Paplašinātā meklēšana

krē̦taîns,

1): auch (mit ẽ ) Schnehpeln, Stenden, Wandsen; krētaiņie vilki senāk dzīvuojuši Kursas mežuos Frauenb.; krẽtainas (mit ē!) auzas Iw., = ‡ krẽtauzas; ‡

2) krētains Nikrazen, Nigr., böse, zornig.

Avots: EH I, 652

rē̦talaîns,

1): rẽ̦talaiņš Frauenb.; ar ... rē̦talainu ģīmi Janš. Līgava I, 370; ‡

2) "?": le̦dus tanī vietā bija r., mazliet sajaukts ar sniegu Jauns. Neskaties saulē 9.

Avots: EH II, 370

rē̦talaîns Wid., ein wenig pockennarbig.

Avots: ME III, 521

sviedrē̦tava,* der Schwitzkasten Dr.

Avots: ME III, 1165

turē̦tava: die Handhabe einer Sense zum Getreidemähen Ramkau.

Avots: EH II, 705

‡ turē̦tave Saikava, = turê̦tava.

Avots: EH II, 705

ãderêt, -ēju,

1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. ² 485;

2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.

Avots: ME I, 236

àizperêt, tr., etw. bebrüten, anbrüten: aizpe̦rē̦tas uolas.

Avots: ME I, 43

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57

II ap (aus apa, das in apa-kš noch deutlich erhalten ist; cf. ai. apa, gr. ἀπό, herab von), unter Praep. mit d. Gen. u. Acc. in Volksliedern aus Nordwest-Kurland: es apgulu nede̦rē̦ta ap zaļajas velēniņas Mag. VIII, 246, ich legte mich unverlobt unter den grünen Rasen schlafen. ap zemītes tē̦vs, māmiņa BW. 4821; ap zemīti 4137, 1. nesēduos ap uozuola, ap uozuola liela rasa BW. 10462, ap uozuolu 13377 und 27290, 1 [Vgl. Le Gr. §§ 501 und 505].

Avots: ME I, 72

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

[I bàlsts C.], balˆsts ² Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

brāzma, auch brāsma, das Ungestüm, der Anprall, Drang, Stoss, der Windstoss [bràzma ² Stelp., brâzma ² Salis], Menschengewühl [brãzma Libau], das Gedränge: šis spars tuo apņēma kâ nece̦rē̦ta brāzma MWM. VIII, 8. brāzma milzīgs ļaužu bars, kuŗā liela spiešanās. [šajās dzirnavās mazāk malēju, nav tik liela brāzma Stelp.]. vēja, aukas brāzma, der Windstoss: lūšana lielā brāzmā (von starkem Winde) Füreker n. Plūd. Llv. II, 64; skaļu vārdu brāzma, der Wortschwall MWM. X, 551: [tu nu gan dabūji veselu brazmu (Libau), Tüchtige Schelte].

Kļūdu labojums:
Füreker = Fürecker

Avots: ME I, 329

‡ burbe,

1) "eine ausgefaulte Stelle; ein Loch im Boden oder im Körper"
Warkl.;

2) eine Narbe
(rē̦ta) A. Rahden.

Avots: EH I, 254

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375

‡ cìesminieks ² Mahlup, = pàsma ² , ein Gebinde von je 30 Fäden: ciesminiekā ir trīsdesmit dziju. kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekā.

Avots: EH I, 278

čùlains, siepend, eiternd, mit siependen, eiternden Wunden, Hitzblasen bedeckt: čūlainas rē̦tas, de̦guma brūces.

Avots: ME I, 425

dā`rgs,

1) teuer, kostbar:
šinīs laikuos rublis dārga nauda zeltenīte... dārgas naudas sade̦rē̦ta. juo dārgs, juo labs; jio lē̦ts, juo slikts;

2) fig., teuer, wert, lieb:
mans dārgais pestītājs! tava dārgā dvēselīte vidū gaisa plivinās. [Ob mit r. дóрогъ serb. дрâг "teuer" verwandt, oder aus dem Slavischen entlehnt, kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Berneker Wrtb. I, 213 und Trautmann Wrtb. 45.]

Avots: ME I, 448

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

dzeinis,

3): die Aufschur
- auch (mit èi ² ) Saikava; . dz. ir aude̦kls, uz griežamiem kuokiem savilkts ebenda; kad dzijs ir sašķē̦rē̦ta, tad sasien ciesminiekus un tad ne̦m nuost dzèini ² . kad aude̦kls ir dzeinī sane̦mts, tad tuo saliek riekumā un uzgriež uz stellēm Mahlup; dzeiņa buomis, die Aufzugswelle am Webstuhl BielU.; ‡

4) ein kurzer (abgerissener) Strick, ein Schnürchen,
(mit èi ² ) Erlaa: tur tāds dz. bij; es ar tuo piesèju guovi; ‡

5) der Nabelstrang
Windau.

Avots: EH I, 352, 353

[è̦lsa ² Kreuzb. "tiefes od. schweres Atmen"], e̦l˜sas [Nigr.], tiefe, schwere Atemzüge, das Keuchen, Schluchzen: dzird smagu, apspiestu e̦lpu un aizturē̦tas e̦lsas Vēr. I, 1313. spārni kâ e̦lsas tam trīc MWM. X, 868. ple̦ci raustījās sažņaugtās e̦lsās A. 1902, 16.

Avots: ME I, 569

grĩze̦kls (unter grīzeklis): turē̦tas aiz grīze̦kliem un šāve̦kliem Janš. Līgava 1, 317.

Avots: EH I, 407

II gužas, (selten) d. Sing. guža Nurm. N. Etn. IV, 34, 1)

1) der Kummetriemen,
dzeņaukste Wolm., [Autz, Baltinov]. gužas - siksnas pie rīkiem, īsas dzeņaukstis Drnd. n. A. XIII, 493, Preekuln;

1) pusģē̦rē̦tas ādas, kas tiek izlietuotas sluoksnēs zirgu lietām Adsel n. A. XIII, 493, Frauenb.

Avots: ME I, 685

ìeaĩrêt, tr., hinein -, hereinrudern: laiva tika ieairē̦ta ceļā Vēr. II, 1198. Refl. - tiês, sich hineinrudern.

Avots: ME II, 1

[ìekārêt, (ein Boot) mit den kāri versehen und festigen Nogallen: šī laiva nav labi iekārē̦ta.]

Avots: ME II, 26

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

[ìeperêt,

1) zu bebrüten anfangen:
vista ieperējusi uolas un tad atstājusi Ruj.] iepe̦rê̦ta uola Lubn., ein angebrütetes Ei;

[2) zur gewohnten Brutstätte machen:
tā vistām iepe̦rē̦ta vieta Lis.].

Avots: ME II, 50

izcerêt, die Hoffnung zu Grabe tragen, verlieren: izce̦rē̦tas cerības atkal uzzied A. XVIII, 388. izce̦rē̦ta beidzamā cerība Balss. Refl. - tiês, lange Zeit vergebliche Hoffnung hegen: velti izcerējušies uz preciniekiem Aps.

Avots: ME I, 721

izdzît: tik ātri jau tāda rē̦ta nevar i. Strasden.

Avots: EH I, 445

izêst (li. išė´sti, [aksl. izěsti]), tr.,

1) ausessen, ausfressen:
kāpuostiņus izē̦dusi BW. 13420. ragana ielīdusi ķirpju izē̦stā stabā LP. V, 9. zuobi izē̦sti. izēdis jūs nuo vietas, hinterlistig um die Stelle bringen, verdrängen;

2) ausätzen, ausbeizen:
viņu (struteņu) brūnā sula, uz kārpām uzsmē̦rē̦ta, tās izē̦duot Etn. III, 6. Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust essen, im Esen schwelgen, prassen:
Sprw. izēdās, izdzērās, aizgāja, ne paldies nesacīja. kukuļa ne˙kāda līdz nene̦s, labu labā izē̦das un izdzeŗas Kaudz. M.;

2) sich auffressen:
lai tad viņi ē̦das, kamē̦r izē̦das;

3) sich durchfressen:
ve̦lns izēdies dubļiem cauri LP. VI, 621. kamē̦r kungs izē̦das kalnam cauri, šie gabalā;

4) sein Wesen treiben, sich austoben:
ķēniņa meita izēdās arī pa citām vietām VII, 215.

Avots: ME I, 735

I izkalêtiês, lange etwas entbehren, nuo kaut kā ilgi būt atturē̦tam, piem. nuo ēšanas Lös. n. Etn. IV, 34; heisshungrig sein: e̦smu visai izkalējies Fest., Bers.

Avots: ME I, 747

[izkuodinât,

1) schärfen, wetzen
Wid.;

2) ausbeizen:
izk. dzijas Bauske. izk. rē̦tas vai liekuo gaļu ar kuodīgām zālēm N. - Peb. izk. plankumu ar zālēm;

3) ätzend herstellen:
izk. drēbei caurumu;

4) izk. dūmus acis, die Augen vom Rauch leiden lassen.]

Avots: ME I, 758

izmakšķerêt, tr., aus -, herausangeln, ausfischen: izmakšķe̦rē̦tas zivis tē̦vs izšķiruoja Stari I, 326. Refl. - tiês, zur Genüge angeln: šuovakar labi izmakšķerējāmies.

Avots: ME I, 768

izmikšķerêt, tr., verrenken: man kāja izmirkšķe̦rē̦ta Zabeln, Pampeln, [Autz n. U.].

Avots: ME I, 771

‡ izšņuõrêt, Perfektīvform zu šņuõrêt I 2: zeme izšņuorē̦ta šņuorēm Kaudz. Izjurieši 71. zemi... izšņuorēs lupatu lupatām 72 f. ... staigā pupus šņuorē̦dam[a]; izšņuorēj[u]se ("?"), izde̦vuse... Tdz. 38710.

Avots: EH I, 487

‡ I iztulznât,

1) sich mit Blasen, Schwielen bedecken
Nötk., PV., (mit -ât ) Warkl.: ruokas iztulznājušas Nötk. Refl. -tiês,

1) = iztulznât Warkl.;

2) auseitern; auseiterud heilen
(intr.): tai rē̦ta izlulznājas Warkl. auguonis jau iztulznājies AP., Kacēni, PV.

Avots: EH I, 491

jêlmene [C., jê̦lmane N. - Peb., jê̦lmina Warkh., jê̦lmiņa ² Ruj.],

1) rohes Fell
Bers.; jēlmenes āda Frauenb., jê̦lmiņa āda Dond., jē̦lmeņu āda Ahs., [jê̦lmaņa āda Wandsen], ungegerbtes Fell;

2) eine aus ungegerbtem Felle verfertigte Pastel,
auch [jê̦lminu PS., Trik., jê̦miņa Ruj., Domopol], jēlmenes od. jēlmeņu pastala genannt Līg.: pastalas bijušas tikai kādam turīgam saimniekam, neģē̦rē̦tas, tâ sauktās jēlmenes A. XX, 53. miruonim kājās āvuši vīzes vai arī jēlmeņu pastalas. bet auklu vietās jēlmenēm bijis jānuocē̦rp vilna LP. V, 58.

Avots: ME II, 112

kañčuka, kañčuks, kančaka, kañčuklis, die dicke, lederne Kosakenpeitsche: kļūs mugura uode̦rē̦ta deviņām kančakām (Var.: kančukām) BW. 19248. labāk tevi blusas kuoda, ne brāliņu kančukliņš 13697, 3 var. gul manā pūriņā stīgām šūta kančuciņa (Var.: kančukliņa, kančukiņa) 23332. [Nebst kančiùkas (woraus kañčius als vermeintliche Grundform entnommen) und kantsukas] aus r. канчукъ.

Avots: ME II, 154

I kaũķis: Kalkstein (mit au ) Matkuln, Strasden, (mit aũ ) Frauenb. (hier auch der Plur. kaũķi); Stenden, Wandsen: istabu uztaisīja nuo kauķiem; nuomūrē̦ta tikpat kâ nuo stieģeļiem Frauenb.

Avots: EH I, 593

krẽ̦tains, lang-, starkmähnig: krē̦tainā smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti) RKr. II, 65. [krē̦tât"mē̦tāties; brünstig sein (von Kühen)": guovs krē̦tā Wessen. - Wohl zu krēst.]

Avots: ME II, 277

kurêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) tr., heizen
[Stelp.]: krāsni. nevajaga diezin kâ kurēt (pirti) JK. V, 56. kurē siltu istabiņu BW. 18536, 2. auksta tautu istabiņa, piecas dienas nekurē̦ta 16981 ;

2) intr., heizen, geheizt werden:
tautu dē̦lu istabiņa piecas dienas nekurēj[u]se BW. 21058 ; kuruoša krāsns, brennender Ofen: māte ieme̦t ādu kuruošā krāsnī JK. V, 143. Refl. -tiês, heizen, geheizt werden, brennen: mājā ceplis kurējās BW. 12851. uz kalniņa kurējusies uguns LP. VII, 1058. Zu kurt.

Avots: ME II, 322

II kur̃mis: ar kurmja ādiņu izuode̦rē̦ta BW. 20539.

Avots: EH I, 679

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

lĩgava,

1) das Liebchen, die Geliebte, die Braut:
ļaudis sauca ļaudaviņu; kas tā tāda ļaudaviņa? es pasaucu līgaviņu, man atnāca līguodama BW. 22748. kādam puisim bijusi sade̦rē̦ta līgava LP. III, 42;

2) die (junge) Frau
- so gew. im VL.: nāc, meitiņ, vedekliņ, nāc, dēliņa līgaviņa! BW. 23158, 2. raud pēc manis sīki bē̦rni, raud pēc manis līgaviņa 32080. [Wohl zu līgt.]

Avots: ME II, 483

‡ margu (Adv.) "?": krustu krustu, m. m. Rīgas pils samūrē̦ta BW. 31776.

Avots: EH I, 783

nùocerêt, ‡

3) erwünschen:
nav salasīts nuoce̦rē̦tais apšu be̦ku skaits Rīts vom 27. Sept. 1937; ‡

4) vermuten (?):
var n., ka sle̦pkava bij tik viena paša pe̦rsuona Pēt. Av. III, pielik., S. 104.

Avots: EH II, 36

nùoduņķêt,

1) "?": kâ lai (saimniece) maza nevalstās, nuo meitām nuodurē̦ta? BW. 33385;

[2) (den Boden) erreichen:
tik dziļš ūdens, ka nevarēja nuodurêt Warkh., Warkl.].

Avots: ME II, 778

nùoliecinât, ausleeren (??): ja jums būtu taisījis kāzas, tad ... guovs būtu nuotē̦rē̦ta, apcirkņi - nuoliecināti, labs naudas grasis izgājis Dünsb. Bērnu audzinašana 11. Zu nùolìekt 2?

Avots: EH II, 63

nùomaujâtiês,

1) sich ablösen:
ādiņa nuoiet, nuomujājas, kādai rē̦tai sadzīstuot;

[2) sich abplagen:
n. visu dienu, bet ne˙kā nepadarīt C., Lis.;

3) sich beschmutzen:
nuomujājies bē̦rns Lautb., Bauske.]

Avots: ME II, 822

nùomẽrêt,

1): auch Lems., Orellen, Segew., (mit è ² ) Heidenfeld, (mit ê ² ) Salis; ‡

2) = nùomḕrdêt 1: aitiņa tâ bij nuomè̦rē̦ta, ka ne˙kā nebij AP.

Avots: EH II, 68

‡ nuopam̂parêt ² NB. "nuolāpīt": nuopamparē̦tas bikses.

Avots: EH II, 73

nùoplãksterêt, tr., bepflastern: auss nuoplākste̦rē̦ta MWM. X, 389.

Avots: ME II, 830

‡ nùotvaicêt,

1) erhitzen:
krāsns labi vien nuoškuorē̦ta jeb nuotvaicē̦ta Pēt. Av. III, pielik., 93;

2) Perfektivum zu tvaicêt 2.

Avots: EH II, 103

I uõderêt, -ẽju,

1) (Kleider) füttern
St., U.;

2) (Pferde) füttern (mit Hafer aus dem Sack
Wessen) St., U.: zirgus uoderējuot Janš. Dzimtene ² I, 210;

3) prügeln:
tiks mugura uode̦rē̦ta BW. 26072. Aus mnd. voderen.

Avots: ME IV, 412

pacerêt, tr., im Auge, Sinne haben, auf etwas absehen: tuvuojās pace̦rē̦tajam mērķim MWM. VIII, 289. vai tie bija pacerējuši (Var.: paduomājuši) māsiņām mitnoties? BW. 10792. ne tur maizes, ne tur vietās, kur es pati pacerēju VL.

Avots: ME III, 12

pamũrêt: mauern (perfektiv): vārtu vidū pamūrē̦ts mazs ... paaugstinājums Jauns. Raksti VIII, 36. ē̦ka ... bij pamūrē̦ta jau līdz luogiem, bet tad apstājusies J. un v. 449.

Avots: EH II, 159

pãrvārsnis,* die Kuppel: debess ar visām zvaigznēm tapa turē̦ta par ļuoti lielu kristala pārvārsni (kupuolu), kas zemi apklāj un uz tās atspiežas Heiki Fiziska geografija (1890) 8

Avots: ME III, 186

pasiêna, pasiêne, = paseknis 2, 3; pasiena - neaizmūrē̦ta vieta apakš sienas, kur par ē̦ku pamatiem ir tikai lieli, nuostādīti akmeņi, kuŗu starppuosmi nav piepildīti Etn. IV, 163. milzīgs akmens bija izvēiies nuo pasienas A. XVIII, 492. cūka raka pasienē BW. 13011. pasiena - sienas apakša: peles iztaisījušas caurumus pasienā Sassm. n. RKr. XVII, 44. iz meklēja visus kaktus un pasienas Latv. pasienās mirka sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238. [ja tu mani nelaidīsi ustabā, tad es tev parakšu pasieni; - tev būs salts Pas. I, 248 (aus Preili).]

Avots: ME III, 99

‡ petriņa, die Grube vor dem Riegenofen, in der der rijkuris steht, od. die Lichtnische (in der Wand) zwischen der rija und dem piedarbs BielU.: p. bij piedarbā pie rijas durīm ietaisīta velvīte, izmūrē̦ta tāda kâ plīte. tur dedzināja sveķu malku; tâ apgaismuoja piedarbu Frauenb.

Avots: EH XIII, 225

pìekàlst, antrocknen (intr.), trocknend (intr.) ankleben: rē̦ta ir piekaltuse pie apsējuma Skalbe Āb. 52.

Avots: ME III, 255

prast (li. pràsti "verstehen; gewohnt werden"), prùotu, pratu, verstehen, begreifen, merken U.: tu viņus varēji prast, du konntest sie verstehen Manz. Sprw.: nepruot ne mū, ne bē, (versteht gar nichts). lasīt, rakstīt prast, zu lesen, zu schreiben verstehen. nuo galvas prast, auswendig verstehen. nuo manim meitas bēga, bēga liela, bēga maza; maza bēga neprazdama (Var.: maza bēga, nesaprata; mazas bēga muļķībā), k˙āda ve̦lla lielas bēga? BW. 13346, 4. guodu prast, wissen, was zum Anstande gehört, Lebensart besitzen U.: vajaga jau arī guodu prast Kav. kaunu prast, sich schämen, Schande haben: Sprw. kas kaunu nepruot, tas badu nemirst. sievas, pruotiet kaunu, eit[a] papriekšu sētiņā! BW. 26I40. juokus prast,

a) zu scherzen verstehen,

b) Scherz, Spass verstehen:
juokus tu ne˙maz vairs nepruoti Jaunais mežkungs 68. = Das Part. Praes. prazdams oft zur Verstärkung von prast und den dazu gehörigen Komposita:- Andrējs nevarēja mātes izturēšanuos ne prazdams izprast A. v. J. 1900, S. 679. Refl. -tiês, verstehen, begreifen, merken, eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen: tu nepruotais ne˙nieka, du verstehst nichts Manz. pruoties, meitu māmulīte, kuo vajaga tautietim: apklāj savu liepu galdu, uzliec saldu mielastiņu! BW. 14680. pruoties, mans kumeliņš, kad es gruožu kustināju; pruoties, mana līgaviņa, kad es acis mirkšķināju! 22811. bē̦rniem jāpruotas duot ve̦cākiem guodu. pruoties. pacelt ve̦cākam cilvē̦kam krē̦slu! Grünwald, Ekau. lai tik pate pruotuoties savu laimi saņemt Janš. B. 208. tâ iet, kad laikā nepruotas un gadu nuo gada nekuopjas un nepravījas ebenda 200. guodu, kaunu prasties, = g., k. prast: sieva, pruoties guodu, ej pa priekšu sētiņā! BW. 26140, 1. pruoties kaunu, atkāpies, man jau cita sade̦rē̦ta! 11502, 2. - Subst. prašana, das Verstehen, Begreifen; pratẽjs, wer versteht, begreift, der Verständige, der Sachkundige: pratējam, mākuošam, tam dzīvuot šai vietā; kas neprata, nemācēja, ne dieniņas nedzīvuoja BW. 26003, l. tē̦vs bij liels gramatnieks un labs ve̦cuo valuodu pratējs Latvju Tauta XI, 1, 39. - Nebst pràts (s. dies) zu apr. issprestun, got. fraƥjan "verstehen", fraƥi "Verstand", frōƥs "verständig" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 86. Der baltische Vokalismus weist am ehesten auf eine Wurzelform pret-: prot-, was gegen die Verbindung mit mir. rorathaig "er bemerkte" spricht, wenn das a in diesem ir. -rath- eine alte Kürze ist.

Avots: ME III, 377, 378

pusaûdzis,

1) (f. -gusi halbaufgewachsen, halberwachsen:
rūsēj[a] mans vaiņadziņš, ... vai es biju pus-auguse, vai netikli sade̦rē̦ta? BW. 6094. divi pusauguši baluoži man kaktā Lapsa-Kūmiņš 65;

2) (f. -dze), der Halbwüchsling:
12 pieaugušas meitas un viena pusaudze LP. VII, 862 f. sieviešu un pusaudžu skaits MWM. VIII, 541.

Avots: ME III, 422

pũžņuôt C., pūžņât, -ãju, pūznît, -ĩju, auch pūšņuôt Konv. ² 271, eitern: pūznījuša rē̦ta MWM. VIII, 374. kāja pūznīja Niedra Kad mēnesis dilst 281. pret lieku gaju un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru Etn. IV, 1. nuo iekšējiem iekāisumiem nākas pūžņuojumus nuovadīt uz ārieni Konv. ² 658.

Avots: ME III, 454

repaîns U., schwielig, hornhäutig Dr.: repaina āda Dr.; re̦pains, rissig, geborsten: re̦painas kājas N.-Peb. repains ("rē̦tains") kuoks Ar. Zu repis II; vgl. repjains.

Avots: ME III, 512

rẽ̦ta Karls., Wolm., Bl., AP., Serbigal, rè̦ta ² Mar., KL, Nerft, rẽte Līn., Dond., Dunika, Iw., Salis, rète ² A.-Schwanb., Golg., rēte U., die Narbe: sirds rē̦ta A. XI, 183. pasarkana rēte Glück III Mos. 13,19. vējš . . . lapas pašķlra un sarkanu rē̦tu atvēra Skalbe. Zu re̦ts (s. dies und Persson Beitr. 278 und 638), li. rėtis "Narbe, Scharte" (s. Leskien Nom. 284) und (?) reta "tuber, vitium arboris" SzDi. unter flader.

Avots: ME III, 521

rẽ̦taîns,

1) mit Narben bedeckt, narbig, pockennarbig:
rētaiņa mute U., pockennarbiges Gesicht, vaigs rē̦tains Seifert Chrest. III, 2, 256. tautu meita pinnaina, rē̦taina BW. 21164;

2) gekerbt;
re̦ti, re̦ti uozuoliņi rē̦tainām (Var.: ratainām, ruobainām, krūzainām, burtainām u. a.) lapiņām BW. 10337, 8. vītuols auga sē̦tmalā rē̦tainām lapiņām 17699 var.

Avots: ME III, 521

I rēte, s. rē̦ta.

Avots: ME III, 521

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559

sačamarêt,

1): bē̦rni sačamarējuši (sajaukuši) biezputru N.-Peb.; Verschiedenes zusammenmischend unschmackhaft machen
Jēkabnieki: putra tâ sačamarē̦ta, ka ne˙maz nevar ēst; ‡

2) heimlich suchend auffinden
Sermus.

Avots: EH II, 400

saderêt,

1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;

2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;

3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;

4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,

1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;

2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.

Avots: ME II, 609, 610

sadũmuôt, ‡ Refl. -tiês Kaugurciems, zu lange dem Rauch ausgesetzt sein: šuoreiz reņģes nav tik gardas, - dabūja ilgāk s. ("vairāk turē̦tas dūmuos nekâ siltumā").

Avots: EH XVI, 405

sakrè̦tuôt ² : sakrè̦tât ² Kaltenbr., ganz unordentlich zusammenfallen: rudzi smagi sakrē̦tavuši. Vgl. sakrè̦tuôt ² . "Getreide)" ME. III, 655 zu verbessern in "Getreide)"".

Avots: EH XVI, 419

sakurêt: vai pirts krietni sakurē̦ta? Janš. Bandavā II, 118.

Avots: EH XVI, 421

salùgt, tr.,

1) zusammenbitten, einladen
(auf mehrere Objekte bezogen): salūgt bēriniekus LP. IV, 7. par viesiem brūte salūdza savus radus BW. III, 1, 26. es salūdzu (Var.: sasaucu, saaicinu) jaunus puišus salda alus nuodzerties BW. 9423, 4. mīksta mēle salūdzuot, īsa ruoka mieluojuot 28512;

2) bittend erlangen:
jau biju salūgta, sade̦rē̦ta BW. 24046, 1. Refl. -tiês, eine bestimmte bezw. längere Zeit bitten: ilgi salūdzies LP. VI, 84. salūgušies līdz pusnaktij VII, 143.

Avots: ME II, 677

I samarguôt, tr.,

1) verzieren, bunt machen
(perfektiv): cik tur dīvaini un cieti likās saauguši sakrustuotie zari un lapas! un Jancim... iegribējās mesties uz šī samarguotā auduma Valdis Stabur. b. 154, avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem, kuri atkal bija sasaistīti un samarguoti dažādām aukliņām ebenda 187;

2) "?": augstu zied kļava ziedi, nevar margu samarguot (Var.: salasīt; nevar ziedu piemarguot) BW. 5869 var.

Avots: ME II, 680, 681

sar̂kanîgs, rötlich: sarkanīga rē̦ta MWM. X, 543. sarkanīgiem matiem Vēr. II, 1051; Stari l, 294.

Avots: ME II, 720

‡ šar̂va Wolmarshof "rieva, rē̦ta": iegriezuma vietā palikusi š. Wolmarshof. kuoka mizā dziļa šarva Sessw.

Avots: EH II, 622

sastampât, sastampêt, zusammen stampfen, zerstampfen, volistampfen, -stopfen: sienas tika apsmē̦rē̦tas ar valki sastampē̦tiem māliem Antrōp. II, 51. pilnu muti sastampēt. līdz nāvei sastampēt.

Avots: ME III, 745

sasūlât,

1) eine gewisse Zeit hindurchsiepen:
rē̦ta sasūlāja ilgu laiku Schwanb., Saikava;

2) = sastrutuôt: sasūlājis pirksts N.-Bergfried.

Avots: ME III, 751

sērêt,

1): "überführen, flach"
ME. III, 82S zu ersetzen durch "überführt werden, versanden, seicht"; versanden Segew.; ‡

4) an-, dahinspülen
Segew.: sē̦rē̦ta smilts. tur Gauja ē̦d ārā un sērē pruojām.

Avots: EH II, 482

II šķẽrêt,

1): š. (= cirpt) aitas Ramkau; (mit einem Messer) fein zerschneiden Salis;

3): auch Salis, Seyershof, (mit è ² ) Mahlup, Sonnaxt;

4): dažam bē̦rnam šķē̦rē̦ta lūpa AP. (bezdelīgai) šķē̦rē̦ta aste Pas. XIII, 178. šķē̦rē̦ti svārki ME. IV, 34 (unter šķẽrêt I). ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich hobeln lassen (vom Kohl):
kad neasa ēvele, tad kāpuosti nepar˙kuo nešķērējas.

Avots: EH II, 633, 634

II škẽrêt, -ẽju,

1) (den Rasen mit dem Rasenpflug
Meiran) schneiden, scheren: ve̦lē̦nas Meiran. (dzīvi žuogi)... kārtīgi šķē̦rē̦ti Peņģ. Sakņu dārzs 14. kungi šķē̦rē̦tām ce̦purēm BW. 33350;

2) zuschneiden
Spr.;

3) (Kohl) schärfen, hobeln
U.: ēvelē jeb šķērē... kāpuostus Etn. III, 73. cūkas gaļa ar šķē̦rē̦tis kāpuostiņis BW. 12987;

4) spalten:
tai (uodzei) ir šķē̦rē̦ta skrumšļa mēlīte Poruk V, 361;

5) šķērēt kājas Modohn, die Stiefel aneinanderstreifend geheri.
Aus mnd. scheren.

Avots: ME IV, 34

šķe̦te̦rains, wirr, ungekämmt: šķ - ni mati Pilda, Warkl.; šķeteraina ("= sašķe̦te̦rē̦ta") dzija, kas sacē̦rtas dze̦rūkstī Erlaa, Odsen, Stockm., Warkl.

Avots: ME IV, 29

šķeterêt Stomersee, -ẽju,

1) zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen
U., Adsel, Gramsden, Wessen: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šketerēja 8W. 13250;

2) fig., zur Bezeichnung einer Verbindung, Verdoppelung:
nu ir laimīte, un nevis kaut kāda - šķe̦te̦rē̦ta laimīte! divējām mušiņām reizā bē̦rni Janš. Bandavā I, 368. šķe̦te̦rē̦tās Katriņas 321, von einer tauben und einer blinden Frau gesagt, die aufeinander angewiesen sind und immer zusammen gesehen werden;

3) abwickeln;
fig. (in ununterbrochener Reihenfolge) ertönen lassen: (avuots) dziesmas šķeterēj[a] Aus. I, 90. cīruļi... gavilē un skaļas trallas šķeterē RA.;

4) wankend gehen
Bauske, Saikava; sich herumtreiben Warkl.;

5) aneinanderhetzen
L., U.;

6) zanken
(intr.) Saikava;

7) aufwerfen:
blondīne ar... šķe̦te̦rē̦tuo de̦guniņu Janš. Bandavā II, 45. kas tavam šķe̦te̦rē̦tajam de̦gunam daļas gar mani? I, 329;

8) "?": trums šķeterē Br. 187;

9) falsch machen, verwirren
Pilda; Verwirrung machen St. Refl. -tiês,

1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln:
sāka šķeterēties līdzcietības pavediens A. XX, 622. kamuolītis šķeterējās, un meita iet pēc jā Pas. IV, 391 (aus Atašiene);

2) sich herumtreiben
Lubn., Warkl.; fahren, reisen, abziehn (in verächtlicher Bedeutung) Infl. n. U.;

3) "(meitai) griezties ar puišiem" Wessen. In den Bedd. 1 - 3 und 9 nebst li. sketerioti (Miežinis) "крутить (нитки)" zu šķetere 1; in den Bedd. 5 - 6 zu šķetere 3.

Avots: ME IV, 30

šķieva, eine Spalte im Holz W. - Livl. n. U.; "rē̦ta auglī" (mit iê ² ) Bauske. Nebst li. skivỹtas "Fetzen" zu šķiêst; vor v kann ein d geschwunden sein, vgl. Leskien Nom. 347, Persson Beitr. 826 f., Būga Ksn. I, 283, Zubatý AfslPh. XVI, 385.

Avots: ME IV, 54

šķir̃baîns, voller Ritzen oder Spalten U., spaltig V., rissig V.: mē̦sli... bira caur klētiņas šķirbainuo grīdu Jauns. Vēja ziedi 92. krāsns nav diezgan cieti mūrē̦ta, bet šķirbaina Konv. ² 728. re̦ti, šķirbaiņi zuobi BW. I, S. 179.

Avots: ME IV, 43

I šķuorêt, -ẽju, -ẽju, glasieren Elv., L., U., Grünw.; in Glut flammen St., U. ("in Livl. nicht gebraucht"); übermässig den Ofen heizen U., Spr.; (glühend) brennen (tr.) Wessen (besonders Ziegelsteine Brandenburg n. Etn. II, 82): brāļa cepļus šķuorē̦dama (Var.: kurē̦dama) BW. 18397, 1 var. (ähnlich: 22329 var.). krāsns, kuŗā tika šķuorē̦tas vāzes un bļuodas U. b. 95, 77. labi šķuorē̦ti (gut gebrannte) puodi L. Av. kartupeļus šķuorēt Grünw., von abgekochten Kartoffeln das Wasser abgiessen und darauf den Kochtopf mit den Kartoffeln auf dem Feuer halten, bis die Wasserteile so ziemlich ausdampfen. vārīt un šķuorēt R. Kam. 88. - Refl. -tiês LKVv., hell brennen (dass die Flamme zum Ofenloch herauskommt (mit uõ) Gr. - Sessau); stark geheizt werden Salgaln: tad ta nu krāsns šķuorējas! Wohl aus einem nd. schor(e)n "schüren" (s. Grimms Wrtb. unter schtiren).

Avots: ME IV, 58

skram̂bt ^{2 ;} -bju, -bu Widdrisch, skràmpt Wolm., Ermes, Arrasch, Stackeln, Wenden, Smilten, Serbigal, Burtn., Altenwoga, Drobbusch, (mit am̂ ²⁾ Erkul, Salis, Ruj., pju, -pu, kratzen (mit Nägeln oder Krallen): skrampj kaķi, suņi, cilvē̦ki ar nagiem. neskramp acis ārā! skràmpt ^2, haschen : skramp nu viņu cieti! Grawendahl, N.-Schwanb. - Subst. skràmpums, einmaliges, beendetes Kratzen, die Schramme: deniņam pāri vilkās . . . sarkanas skrampuma rē̦tas Duomas II, 1022. Vgl. kràmpt.

Avots: ME II, 886

sludinât, tr., intr., fakt.,

1) verkünden, kund tun
U., bekannt machen: sludināt Kristus mācību. sen tuo dižu dižināja, sen bagātu sludināja BW. 21573;

2) (in der Kirche) aufbieten:
jau ar citu sade̦rē̦ta, trīs svētdienas sludināta BW. 13276, 2. - Subst. sludinâšana, das Verkündigen, Bekanntmachen; eine öffentliche Verkündigung U.; sludinãjums, die einmalige Verkündigung, die Bekanntmachung, Annonce (in Zeitungen u. a.); sludinâtãjs, der Verkünd(ig)er, der Bekanntmacher; der Prediger.

Avots: ME III, 940, 941

smẽrêt, -ẽju, = zìest, tept, schmieren: juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej RKr. VI, sak. v. 676. kad nesmērēsi zābaku, smērēsi kurpnieka īle̦nu Br. sak. v. 1471. smērē laivu priedes sveķi BW. 29623 var. Refl. -tiês, sich (be)schmieren. Subst. smẽ̦rê̦tājs, wer schmiert, Schund schreibt Stari I, 185. Gerundiv smē̦rē̦tans, zu schmieren, geschmiert: smē̦rē̦tana laiva te̦k BW. 29623 var. - Aus mnd. smeren.

Avots: ME III, 960

I šņuõrêt, -ẽju,

1) schnüren
U.: šnuorē mani... ar sudraba šnuorītēm! BW. 5348. šņuorē̦tas ce̦purītes 20486;

2) mit der Schnur messen
U.: par zemes dalīšanu jeb šņuorēšanu Kaudz. Izjurieši 71;

3) schlagen
Celm.;

4) stark regnen
Ober-Kurl., Pēternieki. II

Avots: ME IV, 100

spicerêt "?": jau mums bija spice̦rē̦ta, ņu atveda knipe̦lē̦tu BW. 21746 var.

Avots: ME III, 994

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

spreĩjas: s. aplaižas stapjumā turē̦tam zirgam; visa āda tam kļūst kraupaiņa Frauenb.; der Sing. spreĩja AP., eine Pferdekrankheit.

Avots: EH II, 558

struvêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) durch herabfliessenden Schmutz od. Wasser streifig, unsauber, verschossen werden
sarkanais lakats, kad dabūs lietu, sāks struvēt Jürg. nuoputējuši luogi pēc lietus struvē ebenda. de̦guns vienumē̦r struvēt (struvē Kreuzb.) struv (ist mit Rotz besudelt) Lub.;

2) eitern
Spr., Golg., Fest., Bers., Sessw., Saikava, Kl., Arrasch, Warkl.: auguons jau sācis struvēt Arrasch, Warkl. rē̦ta struvēt struv Fest. kājas struvē DL. Zu straujš.

Avots: ME IV, 1096, 1097

sũkstêt C., Jürg., Arrasch, Bauske, Gramsden, Dond., Līn., Iw., (mit ù ² ) Mar. n. RKr. XVII, 133, Kr., KL, Lis., Golg., Schwanb., Lub., -u, -ẽju, = sũ(r)stêt, brennend schmerzen Stom., Kortenhof, Adl., Aahof: ai vai, kâ sūkst! Janš. Dzimtene V, 228. sasprē̦gājumi sūkstēja MWM. X, 13. mugura tâ knieš un sūkst VI, 812. sirds krūtīs sūkst Vēr. II, 1261. bē̦dās jums sirdis sūkst Zeif. III, 3, 17. tam sūkstēja ple̦cuos rē̦ta A. 1896, S. 139. sūkstuošām acīm J. R. VII, 152. tas... sāp un sūkst V, 76. sūkstēs (Var.: sūrstēs) tavi vaigu gali BW. 23344. Ursprünglich vielleicht: siepen (wie bei Quetschwunden); s. Le. Gr. 587.

Avots: ME III, 1131

švīkata, ein kleiner, feiner Streifen Vīt.: nebij ne˙kādas rē̦tas, bet maza švīkata.

Avots: ME IV, 118

taîds Le. Gr. § 373, BW. 9397, 1, Preili n. FBR. VIII, 16, = tâds, ein solcher: taidas vēstis tev atnešu: brūte sade̦rē̦ta BW. 15822, 4. ak tu taidu vasariņu: žīdiņš jāja pieguļā! 30096.

Avots: ME IV, 123

tarkšķêt, -u, -ẽju,

1) = tarkšêt 1 Ogershof (mit ar̂): pulksteņa riteņi sāka tarkšķēt Jaunības draugs 1902, S. 35. tarkšķ kâ ve̦ci riteņi Alm. Balt. Vēstn. tarkšķ rati Vēr. I,1388, Memelshof. brauktu, ka tarkšķē̦tu vien Mērn. laiki 42. tarkšķuošas durvis Purap. pulksteņa tarkšķuošie sitieni Zemnieka dē̦ls 24. nuorautā zvana turē̦tava vēl tarkšķēja Vēr. II, 1244. tur tarkšķēja klavieres Upītis Sieviete 75. krē̦sli tarkšķē̦dami izšķīda Zalktis, No 4, S. 125. de̦guns sāk tarkšķēt M. W.;

2) = tarkšêt 2 Memelshof, Mitau, (mit ar̃) Bershof, Schibbenhof: sēž un tarkšķ visu pēcpusdienu Alm. Kaislību varā 20. tā tarkšķē̦dama aizgāja Mērn. laiki 20. Mīle tarkšķēja Veselis Netic. Tuoma mīl. 166. kuo tu tarkšķi! Ērglis Pel. bar. vect. 87.

Avots: ME IV, 133

tẽrêt: prs. tẽru Blieden, Frauenb.; t. (buojāt) apavas Salis. vienu šķeteri bij žurkas tērējušas Orellen. luopam bij tē̦rē̦tas (verletzte) iekšas AP. uodi tērē cilvē̦ku nuost Heidenfeld. Subst. tẽrêšana: tã bij mana t. BW. 20046 var.; tẽrẽjums: naudiņas t. BW. 15932, 4.

Avots: EH II, 677

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

turê̦tava Lis. n. RKr. XVII, 96, AP., Ar., N.-Schwanb., turê̦tuve Kl., = tureklis, turelis 1: arkla turē̦tava AP., Stari III, 225. saules sarga turē̦tava A. XX, 49. palaida durvju turē̦tavu A. v. J. 1896, S. 489. es pie tavas turē̦tavas (auf eine Kanne bezogen) BW. 19693; turē̦tava U., ein Treppen geländer, eine Treppenlehne; eine Vorrichtung, die etwas hält.

Avots: ME IV, 271

‡ turêteve Fest., (mit -è ² -) Heidenfeld, = turē̦tava.

Avots: EH II, 705

uzasiņuôt, anfangen zu bluten (perfektiv): rē̦ta ...uzasiņuoja nuo jauna Deglavs Rīga II, 1, 317.

Avots: ME IV, 315

II vairîgs: auch (mit aĩ) Puhren; vairīgas acis Spiess, schwache Augen, die der Schonung bedürfen. zirgam kaklā rē̦ta; tāpēc viņš tāds v. (tâ vairās) sakas uzmaucuot Druw. Wohl identisch mit vaĩrîgs I.

Avots: EH II, 750

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt ² Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt ² Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ ² ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt ² Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt ² Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt ² Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

II varša (?) "katla turē̦tava namiņā" Mahlup.

Avots: ME IV, 481

‡ *zāme̦rē̦ts (erschlossen aus ostle. zuomarāts) "?": būs mugara zāme̦rē̦ta Tdz. 46472 (aus Šķaune).

Avots: EH II, 803

zìmaîns Nötk., PS., (mit î ² ) Bauske, Salis, mit einem Zeichen, Mal oder mit vielen Zeichen versehen Lennew., Lubn., gekennzeichnet: zīmains teļš Bauske, Lubn., Salis. gribēja pajemt zīmaiņuos iemavus Pas. II, 49 (aus Rositten); "ļuoti pazīmīgs" Gilsen, Kalnemois, N. - Schwaneb.,Stomersee; "rē̦tains" N. - Peb.; ungleich gefärbt Ramdam.

Avots: ME IV, 734