Paplašinātā meklēšana

‡ àizkankaruôt,

1) in Lumpen gehüllt hin-, weggehen
AP.;

2) "übermässig oder zwecklos verdecken"
Bauske: a. luogu.

Avots: EH I, 29

añka NB. (li. ánka "die Schlinge, in der die Segelstange hängt") "die Schnüre, womit die Segel am Mast befestigt werden". Wohl ein Kuronismus. Zur Etymologie s. Walde Vergl. Wrtb. I, 61.

Avots: EH I, 70

apkañkarât, mit verschiedenen alten Kleidern, Lumpen (kankars) behängen. Refl. -tiês,

1) sich alte Kleider, Lumpen anlegen;

2) übertr., den ersten besten heiraten:
ar nelieti C., K.

Avots: ME I, 93

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89

bañka,

2): (fig.) duot bankas virsū, schelten, prügeln (nur auf Erwachsene bezogen)
AP.

Avots: EH I, 205

bañka (entlehnt),

1) die Bank (= Geldbank);

2) ein Schröpfkopf
(cf. Schröpfbank ), gew. radziņš genannt Konv. ¹ 132.

Avots: ME I, 263

blànka: mit añ Salisb, u. a.

Avots: EH I, 226

blànka [C., PS.], die Planke, dickes, grosses Brett Erlaa, N. - Schwanb.: biezas uozuola blankas. [Nach U. bedeute es in Allendorf eine dicke Zaunstange. Aus mnd. blanke "Planke, Bohle", woher auch estn. plank]

Avots: ME I, 309

‡ blankainis Atpūta v. J. 1932, № 417, S. 19, eine Rolie zum Getreidedreschen.

Avots: EH I, 226

blankains, fleckig LD. n. U.

Avots: ME I, 309

‡ calànka ² Warkl. n. FBR. XI, 122, Fianden, Mahlup, Pilda, Zvirgzdine, = atspuõle. Aus r. челнок dass.?

Avots: EH I, 260

‡ čanka, das Weberschiffchen Druw.

Avots: EH I, 285

čankarêtiês, [čankarâtiês Wid.], dämelig sein Misshof n. U.: kuo tu tik ilgi čankarējies? zu einem gesagt, der mit dem Ankleiden nicht fertig wird U.; saumselig sein LKVv.

Avots: ME I, 403, 404

[čankars, ein Trödler, ein Saumseliger Wid.]

Avots: ME I, 404

čankas, der Zank, das Geschwätz Naud. n. Etn. I, 90; [aus d. Zank?].

Avots: ME I, 404

‡ dañka Iw, n. FBR. VI, 49. = danga I 4, die Ecke.

Avots: EH I, 307

dañkarêt, -ēju, -ēju, buttern: sviestu dankarē ķērnē Ahs.

Avots: ME I, 438

I dankars, der Hofmacher, Kurmacher: kuo, puisīti, tu duomāji, visu meitu brūtgāniņ? ej ellē mālus mīt, man dankara nevajaga Naud. [Vgl. dankuôtiês.]

Avots: ME I, 438

II dankars, = dunkurs Krem.

Avots: ME I, 438

‡ draņķains laiks Warkl., = draņķa laiks (unter draņ̃ķis 5).

Avots: EH I, 329

ganka,

2): gànkiņa ² Saikava, die ausserhalb des Hauses zur Eingangstür führenden Stufen.

Avots: EH I, 382

ganka,

1) ein Totengewölbe in der Kirche
U.;

2) "ieeja dzīvuojamā ē̦kā caur kādu piebūvi, kuŗa nuode̦r saimniecības vajadzībām" Grosdohn.; [aus Gang].

Avots: ME I, 600

grievanka (unter grievalgs),

1): auch Bērzgale, (mit ìe ² ) Gr.- Buschh., Kaltenbr., Nautrēni; ein Riemen am Pferdegeschirr
(mit ìe ² ) Skaista; ‡

2) ein Schimpfname
(mit ìe ² ) Lubn.

Avots: EH I, 408

izčankarêt, tr., verschachern, verkeilen, verschleudern: labākās drēbes izčankarējis Degl.

Avots: ME I, 722

izkankarêt, ‡

3) hinaustreiben
(pejorativ) Auleja: kāļ luopus izkankarējām.

Avots: EH I, 453

izkankarêt,

1) intr., sich wegschleppen:
izkankarējis atkal nuo mājas Serb.;

2) betrügen:
žīds tevi izkankarējis Erlaa.

Avots: ME I, 747

I kanka,

1): "= kancis" ME. II, 154 zu ersetzen durch "= kancis"; ‡

2) ein weicher, schliefiger Klumpen
(mit an̂ ² ) Seyershof: zeme vēl pa˙visam slapja, kankās vien stāv uz tīruma. maize tâ kâ k., nav lāgus izce̦pusi.

Avots: EH I, 584

I kanka, = kancis Lasd. [Neugebildet zu kancis (vgl. etwa Jancis neben Janka)? Oder aus kanik "grosses Stück Brot"?]

Avots: ME II, 154

[II kañka, die Zigeunerpeitsche A. - Rahden n. A. XVI, 377.

Avots: ME II, 154

II kanka, ein Schnaps Treiden: Pēter, iemet vienu kanku Blaum.

Avots: ME II, 154

[IV kañka Wolmarshof, = tūļa.]

Avots: ME II, 154

[kañkaļa Drosth., = kankale II 2.]

Avots: ME II, 155

[kankalaîns, voller Klumpen, Schollen Wid.]

Avots: ME II, 155

‡ *kankaļâtiês, zu erschliessen aus sakankaļâtiês.

Avots: EH I, 584

I kankale Smilt., Lub., Fest., = ķibele, ärgernis, Unglück.

Avots: ME II, 155

[II kànkale ² Warkl.,

1) "eine an der Haut des Viehs (namentlich im Frühling) haften gebliebene Mistschicht";

2) von einem aufdringlichen Menschen, den man nicht los werden kann:
staigā pakaļ kâ kankale.]

Avots: ME II, 155

kankalêtiês,

1) prozessieren Lub., Fest.;

[2) "sich einmischend hinderlich sein":
"nekankalējies starpā!" saka strādniekam, kas ar savu neveiklību straucē vai kavē uotru darbā Serben;

3) sich befassen mit, sich kümmern um:
negribēju ar viņu tik ilgi kànkalēties ² Lis., Warkl.].

Avots: ME II, 155

I kañkalis, [kànkalis ² Mar.], eine harte Erdscholle ["mit àn", Wessenshof], ein Erdkloss, - sacietējis zemes vai izkārnījumu gabals Gold.: šādi, tādi sīki putni, kankalīšu kūļātāji BW. 2664. kaplis, sadauzīdams arkla izlauztuos kankaļus (kukulžņus) un ve̦lē̦nas Antrop. II, 35, Perk. [Als ein Kuronismus nebst. kankars II zu kankalaĩ "Hoden", kankórėžis "ein Tannenzapfen" und vielleicht ciẽkurs, cirkuris, cinkulis.]

Avots: ME II, 155

II kankalis "?": nu ir vaļa kankaļiem [= kankaŗiem? Var.: nabagiem, plikajiem] alu dzert; bagātie aizbraukuši pār Daugavu be̦ku lauzt BW. 20038, 2 [aus dem Rosittenschen Kreis. - In Kr. - Würzau sei kañkalis gleichbed. mit kankaris, ein Zerlumpter].

Avots: ME II, 155

kañkals [Dunika] (kañkalas), eine kleine Glocke für Kühe Rutzau. [Als ein Kuronismus zu kaļuôt (s. dies) und r. кóлоколъ "Glocke" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 547.]

Avots: ME II, 155

‡ II kañkals Dunika, = kañkalis I.

Avots: EH I, 584

kankans, ein schlechtes Pferd: tagad nu e̦suot tāds kankans, kuŗu nuotaksējuši uz 10 rubļiem A. XXI, 354. [Vgl. kankāns.]

Avots: ME II, 155

kankaraînis, der Zerlumpte BW. 20430.

Avots: ME II, 155

kankaraîns: mit àn Wolmarshof, kànkaŗaîns ² Oknist:

Avots: EH I, 584

kankaraîns C., kañkaraîns K., zottig, zerlumpt: kankarainu kazu vedu BW. 18704. kāds, māsiņa, tavs vīriņš, kâ sunītis kankarains BW. 21608. ieraudzīju... kankarainu kumeliņu 31888. kankaaina dē̦lu māte RKr. XVI, 213.

Avots: ME II, 155

‡ *kañkaŗâtiês, zu erchliessen aus apkañkaŗâtiês (unter ‡ apkañkarêtiês 2).

Avots: EH I, 584

[kankarâtiês Dond. "saieties" (vom geschlechtlichen Verkehr): viņi jau kankarājas savā starpā.]

Avots: ME II, 155

‡ kankarâts, = kankaraîns: suņi suņi kankarāti; ... suņiem tric kankarīši Tdz. 37188.

Avots: EH I, 584

kànkarbiksis, kànkardañcis Vīt. 80, ein Zerlumpter: kuo tu nāci, kankarbiksi (Var.: kankandanci, kankaraini, kankarīti), jaunu meitu istabā BW. 20430.

Avots: ME II, 155

kankarêt,

1): auch Oknist; ‡

3) "unnütz beschäftigen"
(mit an̂ ² ) NB.: kuo tu mani te kankarē līdz! Refl. -tiês,

1): zerfetzt werden
(mit an̂ ² ) Lems.; ‡

3) "?": meita nevilkusi kukuļus laukā un sacī[ju]si: "man nav vaļas k." Pas. V, 424. Zur Bed. vgl. auch izkankarêt ‡ 3 und ‡ apkañkarêtiês 2.

Avots: EH I, 584

[kankarêt,

1) zerfetzen, mit Fetzen versehen Wid.;

2) apkārt kankarēt Warkl. " bettelnd sich herum treiben ".] Refl.
kànkarêtiês, - ẽjuos, kankarâtiês, - ãjuos,

1) sich mit allerlei Kleidungsstücken, Lappen bahängen;

2) sich irgend wie durchherlfen [?]:
nav vairs ar citiem ratiem jākankarējas C.

Avots: ME II, 155

kànkaris,

1): auch (mit àn ² ) Oknist, (mit an̂ ² ) Salis;

2) (s. unter kànkars I): kan̂kaŗi ² Lesten n. FBR. XV, 21; ‡

3) verächtl. Bezeichnung für ein Tier:
tādi mazi kankarīši (von kleinen Häschen gesagt) veļas pa liniem Salis.

Avots: EH I, 584

kànkaris [Jürg., kañkaris Ruj., N. - Peb.], kànkarlâcis, der Zerlumpte: kuo tu nāci, kankarīti (Var.: kankarlāci), jaunu meitu istabā BW. 20430. krūmuos vilcies kankarītis nuopūšas Liew.

Avots: ME II, 155

‡ kankarkalns "?" (Eigenname?): pārbraukuši kankarkalnu BW. 33448 var.

Avots: EH I, 584

‡ kankarlaka, comm., verächtl. Bezeichnung für eine Person: šādi tādi kankarlakas BW. 12644, 1.

Avots: EH I, 584

kànkarlupata, der Lumpen Spr.

Avots: ME II, 155

kànkarniẽks,

1) der Lumpensammler, Lumpenhändler;

2) ein Zerlumpter.

Avots: ME II, 155

kankaruôt, ‡

2) viņš kankaruo visu nakti, er ist die ganze Nacht unruhig, verdriesslich und stört andere
(in einem handschritl. Vokabular). - Zur Bed. vgl, auch ‡ àizkankaruôt.

Avots: EH I, 584

kankaruôt, intr., klägich sprechen Degl. MWM. 1896, 467.

Avots: ME II, 155

kankaruôts, = kànkarains BW. 31888.

Avots: ME II, 155

‡ kankarpuolis BW. 34804, eine uneigentliche Benennung für den penis.

Avots: EH I, 584

I kànkars: auch N.-Wohlfahrt, (mit an̂ ² ) Orellen n. FBR. XI; 40, Seyershof,

1): kankars Behnen, Dunika, Mitau, Wolgunt, kan̂kars ² Grenzhof;

2): viņš staiga tâ kâ k., - vai skuops, vai nav kuo valkāt! Seyershof. vgl. dazu Kiparsky Fremdes im Baltendeutsch 88.

Avots: EH I, 584

I kànkars C., [kan̂kars ² Salis, Bauske, kañkars PS., Ruj.], gew. Pl. [kànkari Arrasch, Jürg., Wolm., kañkaŗi Lautb., Dond.], auch kankaras, n. U. auch kankurs,

1) herabhängende Lumpen, Fetzen, Lappen, Zotten, alte, zerfetzte Kleider:
[kankars uz kankara, vējš pūš cauri (Rätsel) Warkl. ģērbies kankaruos Jürg.] ve̦cas kankaras mē̦tājas te pa visiem kaktiem Frauenb. kam kādi kankari (Var.: kankaras), pa luogu laukā! BW. 19152, 1;

[2) kañkars PS., Trik.,
= kankaris: tas tāds kankars vien ir! - Mit Reduplikation zu kãrt(ies)? Vgl. Le. Gr. 192.]

Avots: ME II, 155

II kankars: zaķis kūla kankariņus (Var.: kankalīšus) BW. 2665 var.

Avots: EH I, 584

[II kankars St., = kankalis I.]

Avots: ME II, 155

‡ kan̂kas ² Dunika, Fetzen, Lumpen: ar visādām kankām apkāries.

Avots: EH I, 584

‡ klanka Warkl. "kuoks, kas karājas" (?).

Avots: EH I, 610

kranka, eine schlechte, magere Kuh Spr., BW. 16336. [Auf mnd. krank "schwach" beruhend?]

Avots: ME II, 259

krànkaîns ² , mager (von Tieren) Warkl.; mit struppigem Haar Saikava.

Avots: EH I, 642

krazvankas, ein Gestell auf dem Wagen od. Schlitten zur Erweiterung des Wagens od. Schlittens Tirs.

Avots: ME II, 264

‡ kvan̂ka ² NB.,

1) der Laubfrosch;

2) ein grosser, sehr schwerer Pantoffel.

Avots: EH I, 689

I lañka: eine ebene, niedrige Wiese am Fluss Dunika, Rothof; eine kleine Wiese im Wald Hasenp.; der tiefe Teil des Haffs PlKur.; lañkas Ahs., Frauenb., die grossen Äcker eines Guts; kunga l: (Acker) BW. 28191. nepiede̦r kunga l. bez kuplaju uozuoliņu 655. baltābuola lanku (Var.: pļavu) bridu 5791 var.

Avots: EH I, 719

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420

[II lañka (?) Ober - Bartau "lankteris".]

Avots: ME II, 420

ļanka Stari I, 38, s. ļe̦nka.

Avots: ME II, 530

[lañkaîns Gr. - Essen, gestreift.]

Avots: ME II, 420

ļànkans, schlaff; ļankans cilvē̦ks C.; s. ļe̦nkans.

Avots: ME II, 530

ļankarâtiês, -ãjuôs, ļankarêtiês, -ẽjuôs, ļankaruôtiês, schlaff herabhangen, baumeln, schlenkern: sterbeles vien ļankarājās Etn. II, 33. galva bezspēcīgi ļankaruojas uz visām pusēm MWM. VII, 192, Druw. Vgl. ļè̦nkarêtiês C., Smilt.

Avots: ME II, 530

‡ lan̂karêtiês ² Orellen, wackeln, (sch)wanken; hangen.

Avots: EH I, 719

ļankarêtiês (unter ļankarâties): āda paliek svabada, un ļànkarējas ² vien; kad staigā Saikava.

Avots: EH I, 768

lankaris,

1) [lan̂katis ² "ein Fetzen"
Mesoten; lan̂kari ² "skrandas" Lossiger; lànkaris ² Sessw., Mar., N. - Schwanb., ein Fetzen od.] ein Zerulumpter [Papendorf;

2) lankaris, ein fauler Mensch, der der Arbeit ausweichend sich umherzutreiben pflegt
Nötk.]

Avots: ME II, 420, 421

‡ lan̂kars ² Orellen, ein Fetzen. aiziet resp. aizbraukt lan̂karu ² lan̂kariem ² ebenda, eilig, behängt mit verschiedenen Gegenständen (die dabei herabhangen können) weggehen resp. in einem Wagen, in den Verschiedenes unordentlich zusammengeworfen ist (däs beim Fahren klappert), wegfahren.

Avots: EH I, 719

[ļankars "ein ungewandter Mensch" N.-Peb.]

Avots: ME II, 530

lankausis, einer, der schlaff herabhängende Ohren hat St., [Wellig 67]: ej puisīt, lankausīti BW. 10569, 1. Vgl. ļe̦nkàusis.

Avots: ME II, 421

‡ le̦danka, ein Eisstück Strods Par. vōrdn. 101.

Avots: EH I, 731

nùokankarêtiês (unter nùokankaruôtiês): bē̦rni nuokan̂karējušies ² līdz pēdīgam Seyershof.

Avots: EH II, 51

[nùokankaruôtiês "налохмотиться, нахламоститься" Wid.; nùokankarēties, zerfetzt, abgelumpt werden Nötk.]

Avots: ME II, 794

panka U., Sessw. n. Mag. IV, 2, 132, für panga.

Avots: ME III, 78

pankaniņš "?": nu, nu, manu mazuo pankaniņu! JU.

Avots: ME III, 78

‡ *pañkaũka od. *pañkaũks (zu erschliessen aus dem acc. s. pañkoũk Pernigel), = pañkuõks.

Avots: EH II, 160

plan̂ka ² "laukums" Ruj.

Avots: ME III, 319

plañkains C., N.-Peb., plan̂ke̦ns ² (sic!) Arrasch, bunt: plankaina guovs; plankaini (mit lichten Stellen) rudzi C., N.-Peb.

Avots: ME III, 319

pran̂ka ² PlKur., die Ente Kurisch-Haff. Wohl aus li. pranka dass.

Avots: ME III, 376

ragankauli, raganukauli (auch einzeln geschrieben; s. ragana I

2), Johannisblut, Hartheu (hypericum
L.) RKr. II, 72: ragankaulu sakaltušie kāti Sudr. E. MWM. v. J. 1895, S. 1.

Avots: ME III, 464

ranka: kuokam iegriêzt rañku Schnehpeln.

Avots: EH II, 354

ranka, der Einschnüt, die Kerbe Wid.; der Streifen, Strich; (Kreuzb.) die Falte: paknapa ce̦pure iespiež pierē lielu ranku Sassm. rankas (blaces) aude̦klā Hen. Dieses rank- neben rant- in rantît; aus rantk-?

Avots: ME III, 477

rankaîns,

1): "ruobains" (mit añ) Rothof n. FBR. VIII, 111; r. (mit añ) kuoks (k. ar rankām) Schnehpeln. rañkaiņas (rievainas) vangales Siuxt. rankaiņi (Var.: ruobaini) zuobi Tdz. 57092 (aus Gudenieki);

2): auch OB.; "bunt":
r. (mit añ) kaķis NB.

Avots: EH II, 354

rankaîns,

1) uneben, faltig
Sassm. (mit -añ-), zackig, gekerbt Wid., Siuxt: ve̦ciem ļaudīm ir rankaina piere Sassm. bē̦rzi rankainām iapiņām VL. nav ne˙viena uozuoliņa rankaiņām (Var.: rūtainām, krūzainām, burtainām, ruobainām u. a.) lapiņām BW. 10337 var. rankains (= blacains) aude̦kls Hen.;

2) rañkains Gr.-Essern, Līn., Katzd., auch rankuôts, gestreift (schwarz mit weiss
Katzd.); quergestreift Līn.: rankainas zeķes, rankaini cimdi, svārki. bandenieki rankuotiem (Var.: riņķuotiem) kažuokiem BW. 14425, 3 var. viens tāds raibs un rankains ("horizontal gestreift"), gaŗš un glude̦ns ze̦ltnesis Janš. Dzimtene IV, 98. tur luodāja uodzes, zalkši rankaiņiem kakliņiem BW. 25794, 2.

Avots: ME III, 477

sakankalêt, ‡

2) = sakankarêt, mühsam von andern zusammenbekommen
Lis. ‡ Refl. -tiês Lis., sich (mit einem schlechten Menschen) zusammentun.

Avots: EH XVI, 415

sakankalêt, verwickeln, verkuppeln. sakankaļâtiês, sich verheiraten: viņš ir jau sakankaļājies, er ist schon verheiratet Mag. XIII, 2. 53.

Avots: ME II, 645

sakankarâtiês, (geschlechtlich) verkehren: tie jau būs sakankarājušies! Dond. sakankarêt, zusammenbetteln, zusammensuchen: nez kur sakankarējis tik daudz maizes un drēbju! Serben.

Avots: ME II, 645

sañkalis, ein Querholz, das den Webstuhl zusammenhält Dunika; ein Kuronismus oder Lituanismus, vgl. li. sankala "ein Querholz im Webstuhl".

Avots: ME II, 693

šankas: auch (mit àn ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 622

šankas, ein (primitiver Memelshof) Schlitten O. - Livl. n. U., (mit àn ² ) Mar.; wohl auf r. санки dass. beruhend.

Avots: ME IV, 4

sar̂kankakla garlaciņa, ein Vogel Konv. ² 2319.

Avots: ME II, 720

sar̂kankaklĩte ² Karls., sarkankaklĩtis RKr. VIII, 93, das Rotkehlchen (lusciola rubecula L.).

Avots: ME II, 720

I šļanka,

1): auch Meselau, (mit àn) Nötk., (mit an̂ ² ) Schujen; tada š. šķīstas putras vie[n] ... e̦suot pāri Pas. XII, 120; eine wässerige, nicht schmackhafte Speise
Klostere;

2): šļañkas Frauenb., sumpfige Wiesen.

Avots: EH II, 644

I šļanka,

1) ein Tropfen, ein Weniges (von einer Flüssigkeit)
Fest. (mit àn ² ): kartupeļi piedegs, apakšā bij tik maza šļanciņa ūdens Fest. viena šļanka ūdens uzlija uz kājas ebenda, Smilten. vai mēs kruoga vietā... nee̦sam ieme̦tuši pa šļankai? Jauns.;

2) "Boden, der Wasser durchtässt"
Wid.

Avots: ME IV, 63

II šļan̂ka, = ausleja II, eine Art Fisch Saikava.

Avots: ME IV, 63

III šļanka "?": man lejuot tēju saplīsa šļanka. Aus poln. šklanka "ein Glasgefäss"?

Avots: ME IV, 63

IV šļañka MSiI. "das Bücherbrett unter der Schulbank".

Avots: ME IV, 63

šļànkata ² Fest., = šļanka I: tur spainī ir tik tāda šļankata Fest., Meselau. ielej kādu šļankatu ūdens mucas izskaluošanai! ebenda.

Avots: ME IV, 64

‡ stankants (?) Frauenb. "ein sehr dicker Mensch".

Avots: EH II, 570

I stranka, ein Regal Biel. n. U.; dissimillert aus *skranka (aus mnd. schrank "was absperrt; Verschluss")?

Avots: ME IV, 1081

II stranka, ln der Verbindung strànkā ² stāvēt, auf der Lauer stehen (vom Jäger) Domopol. Vgl. stre̦nka.

Avots: ME IV, 1081

I štrañka N.-Bartau, Stenden, = stranka II: mednieki stāv uz štranku N.-Bartau.

Avots: ME IV, 103

II štrañka Frauenb., Stenden od. štrañks Nigr., Wandsen, = stranka I: apgāzis štranku ar traukiem LP. VI, 320.

Avots: ME IV, 103

‡ III štranka Wessen "ieduoba strīpa": kaujuoties viņam iesista pierē liela š. (Schramme?).

Avots: EH II, 656

vankaļu, in der Verbind. vinkaļu vankaļu, sich hin und her biegend: (bē̦rni) basām kājelēm čāpā vinkaļu vañkaļu pa rugāju starpām Janš. Līgava I, 298.

Avots: ME IV, 471

*vañkarêt (gespr.: vañke̦rt) Dond., -ẽju, hin und her wälzen: slimnieku vajaga *vankarēt, tad tam būs vieglāki Dond. Refl. vañkarêtiês Stenden, sich hin und her wälzen, gāzelēties: slimnieks visu laiku *vankarējas pa gultu Dond. Als ein Kuronismus zu ai. van̂cati "schwankt", vaṅkara-ḥ "Flusskrümmung", ae. wóh "krumm", mnd. wingeren "sich krümmen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), wozu Būga KSn. I, 73 2 auch li. vinkrus "callidus" u. a. stellt; vgl. auch vinkaļât.

Avots: ME IV, 471

vazanka: auch Pas. XI, 422.

Avots: EH II, 760

vazanka L., U., Golg., (mit añ) AP., C., PS., Wolm., comm., vazaņķis Brasche, Ascheraden, Bers., Doud., Frauenb., Katzd., Kl., N.-Bartau, Nigr., Selg., Sermus, Siuxt, Stockm., Widdrisch, (mit aņ̃ ) Dunika, Līn., Salis, ein Herumtreiber, ein Strolch: bezdarba ļaudis un vazaņķi Vēr. I, 906. šā brūte e̦suot palikuse vazaņķe LP. VI, 310.

Avots: ME IV, 488

zalanka, comm., ein Faulpelz, Tagedieb (mit añ ) Smilt.; ein Lostreiber Serben n. U., ein Herumtreiber (mit aņ ) Smilt. Vgl. (zur Bildung) vazanka.

Avots: ME IV, 683

zan̂ka ² N.-Bartau, comm., ein zerzauster, zerfetzter Mensch, Schimpfwort.

Avots: ME IV, 689

žibanka, = zebenieks I 1, das Hafersäckchen, das einem Pferde um den Hals gehängt wird Wessen. Ein Lituanismus (vgl. li. žibinỹkas bei Būga KSn. I, 124).

Avots: ME IV, 808

aizblankuôt, tr., mit Brettern (blankas) beschlagen, verschalen: cietumu Baltp.

Avots: ME I, 19

‡ àiztrañkât, wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen Saikava u. a.: suņi aiztrankajuši zaķus.

Avots: EH I, 58

apkarinât, tr., behängen: zē̦nu kankariem; auch apkãrdinât: prismām apkārdināts kruoņa lukturis Alm.

Avots: ME I, 93

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157

blanks, blanka, das Maal am Leibe L., U.; s. blankums. [Aus mnd. blank. "glänzend weiss"?]

Avots: ME I, 309

cinkulis ^2, = cinītis, ein kleiner Hümpel Mar. n. RKr. XV, 109, [Oppek. - Wohl eine späte Erweiterung von cinis, zunächst vielleicht von einem *cinka (vgl. utka, Janka und činka 2)].

Avots: ME I, 384

driẽpa, driẽpe, das Tau: blankas nuoblīkšķ, driepes spiedz Eglītis. [Mit hypernormalem d- (vgl. drīģele) für das sonstige riepe (aus mnd. rēp "Reif, Tau")?]

Avots: ME I, 502

‡ gardêkšnis Auleja, ein Leckerbissen: cigankas (Zigeunerinnen) prasinēja kaida gardēkšņa.

Avots: EH I, 383

garlaka, garlaks U., gārlaka, die Taucherente Mag. II, 3, 120, der Polartaucher RKr. VIII, 99; e̦ze̦ra g., Polartaucher (colymbus arcticus), jūŗas g., n. Konv. ² 2389 sarkankakla garlaciņa, rotkehlinger Seetaucher (podiceps septentrionalis), maza garlaciņa, kleiner Lappentaucher (podiceps minor), me̦lngalvju garlaka, Eistaucher (podiceps glacialis), me̦lnkakla g. schwarzhalsiger Lappentaucher (podiceps nigricollis), pe̦lē̦krīkles g., graukehliger Lappenläufer (podiceps subcristatus), ragainā garlaka, gehörnter Lapentaucher (podiceps cornutus) Natur. XXXVII, 267, lielā gārlaka, der Rothalssteissfuss Siliņ.

Kļūdu labojums:
maza garlaciņa = mazā garlaciņa

Avots: ME I, 603

grievalgs, grievalga St., grievalks Kokn., grievalka Sissegal, grievalts, grievalta Sooaxt, in Lettg. grievanka, ein Strick oder aus jungen Bäumen, namenllich von Birken gedrehtes Band zur Befestigung der Femerstange an die erste Stütze auf den Schlittensohlen (mietne): ilksis piestiprina, iegriež pie pirmās mietnes ap apaļā luokā savītu striķi, kuŗu sauc par grievaltu A. XI, 171. atradis jaunu grievaltu (linu cilpu, ar kurgu ragavām ilksis iesien) LP. VI, 90, aus Selb. grievalts ir striķis, egles zars vai bē̦rza klūga, ar kuo ilkss piestiprināta pie ragavām Nerft. pūķis esuot redzams dažreiz kâ grievalgs LP. VI, 104. lietuo kaņepāju un egļu klūgu grievalkus Kokn. n. A. XIII, 329, [Bielenstein Holzb. 549. - Hierher auch grīvalka dass; vgl. li. grìvelka "поперечный чурбан у сохи", gryvenkà " eine Klaube am Wagen; ein von Stroh gewundener Ring"].

Avots: ME I, 660

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808

izžaût, tr., zum Trocknen aushängen: drēbes, zeķes. tīklus izžauj uz mietiem. Janka pieiet pie krāsns un izžauj zeķes Vēr. II, 524.

Avots: ME I, 833

kaîkaris ² , [kaikars],

1) ein Zerlumpter, Zottiger, der Lump, ein Habennichts:
nu tevi meklē kaikaru [oder zum nom. s. kaikara?] draudzene BW. 18927 [Schrunden]. trīs tautu kaikari me̦klē̦tāji 18926 [Alschw.];

2) ein Springinsfeld, ein Unbändiger
Kand.;

3) ein Stümper
L.;

4) eine Art Pferd; eine Schindmähre
U.;

5) kaikars "ein magerer Mensch; ein harter Mensch"
A. XV, 2, 237. -[kaikaris 1 ist nebst kaikara wohl als eine reduplizierte Bildung zu kākari, kakari, kankari (vgl. auch ceceris II), serb. koko`rav "struppig" u. a. zu stellen (vgl. Berneker Wrtb. I, 540). Dagegen kaikaris 2, 3 und 5 ist wohl zu kaika gehörig, während die Zugehörigkeit von kaikaris 4 zweifelhaft bleibt.]

Avots: ME II, 132

kàist (li. kaĩsti), - stu, - tu (- su), intr., heiss werden: sausa malka drīz kaist, trockenes Holz brennt leicht und gibt Hitze L., St. Jetzt gew. nur fig., brennen, glühen: tu kaisti kâ ugunīs Degl. man galva kaist nuo ziedu smaršas Vēr. II, 135. zeltenītei kaita vsi vaigu gali Degl. sirds tvīkst un kaist pēc laimes Vēr. II, 604. pūķītes kaitin kaisa (für kaita) Sudr. E. Vēr. II, 654. [Zu apr. ankaitītai "engefochten", acc. s. prakāisnan "Schweiss"; eine Wurzelform kai - auch in ahd. hei "Hitze", an. heitr "heiss", got. heitō "Fieber" u. a., vgl. Uhlenbeck PBrB. XVII, 435 und got. Wrtb. 76, Walde Wrtb. ² 107 unter caelum, Trautmann Wrtb. 113.]

Avots: ME II, 135

kãkaraîns,

1) zottig, struppig, zerlumpt
Bers.: pilni krūmi sīku kazu, viens pats āzis kākarains (Rätsel: Sterne, Mond);

2) dünn, klar:
kākarains aude̦kls, kākaraina drēbe Serb. n. A. XV, 2, 326;

3) gesprenkelt, mit Buntwerk versehen:
adu cimdus kākarainus (Var.: kankarainus) BW. 7223.

Avots: ME II, 190

kākardancis [Wessen], BW. 20430, = ankardancis">kankardancis.

Avots: ME II, 190

[kakari Oppek. n. U., = ankari">kankari. Wohl eine Form mit Reduplikation wie kaikaris (s. dies).]

Avots: ME II, 137

kākars,

1) [kàkars ² Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190

kankāli, [kan̂kāļi ² Bauske (hier scherzweise gebraucht), Kartoffeln Gold. [Ilentisch mit kankólai "Hoden"? Vgl. kankalis I.]

Avots: ME II, 155

[I kañkālis Zeezern, Hasenpot, Tadaiken, Odsen, kànkālis Ronneb., = kankalis I: tai laukā lieli kankāļi; nevar ne+maz saecēt Grobin.]

Avots: ME II, 156

[II kañkālis "ein Unkraut im Roggen mit hellroten Bläten, das sich um die Roggenhalme windet" Neuenb. - Als ein Kuronismus zu kankals, slav. kǫkoľь "Kornrade".]

Avots: ME II, 156

kankāns,

[1) kañkāns "etwas Grosses, Schweres, Weiches":
sivē̦ns kâ kankāns Nötk.;]

2) kànkāns [Serben, Ramelshof,
kañkāns Trik.], ein magerer, grosser, hinkender Mensch; [kañkāns C.], ein grosses, mageres Pferd [in Fest.: [zirgs kâ kankāns; kur nu tam spē̦ks būs! AP.; " ein hagerer, gebückter und in Lumpen gehüllter Mensch; auch ein Knabe, der in unachtsam zerfetzten Kleidern herumgeht " Bers. Vgl. kankans und kankāt].

Avots: ME II, 156

[kànkâtiês Planhof, kañkâtiês Wolmarshof, ohne guten Erflog (nešķirmīgi) arbeiten, sich beschäftigen. - Zu kanka IV.]

Avots: ME II, 156

kañkuôļi, unebener BOden Würzau. [Wohl zu kankalis I.]

Avots: ME II, 156

‡ *ķe̦nkaris, = ķe̦n̂kars ² 3: kuo tu nāci, ķe̦nkarīti (Var.: kankarīti)...? visas tavas ķe̦sas dre̦b BW. 20430, 3 var.

Avots: EH I, 695

ķe̦n̂kars ^2, ķe̦nkurs, ķe̦nkara BW. 16345,

1) = ķe̦kars Kand., Dond. (hier ķe̦ñkars);

2) ķe̦nkari, die Lumpen;

3) der Zottige, Struppige, Zerlumpte:
astuoņi ķe̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273. kam tu nāci, ķe̦nkariņ, (Var.: ķe̦nkuriņ, kankarīti), jaunu meitu istabā BW. 20430, 3, 4 var.;

[4) ķè̦nkars ² Bers., etwas Herabhangendes. -
Vgl. ce̦ñkurs].

Avots: ME II, 365

ķe̦sas,

1) das Eingeweide
Lasd.;

2) die Lumpen, Fetzen, schmutziges Gerümpel
Dobl., Stelp.: kuo tu nāci, kankarīti, jaunu meitu maltuvē? visas tavas ķe̦sas (Var.: ķe̦skas) dre̦b, uz meitām rauguoties BW. 20430, 3. kuo liela šis savas ķe̦sas? Brig.

Avots: ME II, 370

ķesele,

1) die Tasche, ein kleiner Sack:
ubadziņi bizinēja pavasaŗa saulītē; ķeselītes pakāruši uozuoliņa zariņuos Wessen, Sauken BW. 2743, 26006, Selb.; der Hafersack, der den Pferden vorgehängt wird Burtn., [Alt Ottenhof, Salis], Krem.; der Klinbeutel: baznīcas upuŗa ķesele Latv.;

2) in Serb. = ķe̦rpaka

2: ar ķeseli iztīra āliņģi nuo le̦dus gabaliņiem un smeļ zivis nuo tīkla laivā LP. II, 108;

3) der Kescher zum Krebsfangen:
ķeseles ir ieduŗamas ar kātu un gremdējamas; stīpa tām mē̦dz būt nuo dzelzs Etn. III, 95; in Kand. duŗamās un mētamās ķeseles;

4) zur Bezeichnung eines Frauenzimmers - die Schachtel:
ne vis tāda ve̦ca ķesele, kâ mūsu saimniece Blaum. citiem vīriem labas sievas, mana tāda ķeselīte BW. 27264, 6;

5) der Plur.
ķeseles, = ķe̦sas, Lumpen, Plunder: taisies, puosies, mana ve̦damā, las[i] savas ķeseles (Var.: savus kankarus) vienā vietā BW. 19062. [In den Bed. 1 - 4 nebst ķeselis (woraus wohl. li. kẽselis od. kẽsele. "ein Kescher zum Krebsfangen") wohl aus estn. kessel "Netzsack zum Tragen von Fischen, kleiner Sack oder Korb", s. Thomsen Beröringer 260.]

Avots: ME II, 370

krañcis,

1) Kranz
(hieraus entlehnt) od. Streifen L., St.;

2) eine Schicht Balken im Quadrate
St., U. (s. vainags);

3) ein gewöhnlicher Name für Hunde, weluhe einen weissen Streifen am Halse haben:
Krancis rēja, Ansis jāja BW. 14355;

4) ein altes, mageres Tier
(krañcis N. - Autz), auch ein alter Mann: lai tuo kranci (das alte Pferd) ve̦duot uz mežu un tur nuosituot LP. VII, 110. man tāda stīva kranča (alter Mann) ne˙maz nav vajadzīgs Purap. man tuo pašu vīra kranci meža putni nuoknābuši BW. 27116. [In der letzten Bed. vgl. kranka.]

Avots: ME II, 259

kraņ̃ķis,

1) ein Sudler, Schmutzfink
Dond.;

2) eine Schindmähre
Bixten. [In der letzten Bed. wohl zu kranka.]

Avots: ME II, 260

krañks, Schutt, Graus, Stäubchen: man iebira krankas acī. alus netīrs, viņā maisās dažādi kranki Grob. n. Etn. III, 67.

Avots: ME II, 259

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. - tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261

krinka, ein Schimpfwort BW. 16336. Vgl. kranka.

Avots: ME II, 279

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

kũļât,

1): wiederholt klopfen
NB.; sīki putni kankalīšu kūļātāji (Var.: kūlējiņi, dauzītāji) BW. 2664, 1.

Avots: EH I, 683

landžu riteņi, = danžu riteņi, nuo viena kuoka gabala liekti ratu riteņi. [Als ein Kuronismus wohl zu poln. łąg "sumpfiges Wiesenland"; vgl. le. lanka.]

Avots: ME II, 420

lañksârgs, der Feldwächter: lanksargs sargā muižas lankas Ahs.

Avots: ME II, 421

ļè̦nkarêt, (ļe̦n̂karêt Lis.], -ẽju, tr., schlenkern, baumeln, hin- und herbewegen: žīds ratuos sēž un ļe̦nkarē kājas pār vāģu virsiem Apsk. Refl. -tiês Smilt., [ļè̦nkarâtiês C.], = ankar%C3%A2ti%C3%AAs">ļankarâtiês: (kājas ļe̦n̂karējas (hangen schlaff) pār vāģu malu Lis.]

Avots: ME II, 536

[ļe̦nkaris, seltener ļankaris. Adv., schlaff, herabhangend, baumelnd: valgs stāv ļe̦nkaris; ruoka nuokarājas ļe̦nkaris; viņš iet kâ ļe̦nkaris ("grīļuodamies, nuoliekdamies uz vienu pusi") um Mitau.]

Avots: ME II, 536

‡ ļe̦nkaruôtiês, = ankar%C3%A2ti%C3%AAs">ļankarâtiês: mana galviņa ļe̦nkaruojās Mekons Sept. okstoņi 34.

Avots: EH I, 771

ļe̦nkars,

1): vāciešam, le̦nkaram ("?") BW. 35069, 1 var.;

2): ļe̦ñkari "kankari" PS., Serbig., Smilt.

Avots: EH I, 771

‡ ļe̦nkatât. PV. "= linkât": zaķis savvaļā lē˙nītiņām ļe̦nkatāja. Refl. -tiês PV., = ļankarâtiês: ļe̦nkausim skrejuot lielās ausis ļe̦nkatājās.

Avots: EH I, 771

ludze (unter ludzis): sieva mana l. bija, es pats biju kankarains Tdz. 45620 (ähnlich 49246, 1 ).

Avots: EH I, 759

lupatdañcis, ein von einem in Lumpen gekleideten Menschen ausgeführter Tanz; ein lumpichter, zerlumpter Tänzer, ein Lump: kuo tu nāci, lupatdanci (Var.: kankardanci), jaunu meitu pulciņā? BW. 20430.

Avots: ME II, 515

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu; ‡

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai; ‡

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte ² ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle ² ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

II mìrte [Wolmarshof, N. - Peb., Arrasch, mir̂te ² Bauske, Lautb., Wandsen, Dond., Gr. - Essern, mir̃te Jürg., Salis, Trik., mirta Warkh.], die Myrte; kapu mirte, vinca major Birzm. zemes mirte, ein besonderes Gras Sassm. meža mirtes - mē̦tras kâ brūklenēm, bet lielākām, rankaiņām lapiņām JK. VI, 52.

Avots: ME II, 635

nùoberbelêtiês, zerfetzt, zerlumpt werden: nioberbelējies kâ kankars Burtn.

Avots: ME II, 761

nùoderglît, tr., beschmutzen, besudeln [Annenburg, Garrosen]: vīri nuoderglītuos kankarus aizme̦t pruom Druva I, 606. netīrs, caur un cauri nuoderglīts kruodziņš Purap. viņas nere̦dz puņķiem nuoderglītuos bē̦rnus nuoderglījies ar dubļiem līdz acīm Naud.]

Avots: ME II, 774

I uôdze Arrasch, Gr.-Buschh., N.Laitzen, Saikava, Sessw., uõdze (?) C., uôdze ² Bl., Siuxt, Wandsen, ùodze ² Bers., Kr., uodze Alswig, (raiba) ùodzs ² (li. angìs, apr. angis, aksl. ǫžь, lat. anguis "Schlange" ) BW. 31347, 1 var., uôdzis ² (gen. uodža) Dond., Kand., ùocs ^2, -s Zvirgzdine, die Otter L. ("bibl."), U., Viper Bergm. n. U., Kreuzotter (vipera berus) Natur. XXXVII, 5; RKr. VIII, 101: tur luodāja uodzes (Var.: uodži), zalkši rankaiņiem kakliņiem BW. 25794, 2. me̦lna uocis (Var.: uodze, čūska) diegu vilka 10297, 4. uocs wohl aus uodzs. Zu mir. escung, apr. angurgis, poln. węgorz "Aal", ahd. angar "Kornmade" u. a., s. Trautmann Wrtb. 8, Būga KSn. I, 267, Walde Vrgl. Wrtb. I, 63 ff. Die le. Diffetenzen in der Intonation rühren wohl daher, dass uodze jetzt für viele nur ein Buchwort ist. Ein li. angė gibt Wolter AfslPh. IX, 640 aus der Suvalkija.

Avots: ME IV, 413

pakalˆne, pakalns, pakalnis (li. pakal˜nė "die Niederung", pakálnis "ein Anberg, der Fuss eines Berges"),

1) der Hügel, die Anhöhe:
uzeju pakalnē Vēr. II, 137. lai skan kalni, pakalnītes BW. 27612, 1. kur maz kāds pakalniņš, vēl jāpalīdz stumt LP. V, 318. uz kapiem vajaga iet pāri kapu pakalnīšiem (Grabhügel) BW. III, 3, 878. vai uz kalnu, vai uz leju, vai uz kruoga pakainīti BW. 34084;

2) der Raum unten am Berge, der Abhang, der Fuss des Berges:
ragankalna pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91.

Avots: ME III, 38

pakrist,

2): sniegs bija pakritis, es hatte geschneit
Nerft. pakrītamā kaite, die Fallsucht Seltingshof;

3): auch Grenzhof-Mežamuiža ("lielā nuogurumā apgulties");

4): ve̦cāki tik pakrituši nebij (waren nicht so verarmt)
Salis; ‡

6) gelingen, sich machen, sich ergeben
A.-Schwanb.: pakrita dabūt labu vietu. pakrita darbs; ‡

7) sich auf etw. legen (fig.):
tu ... vari p. uz karšu likšanu Pēt. Av. IV, 142; ‡

8) p. caur, hindurchfallen
(= li. prakrìsti): muiža pārlādē̦ta un pakrituse caur zemi Pas. IV, 50 (aus Višķi). tikkuo gulās, pakrita caur gultu X, 377 (aus Rositten); ‡

9) verloren gehen:
... banka ... izputēja, un visiem ..., kas bija tur naudu nuoguldījuši, tā pakrita Janš. Bandavā II, 220. Refl. -tiês, ‡

2) = pakrist 4 Seyershof: uotrs brālis bij pakrities.

Avots: EH II, 144

pampasas, die Lumpen, alter Kram: met savus kankarus (Var.: savas pampasas) vienā vietā! BW. 16902. [Fehlerhaft für pamparas?]

Avots: ME III, 73

pancka od. panska U., = pancele. [Wenn panska älter ist als pancka, so könnte panska (nach Petersson Etymol. Misz. 37) aus *pankskā entstanden sein oder auch ats ein Kutonismus zunächst zu mnl. vunsc "muffig"gestellt werden; wenn pancka nur dort vorkäme, wo ns zu nc geworden ist, so könnte es rein lautlich aus panska entstanden sein; sonst müsste man etwa (mit Petersson 1. c.) an eine Kontamination von panska und pancele denken. Andrerseits könnte auch panska rein lautlich aus pancka entstanden sein (vgl. z. B. panāsnieki aus panācnieki); in diesem Falle könnte pancka etwa aus *panka und pancele kontaminiert sein.]

Avots: ME III, 76

pan̂ckari ² [Bauske, pan̂ckaŗi ² Lautb.], panskari, pañskaras [Bl.], St., U., alte Lumpen, Fetzen, der Plunder: viņš iet vienuos panckaruos B.Vēstn. [Aus pañckas . kankari?]

Avots: ME III, 76

pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,

1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;

2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];

3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;

2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.

Avots: ME III, 113

pe̦nkulis, der Zottige: puisi, puisi, pe̦nkulīti (Var.: kankarīti, skarainīti, pluskataini, pinkainīti u. a.) BW. 20430, 6 var. Wohl zu piñka I.

Avots: ME III, 200

pìerĩdinât, pìerīdît, abfüttern: vienam pašam nākas gŗūti tik lielu saimi pierīdināt Sassm. vēl aizve̦lkas viens vazanka uz klēti! kas gan tur viņus visus pierīdinās? Kaudz. M. 119.

Avots: ME III, 285

pĩle (li. dial. pỹlė), Demin. pĩlĩte und pilē̦ns, die Ente: Sprw. iet kā pīle guorīdamās. pūt vien pīlītē! tad ta pīlē̦ns! ein sauberer Vogel! mājas pīle, die zahme Ente; meža pīle, die wilde Ente; ce̦kula pīle, Reiherente (fuligula cristata) Naturf. XXXVII, 241; jūras pīle, Fuchsente (vulpanser tadorna L.) Naturf. XXXVII, 225; le̦dus pīle, harelda glacialis Konv. ² 3925; ve̦lla pīle, Sammetente (oidemia fusca L.) Naturf. XXXVII, 236; zirgu od. zviedzēja p. "eine bunte Seeente, die wie ein Pferd wiehert" Sassm.; žāksta pīle, harelda histrionica L. Konv. ² 3925. pīļu tēviņš, der Enterich. pīļu zāle, Mannagras (festuca fluitans) U., Mag. IV, 2, 26, glyceria fluitans RKr. II, 72, Konv. ² 775; pīļu lanka Dond. od. pīļu viga Sassm., Wasser-Süssgras (glyceria aquatica). Beruht wohl gleich estn. pīl, d. westfäl., hess. Pīle dass., nsorb. piľe "Gänschen" u. a. slav. Formen bei Miklosich Etym. Wrtb. 246 auf einem (ursprünglich niederdeutschen

7) Lockruf für Enten und Gänse, s. Suolahti Vogelnamen 421, Sommer Balt. 163, Niedermann Tiž. II, 443, Būga KSn. I, 275.

Avots: ME III, 231, 232

pìrmîts ² , ‡

2) (als ein Substantiv!): kuopš pirmīta (seit einer kurzen Weile),
kad Janka bija turējis tē̦vu aiz ruokas Veldre Dižmuiža 162.

Avots: EH XIII, 238

plan̂ks ² "bunt": planka guovs Dunika.

Avots: ME III, 319

plukata, comm., plukats, ein Habenichts, ein Lump U., ein Zerlumpter: puisi, pulsi, plukatiņ (Var.: pluskataini, kankardanci, kankarīti, skarainīti u. a.), nenāc meitu pulciņa! meitas tevi kājām spēra, suņi draiskas dricināja BW. 20430, 5. kas nu tādam plukatam naudu aizduos? C. katram plukatam, kas uz parādu vien dzīvuo Stāsti Kraukj. kr. 7. tu plukata, tev ne˙kā nav pie dvēseles! Dond. plukats un vazaņķis Mag. II, 3, 45. - Der Pl. plukatas, Lumpen: ubags dancuo, ka plukatas le̦c gaisā Sassm. Zu plukt.

Avots: ME III, 355

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358

pluškataîns, plus`kutaîns U., zottig, verfilzt, zerlumpt; schmutzig U.: pluškatains, kankarains mans pirmais brūtgāniņš BW. 15629, pluškutainu dē̦lu māti suņi rēja nātrienā 23619,10 var.

Avots: ME III, 359

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

‡ rañgains NB. "rankains".

Avots: EH II, 353

‡ "rievains, rankains 1" Siuxt: te̦kuļiem tādi rankumaiņi ragi; nav glumi.

Avots: EH II, 354

ran̂taîns ² Kursiten.

1) auch rantuôts Wid., Ar., mit Kerben, Rlllen versehen: nav ne˙viena uozuoliņa rantaiņām (Var.: rankaiņām, ruobainām u. a.) lapiņām BW. 10337, 9 var. - rantaiņš rullis. eine Feldrolle mit vielen Rillen und scharfen Kanten Bielenstein Holzb. 493;

2) quer gestreift;
rantaiņi brunči Laud.

Avots: ME III, 477

‡ II ruñka AP., = ruñcis. Zur Bildung vgl. Janka neben Jancis.

Avots: EH II, 385

sagùldinât, sagùldît, tr., (zusammen) hinlegen, zu Bett resp, schlafen legen (gew. auf mehrere Objekte bezogen) Spr.: burvis ar divpadsmit meitām saguldina šuos vienā rindā LP. IV; 98. guovis izlaidusi . . . uz auzājas un saguldinājusi Janš. Janka bij saguldījis savu ganāmuo pulku A. XX, 12. saguldīju (Var.: apguldīju) bāleliņu, pamācīju, kâ gulēt BW. 24907 var.

Avots: ME II, 632

sakrunčuôt "faltig machen" Gr. -Autz, Grundsahl, Nötk.; "nähend den Stoff in Falten zusammenziehen" Welonen, Festen, Vank.: kaut kādus sakrunčuotus kankarus jau es mugurā nevilkšu A. Brigader; nachlässig durchnähen: gribēja iešūt vārdu, bet tikai sakrunčuoja aude̦klu Jürg.

Avots: ME II, 656

satapinât, tr., (eine grössere Menge) aufborgen, zusammenborgen Dr.: naudu Elv.; ieraugām pašu mājās satapinātus jaunmuodes kankarus Vēr. II, 237, Dunika.

Avots: ME III, 760

‡ sîkdalībnieks,* ein Teilhaber, der einen geringen Anteil an etw. hat: bankas sīkdalībnieka dēls Līg. medn. 43.

Avots: EH II, 491

skancis Glück, Manz., die Schanze. skanckaras, skanckari (nom. pl.), Lumpen, alte Kleider Serb. Umbildung von kankari nach skaras?

Avots: ME III, 870

šķirzaķa Lng., Garssen, Laud. Trik., šķirzaklis Memelshof, šķìrzata ² Lös., Lub., Lubn., Prl., Saikava, šķirzata Elger Dict. 110, Manz. Lettus, Wid., Fehsen, Laud., šķìrzate ² Saikava, šķirzate Manz. Lettus, RKr. VIII, 100, šķirzats Lubn., šķirzgalis Saucken, šķirzgālis Ābeļi, šķirzgata Fehsen, anka">šķirzlanka Memelshof, šķirzlants Ekengraf, Memelshof, Nesft, Saucken, šķirzlate Kreuzb., šķìrzlats ² Sussei n. FBR. VII, 139, Cibla, Gr. - Buschh., Wessen, Lixna, Schlossberg, Odsen, šķirzlāts Pas. IV, 368, šķìrzle̦ts ² Warkh., šķirzls Kurmen, šķirzutne RKr. VIII, 100, gemeine Eidechse (lacerta agilis L.): šķirzlats izrāpoja nuo... saknes ze̦maškas L. W. 1921, No 50, 31. elles tārpi, šķirzatiņas BW. 31886. Zur Wurzei von šķirgailis. Die Formen mit -at- und -ak- sind wohl ursprünglich deminutivisch; šķirzg- ist wohl kontaminiert aus šķirz- und šķirg-: šķirzlat- durch Metathese aus *šķirzalt- (vgl. ķirzaltis, ķirzalktis)? Das -n- in šķirzlanka und šķirzlants stammt vielleicht aus einem *šķirz(u)lē̦ns (vgl. Le. Gr. 221 f).

Avots: ME IV, 46

sknārbalĩtis, ein Zerlumpter: tu puisīti, sknārbalīt (Var.: skarainīti, kankarīti, pluskutaini u. a.), . .. visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 7 var.

Avots: ME II, 883

skrandulainis, ein Zerlumpter: kā tu nāci, skrandulaini (Var.: kankarīti, kankardanci), labu ļaužu maltuvē? BW. 8036, 2 var.

Avots: ME II, 887

skrandulis,

1) ein Zerlumpter:
puisi, skrandulīti (Var.: skrandu puoli, skarainīti, pinkainīti, kankarīti u. a.), nenāc meitu pulciņā! visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 6 var.;

2) Plur. skranduļi Lieven-Bersen, Behrsebeck, Überbleibsel von geschmolzenem Fett.

Avots: ME II, 887

šļan̂kste Tirs. n. RKr. XVII, 81, = anka">šļanka I 1: spainī bija tikai maza šļankste ūdens Druw. n. Etn. II, 97 (ähnlich: Tirs. n. RKr. XVII, 81).

Avots: ME IV, 64

slaũcît (li. šlaukýti "fegen, wischen") Dond., Selg., Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Siuxt, Adiamünde, Wolm., Jürg., Karls., Ruj., Wohlfahrt, Salis, Līn., Iw., Bl., slàucît Walk, Neuenb., Serbigal, Ronneb., Drosth., slaûcît ² AP., slàucît ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, -ku, -cĩju, tr., wischen, fegen U.: traukus, istabu. asaras slaucīt, in Tränen sein U.; Tränen trocknen: slanka gaužas asariņas sidrabiņa nē̦zdaudziņā RKr. VIII, 5. ne tur gŗūtums sviedrus slauka Vēr. II, 10. Sprw.: kur slauka, tur mē̦sli ruonas. man svārki zemi slauka BW. 20445. slaukāmais, ein Wisch, etwas, damit man wischt, fegt U. uz od. pie sevim slaucīt St., an sich raffen. Refl. -tiês,

1) sich (ab)wischen:
baltas ruokas mazgājuot, zīd[a] dvielītē slaukuoties BW. 15799, 4. abi divi slaucījās vienā linu nē̦zduogā 25084, 1 var.;

2) "убираться" Spr. Subst. slaucîšana, das Wischen, Fegen;
slaucîšanâs, das Sichwischen; slaucĩjums, das einmalige Wischen, Fegen; slaucîtãjs, wer wischt, fegt: zābaciņu slaucītāji BW. 20899. Zu slàukt.

Avots: ME III, 918

II šļàuka ² Warkh., = anka">šļanka: nu vairs spainī dibe̦nā tāda maza šļauķa vien ir Upīte Medn. laiki. Urspr. - ein Schluck?

Avots: ME IV, 66

šļe̦nka,

1) = anka">šļanka I 1, ein Tropfen, ein Rest einer Flüssigkeit auf dem Boden des Gefässes Trik.;

2) comm., einer, der schlaff, schlenkernd geht.
Zur Bed. 2 vgl. etwa sle̦nka (?).

Avots: ME IV, 70

slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt ² Ruj., AP., slìkt ² Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,

1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì ² ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î ² ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;

2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt ² Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".

Avots: ME III, 935

sluoķis,

1) n. U., = slieka; dafür sluoķa Ringen n. Mag. XX, 3, 180;

2) "kas slaistās, ein Faulpelz"
AP., (mit uô ² ) Bauske; "kas sluokās" Grünwald; "ein bettelnder Vagabund" (mit ùo ² ) Bers. - Anscheinend Umbildung eines *sluoka (= li. slanka) "Schleicher".

Avots: ME III, 945

stabs,

1): kuodies vārtu stabiņā! BW. 21744 var. dzenis kala krustu stabiņa galā 2692, 5; "kuoka blanka, kas satur stelles" AP.; siekstes s. Ramkau "streļļu siekstes sastāvdaļä; rudzu stabiņi Fehteln; kad ziemā saulei aupušām ir stabi - le̦cuot vai rietuot, tad tas uz draņķa laiku AP. krās(n)ss. (Ofenröhre?)
Ramkau; stabu krās[n]s Rujen n. BielU., ein Wandofen von Ziegeln. - stabiņi,

a): auch AP.

Avots: EH II, 567

stērbelaîns Wid., stērbele̦ns Ruj., zerfetzt: stērbele̦ni svārki Ruj. se̦gts... stērbelainiem kankariem Bārda Zem. d. 219.

Avots: ME IV, 1063

straignaîns, einschiessend, morastig: tie nuo straignaina puopiena brien JR. IV, 16. straignainuo pļavu Janš. Dzimtene V, 17. straignainas lankas Janš. Nīca 60. straignainās apkārtnes dēj e̦ze̦ram grūti piekļūt 9. straignaiņuos ceļuos A. XX, 335.

Avots: ME IV, 1080

‡ štukuôt Seyershof "juokuot". Refl. -tiês (s. ME. IV, 104),

1): auch Adsel, Allasch, Alswig, A.-Autz, Amboten, Baldohn, Bers., Daudsewas, Erlaa, Heidenfeld, Hofzumberge, Kokn., Lubn., Mar., Matkuln, Neuenburg, Neuhausen, N.-Peb., Rönnen, Salgaln, Sawensee, Schibbenhof, Schujen, Serbig., Smilt., Walk, Widdrisch: dancuodami, štukuodamies un citādi kâ laiku kavē̦dami RKr. XVII, 26; "niķus izgudruot, blēžuoties, krāpt" Ruj.; "niķuoties, tiepties" Nigr.; ‡

2) auf Geld Karten spielen
Salis (kad banka pilna, tad saka: "štuks").

Avots: EH II, 656

svètît, -u (gew. in der Bed.

2) od. -ĩju (gew. in der Bed. 1), -ĩju,

1) segnen:
dievs druvu ir svētījis U., Gott hat das Getreidefeld gesegnet. svētīti laiki (reiche Zeiten) Stāsts Krieviņ.12. bauda, ar kuo dievs viņu svētījis (womit ihn Gott segnend bedacht hat) Aps. III, 5. ēdi, kuo dievs man svētījis! LP. III, 92. svētīts nuo visām vainām (bewahrt von allen Gebrechen) Br. 515;

2) heiligen
U.; feiern: svē̦tu dienu svētīt, den Feiertag heiligen U. vazanka cauru nedēļu tâ˙pat svētī L., dem Faulen sind alle Tage Sonntage. saulīti svētīt St., Sonnenuntergang feiern und alsdann die Arbeit aus der Hand legen. nesvē̦tu svē̦tvakaru, ne svētdieniņas BW. 31653, nu svētām Jāņa nakti 32886, 1 var, paganīšu rīta rasu (Var.: svē̦tu rītu) svētīdama 28929, 2 var. svētāma diena Etn. II, 65, ein Feiertag. kāzas svētīt LP. IV, 86;

3) scheltend belehren
Dunika: māte ilgi svētīja meitu. Refl. -tiês,

1) sich segnen (lassen):
neļaujas nuo mākslas un zinības svētīties Vēr. I, 1178;

2) sich feiern (lassen):
svē̦tki nāca svētīties BW. 33266. svētījies, svē̦ta diena, ne tu mana svētījama! 7659, 1. - Subst. svètîšana,

1) das Segnen:
svētīšanas vārdi, der Segensspruch Brasche;

2) das Feiern;
svètĩjums,

1) das einmalige Segnen, der Segen;

2) ein Heiligtum
U.; svètîtãjs,

1) wer segnet;

2) wer feiert.
Aus r. святи́ть "heiligen".

Avots: ME III, 1155

tàukaîns Wolm., fettig, fett U.: taukaina mute BW. 19234, 3. taukainām acīm R. Sk. II, 11. kuoks paliekuot taukains (so wahrscheinlich zu lesen statt des gedruckten tankains) Etn. II, 179.

Avots: ME IV, 136

tukšrùocis, wer leere Hände hat: atbrauks mans puisītis kâ tukšruocītis, kā kankarītis Vēr. II, 318.

Avots: ME IV, 256

uzblãķêt aufstapeln: blankas uzblāķētas lielā kaudzē.

Avots: ME IV, 318

uzblandîtiês, umherschweifend, sich umhertreibend (plötzlich) erscheinen, sich einstellen: nez nuo kurienes uzblandījies šis vazanka!

Avots: ME IV, 317

uzdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend hervorbringen, zum Vorschein bringen:
uzdauzīt punu pierē;

2) (wiederholt) schlagend, klopfend aufwecken:
saimnieks uzdauzīja gulē̦tājus;

3) auf-, losschlagen:
le̦du. Refl. -tiês, sich wohin verirren LKVv., sich herumtreibend, unverhofft erscheinen Wid.: uzdauzījies kāds vazanka.

Avots: ME IV, 323

uzgadîtiês, sich (zufällig) einfinden (perfektiv): uzgadījies te tāds vazanka Bers., Golg.

Avots: ME IV, 331

II vaiņa: v. mala Frauenb. "šķība mala ar mizu dēlim vai plankai".

Avots: EH II, 749

vanckari (mit "an̂") Nerft "Fetzen, Lappen, Lumpen (lupatas)". Aus vanckas˙kankari.

Avots: ME IV, 469

vazanda U., Ronneb., Sessw., comm., vazands U., Bers., Kalzenau (hier daneben eine Femininform vazanda), = anka">vazanka: kuo, vazanda (Var.: vazakti), vazājies pa manām ganībām? BW. 29506, 5. tas ir tikai tāds vazanda! Sessw. tāds kâ vazands! (von einem Kinde gesagt, das ohne Erlaubnis fortgegangen ist) Kalzenau.

Avots: ME IV, 488

vazaņķis, s. vazanka .

Avots: ME IV, 488

vazika U., vazinka U., comm., = anka">vazanka; aus dem Oberland wird vazinka mit der Bed. "Schererei" mitgeteilt: man ar viņu bija tāda vazinka (vazāšanās) pa tiesām.

Avots: ME IV, 488

važma N.-Peb. "= anka">vazanka".

Avots: ME IV, 489

I vẽ̦luogs Schnehpeln, vēluogs St., U., vēluoks V., Windau, = vāluogs, vē̦rluogs, die Wind-, Wetterfahne; vēluogs Celm., das Segel: laiva nāca deviņiem vēluogiem (Var.: vēluokiem) BW. 14278. nepūšat, sīvi vēji, sudrabiņa vēluogā! 5169, 2. gruozās kâ vēluoks Alksnis-Zundulis. laime viržas tam kâ vēluoks jumtā Lautb. Indulis un Arija 26. Nach Būga LtT. II, 13 gehört veluogs (aus *vējalangas) zu li. vė´langė "Wetterfahne" und lingúoti, dagegen vēluoks zu lùoks, li. lankas.

Avots: ME IV, 559

vinkaļu, s. vankaļu.

Avots: ME IV, 600

zeltnesis, zeltnesis,

1) ein grosser Herr
Manz., L.; ein Edelmann; ein Beamter: tādēļ tuop... muižnieki zeltneši saukti, kad tiem piede̦ras ze̦ltu nest Manz. Post. II, 19. par zeltnešiem latvieši senāk saukuši ierēdņus MWM. X, 643. iet viens tāds raibs un rankains... zeltnesis Janš. Dzimtene IV, 98. zeltnesīša (Var.: ze̦ltnesēja) līgaviņa BW. 6254;

2) der Ringfinger, Goldfinger
U., Celm., Dond., Frauenb.

Avots: ME IV, 706

žļanga,

1) eine mit Wasser gefüllte ausgefahrene Grube auf dem Wege
Ramdam, (mit añ ) Bauske, C., Gotthardsberg, eine Pfütze Vīt.; = šļūka 2 Vīt.: kūts slapja kâ žļanga Vīt.;

2) eine dünn gekochte, wässerige Speise
Vīt.: kas lai nu tādu žļangu izstrebj? Vīt.;

3) comm., ein Pferd, das viel Wasser trinkt
(mit añ ) Frauenb. Zur Bed. 1 vgl. šļanka I.

Avots: ME IV, 815