš... izplēta Asp.

Avots: ME II, 580

‡ mèdziņa ² ,

1) der Magen
Lubn.;

2) ein Vorhängeschloss
Lubn., Saikava. Wohl für mādziņa (Demin: zu mãga), vgl. dies; lautlich zu beurteilen wie z. B. etslēdziņa für atslēdziņa u. a. Le. Gr. 93.

Avots: EH I, 805

‡ mègļavât ² , -āju Auleja "vē̦ruot, lūkuot": zirgs vis mēgļavā, kur siltāks. tāt (= tagad) mēgļavā, uz kuŗas ruokas labāk (uzvilkt gre̦dze̦nu); tuoreiz - uz kuŗas tika. Zu mēdzinât 1?

Avots: EH I, 805

mèiksts ² , -s: gaŗas meiksts (Hopfenstange) galiņā BW. 19543. 4.

Avots: EH I, 796

[mèiksts ^2, -s Kreuzb., Warkl., meĩksta Arrasch, meĩkste Bauske, eine Stange: puikas atrada gaŗās meikstis ar krustiski iešķe̦ltiem galiem. tās krievs lietuoja tuo ābuolu nuoņemšanai, kuŗi auga galuotnēs Valdis Stabur. b. 194. apiņu meiksts Kreuzb. Demin. mèikstiņas ² Warkl. "kleine Ruten od. Zweige, die halbkreisförmig geboden die Umzäunung eines Blumenbeetes bilden". Zu maigste.]

Avots: ME II, 591, 592

mèimerêt: mit eî Sonnaxt.

Avots: EH I, 796

mèimerêt, mèimeŗuôt ² [Kl., Lis., Bers.], meîmuruôt [Jürg., mèimuruôt N. - Peb., meîmuruôt ² Treiden, meĩmuŗuôt Stuhrhof], intr., taumeln, wackeln, torkeln: juo tie rati šķībi te̦k, juo tas āzis meimerēja BW. 29036. kājas streipuļuodamas meimuruoja Dr. [mit Reduplikation zu merniski?]

Avots: ME II, 592

mèimeris, mèimuris, [mèimurs C., meîmuris Jürg., meîmuris ² Treiden],

1) [meimurs Lettg.], ein Taumelnder, Wackelnder, Wankender: meimeris, kas meimeruo, streipuļuo Lös. n. Etn. IV, 146; ein ungeschickter, plumper Mensch [meimurs N. - Peb.], besonders der in der Rede ungewandt ist Gr. - Sessau. [viņš iet meimuriem Peb. n. U., er geht wie ein Betrunkener]; iet meĩmuŗu meĩmuŗiem [MSil.], auch miemuru miemuriem, meimuru meimuram Apšciems, taumelnd gehen Etn. II, 18; [nuodzinu meimurus "nuosnauduos" Memelshof];

2) meimuri, meimuri Femerstricke L.

Avots: ME II, 592

mèimeriski, mèimuriski, taumlnd: meimeriski, meimuriski iet. kājas iet tīri krustiski, meimuriski Rīg. Av.

Avots: ME II, 592

mèimeŗuôt ² (unter mèimerêt): rati meimeruo (wackeln) Wallhof n. BielU.

Avots: EH I, 796

‡ mèimuļuôt ² Lubn., Sessw., = mèimerêt.

Avots: EH I, 796

[mèkšt ^2, -šu, -šu Warkh., = mêt.]

Avots: ME II, 613

mèļas ^2, böses Gerede, Gerücht: par viņu visādas mēļas dzird Mar. n. RKr. XV, 126. Zu mèļuôt.

Avots: ME II, 615

‡ mèlde ² Kaltenbr., die Melodie: jis vēl melžu nezinava.

Avots: EH I, 797

‡ *mèldêt ² , zu erschliessen aus ‡ àizmèldêt ² .

Avots: EH I, 798

[mèldziras ² Bers. "eine Art Binsen"; me̦l˜dziras Grünh. "eine auf feldern wachsende Pflanze mit kleinen, rötlichen Blüten und kleinen, dunklen Blättchen."]

Avots: ME II, 595

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte ² ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle ² ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

II mèlene: der Wegerich C.

Avots: EH I, 806

[II mèlene N. - Peb., Bers., mèline ² Warkh., Warkl., mēlenīte, eine Art Pflanzen mit zungenförmigen Blättern: tre̦kna auga mēlenīte taukajā dārziņā BW. 35513 var.]

Avots: ME II, 614

mèlîgs,

1) zungenfertig, sprachgewandt:
cik mēlīgs viņš! Sudr. E. lasīja ar dziesmu un mēlīgu izrunu palīdzību dāvanas A. XI, 625;

2) klatschhaft, spöttelnd, satyrisch
U., Etn. III, 169.

Avots: ME II, 615

mè̦lkulĩba, die Verlogenheit: lielās vienprātības vietā nu dzimst nuodevība, me̦lkulība Stari II, 982.

Avots: ME II, 595

mè̦lkulîgs, verlogen: me̦lkulīgs cilvē̦ks.

Avots: ME II, 595

mè̦lkulis,

1): auch (mit e̦lˆ ² ) Salis, Siuxt; ‡

2) der Schwätzer
BielU. (aus Büttn. 1126).

Avots: EH I, 798

mè̦lkulis, f. mè̦lkule, der Lügner, die -in: lakstīgala, me̦lkulīte, saka īsu vasariņu BW. 28159. Sprw.: me̦lkuļa alga pie ve̦lna valga. (Vgl. lielības kule, me̦lu tarba, me̦lukule.)

Avots: ME II, 595

mèlmeņi,

1): mèlmeņu ² sē̦rga Heidenfeld, Lubn., Schwanb., Sessw.; melmeņu kaite (handschr.) Drachenschuss, Nierenschmerzen, Hämorrhoiden;

4): Sing. melmens Lng.;

5): melˆmeņi visiem luopiem iet tâ kâ divas strēmeles aupuš mugurkaulam Ramkau. mèlmeņi ² kauc Heidenfeld, Lasd., Sessw.

Avots: EH I, 798

mèlmeņi [C., Arrasch], melˆmeņi [Lis.], Smilt., melˆmini Mar., [Schwanb.],

1) [melˆmenes ² Widdrisch], das Kreuz des Körpers
[melmeņi Korwenhof], N. - Schwanb.; die Kreuzschmerzen Lös. n. Etn. IV, 146; melmeņu sē̦rga, Kreuz-, Nieren-, Steinschmerzen St.;

2) [melmeņu gaļa Kreuzb.], das Filet
Str.; "me̦ldu jeb salde̦nā gaļa" Lös. n. Etn. IV, 146;

3) die Weichen,
Lendengegend Mitau: vē̦de̦ra jeb melmeņu apgabalā muguras kaulu BW. kārt saviem melmeņiem, um ihre Lenden Füreck.;

4) die Hüften
L.;

5) zwei Muskeln unten am Rückgrat nach den Nieren zu; wenn diese inflammiert werden, verursacht es grosse Pein und eine schwere Krankheit
St.;

6) die Gicht:
lāsti tur krimta kâ melmeņi milzuoņa kauluos Aus. I, 80;

7) melmeņi Mag. III, 1, 132, gew. melmeņu zâle, weisswurzlige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygontum)
RKr. II, 70. [Nebst li. [ melmens "die Lenden"], mélmenys "das an den Nieren liegende Fleisch", melmuõ "Ruckgratt" [von Bezzenberger und Fick BB. VI, 239 (auch Fick Wrtb. I ^4, 109 und Stokes Wrtb. 215) und Foy IF. VI, 335 u. a. zu gr. μέλος "Glied" und ai. marman- "Gelenk"gestellt. Aber semasiologisch ist die Verbindung mit gr. μέλος nicht gerade zwingend, und ai. marman- könnte wegen der Bed. "offene Stelle des Körpers, welche der tödlichen Verwundung besonders ausgesetzt ist; (übertragen) die schwache, leicht verwundbare Seite eines Menschen" zur Wurzel mer- "sterben" gehören (s. Boisacq Dict. 625). Da le. melmeņi auch "die Weichen" bedeutet und auch mit me̦ldu gaļa interpretiert wird, so dürfte dies li. - le. melm- aus meldm- entstanden sein und zu le. me̦ldi (s. dies) usw. gehören; formell lässt sich z. B. (li. rau[d]muõ "Muskelfleisch" vergleichen, hinsichtlich der Bed. z. B. la. rēnēs "Nieren, Lenden". Hierher gehört wohl auch li. melmuõ "Nierenstein, Steinkrankheit", das von Hirt PBrB. XVIII, 296, J. Schmidt Kritik 104, Fick Wrtb. III ^4, 314, Walde Wrtb. ² 492, Bezzenberger BB. XXVII, 171 u. a. zu got. malma "Sand" usw. gestelt ist (dagegen Uhlenbeck PBrB. XXX, 3000), denn die Bed. "Nierenstein" kann sekundär aus Verbindungen wie le. melmeņu sē̦rga "Steinschmerzen" (urspr.: Nierenschmerzen) entstanden sein; vgl. auch la. labōrāre ex rēnibus "Steinschmerzen haben"].

Avots: ME II, 596

[mè̦lnāji ² Warkl., Schwarzbeerenstauden.]

Avots: ME II, 596

‡ mèlnīdza ² Auleja, die Schwarzbeere.

Avots: EH I, 799

‡ mèlnîga ² Lubn., die Schwarzbeere.

Avots: EH I, 799

[mèlnine ² Warkl., Warkh., mel˜line Dunika, Rutzau, die Scwarzbeere.]

Avots: ME II, 597

‡ mèlniškājs ² Zvirgzdine, brünett: m. puisis.

Avots: EH I, 799

[mè̦lnuotnes ² Bers. "schwarzer Färbestoff."]

Avots: ME II, 599

I mèļuôt: auch (mit è ² ) Oknist (plaudern), Wessen (scherzen), Azand. 11, (mèļât ² ) Kaltenbr., Warkl. (scherzen, mit leichtem Humor plaudern, Witze machen).

Avots: EH I, 806

I mèļuôt [PS., N. - Peb., Drosth.], intr., viel sprechen, plaudern, schwatzen, klatschen [ Fest.], ironisieren, böse Gerüchte verbreiten: viņš smējās un mēļuoja A. XII, 802. ļaudis mēļuoja Seib. Refl. -tiês, faseln, die Rolle einer Klatschbase spielen: kam nu tâ mēļuojies? Asp. Subst. mèļuošana, das Schwatzen, Klatschen: tu esi pieņe̦mts darbam, nevis mēļuošanai Niedra; mèļuôtãjs, der Zungendrescher, die Plappertasche, der Verleumder. Zu mèle.

Avots: ME II, 615

mèļuôts, [mēluots U.], zungenfertig, klatschaft, verleumderisch: mēļuots cilvē̦ks Matkuln.

Avots: ME II, 615

mèlša,

1): ticēt ļaužu melšām Jauns. Augšz. 195;

2): auch (mit el˜ ) Dunika, Frauenb., Lemb., OB.

Avots: EH I, 799

mèlša C., mel˜ša [Jürg.], Smilt., Kand., [Līn., Wohlfahrt],

1) die Faselei, leeres Gerede,
gew. Plur. Mat.: tik gluži neticams viss izklausās, ka laikam būs tik ļaužu melšas vien Rainis;

2) comm., der Faseler, Schwätzer, Flunkerer, die -in:
melša, melša, bāleliņ! sak [i] māsiņu piedzē̦rušu BW. 23001. kuo tās melšas klausiet! Vēr. II, 7.

Avots: ME II, 600

‡ mè̦lsākls ² ,

1) ein zänkischer Mensch
Saikava: kuo tu ap mani melsies kâ m.? gatavais m˙! vai būsi mierā!

2) "= mèļša 2" Prl.

Avots: EH I, 799

mèlšât: auch (mit el˜ ) Lemb. Refl. -tiês, plaudern, faseln, lügen (mit el˜ ) Frauenb.: kuo nu jūs, sieviņas, tâ melšājaties? kuo melšājies, kad nezini!

Avots: EH I, 780

mèlšât, faseln: gaŗāmgājēji melšāja Janš. [Bārenīte 55].

Avots: ME II, 600

‡ mèlsienis ² Auleja, ein Fasler.

Avots: EH I, 799

mèlsîgs: zu lügen pflegend (mit el˜ ) Stenden.

Avots: EH I, 799

mèlsîgs, schwatzhaft, klatschhaft, zum Schwinden, Unsinnreden geneigt: melsīgs cilvē̦ks Tals. ļaudis ir pārāk melsīgi A. XVIII, 126, C.

Avots: ME II, 599

‡ mèlsinis ² Zvirgzdine, ein Fasler.

Avots: EH I, 799

mèlsis: auch (mit elˆ ² ) Karls. ("?"); puiši, melši ("?") Tdz. 36370.

Avots: EH I, 799

mèlsis [N. - Peb., mèlsis ² Lis., Warkh., Warkl.], mè̦lsuônis, der Lügner, Schwindler, Aufschneider, Flunkerer, einer, der verwirrt redet, phantasiert: viņš tāds me̦lsuonis vien ir. kuo nu klausīties tādā melsī (fem. melsē)? Mat. [me̦lsuons L. "die Phantasie."]

Avots: ME II, 599

mèlška ^2, comm., der Lügner Mar. n. RKr. XV, 126.

Avots: ME II, 600

mèlšķîgs, schwatzhaft, klatschhaft: tas tāds melšķīgs cilvē̦ks Mat. nezaimuo dievu ar savām melšķīgām sievām! Pantenius.

Avots: ME II, 600

mè̦lsuonis (unter mèlsis): ein Fasler (mit è̦l ² ) Auleja.

Avots: EH I, 799

II mèlst: meļš kâ ... laika grāmata Janš. Dzimtene III ² , 310; phantasieren L. Refl. -tiês: auch (flunkern) Segew.: melsuos saviem biedriem ..., ka mani sagūstījuši Janš. Līgava II, 315. tie divi melšas tâ, ka ne˙kā nevar saprast Mežv. ļ. II, 16; hartnäckig auf etwas bestehen Kaltenbr.: mèlsies ² , lai parāda pasi; "ķilduoties, aplinkus uzmākties" (mit èl ² ) Saikava. ‡ Subst. mèlsējs ² Auleja, ein Fasler.

Avots: EH I, 799

II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 _9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]

Avots: ME II, 599, 600

[III mèlst ^2, -šu, -su Warkh., Warkl. "mit Schwierigkeiten kämpfend (z. B. auf einem schlechten Weg) gehen."]

Avots: ME II, 600

mèlstavis, der Lügner Biel. n. U.

Avots: ME II, 600

‡ mèlviņš ² Sonnaxt, das Filet: ir divi melviņi. Dissimiliert aus *melmiņi (zu mèlmeņi)?

Avots: EH I, 780

[III mèlzt ² Warkl. "dauernd ein wenig schmerzen" Lettihn, Praulen; zu milˆzt

I.]

Avots: ME II, 600

[V mèlzt, -žu, -zu AP. "= mèlst

II".]

Avots: ME II, 600

‡ mèmeris ² Atašiene "purva ve̦lns".

Avots: EH I, 806

mèmiķis, ein Schweigsamer, Wortkarger Naud. [Zu mḕ̦ms.]

Avots: ME II, 615

mèmis: auch AP.

Avots: EH I, 806

mèmis, der Stumme C., PS.: kad ve̦lns bij izbēdzis, runāja mēmis Luk. 11, 14.

Avots: ME II, 615

mè̦mulis: ein Stummer - auch (mit è̦ ² ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, Oknist, ein Taubstummer Warkl. n. FBR. XI, 122.

Avots: EH I, 806

mè̦mulis, der Stumme, der Tölpel, Dummkopf: kuo tādam mē̦mulim iestāstīsi? Grob. n. Etn. III, 65.

Avots: ME II, 616

mè̦mums, die Stummheit.

Avots: ME II, 616

mè̦muris, der Stumme, der Schweigsame: vai tu dzirdi, ka ar tevim runā, mē̦muri? LA.

Avots: ME II, 616

‡ mèndelêt ² Līvāni, eilig (fr)essen, (fr)essend schnell die Kinnladen bewegen (z. B. von Schafen).

Avots: EH I, 780

‡ mè̦nta ² Kaltenbr., = meñte 1.

Avots: EH I, 780

‡ mèŗakaķis ² Fest. n. FBR. XVII, 85, Sussei n. FBR. VII, 137, = mē̦rkaķis.

Avots: EH I, 809

‡ mèrcene ² Lubn., die Märzente.

Avots: EH I, 801

‡ mèrinieks ² Kaltenbr., = mẽrniẽks.

Avots: EH I, 808

mèris: loc. s. mēŗā BW: 3375 (aus Schlehk), mērā 3385 (aus Edwahlen); kauj kaŗā, mirst mērī BW. 34124. puišiem sē̦rga Vidzemē: trīs nuomira, trīs nuoslīka, trīs kâ m. vazājās BW. 12752, 2. mêris ² , ein Schimpfname Frauenb., mèris, Schimpfname für einen aufdringlichen Menschen od. ein solches Tier AP.: pagaidi tu man, mēri, vai neiesi uz māju! AP. meita luopiņus lamājusi par mēŗiem, krupjiem Pas. V, 356 (aus Usingen). es par mēri ("?"; Var.: ve̦lnu) nebē̦dāju, mēŗam vārdu i zināju: pats mērīt[i]s Indriķīt[i]s, mēŗa māte Madaļiņa BW. 34119, 1. mēris ("?") kala ambīlīti, tē̦raudā mē̦rcē̦dams 27369. mēŗa kakls, ein Schimpfname Frauenb. mēŗa puķe - auch Frauenb.

Avots: EH I, 808

mèris [auch Wolm., Serbigal, AP., Neuenb., mêris ² Līn., Salis, Ruj., mèris ² Kl., Preili, Nerft], die Pest, Seuche: mēr,a laiki, die Zeit der letzten Pest von 1710. ve̦lkas kâ mēris, kriecht wie ein Krepierling RKr. VI, 985. [mēr,a zâle U. od. puķe Gold., Schafgarbe.] Zu mir̃t.

Avots: ME II, 619

‡ mèteļē̦ks ² Kaltenbr., Deminutivform zu mètelis, der Mantel.

Avots: EH I, 810

mètelis: auch AP., C., Ermes, Serbig., Wenden, Windau, (mit ê ² ) Ruj., (mit ẽ ) Behnen, ‡

2) ein Mantel mit bis zur Hälfte reichendem Futter
(neben meñtelis "Mantel") Seyershof: vasaras menteļiem vīriešiem līdz pusei ielika uoderi; tuos sauca mēteļus; sieviešiem tādu mēteļu nebij; ‡

3) kuoka m., der Sarg
Janš. Dzimtene IV, 173; ‡

4) Schimpfname für jem., der sich langsam zu bewegen pflegt
Linden in Kurl.: ak tu m. tāds, vai tu vilksies ātrāk!

Avots: EH I, 810

mètelis [auch Wolm., Trik., Jürg., Arrasch, N. - Peb., mẽtelis ² Lautb., Bauske, mêtêlis ² Dunika, mẽtelis Tr.], Demin. auch mēteļuks U. b., der Mantel: pie pupuru ce̦purītes vajag skuju mētelīša (Var.: mēteliņa) BW. 30557. rudens, ziemas, vasaras mētelis. Herbst-, Winter-, Sommermantel. [Aus aruss. мятель

Avots: ME II, 622

mèteļķẽķis, die Küche mit dem Mantelschornstein; auch micesķẽķis genannt Salis.

Avots: ME II, 622

mè̦ts ² [Warkh., Bewurf (beim Nähen, das nomen acti zu apmẽ̦tât

2]: kre̦klu šuvu,... kamē̦r mē̦tu apmē̦tāt BW. 1343 (aus Lubn.).

Avots: ME II, 622

mètuļuks Bers., Lub., eine Art Deminutiv zu mètelis.

Avots: ME II, 622

mîkstmèlis (f. - le),

1) wer eine weiche Zunge hat:
es bij[u] tāda mīkstmēlīte (Var.: plānmēlīte), brandavīna dzērējiņa BW. 19899;

2) ein Fuchsschwänzer, eine Schmeichelzunge
U.

Avots: ME II, 642

mušmère Smilt., Paul., RKr. XI, 82, mušmēris U., mušmira [Dond., Bers., Kl.], Spr., mušmire [Kokn., Nigr., Gr. - Essern, Dunika, Wandsen, Kreuzb., Jürg., mušmiris St.], der Fliegenschwamm, Fliegenpilz (agaricus muscarius). Vgl. li. musómiris dass.

Avots: ME II, 673

‡ namèšnieks ² Gr.-Buschh., ein blutbefleckter Mensch, ein Bösewicht (daneben gebe es dort ein mèsnieks "Fleiseher" aus r. мясник od. li. mėsininkas ).

Avots: EH II, 4

‡ nemèšs ² (> ostle. namìešs) Warkl. n. FBR. XI, 121 "bezprātis" (Schimpfname).

Avots: EH II, 16

‡ nùomèrkavuôt ² (sic!) Saikava, heimlich beobachten: n., kad šis dārzā.

Avots: EH II, 68

‡ pā`lmèlderis ² Linden in Kurl., = ‡ pẽrmiñderis.

Avots: EH XIII, 195

‡ II pamègt ² Auleja; wirken; helfen: dancāšana pamēdze - padancāva, i[r] atgājās (sc.: kājas sāpe). Zu mêgt I?

Avots: EH II, 156

pamèle, was unter der Zunge ist: pamēles dziedzeris Konv. ² 1114.

Avots: ME III, 70

pamèļuôt, etwas schwatzen, faseln, klatschen: vēl šuo, tuo pamēļuojis, viņš izstāstīja lietu A. XIII, 952. kad mēle mutē, tad pamēļuo Kaudz. Refl. -tiês, untereinander schwatzen: gājēji tâ savā starpā pamēļuojās JR. V, 61.

Avots: ME III, 70

pamèlst: auch (Gerüchte verbreiten) Dunika (mit elˆ ² ).

Avots: EH II, 155

pamèlst, intr., tr., etwas schwatzen, Gerüchte versprengen: pamelš, ka braukšuot uz Spāniju Druva I, 1273.

Avots: ME III, 69

‡ pusmètelis ² Kaltenbr., ein kurzer, wattierter Männermantel: mugurā ... pusmēteļi Janš. Dzimtene IV, 216.

Avots: EH II, 333

‡ pusmèteļuks ² Sonnaxt, ein kurzer, nicht einmal bis zu den Knien reichender Mantel.

Avots: EH II, 333

samèļuôt, ‡

2) "asprātības sarunāt": tev šuoreiz neizdevās s. Warkl.

Avots: EH XVI, 430

samèļuôt, zusammenschwatzen, -plaudern, -klatschen: muļķības.

Avots: ME II, 684

samèlst: tā grib tev kuo uz mani s. Janš. Mežv. ļ. I, 293.

Avots: EH XVI, 429

samèlst, tr., intr., zusammenschwatzen, -faseln, -flunkern Wid.: ķēniņš prasa brūtei, vai tas tiesa, kuo tuoreiz kungs viņam samelsis LP. VI, 311. viss bija me̦li, pie alus same̦lstas muļķības Saul. III, 158. rakstnieka same̦lsts SDP. VIII, 14. samelst kādam kuo, jem. etwas anhängen Dr. Refl. -tiês, faseln, flunkern (perfektiv): tu, puišel, šuoreiz dikti samelsies! Ahs.

Avots: ME II, 683

I sasmèļķêt ² , zu lange in der Wärme gehalten verderben (intr.), einen schlechten Geschmack bekommen (z. B. vom Brot und gekochten oder gebratenen Kartoffeln) Sessw., Fehsen: plāceņi, kartupeļi sasmeļķējuši (nedabūjuši īstajā laikā atdzist, sagandējušies) Laud. - Auch: sasmeļķē̦ta (verdorbenes) maize Vank.

Avots: ME III, 739

‡ sķirzatmèle ² Saikava, plantago lanceolata.

Avots: EH II, 638

šmè̦gans ² Gr.-Buschhof, jem. mit langem Hals.

Avots: ME IV, 84

šmèikstinât ² Golg., Saikava, = šmīkstinât: pātagu šmeikstinādams Saul. kas grib ņemt muižas meitu, lai vij gaŗu pātadziņu, ka varēja šmeikstināt nuo kambaŗa kambarī BW. 12153, 1 (aus Lubn.).

Avots: ME IV, 83, 84

smèils ² : auch Oknist; vienu galu kuplu, uotru smeilu Brigadere Dievs, daba, darbs 174.

Avots: EH II, 535

smèils ² Lis., Selsau, Saikava, Gr.Buschhof, (mit eĩ ) Bauske, = smaĩls: de̦guns smeils kâ knābis. de̦guns ar smeilu galu A. v. J. 1893, S. 231. saskrūvēt ūsas vēl smeilākas Vēr. I, 1159. strēle smeila Salacgrīvas zieds 45. smeiluo jumtu rindas Vēr. I, 1027. smeilā leņķī Konv. ² 560.

Avots: ME III, 956

‡ II smèldze Serben "ein junger Laubwald".

Avots: EH II, 535

smè̦ldzîgs, ‡

2) "?": smeldzīgas ilgas Veldre Dēli un meitas 203. smeldzīgas līdzjūtības puostam Daugava 1940, 42. smeldzīgās līksmēs 1936, 931. smeldzīgi taujādams, nuo kurienes ... nāk dzīvība uz zemes 1940, 36.

Avots: EH II, 535

smèldzîgs C., (mit èl ² ) Festen, unablässig schmerzend: smeldzīgas sāpes.

Avots: ME III, 957

‡ II smèldzinât Serben "(einen jungen Wald) lichten".

Avots: EH II, 535

smè̦lkuoņa C., (mit è̦l ²⁾ Festen, Warkh., Warkl., (mit e̦lˆ ² ) Bauske, anhaltender Schmerz.

Avots: ME III, 958

I smèlkt: kad zuobs drusku vien sāp, tad saka, ka sme̦lˆc ² Ramkau; "C." hinter dem Stichwort ME. III, 958 zu streichen.

Avots: EH II, 535

I smèlkt C., (mit èl ² ) Selsau, Festen, Lis., Bers., Warkh., Warkl., Saikava, (mit elˆ ² ) Ruj., -cu (li. smélkia "stichelt" KZ. LII, 253), ( andauernd, nicht stark Tirs. n. RKr. XVI1, 78) schmerzen (namentlich von Zähnen) U., "lāgu lāgiem sāpēt it kâ iedurdamies un atkal atlaizdamies" Freiziņ: zuobi sme̦lc ² KL., Erlaa, Römershof. drusku gan vēl sme̦lc Seibolt Mājas naids 8. sme̦lcuoša ² sāpe kauluos Vīt. kas sirdī de̦g un sme̦lc Druva I, 455. Vgl. smelgt.

Avots: ME III, 958

smè̦lns ² Gr.-Buschhof, selbstbewusst, sicher, gewandt: sme̦lnam cilvē̦kam visur izveicas Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 958

I smèlteris ^2, ein Töpfer (puôdu sme̦ltē̦tājs; zu smeltêt III) Warkl.; "kas smeltē" Saikava.

Avots: ME III, 959

II smèlteris ² : "ein kühner, starker Mensch" (mit el ) Wessen.

Avots: EH II, 536

II smèlteris ² Mar. n. RKr. XV, 136, smelters Wessen, ein leichtsinniger Mensch, auf den man sich nicht verlassen kann; ein selbstbewusster, gewandter Mensch Gr.-Buschhof: tis jau smèlteris ^2, tis jau māk dalīst un dabūt Gr.-Buschh.

Avots: ME III, 959

II smèltêt ² Kl., -ẽju,

1) "sasmalcinât 1 " C. (mit eļ˜ Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof (mit èl ^2), Memelshof, fein zerhauen, zerspalten Saikava, ganz fein zerreiben Stockm. n. Etn. II, l, Spr.: labību dzirnavās smeltēt Freiziņ;

2) durchprügeln
C., Wolmarshof, Jürg. (mit el˜ ), Lis., Adl., Golg., Saikava, Selsau, Gr.-Buschhof, Stomersee (mit èl ² ), Infl. n. U.: rijnieki tuo tumsā gribējuši smeltēt Aps. VI, 19. smèltē ² nu, cik tik nagi ne̦s! Mar. n. RKr. XV, 136. Vgl. smelˆt II und (zur Bed. 1) smelte.

Avots: ME III, 959

III smèltêt ² : sme̦ltē̦ti puôdi ir stipri Warkl.

Avots: EH II, 536

III smèltêt ² (Warkl., Bers.) ķieģeļus, Ziegel brennen Infl. n. U., Lubn., (mit èl ²⁾ Saikava (hier auch: sm. bļuodas). Nebst smel˜têt Grünwald, smelˆtêt ² Schibbenhof "(Fett) schmelzen" Alksn.-Zund., Gr.-Sessau aus mnd. smelten "schmelzen"?

Avots: ME III, 959

V smèltêt ² "viel und gierig essen" Golg., Adl., Festen, Saikava: tas tik var (daudz) smeltēt! Wohl zu smeltêt II 2 (vgl. sukât "prügeln; essen").

Avots: ME III, 959

I smèltne ² : "klijas; dažādas maliena atbiras" N.-Peb. n. Latv. Saule 1043; Abfall beim Grützemachen in der Mühle Erlaa: kad taisa putrāmus dzirnavās, tad tīk s. (mit el˜ ) Ramkau. cepe karašu nuo labās smel˜tnes AP. smalku smeltņu šķipsnis Sudr. E. Apsk. 1903, S. 222.

Avots: EH II, 536

I smèltne ² Prl., Abfall beim Grütze-machen Erlaa, (smeltne) Ronneb., Mehlstaub Lis., Golg., (smeltne) N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, (smel˜tne) Smilten, C.; Heuabfall, Heusamen (mit èl ² ) Lis.; smeltne Serb., Peb. n. U., smeltnes Lemsal n. U., = smelkne(s) 2: tie arī jāsagrūž smeltnē Vīt. 52. glāzi smeltnēs trieca (zertrümmerte) MWM. VI, 486. pats dailnieks veidu lauzt var smeltnēs Plūd. Rakstn. I, 77. ezeriņš sit atpakaļ saulstaru smeltnes Sudr. E. Apskats v. J. 1903, S. 447; Abfall vom Korn, Reisig u. a. Bers.

Avots: ME III, 959

‡ šmèrķis ² PV., ein Schmutzfink.

Avots: EH II, 649

‡ II smèrliņš ² "palaidnis" Kalz. n. Fil. mat. 30.

Avots: EH II, 536

‡ šmèrlis ² Neugut, PV., Stelph. "palaidnis, nebēdnis, nelietis; melis".

Avots: EH II, 649

ugunsmèle, die Feuerzunge: platas ugunsmēles šaudās vis˙apkārt katliņam JR. IV, 70.

Avots: ME IV, 295

uzmèlst, Refl. -tiês: kāds ve̦lns mums te uzmelsies (hat uns verraten)! A. Upītis Sm. lapa 97.

Avots: EH II, 729

uzmèlst, lügend aufbürden, inkriminieren: šādu neatļautu izturešanuos viņa uzmelsa uz Aizdziru kungu Janš. Mežv. ļ. II, 300. Refl. -tiês, Händel suchen Meiran, Saikava: kaimiņš uz mani kâ uzmelsies Saikava. kuo tu tai Jūlei šuovakar tâ uzmelsies? Vēr. II, 33.

Avots: ME IV, 358

‡ vìlkmèle ² Auleja "kreimene".

Avots: EH II, 783

vìrsmètelis MWM. VI, 2; Asp. VII, 21, ein Überwurf, eine Pelerine (?).

Avots: ME IV, 613

‡ žagatmèle ² Auleja "kreimene".

Avots: EH II, 816

àizleja (àizliêt), àizlejs Nerft, Bers., Sauken,

1) Zutat zur Speise, besonders die flüssige: Milch, Schmant, aber auch Fleisch, Käse:
kāds nuo siera aizlejiņš? nuo sviestiņa aizlejiņš BW. 3356. cūku tauki par aizleju RKr. XI, 68;

2) für Sauce
Sudr. E. Gew. dafūr mèrce.

Avots: ME I, 36

‡ àizmeldinât, = ‡ àizmeldêt Spr.; = àizbilˆdinàt Laud., Lös., Rutzau, Sessw. u. a.: aizmèldini ² mani pie mācītāja! Selsau.

Avots: EH I, 38

‡ II āmuls Selsau (aus mè̦mulis?) "jem., der wenig spricht und mit zoftigem Bart und Haar einhergeht''.

Avots: EH I, 193

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

‡ atmēgtiês,

1) überdrüssig, zuwider werden (gesprochen:
asamê̦gt) Gr.-Buschhof: tāda dzīve drīži atmē̦dzas (gesproch.: asamâdz; dissimiliert aus *atsamâdz?);

2) sich wiederholen (besonders von krankhaften Zustanden)
Kaltenbr., Oknist (mit è ² );

3) schlimme Folgen hinterlassen, sich rachen
Oknist: tāda dzīve viņam atmègsies ² .

Avots: EH I, 155, 156

atmēļuôt (zu mèle), antworten: kuo nu, kāds atmēļuo RA.

Kļūdu labojums:
antworten = scherzend antworten

Avots: ME I, 177

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

‡ buõmeļ˜ļa BW. 34676, I, bùomèļvs ² Saikava, Baumöl.

Avots: EH I, 259

damẽrît, ‡

2) messend zuteilen
(damèrêt ² ) Kaltenbr.: jam bija damēretas pļavas; ‡

3) "piemē̦ruot" Kaltenbr. (damèrêt ² ).

Avots: EH I, 306

‡ I ìemelzt Wessen, = iemèlst.

Avots: EH I, 530

izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,

1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;

2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;

3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;

4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;

5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;

6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,

1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;

2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;

3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;

4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;

5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;

6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;

7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.

Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit

Avots: ME I,

kazlẽpes, kazmèles, s. kaza 2.

Avots: ME II, 183

‡ ķèimeriski ² PV., = mèimeriski: ar slimu ruoku ķ. rakstīt. kājas iet ķ.

Avots: EH I, 693

kluñkurs (unter klùnkuris ² ),

1): auch Lems. (mit un̂ ² ), Meselau, N.-Peb. (mit -urs), Schujen; ‡

3) "mèimeris" (mit -urs ) Fest.

Avots: EH I, 623

kuômeš [Kl.], kuõme̦t Smilt. (li. kuo mèt "zu welcher Zeit"), wie lange, seit welcher Zeit (kuo . me̦ts, die Zeit): kuomeš jau es gala gaidu, wie lange schon sehne ich mich nach dem Tode Kaul.

Avots: ME II, 343

‡ kumēliņš Nerft, infl. kumēleņš BW. 33604, 1 var.; 14000, 20, acc. s. kumèleni ² Zvirgzdine n. FBR. X, 36, = kumeliņš (Demin. zu kumeļš).

Avots: EH I, 674

[làìzît [auch Trik., Jürg., Arrasch, C., Serbigal, PS., Peb., laĩzît Tr., Līn., Ruj., Salis, Selg., Wandsen, Gr. - Essern, Bauske, Lautb.], - u, - ĩju (li. laižýti), tr., lecken: vedējini lūpas laiza BW. 16323. cūku gani gaļu ēda, pirkstu galus laizīdami 29354; fig., küssen: viņš tam vienmē̦r laiza ruokas. Refl. - tiês, sich lecken: laizās it kâ būtu pīrāgu ēdis. laižas ap viņu kâ kaķis. kaķis laizās, viesi nāk. Subst. làizĩjums, das Lecken, das Geleckte: labāk suņa kuodums nekâ laizījums; làizîšana, das Lecken; làizîšanâs, das Sichlecken: ruokas bučuošanu lamā par ruokas laizīšanu Vēr. I, 1443; làizîtãjs, der Lecken: pārve̦d brālis līgaviņu, kreima puodu laizītāju BW. 22598. [Zu le. lizas mèle, li. liẽžti, aksl. lizati, gr. λείχειν "lecken", ai. lēḍhi "leckt", arm. lizem, ir. ligim "lecke", got. bilaigōn "belecken" u. a., s. Walde Wrtb. ² 432 unter lingo und Berneker Wrtb. I, 726.]

Avots: ME II, 414, 415

‡ likšas mèle BWp. 908, 5, = likstes m.

Avots: EH I, 741

[līkstes mèle BW. 908, 7 var., die Schmeichelzunge. Zu lišķis; s. Le. Gr. § 109.]

Avots: ME II, 467

lišķis (f. lišķe, lišķa, liša, liska), der Schmeichler, Lecker: lišķim salda mēle. lišķīte, melīte tā tautu meita BW. 16786, 1. ai meitiņa, lišķes (Var.: lišķas, liškas, liskas [die auch in Kārsava, Mērdzine, Dricē̦ni] mēle BW. 908. [Nebst likstes od. lizas mèle, lizga und r. лесть "Scheichelei" wohl zu laizît; s. Būga РФВ. LXXII, 190.]

Avots: ME II, 475

[lizas mèle U., eine Schmeichelzunge. Zu laizît.]

Avots: ME II, 476

màldît, -u, -ĩju,

1) intr., irren, fehlen
L., St.: [tie, kas tuksnesī maldīja Psalm 107, 4.) kālab velti lai mans gars bezgalībā malda (gew. maldās)? JR. V, 16;

2) tr., irre führen, täuschen:
jeb mani acis malda? Apsk. Refl. -tiês, irren, sich verirren: dē̦ls maldījās visu dienu pa mežu. es e̦smu maldījies savās duomās. prātiņš tāļi maldījās BW. 9944. Subst. màldîšana, das Irreführen, Täuschen; màldîšanâs, das Irren, Fehlen; màldîtãjs, wer irre führt; màldîtãjiês, wer irrt, den Weg nicht finden kann LP. VII, 942. [Wohl zu me̦li (s. dies), mèlst, gr. μέλεος "vergeblich, nichtig", arm. molor "irrend", ir. mellaim "betrüge", av. mairya- "betrügerisch", s. Walde Wrtb,2 457 und Pantzerhielm Thomas Festskrift til Prof. Alf Torp, S. 151,1

Avots: ME II, 557

[malsîtiês,

1) unnützes Zeug schwatzen
Wid.;

2) sich umhertreiben
Wid.: malsīties ("maisīties") pa kājām Warkl. - Wenigstens in der Bed. 1 zu mèlst.]

Avots: ME II, 558, 559

mẽdît: prs. mẽ̦du C., mèdīju ² Saikava; mẽ̦dît (prs. mẽ̦du) - auch Ermes, Frauenb., N.Salis, Serbig., Siuxt, Wainsel, Zögenhof.

Avots: EH I, 805

mēdzinât [li. mėgìnti "prüfen"],

1) anprobieren
L., [prüfen, versuchen Für., mèdzināt ² Warkl.: mēs meldiņu mēdzinājam, nedrīkstam uzjemt];

2) vexieren, spotten
Ruj. n. U.;

[3) "?": cits nespēja bruņu nest, cits zuobina mēdzināt BW. 32064, 7 var. - Wenigstens in der Bed. 1 zu mêgt].

Avots: ME II, 612

I mêgt, mê̦dzu, mêdzu, [mègt ² Kr.] (li. mė´gti "wohlgefallen"), intr.,

1) vermögen, taugen:
[nevar mègt ² (= nespēt) Warkh., Warkl.]. nete̦k vairs kumeliņš, nemē̦dz vairs zuobentiņš BW. 31910. ciešu zirgu nete̦kuot, zuobeniņu nemē̦dzuot 9056. izkapts nemē̦dz, die Sense schneidet nicht wohl Manz.;

2) [III p. prs. mê̦dz, prt. mêdza Wolm. u. a., mẽ̦dz, mẽdza Lautb., Gr. - Essern, Wandsen, Selg., Kand., mè̦dz ^2, mèdza ² Warkl., Warkh., prs. mẽ̦dz, prt. mêdza ² Ruj., mè̦dz ^2, mêdza Bers.], gewohnt sein, pflegen
(mit abhäng. Infin.): tas mēdzis lielīties LP. VII, 1021. vilkatas pa apgabalu mē̦gušas skraidīt VII, 915. [Unsichere Zusammenstellugen bei Prellwitz BB. XXIV, 216 (Walde Wrtb. ² 452, Boisacq Dict. 773), Fick Wrtb. I ^4, 104 (Mahlow AEO. 144), Wiedemann BB. XXVIII, 65, Bezzenberger BB. V, 314; aus dem Li. vgl. noch mėgu "vergnügungssüchtig, wollüstig", mėgùmas "Vergnügen."]

Avots: ME II, 612, 613

megzt (li. mègzti, prs. mezgù), -gžu, -zu [Warkl., N. - Peb.], megžt Lasd., tr., stricken: tīklu megzt Lubn. n. Etn. II, 97. ruokteņus megždama [?] LA. viņš tīklu megž Peb. smalku linu tīklu megšu N. - Bartau, BW. 13389, 3. [Zu mazgs.]

Avots: ME II, 591

‡ meîmurêt ² Lems., = mèimeŗêt.

Avots: EH I, 796

[II meimuri "wankender, unsicherer Gang": piedzēris vai nespēcīgs cilvē̦ks iet meimuriem Sessw., Lös., Selsau, Lis. u. a.; vgl. auch mèimeris.]

Avots: ME II, 592

meimuris (unter mèimeris);

1): tas m. (ein Kalb).
jāatstāj mājā, tas netiek luopiem līdz Lems.

Avots: EH I, 796

[meĩmuŗuôt "Unsinn reden" Stuhrhof; mèimuruot ² Warkl., meîmuruôt Treiden "undeulich, mit steifer Zunge sprechen"; vgl. auch mèimerêt.]

Avots: ME II, 592

‡ meitulītis BW. 8135 var. (aus Annenburg), = mètel(īt)is.

Avots: EH I, 797

me̦l˜dri Irmelau, C.,

1) [mè̦ldri N. - Peb., me̦lˆdri ² Sessau], Binsen,
me̦ldi (scirpus); me̦ldru krē̦sls, Binsenstuhl; puķu me̦ldri, Wasserlilie (butomus umbellatus) RKr. II, 68; Konv. ² 2484;

2) beim Eisgange angeschwemmte Schlammhügel
Wolgund n. U. [Das -r- vielleicht aus stiebri.]

Avots: ME II, 595

melmene [Fehteln, mèlmene ² Kl., Bers.], Erlaa, Fest., Lös. n. Etn. IV, 146, = melnene hieraus dissimilatorisch entstanden], die Schwarzbeere.

Avots: ME II, 596

melmenes (unter mèlmeņi),

6): Gicht, Hüftwehe
Lng.

Avots: EH I, 798

mel˜nenãjs, mel˜nene, [mèlnene ² Bers.], s. mel˜lenãjs, mel˜lene.

Avots: ME II, 597

mḕlnesis, f. -se, auch mè'lnesẽjs, f. -ẽja, der Zwischenträger, Ohrenbläser, Verleumder, Lügner, die -in, die Klatschbase: viņš liels mēlnesis. kādā valstī bija reiz ķēniņiene, kas bija liela mēlnesis staigā Etn. IV, 80. [kas kâ mēlnesis staigā Glück Spr. Salom. 11, 13.]

Avots: ME II, 615

me̦l˜ngalˆvis,

1) der Schwarzkopf:
visi me̦ln- un baltgalvīši satecēja kâ cālē̦ni kuopā Vēr. II, 1293;

2) me̦lngalvji, me̦lngalviņi, me̦lngalvīši, me̦llgalˆves Mag. IV, 2, 128, Wollgras (eriophorum)
RKr. II, 71; [me̦l[n] galves St., Wiesenflachs; me̦lngalvji "purva zâles" Lievenhof]; mè̦llgalˆvji ² "grīslam līdzīga zâle ar me̦lnu ziedu" Mar. n. RKr. XV, 126;

3) me̦lngalve, häufiger in der tahmischen Form me̦llgâle, der Sägetaucher (mergus)
Konv. 2710.

Avots: ME II, 597

mel˜nĩca: auch (mit el˜ und î ) Bērzgale, Gr.- Buschh., Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Oknist, Pilda, Pilskalne, Saikava, Sussei, Wessen, Zvirgzdine, (mèlnica ² ) Prl.

Avots: EH I, 799

mel˜nĩca, [mèlnîca ² Warkh., melnīce Nerft], die Schwarzbeere Buschh., [Selb.]: trīs māsiņas uogās gāja, visas gāja melnīcas (mellenēs) BW. 30657.

Avots: ME II, 597

mel˜nišķs: mèlnišks ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Kalupe n. FBR. XVIII, 39.

Avots: EH I, 799

‡ melsinêt "(wiederholt, dauernd) schwatzen, faseln Kalupe": kā tu melsinē, kā pļāpā un staigā ar mēlēm pa ļaudīm! "lügen" (?) Zvirgzdine: mèlsinē ² (flunkert?) - pats nezina kuo.

Avots: EH I, 799

me̦lsuons (unter mèlsis): Phantast L.

Avots: EH I, 799

me̦mulis, ein Stotternder, in der Rede nicht Fortkommender U., jemand, der nicht deutlich, nicht gern spricht Kaw.: žīdiņš piedzērās, līdz palika par me̦muli Degl. [Vgl. mè',ms.]

Avots: ME II, 600

mẽnesnĩca: mit è ² Oknist n. FBR. XV, 176, mẽnesnica Lesten n. FBR. XV, 22, mè̦ne̦snica ² (sic!) Linden in Kurl.,

2): auch (mit è ² ) Pilda n. FBR. Xlll, 50, Auleja.

Avots: EH I, 807

mẽnesniẽks,

2): auch (mit è ² ) Pilda n. FBR. XIII, 50; m. ... pilnatās skaisti spīdēja Pas. XIII, 218; ‡

3) mènesnieki ² Oknist, eine Kartoffelsorte.

Avots: EH I, 807

meņ̃ģêt,

1): auch (mit èņ ² ) Wessen; "mī(dī)t" Wessen, (mit eņ̃ ) Gr.-Würzau: mālu mèņģē ² Warkl. n. FBR. XI, 122; pa dubļiem bradāt" (mit èņ ² ) Kaltenbr. Refl. -tiês.

1): auch Seyershof, Saul. Raksti I, 157; meņ̃ģēšanās, das Spielen
Ladenhof n. FBR. XI, 81 u. a.; ‡

2) "mīdīties" Gr.-Würzau.

Avots: EH I, 801

meñte [auch Treiden, Naukschen, Gr. - Essern, Līn., mènte ² Kl.],

1) ein Rühr-, Maischholz, eine Rührschaufel zum Umrühren dickflüssiger Dinge
[Abbild. bei Bielenstein Holzb. 269], z. B. des Teiges, Honigs, Teeres, Bieres u. a. Bers., [Erlaa, N. - Peb., Baltinov, Dricē̦ni u. a.], Lasd., Laud., Lind., AP.;

2) eine flache Holzschaufel als Ruder
Biel. I, 59: viņi ar īsu mentīti airē̦dami brauc Antrop. II, 70;

[3) [meñte Dunika, eine kleine Holzschaufel zum Kartoffelgraben;

4) Maurerkelle Mag. XVII, 186. Als ein Lehnwort aus dem Kurischen oder aus li. meñtė "ein dem Schulterblatt ähnliches Brettchen"
zu le. mieturis.]

Avots: ME II, 601

‡ mẽ̦rans Dond. n. FBR. V, 131, (mit ē̦) Strods Par. vōrdn. 109, = mẽ̦re̦ns: mè̦rans ² ārā (von einer mittelmässigen Temperatur) Sonnaxt.

Avots: EH I, 807

merčka [wäre wohl schriftle. * mērčka], eine Pfütze Spiess n. U. Zu mè'rkt.

Avots: ME II, 602

I mẽrêt [PS., mèrêt Jürg., Hunger leiden, abmagern.]

Avots: ME II, 618

‡ me̦rkavât, versuchen, bestrebt sein (etwas zu tun), eine Gelegenheit wahrnehmen Wessen: me̦rkavā, ka tu tuo darbu vari izdarīt!; sorgen (mè̦rkavât ² ) Zvirgzdine: m. dēļ savas galvas.

Avots: EH I, 801

mērtelis Salisb., mḕrteļš PS., für mètelis: [ar savu mērteļu Pas. II, 221 aus Ronneb.]

Avots: ME II, 620

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

‡ mêteļš ² AP., loc. s. mēteļā BW. 913 var., Demin. mèteliņš ² Lös., = mètelis.

Avots: EH I, 810

mēteļuks (unter mètelis): auch Sonnaxt (mit è ² ); ve̦cās mātes m. Jauns. Mana dzīves 31.

Avots: EH I, 810

mẽ̦tra [auch Salis, Ruj., Serbigal, AP., mè̦tra PS.],

1) Minze (mentha)
[bei U. auch ein plur. mētri]; bišu m., Zitronenmelisse (melissa officinalis); cūku, lauku, zaķu m., Ackerminze (mentha arvensis) RKr. II, 174; kaķu (sievu) m., Katzenminze (nepeta cataria); krūzu m., Krausenminze (mentha crispa); mātes m., Moosauge, Porzellanblume (pyrola uniflora) RKr. II, 76; palejas od. blusu m., mentha pulegium Peņģ.; sievu m., Salbei (salvia pratensis) RKr. II, 77; ūdens, valka m., Wasser-, Bachminze (mentha aquatica) Sassm., Etn. II, 10; Vāczemes m., Balsamkraut, Frauenminze (tanacetum balsamita) RKr. II, 79;

2) die Staude, der Blätterstengel, hauptsächlich von allen vaccinium-Arten
[Erlaa], z. B. brūkleņu, dzērveņu, melleņu mē̦tras; auch zemeņu mē̦tras;

3) mē̦trām, insel-, schichtweise:
tur tie mieži, krūmi ieiet tādām mē̦trām Etn. IV, 146. [In der Bed. 1 nebst li. mėtros "Krauseminze" Bezzenberger Lit. Forsch. 141, mėtra Klaip. 34, Lit. Mitt. II, 135 und mėtà jedenfalls auf r. мята "Minze" beruhend; in der Bed. 2 ist vielleicht die Nebenform mãtara älter (zum ā > ē, s. Mē̦traine), und in diesem Fall gehört mẽ̦tra

2 vielleicht zu māte "Mutter",
vgl. z. B. ksl. matica "Weinstock" (aus mē̦tra

2 würde dann das r von mē̦tra

1 stammen).]

Avots: ME II, 622

me̦ts [sloven. mèt "Wurf", li. šáukšto mẽtas "ein Löffelvoll"],

1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);

2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];

3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;

4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".

Avots: ME II, 608

mežs [li. mẽdžias "Wald, Baum", apr. median "Wald"],

1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;

2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;

3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;

4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. ² 472, Trautmann Wrtb. 173.]

Avots: ME II, 611

I mils [für * mills?], eine Phantasie Bergm., Ruj. n. U.; mils nāk virsū, der Alp drückt U. [Von Potebńa РФВ. XIV, 23 zu r. dial. млиться "мниться, чудиться" gestellt, das aber dissimilatorisch aus dem gleichbed. мниться entstanden sein kann; eher daher nach Leskien Abl. 335 und Nom. 164 als * mills aufzufassen und zu mèlst zu stellen, oder auch als * milzs, und in diesem Fall zu milzt, dunkel werden.]

Avots: ME II, 627

mĩļš [li. mylùs; vgl. le. man tas ir mīlu "mihi gratum est" Elger Dict. 390], Adv. mĩļi, lieb: Sprw. katram putnam sava ligzda mīļa. meita bijuse tik mīļa kâ me̦dus LP. III, 42. man sūtāmi mīļi vārdi Biel. 1011. puiši mani mīļu tur, es puisīšus vēl mīlāk BW. 12907. tautiet[i]s mani mīļi (herzlich) lūdza: nāc, puķīte, šuoruden! es tautieti vēl mīļāki: gaidi cita rudentiņa! 15050. meita, viņam mīļi pieglauzdamās, prasīja Dīcm. pas. v. I, 70. mīļi apkampt I, 71. abi atkal dzīvuoja mīļi kuopā JK. V, 1, 64. saimnieks mīļi uzņēmis ciemiņu LP. VI, 1, 136. - nav man vairs katru mīļu dienu jākvērn pie tā amata Niedra. katru mīļu svētdienu MWM. VIII, 564. tuo es mīļi padarīšu U., das will ich gern tun. - Der Komparativ mĩļâkais, mĩļâkā, der (die) Geliebte, das Liebchen: vienu (gre̦dze̦nu) laidu māsiņai, uotru savai mīļākai (Var.: līgavai) BW. 6344 var. [Nebst mĩlêt, miẽluôt, miẽlasts, * miesls zu li. mèilè "Liebe"; mìelas, apr. mijls, slav. milъ "lieb" und weiterhin wohl zur Wurzel von le. miêrs, la. mītis "mild", kymr. mwyn "comis, lenis", ir. mo`ith "zart", alb. mirε "gut, schön" ai. màyah "Labsal, Lust" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 58, Stokes KZ. 26; vgl. auch atmietêt.]

Avots: ME II, 645, 646

mìzele (unter mìzelis),

1): Katriņa m. izārdīja (tiltu) BW. 30224; ‡

3) = mĩzene 1 N.-Rosen n. FBR. VIII, 42 (gespr.: mèizala ² ), (mit ì ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH I, 823

‡ mušmere Kaltenbr., Oknist, = mušmère.

Avots: EH I, 836

mušmira (unter mušmère): auch Fest., Lems.

Avots: EH I, 836

mušmire (unter mušmère): auch Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt, Wessen.

Avots: EH I, 836

‡ nuomazglât. (falsch für *nùomazgât? Vgl. li. nùmezgu, numègzti "fertig stricken"), fertig stricken (?): trīs vasaras cimdu adu, kai mazglāt nuomazglāju Tdz. 39791.

Avots: EH II, 67

nùomẽrêt,

1): auch Lems., Orellen, Segew., (mit è ² ) Heidenfeld, (mit ê ² ) Salis; ‡

2) = nùomḕrdêt 1: aitiņa tâ bij nuomè̦rē̦ta, ka ne˙kā nebij AP.

Avots: EH II, 68

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab -, weg -, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dieviņ, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. - tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daidz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab-, weg-, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dievin, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. -tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometies rāpus Etn. 77. vēl ceļuos nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daudz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

padàudzinât,

1): neaizmirsa Ciebu p. un pastāstīt, kuo tā visu pruot Janš. Līgava I, 255; ‡

2) = izmèlst: Lienei jau padaudzināja Jāni kâ brūtgānu Vank. ļaudis padaudzinava, ka būs kāzas, un atkal apklusa Oknist; ‡

3) "paziņuot": man padaudzināja, ka māsa miruse Warkl.

Avots: EH II, 126

pamẽrêt: tâ bij badu pamèrējuse, ka pakrita Ramkau.

Avots: EH II, 156

pamest [li. pamèsti, slav. pomesti], tr.,

1) unten hin-, vorwerfen:
buļļam siena pame̦tat! BW. 28947. reiz māte sūtījuse meitu uz kūti guovīm ēst pamest LP. IV, 236; pamest nuovārtā, vernachlässigen, der Verachtung preisgeben;

2) wegwerfen, lassen, hintun, verlassen:
pame̦sti bē̦rni. kumeliņ, kur pameti jājējiņu? BW. 29804. tu darīji nepareizi, pame̦zdams savus dievus LP. VII, 467. vinam bij jāpame̦t sava vietiņa Kaudz. [mutes izbrīnā pame̦tuši Leijerk. II, 228];

3) wegwerfen, verlieren; verspielen:
es pametu visu kaunu BW. 11157. viņš pametis nazi Kav. derību pamest, die Wette verlieren Etn. IV, 153. kārtis spē̦lē̦dams, viņš pametis daudz naudas;

4) vergeben, erlassen, eig. wegwerfen, nicht anrechnen:
pamet mums mūsu parādus, kâ mēs pame̦tam saviem parādniekiem!

5) lassen, zurück-, hinterlassen:
es tevi pametīšu te˙pat. tautietis lūdza raudādams: pamet vēl šādu gadu! BW. 13711. kam jūs visas sievas pame̦tuši dzīvas? IV Mos. 31, 15. Mit abhängigem Partizip: es pametu savu bāliņu kumelinu se̦gluojuot Ltd. 1I05. tas pameta zirģeli tâ˙pat stāvam Vēr. I, 770. pame̦tuse naudu nerakuse LP. VII, 1123. pame̦tama guovs RKr. XVII, 44, = aizlaižama guovs, eine Kuh, die nicht mehr zu melken ist;

6) ein wenig, etwas werfen:
arī mācītājs pameta acis uz skaistuo jaunavu Dīcm. pamest ar acīm, mit den Augen ein Zeichen geben: suns pametis ar acīm, lai nelaiž tuo vaļām LP. IV, 222. pamest ar ruoku, mit der Hand ein Zeichen geben. pamest vieglu kāju, suoli, hurtig einen Gang machen, hurtig seine Aufgabe, seine häuslichen Arbeiten beenden: pametis vieglu kāju od. savu suolīti, varu atpūsties Lub. Refl. -tiês,

1) sich unter etwas werfen:
viņš pameties zem vilciena;

2) sich verwandeln, werden:
šī pametīšuoties. par avuotu LP. VI, 479. Subst. pamešana, das Hin-, Wegwerfen, Verlassen, Vergeben, Zurücklassen; pametẽjs, wer hin-, wegwirft, ver-, zurücklässt, vergibt; pame̦tums, das Hin-, Weggeworfene; Verlassene, der Verlust [Salisb.]: mūsējiem pame̦tumu nebijis A. XX, 302.

Avots: ME III, 69

‡ pãrmel˜deris AP., pā`rmèlderis ² Sonnaxt, = pẽrminderis, ein Kirchenvormund Jauns. B. gr. ³ I, 65.

Avots: EH XIII, 206

plânmēlis (f. -le), jem. mit einer plâna mèle: es bij[u] tāda plānmēlīte (Var.: mīkstmēlīte), brandaviņa dzērējiņa BW. 19899 var.; 19939, 3.

Avots: ME III, 330

salˆts,

1): auch Barbem, Skaistkalne, Stelph., Wallhof n. FBR. XVIII, 17, Auleja, Druw., Erlaa, Feht., Fest., Jürg., Kaltenbr., KatrE., Lasd., Linden in Kurl., Neugut, Nitau, Pilda, Sonnaxt, Višķi, Zvirgzdine, (mit alˆ ² ) Behnen n. FBR. XVI, 156, AP., Ramkau, (mit àl ² , falsch?) Lubn. n. FBR. XVII, 131; man ir salti Burtn., Nitau;

2): salti me̦li - auch C. (aber: auksts laiks). viņš jau muld tīri saltu AP. izgrūžuot naudu par tukšu, par saltu Austriņš Raksti VII, 290; ‡

3) salˆtā mè̦tra ² Oknist n. Ceļi VIII, 235, mentha piperita: saltās mē̦tras dzeŗ, kad karstums. Subst. salˆtums: auch Bērzgale; tur ne˙viens saltumiņš nevar tikt klāt AP. ziemu bija lieli saltumi Auleja. man saltumi grābj visus ple̦cus kuopā AP. viņš e̦suot slims: saltumi ("dre̦buļi") vien ņemjuot Fest. n. FBR. XVII, 86 (ähnlich in Oknist n. Ceļi VIII, 234). laiks paliek vē̦sāks. kungu sajem[j] saltumi Pas. XII, 157 (aus Domopol).

Avots: EH XVI, 427

samelšât N. -Peb., frequentative Form zu samèlst.

Avots: ME II, 683

samelˆzt, = samèlst: viņi tur samelž visādus niekus Gr. -Buschhof, Saikava.

Avots: ME II, 683

sasmeltêt,

2): "sasmalˆcinât 1" Saikava: strādnieki sasmèltējuši ² klājienu. peles salmus sasmeltējūšas (= sacirtušas).

Avots: EH XVI, 449

sasmeltêt,

1) = sasmeltnêt 1 C. (mit el˜), Golg. (mit èl ² );

2) fein zermahlen
C. (mit el˜), Kl.: s. labību; in Mehl verwandeln Gr. - Buschhof (mit èl ² );

3) aufessen:
sasmèltêt ² visu, kas uz galda Golg., KL, Saikava, Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 738, 739

smadze,

1) die Milbe, Made:
smadzes bija biezi apklājušas rudzu tēviņu SDP. I, 23; vgl. smadzis;

2) eine Art Unkraut (Zweizahn?)
Warkl. ("augļi tai ar 2 stariņām, kas ieķeŗas drēbēs; aug gar sē̦tmalām"), Meiran, Saikava; nebst smadži zu li. smègti "hineinfahrend stecken bleiben"?

Avots: ME III, 947

I smēlis,

1) (li. smėlỹs "Sand"
PФB. LXV, 306), feiner Sand Gr.Buschhof (mit è ² ), Wessen, Schlossberg, Lixna, Silajāņi, Wassersand im Felde U., leichter, mit Schwarzerde gemischter Sand Ruhental;

2) smèlis ^2, Lehm, der sich im Wasser gelagert hat:
nuo akas izsmêle piecus spaņus smēļa Gr.-Buschhof. In der Bed. 1 zu smelis: in der Bed. 2 zu smelˆt I?

Avots: ME III, 960

‡ smelktin Saikava, Adv. zur Verstärkung von smèlkt I: man zuobi s. vien sme̦lc, - laikam drīz sāpēs.

Avots: EH II, 535

smelte,

1): "smalkumi, kas ruodas kâ atkritumi", z. B. siena s. (mit èl ² ) Kaltenbr., Warkl.; etwas Feines, Winziges:
izkaltis siens sabirza smèltē ² Auleja. rudzi kai s. ebenda;

2): da rudiņa izgrābā tuo kaktu smelts Pas. XI, 275 (aus Borchow).

Avots: EH II, 536

smelte,

1) smèlte ² KL, smelte Oppek. n. U., smeltes U., = smelkne(s) 2; smèlte ² Mar., Gr.-Buschhof, fein Zerriebenes, namentlich unreiner, unbrauchbarer, mit Sand gemengter Mehlabfall; Getreideabfall Nerft: saslauki apcirknī smelti! Mar. n. RKr. XV, 136, smèlte ² Golg., Saikava, Selsau, Adl., Warkh., Warkl., Pilda, Gr.-Buschhof "putraimu atliekas" Kalz., Meiran, Memelshof, der feine Abfall beim Grützemachen Etn. II, 1; feiner Heuabfall, Heusamen Celm., (mit èl ²⁾ Saussen, Kreuzb.; Zusammengefegtes, Staub Spr.; der feine Abfall beim Dreschen (mit èl ²⁾ Saikava: es biju (rijā) smelti stūmis Jauns.; stūmām (rijā ar grābekļiem) plašuo smeltes klājienu vienā gubā Jauns.;

2) Adv., smèltē ² Warkh., Warkl., sme̦ltu smeltē Infl. n. U., ganz und gar:
smèltē ² sapuvis Saikava. kruogs nuodega sme̦ltu smeltē; siena kaudze smeltē sadega Bers., Laud., Lasd., Fest. smeltē izpuostīt Lubn. smeltē nuoplēst drānas Celm. smel˜tē sadauzīt C., smèltē ² (Warkh., Gr.-Buschhof, Saikava) oder smeltēs (Meiran) sasist. Zu smìlts; vgl. li. žẽmė priẽ sméltei (Dusetos) "супесок".

Avots: ME III, 958, 959

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. ² 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

tēmēt, -ẽju,

1) = tāmêt 1, wahrnehmen, deuten, absehen, erwägen Celm., Erlaa, Lubn., Sessw., Wessen: visi veŗas, visi tēmē, voi es ciki gudra e̦su BW. 22678. es tēmēju, tēmēju un nevarēju pazīt Lubn. pē̦rk... avīzes un nuo tām tad tēmē, kuo prūši gribuot darīt A. Brigader Daugava I, 1322. Pēterītis sāk ausīties un tèmēt ² Vīt. 51; seine Aufmerksamkeit worauf wenden Meiran (mit è ² ): suns tēmēja uz krūmu pusi Warkl.; Acht geben: gan tēmēja vārītājs, lai ni˙kas ni˙kā neieme̦t Pas. V1, 134;

2) = tāmêt 2, zielen Golg., Grawendahl, Kalz., Laud., Lennew., Lubn., N.-Peb., N.-Wohlfahrt, (mit ẽ ) MSil., Notk., (mit è ² ) Aiviekste, Bers., Bērzpils, ("mit ê ") Fest., Meselau, N.-Schwanb., Sessw.: ne katrs šāvējs pruot labi tēmēt Grawendahl. pieliek tuo (= šauteni) pie vaiga un tēmē Valdis Stabur. b. 263. ierauga zaki skrienam, sāks jau tēmēt Pas. II, 381 (aus Dahlen), ilgi tēmejis gailim LP. V, 3. taisni tē̦mē̦dams uz caurumu Vīt. 36. turks jau tēmē krūtīs MWM. IX, 448. tēmēja..., kamē̦r nuotemēja A. Brigader Daugava I, 1227. vīrs tēmēja pāri par... ezera gapumu LP. VI, 636. turējis ruoku apaļu tēmējamuo skrituli LP. VII, 963. šāds izteikums bija labi tē̦mē̦ts un zīmīgs A. v. J. 1896, S. 28. labs tē̦mē̦tājs Kaudz. Refl. -tiês Bers., Lubn., zielen. Gleich li. tèmèti(s) Lit. Mitt. I, 301 oder tė˜myti(s) "(sich) genau merken" wahrscheinlich auf r. тямить "wissen" (zur Bed. vgl. klr. тямити "merken") beruhend; vgl. auch tāmêt I. Li. tė˜rnytis hat Fick Wrtb. I4, 442 zu gr. τημελής "sorgend" gestellt, aber dies dürfte aus *τλημελής dissimiliert sein (zur Form vgl. einerseits ἀμελής "sorglos", anderseits - τληπαϑής "unglücklich").

Avots: ME IV, 171

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

vēmeklis,

1) vẽmeklis C., Dond., Stenden, vèmeklis ² Sessw., vēmeklis Wessen, St., U., vēmekļi Wandsen (mit ẽ ), Erlaa, vẽ̦me̦kls Dunika, vē̦me̦kli Nötk., vèmèkļi ² KL, das Ausvomierte:
suns savu vēmekli atkaļ ierij Glück Spr. Sal. 26, 11. pie smirduoša midzeņa vēmekļus ē̦dam Lapsa-Kum. 263. atsvabināties nuo elles vēmekļiem Kundziņš Kronv. 111. par raganas jeb laumas vēmekļiem (vẽ̦me̦kliem Janš. Mežv. ļ. 11, 308) tauta nuosauc mīkstu, gļe̦mainu masu, kuŗa dažreiz ieruodas mitrās vietās Etn. III, 23. raganu vēmekļus nesa ugunskurā sadedzināt JK. raganas aizdze̦n, dedzinādami viņas vēmekļus LP. VII, 439;

2) Brechmittel
U.;

3) wer Böses nachredet
Sessw.

Avots: ME IV, 559

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 ^1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723