Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'nai' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'nai' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (380)

aizknaibīt

àizknaîbît,

1) a. kukuli Golg., kneifend an mehreren Stellen von einem Brotlaib Stücke herausbrechen;

2) a. caur(ul)ei galu C., wiederholt kneifend einer Röhre das Ende zudrücken.

Avots: EH I, 32


aizpērnais

àizpẽ̦rnais, vorvorjährig: pē̦rnuo gadu, aizpē̦rnuo cita melša same̦lsusi, ka es rupju dziju vērpju.

Avots: ME I, 43



akmenains

akme̦naîns, akmeņaîns, akminaîns, akmiņaîns, -ņš,

1) mit Steinen versehen, steinig:
akme̦naina zeme, steiniger Boden; akmiņains ceļš Ltd. 703;

[2) steinern:
acc. pl. akminaiņus nažus bei Glück Jos. V, 2; a. galdiņus V Mos. IX, 9; jetzt dafür der gen. s. von akmens "Stein".]

Avots: ME I, 63


akmenaite

akme̦naite, akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358.

Kļūdu labojums:
akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358. = akminaite LP. VII, 358 ein Ort, wo sich viele Steine befinden, ein Steincomplex.

Avots: ME I, 63


aknainis

aknaînis, starker Mann: tas ir tik aknainis Etn. III, 145.

Avots: ME I, 65


aknains

aknaîns: aknains rūgušpiens, feste Sauermilch, von der sich noch keine Molken absondern Ramkau.

Avots: EH I, 66


aknains

aknaîns, bröckelig, nach der charakteristischen Eigenschaft der Leber: aknains akmens Etn. III, 145.

Avots: ME I, 65


alksnaine

alksnaine: auch BW. 19488, 2. alksnāja: auch BW. 2541, 1 var. alksnene,

1) auch (mit alˆ 2 ) Dond., Ruj., Salis, (mit àl 2 ) Mahlup.

Avots: EH I, 67



apinaiņš

apinaiņš, gehopft: apinaiņš alutiņš BW. 28484.

Avots: ME I, 90


apknaibīt

apknaîbît, wiederholt ringsum (ein wenig) kneifen Spr., abkneifen (perfektiv): a. maizes klaipu. uogas apknaibītas Pas. VIII, 177. pavasaruos rāceņiem jāapknaiba asni Siuxt. miesnieks apknaiba luopus.

Avots: EH I, 92


apnaiskāt

apnaĩskât, tr., beschädigen: lai būtu ņēmis sieku (ābuolu), kaut tik nebūtu tā apnaiskājis visus kuokus JK. III, 29, A. X, 1, 417. [Synonym mit apvazāt um Bauske und Matthiae.]

Avots: ME I, 109


asinains

asinaîns, auch asenains BW. V, S. 239, [asnuojs], blutig: kājas, ruokas asinainas; asinaina kauja, asinains kaŗš. asinaina gaisma aust Ar. 1954.

Avots: ME I, 143



asnains

asnaîns, mit hervorbrechenden Keimen (asni) versehen.

Avots: EH I, 131


atasnai

atasnai, Kompar. atasnâk, Adv., = atastu Auleja: nedēstī tik bieži kāpuostu! stat[i] atasnāk!

Avots: EH I, 133


atknaibīt

atknaîbît, hier und da abklauben, -kneifen: a. kukulim garuozu.

Avots: EH I, 149


atsnaicīt

atsnaicît, wiederholt langend herreichen (intr.) Bauske: bē̦rns nevar līdz šai vietai a.

Avots: EH I, 168



aukstasinains

aũkstasinaîns, kaltes Blut habend; dafür auch der Gen. Pl. aũkstasiņu: aukstasinainas c'ūskas J. Dr. I, 364. īstais brālis prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes) BW. III, 1, 41; aukstasiņu kustuoņi Pūrs II, 173.

Avots: ME I, 222


avoksnains

avuõksnaîns PS., quellig: avuoksnaina zeme. avuoksnains klajums I Mos. 13, 10; Psalm 84, 7.

Avots: ME I, 232


bānains

bãnains Dond., mit zusammengeballten Wolkenhaufen bedeckt: debess bānaina, - būs lietus.

Avots: ME I, 272



bērnains

bê̦rnaîns 2 , (uneheliche) Kinder habend Sassm.; (mit ḕ̦r 2 ) Kinder habend Warkl.

Avots: EH I, 216


bezdibenains

bezdibenains, auch bezdibenîgs, grundlos, sehr tief: tur griežas uzplūdusi bezdibenīga straume R. Sk. II, 238; bezdibenīgi purvi Pūrs I, 102. b. dziļums.

Avots: ME I, 283



blaugznains

blaugznains, schelferig, mit einer Hülse, Kruste versehen: blaugznaina galva. blaugznainas čūlas LP. V, 9. blaugznaini lini, viel Schäwen enthaltend Golg.

Avots: ME I, 309, 310


braunains

braũnains, braunaiņa = brauņaina, schorfig: āda ir grubuļaina, bez spīduma, bruņaina Konv. 2 1273.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist eizufügen): braũņaîns
braunaiņa = brauņaina

Avots: ME I, 327


briknai

briknai, Adv., unangenehm, widerwärtig Kaltenbr.: ļuoti b. ira. tādā laikā b. iet vai braukt.

Avots: EH I, 241


burkānaite

bùrkānaite 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, bur̃kãnãjs Ramkau, ein Mohrrübenfeld, nachdem die Mohrrüben eingeheimst sind.

Avots: EH I, 254


butinais

buti˙nais, gänzlich, ganz: mājas tuoreiz buti˙nais nuodega. vai tu jau buti˙nais traks? Grob. n. Etn. IV, 17. - Wohl aus li. būtinaĩ "gänzlich".

Avots: ME I, 356


cinaine

cinaine, ein Ort, wo viele Hümpel sind; vgl. den Wiesennamen Cinaine Lvv. I, 111 (Wolmarshof), II, 56 (Gr.-Buschh.), 63 (Holmhof bei Jakobstadt).

Avots: EH I, 272


cinaite

cinaite, = ‡ cinaine; vgl. den Gesindenamen Cinaites Lvv. I, 30 (Odsen), 55 (Ringmundshof).

Avots: EH I, 272



dilonains

diluônaîns ,* schwindsüchtig: diluonaina sieviete Vēr. I, 1490.

Avots: ME I, 467


divasminains

divasminains od. divasmiņu zuobins, ein zweischneidiges Schwert B. Vēstn.

Avots: ME I, 471



drāksnains

drāksnaîns, voller Schrammen Lös., Adsel.

Avots: ME I, 494




driksnains

driksnaîns: geschrammt, gestreift, streifig Adsel.

Avots: EH I, 334



drīksnains

drìksnaîns, driksnains, drīgznains RKr. III, 128, drīksnuots U. b. 110, 10, [drìznains Trik.], strahlig, geschrammt: rūtes ir drīksnainas.

Kļūdu labojums:
drīgznains = drigznains (regelmässig gestreift)

Avots: ME I, 500


dripsnains

dripsnaîns, zerlumpt, zerrissen, zerfetzt Blieden n. Etn. II, 177.

Avots: ME I, 500


drīznains

drīznains: d. gaiss Segew. (vom Flackern des Nordlichts).

Avots: EH I, 335


drīznains

drīznains, s. drīksnains und drīze̦na.

Avots: ME I, 501



dūknains

dūknaîns: morastig (dū-) N.- Peb.

Avots: EH I, 346


dūknains

[dũknaîns "duļķains": zivis dze̦- nuot, pataisa ūdeni dūknainu Daiben, Weissenstein; s. auch dūkns.]

Avots: ME I, 525


dūksnains

dūksnains [Schujen], morastig, einschiessend: aiz dūksnaina purva līgava zvana Latv. [dūksnainā purviņā BW. 34622.]

Avots: ME I, 525


dūmonaiņš

dūmuonaiņš, [dūmuoņains Mar.], räucherig, nebelig: kālab gaisi šuovakar dūmuonaiņi [Var.: dūmakaiņi], mākuonaiņi BW. 33794. 1.

Avots: ME I, 528



dūnains

II dūnaîns, mit Daunen versehen: pūkainām un dūnainām gūltām Daugava 1928, S. 428.

Avots: EH I, 348


dūnaiņš

dūnaiņš BW. 637. 7540. 12350 u. a. [dūnains BW. 18269. 4 var. wohl fehlerhaft]. = dūņains.

Avots: ME I, 528


dzeltonains

dze̦luonaîns, stachlig: ērkšķi dze̦luonaini.

Avots: ME I, 543


elksnaine

è̦lksnaine, Erlenwald [Bers.], Apsk. 1903, 467; e̦lksnājs LKVv., Lennew.

Avots: ME I, 567


elkūnains

e̦lkūnaîns Warkl., ellenbogenförmig.

Avots: EH I, 368


ēnaine

ē̦naine,

1) ein beschatteter Ort
Geistershof, Preekuln: labības šķūņa ē̦nainē Sārts Daugava 1934, S. 687;

2) eine Laube
AP.

Avots: EH I, 372


ēnains

ẽ̦naîns, schattig: mājiņu ar ē̦nainu dārzu Vēr. II, 443.

Avots: ME I, 574


gleznains

gle̦znaîns ,* bilderreich, gle̦znaina valuoda; gle̦znaini izteikties Klaust.

Avots: ME I, 625



glīznains

glìznaîns, glitschig, schliefig: glīznaina maize Mat.

Avots: ME I, 628


gnaizēties

gnaĩzêtiês Stenden, sich anstrengen (z. B. ringend, etwas Schweres hebend oder tragend): grūti gar smagajām mucām g.,

Avots: EH I, 396


gredzenains

gre̦dze̦naîns, mit Ringen versehen, besetzt : gre̦dze̦naina ruoka, gre̦dze̦naini pirksti A. XX, 953.

Avots: ME I, 646


gunains

gunains, heiss Mar. n. RKr. XVII, 135; feurig Liepna: gunaini uogļi.

Avots: EH I, 420


iekalnains

iekalnaîns, konvex: jāvalkā līdze̦nas, nedz ieduobainas, nedz iekalnainas brilles Mekons Zella māj. grām.3 180.

Avots: EH I, 518


ieknaibīt

ìeknaibît,

1) wiederholt einkneifen:
kas ābuolu ieknaibīja? Nigr.;

2) durch Kneifen einschrecken
Nigr.: kam tu bē̦rnu tâ esi ieknaibījuse?

Avots: ME II, 28


ieknaidīt

ìeknaidît "einschlagen, einbiegen" Jāsmuiža, Kārsava, Višķi: ie. spainim stīpu. ie. lemesim malu; "=izknaidît, eindrücken" Mesoten.

Avots: EH I, 520


ieknaikstīt

ìeknaĩkstît Frauenb., . verprügeln: puikas ņe̦muši ie. mazuo bē̦rnu.

Avots: EH I, 521


ienaidīgs

iẽnaîdîgs, feindlich, feindselig Karls.

Avots: ME II, 47


ienaidnieks

iẽnaîdniẽks, der Feind, Widersacher: juo vairāk ienaidnieku, juo vairāk guoda. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugu par maz.

Avots: ME II, 47


ienaids

iẽnaîds, die Feindschaft, der Hass: ienaidā būt, dzīvuot ar kādu, mit jem. in Feindschaft leben; ienaidu celt, ienaidā savest, Feindschaft anrichten; ienaidu turēt, feindselige Gesinnung hegen; saiet, sanākt ienaidā, in Feindschaft geraten; ienaidā od. uz ienaidu rīdīt, sarīdīt, zur Feindschaft anhetzen. dziesmu dēļ, sveši ļaudis, ienaidiņa neceļat (Var.: neturat) BW. 957. ienaids kājās, draudzība vējā.

Avots: ME II, 47


izknaibīt

izknaîbît,

1) wiederholt kneifend ausglätten, ebnen; herauskneifen:
ar pirkstiem izknaiba tuos piciņus Linden in Kurl.;

2) (eine Reihe von Stellen) kneifen
Bers.: puisis meitai visus sānus izknaibījis. Refl. -tiês Bers: "izpluosīties".

Avots: EH I, 457


izknaidīt

izknaidît (??) Mesotan, Schwitten, eindrücken (?): i. ķimeņu maizītēm vidu un iespiest sviestu.

Avots: EH I, 457


iznaidoties

iznaîduôtiês, einander anfeinden, lange in heftiger Feindschaft leben: iznaiduojas, sadraudzējas atkal.

Avots: ME I, 775


izsnaicīties

[izsnaicîtiês od. izsnaikâtiês, sich ausstrecken (um etwas zu erreiehen) M. Aron.]

Kļūdu labojums:
erreiehen = erreichen

Avots: ME I, 801


kacenains

kace̦naîns "Blattstengel und Fruchtstiele enthaltend" Ar.: kace̦naina labība.

Avots: EH I, 572


kalnaine

kalˆnaîne, das Gebirgs -, Hochland Smilt., Grsth., RA.: Norvēģija ir maza, atšķirta kalnaine B. Vēstn. mežainās kalnainēs Izgl. III, 17.

Avots: ME II, 142


kalnains

kalˆnaîns, bergig, uneben: kalnains apgabals. kalanaina, lejaina taut'istabiņa BW. 24097.

Avots: ME II, 142


kalnaiza

kalnaiza Ezeriņš Leijerk. I, 141, eine Bergschlucht.

Avots: EH I, 578


ķimanains

ķimanains (mit a aus e, 2 ) Sonnaxt, reich an Kümmel: ķimanaina pļava.

Avots: EH I, 702


ķirmenains

ķirme̦naîns, wurmstichig: šuogad ķirme̦naini ābuoli Serb.

Avots: ME II, 384


klinains

klinaîns, nicht ausgebacken U.; vgl. klinčains.

Avots: ME II, 228


knaibeklis

knaîbeklis, etwas Kneifendes, eine Kneifzange: sirdi kâ knaibekļuos sagrāba Purap. 273. tuo knaibeklis stipri tas nuolādēja, kas galvu tam neganti spaidīja Lapsa - Kūm. 41.

Avots: ME II, 241



knaibīt

knaîbît [li. knaibýti "wiederholt kneifen; ковырять"], wiederholt kneifen, zukneifen: viņa lūpiņas knaibīdama aplūkuoja savu kuošuo vainadziņu U. b. 104, 10. muižas kungs raudzīs kaķi knaibīt, lai re̦dz, vai spļaus arī naudu LP. IV, 22. saimnieki nagus vien knaibīs pret mani Alm. Refl. - tiês, wiederholt kneifen, sich kneifen: es nuo viņa nevaru glābties - viņš knaibās Nigr. bē̦rni snauda vai knaibījās Apsk. v. J. 1950, S. 170. citi visi tik knaibījās lūpām Dünsb. - Nach U. auch gleichbed. mit kņuobīties. - Zu kniebt.

Avots: ME II, 241, 242




knaibsts

knaibsts "wer andere zu kneifen, ändern Unangenehmes zu sagen oder Unannehmlichkeiten zu bereiten pflegt" Sessw.

Avots: EH I, 627



knaicēt

knaĩcêt, -ēju Siuxt, schlagen: k. cūkai pa kāja.

Avots: EH I, 627


knaidīt

knaîdît,

1): wiederholt kneifen
Warkl.: (fig.) saltums man knaida kūjas. ‡ Refl. -tiês Warkl., = knaîbîtiês.

Avots: EH I, 627


knaidīt

[knaîdît, - u, - ĩju,

1) kneifend quetschen:
mīklu Jürg.;

2) mit den Fingern zerbröckeln:
maizi Bers.]

Avots: ME II, 242


knaikstīt

‡ *knaĩkstît, zu erschliessen aus ‡ ìeknaĩkstît.

Avots: EH I, 627


knaikstīties

knaîkstîtiês 2 Schnehpeln, sich anschmeicheln: kuo tu knaiksties man apkārt?

Avots: EH I, 627


knaipīt

knaipît, Refl. -tiês,

1): auch Gr.-Buschh., (mit ài 2 ) Nautrēni, Prl.; ‡

2) ärgerliche Grimassen schneiden
(mit ài 2 ) Nautrēni: kuo tu knaipies kai skāba paēdis!

Avots: EH I, 627


knaipīt

knaipît, = knaibīt: gaŗām gāja juoda māte, savus nagus knaipīdama BW. 29835, 1. [Refl. - tiês, die Ohren zurück beugen (von einem beissen wollenden Pferd) Rozentov.] Zu knīpêt.

Avots: ME II, 242


knairīties

knaĩrîtiês, -uôs, -ījuôs Mesoten, sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen: vistas knairās Mesoten. tā viņi (= putni) te knairījās un mazgājās Virza Straumēni3 66 f.

Avots: EH I, 627


knaisīt

knaisît: kratzen Laud., Warkh. Refl. -tiês: auch Laud., Nerft, Warkh.: kuo tu knaisies? =knaĩrîtiês Behrshof, Ellei.

Avots: EH I, 627


knaisīt

knaisît (li. knaisýti), - u, - ĩju, fortgesetzt wühlen: sēžu pie šūpļa un knaisu galvu Jauns. [Refl. - tiês, sich kratzen Nötk. Zu kniest.]

Avots: ME II, 242


knaiti

knaiti, Adv., ganz: viņš pieiet pie rāceņu kuoča un izdzīvuo knaiti Katzd.

Avots: ME II, 242


krāsnaita

krāsnaita, krāsnaite, krāsnata, [Fehteln, Fehgen], krāsnate,

1) = krâsmata: krāsnaite - sengadus gulējusi akmeņu kaudze, kas pa daļai ar zemēm apaugusi Bewersh., Selb. Spr. ganīja pa ve̦cu krāsnaitu LP. VI, 1002. sagŗuvis kâ ve̦ca krāsnate JR. VII, 165. [krāsnaites "ē̦ku pamatim" Izglīt. min. mēnešr. 1924, II, 154];

2) der Ofen in der Kalkbrennerei
Saikava, Bers., Lub.

Avots: ME II, 268




kunaiņi

kunaiņi, die Hülsen von gedroschener Leinsaat U.

Avots: ME II, 314


kunains

kunaîns,

1) knotig
Wid.; [2) kunains Jürg., mit kleinen Hümpeln versehen: kunaina pļava).

Avots: ME II, 314


kūnains

[kûnaîns 2 Bauske, uneben, mit kleinen Knoten behaftet: k. dvielis Bers.]

Avots: ME II, 336



kurceknains

kur̃ce̦knaîns, ausgewachsen, holzig, schwammig: kurce̦knains kâ apses pagale Naud.

Avots: ME II, 321


lācenains

lâcenaîns, voller Trespen: rudzi auga lācenaini BW. 9763.

Avots: ME II, 434


lēnains

lê̦naîns, moorig, sich bewegend: lē̦nainas pļavas.

Avots: ME II, 460


lēsanains

lē̦sanains Warkl., viele Rasenstücke enthaltend.]

Avots: ME II, 462


linaita

linaita: auch Stockm. n. FBR. VIII, 79.

Avots: EH I, 742


linaita

linaita, linaite Selb., [Dubena], linãjs, das Flachsfeld, namentl. das Feld, wo Flachs gestanden hat BW. 28337: zirņus, nuo tīruma mājā pārve̦duot, nedrīkst vest pār linaiti RKr. VI, 76. kur, saimniece, tie vārdiņi, kuo runāja linājā BW. 28441.

Avots: ME II, 471



linaite

linaite (unter linaita),

1): auch Gr.Buschh., Kaltenbr., Oknist, Pilda, Saikava, Soņnaxt, Warkl.; ‡

2) auf einer
linaite 1 gemähtes Heu Warkl.: linaiti guovls labi ē̦d.

Avots: EH I, 742


linaitene

‡ *linaitene (od. *lìnaitenis?), = linàuts 1 (?): tecēju vainagam puķu vītu; tautas dē̦Is pazasteide, tis nuopirka linaiteni (in lĩtauteni [= schriftle. linautiņu?] zu korrigieren?) Tdz. 47613.

Avots: EH I, 742



lūksnainis

lûksnainis (Adj.) Warkl. "?": miza ir lūksnaine.

Avots: EH I, 764


lumznains

lum̂znains 2 Wandsen, sich teilweise abgeschält habend: ve̦cām priedēm lumznaina miza.

Avots: EH I, 761


ļupsnains

ļupsnaîns Frauenb., in dünne Schnitten (Streifen) zerschnitten.

Avots: EH I, 774


lūznaine

lūznaine pļava Warkl. "lūžņaina pļava".

Avots: EH I, 765


melnainis

me̦lˆnaînis, der Schwarze: ai krauklīti, me̦lnainīti! kam tu skaņi bungas siti? BW. 13615.

Avots: ME II, 596


melnains

me̦lnaîns: mācītājs savās me̦lnainajās, kruokainajās drēbēs Anna Dzilna 165.

Avots: EH I, 798


melnains

[me̦lnaîns, schwärzlich Wid.]

Avots: ME II, 596



naibeklis

naîbêklis, ein schmächtiges Ding: kurpīte kâ tīrais naibēklis Lub.

Avots: ME II, 689


naiceklis

naĩceklis Frauenb. "das männliche Geschlechtsglied".

Avots: EH II, 2


naidēklis

naîdêklis Heidenfeld, wer andere verfeindet.

Avots: EH II, 3



naidests

naîde̦sts Sessw., (mit 2 ) Stenden, naidasts (mit a < e, ? Stammform?) Bērzgale, Hass, Streit, Unverträglichkeit.

Avots: EH II, 3


naidēt

naidêt : sācis kaimiņus n. (anfeinden) (mit ) Heidenfeld, Saikava. Refl. -tiês "nīsties" (mit ) Meselau, Prl., Saikava: n. (prs. naîdējuos ) nieku dēļ Ramkau. lai naidējas bāleliņi BW. 838 var.

Avots: EH II, 3


naidēt

[naidēt, anfeinden L.; "im Zorne vernichten" Bilskenshof.]

Avots: ME II, 689


naidība

naîdĩba, die Feinseligkeit, Feindschaft; der Hass, Neid: ilgi tie ar naidību tuo pārgruozīt par muļķību, kuo gudri darīj(i)s, nenuokavēs Hug.

Avots: ME II, 689


naidīgs

naîdîgs: n. (böse) pret dienastniekiem Seyershof. citam tāda naidīga daba AP.

Avots: EH II, 3


naidīgs

naîdîgs, feindselig, gehässig, missgünstig: dziedātāju māsu devu naidīgam tautiešam BW. 189.

Avots: ME II, 689



naidinieks

naîdiniẽks: auch Tdz. 48785, Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 66, Kaltenbr., fem. naidinieca Tdz. 44554; labāk man daudzi draugu, nekâ daudzi naidinieku BW. 9107 var.

Avots: EH II, 3


naidinieks

naîd(i)niẽks, naîdeniẽks C. (f. - niẽce), ein Missgönner, Feindseliger, Feind: es ar savu naidenieku uz e̦ze̦ra satikuos BW. 31971. padziedam mēs, māsiņas! vai mēs kādas naidenieces (Var.: naidinieces, naidenīcas)? 832.

Avots: ME II, 689


naidīt

‡ naidît "feinden" Stender Deutsch-lett. Wrtb.; kungs. es naidu ("?") jūsu veltīgu nicināšanu Pēt. Av. III, pielik., 68.

Avots: EH II, 3



naidnieks

naîd(i)niẽks, naîdeniẽks C. (f. - niẽce), ein Missgönner, Feindseliger, Feind: es ar savu naidenieku uz e̦ze̦ra satikuos BW. 31971. padziedam mēs, māsiņas! vai mēs kādas naidenieces (Var.: naidinieces, naidenīcas)? 832.

Avots: ME II, 689


naidot

naîduôt, naîdêt, -ẽju, häufiger refl. naîduôtiês, naîdêtiês, -ẽjuos, in Feindschaft leben, sich anfeinden: kas naiduoja, tas naiduoja (Var.: naidēja), meitas naidu neturēja BW. 6513. lai naiduoja bāleliņi, tiem jādala tē̦va zeme 3786. saule, saule, zeme, zeme, kuo ar mani naiduojies (Var.: naidējies)? 27402. kuo, bāliņ, naiduojies, vai es tava naideniece? 16593.

Avots: ME II, 689


naids

naîds: necel naidus...! BW. 26319 var. - Iľjinskij, s. Idg. Jahrb. XIX, 260, stellt hierher auch bulg. nědenъ "verachtet".

Avots: EH II, 3


naids

naîds, naîdus [PS.], Autz n. U., feindliche Gesinnung, Zwietracht, Hass, Feindschaft: naidā (naidū) dzīvuot, būt, in Zwietracht leben. ne meitiņa naidu cēla BW. 6511. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu Kaudz. M. meita naidu neturēja BW. 6511. nu tuos naidus saderēja (beilegen) BW. 1611. naida (naidus) vīri, feindliche Männer Dok. A., BW. III, 1, 39. [Nebst nîst, nîdêt zu li. paniedėtas "verachtet", ai. níndati (pass. nidyátē) "schmäht, verachtet", av. nāismī "schmähe, got. ganaitjan "lästern", gr. ὄνειδος "Schmährede, Schimpf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 193, Būga KSn. I, 273 f., Boisacq dict. 703.]

Avots: ME II, 689


naidzīt

naidzît, 1): "sīkus darbus veikli strādāt" (mit ) Heidenfeld; ‡

2) "spaidīt" (prs. naidzu ) Alswig (mit ), Sauken.

Avots: EH II, 3




naigāt

naigât, -ãju,

1) verlangen, dürsten nach etw.
Diez;

2) unnütz treiben (das Vieh)
Gr. - Essern n. U. [Nach Bezzenberger und Fick BB. VI, 238 (in der Bed. 1) zu aksl. něga "voluptas", něgovati "desiderare"].

Avots: ME II, 689


naigls

naigls,

1) nett, sauber
L.: kniedīte ar pieciem naigliem dze̦luonīšiem Kronw.;

2) schlank
Al., Burtn., U.;

3) rasch, bereit
LA. n. U.

Avots: ME II, 689


naigs

naîgs,

1): auch (mit ai ) Daigone, (mit 2 ) Frauenb.: naigi apsmērēja maizi Frauenb. Sausupītes ... naigā dunēšana Janš. Paipala 34.

Avots: EH II, 3


naigs

naîgs [auch Prl.],

1) schnel, flink, hurtig, fix
[C., Arrasch, N.-Peb., Kl., Bers., Linden in Livl.], Kand.: viņš spēra naigus suoļus uz priekšu Pav. skrej naigāki! Kand.;

2) schlank
Ruj. n. U.; "lang": naîgas 2 pupas, kaņepes Grünh.];

3) fest;

4) schönen
Diez n. U.;

[5) naigi (Adv.) zirgus nuobraukt U., die Pferde stark abfahren (angreifen)].

Avots: ME II, 689


naikars

naĩkars (?) Frauenb., Schimpfname für einen grossen Menschen.

Avots: EH II, 3


naikas

naikas, Prügel. [Nebst li. nálaika "Kantschuh" aus wruss. нагайка?]

Avots: ME II, 689


naikāt

naîkât 2 Frauenb. "(Vieh) mit einer Rute treiben". Refl. -tiês ebenda "sich mit einer Rute erwehren".

Avots: EH II, 3


naiķis

naĩķis: auch (mit 2 ) Schwitten.

Avots: EH II, 3


naiķis

naĩķis, [naîķis 2 Grafental], ein Tier, das das vorgelegte Futter nicht gern frisst Kav. Zu niecinât [vielleicht als ein Lituanismus; vgl. auch ņaika].

Avots: ME II, 690


naiks

nàiks,

2): auch (mit 2 ) Frauenb.: naika (flink, geschickt) vecenīte Frauenb.;

4): n. (sehr, heftig)
sāp Saikava (mit ài 2 ), AP., N.-Peb., Schujen, Sermus (mit 2 ). n. skaisti Sermus. n. negantas guovis (mit 2 ) Ramkau. n. lieli jē̦ri AP. n. bārties Saikava. viesulis n. pluosījies Schujen.

Avots: EH II, 3


naiks

nàiks,

1) heftig, zornig, böse:
[naiki bārēmēs BW. 23731 var.] kur tie naiki suņi rēja, tur aug mana līgaviņa BW. 11245;

2) schnell, gewandt, fix
[naîks 2 Bauske], Autz: teci naikāki! Erlaa;

[3) aufdringlich
Sessw.];

4) das Adv. nàiki [auch Jürg.], sehr, heftig:
tagad naiki salst [Nitau, Schujen, Nötk.] nekliedz tik naiki! Erlaa, Lub. man naiki gribas ēst. viņš naiki palaidnīgs C. tevi naiki blusas ēda BW. 24932. man naiki galva sāp LP. VII, 266. [In der Bed. 4 (s. Būga KSn. I, 76) zu li. neikom "sehr"; dieser Bed. liegt zugrunde wohl die Bed. 1 (vgl. le briesmīgi, ļuoti), wozu nikns (s. dies) u. a., s. Leskien Abl. 279 und Nom. 189 und J. Schmidt Pluralb. 395 f.]

Avots: ME II, 690


naikšņoties

naikšķuôtiês "?": naikšķuojuoties (= niekuojuoties?) ar zīmuli dīkā stundā Sārts Daugava 1936, S. 487.

Avots: EH II, 3


naikstīties

naikstîtiês "?": nu vairs nevarēja n. Veldre Dižmuiža 13.

Avots: EH II, 3


naikums

nàikums, die Energie, Schnelligkeit Erlaa, Bers. Adverbiell naikum (verkürzter Instr. Sg.), schnell: es naikum, naikum aizjūdzu zirgus Meiran.

Avots: ME II, 690


naina

[naĩna,

1) ein mageres, abgejagtes Pferd
Schnikkern, Ukri;

2) "die Witwe"
AP.]

Avots: ME II, 690



naine

naĩne, ‡

3) "?": tā tāda n. vien ir (von einer weiblichen Person)
Kegeln. Aus estn. naene "Weib" ?

Avots: EH II, 3


naipulis

[naipulis "schmutzige Nase" Bilskenshof]. naĩpulĩtis, Kosewort für Kinder.

Avots: ME II, 690


nairs

nairs Strods Par. vōrdn. 117 "?"

Avots: EH II, 3


naiskāt

naĩskât, ‡

2) "naschen"
Gr.-Essern. ‡ Refl. -tiês (mit ) Frauenb. "sniegtiês": kuo tu ļauj zirgam n. pie citu ļaužu ve̦zuma (sìena)?

Avots: EH II, 3


naiskāt

[* naĩskât, s. apnaĩskât.]

Avots: ME II, 690


naiskot

naĩskuôt Schwitten "wählerisch (sich das Beste aussuchend) essen".

Avots: EH II, 3


naista

[naista, Ekel: man ir naista, mir ekelt Lign., Für. I; wohl zu naîds 1; vgl. nidrêtiês.]

Avots: ME II, 690


naisteklis

naisteklis Rugāji "dziju sarežģījums".

Avots: EH II, 3


naistīgs

[naistīgs, schädlich, ungesund: naistīgs gaiss Lng., Für. I.]

Avots: ME II, 690


naistīties

[naistīties, zuwider sein, ekeln: viņam naistās. tā barība man naistās Lng., Für. I.]

Avots: ME II, 690



naistoties

naistuôtiês BielU., sich anfeinden.

Avots: EH II, 3


naists

naîsts 2 NB. "wer wenig (fr)isst" (Subst., od. Adj.?): šunelis - n., pa˙visam nuovājējis.

Avots: EH II, 3


naiva

naiva Kurmene "?".

Avots: EH II, 3


naivīgs

naivīgs Kurmene, etwas abzulehnen (naivīties) pflegend.

Avots: EH II, 3


naivīties

naivîtiês, , -uos, -ījuos Kurmene, ablehnen, sich weigern: kuo nu naivies? dzer tik vien!

Avots: EH II, 3


naivot

[naivuôt, = nievât: naivuo bites sila ziedu,...; naivuo mani tie ļautiņi... BW. 9008, 1. Nebst li. náivyti PФB. LXVI, 239 "погублять" zu nievât.]

Avots: ME II, 690


naiza

naĩza,

1): auch Lng.; sūrst un sūst kâ n. Stenders Pas. un st. (1789), S. 16; ‡

3) "Streit;
naids" (mit 2 ) Frauenb.

Avots: EH II, 3


naiza

naĩza L., U., [C., nàiza 2 Kreuzb., naîza 2 Dond., Bauske], naizs Peb., Lub., Sessw., Schwanb., Wessen, nàizs 2 Erlaa, Lis., Prl., Kl.], naĩzis [C.], Konv. 1 843, A. XXI, 609, [naizes Bers.],

1) die Krätze:
ja viņš kādam deva palamu, tad tā kâ naiza nebij vairs nuost dabūjama Druva II, 500. kungs sitīs tevi ar kraupi un naizu V Mos. 28, 27;

[2) naîze 2 Gipken, naîza Schujen, naizulis Bauske, das Jucken.]
Zu niẽzêt.

Avots: ME II, 690


naizains

naĩzaîns, naĩzuojs, naĩzuôts, die Krätze habend, krätzig, ["schäbig" Manz. Lettus]: svešu ļaužu kumeliņi naizainām (Var.: naizuojām, naizuotām kājiņām BW. 16278. [atnāca Anniņa naizuotu vē̦de̦ru 34464.]

Avots: ME II, 690


naizdoties

naîzuôtiês 2 Frauenb., zanken, streiten: iesākušas n. par niekiem.

Avots: EH II, 3


naizs

naizs (unter naĩza ),

1): auch (mit àî ) AP., (mit à 2 ) Auleja, Meselau, Saikava.

Avots: EH II, 3


nebūtenais

[nebūte̦˙nais, Adv., ganz und gar nicht: nebūte̦˙nais neesi vairs tāds kâ tuoreiz Janš. Dzimtene IV, 161.]

Avots: ME II, 709


nokalnains

nuõkalˆnaĩns C., terrassenförmig (aber unregelmässig) sich senkend: nuokalnains viducis Konv. 2 748, Sessw.

Avots: ME II, 793


noknaibīt

nùoknaîbît, tr., wiederholt abknibbern, abkneifen: brāļi tīri vai nagus nuoknaibīja LP. V, 295.

Avots: ME II, 799



nosnaicīt

nùosnaicît, ausstrecken: ruokas vien visi nuosnaicīja (= nuoplātīja?), ka nuo Cīruļvējputeņa neatrada vairs ne vietas tur kaktā Kaudz. Izjurieši 100. n. ruokas pēc maizes (mit aĩ) AP., Ermes, N:-Peb., (mit ài 2 ) Gr.-Buschh., Heidenfeld, Saikava. Refl. -tiês (mit ) AP., N.-Peb:, die Hände wiederholt ausstrecken.

Avots: EH II, 89


nosnaikstīties

nuosnaĩkstîtiês Lemb., =nuosnaicîtiês: n. pēc kā.

Avots: EH II, 89



osnains

II uôsnains Lubn. "reich an uôsnes": uo. tīrums.

Avots: EH II, 744


paēnains

paē̦naînes, schattig: paē̦naina birze.

Avots: ME III, 24


pakalnains

pakalˆnaîns, hügelig: pakalnaina vieta.

Avots: ME III, 38


paknaibīt

paknaîbît, tr., freqn., wiederholt (etwas) kneifen: viņš tai vaigus paknaibīja MWM. VIII, 487.

Avots: ME III, 46


paknaisīt

[paknaisît, ein wenig kratzen: p. pakausi Warkl. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig kratzen
Drosth.: grāvracis nuoņurdeja, paknaisījās, tad pēkšņi... uzlēca sē̦dus Veselis Saules kapsē̦ta

Avots: ,


pannains

‡ *pañnains "bedŗains (ar ūdeni virsū)" . tīruma lejasgals ir panne̦ns Seyershof.

Avots: EH II, 160


pārsnaikāties

pãrsnaikâtiês, sich zu sehr strecken, sich streckend überanstrengen: pīlāgi, nabadziņi, pēc gaismas sniegdamies, ir gan˙drīz pārsnaikājušies Lautb.

Avots: ME III, 177


pasnaicīties

[pasnaîcîtiês N.-Peb., C.], pasnaikâtiês, sich wiederholt ein wenig strecken, recken, etwas zu erreichen suchen: [zirgs pasnā`icījās 2 pēc auzām Lis.]. ik šī pasnaikājusies, ik uozuols palidinājies gaisā LP. V, 297.

Avots: ME III, 104


pasnaikstīties

[pasnaĩkstîtiês, sich streckend etwas zu erreichen suchen: zirgs pasnaikstījās, pasnaikstījās, bet nevarēja sìenu aizsniegt Jürg.]

Avots: ME III, 104


pelnaine

pe̦lnaine, ein Haufen Asche Wid., Ar.

Avots: ME III, 197


pelnains

pè̦lnaîns: rūtaina zīdene pār pe̦lnainiem matiem Delle Negantais nieks 108.

Avots: EH XIII, 221


pelnains

pè̦lnaîns, aschfarben, mit Asche bedeckt: izgre̦znuota ar pe̦lnaini pe̦lē̦ku platu strīpu Konv. 2 1356. ne pe̦lnaiņas garuoziņas BW. 14471, 5.

Avots: ME III, 197


piekalnains

pìekalnaîns, hügelig: piekalnains apvidus Konv. 1571.

Avots: ME III, 255


pienaines

pienaines, Wolfsmilch (euphorbia) Mag. IV, 2, 90, U. pienaiņi, Euphorbiaceen Mag. IV, 2, 17.

Avots: ME III, 275


pienains

piẽnaîns, milchartig, milchreich, milchig: lielais bars luopu ar pienaiņām guovīm Lautb. Luomi 126. kāpuriņi, kas pārtiek nuo... graudu pienainā satura Latv.

Avots: ME III, 275


pilnai

pilnai, Adv., zur Verstärkung von pilns: kules tagad... būtu pilnai pilnas Druva III, 803.

Avots: ME III, 215


pinains

‡ *pinains, zopfartig: lakati bij pine̦ni adīti Seyershof.

Avots: EH XIII, 233


pīnains

pīnains, geflochten: pīnaiņi kukuļi Janš. Dzimtene 2 III, 166.

Avots: ME III, 232


plāksnains

plāksnaîns, schichtenartig, schichtenweise: plāksnainu egļu sienu zīmēja ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsē̦ta 100. tuorņi, kas apakšā šķita bezgalīgi spē̦kā un nesasniedzami, tagad slīd plāksnaiņi uz leju Latv. plāksnainais iezis, der Gneiss Dr.

Avots: ME III, 329


platpurnains

platpurnaîns, mit einer breiten Schnauze, einer breiten Spüze versehen: platpurnaini zābaki A. XX, 767.

Avots: ME III, 322


platspārnains

platspā`rnaîns, breitflügelig, mit breiten Flügeln versehen; platspārnainā ķēvīte, bryodema tuberculata Fabr.

Avots: ME III, 323


plēksnains

plẽ̦ksnaîns Bauske, häutig Wid.; plē̦ksnainu spārnu kukaiņi, hymenoptera.

Avots: ME III, 339


plēnains

plē̦naîns,

1) plē̦nains N.-Peb., sich in Schichten ablösend
Saul.: bleķis nedrīkst būt plē̦nains, nedz zilgans Konv. 1 763;

2) plẽ̦nains "fleckig"
Bauske.

Avots: ME III, 339


plēvspārnaiņie

plēvspā`rnaiņie* kukaiņi Konv. 2 2066, plēvspā`rņu kukaiņu dzimta Konv. 1 248, Hymenoptera.

Avots: ME III, 342


plienains

plienaîns, plieņaîns, kalkhaltig, aus Kalkstein: saimnieks plienainā zemē iesējis miežus LP. V, 136. plieņainais klajums MWM. VI, 50. Dazu der Ortsname plienaines Lvv. II, 169.

Avots: ME III, 351


plīsnains

plīsnaîns "?": krūmiņs ar plīsnainām lapiņām Vēr. II, 409.

Avots: ME III, 348



plūksnains

plûksnaîns 2 Ahs.,

1) faserig, flockig:
plūksnaina dzija;

2) fiederspaltig:
lapas plūksnaini šķe̦ltas Konv. 2 766.

Avots: ME III, 361



punains

punaîns, knorrig: arī purvā aug kuoki, bet tie visi sakrupuši, ķēmīgi saliektiem zariem, punaini Vēr. II, 1.

Avots: ME III, 412


puscietspārnainie

pusciêtspā`rnaînie* Konv. 2 2066 od. pusctêtspā`rņu* dzimta ebenda 2176, Hemiptera.

Avots: ME III, 424


puteksnains

puteksnaîns, staubig: istaba netīrīta, puteksnaina Ahs.

Avots: ME III, 440


putrainains

putraimaîns, aus kleinen Körnern bestehend, grützig: putraimaina gaļa MWM. VI, 106, Avuots II, 196. kad cūkām ar sietiņu ne̦s graudus, tad cūkām gaļa putraimaina Etn. II,122. putraimains (feinkörnig) sniegs Taubenhof.

Avots: ME III, 442




raganu raganais

raganu raganais, der Gehörnteste (der Teufel): pašuos pulksten divpadsmituos raganu raganais klāt LP. VI, 168.

Avots: ME III, 464


riksnains

riksnaîns Mar., gestreift; streifig (vor Schmutz): riksnaina miesa (nuo sitieniem); riksnains lakats.

Avots: ME III, 525


sadurtinai

sadùrtinai 2 Kaltenbr., = sadurteņi: pa divi balkas ir (ē̦ku ceļuot) s. liktas.

Avots: EH XVI, 405


saknaibīt

saknaîbît, tr., freqn., (wiederholt) zusammen-, zukneifen, kneifend zerbröckeln Spr.: saimniece ar pirkstiem saknaiba maizes gabalu cāļiem Ahs.

Avots: ME II, 651


saknaidīt

saknaîdît, tr., kneifend zerquetschen, (mit den Fingern) zerbröckeln, saknakšķinât, tr., anstossen, dass es schallt: glāzes K. Müller.

Avots: ME II, 651


salnains

salˆnains: auch (mit alˆ 2 ) Orellen, (salˆnans 2 ) Salis, (salˆne̦ns) Seyershof.

Avots: EH XVI, 427


salnains

salˆnains C., eisschimmelfarbig U., Freiziņ, Kav.: salnains zirgs U.

Avots: ME II, 675


sanaidot

sanaîduôt, sanaîdêt, tr., verfeinden. Refl. -tiês, sich verfeinden, in Streit geraten Wid.: te viņi sanaiduojas; te atkal pa draugam A. V. J. 1902, S. 392. zviedri e̦suot pie Rindas sanaiduojušies LP. VII, 351.

Avots: ME II, 692




sarkanains

sarkanains, = sarkanans: viņa (= māla) pērve ir sarkanaiņa Pēt. Av. III, 222.

Avots: EH XVI, 443


sārnains

sārnains, schlackicht L., St.; sārnaiņa, menstruierend L.

Avots: ME III, 806



sasnaikstīt

sasnaĩkstît, mehrfach langend (nach etwas) erreichen Lautb.: nevarēju tuo sasnaikstīt. Refl. -tiês Lautb., Bauske, Wolmarshof, (mit ài) Ermes, = sastaipīties.

Avots: ME III, 739


se˙nais

se˙nais, se˙neĩs Dunika, Adv., lange, längst: jau se˙nais nee̦smu te bijusi Jans. Dzimtene V, 60.

Avots: ME III, 816


senaizmirsts

senàizmir̃sts, tängst vergessen: būtu ne̦suši tam senaizmirstu skani MWM. VIII, 9.

Avots: ME III, 816


sensenais

se̦nse̦n(ai)s, sensenẽjs, verstärktes se̦ns, aus alter Zeit stammend, früher, ehemalig, altertümlich: se̦nse̦ni laiki Lāčpl. 8. sensenējuos laikuos Pas. IV, 148 (aus Rositten) u. a. tas ir mans se̦nse̦nais draugs Ahs. se̦nse̦nie paziņas Stari I, 234. pēc se̦nse̦nā tautas uzskata Krieviņ Stāsts 19. tāds jūsu dzimums nuo se̦nse̦nā gala (von alters her) Krilova pas. 77.

Avots: ME III, 818


sērksnains

sḕ̦rksnains 2 Linden in Kurl., mit einer Kruste bedeckt (vom Schnec): s. sniegs.

Avots: EH II, 482


sērsnains

sē̦rsnaîns: s. (mit einer Kruste bedeckt) sniegs Ramkau.

Avots: EH II, 482


sērsnains

sē̦rsnaîns laiks, Frost Ruj. n. U.

Avots: ME III, 831






šķelksnains

šķelˆksnains (sic!) Linden in Kurl. "?": šķelksnaini zirņi. līdakai šķelksnaina gaļa.

Avots: EH II, 630


šķeltnains

šķe̦ltnaîns Fest., šķe̦lˆtnājs Lubn., hart, sich spaltend, nicht mehlig (von Schotenfrüchten): šķe̦ltnaini zirņi Tirs. n. RKr. XVII, 81 (hier auch: šķ. pupas), Fest.

Avots: ME IV, 26



šķieznains

škiêznains: auch Sonnaxt; linus var sēt, kad š. Lasd.

Avots: EH II, 641


šķieznains

šķiêznaîns Gr. - Buschh., Meiran, Saikava, Sessw., šķieznaîns Wid., Memelshof, šķiêznuôts Spr., Gr. - Buschh., Nerft, faserig Spr., fein gefasert Wid., "ar labu šķiedru": šķieznaini (šķieznuoti Nerft) lini Wessen. saule... sāka brist šķieznainuos mākuonuos Jauns. III, 207.

Avots: ME IV, 54


šķipsnains

šķipsnains, strähnig: kupliem šķipsnainiem matiem Jauns. Raksti IV, 300. šķipsnainām ūsām A. Upītis Laikmetu griežos II, 43. šķipsnainā galva I, 106.

Avots: EH II, 637




šķutnains

šķàutnaîns 2 Golg., Lis., Sessw., kantig V., mit scharfen Kanten (šķautnes) versehen: šķautnainas, kailas klinšu siênas Norv. 27. šķautnaiņiem le̦dus gabaliem Duomas III, 713. gar šķautnainuo dzelzi Niedra Kad mēnesis dilst 156, piere... šķautnaina kâ šķiltavas Aps. Iegātnis 33. viņa stāvs ir mazliet šķautnains, maz ovālās līnijas Ezeriņš Leijerk. II, 47.

Avots: ME IV, 23


slaidspārnains

slaidspārnains, schlanke Flügel habend: slaidspārnainuo putnu Veselis Cilv. sac. 126.

Avots: EH II, 519


slānains

slānaîns, slāņaîns, slāņuôts Rainis, schichtenweise, geschichtet: zeme ir kārtaina (slānaina) Būvmācība 9. lielākā daļa zemes luodes kalnu . . . piede̦r pie slānaiņuo, . . . saslejuotuo kalnu tipa MWM. X, 262. slānaiņa uzbūve Konv. 2 2008.

Avots: ME III, 922


slapnains

slapnains, stellenweise feucht Warkl.

Avots: ME III, 916



slāpsnains

slâpsnaîns 2 Sassm., wässerig,wasserreich; quellig (vom Boden) U.; s. auch slāpsna II.

Avots: ME III, 923


slaunains

slaûnaîns 2 : auch (mit ) Lems.; bunt (mit weissen Seiten, anderswo braun od. schwarz; von Kühen) Salis (slaũnans).

Avots: EH II, 521


slaunains

slaûnaîns 2 Karls., fleckig (von Kühen, wenn die Flecken gross sind) U.

Avots: ME III, 920


slienains

sliẽnaîns: slienainu mēli Upītis Pirmā nakts 209.

Avots: EH II, 528


slienains

sliẽnaîns Wolm., schleimig, zähe wie Schleim U.

Avots: ME III, 939


slīksnaine

slìksnaine 2 Borchow, Gr.-Buschhof, eine einschiessende (staigna) Wiese.

Avots: ME III, 935


slīksnains

slīksnains, (stellenweise) einschiessend (staigns) Memelshof, (mit ĩ ) Drobbusch.

Avots: ME III, 935


slokātnains

sluôkātnaîns Saikava, (viele) sluokātnes enthaltend: sluokātnaina drēbe.

Avots: EH II, 530


sloksnains

sluoksnains, gestreitt (?): sluoksnainām biksītēm Tdz. 51662.

Avots: EH II, 530


smelknains

‡ *smel˜knains > smel˜kne̦ns Seyershof, staubartig, "trausls": s. sniegs.

Avots: EH II, 535



smīnains

smīnains, = smìnîgs 2 (?): viņš airē slaidi, juokuojas tik s. saulguozī Fallijs Zalktis 1907, № 3, 5. 43.

Avots: EH II, 539


snaicaks

I snaicaks "eine dünne und lange Rute" Freizip; nebst snaicis zu snaiks?

Avots: ME III, 971



snaicis

snaicis, das männliche Glied.

Avots: ME III, 971


snaicīt

snaicît: zirgs snàika 2 kaklu Saikava. Refl. -tiês: auch (mit ) N.-Peb., (prs. snaĩkuos) Ramkau, (prs. snaĩcuos) Siuxt, (mit ài 2 ) Heidenfeld, Lasd. (prs. snàikuos 2 ), Oknist.

Avots: EH II, 541


snaicīt

snaicît, -cu od. (Lis., KL, Gr.-Buschhof, Memelshof) -ku, -cīju, langen nach: pēc Austras ruokas snàicīt 2 (Golg.) A. v. J. 1901, S. 5. snaicît (ausstrecken; rümpfen) de̦gunu Ramkau, Unzufriedenheit äussern. snàicīt 2 (hinaufreichen) sienu Lis. snaicīt 2 nagus, nach Verbotenemtrachten Gr.-Buschhof, Memelshof. Refl. -tiês (mit ài 2 ) Lis., Kl., Golg., Saikava, Gr.-Buschhof, (mit aĩ) Salis, Jürg.; Wandsen, Stenden, wiederholt langen, sich strecken (N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411) nach, zu erreichen suchen Druw., ohne Not sich an einer Arbeit beteiligen wollen Etn. IV, .49: puika, kuo tu snàikies2? ej gulēt! Saikava. kuo tâ snaicies? Stenden. kam sēji zirgu pie sētas? viņš snaicās (snaikās) tai pāri pēc zâles Druw: zirgs snaicījās siena Sessw. nesnaicies pāri galdam! Druw. viņš snaicījās un snaicījās, kamēr sasniedza ābuolus Druw. snaicīties pēc maizes Stari II, 329. viņa snaicījās veikli, ar visu ķermeni Jauns. Dzive 17. ruokas snaicījās, zuobi griezās V. Egl. Zilā cietumā 238. Zilā pakāpusies snaicās saķert ... ceriņzaru Druva II, 909. vis+apkārt snaicījās pretī izstieptu šauteņu stuobri Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 198. Zu sniekt.

Avots: ME III, 971


snaidas

snàidas 2 Erlaa "samē̦rā gaŗi, nestingri, luokani, nederīgi nuome̦sti krāmi (lupatas, salmi, diegi u˙c.), kas pinas pa kājām vai duŗas acīs": nuokārušās tādas s. gar sienām.

Avots: EH II, 541



snaidrs

snaidrs, = snidrs, snaigs, schlank: ar snaĩdruo augumu Janš. Dzimtene IV, 211. kad tēviņš nu re̦dzētu manu snaidru augumiņu! BW. 4596, 5 var. Vgl. snidrs.

Avots: ME III, 971



snaigls

snaigls, dünn und lang, schlank Freiziņ.

Avots: ME III, 971


snaigs

snaigs: snaîga 2 meita Seyershof. smuki, snaîgi 2 sivē̦ni ebenda.

Avots: EH II, 541


snaigs

snaigs, = snaiks, slaiks, schlank U.: snaigs 2 kuoks Karls. snaiga sila priede BW. 18586, 13 var. snaiga ("?") pūra ve̦dumīn[u] 26357 var. snaiguo priežu starpā Kaln. Uozuolk. m. 112. egles snaigas Apskats 1903, S. 295. zirgu snaigie kakli Plūd. Rakstn. II, 278. kad stāv, tad snaigs; kad apgriežas, tad stuburains RKr. VII, 204. snaigums U., die Schlankheit. Nach Leskien Abl. 284 zu sniegt.

Avots: ME III, 971


snaigstīt

snaîgstît Kr., (mit 2 ) Bl., -u, -ĩju, freqn. zu sniegt, mit dem Kopfe wippen (wie Pferde in der Hitze) L., U., hin und her reichen, schlenkern Bl. I, 131, wiederholt strecken: pēc manis kâ snaigstīji ruociņas MWM. VI, 92. viņš snaigsta pakakli augšup, lejup Duomas IV, 233. Refl. -tiês Karls. (mit aĩ), sich etwas zu erreichen, abzureichen (z. B. Äpfel vom Baume) bemühen U., (mit ai ) C., Lennew.: zirgi pēc zaļās zâlītes snaigstījas Seibolt; "lakstīties ap jauniem sieviešiema Siuxt.

Avots: ME III, 971


snaika

snaika Bers., Memelshof "kas snaikās (sich wiederholt nach etwas streckt)".

Avots: ME III, 972


snaikāties

snaikâtiês: auch (mit ) Lems., Salis, (mit 2 ) Luttr.; s. gar galda stūŗiem, lai dabūtu kur kādu pilnu glāzi Janš. Līgava I, 367.

Avots: EH II, 541


snaikāties

snaikâtiês W.-Livl. n. U., Bers., Memelshof, (mit aĩ) Drosth., Jürg., =snaîgstîtiês: meita snaikādamās same̦t krāsni pilnu LP. V, 19. zirgs jau snaikājies pēc uolas 29. biedri jau snaikājās ābuoļus raut VI, 510. ķēniņa meita taļāk snaikadamās pļunkt! upē iekšā LP. VII, 41. nesnaikājies, ka nesāk sāpēt vēde̦rs! Walgalen. Zu sniekt.

Avots: ME III, 972


snaikaža

snàikaža 2 PV. "kas snaikažājas".

Avots: EH II, 541


snaikažāt

snàikažât 2 PV., wiederholt etwas reichen: kuo nu tik daudzreiz snaikažā? tu redzi, ka man ruokas pilnas! Refl. -tiês PV., wiederholt nach etwas langen.

Avots: EH II, 541


snaiks

snaiks: "slaigs" ME. III, 972 zu verbessem in "slaiks".

Avots: EH II, 541



snaikstīt

snàikstît Ermes, (mit aĩ) Bauske, C., Wolmarshof, (mit ài 2 ) Lis., Golg., Saikava, Gr.-Buschhof, = snaigstît. Refl. snaîkstîtiês, (mit 2 ) Schibbenhof, Autz, snaĩkstîtiês Bixten, Salis, C., Wolmarshof, snàikstîtîês 2 Lis., KL, Golg., = snaîgstîtiês.

Avots: ME III, 972


snaiksts

snaiksts C. "kas snaikstās" Meiran.

Avots: ME III, 972


snaistīt

snaistît, wiederholt strecken (?): tie ... galvas gaisā snaista Rainis Dz. un d. II, 459. Refl. -tiês (ME. III, 972), 2): auch Bers., Kalz., (mit ài 2 ) Druw., Sessw.; Kārlīt[i]s pēc viņiem snaistās Rainis Dz. un d. III2, 184. guovis trakuoti snaĩstās ("raustās, svaidās uz dažādām pusēm"), - grib ēst Seyershof. tâ vien nagi snaistījās - ķert šauteni Daugava 1933, S. 194 f.

Avots: EH II, 541


snaistīties

snaistîtiês,

1) "?": līdz kuo svīda gaismiņa un kruoga puisis vēra vaļā stadula vārtus, tâ sāka snaistīties arī tirdzinieki Austriņš Daugava I, 982;

2) = snaikstīties Widdrisch, Wenden, Raiskum, Serben, Laud., Kandau;

3) "sich (die Kleider reibend) kratzen"
(mit aĩ ) Bauske.

Avots: ME III, 972


spārnaiņi

spā`rnaîņi, Geflügel; Vögel: mazuo pulciņu spārnainīšu Purapuķe 187. vē̦ruoju divus spārnaiņus Leijerk. II, 70. stiprs lietus šiem spārnaiņiem (= medņiem) var... sāmaitāt dziesmu prieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42 f.

Avots: ME III, 987


spārnainis

spā`rnainis, der Geflügelte, der Vogel: vista vai cits kāds s. JK. VI, 40. Vgl. spā`rnaiņi ME. III, 987.

Avots: EH II, 547


spārnains

spā`rnaîns, spārnīgs (?) Für. I, geflügelt, gefiedert U.: spārnainais . . . ienaidnieks Ārstn. kal. II, 20. spārnainais mētelis, Flügelmantel Zeif. III, 3, 43.

Avots: ME III, 987


stabanains

stabanains Marienhausen, verfault.

Avots: EH II, 566




straignains

straignaîns, einschiessend, morastig: tie nuo straignaina puopiena brien JR. IV, 16. straignainuo pļavu Janš. Dzimtene V, 17. straignainas lankas Janš. Nīca 60. straignainās apkārtnes dēj e̦ze̦ram grūti piekļūt 9. straignaiņuos ceļuos A. XX, 335.

Avots: ME IV, 1080


sūnaine

sûnaine,

1) = sûnãjs Fehteln, Lasd., Lubn.;

2) mit Moos gefärbtes Garn od. Zeug
Auleja.

Avots: EH II, 608


sūnains

sûnains: mūsu purvs ir traki s. AP., (mit ū ) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 608


sūnains

sûnains, moosig: uz sūnaiņa akmiņa Stari I, 265. sūnaina krasta mala MWM. IX, 461.

Avots: ME III, 1133


šūnains

šũnaîns C., Konv. 2 2593,

1) zellig, voll Zellen, porös
U.: šūnaini akmeņi Kaudz.;

2) locker, elastisch
L., St.

Avots: ME IV, 109


šūpsnains

šūpsnaîns, grüftig, uneben (vom Wege) Wid.

Avots: ME IV, 110


šūtnains

šūtnaîns: auch AP. (mit û 2 ), PV.

Avots: EH II, 660



svīksnains

svīksnains,

1) streifig, schattiert:
svìksnains 2 kuoks (mit verschiedenfarbiger Rinde) Sawensee. pē̦rkuoņa spēriens kuokā bij svìksnains 2 (in mehrern Streifen gehend) Vīt.;

2) svīksnaini lini Adl., Kreuzb., Odensee, Flachs, der die Schäwen
(spaļi) nicht absondert.

Avots: ME III, 1163


švīksnains

švìksnains 2 Bers., = svīksnains 1: š. kuoks, dēlis.

Avots: EH II, 662


svinains

svinaîns: e̦ze̦ra nedzīvā, svinainā krāsā Blaum. Raksti III 6 (1939), 62.

Avots: EH II, 618


svinains

svinaîns, bleiern, wo viel Blei dabei ist St., U.

Avots: ME III, 1160


svīnains

svīnaîns (?) beschuppt V.; vgl. zvīņains.

Avots: ME III, 1163


taisnspārnaini

tàisnspā`rnaîni(e)* kukaiņi, Geradflügler Konv. 2 1091, 2066.

Avots: ME IV, 125


taisnspārnainie

tàisnspā`rnaîni(e)* kukaiņi, Geradflügler Konv. 2 1091, 2066.

Avots: ME IV, 125



tātinai

tàtinai 2 Auleja, = tagad.

Avots: EH II, 672


tesmenains

tesmenaîns, mit einem Euter versehen: te̦smenaiņâm ... guovīm RKr. IX, 15.

Avots: ME IV, 168


toreizinai

tùorèizinai 2 Auleja, = tuoreiz 2.

Avots: EH II, 709


troksnains

truôksnaîns 2 Dond., (mit ùo 2 ) Saikava, = trùokšņains: klausījās tirdzenieku truôkšņainajā 2 braukšanā un dziedāšanā Janš.

Avots: ME IV, 253


trunains

trunains "modericht" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 698



tūksnains

I tûksnains Nötk., stellenweise geschwollen, mit Geschwülsten bedeckt: nesēji rādīja tūksnainuos stilbus LP. VI, 358.

Avots: ME IV, 279


tūksnains

II tūksnaîns,

2): t. ("staigns, slapjš") purvs N.-Peb.

Avots: EH II, 707


tūksnains

II tūksnaîns,

1) bewslkt
(mit ù 2 ) Meiran;

2) morastig
Bē̦rzmuiža.

Avots: ME IV, 279




tulznains

tulznaîns,

1): auch (mit ulˆ 2 ) Dunika, (tulˆznaîņš 2 ) Frauenb.

Avots: EH II, 702


tumšēnains

tùmšẽ̦naîns, mit dunkien Schatten versehen: šie kuplie, tumšē̦nainie krūmi Valdis Stabur. b. 154.

Avots: ME IV, 263


tupenaite

tupe̦naite: ein abgeerntetes Kartoffelfeld Saikava.

Avots: EH II, 703


tupenaite

tupe̦naite Laud., tupe̦nājs Ar., Lös., ein Feld, wo im Vorjahr Kartoffeln gestanden haben: pē̦rnajā tupe̦nājā iesēja miežus Lös.

Avots: ME IV, 266


tvanains

tvanaîns, schwül, dunstig Kalzenau, Meiran: karstā laikā priekš lietus tvanains gaiss Meiran. rijā pēc izkurināšanas tvanains gaiss ebenda. tvanainie tvaiki Vēr. II, 5. (fig.) ar... tvanaiņu galvu I, 1450.

Avots: ME IV, 288


ūdenains

ūde̦nains: auch (mit û) AP., (mit û 2 und e) Iw.

Avots: EH II, 740



ūdinains

ūdinains Bērzgale, = ûdeņaîns: ūdinaina pļava.

Avots: EH II, 740



usnains

usnaîns, = ušņaîns, voller Disteln: usnains tīrums Sessw., Warkl. u. a.

Avots: ME IV, 309


uzkalnains

uzkalˆnaîns, hügelig: uzkalnaiņas grē̦das Konv. 1569. uzkalnaina sala Konv. 2 2720.

Avots: ME IV, 338


uzknaibīt

uzknaîbît, wiederholt kneifend zum Vorschein bringen: uzknaibīt uotram asinis.

Avots: ME IV, 343


uzknaicēt

uzknaĩcêt Siuxt, = uzsist 1: u. cūkai pa kāju.

Avots: EH II, 725


uzsnaicīties

uzsnaicîtiês, hinaufreichen (intr.), hinaufgelangen: u. līdz griestiem Bauske.

Avots: ME IV, 381


varavīksnains

vaŗavîksnaîns, regenbogenartig, regenbogenfarben: varavīksnains gaišums... ieplūda acīs J. Kļaviņš. varēja tanī (= naudas makā) redzēt... vaŗavīksnaiņus papīrus Janš. Tie, kas uz ūdens 7.

Avots: ME IV, 484


vaskinai

vaskinai Frauenb., Interjektion, ermunternder Zuruf beim Beginn einer Arbeit; Zuruf einem Pferde, um es zum Laufen anzuspornen.

Avots: ME IV, 485



velnaik

velnaik Pilda n. FBR. XIII, 47 und 54, = viņlaik; aus *venlaik < *veņlaik.

Avots: EH II, 769


velnains

vè̦lnains 2 Saikava "mit den Eigenschaften eines Teufels behaftet".

Avots: ME IV, 531


vieglspārnains

vieglspā`rnaîns, leichtbeflügelt: (fig.) vieglspārnains... soprāns Daugava I, 314.

Avots: ME IV, 654


vienaideņ

viênaîdeņ Pilda, viê˙naîdiņ(âk) Lubn., immerwährend.

Avots: EH II, 795


vienaidība

vienaidība Vnd. Psalmen 27, Manz. Post. II, 244, Glück Epheser 4, 3, Einigkeit. S. dazu Augstkalns FBR. X, 108 f.

Avots: ME IV, 656




vienaiž

viênaiž: auch Borchow, Pilda, viênaîži Borchow, Pilda, viênaîžâk(eņ) Skaista n. FBR. XV, 48.

Avots: EH II, 795


vienaiž

viênaiž Zvirgzdine, viênaiži Lubn., Adv., = viênâdi: Latgalu nevar valdīt vienaiž ar Baltiju L.W. 1921, Nr. 41, 2-3.

Avots: ME IV, 656


vienšūnains

viênšũnaîns* Konv. 76 oder viênšūn(iņ)as* (gen. s.), einzellig: vienšūniņu dztvnieki Vēr. II, 75.

Avots: ME IV, 666


vilnaine

vilnaîns,

2): bē̦rns villains izaugtu Lttic. 2782.

Avots: EH II, 784


vilnaine

vilnaine Spr., Erlaa, (mit ìl 2 ) Bers., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Meiran, Sessw., villaine A.-Ottenhof, C., Trik., (mit ìl 2 ) Schwanb., Selsau, villaine U., vilnāne Sessw. n. Bezzenberger Le. Di.-St. 179, Kaltenbrunn, Memelshof, Warkh., (mit ìl 2 ) Erlaa n. FBR. XI, 9, vil˜lāne Behnen, Blieden, Dunika, Frauenb., Jürg., Pankelhof, PS., Ramkau, (mit ìl 2 ) Meselau, villāne Bielenstein Holzb. 413, vilnane Zvirgzdine, villane U., vilnatne, villatne Lös. n. Kav., villene Dond., Stenden, Wandsen, (mit ìl 2 ) A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, gen. plur. villanu BWp. 935, 2, villaniešu BW. 18154, 8 var., Demin. villainiņa, vilnaniņa BW. 7416, 1, villaniņa 9045, villeniņa, gen. s. villainīša BW. 33606, 4, die wollene Weiberdecke U., ein wollenes Umlegetuch (unbek. in Adiamünde, Oknist, Salis, Wolmarshof, Zugenhof): baltas villainītes (Var.: vilnainītes, vilnanītes, villanītes, vilnatnītes) BW. 1966, 1. balta villenīte 7424 var. baltajā villainē (Var.: villatnē) 40651. kas grib baltu villainīšu, lai dze̦n aitas pieguļā 32455. mēļu vilnānīte 3550 var. pe̦lē̦ku villainīti (Var.: vilnainīti, vilnanīti u. a.) 12764. ieluokainu vilnainīti (Var.: vilnatnīti u. a.) 4477. bez ieluoka villainīti (Var.: villenīti u. a.) 6780. guļamas villanītes 7761. man nav lietus villainiņa 14177. marguo mana villaniņa 7435. kam nesedzi villenīti (Var.: villainīti, vilnainītes u. a.)? 29243 var. nuosedzu nuo muguras villeniņu 25549, 1. apsedzu ar raibām vilnatnēm 15705, 18, liec... vilnanītes pūriņā! 33521. ar vilnānes ieluokiem 29082, 3. villaines ar izšūtiem rakstiem Plutte 68. Sprw.: kâ villaine tiek, tâ se̦dzas Br. sak. v. 1405 od. tâ jāse, dzas, kâ vilnaine sniedz JK. II, 511 od. kâ villane, tâ būs segties U., man muss sich nach seiner Decke Strecken. Vgl. über das ll FBR. XI, 197.

Avots: ME IV, 593


vilnainis

vilnainis, ‡

2) "liels, save̦lts vilnas lakats" (mit ìl 2 ) Līvāni.

Avots: EH II, 784


vilnainis

vilnainis, ein Zottiger (?): brīnum liels vilnainis LP. VI, 290.

Avots: ME IV, 594


vilnaiņrats

*vilnaiņrats, *ville̦nrats, ein (schräg laufende Linien aufweisendes Jürg.) Webemuster: vadmalu auž vilnaiņratā Jürg. valku kamzuļi pusnātni, ville̦nrata dažādā krāsā Etn. IV, 109.

Avots: ME IV, 594


vilnains

vilnaîns, villaîns U., vilnâns 2 Sussei n. FBR. VII, 130, vil˜lāns Orellen n. FBR. XI, 38, PS., Ramkau, villans St., U., vil˜lātns PS., villatns U.,

1) vilnains Spr., vìlnāns 2 Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 10, Kalzenau, Kl., Saikava, vil˜lāns Frauenb., (mit ìl 2 ) Meselau, vìlnans 2 Zvirgzdine, vìllans 2 Golg., Schwanb., ville̦ns, vil˜lâtns Trik., Wolm., wollen, aus Wolle:
vilnaina dzija Etn. I, 94. vilnānas drēbes Kalzenau, Saikava. villātni lakati Trik., Wolm. vilnāni cimdi Kl. lāpīšu biksas ar villāniem ielāpiem Frauenb. sagša bija... ville̦nas drēbes Etn. IV, 108. veltis nee̦suot villatnas, bet nātnas 174. vilnana drēbe ilgāk stāv nekâ nātana Zvirgzdine;

2) vilnains 2 Kalzenau, Saikava, vil˜lains Frauenb., (mit ìl 2 ) Golg., vìlnāns 2 Oknist, wollig:
mīksta un vilnaina āda Saikava. villaiņas nuokas (Hände, an die die Wolle neuer, feucht gewordener Handschuhe angeklebt ist) Frauenb. villaiņas aitas BW. 1318 var. aitiņa vilnainam (Var.: villainām, vilnājām, vilnuotām) kājiņām 7905 var. (gailītis) villainām kājiņām 33552 var. vilnānas lapas Oknist.

Avots: ME IV, 594


žaunains

žaũnaîns, mit Kiemen versehen; žaunainie, branchiata Konv. 2 2831.

Avots: ME IV, 791


zirnains

zirnains "?": paņēma ruokā sniega piku; tas bij z. un likās, ka iziris.

Avots: EH II, 809


zirnaite

zirnaite: mit ìr 2 Kaltenbr., Pilda.

Avots: EH II, 809




znaida

znàida 2 od. znàide 2 Marienhausen "wer zu widersprechen pflegt."

Avots: EH II, 811


žūnains

žūnaîns "lockeŗ sich hebend wie Fischkiemen" L.; elastisch (?) U.; schuppig LKVv.

Avots: ME IV, 836



zvīgznains

zvīgznaîns,

1) shuppig
Spr.: zvīgznaina zivs N. - Peb.;

2) voller Schäwen
Memelshof, (mit ĩ ) A. Ottenhof, (mit ì 2 ) Bers., Saikava, Selsau, Sessw.: zvīgznaini lini;

3) gestreift
(mit ì ) C., Nötk.; bunt Nötk.

Avots: ME IV, 779



zvīnains

zvīnaîns,

2): mit ĩ AP., Ramkau.

Avots: EH II, 816


zvīnains

zvīnaîns, zvīņaîns,

1) schuppig
(zvīnains) L., St.: zvīnaiņas (zvìņainas 2 Golg.) ruokas LP. VII, 1038. zvīnaiņās zivis Konv. 2 2320. zvīņaini sīpuoli 2479. zvīņaini akmeņi Zalktis v. J. 1908, Nr. 3, S. 38;

2) zvĩnains Bauske, C., Smilt., (mit ì 2 ) Bers., KatrE., Sessw., voller Schäwen:
zvīnaini lini. zaļgalvji... paliek zaļi un zvīnaini Vīt. 26;

3) zvĩņaîns Frauenb., schuppig, schelferig;

4) "?": izkapts ar vēl nenuodilušu zili zvīnaiņu krāsuojumu A. XX, 860.

Avots: ME IV, 781

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

mēslaine

[mē̦snaine Saussen "ein im Frühjahr gedüngter und mit Gras bewachsener Acker, auf dem das Vieh geweidet wird".]

Avots: ME II, 621


stigains

stignains BielU., morastig.

Avots: EH II, 578

Šķirkļa skaidrojumā (1353)

āboliņš

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â 2 ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192


āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


ābuls

âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,

1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;

2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1;

3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.

Avots: EH I, 191, 192


aizaudiņi

àizaudiņi [oder zu àut; Fusstücher?]: auž juostiņas, aizaudiņus, auž baltās vilnainītes (Var.: apaudiņus, apaudītes, apaudas, apaviņus) BW. 7492.

Avots: ME I, 17


aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18


aizcinis

àizcinis, [oder àizcine?], der Ort finter dem Hümpel: paipala meklē sev jauku aizcinīti jaunai ligzdai Stari I, 206.

Avots: ME I, 20


aizčunčināt

àizčunčinât, intr., wegtraben: melnais aizčunčināja uz lauku.

Avots: ME I, 21


aizdurstīt

àizdur̃stît,

1) sperrend (vor etwas mehrere Objekte) einstecken:
takam a. mietus priekšā;

2) steckend, stochernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. caurumus (stādīšanai) līdz vagas galam Bauske.

Avots: EH I, 20


aizkaķēt

I àizkaķêt Bers. "mit Moos oder Hede verstopfen": a. šķirbas baļķu sienai.

Avots: EH I, 28


aizķezēt

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35


aizknābāt

àizknãbât,

1) ein wenig bepicken
Sessw.: vistas aizknābājušas nuokritušuos ābuolus;

2) pickend ein wenig essen (zu sich nehmen)
Golg.: vistas ir jau aizknābājušas; lai nu gaida līdz pusdienai!

Avots: EH I, 32


aizkratīt

àizkratît,

1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;

2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,

1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;

2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.

Avots: EH I, 32


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42


aizpeķēt

àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41


aizplaučēt

àizplaučêt,

1) ein wenig abbrühen (verbrühen)
PS.: aizplàucē̦ta āda;

2) hinschiessen
Lemsal: kareivji nevarēja līdz ienaidniekiem aizplaûcēt 2 , juo tie bija pārāk tālu.

Avots: EH I, 42


aizprecēt

àizprecêt, tr., an einen fern lebenden Mann verheiraten: kad meitas nuo pavārnīcas ē̦d, tad tās tāļu aizprecēs Etn. II, 60. reiz vienai mātei aizpre̦c meitu tāļumā par saimnieci LP. VI, 9.

Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen

Avots: ME I, 44


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizrunāt

àizrunât,

4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;

5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês,

2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku laikā mājās;

3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.

Avots: EH I, 46


aizšņaukt

àizšņàukt, hinter etwas oder hin-, wegschneuzen: a. aiz piedurknes; a. (ar vienu nāsi, uotru aizturuot) līdz sienai.

Avots: EH I, 56


aizvairīt

àizvairît, (zurückschlagend, abwehrend) vertreiben Golg.: a. ienaidnieku. Refl. -tiês Ewers, vorbeugen, vorsehen; sich vorbehalten.

Avots: EH I, 61


aizžogot

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62


akmenājs

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņu Pūrs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, kā zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. 2 412.

Avots: ME I, 63


akotājs

akuotãjs, hachelig, stachelig, glänzend schön: akuotāja vilnainīte BW. 28535; cf. akuots 3.

Avots: ME I, 65


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70


apars

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75


apaudas

apaûdas, apaûdi, Demin. apaûdiņas, apaûdītes, apaûdiņi, die verzierenden Ränder der lettischen Frauentoga: auž juostiņas, apaudiņas BW. 7492 (Var.: apaudas, apaudītes, apaudiņus, aizaudiņus). par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 75


apbēdot

apbè̦duôt, tr., betrauern: divi mēnešus Raudupiete nuolē̦muse (mirušā) Matīsiņa apbē̦duošanai Blaum.

Avots: ME I, 77


apbrucināt

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74


apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85


apgabenis

apgabenis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, 76, = apgabana, "žāvēšanai izjauktās siena gabanas iejemamā vieta".

Avots: EH I, 80


apglodot

apgluoduôt, apgluotêt, -uôt, intr., vom Schlamm überzogen werden: ūdensveči tik apgluoduojuši, zvīnaiņi Vēr. I, 242. upes kuoki un akmeņi apgluoduojuši JK.

Avots: ME I, 87


apkarot

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93


apkārtstaiga

apkārtstaĩga, comm., oder apkārtstaĩgulis, Herumtreiber: šādi tādi apkārtstaigas sagul manas vilnainītes. ve̦cs amatnieks-apkārtstaigulis LP. VII, 925.

Avots: ME I, 94


apkorām

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97


apkubināt

apkubinât, tr., umlegen: lakatu ap galvu Kalleten, N. - Bartau [Wohl zu kuburis]. Refl. -tiês, sich umdecken: ārā auksts, apsakubinies jel vilnaini! Etn. III, 65 (Grobin).

Avots: ME I, 96


apliecība

aplìecība, die Bestätigung, Beglaubigung, Versicherung; ticības apliecība, Glaubensbekenntnis. par apliecību, ka tuo izpildīšuot, jaunais pāris nuoskūpstījās BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 102


aploči

aplùoči: = iẽlùoks 1: ne tai mirka ze̦lta kurpes, ne sudraba apluocīši (Var.: ieluociņi, ieloki vilnainei) BW. 33930 var.

Avots: EH I, 100


apmargot

apmarguôt, apme̦rguôt C.,

1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;

2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai kā marguot apmarguoju BW. 6964.

Avots: ME I, 104


apmulst

apmùlst, dämlich, verwirrt werden: pats tā apmulsis kā migla LP. VI, 321. saule le̦c un ienaidnieki tādā spuožumā apmulst LP. IV, 65. viņa prāts apmulsa Kaudz. M. 24. viņa skats kā apmulsis Vēr. I, 898. apmulsums, die Verwirrung, Konfusion, Geistesbenebelung.

Avots: ME I, 109


appļikšināt

appļikšinât Dunika, Kal., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum abglätten: a. rnaizes kukuli, pirms tuo šauj krāsnī.

Avots: EH I, 106


aprikte

aprikte Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, die Einrichtung (Vorrichtung, Anstalt): kad guovs aizrijas, nuostumj uz leju; viņiem tāda a., kur nuodze̦n Frauenb. kam vēl tāda a. (labi iekārtuota saimniecība) kâ manam kaimiņam? ebenda. a. vilnas kāršanai Dunika.

Avots: EH I, 109


apšaudīt

apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,

1) beschiessen:
pilsē̦tu;

2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.

Avots: ME I, 129


apsirt

apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).

Avots: EH I, 112


apsitīgs

apsitîgs,

1) gewandt
[in Lisohn]: jaunais skuoluotājs ir laipns un apsitīgs cilvē̦ks A. XIV, 407;

2) [unbeständig (vom Winde gesagt)
in Drostenhof].

Avots: ME I, 120


apsmirdināt

apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115


apstulbināt

apstùlbinât, apstùlbuôt, tr., blenden, verblenden, verwirren, dumm machen: apstulbuo viņu acis Jes. 6, 10. prāts Lienai vēl kā apstulbuots Kaudz. M.

Avots: ME I, 127


apšūstīt

apšũstît,

1) besäumen:
a. drānai malas Kal.;

2) = apšūt 2: skruoderis mūs visus apšūstījis Kal., Rutzau. Refl. -tiês, für sich alle nötigen Kleider nähen (oder nähen lassen) Gramsden: drānas nuoplīsušas, ka nevar ne a.

Avots: EH I, 120


asiņots

asinuôts PIKur., = nains">asinains: a. pirksts Rutzau n. FBR. VII, 122. a. de̦guns Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 131


atbarot

atbaŗuôt, tr., wieder auffüttern: rijīgais naida zvē̦rs atbaŗuots Up. atbaŗuoties, sich wieder auffüttern, von neuem zur Leibesfülle kommen: tas bija atbaŗuojies nuo pavasaŗa zāles MWM. VIII, 414.

Avots: ME I, 150



atčiept

atčiẽpt Dunika, wegstibitzen: vārna atčiepa uotrai vārnai kaulu.

Avots: EH I, 138


atdievoties

atdìevuôtiês,

1) Abschied nehmen, Adieu sagen:
mēs atdievuojamies līdz drīzai satikšanai JR. IV, 34;

2) Gott anrufend in Abrede stellen:
viņš atdievuojās, ka nee̦suot zagļa redzējis A. X, I, 529.

Avots: ME I, 154


atgrābt

atgrâbt, ‡

2) wegraffen
Dunika, Kal., OB., Rutzau: n. sienu nuo krūmiem;

3) (von etwas) ein wenig wegnehmen (mit der Hand oder Schaufel)
Segew.: nauda bijusi atgrābta tikdaudz, ka durvis tikušas vaļā Pas. IX, 507. a. labību sē̦klai Siuxt. a. graudus nuo tīnes sēšanai Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) a. nuo bezdibe̦na atpakaļ Segew., dem Abgrund entreissen.
‡ Refl. -tiês, (für) sich ein wenig wegnehmen Dunika, Kal., OB.: a. savu tiesu.

Avots: EH I, 142


atjokot

atjuõkuôt, Refl. -tiês: palikt nuopietnai, vai kaut kâ a. Janš. Līgava II, 235.

Avots: EH I, 145


atlabināt

atlabinât, tr.,

1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;

2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.

Avots: ME I, 170


atlēkt

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173


atliekt

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. 2 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174


atlobīt

atluôbît, tr., abschälen, loslösen: ādu Pūrs III, 48. luobītājs papriekšu atluoba ve̦lē̦nas virsdaļu Konv. 1 184. Refl. -tiês, sich abschälen, sich loslösen: sienai apme̦tums atluobījies Vēr. I, 898.

Kļūdu labojums:
papriekšu =pa˙priekšu
Konv. 1 184 = Konv. 2 184

Avots: ME I, 174


atloks

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175


atraikne

atraikne (unter atranais): auch Frauenb. n. Fil. mat. 79. Salisb., (mit 2 ) Dond. n. FBR. V, 131, Grenzhof, (mit ài 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70.

Avots: EH I, 160


atriebt

atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,

1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;

2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.

Avots: ME I, 186


atspaids

atspaîds, Gegenstütze, eine schiefe Stütze: atsaspiede (schriftle. atspiedās) ve̦ca liepa jaunajā uozuolā; tā sacīja uozuoliņš: vai es tavs atspaidiņš BW. 11324. balta mājiņa, sarkani atspaidi (Rätsel). ņemsim saules atspaidiņu (33828 dafür atspiediņu), atspiedīsim ve̦cākus BW. 4355. atspaids - kuoks ar stakli galā, kuŗu lietuo gubas atspiešanai pa abām pusēm Mar. RKr. XV, 106. Übertr. tu duomā izaudzēt sev ve̦cuma dienām atspaidu Purap.

Avots: ME I, 194


atspainis

atspainis, eine Stütze (?): augs..., pa˙priekš stāvu audzis un manījis, ka nevarēs līdz gaismu uzaugt, aug gar zemi līdz kādam atspainim jeb līdz sienai un tad aug gar tuo augšā Pet. Av. III, 135. Aus *atspaidnis?

Avots: EH I, 168


atspenderis

atspenderis "?": ciema a. (veräcnaiche Bezeichnung für eine Mannesperson) BW. 14517, 7.

Avots: EH I, 168


atspiest

atspiêst, tr.,

1) zurückdrücken, zurückdrängen, drückend ermüden:
ienaidniekus atpakaļ; nagus, pē̦das;

2) drücken, stemmen, stützen auf etw.:
e̦lkuoņus uz gultas maliņu atspiedis. Refl. -tiês, sich stützen auf etwa., mit d. Lok. od. uz: ķeģī Aps., uz nūjiņu.

Avots: ME I, 195, 196


atstatums

atstatums, atstātums, Abstand, Entfernung: pulki apmē̦tāja ienaidniekus akmeņiem jau nuo prāva atstatuma Antr. II, 44. Adv. atstatumis (Instr. Pl.), fern, in der Entfernung: versti atstatumis, in der Entfernung von einer Werst LP. VII, 1117.

Avots: ME I, 197


atsteigt

atstèigt [li. atsteigti], tr., eifrig arbeitend das Versäumte einholen: visu jau tu mājā atkal atsteidzi, atstrādāji A. XV, 124. Refl. -tiês, herbeieilen: ienaidnieks turp atsteidzies LP. VII,475.

Avots: ME I, 198


attecēt

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. 2 2904.

Avots: ME I, 204


attricināt

attricinât, schüttelnd losbekommen Vīt.: nelīdze̦nais ceļš var a. piena kannai vāku Golg. ratiem asis nuo plāču attricināja Nautrēni. bucai aizbāžamie ceļā attricināti ebenda. Refl. -tiês,

1) viel geschüttelt werdend herfahren
Vīt.;

2) viel geschüttelt wer dend losgehen (sich loslösen):
piena kannai nelīdze̦najā ceļā var a. vāks Golg., Meselau, Peb., Tirsen u. a.

Avots: EH I, 176


atturēt

atturêt, tr., zurückhalten: nuo aplamības Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zurück-, fernhalten:
pienācīgā atstatumā Laps.;

2) sich enthalten, abwehren
(nuo): nuo slinkuma Kundz.; mit abhäng. Inf. od. Part.: nevarēja atturēties paskatīt (od. paskatījis), kāds tas pūķis e̦suot LP. VI, 71;

3) sich entgegenhalten, sich verteidigen:
uzmācējiem ienaidniekiem. cikkuo spēju atturēties miegam pretim JR. IV, 33.

Avots: ME I, 205, 206


atvākt

atvâkt, ‡ Refl. -tiês,

1) herkommen
(verächtl.); her(über)siedeln: kāds diedelnieks atvākies un traucē mūs Dunika. viņa nevar laikā a. Janš. Precību viesulis 55. atvakušies Lačubites Līgava I, 461. jaunais rentnieks atvaķās uz dzīvi jau priekš Jurģu Dunika, Kal., Rutzau;

2) weggehen, sich entfernen (verächtl.):
atvāķies pruom nuo gaismas! Dunika, Rutzau;

3) mit dem Wegschaffen (aller wegzuschaffenden Gegenstände) fertig werden:
slinka saimniece ne˙kad nevarēja a.: pastavīgi tai zem kājām mē̦tajās gan spaņņi, gan citi trauki Dunika, Kal.

Avots: EH I, 179


atvērst

atvḕrst [li. atver̃sti], tr., zurückwenden, zurückschlagen: pastarīte atvērš vilnainīti BW. 7876, 2; Refl. -tiês,

1) sich umwenden, sich umdrehen:
kungs rādīja kārti, kas bij augšpē̦du atvē̦rtusēs Dok. A. 48;

2) sich zurückverwandeln:
avis nuo jauna atvērušas par avīm.

Avots: ME I, 209


audi

aûdi, [bei Bielenstein Holzb. 402 auch ein Singular "aud(i)s"(?)],

1) der Einschlag des Gewebes:
suņu vilna ve̦lkuos vilkta, kazas vilna auduos austa BW. 25309. smalku audu vilnainīte 15017, 1. putu audi Ar. 1788, der Schaum poetisch als Einschlag gefasst;

2) das Gewebe:
es ruokā ņe̦mtu zīdu audu Step. zeme vēl vietu vietām ietē̦rpta sniegu jau iepe̦lē̦kuos audos Vēr. I, 1286;

3) das Gewebe eines Organismus:
muskuļu, ne̦rvu audi, das Muskel-, Nervengewebe.

Kļūdu labojums:
gefasst = aufgefasst

Avots: ME I, 215



aust

àust (li. aũšti), III, p. prs. -st [bei Glück: līdz dienai ausuot Apost. 20, 1]; jetzt nur austuot bekannt], III, p. prt. -sa, intr., inch., tagen, anbrechen, erscheinen, eintreten: diena, gaisma aust, es tagt; dienai, gaismai austuot, austuošā rītā, mit Tagesanbruch. aust gaismiņa, le̦c saulīte, aust ļaudīs valuodiņa BW. 8749. nu pameitai ausa laimīgas dienas LP. V, 300. Subst. ausums, das Tagen: pirmais ausums svīdis MWM. III, 331. [Zu aksl. za ustra "frühmorgens", apoln. justrzenka "Morgenstern", ai. uccháti, avest. usa i ti "leuchtend auf", ai. usrá-ḥ "morgendlich", lat. aurōra "Morgenröte", gr. äol. αὔως "Frühlicht", ahd. ōstan "von Osten", an. austr "Osten" u. a., vgl. Fick KZ. XXII, 95, J. Schmidt KZ. XXVII, 332, Reichelt KZ. XXXIX, 69, Walde Wrtb. 2 76, Boisaq Dict. 304, Trautmann Wrtb. 19 u. a.]

Avots: ME I, 228, 229


aust

aûst (li. áusti), -žu, -du, tr., intr., weben, wirken: aude̦klu LP. VII, 142, tīklus Ar. 1797. smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. Refl. -tiês, für sich weben, wirken: vērpiet, meitam, pakuliņas, audieties paladziņus BW. 7096. tīrumniece, klajumniece aužas baltas vilnainītes BW. 7466. nu, vai pie jums ar aužas? MWM. X, 806. [Zu r. dial. усло "початая ткань", arm. z-audem "verknüpfe", ai. ōtum "weben" u. a. s. Pedersen IF. V, 68 und KZ. XXXIX, 405 f., Fick Wrtb. I 4 , 124 und III 4 , 6 und 386, Persson Beitr. 649 f. und KZ. XLVIII, 128 und Trautmann Wrtb. 17.]

Avots: ME I, 229




badmira

badmira,

2): tā guovs ir kâ ve̦lna b., vinai ne˙kur nav ne diezgan, ne labi AP.; ‡

3) ein Geizhals:
kas skuopuojas un slikti ē̦d, tuo sauc badmiru Ramkau. badmiras tie sveši ļauži: nedeva ē̦zdami, nedeva dze̦rdami BW. 19204, 5.

Avots: EH I, 197, 198


bail

baîl, angst: kauns man ļaužu, bail māmiņas BW. 9328 (bails 9329). man paliek(as), (sa)metas bail, mir graut es, ich werde von Furch ergriffen. tāds milzis, ka t iri bail. Sprw.: kam bail nuo ienaidnieka, tas nav drauga pelnījis. Mit abhängigen Infin. od. ka: bē̦rnam bail tumšā istabā iet. man bail, ka tik viņš mani nepiekrāpj. [Wohl aus * bailu = li. bailù "страшно", Neutralform zu bailùs "furchtsam".]

Avots: ME I, 250


balināt

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254


balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256


balsts

II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā 2 Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.

Avots: ME I, 256


beņķis

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. 1 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. 1 219 = Dond. n. Konv. 1 219

Avots: ME I, 279


bērzs

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs 2 Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. 2 314 u. a.]

Avots: ME I, 292


bez

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienai BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282


bezkājains

bezkãjaîns, keinen Fuss habend; bezkājainais gultā dzird, ka kaut kāds pie luoga grabinās LP. VI, 779. nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti A. XX, 42.

Avots: ME I, 284


bezspārņains

bezspārņains (?), flügellos R. Ērglis Pel. bar. vect. 127. Zu erwarten ware bezspārnains, wie z. B, in Bērzgale gesprochen wird.

Avots: EH I, 215


bezvārdība

bezvā`rdĩba, die Namenlosigkeit, Anonymität: viņa ienaidnieki slē̦pušies bezvārdībā Muller 103.

Avots: ME I, 286


biezens

bìeze̦ns, dicht: bieze̦nais jeb blīznais gaiss MWM. VI, 583.

Avots: ME I, 306


bijāt

bijât: katri tuo bija Kat. 1586, LLD. II, 21, 32. bijāšanai māmaliņa BW. 3071.

Avots: EH I, 218


birztaļa

birztaļa (unter bir̃zs ): auch BW. 2762, 5, (mit ir̃ ) Siuxt, Demin. birztaļiņa BW. 428, 10 var.: ē̦nainā birztaļā Janš. Mežv. ļ. I, 90.

Avots: EH I, 221


bite

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301


blandīties

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309


bļaukoņa

bļaukuoņa, das Geschrei: ar traku bļaukuoņu tas sienai virsū drāzās Sudr. E.

Avots: ME I, 319


blauzgains

blauzgains, blauznains [Stomersee], = blaugznains: galva, lini; ja pe̦lnu dienā sukājuot, tad galva tai gadā blauzgaina Etn. II, 36.

Avots: ME I, 310


blekte

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313


blīzns

blīzns, dicht, fest, kompakt (zu blîzt): blīznais jeb bieze̦nais gaiss MWM. VI, 583.

Avots: ME I, 317


brada

‡ *II brada od. *brads, in der Verbind. vienu bradu, in einem fort watend Saikava: pa tik dziļu sniegu vienu bradu nuobridu līdz pat Lazduonai.

Avots: EH I, 236


brauklējiņš

brauklējiņš, ein Streichwerkzeug, [wohl ein Pflock, an dem man eine àukla glatt streicht]: Katrīnai tādi zuobi kā aukliņu brauklējiņi BW. 19363,3.

Avots: ME I, 325


brīnīties

brĩnîtiês, - uôs, - ĩjuos, brĩnêtiês - ẽjuôs, brĩnuôtiês, staunen, sich wundern. Mit d. Dat.: brīnās ļaudis dziesmām manām, brīnās manai valuodai; seltener mit d. Akk. - Inst.: brīnās tautas manu dziesmu BW. 188, 16791; gew. mit par: par tuo ne˙maz nav kuo brīnīties; mit einem abhängigen Satze mit ka, kad, kâ: visi ļaudis brīnījās, ka (kad) es gāju maltuvē. brīnums man od. brīnumiem (selten: brīnumam BW. 5926) jābrīnās, ich muss mich sehr wundern BW. 11691.

Avots: ME I, 334


brukt

brukt, - ùku, - uku,

1) abbröckeln, abgeben, (von der Farbe), abfallen, herabrutschen:
zeķes brūk nuo kājām;

2) zusammensinken, knicken:
kājas brūk BW. 8496; virsū br., überfallen: ienaidniekam;

[3) abfallen, abnehmen
U. - Zu le. bràukt, brucināt, braucīt, li. brùkti "einzwängen (s. Būga KSn. I, 227); трепать, бить" und vielleicht auch zu bulg. brъknъ "fahre mit der Hand wohin", r. брокать "werfen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. (s. Strachman BB. XX. 15); vgl. auch Leskien Abl. 293, Wiedeman BB. XXVII, 244, Persson Beitr. 783 und Berneker Wrtb. I, 93.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2.nozīme(zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 339


bullēnis

bul˜lēnis Salis, ein halberwachsener Bulle: aizpē̦rnais bullenīt[i]s BW. 15891, 3.

Avots: EH I, 251


bumbulis

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. 2 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis 2 Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. 2 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. 2 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350



burtskoks

burtskuoks (unter bur̂ta 2 ): turējās īpašu burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224 (s. auch Bandavā I, 6).

Avots: EH I, 255


čakstināt

čakstinât: čakstiņi čakstina pa mežu Salis. kad mazus sivē̦nus sauc, tad ar muti čakstina Sonnaxt. iebeŗ pe̦liņus, lai cūka čakstina Iw. kad kuilis nejauks, tad viņš čakstina ("?") ebenda. ‡ Refl. -tiês, = čakât 2 AP.: kuo tu nu tur čakste̦nais! duod, lai es atrāk sagrūžu! - Zur Bed, vgl. auchàizčakstinât.

Avots: EH I, 283


čaukstēt

čaũkstêt [V., PS., Salis, Segew., Līn.; mit 2 Ruj.], -u, -ēju,

1) auch refl. -tiês BW. 25853, 5, rascheln, rauschen, knistern:
lapas, salmi, siens, lakats, vilnaine, zīds čaukst. Gauja te̦k čaukstē̦dama BW. 31033;

2) schwatzen, faseln:
kau nu čauksti atkal? bē̦rni čaukst pa krūmiem;

3) klaffen:
sunelīši skrej ap jājēju čaukstē̦dami un riedami Lautb. L. 67. [Vgl. li. čiáuškėti "singen"(von einem Vogel).]

Avots: ME I, 406


caunene

caunene [li. kiaunìnė], caunaine Spr., Demin. caunainīte od. caunīte eine Mardermütze: es tev duošu caunenīti BW. 1895, 4; 5645; 6238

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu steichen ist): od. caunīte
1895,4 = 1495,4
jāizmet (zu streichen ist):; 6238

Avots: ME I, 364


ceimurs

I ceimurs, Renntiermoos, Renntierflechte RKr. II, 69, Konv. 1 281; [Zu li. kimonai "weisses Moos" und čech. čmáni "Unkraut"].

Avots: ME I, 367, 368


cēlējs

cêlêjs, cê̦lājs, jem. der hebt, der Übersetzer, der Prahmkerl; der Wecker Spr.; der Urheber, Stifter, Gründer: valuodu, neslavas cēlājs, der Verleumder; ienaida, kaŗa, slimības cēlēji. In Kroppenh. ist cêlējs auch ein Dieb.

Avots: ME I, 376


ceļmale

ceļmale (unter ceļmala),

1): auch Puhren n. RKr. XIV, 48, Gramsden: sēd... ceļmalē BW. 9267 var. akminaina ceļmalīte 18415 var.; ‡

2) = ceļmalīte, plantago major Barbern, Linden, Lubn., Neugut, PV., Ramkau; plantago media Ramkau.

Avots: EH I, 264


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370



cepurots

ce̦puruots, mit einer Mütze versehen, reich an Mützen: spurainais lauks pildīsies ce̦puruotām gubiņām Purap.

Avots: ME I, 374


četrlapu

četrlapu od. četrlapainais âbuoliņš, auch četrlapītis Latv., vierblätteriges Kleeblatt.

Avots: ME I, 411


ciesains

ciesains, ciesnains, [ciesuots Brasche Pal.], voller Reitgrass: ciesaina zeme.

Avots: ME I, 395


cik

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380


cīkstēt

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390


čīkstēt

čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì 2 Warkl., Zvirgzdine;

1): knarren
(mit ì 2 ) Saikava;

2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.

Avots: EH I, 292


čikstiens

čikstiens, = cikstiens (?): straignainā metā, kur ceļš gāja pa ... čikstieniem vien Janš. Mežv. ļ. Il, 252.

Avots: EH I, 290


cildīt

cildît (li. kìldyti "wecken"),

2): part. praes. pass. cildāms "erhaben"
Kronw.;

3): cildīt uz naidu Erlaa; zu etw. anspornen, überreden:
L. mani cildījis ieklaust ... par viņa ... draugu A. v. J. 1896, S. 754. Refl. -tiês Zaravič "?".

Avots: EH I, 270


ciņains

ciņaîns, cinains, ciņuojs BW. 226000, 1, voller Hümpel: ciņaina pļava.

Avots: ME I, 384


cirmis

[cirmis Wid., auch in Livl. gehört], cirmenis, [cìrme̦ns C., cirmene Selb.], cirmiņš, [cìrminis Nerft, Michalowo], cìrmulis 2 Adsel, Demin. cirmenītis, cirmentiņš,

1) der Wurm, die Made, die Milbe:
ei, sarkanais ābuoliņ, cirmen(i)s tavu sakni grauza BW. 12285;

2) die Raupe:
nuo uoliņas attīstās cirmentiņš Konv. 27;

3) tranu cirmiņi, Drohnenbrut.
[Nebst li. kirmuõ od. kir̃minas "червь" zu cḕrme.]

Kļūdu labojums:
Konv. 27 = ("ābuolu smecernieks") Konv. 2 27

Avots: ME I, 386


cirmitains

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains 2 Lis., cìrmulains 2 Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386


cirst

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387


cits

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390


čudīt

čudît, -u, -īju, hetzen: viņš tik ilgi kaimiņus čudīja, kamē̦r tie sanāca nai Trik.

Avots: ME I, 418


cūkkāposti

cũkkàpuosti, eine Speise (Kohl mit Schweinefleisch) A. Melnaiksnis Mazsalaca 53.

Avots: EH I, 281


čuks

II čuks AP., PV., =čuka 1: ar kuoka čuku čukā putru pudelē iekšā AP. siena gabanai pašaun divus čukus (lapu vietā), ka var vest ar zirgu PV.

Avots: EH I, 294


čūkslis

I čūkslis,

1): auch Grobin, Treiden (mit ù 2 ); schlechtes Gebüsch
BielU.; ein unpassierbares Walddickicht N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043; čūkšļu purvs - auch N.-Peb.;

2): čūkšļi, dürres Laub
Grünh., "slapji žagari (nai">gaļas žavešanai)" Ellei, Sessau (mit û 2 ): čužus, čūkšļus un gružus dedzinuot kuopā Janš. Līgava I, 110 (ähnlich II, 10 u. a.).

Avots: EH I, 298


čukurs

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. 2 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419


čumuls

čumuls,

1) die Traube, der Büschel; das Häufchen:
brūklenes aug pa 3 - 4 vienā čumulā, bet zemenes tik pa vienai Janš.; mācekļu č. MWM. X, 233;

2) ein knäuelartig oder kraus zusammengezogenes Garn, ein Knäuel zusammengekrochener Bienen, ein rundes Häuflein Blätter
Seew. n. U.

Avots: ME I, 420


da

II da,

1) Präp. (im östlichen Teil Lettl.) mit d. Gen. od. Dativ:

a) bis
(= schriftle. līdz): augsti kalni, gar,i meži da manai māmiņai BW. 227. ir da vārtu nedajāju. nuo rudeņa da rudeņa puišiem zirgu luocīšana BW. 18775;

b) zu
(schriftle. pie): iesim da kungam;

2)

Präf. (= schriftle. pie), hat ein weiteres Verbreitungsgebiet nach Westen hin als die Präp. da, so in Wolmar, Trikaten, Ronneburg, Wenden. Das Präf.

da- bezeichnet:

a) das Erreichen des Ziels:
linu druvu dagājusi BW. 632. meita daskrējusi pie brāļa LP. VII, 142;

b) die nach der Erreichung des Zieles erfolgte Hinzufügung, das Hinzukommen einer Person
od. eines Gegenstandes zu etw. anderem: daliet [schriftle. pieliet] pienu pie putras; dadzīt guovi pie ganāmā pulka PS. [Zu li. da-, slav. do, do-, ahd. za "zu" u. a.; s. Le. Gr. 521 - 3.]

Kļūdu labojums:
BW. 18755 = 13775

Avots: ME I, 427


dābols

dâbuols, dâbuls [Warkhof, Kreuzb.], Demin. dābuoliņš, dābuoltiņš, dâbuliņš [Lennew., Nerft, Selb.] BW. 9065, der Klee (trifolium): dzīsim guovis dābuolā BW. 7201. brūnais cūku dābuliņš, brunella vulgaris Buschh., vilnainais d., Ackerklee (trifolium arvense) Buschh. dābuols ist wohl aus einer dem li. dóbilas "Klee" entsprechenden Form durch Kontamination mit âbuols hervorgegangen; ābuols, ābuoliņš hat aber die Bedeutung "Klee" in Anlehnung an eine dem li. dóbilas entsprechende Form, etwa dābils, bezogen.

Avots: ME I, 446


dadzis

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. 2 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. 2 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I 4, 462, Walde Wrtb. 2 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 4 u. KZ. XL, 563 1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429


dalbis

dalbis (unter dal˜ba),

5): auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, (mit al˜ ) Orellen;

7): auch (mit al˜ ) Upesgrīva; "nai">kuoks kūļu celšanai" ebenda;

11) der Pflanzensteogel
Grob. (mit al˜); "spēcīgs puķes asns, jaunaugums" (mit al˜ ) Wirginalen.

Avots: EH I, 304


darījums

darījums,

1) die vollendete Handlung, Tat, Vollendung:
žē̦l man sava darījuma BW. 7269. dievs duod algu tautiešam par valuodu darījumu 8864. tik manai māsiņai kâ darbiņa darījums;

2) das Resultat der vollendeten Handlung, das Erzeugnis, das Gemachte, Hervorgebrachte:
še, tautieti, tie cimdiņi, mans pirmais darījums 15560. māmiņ, tavu darījumu tautiņās nuovalkāja;

3) darījums, in Lub. der Pl. darījumi, eine durch Rodung entstandene Wiese
Lasd., Druw.;

4) das Strickzeug
U.;

[5) in der Neuzeit auch für Abmachung,
russ. сдѣлка].

Kļūdu labojums:
8864 = 8364

Avots: ME I, 440


darināt

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440


darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441


dāvana

dâvana [Kl., Lis., Warkhof, Dond., Jürgensburg, Selg., Nigr., Wandsen, dãvana Ruj., Salis, dãvâna C., dàvana 2 Domopol] (li. dovanà), die Gabe, das Geschenk: dieva dāvanai nedari pāri. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griêžama, nevajaga le̦puoties Kaudz. M. Mit Mār,as dāvaniņa wird im VL. ein neugeborenes Kind bezeichnet. gara dāvana, geistige Fähigkeit, Begabung. [Vgl. (zum ā) dāsns und (zum suffixalen Teil) ai. dāvanē, gr. (kypr.) δοƑ-εναι "geben"; s. J. Schmidt KZ. XXVI, 335.]

Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)

Avots: ME I, 449


dazums

dazums,

1) eine grosse Menge:
dazums naudas Kokn. n. Etn. IV, 33;

2) der Bestandteil:
manai pīpei viens dazums pazudis Kokn.;

3) Ersparnis
Kokn. n. Etn. II, 97. [In der Bed. "Menge" jedenfalls zu dažs.]

Avots: ME I, 445


dejot

dejuôt, intr., tanzen: līdz pusdienai pavadīja laiku dzieduot, dejuojuot. Subst. dejuotājs, der Tänzer.

Avots: ME I, 453


dēļ

II dẽļ, [dêļ Aahof, Lis., dḕļ AP., deļˆ Preili, Warkh., anderswo deļ], im VL. dēļi (li. dėl, dė˜liai), Präp. mit dem Gen.,

1) kausal, wegen, umwillen, gew. postpositiv: bij man viena rieksta dēļ tādu lielu lagzdu liekt, bij man vienas meitas dēļ tādu tālu ceļu jāt. dziesmas dēļ, labi ļaudis, ienaidiņa neceliet BW. 957. dieva dēļ tev, māsiņa, es aizjūdzu kumeliņu BW. 16026. tevis dēļ (Var.: dēļ tevim) man jāguļ 1089, 1. kuo bīsties grē̦ku dēļ: ellē vietas diezgan. tuo es daru juoku, prieku, druošības dēļ. kauna dēļ, wegen der Schande, nur mit Mühe, kaum:
tikai ar stiprākiem ratiem tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. Praepositiv: strazdiņš ņēma dzeņa meitu dēļ tā raiba kažuociņa BW. 2535. Mit dem Akk. - Instr. dēļ kuo, weshalb, dēļ tuo, deshalb, dafür gew. kādēļ od. kamdēļ, tādēl od. tamdēļ; selten auch dēļ tam, deshalb. nevilšu dēļ, von ungefähr Neuenburg n. E., tebe dēļ, deshalb eben LP. IV, 59;

2) hinsichtlich, was betrifft:
tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa dzīvuotum BW. 1345. šitie puiši manis dēļ vai bijuši, nebijuši 7833;

3) für
(hochle.): audzē, dieviņ, dēļ (Var.: priekš) manim vienu krietnu kalpa zē̦nu 10954. [Wohl nebst slav. dĕľa "wegen" zu slav. dělo "Handlung", s. Le. Gr. 501.]

Kļūdu labojums:
umwillen = um-willen

Avots: ME I, 463


depšis

depšis (unter depsis): re̦snais d. Janš. Dzimtene IV, 30. tautu dē̦ls zemes d. BW. 10771, 9.

Avots: EH I, 316


deviņgreidu

deviņgreidu vilnainītes Ar. 565 [ seien vilnaines, deren Zwirn aus je neun (zusammengedrehten) Fäden bestehe (?); nach einer andern Angabe: vilnaines mit einer neunfachen Schicht von eingewebten Mustern (Ornamenten) am Rande].

Avots: ME I, 460


diena

dìena: līdz dienai, bis zum Morgengrauen Pas. IX, 320. arī es dienas (ehemals, in der Jugend Dunika) gāju caur sidraba birzi Janš. Apskats 1902, S. 18. dienas vējš Sauken, der Südwind. dìenas gaisma, Tageslicht. dienas zaglis, ein Tagedieb. puķes zied kâ diena Linden in Kurl., die Blumen blühen sehr schön, slima d. (= slimība) auch Sonnaxt. krista d. Mahlup, der Himmelfahrtstag. ziêdu d., auch der Donnerstag nach Pfingsten Saikava. voi munas dieniņas! (Ausruf der Verwunderung) Sonnaxt.

Avots: EH I, 327


diena

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481


dievains

dievains: haplologisch aus *dievainains (vgl. dievainītis), viele Schwager habend?

Avots: EH I, 327


dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486


dīgāt

II dīgât, -āju,

1) bewegen
U.;

[2) auseinanderschlagen
Wid.]. Refl. -tiês, sich bewegen, sich unruhig gebärden: jaunais zirgs pie sē̦tas dĩgājas [Loddiger], (= dīžājas) Adsel. [dĩgâtiês Daiben "langsam in einem Holzschlitten fahren"; Wohl zu bulg. дигам und serb. di"gnēm "habe".]

Avots: ME I, 477


dipēt

dipêt: auch Bērzgale. ‡ Refl. -tiês, dröhnen: kāpējs krita atpakaļ, ka dipējās vien A. Saulietis Melnais Ansis.

Avots: EH I, 321


divplatums

divplatums, die Doppelbreite: sagša bija pe̦lē̦kas, vilnainas drēbes divplatumu (kuopā sašūti divi aude̦kli) Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 473


dona

I duõna (li. dúona "Brot"), duone L., ein Schnitt Brot, besond. das Brotende: duoniņa sakaltušas maizes A. XX, 83. nuogriezis riku vis˙apkārt duonai Seibolt. nuo visa klaipa tikai duona atlikusies Lasd. ne duoniņas, total nichts Kav. [Am ehesten zu ai. nom. pl. dhānāh, "Getreidekörner", mpers. dân "Getreidekorn"; s. Fick Wrtb. I 4, 247, Zubatý BB. XVIII, 250 und Trautmann Wrtb. 58.]

Avots: ME I, 534


dragāt

dragât, -āju, draguôt BW. 14398, 2, tr., schmettern, schlagen: ienaidnieki nedraguos viņu Ps. 89, 23. vai tu mani ieraudzījis sāc dragāt kumeliņu BW. 14398, 1. krusa dragājusi ē̦rglē̦nus LP. III, 81. pē̦rkuoņa dragāts kuoks, ce̦lms. [Nach U. auch: zerren, reissen, erschüttern, zerbrechen, verstümmeln, beschädigen. Bei Für.: zeideln (kas tad mazuma me̦dus labad bites ies dragāt). Zu li. dragoti (echt li.?) "сокрушать, дробить, разбивать, разорять, истреблять" und (s. Zubatý BB. XVII, 324, Zupitza Germ. Gutt. 161 und KZ. XXVII, 388, Walde Wrtb. 2 787 f. unter traho und IF. XIX, 106 und Berneker Wrtb. I, 212 und 221) zu ae. dragan "ziehen" resp. zu ai. dhrá- jati "zieht einher", dhrāji- "Zug". Vgl. auch Būga KSn. I, 196.]

Avots: ME I, 488


drāna

drãna,

2): auch Frauenb., PlKur., (drāniņa, ein kleines Kopftüch)
Sessau; raganai ir sarkana drānele Pas. VII, 67. drāneli aizrāvuse aiz acīm Janš. Mežv. ļ. II, 472. sīku rakstu galda drānu (Tischtuch) BW. 14674. sèja pieres : drānu 24662, 2;

3): drãnas PlKur., der Anzug, die Kleidung;
drānas apvilkties ebenda, sich ankleiden gana drānas mugurā BW. 29229 var.

Avots: EH I, 331


draugs

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1

Avots: ME I, 492



drīksna

drìksna;

1): izdzīt (nuomizuot) balkai trīs drīksnas; lai nepūst Saikava. izdzīt mazu drīksnu oder drīksnīti (= vadziņu) runkuļu dēstīšanai ebenda;

4): auch Baltinow, Pilda.

Avots: EH I, 335



drudzains

drudzaîns. fieberkrank: drudzainais viņam atsaka LP. VII, 1246.

Avots: ME I, 502


drunkains

druñkaîns, trübe, unrein: drunkains ūdens nede̦r dzeršanai Dond.

Avots: ME I, 504


drupana

drupana [Burtn.], ein Krümchen, Brocken, Stückchen: ēst drupanas A. XI, 545. [iedams puika sviede pa drupanai maizi Rositten.] drupaniņu pagaidīt. ein wenig warten Liev.

Avots: ME I, 504


drupi

drupi. drupas. Trümmer, Ruinen: pils, baznīcas dr. kausi nuokrituši sašķīzdami drupu drupās LP. III, 85. uz ienaidnieka valsts drupām pacelt savu karuogu.

Avots: ME I, 504


druska

druska: atlikušām druskām pagalmu kaisīja BW. 20364 var. lai drusciņa nenuokrita 31169. es tā vīna padzēruos pa vienai drusceņai 33638, 6. pa drusciņam Salis n. FBR. XV, 72, brockenweise.

Avots: EH I, 336


dūcin

dùcin, zur Verstärkung von dùkt: pūtin pūta, dūcin dūca me̦lnais strazds ar baluodi BW. 2542.

Avots: ME I, 523


duklas

duklas, die Schlinge, der Fallstrick: putnus viņš ķēra duklām. duklas ir nuo ašķiem vītas cilpas putnu, visvairāk teteŗu ķeršanai ziemas laikā Wend.; [vgl. dukurs II,].

Avots: ME I, 511


dūkns

[dùkns 2 Warkh., dūknains Zehrxten, dùknains 2 Bers., Mar. = dukns.]

Avots: ME I, 525


dukurēt

dukurêt, -ēju,

1) mit Stangen
(dukuri U.) das Wasser trüben und wühlen und die Fische in ein Netz (dukurs Kand.) treiben;

2) puffen, knuffen:
tas tuo bija dukurējis un knaibījis Dünsb., Kand.;

3) stochern
[Salis]: saimniece dukurē kartupeļus.

Avots: ME I, 512


dūkuris

[III dũkuris Rönnen od dũkurs Windau "ķesele zivju smelšanai ".]

Avots: ME I, 526


dūlājs

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis 2 ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. 2 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526


dūmaksnājs

[dūmaksnājs Bolwen, dùmāksnājs 2 Setzen, dūmāksnaiņš (laiks) Weinsch. "rauchgefüllt ": d-a istaba.]

Avots: ME I, 527


dūmoņa

dùmuoņa 2 : "=dūmaka" (mit ũ) Sermus. dūmuoņains (unter dūmuonaiņš): dūmuoņaina diena Mar.

Avots: EH I, 348


dunkuris

II dunkuris U., duñkurs [PS.], Etn. I, 153, Krem., Wolm.,

1) eine Fischerstange;
[dunkuris Pampeln "rīks kartupeļu biezputras samīcīšanai "];

2) [dunkurs L., Netzbeutel], ein Netz
Mag. II, 3, 118, Luttringen. [duñkuris Ruj., eine Krebsreuse U.]

Avots: ME I, 517


dūre

I dùre, dûris 2 Kand.,

1) die Faust:
akmens tik liels kâ dūre. saņemt ruoku dūrē, die Faust ballen. ruokas negribuot save̦lkas dūrēs. dūri pacelt tik˙pat kâ iesist. sist ar dūri vēju. vergeblich sich abmühen. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies! sagt man scherzend, wenn es an einem Platz zum Sitzen fehlt;

2) eine Eisaxt.
rīks ar dzelzs asmeni un kuoka kātu zvejniekiem ziemas laikā āliņģu taisīšanai Pernigel; [dũre Daiben], die Brechstange Krem.;

3) ein grosser Hohlmeissel, um einen Bienenstock auszuhöhlen;

4) ein flaches Stemmeisen
U. [Zu durt "stossen, stechen ", dūriens St. "Fauststoss, Faustschlag ", osorb. dyric` "einen Schlag versetzen" (vgl. auch la. pugnus "Faust" neben pungere "stechen" und dazu Walde Wrtb. 2 622), s. Leskien Nom. 279; vielleicht auch nach Stokes KZ. XXXIII, 70 und Wrtb. 148 zu kymr. dwrn und ir. dorn "Faust ".]

Avots: ME I, 529


duzināt

duzinât "?": jaunais brālis sievu ņēma, ve̦cais brālis duzināja (Var.: dūzināja, dudināja) BW. 20817.

Avots: ME I, 522


dvālekts

dvãlekts, -s, [dvãlekte Desseln]. dvãlektis [Līn., dvãlikte Dunika], dvãliktis [Stenden, dvãlikts, -s, um Libau], auch dvalikts [mit ā?] Gramsd., [dvãlikts Dond., Wandsen], eine Massbezeichnung, = 1/2 Lof Dond., 1/3 Lof Mag. IV, 2, 114, 1/8, 1/12 Lof. mazais dvãliktis = 1/8 Lof. lielais dv. = 1/6 Lof [?] Telssen. saimniece iebēre dvālekti linsē̦klu pe̦lnuos Dīcm. I, 63. māte meitu izde̦vusi par putraimu dvālektīti (Var.: dvalektiņu). [Annai me̦lnums dvālekšu dižumu BW. 35121. pušpūre, dvālektis, tã kalpa tiesa 25774, 3. Vgl. li. dvõlikis "мѣра хлѣба шесть гарнцев", dvoliktas "ein Sechstel Scheffel". Das e in le. dvālekt(i)s dürfte kurische Aussprache von i sein; vgl. auch dvīleksnis. Eigentlich wohl "ein Zwölftel"; mit ā (li. ō) für ī unter dem Einfluss von vienālika (li. vienólika) "?". Vgl. auch Bielenstein Holzb. 516.]

Kļūdu labojums:
(li. vienólika "?" = (li. vienólika)?

Avots: ME I, 537


dzēlīgs

dzêlîgs,

1) stechend, beissend, sarkastisch:
dzēlīga muša Mar. dzēlīgi vārdi MWM. VIII, 592. dzēlīgu piezīmi Vēr. II, 321. ar čūsku mēlēm dzēlīgām JR. V, 56. juo lielāks naids, juo dzēlīgāki vārdi Duomas IV, 451;

[2) (geschr. dfelixs) gnädig
Lat, kat. (Seite 50 u. 51 des Originaldrucks). für jetziges žẽlîgs],

Avots: ME I, 547, 548



dzenēt

dzenêt [Kreuzb.], -ēju (li. genė´ti). tr., ästeln, die Äste abhauen, abhacken, abkappen BW. 11485: dē̦ls nuogāž uozuolu un dzenē uozuolam zarus, skujas dzenēt Nigr. [Zu dzìt nebst aksl. že̦ti "ernten", norw. gana "(einen Baum) kappen, (das Laub am Baume) abhauen" (s. Bugge BB. III, 102), av. aviǰanaiti "fällt (einen Baum)" u. a.]

Avots: ME I, 545


dziezna

I dziezna: die (Abend- oder) Morgendämmerung (mit ìe 2 ) Heidenfeld, Warkl.: dz. aust Strods Par. vōrdn. 73. jau dz. aizaususe Heidefeld. dzieznai me̦tuoties es pārnāču mājas Warkl.

Avots: EH I, 364, 365


dzijeklis

dzijeklis, Heilmittel [für Wunden Wid.]: šis plāksteris bija manai vātij dzijeklis Hug. Mag. II, 1. 71.

Avots: ME I, 549


dzirklains

dzirklains [für * dzirklainis?], schlecht gewebtes Zeug Krem., Oppek.; [dzirklains N. - Peb. "čuokarains": dz. diegs, dz-a virve; vielleicht dissimilatorisch aus * dzirknains; vgl. dzirknes.]

Avots: ME I, 553


dzīvot

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561


elksnājs

e̦lksnājs (unter è̦lksnaine): elkšņi vien elksnājā BW. 18911 var.

Avots: EH I, 368


elksnis

èlksnis, die Erle, die Eller Selb., AP., Kalzenau, Ogershof, Sawensee, Roseneck, Nerft, Erlaa, Fest., Illuxt, Laud., Lub., Bers., Odensee, Schwanb., Meiran, Aahof, Grawendahl, Sessw., Borchow, Warkl., Welonen [überhaupt in Oberkurland, Lettgalen und teilweise in Livland]: ja pavasarī elkšņi... pilni ar ziediem, ce̦rams uz labām auzām Etn. II, 73. mell - elksnis U., me̦lnais elksnis, die Schwarzeller (alnus glutinosa); pe̦lē̦kais elksnis, graue Eller (alnus incana); das Demin. elksnīši, auch elksnītes, Erlenschwämme (agaricus). [Vgl. alksnis (wozu auch Ильинскiй Slavia II, 258 ff.), woneben auch aluksnis dass. in Hopfenhof, Mahlup, Semershof.]

Avots: ME I, 567


ērglis

ḕrglis [wohl aus *ēr(d)lis, s. Le. Gr. § 116 c.], Demin. - ītis, ē̦rglē̦ns (ein Adlerjunges) LP. VI, 805, ein Fem. ērgliene LP. VI, I, 530, der Adler. brūndze̦ltānais ērglis, der Steinadler U., der Goldadler (chrysaetos L.) Natur. XXXVII, 14; dze̦ltānais ērglis, der Falke Bergm. n. U.; mazais ērglis, der Schreiadler Natur XXXVII, 13; me̦lnais ērglis, falco haliaetes U.; sarkandze̦ltānais ērglis, der weissköpfige Adler U., der Falke St.; zivju ērglis, der Fischadler. [Zu li. erẽlis, apr. arelis, aksl. orьlъ, kymr. eryr, got. ara, bret. er "Adler", gr. ὄρνις "Vögel"; vgl. Boisacq Dict. 714, Thurneysen KZ. XLVIII, 61, Trautmann Wrtb. 13.]

Kļūdu labojums:
ē̦rglē̦ns = ē̦rglē̦ns (ein Adlerjunges)

Avots: ME I, 575


gads

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582


gaisma

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586


gaiss

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587


gājums

gãjums,

1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);

2) das Resultat des Ganges,

a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;

b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;

c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;

3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;

[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].

Avots: ME I, 616, 617


galdiņa

galdiņa, eine kleine Mulde, muldiņa, siles veida trauks, lietuojams vis˙vairāk bē̦rnu mazgāšanai, grūdeņa niekāšanai, pīrāgu iejaukšanai Grizgaln. [Nebst li. gélda "ein breiter Trog, eine Mulde" u. apr. galdo "Mulde" aus dem Germanischen entlehnt; s. Preilwith Die deu. Bestandt. in den lett. Sprachen 57, Trautmann Apr. Spr. 334.]

Avots: ME I, 589


gaļots

gaļuôts, fleischig, mollig, fett: tas bija ļuoti gaļuots un tamdēļ vārdu Pepi dabūjis Lautb. druknais puisis ar gaļuotuo ģīmi Latv. gaļuots augs Konv. 2 860.

Avots: ME I, 598


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597


galvans

galvans Pas. XI, 151, = galˆve̦ns: atskrēja pats galvanais ve̦lns Pas. IV, 47 (aus Višķi; ähnlich IX, 118).

Avots: EH I, 381


galvens

galˆve̦ns,* hauptsächlich, wichtig: galve̦nā lieta, die Hauptsache; galve̦nais nuolūks, der Hauptzweck; galve̦nie ieme̦sli, die hauptsächlichen Ursachen.

Avots: ME I, 597


ganījums

ganījums, die vollbrachte Hütung: māte deva vilnainĩti par aitiņu ganĩjumu. bruokastiņa, māmuliņa, par šā rīta ganījumu! BW. 971.

Kļūdu labojums:
971 = 972, 2

Avots: ME I, 600


gar

gar, aus älterem *gaŗ (Verkürzung von gaŗām, vgl. Le. Gr. §§ 527 - 8),

A) Prät. mit Akk. - Instr.,

1) längs, entlang:
bē̦rni baidās gar pirti, riju, gar kapiem iet. gar kapiem gaŗām braucu BW. 27638, 1. vēja māte nuošūpuoja, gar manim staigādama BW. 2124, 1. nātres aug gar žuogmali. man siens aizbiris gar kaklu. kas tur gar durvīm grabinās? labāk guļu gar priedīti, ne gar (Var.: pie) laisku tē̦va dē̦lu BW. 12571, 1. So auch: sēd gar manu brāleliņu, sitzt der Länge nach an der Seite meines Bruders (gew. sēd gar mana b.), neben meinem Bruder BW. 18397, 5;

2) der Länge nach, auf, an:
kâ gāž ar pātagu, tâ kaŗaspē̦ks gar zemi LP. IV, 3. gar zemi gāzt, zu Boden werfen. kājas vilka gar zemīti BW. 9816;

3) um:
dē̦ls apjuož gar vē̦de̦ru juostu LP. IV, 48. augat, mani gaŗi mati, gar (Var.: ap) vaiņagu tīdamies BW. 5498. gar ausīm duot, einen um die Ohren krauen, eine Ohrfeige gehen. es e̦smu dzīvuojis gar kungiem, ich habe bei Herrschafen gedient U.;

4) um, um - willen, über, wegen:
gar jūsu ienaidu man nav ne˙kādas daļas, um eure Feindschaft kümmere ich mich nicht. cīnās kâ nabags gar de̦su. kungs nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. trīs brāļi gar kurpi raustās LP. I, 71. tik vien lustes ve̦cajam kâ gar jaunu kažuociņu BW. 232. gar manim bē̦dādami 8632, 1. piecas meitas ķīvējās gar tuo manu augumiņu 11394. gar (Var.: ap, par, nuo) manim runājuot 8461, 4;

B) als Adverb im VL. für gaŗām,

a) vorüber, vorbei
(doch nur von dem Part. Präs.): tautas saka gar iedamas BW. 13388. saka tautas gar jādamas BW. 14088, 1;

b) in der Verbindung mit gaŗām, überhaupt, durchschnittlich, ausführlich:
tâ tad gar gaŗām visiem slikti iet. kuo tu nu tik daudz aizej gar gaŗām? wozu holst du so weit aus, wozu machst du so viel Umschweife? Alm.

Kļūdu labojums:
nuošūpuoja = pašūpuoja: gulu = guļu
krauen = hauen

Avots: ME I, 601


garastene

gaŗastene, die Langschwänzige: lai manai pādītei trejādas avis: spruogainas, vilnainas, gaŗastenes BW. 1317,1.

Avots: ME I, 605


garaudzis

gaŗaudzis: māsīcēm, gaŗaudzēm, cūku saru vilnainītes zu korrigieren in māsīcām, gaŗaudzēm, cūku seru vilnānĩtes BW. 25427, 3.

Avots: EH I, 385


garaudzis

gaŗaudzis, fem. - dze, der (die) Langwüchsige: kas nuo rudza gaŗaudzīša? BW. 11917. māsīcēm, gaŗaudzēm, cūku saru vilnainītes. Besonders beliebtes Epitheton des Hanfes: kaņepīte, garaudzīte.

Avots: ME I, 605


garausains

gaŗàusaîns, langohrig: gaŗausainais sikspārnis Konv. 2 2318.

Avots: ME I, 605


garausis

gaŗàusis, fem. - se, der (die) Langohrige, Epitheton

a) des Esels:
ēzelis, gaŗausis;

b) des Hasen:
gruozi acis, gaŗausīti (Hase), mana tē̦va kulītē! BW. 2301;

c) des Schafes:
lai manai pādītei trejādas avis: strupause, gaŗause, eine Mütze mit langen Ohrenklappen Spr.

Avots: ME I, 605


gardegunis

gaŗde̦gunis, fem. - ne, der (die) Langnasige: tu, stārķīti, gaŗde̦gunis BW. 2686. ak tu traka gaŗde̦gune (Schnepfe) 2690. kukainītis, gaŗde̦gunis MWM. VIII, 158. me̦lnais gaŗde̦gunis, baris picinus; zaļais gaŗde̦gunis, baris chloris.

Avots: ME I, 605, 606


garieloku

gaŗieluoku (vilnainīte), mit langen, brodierten Rändern BW. 4477.

Avots: ME I, 606


gariena

gaŗdìena (unter gaŗdienis),

1): auch Dunika; ‡

2) ein langer Tag:
lai gaļa stāv gardienai Pas. XI, 364.

Avots: EH I, 385


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


garš

gaŗš,

1) a): gaŗi piesiet, an einem langen Band (Strick od. dgl.) anbinden
Ramkau. - gaŗais "zalktis" Grob.;

e): kad pulka ūdens ir, tad ir gaŗa zupa Ramkau; ‡

f): gaŗais vējš "wohl so genannt, weil er der Küste entlang
(gaŗam) kommt" BielU.;

2) a): gaŗais lietus (Landregen)
auch Dobl., Linden in Kurl. nuodancāja gaŗas kāzas Pas. X, 295 (aus Eglūna); b): kad tev g. (langweilig), tad atnāc! Lös. g. ir vienai pašai ebenda. gaŗa (langweilig) dzīve ebenda. Wurzelverwandt ist auch apr. pagār "neben" (vgl. d. entlang).

Avots: EH I, 386


gātis

gātis (nom. pl.), dial. gātes,

1) der Gang, Weg:
naidīga cilts man brauc pa ūdeņu gātīm Sil.;

2) [gãtes C.] die Aus - und Einganglöcher der Bienen am Rande der
plaukti U., Biel., H. 212;

3) der Versuchluss am Bienenstock, die
plaukti Biel. H. 221: aiztaisīsim tukšajiem struopiem gātis priekšā LP. III, 94. aizvilka gātes priekšā LP. V, 344;

4) gāte, der Abguss:
pa gāti izte̦k netīrs ūdens Erlaa;

5) gātis, ein Ausfluss des Babitsees;

6) gāte Dond., ein Wasserfall.
Zu gāju, [ai. ágat, gr. ἔβη "(er) ging" u. a.; s. Persson Beitr. 572 f., Lidén IF. XIX, 330, Hübschmann Das indog. Vocalsyst. 94].

Avots: ME I, 619


glabāšana

glabâšana,

1) das Hüten, Behüten:
puišiem grūta glabāšana: balta ķēve, skaista sieva;

2) das Verwahren, dieObhut:
manā glabāšanā LP. IV, 52;

3) die Obhut, Pflege:
atstāt bērniņu ve̦cās mātes glabāšanai LP. I, 138;

4) die Bestattung:
līķu glabāšana.

Avots: ME I, 620, 621


gļēvulīgs

gļē̦vulîgs, schlaff, weichlich, enegrielos: padevās le̦pnai, laiskai, gļē̦vulīgai dzīvei Pav. gļē̦velīgas acis, trübe, matte Augen Golg.

Avots: ME I, 632


glezains

gle̦zaîns, schliefig: gle̦znaina maize Stelp.

Avots: ME I, 625



glodans

glùodans 2 "kluss nuoslēpumains, nedruošs, aizdomīgs" Warkl.: "kluss, viltīgs" Skaista: g. suns (auch Geistershof, Selsau), cilvē̦ks; hinterhältig Domopol: g. kai pasle̦pinais suns: nerej, bet kuož; "auszuweichen pflegend und verstehend" Salwen; glatt, schlüpfrig (von Fischen) Geistershof, Selsau.

Avots: EH I, 395


gnīdausis

gnĩdàusis, f. - e, Demin. auch - aukstiņa, jem., dessen Haar hinter den Ohren mit Nissen besetzt, ein Lausiger - zur verächtlichen Bezeichnung einer Persson: visas tautu gnīdaustītes gaida baltu vailnainīšu (Var.: gnīdaustiņas) BW. 25418. neduošu māsas vainaciņu valkāt tautu gnīdausei 24612, 2.

Avots: ME I, 634


godība

gùodĩba,

3): uz ... guodībām sūta svē̦tuo Jāni Pas. X, 415; ‡

4) "= saticība" (?) Frauenb.: ka manai meitai būtu guôdība 2 ar znuotu.

Avots: EH I, 423


gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


grābāt

grãbât,

1): auch (mit à 2 ) Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.; ‡

2) gràbât 2 Zvirgzdine, stibitzen:
zagļi, kas tīk zem ruokas, tuo i[r] grābā. Refl. -tiês,

1): pa timsu ap luopiem gràbavās 2 Kaltenbr. teļš vis pa vienai zâlītei grābājas 2 Auleja.

Avots: EH I, 400


gramzdāt

gràmzdât 2 Domopol, Nautrēni, Skaista, = gramzdît 2 : g. griezini Nautrēni, Zvirgzdine; nagen, haschen (?) Zvirgzdine: zaķi auzas gramzdä pa pilnai mutei.

Avots: EH I, 398


grasīt

grasît, - u, - ĩju, intr., drohen Spr.: uzsauc ienaidniekiem grasuot Aps. Gew. nur refl. -tiês,

1) drohen ["namentlich mit der Hand oder Rute vor der Nase drohend herumfahren"
U.]: divi deŗ, divi skatās, divi grasās (Rätsel). [viņš grasās iet sūdzēt U.];

2) drohen, sich anschicken, sich anstellen, in Begriff sein:
suns grasās viņam klāt skriet A. XX, 939. saule jau grasījās nuoiet Seibolt. grasījās līt. Jānis grasījās runāt Stari III, 220. meitas grasījās iet liet laimes A. Up. [bē̦rns jau grasās (versuchen) iet U.] cielvē̦ka pirmā, vienpadsmitā un divpadsmitā riba grasās izzust Vēr. II, 84. viņš man grasījās sist Kurs.;

3) mit uz, absehen auf jemand:
tie jau uz viņu grasījās visu laiku MWM. [Nebst grasât zu li. grasùs "drohend", gresiù "verbiete streng", grasìnti "drohen" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 95.]

Avots: ME I, 638


grebēklis

[grebēklis "žebērklis zivju duršanai." Wohl zu grebt 2 .]

Avots: ME I, 645


greids

grèids 2 [Bers.],

1) uneben, ungleich (von Geweben und Stricken)
Druw. n. Etn. IV, 18 ; greids aude̦kls, ein Gewebe, in dem erhöhte Stellen vorkommen ;

2) Drall, stark gedreht : greidi audi, greida pavada Bers. n. A. XIII, 329 ;

3) gemasert :
greidi dēļi, greidas lubiņas Bers. n. A. XIII, 329 ;

4) greids als Subst., ein draller Strick, ein drallgesponnener Faden
Bers. n. A. XIII, 329. Pl. greidi, Die im Gewebe vorkommenden erhöhten Stellen : brūte uzsedza māsīcai sagšu ar ieluokiem un greidiem ; vgl. deviņgreidu vilnainītes BW. 7429, 25870.

Avots: ME I, 647


grieziens

griêziẽns, ‡

3) "ievainuojums" (eine Schnittwunde?) Seyershof; ‡

4) der Schlag:
pirmais g. zirgam bij ar pātagu Seyershof; ‡

5) der Verlust (Schaden), die Einbusse
C.; Trik.: tas manai saimniecībai bija liels griêziens;

6) Gewinst, Erfolg:.
man iznāca labs griêziens 2 Stenden (etwa: ich habe ein vorteilhaftes Geschäft gehabt): labs griêziens (gut gelungen) Jürg.

Avots: EH I, 408, 409


griezt

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663


grīzte

grìzte: auch Nötk., (mit ì 2 ) Linden in Kurl., (mit î 2 ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î 2 ) Seyershof; valgs trijām grîztēm 2 "?" Grob.; grìztu grìztēm 2 saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì 2 ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407


grūdums

grûdums, das Gestossene; grūdumi, = grūdenis; gehackte Blätter für Schweine: grūdumus grūst cūku baruošanai Baltpurviņš Agrā rītā 20.

Avots: ME I, 668


grunda

grùnda 2 , ein Dörrbalken in der Riege Kolup, "ārdu kārts rijā labības sēršanai" Auleja: uz grundām saliek labību kaltēties. Wohl aus dem Ostli. (wo an > un); vgl. schriftli. grandà "Brückenbohle".

Avots: EH I, 411


grundulis

I gruñdulis, der Gründling (gobio fluviatilis); me̦lnais grundulis, Meergrundel RKr. IX, 93. Aus mnd. grundele].

Avots: ME I, 665


gruzdēt

gruzdêt (li. gruzdė´ti), -u, -ẽju, auch grust, prs. grùzdu oder grùstu C., prt. gruzdu Dr., Ruj. (li. grū,zdu, gruzdaũ, grùsti), intr. schwelen, glimmen: vairāk gruzda nekâ dega sveķu ce̦lmi līdumā BW. 12986. Miķeļa vakarā ugunī jāsame̦t ve̦cas vīzes, lai gruzd. Fig.: nemiers, gruzdams audzis, ar liesmu pilsē̦tu sāk rīt. galvā smadzenes gruzd arvien vairāk JK. IV, 151. ienaids sirdī gruzdēja Neik. [Vgl. Persson Beitr. 129.]

Avots: ME I, 666


guļams

guļams od. gulams, Part. Praes. von gulēt: guļama istaba od. guļamistaba das Schlafzimmer; guļams laiks, die Schlafenszeit; guļams spilve̦ns, ein Kissen zum Schlafen BW. 19761; guļamās vilnainītes, Decken zum Schlafen 7761. man pazuda līgaviņa guļamā laiciņā BW. 1114. guļama sē̦rga, Schlafsucht. gulēt guļamuo, fortwährend schlafen. guli, guli, guļaviņa, miegs tev nāk gulamuo BW. 7941.

Kļūdu labojums:
10761 = 10161
7941 = 7641

Avots: ME I, 680


guldziens

gùldziens [Trik., Jürg., N. -Peb. u. a.], der hörbare Schluck, der Laut, der beim Schlucken od. beim Fliessen einer Flüssigkeit hörbar ist: viņš iemeta krietnu guldzienu Purap. brūnais šķidrums guldzieniem tecēja nuo pudeles laukā A. Up. durvju sprauga, pa kuŗu guldzieniem (ruckweise) spiedās iekšā vējš ar lietu A. Up. migla guldzieniem vien šaujas Pūrs I, 114.

Avots: ME I, 677


gulisks

gulisks, horizontal: kādas zīmes lietuo vienības apzīmēšanai (guliskas, stāvas u. t. t.) Etn. III, 106; MWM. VI, 476, 870; [Adv. guliski Lis., Salis].

Avots: ME I, 678


gurņāties

gur̂ņâtiês 2 Stenden,

1) sich rekeln:
es kâ ruoze līguojuos, tu kâ krupis gurņājies VL. meita līdz pusdienai gurņājās pa gultu;

2) ohne Erfolg arbeiten:
tur viņš ardams gurņājas.

Avots: EH I, 421


idrains

I idraîns: "nains">šūnains" (häufiger von Fichten und Eichen gesagt) Warkl.: idraini kuoki nuode̦r bišu struopiem. tavas iekšas kļūst idraiņas ("?") Lange Latv. ārste 41.

Avots: EH I, 428


ieaudzēt

ìeaûdzêt, tr., einwachsen od. WUrzel fassen machen, aufziehen: saknāji ievietuojami siltā leceklī ieaudzēšanai Konv. 2 507. luopu sugas ieaudzēšana MWM. VI, 125. Refl. - tiês,

1) aufziehend, wachsen lassend zu etwas gelangen:
luopiņuos ieaudzējies Lasd. viņš ir ieaudzējies bārdā, er hat sich einen grossen Bart wachsen lassen Adsel;

2) von dem Milschendwerden der Kühe, dem Sicheinfinden der Milch in den Eutern gebraucht
U.: nu jau duos drīz pienu; ir jau krietni ieaudzējusies Kokn.

Avots: ME II, 2


iedabūt

ìedabût,

1) hinein -, hereinschaffen, - bekommen:
pūķi var iedabūt pilsē̦tās LP. VI, 1, 90;

2) erhalten, erlangen:
jaunus spē̦kus iedabūt LP. V, 44. taisnais iedabūs augļus Psalm 58, 12. kad mēs savu valstību iedabūsim Makk. 15, 9. Refl. - tiês,

1) erlangen:
ka tu lielu spē̦ku esi iedabūjis Glück Offenb. 11, 17;

2) sich gewöhnen:
īstam zagļam, kas jau iedabūjies un zuog vienā zagšanā Austriņ. zirgs iedabūjies pie kurvja auzas ēst LP. VII, 431.

Avots: ME II, 8


iedriksnāt

ìedriksnât Ramkau, ìedriksnēt Adiamünde, einschrammen: ja tu mašīnai iedriksnāsi zīmi Ramkau.

Avots: ME II, 10


iedzirkstēt

ìedzirkstêt "?": Annai pēkšņi sirdī iedzirkstēja suolījums Daugava 1933, S. 327. Refl. -tiês (in Livl. gehört), = ìedzir̂kstîtiês.

Avots: EH I, 512


iedzīt

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512


iegādāt

ìegãdât,

1): auch Ascheraden, Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Ramkau, Pas. IX, 411; iegādāja tuo vecīti Pas. IX, 432. iegādāšu, kamē̦r dzīvuošu, tavu pērienu Sonnaxt. nevaru tā vārda ie. Oknist. zirgs iegādā savu labuos dienu pilī Borchow n. FBR. XIII, 36. nevaru ie., kur nuoliku pīpīti AP. iegādā, ka.... ragana prasīja pajemt šķiltavas Pas. VIII, 64; ‡

3) erraten (uzminēt) Auleja; ‡

4) ie. dē̦lu ... kādā vietā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 52, dem Sahn eine Stelle (einen Posten) verschaffen.
Refl. -tiês,

3) in den Sinn kommen :
raganai iegādājās parunāties Pas. IX, 305 (ähnlich: X, 96); ‡

4) gedenken (auf einen Gedanken verfallen):
jī izstaigā, kur tik jī iegādājas Kaltenbr. iegādājās mūdāties ebenda; ‡

5) = ìeminêtiês: daži sāka ie., ka būšuot laiks iet Janš. Dzimtene IV, 97. pats viņš smaidīdams iegādājās: "dabūja arī visi" Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 513


iegādāt

ìegãdât,

1) sich erinnern, eingedenk werden Kaipen:
aizmirsās man dziesmiņas, grūtu mūžu dzīvuojuot; duod, dieviņ, vieglu mūžu, pa vienai es tevi iegādāšu 8154. celiņā iegādāju mātei ruokas nede̦vuse 18446, 1;

2) etwas besorgen, verschaffen.
Refl. - tiês,

1) sich erinnern:
un iegādājies..., ka tavam brāļam ar tevim kas jādara Glück Matth. 5, 23;

2) sich etwas besorgen, verschaffen:
labus luopus iegādāties LP. IV, 25.

Avots: ME II, 16


iegansts

iegansts: "ieņe̦mts naids" Laidsen; "Hindernis, Störung" Latv. Av. n. Diet.

Avots: EH I, 513


iegraudot

II ìegrauduôt Saikava, (einen Getreidehaufen) auseinanderzunehmen beginnen: šī miežu ķirpa ir jau iegrauduota (ve̦zumā kraušanai).

Avots: EH I, 514


iegrozīt

ìegruozît,

4): mājas jāiegruoza (t. i., jauzliek pirmās baļķes) uoturdienās un ce̦turtdienās Ramkau. kad pirmās 4 baļķes sane̦stas un saliktas kuopā, tad saka, ka māja ir iegruozīta; pirmuo vainaku sauc par iegruozāmām baļķēm AP. žagariņus pērkļa iegruozīšanai Pas. 1, 346.

Avots: EH I, 515


iegūstīt

[ìegūstît,

1) allmählich (Verschiedenes) erwerben:
iegūstījis daudz mantas N. - Peb., daudz ienaidnieku Ruj.;

2) fangend einsperren:
viņš visas vistas iegūstījis kūtī Ruj.]

Avots: ME II, 21


iejaukt

ìejàukt, einrühren (vom Teig) Wend., Buschhof. Refl. - tiês,

1) sich (hin)einmischen:
iejaukties valuodā;

2) kommen (in wegwerfendem Tone)
Infl. n. U. Subst. iejaukšanās, das Nomen actionis dazu: tiesas iejaukšanās Sadz. viļņi 27. iejaukšanās nuo valsts puses tirdzniecībā Konv. 2 441. iejaukums, ein Teig; maizes vai plāceņa cepšanai ūdenī, pienā vai suliņās iejaukti milti Lasd.

Avots: ME II, 22


iekalstīt

[ìekalstît, beschlagen zu werden gewöhnen: jaunais zirgs vēl nav iekalstīts Arrasch.]

Avots: ME II, 24


iekarme

ìekar̂me Golg., der Grund, die Ursache: viņas nākšanai bija sava ie. - gribēja kuo dabūt zināt.

Avots: EH I, 518


ieklūgāt

ìeklūgât,

1) ["ungewandt, halb glitschend und laut hereinkommen"
Bers., Tirsen]: liela, gaŗa vīra māte ieklūgāja istabā;

[2) "ievilkt spainim klūgu" Siuxt; "klūgām sasiet" Wessen;

3) "in starken Schlucken (etwas Dickflüssiges) hastig und ungewandt hinunterschlingen"
Bers.; "iedzert": iesim uz kruogu ieklūgāt Stuhrhof:

4) ieklũgât gruozu Arrasch, Ronneb. u. a. "salikt gruozam ribas pīšanai";

5) "mehrfach mit einer
klūga oder auch mit einem Knüttel schlagen (indem man es mit einem Ebereschenknüttel tut, vertreibt man böse Geister)" Mar.].

Avots: ME II, 28


iekupināt

[ìekupinât,

1) "nuolikt kupināšanai": iek. pienu Dond., Lautb.;

2) hineingiessend gerinnen lassen:
iek. putrā kunkuļus Bauske.]

Avots: ME II, 32


iekurēt

ìekurêt (unter ìekurinât),

1): auch Trekņi n. FBR. IX, 94, Adl., Golg., Gramsden, Lis., Livāni, - N.-Schwanb., Vīpe: ie. krāsni, pirti;

2) intr., = ìekurêtiês: vēl ne˙maz nav paspējis ie., un tu jau liec slapju malku Mahlup. ‡ Refl. -tiês, tüchtig zu brennen (intr.) anfangen (von einem Feuerherd): uguns, krāsns iekurējusies Druw., Gramsden, Smilten u. a. ceplis jau iekurējies Livāni. nepaspēja ne˙maz vēl labi ie. Mahlup. krāsnī malka iekurejās Rēzna. ļaut žagariem labi ie. Frauenb. (fig:) naids iekurējies Schibbenhof.

Avots: EH I, 524


iekurs

iẽkurs: auch AP., Frauenb., iêkurs 2 Salis n. FBR. XV, 64, iẽkuri auch Ramkau, Seyershof, N.-Wohlfahrt: skali bij galvanais uguns iekurs Linden in Kurl. nevar iekurt bez iekuriņiem Ramkau.

Avots: EH I, 524


ieloks

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks 2 Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42


iemanīt

[ìemanît, wahrnehmen, erblicken: viņu tikkuo var iemanīt Warkl.] Refl. - tiês,

1) sich merken, absehen, abmerken:
puisis raganu vārdus iemanījies LP. VII, 597;

2) abmerkend etw. erlernen:
lūkuošu iztikt ar latviešu un vācu mēli, kuŗu arī iemanījuos še Purap. dē̦ls bij iemanījies ve̦cās valuodās Kundz.;

3) Fertigkeit, Gewandtheit worin erlangen:
ienaidnieks nav iemanījies šaut uz ātri ejuošiem kuģiem A. XX, 204;

4) sich etwas merken und das gewöhnlich tun, pflegen:
vilki bij iemanījušies mājās nākt LP. VII, 861.

Avots: ME II, 42, 43


ieņemt

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49


ieriebt

ìeriêbt,

1) tr., Hass gegen jemand fassen, hassen:
gudrie bij ieriebuši muļķi LP. VII, 845;

2) intr., zuwider, widrig, verhasst sein:
kuo es biju ieriebuse tai savai māmiņai BW. 15331. jaunais Gaitiņš ir visiem ieriebis Kaudz. M.

Avots: ME II, 58


iešņava

ìešņava 2 [Warkh.], gew. Pl. ìešņavas, Flaumenfett, ungesalzen Schmalz U.; in ein dünnes Häutchen gewickeltes Schweinefett: iešņava - cūku tauki, ietīti plēvē [Bauske], Grühn. par iešņavu taukiem (ap Nīcu un Rucavu - īsnaujas) sauc cūku sāntaukus, kuŗus piestā sagrūž, saviļina pikuos un, dūmuos izžāvē̦tus, izlietuo ēdienu vārīšanai Etn. III, 137. kuociņu iesmērējuši iešņavu taukiem Druva II, 723. Zu li. ísnauja, įsnaujà od. ísnava "сальник". [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil etwa zu einem Verbum * šņaut (li. snauti) gehört, vgl. aksl. snuti "anzetteln", an. snūca "kehren, winden".]

Avots: ME II, 78


ievalks

[II ìevalks,

1) die Strippe am Stiefel;

2) pavāršķu uosa pastalām;

3) iẽvalks Serben, der beim Spinnen an die Spule angebundene Anfang des Fadens;

4) kāsis zābaku aizpuogāšanai Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 86


ieveikt

ìevèikt, tr., bewältigen, überwinden: darbus, ienaidniekus.

Avots: ME II, 87


īkstis

îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis 2 Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,

1) ein kleiner Daumen;

2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].

Avots: ME I, 835


īksts

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 2 Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835


īpašs

ĩpašs, ĩpats (ypatùs), Adv. ĩpaši (ýpačiai), īpakši Anzen, besonders, abgesondert, eigen: lietai savs īpašs nuosaukums. [zems (gen. s.), kuo es jums pa īpašu (zu eigen) duošu Glück III Mos. 14, 34.] mums draud nuo visām pusēm ienaidnieki; īpaši tāpēc mums jābūt uzmanīgiem. pe̦lus paliek īpaši, graudi īpaši. [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil wohl zu pats "selbst" gehört: zum ī - s. Bezzenberger BB. XXVII, 162 und Brugmann Demonstrativpron. 110 und Grdr. II 2 , 3, 981.]

Avots: ME I, 836


īpatnējs

ĩpatnẽjs, ĩpatnîgs, eigentümlich: ģēniju īpatnējā daba A. XI, 311. čechu reālismam sava īpatnēja nuokrāsa XII, 157. ik+vienai tautai ir savas īpatnīgas skaņas Etn. III, 20.

Avots: ME I, 836


īss

îss,

1): manai guovij ī: piens Kand., meine Kuh hört schnell auf, Milch zu geben.

Avots: EH I, 501


īstens

ĩste̦ns, ìstins 2 Kl., eigentlich, echt, recht, wirklich: viņu īste̦nais galva Kaudz. M. īste̦ns tē̦vs, īsténs brālis, īste̦na māsa, leiblich. es dzīvuoju īsten[i] (dial. für īste̦n[i]) druoša BW. 7744. jāpaskatās, kas tur puoduos īste̦ni vārās LP. V, 132. tu atnāci īste̦nā laikā, zur rechten Zeit. [es vadīšu tuos uz īste̦nu ceļu Glück Jer. 31, 9. īste̦ni dievu bīdamies Tob. 14, 6.]

Avots: ME I, 837, 838


it

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711


izcirst

izcìrst [li. iškir̃ti], tr.,

1) aushauen:
āliņģi le̦dū; krūmus, mežus; izcirst grāvi, einen neuen, breiten und tiefen Graben ziehen Grünh.; izc. labību, das Getreiden vernichten, indem im Frühling gewisse Würmer die Wurzeln abfressen Grünh.;

2) gründlich ätzen, beissen:
zirgam slimās acīs iepūš tabaku, lai izcē̦rt Naud., Kand. Refl. - tiês,

1) für sich aushauen:
izcērties divi akmeņu galdiņus V Mos. 10, 1;

2) viel und ohne Erfolg hauen:
izcirtās, izcirtās, bet ienaidniekam ne˙kā nepadarīja;

3) viel Karten spielen; sich satt spielen:
ta tad nu reiz labi izcirtāmies.

Kļūdu labojums:
beissen = beizen

Avots: ME I, 721, 722


izčukstīt

izčukstît, izčuksnît Druw. n. A. XV, 165, tr., ausstechen, zerstören: acis BW. 21239,, 23229, 6. nerātnais puika izčukstīja paspārnē visus bezdelīgu perekļus Druw., Lös. n. A. XV, 165. Refl. - tiês, zur Genüge, zum Überdruss stochern: izbadījies, izčuksnījies pa purvu Austriņš M. Z. 29].

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 723


izdvest

izdvèst [li. išdvė˜sti "aussterben"], izdvest, tr., intr.,

1) aushauchen, ausatmen:
kalvju stiebri izdvesa skābu smaršu A. XX, 860. krāsns likās izdvešam aukstumu un naidu Niedra;

2) leise sprechen, leise hervorbringen
Stari II, 748; Subst. izdvē̦sums, die Aushauchung.

Avots: ME I, 731


izgarot

izgaruôt,

1) intr., ausdünsten:
par izgaruošanu nuosaucam garaiņu rašanuos nuo mitriem ķermeņiem. ūdens izgaruodams atņe̦m apkārtnei siltumu Strautzel;

2) = izgarēties: pirts nebijuse izgaruojusi labi LP. VI, 830;

3) verschwinden, verfliegen (wie der Dunst):
raganai burvības spē̦ks izgaruojis LP. VII, 658;

4) tr., ausdunsten, aushauchen, verbreiten:
viņas gaišie mati izgaruoja siltu arōmatu Vēr. II, 159. Subst. izgaruõjums, die Ausdünstung: cilvē̦ku izgaruojumi.

Avots: ME I, 736


izgremzt

izgrem̂zt Smilten, = izgraûzt 1: i. siênu. Refl. -tiês Smilten, (mit em̂ 2 ) Schibbenhof, nagend (aus einem Verschluss) heraus-, hinausgelangsn; se̦sks var i. nuo slazda, sivē̦ns - nuo aizgalda, pele - cauri sienai.

Avots: EH I, 449


iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745


izjādīt

izjâdît (li. išjódyti), tr.,

1) ausreiten, müde reiten:
izjādīsi kumeliņu BW. 15241;

2) bereiten, durchreiten:
vīra māte... kārklu kārlus izjādīja BW. 23482. slavenais tē̦va dē̦ls trīs pagastus izjādīja 15652. ka varēju nere̦dzē̦ts miglā tautas izjādīt 3487;

3) lange Zeit hindurch reiten:
cik dieniņu izjādīsi, mauku méklē̦dams BW. 35652 var.

Avots: ME I, 745


izkaut

izkaût, tr.,

1) ausrotten, vernichten:
Sprw. cik kannu tu izdzēris, cik vīru tu izkāvis? ienaidnieks izkāvis visus iedzīvuotājus. viņš izkauj visus vēžus upē A. XII, 7. pilns nu kâ izkauta MWM. VI, 766;

2) prügeln, blauen:
man bail, ka manis neizkauj Aps.;

[3) reinigen (von Butten)
Popen n. Bielenstein Holzb. 660.] Refl. - tiês,

1) sich schlagen, prügeln:
ik svētdienas izkavies ar runčiem pagultē BW. 20865;

2) zur Genüge, lange hauen, schlagen:
pieci vienu uti kava; izkavās, apnikās, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878.

Avots: ME I, 749


izklāt

izklât [li. išklóti], tr., ausbreiten: tiem būs izklāt drēbes priekš pilsē̦tas ve̦cajiem V Mos. 22, 17. tautu dē̦ls manis dēļ liepu lapu ceļu izklāja BW. 15222, 1. izklāj ādu saulē, lai sakalst LP. IV, 79. izklāt linus uz bada. izklāt labību kulšanai. izklāt pļauku, eine Ohrfeige versetzen MWM.

Avots: ME I, 752


izklaustīties

izkļaûstîtiês Auleja, = izšķuôbitiês, auseinandergehen; sich - auseinanderschieben (von dem, was nicht fest genug gepackt, gebunden ist) Biel. n. U. (unter kļaustīties): kab taisnai stakles stāvē̦tu, kab neizkļaustītuos Auleja: greizi zuobi, kaî izkļaustījušies ebenda. izkļaustējušas tītavas Kaltenbr.

Avots: EH I, 457


izklīdināt

izklîdinât, izklîdît Spr., tr.,

1) ausbreiten:
mē̦slus izve̦d uz luaka un izklīdina;

2) fig., auseinanderjagen, zerstreuen:
ienaidniekus, šaubas, skumjas. Refl. - tiês, sich zerstreuen: šķidrums izklīdinājās tvaikuos MWM.

Avots: ME I, 753


izklikšināt

izklikšinât "ausdreschen" Frauenb.: vai varēsit līdz pusdienai i.?

Avots: EH I, 456


izlabt

izlabt, sich versöhnen: viņi bija ienaidā, bet nu atkal izlaba Golg. viņš bij izlabis ar braucienu A. XII, 507.

Avots: ME I, 760


izlaist

izlaîst (li. išláisti),

5): siena gubu izlaiž žāvēšanai Zvirgzdine;

6): me̦lus i. U., Lügen verbreiten;

11) izlaîsts, ungezogen, unartig, ausgelassen
Ahs. u. a.: izlaisti bē̦rni;

12) i. uguni, das Feuer ausgehen (verlöschen, intr.) lassen: meita patīšām izlaidusi uguni Pas. V, 424; ‡

13) weggeben; -verkaufen
Frauenb., Seyershof: jaunu guovi vēl negribas i ;

14) = izmest, izsviest Dunika: i. akmini gaisa;

15) gedeihen lassen:
lai dievs izlaiž Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

1):· izlaidies (= izgājis) nuo sē̦tas ap pusdienas laiku Kaltenbr. kājām jūs nevarat i. (= iziet); tad jūs varat palikt uz ceļa Frauenb.;

3): gul vē̦de̦ru is˙laidies Blieden;

4): pakakle izlaidās (= piepama) kâ ūdeņa pilna Frauenb.; ‡

7) zerschmelzen
Auleja: sviests izlaižas.

Avots: EH I, 461


izlīdzināt

izlidzinât (li. išlýginti), tr.,

1) ausglätten, ebnen, ausgleichen, versöhnen:
viņa ņēmās spilve̦nus izlīdzināt. izlīdzināts ruobs. Vēr. II, 189. izlīdzināti ienaidnieki. zirgs izstaipa un izlīdzina luocekļus Vīt. 86;

[2) kastrieren:
izlīdzināts āzis Für. I.] Refl. - tiês,

1) gegenseitige Forderungen ausgleichen:
nu laiks mums izlīdzināties;

2) sich versöhnen:
tie grib zieduodami ar tiem (dieviem) izlīdzināties LP. VII, 343. Subst. izlĩdzinâtãjs, der Vermittler G. Allun.

Avots: ME I, 764


izlingāt

izliñgât, izliñguôt, tr., hinaus -, herausschleudern: tavu ienaidnieku dvēsele taps it kâ nuo lingas izlinguota I Sam. 25, 29. tādi nuo visām biedrībām izlingāti ārā MWM. X, 305.

Avots: ME I, 764


izņemt

izņemt, tr., herausnehmen: pasi. kuo puodā liki, tuo atkal izņemsi. Refl. - tiês,

1) schwinden, vergehen:
laiks tâ izņe̦mas Kand.;

2) sich anstrengen, keine Mühe schonen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tâ ka reiz attiekas A. XVII, 20. kuo mēs ar viņu izņēmāmies, kamē̦r pierunājām, lai nāk pie tava tē̦va Jauns. gan tē̦vs izņēmās ar naidu, gan ar labu Duomas II, 228;

3) toben, sich unruhig gebärden:
viņa kliedz, raud, draud, lūdz, grāvējas, izņe̦mas it visādi Degl.

Avots: ME I, 777


iznēsāt

iznē̦sât, izne̦sât,

1) austragen, verschleppen:
vē̦stules. asins dze̦namie organi izne̦sā asinis pa visu miesu A. XX, 368. pē̦rkuonis tevi saspārdīs, ve̦lns kaulus iznē̦sās Purap. viņa trīs bē̦rnus bija izne̦sājuse un izzīdījuse Jan.;

2) austragen, ausplaudern, anschwärzen:
mēlēm būtu izne̦sājuši BW. 8899;

3) abtragen:
iznē̦sātas drē̦bes. sacīs (vilnainītes) ve̦cas, iznē̦sātas BW. 16541. vainadziņu bez valuodu iznē̦sāt.

Kļūdu labojums:
8899 = 8399
iznē̦sātas BW. 16541 = izne̦sātas BW. 16541, 1
bez valuodu iznē̦sāt = bez valuodu iznē̦sāt (die ganze Zeit tragen?)

Avots: ME I, 776


izplosīt

izpluôsît, tr., auseinanderreissen, zerreissen: ve̦lē̦nas. kungs manus ienaidniekus sapluosījis, it kâ ūdens izpluosa II Sam. 5, 20. Refl. - tiês, sich austoben, ausbalgen, ausrasen, ausstrümen: nu, bē̦rni, e̦sat diezgan izpluosījušies! kādi laiki nebūs izpluosījušies pār viņu galvām Kaudz. M.

Avots: ME I, 784


izpuģot

izpuģuôt "?": kamē̦r vē̦tra viņu dragā, svešas mantas izpuģuo A. XI, 550. [In Wandsen bedeute es - zerstörend auseinanderstreuen: izp. vārnai ligzdu; in Selgerben - "izdzīt; izpuost, iztīrīt"(?).]

Avots: ME I, 785, 786


izpūris

izpũris (Part. prt., = li. išpũręs) [C., Arrasch, Selg., Nigr., Dunika u. a.], aufgelockert, zerzaust, sträubig, struppig: mati izpūruši kâ raganai. vista, kumeļš ar izpūrušu spalvu LP. V, 42. vīrs ar izpūrušu bārzdu, zirgs ar izpūrušām krēpēm.

Avots: ME I, 787


izrakstīt

izrakstît, tr.,

1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;

2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,

1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;

2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.

Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva

Avots: ME I, 789


izridināt

izridinât,

1) = izretinât 1 Schibbenhof: i. burkānus, bietes;

2) = izklât Garrosen, Kabillen: i. rudzus uz kluona kulšanai.

Avots: EH I, 477


izrotāt

izruotât, tr.,

1) ausschmücken, verzieren:
brāļu laiva izruotāta dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10. izauklējuse, izruotājuse, duod tautām niecināt BW. 17250, 9. sienmaļi, kur sēdēja jaunais pāris, bija izruotāti baltiem palagiem RKr. VI, 110;

2) ["zur genüge und nach Belieben weiden"]: guovis aiz vārtiem izmausies un pa druvu izruotās Janš. Refl. - tiês,

1) sich ausputzen, schmücken:
vārna lūguse nuo citiem putniem spalvas, ar kuo izruotāties Etn. II, 80;

2) sich satt spielen (von Kindern)
Misshof n. U. Subst. izruotãjums, der Schmuck, das Ornament: dažādu izruotājumu paraugi Etn. III, 118.

Kļūdu labojums:
dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10 = vanadziņa nadziņiem BW. 30973, 10 var.

Avots: ME I, 794


izrūcināt

izrūcinât māju ar lāci A.-Sehwanb., in einem Gesinde (zwecks Reinigung) einen Bären tüchtig brummen lassen: māja, kur ļaudis dzīvuojuši naidā, jāizrūcina ar lāci; tad ļaunums aiziet.

Avots: EH I, 477


izruna

izruna, izruņa,

1) die Unterredung, Unterhaltung, die Rede, das Gesprochene:
jaunkundzi(tes sirsnīgi nuosmējās par veča juocīguo izrunu Purap. nu mums būs laba izruna. šuodien tu izrunā, bet rītā tava izruna jau Līnim ausīs ar uzviju JR. VI, 86;

2) die Klatscherei, ausgesprengtes Gerücht:
ļaužu valudodām un izrunāmm nebij ne˙kāda viela Kaudz. M.;

3) die Ausrede, Ausflucht:
tā tik ir tukša izruna A. XIV, 3. kas nu tās par izrunām! XI, 477. tu nāci ar blēņu izrunām LP. III, 48. bez kādas izrunas viņam jāpaduodas A. XI, 496;

4) die Aussprache:
tad tiksim tuvāk tautas izrunai ir rakstuos Kronw.

Avots: ME I, 793


izšķiest

izšķiêst,

1) auseinander werfen, auseinanderbreiten:
sienu izšķiež žāvēšanai Etn. III, 72. tīruot grāvju zemes izšķiezdamas III, 71;

2) verschleudern, vergeuden, vertun:
mantu, naudu, spē̦ku. Refl. - tiês, sich teilen, vergeudet werden: sīkumuos izšķiežas darbi. Subst. izšķiêdums, izšķiêšana, die Verschwendung: spē̦ku izšķiedums Stari II, 971. tā būtu veltīga laika izšķiešana JR. IV, 82.

Avots: ME I, 812


izskraidīt

izskràidît, tr., im Laufe passieren, durchqueren, durchstreifen: malu malas izskraidīja slave̦nais tē̦va dē̦ls BW. 8672. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: suns visu dienu izskraidījies pa mežu.

Avots: ME I, 798


izskūpstīt

izskûpstît, tr., wegküssen: iz krūtīm sāpes izskūpstītu Vēr. I, 926. Refl. - tiês, nach Herzenslust küssen, einander küssen: līdz apnikšainai dabū izskūpstīties Janš.

Avots: ME I, 799


izspangot

I izspanguôt AP., straff ausspannen, -dehnen: i. aude̦klu balināšanai, piesienuot gadus pie mietiņiem.

Avots: EH I, 481


izstādīt

izstãdît, tr.,

1) hinstellen, aufrichten:
linus ar galiem uz augšu C.;

2) hinausstellen, vertreiben:
pate savu vieglu dienu pa vārtiem izstādīju BW. 17968. visus ļaudis izstādīju, naidenieka nevarēju 26169;

3) auspflanzen:
cik pūru kartupeļu tu šuogad izstādīji?

4) auseinanderpflanzen:
runkuļus izsēt lecektī un vē̦lāk izstādīt Konv. 2 3517;

5) ausstellen:
gle̦znas, augļus, zemkuopības rīkus.

Avots: ME I, 805


izstatīt

izstatît: izstatīja ( = r. разставил) ruokas Pas. VIII, 354. izstatēja (r. выставил) čuokstu 132. sargu, kurš bija izstatīts raganai, lai apsargā muižu VII, 247.

Avots: EH I, 483


izstatīt

izstatît (li. išstatýti), tr., hinausstellen, ausstellen, auseinanderstellen: gle̦znas aplūkuošanai; linus. [Refl. - tiês, sich hinstellen: sisenis, kuŗš uz līkajām pakaļkājām izstatījies... Janš. Dzimt. 2 71.]

Avots: ME I, 805


izšūnot

izšũnuôt,

1) intr., locker, zellig, poröse, schwammig werden:
vasaras rutki ātri tuop nederīgi lietuošanai, - izšūnuo Konv. 2 3520;

2) locker, poröse, schwammig machen:
saule le̦du izšūnuojusi. ceļš izšūnuots U. Refl. - tiês, locker, pröse, schwammig werden: izšūnuojies kuoks.

Avots: ME I, 814


izšustīt

izšustît PV., = ‡ izšudît: sunītis skraida un izšustī visas vietas Plm. izšustīju visu Rīgu, bet laba dzīvuokļa neatradu Druw.; "īsā laikā izbraukāt vai izstaigāt" Druw. n. RKr. XVII, 82: līdz pusdienai jau trīs reizes izšustīju pa mežu pēc malkas.

Avots: EH I, 487


iztiesāt

iztìesât, eine Rechtsache zu Ende führen, richten: iztiesā manu tiesu Psalm 119, 154. pavēlēja pagasta tiesai lietu vēl reiz ņemt iztiesāšanai Purap. mazs vīriņš visu pasauli iztiesā Tr. III, 165. Refl. - tiês, zu Ende prozessieren: lai nākuot līdz uz baznīcu palīdzēt iztiesāties viņam ar lielmāti LP. VII, 121.

Avots: ME I, 819


iztika

[iztiks, U.], iztiksme, iztikšana, iztikums, der Unterhalt, das Auskommen: tev jāduod manai mātei iztika uz ve̦se̦liem divi mēnešiem LP. IV, 121. viņa tikai spēja sagādāt savu dienišķu iztiku Kaudz. M. malkas cirtēji atraisa iztikas kules JR. IV, 76. duod maizi, visādu iztiksmi LP. VI, 310. lai manta, kur ma[nta, kad tik iztikšana. būšuot iztikums visiem Janš. [iztikas nav U., es fehlt am täglichen Brote.]

Avots: ME I, 818


iztīt

iztît (unter iztîstît): (mani) iztīdama. ietīdama baltajās vilnainēs Tdz. 37688.

Avots: EH I, 490


izvalcīt

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît 2 "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja 2 aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824


izvalkāt

izval˜kât, tr.,

1) abtragen
Sassm.: sacīs (vilnainītes) ve̦cas, izvalkātas BW. 16541. juostu pati izvalkāju 7490;

2) verausgaben, vergeuden
Infl. n. U.;

[3) "pārcilāt (maizi krāsnī)" Selb.].

Avots: ME I, 824


izveitēt

izveitêt [Bers.], tr., ausbähen: reizām pēc Jāņu dienas gan uzmirdzināja, kas, zināms, bija tik jauns līdzeklis labības izveitēšanai un izsutināšanai DL. Refl. - tiês, sich wiederholt lagern: labība izveldrējās un beidzuot tuomē̦r sacēlās kājās C.]

Avots: ME I, 826


izvilkt

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829


izziedēt

izziêdêt, intr.,

1) auf -, emporblühen:
sarkanais dābuoliņš nuo saknītes izziedēja BW. 10603;

2) aus -, verblühen, verwelken:
izziedējušas pieneņu galviņas MWM. VI, 841. tautu meitu vainadziņš izziedējis, izputējis BW. 24276. tā bija ve̦ca meitene gaŗu seju un izziedējušām acīm Latv.;

3) eine Zeitlang blühen:
savu pavasaru izziedējis, tītenītis snauž bezapziņas snaudā RKr. VII, 79.

Avots: ME I, 832


izzust

izzust,

1): vārnai bē̦rni izzuduši Tdz. 37391; ‡

2) abmagern
Segew.: izzudis kâ cērme. ‡ Refl. -tiês,

1) = izzust: viņš izzudās nuo mūsu atmiņas Bers. ar laiku izzudīsies dusmas N.-Peb. taupīgi vie[n], bet tâ˙pat pamazām sviests izzudies ebenda. ze̦lta nauda izzudusies PV.;

2) "izmist" Bērzgale;

3) "bis zum Aufwand der letzten Kräfte arbeiten"
Nautrēni: strādāju izzuzdamies. vari vai i., - bez laimes ni˙kā nebūs.

Avots: EH I, 498


jaukt

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98


jaunaudze

jaûnaûdze, jaûnaûgs,

1) der Tieb, Schössling:
izdarināmas ēršķenāju jaunaudzes, kas tikai velti nuove̦lkuot spē̦ku Baltp. durteklis - nuo auga nuogriezta jaunaudze (viengada zars, dze̦nuols) Konv. 2 724. jaunaugs - tā gada jaunais augums kuokiem Siuxt. kad asinis spļauj, tad jādzeŗ jaunaugu apsīšu mizas, savārītas kuopā ar vaivariņiem Kokn. n. Etn. IV, 117;

2) ein junger Waldwuchs,
jaunmežs.

Avots: ME II, 99


jauns

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. 2 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102


jeiris

jeiris,

1) einer, der schiefe Augen hat, ein Schielender
[Reimwort zu žveiris]: mans me̦lnais zirgs jeiris - iet dienas laikā gŗāvī Gaw.;

2) jem., der seine Arbeit langsam und ungenau tut
Adsel, Tirs.

Avots: ME II, 109


jel

jel, jele,

1) doch;
zur Verstärkung

a) eines Befehles:
tuomē̦r klausi jele šuo vārdu! Jer. 28, 7. nāci jel! esi jel mierīgs!

b) eines Mensches, -
kaut jel(e), kad jel, lai jel: kaut (kad) jel drīz būtu gals šai bē̦du pasaulei! So auch in Wunschsätzen, die zu Nebensätzen herabgesunken sind: viņš lūdzies, lai saimniece jele duoduot naktsmāju LP. VII, 538. man dziesmiņu nepietrūka, kaut jel (gew. arī) gaŗa vasariņa BW. 46;

c) einer Frage:
kas jel tavus līkumiņus svē̦tu rītu tricinās? kâ jel tu tuo varēji izdarīt! So auch in einem aus einem direkten Fragesatz herhorgegangenen indirekten Fragesatz: ķēniņš gudruo dienu mūžu, kâ jel pie naudas tikt;

d) eines Vokativs (im. VL.): ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta lietu! BW. 374;

2) ja, auf etw. Bekanntes hinweisend, wofür gewöhnlich
jau steht: viņš jel (= jau) bij nabags un jaunais grāfs bez gala bagāts Kanl. Uo. 21. adīt adu raibus cimdus, ne jel (Var.: neb) duošu bāliņam BW. 7212;

3) wenigstens:
[jel kauna dēļ tas tev jādara U.] duodi jele desmit kapeiku! U. kaut man būtu dieviņš devis jele vienu bāleliņu BW. 3835. būtu manas māmuliņas jel pakrēslī istabā 3971. kad man būtu avitiņa jel bitītes lielumā (Var.: jele bites dižumā) 7655. dievs duod man tâ zaruot jele mūža galiņā 18135, 4. [Vgl. Le. Gr. § 589 - 90.]

Avots: ME II, 109


joču

I juõču: juõ˙ču Kal., OB., Rutzau; j. prāvi rudzi vorzüglich lang gewachsener Roggen Diet. sajukšanai vajadzēja rasties, un j. juo tie arāji sāka kustēt L. Av. 1850, № 14.

Avots: EH I, 570


joņains

juõņaîns, nai%C5%86%C5%A1">juonaiņš, juõnîgs, stürmisch, eilend, schnell: viņš redzēja juoņainu cīņu pilnu dzīvi JR. III, 55. kaķis, tuo dzirdē̦dams, juonīgi skrej Etn. II, 62. juonīgi aizsita aiz sevis durvis Purap. citreiz sāpes palika tik niknas, juoņainas Vārds 1913, S. 49.

Avots: ME II, 127


jonis

juõnis,

1) die Weile
[Libau, Rönneb]: labs juonis jau pagājis, kamē̦r viņš aizgājis. [pagaidi juonīti! U.] par juoni pienāk Strazdene, Neik. juoņiem (Instr. Pl.) zuweilen; juoņiem - juoņiem, bald - bald: mirušuo dvēseles juoņiem parādās par gulbjiem Pūrs I, 99. juoņiem līst, juoņiem saule spīd;

2) juoņiem, ar juoni, juoņus Ahs., pilnā juonī, in vollem Laufe, mit Ungestüm:
puisis steidzās juoņiem pakaļ LP. III, 84. ieņemt pilsē̦tu ar juoni, im Sturme. viņš ar juoni (mit Ungestüm) devās ienaidniekam virsū. es nuogāju trīsdesmit veršu ar vienu juoni, in einem Striche, ohne Erholung. viņš pacēla ar (vienu) juoni (mit einem Male) mucu alus Bers. [ej vienā juonī U., geh in einem Striche. ar juoni PS. oder uz juoni U., plötzlich;

3) der Anfall
U.;

4) eine Strecke, ein Zug
U. - Aus liv. juoń "Anlauf, Ansatz, Bewegung"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 127


jūgs

jûgs,

1): bizuo, vērsenīti! j. tev ragus savaldīs BW. 12703. tas nuoņēma manu jūgu, manu darba nedēļiņu BW. piel.2 22328, 1;

2)

a): j. ir tās klūgas (drātis), kas satur plenici pie plenices Saikava; ‡

c) "kuoks, kas piestiprināts krustim pari dīstelei un pie kura jūdz klāt zirgus" Popen;

3): trīs jūgi labu braucamu zirgu Janš. Mežv. ļ. II, 346; ‡

4) = pajûgs 1 Frauenb.: apkabināt siênu ar zirgu jūgiem Dunika; ‡

5) = pajûgs 2: le̦pnais j. aizdrāzās Janš. Bandavā I, 254.

Avots: EH I, 568, 569


jūrmaliens

jũrmaliens, das Gestade, die Küste: tālāku sākas purvainais, mežainais jūrmaliens Konv. 2 150.

Avots: ME II, 122


kacēt

kacêt, s. kacerêt. [Nebst kacināties und kakt zu li. kàkti "reichen, gelangen", apr. kackint "greifen", kackinnais "reiche" und vielleicht mit Ablaut zu bulg. zakácъ "fasse, berühre, necke", sloven. káčiti "reizen, necken."]

Avots: ME II, 130


kaisle

kaisle ,* die Leidenschaft: vaigs kvē̦luo kaislēs un ienai Druva I, 48.

Avots: ME II, 134


kāja

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa 2 Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kākars

kākars,

1) [kàkars 2 Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190


kakaža

kakaža,

1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;

2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;

3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. 1

4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;

5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;

6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;

[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]

Avots: ME II, 137


kaķēns

kaķẽ̦ns: kaķe̦ns, pienu laizīdams BW. 20119 var. me̦lnais kaķeniņš 19300.

Avots: EH I, 576


kakts

kakts (kãktas "Erker"), kakta Wain., die von zwei Seiten gebildete Ecke, der Winkel: zē̦ns stāv kaktā. jaunais pāris ieņēma vietu galda galā, tâ sauktajā brūtes kaktā, kas bija apsists palagiem BW. III, 1, 9. brūtes kakts bij izpušķuots visādiem papīriem RKr. XVI, 115. Im Vorhause (priekšnamā) nannte man früher in Dond. die Ecke links vom Eingange līķu kakts weil man dort früher die Leichen bis zur Beerdigung gehalten habe. Von der Tür, die in die dižistaba führt, war links kalpu kakts; die dem kalpu kakts diagonal gegenüberliegende Ecke war der saimnieka kakts. kas vakarā ienāk, tam kaktiņa neliedz LP. VI, 21. savs kaktiņš, savs stūrītis zemes Purap. vīra māte meklē putniņu - pūķi - pa kaktu kaktiem LP. VI, 59. acu, lūpu, mutes kaktiņš, der Augen -, Lippen -, Mundwinkel. vakarā gulēt ejuot acs katiņā jāielaiž vēžu dzirnaviņas Etn. II, 134. meža kakts, eine waldige Gegend Dond. [Nach Būga Aist. St. 90 zu coxim "hockend" (?); hierher nach Leskien Nom. 542 vielleicht auch kaktà "Stirn", vgl. semasiologisch mir. braine "Stirn, Kante". Zu nennen ist hier auch Varnė˜s kaktà, небольшой залив в озерѣ Lúkstas при впаденiи в него рѣчки Jušk.]

Avots: ME II, 139


kālis

I kàlis, Schnittkohl, Kohlrübe (brassica napus rapifera); baltais kālis, weisse Kohlrübe (br. alba), dze̦lte̦nais k., gelbe od. schwedische Kohlrübe (br. flava) RKr. II, 68; kāļus vilkt, die Kohlrüben aus der Erde ziehen, ein- heimsen; kāļus derināt, die Kohlrüben von den Blättern befreien Paul. [Aus d. Kohl kan zwar li. kõlis stammen, aber le. kàlis und estn. kāl' setzen eine skandinavische (vgl. schwed. kål) oder mnd. Form mit ā oder åˉ (statt ō) voraus; über mnd. westfäl. ā aus ō s. A. Lasch Mnd. Gramm § 87.]

Avots: ME II, 190, 191


kambaris

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149


kanaļa

kanaļa, die Canaille: ak tu kanaļa!

Avots: ME II, 153


kanki

kañki "uz cepļa (žūšanai) likti ve̦se̦li ķiegeļi" Erwalen.

Avots: EH I, 584


kapa

kapa [kapà "Schock"],

1) das Schock:
2 kapas naglu;

2) auch
kape, ein Mass: vienai pūrvietai 25 kapes C., Aps., Smilt.;

3) ein kleines Mass Smilt.; die Metze in der Mühle U.:
[paņem kapiņu, aizej uz klēti un iegrāb miltus Alt - Ottenhof. Bed. 2 (vgl. kapp "der vierte Teil eines Külmits", kapa - mā "1\25 Lofstelle") dürfte aus der Bed. 3 entstanden sein, und kapa 3 stammt wohl aus dem Germanischen (vgl. schwed. kappe "Metze" und mnd. koppe bei Schiller u. Lübben III, 46); kapa I aber dürfte nebst kapá aus slav. kopá "Schock" (wozu Berneker Wrtb. I, 562; anders Walde Wrtb. 2 128 und Reichelt KZ. XLVI, 339) stammen].

Avots: ME II, 157


kapāns

kapāns [Warkl.], kapāne (kapõnė " eine Kunsthacke; en Hackbrett "), das Hackmesser: kad sakapāsi kāpuostus, tad nuomazgā kapāni un kapanīcu Illuxt. es lieku kartupeļus nuo smiltīm nuomazgāt, ar visu mizu smalki sakapāt ar tādu kapanu, kâ visās mājās kāpuostu kapāšanai vaid G. II, 90. Zu kapāt.

Avots: ME II, 158


kapātuvis

kapâtuvis, kapâtevis, ein Hackmesser, Hackeisen: kapātuvis - rīks zāļu un lapu sasmalcināšanai luopu, sevišķi cūku barībai Konv. 1 kapātevis griezās cauri pilnajai silei gurkšē̦dams Jauns.

Avots: ME II, 158


kāpenes

kâpenes, gew. Pl., eine Treppe: kalējs nuocirtis ābeli un iztaisījis nuo tās kāpeni JK. III, 3. kāpenes - kuoks, kuŗa vienā pusē izcirsti ruobi kāpšanai 16. kas gul uz mērķa kāpenēm Asp. tempļa priekšte̦lpas ar platām lieviņa kāpenēm Kēn.

Avots: ME II, 192


karcināt

kar̂cinât,

1): auch Fest.;

2): auch AP.; Pernigel; ‡

4) mit Fragen peinigen, verhören
AP.: šuo tikām karce̦nājuši, kamē̦r beigās atzinies. Refl. -tiês,

1): karce̦nājas kâ sivē̦ns AP,. ‡

2) (einander od. wiederholt) necken reizen
Pernigel: kuo nu karce̦nais, ka[d] negribi duot! AP. karce̦nais vie[n] ar tuo suni, - ka beigās tev vēl neiekuož! ebenda.

Avots: EH I, 588


kārnis

[I kãrnis "ķeksis netīrumu izkārnīšanai nuo krāsns jeb labības nuokārnīšanai rijā nuo ārdiem" Bixten.]

Avots: ME II, 197


kārpa

III kãrpa [Arrasch], Drosth. n. A. X, 1, 213, [kãrps Salis], = kàrba; [= ciba U., Bielenstein Holzb. 358; ein ovales hölzernes Kästchen U.; kãrpa" ganu ciba" Ruj.]: kārpa - nuo plāna dēlīša (uoša, bē̦rza vai apses) gare̦ni apaļā formā saliekts, neliels trauciņš ar ielaistu, kuoka tapiņām iestiprinātu dibe̦nu, ar tādu pašu uzmaucamu vāku. lietuo vis˙vairāk siļķu vai reņģe ielikšanai; cietākuos liek arī sviestu vai ce̦ptu gaļu Dond. n. A. IX, 505. Auch zur Aufbewahrung von Branntwein: vedējene savu līdzatve̦stuo kārpu ar brandavu nuoliek uz galda RKr. XVI, 101; 214. Hängt wohl irgendwie mit kā`rba zusammen.

Avots: ME II, 197


karš

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. 2 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166


karulis

karulis (li. karuliai "Eiszapfen"), etwas, was hängt, das Gehänge: tupiķis tup, karulis karājas, tupiķis grib tuo karuli baudīt (Rätsel; s. karelis, karenis). ve̦lns iene̦s dārgu vilnaini dimanta bārkstīm, gaŗiem karuļiem LP. V, 296. šis vaiņadziņš ar vizuļiem, šis ze̦lta, šis zītara karuļiem Brig. vē̦tra skrabināja kailuo kuoku karuļus U. b. 110, 19. Bei Jauns. Baltā gr. I, 143 karulītes, eine kleine Schaukel. Zu kãrt.

Avots: ME II, 165


karzāties

kàrzâtiês 2 Saikava "karažātie˙s": kâ tik spraunai meitai patīk k. ar tādu smuļa puiku!

Avots: EH I, 590


kasa

II kasa, die Krätze: izceļas kasa jeb naizs A. XV, 460. Vgl. kasis, kašķis, kasus. Zu kasît.

Avots: ME II, 168


kasains

kasaîns, krätzig Ruj.: man bij viens kasains āzis BW. 29401. kasaini, kasaini panākstu zirgi. [kasainu (Var.: naizuotu) vē̦de̦ru BW. 34464; ähnlich 35235.]

Avots: ME II, 168


kāšains

kàšaîns, mit Haken versehen: kāšainais e̦nkurs Konv. 2 847.

Avots: ME II, 205


katrāds

[katrāds,

1) "jeder Art";
Adv. katrādi, auf jede Art L.;

2) verschieden (?):
katram katrāds amats. katru dienu katrādi svārki. vilnainē katrāds dzīpars Grawendahl, Oppek., Lettihn. u. a. dārzā aug katrādi ābuoļi Neuenb.]

Avots: ME II, 171


kauķis

V kauķis, ein hölzerner Griff, eine Handhabe ("nuo kuoka pietaisīts rags kādam ieruočam, kur var aizņemt ar ruoku") A. Leitāns: manai izkaptij izmuka k.; nevaru vairs tuo krieti turēt.

Avots: EH I, 593


ķauķis

II ķauķis,

1) die Kröte
E., Lautb., Aps., Wend., [Serbigal], RKr. VIII, 101 ;

2) der Mönch, Schwarzkopf (sylvia atricapilla) ;
dārza ķaûķis 2 [Sessau], Gartengrasmücke (sylvia hortensis) Nat. XXXVII, 135 ; ce̦ru od. dūņu ķ., Schilfsänger (sylvia phragmitis) 118 ; iedze̦lte̦nais ķ., Gartenlaubsänger, Spottvogel (ficedula hypolais) 128 ; kārklu ķ., der Buschrohrsänger (sylvia locustella) Ar. ; krūmu ķ., die Zaungrasmücke (sylvia curruca) Nat. XXXVII, 132 ; meža od. pe̦lē̦kais k., Dorngrasmücke (sylvia cinerea) 134 ; niedr,u ķ., Sumpfrohrsänger (sylvia palustris) Ar. ; sīkraibais ķ., Sperbergrasmücke (sylvia nisoria) Nat. XXXVII, 136 ; upes ķ., Flussrohrsänger (salicaria fluviatilis) ; ziedu ķ., Waldlaubvogel, Weidenzeisig (ficedula sibilatrix) ;

3) ein wohlgenährtes Kind:
tas ir tâ nuozīdies, nuoēdies kâ viens ķauķis Frauenb. ;

4) "jem., der wenig gesehen hat und wenig weiss":
kuo nu prasi tam ķauķim paduomu Wenden ; der Pfuscher ;

5) verächtliche Bezeichnung eines Gegenstandes:
tā kar,uote tāda kâ ķauķis Bers., verächtliche Bezeichnung für den Kopf.

Avots: ME II, 357


kaunēt

kàunêt, - ẽju, tr., beschämen: kaunē manus ienaidniekus BW. 9123. viņa sāk pa juokam ar pirkstu tevi kaunēt Egl. Refl. - tiês, - uôs od. (Smilt.) - ẽjuôs, - ẽjuôs, sich schämen, sich genieren, blöde sein mit d. Gen. und Akk. der Pers. u. Sache, dem Dativ der Sache und mit nuo konstruiert: lielākās nedziedāja, jaunu puišu kaunējās BW. 836. es ve̦caju bāleliņu ka- tēviņa kaunējuos Ltd. 504. vai tu manas draudzības kaunies? Rol. kaunies pate, tautu meita, savai nieku valuodai BW. 8528, 25460. nuo tēviņa kaunējuos Ltd. 767. acis kaunas nuo gaismas, das Auge ist lichtscheu. Mit dem faktitiv Akk., an dessen Stelle im VL. oft der Gen. steht: Sprw. kaunies kaunu, bīsties dievu. kaunies kaunu! schäme dich! BW. 11502, 18, kaunies kauna 11502, 2; 19305, 1; 21934. [kàunêtiês auch C.; kaũnêtiês RKr. XV, 79 ist fehlerhaft.]

Avots: ME II, 176


kaupris

kàupris 2 Lettg.,

1) der Hügelrücken;
"škautnains pakalns ar nuogāzēm abās pusēs; klints asā daļa" Bērzpils;

2) = kàuss 2 III.

Avots: EH I, 595


kauss

I kaûss, [kàuss 2 Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I 4 , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178


kaut

II kaût,

1): ve̦rgu laikuos cilvē̦ki tika briesmīgi kauti Strasden;

3): dieva kauts, krepiert
Ahs.: čigāni ē̦d dieva kautus luopus;

5) "fischen"
Heidenfeld: atuori, kur zuvis kaun Refl. -tiês,

2): zemnieki kâ ne˙būt kaujas Salis. tad bij ar zirgiem jākaujas, jābrauc mašīnai pakaļa; kad rudenī bij dubļans, kāvās ar dienām ebenda.

Avots: EH I, 596


kautavas

kautavas: "spīles (maigles) dēļu salīmēšanai" (mit ) Nautrēni: ruokas saspiede (durīs) kai kàutavās 2 Bērzpils.

Avots: EH I, 596


ķauzis

II ķauzis "?": galva kâ ķauzis, t. i. netīra, blaugznaina Serb.

Avots: ME II, 358


kazāks

kazãks, kazaks,

1) der Kosak;

2) der Gerichtsdiener, Gerichtsbote
[Salis]: Vidzemē un arī Kurzemē dažuos apgabaluos tikdaudz kâ pagasta apziņuotājs jeb pastnieks Konv. 1

3) der Kosakentanz:
dancuot kazāku RKr. XVI, 246;

4) eine Blume:
pa starpām zied dze̦lte̦nā kreņģelīte un sarkanais kazaks Janš. [Nebst li. kazõkas und estn. kazak aus r. казакъ.]

Avots: ME II, 183


kazlēns

kazlẽ̦ns: pē̦rnais kazleniņš BW. 34103. raibu kazleniņu BW. piel. 2 33461, 1.

Avots: EH I, 597


ķebeze

ķebeze Bērzpils "krē̦sls uz ragūm labākai braukšanai".

Avots: EH I, 692


ķeburis

ķe̦buris, ķē̦buris,

1) [ķeburis Dunika, Wandsen, Gr. - Essern, ķẽ̦buris Nigr. (hier dazu auch ein Femininum: ķẽ̦bure priede)], ein Baum mit starken, breiten Ästen ; ein Ast:
[(strazdu mājiņas) karāsies ābelē, katrā galve̦nā ķē̦burī pa vienai Janš. Dzimtene 2 III, 93.] vai māsiņa, vīru tavu, kâ vītuola ķe̦burīti (Var.: ķē̦burīti) BW. 21397, 6 ;

2) ein knolliges, schlechtes Gewächs:
labu rutku stādīju, ķē̦buris izauga BW. 21423, 1 ;

3) ķe̦burītis, ein gegabelter Birkenzweig zum Einrühren
Gr. - Sess. ;

4) ķē̦buris, ein kleiner Pflug
ibid. [Vgl. li. keblùs "holperig, uneben", kė´bla "раскоряка".]

Avots: ME II, 359


ķemēklis

ķemēklis (unter ķe̦mē̦ks): Skardžius Arch. Phil. III, 50 stellt es zu li. kemẽklis "kurs kalbėdamas dažnai susipina, suminša (ir dėl to juokingai atrodo)", susikemė´ti "susimaišyti (bekalbant)".

Avots: EH I, 694


ķepesti

ķe̦pe̦sti,

1) [ķe̦pē̦sti Grosdohn], eine klebrige Masse, z. B. das Pfeifenöl
[ķepasti N. - Schwanb., ķe̦pasts Sessw. (vielleicht mit hochle. a aus e̦)]: ķepe̦sti - me̦lnais šķidrums, kas sakrājas pīpē Lasd., Bers. [ķe̦pe̦sts Bers., eine klebrige Mischung verschiedener Stoffe], Sessw. ;

2) Schmutz, Kot:
kuo tu, bērniņ, tur rīkuojies pa ke̦pe̦stiem Bers. ;

[3) ķe̦pe̦sts Mar., Fleischabfälle, daraus man Seife kocht.
] Zu ķept.

Avots: ME II, 367


ķerains

ķe̦raîns,

1) buschicht, zottig:
kupli, ķe̦raini mati Plūd., [Janš.] viņš kasīja savu ķe̦rainuo galvu RA. ;

2) ästig:
ķe̦raini kuoki derīgi zārdu celšanai Serb. Vgl. das echt le. ce̦rains.

Avots: ME II, 368


ķerbele

ķerbele, ein geflochtener Korb Nerft, N. - Schwanb.: ķerbele - nuo nedrāztām klūdziņām pīts cilindra veida kurvītis ar stīpiņu ; vis˙vairāk lietuots kartupeļu ņemšanai A. IX, 1, 289. es biju sācis pīt nuo priežu saknēm skaistu ķerbelīti Janš. [Beruht wohl auf d. körbe "Korb".]

Avots: ME II, 368


ķereksis

ķereksis Dahlen, eine nicht abgedämmte Stelle im Fluss: visā upes platumā paliktu caurbraukšanai 3 neaizdambē̦tas vietas ķerekši J. Siliņš Latvijas zivis 35. Vgl. ķērksis 1.

Avots: EH I, 696


ķerstakla

ķe̦r̂stakla Smilt.,

1) wer nach allem zu haschen pflegt;

2) eine nicht ganz zuverlässige weibliche Person:
tās citas tik tādas ķe̦rstaklas Seibolt Mājas naids 15.

Avots: EH I, 697


ķervas

ķe̦r̃vas, ķer̂ves [Kl.],

1) die Trage:
ķe̦rves - uz diviem līkiem, apmē̦ram 5 - 6 pē̦du gaŗiem kuokiem uzsisti galdi zemju, drazu, mālu u. c. nešanai Lasd., Serb.;

2) ķe̦rva, verächtliche Bezeichnung eines Frauenzimmers:
ak tu ķe̦rva. Vgl. ķeres.

Avots: ME II, 370


ķest

ķest, ķešu, ķesu,

[1) "herausscharren"
MSil.; "gierig haschen" (tas nu pie cita mantas ticis ķeš, kuo var) Alt- Autz; reichlich nehmend schmieren: jūs ķešat pienu uz maizes Neuenb.];

2) viel essen, schlingen
[Mitau, Pampeln: suns ķeš Ellei]. dē̦ls tikai ķeš biezputru saujā un mēt un mēt un mēt mutē kâ mālus LP. VI, 346. nu me̦lnais izņēmis lielu, gaŗu nazi un ķesis sviestu, kuo saimnieks Rīgā bijis pircis LP. VII, 229;

3) gehen, eilen:
viņa ķeš zirgam pakaļ Janš.;

[4) "schlagen":
kad es tev ķesīšu, tad tu savu tē̦vu vairs neredzēsi Fockenhof.] Refl. -tiês "sich kratzen" [Dobeln], Sessw.; ķesties virsū, sich aufdrängen Grünh., [Bixten, Blieden, Fockenhof, Würzau]: vīrelis ķešas virsū kâ traks LP. I, 344. neķesies tik daudz virsū Druva I, 530. [Vielleicht für * cest mit dem k- von kasît, kašât (s. diese).]

Avots: ME II, 371


ķesturis

[ķe̦sturis (?) "kāts vēžu ķeseles piestiprināšanai" Wilzen.]

Avots: ME II, 371


ķēve

ķève [Serbigal], Jürg., Schujen, AP., N. - Peb., C., PS., Wolm., ķêve 2 Salis, Ruj.], ķẽve [Tr., Bl., Līn., Gr. - Essern, Dunika, Dond., Lautb., Blieden], Demin. verächtlich ķēvele, [ķēvelīte N. - Peb.], die Stute: ubagam tāda nātna ķēvele, eine schlechte, magere Stute LP. VI, 304. iedeva tam nātnu ķēvīti JK. V, 28. Sprw.: balta ķēve jāmazgā, smuka sieva jāsargā. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš, wer das Glück hat, führt die Braut heim. kuo tu tam darīsi od. kuo tam darīt, kam ķēve spēj, was kannst du dem anhaben, der die Macht hat. jāj atkal tuo pašu ķēvi, er singt wieder das alte Lied. es e̦smu ar viņu rada nuo baltas ķēves trešā (od. devītā) augumā od. nuo baltas ķēves kreisās puses - so antwortet man dem, der mit unablässigen Fragen nach dem Verwandtschafts- verhältnis quält. - gaišzilā ķēvīte, oedipoda caerulescens; platspārnainā ķēvīte, bryodema tuberculata Latv. Wohl aus li. kė´vė "кляча".

Avots: ME II, 377


ķiere

‡ *ķiere oder *kieris "?": ķieŗu un virvju uzkāršanai Bigauņc. 42.

Avots: EH I, 707


ķīlis

V ķìlis Ramkau "smags cirsis ar gariem zuobiem kuoku tēšanai". Zu ķĩlis I?

Avots: EH I, 706



ķirpa

I ķir̃pa,

1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa 2 Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];

2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.

Avots: ME II, 385


klabata

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207


klabiķis

klabiķis,

1) die Klapper, das Klapperbrett
Gr. - Sessau, Biel. H. 163: skaņas ar kuoka klabiņiem Antrop. II, 103;

2) der Klopfer
L., Türklopfen St., U.: mēle pati kâ klabiķis penterēja MWM.;

3) die Plappertasche
Matkuln, f. klabiķe: jūs jau zinait, ka es tāda klabiķe, kas labprāt ar jums pļāpā G. G. IV, 28.

Avots: ME II, 207


klajš

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. 2 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210


klajumains

klajumaîns, reich an freien, offenen Stellen, waldlos: apgabals ir kalnains un lejains, mežains un klajumains Lautb.

Avots: ME II, 210


klāsts

klâsts [li. klõtas "постилка на пол", klostaĩ "вѣтви, которыми покрывают мочимый лен "], klâste, gew. d. Pl.,

1) Unterlagen von Strauch für Heuschober, Getreidehaufen
Lasd., [Dond. (klâsts 2 ), Rutzau]: dievs duod man tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja ve̦ci ļaudis: ve̦cu rudzu maizi ēst, jaunai klāstu palaisīt BW. 3089. zvirbulīši žē̦li raud, redzēja kaudzi aizve̦dam; neraud, zvirbulīši, vēl palika kaudzes klāsti [BW. 28836];

2) Unterlagen bei Auf - und Abfahrten zwischen Prähmen (Fähren) und Flussufern
U.;

3) Hölzer, Knüppel am Boden der Seihbalje
[Bielenstein Holzb. 298]. Um den milnis (in der Seihbalje) herum, oder richtiger neben ihm, müssen Hölzer, Stöcke od. Knüppel (klāsta kuoki) liegen, weoche auf der Seite, mit welcher sie auf dem Boden anliegt, Kerben haben müssen, durch welche das Bier dem Zapfloch zufliessen muss Biel. [Zu klât "hinbreiten".]

Avots: ME II, 218


klaudzis

klaudzis,

[1) das Klolpfen, Poltern
Wid.;

2) ein klingendes Wort:
šādai klaudžu pagādāšanai tik+pat maz īsta nuope̦lna... Etn. I, 8.

Avots: ME II, 215


klāvs

klâvs 2 : klāvs ir spīles ūdu āķu sakārtuošanai Perk.; klāvs NB.,

a) "kuoka rīks, ap kuo satin izņe̦mtās ūdas";

b) "120 me̦ncu makšķeres".

Avots: EH I, 613


kleņķeris

kleņ̂ķeris 2 Seyershof "naidīgs cilvē̦ks (besonders von Knaben)": viņš puikas gaduos gājis kâ k.; visus puikas nuoplēsis.

Avots: EH I, 615


kliedēt

kliêdêt [Lis., Nigr.], - ẽju [li. kliedéti "phantasieren" KZ. LII, 287, kliedėjimas Daukša Post. 355, 14], kliêdinât 2 [Nigr.],

1) tr., fakt. zu klîst, zerstreuen, entfernen:
lauzt gaismai ceļu, verdzību kliedēt Rainis. blāzma tumsu kliedē naigi A. XI, 484. kam vanags miglas rītu irbes bē̦rnus kliedināja BW. 2573;

[2) kliedêt, vertun, verlieren
U.;

3) kliedêt, intr., umherschweifen
Biel. n. U.]

Avots: ME II, 231


klikšķis

klikšķis,

1) ein Messer, dessen Klinge wackelig ist und klappert
Gold., Wid.;

2) eine Jagdklapper:
truoksnis līdzinājies medinieku zaķu tramdīšanai ar klikšķiem un klaburiem LP. III, 103.

Avots: ME II, 227


klīrība

II klīrība Altenwoga "Naivität" (?).

Avots: EH I, 619


klūga

II klũga, Demin. klũdziņa, verächtl. klũģere,

1) ein aus Strauch -, Weiden -, Birken -, Gränenzweigen gewundenes Band:
[drāztas klūgas, geschnitzte Bänder Bielenstein Holzb. 363.] klūdziņas de̦r jumtu jumšanai un mietu sasiešanai Kand., [Nigr., Golg.], Naud.;

2) klūdziņas, kleine, feine, nicht gewundene Zweige, Weidenruten zum Korbflechten
Konv. 2 3185; daher klūdziņu kurvis LP. III, 81; klūga auch ein grösserer, nicht gewundener Zweig: puodnieks nezinādams nuogriezis nuo svē̦tās liepas klūgu LP. V, 117;

3) ein Stück Holz, welches um den Hals eines Hundes gehängt wird Mar. oder mit welchem ein Füder Strauchwerk zusammengebunden wird
Stürzenh.;

4) die an den oberen Enden gewundenen Seitenstangen der Schaukeln
Kand.;

5) verächtliche Bezeichnung eines Frauenzimmers:
kur tā klūga palikuse BW. 23362, 1. [Auch von einer Kuh: guovs gatava klūga: zuogas vienmē̦r pruom Golg. Vgl. li. kliúga "вица". Wegen des ľ scheint es ein Lehnwort zu sein.]

Avots: ME II, 238


kluģis

kluģis,

1) ein Klötzchen
Gold., ein Hölzchen: kluotiņi (plūdiņi) ir iegaŗeni egļu kluģīši Etn. II, 105; Hölzer verschiedener Grösse zum Spielen für Kinder (vgl. klauģis 2); kluģītis, ein Zapfer an der Brettersäge, Sense, am Steuer: tur ruokā stūres kluģi Janš., Kurs.; [dauzīdams... izkapts turekļa kluģi Janš. Dzimtene 2 II, 176];

3) ein hölzerner Vorschieber an Türen und Fensterläden
Nigr., N. - Bartau, [Salis]. Nach U. auch noch; ein hölzerner Nagel; eine Krücke; das krumme Hölzerchen bei der Garnwinde, darauf das Garn ruht [s. Bielenstein Holzb. 388 und 389];

4) ein Mass:
kluģis ir kāds sevišks mē̦rs kuoku izmērīšanai Ahs.

Avots: ME II, 233


knābt

knàbt [li. knóbti "клевать"], - bju, - bu [Schujen, knàbt 2 Warkl., knâbt 2 Dunika, Wandsen], knàpt C., tr.,

1) picken, hacken:
vārna vārnai acis ārā neknābj. tē̦vs aizgāja bišu knābt Ar. 1238 (gew. kāpt). knāb, māsiņa, madariņas, āra pļavas ganīdama BW. 7127. meitas, meitas, mēļu knābt 7136;

[2) zupfen
U.]. Refl. - tiês, einander hacken: cāļi knābjas. Subst. knābẽjs, wer pickt, nackt; knābiens, ein Hieb mit dem Schnabel; knābšana, das Picken, Hacken; knābums, die vollendete Tätigkeit des Hackens, Pickens. [knàbju, knàbt vielleicht für älteres * knabju (vgl. knabstît), knàbt. Zu li. knebénti "ковырять" knẽbis "кирка для огородных работ", an. hnafa "abhauen" u. a., s. Zupitza Germ. Gut. 120, Fick Wrtb. III 4 , 97, Persson Beitr. 139 f. und 881 f.]

Avots: ME II, 244



knakstīt

knakstît, Refl. -tiês,

1): auch Dunika; ‡

2) = naip%C3%AEti%C3%AAs">knaipîtiês Sonnaxt: zirgs knakstās;

3) "verlangend anrühren":
kad sivē̦ni grib ēst, jū paši tur knakstās, kad ielej cūkai Sonnaxt.

Avots: EH I, 627


kneblis

kneblis, ‡

2) ein kleiner Haken
("kàsītis") Wessen; ‡

3) der Sehnabel
Wessen; ‡

4) ein abgemagerter Mensch od. ein solches Tier
Auleja; ‡

5) "darba rīks ratu luoku liekšanai" Lubn.

Avots: EH I, 629


knibēt

I knibêt [li. knibéti "шевелиться, щемить, щекотать"], knittern, knibbern, kribbeln, krabbeln, pinkern U. [Ob zu li. knebénti "klauben", an. hneppa "klemmen" u. a. (s. Leskien Abl. 332 und J. Schmidt Kritik 85 f.), oder zu li. knaibýti "ковырять, копаться", kneĩbti od. kniẽbti "ковырять", läss sich kaum sicher entscheiden.]

Avots: ME II, 245


kniebt

kniêbt [li. kniẽbti "щипать"], - bju, - bu, kneifen, zwicken: lūpas visā varā kuopā kniebj Aus. I, 117. sala kniebj Grünh., es friert stark. Refl. - tiês,

1) sich kneifen, einander kneifen;

2) zukneifen (die Lippen):
(mutē) neglīti rē̦guojas platuo zuobu rinda; tādēļ viņa vienmē̦r kniebjas Duomas I, 231;

3) kniebties pruojām, davoneilen, davonkneifen
U. [Nebst knaibît, knĩbât u. a. zu mndl. nīpen "kneifen" resp. zu an. hnīfr "Messer", gr. χνίφεα· χνίδας Hes., χνίφος "knauserig", s. Persson Beitr. 141 und 882, Zupitza Germ. Gutt. 120, Wood IF. XXII, 135, 144 und 146.]

Avots: ME II, 248


kniepķens

kniẽpķe̦ns Ahs., der Kragenknopf; eine Art Fibel: sudraba vai dzītara kniepķe̦na iesegšanai (sc.: kre̦kla apkaklē) Rutzau n. Fil. mat. 126 (s. die Abbild. ebeeda S. 130). Wohl aus einem mnd. *knō"pken.

Avots: EH I, 632


kniesa

kniesa Ermes (mit ìe), Warkl. "naizs": bē̦rnam k. ieme̦tusies.

Avots: EH I, 632


kniest

I knìest [PS., Wolm., C.], - šu, prt. - tu od. - su, jucken, prickeln: mani knieš, es juckt mich U. piesvīdušais apģē̦rbs man neparasti grauza un kniesa ap gūžām Stari III, 21, [Saikava]. mūsu ruokas kniesa pēc darba Apsk. v. J. 1903, S. 209. [zē̦niem sevišķi knieta dzirdēt mācītājus Austriņš Nuopūtas vējā 24. Nebst knietēt II und I, knist, knis(l)is, knidêt, knaisīt zu li. kniẽti (in Dusetos) "labai rũpi", kniẽsti (III prs. knẽčia) "свербѣть, шевелиться, лежать на сердѣ" u. a., s. knidêt und Zupitza Germ. Gutt. 120 und Walde Wrtb. 2 518 unter nīdōr.]

Avots: ME II, 249


knīpēt

knĩpêt,

1) kneifen
Gold.: [Līzīte lūpiņas knīpēt knīpēja BW. 35085;

2) mit einem Hebel (etwas Schwerea) allmälich weiterbewegen
Stenden];

3) knĩpêt, - ẽju, stehen:
tā meita knīpēja, kuo aizdabūja Dond. Refl. - tiês,

[1) scherzweize einander an der Nase fassen und fragen:

2) "?": iekams iesāk runāt, tad pa˙priekšu tâ knīpējas Gold.;

[3) knìpēties 2 Bers., sich wie eine
knĩpa kleiden und betragen (von erwachsenen Mädchen gesagt). - [Nebst knaipīt zu li. knìpčius "Dieb", knyplė "Lichtscheere", knypẽlis "щипок" und gr. χνιπός "knauserig", χνίψ (mit langem i) "eine kleine Ameise; ein Insekt, das im Holze unter der Rinde lebt", χνιπεῖν "schneiden".]

Avots: ME II, 248


knislis

I knislis, Staubfliege, Staubmücke; Kriebelmücke Nigr. [Zu knist, knaisît, kniest, knetēt, knidêt (s. diese).]

Avots: ME II, 247


knitāji

knitāji,

1) Leinsamentsroh
[Bers., Mar., Jürg., Kl., N. - Peb.], Nerft n. U.: aizbāzīs ar salmiem un knitājiem visus caurumus Upītis. [kad linsē̦klas kuļ, tad puoļas sabirst pe̦lavās, bet nuocirstie linu gali paliek ve̦se̦li, nesabirzuši: tie ir knitāji; tuos lietuo migai, vai šķirbu aizbāšanai Nötk.] šis vīrs nav vis uz knitājiem gulējis, sagt man von einem reichen, in guten Verhältnissen lebenden Mensch;

[2) = zirnāji Adsel;

3) auf einem Felde gesammelte und zu verbrennende Quecke
N. - Peb.].

Avots: ME II, 247


knūja

knũja: auch (ein Stock, Knüppel) Grob., Kabillen, Kapseden, Nabben, N.-Autz, Zabeln, (ein dicker Knüppel zum Schlagen) Seyershof, ("kuoka runga zirga mietiņa iesišanai zemē") Salis.

Avots: EH I, 635


koks

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. 1 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. 1 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. 2 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 1.]

Avots: ME II, 342, 343


kokšķināt

kokšķinât "?": kokš, kokš, kokš, guo-tiņas, kokšķinai nu! (Mahnruf beim Tränken der Kühe) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84.

Avots: EH I, 638


koris

II kuoris,

1) eine Tüte aus Erlenrinde:
meitas lasa kuorī zemeņu uogas Anzen ;

2) der Wagenkorb:
uzliec kuori uz ratiem. kuorĩ ieliek zirgam ē̦damuo Ahs. kuoris lietuos ziemā grants vešanai ; tuo uzsien uz ragavām, kad ve̦d granti A. IX, 2, 85. [Wenn nur tahmisch, aus kur̃vis.]

Avots: ME II, 348



krāsnata

krāsnata (unter krāsnaita),

1): zebieksti dzīvuo akme̦nu krāsnatās AP. k. jānuove̦d, un ceļš jāpieliek ar akmeņiem Saikava; krâsnatas KatrE. "ķieģeļu draza, kas palikusi nuo ve̦ca ķieģeļu cepļa".

Avots: EH I, 645



krāšns

kràšns 2 Zvirgzdine, = kràšņs: k. ("rotbackig") cilvē̦ks vēl da ve̦cuma Zvirgzdine. krāšnas puķes ebenda. zieda ... krāšnais spilgums Janš. Maiga 62.

Avots: EH I, 646


kratīt

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. - tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261


krauklains

kraulaîns Lautb., C., mit krauļi versehen: jaukais, kraulainais krastmalis nuoaudzis kuokiem Lautb.

Avots: ME II, 263


kraustīt

kraũstît: (fig.) sāka ... k. savus radu rakstus Jaunais Cīrulītis 1933, № 12. - Zur Bed. vgl. auch ìekraustît.

Avots: EH I, 644


kravāt

kŗavât [Dunika, Lautb., kravât Wandsen], kravât, -ãju, tr., freqn. zu kŗaũt, wiederholthäufen, kramen, packen: tas kŗavāja spēļu kārtis LP. VI, 26. pa Jurģiem nav vaļas šādus tādus iebūvie-šus kŗavāt Vēr. Il, 205. Refl. -tiês [li. kriàvoties],

1) sich wiederholt häufen:
padebešiem kravājuoties, pilnais mēness pazūdas;

2) herumkramen, packen:
viņš kravājas kārtīm gaŗa laika pēc LP. VII, 29, viņš kravājās (umgehen) ar saviem zemniekiem kâ ar malku Doku A.

Avots: ME II, 296, 297


kreķis

kreķis, [eine Garnwinde, "tītavām līdzīgs rīks, kuo lietuo aude̦kla apmešanai; dzijas uztinamais" Nerft]: tur arī gulēja tukši dzijas kreķīši Jauns. dzijas tecēja nuo diviem vai nuo trim kre̦kiem, bet ja aude̦kls bij me̦tams strīpains, tad kreķi stāvēja metējai vis˙apkārt kâ ce̦lmi Jauns. [Aus mnd. kreke "das Instrument zum Spannen der Harfe"?]

Avots: ME II, 272


kriķis

[II kriķis, = kũsis: kriķis manai sievai uz vienu pusi nuogrūstĩts Planhof.]

Avots: ME II, 279


krimilda

krimilda (unter krimelde),

1): lactarius piperatus Fest.;

2) ein breitrandiger Hut
Erlaa: apne̦sātuo krimildu ... neliksi galvā Blaum. Ļaunais gars.

Avots: EH I, 653


krišķāns

[krišķāns Ober-Kurl., ein Christ. Nebst li. krikščionis und apr. nom. pl. crixtianai aus slav. krьstьjan(in)ъ.]

Avots: ME II, 281


krist

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281


kristenīca

kristenīca Marienhausen "istaba bē̦rnu kristīšanai".

Avots: EH I, 655


krīts

krîts, gew. Demin. krîtiņš,

1) Krebsnetz
Smilt., [Serbigal], gew. ķesele;

2) ein Fischkescher, Handfischnetz
Kaugershof, Buschh.; krīts - ap Kuldīgu tīkls zivju ķeršanai vienam cilvē̦kam Etn. I, 121;

[3) ein kleiner Netzbeutel, Fische aus der Kumme zu holen
U.] Nebst li. krýtis (gen. krýties fem. od. krýčio) "ein Fischkescher" (wohl zu li. krieti "fischen" le. kriet (s. dies), vgl. Leskien Abl. 275 und Būga KZ. LI, 141].

Avots: ME II, 283


krizulis

krizulis (oder *krizule?).

2) "?": lietuoja ... treiliņu salaišanai krizuli Bigauņc. 42.

Avots: EH I, 656


krumslis

krum̃slis [auch Nigr., Dunika, Bauske. Selg., Bl., Luttr., Gr.-Essern, Līn.], Smilt., Kand., [Dond., Wandsen], krùmslis C, (li. krumslỹs), krumsls LP. VI, 647, [krum̃sls Salis, Lautb.],

1) der Knochel:
tu maniem suoliem platu ceļu darījis, ka mani krumšļi nav slīdējuši II Sam. 22, 37. nuositu labās kājas krumsli. sasitu pirkstu krumšļus asinaiņus Nigr., Kand. [sniedzās man līdz krumšļiem Glück Ezech. 47, 3; krum̃slis, Knorpel Ruj.; krum̃slis, Fingergelenk Nigr., Selg., Dond., Dunika, Ruj.];

2) der Pl. krumšļi, Unebenheiten
Lind., Mag. XIII, 2, 47. [Vgl. krum̃pa, krumpêt, krumuļains.]

Avots: ME II, 287


krustdiena

krustdìena: Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 235, auch Linden in Kurl. (hier im Volksglauben mit dem Hagel, krusa, in Verbindung gebracht); krust(u)diena, Benennung der 2 Donnerstage vorHimmelfahrt (in einem handschriftl Vokabular): atbraukšuot... pa lieldienām vai krustadienu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 193. pa pļavām var ganzt guovis līdz lielai krustadienai Frauenb. krustdienā vārdu liku pē̦rnajām telītēm BW. 32422, 4.

Avots: EH I, 660, 661


krusts

krusts,

1) das Kreuz:
krustā sist, (ungew.) kalt, ans Kreuz schlagen. krustā kaltais dieva jē̦rs Tr. IV, 128. krustu mest, aizmest, pārmest, sich bekreuzen. [še mans krusts U., ich will's beschwören.] Sprw.: muļkis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. krustu ne˙me̦zdams, ne˙metis, über Kopf und Hals, eiligst: aizgājis krustu ne˙me̦zdams LP. VI, 447. aizskrēja uz elli, krustu ne˙metis LP. VI, 988, viņš nedabūja ne krusta aizmest Dünsb.;

2) das Kreuz als Orden, Ordenszeichen, als Abzeichen:
Jurģa krusts, das St. Georgenkreuz; sarkanais kr., das rote Kreuz, zilais kr., das blaue Kreuz; lietuvē̦na krusts, das Alppentagramm;

3) Kreuz zur Bezeichnung einer schwer drückenden Not, Qual:
katram savs krusts jāne̦s od. ruokā(s) od. priekšā. vai tur nav tīri krusts [od. krusta diena Biel. n. U.] ruokā? vīrs ir sievai par krustu. krustu un bē̦das ciest, sein Kreuz und Leid tragen;

4) Kreuz, Treff:
man krusti vien sanākuši;

5) Kreuz, in der Musik ein Erhohungszeichen um einen halben Ton;

6) der Plur. krusti, die sich kreuzenden Holzer der Haspel
Grünh.;

7) krusti = krustceles, der Kreuzweg
Mar. n. RKr. XV, 120;

8) krusti, Kreuzstiche
Etn. III, 118;

9) meist der Pl., Kreuz im menschlichen und tierischen Körper:
krusts [Dond.]; meist krusti sāp. un uz krustiem tas bijis tīri stīvs Etn. II, 86;

10) genitivische Verbindungen neben genitivischen Zusammenrückungen und Zusammensetzungen:
[krusta stabs U., Kreuzesstamm.] krusta bē̦rns, krustabē̦rns, krustbē̦rns, das Taufkind, krusta ceļš, krustceļš, der Kreuzweg: šķiŗamies nu, māsiņas, uz tiem krusta celiņiem BW. 17604. sukā krusta kumeliņu, das Pferd, das das Kind zur Taufe bringt BW. 1327. [Būga lässt Zeitschr. f. slav. Phil. I, 44 (hier nennt er auch li. krùstas "Beichte" und krùstyties "beichten", die aus dem Le. entlehnt seien) und Изв. XVII, 1, 3 le. krusts aus einem wruss. *кръстъ > крьстъ entlehnt sein, wobei er als auf eine Parallele auf le. rutks, ostli. rudikas aus einem wruss. *ръдькъ > рьдькъ verweist. Aber aus dem Wruss. sind keine Spuren eines *кръстъ bekannt, und neben belegtem крьстъ (woher ostle. krists) ist ein *кръстъ nicht gerade wahrscheinlich; dazu kommt, dass gerade im Ostle., das ans Rassische grenzt, krists üblich ist, während krusts im mittleren und westlichen Gebiet gesprochen wird. Eher ist also vielleicht anzunehmen, dass krusts ans krists unter dem Einfluss des la. crux entstanden ist, das die Letten von der katholischen Geistlichkeit doch wahrscheinlich zu hören bekamen.]

Avots: ME II, 289, 290


krūtains

krùtaîns,

1) brustleidend
[PS.]; engbrüstig: kamē̦r krūtainais... uz sliekšņa nuosēdies... Neik.;

2) starkbrüstig:
krūtains zirgs C., AP., Aps., Smilt.;

3) hümpelig, uneben:
krūtaiņa pļava U.

Avots: ME II, 292


kubls

kubls [bei Kurmin 233 kubils (zu verlässig?)], kubuls Stom., [Demin. bei Wid. auch kublĩtis],

1) der Kübel, Bottich:
alus, brāgas kubuls. Das Demin. kubliņš, kubuliņš, ein aus Holz verfertigtes Gefäss zur Aufbewahrung von Milch, Grütze: biezputras, piena kubliņš. ē̦duši nuo kubliņiem jeb kuokā izcirstiem duobumiem JU. galds kūp vien nuo gaļas kubliņiem BW. III, l, 22. kubliņus lietuo tikai piena iekāšanai A. 1X, 2, 591. Sprw.: kāds kubliņš, tāds vāciņš;

2) kubuliņi - kāda puķe pļavās ziliem ziediem, kuŗu augšējā mala platāka par dibe̦nu Mar, n. RKr. XV, 120. [Nebst li. kùbilas "Kübel"
wohl aus aruss. къбьлъ; vgl. Berneker Wrtb. I, 658 und Būga Zeitschr. f, slav. Phil.I, 43.]

Avots: ME II, 297


ķuģis

ķuģis, ein verstümmeltes Glied, tāds luoceklis, kam kāda daļa nuoņe̦mta Druw.; ["apdedzis kuoks krāsns uzrušināšanai" Lös.; ķuģītis "ein Stöckchen" Jürg.; "eine kleine Krücke" Alswig, Mar.; "zars, ķeģis" Grawendahl; "apdrupusi pīpe" Sessw., eine kleine Pfeife Naukschen].

Avots: ME II, 391


kuilis

I kuĩlis (li. kuilỹs, [apr. cuylis]), Demin. auch kuilenĩtis BW. 29128, der Eber: kuiļuos skriet, sich begatten (von Schweinen), kuĩļa vaina, der Hodenbruch Mag. IV, 2, 123. kuiļa zuobs, Mutterkorn: kad rudzuos daudz kuiļa zuobu, tad tie kaitīgi ēšanai Sassm., C. Das Demin. kuĩlĩtis ("das Eberchen"), der Flussbarsch (perca fluviatilis): kuilītis saceļ muguras spuŗus stāvus, tâ˙pat kâ aizkaitināts kuilis saŗus Sassm. [Wohl aus einem slav. *кыль (vgl. r. килякъ dass.), woher aus späterer Zeit auch le. ķīlis dass.]

Avots: ME II, 300


kukināt

kukinât, lachen, dze̦guzes kukuošanai līdzīgi smieties Mar. n. RKr. XV, 120.

Avots: ME II, 301


kulā

I kulā: auch Liepna, Mahlup, Marienhausen, N.-Rosen; mēs pieci sē̦bri k. ganījām Mahlup. k. graut Stom., zertrümmern, zerschlagen. tie nu saies gan k. (= sanaiduosies) Smilten. tīkls sameties k. Salis. Zu kuls II.

Avots: EH I, 669


kūlenis

kùlenis,

1) der Purzelbaum ;
kūleni gew. Pl. kūleņus) mest, einen Purzelbaumschlagen: tas nuogāja, kūleņus me̦zdams. pārmeti trīzreiz kūleni LP. V, 79. kūleņu kūleņiem, über Kopf und Hals: kūleņu kūleņiem aizvē̦lusies lejup LP. V, 17 ;

2) [kũlenis Bixten, Mesoten], der Klotz auf dem Schlitten, auf den das dicke Ende eines Balkens gegelt wird, -
uz ragavām liekams klucis, lietuodams baļķu vešanai Nerft, Bers., Lös., Lasd., [Hofzumberge, Ronneb.], Druw., Tirs., Selb. ;

3) der Steg (an der Violine)
Nerft ;

4) die Kornwalze
[s. Bielenstein Holzb. 508], Feldwalze [kũlenis Alt - Bergfried], Wür zau, [Gr. - Sessau, Sunzel, Sissegal], Plutte 99, 100. S. kùlis, kùliņš.

Avots: ME II, 334


kulināt

kulinât [vgl. li. kulinė´ti "vielfach ein wenig hart schlagen"] Mar. n. RKr. XV, 121, kuļinât, tr., freqn. zu kul˜t, wiederholt schlagen, klopfen, schütteln, mischen, quirlen, wedeln, [schnell bewegen Fest.]: nevērīgi kājas kuļinādama, viņa sāka atlaist matus vaļā RA. vistiņa pāri reizes kuļināja ar kŗeisuo spārnu Purap. kulināt uolas, sviestu Mar. viņš lūgdamies kulināja asti MWM. VII, 694. Refl. -tiês, sick bewegen: re̦snais vē̦de̦rs tâ kulinājās, ka man uznāk bailes Druva I, 1079. [kuo tu kāju kuļini Fest.]

Avots: ME II, 306


ķūlis

ķũlis,

1) die Keule, der Stock:
ķūlis - gare̦ns kuoks, kur atspiesties Etn. I, 138. ķūlis - līks kuoks zē̦niem ripu sišanai II, 113;

2) die Keule, das Kniestück
Stelp.: šķiņķi ar visu ķūli atstāja ceļa vīriem Vīt. zinājis dabūt ruokā kādu cāļa ķūli Niedra; auch der Vorderarm des Menschen Lös. n. Etn. IV, 98. ruokām ķūļi jē̦li bijuši nuobraucīti JU.; auch die Schweinsschnauze Freis.;

3) verächtliche Bezeichnung einer plumpen, ungehobelten, verderhten Person, der Plumpsack, Tölpel
AP., C., [Ronneb.], Lasd., Selb., Katzd.: tas ir gatavs ķūlis Naud. redz, ķūlis kāds le̦pns! Purap. eita, ķūļi, auzu sēt BW. 28161. vai manu vīra ķūli BW. 33510, 3 var. ķūlis, einer, der sein Schuhwerk langsam anzieht Spr. ķūļi, [ķûļi Kr.], der Name, den die Marienburger, in Erwiderung der sie mit dem Namen bruoļi bezeichnenden reineren Letten, diesen geben. ķūļu lini, schlechter Flachs; Flachs der ķūļi. ķūļi. ķūļu puse, kur smūdžu valuodu runā Krem., PK. n. U.;

4) der Schlitz am Weiberrock
Grünh., Naud., Gr. - Sessau, Grünwald. ķūlis ir sieviešu lindruoku atvērtne, kur āķi iešūti Naud.;

5) ein kleiner Heuhaufen:
nuopļautuo saliek ķūļuos;

6) ein kleines Segelschiff
Lasd.;

7) ķūļi, das Gekröse
Burtn.;

[8) ķūlis U., der Riegel. -
In den Bed. 1 - 2 jedenfalls aus mnd. kule].

Avots: ME II, 393


ķulpis

ķul˜pis,

1) ein Salzgefäss:
ķulpis izgrebināts nuo cieta, sīksta viengabala bē̦rza kuoka, gaŗeni četrstūŗains ar kātu; nuo lietuo sāls uzglabāšanai Katzd. A. IX, 2, 182 [s. Bielenstein Holzb. 334];

2) ein unreines, stinkendes Gefäss, auch eine unreine Pfeife
Nigr.;

3) ein Trinkgefäss:
dzersim, bē̦rni, ķulpīšuos, lai stāv tē̦va biķerītis BW. 19600, 1;

4) eine Vorrichtung zum Wurstmachen -
de̦su bāžamais - taisīts ve̦cuos laikuos nuo priežu kuoka skala, kuŗam bij vienā galā zara caurums Gr. - Sessau, [Fockenhof].

Avots: ME II, 391


kulsma

kul˜sma,

1) das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide:
ļautiņi lūdzas, lai jele atvē̦luot kādu zirgu kulsmu nuomīdīt LP. VII, 110; 740;

2) das gedroschene Getreide
Perk.: pēc rijas nuokulšanas sastumj kulsmu piedarba kaktuos vētīšanai Grob., [Hasenp.]. zirgi gul kâ kulsmā, von einem gut gestreuten Stalle Nigr. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 307


kunkulis

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316


kunulāji

kunulãji [?]"Flachsstengel ohne Köpfchen" Nauksch. [Vgl. kunaiņi.]

Avots: ME II, 316


kupare

kupare Dobl., Naud., kupure, kupars Sassm., Ahs., kupurs Kand., ein Koffer (hierans entlehnt), ein hölzerner Kasten mit einem runden Deckel Etn. I, 121: tu pārne̦stu manai meitai pūru: ze̦lta kuparu (šķirstu ar apaļu vāku) LP. V, 41. viena ve̦ca kupurīte brāļa klētes dibe̦nā BW. 7882.

Avots: ME II, 317


kuplums

kuplums, die Fülle, dichte Belaubung: lai izauga mūs[u] pādīte zemes bē̦rza kuplumiņu (Var.: kuplumā) BW. 2023. pūriņš auga augstumā, vilnainīte kuplumā 8779. ceļu savu vainadziņu kuplumā, augstumā 8473. lauki stāvējuši kuplumu kuplie LP. V, 82. dievi dzīvuojuot bē̦rzu kuplumuos LP. VII, 357.

Avots: ME II, 318


kursuls

kursuls, ein aus Brettern verfertigter Korb zum Grandführen, nuo dēļiem grants vešanai taisīts kurvis Setzen n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 326


ķute

ķute, gew. Plur., Küttis; kutes [ķutis Trik.] kŗaut [in Serbigal dafür ķutas, ķutumus mest, ķutât], die Küttishaufen machen. ķute ir sadedzināšanai sakŗauta vēlē̦nu čupa līdumā. [Aus estn. kütis "Brennmaterial, aus Strauchwerk und Rasen gebildete Haufen zum Schwenden des gerodeten Landes", s. Thomsen Beröringer 281.]

Avots: ME II, 392


ķuteles

ķuteles, die Rodung; ķuteles plēst, taisīt, roden: jaunekļam izdevās ar lielkungu saderēt vienu mēnesi laika bandu ķuteļu taisīšanai LP. VII, 789.

Avots: ME II, 392


kvelme

kvelme, die Glut: tam izdziest nakts kvelmēs Akur. [saules kvèlme Austriņš Naidnieki 24.]

Avots: ME II, 352


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


labvakar

lab˙vakar! guten Abend! labvakaru duot, teikt, guten Abend sagen: aiznes manai māmiņai simtu, simtu lab- vakaru (Var.: simtu labu vakariņu) BW. 4384, 2.

Avots: ME II, 398, 399


laiko

làikùo 2 : auch Erlaa n. FBR. XI, 21, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89: l. manim mātes kurpes, l. mātes vilnainīte BW, 7698 var. (ähnlich: 3198 var.). salt man ārā, salt istabā. laid mani, māmiņa, pie puiša gulēt! ne salt, ne karst, - patie (= pašā) laikuo VL.

Avots: EH I, 713


laipsta

laîpsta 2,

1): kuoka lāpstiņa vērpjamuo linu uztīšanai (laĩpstiņa) Pelzen; ‡

3) ein Maischholz
(mit ) Frauenb.: ar laipstu (menti) apmaisa iesalu, kad uzlej karstu ūdeni;

4) der untere Teil (vom Griff an) eines Sensenstiels
(mit ) Grob.

Avots: EH I, 714


laipsta

laîpsta 2,

1) der Stock, um welchen das Abzuspinnende geschlungen ist, der Rocken
Ahs., Dond., Sassm., [Bielenstein Holzb. 383; laĩpstiņa "kuociņš, uz kā uzmauc spuoles tīšanai" Bauske];

2) "?": kas tā tāda laipstas mēle, kas parāva manas dziesmas? BW. 925, 2.

Avots: ME II, 410


laižība

[laîžîba 2 Gr. - Würzau, laĩžība N. - Peb. "Nachlässigkeit, Faulheit"; * laižība od. * laišība "?": ienaidība, laischibe (von Wolter mit "небрежность" übersetz) un kūtrība Lat. Kat. 28.]

Avots: ME II, 415


lamži

lam̃ži: auch Ronneb.; ein abgetragener oder schlecht genähtet Rock N.-Peb.; ein Anzug aus dickem Stoff Nötk.; zilganpe̦lē̦ki l. Blaum. Ļaunais gars 5.

Avots: EH I, 719


lāpselis

làpselis 2 (unter làpsalis): par làpseli 2 sauc nāte̦nu, trinītī austu aude̦klu Saikava. lāpselī austs "trinītī austs" ebenda: lâpselis 2 ir audums, kuo auž ar 3 nītīm un 3 paminām; tuo iznītī tâ˙pat kâ skujaini. min pa vienai paminai uz zemi, divas paliek vienmē̦r augšā. lāpselim viena puse skujaina Ramkau.

Avots: EH I, 728


laukābolis

laũkâbuol(i)s "?": māte mani, dārza puķi, ieduod lauka ābuolam; kauns manai māmiņai laukābuoli (Var.: laukābuolu) znuotu saukt BW. 17305.

Avots: EH I, 722


laukābols

laũkâbuol(i)s "?": māte mani, dārza puķi, ieduod lauka ābuolam; kauns manai māmiņai laukābuoli (Var.: laukābuolu) znuotu saukt BW. 17305.

Avots: EH I, 722


lauska

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430


lauzējs

laûzẽjs: "naidīgs un plēsīgs cilvē̦ks" Seyershof; der Bewältiger: darba l. Atpūta № 644, S. 6.

Avots: EH I, 724


ledains

le̦daîns,

1) eisig, eisbedeckt:
Jurģu naktī, lai ganības arī būtu sniegainas, le̦dainas, jāj visi pieguļā LP. VII, 314. meitas mātes istabiņa le̦dainā (Var.: le̦dājā, le̦duojā, leduotā) kalniņā BW. 13268, 25;

2) eiskalt:
le̦dainas ruokas JR. IV, 158. le̦dainām kājiņām BW. 33302. le̦dainais vējš Stari II, 678; le̦daina balss Purap.

Avots: ME II, 445


lēģernīca

lèģernīca 2 Kaltenbr. "ļuoti liela muca brūžuos de̦gvīna sakāšanai".

Avots: EH I, 736


leimanis

leĩmanis, der Freibauer Manz., der Landfreie: dzimtbūšanai nuodibinuoties izcēlās latviešiem jauna kārta: brīvlaistie zemnieki jeb leimaņi PS. duodiet mani leimanim, es leimaņa meita biju BW. 9568. nuolūkoju arājiņu nuo leimaņa dēliņiem 10486. Sprw.: dzīvuo kâ leimanis PS. [Aus d. leh(en)mann.]

Avots: ME II, 446


leins

I lèins PS., [Trik., leĩns Ruj., N. - Peb., lèins 2 Lis., Mar.], schiefbeinig, auswärts gedreht [Schrunden, O. - Bartau, Doblen, Bauske, Laud., Sessw., Fest., N. - Schwanb., Bers., Lis.]: uz āru ar pirkstiem izgrieztas kājas sauc par leinām [leiņām (?) nach U. unter kleins] kājām Etn. IV, 3, [Brucken]. tas jau mūsu jaunais svainis leinajām kājiņām BW. 30580 var. (aus Tirsen). viņam kājās tik leinas, ka cūka var cauri skriet N. - Peb.] viņš kājas lika tâ drusku leini Saul.; [leĩns "lahm" Sermus; leins "krumm, schwach (von Beinem)" Nötk. In livischem Munde aus kleins (s. dies) entstanden? Oder aber (dem li. leĩnas "biegsam, schwach" entsprechend, vgl. le. liels) in der Bed. durch kleins beeinflusst?].

Avots: ME II, 446


lejains

lejaîns, voller Täler: lejaina zeme. apgabals ir kalnains un lejains Lautb.

Avots: ME II, 447


ļekans

ļe̦kans,

1) schlaff, schlotternd
C., Smilt., Erlaa, [Fest.], Mar.: ruokas, luacekļi karājas ļe̦kani Sudr. E. [paģībis cilvē̦ks paliek tāds ļe̦kans kâ lupata Stenden, Behnen.] vaibsti ļe̦kani Stari 1, 119. rasas pilnais zieds kļuva ļe̦kans kâ ve̦se̦lu dienu pie ce̦pures nē̦sāts Jauns, uotrai mēle stīvāka, bet trešai atkal pārāk ļe̦kana Latv.;

2) kotig Dickeln
n. U. [Zur Bed. 1 vgl. leceklis; zur Bed. 2 - ļe̦ka I, s. Leskien Nom. 385.]

Avots: ME II, 534


ļeku

ļe̦ku, in Verbindung mit ļiku, eine Interjektion: ļiku ļe̦ku ļe̦kainīti! nāc uz baltuo vilnainīti! LP. VI, 50. incītis uzkāpj pie luodziņa ļiku ļe̦ku I, 116. (piegāji ar visiem cimdiem kâ suns ar ausīm, ļiku ļe̦ku pie laulības! Janš. Dzimtene 2 I, 80.]

Avots: ME II, 535


lendere

lendere, le̦nde̦rs, auch leñderis,

1) das Geländer
(hieraus [nebst estn. lender] entlehnt), = sē̦tai līdzīgs ierīkuojums zirgu piesiešanai RKr. XV, 123. gar kapsē̦tas malu pie lenderēm stāvēja rinda aizjūgu Egl.;

2) die Raufe:
ze̦lta durvis, vaŗa grīda, sudrabuoti lenderiņi (Var.: redelītes) BW. 29735, 4.

Avots: ME II, 451


lēns

lḕ̦ns (li. [lė˜nas in Biržai u. a.] od. lė´nas "ruhig, zahm, langsam; blöde", [serb. lì`jen "faul"]),

1) langsam, leise, sanft:
jāja lē̦nas tautas BW. 7432. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, drebi, apšu lapa, lē̦na vēja purināma! Ltd. 1095. duomas griezās lē̦nākā gaitā Aps. [esi čakls labas lietas dzirdēt, bet lē̦nais atbildēt Sirach V, 11];

2) faul
U.: viņš ir lē̦ns cilvē̦ks: negrib ne˙maz strādāt Mar. n. RKr. XV, 123;

3) gelassen, gelinde, sanft, milde:
ve̦cais mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. tev, brālīti, lē̦na daba BW. 31508. māmiņai lē̦ns prātiņš 15323. puisis lē̦nā garā apvaicājās LP. VI, 441. Sprw.: lē̦ns kâ aita od. jē̦rs, od. jauns teļš. lē̦na cūka dziļu sakni ruok. [Wohl zu la. lēnis "sanft, mild", und weiterhin wohl auch zu le. lêlis sowie le. lē̦ts, (s. dies) und li. lė˜tas "langsam, träge; blöde" (s. Walde Wrtb. 2 421, Būga РФВ. LXXI, 57, Persson Beitr. 710, Trautmann Wrtb. 157), weshalb die noch von Berneker Wrtb. I, 711 vertretene, phonetisch an und für sich mögliche Annahme, das dies lēn - aus lēdn - (zu gr. ληδεῖν "träg sein" u. a.) entstanden sei, wohl zu entfallen hat.]

Avots: ME II, 460


lepsis

II lepsis Seyershof, ein kleines Stückchen: iegūt kādu lepsi zemes dārza ierīkuošanai.

Avots: EH I, 734


lest

lest,

1): auch Dunika;

3): "save̦lkuot aude̦klu, samest dzijas uz kāršu dakšiņām" Ramkau; "šķirstīt pamīšus pa vienai vai vairākām vietām" Auleja: kai izjūk šķiemiņi, vajag l., kāļ pārleš visu aude̦klu ebenda; raksts le̦sts ("?") sarkanu dziju Fil. mat. 129; ‡

4) "kaut kuo taisīt nuo daļām" Nautrēni: i. statini.

Avots: EH I, 735


līcenis

iìcenis:

1): "līks slīme̦sts" (mit î 2 ) AP.; ein gekrümmtes Schneidemesser mit éinem Griff
(mit î 2 ) Ramkau: ar līceni izkasa izcirstu sili; "nazis ar apaļiem zuobiem trauku galdu griêšanai" Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616; "līks nazis" BW. V, S. 331.

Avots: EH I, 745


līdums

lìdums, das Gekrochensein: nuo tās mices līdumiņa trūks vienai vainadziņa BW. 24295.

Avots: ME II, 477


līdz

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479


līdza

lĩdza,

1): auch Auleja, N.-Laitzen, Siuxt, Smilt.; jem mani l. (nimm mich mit)!
Kal., OB. jis uzauga l. ar mani Pilda;

2) (Präp.) bis:
guli tu l. pastaru dienai! Pas. IV, 252. valkāja gaŗu svārku, l. zemi nuorakstītu Janš. Pag. pausm. 45; ‡

3) sobald als:
l. paē̦d pusdienu, tâ pruo˙jã! Grenzhof n. FBR. XII, 11; ‡

4) gleichmässig
Auleja: l. vajag samest;

b) "?": saimnieks nu saka dziesmas nummuru: pieci, trīs, l. Janš. Dzimtene IV, 239.

Avots: EH I, 746


līdzēt

lĩdzêt [auch Wolm., PS., Salis, Ruj., AP., Serbigal, C., lìdzêt Neuenb.], lîdzêt 2 Kand., [Tr., Bl., Līn., Alschw., Dond., Lautb., Dunika, Bauske], - u, - êju,

1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;

2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]

Avots: ME II, 480


līdzināt

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481


liekna

liẽkna [Bl. (li. líekna "niedrige Wiese")], liekņa, liekne, liẽkns [Bl.] (li. líeknas "Morast, Hain"),

1) der Sumpf
Wid., [liekna, ein Sumpf Lvv. II, 142], die Niederung Spr., U., [lìekņa 2 Kl., Warkh., Warkl., eine Niederung zwischen zwei Anhöhen]: augsti kalni, dziļas liekņas līdz manai māmiņai BW. 227. dze̦lte̦ns zirdziņš lieknu brien RKr. VII, 1001; [liêkne 2 Dond., liekņa Neu - Laitzen "staigna vietä];

2) [liêkne 2 Dond., Wandsen, Selg.], ein sumpfiger Wald
[liẽkna Lvv. II, 36, 109, 111, liekņa 70, liekne 127, "lieknis" 76, liẽkns 92, Namen von Wäldern]: liêkne 2 - purvains lapu kuoku mežs Dond., [Wandsen; liẽkne Selg., Lautb.], lapu kuoku mežs [ar labu zâli] Selg. n. Etn. IV, 129. lauvai kaŗš [ar īpašumu lieknēs, dumbrājuos un alās Adam.; der Hain: tie še˙pat liekniņā nākuši avenes lasīt Kleinb.;

3) [lìekņa 2 Kreuzb., liẽkne Gold.], liekns, eine feuchte, sumpfige Stelle im Walde; eine grosse, feuchte Wiese
Luttr., Kursiten, [liẽkna, eine Wiese Gudenieki; liekna Lvv. II, 25, 29, 82, 103, 108, 124, 131, 136, 142, liekņa 171, liẽkne 16, 93, 94, 99, 106, 116, 127, 138, liêkne 2 147, liekne 98, 99, 151, liẽkns 139, liekni 112, liẽknis 91, "lieknis" 106, 107, 125, 132, 139, 141, Namen von Wiesen]: ganīt jēriņus pa le̦knuo liekņu Kleinb.;

4) die Biegung, Vertiefung:
le̦dus gabali, te pace̦ldamies uz viļņa, te nuozuzdami ūdens lieknā Stari I, 38; [liẽkne, Vertiefung in einem Felde];

5) matu lieknes uz luoknes, die Locken
Saul. [In der Bed. 5 (und 4?) zu lìekt; sonst der Bedeutung wegen eher (s. Būga KSn. I, 245 und - telweise anders - РФВ. LXVI, 242) zu la. liquis od. oblīquus "schräg, schief" (u. a. bei Walde Wrtb. 2 533), norw. liga "sich biegen" (s. Wood KZ. XLV, 64) und (?) ir. lian "Wiese" (s. Stokes Wrtb. 242), als (nach Lewy IF. XXXII, 159) zu la. liquidus "flussig", air. fliuch "feucht" u. a.]

Avots: ME II, 495


liektuve

lìektuve, lìektava C., der Kranz, darum die Radfelgen und Schlittensohlen gekrümmt werden Etn. IV, 129, Burtn., C. [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 544];

2) liektuves "kuoka kluči stabiņu liekšanai" Konv.

Avots: ME II, 497


lielausis

liẽlàusis, der Grossohrige: nuo lielaušiem minams gaŗausainais sikspārnis Konv. 2 2318.

Avots: ME II, 497


lielēdējs

liẽlêdẽjs, liẽlêdis, (comm.) lìelēža 2 Lub., lielē̦duoņa, der Vielfrass: panāksnieki lielēdeji BW. 19384. viņš saka lielē̦duoņas Andrim: tu jau ēd kâ manai smēdei skurstenis Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 498


lielkauls

liẽlkaũls U. "starkknochig; grosser, starker Mensch [* liẽlkaũlis?], grosses, starkes Pferd"Erlaa; lielkauli (?) lini, [lìelkàuļu 2 lini Sessw., Fest., Kalz.], grobfaseriger Flachs, ="rupji auguši (grobstengelig?) lini Lub., Aps. [liẽlkaũlis, jem. von grossem Wuchs; eine grobfaserige Pflanze: sarkanais ābuoliņš ir lielkaulis od., (N. - Peb.) liẽlkaũlains Neu - Wohlfahrt; "Klee, den man zu spät gemäht hat, und der deshalb zu hart ist" Mar.]

Avots: ME II, 499


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


līkkocis

līkkuocis,

1) = lìkainis 1 Kaltenbr. (mit ì 2 );

2) ein gewisser Bestandteil des Webstuhls
(mit î 2 ) AP.: līkkuoči ir mazi, līki kuociņi starp ripiņām un nītīm un de̦r nīšu cilāšanai; līkkuoča gals ar saitīti piestiprināts pie savas nīts.

Avots: EH I, 748


līkste

I lìkste [C. ], lìksts, -s,

1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];

2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste 2 Segewold "die Angelrute"];

3) der Bügel an der Gerstensense;

4) der Henkel
[lîkste 2 Dunika ];

5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;

6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];

7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];

8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]

Avots: ME II, 486, 487


līkt

I lìkt (li. liñkti), lìkstu, lìku, sich biegen, krumm werden, sinken, knicken: šurpu līka, turpu līka rudzu vārpa tīrumā; uz sētiņu vairāk līka BW. 28124. nu dzied meitas, nu līkst visi meža gali 260. līktin līka vaŗa tilts Ltd. 799. zem me̦lnā krusta viņš līkst Vēr. I, 833. kājas, ceļi, mugura līkst, unter schwerer Last krumm werden, zusammensinken, einknicken: sirds ir gurda, kājas līkst JR. V, 103. ceļi līkst kuopā A. XV, 251. Refl. -tiês, sich bücken: pēc vilnaines līkdamās, iekrīt pati upītē. es vainagu nuoraudāju pie zemītes līkdamās BW. 24533, 1. suoģis ruuokas mazgāt līkās A. XII, 202. Zu lièkt.

Avots: ME II, 487


linājs

linãjs [PS., Wolm.], s. linaita. linãji, die Flachsstengel; die abgekappten Saatstengel des Flachses U.: man pazuda gredzeniņš bandenieka linājuos (Var.: linājā, linaitē?) BW. 6319.

Avots: ME II, 471



lipiens

[lipiens "maza linu šķipsne, kas saslapināta vīšanai" Lautb., N. - Peb.]

Avots: ME II, 474


lipnīgs

lipnîgs,

1 ): tik lipnīga (freundlieh?)
Janš. Līgava II, 325; ‡

2) = lipîgs 1: l. māls Warkl. jaunai kļavai lipnīgas lapas Stenden; kāds tas l. ("gandrīz tik˙pat kâ lipīgs") pie meitām! Leitāns.

Avots: EH I, 744


lišķība

lišķĩba, Heuchelei: tur slēpjas nuo lišķības naida.

Avots: ME II, 475


līst

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu 2 Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III 4, 536 f.]

Avots: ME II, 490


litot

lituôt, intr., vorischtig auftreten: kas nu tā par braukšanu ar neapkaltu zirgu pa tik akminaiņu ceļu! redz, kâ nagi atspaidīti: nabadziņš jau lituo vien Lubn. Etn. III, 1. [Zu laitît (s. dies)?]

Avots: ME II, 475


livāns

livãns, ein Gefäss für Grütze, Milch Kalleten: trauks putras ieliešanai bij livāns RKr. XI, 96. livāns - piena, putras trauks, kuŗam viens gals aizbāžams ar lupatā ietītu spundu Grob. n. Etn. 130.

Avots: ME II, 475


lobt

luôbt [auch Kr.], -bju, -bu Smilt.,

1) tr., schälen, ablösen:
kamienu Spr.;

2) [luôbt Kl., Adsel] rasch laufen, sich eiligst begeben:
ve̦cais sāka luobt, kuo kājas nesa Blaum. negantnieks luobj alā LP. IV, 27. luobis pats bēgļiem pakaļ VI, 423. [viņam jāluobj tāds gaisa gabals nieka dzilnai pakaļ Vīt. 39];

3) die kleinen weiblichen Arbeiten im Hause verrichten
U.;

[4) "schleudern, werfen"
Warkl.]. Refl. -tiês,

1) sich schälen, sich ablösen;

2) [luôbtiês Kl.], glücken, gelingen
[Domopol, Wessen], einen guten Fang haben [Rositten]: man neluobjas darbu atrast B. Vēstn. viņai ne˙kur neluobās A. XVI, 368. [varbūt luobsies apmierināt kaut daļu nuo Latgales bezzemniekiem Latg. 1922, VII2. uz jautājumu, vai nav zivu, atbildēja, ka šuodien nee̦suot luobies Austriņš M. Z. 123];

3) sich heraushelfen, entkommen
Edw. n. U. [Wenn mit uo aus ōu̯, zu luba (s. dies); vgl. auch li. łuobtis "die Wirtschaft beschicken" Daukša Post. 25 und Trautmann Wrtb. 150 f.]

Avots: ME II, 521, 522


lodens

luõde̦ns,

1) glatt, leicht hineingehend
C.: luode̦ns vadzis, kas labi lien Dobl. n. Etn. IV, 130, [luõde̦ns (glatt) akmens Arrasch, N.-Peb.);

2) fest, geschickt (?):
viņš skrējis rāpus kâ luode̦ni luode̦nais četrkājis Duomas II, 195; [luõde̦ns (geschickt im Kriechen) bē̦rns Bauske];

3) = gluode̦ns U., AP. Wohl zu luõdât.

Avots: ME II, 524


logainītis

luôgainītis AP., ein Verdauungsorgan des Viehs: penderī ir grāmatiņa, l., spurainais un glumenīca.

Avots: EH I, 766


lokns

luôkns 2, für lùokans: luoknais augumiņš Janš.

Avots: ME II, 525


lomīgs

luõmîgs, erfolgreich, ergiebig; dem es überall glückt Lems. n. U.: pirmais vilciens bij luomīgs Druw. luomīgs lietus, zivju ķēriens Grünh. jaunais cilvē̦ks ir tāds luomīgs Lautb.

Avots: ME II, 527


lopība

luõpĩba, Viehheit, viehisches, rohes Wesen: naidīga vara tuos spiestin spieda luopībā.

Avots: ME II, 527


luba

luba,

1): Rinde, Schale überhaupt (auch diejenige von Kartoffeln)
Seyershof; "der obere, sich absehälen lassende Teil (eines Gegenstandes)" Siuxt; Rinde, Borke Siuxt: kad sadzija, nuogāja l. nuost, un palika ve̦se̦la āda; lubas, verdorrte Rindenstücke Schniekern; abgeschälte Fichtenrinden Frauenb.;

2): auch Iw., Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Salis, (lubiņa) Sonnaxt;

3): ein abgespaltetes (nicht gesägtes) Brett
Sonnaxt; ein Regal Iw,; lubas Oppek. n. BielU., Kurmene, die Seitenbretter eines Wagens; lubu rati (mē̦slu vešanai) Dunika, Rutzau; lieluo lubiņu tītavu, kādas vajadzīgas šķeterēšanai ..., vairs nav Janš. Bandavā I, 10; ‡

5) eine kleine, dünne Holzstange
Nautrēni; ‡

6) = libis II Salisb.; ‡

7) ein plumpes, dickes Lebewesen
AP.

Avots: EH I, 759


ļuga

ļuga, eine geleeartige Masse, Muss: rāceņi savārtjušies vienā ļugā [Spiess n. U.], Kand. Vgl. luga II, li. liũgas "dickflüssiger Kot, Morast", [lugnai "undurchdringlicher Kot", slav. lugъ "sumpfiges Wiesenland", le. Ludza (s. dies) u. a.].

Avots: ME II, 542


lūškas

lũškas, [lùškas 2 Lis., Warkl., Bers., Domopol),

1) die Zange
C.: gan es zināšu saņemt karstu dzelzi ar lūškām Kaudz. M. viņš izņe̦m ar lūkšām nuo uguns dzelzs gabalu Plūd. (kulaki līdzīgi smēdes lūškam L. W. 1922, I, 22;

2) lūška "eine Klemme,
kur kurpnieks iespīlē ādu šūšanai" Mahlup. - Nebst lūkšas "Kneifzange" vielleicht auf lūz(s)tj-: lūz(s)k(j)- (zu lûzt) beruhend; vgl. lūzna "Zange".]

Avots: ME II, 520


lustēt

lustêt, -ẽju, intr., lustig, fröhlich sein: es dziedāju, es lustēju BW. 845. Refl. -tiês,

1) sich freuen, sich ergötzen, sich vergnügen:
lustējaties, jauni puiši! nu iet meitas lē̦tumā BW. 988. vēl prātiņš lustējās uz jaunām meitiņām BW. 13009;

2) Lust haben, gefallen:
man pašai lustējās jaunai iet tautiņās BW. 22066.

Avots: ME II, 516


mācīt

mâcît, -cu, -cĩju (li. mokyti), tr., lehren,

a) mit dem Dat. der Person und dem Akk. der Sache: [bē̦rniem negantības mācīt U.] māci dziesmas, bāleliņ, jaunākām māsiņām! BWp. 19. māte man darbu māca BW. 6684;

b) mit dem Akk. der Person und dem Dat. oder Lok. der Sache: māci mani, māmuliņ, visādā darbiņā BW. 6671, visādam darbiņam! 6676. kas mācīja bārenīti glītajam darbiņam (Var.: glītajā darbiņa) 4716. mācāt mani pātaruos! 16, 3;

c) mit dem Akk. od. Dat. der Person und einem abhäng. Infinitiv od. einem Satz mit ka od. lai: viņš māca manu ruoku kaŗuot Psalm 18, 35. māte māca bē̦rnu od. bē̦rnam lasīt, od. māte māca bē̦rnu grāmatā, die Mutter lehrt das Kind lesen.
Kristus mūs od. mums māca, ka mums būs savus tuvākus mīlēt od. lai savus tuvākus mīlējam. Sprw.: nemāci tu mani! kad tē̦vs, māte nav mācījuši, lai māca pasaule od. kuo nu mācīt? lai māca pasaule! mâcāms od. mâcības priekšme̦ts, das Lehrfach, der Lehrgegenstand. Refl. -tiês, lernen: juo vairāk mācās, juo vairāk zin. mācies, kamē̦r dzīvuo! mācies, tad tu varēsi. Mit dem Akk. oder Lok. der Sache: jaunais brālis mācījās ve̦cā brāļa amatiņu (Var.: amatā) BW. 3416, 1. bē̦rni mācās grāmatu od. grāmatā. baušļus nuo galvas macīties, die Gebote auswendig lernen. Mit abhäng. Infinitiv oder einem Satze mit ka: kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt. mēs mācāmies nuo tam, ka mums nebūs citiem bedri rakt. Subst. mâcîšana, das Lehren; mâcîšanâs, das Lernen. [mâcĩjums U., das Gelehrte; das Gelernte.]

Avots: ME II, 576


madara

madara, madere Buschh., gew. d. Plur. madaras, n. BW. 7139 ein Demin. madaliņas, das Labkraut, Krapp (galium), ein beliebtes Färbemittel der Letten: sarkana krāsuošanai ņēma madaru (arī: maranu) saknes A. XI, 12. [Nebst oder durch estn. madar(as) wohl aus dem Germanischen (vgl. schwed. mådra, ae. mœdere, ahd. matara "Färberröte"); s. Thomsen Beroringer 268 und Berneker Wrtb, II, 67.]

Avots: ME II, 547


madarāt

madarât, -ãju, madaruôt, auch madarêt, -ẽju, intr.,

1) Krapp, Labkraut sammeln;
eita, meitas, madaruot! BW. 7126;

2) mit Krapp färben:
dzīparuot, madaruot (Var.: madarêt, madarāt RKr. VII, 33), negulēt tai mātei! BW. 1989. meitas paņē̦mušas līdza madaruotas uolas Janš.;

3) ausnähen, sticken
Ar., verzieren, schmücken: šuvu, šuvu, varažāju (Var.: madarēju, knipelēju) BW. 7194. šuodien mani tautas veda dzīparuotu, madaruatu (Var.: maranuotu) 18263. es vakar nuozapirku madaruotu (Var.: madarainu, made̦rē̦tu) kumeliņu; še nevaid meitiņām madaruota vainadziņa 29741. madaruošana - tik daudz kâ vilnaiņu, kre̦klu u. c. izrakstīšana sikiem, marguotiem, zvaigžņuotiem rakstiem, kādi ir madaru ziedi un lapas Konv. 2 2561.

Avots: ME II, 547


māģetiņš

māģetiņš (unter māģetiņa): māģetiņi izskatās kâ pusluodes un ir ienaidnieki lapu utēm Kawall (1860), S. 184.

Avots: EH I, 789


maidavas

maidavas,

1) der Tritt am Webstuhle
Widdrisch;

[2) maîdavas 2 Stuhrhof "eine kleine Garnwinde
(nelielas tītavas dzijas satîšanai spuolītēs aûšanas laikā)".]

Avots: ME II, 548


maigle

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549


maišelnieks

maišelnieks, wer sich mit einem Sack auf den Weg begeben hat, um sich Lebensmittel zu verschaffen: sākās slave̦nais maišelnieku laikme̦ts Veselis Dienas krusts 14. woht erst während der russischen Revolution gebildet.

Avots: EH I, 778


maize

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. 2 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553


makņāties

[makņâtiês, -ãjuôs, wühlen, stobern ("rakņāties, vandīties"): kad žīds grib izlasīt pirkšanai labākās lupatas, sieva uzsauc:"nevajag makņāties, bet jemt nuo vietas" Zeezern. viņš cita ne+kā nedara, tikai makņājas pa savām grāmatām Gr.-Autz.]

Avots: ME II, 554


maksāt

maksât, -ãju,

1) (be)zahlen:
Sprw. lai maksā tas, kas augšām. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. [tas darbu nemaksā U., das lohnt sich der Mūhe nicht.] maksājiet manu skaistu dziedājumu, zahlt fūr meinen schonen Gesang; in der Prosa gew. m. par manu dziedājumu! BW. 974; (mit dem Lok.) cik maksā tagad pīlēs un zuosīs? Mat.;

2) kosten:
cik maksā šis zirgs? šņabis maksājis tik deviņas kapeikas stuopā LP. III, 108. diže̦nais tē̦va dē̦ls maksā sieku pe̦laviņu BW. 988. asaras it ne˙kā nemaksā. In dieser Bedeutung BW. 24702, 1 die reflexive Form gebraucht: cik tā mice maksājas. maksâtiês auch - be-, auszahlen, liquidieren Spr. Subst. maksãjums, die Zahlung; maksâšana, das Bezahlen; auch die Zahlung: man tagad lielas māksāšanas; māksâtãjs, der Zahler, gauss maksātājs, bet cītīgs žūpuotājs.

Avots: ME II, 555


mala

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556


māls

I mãls: mālus mĩt auch Siuxt hier auch: mālus mīdît) u. a. es duomāju cepli celt, ar tevim mālu vest BW. 21104, 5. puoda mālu 34821, 1. sarkanais m., zilais m., baltais m. Siuxt. tre̦kns (ziemlich rein) m. ebenda: kad m. ir tre̦kns, tad tam jāpiejauc grants, lai nesasprāgst. vājš (mit anderen Stoffen gemischt) m. ebenda. apšu m. Frauenb., ein ziemlich unfruchtbarer Boden. glūdu m. Dond., Mergelton, mergelhaltiger Lehmboden, Tonboden. kaļķu m. Sassm., kalkhaltiger Lehmboden, zirga m. AP., eine sehr zähe, fuchsrote Lehrnart. ātri ies pie māla (= mirs) Seibolt n. FBR. XVI, 165, Serbig. luops nuogājis pie māla (ist ganz heruntergekommen) AP.

Avots: EH I, 791


mānis

mãnis [wruss. мань "Betrüger"],

1) ein Gaukler
L.,

2) das Trugbild, Gespenst
Bergm. n. U., die Vision: māņi ceļuoties nuo tam: ja kāds cilvē̦ks pakar,uoties jeb viņu nuonāvējuot jeb kaut kâ citādi bez laika nuomirstuot ātrāki, nekâ dievs viņam tuo nuolicis, tad tāds nelaiķis staigājuot līdz savai mirstamai dienai par māni apkārt LP. VII, 454. purvā bij māņi VII, 975. ar māņiem kauties, sich mit Trugbildern plagen U.; [acu māņi optiche Täuschung Wid.];

2) mãņi, Zaubermittel:
raganas staigājušas apkārt gan citiem guovis izslaukdamas, gan kādus māņus izlikdamas Etn. III, 24;

3) mãņi, abergläubische Vorstellungen, trügerische Lehren
U.: netici jel tādiem māņiem, glaube doch nicht solchen abergläubischen Geschichten! U.

Avots: ME II, 582


māns

mãns, māns,

1) das Trugbild, Gespenst:
(nemirstīguo cilvē̦ka daļu) sauca pa lielākai daļai par ē̦nu; bet ja tā parādījās vai kâ ne+būt darbuojās, - par garu, spuoku un mānu LP. VII, 13. pils drupas ar tuorni izskatās kâ ve̦cu laiku mãns Lautb. Luomi 112;

2) mā`ns 2 Mar., ein Lügner, Betrüger
Schwanb.: tu esi īsts māns un krāpnieks Purap. tad ir māns! das ist mal ein Lügner! Mag. XIII, 2, 68. viņš tāds māns: ne+kuo nevar ticēt Mar. n. RKr. XV, 125. [Vgl. li. nai "Zauberei".]

Avots: ME II, 583


mantot

mañtuôt,

1): viešņa... mantuoja... labvēlību Jauns. Augšz. 150, nee̦smu centies ... m. viņu naidu Mana dzīve 3 127. viņš negrib uzvēlēt, ka uotrs ar kuo mantuo (von einem, der anderen ungern Ratschläge erteilt)
Seyershof.

Avots: EH I, 783


marga

II marga,

1) auch margs, Flitter: margu viju vainadziņu BW. 515, 3. krustiņiem, mardziņiem tautu meitas vainadziņš 24249, 3 var.;

2) "?": egle ēvelējuot atstāj maz margu Konv. 1 411;

3) Schimmer
U.;

4) [mar̂ga 2 Bauske, N.-Bartau, eine Stickerei]:
es saspriedu linu sauju pa vienai šķiesniņai, ka varēju svešus ļaudis ar margām apmarguot (Var.: ar migliņu apmigluot) BW. 25236, 1. [Wenigstens in den Bed. 1 und 3-4 nebst mirdzêt (s. dies), li. márgas "bunt", mar̃guoti "bunt schimmern"vielleicht (nach Froehde BB. VII, 331) zu got. maúrgins "Morgen" (wozu Feist Wrtb. 2 264 f. zu vergleichen ist) oder (nach Lidén Srud. 78 1, Fick Wrtb. III 4, 313) zu an. myrkr "dunkel" u. a.; vgl. auch Stokes Wrtb. 220 und Prellwitz Wrtb. 2 31.]

Avots: ME II, 563


marnakas

marnakas, marnākas St., RKr. II, 71 = maranas U.; weisses Klebekraut, kletterndes Labkraut (galium aparine L.) Mag. IV, 2, 76; RKr. II, 71. [Nebst li. márnaka "žolé geltonai žydinti, limpi" und marnakai "чистый трилистник" von Būga РФВ. LXVII, 243 als ein Erbwort (?) zu le. maranas usw. gestellt.]

Avots: ME II, 564


mašķis

mašķis,

1): auch Ramkau; ‡

2) "jūŗas zâles, kuo lieto veikaluos ietīšanai, siešanai" (?) AP.; traukus berzē ar mašķi AP.

Avots: EH I, 784


mataukla

matàukla, matàukle, matàuklis, das Haarband: matuos piepina matauklu ar raibi izšūtiem galiem, pīnas aptina ap galvu un pakaļā sasēja nuo matauklas kuplu ce̦kulu BW. III, 1, 16. matauklas - sarkanas, vilnainas, ap divi asis gaŗas lentes, kuŗas pina matuos gre̦znuma dēļ Plutte 65. dze̦ltān[a] mana galva bija, sudrabuota mataukliņa BW. 5503, 1. zaļa zīda matauklīte (Var.: matauklīši 5524.

Avots: ME II, 566


maudināt

III maudinât "?": man Laimiņa mūžu spriede divējām māmiņām; vienai mazu izaudzēt, uotrai lielu m.: savai mazu izaudzēt, tautu - lielu m. Tdz. 38463. Mit au aus ał? S. Le. Gr. 146.

Avots: EH I, 786


mauklis

II maûklis Lubn. "ķīlis ratu luoka aizkaustīšanai (liecuot)".

Avots: EH I, 786


medība

medĩba, gew. der Pl. medĩbas, die Jagd: ķēniņš aizbraucis pie uotra ķēniņa medībās JK. III, 76. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. nu aizgāja me̦lnais runcis pār Daugavu medībā BW. 2251, 4. tie nuodarbuojas vairāk tikai ar medību A. IV, 305.

Avots: ME II, 590


mednis

mednis: m. dzied BW. 2505 var. kliedza me̦lnais m. 15262. mednītis burtnāja 2503. Dafür medans (sic!) Dond. n. FBR. V, 130.

Avots: EH I, 795


meiksts

[mèiksts 2, -s Kreuzb., Warkl., meĩksta Arrasch, meĩkste Bauske, eine Stange: puikas atrada gaŗās meikstis ar krustiski iešķe̦ltiem galiem. tās krievs lietuoja tuo ābuolu nuoņemšanai, kuŗi auga galuotnēs Valdis Stabur. b. 194. apiņu meiksts Kreuzb. Demin. mèikstiņas 2 Warkl. "kleine Ruten od. Zweige, die halbkreisförmig geboden die Umzäunung eines Blumenbeetes bilden". Zu maigste.]

Avots: ME II, 591, 592


mēlene

I mẽlene [Alschw.], ein dunkelblaues Tuch Gold.: mēlene - zila vilnaine Plutte. uz tumšas villaines, uz tâ sauktās mēlenes A. XX, 376. Im VL. wird das Gefieder der Elster mit mēlene bezeichnet: sīlim sagša, dzenim raibe, žagatai mēlenīte BW. 2693. Vgl. mēles, mēļš.

Avots: ME II, 614


mēles

mẽles (li. mėlės "ein gewisses Kraut"), eine Farbpflanze, wohl der Waid, Färberwaid (isatis tinctoria) U.; die daraus bereitete blaue Farbe: kam tie mieži līdumā, kam tās mēles maliņā? BW. 28226. palīdiet līdumiņu, kur māsiņa mēles sēs! 26020, 1. mēļu puķei sīva lapa 29068. meitas, mēļu knābt! 7136. (māmuliņa) mēles drāza, sagšas auda 4369. viņa mēļu dārziņā Ltd. 1102. mēļu vilnaine, = mēlene, im VL. oft gerühmt BW. 941; 3550; mēļu (Var.: mēļi, zili) svārki, blauer Rock 1491. Zu mẽļš

I.

Avots: ME II, 614


melnbārdains

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596


melnbārzdains

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596



mēļot

I mèļuôt [PS., N. - Peb., Drosth.], intr., viel sprechen, plaudern, schwatzen, klatschen [ Fest.], ironisieren, böse Gerüchte verbreiten: viņš smējās un mēļuoja A. XII, 802. ļaudis mēļuoja Seib. Refl. -tiês, faseln, die Rolle einer Klatschbase spielen: kam nu tâ mēļuojies? Asp. Subst. mèļuošana, das Schwatzen, Klatschen: tu esi pieņe̦mts darbam, nevis mēļuošanai Niedra; mèļuôtãjs, der Zungendrescher, die Plappertasche, der Verleumder. Zu mèle.

Avots: ME II, 615



menceklis

meñceklis, meñcis, das Schweinefrass, der Mischmasch Mat.: kartupeļi ūdenaiņi kâ menceklis RA. [Wohl als ein Kuronismus zu mîcît.]

Avots: ME II, 601


mērdeklis

mẽrdeklis [MSil.],

1) ein Mittel zum Abmergeln:
sapuvis siens ir zirgu mērdeklis, faules Heu ist ein langsames Gift für die Pferde Hug. kāds burvības mērdeklis: viens piliens pieliets naidnieka kausam; tas nīkst un nīkst Rainis; [mḕrdeklis 2 Warkl., mêrde 2 Bauske, mẽrdeklis, Giftmittel zum Ausrotten von Ratten, Katzen (Stuhrhof) oder Fliegen (Prawingen);

2) ein ganz abgemagertes Lebewesen
Lettg., Treiden, Lutringen, Ruhental (mẽrdeklis), Salis, Seppkull (mêrdeklis 2), Bers., N. - Peb. (mḕrdeklis und mērdēklis), Warkh., Warkl. (mḕ̦rde̦kls 2), Sessw., Selsau, N. - Schwanb. u. a.;

3) mẽrdeklis Kabillen "ein aufdringlicher Mensch".] Zu mērdêt.

Avots: ME II, 617, 618


mesls

me̦sls,

1) der Zoll, Schoss, Tribut, die Steuer:
prasīja nuo viesiem savu me̦slu. me̦slus duot, maksāt, mest, schossen, Tribut zahlen: tie padevās viņām uz me̦slu duošanu I Makk. 1, 4. viņi maksāja krieviem me̦slus. tādi me̦sli jāmaksā dabai par viņas likumu pārkāpšanu Plūd.;

2) der Plur. me̦sli, die Würfel, das Los:
tie me̦sluojās un me̦sli krita uz Matīsa Ap. 1, 26;

3) me̦sls, meslis Bers., ein Mondkalb, Poltergeist, Spukgeist, [Zauberei], Possen, eine verächtliche Sache
Bergm. n. U.: kuo nuo tādiem me̦sliem būs bīties? Hr.;

4) meslis, die Fussbank
L. (vgl. pameslis);

[5) me̦sli "lielas tītavas, kur uztin me̦tus aušanai" Ahswikken, Rutzau, Ober- u. N. - Bartau;

6) der Aufzig (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 393.] Zu mest.

Avots: ME II, 603


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


mestavas

[me̦stavas Welonen "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem"]; me̦stavas [Warkl.], me̦stuves, Gestell zum Aufscheren N. - Bartau, [Bielenstein Holzb. 393 mit Abbild.; me̦stava (Kammlade?): sāk klaudzēt me̦stava, šķirties nītis, mīties paminas A. Brigader.] Nebst li. mestùvai zu mest.

Avots: ME II, 606


mestuves

me̦stuves (unter me̦stavas): auch (Gestell zum Aufscheren) Kaltenbr., Oknist: izpleta arī četrspārnainās me̦stuves Janš. Līgava I, 229.

Avots: EH I, 803


meteklis

meteklis U., me̦te̦kla Glück, Füreck., Elv., Manz.,

1) der Tribut, Zoll, Schoss, Zins, die Abgabe:
viņš aizliedz ķeizaram me̦te̦klu (metekli) duot Luk. 25, 2. [ir ze̦lta meteklis (in der neuen Ausgabe: spaidi) pa˙galam Glück Jes. 14, 4.] meteklis [Korwenhof] - me̦sls, nuoduoklis naudā un citā mantā, kâ cimduos, cāļuos, uolās u. c., atskaituot tikai labību. šīs vārds lietuots agrāku laiku garīguos rakstuos, piem. bībeles tulkuojumā Konv. 2 2752;

2) ein angeschweisstes Stück Eisen:
metekļa dzelzs pie lemešiem, dakšām u. c. Nigr., Bers., Lautb. cirvim uzlika kalējs metekli Puhnen, Sassm. [sakala abus galus (metekļa vietā) kuopā Pas. II, 171. meteklis od. (seltener) me̦te̦kla "etwas (zur Festigung) an einen zerbrochenen Gegenstand Gefügtes" Pankelhof];

3) = metiens, klājiens Puhnen;

[4) ein Hindernis,
"kur kas me̦tas" Stelp.: kas tad nu atkal par metekli, ka mašīna jāaptur? Fest.;

5) meteklis od. me̦te̦kla, ein Strick mit einer
"cilpa" an einem Ende, während das andere Ende zugespitzt ist ("tuo izver, cauri ar,amām sakām zirgu arklā vai ecēšās jūdzuot") Kürbis;

6) me̦te̦kls "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem Kārsava, Dricē̦ni;

7) me̦te̦kla, eine Setzangel
Warkl., Welonen u. a.;

8) me̦te̦kla Pededze, = me̦tuoles.]

Avots: ME II, 606, 607


metekls

me̦te̦kls (unter meteklis 6),

1): "kas tiek same̦sts aušanai" Lettg.; eine Docke
(?) Frauenb.: linu m.;

2) jede einzelne Strähne beim Flechten od. Winden (Seilen)
Frauenb.: pāte̦ga ar vairāk me̦te̦kliem jāvij.

Avots: EH I, 803


mets

me̦ts [sloven. mèt "Wurf", li. šáukšto mẽtas "ein Löffelvoll"],

1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);

2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];

3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;

4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".

Avots: ME II, 608


mēzt

mêzt (li. mė´žti "den Dünger bearbeiten"), -žu, -zu, tr., intr.,

1) den Mist fortschaffen, misten:
nuo paša rīta līdz pusdienai mē̦zuši mē̦slus Etn. II, 35. kad kūti mēza, tad tuo izkaisīja ar zālēm un puķēm Etn. II, 182; mēžamie sakumi, Mistgabel R. Sk. II, 167;

2) fegen, kehren:
istabu, pagalmu. Sprw.: jauna sluota labi mēž Etn. III, 170. priekš paša durvīm jāmēž nuost Manz. - Subst. mêzẽjs, wer mistet, fegt: manam sūdu mēzējam trīs kažuoki mugurā BW. 28180. [mê̦zumi U., das Kehricht. Zu slav. mazati (nach Oštir WuS. IV, 215; im Kleinruss. mit der Bed. "wischen") und le. muozêt?]

Avots: ME II, 622


mīdeknes

mìdeknes 2 Auleja "(piedarbā ar zirgiem) mīdīti salmi zirgu baŗuošanai".

Avots: EH I, 820


midzināt

midzinât,

2): "mežģīt" Lems.: m. dziju; "saburzīt, izjaukt (linus, labību)" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; ‡

3) staubregnen
Seyershof: lietus midzina Sussikas. ‡ Refl. -tiês "ohne Schlaf sich im Bett wälzen" Seyershof: meitene midzinājas līdz pusdienai pa gultu.

Avots: EH I, 811


miegainība

mìegainĩba, die Schläfrigkeit, Verschlafenheit: šī nama smagā miegainība un krē̦slainais tukšums Dz. V. acis atvē̦rušās par laiskuo miegainību Vēr. v. J. 1903, S. 18.

Avots: ME II, 650


miers

miêrs [li. mieras, slav. mirъ], der Friede, die ruhe, die stille: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs. nu jau ir dievs un miers! sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. cilvē̦ki ne˙maz nedabūjuši miera nuo ve̦lna LP. V, 413. tad nuo raganām tiekuot miers Etn. III, 55. - mieru traucēt, den Frieden, die Ruhe stören Pūrs I, 104. mieru darīt, Frieden machen; mieru derēt, saderēt, salīgt, Frieden schliessen. (In letzterer Verbindung auch der Pl. mierus: mierus derēt Janš., mierus salīgt Alm.). mieru spriest, durch Richterspruch od. Vertrag frieden herbeiführen. mieru mest,

a) Frieden machen;

b) aufhören etw. zu tun:
mēs me̦tam vēžuošanai un zvejuošanai mieru Aps. VI, 9. lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 176. - pie miera iet, aiziet, duoties, sich zur Ruhe begeben, sich schlafen legen: paē̦duši, visi devās pie miera aiziet auch: sterben gew. in dieser Bed. - aiziet dieva mierā: kur ciema ļaudis glabājuši savus dieva mierā aizgājušuos ļaudis Etn. III, 128 - likt mierā od. mieru, laist mierā, ļaut mieru, in Ruhe, in Frieden lassen: spuoki neliek vis ļaudis mierā JR. III, 74. liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61. likties mierā, kamē̦r apgāzuši skaistu meitu LP. V, 73. - mierā stāvēt, still stehen, bleiben. mierā od. ar nuolīgumu LP. VI, 1, 209. [Auf alte Oxytonierung weist auch serb. (štok.) gen. s. míra; nebst altserb. mijer und ačech. mier dass. zur Wurzel von mĩļš s. dies).]

Avots: ME II, 654


miešķēt

[miešķêt,

1)"?": ļaudis apmanīja pelēķi pagaldē un miešķēja pa durvīm ārā Pas. I. 194 (aus Selg.);

2) = miekš(ķ)êt 1 Bers., Warkl., Laud., (mit iê) Fest., Kalz., Sessw., N. - Schwanb., Walgalen: m. miežus iesalam, sakaltušu maizi, zirņus vārīšanai;

3) schlagen
Rujen, Walk;

4) "essen"
N. - Schwanb.]

Avots: ME II, 655


mieturs

mieturs RKr. XI, 96, mieturs L., [Edwahlen n. B.], Ruj. n. U., [Bielenstein Holzb. 278 mit Abbildung], mieturis Nigr., [Stelp., miêturis 2 Ruj., Līn., Bauske, mìeturis 2 Serbigal, miẽturis Hochrosen], mìeturis 2 [li. mentùris] Mar. n. RKr. XV, 126, der Quirl, das Maischholz: kam tu mani mazu kūli ar tuo putras mieturīti? LD. 10933. - mieturs, das Butterholz L., Ruj. n. U. - miêturis 2 "elles kuoks kartupeļu mazgāšanai" Kaleten. [Zu li. mę̃sti "umrühren", meñtalas "Gemisch", meñtė "Spatel", slav. me̦sti "(ver)wirren", poln. mątew "Quirl", ai. mánthati "quirlt, rührt", an. mǫdull "Drehholz an der Handmühle" u. a., s. Walde Wrtb. 2 459, Berneker Wrtb. II, 44, Būga PФB. LXXII, 191, Ehrlich KZ XLI, 288, Fick Wrtb. III 4, 309, Trautmann Wrtb. 181 f.]

Avots: ME II, 656, 657


mīksnējs

mīksnẽjs [vielleicht aus mīkstnējs],

1) weich, feucht, saftig:
šuogad rudens ir mīksnējs Kaudz. M. ja dievs duos vien mīksnējus gadus, tad maizes pieaugs diezgan Kaudz. M. mīksnēja pļava [Druw.], Zalktis I, 57. [mīksnējs siens N. - Peb.]. mīksnējā, auglīgā apgabalā Kaudz. kas par mîksnējiem [Jürg.] un taukiem krūmiem! R. Kam. 168. mīksnēji kāpuosti Aps. [stāds ar mīksnējām lapām Morizberg]. cik kupls! un mīksnējs jaunais meža zaļums! Apsīšu Jē̦kabs V, 6;

2) weich (vom Gemüt), sentimental:
mīksnējuos brīžuos Vidzemnieks;

3) Subst. [eine feuchte, sumpfige Stelle]:
pa upmalas mīksnējiem A. XX, 647. dārzā mīksnējā XX, 651.

Avots: ME II, 642


mila

II mila: "kārts ar plakani nuotē̦stu galu pluosta stumšanai" (mila) Salis: milu ietiek aci (= pluosta caurumā), lai pluosts turē̦tuos, kad piebrauc Salis; = mìlna I: kur nuomalšu siekam kaudzi, - pūķīt[i]s milas galiņā BW. 8271 (aus Brucken).

Avots: EH I, 813


mīlestība

mĩlestĩba, die Liebe: Sprw. kas mīlēstību sēj, tas mīlestību pļauj. kur pa˙priekš liela mīlestība, tur pēc liela ienaidība. mīlestības dāvanas, Liebesgaben, Almosen: Sprw. mīlestības dāvanas nedara nabagu.

Avots: ME II, 644


milīcis

milĩcis "lapu augs ar kuošu smaržu bišu ķeršanai" Katzd.; [aus d. Melisse entstellt?].

Avots: ME II, 626


miliķis

miliķis, [wohl = miniķis II]: dīķu dambjuos ietaisītas stelles ar trim stāviem kuokiem; viduvējais kuoks, kas de̦r ūdeņa saturēšanai un nuolaišanai, tiek saukts par miliķi Blieden n. Etn. II, 49. [Wohl dissimilatorisch aus miniķis.]

Avots: ME II, 626


milzens

milze̦ns,

1) riesig:
milze̦nais zvīņkuoks AT. 15;

2) milzens U., Spr., ein Riese
(milze̦ns LP. VI, 497); der Tyrann (bibl.): [tanīs dienās bija milzeni virs zemes Glück I Mos. 6, 4. milzenu bē̦rni ir viņu kavuši Judith 16, 7. milˆze̦ns 2 Lautb., ein nicht ganz erwachsener Riese].

Avots: ME II, 628


mīņa

mīņa,

2): tâ kâ mîņas 2 (Abfälle)
guļ gar zemi skaidas Frauenb.;

5): žagaru, salmu, gružu mîņa 2 Frauenb. (identisch mit m. 2);

9): "Tretstelle"
Oberl. n. BielU.;

10): auch (mit î 2 ) Frauenb.; ‡

12) = mīne III 1 (mit ì 2 ) Gr.-Buschh.: atkan viena m. izcirsta;

13) "kārta, reize, maiņa" Oknist: iznāce trīs mìņas 2 sviesta, kuo taisīt; trešlī m. sagāja lielajā; der instr. pl. davon als Adv. FBR. XV; 183; ‡

14) "bedre kaļku plaucēšanai" (mit ì 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 822


mīne

II mīne,

1): ein mit Stroh und Erde gedeckter Gemüsehaufen
(mit ì 2 ) Heidenfeld;

2) "bedre kaļķu plaucēšanai" Saikava.

Avots: EH I, 822


mirdzināt

I mir̂dzinât, freqn. und fact. zu mir̂dzêt,

1) intr., schimmern:
vis˙apkārt lietus līst, vidū saule mirdzināja BW. 1046, 1 var. zibins mirdzināja Purap. pirk man brāļi vainadziņu, vairāk ze̦lta, ne sudraba, kâ austriņa mirdzināja... BW. 24356, 1. sarkanais dzīpariņš mirdzināja pūriņā 7610 var.;

2) tr., schimmern lassen, machen:
kas uguni mirdzināja viņā lauka galiņā? BW. 10033 var. varēs... zuobeni mirdzināt 32064, 10. pa palsuo sniegu kailās kājas mirdzināju Austriņš Zalktis II, 120;

3) fein regnen
Spr., [N. - Peb., A. - Schwanb.], Nerft: [lietiņš līt nemācēja, mirdzināt mirdzināja BW. 23802]. lietutiņš brīžam mirdzināja Kaudz. Refl. -tiês, schimmern, funkeln: dzelmē mirdzinās zvaigznes A. v. J. 1897, S. 614.

Avots: ME II, 631, 632


mirga

I mirga,

1) auch der Pl., der Schimmer:
zivis le̦c kâ saules mirgas Rainis Ave sol 31. [trīs gadiņi tā pļaviņa zaļu mir̂gu mirdzināja PS.] ūdens virsū drāza krustšķē̦rsu mirgu švītras (mirgi Apšciems) MWM. VIII, 327. saule kaitējās ar šķīsta ze̦lta mirgu VII, 573 [(skuoluotājs) duomā savas acis miega mir̂gās 2 mānāmies Janš. Dzimtene 2 I, 457.] mir̂gas [Kr.], das plötzliche Hervorblinken eines Gegenstandes U. - mirgu, mirgas mest, nuomest, plötzlich aufblinken, aufleuchten: tur saulīte mirgu meta (Var.: mirdzināja) miglainā rītiņā BW. 3688. sarkanais dzīpariņš mirgu meta pūriņā 7262 var. acis me̦t mirgas Jauns. [Emmai tâ žilba acis, ka tās meta mir̂gas 2 (es flimmerte ihr vor den Augen) Janš. Dzimtene V, 374.] kur straume rauj gar,ām, tur mirgas vien nuome̦t Deglavs Rīga I, 61. [kur lielais vērsis ragu liks, tur mirgu vien nuomirguos Seibolt Rūsa 12.] apgāzās, ka mirgu vien nuometa (schnell, plötzlich) PS. [mir̂gu me̦t Domopol od. vienā mirgā Bers., im Augenblick, sehr schnell.] man divi simti mirgu vien nuometa, ich habe 200 Rubel im Handumdrehen verausgabt Seibolt. - kad lasis margas me̦t, tad tuo ķer,, wenn der Lachs aus dem Wasser hervorschiesst, so fangt man ihn Seew. n. U.;

2) mirga, ein Schnaps:
iemetīs pirmuo mirgu Purap. Zu mir̂dzêt 1.

Avots: ME II, 632


mirklis

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633


miršana

mir̃šana, das Sterben: slimnieks bija tuvu miršanai, der Kranke war dem Tode nah LP. VII, 132; JK. V, 151. tē̦vs e̦suot bijis slims uz miršanu, der Vater sei todkrank gewesen LP. VI, 659; Etn. I, 12; II Kön. 20, 1. miršanu gan viņš vēl nemirs, bet ilgi dzīvuotājs viņš arī nebūs, sterben wird er zwar noch nicht, aber lange wird er auch nicht leben.

Avots: ME II, 634


mīzene

mĩzene,

1) eine Art kleiner Ameisen
C., Kand., Sassm., [Wolm.]: ja spārnainās skudras un mīzenes lieliem bariem laižas apkārt, tad drīzumā gaidāms lietus Etn. II, 71;

2) kleine Heidelbeere
L., St., Rauschbeere (empetrum nigrum) U.; guovju mīzene, Stinkkamille (anthemis cotula) Wagner n. U. - Zu mìzt. [Zur Bed. 1 vgl. li. sar̃tamyžės "eine Art kleiner Ameisen": KZ. LI, 130, Wrbt. 51, nd. mîger "Ameise": mîgen "harnen", Lewy FUF. XIII, 306 und Kluge Etym. Wrtb. unter Ameise.]

Avots: ME II, 650


modēt

II muõdêt Seyershof, sich nach einem althergebrachten Gebrauch od. Muster richten; tâ jau viņi te muodē ar. pirtīm; pflegen, gewohnt sein: te muodēja jaunai sievai aubi likt galvā. Refl. -tiês (s. ME. II, 682): auch AP.

Avots: EH I, 840


moziņš

I muoziņš: ein naiver Dummkopf (mit ùo 2 ) Bers.

Avots: EH I, 841



mudināt

I mudinâl: mudinājuot ienaidu pret vāciešiem Pēt. Av. I, 55. Refl. -tiês,

2): sich beeilen:
Liene jau tâ mudinājas ar kartupeļu ņemšanu Seyershof. gan viņa gāja, mudinājās manīga Vindedze 139.

Avots: EH I, 828


mūdīt

I mûdît, -u, -ĩju, tr.,

[1) "skubinât" Jürg.];

2) stecken, werfen:
mūdi malku krāsnī! Mar. n. RKr. XV, 127. Refl. -tiês [Jürg.], sich strecken, sich ziehen, sich schleppen, sich mit Mühe begeben, sich quälen Etn. III, 167; IV, 147; [RKr. XVII, 69]: guovis mūdās uz mājām Bers. rīt agri nuo rīta mūdīsimies atkal uz kapsē̦tas silu uogās Tirsm. viņš mūdījās atkal uz priekšu Saul. [dubļuos kājām mūdīties Austiņš Naidnieki 30.] šuo smaguo dzīves krustu nuolieku, lai viņu ne̦s, kam tīk, lai mūdās, möge er sich quäln Austr. Zu mūtiês.

Avots: ME II, 677


mulda

I mul˜da, die Mulde: mulda - lē̦ze̦ns, iegare̦ns, nuo viena gabala izduobts kuoka trauks, lietuojams mīklas iejaukšanai, kâ arī miltu, gaļas un citu līdzīgu ē̦damu vielu nešanai vai sagatavuošanai Konv. 2 muldiņu izcē̦rt ar cērtni nuo bē̦rza kuoka, siles veidā (tikai mazāku) un lietuo gaļas vai kāpuostu ietaisi sauc par muldiņu, bet šai ir kājas A. IX, 2, 591. abra, der Brottrog, sile, der Trog unterscheiden sich von der mulda gewöhnlich durch ihre Grösse, aber in manchen Gegenden bezeichnet mulda geradezu den Brottrog, so Smilt., Friedrischswald BW. 28248, in anderen wiederum den Trog in weiterem Sinn: nemācēja cūkai muldas pataisīt BW. 22595. [Nebst li. mùlda aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 664


mulka

mul˜ka,

1) die Zaunschicht, die Stangen zwischen zwei Pfosten
Kand., = puosms; mulku atkŗaut, die zwischen den pfosten liegenden und durch Steine in den Rinnen der Pfosten auseinandergehaltenen Stangen herausnehmen; mulku aizkŗaut, mit diesen Stangen den Zwischenraum zwischen Pfosten ausfüllen Kand.;

2) = kāpele, eine halbgefüllte Stelle im Zaune zum Übersteigen für Fussgänger Ruj., Krem. n. U.;

[3) "vārstelis, atvēršanai ierīkuots žuogs" Uguņciems (mul˜ks Salis). - Aus liv. oder estn. mulk "O'ffnung im zaun zum Durchgehen",
s. Thomsen Beröringer 270].

Avots: ME II, 665


muniņš

muniņš, die Münze, das Geld: man tā muniņa nav Smilt.,Lub. [Aus frz. monnaie dass. entstellt?]

Avots: ME II, 667


murda

mur̃da [auch Salis, Ruj., murde Edw. n. Bielenstein], mur̃ds [Līn., PS., Karls., Serbigal, AP., mùrds 2 Kl., mur̂ds Prl.], ein von Ruten geflochtener Setzkorb [Bielenstein Holzb. 673 mit Abbild.]; murds - gruozs, nuo kārklu vicām pīts, ar vienu iedzirkli; lietuo zivju ķeršanai Etn. I, 121; [in Salis mur̃da, eine Art Netz]: bites līda uzuolā, līdaciņas murdiņā BW. 30798. prūšu murda, ein preussuscher Setzkorb mit Seitenflügeln Mag. III, 1, 128; zušu murda, Aalkorb Elv. Fig., murdā būt, kļūt, ieiet, in Verlegenheit sein, geraten: iegājis kâ zivs murdā. nu ve̦lns murdā, nun ist der böse Gewalthaber in Verlegenheit. [Aus liv. mũrda resp. estn. mõrd dass., s. Thomsen Beröringer 270.]

Avots: ME II, 667


muskulis

I muskulis, muskuls [LP. I, 179], muškuls PS.,

1) ein Päckchen, Bündel:
saimnieks ienesa dažus muskuļus un uzlika uz galda Blaum. viņam ruokā bija drēbju muskulītis Bers., Laud. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem... daž˙dažādus sataisītus muskuļus LP. VII, 693. skrējis liels, pe̦lē̦ks vīrs, ne˙sdams lielus muskuļus padusē VII, 1319. [iesien tuo lakatiņā, muskulītī Manz. Post. I, 249. atrada savu naudas muskuli Glück I Mos. 42, 35];

2) eine zusammengeschlungene Masse, etwas Verwickeltes, ein Knäuel:
[lielais ienaidnieku muskuls De̦glavs Rīga II, 1, 222.] tâ nu bija trīs vīri un trīs sievas vienā muskulā JK. me̦lns muskulis pa ceļa virsu ritnājies LP. pastalas jāsasienuot kuopā muskulī LP. V, 1. guovis sagriezās muskulā Vēr. II, 1290. slimnieks sarauts muskulā [diegu muskuls Zaravič. - Zu li. muškulėls "ein Knoten in einem Taschentuch, einer Schürze u. drgl., in welchen Geld u. drgl. eingeknüpft ist" bei Bezzenberger Lit. Forch. 144.]

Avots: ME II, 672


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675


nags

nags,

1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;

3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;

4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;

6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;

7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;

8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;

9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;

11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡

13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;


14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).

Avots: EH II, 2


nags

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. 2 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688


nākt

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700


naktene

naktene, naktenīca Stockm., schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum) RKr. III, 72. naktenes ņe̦m nemierīgu bē̦rnu mazgāšanai, lai tie nakti labāki guļ Etn. I, 29. [naktenītes Zb. XV, 278. die Korblumen.]

Avots: ME II, 690


naktiniece

naktiniece "?": timsiniece, naktiniece, vai es tava naidiniece? jūŗmalā sausa egle, tā ir tava naidiniece? BW. 34079, 1. [Vgl. li. naktinýčia "ein Nachtgespenst".]

Avots: ME II, 690


nāra

nãra, die Nixe, Wassernymphe, eine von den lett. Romantikern auf Grund der Etymologie (nirt, untertauchen, li. nérti) erdichtete Gottheit, die sich jetzt grosser Verbreitung und Beliebtheit erfreut, sowiet bekannt, zum ersten Mal bei Auseklis I, 127 und (ūdens meitas (nāras) peldējās skaidrajuos viļņuos) II, 11 vorkummend: es e̦smu ūdens meita - nāra LP. VI, 199. medinieks nuoprata, ka tās ir nāras VII, 515. šī vieta taisni nārām de̦r par mitekli: upe un apkārt ē̦nains mežs Saul. balta nāra pa jūŗu pe̦ld Tr. III, 1551 (Rätsel: die Gans). Tr. übersetzt in diesem Rätsel nāra durch das russische Wort русалка "Nixe", setzt aber mit Recht zu dieser Übersetzung: "denn, wenn das Rätsel echt ist, kann nāra nur die Tauchende bezeichnen".

Avots: ME II, 700


nāras

nãras Nötk. "kuokā iecirsti ruobi, kuŗuos kuo iestiprina nuotēšanai vai izurbšanai". Zu nãrs.

Avots: EH II, 8


nārs

nãrs, nãre,

1) die Klammer der Tischler
L., die Zwinge, Leim-, Schraubenzwinge: nārs ir bluķis ar šķē̦rsām iecirstu ruobu; nārā liek kādu apstrādājumu kuoka gabalu, kuŗu ar ķīļiem saķīlē, lai tas nekustē̦tuos. ar nāru saspriež kuopā salīmē̦tus dēļus Wolm. [nā`rs Trik. "rīks luoku un slieču liekšanai"];

2) die Hobelbank:
viņš kruknēja uz nārēm lielā kruoga kaktā Zeib.;

[3) = spunde U.;

4) nāri, Bretter auf dem Dach zum Schutze gegen Sturm
U. - Aus * nārvs? Wohl zu nirt (s. dies) nebst narvis, vgl. Person IF. XXXV, 207 und Beitr. 576 und Sommer Balt. 261].

Avots: ME II, 701


nātans

nâtans [auch Mar. n. RKr. XVII, 135, Lis., Kreuzb., Prl.],

1) leinen, zwirnen
[Schujen], N.: [nâtans aude̦kls (aber: nâtna drẽbe Schujen]. man māmiņa ģē̦rbusies nātanās drēbītēs BW. 27766. nātana uodere A. XX, 790;

2) nātanais zirgs, die Schindmähre
Apsk. Gew. nâtns.

Avots: ME II, 702


nātns

nâtns,

1) als Hauptwort, die Leinwand
(im Nom. selten): izbālējis kâ nātns Apsk.; (häufiger im Gen. Sg. u. Pl. nātna aude̦kls, Linnenzeig; nātna, nātnu bikses, drēbes, Hosen, Kleider aus Leinwand; nātnu zeķes, Zwirnstrümpfe; so auch übertragen: nātna zirdziņš, die Schindmähre LP. VII, 36, Līn., Matk. muļķītim ieduod tādu nātna ķēvīti LP. IV, 77;

2) [nâns Wolm., Serbigal Neuenb., C., Peb., Bers., nâns 2 Salis, Ruj. Līn., Lautb.] als Adj., leinen, zwirnen:
baznīca un guoduos valkāja smalkus, baltus, nātnus (neben nātna) autus Etn. IV, 109. viņš savu pulveri taisīja nuo nātnām (neben nātna, nātnu) lupatām Aps.; nātnas drēbes neben nātna und nātnu drēbes. nātnais, fig., die Schindmähre Etn. II, 87; [nâtna 2 ķēve Nigr., eine schwächliche Stute; in Lis. aber sei nâtns zirgs (in scherzafter Rede) - ein weiss und schwaches Pferd. - nâtns gehört wohl (mit einer Urbed. "aus Nesseln") zu nâtre, s. Fick BB. II, 210 und Persson Beitr. 813].

Avots: ME II, 702


nav

nav (nàu), nava, navâ C., Mat., navaîd 2 Kand., navaida, navaidâs Kand.; navaidanâs, nevaide̦nas Selg., RKr. IV, 59, nev, neva, [nevâd 2 N.- Bartau], nevā BW. 31411, nevaid, nevaida, nevaidās, negiertes ir, ist nicht: man nav naudas, ich habe kein Geld. kamē̦r nav kuo steigties, so lange hat man keine Eile. nava (Var.: neva) uogu, nava riekstu mana ceļa maliņā BW. 26483, 1. visi pieci bāleliņi, pastarīša vien navā 30894, 8. ja navaid šūpuotāja, lai šūpuo vēja māte! 1705, 2. tec, upīte, pie upītes, ja navaida ezeriņa! 26479, 3. bez kuo īsti nev? was ist der letzte Preis? Lieven - Behrsen. tuvu neva (Var.: nava; klāt nevāda) labu ļaužu BW. 12446. nevaid slikti tie ļautiņi 6252. es nevaid (für nee̦smu) putna bē̦rns 14904, 2. ne˙vienam tâ nevaid (Var.: nevaida) kâ manai cūciņai 29135, 1. Zur Verstärkung der Negation wird nav

a) wiederholt, mit un oder angereiht: vēja nav un nav (oder: nav kâ nav) LP. IV, 20;

b) mit vis, ne˙būt oder ne˙kādi verstärkt: tas tâ nav vis, od. tas ne˙būt (ne˙kādi) tâ nav, das ist durchaus nicht so.
vgl. vaid.

Avots: ME II, 697


nāvēt

nâvêt, -ēju, tr., töten, morden: septiņus gadus lai nāve nāvē pusmūža cilvē̦kus JK. V, 51. šis grib zaķi nāvēt LP. VI, 559. tur tie raibie ziedi dus, kuŗus nāvēja salna Kārst. Refl. -tiês, sich, einander töten: desmit gadu cilvē̦ki dedzināja, plēsa, nāvējās A. U. Subst. nâvẽjums, das Getötete, das Getötethaben; nâvêšana, das Töten; nâtê̦tãjs, wer tötet: niknais nāvē̦tājs, rudens Aps.

Avots: ME II, 704


nāvīgs

nâvîgs,

1) tödlich, todbringend:
ve̦lns bij aplaidis pasauli ar nāvīgiem, kaitīgiem knišļiem LP. V, 179; nāvīga ruoze Tr. IV, 182; nāvīgi trāpīt Etn. III, 142;

2) ungemein, gewaltig, heftig, eifrig, stark:
nāvīgs ienaidnieks, der Todfeind; nāvīgs strādnieks, ein überaus eifriger Arbeiter. bija reizi nāvīgi dzē̦rājs LP. VII, 1150. nāvīgs sašutums tuo sagrāba Degl. e̦suot jāstrādā līdz nāvīgam nuogurumam Vēr. I, 1164. tē̦vs tâ nāvīgi bij piekuodinājis LP. VI, 974. augstprātību nāvīgi es nīdu JR. IV, 62. tad nu ļaudis nāvīgi ņe̦mas pa pļavu. nâvīgs uz, verpicht auf etw.: dažs sievietis uz dzeršanu vēl niknāks un nāvīgāks nekâ vīrietis Janš.

Avots: ME II, 704


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


nedēļa

nedẽļa, [nedêļa 2 Līn., nedêļa Kl.], die Woche: izgājušu od. viņu nedēļu, in der vorigen Woche; aizviņu nedēļu, in der vorvorigen Woche; jaunu, nākuošu od. citu nedēļu, in der nächsten Woche; klusā, svē̦tā nedēļa, die stille Woche, die Charwoche. Die Zeit von Georgi bis Johannis nennt man jetzt noch sējamas oder sējas nedēļas, Saatwochen. priekš Miķeļiem tuo nedēļu nav brīv linu mērkt, tad tie neizmirkis, juo tā rūsas jeb dzelzs nedēļa Etn. II, 73. par zāļu nedēļu sauc desmituo sējas nedēļu. daži tuo arī sauc par nezāļu nedēļu II, 180. Der Pl. nedēļas, die Wochen der Wöchnerin: nedēļās būt, gulēt, in Wochen sein, liegen. saimniece jau pārlaidusi nedēļas, die wirtin ist schon aus den Wochen. Instr. Pl. als Adv. nedẽļãm, wochenweise. Annai uznāca nedēļas MWM. X, 917. [Nebst li. nedė`lia aus r. недѣля dass.]

Avots: ME II, 710


negadība

negadĩba, die Untugend: pade̦vušies dzeršanai, kāršu spēlei un citām negadībām A. XV, 2, 419.

Avots: ME II, 711


nei

neî 2 [Rutzau, Nigr., Bauske] (li. neĩ, [slav. ni "auch nicht", got. nei, la. (alt: nei) "nicht"]),

1) auch nicht:
es tuo nedarīšu, nei man klātuos tuo darīt Bl.;

2) nicht einmal:
ja tevi ir nuislē̦pumi, nestāsti viņus nei draugam! kuprainais āzītis var par deviņām sē̦tām pārlēkt, bet ze̦lta kaziņa nevar nei par vienu (Rätsel);

3) nei - nei oder ne-nei, weder-noch:
nei (Var.: ne, ni) tā puķe, nei (Var.: ne, ni) tā ruoze BW. 281. bet tuomē̦r panākt neduomā ne slavas, nei ar pateicības Adam.;

4) in manchen:
nèi˙kas (li. niẽkas) für ne˙kas, nèi˙kur für ne˙kur, nèi˙maz für ne˙maz Mar. n. RKr. XV, 146. [Vgl. auch av. naē-čiš "keiner" und Walde Wrtb. 2 518.]

Avots: ME II, 715



nekadai

neka˙daĩ Sessw., neka˙daĩs, nekade̦nais, niemals: mācītājs tādu grāmau meitenei duos ruokā? neka˙das! Janš. ne˙kad neesi dzirdējis? nekade̦nais.

Avots: ME II, 717


nelabens

nelabe̦ns,

1) [nelabenis Ruj., nelabe̦nais Bers., nelabe̦ns Jürg., der Böse
(= nelabais)];

2) "?": nelabe̦ns, laid ausis vaļā! Vīt.;

[3) nicht ganz gut
Nötk.].

Avots: ME II, 719


nenovēlība

nenùovẽlĩba, die Missgunst: ienaids, me̦li, nenuovēlība pārvalda viņu sirdis MWM. VIII, 319.

Avots: ME II, 725


nenovīdība

nenùovīdĩba, die Missgunst: lai me̦tam acis kur me̦zdami, visur re̦dzama dabas māmiņas nenuovīdība LA. vēlākā dzīvē guļ pār visu ģimenes dzīvi nesaticība. nenuovīdība naids Stari II, 621.

Avots: ME II, 725


nepārvaramība

nepãrvaramĩba ,* die Unüberwindlichkeit: ienaidnieku nepārvaramība izrādījusies par teiku Latv.

Avots: ME II, 727


nepārvarams

nepãrvarams, unüberwindlich: nepārvaramas grūtības; nepārvarams ienaidnieks, riebums.

Avots: ME II, 727


nepasesība

nepanesĩba, die Unduldsamkeit, Intoleranz: uzskatus, kas nesaskanēja ar šiem, vajāja ar naidīgu nepanesību Druwa I, 512.

Avots: ME II, 726


ņerma

ņe̦rma, ņe̦rms, ne̦rmala,

1) der Fetzen, der Lappen:
[nuo gaļas ņe̦r̃mas vien palikušas Salis.] lupatu žīds nuo sievām salasījis par māla puodiem dažādas ņe̦rmas Alm. ieme̦sts ņe̦rms Daugavā sapuvis LP. V, 101;

2) übertr., ein Lump:
man nepatika, ka tāds ņe̦rma B. Vēstn. muižas kungs, tas ņe̦rma A. V1II, 1, 146. tâ tev, pinkainais ņe̦rms, klāsies Druw. n. LP. V, 346. [Zu ņarmas.]

Avots: ME II, 901


nesaticība

nesaticĩba, die Unverträglichkeit: ve̦lns ir ienaidības, nesaticības kurinātājs LP. VII, 1213.

Avots: ME II, 731


nešļava

neš,ļava,

1): auch Dzērve, Erlaa, Kurs., Memelshof, Mesoten, Nötk., N.-Peb., Plm., (ne̦šļava) Nikrazen, Salgaln, Sessau: silā bija pulka ziedu, smagas me̦dus nešļaviņas BW.30335, 1;

3): auch Alswig, Seyershof, (ne̦šļava) AP., Grünh.;

5): "ne̦stuves" Oknist n. FBR. XV, 174, Gr.-Buschh., Plm., (nešļavas) Kaltenbr., Kurs., (ne̦šlavas) Autz; "kāši ūdens nešanai" Dzērve, ( ne̦šlavas ) Autz; "ne̦stavas" (ne̦šļava) Nikrazen, Serbig.; ‡

6) nešļavas Frauenb., der Klatsch:
sievas staigā apkārt ar savām nešļavam.

Avots: EH II, 20


nest

nest (li. nèšti, [slav. nesti "tragen"]), ne̦su, nesu, tragen, bringen: nastu, sienu, rudzus. gāju kalnu mēģināt, vai kājiņas galvu ne̦s; ja kājiņas galvu nesa, galva nesa paduomiņus BW. 19657. Sprw.: kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj. augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; ze̦mu acis nenesiet! Ltd. 1239. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā Etn. II, 115. ābele nesīs augļus LP. V, 216. grē̦kus nest, die Sündenschuld tragen. cilvē̦kmīlestības upuri, kruodzniekam me̦slus nest Ap. brūces, nāvi, puostu nest RKr. VIII, 9. vēsti, zin,u nest, Nachricht bringen: man zīlīte ziņu nesa: jauni radi bāli- ņuos BW. 1257 vārdu nest, einen Namen fūhren: man jāne̦s brūtes vārds BW. 14876. kam bij man tik jaunai atraiknītes vārdu nest? 27859. tiesas, tiesu nest, Recht bringen: mazs, mazs vīriņš par pasauli tiesas ne̦s (Rätsel) RKr. VII, 153. bise labi ne̦s die Flinte schiesst Weit Vīt. ratiņš ne̦s slaiki, gruodi, das Spinnrad spinnt lose, drall U. kuo nagi, kājas, zuobi ne̦s aus allen Leibeskräften, soviel man vermag: grābj, rauj, lielās, kuo nagi ne̦s. zaldāts zuolē ve̦lnu, kuo nagi ne̦s. nu gāja visi, kuo kājas nesa LP. VI, 244. jāgrauž maitas gaļa, kuo zuobi ne̦s III, 7. Relf. -tiês,

1) sich richten, verlangen:
[sirds ne̦sas (sehnt sich) pēc mātes U.] viņam prāts ne̦sas uz augstām lietām. viņam tagad ne˙maz prāts(sirds) nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296;

2) um die Wette tragen:
iesim nesties LP.;

3) sich aufführen, stolzieren:
Annēniešu puišu dēļ es tik daiļi nenesuos BW. 10325. diezgan staltas panāksnieces, kaut tik stalti ne̦sušās! 20404. tu tâ˙pat glīti ne̦suoties kâ viņš Janš. cik jauka tam iešana un nešanās Janš.;

4) tragend sein (vom Vieh);

[5) umgehen mit, sich beschäftigen:
viņš ne̦sas ar grūtām duomām U. Nebst nẽ̦sât, nasta u. a. wohl zu ai. našati "erreicht, erlang", gr. ποδηνεχής "bis zu den Füssen reichend" und(?) got. ganah "genügt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 198, Walde Wrtb. 2 506 f., Boisacq Dict. 251, Braugmann IF. XII, 156].

Avots: ME II, 733, 734


nev

nev, neva [Glück], nevād N. - Bartau, nevaid, = nav: kas nuo rudzu gaŗumiņa, kad nevaid(a) briedumiņa? BW. 11918. ne˙vienam tâ nevaid, kâ manai cūciņai 29135, 1. [Vgl. Le. Gr. 556.]

Avots: ME II, 738


nezinība

nezinĩba ,* die Unkenntnis: tādām ziņām ir klāt daudz ienaidības, lepnības un nezinības Vēbers.

Avots: ME II, 741


nīdēt

nîdêt [auch Wolm., Nigr., Lautb., PS., Ruj., nĩdêt Iw., Bl., Gr. - Essern], - u, - ẽju, nîst [auch Wolm., nĩst Iw., BL.], - stu [oder - žu L.], scheel ansehen, nicht leiden, hassen: nīda mani tē̦vs, māmiņa, pēc ienīda bāleliņi BW. 13585, 3. gana mīļi es dzīvoju, tâ˙pat mani ļaudis nīd 8450. tikai tagad viņš saprata, cik ļuoti viņš bij šuo cilvē̦ku nīdējis Vēr. II, 296. uz zemes nīsts, te sevi brīvu jūtuos Akur. Refl. nîstiês,

1) einander hassen, in Feindschaft leben, sich anfeinden:
ne nīsties, ne bārties, ne turēt ienaidiņ[u] BW. 6524. citi gani āriņā, cit[i] āriņa maliņā; vai tie bija nīdušies? 761. ne vienam, ne uotram negribējās tagad nīsties MWM. VIII. 647;

2) widerlich, ekelhaft sein
- mit dem Dat. der Person: viņam nīdās kruodzinieka mēļuošana Serb. tas viņam ļuoti nīdies JU. Subst. nîdẽjs, nîdê̦tãjs, der Hassende, der Widersacher: [es redzēšu prieku pie maniem nīdē̦tājiem Glück Psalm 118, 7.] mūsu pašu ciema meitas vis˙lielās nīdē̦tājas BW. 1024; nîdêšana, nîšana, das Hassen, Anfeinden; nîšanâs, die gegenseitige Anfeindung, das gegenseitige Hassen. Zu naîds.

Avots: ME II, 746


nīdīgs

[nīdĩgs "hässig" St.; nîdîgs 2 "kašķīgs Salis, Ruj.; nîdîgs"kas naiduojas" Nitau, Serben, AP., Lös., Sessw., Schlenk, Kalzenau.]

Avots: ME II, 746, 747


nidrēties

nidrêtiês. -ẽjuôs, intr., ekeln Wid. [Vgl. naista und nīdrêtiês.]

Avots: ME II, 743


ņiedra

ņiêdra: auch Sussei n. FBR. VII, 130, A.-Schwanb., N.-Peb., Saikava, Sessw.; Demin. ņiêdriņa Ramkau "nuo zirgu stuobra stublāja izgriêzts gabaliņš ar cauru vidu dzijas uzspuolēšanai (aužuot)".

Avots: EH II, 115


niedre

niêdre [auch Wolm., PS., C., Schujen, Ruj., Līm., Nigr., Sessw., Fossenberg, Grosdohn, Marzen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Schmarden, Ellei, Wirginahlen, Matk., Jürg., Gr. - Essern] (li. nèndre.), niêdra, [niedra Serben, Marzenhof, Plm., Gotthardsberg, Alt - Laizen, Erwahlen, Sackenhausen, Hasau, Kreuzb., Ekau], ņiedra BW. 11059; 15143; 17550, 3, [Lis., N. - Peb., ņiedra Meselau], ņiêdre [Kl., ņiedre Lubn., Bers., Oselshof, Setzen], BW. 4261; 5037; 13234; 28429; [25915], niedrs L., Ruj. n. BW. 26544; BWp. 1217,

1) das Rohr, Schilf (phragmites communis);
kraujas niedre, Uferriedgras (calamgrostis litorea) RKr. II, 68; Vāczemes niedra, spanisches Rohr Mag. XIII, 3, 65. Sprw.: luokās od. šaubīgs kâ niedra. sāpes lai iznīkst kâ purva niedre. es meitiņa kâ niedrīte BW. 10569;

2) niedrs, der Lauf an der Flinte
L.;

3) der Rohrstock, Spazierstock
Stud.: kurpes kājā, niedre ruokā BW. 33636. [Zu ai. nada-h. "Schilfrohr", wenn ai. nad - hier aus nṇd -(?), oder wenn balt. nend - heir (mit Reduplikation) aus nen(e) d - (vgl. zur Reduplikation mir. nenaid "Nessel" vgl. auch Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 91).]

Avots: ME II, 749


niekacis

niekacis, [niêkacîte 2 Neu - Rahden], eine Mulde, in der man Grütze, Mehl zur Beseitigung der Hülsen schwingt Nerft, [Stelp., Taurkaln, Thomsodorf]: niekacis, kur sē̦nalainus miltus izniekā Brucken n. Etn. II, 33. niekaci taisa nuo viengabala kuoka, lē̦ze̦nas siles veidā, ar ruokturi katrā galā, atdala sē̦nalas nuo buoķiem (grūstiem miežiem). lietuo arī graudu nešanai mažakās daļās Stelp. Zu niekât; [identisch damit ist wohl niekats U. "Holzgefäss zum Grützestossen"].

Avots: ME II, 750


nieks

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751


nieva

niẽva [li. neivà "Kränkeln" n. Būga KZ. LII, 292], nievs, die Schmähung, Verachtung: tik nieva pasaulei tam lūkuojās iz skata MWM. VI, 322. [visās lietās smiekli tev un nievi Juris Brasa 44.] tik nievi un cīņā spē̦ku samē̦rs mieru liedz Stari II, 839. bij smaids pilns aukstu nievu Rainis. [kāds kas ar izsmieklu un nievām viņus uz cīņu aicināja Veselis Saules kapsē̦ta 118. nuomazgāti nuo nievāms un grēkiems Elger Cantiones, S. 69. - Nebst li. náivyti "погублять", naiva "licho" РФВ. LXVI, 239 und Lit. Mitt. I, 229 wolh zu gr. νείοϑι "tief unten", νειός "Feld", serb. n`ì`va "Acker" (urspr. wolh: Boden) und letzten Endes le. nīca (s. dies), nīkt, s. Brugmann IF. XI, 274, Walde Wrtb. 2 519, Fick Wrtb. III 2, 297.]

Avots: ME II, 751, 752


nievāt

niẽvât [auch Bl., nievât 2 Kl., Kr., niêvât 2 Iw. [, - ãju (li. neivoti "tadeln"], tr., schmähen, verachten, [niederdrücken U.]: [mūsu dvēsele tuo... nievāta Glück Psalm 123, 4.] le̦pnais bagātnieks nievā nabadziņus. Subst. nievãjums, das Verachtete, das Verachtethaben; nievâtãjs, der Schmäher, Verächter: puisīt[i]s meitu nievātājs BW. 12779.

Avots: ME II, 752


niezēt

niẽzêt (li. niežė´ti), III p. niẽz, niẽzẽja, intr., jucken: viņam āds niez, ihm juckt die Haut, er will Schläge haben. kam āda niez, lai kasās! ausis niez pēc jaunām ziņām. niez de̦lna; dabūs naudu. kad labā acs niez, tad jāraud, kad niez; kas kukuļus atnēsīs? BW. 14058. jau zuobi viņai niez aiz kāruma Adam. [zu naiza, li. nìžti "krätzig werden", av. naez - "eine Krankheit"; vgl. auch Johansson IF. II, 51 2.]

Avots: ME II, 752


niezis

niẽzis [Nigr., Rutzauj, Etn. IV, 69, niezuons U., [niezuoņa Lennew.], niezts U., niezulis, [niezs (li. niẽžas) U. (unter naiza)], niẽzus, - us PS., die Krätze: bē̦rnam me̦tas niezis JK. VI, 24.

Avots: ME II, 752


nīkt

nĩkt [auch Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Loddigeŗ N. - Peb., C., Arrasch, Jürg., Schujen, Wolm., Bl., Tr., Iw., Līn., Salis, Ruj., AP., nîkt Mar., nìkt Wohlfahrt, PS., Trik., Serbigal] (li. nỹkti "vergehen"), - stu, - ku, ņĩkt TR. II, 249; IV, 220, 317,

1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;

2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]

Avots: ME II, 747


nītenis

[II nĩtenis Bauske "kuoks nĩšu piesiešanai"(?).]

Avots: ME II, 747


noaugt

nùoaûgt,

1): dārziņš dikti nuoaug (bewächst mit Unkraut):
nav ne˙viena, kas ravē Strasden;

2): nuoauga pa četri pūri kaņepju Ramkau. sliktais nags būs drīzi nuoaudzis, der eingerissene Nagel wird bald (in die Länge wachsend) ausgeheilt sein
Vank.;

3): nuoaug labība Janš. Līgava I, 98; ‡

4) herunterwachsen:
citai guovij nuoaug zemē ragi nuo pieres uz acim Seyershof; ‡

5) im Wachstum abnehmen:
niknais prāts nenuoaug, bet pieaug Lenca sprediķu grāmata 1764, S. 282.

Avots: EH II, 30


nobalzīt

[nùobàlzît,

1) = nùoslèpt: n. zagtās mantas C., N. - Peb.;

2) = nùobalstît Warkl. Refl. - tiês, ohne Arbeit weilen: puiši šuodien nuobalzījās līdz pašai pusdienai Wolmarshof.]

Avots: ME II, 759


nobēdāt

nùobè̦dât, Sorgen überstehen: nebē̦dāju cita bē̦das, kad tik savas nuobē̦dāju BW. 6581. bē̦da man, liela bē̦da; kas tuo bē̦du nuobē̦dās? (Var.: izbē̦dās) 7575. Refl. - tiês, sich absorgen, sich abhärmen: jaunais ķēniņš par tuo nuobē̦dājies LP. IV, 218.

Avots: ME II, 761


nobeigt

nùobèigt, tr.,

1) zu Ende bringen, beendigen:
darbu, dzīves gaitu, druvas gabaliņu. uzvilkdama es dziedāju nuobeigdama gavilēju BW. 320. pusis darbu nuobeidzis, rijā atgulies LP. VII, 603;

2) den Garaus machen, töten
vai manu bē̦rnu gribat nuobeigt? Aps. jāj pie sava ķēniņa raganu nuobeigt LP. V, 341. Refl. - tiês,

1) enden:
diena nuobeidzas LP. IV, 64. celiņš nuobeidzas pie mājiņas IV, 212;

2) verenden, sterben:
luopi kūtī e̦suot nuobeigušies LP. VI, 82. raganai jānuobeidzas muokās VII, 580. Subst. nùobèidzẽjs, wer endet, beendigt; nùobèigšana, das Beendigen; nùobèigšanâs, das Verenden nùbeìigums, das Ende, der Schluss.

Avots: ME II, 760


nobučot

nùobučuôt, ‡ Refl. -tiês, einander abküssen: jaunais pāris nuobučuojās Dunika. n. ar princesi Pas. VIII, 308.

Avots: EH II, 35


nocietināt

nùociêtinât, tr.,

1) befestigen: pilsē̦tu brūtgāns ar saviem nuocietina vārtus BW. III, 1, 83;

2) fesseln, festhalten:
tādu cilvē̦ku nevaruot nuocietināt ne cietumā ne dzelzī Etn. IV, 64;

3) verhärten:
bagātība nuocietna sirdi LA.;

4) abhärten, stählen:
tu, laime, zini, juo vairāk siti, juo tu nuocietini Rainis. Refl. - tiês,

1) sich befestigen:
ienaidnieki nuocietinājās skanstīs LA.;

2) sich abhärten:
vingrinādamies nuocietināmies;

3) sich verhärten:
kad mēs nuocietināmies iekš grē̦ka Rainis.

Avots: ME II, 769


nodrošināt

nùodrùošinât, tr., sichern, sicher stellen: ruobežas pret ienaidniekiem. tie simti jums nuodruošina būdiņu līdz mūža galam Poruk. [Refl. - tiês, sich sicher stellen.]

Avots: ME II, 777


nodubļot

nùodubļuôt, tr., mit Kot beschmutzen: jaunuo vilnaini Aps.; kurpes Janš.

Avots: ME II, 777


nogars

[nuogars "der Dampf, Qnaim in der Badstube" Warkl., Warkh., Bers.: uzmet labu nuogaru! Banske.]

Avots: ME II, 784



nokliegt

nùoklìegt, tr.,

1) verschreien, abschreien:
nevar nuokliegt par tautas ienaidniekiem tuos... Vēr. I, 696;

2) im Schreien übertreffen:
viņš ar savu balsi visus nuokliedza. Refl. - tiês,

1) mit freuden kurze zeit dauernden Schrei, Jubel von sich geben:
skaļi dziedu, nuokliedzuos, lai dzird mans arājiņš BW. 424. nuokliedzuos, nuosaucuos, izte̦k caune smilkstē̦dama BW. 30606;

2) sich abheulen, sich die Kehle (den Hals) abschreien:
viņš tâ nuokliedzies, ka vairs ne˙maz nevar pakliegt.

Avots: ME II, 799


nokrākt

nùokrākt, abschnarchen, abschlafen: nuokrāca līdz palaunadzim Seibolt. Refl. -tiês, einen krächzenden, röhelden, schnaubenden Laut von sich geben, sich abkrächzen: me̦lnais tikai nuokrācies vien LP. VII, 1050.

Avots: ME II, 801


nokvietēt

[nùokvietêt Smilt., (die Hülsen von der Gerste) entfernen: laidīsim vēl reiz cauri mašīnai, lai nuokvietē akuotus.]

Avots: ME II, 805


nolasīt

nùolasît, tr.,

1) ablesen, absuchen:
visas uogas mežā nuolasītas. tārpi jānuolasa nuo kāpuostiem. gan es tavus sirmus matus pa vienam nuolasīšu BW. 23354. vilki nuolasa kumeļus un jērus Dünsb.;

2) das Lesen einer Schrift beendigen, ablesen:
kad dzejnieks savas dzejas nuolasīja... Vēr. II, 732. jaunais mācītājs nemē̦dz savus sprediķus nuolasīt, bet runā nuo galvas;

3) aussuchen:
drukāti kâ nuolasīti LP. VI, 864. [Refl. - tiês,

1) zur Genüge lesen:
stāsts tik skaists, ka nevarēju nuolasīties vien Ruj. u. a.; visu dienu nuolasījuos sē̦ņu;

2) sich (verstohlen) entfernen:
n. pie malas Drosth.]

Avots: ME II, 808


nomale

nuõmale (unter nuõmala),

1): nuostājās viena pate nuomalē AP.;

2): auch AP., Dunika, Grob.; ‡

3) "ādas vē̦de̦ra daļa, kas paliek pāri sagriêžuot ādu gaŗās sluoksnēs pastalu taisīšanai" Siuxt: nuo nuomalēm taisīja pastalas bē̦rniem un ganiem.

Avots: EH II, 66


nometne

nuometne, die Ansiedelung, das Lager, der Aufenthaltsort: viens nuo pils iedzīvotājiem ieradās ienaidnieku nuometnē LP. VII, 1089; nuometnes dzīve, ansässiges Leben A. XIV, 2, 235.

Avots: ME II, 819


nopirkt

nùopìrkt [li. nupir̃kti], tr., abkaufen, kaufen (perfektiv) Spr.: ar grasi var draugu nuopirkt, bet ne ar simtu rubuļu naidnieku par draugu pataisīt. Refl. -tiês,

1) für sich kaufen:
nuopirkuos sev diže̦nu arājiņu BW. 10290;

2) käuflich zu teil werden:
nuopirkusies tāda cietāka gaļa Saul.

Avots: ME II, 829


nopļaut

nùopļaũt, ‡

3) "nuokuost, nuobeigt" Pilskalne. Refl. -tiês,

2) eine gewisse Zeit hindurch mähen (und eventuell dabei müde werden):
nuopļāvies sìenu līdz bruokasta laikam Kaudz. Izjurieši 13. līdz pusdienai krietni nuopļāvies Pas. XIII, 152.

Avots: EH II, 77



noraustīt

nùoraûstît, ‡

2) eine Zeitlang wiederholt reissen (zerren):
man bija daudz kungu. es tiku nuoraustīts uz visām pusēm Jauns. Mana dzīve 3 17. braucuot nenuorausti (ar gruožiem, tuos pieve̦lkuot mudināšanai) tā zirga tik daudzi! paliks vēl je̦la mute Vank.

Avots: EH II, 80


noraut

nùoraût, tr.,

1) abpflücken, schnell abziehen:
ce̦puri, puķes, zābakus, kažuoku. ne lapiņas nenuorāvu BW. 10981. es nebiju putna bē̦rns kâ nuo zara nuoraunams Ltd. 1896. viņš ātri nuorāva svārkus. nuorāva abiem jē̦riem ādas kâ tāstis Kaudz. zars nuorāva ce̦purīti BW. 33622. nuoraut linus, Flachs abraufen Etn. III, 134;

2) wegreissen, wegschaffen, dahinraffen, abholen:
kur tad tie nuorāvuši manu ce̦puri? Lapsk. ve̦lns nuorāva vīra māti BW. 14154, 4. viņš nuorāva mani gar zemi, er riss, warf mich zu Boden;

3) abknappen, abziehen, entziehen:
tāds nuoraus mē̦ru un svaru Kaudz.; daļu nuoraut nuo algas. guovis nuorauj pienu [od. nuoraujas Vank.], die Kühe geben nicht mehr Milch LP. VII, 534. nuoraut vienu aci, ein wenig schlafen Grünh.;

4) abbrechen, zu reden aufhören, unterbrechen:
vecīte nuorāva valuodu Aps. [viņš pats vēl, it kâ nuobijies par savu pārdruošuo ideju, nuorāva balsu De̦glavs Rīga II, 1, 481.] mātes acumirklī nuorāva iesāktuo sarunu Purap. "kuo tur nu runāt?"nuorāva Trīna MWM. IX, 588;

5) = nuoraukt: nuoraut zeķi, kaudzi C., Kokn., Mt.;

[6) stumpf machen:
n. zuobus Seew. n. U.] Refl. -tiês,

1) für sich abreissen, abpflücken:
es gaŗām te̦cē̦dama visus piecus nuorāvuos BW. 10290;

2) sich losreissen, sich befreien:
zirgs nuorāvies un aizskrējis pruojām LP. VI, 321;

3) geringer werden, versiechen:
manai guovij piens pa˙visam nuorā-vies A. XVIII, 206. [nuorauts nuo miesas U., abgemagert;

4) sich entziehen, entweichen
U.]

Avots: ME II, 838


noriet

nùoriêt,

1): das Zitat aus LP. V, 9 (ME. II, 840) ist zu streichen;

2) fangen:
vai tu peli vari n.? (zu einer Katze gesagt) Grenzh. n. FBR. XII, 23; ‡

3) zerbeissen
Dunika: bē̦rns blusu nuoriets;

4) behexen (?):
ragana nuorējuse kaimiņa sievai vepri: e̦suot vazājies pusdzīvs, un spalva vienuos sānuos pa˙visam atsutuse, - blaugznainas čūlas vien rē̦guojušās LP. V, 9.

Avots: EH II, 82


nosaukt

nùosàukt [li. nušaũkti], tr.,

1) herabrufen:
nuo kalna leja;

2) nennen, benennen:
viņš tuo nuosauca par muļķi;

3) abrufen (vom Nachtwächter).
Refl. -tiês, ein Jubelgeschrei [od. einen Schrei] erschallen lassen: nuokliedzuos, nuosaucuos, izte̦k saule smilkstē̦dama BW. 30606. Miķelītis nuosaucās auzu kaudzes galiņā BW. 33045. [viņi tik nuosaucās vilkam pakaļ Frauenb.] Subst. nùosàucẽjs, wer herabruft, nennt; nùosàukšana, das Herabrufen, Nennen; nùosàukums, die Benennung: ik˙vienai lietai savs nuosaukums.

Avots: ME II, 843, 844


nosegt

nùosegt, tr.,

1) abdecken, abnehmen:
nuosegs tavu villainīti BW. 29553. istabā jauņava nuosedza vīra mātes galdautu, apklādama ar pašas drānu RKr. XVI, 206;

2) polstern:
nuose̦gtas mēbeles. Refl. -tiês, sich abdecken, sich abnehmen: vilnainīti.

Avots: ME II, 844


nosekstēt

nùosekstêt, = nùosekšķêt: mugurā tas pats me̦lnais, nuosekstējušais kre̦kls Vanagu ligzda 150.

Avots: EH II, 84


noskaņa

nuõskaņa,

1) der Tonfall, die Nüance, Senkung:
balss vēl nebija pieņēmusi vīriešu nuoskaņu A. XII, 323. viņa balsij bij savāda nuoskaņa XIX, 25. vienai uzskaņai se̦kuo divas nuaskaņas RKr. IX, 104. katram mūža ve̦cumam ir sava seviška nuoskana A. XI, 492;

2) der Nachhall:
tādu pakaļ skanēšanu nuosauksim par nuoskaņu Langvits; ("die Thesis (in der Metrik)" Celm.].

Avots: ME II, 847


noskatīt

nùoskatît, tr.,

1) belauern, zusehen, ansehen:
lai es varu nuoskatīt, kuo tās ciema meitas dara BW. 13250, 6. ganīdama nuoskatīju (Var.: nuoskatuos), kurš puisītis zirgu kūla BW. 9785. dieva acis tevi nuoskata Tr. IV, 26;

2) absehen, abmerken:
nuo īstenības nuoskatīts Kleinb.;

[3) abwarten
U.] Refl. -tiês,

1) ansehen, zusehen, beobachten:
viņa bij visu skaidri nuoskatījusēs Dicm. uotrs tik nuoskatās Dok. A. māte sminē̦dama nuoskatījās dē̦lā A. XI, 101. jaunais pāris tikai nuoskatījās, ka citi ē̦d BW. III, 1, 62;

2) absehen, abschauen, ablernen:
tu jau arī esi nuo citiem nuoskatījies Kaudz,;

[3) zuwarten, abwarten
U.).

Avots: ME II, 847, 848


nošķis

nuošķis: "kušķis" Grünh.; "linu puosms, kuo vijuot pieliek klāt" (mit uõ) Behnen n. FBR. XVI, 145, Lieven-Behrsen, Mesoten; "kāds mazums dziju vai linu, kuo var pirkstuos satvert" (mit uõ) Frauenb.; matu pīšanai bizē ņe̦m trīs nuõšķus, auklu vīšanai - divus Siuxt. nuõšķīšus paņe̦m nuo linu saujas un sagriež ar pirkstiem ebenda.

Avots: EH II, 95


noskribināt

nùoskrìbinât, nùoskribt [prs. -bju Nigr.],

1) tr., abnagen, abkratzen, abschälen:
meîtas nuoskriba rāceņus pusdienai Nigr.;

[2) nùoskribt, sich ablösen:
nuoskribusi (= atplīsusi) miza N.-Peb.].

Avots: ME II, 849


nosovarot

nùosuovaruôt, = nùosuovarât: nu tad tik es viņu nuosuovaruošu! Blaum. Ļaunais gars.

Avots: EH II, 93


nospurdzēt

[nùospur̃dzêt, -dzu, -dzẽju, sich schnell drehend dahinfliegen: mašīnai plīstuot riteņa gabali nuospurdzēja gaisā Dunika.]

Avots: ME II, 857


nosušķējis

nùosušķẽjis, nùosušķis, lumpig, zerlumpt, schmutzig, verwittert: vedekliņa uzse̦gusi nuosuškušu vilnainīti VL, zuosis nuosušķējušas, jāielaiž ūdenī, lai izmazgājas Naud. nuosušķējušas ē̦kas Naud.

Avots: ME II, 862


notest

nùotest (unter nùotèst),

1): siekstu nuotešanai Janš. Mežv. ļ. II, 41;

2): nuotesīs tâ, ka nevarēsi ... mājās pārvilkties Janš. Līgava I, 94. nuote̦susi krietni pakaļu Anekd. IV, 460.

Avots: EH II, 100


noturis

nuõturis [Lautb., nuõturs N.-Peb. "vieta, kur luopus nuotur (uz ganībām dze̦nuot), nuotars (Viehhürde)"]: nuoturī naigas ripas sist Lautb. (Wenn die Form nuotars mit ihrem a älter ist, hieraus im Anschluss an nuoturêt umgebildet.]

Avots: ME II, 879


novaukšķēt

nùovaukšķêt, nùovaũkšêt [Jürg., eine Zeitlang bellen Ermes (mit kšķ ), Autz: ja suns kâ negribē̦dams neskaidri ierejas, saka, ka viņš nuovaukšējis vien Golg., Lös., Erlaa, Drobbusch; "nuoklaudzēt" (gespr.: -vaušķēt) Semershof; viel Unsinn schwatzen (mit aû) Serben, Selsau u. a.; den beim Schlagen entstehenden Laut von sich geben, erkrachen: sit pa galvu, ka nuovaukšķ vien Jürg.] nuozvēlās uz gultas malas, tâ ka visās četrās staklēs nuovaukšēja Blaum., [Bewershof, Bers. stirnai nagi vien nuovaukšķēja, kad aizskrēja Sessw.; tilts pāri braucuot nuovaukšķēja Kalz.;

Avots: ME II, 883


novēlēt

nùovẽlêt, ‡

5) bestimmen, befehlen:
kāds darbs nuovē̦lē̦ts, tāds bij jāpilda Vanagu ligzda 154. "... aizej līdz klētij, atnes miltus", viņš klusi nuovēlēja 249. tuo es cieši e̦smu nuovēlējis 257. Refl. -tiês,

2) Böses anwünschen (?):
prinči, gaŗu de̦guonu dabūjuši, nuospļāvās un nuovēlējās, lai pats ļaunais pie viņām iet uz precībām Dünsb. Jocīgas pas. un stāstiņi 3; erwünschen (?): nuovēlējuos viņam krietni saduot Berzgale, Sessw.

Avots: EH II, 106


novēsināt

nùovẽsinât, tr., abkühlen: tas nuoderēs daža laba gaisa grābekļa nuovēsināšanai A. Allun.

Avots: ME II, 886


novilt

nùovilˆt, tr., ablugsen: naudu. Refl. -tiês, sich versehen, fehlen: kājām nuovīlās un viņa nuogāzās gar zemi MWM. VIII, 15. Subst. nùovīlẽjs, wer mit List jem. abspenstig macht: niknais sacensis netaupīja... brūtes nuovīlējam ne galvas, ne acu Seibolt.

Avots: ME II, 887


ņurka

ņur̂ka,

1) b): ein Kater
(mit ur̂ 2 ) AP.;d) "cilvē̦ks, kuŗu var spaidīt vai taustīt." Heidenfeld: tīrā ņ.: kas grib, tas tausta vai knaiba, cik grib;

3) Schimpfname für ein altes Weib
(mit ur̂ 2 ) Frauenb.;

4) ņur̂ku 2 ("?") duot NB., untertauchen
Hasenp.

Avots: EH II, 116


oļš

uoļš,

1) Adj., kieselig
Lis.;

2) Subst., eine Masse von Kieselsteinen (kollektiv)
AP., Jürg. (mit ùo), KatrE., Sessw. (mit ùo 2 ); mit Kieselsteinen untermischte Erde (mit ùo 2 ) Fest., Kl., Lis.: pe̦lē̦kais, me̦lnais, brūnais uoļš Lös. n. Etn. IV, 162: laiva gulēja bālā uoļā Poruk. druoši bridu tuo strautiņu, kas par uoļu ritināja (Var.: kur uoliņas dibinā) BW. 8381 var. sarkanās smiltis līdz ar uoļu birst un veļas lejup Poruk III, 3. uoļa zeme, a) Kieselerde Vīt.; b) kalkhaltige Erde Peb. māla (grants) ùoļš 2 od. ùoļa 2 māls (grants), mit Kieseln untermischter Lehmboden Vīt. Vgl. uolis.

Avots: ME IV, 419


ore

I uõre AP., Iw., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit ùo 2 ) Kl., Lös., ùora 2 Nerft, der Fuhrwagen (mit raufenartigen Seitenrändern) L., U.; ein langer zweispänniger Wagen mit (leiter- resp. raufenartigen Wahnen) Rändern von gewöhnl. Höhe (auch als Personenwagen benutzt) (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Bers., Erlaa, Laud., Segew., Sessw).: Seši zirgi, uores rati BW. 23634, 6 var. Demin. uõrīte "pusuore pašu braukšanai". Nebst estn. wōŕ "Fuhr" aus mnd. vore "Fuhrwerk".

Avots: ME IV, 419



osteļi

uosteļi "irgendwo in N.- Kurl.", der Schnurrbart: tas jaunais ar . . . uzgrieztiem uosteļiem un lepnīguo izskatu Janš. Dzimtene IV, 211.

Avots: ME IV, 422


osti

uõsti (li. uõstai in Kvėdarna u. a. n. Būga) PlKur. (auch der Sing. uõsts), Wain., der Schnurrbart. Vgl. apr. austo und slav. usta "Mund" und die Notiz zu ũstas. Li. uosnai "Schnurrbart" (bei Geitler Lit. Stud. lI8) aus *uost(i)nai?

Avots: ME IV, 422


ots

I uõts,

1): "kūtij pamatā atstāts caurums vircas nuotecēšanai" Ramkau.

Avots: EH II, 745


pa

I pa;

1) a): palīst pa galdu Dunika, Rutzau; b): pa le̦dus Preiļi (Kur. Nehrung); c): kur ... tavs pirmais daiļumiņš? ... palāvē pa sluotiņu lapiņām BW.1247 (aus Gr.-Sessau); 2): pa duris! "hinaus!"
Oknist n. FBR. XV, 184 (zu diesem pa vgl. Lskf. § 388,

3); iet pa sniega virsam Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. pa mājām (= nuo mājas uz māju) braukalē ebenda;

3): pa rītam, des Morgens
Auleja (wohl nach r. по-утру);

4): (mit dem Gen.; wohl ein Lituanismus) pa runājuma, nach der Unterredung
Preiļi (Kur. Nehrung). bē̦rns pa septiņu nedēļu nuogāja pakaļ (starb) BielU.;

5): luopi neiet pa ruokai (= neveicas ar luopiem) Kaltenbr. n. FBR XVII, 74. izadevis pa ve̦cā Anča sievai ("dzimstuot iznācis līdzīgs ...") ebenda. nebijām pa draugam ebenda. jis iet pa maniem (verteidigt mich)
Oknist n. FBR. XV, 184. pa leitiskam ebenda;

6): nuo katras sē̦tas pa divi cilvē̦ki Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. jis dzīvava tik pa gadam (vienā vietā) ebenda; ‡

7) bis
(wohl nach r. no "bis"): ūdins pa juostas vietai Auleja. pa šai dienai ebenda und Pas. VIII, 103 (aus Preili in Lettg.);

8) "?": maksātu pa cik ("vai cik"), ja tādu varē̦tu dabūt Frauenb. (od. zu pa II?).

Avots: EH II, 118


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


pa

II pa: pāri pa (od. zu pa I 2?) ielu Janš. Dzimtene V, 61 (ähnlich Dunika, Kal., OB., Rutzau u. a.). viņu var pazīt pa versti Dunika, Rutzau. saskatīt kuo pa lielu gabalu ebenda. še tev šī grāmata pa atmiņu (= atmiņai) ebenda. tas nuode̦r tikai pa redzēšanu (= redzēšanai) ebenda. pārvest kuo pa redzēšanu (= redzēšanai) Frauenb. pa lielību (lai varē̦tu lielīties) viņš pārnesa pūru sāls ebenda. pa gadiem jau viņa nav ve̦ca ebenda. bites pa tabaku nebaidās ebenda. pa sēnēm (= sēņu dēļ) vien viņa tur nepaliktu ebenda.

Avots: EH II, 118


paasināt

paasinât, tr., verschärfen, ein wenig schärfen: nazi, suoda mē̦rus. laiks šuo drāmu nav dzēsis, bet vēl paasinājis Vēr. II, 820. es skatus paasinu, tavus starus kuopuodams Rainis. [Refl. -tiês, sich verschärfen: ienaids, attiecības paasinājās.]

Avots: ME III, 4


paaugstināt

paaûgstinât [li. paáugštinti], tr.,] erhöhen: nuomu, balsi, kādu guodā.] Refl. -tiês, sich erhöhen: cik paaugstināsies mans ienaidnieks pār manim? Psalm 13, 3. tam jāpaze̦muojas, kas nepatiesi paaugstinājies Blaum. Subst. paaûgstinãjums, die Erhöhung: līķi nuolika uz paaugstinājuma Balss; paaûgstinâšana, das Erhöhen: šie nuoziegumi ātri mazinās īs ar suodu paaugstināšanu Vēr. I, 1257; paaûgstinâtãjs, wer erhöht.

Avots: ME III, 4


paaurēt

paaurêt,

1) laut aus der Ferne jemandem zurufen (einmal od. ein paarmal):
iešu pasaukt Andri un paaurēšu arī Annai Anna Dzilna 162. paaurē Stanku, lai nāk pie miera! 42. p. ganus (od. gen. ganu Alswig) mājā Kegeln u. a. oder p. ganiem, lai dze̦n mājā Behnen;

2) eine Zeitlang heulen (vom Wind):
vējš kādu laiku paaurēja un tad nuorima C.; eine Zeitlang brüllen (von Menschen) Heidenfeld. Refi. -tiês, eine Zeitlang aus der Ferne zurufen: paaurējuos gan, - bet gani nedzirdēja.

Avots: EH II, 118


pabaudīt

pabàudît, tr.,

1) etwas geniessen, schmecken, nippen, versuchen:
jaunais pāris tikai drusku pabaudīja (brandvīnu) BW. III, 1, 99. pabaud[i] nu, dē̦ls, kâ tur tev patiksies! Mag. III, 1, 110 vai tu arī negribi ve̦lna ilksis parbaudīt? LP. IV, 138;

[2) = pãrbaudīt bei Glück I Mos. 22, l, Richter 7, 11].

Avots: ME III, 6


padēklis

padêklis: auch ("?") Borchow n. FBR. XIII, 25, Warkh.,

1): auch AP., Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Siuxt, Warkl., Zvirgzdine;

5) "zirgam saku (mīkstināšanai) paliekamaîs" Wessen.

Avots: EH II, 127


padievs

padìevs, der Götze, Abgott: (kāzu) viesi me̦tuši nuo maltītes pa kumuosam zem galda un nuolējuši pa pilienam zemē, lai padieviņus pielabinātu LP. V, 33. visi pie viņa griežas kâ pie padieva Plm. n. Rkr. XVII, 70. vare̦nais diktātuors, tautas padievs svinēja spuožus svē̦tkus Tēv. kalendārs. Vgl. li. padievis dass.

Avots: ME III, 18


padzijē

[padzijē aûst "pa vienai dzijei mest šķieta zuobuos" Stelph., Bauske; davon padziju audums Bauske.]

Avots: ME III, 22


padziļināt

padziļinât, ‡ Refl. -tiês, sich vertiefen: grāvis padziļinājies Dickeln, Hasenp., Kurmene, Mar., Warkh. u. a. viņu starpā naids padziļinājies Jürg. u. a.

Avots: EH II, 130


padzīvot

padzîvuôt, padzîvât,

1) infr., längere, lange Zeit leben, sich seines Lebens freuen, aufleben:
iet tautās, vai neiet, vai vienai padzīvuot? BW. 9420. suodi, dievs, ļaunus ļaudis, duod labiem padzīvuot! 9139. ļauj man viegli padzīvuot! 27078. sievas arī (ļuoti līksmi šuonakt padzīvuoja Latv. kâ, meitiņa, tev klājas, kâ līdz šim padzīvuoji? BW. 26541, 17. pa dzīvuojis vīrietis, ein ältlicher, bejahrter Mann; padzīvuojusi sieviete, ein bejahrtes Frauenzimmer. bija jau stipri padzīvuojuse Etn. II, 87;

2) tr., ausrichten, zu Ende bringen:
nāc, dieviņ, pats palīdzi, gŗūta darba padzīvāt! BW. 6933. Refl. -tiês,

1) [padzîvâtiês PS.], gemütlich, in behaglicher Ruhe leben, die Zeit verbringen:
diezgan jau nu tu izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107. pa jaukuo vasaras laiku padzīvuosi mies pa zaļumiem Latv.;

2) spielen:
saimniece savu gada ve̦cu meitiņu nuoliks meža malā padzīvuoties LP. lV, 169.

Avots: ME III, 23


pagalam

pa˙galam

1): auch Rojen n. FBR. XIII, 80, Salis; kad dzija p. nestipra, tā nede̦r adīšanai Frauenb. stadalas vārti p. vaļā Upītis Pirmā nakts 7;

2): tis p. ("zudis") Oknist (hier nur in dieser Bed˙!); ‡

4) "?": es tuo savu vainadziņu p. darināju; vai sirsniņa paredzēja, ka es ilgi nedzīvuošu? BW. 27338.

Avots: EH II, 131


pagalam

pa˙galam, oft getrennt wegen der Betonung der zweiten Silbe geschrieben: pa galam, bis zum Ende Adolphi. Aus dieser dem le, pa sonst unbekannten Bedeutung [?] "bis, biszu" (vgl. russ. no "bis") liessen sich alle Anwendungsweisen von pa˙galam erklären:

1) zur Verstärkung von Adjektiven und Verben (gew. im schlimmen Sinne) - sehr, überaus, ganz und gar, vollständig:
viņš pa˙galam bezdievīgs, negants, briesmīgs. krusttē̦vs taisīja pa˙galam jaunus... Aps. cerēji mani, tautu dē̦ls, pa˙galam necerēji BW. 15880. lai niecina pa˙galam 8111. naudas tam nebijis ne pa˙galam, Geld habe er durchaus nicht gehabt LP. IV, 111. vējš ne pa˙galam nepūš IV, 20. tē̦vu neklausījis ne pa˙galam VI, 1064. bet šī neteic ne pa˙galam II, 16;

2) als Prädikat - zu Ende, aus, um; tot:
trīs vasaras jau pa˙galam BW. 15724. nu visa manta man pa˙galam. bet nu ar bijis ar visu laimi pa˙galam Etn. I, 86. kungs atkritis augšpē̦du un bijis pa˙galam LP. III, 92. kaut mani naidnieki visi pa˙galam būtu LP. IV, 146;

3) interjektionsartig:
te pa˙galam! te nu bij pa˙galam! da haben wir's!

Avots: ME III, 26


pagrauzt

pagraûzt,

1): ik uz cini apsēdās, ik pagrauza kuņu kāju Tdz. 50916; ‡

2) durchnagen
(li. pragráužti) Dunika, Rutzau: peles pagrauzušas grīdā caurumu. ‡ Refl. -tiês Dunika, nagend sich einen Durchgang bahnen: p. sienai cauri.

Avots: EH II, 134


pagreznoties

pagre̦znuôtiês, sich ein wenig od. gelegentlich schmücken, sich putzen, stolzieren: lūk, tā derēs manai sievai, kuo pagre̦znuoties LP. VII, 82.

Avots: ME III, 31


pajūgs

pajûgs,

1) das Gespann, Pferdegeschirr:
pajūgs - visas zirga lietas kuopā, kas vajadzīgas zirga aizjūgšanai Laud. pusgraudnieks steidz sarīkuot ragavas un pajūga lietas Saul. pajūgs un abi zirgi bija pušķuoti zaļumiem BW. III, l, 9;

2) der Anspann, das vorgespannte Pferd, die vorgespannten Pferde mit dem Wagen:
katrs likās uz šuo dienu izraudzījis labākuo iejūgu un pajūgu Aps. viņš ņēma pajūgu savā ziņā un nuobrauca rijas priekšā Kaudz.;

[3) viņa pajūgs vājš U., er hat nur wenig od. nur schwache Pferde].

Avots: ME III, 37


pajukt

pajukt,

1): auseinandergehen:
ni jis (= kartupelis) miltāts, ni jis pajūk Kaltenbr. jāpielāpa pajukušas pudamentes (Fundamente) Jürgens 22; auseinander stieben Saikava: pajuka tirdzē̦nu kâ me̦lnais debesis;

3) verworren (fig.) werden:
viņš atstāja gaisīga, pajukuša cilvē̦ka iespaidu Austriņš Raksti IV, 504; ‡

4) durch Geburt entstehen:
nuo viņa jau agrākuos laikuos bē̦rnu pajucis vai biezs Azand. 11. ‡ Subst. pajukums, die Menge (eig.: die auseinandergestobene Menge): kur tāds liels p. precinieku, tur meitai nav viegla lieta izmekleties ... īstuo Janš. Bandavā II, 115.

Avots: EH II, 138


pakaļ

pakaļ, pakal Hr.,

1) als Adverb, hinterher, nach:
pakaļ te̦k tautu meita BW. 18652. pakaļ nāca bāleliņi pa skujiņu birumiņu BWp. 2 13628. [ej tē̦vam pakaļ, gehe nach dem Vater, oder: folge dem Vater!];

2) als Präp. mit dem Gen., selten auch Akk. und Dativ,

a) hinter, nach:
es guodiņu nuoturēju pakaļ. (gew. aiz) kruoga kaņepēs BW. 6612. puiši savas kājas lauza, pakaļ manis staigādami (gew.: man pakaļ st.) BW. 5411, 10. viņi iet cits pakaļ cita. te̦k... pakaļ mani (gew.: man pakaļ) BW. 5316;

b) (zeitlich) nach:
paiet diena pakaļ dienai A. XXI, 2; pakaļ svē̦tku (gew. pēc svē̦tkiem), nach dem Fest Zempenhof;

c) nach - zur Bezeichnung des Zieles:
ar vilciņu Rīgā braucu tē̦vam pakaļ (gew. pēc) tabaciņa BW. 2373: Postpositiv: muodere bijuse trauku pakaļ Blied. šī nākuot māsas pakaļ LP. VI; 881. pakaļ wird in der Schriftsprache als Präp. nicht gebraucht; dafür aiz, pēc; [vgl. Le. Gr. § 550.].

Avots: ME III, 38, 39


pakaust

pakaust,

1): bļuodiņa, ar kuo smiltis beršanai pakauš Iw. kad stāda, tad ar vienu ruoku pakauš bedrīti ebenda;

2): = pakast 1: kauli ... pakausti ... žuoga malā Pas. XIV, 293.

Avots: EH II, 141


pakāzoties

pakāzuôtiês, [ein wenig auf einer Hochzeit aufleben od. sich belustigen]: lai es ejuot vien tagad uz mājām pakāzuoties Jauns., [Lis. māte tautās laižamās meitas labprāt atlaiž uz citu māju guodiem pa dienai pakāzuoties N.-Peb.]

Avots: ME III, 44


paķeists

paķeists, komisch, absonderlich: te satikās kādu paķeistu (ērmīgu) kungu LP. VI, 848. vinai tâ paķeisti (ērmīgi) izrādījās VI, 27.

Avots: ME III, 53


pakliegt

paklìegt, intr., ein wenig schreien: kad kāds nāk, tad pakliedz Aps. balss aizraujas un nevar vairs pakliegt Etn. III, 59. pakliegdamas zuosis skrēja nuo dūnaiņa ezeriņa BW. 12350, 2. [Refl. -tiês,

1) eine Weile zu seinem Vergnügen schreien:
nu varēs labi pakliegties;

2) einen Schrei von sich geben:
pakliedzies pretī!]

Avots: ME III, 46


pakukat

pakukat Salis, =pakūkuôt: dze̦guze pakuka līdz Pēteŗa dienai.

Avots: EH II, 145


pakulde

pakulde,

1) ["papuode" Trik., Schujen]: labāk pirku vaska sveci nekâ skala gabalinu, ne tai dūmu istabā, ne uoglīšu apakšā (Var.: pakuldē) BW. 6948, 1. [virtuvē iemūrē̦ts puôds guovju ēdiena vārīšanai: tā vieta, kur zem šī puoda kurina uguni, ir pakulde jeb papuode Trik.;

2) "kabatas apakša"(?): viņam izplīsusi pakulde Nautrē̦ni.]

Avots: ME III, 50


palaidene

I palaîdene: palaidenis - auch Gramsden; īstam makšķe̦rē̦tājam mazāk baudījuma sagādā palaideņu likšana Jauns. Raksti V, 339. dzija palaideņu šņuoŗu pagatavuošanai Kaugurciems.

Avots: EH II, 147


palāps

palãps [li. palopas],

1) ein Instrument, ein Griffel, mit dem man die zweite Sohle
(palāpi) den Bastschuhen anbringt [Fest., Stelp.]: palāpiņš nuo kauliņa taisīts vīžu palāpīšanai Erlaa. palāps ir pastrupi nuodrāzts kuoks, ar kuŗu nuoplēš kuokiem mizu (sevišķi nuo eglēm) bišu struopiem Bers.;

2) gew. Plur. - die Unterlage, namentlich die zweite Sohle der Bastschuhe und
[palāpis Remten] Schlittensohlen Bers., Lub., Birzm., Etn. IV, 162. viņš vīzes darīja un palāpus lika Vīt. savas meitas tiltam lika palāpam (Var.: palāpuos) BW. 20957.

Avots: ME III, 57


pālest

pãrlest,

1) "?": kai izjūk šķiemiņi, tad vajag lest ("šķirstīt pamtšus pa vienai vai vairākām vietām"), kāļ pārleš visu aude̦klu Auleja;

2) (einen Raum durch eine Scheidewand) in zwei Teile zerteilen
Nautrēni: p. ustabu ar dēļiem.

Avots: EH XIII, 205


palips

palips "linu nuošķis, atšķirts nuo linu grīstes vīšanai" NB.

Avots: EH II, 151


palpiens

[palpiens "vīšanai sataisītas linu un kaņe̦pāju škipsniņas pavedienu re̦snumā" Stelp. - Aus palupiens.]

Avots: ME III, 62


pamatsaturs

pamatsaturs,* det Hauptinhalt Stari II, 958. Besser galvenais saturs.

Avots: ME III, 67


pamaukt

pamaukt,

1): gredzentiņu vien pamauču, šuo ciemiņu paiedams: te aug mana līgaviņa, gredzentiņa nē̦sātāja BW. 6269;

2): abstreifen:
makšķernieks pamauca ... ce̦puri nuo acīm Jauns. J. un v. 40; ‡

3) ein wenig màukt 3: pamauc pusdienai karpānus! AP.

Avots: EH II, 154


pamijs

pamijs, ‡

2) = pamija 3 Laitzen,. N.-Rosen, "labības riepī sadzīti ze̦mi žuburi, kuŗuos rudenī saliek vasarāju kalšanai" Bērzgale.

Avots: EH II, 156


pampurāt

pàmpurât 2 Mahlup, -āju,

1) unzufrieden brummen, murren, räsonieren;

2) sich launisch gebärden, kaprizieren:
cits bē̦rns kad sāk, tad pa pus dienai pampurā.

Avots: EH II, 158


paņemt

paņemt,

1): par ... darba prieku, kas paņēma (= aizrāva) līdzi arī citus Vanagu ligzda 182. kuļamlaikā paņēma (= nuokāva ēšanai) aitu Salis. es jums paņēmu (= pārtraucu) valuodu Sprēstiņi;

3): kad zirgiem krita dunduri virsū, paņēma (= pirka) par kapeiki pieci kādu eļļu un ieberzēja Siuxt; ‡

4) "pārņemt, apņemt, apklāt, pārmākt": tagad paņē̦muse zâle Saikava; ‡

5) ceļš tuo nepaņe̦m, es liegt von der Strasse ab
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abliegen"). Refl. -tiês,

1): paņemies un padzeries! Janš. Līgava I, 187;

5): lazdas vē̦za pazaņēme Tdz. 55280. pasaņēma līgaviņa vusu ļaužu nuopaļiņa 45853. ‡ Subst. paņemšanâs, Angewöhnung:
viņam bija p. ... cieši tai palūkuoties acīs Janš. Bandavā II, 414.

Avots: EH XIII, 161


pārbēgt

pãrbêgt, hinüberfliehen, desertieren: pārbēgt par upi, pie ienaidniekiem.

Avots: ME III, 150


pārdarīt

pārdarît, ‡

3) in der Verbind.
preces p., Waren absetzen, sie ablegen (= preces glabāšanai duot) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "absetzen").

Avots: EH XIII, 197


pārdarīt

pãrdarît, tr.,

1) ummachen, um-, verwandeln:
vinš pārdarīja ūdeni par vīnu A. XIII, 476;

2) = pãri darīt, einem etwas zu leide tun: iesim... atmaksāt tuo, kuo tas manai sievai pārdarījis LP. II, 36. Subst. pãrdarĩjums, das Umgemachte, die Umgestaltung, Verwandlung; pãridarĩjums, das Unrecht, die Unbill: gan tev dievs atdarīs manu pāridarījumu BW. 4296; pãrdarîšana, das Ummachen, Verwandeln; pãridarîšana, das Unrechttun, Beleidigen; pãrdarîtãjs, wer ummacht, verwandelt; pãridarîtãjs, wer Unrecht tut, beleidigt.

Avots: ME III, 152, 153


parēgāties

parē̦gâtiês, parẽ̦guôtiês, sich ein wenig ängstlich umschauen: tikai me̦lnais (zirgs) parē̦guojās atpakaļ LP. V, 272.

Avots: ME III, 90


pāri

pãri,

5): pušdienas bija p. Kaltenbr.; ‡

7) (mit folgendem Dativ) über, hinaus
Kaltenbr.: strādāt p. Māŗas dienai;

8) wiederholend:
kuŗa dziesma laba bija, divreiz p. pārdziedāju BW. 592, 10.

Avots: EH XIII, 201


pāris

pãris, pãrs [auch Serbigal, AP.,;Līn. `rs 2 Nerft, Mar., pãrš Salis], pãra,

1) das Paar:
pāris cimdu, zeķu, zābaku. še, māsiņa, cimdu pāris BW. 25639, jaunais pāris, das neuvermählfe, junge Paar. mīļš pārītis sagul uz buomja (kārts, naža muguras). mana ķēve ar tavu me̦lnuo īsti pārī jūdzami B. Vestn. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā (paarweise) Etn. II, 115. pa pārai rieksti auga BW. 13777, 3; gew. pāŗiem, pāriem, pārām BW. 8259 (pārims Adolphi), pa pāŗiem, zu Paaren, paarweise;

2) ein paar, einige (indeklinabel):
priekš pāris dienām, vor ein paar Tagen LP. VI, 175: vēl es gŗibu ciema puišus pāra gadu (Var.: gadus) kaiŗināt BW. 24547. viņš nuodzīvuoja kādus pāŗis (pāra, pāri) gadus uz laukiem. ar pāris (pāri, pāra) ŗubļiem (rubļu) te ne+kā nevar izdarīt. dziju nuoraudzēja pāris dienu Etn. III, 58. pāŗis desmit B. Vēstn., = pārdesmit. aug man pāŗa sirmu zirgu Ltd. 236. [Nebst estn. pāŕ und li. póra(s) zunächst wohl aus dem Deutschen.]

Avots: ME III, 157, 158


pārkaitināt

pãrkaĩtinât, tr., gar zu sehr ärgern: nerātnais dē̦ls māti tīri parkaitinājis.

Avots: ME III, 158


parkas

[I parkas (zunächst ausd. Forke) "dakšas siena un labības celšanai" Stockm., Plm., N.-Peb.; in Bers. und Marzen dafür sparkas.]

Avots: ME III, 91


pārķerstīt

pãrker̂stît Smilt., flüchtig etwas tun (z. B. fegen): pagalmu vēl pārslaucīju, juo Anna ar Ediņu tuo tik bij pārķerstījušas Zeibolts Mājas naids 15.

Avots: EH XIII, 204


pārlēciens

pãrlèciêns, ein einmaliges Hinüberspringen: tas ir tikai viens p. Lubn. medinieks nuošāva stirnu pārlēcienā (stirnai pār grāvi le̦cuot) Saikava. egli, kas ... pārlēcienā nesasniedzama Jaun. Ziņas 1938, № 178.

Avots: EH XIII, 205


pārmukt

pãrmukt, intr., hinüberlaufen, hinüberflüchten: pie ienaidniekiem.

Avots: ME III, 168


pārnest

pãrnest, tr., hinübertragen, überbringen: bē̦rnu pār upi. pārnes manai māmulītei simtu labu vakariņu! BW. 13646, 1. Refl. -tiês, tragend sich überanstrengen: Anna bij pārne̦susēs un apsaldējusēs Duomas II, 1321.

Avots: ME III, 168


pārose

pàrùose 2 Kaltenbr. "īpaša vieta pastalas vai vîzes malā, aiz kuŗas aizveŗ auklu piestiprināšanai pie kājas": pastalai ir 2 pāruoses, bet vîzei līdz 12. ievērt auklu pāruosē.

Avots: EH XIII, 215


pārprasīt

pãrprasît,

1): pārprasījuši manai meitai Frauenb.; ‡

4) mehr als den Wert für eine Sache fordern
Diet. Refl. -tiês,

2): viņš pārprasījās, un meita nemāk atbildēt Seyershof.

Avots: EH XIII, 208


pāršaust

[pãršaust,

1) gründlich verprügeln
Vank.;

2) (eine Reihe von Objekten mit Ruten verprügeln
(biblisch) Grundsahl;

3) = pãrklât, pãrsegt: p. vilnaini pār ple̦ciem Rutzau.]

Avots: ME III, 180


pārspēks

pãrspèks, die Übermacht: lūk, kur nu tavs pārspē̦ks? Rainis. viņš atzina tumsas un pārspē̦ka varu Vēr. I, 680. ienaidnieka pārspē̦ks A. XI, 218. [pārspē̦ks ir m˙ūsu pusē Stelp., Fest. skuķis gan turējās pretim, bet kuo viņš varēja pret pārspē̦ku darīt? Veselis Saules kapsē̦ta 7.]

Avots: ME III, 177


pārtaisni

pãrtaisni "?": metuos tai p. pretim Jaunais Cīrulītis 1933, № 11.

Avots: EH XIII, 214


pārvarēt

pãrvarêt, pārvārêt [Manz. Lettus, pãrvãrêt Salis], tr., über-, bewältigen, überwinden, bezwingen: ienaidniekus, šķēršļus. beidzuot miegs pārvarējis LP. IV, 120. [uguns viņu miesas nebij pārvarējis Glück Daniel 3, 27]. Refl. -tiês, sich bezwingen, sich überwinden: es nevarēju pārvarēties, man vajadzēja pruojām pie viņas Rainis. Subst. pãrvarẽjums, die Überwindung; pãrvarêšana, das Überwältigen, Uberwinden; pãrvarê̦tãjs, der Uberwinder.

Avots: ME III, 185, 186


pārvērst

pãrvḕrst, pãrvḕrtît, tr.,

1) verwandeln, umgestalten, verändern:
ūdeni par vīnu. [ve̦lns meitas pārvērse par ķēvēm Pas. III, 246. viņa sirds lai tuop pārvērtīta Glück Dan. 4, 13. kas par čūsku ir pārvērtīts II Mos. 7, 15.] pie pārvērtītiem tu rādies pārvērtīts Psalm 18, 27. jaunais likums pārvērsa apstākļus B. Vēstn.;

2) hinüberwenden, hinüberziehen:
es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvē̦rtusi! Ltd. 1170. Refl. -tiês, sich verwandeln, sich verändern: par gaismas bē̦rniem pārvēršas GL. sviests pārvērties asinīs LP. VII, 557. Liena pārvērtījās it kâ sakarsē̦ts, sarkans tē̦rauds Kaudz. M. [Bei Manz. in dieser Bed, auch pārvērt(ies) (falsch?); pārvēries par nežēlīgu Post. III, 161. bē̦das taps drīz lielā priekā pārve̦rtas Post. I, 21.]

Avots: ME III, 187


pašapzinīgs

pašapzinîgs* selbstbewusst: pašāpzinīgi paskatījās uz citiem Vēr. I, 1303. pašapziņa*, das Selbstbewusstsein: pašapziņas pilnais skats Egl.

Avots: ME III, 111


pasegt

pasegt, tr., unterdecken, unterbreiten: bē̦rnam se̦gu. [Refl. -tiês,

1) sich (etwas) unterbreiten, unterdecken:
pasedzies sev lakatu apakšā!

2) sich unter etwas bergen:
viņi abi pasedzās zem vienas vilnaines Nigr.;

3) sich bedecken:
pasedzies ar tuo vilnainti! Lautb.].

Avots: ME III, 96


paskadināt

paskadinât,

1) anspornen:
paskadinājis zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. 1, 99;

2) p. piešus, die Sporen ein wenig andrücken (?):
paskadina drusku piešus, un viņa dūkanais auļuo tik strauji, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 203.

Avots: EH XIII, 172


pašķiebt

pašķiebt, tr.,

1) ein wenig schief neigen, schieben:
kas manai kaziņai? atnāk galvu pašķiebuse BW. 2910I. platmali viņš pašķieba drusku uz vienu ausi Vil.;

2) verziehen: ģīmjus A. XII, 339. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig schief neigen, sich verziehen:
viņš pašķiebās nuo luoga nuost J.Dr. apakšlūpa pašķiebās Doku A.;

[2) = misêtiês: kad cilvē̦kam vienreiz pašķiebies, viņš nav tūliņ jāpazudina Jürg.]

Avots: ME III, 114


paškurināt

I paškurinât Atašiene, Lubn., Warkl. "pašķirt": p. linus malšanai; p. ceļu.

Avots: EH XIII, 179


paslepin

pasle̦pin Skaista n. FBR. XV, 48, Zvirgzdine n. FBR. X, 33, pasle̦pinai Auleja, = pasle̦pe̦n.

Avots: EH XIII, 173


paslepins

pasle̦pins (unter pasle̦pe̦ns): auch Garssen, Strods Par. vōrdn. 131; gluodans kai pasle̦pinais (heimtückisch?) suns: nerej, bet kuož Bērzpils.

Avots: EH XIII, 173


pastars

pastars (li. pãstaras),

1) als Adj. und als solches auch mit definiter Endung - letzter, der letzte:
līdz pastarai (neben pastara, auch pastaras) dienai, bis zum jüngsten Tage. šis vārdiņš visu pastarais Für. tad eima ceļu pastaru Hug.; pastaruo galu gaidīdams AU. [pastarā (schlimmste) netikle! Zaravič];

2) als attributiver Genitiv von einem Substantiv
*pastars, auch *pastara: pastaras stunda, die letzte Stunde; līdz pastara, pastaras dienai Etn. I, 103, Tr. IV, 1. ja kāds lielās kaut kuo izdarīt, tad ātri prasa: "kad tas būs? vai tuo pirmdien pēc pastara dienas?" Etn. IV, 77. mans pastara (pastaris = pastars 16681) bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja BW. 18001, 4. pastaruôs, zur letzten Zeit, beim Sterben, am jüngsten Tage: tad pastaruos tē̦vs sacīja St. negudriem pastaruos ir grūt St. pie jums es nākšu vēl reiz pastaruos Blaum. [Nebst la. posterus als ein alter Komparativ zu li. pãskui, ai. paš̍cāt, la. post "nach", aksl. pozd "spät" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 78 f.; s. auch Zubatý AfsIPh. XIII, 316.]

Avots: ME III, 107


pasvērt

pasvḕrt [li. pasver̃ti], tr., ein wenig wägen, mit dem Hebel heben: pievest akmeņus staļļu pasvēršanai Apsk. [vienam jāiet Laipeniekuos liecībās, līdzēt pasvērt istabu (...ęsuot jāieliek tikai piecas - sešas jaunas sijas un jāpārmūrē pamati augstāki) Janš. Dzimtene 2 III, 155.] Refl. -tiês, sich ein wenig neigen, schwanken: uztraukti viņi pasvērās sē̦dus Latv.

Avots: ME III, 110


pataisīt

patàisît [li. pataisy7lt;ti], tr., bereiten, machen, aufmachen, verfertigen: pusdienu, gultu, grābekļus. ar grasi var draugu nuopirkt, bet ne ar simtu rubļu naidnieku par draugu pataisīt. [Refl. -tiês, sich formen, sich verwandelnd werden: es varu tâ pataisīties, ka viņš mani nevarēs redzēt Pas. II, 361. pataisījās liels purvs III, 301. pataisieties baznīciņā (verwandelt euch in eine Kirche)! III, 246.]

Avots: ME III, 118


pātikt

pãrtikt,

2): teicams Re̦mde̦nais nebij, bet p. (=iztikt) ar viņu varēja Jauns. Augšz. 76.

Avots: EH XIII, 214


pauksis

paũksis, plur. paũkši "e̦ze̦ru augs ar ļuoti gaŗu stiebru. kuo, ē̦nā izkaltē̦tu, lietuo krē̦slu sēdekļa pīšanai" Orellen: paukši pēc Jāņiem vai[r] nede̦r, tad lūst pušu.

Avots: EH XIII, 184


pavēdināt

pavẽdinât, ein wenig, hin und wieder, eine Zeitlang schütteln, lüften, wedeln: pavēdinu vilnainīti BW.13418. gailis pavēdina spārniem MWM. VIII, 538.

Avots: ME III, 136


pavīcināt

pavîcinât PS., C., ein wenig wedeln, schwenken, winken, lüften: brālis pavīcināja augstu pār galvu savu ce̦puri Stari III, 25. es aitām pavīcinu (Var.: pavēcinu) ar baltuo vilnainīti BW. 29082. p. rīksti C.; pavĩcinât lingu Bauske.

Avots: ME III, 139


pēc

pêc,

1) Adv., hinterher, später:
Sprw. pēc, kad nuoticis, visi gudri. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! labāk pa˙priekšu par cūkganu, pēc par kungu, nekā pa priekšu par kungu un pēc par cūkganu. pirmāk sedza baltu sagšu, pēc pe̦lē̦ku vilnainīti RKr. VIII, 41. pēc varējis laizīties RKr. VIII, 78. staigā man pēc! Manz.;

2) Präp., nach. Regiert gew. den Genitiv, gelegentlich auch den Dativ; wird auch postpositiv gebraucht. Die Hauptbedeutungen sind:

a) lokal, hinter:
aizmete duris pēc veces Zb. XVIII, 239, warf die Tür hinter der Alten zu;

b) nach Verben des Fassens, Greifens u. s. w.: jemt pēc matiem, an den Haaren nehmen
Etn. III, 39. ved tuo cilvē̦ku šurp matu pēc (an den Haaren)! Ruj. n. U.;

c) temporal, nach: pēc darba maize lien (schmeckt).
pēc kāzu Zb. XVIII, 237. pēc brīža LP. IV, 50. pēc Jāņu, nach Johanni. pēc tam, kad, nachdem, dass;

d) zur Bezeichnung der Reihenfolge, nach:
nāks dieniņa pēc dieniņas BW. 10816. izgaidījās vienu nedēļu pēc uotrās LP. VI, 1, 276; katrs pēc kārtas izcieš savu daļu JK. III, 1;

e) final, nach:
skrien pēc sāls. es atnācu pēc māsiņas Sprogis 286, ich bin nach der Schwester gekommen (d. h. um sie zu holen). pēc lietus lūgties, um Regen bitten U. sevis pēc, um die Notdurft zu verrichten. Auch nach fragen: pēc ve̦cu laiku (Gen. Pl.) prasa Kalleten;

f) kausal, wegen:
Sprw. viņš jau neraud pēc ve̦cās sievas, bet pēc tās ar rāibajiem lindrakiem RKr. VI, 720. pēc māsiņas neraudātu BW. 13713, 3. gaŗa laika pēc LP. VII, 201. manis pēc, meinetwegen. dārguma pēc (was den Preis betrifft) tuo varē̦tu gan pirkt U. ļaužu pēc rauties, um der Leute willen blöde, zurückhaltend sein U.;

g) nach = gemäss, entsprechend:
Sprw. nelūkuo vīru pēc ce̦pures! pēc katras stabules nevar izdancuot. katrs pre̦c pēc sava prāta. pēc prātam RKr. XVI, 81, 140. pēc (kraft) mana amata U. pēc viesuļa truoksnis izlicies LP. VII, 983. vare̦ns putns, vairāk pēc ērgļa LP. IV, 131. zirgs bij pēc lāča LP. IV, 44. bluķis, pēc cilvē̦ka izcirsts LP. VI, 1, 205. kāja viena pēc zirga, uotra pēc guovs LP. VII, 685. pēc sieviņas galvu sēju, pēc meitiņas kājas āvu BW. 27206. nav pēc prāta BW. 21948, 7 var. dē̦ls krīt pēc tē̦va U., artet dem Vater nach;

h) im Dialekt der preussischen Letten auch (Germanismus) gleich dem d. nach auf die Frage "wohin?":
gāja pēc Kursu zemes (aus Nidden), gingen nach Kurland. - Gekürzt aus pēdis (s. dies); vgl. Le. Gr. §§ 556-7.

Avots: ME III, 204, 205


pēčam

pêčam: lai stāv p. Erlaa n. FBR. XI, 21. būs jānuoliek p. AP., Blaum. Ļaunais gars 17. ē̦d vai nu tūliņ, vai iebāž kabatā p Saikava. atstāj p. ar! Nerft n. FBR. XIX, 115. līdz p. - auch Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 226


pecoška

pe̦cuôška, ein Steinhaufen auf dem Felde Annenh., Mar.: nuolasi nuo tīruma akminus un saber pe̦cuoškā! RKr. XV, 130. Auf r. печь "Ofen" (vgl. le. krāsnaita) beruhend?

Avots: ME III, 191


peķa

pe̦ka,

1): es jau pe̦kās, ich bin schon vom Krankenbett aufgestanden, bin genesen
Seyershof;

2): der Fuss einer Garnwinde -
auch Seyershof: buomīšu gali nāk pe̦kā iekšā; der Fuss eines Weinglases, einer Stehlampe u. s. w. Salis; "aptē̦sts kuoka stumbrs (gabals), kuŗu ieliek caurumā pielaikuošanai; duobuots caurums kuokā" Mar.;

5): auch FBR. IX, 101, AP., Dobl., Dunika, Gramsden, Grawendahl, Kal., Kand., Lemb., Lubn., OB., Rutzau, Sessw., Warkl., BW. 2834; 2840; ein nicht essbarer Pilz
Stenden; boletus edulis Fest.; boletus scaber Prawingen; apšu p., boletus rufus; krievu p., boletus bovinus; sviesta p., hydnum repandum Prawingen; ‡

6) zaķu p., eine gewisse Pflanze:
ievu ziedu kruoni pinu, zaķu pe̦kas vaiņadzîņu BW. 5824; ‡

7) der Seestern (?)
BielU.; ‡

8) eine Handstampfe
Karls.; ‡

9) eine Mütze (?):
uz acīm pe̦ku mauca (Var.: uz acīm ce̦purīte) BW. 9828, 1 var.

Avots: EH XIII, 219



pelēksirms

pe̦lē̦ksir̃ms, pe̦lēks und sirms: nakts sūtnis izpleš spārnus ē̦nainuos: viens pe̦lē̦ksirms se̦dz rīta pusi Akurater Latv.

Avots: ME III, 196


pelēts

pe̦lē̦ts "?": ne pe̦lē̦tas [?] (Var.: pe̦lnainas, sakaltušas) garuoziņas BW. 4440, 3 var.

Avots: EH XIII, 221


pērn

pẽ̦rn (li. pérnai), vor einem Jahre, im vorigen Jahre.

Avots: ME III, 209


pērni

pḕ̦rni 2 (li. pérnai) Pilda n. FBR. XIII, 54, = pē̦rn: p. nebija labs gads Zvirgzdine.

Avots: EH XIII, 229


pērns

pẽ̦rns, vorjährig, firn U.: Sprw pē̦rnais teļaš, šāgada kājas. iznīkst kâ pē̦rnais pūpēdis. vai tev sadzija pē̦rnais dūrums? BW. 33340. pē̦rnajām telītēm 28941, 2. Nebst li. pérnai "pẽ̦rn", mhd. verne "vorjährig", ahd. firni "alt" u. a. zu gr. πέρυσι, , ai parút, arm. heru, osset. farä "im vergangenen Jahre" u. a., s. Hübschmann Arm. Gramm. 467, Johansson BB. XVI, 151, W. Schulze KZ. XLII, 95 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 31

Avots: ME III, 209, 210


piederēt

pìederēt,

1) gehören:
pašiem piede̦r diena, pašiem nakts Upīte Medn. laiki 41. kas puišam meitu liedz? puišam meita piederēja BW. 112I7. kas man tika, kas mīlēja, - tam es pati piederēju Biel. I847. pieši piede̦r pie zābaka Rkr. VIII, 59;

2) passen, anstehn, sich geziemen:
kâ piede̦r, tâ gāzīs, wie's sein soll, so wird man werfen Manz. I0 Gespr. kuoši piederēt, gut (an)stehen. tā bante drēbei labi piede̦r, das Band passt zu dem Zeuge U. dancuo, māsiņ, gan skaišķi piede̦r! RKr. VIII, 60. (kumeliņš) stalti piede̦rē̦tu saiminieka dēliņam BW. 3I073. piederēja ganiņam zaļa rīkste ruociņā 6041. (vainaciņš) piederēt piederēja pie šmuidrā augumiņa 5400, 5. nepiede̦r div[i] šūpuļi istabā 11120. nestaigāju neceliņu, nepiede̦r staigājuot; nerunāju nevaluodas, nepiede̦r runājuot 8747. nepiede̦r, nepiede̦r, arājam klibuojuot 28266, 1. nemācēju autu siet, ne pēc sievas piederēt (Var.: nederēt nederēju vare̦n jauna tautiņās) 22042;

3) zudingen bei einer Verabredung:
pie algas piederēju vēl vienai aitai barību. Refl. -tiês, passen, sich geziemen: tas tâ piede̦ras, das gehört sich so U. nes[u] ar guodu vainadziņu, tas jaunai piede̦ras BW. 78. naida prāts viņam diezin kâ nepiederējās Vēr. v. J. 1903, S. 20.

Avots: ME III, 244


piekalt

pìekal˜t, anschmieden: piekalts kâ pie važām Niedr. Bār. 56. palicis kâ piekalts stāvuot LP. V, 30. šādus bezkauņus piekaļ pie kauna staba Kundziņš Kronv. 109. Refl. -tiês, sich anschmieden: skats piekaļas vienai vietai A. Up. J. 1. 17.

Avots: ME III, 255


piekaras

piẽkaras (pie ve̦zuma, kaudzes, drēbēm), etwas Überflüssiges, Unnützes Ronneb., Drosth., N.-Peb., Mitau: puisis nuoņe̦m auzu ve̦zumam piekaras, lai nepiekaisītu ceļu; "unnützer Schmuck am Pferdegeschirr" Vank.; "bārkstis, izruotājumi gar lakatu un vilnaiņu malām Ronneb.

Avots: ME III, 255


piekarot

pìekaŗuôt, Krieg führend erreichen: kuo nu mēs vairs piekaŗuosim, kad "ienaidnieks" guļ? Ezeriņš Leijerkaste I, 180.

Avots: ME III, 256


piekrist

pìekrist,

1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. 2 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;

2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);

3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;

4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;

5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;

6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.

Avots: ME III, 260


pielīdzināt

pìelĩdzinât,

1) angleichen:
šuo sistēmu var pielīdzināt ciltskuokam Konv. 2 584;

2) ausgleichen, ebnen:
kalnaina, lejaina tautu istabiņa; diedama, lē̦kdama pielīdze̦nāju BW. 24097. pielīdzinā tās grambas, ebne die Gleise (fülle sie aus)! U.;

3) zurechnen, Schuld geben, zuzählen
U.: dievs tuo viņam nepielīdzinās, Gott wird ihm das nicht zurechnen U. pielīdzinā.., tuo ... par īpašumu! Glück Josuus 13, 6.

Avots: ME III, 267


pielīgt

I pìelīgt, pielĩkt, passen, zupassen: kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? ne pusīte nepielīga pie tā tava augumiņa BW. 21262, 3. viens uotram pielīgstuoši, kâ divi rieksti vienā ķeķē Apsk. v. J. 1903, S. 66. viens uotram līktin pielīkstuoši Janš. šī drāniņa labi pielīgst manai galvai Mattison. mans mētelis pielīkst tev vēl labāki nekā man pašai Janš. Dzimtene V, 88.

Avots: ME III, 267, 268


pielipt

pìelipt,

1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;

2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;

3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. 2 694.

Avots: ME III, 267


pielīst

pìelìst,

1) heran-, hinzuschleichen, -kriechen:
Sprw. pielīst pa akluo pusi. zivs pielien malā, bet vēzis ielien alā. miegs pielien gulē̦tājiem Aps. V, 25. labi tuvu pielīst Kaudz. M. 39;

2) sich anschleichen, anschmeicheln:
pielīst un pielabināties MWM. VI, 828;

3) sich mit Kriechendem anfüllen:
arājam grūtas kājas, pilnas smilšu pielīdušas (Var.: piebirušas) BW. 27903. pilns kūsis pielīda sīkuo dadžu 34472. Refl. -tiês,

1) heran-, hinzuschleichen:
viņš ar savu ruoku pielīdās ienaidniekam;

2) suchen unterzukommen
Ruj. n. U.

Avots: ME III, 268


piemaidzīt

pìemaîdzît,

1) viel knautschend erschöpfen:
bē̦rns kaķi par daudz piemaidzījis;

2) knetend (viel) formen:
piemaidzīt maizi (knetend viele Brotkügelchen formen) makšķerēšanai Saikava.

Avots: ME III, 270


piemiekšēt

pìemiekšêt, anfeuchten, feucht machen: circeņu vācele piemiekšē̦ta BW. 19280. pirmā vaina (sarkanais plankums) dziedējama, piemiekšējuot ūdenim ... uogles vai pęlnus BW. I,185.

Avots: ME III, 274


pieņemt

pìeņemt,

1) annehmen; zu-, hinzunehmen; zu sich nehmen:
atrastais pieņe̦mts dē̦la vietā. kungs pieņēma mēteļa lejas stūŗus Krišs Laksts 27. kājas man gan vēl drusku tâ kâ aukstumu pieņe̦m Kav. ēd, cik sirds pieņe̦m Kav. es nebiju pieaugusi, ne prātiņu pieņē̦musi BW. 15158. tautiet[i]s manu tē̦vu lūdza visu cauru svē̦tu nakti, vēl pieņēma svētu rītu, līdz pielūdza māmuļīti BW. 15061. blandās tâ pat pa pilsē̦tu, kâ dieva nepieņe̦mts A. XX, 642, wie von Gott verlassen. pieņem, dievs, tē̦v[u] un māti! BW. 4144, 4. nevar vairs, būtu nāve pieņē̦musi! 8750. priekšlikums ir pieņe̦mams, der Vorschlag ist annehmbar Kaudz. M. 193. - pieņe̦mama istaba, das Empfangszimmer;

2) berühren, anrühren:
apkārt sevi vien dziedāju..., svešus ļaudis nepieņēmu (Var.: neaiztiku, neaizkāru), lai netapu ienai BW. 956, l. Refl. -tiês, zunehmen, sich mehren: smadzenes tiecas augt un pieņemties Vēr. II, 83. skaņas pieņēmās vēl lieliskāki Turg. Muižn. per. 112. vējš pieņēmās ar˙vien stiprāks A. XX, 402. tavs pūriņš pieņemsies. spē̦ki deviņkārt pieņe̦mas LP. IV, 27. jāšu pasaulē gudrībā pieņemties V, 356. vaigs sācis pieņemties arvienu daiļāks IV, 217.

Avots: ME III, 277


pieplēst

pìeplêst,

1) dazu-, hinzureissen:
vēl vilnainu vesti es pats nuo savas puses pieplēsu klāt Latv.;

2) zur Genüge, ein genügendes Quantum reissen, raufen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku, ar kājām pieplēš sūnu un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Biržgalis). akmeņi gan jau pieplēsti Saul. III, 101.

Avots: ME III, 280


piepūst

pìepùst,

1) hinzu-, dazublasen:
vai jupis (ve̦lns) tam jau tās naudas piepūtis, zum Kuckuck (zum Teufel), woher hat er soviel Geld? Mag. XIII, 2, 61;

2) vollblasen:
piepūsts pūslis. ē̦duot kūmiņām me̦du, vē̦de̦ru piepūš Lapsa-Kūm. 31. meitenes piepūš vaigus MWM. VII, 519;

3) zuflüstern, einflüstern:
pamāte tev piepūtuse, un viņai tu klausi Seibolt MWM. VI, 639;

4) piepūšami vārdi, Zaubersprüche (zum Schädigen
Briņķi) N.-Bergfried. Refl. -tiês, sich vollblasen, anblasen: zēģele piepūtās Skalbe. Part. piepūties, aufgeblasen (vor Stolz od. Ärger): iet piepūties kâ pūķis LP. VI, 1, 115. saimnieks staigāja piepūties visu dienu A. v. J. 1897, S. 793. piepūtušies naida un dusmu pilnie ģīmji A. XX, 491.

Avots: ME III, 282


pieskara

pieskara,* pieskars*, die Berührung; der Kontakt: nebūtu viņu starpā bijis pieskaras vietu (Berührungspunkte) arī agrāk Valters Florence 39. - uzturēt pastāvīgi pieskaru pie ienaidniekiem Latv.

Avots: ME III, 290


piesūtīt

pìesùtît, zuschicken, zusenden: drīzā laikā sarkanais pìesūta puisim kādus nekādus de̦rē̦tājus LP.IV, 108. dievs, niknu vājību piesūtīdams... VII, 309.

Avots: ME III, 299


pievajāt

pìevajât,

1) auf die Dauer, zur Genüge verfolgen:
kuo nu ienaidniekus pievajāsim?

2) = pietramdīt 1: p. aitas pie ganāmpulka Golg.;

3) hinzufegen:
p. salmus pie sienas Kl., Lis., Golg., N.-Peb.

Avots: ME III, 307


pīpe

pĩpe,

1) die Tabakspfeife:
Sprw. nede̦r ne pīpē, ne ragā, kâ suns bez astes, tâ zē̦ns bez pīpes. pīpes meklē - pīpe zuobuos. tautu dē̦ls, putu pīpi smēķē̦dams BW. 13646,17. pīpi iepīpēt, die Pfeife anrauchen U. pīpes galviņa, der Pfeifenkopf Kaudz. M. 12;

2) die Rdhre am Branntweinskessel
U.; die Rinne: palīdz aius brūveram: kubuliem augsti rūgt, pīpēm skaisti iztecēt BW. 19769, 1 var. pīpe jeb rene bē̦rzu suiu tecināšanai Pluttes k. 92;

3) die Röhre am Leuchter zum Einstecken des Lichts:
lukturis 6-8 pīpēm, ar de̦guošu sveci katrā RKr. XVI, 115. Nebst estn. pīp aus mnd. pipe dass.

Avots: ME III, 232, 233


pirāties

pirâtiês, = pirêtiês: meitiņas pirājās (Var.: pirējās, ķīvējās, naiduojās u. a.) BW. 12348 var.

Avots: ME III, 222


pirināt

I pirinât: auch Adsel, Alswig, Gr.-Buschh., Heidenfeld, Lubn., Nerft, N.-Peb., Prl., Saikava, Sonnaxt, Warkl.: blusas bē̦rnus pirinā Tdz. 57914. šuogad cāļus pirināsim (werden brüten lassen) Warkl. n. FBR. XI, 122. p. naidu Lubn., Saikava. Refl. -tiês: mušas drīž pirinājas ("atne̦suoties vairuojas", so von kleinen Lebewesen) Auleja. bē̦rnam līdz zināmam laikam vajag p. ("augt"), bet, kad nak laiks, viņam jānāk pasaulē Sonnaxt.

Avots: EH XIII, 236


pirkstainis

pìrkstaînis U., Spr., Pixtern, (mit ir̃ ) Līn., der Fingerhandschuh: kal man dze̦lzu pirkstainīšus, iai es varu knaibīties! BW. 21752. pirkstainīšus vien adīju 7291.

Avots: ME III, 223


pist

pist (li. pisti), pisu, beschlafen (obszdn), den Geschtechtsakt vollziehen: pisa mani... ar mazuo pipelīti BW. 35344. pis... kurpītē, ne manā pežiņā! 35340. pist es devu puisīšam 35374. jauna meita pisti prasa 34494. pist man naigi gribẽjās (sagt ein Mädchen) 35375, 1. Refl. -tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: ar tautieti pisuoties BW. 34751. Subst. pisẽjs, wer den Geschlechtsakt vollzieht: pisējam, grūdējam, šai saulē laba dzīve BW. 35372. Wohl zu pàisît; vgl. G. Meyer alb. Wrtb. 336, Boisacq Dict. 822.

Avots: ME III, 229


plavināt

plavinât (li. plavinti sparnais Niemi 1058), wellenförmig bewegen U.; zu plevinât.

Avots: ME III, 328


plene

I plene,

1) =pīne, die Flechte, ein längeres Geflecht, ein zusammengedrehter oder gebundener länglicher Wulst: matus pin plenē Stari II, 775. luopus pirmuo reizi ganuos laižuot, jāiesien kaklā plene Etn. II, 98. sapin diegus plenē Mar. n. RKr. XV, 131. kaņepju plene BW. 20425. lūku plene 17010, 6 var. tas bija sagriezis nuo deķa pagaŗu pleni A. XI, 113. līgavu kruoņi ar platām zīžu plenēm pret muguru Kaudz. Ve̦cpiebalga 41. sasējis . . . pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās pār ple̦cu Jaunie mērn. laiki I, 144. stāv plenēs sapinušies rudzu lauki Duomas I, 630. veldes lini sapinušies plenēs Ronneb. ābuoli saauguši plenēs vien Smilten; plenes, Tragbänder Ruj.;

2) der Weichselzopf
U.: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30;

3) eine lange Reihe
Wid.; eine lange Reihe, ein Zug (von Vögeln od. Käfern): pār tīrumu gāja ve̦se̦la plene zuosu Jürg.;

4) eine flache Lederpeitsche,
siksnas gabals, ietaisīts kātā sišanai: vajadzēs uzduot ar pleni, var˙būt ka paliks rāmāks Selb.;

5) eine grössere Anzahl von Leuten
Gr.-Sessau, eine Diebsbande (auch plens) Lind., Misshof n. U., "nepatīkama sabiedrība" Grünh.: visa plene kuopā. raisies tik pie laika vaļā nuo šīs plenes! Grünh.;

6) eine Familie
Kremon n. U. Das plen- in plene 1-3 ist vielleicht kontaminiert aus pen- (in le. pît) und plet- (in aksl. pleto, "flechte"); zu plene 4 vgl. plenice 2; plene 5-6 ist vielleicht aus pleme dissimiliert.

Avots: ME III, 336


plēns

I plēns "?": kâ uguns plēns dziest viss Duomas I, 1079. tas manai naktij blāzmas plēns Druva II, 1028.

Avots: ME III, 340



ploksne

pluõksne Drosth., der Streifen, die Schicht: pluoksnīte - strēmele, sevišķi nuo stādiem nuoplē̦sta Drosth. nuo zemes sāk atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74; "abgeschelferte Epidermis" Kreuzb. Zu plē̦ksna.

Avots: ME III, 364


pluceņi

pluceņi, die Charpie: vilnainas nuone̦sātas drēbes, zeķes, cimdus ārda pluceņuos Fest.

Avots: ME III, 352


pluči

I pluči Wolm., plučiņas Tals., plučkas Salis, ausgezupfte Fäden, gezupfte Wolle, Charpie Ahs.: plučus lietuo kâ uzliekamuo uz auguoņiem un jē̦lām vietām, ieliek arī izsutušās vietās Naud. linu pluči vainu apsiešanai. kad maz vilnas, tad zemnieki ve̦cas vilnainu drēbju lupatiņas izplucina pa vìenai dzijtiņai; tās dzijtiņas tad ir pluči Salisb. plučus liek pie vilnas klāt Ahs. n. RKr. XVII, 47. valku rindukus izauda nuo pluču dzijas RKr. XVII, 28. Jānītim brālītim pluču biksas kājiņās. suņi plučus nuoē̦duši, pumpas vien karājas BW. 20517. suņu pluču villainīte 20396, 1. Zu plucinât I.

Avots: ME III, 353


plūksnas

I plūksnas, plaksnes, plūksni U.,

1) Ausgezupftes,
(plũksnas C.) Charpie, Abfall von Flachs, Hede (plũksnas Katzd.): nuo plūksnām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Alksnis-Zundulis. kundze plūksnas vāts apsiešanai sagatavuoja Lautb. Luomi 86. nuo ve̦cām kuģu tauvām plūksnas jāsavāra ar me̦du un jāliek uz slimuo vietu Etn. IV, 110. zīda plūksnas, Wirrseide Dr. plũksna(s), Faser(n) C.; ja ēvelē plūksnuotu kuoku, pie tā paliek plūksnas (mazas skaidiņas) Mitau; plũksnas "von der Innenseite eines Felles Abgeschabtes" N.-Peb.;

2) plûksnas 2 Ahs., plūksniņi Kremon n. Mag. III, 1, 106, Hug. n. U., die weisse, im Winde flatternde Birkenrinde;

3) plũksnas, die feinen Federn der Vögel
Arrasch. Entweder nebst li. plúksna "Feder" LChr. 372, 15 zu le. plaûka 1-3 (s. dies), wobei die Bed. "Ausgezüpftes" durch plùkt beeinftusst sein kann, oder aber - wenn mit -ksn- aus -skn- - zu pluska (s. dies); in Betracht kommt ausserdem noch li. plùnksna "Feder".

Avots: ME III, 361


pļurra

pļur̃ra drēbe, ein dünner und schwacher Stoff: žīds piedāvāja tādu pļurra drēbi pirkšanai Dond.

Avots: ME III, 374


plušķains

plušķaîns Dunika, pluškaîns U., zottig: plušķainas ce̦pures Druva I, 1110. me̦lns, plušķains suns LP. VII, 1087. plušķainais mežabrālis Druva I, 230.

Avots: ME III, 359


plušķis

I plušķis,

1) ein ausgerauftes Büschel Wolle
od. dergl. U.;

2) ein zottiges Tier, namentl. ein solcher Köter
Dunika: neliels plušķis (suns) Alm. mazākais māju suns - me̦lnais plušķis Puoģis Janš. Dzimtene 2 III, 72. muļķītis salīgst pie sava tē̦va un dabuon kâ algu maxu plušķīti kumeliņu. plušķis - von einem Bären gesagt LP. VII, 264;

3) ein zottiger, zerlumpter Mensch, ein abgerissener Lumpenkerl
Für. I, Lumpen-Gesindel N.-Sessau n. U.: kurš labs puisītis, dālderi maksā, kurš kāds plušķītis, pusdālderīša BW. 988, 4. nebē̦dāju miglas rītu, ne ar plušķa tē̦va dē̦lu; pēc migliņas saule spīd, nuo plušķīša bajāriņš 10365. Zu pluska.

Avots: ME III, 359


pogāt

puõgât, -ãju, puõguôt,

1) knöpfen:
bē̦rni puoguo svārciņus vaļām A. Upītis;

2) schellen, mit der Schelle klingeln
St.;

3) schlagen (von der Nachtigail):
lakstīgalas balss apzīmēšanai ir divi .. vārdi - puogāt un sist Etn. II, 51. jaukā vasaras dienā lakstīgala puogāja LP. VI, 284, lakstīgala nuoklausījusies gāna dziesmas, tādēļ tā tik jauki māk upmalās puogāt ebenda 243. Refl. -tiês, sich (zu)knöpfen: Trīnīte, še nākdama, puodziņās puogājās BW. 20657.

Avots: ME III, 455


polis

IV puõlis Nigr., Kandau, ein Tanz (Polonaise) Rkr. XVI, 229: viesi saķērās pa pāŗiem, un nu visi dancuoja "puoli" BW. III,1,77.

Avots: ME III, 456


popiene

puõpiêne Wain., Meldsern, puõpiêns Nigr., Lvv. II, 8 (Sumpfname), ein Sumpf: ķēniņiene brauc pa puopieniem un purviem LP. VI,1015. purva vidū ne˙viens nee̦suot bijis. tur e̦suot puopiens, kas ne˙kad neaizsalst Plūd. tie nuo straignaina puopiena brien JR. IV,16. puopiens Etn. IV, 166, = puopājs.

Avots: ME III, 457


popiens

puõpiêns (unter puõpiêne): auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 23, Iw., Plvv. I, 26, 40, 58, 71, 95: rāvainais p. izbrists Janš. Līgava I, 327. dīķis bij, nu virsū tâ kâ pluosts, tāds p. Iw.

Avots: EH II, 346


postīt

puõstît -u (bei Glück V Mos. 12, 2 2. imper. puostījiet), -ĩju, tr., verwüsten, verheeren, verderben, zerstören: ienaidnieki jau sāka puostīt ķēniņa valsti LP. IV, 71. Subst. puõstîšana, das Verwüsten, Verheeren, Verderben; puõstĩ-jums, das beendete Verwüsten, Verheeren, Verderben; die Verwüstung; puõstîtâjs, der Zerstörer: bē̦du de̦ldē̦tājs, elles puostītājs Gesangb. uguntiņa dzirkstelīte, diža meža puostītāja BW. 7149 var.

Avots: ME III, 459


prast

prast (li. pràsti "verstehen; gewohnt werden"), prùotu, pratu, verstehen, begreifen, merken U.: tu viņus varēji prast, du konntest sie verstehen Manz. Sprw.: nepruot ne mū, ne bē, (versteht gar nichts). lasīt, rakstīt prast, zu lesen, zu schreiben verstehen. nuo galvas prast, auswendig verstehen. nuo manim meitas bēga, bēga liela, bēga maza; maza bēga neprazdama (Var.: maza bēga, nesaprata; mazas bēga muļķībā), k˙āda ve̦lla lielas bēga? BW. 13346, 4. guodu prast, wissen, was zum Anstande gehört, Lebensart besitzen U.: vajaga jau arī guodu prast Kav. kaunu prast, sich schämen, Schande haben: Sprw. kas kaunu nepruot, tas badu nemirst. sievas, pruotiet kaunu, eit[a] papriekšu sētiņā! BW. 26I40. juokus prast,

a) zu scherzen verstehen,

b) Scherz, Spass verstehen:
juokus tu ne˙maz vairs nepruoti Jaunais mežkungs 68. = Das Part. Praes. prazdams oft zur Verstärkung von prast und den dazu gehörigen Komposita:- Andrējs nevarēja mātes izturēšanuos ne prazdams izprast A. v. J. 1900, S. 679. Refl. -tiês, verstehen, begreifen, merken, eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen: tu nepruotais ne˙nieka, du verstehst nichts Manz. pruoties, meitu māmulīte, kuo vajaga tautietim: apklāj savu liepu galdu, uzliec saldu mielastiņu! BW. 14680. pruoties, mans kumeliņš, kad es gruožu kustināju; pruoties, mana līgaviņa, kad es acis mirkšķināju! 22811. bē̦rniem jāpruotas duot ve̦cākiem guodu. pruoties. pacelt ve̦cākam cilvē̦kam krē̦slu! Grünwald, Ekau. lai tik pate pruotuoties savu laimi saņemt Janš. B. 208. tâ iet, kad laikā nepruotas un gadu nuo gada nekuopjas un nepravījas ebenda 200. guodu, kaunu prasties, = g., k. prast: sieva, pruoties guodu, ej pa priekšu sētiņā! BW. 26140, 1. pruoties kaunu, atkāpies, man jau cita sade̦rē̦ta! 11502, 2. - Subst. prašana, das Verstehen, Begreifen; pratẽjs, wer versteht, begreift, der Verständige, der Sachkundige: pratējam, mākuošam, tam dzīvuot šai vietā; kas neprata, nemācēja, ne dieniņas nedzīvuoja BW. 26003, l. tē̦vs bij liels gramatnieks un labs ve̦cuo valuodu pratējs Latvju Tauta XI, 1, 39. - Nebst pràts (s. dies) zu apr. issprestun, got. fraƥjan "verstehen", fraƥi "Verstand", frōƥs "verständig" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 86. Der baltische Vokalismus weist am ehesten auf eine Wurzelform pret-: prot-, was gegen die Verbindung mit mir. rorathaig "er bemerkte" spricht, wenn das a in diesem ir. -rath- eine alte Kürze ist.

Avots: ME III, 377, 378


pret

pret, gegen, Präposition mit dem Akk.-Instr., selten mit dem Gen.,

1) lokal:
pret ziemeli U. od. pret ziemeļiem, gegen Norden. pret vakariem, rītiem, dienvidiem, gegen Westen, Osten, Süden. pret jūŗas (nicht schriftle˙!) U., gegen das Meer. pret straumi, gegen den Strom. pret kalnu, gegen den Berg, bergauf: es pret kalnu, man kaustīts kumeliņš BW. 132681, 11. vaiņadziņu pret celmiņu sadauzīju 10125. atlaisties pret uozuolu LP. III, 61. cits pret citu klanījās (verbeugten sich voreinander) BW. 3449;

2) temporal: pret rītu U., gegen Morgen.
pret vakaru, gegen Abend: pret vakaru atbrauca brūtgāns BW. III, 1, S. 15. pret pusnakti LP. VII, 427, gegen Mitternacht. pretgaismu, um die Zeit der Morgendämmerung: pret gaismu jau aizkļuvuši lielu gabalu LP. V, 322;

3) zum Ausdruck verschiedener, mehr oder weniger abstrakter, speziel] auch feindlicher Beziehungen: viņš laipnīgs pret ik˙katru U., er ist gegen (zu) jedermann freundlich.
lai kauniņa man nebij pret (Var.: nuo) citām māsiņām BW. 9481. peļat mani, neteicat pret tautām, bāleliņi! 8807. sak[i] pret tē̦vu, māmuliņu (Var.: ja vaicāja tē̦vs, māmiņa, sak[i] . . .), zemītē dabūjuse! 6416, 4 var. kaŗš pret ienaidniekiem. pret likumu, gegen das Gesetz, dem Gesetze widersprechend. runāt pret priekšlikumu Sadz. viļņi 160;

4) in Vergleichen:
tavs zirgs pret manu zirgu nav rēķinājams, dein Pferd, gegen mein Pferd gehalten, ist nicht der Rede wert U. zeme pret sauli (im Vergleich zur Sonne) ir maza Bielenstein LSpr. II, 320;

5) gegen, für (bei Ausdrücken des Entgelts oder Tausches):
es nemītu pieci bē̦rzi pret tuo uoša pagalīti; es neņe̦mtu pieci brāļi pret tuo vienu tautū dē̦lu BW. 9783 var. pret samaksu, gegen, für Bezahlung: dabūjis pret samaksu mazus putniņus LP. VII, 766. Zu ai. práti, gr. hom. προτί, wruss. преци , aksl. противъ, čech. proti "gegen", la. pretium "Preis einer Sache", s. Le Gr. §§ 564-5 und Walde Vergl. Wrtb. II, 38.

Avots: ME III, 386


pretmets

pretme̦ts, der Gegensatz: duālisms ir pretme̦ts monismam Konv. 2 710. kâ pretme̦ts šai kunkstēšanai, mirdzuošu seju ienāca Zana De̦glavs Rīga II, 1, 411. vīra vietā viņa tagad mīlēja tuo lieluo . . . pretme̦tu, kuo vis˙labāk varē̦tu apzīmēt ar vārdu "vīrietība" Ezeriņš Leijerkaste I, 100. starp šiem divi pretme̦tiem svārstās mākslinieku daba MWM. XI, 194.

Avots: ME III, 389


pretvara

pretvara,* die Gegenmacht: tu lauzi mūs, naidīgā pretvara! Rainis.

Avots: ME III, 390


prievains

prievaîns,

1) priẽvains: "gefurcht,
rievains" Bauske: prievaini ragi Skalbe Stari II, 737;

2) "mit Stickereien od. Ornamenten verziert":
priẽvaina vilnaine, blūze;

3) "ruobains" Seppkull (mit 2 ).

Avots: ME III, 399


pripača

pripača, der Anspann des (dritten) Seitenpferdes: pripača tiek pielikta pie divjūga ratiem trešā zirga piejūgšanai blakām Kalleten. Vgl. pripaška.

Avots: ME III, 391


pukāt

pukât, -ãju U., pukuôt U., Lautb. Vidv. 44., gew. das Refl. (pukâtiês Spr., Nerft, Wessen, Grünh., Nigr., pukuôtiês U., Gulben), pochen, böse tun, trotzen U.; "sich beklagen" Nigr.: kuo, bāliņ, pukuojies, vai es tava ienaidniece? BW. 16593 var. tautu meita pukuojās, vainadziņš ausi grauž 24272, 3 var. "muļķis tu esi..." skrīveŗa palīgs puķuojās Vēr. II, 27. brālis pukājas, ka tu ęsuot apsuolījis zirgu un neduoduot Nigr. - Wohl nebst li. pukúoti "schelten" aus mnd. puchen "pochen, drohen, trotzen".

Avots: ME III, 404


pulks

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407


pult

pult (li. pùlti) Manz., Fürecker, Glück, puolu, pulu, fallen U. (jetzt anscheinend im Volksmund ungebräuchlich): miegs puol uz ratiem un zirgiem Glück Psalm 76, 7. kas starp sle̦pkavām bij pulis Lukas 10, 36. patgalvis aplam iedams nuodauzās un puol par tuo akmini Manz. Post. I, 81. bagāts apgabals tiem atkal ruokās pula MWM. VI, 321. bijūt starp ienaidniekiem puluši De̦glavs Rīga II, 1, 230. Zu apr. aupallai "findet", ahd. fallan "fallen", arm. p'ul "Einsturz" u. a., s. Watde Vergl. Wrtb. II, 103.

Avots: ME III, 409


pūne

pūne: (mit ù 2 ) Heuscheune Warkl., Zvirgzdine; eine Heu- od. Strohscheune (die auch als Anbau errichtet wird) Auleja, Lubn., Oknist, Prl., Saikava (mit ù 2 ); eine kleine Scheune "pie kula" Kaltenbr.; "te̦lpa kūts tuvumā luopbarības glabāšanai" Sonnaxt; ein Anbau od. eine kleine Scheune für sich zum Aufbewahren von Spreu Heidenfeld; liedu pūnes dibinā BW. 28808, 1. Nach Būga Arch. Phil. I, 39 ist r. пуня aus dem Baltischen entlehnt.

Avots: EH II, 342


pupuča

II pupuča "?": apakš katras pupučiņas vienai (scil.: meitai) blusa, uotrai ute Tdz. 42479.

Avots: EH II, 327


purens

I pure̦ns: auch (Dotterblume) Heidenfeld, Ramkau, (purens) Adl., Sonnaxt, (purans) Linden in Kurl.; "sviestene 3" AP.; âriskie od. âru pure̦ni Meiran "trollius europaeus"; sarkanais p. AP. "?"; saules purens Sonnaxt, sviesta p. Ramkau, trollius europaeus; ņipra kâ p. Ērglis Pel. bar. vect. 75. īsi svārki, gaŗi mati kâ tam sila pure̦nam BW. 20490, 1.

Avots: EH II, 327


pūrs

pũrs,

2): kalps lĩka uz pūriem Frauenb. (= uz zināmu daudzumu labības un luopbarības). trīs pūriņi gre̦znu dziesmu ... dārziņā ... duj pūriņus līdzi ņemšu, trešuo pūru pametīšu BW. 49;

3): miltu pũriņš Salis "apaļš, nuo krijām šūts trauciņš miltu un putraimu nē̦sāšanai";

4) naida pũriņš Salis, ein Händelsucher.

Avots: EH II, 343


pūrs

pũrs (li. púras "ein Hohlmass" Jaunis Perev. 40, Klaip. 90),

1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz
(vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt,

a) die Aussteuer nähen,

b) den Aussteuerpaudel zunähen;
p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. jā pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, jā tīne - viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pus+valsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. -pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. - pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;

2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz
Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). - jaunais pūrs, das neue Lof - Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;

3) Demin. pūriņš,

a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke
U.,

b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld
Bielenstein Holzb. 237,

c) ein geflochtenes Körbchen
Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.

Avots: ME III, 449


purvīgsnējs

purvīgsnẽjs Drosth., Jürg., Kl., Schwanb., pùrvijs 2 Prl., morastig, sumpfig: purvīgsnēja pļava Stari II, 283. sākās purvīgsnējas pļaviņas ar re̦tām nuoriņām Austriņš M. Z. 18. nainas purvīgsnējas vietas Seifert Chrest. III, 2, 198. zemei purvīgsnēja daba Kaudz. M.

Avots: ME III, 420, 421


pušains

pušaîns,

1): auch Adsel, A.-Schwanb., Burtn., Kalz., Lemb., Lems., Smilt., Trik., (puše̦ns) Seyershof;

2) verwundet:
apberzt pušainuo vietu Saikava. pušainais (sc.: pirksts) būs Blaum. Ļaunais gars 8. reņģes paliek pušainas (aufgeschlitzt) Kaugurciems.Subst. pušanums Salis, eine zerrissene Stelle; puše̦nums Seyershof, eine verwundete Stelle, die Wunde: tādi puše̦numi ātri dzīstuot.

Avots: EH II, 335


pusceplis

pusceplis: p. - mūrītis gar (māla) krāsns sāniem, kas nuoderēja gulēšanai Kaltenbr.

Avots: EH II, 331


pušelnieks

pušelniẽks Bielenstein Holzb. 515, Peb., Lis., Kl., Meiran, Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof, Mesoten, Lub., Oppek., pušeniẽks Frauenb., Manz., ein Hälftner, der gemeinschaftlich mit einemandern ein Gesinde besitzt oder bewirtschaftet U.: ciemā dzīvuo divi pušelnieki Aps. V, 4. bijis viens bagāts un nabags saimnieks vienās mājās pušenieki LP. V, 185. tautu meita, vai tu mana pušeniece? kur man mieži līdumā, tur tev ruozes maliņā BW. 28251. aiziešu pār ruobežu sievas ņemt, lai nuopūta pušenieces kā dūdiņas pakaļā 9969, 1. pušenieks "der Nachbar" Grünh. n. Etn. IV, 167. Wohl aus *pušḷnieks < *pušlinieks (für puslinieks, s: dies); zur Bildung vgl. pusgraudnieks und zur Kürzung cepelnieks < *cepḷnieks < ceplinieks "ar dzelzi apkalts nūjas gals pannas izjemšanai nuo cepļa uguns" Zaļmuiža.

Avots: ME III, 437


pušnakts

pušnakts: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Kalupe n. FBR. XVIII, 36, Lubn. n. FBR. XVII, 122, Nerft n. FBR. XIX, 101, Sonnaxt, Weissensee, plur. t. pušnaktis Pas. XI, 66, Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53, Višķi n. Ceļi IX, 371, 380, Auleja: ap pušnaktīm (singulär!) Pas. XI, 164. nuo pušnakšu da dienai Kaltenbr.

Avots: EH II, 337


puspūrs

puspũrs, pus˙pũra, ein Demin, puspũrĩte BW. 25774, 2, ein halbgefüllter Aussteuerkasten; ein halbes Lofmass; ein halbes Lof (Kornmass): vēl manai māsiņai pus pūriņa linu kre̦klu BW. 25548. man puspūrs dālderīšu 31258 var. iešu māsiņai nuovada raudzīt, vai pūra sējums, vai puspūrītes 25774, 2. paņem nuo piedarba puspūru un ej ar tuo dārzā! Vīt. 30. tur būs pus˙pūra rudzu.

Avots: ME III, 432


pušpušums

pušpušums Seyershof "maļuot uz pusēm pāršķe̦lta labība, kuo lietuo luopu baŗuošanai".

Avots: EH II, 337


pušu

pušu (li. pusiaũ),

1) auch pušum BW. 21901, 1 var., Iwanden, Adv., entzwei, in zwei Teile:
kad uolas vāra, tad nevajaga uguns pūst, tad tās iet pušu Etn. II, 68. pušu (Var.: pušum) plēsu linu sauju, kulstīdama, mīstīdama; puš[u] lauzu sav[u] prātiņu, ar nelieti dzīvuodama BW. 21901. jaunais... ņēmis visus (sc.: zvē̦rus) pušu (hat alle besiegt, getotet) Upīte Medn. laiki. - nu jau ir pušu, nun kommt`s zum Ausbruche (des Weinens, des Zankes usw.) U., Mag. XIII, 2, 62. nu ir pušu! der ist verletzt, beleidigt worden, er ist erbost! Mag. XIII, 3, 61;

2) Praep., inmitten von:
meža sarga dvēselīte pušu gaisu lidināja BW. 30542. jau sietiņš pušu rīta 67821 var. pušu nakšu (zvaigzne) ielīgava (= ielīguoja) dvēselīšu nameņā FBR. VII, 151. Alter loc. du. zu puse. Zum präpositionalen Gebrauch vgl. li. upėje vandens vėžiui pusiau šonų Viltis v. J. 1908, 79.

Avots: ME III, 439


pusvaloda

pusvaluoda "?": vienai mātei bija trīs skaistas meitas. bet visas tādas pusvalaodas (die Rede geht von Mädchen, die einige Laute nicht richtig aussprechen können) LP. VI, 349.

Avots: ME III, 436


putrnieks

putrnieks "cepšanai nederīgs nēģis, kas nav izlaidis ikrus" Salis.

Avots: EH II, 340


rācenājs

rãce̦nãjs Ahs., C., Arrasch, Jürg., Wolmarshof, Bauske, Lis., rãcenājs Siuxt, Golg., rãcenāja Rutzau, auch naite">rāce̦naite (als Wiesenname Lvv. II, 53, 61, 68; 171 ), naite">rācinaite (Lvv. II, 62), rācintaine (Name eines Waldes Lvv. II, 64), ein Ort, wo Rüben gewachsen sind Ahs.; rāce̦nājā aug mieži. cūkas... rušinās pe̦lē̦kajā rāce̦nājā A. v. J. 1899, S. 248.

Avots: ME III, 494


radīt

radît (slav. roditi "gebären"), -u, -ĩju, tr., gebären L.; schaffen; hervorbringen, hervorrufen: Sprw. dievs radīja putnu spārniem, cilvē̦ku ruokām. dieva duots, dieva radīts. zuobi īsti kâ radīti kuošanai LP. II, 46. kalēja amatam tas tīri kâ radīts Alm. Kaislību varā 127. viņa bija spēcīga un tādam darbam kâ radīt radīta Vēr.I, 1467. Igora pārnākšana rada visur prieku Krieviņ Stāsts 21. Refl. -tiês,

1) geboren werden; erschaffen werden:
kad tas bē̦rns radījās? wann ist das Kind geboren? U., Zaravič. tad saulīte brūte bij, kad zemīte radījās BW. 33869;

2) sich vermehren
L., Bergm. n. U.; zureichen, gedeihlich sein Bergm. n. U.: milti radās, das Mehl ist verschlagsam L., U.;

3) sich finden
(= rasties) U. Subst. radîšana, das Erschaffen: pasaules radīšana; radîšanâs, das Geboren-, Erschaffenwerden; radĩjums, das Erschaffene, das Geschöpf: kaut˙kas nemirstīgs... vaduot cilvē̦ka dzīvi un paceļuot tuo pārāku par citiem radījumiem Etn. IV, 81. - pa radījumu od. pa radījumam, von Geburt an Bergm. n. U.; radîtãjs, der Schöpfer: radītāja spē̦ks, prieks, die Schöpferkraft, -lust. Da es in der Bed. von slav. roditi teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch im Baltischen altererbt ist (vgl. rasma. raža und rads), so dürfte radît eher mit slav. roditi verwandt, als daraus entlehnt sein. Altes Kausativ zu rast(iês)?

Avots: ME III, 462


ragana

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464


rags

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466


raicīt

II ràicît 2 ,

1): "izdzīt jaunā rudzu tīrumā vagas ūdens nuotecēšanai" Heidenfeld, Prl., Saikava; ‡

2) (nach der Saat aufgekommenes Gemüse) lichten
(mit aĩ) Ramkau.

Avots: EH II, 351


rājains

rãjaîns Ru j., Wolmarshof, = rāvains, die Eigenschaft der rāja (rāva) habend U.: rājainais ūdens A. v. J. 1901, S. 872; rājaiņa pļava U., eine kaltgrūndige, eisenhaltige Wiese.

Avots: ME III, 495


rakanda

rakanda, ein kleiner Korb Perkunen, iz sluoksnēm pīts mazs gruoziņš, lietuots uolu uzglabāšanai vai zirgiem miltus beŗuot Grob. n. Etn. III, 66: iebērām arī rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 181 f. Aus li. rakañdas "Gefäss".

Avots: ME III, 472


rakņāt

rakņât, -ãju, tr., intr., rakņâtiês, -ãjuôs, wühlen (von Ochsen U.), scharren, (oft, hin und wieder ein wenig) graben: bē̦rni rakņā smilktienā, cūkas rakņā grāvmales. kurmji rakņāja pļavu Nigr. slieka mīl rakņāties mitrā zemē J. R. III, 15. viņš rakņājās pa ze̦lta gabaliem Niedra Zemn. dē̦ls 77. sāka rakņāties pa kabatām Jaunais mežkungs 1. kuo tu rakņājies kâ cūka pa manu guļu, skapi? Ahs. n. RKr. XVII, 48. Zaļums rakņājas atkal pa klēti A. XX, 161. rakņājusies, rakņājusies atraduse nuo visa ve̦lna tikai vienu zuobu LP. IV, 143. - rakņātāju pele, die Wühlmaus (arvicolida) Konv. 2 376. Zu rakt.

Avots: ME III, 472, 473


raksts

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475


raksturība

raksturĩba,* die Eigenheit, besondere, charakteristische Beschaffenheit: šuo raksturību vēl pavairuoja ze̦mais, re̦snais ruovis virs platā.... jumta Janš. Dzimtene 2 I, 160.

Avots: ME III, 475


rats

rats (li. rãtas, ir. roth "Rad", ai. rátha-ḥ "Wagen"),

1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,

a) die Räder,

b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,

a) die Radbüchse;

b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;

2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;

3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;

4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.

Avots: ME III, 480, 481


raudāt

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. 2 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. 2 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483


raudums

‡ *raudums, = raûdãjums: asarāja vilnainīte vakarejuo raudumeņu Tdz. 45666.

Avots: EH II, 356


raut

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs,

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359


rautuve

rautuve Fest., rautava U., raûteve Lös., ein Raufeisen, womit man beim Röden das kleine Gesträuch wegschafft: rautuve ir 3-4 colli gara izkapts pē̦da, kurai gals padarīts šļaubs, iesieta vienruoces kātā, nuode̦r atvašu un sakņu nuoraušanai līdumuos Fest.

Avots: ME III, 491


ravēklis

ravēklis,

2): auch ("kasīklis ravēšanai") Drobbusch, Golg., Grawendahl, Stom.

Avots: EH II, 360


rāviens

II rãviêns Līn., Heniņ, rāviens Nigr., Neik. n. U., ràviena 2 Prl., rāvãjs (vgl. den Gesindenamen Rãvāji Lvv. II, 78), rāvējs U., rāveja U., rãvene Heniņ, Biel. LSpr. I, 284, rāvene BW. 28719 var., auch "rāviene" (als Wiesenname) Lvv. II, 47, ein loc. s. rāvijā BW. 28320, 1 var., ein Moorgrund U., "vieta, kur atruodas rāva" Līn., "lielāks rāvains apgabals" Nigr.: kam tu augi, balta puķe, purvienā, rāvienā? BW. 5131. purvienā, rāvienā iestādīju uozuoliņu 22471. bridu, bridu dūņu purvu, vēl iebridu rāvājā (Var.: rāvējā) 26938. jau iesēja (linus) mālājā, vēl iemērca rāvājā (Var.: rāvienā) 28317. jau man rudas vilnainītes, vel mazgāja rāvienā 5613. pur[v]ā auga tautu meita, rāvienā velējās 14797. tautiešam puorā (= purvā) pļavas, rāvienā 15166, 9. skaidrūdeņa rauduvīte, nelaidies rāvienā (rāvājā 17381 )! 12326. kam tas manu līgaviņu rāvienā slapināja? 29864. es iekritu rāvienā, tavas guovis ganīdama 32464.

Avots: ME III, 500


razda

I razda, die Rosette: razdas priekškaru uzsiešanai abās pusēs luogam Stirna.

Avots: ME III, 492


reiba

reiba, reibs, auch der Plur. rèibas C., Arrasch, reibas 2 Ruj., reibi, der Schwindel, Taumel: gar aizu stāvumiem, kas vājam reibas rada MWM. VI, 602. vai tie bija vīna reibi, kas lietu viņam turēja priekš acīm tik kairinuošu? De̦glavs Rīga II, 1, 605. zieduoņa reibā pie krūts man meitenītis snauž Apsk. v. J. 1903, S. 72. dzīves izstumtie dzēš reibā savu naidu Druva III, 193, apreibu meklēšanas reibā Stari III, 24. se̦nās reibu pilnās naktis II, 32. vē̦smas pūtiens atne̦s jaunas duomas, kâ smagu reibu smaršu Vēr. II, 392. Zu rèibt.

Avots: ME III, 504, 505


reibt

rèibt (li. reibti Miež.) Serbigal, Wolm., PS., C., AP., Neuenb., reibt 2 Līn., Iw., rèibt 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, -bstu, -bu, pers. u. unpers., schwindeln, duselig sein: man galva reibst, mich schwindelt; galva reibst, der Kopf ist duselig U. Lienai galva reiba Kaudz. M. 65. Sprw.: kad pats dzer, tad zirgam reibst Etn. II, 14. vakar dzēru, šuodien reibst IV, 41. man acis reibst, prāts mulst JR. IV, 32. kas izmisumā reibis tai pie kājām slīkst Vēr. v. J. 1904, S. 641. - Subst. rèibums, der Schwindel, Düsel; der Rausch: Am ehesten wohl (nach Persson Beitr. 84) zu mhd. rīben "sich drehen, wenden" u. a. Anders Zubaty AfslPh. XVI, 410 (zu râibs) und Trautmann BB. XXX, 329; vgl. auch le. riebt II.

Avots: ME III, 505


reņģadata

reņ̃ģadata Kaugurciems "adata reņģu vēršanai".

Avots: EH II, 366


rēns

rẽ̦ns,

1): labā zemē jāsēj rē̦nāk Iw. rē̦na ("rupja, cieta") dzija Frauenb., Siuxt. dūmi tad arī ir rē̦nāki, gaišāki Janš. Līgava I, 125. (mākuoņi) vēl bija re̦dzami rē̦nuos, ruobainuos blāķuos Janš. Apskats 1903, S. 176;

2): r. vakars Warkl. r. (kluss) laiks ebenda. sniega mirdzuma rē̦nais spīdums viegli blāzmuoja baltajuos griestuos Veldre Dēli un meitas 193.

Avots: EH II, 369


rēns

rē̦ns, Adv. rē̦ni, mundartl. auch rēņi,

1) rẽ̦ns Nigr., Līn., Zabeln, Dunika, undicht
U., Lubn.: rē̦ni rudzi, undicht stehender Roggen Spiess, Biel. n. U. rē̦ns audums, loses Gewebe. rē̦ni vērpt. viņa ievē̦rusi aude̦klu par daudz rē̦nā šķietā Nigr. mūsu linu lauks šuogad pa˙visam rē̦ns Nigr. caur rē̦nuo mežu ieraudzījis lejā . . . cilvē̦ku Janš. Dzimtene V, 120. mati... stipri rē̦ni Dzimtene 2 I, 81. viņš knaibīja savu rē̦nuo pilnbārdu A. v. J. 1900, S. 871. kritušuo rindas palika rē̦nākas Sadz. viļņi 300. gāisa kārta tuop tik dze̦stri rē̦na Duomas I, 1275. rē̦ni apdzīvuoti apgabali MWM. X, 875. nav ne reņi, ne bieži A. v. J. 1902, S. 125;

2) rē̦ns, lau, weich
(fig.), lieblich Dond.: rē̦ns gaiss, vējiņš, laiks, ūdens. silts nakts vējš burās šalc rē̦ni Druwa II, 1395. kâ ilgu ruokas apņe̦m tevi rē̦nas Kurcijs. In der Bed. 1 (vielleicht aus *rē̦dns) zu rē̦ds II u. a. (s. Persson Beitr. 638); in der Bed. 2 vielleicht aus *rē̦mns, vgl. rē̦me̦ns.

Avots: ME III, 520


resnkātis

re̦snkâtis, der Dickstielige: le̦knais purva augs, sulīgais r. Līg. medn. 157.

Avots: EH II, 367


resns

re̦sns (li. rẽsnas "stark, tüchtig" Leskien Nom. 358), auch rešņs, dick, dickleibig, dickstämmig U.; grob: re̦sns kâ bluķis Etn. I, 83. re̦sna kâ piesta IV, 4. abi gali baļķa re̦snumā LP. V, 28. re̦snu re̦sna virve VII, 475. es re̦snu (Var.: rupju) dzīvi (= dziju) vērpu BW. 8402 var. maza, maza jumpraviņa dancuodama re̦sna tuop (Rätsel: die Spuhle am Spinnrad) RKr. VII, 1127. - dziežu sīki, dziežu re̦sni, abējādi saskanēja BW. 305. saimnieks ieprasījās rešņā balsī Saul. III, 70. re̦snais (substantivisch), ein am Netzflügel befestigter Zugstrick Popen n. Bielenstein Holzb. 651. -Subst. re̦snums, die Dicke: tautu dē̦ls uozuoliņa re̦snumiņu Biel. 1161. Am ehesten (s. Feist got. etym. Wrtb˙z 157) wohl zu ahd. risi, and. w risil "Riese"; anders (zu ksl, reдъ "Speise", sloven. rediti "nähren" u. a.) Persson Beitr. 274 ff.

Avots: ME III, 513


reste

reste, gew. der Plur. restes,

1) der Rost, Bratrost
U.; der eiserne Rost zum Stechen der Fische Bielenstein Holzb. 676 (mit Abbild.); der Rost, der dem Häuserbau zum Grunde gelegt wird;

2) das Gitter:
dze̦lzu (od. dzelzs) restes, ein eisernes Gitter. tev būs... resti kâ tīkli taisīt no vara, uz skadriņu vīzi Glück II Mos. 27, 4. es meitiņas cauri re̦dzu caur tām luoga restītem BW. 11427 var.;

3) ein vierbeiniges, grosses, recht undichtes Sieb in der Riege zum Durchsieben von Stroh
Bielenstein Holzb. 506 (mit Abbild.), Luttringen, Etn. III, 104, Gold. n. Etn. I, 137: salmus... lika uz restēm un kratīja, lai izbirst pe̦lus un graudi RKr. XVII. restes salmu kratīšanai Plutte l00. Nebst estn. röśt "Rost" aus d. Röste.

Avots: ME III, 513


rētains

rẽ̦taîns,

1) mit Narben bedeckt, narbig, pockennarbig:
rētaiņa mute U., pockennarbiges Gesicht, vaigs rē̦tains Seifert Chrest. III, 2, 256. tautu meita pinnaina, rē̦taina BW. 21164;

2) gekerbt;
re̦ti, re̦ti uozuoliņi rē̦tainām (Var.: ratainām, ruobainām, krūzainām, burtainām u. a.) lapiņām BW. 10337, 8. vītuols auga sē̦tmalā rē̦tainām lapiņām 17699 var.

Avots: ME III, 521


retējiņa

retējiņa, eine gewisse Pflanze (= retējums?): kādas zâles vēl vajaga bandenieka sētiņā? r., raskretiņa, sarkanais dābuoliņš Tdz. 53311.

Avots: EH II, 367


režens

reže̦ns, režains, = raže̦ns, schön, schmuck, trefflich, sauber: šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj reže̦ni rakstīdama! BW. 7378 var, ņemšu mazu, bet reže̦nu Biel. 827. gan reže̦ni es dzīvuoju BW. 8450 var. duj reže̦ni tē̦va dē̦li manis dēļ ienai 9474, 1. ietin iešu šuoruden, ... ja pie jauna, tad režaina (Var.: raže̦na, diže̦na), ja pie ve̦ca, tad bagāta 9593 var. Zum re, aus ra s. Le. Gr. 37.

Avots: ME III, 516


režģine

režģine: auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69,

1): šitis siêts kâ r. ("pare̦ts pinums") Kaltenbr. n. FBR. XVII, 53; režģines Kaltenbr. "nuozis (luopbarības nešanai)"; pe̦lavu gruozi; dažādi darba rīki, režģines, piestas Jauns. Augšz. 4.

Avots: EH II, 368


rēzvans

rè̦zvans 2 Cibla "= re̦ts"; vgl. li. linai rėsvi in Dusetos n. Viltis 1908, 77.

Avots: ME III, 521


rībējiens

rìbẽjiêns, das Dröhnen, Getöse, Gepolter Spr.: rībējiens . . . līdzinājas duobjai pē̦rkuoņa ŗūkšanai A. XI, 592.

Avots: ME III, 534


rīcaga

rīcaga "ierīce pluosta nuobremzāšanai": ar rīcagām kâ ar arkliem izara visu krastmalu (gehört von Holzflössern auf der Gauja). Zum Folgenden.

Avots: EH II, 375


rīcags

rīcags, rìcāgs 2 Kr., Kl., Lis., Golg., Kreuzb., ricāks 2 Nerft; auch rīce̦gs U., ein dickes Tau U., das Ziehseil am Floss Bielenstein Holzb. 625, Aahof: caur re̦snu drāšu rīcagu žuogiem Izglītība 181. pluosta piesiešanai . . . lietuo rīcagu Etn. IV, 61. zē̦ns pievilkās ar ķeksi pie tilta un apmeta rīcagu ap stabu Jauns. In Sessw. sei rìcugs 2 ein gewisser Teil vom Pferdegespann.

Avots: ME III, 535


rīdīt

rîdît: r. (mit î 2 od. ĩ) kam suņus virsū Dunika. vīrietis ... rupjā balsī mūs rīdīja Jauns. Raksti III, 10. sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo (Var.: rīdumā) BW. 14461, 4; "laist naidā" (mit î 2 ) Frauenb.; r. ārā , hinausjagen Salis: viņš rīdīja visus ārā nuo mājas.

Avots: EH II, 375


rīdīt

rîdît PS., Wolm., C., KL, Prl., Mar., rîdît 2 Iw., Ahs., Tr., Bl., -u od. -ĩju U., -iju, freqn. rîdinât 2 Karls., Dond., Bauske, Widdrisch, Adiamünde, rîdinât N.-Peb., Arrasch, Jürg., Kl., Kreuzb., tr., hetzen; aufwiegeln: ļaudis; suni. Katriņa rīdīja ar suni (hetzte einen Hund auf . . .) Krišs Laksts 52. Sprw.: kad nevaid suņa, tad jārīda ar kaķi. ve̦lnas ar lāčiem rīdīt LP. VII, 257. rīdīt meitu uz ienaida III, 63. tu rīdīji kalpus pret mani J. Dr. v. J. 1901, S. 352. visi ciema suņi rēja, kas tuos suņus rīdināja? BW. 14348. izlūki bij..., draudzi uz kurnēšanu rīdinājuši IV Mos. 14, 36. Refl. rîdîtiês, einander hetzen: viens uz uotru ridās, einer schuldigt den andern an Lambertshof n. U. - Subst. rîdîšana, das Hetzen; rîdîšanâs, das gegenseitige Hetzen; rîdîtãjs, der Hetzer: rīdītājs sarīda cilvē̦kus uz pretestību, dumpi Ahs. rīdītājs bij vē̦stulnieks bez paraksta Kundz. Kronv. 227. Wohl eine Kausativform zu riêt "bellen" (urspr. also: bellen machen).

Avots: ME III, 535


riebt

I riêbt (li. riebt "zuwider sein" Miežinis), riêbju, riêbu,

1) intr., ekeln, zuwider sein:
Sprw. pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. kuņas dē̦lam nesmukie vārdi . . . rieba LP. VI, 572. tas man riebj, das ist mir zuwider U.;

2) intr., im Wege sein, hindern
U., Spr.: šis akmens riebj, der Stein ist im Wege, hindert U. tas man neriebj, das hindert mich nicht, das steht mir nicht im Wege, das tut mir nichts, daraus mache ich mir nichts U.;

3) intr., tr., Böses tun, ärgern, reizen, sich rächen
Spr. (cum dat.): Sprw. uotram riebdams tik pats sev sariebsi. riebu, riebu ļautiņiem, kâ neriebu dzīvuodama: citam riebu dziedādama, citam bargi runādama BW. 1027. riebu, riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu, maza riebu raudādama, lieladaiļi dziedādama 1028. es savam bāliņam daudz(i) riebu ganīdama: visas viņa pļavmaliņas telītēm ēdināju 29332. viegli durvis virināju, iztikdama, neriebdama bargai dē̦lu māmiņai 23146. vai, priedīte, vai eglīte, kuo es tev ļauna riebu? vienu mizu vien nuorāvu 30252. nav viņš ne˙kā riebis Saul. III, 197. Refl. -tiês,

1) ekeln, eklig, widerwärtig sein:
vērpt viņai riebās LP. VI, 992. ķēniņam tas ļuoti riebās, ka... VII, 198. saki, vai labprāt nesi tuo jūgu jeb vai tas tev riebjas? Dünsb.; schmerzen Stelp.; man riêbjas, ich fühle mich unwohl Golg.;

2) einander im Wege sein, hindern, in Feindschaft leben:
ai, kaimiņ, nu mēs divi riebsimies: tev dēliņš, man meitiņa ik vakaru vietu taisa BW. 12482. tâ dzīvuot meitiņām, kâ baltām aitiņām: ne riebties, ne bārties, ne turēt ienaidiņu 6524 var.;

3) = atriêbtiês, sich rächen Spr.: kungs it līksms un varē̦tu pie druošas meitenes riebties Elbervelt Līksmības grāmata 215. - Subst. riêbšana, das Hindern; das Ärgern, Reizen; die Rache; der Verdruss: e̦lka bilde bij nuolikta par riebšanu... nama kungam (zum Verdruss dem Hausherrn) Hesekiel 8, 3; riêbums,

1) der Ekel, Widerwille:
piedzē̦rušais saceļ riebumu pret sevi Sassm. nuo ļauna cilvē̦ka ik˙katrs ar riebumu nuovēršas Ahs.;

2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ärgerns, Reizens, Schadens; die Rache;
riêbẽjs, wer hindert, ärgert, reizt, schadet, Böses tut : tē̦vuzemes riebējs Altr. asins zieds 60. Nebst raîba II, suoraibs, suoriba wohl (nach Leskien Abl. 280) zu li. riebris "fett" (urspr.: "widerwärtig"), und weiterhinwenn von der Bed. "reissen" auszugehen ist (vgl. russ. рвать "reissen" : его рвет "er erbricht sich") - zu norw. ripa "abreissen", rīpa "ritzen", mnd. repe "Flachsraufe", and. rīpi "reif", resp. an. rífa "zerreissen" u˙a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345.

Avots: ME III, 542, 543


riet

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene 2 I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienai Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549


rietēt

riẽtêt (li. rietė´ti "rollen", prs. rietù Büga KSn. I, 261) Karls., Lin., Iw., rietêt 2 Kl., Kr., -u od. -ẽju, -ẽju,

1) intr., rollen
Biel. n. U.: asariņas rietēt riet Plild. Rakstn. II, 256; meldija vairs neriet, die Melodie gelingt, fliesst nicht mehr Kronw. n. U.;

2) wälzen
Bielenstein Holzb. 399;

3) tr., voller machen
Biel. n. U.;

4) voller werden;
(riẽtêt) zufliessen Bl., C., PS., zuschiessen (auch fig.): piens rietē U., die Milch schiesst zu. guovs neriet U., die Kuh gibt keine Milch, guovij tesmins riet (füllt sich mit Milch) Grünh. riet guovs rītā, riet vakarā BW. 29525. rieti, rieti tu, guosniņ, man nav vaļas rietināt! 29526. par tesmenaiņām, rietuošām guovīm RKr. IX, 15. jauns spē̦ks man riet un sparība iz brīvas pasaules Rainis;

5) riẽtêt PS., hervorkommen, hervorbrechen, aufgehen
U.: gaisma rietē, das Licht bricht an, es wird Tag U. mana laime rietē, mein Glück blüht auf St.;

6) riẽtêt PS., rìetêt C., untergehen (von der Sonne):
jauks vakars, saule aiz priediena riet Janš. saule taisījās rietēt Vēr. v. J. 1903, S. 52. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra nerietēji? BW. 6556. nav saulīte rietējuse, jau rasiņa ābuolā 8704, 2 var. riet saulīte vakarā, meža virsus puškuodama 33879 var. riet saulīte rietē̦dama, ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4. Zu rist II, riest II und III; anders (zur Wurzel von rîts) Persson Beitr. 769 f.

Avots: ME III, 549, 550


rīkle

rĩkle,

1): r. izkaltuse BW. 19619, 1. ẽ̦damā r., die Speiseröhre
- auch AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt. gaļas r., die Speiseröhre Salis, Siuxt. balsa r. Frauenb., Ramkau, Siuxt, dziesmas r. Frauenb., svētdienas r. AP., vē̦smas r., die Luftröhre; kad kumāss ieskrien svētdienas rīklē, tad dažkārt uz vietas pa˙galam AP.;

3): tilta r. Aps. J. "tilta caurums": tilta r. šaura, nespēj ūdens parīt;

4): auch Ramkau, Serbig., Seyershof, Siuxt, Zvirgzdine (hier auch rìkle 2 ): spaļuota dzija iesaspiež rīklītē Warkl.; ‡

5) "gre̦dze̦na veidā saliekta zuoss rīkle samauktiem galiem" Dunika: rīklītē mē̦dz ielikt zirni vai akmentiņu, lai grab; sažāvē̦tu rīklīti lietuo dziju uztīšanai;

6) "ruobs laivas dēļa galā, kuo piesit tēviņam" Salis; ‡

7) kuoka r., ein Schimpfname:
tāds kâ k. r., - kuo tu muldi, ka[d] nezini ritīgi! Seyershof.

Avots: EH II, 375


rīkste

rĩkste: Demin. rìkstiņa 2 (neben rìkstīte 2 ) Saikava,

1): stiba ganam, r. bē̦rna pḕršanai Behnen. pādei kukulis, auklim r. (Var.: rīkstes, rīksta ) BW. 2014, 2 var. šaut ... ve̦cu puisi ar ābeļu rīkstiņām (Var.: rīkstītḕm)! 22118, 1;

4): uz rīksti uzliek dzijas, kad auž Frauenb.; ‡

6) die Kurbel am Spinnrad
Pussen; ‡

7) vēja r. Diet, ein Wasserreis am Obstbaum;


8) rīkstīte, der Ladstock
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Büchse"); ‡

9) "(salmu, siena) grīste" Seyershof.

Avots: EH II, 376


rīpa

rīpa: (auch rīpe) "rinda (rudzu kūļu, kas salikti kulā kulšanai)" Bērzgale, Dricēni, Sakstagals, Welonen.

Avots: EH II, 376


riseklis

riseklis, = risaklis: grìezu gaŗkūļu salmu risekļus linu kūļu siešanai A. Upītis Sm. lapa 181.

Avots: EH II, 374


rītenis

rîtenis C., der Ostwind U., Lubn.: ārā jau rītenis muodies MWM. IX, 540. griezīgais rītenis dzina viņam sniega adatas acīs Niedra. lē̦nais rītens puķu smaršu kvēpina kâ vīrāku Purap. Vgl. li. rytinis vė˜jas dass.

Avots: ME III, 540


rīža

rīža Üxkül, Barbern, (mit ĩ ) Schrunden, auch rižs Schrunden, rīžus, -us, ein lakenähnliches Netz zum Fischefangen Barbern: rīžus lietuots Lielupē vimbu un citu zivju ķeršanai Plutte 103. "rīža jeb rīžs ir īlels tīkls bez astes; katrā pusē turēšanai 2 kārtis. laivā sēžuot kārtis tur ruokā" Schrunden. Vgl. rĩze.

Avots: ME III, 542


roka

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele 2 A.-Schwanb., rùoķēle 2 Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. 2 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580


ronis

ruônis KL, Prl., C., PS., Wolm., Kr., ruônis 2 Karls., Salis, PlKur., ruõnis (li. rúonis bei Būga KSn. l, 279) Bl., rùonis 2 Gr.-Buschhof,

1) der Seehund (phoca irtulina L.):
Sprw. apaļš kâ ruonis. ruoņu tauki, Seehundstran. - pe̦lē̦kais ruonis, grauer Seehund (halichoerus gryphus Fabr.) Natur.XXXVII, 29; puogainais ruonis, Ringelrobbe (phoca foetida Fabr.) ebenda 28; ilkņu ruonis, das Wallross B. Vēstn. ruoņu pauti U., grosse Morcheln;

2) rùonis 2, etwas Dickes und Rundes
Warkl. Nach Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 235, wo auf ir. ŕn "phocä aus ae. hrán "balaena" hingewiesen wird) wahrscheinlich nebst li. rùinis "Seehund" entlehnt aus dem Germanischen. Nun ist aber eine germ. Form, auf der le. ruonis beruhen könnte, unbekannt (man beachte auch den Stosston von ruônis!), und ir. rón kommt aus geographischen Gründen hier nicht in Betracht. Eher also wohl Ableitung von ruons. Li. rùinis könnte mit kurischer i- Epenthese aus *ruoinīs entstanden sein, s. auch Būga KSn. I, 279.

Avots: ME III, 581


rosīties

I rùosîtiês C., rùosîtiês 2 Kl., -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuōs,

1) auch ruostiês (li. ruoštiesi "sich bemühen, sich rühren"
bei Zubatý BB. XVIII, 264 f.) Karls., -šuôs, -suôs, geschäftig, rührig, tätig sein: ruosies, puosies, sataisies ceļā mudīgi! A. XX. 739. bišu skuola, kur viss tik naigi ruosās Plūd. Llv. II, 184. mājnieki čakli ruosījās pa saimniecību Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 34. lai viņas ruošas (lasst sie walten!) Asp. Faust. atļaut saviem spē̦kiem brīvi ruosīties un strādāt Teodors;

2) sich abwickeln:
tavs dzīves pavediens tik, tik nuo spuoles ruosās Sudr. E. Apsk. v. J. 1903, S. 364. - Subst. rùosîšanâs, das Rührig-, Tätig-, Geschäftigsein: ir . . . kuo priecāties par tādu čaklu tautas ruošīšanuos Kronw. Zu ruoss.

Avots: ME III, 582


rovis

ruõvis PS., C., Katzd., Dond., ruôvis Prl., Kr., Lis., Schwanb., ruôve Saikava, ruove U., L., Bielenstein Holzb.,

1) das Gewölbe über dem Feuerherd
U., Odsen, Naud., das gewölbte Funkendach Bielenstein Holzb. 63; der Feuerherd, der ein Gewolbe über sich hat U.; der Kamin Bielenstein Holzb. 87; ruõvis "der obere Teil des Riegenofens" Salisb.; die Küche (ohne Schornstein) Ronneb. (mit uõ), Smilt.; die Ofenrohre; die Rauchluke in schornsteinlosen Häusern Katzd.; ruõvis, der untere Schornstein (zum Räuchern) Dunika, Lieven-Behrsen, Janš.: Sprw. me̦lns kâ ruovis. dūmaiņš ruovis Lautb. ķēķis ir skursteņa platā apakša, kuŗā ierīkuots pavards, dažreiz ar jumtiņu, tâ sauktais "ruovis" Plutte 89. Antuons ne̦s malku uz ruovi Līguotnis Stāsti II, 15. puisi, tev krāsns ruovītī pusdiena! A. XXI, 137. saimniece ņēma nuo ruovja de̦sas R. Sk. II, 133. ruovis tikkuo spēj rīt dūmus Janš. Dzimtene 2 I, 279. ze̦mais, re̦snais ruovis virs... jumta ebenda 160. -ruovē līst, speķi griezt, damit wird eine zur Belustigung einem gemachte Aufgabe bezeichnet, ein Stück Speck vom Querbalken mit dem Munde herabzuholen, wozu er sich an einem Stricke hinaufwälzen muss U. ruõvju kuoki Dond., die Querstangen im ruovis: uz ruovju kuokiem karina gaļu žāvēšanai Dond. - ruõvju gaļa Dond., geräuchertes Schweinefleisch. -ruovja sviests B. Vēstn., Küchenbutter;

2) die Kampfhütte auf einem Panzerschiff. -
Nebst estn. rōw "Dach, Rauchfang, Bauer-küche, Gewölbe" aus mnd. rôf "Decke, Rauchfang".

Avots: ME III, 585


rozrētiņi

ruozrētiņi, ruozskrētiņi, eine Pflanze: kādu zāļu vēl vajaga bandinieka pļaviņā? ruozrētiņi (Var.: ruozskrētiņi), retējiņi, sarkanais dābuoliņš! BW. 28634.

Avots: ME III, 587


rūgt

rûgt (li. rúgti "gären"), -gstu, -gu, intr.,

1) säuern, aufgehen, gären
(auch fig.): piens, alus, maize rūgst. viņā rūga... liberālisma nemiers Vēr. I, 965. Nauģam sāka sirds juo vairāk rūgt Libek Pūķis 48;

2) aufstossen
U.;

3) aufsteigen (vom Rauch), rauchen:
līdumā rūgst dūmi Wessen. uguns rûgst 2 vien, ne˙maz nede̦g Nigr. dūmi rūga BW. 111031, 1. - Subst. rûgšana, das Gären, Aufgehen; rûgums,

1) das Gärsel
L., U.; die Gärung U.;

2) die Erbitterung, der Zwist;
rūguma maiss U. od. puods Wid. od. de̦sa Wid., ein sauersehender Mensch, ein Sauertopf. viņš vienumē̦r kâ rūgums Austrĩš Naidnieki 12. zu raûgs: zu trennen ist vielleicht rūgt 3 (vgl. Būga LM. IV, 427; zu d. Rauch usw. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 357?).

Avots: ME III, 567, 568


rūkt

I rûkt 2 Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt 2 Kl., Prl,, rûkt 2 Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt 2 Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt 2 B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca 2 visu rītu Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569


rullis

rul˜lis,

1) (rulle Spr.), die Wäscherolle; das Rollholz der Mangel
(vgl. Bielenstein Holzb. 443 mit Abb.) od. eine mit Steinen gefüllte Lade, die auf einem Untergestell hin- und her- gezogen wird;

2) die Feldrolle, -walze
(s. Abbild. bei Bielenstein Holzb. 493);

3) rantainais rullis, die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (vgl. die Abbild. ebenda);

4) ein abgesägtes Balkenende
Naukschen: es nuosēduos uz rullīša, lai atpūstuos. cits bij rulis, cits re̦zgalis VL.;

5) rulle Spr., eine Papierrolle; übertr. - das Verzeichnis (ein jedes Verzeichnis für öffentliche Zwecke)
U.: baznīcas rullis, das Kirchenbuch U. mācītājs ilgi lapuos baznīcas ruļļuos MWM. VIII, 241. akmeņcirtēju kārtības rullis Konv. 2 436. revīzijas ruļļi Konv. 52. ruļļu gramata, Wakkenbuch, Revisionsverzeichnis usw. U. -rullis U., rulle Spr., auch - die Landkarte;

6) jūŗas ruļļi Konv. 1 631, holothurioidea.
Nebst li. rùlis und estn. rul aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 557


rūpēt

rũpêt: Annai sāka r. siltums Jauns. Raksti VII, 59. jām ar te rūp (von Schafen, die ins Getreide gehen wollen) Kaltenbr. rūp izlēkt nuo ratiem ebenda. kam ne˙kas cits nerūpuot Pas. IV, 271. Zur Etymologie auch Ljapunov Ann. acad. scient. fenn., ser. B., XXVII, 126 f.

Avots: EH II, 388


rupjš

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 1.

Avots: ME III, 563


rūsgans

rūsgans (geschr. phonetisch auch mit -zg-) Fest., rũsgans Rutzau, Nigr., Dunika, Salis, Drosth., Siuxt, rùsgans Wolmarshof, rùsgans 2 Lis., Selsau, rũsge̦ns Ruj., rusgans Schwanb., Wid., Mar., Dond. n. FBR. V, 131, rötlich, bräunlich, rotbraun, rostfarben: rūsganais pumpurs JR. IV, 190. bē̦rzu zari ar briedušiem, rūsganiem pumpuriem Aps. II, 3. zaļā spē̦ka pilnajiem pumpuriem plīst rūsganie svārciņi J. R. IV, 34. rūsgana, kâ sarūsējuse dzelzs Vēr. II, 1230. rūsgana krāsa Konv. 2 377. rūsgans suns. meži pavasarī me̦tas rusgani Mar. atguldamās mīkstās, rūsganās sūnās Apsk. v. J. 1903, S. 34. gaišs dze̦lte̦nums, kas dīgstuošās bārdas matuos pārgāja gaišā rūsganumā Latv. vgl. rūskans und ruzgs.

Avots: ME III, 573


rūsināt

rûsinât 2 Karls.,

1) tr., fakt., rosten machen
U., Spr.;

2) intr., freqn., blitzen, leuchten, wetterleuchten:
sarkana kâ uguns, ... neļķe rūsināja tumsā MWM. VI, 222. me̦lnais mākuonis rūsina pie debess Rainis.

Avots: ME III, 573


rūsis

I rūsis,

1): rūša zeme Lettihn, eisenoxydhaltiger Boden;
nuoberzēt (rakstāmām spalvām) rūšus (Rost?) un tintes apkaltumus Jauns. Raksti IV, 68. gē̦rbs ... kļuvis netīri pe̦lē̦ks un plankumains gan nuo rūšiem ("?"), gan nuo tintes 64. kuodes ēda vilnānītes, rūši ("?") pašu ne̦sātāju BW. 27696 var. iemešu rūšu ("?") piku ... ganībās, lai rūsēja, lai pelēja ... gana meitas 12727, 5;

2): Getreiderost
(mit ù 2 ) Warkl.; salnai ē̦stas, rūšam kuostas Tdz. 57654, 1;

3): rūši me̦t Setzen, es wetterleuchtet
(dieselbe Bed. hat wahrscheinlich auch rūsis ve̦lk Gr.-Buschh. n. Fil. rnat. 64).

Avots: EH II, 389


rūtains

rũtaîns, viereckig Karls., karriert, gewürfelt: rūtaini raibs apģē̦rbs MWM. IX, 957. raibais, rūtainais zaltis Br. 399. nav ne˙viena uozuoliņa rūtainām (Var.: ruobainām) lapiņām BW. 10337.

Avots: ME III, 574


rutks

rutks Dond., Selg., Adiamünde, Lis., Golg., Kl., Kreuzb., Bers., Warkl., bei Manz. Lettus: rutka, der Rettig (raphanus sativus L.): Sprw. ve̦se̦ls kâ rutks. tas auga spirgts un ve̦se̦ls kâ rutks JK. V, 1, 30. vīrs iznācis ve̦se̦ls kâ rutks nuo ūdens LP. IV, 235. puikas kâ rutki (von gesunden, kräftigen Knaben) V, 42. dzīvuo kâ rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. rutkus raut,

a) Rettige aus der Erde ziehen;

b) ein Kinderspiel
U. rutkus stādīt,

a) Rettige pflanzen;

b) auf den Kopf gestellt die Füsse in die Höhe recken
U. - rutka sakne, eine Pfahlwurzel Kalzenau n. U., Golg. - e̦ze̦ra rutks Konv˙l 532; RKr. II, 69; Etn. I, 30; Preip. 171 od. juodu (iudu Mag. IV, 2, 33) rutks Birsmann, Dond. n. RKr. III, 70 od. ve̦lna rutks U., Mag. IV, 2, 33; 79; Konv˙l 532; RKr. II, 69; Preip. 171, Erwahlen, der Wasserschierling (cicuta virosa L.): e̦ze̦ra rutkus lietuo pret pušumiem un pārgriezumiem Etn, I, 30. ve̦lna rutks izskatās pēc suņa burkāniem LP. IV, 51. traipekļainais ve̦lna rutks, gefleckter Schierling (conium maculatum L.) Konv˙l 532. lauka rutks, Ackerrettig (raphanus raphanistrum L.) RKr. I1, 77. meža rutks Buschh., Grünh., geum rivale. svē̦ti rutki U., Meerrettig. Nach Būga Ztschr. f, slav. Phil. I, 17 le. ruduks > rutks nebst osthochli. rudíkas aus einem altwruss. *ръдька < рьдька. Aber belegt sind im Slavischen nur Formen mit rьd- (woher li. ridíkas). Auch Herleitung aus mnd. rudik "persicaria" ist nicht wahrscheinlich, da damit eine ganz andere Pflanze gemeint ist. Am ehesten also vielleicht eine Umbildung vom entlehnten *ridiks unter dem Einfluss von ruds "rötlich; grau".

Avots: ME III, 565


saārdīt

saā`rdît, auch saārdināt, tr., auseinanderwerfen, zerstoren, zertrennen, in Stücke reissen: saārdījis visu ģīmi LP. V, 134. pūķis apsuolīja ienaidnieku saārdīt VI, 698. organiskās substances saārdināšana Vēr. II, 1063.

Avots: ME III, 590, 591


saart

saar̂t, tr.,

1) fertigpflügen:
Zveņģim zeme saarta A. XX, 231;

2) zerpflügen:
saars tevi (= papuviņu) bāleliņi ar tē̦rauda lemešiem BW. 28127, 1;

3) längere Zeit pflügen:
saara līdz pusdienai ne ēdis, ne dzēris LP. IV, 5. Refl. -tiês,

1) das Pflügen beenden:
mēs jau e̦sam saarušies MSil.;

2) pflügend sich überanstrengen:
kalps tâ saaries, ka negrib ne ēst Arrasch;

3) sich beim Pflügen unversehens verschütten: schütten :
man saarās blakus e̦suošā vaga Salis.

Avots: ME III, 589, 590


sabiezināt

sabìezinât, sabìezuôt, tr., verdicken, verdichten : te svē̦tums sabiezināts MWM. IX, 152. tulznaini sabiezuotā virsēja kārtiņā Konv. 2 3637.

Avots: ME III, 594


sabūt

sabût (im Praes. nicht gebräuchlich),

1) eine bestimmte Zeitlang irgendwo sein, sich aufhalten:
es tur sabiju divi gadus, ich war dort, lebte dort ganze zwei Jahre U. tas tur sabija gan+˙drīz piecus gadus Kundziņš Kronw. 69. ve̦cais... savu nedēļu par bākas vīru sabijis LP. VII, 1067. zināšanas, kuŗu dēļ sabija pat ilgāku laiku ārzemēs A. XX, 944. māte apdāvināja kūmas ar cimdiem, kuo tā nedēļās sabūdama steigusēs saadīt BW. I, S. 194. Juris ar Mīlu sabija kuopā draudzesskuolā A. v. J. 1896, S. 524;

2) verschaffen:
uz kāzām viss sabūts un salienē̦ts De̦glavs. kam tad nu . zini saraust un sabūt? Alm. vilks izduomāja viltību, kâ varē̦tu . . . aitas sabūt ēšanai Pas. I, 291.

Avots: ME III, 600


sačakāt

sačakât AP., zerhacken: s. pusdienai sēnis.

Avots: EH II, 400


sacelt

sacelˆt, tr.,

1) aufheben, hochheben:
ausis sacēlis kâ zaķis Dīcm. pas. v. I, 23. puiši saceļ ausis kâ lemešus BW. 470. teļi ļipas sacē̦luši augšā A. XX, 304. sievietes nedrīkst sacelt (uzspraust) lindrakus LP. VII, 496;

2) aufbauen, errichten
(auf mehrere Objekte bezogen): jaunas ē̦kas sacelt LP. IV, 25. vai ir jau daudz Simjūdu buožu sace̦ltu? De̦glavs;

3) fig., erheben, anheben, verursachen:
sacelt nelaimi Kundz. Ve̦cais Stenders 35. sacelt ķildu U., Streit beginnen. sacelt škelšanuos Kaudz. M. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu ebenda S. 47. meita naidu nesacēla (Var.: neturēja) BW. 6511 var. drīz sacēla ienaidiņu 34187. viņa atbildes sacēla jautrību Vēr. I, 1303. viņu liktenis saceļ līdzjūtības Rainis. ir jāsaceļ aplūkuotājā... sajūsma Vēr. I, 1274;

4) zusammentragen
U. Refl. -tiês,

1) sich erheben; steigen (vom Wasser, vom Preise usw.):
sacelties kājās Kundz. Ve̦cais Stenders 3, aufstehen. zirgam bij krēpes stāvu sacē̦lušās Kra. Vit. 107. vējš, vē̦tra saceļas. sacēlās briesmīgs viesulis LP. I, 96. kāda nu migla sacē̦lusies! Kav. upe liela sacē̦lusies, der Fluss ist stark gestiegen. putekļi saceļas kâ stabs RK. VII, 1084. lini sacē̦lušies dārgi, Flachs ist sehr im Preise gestiegen U.;

2) sich überheben (korperlich)
U. (gew.: pãrcelˆtiês): nuo sacelšanās palika vājš U.;

3) fig., sich emporen:
tauta saceļas pret valdnieku. viņš nesaceļas pret tuo MWM. XI, 195. vai es lai sace̦ltuos pret tiem, kas manu saimniecību vada? Krišs Laksts 28. - Subst. sacelˆšana, das Aufheben, Hochheben; das Anheben, Erheben, Verursachen; sacelˆšanâs, das Sicherheben; die Emporung, der Aufstand; sacêlẽjs, sacê̦lãjs, wer aufhebt, hochhebt; wer anhebt, erhebt, verursacht: slimību sacēlējs MWM. VI, 44.

Avots: ME III, 601


sacirst

sacìrst, tr.,

1) zusammenschlagen, -hauen:
viņš sacirta zuobus A. XXI, 528. zuobi sacirsti Vēr. II, 671. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen;

2) zusammen-, zerhauen, -hacken; ein bestimmtes Mass Holz fällen:
lācis iznesa re̦snu uozuolu, bet arī tuo lapsa sacirta LP. VI, 280. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem VL. algādzis prasījis, cik par dienu varuot malkas sacirst LP. VI, 355;

3) längere Zeit od. vielemal hauen:
līdz pusdienai sacirtuši, gudrie brāļi sāk ēst LP. IV, 76. še sacirsti tik daudz cirtienu Kronw.;

4) plotzlich eine andere Richtung geben, zur Seite lenken:
sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. Refl. -tiês,

1) sich kräftig emporrecken
Arrasch, Wandsen: sacirtās viņš vienreiz, uotrreiz ar visu augumu un spē̦ku, un tikai trešuo reiz tā izšļuka nuo sakaltušā kuoka Kleinb. st. 14. zirgs sacirtâs (senkte den Kopf gegen die Brust) krūtīs MSil.;

2) sich verwühlen
U.; sich zusammenkrollen: dzija sacirtusies Lis.,Warkl.;

3) plotzlich eine andere Richtung nehmen:
ceļš piepēši sacirtās sāņus R. Sk. I, 20;

4) sich sehr schmuck ankleiden
PS., Gr.Buschhof;

5) für sich viel hauen: s. muižas mežā malkas;

6) unversehens zerhauen werden:
lietas kuoks sacirtās malkā. malku skalduot sacirties zābaks;

7) sich hauend überanstrengen:
viņš sacirties malkas gul slims Golg.

Avots: ME III, 602, 603


sadabūt

sadabût, sadabuĩt Dunika, tr., mit Mühe aufsuchen, finden, bekommen; zusammenbekommen, zusammenschaffen: zvē̦ri sadabūjuši lāču pienu LP. IV, 51. ve̦lns sadabū cirvi IV, 78. ratiņu un tītavas tē̦vs Vāczemē ātri sadabūja V, 212. kur tu nu tagad kādu ē̦ku sadabūsi! A. XX, 402. nabadziņš nevar ne kūmus sadabūt, pēc sadabūtām ziņām izrādās... Krilova pas. 72. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. 105. ienaidnieks sadabūjis vēl lielāku kaŗaspē̦ku LP. IV, 67. sadabūt jaunus spē̦kus II, 30. nevarējuši nuoliktā skaita ne˙kādi sadabūt VI, 162, izmeklējies pēc pūķiem šur, tur ne˙kur sadabūt! VII, 754. - sadabūts bē̦rns Sudr. E. MWM, v. J. 1898, S. 816, ein uneheliches Kind. sadabût uozuolu drumslâs, die Eiche zu einem Haufen von Spänchen zusammenschichten Le. Leseb.

Avots: ME II, 607


saderēt

saderêt,

1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;

2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;

3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;

4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,

1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;

2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.

Avots: ME II, 609, 610


sadiegt

I sadiêgt, tr., zunähen, zusammennähen, mit Zwirn etwas befestigen U.: viņš bija par laisku sadiegt izgrieztuos gabalus MWM. VI, 199. ... jērenīcu, sadiegtu nuo daudz maziem gabaliņiem Druva III, 595. villānes uzsedza pa˙priekš brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, 1, 27. sadiedz manas vilnainītes! BW. 17023, 2. pie aizkaru malas, divu aude̦klu sadieguma vietā Veselis Saules kapsē̦ta 177. šie svārki man steigā sadiegti (eilig und oberflächlich genäht) Festen.

Avots: ME III, 611


sadrūmt

sadrūmt, intr., finster, melancholisch werden: brālis sadrūma un ilgi nepārtrauca klusumu Austriņš. Part. praet. sadrūmis, traurig, betrübt, finster, melancholisch: tu tāds sadrūmis Austriņš Naidnieki 14. senāk raudzījās jautri, bezbēdīgi, bet tagad izskatās tāds sadrūmis Janš. Dzimtene 2 III, 304. saīgušus un sadrūmušus cilvē̦kus Dzimtene IV, 60. es izskatuoties . . . tik bāls un sadrūmis A. Grīns Septiņi un viens 126. viņa bij tik sadrūmusi, ka vilcinājās atbildēt Ezeriņš Leijerk. II, 89.

Avots: ME III, 614


sadusmot

sadusmuôt, freqn. sadusminât, tr., erzürnen : puisis tuo darījis, lai ve̦lnu sadusminātu LP. VI, 436. sadusmuotais burvis VII, 669. lai satracinātu un sadusmuotu sevi uz ienaidnieku kaušanu Antrōp. II, 102. tu tur guli tik sarūguse un sadusmuota Latv. Refl. sadusmuôtiês, zornig, böse werden: tē̦vs . . . sadusmuojies un nedevis ēst LP. IV, 209. lielkungs sadusmuojās vēl vairāk par puiku VI, 277. brāļi ļuoti sadusmuojušies JK. V, 1, 33.

Avots: ME III, 617, 618


sadzenāt

sadze̦nât, ‡

2) zu viel hin und her treiben
Frauenb.: meitene guovi sadze̦nājuse (guovs kļuvuse kliba);

3) = ‡ sadzanât Heidenfeld; ‡

4) fein und achtlos zerhauen (zerhacken)
Frauenb.: s. skujas kaisīšanai.

Avots: EH XVI, 406



saģērēt

saģẽrêt,

2): ar dunčiem plēsa skalus; ar cirvi saplēsa tādās lielākās daļās, tad dunčiem saģērēja atkal tādus kâ dedzināšanai Salis.

Avots: EH XVI, 412


saglaust

saglaũst,

1): s. galvu ar līgaviņu, seinen Kopf anschmiegen an das Liebchen
BielU.; ‡

2) "sabāzt, paslēpt" Dunika: s. maizi krāsnī cepšanai. s. slēpjamās mantas pa pažuobelēm. Refl. -tiês; suns, sašļucis un saglaudies (mit angeschmiegten Ohren),
sāka lē̦ni lumzāt uz māju pusi Janš. Apsk. 1903, S. 176.

Avots: EH XVI, 408


sagrauzīt

sagrauzît, tr., freqn., zernagen, zersttiren: ar tev[im] gribam mēs savus ienaidniekus sagrauzīt (durch dich wollen wir unsere Feinde zerstossen) Glück Psalm 44, 6.

Avots: ME II, 628


sagša

sagša Karls.,

1) ein instr. pl. sagšiem BW. 13282, 9, ein wollenes Umschlagetuch
Bielenstein Holzb. 413; 429, eine Hülle, Decke der Frauen U., die Bettdecke Salisb., wollene Nachtdecke U.: meitu māte sagšus (sic!) auda VL. aus Rutzau. sagšas nē̦sātas uz ple̦ciem Plutte 68. ziemā braucuot sedzās ar sagšu Etn. IV, 108. sagšu segšu, ne vilnaini es tai dē̦lu māmiņai BW. 25335. ja būs māte, sagšu (Var.: deķi) segšu, ja pamāte, villainīti 25336. neauž sagšas audekliņu! 27368, 1;

2) eine mit Stroh od. Baumrinde gedeckte Hütte auf einem Floss
Bielenstein Holzb. 626. Zu segt.

Avots: ME II, 631


sagult

sagul˜t, intr., sich (zusammen) legen, hinlegen, schlafen legen Spr. (gew, auf mehrere Subjekte bezogen); sich absenken, sich lagern: zvē̦ri sagula JK. V, 1, 29. Katruža ar Pruoneli sagulst abas vienā gultelē Janš. Paipala 8. gulta, kur abi sagula BW. III, 1, 87. piesteidzās vēl kādi krievi un sagula vāciešam virsū Purap. puiši gar ceļmalu saguluši (Var.: sakrituši) BW. 12705, 2. balti gulbji saguluši (Var.: apguluši) mana kapa maliņā 27574, 1. egles zari saguluši (Var.: salīkuši, sazviluši) uz bērziņa virsuonītes 9602. gŗūt[i] manai māmiņai pirmuo nakti smiltiņās: ni zemīte saguluse... 27705. sausums sagula zem ūdens tikai lieluos pavasaŗa plūduos Kleinb. st. 13. Refl. -tiês, sich legen, hin1egen; sich senken, sich lagern: sagūlušās mierīgās zuosis A. v. J. 1901, S. 771. slimā smagi sagūlās uz ruokām Vēr. II, 660. barībai sagulstuoties zeme saplaisā Konv. 2 749. kustuoņu atlieku sagulšanās uz jūŗas dibe̦nu Apsk. v. J. 1905, S. 128. hipostaze, kuŗa ruodas asinīm sagulstuoties Konv. 2 1239.

Avots: ME II, 632


sagūt

sagũt,

1) tr., (fest)bekommen, (fest)fangen, erlangen, erwerben, erraffen:
simtiņš gāja manis gūt, tūkstuošs manis nesaguva (Var.: nesaķēra) BW. 13532. ne˙vienas zivtiņas nesaguvu Pas. I, 148 (aus Birzgaļi). cik daudz mēs saguvām eža cisu un... mātaru! Janš. Dzimtene V, 219. saimnieks brauca trīs reizes naudai pakaļ, kamē̦r tuo saguva LP. I, 123. mantu gan saguva, bet ne veselību Nigr. bašu še kungs par kalpiem, kuŗus mans tē̦vs man saguvis Odiseja I, 23. kuo, māsiņa; tu saguvi (Var.: dabūji), jaun[a] iedama tautiņās? 22112 var.;

2) (mit etw.) fertigwerden
Spr.: gals... vilnai būs, nāks lini; kuo nu? - cilvē̦ks viens tak visa nesagūs Austriņš. Refl. -tiês,

1) für sich bekommen, erlangen
Spr.;

2) sich besinnen, zur Besinnung kommen:
kamē̦r Juris atmanījās un saguvās, dabūja vēl pāris . . . šļācienu Vīt. 80.

Avots: ME II, 633


sagvelzt

sagvelzt

2) eine bestimmte bzw. längere Zeit schwatzen (faseln):
sagvelˆž pa pus˙dienai un vēl ilgāk Saikava.

Avots: EH XVI, 412


saiebties

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. 2 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene 2 II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene 2 III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639


sajēgt

sajẽgt, intr., tr., verstehen, begreifen: viņa ne jēgt nesajēdza, kādās briesmās atruodas. ja kas dzirdēja, ne˙nieka nesajēdza MWM. VI, 402. es nesajē̦dzu, kâ tādas lietas vienai dzimtai var uzbrukt Vēr. I, 1074. Refl. -tiês , = atjēgties , sich besinnen : ja valdnieks sajē̦gtuos kre̦klu ugunī iesviest LP . III , 77 . - Subst . sajē̦gums , der Begriff , die Vorstellung : cik savādi sajē̦gumi tev par cilvē̦ku vērtību ! Ar.

Avots: ME II, 640, 641


saka

IV saka, in der Verbindung linu saka, eine Handvoll Flachs Oppek. n. U.: tē̦vam zagu linu saku (Var.: sauju ) BW. 7020 (aus Lettin). tu taisi par daudz lielas (linu) sakas Mar. linus sataisa sakās un tad uzliek uz linu mašīnas malšanai Mar, Aus estn. sakk "Büschel"?

Avots: ME II, 642


sakas

II sakas,

1) die Kummethölzer Naud., die beiden Holzstücke, die an den beiden Seiten des Pferdehalses auf dem Polsterring liegen und an welchen die Zugsträngen befestigt werden
Bielenstein Holzb. 563 (mit Abbild.); das Kummet: zirgiem sakas kaklā vien stāv Kaudz. M. 42. sakas šūdināju Aus. II, 1. - saku kuoki, die Kummethölzer; sakas (Bielenstein) od. saku (U.) kauli, das Holz des Kummets U., die Kummetknochen Bielenstein Holzb. 563;

2) fig., das Joch:
bāž galvu uz visiem laikiem vienkārša... skuoluotāja sakās A. XX, 545. aiz stulbuma mākslas lietās mauc kâ sakas kaklā mūsu dzejniekiem ebenda 886. nuo manis cilvē̦ka nebūs, kamē̦r netikšu kalpa sakās XXI, 124. lai man nezin kādas sakas liek kaklā - es dzīvuošu! Aps. III, 17;

3) die Mistgabel
U., Bielenstein Holzb. 503;

4) die Haspel
Manz. Lettus, Dobl. n. U.: par sakām sauc saku veida žubura kuoku vārpstēm vē̦rptuo dziju nuotīšanai Pēt. Av. Nebst saka II (s. dies), sakums, se̦kums, čači I (s. dies), sakne, sakārnis zunächst zu li. šãkė "Gabel". Wenn das e, in se̦kums alt wäre, läge hier fürs Baltische ein Ablaut e: o vor, woneben (ē?): ō: a (als Reduktion der Länge) in ai. š̍ākhā "Ast, Zweig", got. hōha "Pflug", arm.

c̣ax "Zweig"
und wohl auch (s. zuletzt Vasmer ZfslPh. IV, 144) r. coxa "Hakenpflug", poln. socha "Gabelholz", vgl. auch von Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, S. 118 f. und Trautmann Wrtb. 297. Man findet aber (s. Le. Csr. 37) vereinzelt im Le. auch ein aus urbalt. a sekundär entstandenes e.

Avots: ME II, 645, 646


sakaut

sakaût, tr.,

1) zerprügeln, zerschlagen
U.;

2) (in der Schlacht) schlagen
U.: sakaut ienaidnieku LP. IV, 67. Aleksandrs sakāva zviedrus Konv. 71;

3) schlachten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sakauj luopus LP. I, 43, schlachtet viel Vieh. Refl. -tiês,

l) sich verprügeln; sich verzanken:
draugi sakavās Ahs, n, RKr. XVII, 49. pāris suņu pie kaula satiekas, grauž abi tik ilgi, līdz sakaujas Lapsa-Kūm. 252. divi mušas sakavās (vom Geschlechtsakt) BW. 35081 var.;

2) sich abquälen:
ar gŗūtiem darbiem sevi sakauties Ahs. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME II, 647


sakavāt

I sakavât, eine gewisse Zeit hindurch aufbewahren: s. kartupeļus līdz jaunai ražai Dunika.

Avots: ME II, 647


saķeburot

saķe̦buruôt,

1) falsch und liederlich anfertigen
N.-Peb., Vank.: Kalve nuolūkuojās milzīguos, saķe̦buruotuos, sienai uzkrāsuotuos burtuos Duomas I, 677; verderben, beschädigen Lenzenhof; zusammenkritzeln Kokn.: s. pilnu lappusi Jürg., Kurs., Serbigat u. a.;

2) "steif und ungewandt zusammen hineingehen":
mazie jēri saķe̦buruoja kūtī Kokn.;

3) "same̦zgluot" Sessau, "sapinkât" Lenzenhof, "sarežģīt (dziju)";

4) sich verzweigen
Pe̦nkule. Refl. -tiês, ästig, knorrig werden: kuoka ce̦lms saķe̦buruojies Dunika.

Avots: ME II, 662


sakļaut

sakļaût Domopol, tr., zusammenschmiegen, zusammenlegen: papeles ar... kuopā sakļautiem zariem Latv. viņš sakļāva ruokas pār galvu Akurater. putni ar sakļautiem spārniem Saul. I, 125. čūska ar sakļautiem, zvīnainiem spārniem Zalktis I, 24. Refl. -tiês, sich (seitwärts, schief gegeneinander Kronw.) neigen; sich zusammenschmiegen, -pressen, -drücken; zusammensinken; sich schliessen (von Blumen): šis šķūnis ilgi neturēs: gluži sakļāvies Erlaa. labība sakļāvusies N.-Peb. slieces sakļāvušās Kronw. grābeklis sakļâvies Wessen. ve̦cā ce̦pure pa˙visam sakļāvusēs Vēr. II, 1239. sakļāvusēs platmale A. XX, 642. virve sakļaujas viņa ruokās A. Upītis. dubļi sakļaujas tūliņ kuopā MWM. VII, 324. līdzrunātaji sakļaujas tik šauri, ka ne˙viens viņu nevar ieraudzīt B. Vēstn. viņa spēcīgais augums bija tâ kâ sakļāvies A. v. J. 1900, S. 726. viņš izskatījās vēl vairāk sakļāvies nekâ agrāk Vēr. II, 907. ziedi sakļaujas pie pārgruozībām ebenda 408. lapiņas sakļāvušās viena pie uotras ebenda 409.

Avots: ME II, 651


sakliegt

sakliegt, tr., intr.,

1) laut schreien:
saimnieks dusmīgs sakliedza Aps. III, 39. Kāsītis sakliedzis:"Pieter, bitēm liec miera!..." Upīte Medn. laiki. "sātan, kur tu atkal snaikies!..." klupušais Jorģis bargi sakliedza Veselis Saules kapsē̦ta 129;

2) laut schreiend zusammenrufen:
sakliegt ganus mājā; sakliegt bē̦rnus pusdienā. sakliegt ļaudīm ( zu sakliegt 1 gehörig?), die Leute zusammenrufen(?) U.;

3) schreiend erlangen:
bē̦rns kliedza, kamē̦r sakliedza, kuo gribēja. Refl. -tiês, einander laut schreiend zurufen: atbalsuojas kalnuos cilvē̦ku balsis, kas sakliedzas savā starpa JR. IV, 84. mēs sakliedzāmies klabuošiem zuobiem Latv. sakliedzas jē̦ri Stari II, 112. vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas VPr. II, 663.

Avots: ME II, 650


saklubdīt

saklubdît Auleja "sakūdīt": ka dievs juo saklubdītu da lielākai būšanai.

Avots: EH XVI, 417


sakņains

sakņaîns U., saknaîns, sakņuôts Wid., saknuôts PlKur., viel Wurzeln habend, mit Wurzeln bedeckt U.: sakņaini ce̦lmi A. Upītis. saknuots uozuols LP. VII, 817. saknaiņ[u] lī dumiņ[u] (Var.: ce̦lmainā līdumā) BW. 28254, 1.

Avots: ME II, 653


saknosīt

saknuosît, Refl. -tiês,

2): "sataisīties" ME. III, 653 zu ersetzen durch "saknuosīties";

4) "?": me̦lnais saknuosījās un caur apkvē̦pušajām skruopstēm pameta asu skatu A. Upītis Pirmā nakts 105. brīdi braucām klusē̦dami. tad Skuosta saknuosījās uz siena maisa (und fing an zu sprechen)
Sm. lapa 101.

Avots: EH XVI, 418


sakratīt

sakratît, tr., stark schütteln, zusammenschütteln, zurechtschütteln: ve̦cs luopiņš lē̦ni te̦k, lai kauliņu nesakrata (Var.: netricina) BW. 16150. viņš sirsnīgi sakratīja tās ruokas Stari I, 109. sakratīt salmus kaudzē. Refl. -tiês, sich stark schütteln, sich zurechtschütteln: le̦pnais vecis atkal sakratījās JR. V, 2.

Avots: ME II, 654


sakrēsla

sakrẽ̦sla Stelp., sakrêslis, sakrẽ̦sls, die Dämmerung: sakrē̦sla, dienasgaitai beidzuoties Janš. labā sakrē̦sla, kad vakariņas tuvuojās beigām id. Dzimtene 2 I, 324, viņi gāja pa biezuo, ē̦nainuo mežu kâ pa sakrēsli II, 85. zeme un debess bija jau dziļā sakrēslī Dzimtene V,167. sakrē̦sla gaismā ebenda 185. sakrē̦slā apmaldījuos Stelp.

Avots: ME II, 655


sakrest

II sakrest,

1) vor Schmutz steif werden
Bauske: me̦lnais, sakretušais kre̦kls JR. VII, 100. sakretis asins, geronnen Blut Für. I (unter kretēt);

2) zusammenschütten
Lautb.

Avots: ME II, 655


salabināt

salabinât, tr., (jem. wieder) gut stimmen, versöhnen, beschenken, bestechen Spr.: māti salabināt Pūrs II, 62. es atkal salabināšu tē̦vu Blaum. salabini večus, ja gribi dabūt! ders. Refl. -tiês, Frieden schliessen, sich versöhnen Wid.: radi mantuojuma dēļ sanaiduojās, bet pēdīgi atkal salabinājās Ahs.

Avots: ME II, 664


salabt

salabt, auch refl. -tiês, sich versöhnen: dievs ar ve̦lnu salabuši LP. VII, 1162. vīrs ar sievu atkal salabuši Ahs. viņš gribēja... izlīgt ar sievu, aizmirst, salabt A. Upītis. kâ tad jūs īsti salabāt pēc tik ilgiem gadiem? Blaum. patiesājas un atkal salab MWM. v. J. 1896, S. 800. visu laiku tā N ar NN ienaidā; nu ir laba salabusi (Var.: sasalaba; nu tuos naidus saderēja) BW. 1611. suns ar kaķi nevarēja salabt (sich an einander gewöhnen) Dunika.

Avots: ME II, 665


salauzīt

salaûzît, tr., freqn., (wiederholt) mehrfach (zer)brechen Wid.: salauzīju brālītim zuobentiņu BW. 15476. salauzīju gredzentiņu Biel. 1165. visi kauli kâ salauzīti SDP. I, 81. kumeļš gulējis pasilē samurīts, salauzīts LP. VI, 327. tu čigānu salauzīji liela ceļa maliņā BW. 35181, tava... ruoka... ienaidniekus salauzījuse II Mos. 15, 6. Refl. -tiês, mehrfach zerbrechen (intr.).

Avots: ME II, 667


salīdzināt

salĩdzinât,

1): s. tīrumā cūku rakumus Warkl. s. nuovītu auklu, kad tā nelīdze̦na Kaltenbr. s izkultu linu sauju AP. s. rudzu kuopiņu ebenda;

2): ausgleichen, vergleichen; sühnen;
baznīcas un tuo patruoni ... atradās nesalīdzināmā nai Jauns. Kapri 129. asins vaina - nesalīdzināta (ungesühnt) Švābe Vārds 34. "esi mierā ..., ka dabūjis tik daudz suoda" ... "tiesa gan, ... viņam arī vairāk nevē̦lu; e̦smu salīdzināta Blaum. Raksti II 5 (1939), S. 80. saulīt ..., salīdzini šuo zemīti: bagātie nabadziņu dzīvu raka zemītē! BW. 31244; ‡

4) begleichen, für Arbeit bezahlen
Seyershof. Refl. -tiês,

1): es jutuos ... salīdzinājies ar visu apkārtni Jauns. Raksti VI, 203.

Avots: EH XVI, 425


salīdzināt

salīdzinât,

1) tr., ebnen, glätten, gleich(mässig) machen:
kalnaina, lejaina taut[u] istabiņa; diedama, lē̦kdama salīdzināju (Var.: pielīdzināju; nuolīdzināt) BW. 24097. smuts papūte un salīdzināja visu zemi Pas. III, 289 (aus Lixna). Gaisiņš sāka salīdzināt saburzījušās ūsas JR. V, 61;

2) tr., versöhnen, zurn Vereine, zum Vertragen bringen
U.: ... salīdzina tuo atkal ar savu tē̦vu Glück I Sam. 19;

3) tr., intr., vergleichend gegenüberstellen
U., vergleichen: dažādas lietas nevar salīdzināt. kas esi tu, ar mani salīdzinuot? Krilova pasakas 81. salīdzināma zinātne, eine vergleichende Wissenschaft. Refl. -tiês,

1) sich begleichen
N. -Peb., Spr.; sich versöhnen,"Bund aufrichten" Für. I (unter līdz): mēs ar kaimiņu e̦sam jau salīdzinājušies N. -Peb. salīdzinājās savā starpā... maksas pēc Glück I Kön. 5;

2) sich vergleichend gegenüberstellen, sich vergleichen.
- Subst. salĩdzinâšana,

a) das Ebnen, Glätten;

b) das Versöhnen; die Versöhnung
U.; salīdzināšanas upuris, das Sühneopfer Brasche;

c) das Vergleichen;
salidzinâšanâs,

a) Sichversöhnen;

b) das Sichvergleichen;
salĩdzinãjums,

a) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ebnens, Glättens; des Versöhnens;

b) der Vergleich:
mūzējam būs arī jāievē̦ruo... kaimiņu tautu dzīves un darbu liecības, lai būtu iespējams izdarīt salīdzinājumus RKr. X, 5; salĩdzinâtãjs,

a) wer ebnet, glättet;

b) der Versöhner
U.;

c) wer vergleicht.

Avots: ME II, 672, 673


salns

salˆns Kl., C., schimmelfarbig U., fahl Dr.: salns zirgs Saul. III, 58. salnas guovis, schimmelfarbige Kühe U. salnie vērši MWM, X, 153. salnais mētelis Purap. Zu salˆna.

Avots: ME II, 675


sāls

sā`ls, -s Serbig., Wolm., Neuenb., `ls 2, -s Prl., Nerft, PreiIi, sâls 2 , -s Salis, Ruj., AP. (fem. od. masc.; fem. in Ronneb., Jürg., Arrasch, Bauske; masc. in Lis., Drosth., Schwanb., Ermes, Saussen, Meiran, Saikava), sâle 2 Schlehk n. FBR. VII, 50, PIKur., Līn., Iw., ein gen. s. sāļa Pas. IV, 80 (aus Malta); IV, 518, (aus Dricē̦ni), Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, acc.-instr. s. sālu (?) Glück Ezechiel 16, 4; 47, 11, Demin. sāltiņa BW. 19317, 1; 22629 var., das Salz; akmiņa, kramanains, le̦dains s., Steinsalz U.; baltais s., sviestu s., spanisches Salz U.; vārīts s., smalkais pienu s., Lüneburger Salz U.; sarkanais s. U.; mālu od. mālainais s. U.; luopu s. U.; rūgtā s., Bittersalz V.; dze̦lte̦nā (sarkanā) asiņu s., gelbes (rotes) Blutlaugensalz Konv. 2 202; vārnu s., Quarz Salisb. - Plur. sàļi, die (chemischen) Salze: šie... sāļi pieve̦lk akmenim nuo gaisa ūdeņa daļas A. v. J. 1899, S. 230; vom Hopfen: alum par daudz sāls Rutzau. Zu apr. sal, slav. solь, la. sāl (gen. salis), gr. ά'λς, arm. ał(t), got. salt, ir. salann "Salz", aksl. slanъ, r. сóлонъ "salzig", serb. slȁting "Salzquelle" u. a., s. J. Schmidt Neutra 182 und 253, Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 452 f.

Avots: ME III, 802, 803


samantot

samantuôt: puika bij samantuojis rāceni Ciema spīg. 56. tiesas priekšsē̦dē̦tājs tiesu spriežuot samantuo daudz ienaidnieku Blaum. Raksti II 5 (1939), 14.

Avots: EH XVI, 429


samaut

I samaût, = samàukt, aufstreifen, über etwas hinziehen, anziehen (perfektiv): samaut zeķes uz kuokiem žūšanai Rutzau. samaut zirgiem apaušus Lautb. samaut šķilas uz kārts Warkl. Refl. -tiês, (für) sich an-, aufziehen, aufstreifen: samāvuos trejus brunčus BW. 2419...

Avots: ME II, 681


sāmenis

sãmenis (li. somenis "Nordwestwind") Rutzau, der Nordwestwind Sackenhausen n. U., Nord-Nordwestwind Dr., Nordwind Konv. 2 2324, Kur. Nerung (sāminis): lietus būtu gaidāms..., ja iepūstuos sāmenis vai jūŗas vējš Janš. Dzimtene 2 III, 258. lē̦nais sāmenis ne̦s baznīcas zvana skaņas šurp R. Kam. 124. Elgentlich: der Wind aus sārnu zeme.

Avots: ME III, 803


samest

samest,

3): piens briesmīgi salds, - duomā, ka ar sukuru same̦sts (dass viel Zucker hinzugetan ist)
Salis;

6): tad nu krietni sametām! Orellen. sametiet (= sadzeriet) nu pa vienai un pa visai! Saikava; ‡

7) s. puogu ciet Seyershof, zuknöpfen;


8) = samẽrît Frauenb.: piecas sienas sameta: liels baķis bij aude̦kla;

9) Schläge verabfolgen
Dunika: samet viņam labi krietni! Refl. -tiês,

1): sametietēs (= sasēdieties), kur nu varat! Saikava. sametās (= sagāja kuopā; geringschätzig)
te tādi nuo pilsāta Frauenb. sametāmies (= sarunājāmies

2) un aizbraucām uz pilsē̦tu AP;

2): kuoks sameties līks Siuxt;

4): puns same̦tas (entsteht)
Sonnaxt. ļuoti bieži sienas sametēs ("me̦tuot iznāca"; vom Gewebe) Kaltenbr. kamuolīši (aude̦klu me̦tuot) jau same̦tušies (kļuvuši) mazi Auleja;

5): auch Orellen;

6): sich verwickeln (?):
gribē̦dama vare̦ni un ātri izrunāties, bet same̦zdamās un palikdama uz vietas Ciema spīg. 68.

Avots: EH XVI, 430


samest

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684


sametināt

sametinât,

1): munai guovij bij līki ragi, uotrai - ar; sametināja (scil.: ragus), - nevarēja vaļā dabūt Sonnaxt.

Avots: EH XVI, 430


samierināt

samiêrinât, tr., beruhigen, zum Frieden, zur Ubereinstimmung bringen (perfektiv): samierināt tē̦vu un dē̦lu MWM. X, 454. pretēji stāvuokļi, kurus mums jāsamierina Stari II, 469. samierināt krievu valuodas prasījumus ar skuolu Konv. 2 2242. Refl. -tiês, sich zufrieden geben; Frieden schliessen, sich versöhnen: jāsamierinājas ar... likteni Turg. Muižn. per. 146. naidīgie kaimiņi samierinājas pie tiesas Sassm.

Avots: ME II, 688


samilzt

samilzt, intr.,

1) samil˜zt Peb., Fehsen, Nötk., Kokn., Saussen, Smilten, Palzm., Erlaa, Allasch, Römershof, Holmhof, samilzît Peb., anschwellen, sich entzünden, schwären (perfektiv) Spr.: skabarga iedūrās pirkstā, un pirksts samilza Lennew., Lemburg, N. -Peb. de̦lna samilzusi, - nevaru ņemt ne˙kā ruokā Druw. zirgam... krūtis atspaidītas, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119;

2) anschwellen:
kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

3) durch und durch nass werden:
rudeņuos smaga aršana, tad zeme ir samilzuse Dond.;

4) üppig wachsen, eingrasen:
labība samilzusi Spahren;

5) = piesērtiês: dzelmei vienā puse daudz smilšu samilzis; upes galā samilzuši dubļi Stenden. Subst. samilzums, die Geschwulst, das Geschwür: samilzums papēdī iztrūka Lemburg. saceļ stipru naizu un samilzumu Konv. 2 393.

Avots: ME II, 685, 686


samizot

samizuôt, tr.,

1) (fertig)schälen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): samizuoju ve̦se̦lu bļuodu kartupeļu, ābuolu;

2) tüchtig durchprügeln:
Ansis samizuoja garbārzdi ar nūju LP. IV, 10. ienaidnieks samizuots: apkava, ka ne ē̦nas nepalika V, 285. es... tuo veci reiz krietni samizuatu JR. V, 99.

Avots: ME II, 687


sanākt

sanãkt, intr.,

1) zusammenkommen, sich versammeln:
kad panāksnieki sanākuši, tad brūti mičuoja BW. III, 1, 54. tur sanāce jaun[a]s meit[a]s svē̦tku rītu puškuoties BW. 13250, 35. sanāk Jāņa bē̦rni Jāņa svē̦tkus nuosvinēt 32899. sanāca pilna rija ar ve̦lniem LP. VII, 195. - sanãkšanas vieta, der Sammelplatz Brasche;

2) aneinanderkommen
- sanākt naidā, in Streit geraten: bruņniecība sanāca naidā ar mūkiem A. V. J. 1905, S. 227;

3) entstehen:
rijas dēļ dažu labu reiz[i] ķilda būs sanākuse Aps. V, 4;

4) aufkommen, aufkeimen:
mieži labi sanākuši, die Gerste ist gut aufgekommen U. tuo ēda, lai bakas labi sanāk RKr. XII, 9. Refl. -tiês, zukommen Spr.

Avots: ME II, 692


sanasāt

sanasât,

1): auch Nautrēni; raudādama sanasāja (scil.: vilnānes) ... tautiņās Tdz. 47087, 1 (ähnlich 38741, BW. 5032, 1; 7064); ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch tragen (?):
man jaunai daudz vajag: vajag labu s., labu likt pūriņā BW. 5680, 1.

Avots: EH XVI, 433


sanīsties

sanîstiês, sich verfeinden, in Streit geraten Spr., Wid.: brāļi sanīdās A. XXI, 598. saul[e] ar dievu sanīdās (Var.: ienaidā) BW. 33906 var. dē̦ls bijis sanīdies ar savu kaimiņu LP. VII, 912. cik viegli draudzenes, kuopā dzīvuojuot, varēja sanīsties A. v. J. 1902, S. 393.

Avots: ME II, 693


sāns

sãns (li. šónas "Seite") Wolm., Salis, . sā`ns 2 Kl., Prl., Nerft, Druw., Preili, sānis Ruj., Karls., Biel., L., U., meist. der Plur. sãni (li. šónai) AP., Serbigal, Līn., Iw., sāņi U., die Seite: ustablņa bija ... ve̦ca un gāzās jau uz sāna Pas. IV, 168 (aus Rositten). duj kluči sānā, trešs pagalvī BW. 24865, 2. es nuoplēsu klaipam sānus 9342. dē̦ls nuoplēsa . . . svārkiem vienus sānus LP. VI, 578. zuobens sānuos Kav. nu tevi vedīs netikļa sānuos BW. 16837. Prātnieks bij muižā jau nuo paša rīta, kad vēl, kâ saka, mērnieks griezās tikkuo uz uotriem sāniem (d. h., eben erst zum erstenmal aufgewacht war, um noch weiterzuschlafen) Kaudz. M. 132. - cūkas sāns, ein Seitenstück vom Schweinefleisch Druw. n. RKr. XVII, 76. - blakus īstajai laulātai draudzenei turēt vēl citas sāņu sievas SDP. VI, 35. Wohl (nach Zubatý AfsIPh. XVI, 411, Потебня Значенiя множ. ч. въ русскю языкѣ 18 f.) zu r. сáни "Schlitten"; Urbedeutung (nach Zubatý): Rippe (zur Bed. vgl. la. costa "Rippe, Seite").

Avots: ME III, 804, 805


saperināt

I saperinât,

1) ausbrüten lassen:
saimniece saperinājusi daudz cāļu Wolm.;

2) aushecken, erzeugen:
s. naidu Saikava.

Avots: ME II, 698


šapi

šapi Wid., Dunika, N. - Bartau, Kalleten, Nigr., Rutzau, Wain., Lasd., verstreute (und geknickte) Stroh- oder Heuhalme: siena un salmu šapi Janš. Dzimtene 2 III, 174. nuopurinādama siena šapus sev nuo drēbēm Bandavā I, 68. kaktiņu izslaucīt, kur gulējis un šapus nuokaisījis Bag. Čāpiņa dē̦ls 16. šapi (salmi) nav labi izkužināti RKr. XVI, 198. me̦klē̦dams kādus šapus ligzdas izuoderēšanai Janš. Nīca 54 (ähnlich LP. VI, 1014); auch der Sing. šaps "salms". Aus li. šãpai (šãpas) dass.

Avots: ME IV, 4


sapiparot

sapiparuôt, tr.,

1) verpfeffern:
ēdienu;

2) tüchtig durchschelten
Bauske. Refl. -tiês, sich würzen: ļaunais tam pasniedza... tabakas duozi sacīdams: ņem, ve̦cuo krupi, sapiparuojies krietni...! Pas. II, 12.

Avots: ME II, 699


saplacēt

saplacêt, = saplacinât: viņam gribē̦tuos... naidnieku kaut kâ aizkart, paze̦muot, saplacēt Vēr. I, 904.

Avots: ME II, 700


saplaist

saplaist, intr., zerspringen, rissig werden: dzelzs ruoka nuo tāda spiediena saplaisa drumslās LP, V, 321. le̦dus pa˙visam saplaisuot (von *saplaisît od. *saplaisēt?) Jaunais mežk. 301. zeme nuo karstuma saplaîsusi Arrasch, Bers., Marzen.

Avots: ME II, 701


saplānīt

I saplānît, im Wasser (eine Stelle) vom Gras reinigen: zvejnieks saplānīja upē vietu makšķerēšanai Saikava.

Avots: ME II, 702


saplāt

saplāt, tr.,

1) ausbreiten
(auf eine grössere Menge bezogen); flach schlagen od. schmieden: lielais ienaidnieku muskuls, kuru Kārlis saplājis gar zemi De̦glavs Rīga II, 1, 222. saplàt 2 plāceni KI. saplàt 2 dzelzi Lis.; niedertreten: pīles saplâjušas labību Saikava;

2) verprügeln:
saplàt 2 bē̦rnu Golg.

Avots: ME II, 702


saplucināt

I saplucinât, tr., zerzupfen, zerreissen: vilna jāsaplucina, lai varē̦tu sakārst Dond. saimniece saplucināja ziedu MWM. VIII, 901. saplucināta vijuolīte gulēja pie zemes Jaunais mežk. 24. vilks tevi ceļā saplucinās BW. 27515, l.

Avots: ME II, 703


saprātība

saprātĩba, die Verständigkeit, Umsicht: viņš... manai saprātībai... dāvināja pilnīgu uzticību A. XX, 836.

Avots: ME II, 707


sarast

sarast,

1) tr., finden
(perfektiv): bāliņš maizes nesarada man vienai māsiņai BW. 17960, 2;

2) sich aneinander gewöhnen; sich befreunden
Spr.: mēs abi tâ bijām saraduši Apsk. v. J. 1903, S. 512. krusttē̦vs ar tiem bij saradis kâ ruoka ar cimdu Alm. Meitene nuo sv. 6. zirgi kuopā saraduši Sackenhausen. ar tuo nav saradis, mit dem ist er nicht zusammen zu sein gewöhnt Biel. n. U. Refl. -tiês, sich zusammenfinden U., sich (ein)finden (auf eine grössere Anzahl von Subjekten bezogen): saradies liels ļaužu pulks LP. I, 22, saradušies milzumis vilku V, 189. puiši saradušies spē̦kuoties VI, 208. saruonas pilna rija ve̦lnu VII, 257. kur tie līdzgājēji tik daudz saradušies? Kaudz. M. 329. simti un atkal simti saruodas ar katru gadu tādu jaunekļu A. XXI, 696. jūŗas dibe̦nā saruodas nuogulumi Konv 2 I 485.

Avots: ME II, 712


sarēdīt

sarẽdît Mar., Grünh., tr., in Ordnung bringen, vor-, (zu)bereiten (perfektiv): sarēdi istabas lietas kārtībā! Mar. sarēdīt dzīvuokļus pavasara priekiem Alm, piedurknes pieglaudās apģē̦rbam tâ, ka nebij ne˙kas citādi sarēdījams ders. uzturas vielas tâ sarēdītas, lai īsā laikā nuoguldītu miesā daudz tauku ders. sarēdīt spiešanai (zum Druck vorbereiten) kādu nuo... runām Kundziņš Kronw. 112. viņš... sarēdījis... visādus vārdu krājumus ebenda S. 124. kādas piktas acis tā pruot sarēdīt Alm.

Avots: ME II, 716


sarīdīt

sarīdît, sarīdinât, tr., aufhetzen; verfeinden V., Spr.: sarīdīju ciema suņus BW. 15545, 5. puis[i] ar suni sarīdīju (Var.: nuorīdīju) 9979. viens vienīgs slikts cilvē̦ks spēj sarīdīt visu saimi pret saimnieku Ahs. es sarīdināšu vienu... pret uotru Glück Jes. 19, 2. tie sarīduot šejienes iedzīvuotājus Kronw. 29. ve̦lns... sarīdīja cilvē̦kus uz visu ļaunu Kurbads. ļaudis pret dieviem sarīdīt Seifert Chrest. III, 2, 286. cilvē̦kus ienaidā sarīdīt LP. VII, 446. lišķis sarīdina radus Spr. Sal. 16, 28.

Avots: ME II, 718


sariebt

sariebt, gew. cum dat., ärgerlich machen, erzürnen; zuwider sein, werden U., zuwider tun; etw. Böses antun: Sprw. diviem kungiem nevar kalpuot - vienam iztiks, uotram sariebs Birk. Sakāmv. 49. citam iztiek, sev sariebj. nevar jau nu ar visiem sariebt Plūd. LR. IV, 121. kam sariebi, māmuliņa, manis agri nece̦ldama? dien[u] darīju rīta darbu, dienas darbi kavējās BW. 6740. gulu..., snaužu... miedzinam tītīdama; sev sariebu, ne miegam: maz atradu pūriņā 7648. kuo dievam es sariebu? dabūj[u] grīnu arājiņu 21676. es sariebu bitītei pašā ziedu laiciņā: pušām cirtu, lažā gāzu tuo baltuo ābuoliņu 28625. pret šuo gribē̦tuos ļaunai būt..., tam kaut kâ sariebt Saul. III, 202. kâ māti, tâ sievu viņš mīļuoja un šitâ tika vis˙vieglāki cauri, ne vienai, ne uotrai pusei nesariebdams I; 6. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11. Refl. -tiês,

1) = sariebt: vai, Māriņa..., kuo es tev sariebuos (Var.: sariebuse)? BW. 27436;

2) zornig werden:
nesariebies par tiem blēžiem (erzürne dich nicht über die Bösen)! Glück Psalm 37, I. nesariebies, ka tu arī gribē̦tu ļauna darīt! 37, 8;

3) in Zwist geraten
U.

Avots: ME II, 718, 719


sariest

sariest,

1): s. (= sašūt) var vienu drēbes gabalu ar uotru (mit ìe 2 ) Saikava. kad ceļamās mājas bija gaŗākas par e̦suošām baļķēm, tad sariete divas baļķes kuopā, un tad iznāce vajadzīgā gaŗuma baļķe AP.;

3): jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. un v. 138;

5): auch (mit ìe 2 ) Sonnaxt; "satīt aude̦klu riestuvī" (mit ìe 2 ) Auleja; s. var drēbei ve̦lkus audaklā Saikava. rieš, kuome̦t sarìeš 2 ebenda. Refl. -tiês,

2): sariesies kupls ceriņkrūms Austriņš Raksti VII, 106, ‡

3) auf den Weberbaum geraten (?):
cits aude̦kls līdzanai sasarìešas 2 Auleja.

Avots: EH XVI, 442


sariezt

sariezt, sträuben: sariêzti mati BW. 20164, I. kaķis..., kâ tik pamana suni, sariež spalvu, izlaiž nagus Pas. I, 312 (aus Bolwen). Refl. -tiês,

1) sich beim Gedrehtwerden anhäufen:
pe̦lus, smiltis sariêžas 2 kuopā, gubā MSiI.;

2) sich werfen, sich ausbeugen
Lennew. sich seitwärts neigen: siena ve̦zums ir sariêzies (sašķiebies) uz vienu pusi; sē̦ta sariezusies Laud. dēlis sariêzies Golg. vannai dēlīši sariezušies (briestuot sašķiebušies) Lennew. viņa zuobi bija melnīgsnēji un sariezušies Blaum., Druw., (mit iê) Fehsen, Stomersee. grāmatām vāki saulē sariežas Druw.;

3) sich sträuben:
mati sariezušies Lettg. gaiļi sariezušies viens pret uotru N. - Laitzen.

Avots: ME II, 719


sarkans

sar̂kans (li. sarkanas Miež.), rot: sarkans kâ biete, kâ burkāns, kâ (nuovārīts) vēzis. sarkans alus im VL. braunes Bier. sarkani vaigu gali Biel. 2413. nav ne sarkana graša (kein roter Heller) JK. II, 183. sarkanais gailis, das Feuer, der Feuerschaden (der rote Hahn). - sarkanā kaite Etn. IV, 2 od. sarkana vaina U., das Blutharnen beim Vieh; sarkanā guļa Br. IV, XIV od. sarkans suods U., die Ruhr; sarkana sē̦rga, gilt wohl für Ruhr und Blutharnen U.; sarkanas zīmes, Friesel St., Bergm. n. U. sarkani laisties "die rote Ruhr haben" St. Subst. sar̂kanums (li. sarkanumas Miež.),

1) die Röte:
vaidziņi ruožu sarkanumā. turku sarkanumā krāsuotie audumi; vakara sarkanums, die Abendröte Brasche;

2) ein roter Fleck:
ve̦lns sitis dzeņam pa pakaļu un dzilnai pa galvu. vēl tagad putniem tais vietās sarkanumi LP. VI, 450;

3) dārgs sarkanums St. od. ve̦culaiku sarkanums im Gesangb., Ruj. n. U., Purpur, Scharlach: būs ņemt deķi nuo dārga sarkanuma IV Mos. 4, 8. Ableitung von sarks.

Avots: ME III, 721


sarkanvaigains

sar̂kanvaigaîns, rote Backen habend: sarkanvaigainais... zē̦ns Turg. muižn. per. 10.

Avots: ME III, 721


sarotāt

saruotât,

1) tr., "zusammenfügen":
divus baļķus B. Vēstn.;

2) ausschmücken, aufputzen:
saruotāti zirgi Dunika. meitas saruotā matus Nigr.;

3) zusammenpflücken:
saruõtât teļiem zâles Nigr.;

4) eine gewisse Zeit hindurch ruhig weiden
(intr.): guovis saruõtāja tur līdz pat pusdienai Nigr. - Refl. -tiês, sich aufputzen Nigr.: greznībā saruotājušās saimnieces Janš. Bandavā II, 297.

Avots: ME III, 725


sārtvaidzīgs

sārtvaidzîgs, sārtvaidzaîns, rote Wanzgen hahend: sārtvaidzīga meita Saul. III, 68. drukns, sārtvaidzīgs kungs JR. IV, 49. sārtvaidzainais strādnieks Latv.

Avots: ME III, 808


sašķīdināt

sašķīdinât MSiI., Wid., fakt. zu sašķîst, zerrinnen, zusammenstürzen lassen, maehen: s. krāsni pārmūrēšanai Salis. vāruot sašķīdināt kartupeļus.

Avots: ME III, 756


sašķiedrāt

sašķiedrât, zerfasern, zerpflücken Dr. sašķiêst, tr.,

1) (im Wasser) auflösen
Wid.;

2) zerkleinern
Wid., zerspalten, zerschneiden Spr.; vernichten: samīta un sašķiesta... luopu kājām Atbalss kal. bē̦rni sašķieduši (saplê̦suši) uolas N.-Peb. - naids bija sašķiests MWM. VI, 644.

Avots: ME III, 756


sasmalcināt

sasmalˆcinât, tr.,

1) zerkleinern, zerstückeln, zerbröckeln:
brūkleņu mē̦tras izžāvēt un sasmalcināt Etn. II, 57. akmeni sasmalcināt SDP. VIII, 8. bluķis nuode̦r zemes sasmalcināšanai un saspiešanai Konv. 2 390;

2) fig., verfeinern
(gew.: izsmalcināt): sasmalcināta daiļuma garša Vēr. II, 1116. sasmalcināta baudu dzīve Konv. 1500.

Avots: ME III, 738


saspārot

saspãruôt Autz, Grünh., die Sparren aufrichten: jaunais nams jau saspāruots.

Avots: EH XVI, 449


saspīlēt

saspîlêt, tr., zusammendrücken, -zwängen, anspannen: saspīlēt pakrūtis dzelzs stīpām Puriņa stāsts 40. blūze bij saspīlē̦ta līdz iziršanai Stari II, 263. Refl. -tiês,

1) sich zusammenschnüren:
dāmas saspīlējušās korsetēs;

2) = sasprūst 2: baļķi saspīlējušies upes šaurajā vietā Warkl., Dond.;

3) fig., gespannt werden:
attiecības saspīlējušās C.;

4) sich überanstrengen:
darbā par daudz saspīlēties Bauske.

Avots: ME III, 741


saspīrināties

saspĩrinâtiês Schibbenhof, sich ausspreizen, sich stemmen, sich aufraffen Vank.: guovs saspīrinājās un negāja N.-Peb. aita tâ saspīrinājusies (stingri, spītīgi nuostājusies), ka ne˙kā nevar nuoguldīt (cirpšanai) Schibbenhof.

Avots: ME III, 741


sasprostot

saspruôstuôt,

1) = saspruostît 2 Bers.;

2) einsperren:
s. suņus, lai nekrīt virsū Golg.;

3) zusammenlehnen und an einander befestigen:
s. kuokus labības kraušanai gubās Saikava. Refl. -tiês, durch einander geratend stecken bleiben: baļķi saspruostuojušies ūdenī Kl.

Avots: ME III, 744


sastāvēt

sastãvêt, intr.,

1) zusammen stehen
U.;

2) an einem Orte verweilen
U., längere Zeit stehen: es tur sastāvēju trīs gadus, ich stand dort (in dem Dienste) drei Jahre U. siera ritenis apcirknī nere̦ti līdz pašai sveču dienai sastāvēja Austriņš Nuopūtas vējā 88;

3) von langem Stehen (Liegen) verderben
(intr.): sastāvējuse drēbe, vadmala, cimdi, zeķes ir nestipras Ahs. n. RKr. XVII, 51;

4) tr., sastāvēt kājas, die Füsse durch Stehen ermüden
L., St.;

5) in gutem Verständnis leben, sich vertragen
A.-Schwanb.;

6) sich verhalten:
kâ tā lieta īsti sastāv? Segew. Refl. -tiês, zu lange stehen Spr.

Avots: ME III, 746


sastrādāt

sastràdât,

1) tr., verarbeiten:
zīdainim jāpastrādā lielāks darbs,... uolbaltumu sastrādājuot Vēr. II, 220;

2) tr., verarbeiten, durch Arbeit beschädigen, ermüden:
sastrādāta ruoka A. XX, 119. tev tulznaiņas ruokas sastrādātas Ahs. n. RKr. XVll, 51. staipīdams savus sastrādātuos luocekļus Jaun. mežk. 2;

3) tr., = pastrādāt, (eine Arbeit) vollenden: lauku darbi sastrādāti Ahs. n. RKr. XVII, 5I;

4) intr., längere Zeü arbeiten:
tâ mēs sastrādājām vairāk nedēļu Apsk. v. J. 1903, S. 210. kommisija sastrādāja pie tā kādus 10 gadus Klaust. 47. viņš sastrādāja savā līdumā arī vienu auguošuo svētdienu MWM. VIlI, 405. viņš var sastrādāt nuo rīta līdz vē̦lai pusdienai JR. IV, 84. Refl. -tiês, sich überarbeiten, sich arbeitend ermüden: jāievē̦ruo, ka nesēžamies pie galda stipri sastrādājušies Straut. Vesel. 20.

Avots: ME III, 748


sastrīķēt

sastrĩķêt,

1) = sašvīkât Gr.-Buschhof;

2) mit dem
strīķis (mehrere Sensen) schärfen: s. visas izkaptis Golg.;

3) am Rande glatt abhobeln:
s. dēļus salīmēšanai Salis;

4) glatt abstreiche(l)n (mehreres):
s. ķieģeļus Zögenhof.

Avots: ME III, 749


satikt

satikt, tr., intr.,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): puisis pie tiltiņa saticis kungu LP. VII, 269. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs V, 325. dē̦ls jājis un, kuru vien saticis,... katram prasījis, lai parāduot ceļu IV, 214. malējiņa... satiek dievu celiņā BW. 8087;

2) ereilen:
juo satikšuot liela neiaime Pas. IV, 320. taids pat gals satika arī raganas meitu 369; sich vertragen; übereinkommen U. (mit ar komponiert): tie ne˙maz nevarējuši satikt, plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. Sprw.: satiek kâ cimds ar ruoku. viņa bija... ar savu vīru ļuoti saraduse un satika ar viņu labi Apsk. v. J. 1903, S. 281. (unpers.) satīk man (ich vertrage mich gut) dzīvuojuot (Var.: ienaidiņa neturēju) ar kaimiņa meitiņām BW. 6512 var. Refl. -tiês,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): birztalā satikuos patīkamu tē̦va dē̦lu BW. 10582. nevaru viņu ne˙kur satikties Janš. Precību viesulis 31. nee̦smu viņus ne sapnī saticies 43. māsa... bija priecīga brāli satiekuoties Pas. II, 373;

2) sich begegnen, sich treffen:
satikās mana laime ar nelaimi celiņā BW. 9263. ļaudis, tāli viens nuo uotra... dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, S. 5. Subs t. satikšana,

1) die Begegnung
U.;

2) die Übereinkunft, das Einvernehmen, das freundliche Verhältnis
U.: Sprw. kur nav patikšana, tur nav satikšana; satikšanâs, das Sichbegegnen; das Stelldichein; saticējs, wer begegnet: tad viņš saticēju ir uzrunājuot LP. VI, 86.

Avots: ME III, 762, 763


satricināt

satracinât Grünh., Wid., auch satracêt, tr., stark aufregen; einen Menschen (od. ein Tier) wütend od. toll, verwegen etc. machen, jem. zu einer unbesonnenen Handlung und Spekulation bewegen, jem. Einen "Floh ins Ohr" setzen Mag. XIII, 3, 63: lai nesatracinātu ļaužu prātus Apsk. v. J. 1903, S. 434. lai satracinātu un sadusmuotu sevi uz ienaidnieku kaušanu Antrōp. II, 102. cilvē̦ka instinkti satracināti MWM. IX, 640. satracē̦ts bars X, 256. Refl. satracinâtiês, sich in Aufregung bringen, sich wütend, toll machen.

Avots: ME III, 764


satriekt

satrìekt, tr.,

1) zerschmettern, zerquetschen, zerschmeissen
U.; vernichten Spr.: viņš satrieca e̦lka bildes II Chron. 34, 7. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja Druva 11, 202. karaspē̦ks satriecis ienaidnieku LP. V, 303. suods vainīguos satrieks Krišs Laksts 30;

2) fig., erschüttern:
šī vēsts viņu ļuoti satrieca Kaudz. M. 153. stāstītājs grib satriekt klausītāju sirdis 314. tie... satriec dvēseles spējas R. Sk. II, 168. bāla un it kâ satriekta un apskurbuse sēdēja Klotilde Sadz. viļņi 69;

3) zusammenschwatzen:
kuo mēs te... nesatriecām un nesasmējām! JR. IV, 31;

4) intr., längere Zeit schwatzen.
Refl. -tiês,

1) zerschmettert, vernichtet werden:
viņa nuoduoms pa˙visam satriecās Druva I, 808;

2) sich aus seiner Lage verrücken
L.

Avots: ME III, 766


satrīt

satrĩt, tr.,

1) zerreiben
Wid.;

2) tüchtig schleifen, wetzen, schärfen
Wid. - Refl. -tiês,

1) geschleift zerrieben werden:
nazis satrinies Warkl.; gerieben od. sich reibend beschädigt werden: braucuot svārki satrinušies gar riteni Nigr.;

2) sich verfeinden
Ar.: viņi tâ satrinušies, ka viens uotru vairs nesveicina Saikava;

3) eine gewisse Zeit hindurch mit einander verkehren, zu einander enge Beziehungen haben:
viņi ilgi satrinušies, bet nav sanaiduojušies Nigr.

Avots: ME III, 766


sāts

III sāts: auch (sãts, -s) AP., N.-Peb., Ramkau: vienu sāti tur biju Ramkau. vēl ir tāda s. līdz pusdienai AP. par tādu sāti tik vēl nāce saimenīca ebenda. tādu sātiņu padzīvuojās pie manis ebenda.

Avots: EH XVI, 473


satura

satura: auch ("?") Orellen n. FBR. XI, 41; der Halt: ve̦ca istaba, sagŗuvuse, siemāļi gāzās ārā, ne˙maz vairs saturas nebij Siuxt. nav saturas, kad pakavi nav cieti pielikti Frauenb. kad mīkstie nagi, pakavi krīt ārā: nav saturas ebenda. beš saturas, mīksts kâ putra KatrE. viršiem, kas ... nuolikti ceļa bruģēšanai, lai ceļam būtu stingrāka s. P. W. Šis ar mani tiesāties? 1.

Avots: EH XVI, 458


satuvināt

satuvinât, tr., annähern (auf mehrere Objekte bezogen): ienaidniekus. Refl. -tiês, sich annähern, einander näher treten: rakstnieki satuvinātuos Stari II, 795.

Avots: ME III, 769


sausmaņām

sausmaņām,

1) sàusmaņām Ronneb., Smilt., Trik., sausmaņām U., Druw. n. RKr. XVII, 76, Salisb., saus˙maņām, sausmaņam U., sàusminām 2 Golg., Gr. - Buschhof, Fest., nai">sausminai Wessen, massenhaft U., sehr viel, sehr oft Druw. n. RKr. XVII, 76: tur vēžu sausmaņām Vēr. I, 776. kartupeļu piemizāts sausmaņām Ronneb., Smilt., Trik. pūra lādes sausmaņām piebāztas ar aude̦klu baķiem Alm. tam ir naudas sausminām Fest. tam ir utu galvā sausminām ebenda. bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem Salisb., die Schüssel ist so voll mit Kartoffeln, das man kein Wasser mehr sieht. puôds sausmaņām pilns, übervoll U, pilns saus˙manām Gr. - Sessau. ūdens bija piebē̦rts saus˙maņām (so, dass auf der Oberfläche kein Wasser mehr zu sehen war) A. v. J. 1902, S. 130. ē̦d gaļu sausmaņām (Fleisch ohne Brot, Kartoffeln usw.) Alksnis - Zundulis. sausmaņām kādu kult, mit gesamter Hand jemand prügeln U.; le̦di iet pa upi sausmaņām MWM. X, 243;

2) sàusmanu 2 (Druw. n. RKr. XVII, 76), sausminām (Fest.) pūt, trūdēt..., verfaulen, ohne dabei flüssig zu werden (von Kartoffeln).
Vielleicht Ableitungen von einem n-Stamm *sausman-: *sausmin- "Trockenheit"; die Bed. "sehr viel" könnte sich in Verbindungen wie bļuoda sausmaņām pilna kartupeļiem; tur vēžu sausmaņām entwickelt haben.

Avots: ME III, 776


savalcīt

savalcît,

1) "saluocīt" (gaŗāku drēbes gabalu; drēbju linus vērpšanai kuodeļā) PV. (mit àl 2 ); "savilkt, sataisīt" (kuodeļu) Kalz. (mit àl 2 ): savaicījusi katrai (scil.: meitai) lielu kuodeļu linu Pas. XV, 278. s. kuodeļu (= linus uz galda stiepjuot sataisīt vērpšanai) Druw. n. RKr. XVII, 85, (ņe̦muot tīri izsukātu linu griezeni pa saujām, izpurinuot un viegli saklājuot citu uz citas) Lubn.;

2) Schläge verabfolgen
Nötk.: es viņam krietni saval˜cīju.

Avots: EH XVI, 462


savaldzināt

savaldzinât,

1) verstricken, umschlingen
Bielenstein Holzb. 599; bändigen LKVv.: revolveŗus uz krūtīm turē̦dami, tie mani drīz savaldzināja Mērn. laiki 357. sargais, ka tu netuopi savaldzināts! (dass du nicht in den Strick fallest) Glück V Mos. 12, 30;

2) verpflichten, verbindlich machen:
tad tu esi savaldzināts ar savas mutes vārdiem Sal. Sprüche VI, 2;

3) bestricken, umstricken, berücken
Wid.: velns mūs var savaldzināt ar mūsu pašu grē̦ku prāt[u] Gesangb. 345. šaubīšanās pilnīgi savaldzināja viņa prātu Turg. Muižn. per. 56. ka tu caur dievu bildēm netuopi savaldzināts V Mos. 7, 25. Refl. -tiês savā valuodā, sich fangen lassen in seinen Worten Brasche. ļaunais savas mutes grē̦kuos savaldzinājas (verstrickt sich) Sal. Sprüche XII, 13.

Avots: ME III, 780


savest

savest, zusammenführen: s. akmeņus jauna nama celšanai. luopenieki save̦d luopus kūtī BW. III, 1, 21. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm. Kaislību varā 76. kas tuos save̦d ienai BW. III, 1, 82. Refl. -tiês, zusammenpassen (intr.), zusammenstimmen, harmonieren: dziedam pašas mēs, māsiņas! mums jau labi savedās BW. 304 (ähnlich 308). Subst. savedẽjs (f. -ẽja), der Zusammenführende; der Kuppler: daža sieva ir liela jaunu pāru savedēja Ahs. n. RKr. XVII, 51. savedēja bābiņa U., eine Kupplerin, vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja? R. Sk. II, 134,

Avots: ME III, 785


savidot

saviduôt, vermittelnd versöhnen Golg., Lis.: divus naidā sagājušus grūti saviduot. Refl. -tiês, sich konzentrieren: zemestrīču katastrofas saviduojas jūru tuvumā MWM. X, 262.

Avots: ME III, 786, 787


savīt

I savît, tr., zusartimenflechten; fertigflechten: ķēdītes bij vienā gaŗumā savītas II Mos. 39, 15. runčelis... savij zarus LP. IV, 120. viju, viju, nesaviju (Var.: nenuoviju)... vainadziņu BW. 6211, 5. Refl. -tiês, sich zusammenflechten, sich verf1echten: puķes, krūmi, kuoki cits ar citu zaru zariņiem savijās Pūrs I, 101. uozuoliņš ar ieviņu savijies BW. 15451. stīgas savijas ar balkuona vijumiem Jaunais mežk. 29. neskaitāmi... putni, savīdamies par necaurre̦dzamu kamuolu Niedra. ruoku ruokās savijušies Stari II, 122. Subst. savijums, Zusammengeflochtenes: rīkstes... savij kuopā un savijumu ņem līdz! Pas. III, 164.

Avots: ME III, 790


savrups

savrups, savrūps, abseits gelegen; abgesondert, besonders; in sich verschlossen: es nuostaigāju visu vakaru pa savrūpu te̦ku Plūd. Zalktis II, 50. kapsē̦tas iekšpusē, kur savrupās nuodaļās luterāņu un katuoļu miesas dusēja Berl. Māte 188. savrūpa ieeja Purap. J. str. 133, stigas jaunais virziens nuogrieza daļu nuo... pagalma, izķēmuodams mājas savrūpuo ērtību Ezeriņš Leijerk. I, 175. sagādāja savrūpu mieru II, 39. savrupās saruņās Kaln. Uozuolk. m. 30. es e̦smu palicis savrūpāks, nuoteiktāks, asāks Ezeriņš Leijerk. II, 125.

Avots: ME III, 792


sazagļot

‡ *sazagļuôt, wiederholt stehlend zusammenbekommen, erlangen: (kažuoks) sazagļāts, salasīts pa vienai ādiņai Tdz. 58342 (aus Lettg.).

Avots: EH XVI, 467


sažūt

sažût, intr., eintrocknen, vertrocknen: drusku sažuvušu asiņu A. XX, 1648. zaļumi pildīšanai nede̦r, juo viņiem sažūstuot zeme sabrūk Konv. 2 657. varēsi vel priecāties, kamē̦r jaunā miesa sažūs Veselis Saules kapsē̦ta 61.

Avots: ME III, 800


sažvadzināt

sažvadzinât, tr.,

1) durchschütteln:
Ve̦calksnis izņēma blašķi, sažvadzināja un ievilka pāris kulcienu Jaunais mežk. 49;

2) klappern od. schellen machen:
s. naudu makā Warkl.; s. zvārguļus Schwanb., ķēdes Golg.

Avots: ME III, 800


sēdināt

sêdinât, ‡

2) s. vistu Auleja, Liepna, eine Henne brüten machen;


3) s. "obori" Auleja "vērt tīklu un liekačus uz sē̦da, ierīkuojuot tuo zvejuošanai". ‡ Refl. -tiês, sich setzen
Manz. Post. I, 15.

Avots: EH XVI, 480


seģene

seģene U., Freiziņ, Karls., Smilt., Ronneb., Ruj., Neuermühlen, seģenis, seģenītis Salisb. n. U., eine Decke, ein grosses Tuch U.: sagšas, vilnaines, seģenes Plutte 68. māsiņ[a] ada seģenīti baltām linu šķiedriņām BW. 7436. māte steigšus apmetās seģeni A. XVI, 361. seģent ruokas tâ bija ievīstītas, ka (viņa) nespēja ar tām ne˙kā darīt Janš. Dzimtene V, 57. kalpiņš guļ ar kalpuoni apakš vienas segenītes BW. 12484. - segene, ein alter Mantel Allend. n. U. Etwa aus *segnene?

Avots: ME III, 813


seglenājs

se̦gle̦nãjs Gr.-Buschhof, seglenājs Lis., Golg., Jürg., Arrasch, seglenājs Karls., Wid., RKr. II, 71; Konv. 1 446; Konv. 2 2099; Mežuos un ārēs II, seglināji Mag. IV, 2, 17; 78, segliņš Mag. XIII, 2, 47, Deg., Dond., Wandsen, Gr.-Essern, Bauske, Saikava, Grünh., Hinzenberg, segliņi U., Hinzenberg, C., seglenieks Mag. XIII, 2, 47, seglinieks Hinzenberg, Pfaffenhütchen, Spindelbaum, Spillbaum (evonymus europaeus L.); kŗaupainais se̦gle̦nājs, evonymus verrucosa Sep. Mežuos un ārēs II. - segliņi n. Mag. IV, 2, 78 die Früchte des Spillbaumes. - segl- hier aus sedl-; vgl. sedlināji.

Avots: ME III, 812


šeikste

šeikste, eine Rute U. (zum Dachdecken [mit èi 2 ] Sessw.); = šķeiste (mit èu) Sessw., N. - Schwanb., Grawendahl; eine lange Rute ohne Äste (z. B. die Angelrute) Saikava (mit èi 2 ); eine kleine, dünne Holzstange Holmhof: šèiksti 2 ar pāršķe̦ltu galu lietā ābuolu nuojemšanai nuo kuoka. Dissimiliert aus *šķeikste (vgl. šķeiksta und škeiste)?

Avots: ME IV, 14


šejens

šeje̦ns Wid., hiesig, šeje̦nais St., Mag. IV, 2, 141, U., ein Hiesiger: šeje̦ns cilvē̦ks Ruj., Wandsen, šeje̦nais cilvē̦ks Ruj., Salis. Vgl. gr. χεῖνος, (dor.) χῆνος "jener", wozu Prellwitz Wrtb. 2 134.

Avots: ME IV, 14


sejoties

sejuôtiês,

1) "?": dievs neļauj manai uzticībai sejuoties Kaln. Kaz. Dalbs 51;

2) in einen Splegel schauen
Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 813


sejs

sejs (unter seja),

1): auch Auleja ("sejas izskats"), Druw., Oknist, Saikava, Weissensee, (sejš) Erlaa: tāds sejiņš saulītei kâ manai māmiņai BW. 4372;

2): auch Nerft n. FBR. XIX, 98. Oknist n. FBR. XV, 195, Višķi n. Ceļi IX, 401, Kalupe, (sejš) Kaltenbr., (nur der Schatten von Menschen u. tieren)
Linden in Kurl., Sonnaxt (sejs -a), Lös. (sejs, -s), Erlaa (sejš): pa seja galam (wo der Schatten einer gewissen Eiche aufhört) e̦suot nauda ierakta Kaltenbr. kad ar suoli var pārspert savu seju, tad ir pulkstens divpadsmit Linden in Kurl.

Avots: EH XVI, 475


seka

se̦ka,

1) die Aufeinanderfolge
Celm., Wid.: augu kārta (se̦ka) Konv. 2 238, die Aufeinanderfolge der Getreidearten Celm.;

2) Plur. se̦kas Wid., Karls., die Folgen:
kuodumam nav ne˙kādas ļaunas se̦kas Etn. IV, 113. šādai uzņemšanai būs labas se̦kas A. XI, 108. sūdzība tika atstāta bez se̦kām Tiesu kal. 139.

Avots: ME III, 813


sēklājs

I sē̦klājs: ‡

3) die Saat
("sēšanai nuoliktā sē̦kla") Marzenhof: vai nevari man aizduot sē̦klāju?

Avots: EH XVI, 480


sēks

I sê̦ks: auch (mit ê̦ 2 ) Sermus; "luopu barība, kuo izlietuo dziras pagatavuošanai" Ramkau; zirgam pilna sē̦ka sile BW. 33136. piepildītu savu sē̦ka vē̦de̦ru Jauns. Augšz. 39.

Avots: EH II, 481


seneis

se˙neĩs (unter se˙nais): auch Kal., OB. ("ļuoti sen").

Avots: EH XVI, 477


senējs

senẽjs, alt, seit langer Zeit; ehemalig: senē]uos laikuos Pas. IV, 79. atmini... senējas dienas! V Mos. 32, 7. pirkšana, pārduošana ir tā pati senējā maiņa Pūrs I, 122. kāzās sakusuši kuopā daži senēji . . . apsievuošanās veidi BW. III, 1, S. 1. dziesmu dēļ . . . neturiet ienaidiņu! ne tā mana uzcelšana (izsmiešana), tā senēja, ve̦ca tiesa BW. 958. tu senēja (Var.: ve̦ca) ganītā]a, tu zināji ganībiņas 28848. Adv. senē]i, vor langer Zeit: atce̦rē̦tuos senēji pavadītuos jaunības laikus A. Brigader Daugava 1928, 568.

Avots: ME III, 817


sens

sens,

1) se̦ns (li. sẽnas, ai. sána-ḥ, av. hana-, arm. hin, air. sen "alt",
gr. έ'νος "vom vorigen Jahr") Pas. II, 138, adj., aus alter Zeit stammend, früher, ehemalig: se̦nas parašas Gr.-Buschhof, Dond., Dunika, Selg., Selsau, Kl., Heidenfeld, Saikava. kādai se̦nai lielmātei LP. VI, 178. atjaunuos laikus se̦najus (= se̦nuos) A. XX, 922. senis laikis (instr. pl.), von alten Zeiten her Biel. n. U.;

2) Adv., längst, seit langer
Zeit: sens bija Līziņa tuo dienu gaidī[ju]se RKr. XVI, 132. - Subst. se̦nums (li. senùmas), das Alter, die Altertümlichkeit: Asīrijas se̦nums Konv. 1 135; Plur. se̦numi, Altertümer DL, Wid. Zu la. senex "alt, greis", got. sinista "ältester" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 494, Hübschmann Arm. Gr. 467, Stokes Wrtb. 299, Osthoff Perf. 69, Boisacq Dict.257.

Avots: ME III, 818


sensens

se̦nse̦n(ai)s, sensenẽjs, verstärktes se̦ns, aus alter Zeit stammend, früher, ehemalig, altertümlich: se̦nse̦ni laiki Lāčpl. 8. sensenējuos laikuos Pas. IV, 148 (aus Rositten) u. a. tas ir mans se̦nse̦nais draugs Ahs. se̦nse̦nie paziņas Stari I, 234. pēc se̦nse̦nā tautas uzskata Krieviņ Stāsts 19. tāds jūsu dzimums nuo se̦nse̦nā gala (von alters her) Krilova pas. 77.

Avots: ME III, 818


šerpaks

I še̦rpaks Podunai n. Mag. IV, 2, 142, Oberl, n. U., Bērzpils, der Steinhase, Spitzkopf (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83.

Avots: ME IV, 16


sers

I se̦rs,

1): auch Seyershof, Siuxt, Sonnaxt; ‡

2) = piẽse̦rs ("rijā kuopā sakrauti 3 kuoki labības žāvēšanai, kas ir īsāki kâ pārējie kuoki un atruodas augšā pie griestiem, vis˙tuvāk krāsnij") Siuxt: lāvas būs pilnas, bet s. vēl jāseŗ. saimnieks vēlēja kalpiem se̦rā uzlikt linus.

Avots: EH XVI, 478


sētnieks

sẽtniẽks,

1): auch Līvāni n. FBR. XX, 136; būšuot jāpaņe̦m sētniece un jāaizbrauc Austriņš Raksti VII, 36; sētnieki Pas. XII, 280 (aus Driceni), die Hausgenossen;


3) der Hofbauer:
rausīgais s. Ciema spīg. 6. naids abu sētnieču starpā 75;

4) "ein Invalide, der von einem Bauernhof zum andern geht, um da eine bestimmte Zeit hindurch unterhalten zu werden"
Sessw.

Avots: EH II, 484


sēts

II sẽ̦ts Popen n. FBR. XVI, 119 "sē̦ta": tautām s. akme̦nains BW. 7976. 2 var. (aus Selg.). iz viena sē̦ta "do jednego domu" Ułanowska Łotysze 29.

Avots: EH II, 484


siet

sìet: tīklu s. (knüpfen) Saikava. sienamais: (acc.) sluotas sienamuo BW. 25457. Refl. -tiês,

1) s. ar juostu Seyershof. tam nee̦suot vēl ne kur sējies, nee̦suot klupis ne˙kādā ļaunumā Kaudz. Izjurieši 42; ‡

2) für sich binden
(?): sapņu kuoks stāv nenuobiris un jaunus, reibinuošus ziedus sienas Fr. Bārda Zemes dēls 7 226. Subst. sìešana: cepļa sluotu siešanai BW. 19257, 2; sèjējs, f. s-ja: siera sējējai BW. 32754. braucu uz rudzu lauku pie sējējām 33555.

Avots: EH II, 495


siets

I siêts,

1): s. bišu sajemšanai Rutzau. ašķu s. BW. 8515, 4. caur sietiņu sijādams 12055;

4): es redzēju zvaigžņu sietu gaisa vidu līguojuot BW. 33780, 1.

Avots: EH II, 495


sīkacains

sîkacaîns, aus kleinen Maschen bestehend: sīkacainais tīkliņš K. Štrāls.

Avots: ME III, 851


sīksme

sĩksme "?": diena pa dienai pagāja ... bezdarbībā, knibinājuoties ap kādu sīksmi Jauns. III, 414.

Avots: ME III, 853


siksna

siksna (li. šikšnà "feines, gegerbtes Leder zum Riemenzeug"), siksns Manz., siksne Glück, L., U., (sikniņām BW. 29940 var. wohl fehlerhaft für siksniņām), der Riemen: tam izdīrāja siksnu nuo muguras Etn. IV, 54. kurpes siksnus atraisīt Manz. Post. I, 28; 37. satina baušļu siksnas Vēr. II, 855. visiem viena siksna ple̦cu spiež Duomas IV, 237. siksniņām (Var.: siksnītēm), sprādzītēm jauna puiša kumeliņš BW. 29940 (ähnlich 13910). viņš par tuo dabūja siksnas (Prügel) Vēr. v. J. 1904, S. 410. Sprw.: siksnai divi gali J. Kr. II, 325. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak. v. 1084. - Die Verbindung mit ai. š̍ikya-m "Schlinge, Tragband" und gr. χισσός "Epheu", χίτταρις· διάδημα (bei Persson Beitr. 148) bleibt deshalb zweifelhaft, weil für das balt. Wort wahrscheinlich zunächst von der Bed. "Leder" auszugehen ist (vgl. auch sikspārnis); und der Bed. wegen scheint auch Būgas Zusammenstellung PФB. LXV, 304 mit ksl. sьcati "harnen" u. a. unannehmbar. Wenn das "Leder" als etwas "Zähes, Hartes" aufgefasst ist, zu sîksts.

Avots: ME III, 837


simtdaudz

sìmtdaũdz, sehr viel (hundert): aiznes manai māmiņai simtdaudz labu vakariņu! BW. 4384 var.

Avots: ME III, 841


sirot

siŗuôt U., Frauenb., siruôt U., PS., Karls., Alksnis-Zundulis, AP., sirêt, -ẽju N.-Schwanb., sirāt Für. I, umherstreifen, sich umhertreiben U., Alksnis-Zundulis; marodieren U.; betteln AP., (siruôt) Gramsden; schmarotzen L., St.: čigānietes siruo, wandern herum U. pamanījis, ka pa malkas dārzu daži siruojuot Alm. Kaislibu varā 123. cila ne˙kā nedara, kâ tikai siŗuo apkārt Janš. Bandavā I, 149. kungs, kas, malu malās siruodams, visas muodes izmācījies Plūd. Rakstn. I, 122. Miķeļa vakarā jaunie gari siŗuo LP. VI, 9; = sẽņuôt PS. - Refl. siruôtiês, auf Raub ausgehn, plündern Bergm. n. U. - Subst. siŗuôtãjs, siruôtãjs, ein Umherstreifender; Parteigänger V.; Bettler Aahof: siruotāji vazājušies ienaidnieka . kaŗapalkiem pa˙priekšu LP. V, 396. kļuva par virsnieku pār siŗuotājiem Glück I Kön. 11, 24. pec nenāce ... siŗuotāji (Kriegsleute) vairs Izraela zemē II Kön. 6, 23.

Avots: ME III, 848


sirt

III sirt,

1): kur tad nu viņi sir̃s pruom? AP. lielkunga sūtīti sīrēji nu jau uotru nedēļu siŗ pa Re̦ndu ... sīrēji aizveda pa dižceļu četrus vīrus pruojām. talab nu visi, kas e̦sam siŗamuos gaduos (in den Jahren, wo man mit Gewalt unter die Soldaten gesteckt werden kann),
slapstāmies Janš. Mežv. ļ. II. 422. sirdams visus jaunākuos vīriešus kaŗa klausībā 288. sievas (acc.), kam nav bē̦rnu, siršuot kaŗa darbu stradāšanai 289. ‡ Subst. sīrums, eine gewaltsame Rekrutierung: pirmais s. nuotiekuot jau šinī nedēļā Janš. Mežv. ļ. II, 288; ‡ sīrējs (s. oben noter sirt 1), ein Teilnehmer an einem Streifzug, auf dem man junge Männer gewaltsam rekrutiert Janš. Mežv. ļ. II, 332; sĩrēji AP., = sīrāji.

Avots: EH II, 489


sīvs

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs 2 Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856


skablīca

skablīca Liepna "liekts nazis ar 2 spaliem siļu grebšanai".

Avots: EH II, 496


skaidrs

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.;

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums,

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497


skalbis

I skal˜bis: "žuburarkla daļa, kas nuoteic leņķa lielumu starp apīžām un lemesnīcu" (mit àl 2 ) Linden in Kurl.; arkla lemesnīcai ir divi skàlbji 2 Mahlup; skalbis "kūlenis" Bērzgale; baļķu un kāršu vešanai ierīkuota kuoka ass, kas uzmaucama uz ratu priekšējas ass" (mit àl 2 ) Skaista.

Avots: EH II, 498


skandināt

skañdinât: in Salis auch mit an̂ 2 ; tuo vien skandina (daudzina), ka nabagi neganti Seyershof. manai vīra māmuļiņai pulksten[i]s mēles galiņā; kuŗu sē̦tu pieiedama, tur jau mani skandināj[a] Latv. Saule 1929, S. 802.

Avots: EH II, 500


skārpa

*skārpa od. *skārps "?": draud ar naida skārpu MWM. VI, 601.

Avots: ME III, 880




šķedena

šķe̦de̦na, ein abgespaltenes Stück (?): cukuru ... pērk lielu gabalu ... nuoskalda nuo lielã gabala pa šķe̦de̦nai Širmanis Lielas pasaules sākums 30.

Avots: EH II, 629, 630


šķelksne

šķelˆksne Linden in Kurl. "muskuļu šķiedra": līdakai katrā gaļas šķelksnītē pa vienai asakai.

Avots: EH II, 630


šķelveris

šķèlveris 2 : šķērēšanai dzijas saveŗ šķèlverī 2 Mahlup.

Avots: EH II, 630


šķembele

šķembele,

1) šķembele Arrasch, Bauske, Drosth., Matthäi, Ronneb., Ruj., Siuxt, Schujen, šķèmbele 2 Bers., Gr. - Buschh., Kl., Kreuzb., Lis., Lubn., Selsau, šķembele Spr., Mag. XIII, 2, 56, N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Golg., Memelshof, Salis, Sermus, ein grosser Holzsplitter
Lind. n. U., ein Šplitter überhaupt: nuo kuoka atplīst mazas šķembelītes Etn. I, 58. ganu meitene uzlasīja... šķembeles, druoztalas..., kas derīgi uguns iekuršanai Janš. Dzimtene 2 I, 105. zirgi nav ne˙kuo cietuši nuo bumbu šķembelēm Līdums 1915, No 109, kaulu šķembele V., ein Knochensplitter;

2) verächtliche Bezeichnung für ein Mädchen:
šādas, tādas šķembelītes, visas puiši izprecē BW. 10608, 2.

Avots: ME IV, 27



šķēpmetis

šķè̦pmetis,* der Speerwerfer: vare̦nais šķē̦pmetis Antifs Odiseja II, 25.

Avots: ME IV, 33


šķepsne

šķepsne (li. skẽpsnė "kawałek materyi" РФВ. LXV, 309) Meiran, auch šķepsniņa, = šķepste: linu šķepsne Meiran. linu šaujiņ[u]... savērpu pa vienai šķepsniņai BW. 6997.

Avots: ME IV, 28