Paplašinātā meklēšana

‡ appīdas Pb. (= Peb.?) nach BielU., =ap(p)ijas.

Avots: EH I, 105

ĩdas [Jürg., Bauske] leises Brüllen: īdas plūst nuo kūts Latv.

Avots: ME I, 834

[ìezîdas, an den Flachsfasern gebliebene Schäven Warkl.]

Avots: ME II, 91

‡ nīdas "uoļi, akmentiņi, kuo jūŗa ilgi skaluojusi un berzējusi" Libau n. Ar.

Avots: EH II, 26

‡ sašķīdas Mesoten "etwas Essbares (z. B. Kartoffeln), das zerronnen ist (sich aufgelöst hat)".

Avots: EH XVI, 454

slīdas, s. slidas.

Avots: ME III, 934

zĩdaste Karls., U., Brasche, RKr. VIII, 91; Natur. XXXVII, 81; Konv. ² 2319, zīdastĩte U., RKr. VIII, 91, zīžastĩte U., RKr. VIII, 91, der Seidenschwanz (bombycilla garrula L.).

Avots: ME IV, 731

‡ apviestiês Salis, sich unter etwas einfinden: skudras apviesušās apakš grīdas.

Avots: EH I, 127

‡ aûgšgrìda, die Oberlage, Stubendecke (?): pakar saiminieku . . . pie augšgrīdas! Pas. III. 428.

Avots: EH I, 185

bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],

1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;

2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. ² 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].

Avots: ME I, 297, 298

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva ² Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312

dacìrst, ‡

2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava; ‡

3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.; ‡

4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.

Avots: EH I, 301

drẽbe,

2): auch AP., Linden (in Kurl.), Seyershof;

3): visas... guoda drēbes ... nuovalkāju BW. 10920; ‡

4) grīdas drẽbes Orellen, = grìdse̦ga; rīku drèbe ² KatrE.; ein Wischlappen für Gefässe (Geschirr).

Avots: EH I, 333

gnĩdlaîdis AP., = gnĩdlaiža: gnīdlaiži (ar raibiem spārniņiem) laiž gnīdas zirgiem.

Avots: EH I, 396

grìda [li. grindà "половая доска, мостовина", serb. gréda "Balken"],

1) n. L., St., U. auch grīds [li. griñdas "Stalldecke aus Stangen"], die Diele, der Fussboden, Estrich :
grīdu likt, den Fussboden legen, berzt, scheuern, dēļu grīda, die Diele aus Brettern wird als etwas schönes im VL. bezeichnet : dēļu grīdas staigātāja BW. 2160. gultas grīda, der Boden des Bettes : man dreijāti galda stabi, ē̦ve̦lē̦ta gultas grīda 14784. augstā grīda, der Altarraum, paaugstinājums baznīcā, uz kuŗa atruodas altāris RKr. XV, 106 ; [

2) hochle. grīda, die Decke, die Lage.]
Zu grīst I.

Kļūdu labojums:
2160 = 16979
galda stabi = gultas stabi

Avots: ME I, 656

ĩdêt [Salis, Ruj., Trik., Wolm., PS., C., Arrasch, Bauske, Zabeln], - u, - ẽju, K.,

1) leise brüllen:
guovs īd jeb nīd, kad grib ēst, mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mana paša raibaliņa te̦k pakaļ īdē̦dama BW. 16475; [ähnlich 34870];

2) ächzen, stöhnen, jammern:
kuoku pavēnī ēdēja visādi mūdži Purap. viņš ierauga blakus gaļam un īdam mazu bērniņu MWM. VI, 391. īd nabagi, suniski ze̦muodamies Saul. Refl. - tiês, zuwider sein: tas man īsti īdas Hr. Nach. L. auch das Aktiv sa: guovīm īd tuo ē̦duot, den Kühen ist dies zu essen schädlich. [îdêt " stöhnen" vielleicht von der Interjektion ĩ wie vaĩdêt von vai (das synonyme indêt ist vielleicht aus īdēt und indzēt kontaminiert); man īd(as) "es ist mir zuwider " aus man - (n)īd(as)? Vgl. nīdēt "īdēt": nāks kâ guove nīdē̦dama BW. 27056.]

Avots: ME I, 834

‡ izgrudums "= izde̦gums" Bērzpils, Jāsmuiža, Makašēni, Rugāji, Vārkava, Warkl., Zvirgzdine: uogle nuokritusi uz grīdas, un tur palicis i. Mar.

Avots: EH I, 450

izpũt (li. išpúti), intr.,

1) ausfaulen:
uozuols, kuŗam viducis gluži izpuvis LP. VII, 488. grīdas pakšķi izpuvuši;

2) durchfaulen:
lai zeme cik necik izpūtu MWM. VIII, 405. Refl. - tiês,

1) zur Genüge faulen:
cik ilgi labība neizpuvās un neizpelējās gaŗā lietus dēļ tīrumā Aps.;

2) zur Genüge faulenzen, schlafen:
gan tu biji izpuvies uz ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.

Avots: ME I, 788

izritinât: izritinājis arī dažas prieka asaras Dünsb. Vecie grieķi II, 48. ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., = izritêt, I: juosta izritinājusies uz grīdas:

Avots: EH I, 477

‡ kãjceles (auch im Singular?), Fussbodenläufer: uz grīdas pašaustas k. Ciema spīg. 90.

Avots: EH I, 599

[kņaukšêt, krachen: grīdas dēļi grab un knaukš Valdis Stabur. b. 260.]

Avots: ME II, 252

knikšķêt, knikšêt, knikstêt [Autz], knacken, knistern: mazi zariņi knikšķ Pasaules lāp. 93. es viņai saspiedu pirkstus, ka viņi knikšķēja Stari III, 240. zuobi knikšē̦dami sitās kuopā Upītis Sieviete 111. lampa dega knikstē̦dama uz galda Purapuķe 23. kauj klusas, utis, gnīdas, ka knikst Ahs., [Gold.].

Avots: ME II, 246

‡ kniũkšêt, -u, -ẽju Salis, Seyershof, knacken: gnīdas kniukš vien, kad kauj Salis. nuokrausē akuotus, ka kniukš vien Seyershof.

Avots: EH I, 631

kùokuts, -s, die Mauerassel (oniscus murarius): kuokutis piemīt mitruos pagrabuos apakš sapuvušas grīdas Sassm.

Avots: ME II, 343

krẽ̦pulis,

1): Demin. krē̦pulelis Gramsden;

2): auch Dunika; "Qualster"
Segew.; "Schleim" Līn., Auswurf Brasche Anl. 400, zäher Schleimauswurf, Speichel Dond.: ve̦ctē̦vs saspļāvis krē̦puļus uz grīdas; krẽ̦puļu vērpele, verächtl. Bezeichnung für einen, der häufig Schleim auswirft Dond.: k. v. ar˙vienu vien krē̦puļuo.

Avots: EH I, 651

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

II ļe̦pa Lub., ļē̦pa Mat., ļēpe [Weinsch.],

1) eine unformlich zusammengeballte Masse, ein Klumpen:
sniegs nāca le̦pām zemē Aps., Lub., Smilt. Bei Niedra: sniegs nāca lielām lē̦pām, mīkstām lē̦pām A. XIV, 241. viņš iespļauj man lielu ļe̦pu acīs Latv. guovju ļē̦pas (ļēpes Schrund. LP. VII, 561), [ļe̦pas Ruj., Drosth.], Kuhfladen LP. VI, 59; Etn. II, 14. jāsaslauka tie gruži, ļē̦pas, kas svešajam nuo kājām uz grīdas palikušas LP. V, 12. zīšķis sazīžļāts vienā ļēpē Naud.;

[2) ļe̦pa, eine alte Mütze Serbigal;
"stērbele, skarä Lis. - Im Grunde wohl identisch mit ļe̦pa I; vgl. auch r. лепёха "flacher Fladen".]

Avots: ME II, 537

mùrgi,

1) Phantasiebilder,
[mùrgi C., Jürg., Arrasch, mur̂gi ² Wandsen, Gr. - Essern, Salis, mur̃gi Ruj., mur̃gi Bl.]: murgi visāduos tē̦luos stājas viņas priekšā Vēr. I, 825. tā bija nakts ar raibu raibiem murgiem Lautb. nuo murgiem atmuosties; ar murgiem kauties. kad es pakritu uz grīdas murgu miegā... R. Sk. II, 246;

2) Gespenster:
ar vārdu "murgi" tiek apzīmē̦ti tādi gari, kasdze̦nas dzīvajiem atdarīt un atgādināt visu tuo, kuo tie pie viņiem nuoziegušies... arī tie tē̦li, kas cilvē̦ka apziņu dara nemierīgu un stāv ar˙vienu priekš acīm, atgādinādami ve̦cuos nuoziegumus un grē̦kus, tiek saukti par murgiem Etn. IV, 86. bet tirguotājs, lai nuo murgiem, nešķīstiem gariem izsargātuos, savilcis pa guļamās istabas sienām krustus LP. VII, 763;

3) das Nordlicht
("in einigen Gegenden") U.

Avots: ME II, 669

nekaše̦ns: "böse, zänkisch" (mit -e̦n- ) Seyershof: nekâše̦na mātīte - katru dienu strīdas ar citām mātītēm. n. suns - vie˙nādīgi plēš.

Avots: EH II, 13

nenùovĩdêt [Salis, mit î ² Bauske] (salv. nenaviděti "hassen"), - u, - ẽju, auch refl. - tiês, missgönnen, nicht gönnen: viņš citam jau nekā nenuovīd Kand. viņš man nenuovīd tik daudz, kâ me̦lns aiz naga Naud. saimniece nenuovīdas ieduot nabagam ne maizes nuku Kand.

Avots: ME II, 725

nepa˙visam, nepavisu˙visam, auf keine Weise; durchaus, gar nicht: itin kâ kad tas nepavisu˙visam vairs nebūtu Frīdas īstais sejs A. XII, 501.

Avots: ME II, 726

nevîdêt, Refl. -tiês: nevīdas ieduot ... ne maizes kumuosa Pas. IX, 503.

Avots: EH II, 23

[nevîdêt ^2, nicht gönnen Bauske; III prs. nevīd Rainis VI, 391.]Refl. -tiês, sich nicht gönnen: viņš nevīdas guodīgi paēst Kand., Paul.

Avots: ME II, 740

‡ nùobleikšêtiês, schallnachahmendes Verbum: nuogāzās uz grīdas, ka nuobleikšējās vien Vīt.

Avots: EH II, 32

nùočĩkstêt, nùocĩkstêt, intr.,

1) einen knarrenden, knackenden, quiekenden, quietschenden Laut von sich geben:
lai nuočīkst(nuocīkst) tie puisīši, kas meitiņas nicināja BW. 8981. durvis nuocīkstējušas LP. VII, 426. suoļi apmākti nuočīkstēja pa biezuo grīdas se̦gu MWM. VIII, 491. meldiņš lāgā neveicas, tâ teikt, nuočīkst vien;

2) längere Zeit knarren, quiken, wimmern:
tâ viņš nuočīkstēja, kâ ve̦cs kuoks, vēl divus gadus Latv. [Refl. - tiês, =nùočĩkstêt, 1: duris nuočīkstējās vien Lis.]

Avots: ME II, 770

nùoīdêt, einen murmelnden, leis brülloenden Laut von sich geben Spr.: guovs nuoīd. Refl. - tiês, jämmerlich brummen, brüllen: luopiņi žē̦li nuoīdas Vēr. I, 1133.

Avots: ME II, 790

nùolâčuôt, tr., betrampeln: grīdas.

Avots: ME II, 808

nùovelˆt, tr.,

1) abrollen, abwälzen:
akmeni nuo kapa;

2) niederwerfen, niederstürzen:
es viņu nuovēlu uz grīdas Stari III, 240. baļķi pēc baļķa tas nuovēla Vēr. II, 1372. Refl. -tiês,

1) sich abwälzen, abrollen, herunterkollern, herabfallen:
man nuovēlās it kâ akmens nuo sirds. tad velšus nuovēlies nuo krāsns LP. VI, 158. mati nuoveļas pār ple̦ciem Rainis;

2) niederfallen, auf den Boden fallen:
viņš nuoveļas gar zemi.

Avots: ME II, 885

nùovîdêt, refl. -tiês, gönnen, sich gönnen: tev tuo pasacīt man nuovīdi! MWM. II1, 390, tie kumuosi liekas būt tik tre̦kni, ka ne˙viena valsts uotrai nevar ne par kuo nuovīdēt tuos paņemt MW. Gew. negiert: nenuovīdêt [slav. nenaviděti "hassen"), refl. -tiês, nicht gönnen, sich nicht gönnen: pat ne kumuosiņu maizes nenuovīduši [von einem *nenuovīst] LP. V, 200. tas nenuovīd citam ne˙kā Naud., Kand. viņš jau nenuovīdas ne paēst Naud. viņa nenuovīdas uotram ne ūdens lāsītes Lautb.

Avots: ME II, 888

padziêkste C., PS.,

1) die Hinterohrgegend, der hintere Teil des Halses im Nacken
PS.: bē̦rnam ieme̦tušās knīdas padziekstē Smilt. bārda padziekstēs bija jau krietni sirma MWM. VI, 639. padziekste - zem sieviešu matiem atruonamā vieta uz kakla un gar aūsim, kur smalkie matiņi aug Strt.;

2) = pacere, pasiekste Smilt.

Avots: ME III, 23

pagrabinât, fakt., [ein wenig klappern machen]: p. ādu LP. IV; 79. [Refl. -tiês, ein wenig grabināties 1: p. pie durīm, zem grīdas.]

Avots: ME III, 30

‡ pakakât, die Notdurft verrichten: bē̦rns uz grīdas pakakājis Dunika.

Avots: EH II, 139

pakliêdêt, tr.,

1) abhändig machen
L., verlieren, vertun: krīt ve̦cajam ķēniņam klāt, lai pieduod, ka viņa meitu tâ pakliedējis LP. V, 226;

2) ausbreiten, undicht hinlegen:
rāceņus vajaga plānāki uz grīdas pakliedēt Ahs.

Avots: ME III, 46

II paliẽks [PS.], palieka [Fest.], paliêks ² Kand.,

1) das Übriggebliebene, das Überbleibsel, der Rest:
vai nevari šuo palieku arī ielikt ve̦zumā? Saul. armijas palieks A. XX, 389. nakts palieks viņam bij jāpavada zem liela lietus XX, 559. tas palieks jāizne̦s vecenei XX, 653. ve̦cais maksāja nuo sava ve̦cā naudas palieka Aps. palieka nuo tiem laikiem Antrop. II, 49. staigājis kâ nāves palieks [auch in Lis.; Fest., Stelp.] apkārt, wie ein Todeskandidat LP. VI, 163. pa kruogu vēl dauzījās ļaužu palieki Zeib. vietām vēl kādi sniega palieki spīdēja Saul. puisis paliekus (paliekas 788) nuolējis zemē LP. VII, 835. citi dzēra pilnus mē̦rus, es tuos mē̦ru palieciņus BW. 20093. duodiet man palieciņas! 29406; palieka kukulītis, = abrakasis Stenden;

2) die Unterlage, das Untergelegte:
le̦du nedrīkst likt taisni uz zemes vai grīdas, bet tas jānuovietuo uz īpašām paliekām Zemk.;

3) (als Schimpfwort) Schund, Ausgeburt:
tu ļaužu palieks! Tirzm.

Avots: ME III, 62

[papel˜cêt, ein wenig hamen: bē̦rns papelcējis uz grīdas Dunika.]

Avots: ME III, 80

pãrgudrs, überklug, aberwitzig, überspannt: kuo tu tinies ar tuo pārgudruo plikadīdas nabāgu? Kaudz.

Avots: ME III, 156

paslapinât (unter paslapêt): i[z]ce̦p rāciņ[u]s, paslape̦n[a] sālī un ... ē̦d FBR. XIII, 66. bē̦rns paslapinājis (hat uriniert) uz grīdas Dunika.

Avots: EH XIII, 173

paslîdêt, *paslīst, paslidêt, pasklîdêt, pasklidêt, intr., ein wenig gleiten, rutschen, ausgleiten: tev kājiņā paslīdēja (Var.: paslidēja) BWp. 29790. Ungew. praet. paslīdu: tas paslīda man uz krūtīm R. Sk. II, 246. Ungew. refl. -tiês: te kāja man paslīdas Zeif. III, 2, 127.

Avots: ME III, 102, 103

‡ pasniedziens, ein einmaliges Reichen; die Reichweite: uz grīdas, ruokas pasniedzienā nuo līķa, atradās ... Jaun. Ziņas 1938, № 61.

Avots: EH XIII, 175

paval˜kât, ‡

2) eine Weile (hin und her) ziehen:
p. bē̦rnu ratiņuos pa sē̦tsvidu Oknist. ... kādas izskatuoties šuo grīdas. viņa tikai pavalkājuot lupatu uz priekšu un atpakaļ, ne vis mazgājuot Jauns. Raksti IV, 269. ‡

3) verbrauchen, verzehren:
pulka gan tāds bē̦rns pavalkāja; bet kas tad nepavalkā pulka ...? cik cūkām labības jāsagāž ...! un zirgs cik apē̦d!... Jauns. Raksti V, 318. viņš nevīžuoja strādāt ... viņš pavalkāja viņas guovi, pavalkāja visu, kuo nuopelnīja Augšz. 197. tie mūsu sviedrus pavalkā Raksti III, 152. kaujamie luopi bija svaigā veidā pavalkāti jau rudenī Jaun. Ziņas 1939, № 4, S. 4; ‡

4) hinraffen (?):
šī slimība ... jau citkārt būs bijuse un dažu slimnieku pavalkājuse Pēt. Av. III, 122; ‡

5) "?": ciesupīte pavalkāja (Var.: pavadīja) manu ... augumiņu BW. 6223 var.

Avots: EH XIII, 187

‡ peñcele Lems., =pel˜ce: uz grīdas bija liela ūdens p.

Avots: EH XIII, 223

pìebãrstît, piebārkstît, vollschütten, zuschütten: ābele, sniega vizuļiem piebārkstīta Brig. Vizb. 70. korridori piebārstīti skujām MWM. X, 930. (zirņus) ē̦duot arī uz grīdas piebārstīja Latv.

Avots: ME III, 238

piecirst,

1) zur Genüge hacken, hauen, fertighacken:
vai malka piecirsta un pieve̦sta malkcirksnī? Etn. IV, 110 (aus Kokn.);

2) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
viņš nepacietīgi piecirta ar kāju uz grīdas Vēr. II, 302. bargi uzbļāva, piecirzdams kāju pie zemes Jaun. mežk. 71. puisis piecirtis kumeļam, lai iet LP. IV, 36. durvis stipri piecirst Janš. B. 201. viņa cieši piecirta vārtiņus U. b. 61, 68.

Avots: ME III, 241

pìemãjuôt, beiwohnen Für. I unter mājuot, Manz. Lettus, wohnen: akmeni atstāj zem grīdas, tad Laima piemājuos! LP. V, 368. ve̦lns... izkausis klintī alu un tur piemājuojis V, 413. birzē piemājuoja dievu gari VII, 357. pēc raganu piemājuojuma šis kalns nuosaukts par raganu kalnu VII, 654. tais mājās, kur mēris piemājuojis... Etn. II, 59. (tie) piemājuoja tur nakti Glück I Mos. 24, 54.

Avots: ME III, 271

pìetrunêt,

1) modernd sich anhäufen:
zem grīdas pietrunējuši trūdi Warkl.;

2) "anfaulen
(intr.)": sē̦tas miets pietrunējis N.-Peb.

Avots: ME III, 305

plaîsât Wolm.,C., plaĩsât Dond., Wandsen, -ãju, freqn. zu plīst, zerplatzen, Risse bekommen: āda plaisā Konv. 6. Subst. plaisâšana, das Zerplatzen, das Reissen : pret ruoku ... plaisāšanu varuot arī iepriekš izsargāties, ja Māras dienas rītā ... iet mazgāties tādā ūdenī, kas pret sauli te̦k Etn. II, 38. sīkstums aizsargā skārdu pret plaisāšanu Konv. ² 454. plaisãjums, der Riss: grīdas plaisājumi Stari III, 135.

Avots: ME III, 315

‡ rakstuojums, = rakstījums 2 (?): caur luogu uz grīdas zib saules rakstuojumi caur lapām dārzā Akurāters Degoša sala.

Avots: EH II, 352

‡ sabūkšinât "?": viņš sabūkšināja uz grīdas savus velteņa zābakus A. Upītis Ģertr. 357.

Avots: EH II, 399

‡ saspil˜lât Ahs. "savindāt, zusammenpumpen, -tragen": s. tuoveri ūdens; "cieši sadzīt kuopā" Iw.: s. grīdas dēļus.

Avots: EH XVI, 449

sastrukt (III prs. -strùk) Dond., = sapilêt: viss ūdens nuo slapjajām drēbēm sastruka uz grīdas Dond.

Avots: ME III, 749

sastukât,

1): auch Kal., OB., Turlau; svārki sastukāti nuo deviņiem gabaliem Kr. Hasenpot. sastukāti ("salaisti") grīdas dēļi Telssen.

Avots: EH XVI, 452

sazlanît Dunika,

1) unordentlich aufschichten:
ādas bija kaut kâ sazlanītas kaktā uz grīdas;

2) Prügel verabfolgen:
s. kam krietni pa biksēm.

Avots: ME III, 797

I se̦ga U., Kl., se̦gs U., eine leinene Decke Kokn. n. U., eine wollene Nachtdecke Erlaa, Burtn. n. U., eine Decke überhaupt: ņem, māsiņ, baltu se̦gu (Var.: sagšu), apsedz manu kumeliņu! BW. 29963 var. sievieša tē̦ls, ietīts . . . dažāduos se̦guos un drēbju gabaluos Janš. Tie, kas uz ūdens 5. - grīdas se̦ga, ein Teppich, Dielenläufer; gultas se̦ga, die Bettdecke.

Avots: ME III, 811

siperêt, -ẽju, tr., fein streuen: nesiperē uz grīdas smilktis! Laud.

Avots: ME III, 842

skraũkšķinât Bauske, Mesoten, Nötk., skràukš(ķ)inât ² Lis., skraũkšinât PS., C., skràušķinât ² Golg., tr., intr., knirschen (machen); vom Laut, der beim Knabbern, Beissen eines harten Gegenstandes entsteht; krächzen Fest.: Krancis skraukšķina kaulu Nötk. vāveres skraukšķināja čiekurus MWM. X, 83. puikas skraukškināja vēžus Aps. VI, 17. cūkas skraukšina graudus ē̦zdamas Lis. pele skrauškina zem grīdas Golg. Refl. skraũkšķinâtiês, etwas Hartes beissen (dass ein knirschender Laut entsteht Neu-Wohl fahrt) Funkenhof: vāvere skraukšķinājas Funkenhof. vgl. kraukš(ķ)inât.

Avots: ME II, 888

šļacinât: š. ūdeni uz grīdas Dunika.

Avots: EH II, 643

slakstît (li. šlakstýti "mehrfach spritzen") Warkl., = slacît. Refl. -tiês, spritzen (intr.): ūdens vārījās tik stipri, ka slakstījās uz grīdas A. XX, 838.

Avots: ME III, 914

šļemperîgs,

1) "?": kambarī liels, šļemperīgs kritiens uz grīdas pavēstīja, ka saimniece izgrūsta nuo gultas Latv.;

2) sehlecht (vom Wetter; nass, kotig); liederlich gekleidet
(mit em̃) Schibbenhof; "nuolaidīgs, nevērīgs" (mit èm ² ) Adsel, Bers.

Avots: ME IV, 70

slidas,

1) auch slīdas Etn. III, 66, Schlittschuhe;

2) ein schräges Gerüst, um Balken od. anderes aufzuziehen
U.

Avots: ME III, 930

slîde̦ns Wolm., Ermes, Jürg., Arrasch, (mit ĩ ² ) Ruj., Salis, glatt, schlüpfrig; gleitend: mātes kurpes slīde̦n[a]s (Var.: slidan[a]s, slidas, slīdas) bija, ieslīdēja tautiņās BW. 16970, 4 var. slīde̦nā, ne˙kur nesakruokuotā, čaukstuošā tē̦rpā Veselis Saules kapsē̦ta 33.

Avots: ME III, 934

slids (li. slidùs "glatt"),

1) glatt, schlüpfrig
U.: slidas (Var.: slīdas, slidan[a]s, slīde̦n[a]s) bija mātes kurpes, ieslīdēja tautiņās BW. 16970;

2) schräge
U.: slida (Var.: līka, greiza) kuoka laipu meta, lai es krītu ūdenī BW. 18802 var. pa slidu atmatiņu Rutzau. Nebst slîdêt, slaids und li. slýsti "gleiten" zu ae. slídan, mhd. slīten "gleiten", ahd. slito "Schlitten", ae. slidor "glatt", mir. slóet "Schleifbahn", sowie (?) ai. srēdhati "gleitet ab", slav. slědъ "Spur" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 707 f., Siebs KZ. XXXVII, 320, Reichelt KZ. XXXIX, 75; vgl. auch sliede.

Avots: ME III, 931

šļikata, ein Tropfen, ein Weniges (von einer Flüssigkeit): uz grīdas bija izlîeta šļikata ūdens Rutzau. bez savas piena šļikatas arī gruti iztikt Apsk. v. J. 1903, S. 69.

Avots: ME IV, 71

sniêgt: auch Fehteln, Skaista, (mit iẽ ) Wilkenhof n. FBR. XIV, 56, Atschw., Bornsmünde, Lesten, (mit ìe ² ) Oknist, (mit ie ) Allend., Koddiack, Setzen; varu tevi s. (= sasniegt) Vindedze 161. spuogulī ..., kas sniedza nuo grīdas līdz pat griestiem Apsk. 1903, S. 18. viņa bij pare̦sna, man tikkuo līdz ple̦ciem sniedza A. Upītis Sm. lapa 189.

Avots: EH II, 543

spā`rdzêt ² , -u, -ēju, tönen, schallen Mar. n. RKr. XV, 137: dēlis gāzdamies uz grīdas spārdzēja Mar. n. RKr. XV, 137. Anscheinend zu li. spìrginti od. (bei Būga KSn. I, 106) spargìnti "braten (Fettstückchen)", ai. sphūrjati "prasselt" u. a. (bei Walde Vrgl, Wrtb. II, 673).

Avots: ME III, 987

spuñdêt, spùndêt ² Saikava, -ẽju, spunden U., Spr.; dzīvu spundē zārkā iekšā Vēr. II, 671. spundē tik iekšā! iss auf! Saikava. spundē tik ar bāšanu (sìenu šķūnī) ebenda. - grīdas talsāmas nuo cieti kuopā salaistiem, spundē̦tlem dēļiem Konv. ² 700. Refl. -tiês, sich (zu)spunden, -pfropfen Spr.: tik tālu spundējies, kamē̦r pa pakaļu sāk laukā nācin Etn. III, 32.

Avots: ME III, 1029

staĩgât,

1): s. sliktus ceļus (von schlechtem Lebenswandel)
Frauenb. s. pa miegam (von Mondsüchtigen) ebenda. (māmiņa) staigā ciemus zvanīdama BW. 8680, 2. gar malām staigā lietus debeši Ramkau. skats mierīgi ... staigā pa zāli Janš. Dzimtene V, 111. pār jūŗu ar laivu s., über Wasser reisen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "reisen" ); gaisā lidināties od. s., in den Lüften schweben ebenda (unter "schweben" ). vē̦de̦rs bē̦rnam nestaigā (ist verstopft) Seyershof; ‡

2) gären
Auleja: alus staigā - taî i[r] čaukst. Refl. -tiês: uz talkām ar var s. Saikava. Subst. staĩgâšana: celiņa s. BW. 6902; staĩgâtājs: der Pendel einer Uhr (wo?); dēļu grīdas staigātāja BW. 21610.

Avots: EH II, 568

traips, Demin. verächtl. tràipelis ² Vīt., = traipeklis: asins traips MWM. IX, 666. taukaini traipi Konv. ² 869. uz grīdas palika nejauki traipi A. XX, 858. neguoda traipus Apsk. v. J. 1903, S. 160. nevar nuomazgāt ik˙katru traipu Blaum.

Avots: ME IV, 218

I trĩdêt Dunika, Schrunden, U. (aus Sessw.), trīdêtiês Frauenb. (mit ĩ ), Gold., = strĩdêtiês, streiten: sajāj visi ... kuopā un visādi trīdas, kamē̦r visi ... sabraukuši RKr. XVI, 169. In livischem Munde aus strīdêt(iês) entstanden? Weniger wahrscheinlich ist wohl Verwandtschaft mit norw. treisk "widerspenstig", aksl. triz[d]na "certamen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633).

Avots: ME IV, 240

‡ tukšķêt, = tukstēt 1: (sirdis) tukšķēja ātri Atpūta № 489, S. 4. duduk, du-duk, zem vaguona grīdas duobji tukšķēja Daugava 1934, S. 796.

Avots: EH II, 701

uzbir̃t (li. užbìrti), (auf etwas) aufstreuen (intr.), aufrieseln, auffliessen: smiltis uzbira uz grīdas. mutīte kâ uzbirusi maguoņlapa Ezeriņš Leijerk. I, 145.

Avots: ME IV, 317

uzcelˆt (li. užkélti "heraufheben"),

1) in die Hohe heben
U., aufheben: uzcelt papīru nuo grīdas. uzcelt bļuodu uz galda;

2) aufrichten, errichten, aufbauen
U.; kuo pa dienu uzcē̦luši (vom Bau einer Kirche gesagt), tuo par naktl nuoārdījls LP. VII, 358. gariņi nuogremdē uzce̦ltuo baznīcu 376;

3) (in ein Amt) einsetzen
(gew. iecelt): Pleša tika par ķēnīnu uzce̦lts Pas. II, 79 (aus Walk). uzcels vēl man ķēniņu! LP. IV, 87;

4) (etwas) aufbringen
U.: viņa tā vārda uzcēlēja, sie hat den Namen (das Wort) aufgebracht U. dziesmu dej ... neturiet ienaidiņu! ne tā mana uzcelšana (izsmiešana), tā senēja ve̦ca tiesa BW. 958. Refl. -tiês,

1) sich erheben, aufstehen:
uzcelties nuo krē̦sla, nuo galda, nuo gultas, nuo miega;

2) aufkommen:
autam zūduot uzcēlās ce̦pures RKr. XVI, 187. paltrakiem nuozūduot uzcēlās zakraki XVII, 30. Subst. uzcelˆšanâs, die Auferstehung.

Kļūdu labojums:
BW. 958. = BW. 958; 5) aufwecken: uzcels man vēl ķēniņu LP. IV, 87
jāizmet (zu streichen) fraze no LP. IV, 87.

Avots: ME IV, 320

uzgrâbt,

1) aufgreifen, aufraffen:
uzgrābt nuobirušuos zirņus nuo grīdas;

2) auftiarken, zusammenharken
(perfektiv): milzīga pļava; līdz viņu izžāvēja, līdz viņu uzgrāba! Grobin. uzgrābts tur ir, bet sìens vēl nav pārve̦sts ebenda. Refl. -tiês,

1) für sich aufgreifen, aufraffen;

2) das Harken beenden:
viņas jau pilnīgi uzgrābušās Nigr.

3) man uzgrābās uz saknēm, beim Harken geriet ich versehentlich auf Wurzeln.

Avots: ME IV, 333

uzkaisît,

1) aufstreuen:
uzkaisīt smiltis uz grīdas;

2) Schläge versetzen:
uzkaisīt zirgam ar pātagu Stenden. Refl. -tiês: par daudz sukura uzkaisījies, es ist versehentlich zu viel Zucker aufgeschüttet worden.

Avots: ME IV, 338

uzķèzît, auf etw. schmutzen, sudeln (perfektiv): suns uzķēzījis uz grīdas.

Avots: ME IV, 350

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. ² 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene ² I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363

uzslam̃pât,

1) schwerfällig, unbeholfen hinaufgehen:
viņš lē̦nām (ar pastalām) uzslampāja kalnā KatrE.;

2) u. pē̦das, schmutzige Fusspuren hinterlassen:
suns (dubļainām kājām) uzslampājis pē̦das uz grīdas Wandsen.

Avots: ME IV, 379

uzslãpât, mühsam (hinauf)gehen (perfektiv) auf Jürg.: u. ar netīrām kājām uz grīdas.

Avots: ME IV, 379

uzslapinât, nässen (harnen; perfektiv) auf: suns uzslapinājis uz grīdas Stenden.

Avots: ME IV, 379

uztupêt,

1) = uztupt(iês): vārnas mē̦dz uztupēt uz zariem Salis; "aufhukken" L.; = uzdirst (in der Klndersprache) Stenden: tu laikam esi uztupējis uz grīdas.

Avots: ME IV, 394

uzturinât, (ein Kind) auf etw. abhalten: uzturinājis bē̦rnu uz grīdas.

Avots: ME IV, 394

I vaļât, Refl. -tiês: istabas vidū vaļājās (zur Bed. vgl. vàļâties) uz grīdas kāds pusducis ... spilve̦nu Janš. Dzimtene III, 379. es aiz mucas vaļājuos (oder zu vaļuoties?) Tdz. 56561 (aus Kārsava). v. pa gultu Dunika.

Avots: EH II, 755

valˆstît Wolm. u. a., val˜stît Salis, -u, -ĩju, freqn. zu velt, (viel, stark) wälzen, hin- und herwälzen L.: ceļat .., manu pūru, ceļat viegli, nevalstāt! BW.16679, 10. bluķi valstīt pa zemi Dond. viņam zuobu nav, tāpēc viņš tuo kumuosu tik ilgi mutē valsta Kronw. zem kājām... viņu valstīt A. XX, 258. valstīt uz vienu un uotru pusi Dunika. acis valstît Frauenb. Refl. -tiês,

1) sich wälzen
St., U.; sich an esinem Ort müssig und träge bewegen: muca valstās U., die Tonne wackelt U. pa grīdas virsu valstās visādas lietas Mar. n. RKr. XV, 142. sniegi valstās, der Schnee ballt sich U. karīte pa nelīdze̦nu ceļu lē̦nām uz priekšu valstījās Neik. 11. Indriķis pakrita un valstījās savās asinīs Mācītāja meita 94. ilgi vēl gultā valstuos bez miega A. v. J. 1898, S. 17. vai A. jau uz zirgiem aizgāja? - kas tuo duod! vēl jau te˙pat valstās pa māju Kronw.;

2) = balstîtiês 1, sich (mit den Ellenbogen auf etw.) stützen N.-Bartau.

Avots: ME IV, 459

I vārde,

1) vãrde Dond., Karls., Ruj., Salisb,, Stenden, vārde N.-Bartau, vãrds, -s Karls., der Streckbalken ander Zimmerdecke; zwei an den Streckbalken aufgehängte Stangen zum Aufbewahren von Sachen, auch von Nutzholz und Pergeln (um dort namentl, über dem Ofen) zu trocknen
(mit ãr) Edwalen n. U., (vārdes) Dond., Iw., eine solche Stange Lasd.; eine Stange, auf welche man Wäsche hängt Kurl. n. U., Lasd.; eine Stange, wo Fische zum Dörren aufgehängt werden Lasd.; eine Stange, wo Fleisch zum Räuchern aufgehängtwird (mit ãr ) N.-Bartau; "eine in der Badstube eingebaute Stange" (mit ãr ) Dunika, Ober-Bartau; der unterste Streckbalken, auf dem die grīdas baļķi ruhen U.; Plur. vãrdi Stenden, vãrdis Kalnazeem, die Stangen im Mantelschornstein od. in der Badstube, wo das zu räuchernde Fleisch aufgehängt wird; vãrdi Dond. n. FBR. III, 104 "ārdi"; vārdes Kabillen n. BW. V, 628 "istabā pie griestiem ietaisīti plaukti, kur skalus kaltē": vārdi bij nuokapējuši me̦lni tâ kâ piķis Stenden. klētī ieiedama mārte zieduo cimdus (zeķes), uzliekuot uz vārdi (kārti) RKr. XVI, 191. istabā ieiedama jaunā sieva uzliek uz vārdi ziedu 264. virs krāsndeķa ir ietaisītas vārdis, kur skalu malku žāvē. vārdis arī tās, kur kukņā gaļu žāvē Gr.-Würzau n. A. X, 307. vadžus, kas istabā ietaisīti uz krāsns, sauc par vārdēm A. X, 307. linus saliek rijā uz vārdēm, uz lauka gar vārdēm Dond.;

2) vãrde N.-Bartau "rindā sakŗauti linu bāliņi": saimniekam šuogad divas garas linu vārdes N.-Bartau. Zu li. apývardė "Hopfenstange", vìrdis, -ies "Querbalken", s. Būga KSn. 1, 21; nach Leskien Nom. 588 zur Wurzel von vẽrt. Der Anklang an estn. warras (gen. warda) "Stange" u. a. (worüber Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisün kosketuksün 63) dürfte zufällig sein.

Avots: ME IV, 499, 500

vēstiês,

1) = vèrsties, sich wenden Erlaa: maniem brāļiem zemes lietas vēšas: tie ē̦das, nīdas, skaldās, raujas, plêšas Blaum.;

2) "= viesties, vairuoties" (??) Nötk. (mit è).

Avots: ME IV, 571

II vîdêt ² (li. -vydėti) Naud., -u, -ẽju, gönnen: vīdi, ak vīdi pie krūtīm tev galviņu sliet! Asp. Ziedu klēpis 107: Refl. -tiês (gewöhnlich negiert!),

1) sich gönnen:
viņš nevīdas ne paēst sev, tik skuops viņš ir Naud. nevīduos pate dzert, ne saviem brāļiem duot BW.19724;

2) wünschen, wollen, mögen:
tu esi ... skuops! ... tu nevīdies viņam ne˙kā duot Pas. IV, 88 (aus Selg.). ir priekš mēteļa nevīdas ieduot Deglavs Rīga II, 1, 306. viņš ne bēres nevīdās (oder Präteritum zu einem "vīsties?) izrīkuot! Ieviņš Jaun. Ziņas 1929, № 146. Doch wohl nebst pavīdêt I (= li. pavydėti) "missgönnen" und nenuovīdêt (slav. nenaviděti; vgl. auch r. зависть "Neid" und lat. invidēre) zu vīdêt I, wobei die Bed. "gönnen" ursprünglich wohl in der Zusammensetzung mit einem Präfix aufgekommen ist.

Avots: ME IV, 634

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

zem, ze̦m (> hochle. zam; z. B. in Adsel-Schwarzhof, AP., Mar., Tirs.; unbek, in Adiamünde, Dunika, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Schnehpeln, Wolmarshof), Präpos. mit dem Genitiv, seltener (nach St. und U, auf die Frage "wohin?") mit dem Akkusativ"

1) unter:
zem galda, unter dem Tisch. liec zem galdu! lege (es) unter den Tisch U. pabāzīs zem grīdas LP. IV, 4. nuonest (stradu) ze̦m akmiņa Pas. V, 293 (aus Welonen). guļ zem zaļa velēntņa BW. 141. zem eglītes pārgulēt 2355. es zem tevis (Var.: tevi, tevim) patecēju (zu einer Eiche gesagt) 13377. zem bāliņa pastāvēju kâ zem... uozuoliņa 13529; 17610. galvu zem ce̦pures kasīt Kaudz. M. 26. ceļš ir zem kājām (der Weg, die Reise) steht bevor 11. (fig.) valdenieks, zem kura dzīvuojam N.-Schwanb.;

2) (hochle.) temporal, "gegen":
atiešu rītu ze̦m vakara Baltinov n. FBR. XI" 136. ze̦m ziemas svē̦tkiem Latgalits 1922" IV, 2 _1. ze̦m gaismas... tie nuoskrēja pruojām Pas. V, 40 (aus Preili). ze̦m ve̦cuma Zb. XVIII, 361 (= r. под старость). S. Le. Gr. 540.

Avots: ME IV, 707

I zibinât (li. žìbinti "mit einer Fackel u. a. leuchten"),

1) leuchten lassen, blitzen
L., U., BW. 33704: kas uguni zibināja? BW. 10033, 1 var. zibinādami ar elektrisku kabatas late̦rnu Veselis Netic. Toma mīl. 125. savas griezīgās acis zibināja Kaudz. Izjurieši 119. dusmu starus zibina Zeif. III, 2, 151. kuo tu tur zibini (entzündest [streichend] Zündhölzchen)? Lubn. zibins zibināja BW. 16691, C., Ruj., Salis, Trik., Wolm. visu vakaru pamalē zibināja Nötk. sāka... zibināt ar˙vienu stiprāk A. XX, 252, pē̦rkuonis sācis zibināt krustim RKr. VIII, 2. acis zibināt zibināja Austr. kal. v. J. 1893, S. 32; flimmern: druvas zibināja, kad vējiņš saules vizmu uz viņum trīsināja MWM. VIII, 484;

2) sehr schnell bewegen,

a) einen Finger (warnend oder drohend):
Andrievs zibina man ar pirkstu Eldgasts Vižņi 50 (ähnlich in Ruj.);

b) die Flügel:
cīrulis gaisā spārnus zibina Sessw.;

c) die Füsse:
bē̦rns zibina kājas Lubn. kuo nu tur ziblni (läufst zwecklos hin und her) nuo klēts uz istabu? Bauske. Refl. -tiês, flimmern: saule pa vēja kustinātām ābeļlapām zibinās istabā uz grīdas Domas I, 225; "= žibināties". nezibinies man priekšā! Dond. n. RKr. XVII, 65.

Avots: ME IV, 716, 717

zĩds,

1) auch: zīde L., U., (mit ĩ ) Grenzhof, (mit ì ² ) Mar. n. RKr. XVII, 139, gen. s. zīdas BW. 22609 var., zīža Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 50, gen. pl. zīžu, die Seide: audeklis un zīde Glück Ezechiel 16, 13. zīdu (Var.: zīdi) šķeterēt BW. 6675. zīda (Var.: zīža, zīdes, zīdas) diegu 22609. zīžu diegi, Nähseide U. zīžu drēbes, seidene Kleider U. aptērpēs ar zīža drēbēms Manz. Ev. u. Ep. zīdes matpīnīte BW. 5524 var. zīdes nē̦zduogā 13250, 30. zīdes drāniņu LP. VI, 337. zīdes lakats Siuxt. zīdes svārkus Pas. IV, 144;

2) Plur. zīdi, zīži Manz. Lettus, die Seiden;
zīdi, zīdes, U. (auch Sing. zīde, ein Seidenband), Seidenbänder: izģē̦rbts... ar ze̦ltu, zīžiem Manz. Post. I, 515. kāzās mani diži zīdi... tapināti BW. 12118, 8. trīs zīdiņus (Var.: bantītes) matuos pinu 10853 var.; 5542. villanītes ar visām zīdītēm 29225 var.;

3) zīda lapas, convallaria majalis L. Dond. n. RKr. III, 70. Nebst estn. sīt aus mnd. side.

Avots: ME IV, 732

žļāga Wessen,

1) ausgestürztes Spülwasser
St., Spülicht (mit ã ) Jürg., (mit à ² ) N. - Schwanb.; der Bodensatz einer Flüssigkeit (z. B. vom Bier) N. - Schwanb. (mit à ² ); unklares Wasser (hauptsächl. in versandeten Flüssen, Gräben) Ramdam;

2) eine Lache:
uz grīdas liela žļãga Jürg.;

3) comm., ein Pisser
Gr. - Buschh. (mit à ² ), Budberg;

4) ein Wolkenbruch, heftiger Regenguss
(mit ã ) Frauenb.

Avots: ME IV, 816

žļe̦ks, Interj.: biezputras pika nuokrita uz grīdas un izšķīda - žļe̦ks! Stenden.

Avots: ME IV, 817

žļokstêt Stenden, = žļekstêt (aber von einem dumpfern Schall!): žļokst kājas zābakuos, kad tur iesūcies ūdens, jeb jē̦las gaļas gabals, nuokrizdams uz grīdas.

Avots: ME IV, 818