Paplašinātā meklēšana

‡ atšaipîtiês, entgegengrinsen Oknist.

Avots: EH I, 173

‡ attrãpîtiês,

1) = atgadîtiês 1 Dunika, Jumpraweeten, Kal., Rutzau: tanī dienā man attrāpījās būt sudmalās;

2) = atgadîtiês 2 U. (unter trāpīt): arī starp gudriem kādreiz muļķis attrāpās Siuxt.

Avots: EH I, 176

‡ čuôpîtiês ² Frauenb. "= rūpēties, piekuopties, savākties": viņš čuopījās visu dienu pa klēti.

Avots: EH I, 300

‡ čũpîtiês Frauenb. "sich bloss mit Sptelsachen abgeben, ohne zu arbeiten".

Avots: EH I, 298

‡ iêčuôpîtiês ² Frauenb., sich gut einleben, zu Wohlstand kommen: Andžus labi iečuopījies savā jaunsaineniecībā.

Avots: EH I, 507

‡ izkapîtiês Golg., aus einer schwierigen Lage herausgelangen: bija jānuomaksā parādi; grūti bija i.

Avots: EH I, 453

izstruopîtiês: auch (mit uô ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 483

izstruopîtiês, nach Herzenslust um- herrennen: eita, izstruopāties pa lauku, diezgan e̦sat nuostāvējušies Blieden.

Avots: ME I, 807

‡ iztam̃pîtiês Gramsden, sich ausrecken, sich ausweiten (von Kleidern gesagt): jaka iztampījusies. Wohl aus li. išsitampýti.

Avots: EH I, 488

kapîtiês, sich zu erwehren, sich zu befreien suchen: lūkuošu nuo viņa kapīties vaļā Ramkau, Lös. Vgl. atkapît(iês).

Avots: ME II, 159

‡ knùopîtiês ² , -uos, -ījuos Saikava, = knuopêtiês 1: vistas knuopās.

Avots: EH I, 635

kuopîtiês, s. kuõpâtiês.

Avots: ME II, 345

‡ kŗũpītis Frauenb., ein Mensch von sehr kleinem Wuchs.

Avots: EH I, 665

līpîtiês, -ĩjuôs, sich anschmiegen, sich anschmeicheln: kuo, nelieti, līpījies tu gar manu augumiņu? BW. 10670. [Zu lipt?]

Avots: ME II, 490

nùokarpîtiês, ‡

2) durch unruhige Bewegungen in einen gewissen Zustand geraten
Vank.: zirgs (nemierīgi ar priekškājām zemi kasdams) nuokarpījies gluži slapjš.

Avots: EH II, 52

[nùokarpîtiês, Bers., = nùokārpîtiês 3.]

Avots: ME II, 794

[nuôsvaîpîtiês ² "eine Weile Grimassen schneiden" Bauske.]

Avots: ME II, 863

pìekarpîtiês "sich fest anklammern, anhalten" Kronw.

Avots: ME III, 255

‡ satulpîtiês, sich versammeln, sich zusammendrängen: ja baznīcā ir kāda svē̦tku diena, tad uz tuo dienu parasti visi satulpās, bet parastajās svētdienās baznīca tukša N.-Peb. šaurajās ustabās ... tik daudz cilvē̦ku nevar ne˙maz lāga s. Austriņš Raksti VII, 226. te dažreiz satulpījās vai visa klase skuolē̦nu 326.

Avots: EH XVI, 458

skarpîtiês, sich entgegenstemmen Saikava.

Avots: ME III, 874

*tam̃pîtiês, zu erschliessen aus ‡ iztam̃pîtiês.

Avots: EH II, 666

tul˜pîtiês AP., Nötk., -uôs oder -ĩjuôs, -ĩjuôs, sich häufen U., sich ansammeln N.- Peb.: ap tuo vietu sāka cilvē̦ki tulpīties Sessw. kâ tagad uz galvas . . . pilsē̦tām visas zemes jaukums un gre̦znums tulpās, . . . J. Zvaigznīte 121. Anscheinend nebst li. tùlpinti "Raum schaffen" (bei Būga KSn. I, 264) zu russ. толпиться "sich häufen" (wenn nicht hieraus entlehnt), толпá "Haufe" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 317).

Avots: ME IV, 260

aplãpît, ‡ Refl. -tiês Spr., sich (dat. u. acc.) beflicken: šuo tuo aplāpās vai... kaut kuo ada Janš. Dzimtene II, 325. varēsim . .. apšūties un aplāpīties Mežv. ļ. I, 144.

Avots: EH I, 98

apšũt,

2): jāapšuj gan˙drīz viss nuovads Janš. Līgava I, 55; ‡

3) (eine Wand) bekleiden:
a. māju ar dēļiem. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich alle nötigen Kleider fertignähen:
e̦smu nu beidzuot apšuvusies. varēsim nu labi apšūties un aplāpīties Janš. Mežv. ļ. I, 144;

2) sich die Kleider benähen:
a. ar visādiem izruotājumiem.

Avots: EH I, 120

atkapît,

1) losgraben
(in Sawensee);

2) losmachen:
iekām Jancis varēja atkapīt ruokas, lai varētu pabeigt lādēšanu, Krancis ātri viņam nuogrūda ce̦puri nuo galvas. Refl. -tiês, sich loshauen, loswerden, sich erwehren, sich befreien: viņš uzmācās; nevarēja atkapīties Etn. II, 161, IV, 146. atkapīties nuo duomām A. XII, 882. tikkuo atkapījuos no viņa: līda kā miegs virsū Druw., Bers. A. XVI, 475. tē̦vs negribēja dē̦lu laist, bet kad nevarēja atkapīties, tad sacīja LP. VI, 391. [Wohl auch zu kapât.]

Avots: ME I, 164, 165

atkārpît, los-, wegscharren: smiltis; bedri vaļā. Refl. -tiês, sich losmachen, sich befreien: nāk miegs kā lietuvē̦ns; nevar ne atkārpīties Naud. man tik grūti nākas atkārpīties nuo familijas tējas Pur. St. 40.

Avots: ME I, 166

[če̦rmulis Posendorf], če̦rmuls, ein Knäuel, Geball: nuo tē̦va vairāk ne+kas nebij atlicies kâ satecējis uogu če̦rmuls (pēc ugunsgrē̦ka) Līb. 60. [cērmes, valgi, zari var sapīties če̦rmulī Posendorf.]

Kļūdu labojums:
uogu = uogļu

Avots: ME I, 410

[ìepeinêtiês, sich verwickeln in iepīties: kuo tu ar viņu iepeinējies? M. Aron.]

Avots: ME II, 50

izblaizît,

1): "izspaidīt" Wessen. ‡ Refl. -tiês,

1) "strādājuot nuoluocīties, nuostaipīties" (mit aî ) Auleja;

2) "?": kur (= pirtī) var visādi i. un izdraiskāties Janš. Mežv. ļ. I, 231.

Avots: EH I, 434

izpît (išpìnti), tr.,

1) ausflechten:
krē̦slu;

2) losflechten, lösen:
kur, Laimiņa, tu tecēsi, izpītiem matiņiem BW. 1101. Refl. -tiês, sich losflechten, sich herauswickeln: ja klāsies nelabi, raudzīšu izpīties LP. V, 363.

Avots: ME I, 780

‡ II izšķuorîtiês,

1) "izguorīties, izstaipīties" AP., Geistershof; "sich eine Zeitlang kokett vor anderen hin und her drehen" Bers.;

2) sich (langsam, trödelnd) zurechtmachen
(mit uô ) Schibbenhof: nevar i. vien Smilten.

Avots: EH I, 486

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

‡ karmalâtiês "pīties" Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH I, 589

[I kârpinât ² Ruj., die Kausativform zu kārpīties: kārpināt zirgu.]

Avots: ME II, 198

‡ kuderêt Warkl. "ein Dach flicken". Refl. -tiês "lāpīties" Warkl.

Avots: EH I, 666

kuñkuļuôt, infr.,

1) strauchelnd, mühsam sich fortbewegen:
vis˙pēdīgi kunkuļuoja uz priekšu ve̦cais siena vedējs Kaudz. M. kas tad tur tâ kunkuļuo šurp klupdams, krizdams? Straume;

2) sich mit kleinen Wolken bewölken
Kaul. Refl. -tiês,

1) trödeln;

[2) sich mit jem. einlassen
("pīties, kuopuoties"): k. ar kādu meitu Ar.]

Avots: ME II, 316

ļuôdzît, -gu, -dzīju C., tr., zum Wackeln, Wanken bringen: satvēra viņas galvu un ļuodzīja un kratīja uz vienu malu un uz uotru A. XII, 263. šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļuodzīt Purap. Refl. -tiês, (ļùodzīties ² Kl.], -guôs od. selt. [Smilt.] -dzuôs, -ĩjuôs,

1) wackeln
[Erlaa, Sessw., Oppek. n. U.], wanken, schwanken: kājas, ceļi, ceļgali ļuogās (ļuodzâs Janš.), māja ļuogās un krakšķ Purap. kamanas bīstami ļuogās AU. elš kuoki, dre̦b un ļuodzās JR. IV, 57. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. lemeši ļuogās nuo vienas puses uz uotru Stari III, 225;

2) sich recken, sich kriimmen
[Wessen]: tūliņ pūķis sācis staipīties un ļuodzīties Etn. I, 101;

3) sich schaukeln auf ruhender Grundlage
Kokn., Smilt., Trik., Gr.-Jgfh. n. U. [Nebst luodzîties, lĩguôt (s. dies) wohl zu li. langoti "schweben, sich wiegen" und vielleicht ai. raŋgati "bewegt sich hin und her" s. Leskien Abl. 334 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 141 und KZ. LIII, 267.]

Avots: ME II, 546

mañguôt [Dond., Līn.], betteln, bitten, zu erhalten suchen Spiess n. U., Katzd.: čigāni iet apkārt manguot [Bers., N.-Peb.], Etn. I, 58. citiem jau arī tâ tīk un ve̦das gar kungiem pīties un dažādas dāvanas manguot Janš. [Bārenīte 66. Refl. -tiês Ruj. "blēdīties"]. Subst. manguôtãjs, mangâtãjs, der Bettler: Piķis nu skrēja kâ mangātājs nuo vienām durvīm pie uotrām A. v. J. 1902, S. 245; manguôšana, das Betteln: [čigānes, kas dzīvuo tikai nuo manguošanas, ne+vienam ne+kā neaizduod Janš. Dzimtene V, 325. Nebst estn. maṅguma "zudringlich betteln"zunächst wohl aus dem Germanischen; vgl. as. mango'n "handeln", mnd. manger "Händler."]

Avots: ME II, 561

me̦daļa Lös. n. Etn. IV, 146, ein(e) Lüsterne(r), ein Leckermaul: tīra me̦daļa; krīt virsū, ka ne atkapīties nevar.

Avots: ME II, 590

me̦l˜nums,

1) die Schwärze, das Schwarze, der Schmutzfleck:
kur lācis tup, tur me̦lnums paliek (Rätsel: der Kessel). Sprw.: kur rija, tur me̦lnums. puods puodu vārta - abi vienā me̦lnumā. manis dēļ, tautu dē̦ls, valkā zemes me̦llumiņu! BW. 10272. nuotraipīties ar me̦lnumiem LP. IV, 181. vai sirdī neatruodas tev kāds grē̦ka me̦lnums? Kaudz. M. pa (r) nakts me̦lnumu, während der dunkeln Nacht: pa (r) tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju BW. 7013. pa nakts me̦lnumu iet apraudzīt bē̦rnus A. XIII, 404. ne tik, cik me̦lnuma aiz naga, nicht einen Deut. nuovē̦l tik, cik aiz naga me̦lnuma A. XIII, 523. prāta tev nav ne par naga me̦lnumu LP. V, 40. nebē̦dāju... ne pa naga me̦llumiņu BW. 3398;

[2) die Eisenschwärze
Trik., Smilt. n. U., me̦l˜numa zâles MSil., U., der Vitriol (zum Schwarzfärben).]

Avots: ME II, 599

‡ II nùolàpât ² KatrE. "nuostaipīties (vom Gewebe)": kad auž un nesasien nītis, tad aude̦kls nuolāpā (bezieht sich?) ar dzijīm. dzijis (aude̦klam) pa virsu nuolāpājušas.

Avots: EH II, 61

‡ nùošļaicîtiês,

1) "nuostaipīties" Sessw.;

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
A.-Schwanb., Sessw.

Avots: EH II, 95

nùošļaũcît: auch Smilt.; šāva Lukstam ar ruoku gan pa vienu, gan pa uotru vaigu, tuos brangi nuošļaucīdams Vanagu ligzda 13. de̦sas dējuot, tâ saucamuo asiņu putru ievada tīrītā luopa zarnā pa pudeles kaklu un ar ruoku nuošļauka pa zarnu uz leju N.-Peb.; "gaŗi ve̦lkuot nuomazgāt" Dr.: n. kam muguru ar slapju lupatu. Refl. -tiês,

1): "nuostaipīties" Hasenp. (mit aû ² ), Heidenfeld (mit au), Trik. (mit aû); ‡

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Hasenp., Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

‡ nuošļaukât,

1) = nùošļuokât 1 Ermes, Grünw., Wandsen (mit aũ), Heidenfeld (mit àu ² ): n. zâli vai labību Sessw., Stockm.;

2) leicht abstreichen (massieren)
AP., (mit àu ² ) Meselau, Sessw.: n. vē̦de̦ru; streichend glätten Meselau: n. maizes kukuli (krāsnī laižuot). n. mālus siênā;

3) beschmutzen
(mit aũ) N.-Peb.: n. ruokas. Refl. -tiês,

1) "nuostaipīties" Saikava (mt aû), Heidenfeld;

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Heidenfeld.

Avots: EH II, 96

nùošļaukt,

1) [intr., abfallen, abgleiten
Für. I, unter šļaukt]: nuošļaukt nuo krē̦sla Apsk, v. J. 1905, S. 157;

2) tr., abschrägen:
auglenīcas ir ar nuošļauktu galu Wid. Refl. -tiês,

1) sich abschrägen, schräge abfallen:
pret jūru kalni pielaižas, nuošļaucas JR. VII, 3;

[2) neine kurze Zeit abschlafenu
Dickeln; "nuostaipīties, nuožāvāties" Neu-Bergfried).

Avots: ME II, 868

nuôšļaûtiês ² [Alt-Rahden, Pabbasch, nùošlaũtiês (sic!) Arrasch "sich nachlässig hinlegen" Mahlup]: ve̦cais nuošļāvās blakām savam dē̦lam Purap. [guovs nuošļāvusies (= nuogulusies uz sāniem) Alt-Rahden, Kursiten. In Bauske sei nuošļaûties ² gleichbed. mit nuostaipīties.]

Avots: ME II, 868

‡ nùotušît,

1) ersticken (tr.):
kam ... sedzi ... bē̦rnam tik biezu deķi uz mutes? tâ jau tu viņu vari n. Lubn. n. Etn. III, 1;

2) mit Mühe abschlachten
Vank.: tad jūs tuo vepri nuotušījāt gan;

3) mit Mühe aufessen
Vank.: ak tad tu nuotušīji gan visu plāceni! Refl. -tiês, sich abarbeiten Kalz., Saikava, "nuostaipīties" Kalz.: strādnieks mežā līdz pašam vakaram nuotušījās Saikava.

Avots: EH II, 103

‡ pakoznâtiês "pastaigāties un pastaipīties" Seyershof: kādu brīdi pastāvēju klāt, lai vista pakoznājas un lai drīz iet atpakaļ perēt.

Avots: EH II, 143

palãpît, tr.,

1) die Bastschuhe, die Schlittensohlen versohlen, den Bastschuhen, den Schlittensohlen neue Sohlen unterlegen
Birzm.: pina vai palāpīja vīzes Duomas II, 230;

[2) eine Weile flicken:
p. zeķes. Refl. -tiês, eine Weile flicken (intr.): tagad jums laiks palāpīties].

Avots: ME III, 57

pît Wolm., PS., Serbigal, Preili, Nerft, pît ² Ruj. (in Salis pĩt), pinu (li. pinti dass.), flechten: matu manu nepinat! BW. 16908. viena manu galvu pina 14366, 2 var. juostu pinu 7452. pīšu vīzes 7575, 3. Refl. -tiês,

1) (sich das Haar) flechten:
sukājāmies un pināmies Janš.;

2) sich (ver)schlingen:
sunītis pinas dancuotājiem pa kājām. pinas kâ pineklis pa kājām, sagt man von einem, der sich in fremde Angelegenheiten mischt Etn. II, 62. starpā pīties, sich einmengen U.;

3) sich womit befassen; sich einlassen mit jemand, nahen Umgang pflegen:
es gar kazām nepinuos BW. 33465. pīties ar šādiem, tādiem sieviešiem A. XX, 650. kas ar nešķīstiem gariem pinušies LP. VII, 555. nepinies ar tiem ļaudīm, lass dich mit den Leuten nicht ein! U. - Subst. pinējs, jem., der flicht: ruožu pinējiņš BW. 6449, 2 var. pīšana, das Fiechten. pinums, das Geflochtene, Geflecht. Nebst panât II (s. dies), matpanīte, malpeniņa, peñterēt (s. dies) wohl zn apr. panto "Fessel", slav. pęti "spannen, zusammenfügen", opona "Vorhang", arm. henum od. hanum "webe" u. a., s. Persson Beitr. 411 f., Pedersen KZ. XXXIX, 414, Trautmann Wrtb. 219, sowie Jokl. Stud. z. alban. Etym. u. Wortbiid. 67 f.

Avots: ME III, 234, 235

rùoja ² ,

1): zvēŗiem r. Zbiór XVIII, 447. kaķiem martā rùojas ² laiks Sonnaxt. čūskas iet ruojā ebenda. iet rùoju ² rùojām ² ebenda, in einem wirren Haufen hintereinander gehen;
‡

2) ruojā iet "pīties":ja kādam minē̦tā "Gesangschule"
pazīstama, un tas tuomē̦r ciparu pretinieks, tad par tādu ciparu nievātāju tik vienīgi var sacīt: tas iet vēl ļuoti ruojā (pinas) ... ar gara kūtrību ... Balt. Vēstn. 1869, № 82.

Avots: EH II, 391

sanaistîtiês,

1) "sarežģîties": dzijas sanaistās Rugāji;

2) "sich allmählich verfeinden"
Vank., (mit aî) Nötk.; 3) "saraustīties, sastalpīties" (mit aî ² ) Nikrazen.

Avots: ME II, 692

sasnaĩkstît, mehrfach langend (nach etwas) erreichen Lautb.: nevarēju tuo sasnaikstīt. Refl. -tiês Lautb., Bauske, Wolmarshof, (mit ài) Ermes, = sastaipīties.

Avots: ME III, 739

spĩtêt, -ẽju, spītināt St., auch refl. -tiês Spr., trotzen; einen Possen spielen U.: sieva spītē vīra gribai Treum. Sveš. 37. tuo spītēju bāliņam, kam nedeva pilna pūra BW. 7632. "es neteikšu", meitē̦ns spītējās A. XI, 98. viņa pret tevi spītējas Rit. Die II s. prs. spīties (vai tu vēī spīties [spottest, höhnst?] par tuo? Pas. I, 229) wahrscheinlich von einem Infin. *spītīties.

Avots: ME III, 1004

svaîgstîtiês ² Schibbenhof, = guorīties, staipîties; svaîkstîtiês "staipīties" Tirsen: bē̦rni svaikstās, nuo gultas izce̦ldamles; wohl zu svaîgslis.

Avots: ME III, 1141

takšķîtiês,

1) = tašķīties, traipīties Ekau, Grüwv., Kalz., Meiran, Salgaln, Schwanb., Selsau;

2) "?": ūdens lāses pāri kūsādarnas takšķījās (fielen in Tropfen spritzend und mit Geräusch ?)
ugunī MWM. v. J. 1896, S. 560. Vgl. li. taškýti "werfen, dass es spritzt".

Avots: ME IV, 126

tĩņât, Refl. -tiês,

1): sich einwickeln
Stenden, (mit î) Saikava, Sessw.;

4): auch Siuxt, (mit ì ² ) Adsel, (mit ī) Nötk.;

5): auch Bauske; sich langsam zu etwas vorbereiten:
viņš ... ar sācis t. tīri kâ uz pļaušanu, kad citi jau stājušies rudzu gabalā Austriņš Raksti VII, 184; ‡

6) "tīties, pīties" Orellen: es ar viņiem negribu t.

Avots: EH II, 685

var̂zât Drosth., Ronneb., (mit ar̂ ² ) Ruj., -ãju,

1) kreuz und quer einflechten
(mit ar̂ ) Kl., Ogershof;

2) verwirren, verwickeln
Spr., Bers., Dickeln, Erlaa, Kalz., Lubn., Meiran, Odensee, Pernigel, Vīt., (mit ar̂ ) AP., Borchow, Kaltenbrunn, Kokenhof, Sonnaxt, (mit ar̃ ) Salis; "samežģīt" Fehteln, Kokn., Stockm.: kuo tu varzā? tin kārtīgi kamuolā! Vīt. dzijs jāsāk varzāt vaļā (loswickeln, entwirren) Golg.;

3) schnell, oberflächlich
(ungewandt Nötk., mit ar̂ ) nähen Memelshof, flicken (mit Zwirn), stopfen Rutzau, Vīt.; nachlässig stricken, flicken (mit ar̂ ) Jürg.: adi kārtīgi, nevarzā! Jürg. varzāju kâ prazdams, bet galīgi neaizlāpīju Vīt.;

4) var̂zât Kr., zusammenkleksen; (eine Arbeit) schlecht machen
Salis n. U., unordentlich, lässig machen Bers., (mit ar̂ ) Nötk.; "unnütz trödeln" Wessen;

5) "savirknēt" Oberland;

6) "schwatzen"
Dickeln; schwatzend umhergehen Kosenhof;

7) "versārī" Segewold: "viņš nuo puikas dienām pa tiesas lietām vien varzājis. Refl. -tiês,

1) sich verwirren, verwickeln
Vīt., Spr.; "režģīties, pīties" Saul.;

2) "pulkā staigāt, klejuot, niekuoties" Wessen; "kustīgi, skaļi ruotaļāties" Preili;

3) sich abplackern, abmühen
Druw. n. RKr. XVII, 85, Kosenhof: varzāties pa tiesām Erlaa;

4) kursieren
Segewold: naudai vajaga varzāties. varzât 1-2 (und 3?) zu varza 1 resp. 3; varzâties 2 wohl zu varza 5 und varzâties 3 zu varza 4. Dagegen varzât 4 wohl aus r. варзáть "дѣлать плохо, как ни попало".

Avots: ME IV, 482

žàlva ² Gr. - Buschh., Schimpfwort ("fast eine Hure"): un tu ar tādu žalvu sāki pīties? Gr. - Buschh. kāda sieviete, iet kâ žalva! ebenda.

Avots: ME IV, 788

žarbîtiês,

1) mit Mühe, ungeschickt (auf einen Baum) steigen, klettern
(mit ar̂ ² ) Blieden, Luttr., N. - Autz, Ruba;

2) "scharren":
mežā dzimis, mežā audzis, mājās nācis žarbīties (Var.: kārpīties) Bielenstein Holzb. 492. Vgl. žārbīt(ies).

Avots: ME IV, 789

žmaudzît, ‡ Refl. -tiês (mit aû) Lubn. "spaidīties; staipīties".

Avots: EH II, 820