Paplašinātā meklēšana

‡ cũkêdiens, eine Speise (Schwarzbrotkrumen mit Quark) Jürg.

Avots: EH I, 280

êdiẽns: die einmalige Tätigkeit des Essens: vērsi ēda ēdienā BW. 19445.

Avots: EH I, 371

‡ êdienstarpa Stenden, die Zwischenzeit zwischen zwei Mahlzeiten.

Avots: EH I, 371

‡ gar̂dêdiens, ein schmackhaftes Gericht: sevišķs g. A. Melnalksnis Mazsalaca 52.

Avots: EH I, 383

‡ gavēņêdiens Juris Brasa 32, eine Fastenspeise.

Avots: EH I, 388

naktsêdiens, das Nachtessen: naktsēdienu ē̦d pēc vakariņām naktī - dzīŗās Sassm.

Avots: ME II, 691

‡ nuoēdiens Segew. "das Leibessen".

Avots: EH II, 44

‡ nùosêdiêns "?": klib, klab pūriņš caur siliņu ve̦duot; tuo darīja lieli miegi, tuo lielie nuosēdieni BW. 16723, 1.

Avots: EH II, 84

paêdiẽns,

1): vai tad tur ir kāds p. nuo zemenēm (kann man von Erdbeeren satt werden)?
Seyershof; "uzturs" Frauenb.

Avots: EH II, 131

paêdiẽns,

1) die Speise, Kost:
es puiša vietu izpildījis par paēdienu un drēbēm RA. kalpiem nav de̦vuši iabu paēdienu LP. VII, 1198;

2) das genossene Mahl, die aufgehobene Tafel:
pēc pātariem un paēdiena brūtgāna tē̦vs nuoje̦m brūtei vaiņagu RKr. XVI, 220.

Avots: ME III, 24

‡ pêcêdiens, die Nachspeise: labi paēdis cilvē̦ks tuo var baudīt ... kâ ... gardu pēcēdienu Jauns. Raksti III, 257.

Avots: EH XIII, 226

saldêdiens* Stari II, 498, die süsse Speise, das Dessert.

Avots: ME II, 668

sprèdiêns ² : auch (mit ìe ² ) Saikava; nu jau vairs tikai šī vakara s. Azand. 197.

Avots: EH II, 558

vakarêdiẽns, vakara êdiens, das Abendmahl U.; svē̦tais vakarēdiens, das heilige Abendmahl U.: svē̦tā vakara ēdiena dziesmas Gesangb.

Avots: ME IV, 447

vēdiêns, das einmalige (vollendete) Wehen, Wedeln, Fächeln: ne lapiņa nedrebēja lē̦na vēja vēdienam BW. 14856, 3 var. spārnu vēdiens Stari II, 573; 690. eņģelis laižas slaidā vēdienā Austriņš.

Avots: ME IV, 550

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22

‡ àizkautrêtiês, zuwider werden: ēdiens pašiem aizkautrējies A. Erss Vecā Latgale 84. Hier S. 93 auch ein Verbalnomen dazu: ēdiena aizkautriens (Neologismus?).

Avots: EH I, 29

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apkasît (unter apkast), ‡

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi; ‡

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

‡ aptumis (part. prt. act.),

1) dick und schleimig geworden
Erlaa: ēdiens a.;

2) = ‡ aptaucis Bauske: a. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 123

atdzist, inch., intr.,

1) erkalten, kühl werden:
ūdens, ēdiens atdziest;

2) erkalten, erstarren nach dem Tode:
atdzisušas miesas Aus. I, 13. sieva nuo ne labi atdzisusi, jau vīrs ve̦lk pie altāŗa kādu veceni Sudr. E.;

3) erkalten, nachlassen:
pirmā lasīšanas dedzība drīz atdzisuse Pav. 66;

4) von der Hitze sich befreien, sich erholen:
lai sirds atdziest LP. VI, 336.

Avots: ME I, 156

atnäkt, ‡

2) guovs atnākusi slaucama Siuxt, die Kuh hat gekalbt;
‡

3) zurückkommen (meist mit
atpakaļ: bija tādi vārdi: kad zirgs nuozagts, trešajā dienā atnāk atpakaļ. viss ēdiens atnāca atpakaļ; ‡

4) a. vaļā, sich loswickeln, sich losläsen:
pastalai aukla atnākusi vaļā Siuxt u. a.

Avots: EH I, 157

atvãrît, tr.,

1) abkochen
Spr.; zum zweiten Mal kochen: ja ēdiens izvārīts par biezu, sālītu, par tre̦knu, tad tuo atvāra, t. i. ūdeni pielejuot vāra uotrreiz Lauva;

2) kochend loslösen =
gaļu nuo kauliem. Refl. -tiês, bis zum Überdruss kochen: tējas vien nevarēs atvārīties A. Up. Nemiers 94.

Avots: ME I, 208

atvẽst (li. atvė´sti), intr., inch., sich abkühlen Smilt.: neļaut istabām atvēst Pūrs III, 67. [kad tik ēdiens neatvē̦s Ruj.] vē̦lāk viņu satiksme atvēsa Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 210

azaîds: auch AP., Skaista, Warkl., azaĩds Siuxt, Demin. azaidītis BW. 27825, 2 (aus Rudbahren),

1): auch Seyershof;

2): auch Warkl.;

3): auch Siuxt;

4): auch Warkl.;

6): eine Milchsuppe ("šķidra piena puträ) AP.; eine Suppe, die man zu Mittag isst ("pusdiena sagatavuotais ēdiens ēša-nai, kas vienmē̦r bija šķidrā veidā") Seyershof.

Avots: EH I, 190

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

‡ bezsā`ls (gen. s.), salzlos: b. ēdiens.

Avots: EH I, 215

bluzga, bļuzga LP. VI, 475, kleine Stückchen, Fetzen, Trümmer: kad tikai ēdiens nesavārās bluzgā Siuxt. zirgs saplucis un savārījies bļuzgā LP. VI, 475. tilts aiziet ar visu kaŗa spēku bluzgu bluzgās straumei līdzi. [Zu blauzga].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):[zu

Avots: ME I, 318

‡ cãļbarĩba, eine nichtige, wertlose Speise ("nieka ēdiens": eig.: Kükenfutter): tā tik tāda c. Salisb.

Avots: EH I, 262

cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,

1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;

2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;

3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;

4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;

5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr u̯ vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. ² 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]

Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.

Avots: ME I, 394

cìrtiens,

1) der Hieb:
Sprw. kuoks nekrīt ar pirmuo cirtienu. ne kuokā viens cirtiens, ne gaļā viens ēdiens. ar vienu cirtienu divi skaidas, zwei Fliegen mit einem Schlage;

2) die Schwade,
bars, spailes, vālis: vienreiz ar izkapti apgriezties pļaujuot ir viens vēriens (auch cirtiens Kand.), reizi par pļavu pāri - cirtiens A. XI, 170. [es šuorīt izpļāvu trīs cirtienus Alt - Ottenhof.] atstāt striķi vērienā, izkaptiņu cirtienā. papļauj manu cirtieniņu BW. 22584;

3) pašā cirtienā būt, reif sein, abgehauen zu werden:
egle, egle, priede, priede nu pašā cirtienā BW.14047, 2;

4) der Stich (beim Kartenspiel):
viens pats nuo spē̦lē̦tājiem dabūja vienu cirtienu Alm.

Avots: ME I, 388

čuruls, ein Essen, ēdiens nuo ūdenī iegrieztas maizes un sīpuoliem Etn. I, 112.

Avots: ME I, 423

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

‡ dir̂siens ² ,

1) zeitlich begrenzte cacatio, auch das Resultat derselben, das Exkrement:
ciema ēdiens, krūmu d. Salis;

2) ein Hitzkopf
Dond., (gesproch.: dir̂sans ² ), Salisb.

Avots: EH I, 322

dižs (li. dìdis),

1) gross
(synonym mit liels und mit diesem promiscue gebraucht): diža (liela) slava, mazs tikums Ltd. 1024. diža (liela) meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama BW. 11713. dižs un liels mit einander verbunden: liela, diža istaba, pumpuruoti griesti RKr. 268;

2) vornehm, herrlich, edel:
dižu ļaužu bērniņš biju

3) zur Steigerung eines Verbs od. Adj., gewaltig, herrlich, sehr:
diži, meitas, dzīvuojiet BW. 14086, 2; diži piekust Etn.; kāzas diži svinēt BW. III, 1, 48; diži ve̦cuos laikuos, in uralten Zeiten. dižais ēdiens, das Mittagessen BW. III, 3, 870. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 454, Prellwitz Wrtb. ² 106, Brugmann Grdr. II ^2, 1, 130, Solmsen IF. XIV, 433, Bezzenberger BB. XXVII, 161 zu an. teitr "froh", gr. δέαται "scheint", ai. dīdyati "scheint". Unsicher.]

Avots: ME I, 475

gatavs (li. gãtavas),

1) fertig, bereit, vollendet:
ēdiens jau gatavs. [nevar gatavu dirst U., man kann's nicht fertig blasen.] nuo gatava izlīguoja, gatavā ielīguoja Ltd. 1748. lai gatava taisījuos līdz citam rudenim Ltd. 692. kuģi stāvēja uostā gatavi uz iešanu. žīds bij gatavs gaili pirkt LP. VI, 272. tā gatava nācēja, sie ist bereit zu kommen (oft: in des Freiers Haus, d. h. zu heiraten). mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi (fertig mit ihrer Arbeit) Etn. III, 172. kad lini gatavi (wenn die Flachsarbeit beendet ist), tad viņi ve̦d granti Etn. III, 73. gatavi milti! basta!

2) reif:
labība, augļi jau gatavi;

3) fertig, zu Ende, tot:
dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem - gatavs LP. VII, 37. kâ lika galvu pret bē̦rzu, gatavs bija LP. V, 166;

4) fertig, dass nichts daran fehlt, leibhaftig, echt:
saimniece bijuse gatava pūce LP. IV, 146. vīrs bijis tāds dieva duots - gatavs vientiesītis VI, 344. sala gatavs tuksnesis IV, 111. ūdeni nest bijušas gatavās muokas Jauns. Balt. gr. I, 16. [Wohl aus slav. gotovъ " fertig" entlehnt.]

Avots: ME I, 609

gre̦ncumi, Überbleibsel von geschmolzenem Fett ; Dobl. n. Etn. I, 138, 57. gre̦ncumi ir īsti cūku bē̦ŗu ēdiens. cūkas cīpslas, aknas u. t. t. saliek katliņā un grauzdē jeb vāra, pie kam atlikušuos sausumus ē̦d ar maizi vai kartupeļiem Ogershof n. Etn. I, 20.

Avots: ME I, 650

grûslis C., grūsla, [grûslis

1) Fest., einer, der sich hin- und herstösst
Ar.;

2) grûslis der Kartoffelbrei
Mar. n. RKr. XV, 115;

3) [grûslis Wolm.], eine Speise aus geröstetem und zerstossenem Hanf
Salisb. (grūsla), Wend. n. Etn. I, 4, 19, 20: grūslis ir nuo zirņiem, kartupeļiem un kaņepēm sagrūsts ēdiens Lös., AP., Ramelsh., Drosth.; Erbsen mit gestossenem Hanf L. [In Neugut, Ronneb. und Smilt. grûslis. eine Speise aus gestossenen Erbsen:] zirņa grūsla spinītī BW. 28829;

4) ein Sonnenstäubchen
(grùslĩtis C.). acu grūslis, soviel das Auge verträgt Bergm. n. U. Zu grûst, [s / Leskien Abl. 297 und Johannsson IF. XIX, 125 ¹ ; die Intonation von grùslītis C. wohl durch grùzis beeinflusst.]

Avots: ME I, 668

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

‡ īgņâtiês,

1) = îgt 2 (mit î ² ) Schibbenhof: kuo nu īgņājies!

2) = îgnât (mit î ² ) Ahs., Schwitten: sirdī īgņātuos Janš. Dzimtene V, 438. man īgņājas tāds ēdiens ēst Ahs.

Avots: EH I, 500

jà ² [Kl.], in solchen Redensarten wie: bijis tāds tilts gatavs kâ jā [wie je?], es sei eine gar prächtige Brücke fertig gewesen LP. V, 384. nu bijis tāds ēdiens kâ jā, sonst sitzt der König sicherlich in der Patsche LP. IV, 131. pa˙galam būtu bijis kâ jā VI, 255. In allen diesen Wendungen mit ā in Smilt. u. Drosth.; könnte somit zu jā II gehören. [Daneben kâ ja in Ruj., Nigr., Gr. - Essern.]

Avots: ME II, 105

juostulīšu ēdiens, eine Kinderspeise aus Milch und hineingebröckeltem Brot Burtn.

Avots: ME II, 128

jũkā, = buojā, zugrunde: atkal ēdiens aizgājis jūkā. kālab tu aizlaidi tādu labu ēdienu jūkā? tam jau dē̦ls aizgāja jūkā Kurs.

Avots: ME II, 121

III kāmêt: sehimmeln; verderben (intr.) Golg.: ēdiens stāvuot sāk k.

Avots: EH I, 601

ķausis,

5): auch (mit au ) Rutzau; ‡

7) = ķause Kegeln, Lemb., Salisb. (mit aũ ); "biezs ēdiens" (mit aũ ) Lems., Salis: man savārījās tāds ķaûsis ² kuopā (von einer zu dick geratenen Gemüsesuppe) Seyershof.

Avots: EH I, 692

ķiļ˜ķe̦ns, [ķiļ˜ķē̦ns Līn.], der Kloss: ķiļķe̦ni [ķiļķeņi U.] - ēdiens nuo bīde̦lē̦tiem vai rupjiem miltiem Etn. I, 19. [Aus nd. kīlke ("Keilchen") dass. bei Frischbier I, 352.]

Avots: ME II, 381

ķĩselis [Drosth., Bauske], ķĩsẽlis PS., C., Wolm., ķĩsele [Līn., Nigr., Wormen], Kand., [ķĩsals Dond.], ķĩsene - ēdiens nuo nesijātiem auzu miltiem ar visām sē̦nalām Etn. I, 18. ķīselis - ēdiens, sagatavuots nuo zaļām auzām ar šķidru kaņeppienu I, 59. ķīseli mē̦dz aiz˙vienam iejaukt vakarā II, 62. [Nebst li. kisiẽlius aus r. кисéль "säuerlicher Mehlbrei".]

Avots: ME II, 389

‡ kratiknis = kratenis Oknist, Sussei; "jaukts ēdiens" (für Menschen) Sussei.

Avots: EH I, 643

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316

[II kupêt, -ẽju sieden: ēdiens kupē Ruj. - Zu kûpêt.]

Avots: ME II, 317

kûpêt, -u, - ẽju ([li. kūpė´ti "sieden"], asl. кыпѣти "wallen, überlaufen"), intr., rauchen, dampfen, qualmen, stäuben: še dūmiņi nekūpēja BW. 6961. skals kūp. biezputra, ēdiens kūp jau uz galda. lietus nāca kūpē̦dams BW. 15745, 3. maza migliņa kūpēja pa viļņiem Skalbe. rudzi zieduot kūp [li. rugiaĩ kúpa]. me̦luo, ka ausis kūp. dē̦ls laiž vaļā, ka kūp vien. melnītis vilka kūpē̦dams BW. 4872. ļaunas valuodas sāka kūpēt pa nāburgiem Neik. spalvas vien kūpēja pa gaisu MWM. X, 357. - Zu kvēpt (s. dies), [ai. kúpyati "gerät in Wallung", apr. kupsins "Nebel" u. a., s. Būga РФВ. LXXI, 54, Walde Wrtb. ² 807 unter vapor, Trautmann Wrtb. 147, Uljanov Znač. I, 29].

Avots: ME II, 337

labums,

1) das Gute, das Gut, Eigentum:
visu tuo labumu (mantu) pūķi bij sane̦suši LP. VI, 101. redz, kur nu mans labums aprīts IV, 7. augstākais labums, das höchste Gut SDP. VIII, 96;

2) das Verdienst, die Wohltat:
kungs par tādu labumu atdevis puisim savu meitu par sievu LP. IV, 206;

3) die Güte, der Wert:
ce̦nu nuoteic preces labums;

4) vienā labumā dzīvuot, in Herrlichkeit und Freuden leben:
nuo tās dienas dzīvuojis vienā labumā LP. IV, 88. labumā iet, zur Förderung der Gesundheit, zum Segen gereichen: šis ēdiens man iet labumā Kand. kâ tad man neies labumā? wie sollte sich mein Reichtum nicht mehren? LP. VII, 831;

5) der Plur. labumi, Leckerbissen, schöne Speisen:
ne tad taupīja cepešus, ne citus labumus LP. IV, 79. puisim brīnum pa prātam bez darba vienuos labumuos izmieluoties LP. IV, 70.

Avots: ME II, 398

laũlât, (- u od.) - ãju, - ãju, tr., trauen: pēc dievvārdiem mācītājs laulā jaunuos pāŗus. laulājams (auch laulams, laulāts, laulības) gre̦dze̦ns, der Trauring; derināmas saktas gaidu, laulājamu gredzentiņu BW. 15186. kur laulami (Var.: laulāti, laulības) gredzentiņi? 8610, 13733; laulājamas kurpes, drēbes, Trauungsschuhe, - Kleider LP. III, 33; IV, 124, 125; laulājamie svārki BW. III, 1, S. 43; laulājamais ēdiens, das Essen nach der Trauung III, 1, 19; laulāta draudzene, die Ehefrau, Gattin; laulāts draugs, der Gemahl, Gatte; laulāti ļaudis, Eheleute. Refl. - tiês, sich trauen lassen: Rīgā ņēmu ļaudaviņu, Vāczemē laulājuos BW. 15962. tad brauca uz baznīcu laulāties BW. III, 1, S. 93. Subst. laũlãjums, die Trauung; deŗ die Getraue, der Bräutigam, die Braut: atņe̦m man mīļš dieviņš pirmajuo laulājumu BW. 27837; laũlâšana, das Trauen; laũlâtãjs, wer traut. [Aus liv. loul "singen; trauen"; vgl. Thomsen Beröringer 264.]

Avots: ME II, 428

ļiputriņa, eine Speise - ēdiens, kuo pagatavuo nuo ve̦rduošā ūdenī iekultiem miltiem un tad labi pabiezi savāra. ē̦duot ņe̦m klāt taukus vai pienu Etn. I, 57.

Avots: ME II, 541

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mielags [?], das Morgenfrühstück, welches am frühen Morgen vor der Arbeit gegessen wird; auch die zur Arbeit mitgenommene Kost Apšciems; ["mielasts, ēdiens"(?) Lis., N. - Schwanb. (hier mit ie ^2)].

Avots: ME II, 652

‡ mìltinieks ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74 "miltu ēdiens".

Avots: EH I, 814

mil˜tums,

1): kad zirgs dabū miltumu, tad ir stingrāks Salis. es vārīju kārtiņus un negribēju tuo ūdeni zemē liet. tur jau tâ˙pat savs m. klā[t] FBR. XVI, 93 (aus A.-Ottenhof). ūdens - tas ir mans aizdars, tas ir mans m. (ich lebe von Wasser und Brot allein)
Kalz. n. BielU: tur kur ēdiens un kur m. ("?"), tur mušas briesmīgi Salis. duod salmus vie[n], - tur ne˙kas nav, ne miltumi ("?"); ne˙kā Orellen; mil˜tumi, = mil˜ti, Mehl Seyershof;

2): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 815

nerĩkle, die Luftröhre: ūdens iegāja merīklē LP. VI, 860. [ēduot nav jāsmejas, lai ēdiens nenāktu nerīklē Dond.]

Avots: ME II, 730

‡ neveselîgs,

1) zum Kranksein geneigt, häufig kränkelnd:
n. bē̦rns, cilvē̦ks;

2) ungesund; nicht bekömmlich:
n. ēdiens.

Avots: EH II, 22

[nùoduzêt,

1) üben Geruch bekommen:
ēdiens nuoduzējis Ruj.;

2) auch: nùoduzt (prs. - dust), abbröckeln (intr.): traukam mala nuoduz(ēj)usi Warkl., Bauske.]

Avots: ME II, 778

nùogar̂šuôt, tr., abschmecken: vai viņa var kuo nuogaršuot - mūžam ēdiens par sāļu! Siuxt; vīnu nuogaršuotājs, der Weinküper Vēr. II, 417.

Avots: ME II, 784

nùospalêt: abmähen Stenden: līci nuospalēsim pa vienu ēdienstarpu.

Avots: EH II, 89

nùovārît, ‡

2) abprügeln:
rijniekam nuovārīja muguru sešdesmit kuokiem Kaudz. Izjurieši 201. Refl. -tiês,

2): cūkas nuo ceļa zemē, purvā iekšā, ka nuovārās vien Pas. VIII, 91; ‡

3) kochend (siedend) sich vermindern:
ēdiens ... nuovārījies Pas. XIII, 45.

Avots: EH II, 106

paē̦da, = paēdiens 1; [utu paē̦da (Schimpfwort), Lausefrass Janš. Dzimtene ² III, 184].

Avots: ME III, 24

[pagar̂ds, ziemlich schmackhaft: ēdiens diezgan pagards.]

Avots: ME III, 27

palaũnags (unter palaũnadze): auch Atašiene n. Fil. mat. 102 (mit àu ² ), Kal.,

1): "ēdiens launaga vietā, kad ne˙kas nav īpaši gatavuots, bet saimniece kaut kuo duod uzkuost launaga vietā" Oknist: sveša māte man suolīja ir launagu, palaunagu. ne launaga, palaunaga, jau saulīte vakarā BW. 4438.

Avots: EH II, 149

[II pasẽ̦rs, etwas unangenehm (bitter) schmeckend: p. ēdiens, dzēriens Bauske; šuoreiz maize tāda pasẽ̦ra Schibbenhof.]

Avots: ME III, 97

pašķidrs, ziemlich dünnflüssig, undicht: pašķidrs ēdiens, plīvurs Vēr. II, 1252.

Avots: ME III, 113

[patàuks, ein wenig od. ziemlich fett: p. ēdiens.]

Avots: ME III, 119

pìesājêt,

1) "piesmirkt" (?): kuoks purvā ilgi gulē̦dams piesājējis N.-Peb.;

2) "bitter od. herb werden":
ēdiens piesājējis Ar.

Avots: ME III, 287

II piksa "biezs (sevišķi cūku) ēdiens" (?) Selsau.

Avots: ME III, 213

pliesks ² Golg., fade, dünn (von einer Speise): pliesks ēdiens, viņā nav selkmes Sessw.; mit -sk- aus -ksk- (vgl. plieks)?

Avots: ME III, 352

pļumpis,

1) pļum̃pis Karls., Schlackwetter
Freiziņ;

2) eine sehr dünn gekochte Grütze
Freiziņ; pļumps, "tumīgs ēdiens" Wessen;

3) pļumpis Grünh., ein Säufer
Wid.;

4) ein plumper Mensch Plumpsack
N.-Bartau;

5) Zank, Streit, Lärm
Lasd., Wid.: starp puišiem izcēlās liels plumpis, kas tikkuo nebeidzās ar kaušanuos Ahs.;

6) "eine Dummheit"
Wid. Zur Bed. 1 vgl. plumpja laiks, zur Bed. 5 - plumpis 2, zur Bed. 6 - plumpis 1; in der Bed. 4 wohl auf d. plump beruhend.

Avots: ME III, 372

pũtẽlis Jakobshof, Schibbenhof, pũtêlis Kursiten, Nigr., Gr.-Essern, pũtelis N.-Bergfried, Bl., tahm. pũte̦ls Windau, Dond., pũtele Selg., eine Speise aus gekochtem Hafer, Gerste, Roggen, Weizen, Erbsen und Bohnen, die getrocknet und dann vermahlen und mit saurer Milch gegessen werden; pũtelis, eine Speise aus Erbsen; pūtelis, eine Speise voa Hafermehl U.; ein Auflauf Wid.; eine kalt zu essende, dickgrützartige Speise aus Gerstenmehl und saurer Milch Dond.; "ēdiens, kuo pagatavuo nuo piena un visām labības sugām kviešiem, rudziem, miežiem, auzām, zirņiem - parupji samaltām" Grünh.

Avots: ME III, 453

raîbîgs Kr., C., Ruj. n. U., Ronneb., Smilt., Golg., = riebîgs, eklig, Ekel, Widerwillen erweckend: raibīgs ēdiens Erlaa. raibīgs cilvē̦ks - tāds, kas saceļ riebumu Drosth., Bers.

Avots: ME III, 468

ražuôt, Refl. -tiês,

1): viss tas (nämlich Brot, Milch, Fleisch)
te ražuojas (= ruodas) vairumā Jauns. Augšz. 92. kur ... ražuojās tikai mūsu labības Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 119; ‡

2) "darbuoties ap kuo; rūpīgi kuo kuopt" Seyershof: vai tur ir kāds paēdiens nuo zemenēm? bet cilvē̦ks grib ap tām r. Zur Bed. vgl. auch ‡ izražuôt.

Avots: EH II, 360

‡ *sadzietiês (od. *sadzītiês?), von Nutzen sein Līvāni: ēdiens nesadzejas ("neiet labumā"; andere Formen sind nicht bekannt).

Avots: EH XVI, 407

sagandêt, sagandât Schujen, tr., verderben Wid., Ermes: veselību. vai tu krūtis pa˙visam gribi sagandēt? Blaum. nāvekļi viņu pamazām sagandēja un nuovadīja kapā Druva II, 433. viņš bija sagandējis . . . asinis ebenda 440. izgaruojumi plūda viņam nāsīs un likās visu miesu sagandējam LA. iet buojā druvās sējums, guovīs sagandējas krējums ebenda. Andrēju, kuŗš . . . iznācis tūļīgs, Smilģis sagandēja galīgi Druva I, 1291. sagandāta gaļa Schujen. Refl. -tiês, sagandîtiês B. Vēstn., verderben (intr.): sagandējies ēdiens Zaravič. barības vielu sagandēšanās A. XI, 620.

Avots: ME III, 624

sagrûst, tr.,

1) zusammenstossen:
sagrūst lapas čupā;

2) zerstossen, zerstampfen:
uolas un kartupeļus sagrūda kuopā Hopfenhof n. Etn. II, 102. ēdiens nuo sagrūstām pupām un kaņepēm Sprēstiņi. sāli sagrūst. kad kāds luoceklis sagrūsts un uzpampis Etn. III, 6. kam kaunums sagrūsts, jeb kas ir rāmīts V Mos. 23, 1. sagrūsts par pīšļiem II Kön. 23, 15. Refl. -tiês,

1) sich zerstossen
U.;

2) sich zusammendrängen
U.: ja tikai parādnieki tâ visi ar reizi nesagrūstuos virsū Saul. III, 87;

3) "sich verrenken (?)"
U.

Avots: ME II, 631

sâjš:

1): s. ēdiens Marienhausen, Meselau, Oknist. (fig.) sāja (flau)
dūša Fehteln, Salisb., Sonnaxt. sāja sirds Mezküll. atģidies aizpļāpājies, kruodzinieks ... vainīgs sāji pasmaidīja A. Upītis Pirmā nakts 21;

2): s. piens Mezküll. kad grūtnēja guovs, tad pēdējais piens ir s. ("rūgts") Seyershof. dažām guovīm ir sājāks piens, dažām saldanāks AP. kazas piens ir s. AP., Mahlup, Mezküll. zirņu putra ir tāda kâ sāja AP. kad vanagzirņi ieviešas pie rudziem, tad ir sāja, tāda parūgta un tumša maize ebenda. kad ir auzas miltiem klāt, tad sāja ("sūrgana") karaša Ramkau. lielas pupas ir sājas AP. cukurs nebij dabūjams; dzēra tuo (= tēju) tâ˙pat sāju A. Upītis Ģertr. 268. sāja ("rūgta") mute Mezküll.

Avots: EH XVI, 469

II samudêt: ēdiens, piens, putra var s. Nötk., Saikava, Salis.

Avots: EH XVI, 432

samūdêt,

1) eine gewisse Zeit hindurch schwimmen
Meiran: zivju ķēniņiene samūdējuse. trīs dienas trīs naktis LP. V, 393;

2) "sagāzt": samūdēt (für -īt?) kuokus staignā vietā Rugāji;

3) = sasmakt ² (mit ū ) Lemsal: ūdens, ēdiens samūdējis; "ieskābt (mit ù ² ) Bers.; ganz sauer werden (mit ũ) N: -Peb.;

4) eine gewisse Zeit hindurch dumpfbrüllen:
dumpis samūdēja visu vakaru Saikava.

Avots: ME II, 691

sasūruôt,

1) versalzen
Jürg. (mit ũ ), Laud., Für.; I (unter sūrs): ēdiens par daudz sasūruots

2) "apbēdinât" Saikava, (mit ũ ) Lemsal;

3) bitter machen:
sasūruots alus Smilten;

4) bitter werden:
saknes sasũruojušas Nötk.; sasūruojis sviests Geistershof. slimniekam mute sasūruojusi Aahof, Refl. -tiês, sich eine gewisse Zeit hindurch abhärmen Adiamünde.

Avots: ME III, 752

sātns: auch (mit à ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, 1): auch (mit à ² ) Kaltenbr., Nerft, Sonnaxt: staks ir s. ēdiens Sonnaxt. pīrāgs diezgan s. ebenda. nav sātna maize Kaltenbr. ieēd nesātnu, negribas vis dzert; ieēd sātnu - dzert vien gribas Sonnaxt;

2): viņš ... atteicās nuo dzīŗuošanas priekiem, palikdams ... s. visās dzīves lietās Vindedze 156. ar ... sātnu ... prieku Veselis Jaun. Ziņas 1940, № 100, S. 2;

3): auch (mit à ² ) Kaltenbr., Nerft; (fig.) liesmuojuošās, sātnās krāsās Veselis Cilv. sac. 88. ‡ Subst. sātnums,

1) die Nahrhaftigkeit, Kraft (einer Speise):
gards pīrāgs, aizleja diezgan klāt; kad cukurs dame̦sts vis, tad diezgan sātnuma, - dzert vien gribas Sonnaxt;

2) die Sattheit: (fig.)
pilnas ze̦mgaliskas vasaras sātnuma Veselis Cilv. sac. 88.

Avots: EH XVI, 473

sātns U.,

1) sàtns ² Gr.-Buschhof, schnell sättigend, nahrhaft:
sātns ēdiens. tauka cūkas gaļa ir sātna;

2) genügsam, mässig;

3) satt:
lapsa visād bija sātna, bet vilkam dagājās vienmē̦r ciest bada Pas. I, 158 (aus Kolup).

Avots: ME III, 809

satumêt,

1) = satumt II, sabiezêt: ēdiens satumējis Golg.; s sich verdichten und ungeniessbar werden Saikava;

2) sich bewölken
Wandsen.

Avots: ME III, 767

II satumt, sich verdichten, dick werden (von Speisen): ēdiens satumis Ermes.

Avots: ME III, 767

sitiêns, sitenis Glück, der Schlag: Sprw. labāk ēdiens uz ēdiena, nekâ sitiens uz sitiena. kalpu aizve̦d uz muižu un uzskaita 30 sitienus LP. VI, 73. ciek siteņu vienam, kas tuo pelnījis, jāduod Glück V Mos. 25. Jozavats uzvar bez zuobiņa siteņiem II, Chron. 20.

Avots: ME III, 850

šķidrains: auch (vom Gewebe) Allendorf, Gr.-Salwen, Mar., Nötk.; š. ēdiens Erlaa.

Avots: EH II, 635

‡ šķiêbelêt ² Seyershof "riebties": ēdiens man šķiebelē.

Avots: EH II, 639

skundêt, -u od. -ẽju (N.-Bartau, Rutzau), -ẽju,

1) skuñdêt Salisb., Karls., Salis, Ahs., skundêt Elv., Mag. IV, 2, 146, U., Neuenb., Lest., Rummenhof Kliggenhof, Doben, Behrsebeck, Popen, Erwalen, Kand., N.-Bartau, Rutzau, Laud., intr., auch refl. -tiês, murren, klagen, sich beklagen, (mit etw.) unzufrieden sein; tadeln
Wandsen (mit uñ ), Golg. (mit ùn ^2): skundēt un žē̦luoties Celm. ēdiens vinai bija par sliktu, un tā sāka skundēt MWM. X, 568. tas vienmē̦r skundējis, ka tāda manta viņam nesmēķējuot Etn. II, 88. viņi skund, ka nedabū citiem līdz, sie murren, dass sie nicht ebensoviel als die andern bekommen U. ļaudis skund par tuo, ka saimniece duod sliktu ēdienu Ahs. kad strādniekam nuove̦lk nuo algas, tad viņš par tuo skundē N.-Bartau, Rutzau. lai latvietis neskundē̦tu par savu puosta stāvuokli Plūd. Llv. II, 187. par tuo nebūtu jāskundas B. Vēstn. dzīves pabērni ... smilkstē̦dami skund pēc laimes U. b. 110, 43;

2) missgönnen
L., U., Bauske, Behnen, (mit uñ) Bl.;

3) schmollen, ztirnen
Spiess n. U.: viņš skund uz savu brāli, er ist ungehalten auf, über den Bruder U. niknās dusmās vē̦tras skund MWM. IX, 245. cilvē̦ks, kas ieruodas uz citiem skundēt, tas savu mūžu netaps pamācīts Glück Sirach 23, 21;

4) sparen
Für. I: neskundē̦dams viņ,š duod Bauske;

5) kläglich winseln:
suns skund(ē) Salis. Teilweise vielleicht aus skumdēt; in der Hauptsache aber wohl als ein Kuronismus oder Lituanismus zu li. skústi "klagen, Beschwerde führen; (bei Mикуцкiй Извѣстiя II, 380) "geizen , mit, sparen, schonen", das mit ursprünglich wohl nur präsentischem -n- zur Wurzel von le. skàust gehört.

Avots: ME III, 904, 905

šļamu šļamām, Adv.,

1) šļamu šļamām iet, schluddrig, unbeholfen (durch Kot od. mit kotigen Füssen) gehn:
iet kâ lācis šļamu šļamām Fest.;

2) šļamu šļamām ēst, unsauber, in der Speise wühlend essen:
ē̦d šļamu šļamām kâ cūka; ēdiens izšļamāts, izkaisīts pa visām malām Fest.

Avots: ME IV, 63

slor̃ka, eine zusammengespülte Flüssigkeit, Spülicht: sivē̦ni nedzeŗ tādu slorku; jāduod labs ēdiens Dond. n. RKr. XVII, 53.

Avots: ME III, 940

šlor̃ka, = slorka: sivē̦ni nedzer tādu šlorku, jāduod labs ēdiens Dond. n. RKr. XVII, 53, Wandsen.

Avots: ME IV, 60

‡ šņe̦r̂ksts PV. "šņe̦rga; kas šņe̦rgājas": tādam šņe̦rkstam jau ne˙viens ēdiens nav pa prātam.

Avots: EH II, 653

susla,

1) ein mit Syrup süss gemachtes Getränk (als Tee auf Mārkten ausgeboten), ein schlechter Absud, jämmerliches Kaffee
Linden n. U., N. - Peb., ein schlechtes Getränk überhaupt Stomersee, Etn. II, 137, MWM. IX, 41, eine schlechte Speise Salisb., eine dünne, wenig nahrhafte Suppe Mar., "šāds, tāds samačāts ēdiens" Gramsden: izlīst visa susla Druva I, 411, tik tāda susla 133;

2) jem., der leicht in Zorn gerät:
jau susla atkan lūpu uzmete Gr. - Buschhof. Nebst estn. susta aus r. сусло "Bierwürze".

Avots: ME III, 1126

svešâdîgs: svešādīgais ēdiens Pas. IX, 75.

Avots: EH II, 615

svètîgs,

1): ēdiens bij dikti s. ("sātīgs") Strasden.

Avots: EH II, 617

tādẽšu, Adv., wie vorhin, in demselben Zustande: viss ēdiens palicis tādēšu, sagt man, wenn einer bei Tisch nichts angerührt hat Ekau, Grünw., Mesoten, Ruhental, Salgaln. darbs stāv tādēšu ebenda. trauki vēl tādēšu stāv nemazgāti. Wohl aus tâ "so". *dēšu (zu dēt "legen" ); zum Suffix s. Le. Gr. § 483.

Avots: ME IV, 143

tre̦kns (li. trẽknas "fett", Jušk. I, 314), gemästet, feist U., fett, kräftig (eig. u. fig.): Sprw. neteic tre̦knu, kamē̦r ne esi dīrājis (ēdis JK. II, 610) ! RKr. VI, 913. tre̦knam grūti celties Br. sak. v. 1272. tre̦kna gaļa. tre̦kns krējums, piens. tre̦kns ēdiens. tre̦knajā zâlē ganīties Etn. I, 104. tre̦knuo augļu dārzi MWM. XI, 166. (fig.) de̦vuse ... pretniecei . . . tre̦knu nuosaukumu (einen kräftigen, d. h. groben Namen) Baltpurviņš I, 47. Sprw.: labāk vāja salīgšana nekâ tre̦kna sūdzība JK. Subst. tre̦knums, die Feistigkeit, der Grad der Mästung U.; die Fettigkeit. Plur. tre̦knumi, Fettes, fettes Fleisch u. dergl.: sace̦pti cūku tre̦knumi LP. VII, 552. Nebst li. traknùs Jušk. I, 4 vielleicht zu air. trén "stark", s. KZ. XLIV, 57.

Avots: ME IV, 229, 230

turme,

1) der Geschmack
(mit ùr ² ) Meiran: ēdiens bez turmes;

2) "?": kur liekuos mierā, grimst - un turmes (Halt?)
nav Rainis Gals un sākums 11.

Avots: ME IV, 272

tvir̂ts ² (li. tvìrtas "fest") Bauske, Dunika, Rutzau, stark, fest U.; prall Dr.; drall; fest (im Gegensatz zu "flüssig"): skābe, caur kuo tas tiek ciets (tvirts) Mzv. m. 8. sūduos (tvirtajuos izme̦tumuos) 42. tvirts ēdiens (eine feste Speise) Römershof. tvirti (drall) diegi Kursa. tvirta (drall gesponnen) dzija Bauske. tvirta drēbe, fester, gut vorhaltender Stoff Rutzau. tvirts strādnieks, ein starker Arbeiter Kurl, n. U. tas cilvē̦ks ir diezgan tvirts Rutzau. ruokas tvirtiem stiepieniem Stari III, 21. nav tam cilvē̦kam reālistiski tvirta skata Druva I, 1539. ļauj man tvirtu mērķi! Rainis Zelta zirgs ;59. - Subst. tvirtums, die Tüchtigkeit, Festigkeit U., die Prallheit, Drallheit: aude̦kla, gruožu tvirtums N.-Bartau. lai ... duotu pavedienam vajadzīguo gluduo tvirtumu JR. VII, 71. krūtis... pilnā tvirtumā it kâ jaunai skuķei Janš. Dzimtene ² I, 434. tam trūka vēl skaudra tvirtuma un brieduma Druva III, 456. Zu tver̂t.

Avots: ME IV, 291, 292

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. ² 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314

uzê̦das, die Nachkost, das Dessert Bilsteinshof n. Etn. II, 82; uzê̦dām AP., als Nachkost, Dessert Wid.: viņš uzē̦dām pie pantaga mieluosies Liev. Brez. un Hav. 250. miltu ēdiens tagad bija tikai kâ uzē̦dām, kâ slāpju dzesēšanai Latv. kuo nu ņemt vē̦lāk uzē̦dām? Druva I, 719. vai tev kā uzē̦dām negribas? Blaum. Pie skala uguns 126.

Avots: ME IV, 330

uzsacît,

2): saimnieks uzsaka kalpam Linden in Kurl., Seyershof u. a.;

5): saimniece uzsaka (ordnet an),
kāds ēdiens jāsilda Seyershof. kad nebij labi padarīts, tad tâ sirdīgi uzsacīja ("dusmīgi uzrunāja") ebenda. māte tev brangi uzsacīja (erteilte eine Rüge) par burkānu nuoganīšanu Saikava.

Avots: EH II, 732

viênkā`ršs, einfach (eig. und fig.): vienkārša pusvadmāla, eine Art Halbwand, deren Gewebe auf beiden Seiten gleich aussieht Dond. vienkārša drāna,

a) ein einfach gelegter Stoff;

b) ein einfacher (der Qualität nach) Stoff.
vienkāršs ēdiens. vienkāršs cilvē̦ks. Subst. viênkā`ršums, die Einfachheit: trūkst vienkāršuma savstarpējā satiksmē A.v. J. 1899, S. 406.

Avots: ME IV, 659

I vir̂t (li. vìrti "kochen") Wolm. u. a., vìrt Neuenb., (mit ìr ² ) Kl., Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., Līn., Praes. ve̦r̂du Wolm. u. a. od. virstu (Altenwoga, Bers., Borchow, Ruj.) und (?) viru, Praet. viru (unbek˙in Adiamünde, Erlaa, Heidenfeld, KatrE., Mahlup, Meiran, Ruj., Schnehpein, Schwanb., Sessw., Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, wo dafür vārît resp. vārîtiês),

1) intr., kochen, sieden
U., Altenwoga, AP., (mit ir̃ ) Ruj., Serben: putra virst Peb. (wo daneben angeblich ūdens ve̦rd nuo avuota), Altenwoga. ūdens sāka virt MWM. v. J. 1896, S. 928. katls sāka virt Vēr. II, 661. ēdiens jau uzgāja virt Mar. tur ve̦rd gaļa kāpuostuos BW. 31096. kazas gaļa nevirusi 26397. kundziņš virs trumulī 31264, 1. tai virumā vira . . . meitu miesas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). guns vien ve̦rd ap čuokstu 403 (aus Welonen). ka tie elles peklē virtu! möchten sie in der Hölle... kochen! Mag. XX, 3, 42. tu dzelze vēl nav gan virusi Mag. III, 1, 133. ķēniņš ielīda virušā (vgl. viruots) pienā un savira Pas. VII, 42;

2) tr., kochen
Kaltenbrunn, Oknist, Rutzau, Warkh.: viršu putru BW. 19326. kunkuļiem putru viru 10446. kam mums nevira rāceņu putru 26189. kam taukus laizīja putriņu virdama 20I68. uolas viru 32209, 3 (ähnlich 35307 var.). griķu putra, pienā virta JK. Il, 152. kuo ragana tur ve̦rd LP. IV, 92. nezinu, kuo tev būs virt ēst Pas. III, 120 (aus Kapiņi). katli, kur ve̦lni cilvē̦kus ve̦rd V, 265 (aus Asūne). meitas vira dzīpariņus BW. 7131. nebūšu ne ce̦pts, ne virts Juris Brasa 134;

3) intr., quellen
U., sprudeln: aizbē̦rtie avuoti atkal virs Stari IlI, 243. (asinis) ve̦rd aumaļām LP. II, 74. silta rasa iz . . . brūcēm ve̦rd JR. IV, 66. (fig.) ve̦rd dzīvības spē̦ki kauluos 77. viņam rūg tums vira iz dvēseles B. Vēstn. dziesma, kas tam pār lūpām vira MWM. VllI, 327;

4) tr., hervorsprudeln:
(kalni) uguni ve̦rd Kārstenis Gäju putni 26. - Part. praes. act. ve̦rduošs, ve̦rduots, kochend, siedend, quellend, sprudelnd: ve̦rduošs ūdens Ahs. gâzt kâ ve̦rduošu virsū (wie heisses Wasser) Austr. iz ve̦rduoša avuotiņa BW. 29678, 2. mūžam ve̦rduoša dzelme Vēr. II, 388. ruozes, pilnas ve̦rduošas dzīvības 389. ve̦rduošās dzīvības spē̦ks R. Sk. Il, 109. - Subst. viršana, das Kochen (tr. und intr.); das Quellen, Sprudeln: asiņu viršanu Br. 306; virums,

1) Gekochtes
U., Gebräu Altenwoga; ein Gericht U.; eine flüssig gekochte Speise Frauenb.: vārījās virumi puoduos J. Veselis. rīkuojās ar... ce̦pumiem un virumiem A. v. J. 1899, S. 29. garšīgs virums LP. III, 98, aizlej karuoti viruma aiz piedurknes IV, 175. pieviris virums V, 135. lai vāruot, bet lai virumu nebauduot VI, 477. kundziņš ēda . . . manu gardu virumiņu BW. 30459, 1. savāra nuo maizes ķe̦zu, virumu Etn. III, 159. mēs taisām nuo briežu ragiem virumu, biezu kâ līme Vēr. I, 847. augļu virumuos Konv. ² 752. lē̦cu virums, das Linsengericht: tu viņu... pārduotu par lē̦cu virumu Blaum. Pazud. dēls 13;

2) "?": kâ stīgas kuokļu virumā Asp. VII, 10; virẽjs (li. virė˜jas), wer kocht, der Koch:
azaidiņā virējiņa BW. 13278 var. šķidras putras virējiņu (Var.: vārītāju) 18659, 3 var. vīri pamete Pieteri pie sevis par virēji Rositten n. Pas. VII, 479. laba virēja - putru piededzinājuse! Gr.-Buschh. Nebst versme 1, vira I, virags, verdêt, *verst, virst II u. a. Zu li. varùs "kochbar", apr. auwerus "Metallschlacke", slav. vьrěti, variti "sieden, kochen", serb. izvor "Quelle", vâr "Glut", alb. vorbε "irdener Kochtopf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 361, Jokl. alb. Stud. 97, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269. das prs. virstu hierher, oder zu virst II gehört, kann nicht sicher entschieden werden. Ursprünglich wohl nur prs. ve̦rdu, prt. viru; prs. virstu zum Inf. virt wohl nach prs. irstu: Inf. irt u. a. Nach dem Muster von prs. vè̦lku: prt. vilku u. a. kann zum prs. ve̦rdu ein prt. virdu gebildet sein, woneben auch ein prt. verdu nach dem Muster von prs. tre̦ncu: prt. trencu n. a. Und wie z. B. pirku in vielen Mundarten zugleich prt. und prs. ist, so kann darnach auch das prt. virdu zugleich die Bed. eines prs. erlangt haben.

Avots: ME IV, 616, 617

zir̂gs (li. žìrgas "Ross", apr. sirgis "Hengst"), Demin. verächtl. zirģelis Grenzhof n. FBR. XII, 16, (auch zirģēlis) Gr. - Buschhof n. FBR. XII, 73, zir̂ģelis C., (mit ir̂ ² ) Ahs., zir̃ģelis Zabeln n. FBR. IV, 64, Dunika, Līn., Segew., Selg., Siuxt, Tr. Mat. 37, Wandsen,

1) das Pferd:
Sprw. zirgā jādams zirga meklē RKr. VI, 869 od. tuo zirgu jāj, tuo zirgu meklē Br. sak. v. 1531. niķuots kâ krieva zirgs Br. 531. zviedz kâ zirgs (von lautem Lachen gesagt) RKr. VI, 875. ē̦d kâ gailis (vista), strādā kâ zirgs 207. zirga darbs, suņa ēdiens Br. sak. v. 1518. kamdēļ lai zirgs auzas neē̦d, kad tam duod? RKr. VI, 873. zirgam zirga spē̦ks 871. kāds zirgs, tāds ve̦cums 872. šķiņķuotam zirgam zuobu nelūkuo JK. II, 481. iejūgtu zirgu katrs māk braukt 484. kungu var gruozīt kâ iejūgtu zirgu 560. lai zirgs kaļ adatas, sagt man, wenn ein Pferd nichts gefressen hat PS. balts, bē̦rs, brūns, me̦lns zirgs. sirmi zirgi BW. 10689. braucams, jājams zirgs. darba zirgs. ceļa zirgu BW. 32497. guoda zirgu 32497 var. kaŗa zirgs 32019, 8; LP. VI, 780. vēja zirgs VL., ein schnelles Pferd. ādas zirgs Aps. III, 26, ein mageres Pferd. nātna zirgs, eine Schindmähre: nātna zirdziņš ratus... nespējis pavilkt LP. VII, 36. zirgs bubina, dudina (wenn es gefüttert werden will), zviedz (wenn es andere Pferde sucht), kviec (wenn es nach andern Pferden ausschlägt) Etn. II, 51. zirgu apkalt JK. III, 80. zirgu jūgt. tuo zirgu nevar darbā strādāt Kav. zirgs zirgā, luoks luokā, vis[i] uz Rīgu aiztecēja BW. 5740. kājām tautas, zirgiem mani bāleliņi 19038. muļķītis prasījis ve̦cu zirģeli LP. VI, 689. nespēcīgā zirģeļa vietā ganījies tramīgs zirgs VII, 935. pinkainais zirģelis Vēr. II, 427. - zvirbuļi bij tik˙pat vai zirgā ("?") aiz liela prieka Plūd. LR. III, 89. - bij ienācis, kâ ļaudis mē̦dz teikt, ar baltu zirdziņu, t. i. ar spieķīti, kulīti un tukšu vē̦de̦ru Purap. 56. - zirdziņu pirkšana, ein Spiel Etn. III, 27;

2) dieva zirdziņš, ein gewisser Käfer:
uz ievainuojumiem de̦ruot uzlikt dieva zirdziņu jeb māriņu, mazu kukainīti Etn. IV, 117; drudža zirgs Nigr., ein gewisser Käfer (die Maulwurfsgrille?); meža zirgs,

a) equus fossilis Konv. 55;

b) das Kamel
Manz. n. Plūd. Llv. II, 45; upes zirgs, Hippopotamus Konv. 55;

3) in genitivischen Verbindungen: zirgu akmins, Gips L. ("weil die Wenden eine Pferdesalbe davon machen");
zirgu amuols, medicago, melilotus U.; zirgu ašķi,

a) die Schweifhaare des Pferdes
Harder n. U.;

b) langer Schachtelhalm
L. (ašķes); zirgu ābuoliņš, mittlerer Klee (trifolium medium L.) RKr. II, 79; zirgu nadži, Benediktenwurzel St., Nelkenwurz (geum L.) RKr. II, 71; zirgu pautiņi; längliche Morcheln L.; zirgu pupas, vicia faba Wid.; zirgu putns,

a) die Bachstelze
U.;

b) der Dompfaff
L.; zirgu skābene(s) L., Pferde-Sauerampfer U.; krauser Ampfer (rumex crispus L.) RKr. II, 77; zirga striẽbulis Adiamünde od. zirgu stuobri U., = zir̂dzenājs; zirgu zuobi, Mutterkorn St., U.;

4) das Gespann:
bērinieku rindā brauc pirmajā zirgā vis˙tuvākie radi ar krustu, uotrā zirgā atruodas zārķis Etn. IV, 173;

5) zirgu iemest "aude̦klu me̦tuot nuo viena eiļas uotrā eiļā iemest" Wessen. Nach Leskien Abl. 358, Thomsen Beröringer 249 f., Hirt BB. XXIV, 259 und Būga KSn. I, 263 zu li. žer̃gti (iterativ žargstýti, žargýtis) "seitwärts schreiten, Beine spreizen".
Aber, wie schon Mikkola AfslPh. XXXIX, 14 bemerkt hat, sieht li. žìrgas nicht wie eine Ableitung (als ein nomen agentis) von žer̃gti aus; und auch die Bedeutungen scheinen nicht zu stimmen: pflegt denn gerade das Pferd die Beine zu zpreizen? Mikkola selbst stellt l. c. dies baltische Nomen zu lat. grex "die Herde" u. a., wo aber das g- velar gewesen zu sein scheint, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 590. Etwa zu li. žer̃ti "scharren", oder zu arm. jar "Mähne des Pferdes" (bei Walde l. c. 610)??

Avots: ME IV, 726, 727

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. ² 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. ¹ 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis ² in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. ² 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi ² Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729

žlorka, ein sehr schlechtes Essen, Spülicht: sivē̦ni neē̦d kaut kādu žlorku; jāduod labs ēdiens Dond.

Avots: ME IV, 814

žņaûdzîgs Nötk., beklemmend, drückend: ž. ēdiens Nötk. (kad pārē̦das, žņaudz sirdi). tevi ievīsta tik... žņaudzīgi Liev. Brez. un Hav. 152.

Avots: ME IV, 823

I žurga,

1): "eine unreine Flüssigkeit;
cūkēdiens; salaistīts, nelāgs cilvē̦ku ēdiens (mit ur̃)" Pankelhof, Ruhental;

2): eine schmutzige Pfütze
(mit ur̃) Kaugurciems; eine Jauchgrube Blieden;

3): auch Schwitten (mit ur̃); ‡

4) "ar ūdeni nuolaistījies cilvē̦ks" (mit ur̃) Luttr.; ‡

5) "ķe̦za" (mit ùr ² ) Borchow.

Avots: EH II, 822