Paplašinātā meklēšana

‡ l duša Dunika, Kal., dušiņa Frauenb., duše Rutzau, beruhigender Zuruf für Kühe beim Melken, der als Benennung einer Kuh aufgefasst wird.

Avots: EH I, 345

[duša zâles, ein Kraut gegen Asthma: Jānīšam... ar aizdusi pipelīte; gravu gravas izstaigāja, duša zāļu nedabūja BW. 35056. Zu dust.]

Avots: ME I, 522

‡ II duša "tieksme būt stiprākam" (=dũša?) Seyershof: kam tas riņķītis augstāk pierē, tam luopam e̦suot stiprāka d.

Avots: EH I, 345

‡ àizbriêst,

1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;

2) zuquellen:
duris aizbriedušas.

Avots: EH I, 12

àizklîst, sich verlaufen, verirren: guovis aizklīdušas nuo luopu bara Etn. II, 99. viņš aizklīst sīkumuos MWM. VIII, 124.

Avots: ME I, 32

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

‡ àizskleñst Dunika, Rutzau, seitwärts hingleiten: ragus aizskle̦ndušas līdz dīķa malai:

Avots: EH I, 48

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119

atkasît, ‡

2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;

2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;

3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;

4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.

Avots: EH I, 146

‡ atmirguôt, widerspiegeln: mēnesnīcas pieplūdušais dīķis atmirguoja viņu abu ē̦nas A. Brigadere Daugava 1928, S. 565.

Avots: EH I, 156

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz māju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

‡ duse Rutzau, = ‡ I duša.

Avots: EH I, 344

êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,

1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;

4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;

5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;
‡

6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das; ‡

7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,

2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).

Avots: EH I, 374

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680

ìerast, sich gewöhnen (mit d. Lok., Akk., Gen. u. Dat.): ruokas ieruod darbā; grūta darba, visu darbu ieradušas BW. 5114; 6851. muižas meitas ieradušas slinkumā (Var.: slinkumu, slinkumam) BW. 3309; 12132. ieraduse (guovs) ābuolā, neē̦d tautu rāves zāli 16515. ierast man tuo darbiņu, kuo nebiju ieradusi 22494. es jau biju ieraduse ar māmiņas cē̦lumiņu. Refl. - tiês,

1) sich einfinden, erscheinen:
tur ieradies viens vecis LP. VII, 908. viņi ieradās jāšus, braukšus;

2) geboren werden:
viņiem ieradās dē̦ls;

3) gewohnt werden
(gew. ierast): [kas ieruodas uz citiem skundēt Glück Sir. 23, 21.] Subst. ìerašanâs, das Erscheinen.

Avots: ME II, 55

izbest, tr., ausgraben Glück IV Mos. 21, 18. cūkas kaulu izde̦dušas (gew.: izrakušas) BW. 25818, 3. dziļu bedri izbedis Diez.

Kļūdu labojums:
25818, 3 = 25813, 2

Avots: ME I, 716

izblin̂st ² , inxr., inch., ausfliessen (vom Körper): krūts izblindusi Fall. kalpuone juo dienas juo vairāk izblinst Sassm. izblindušas, ar jau applūdušiem ģīmja pantiem (meitas) Fall. MWM. XIII, 651. [izblindis"izjucis" Ramdam.]

Avots: ME I, 717

izblîzt od. izblîst, intr., breit, dick werden, ausfliessen (vom Körper): meita vare̦ni izblīza Kremon. miesas, kas ve̦cumā izblīdušas stadalas durvju platumā Kaln. izblīdušas, dubļiem sabristas kamašas AU., Mag. III, 117.

Avots: ME I, 717

[izbriêst, intr. anquellen: izbriedis trauks Lis.; izbrieduši mieži Arrasch; izbriedušas (hervorstehende) acis Ruj.]

Avots: ME I, 719

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

izdarît (li. išdarýti), tr.,

1) zustande, zuwege bringen, ausführen, vollbringen, zu Ende bringen:
trīs darbiņus izdarīju (Var.: padarīju) BW. 6796. kuo tie ļaudis neizdara ar savām valuodām 8546. kas daudz kuo grib izdarīt, tas maz panāk. viņš izdarīja savu gribu Vēr. I, 1463. nevaru tavu prātu izdarīt BW. 3597. nevar dievs, nevar ve̦lns svešai mātei izdarīt (recht machen) 4151;

2) ausbrauen:
gaidi, māte, kâ tu vari, kamē̦r alu izdarīšu BW. 15981;

3) kastrieren:
ērzeli;

[4) ausgerben:
viņš man tuo ādu izdarījis Für. I.] Refl. - tiês,

1) vollbringen, verfahren:
kuo tas visu nav izdarījies LP. VI, 19. puisis izdarījies gan šâ, gan tâ VII, 503. izstāstījis visas tās brīnuma lietas, tâ tur izdarījies VI, 318;

2) izdarīties ar, mit jem. fertig werden, verfahren, jem. bezwingen:
ja pats esi padarījis, tad arī pats ar sevi izdaries LP. VII, 252. laidi mani tik ar zdē̦riem iekšā, gan jau izdarīsimies IV, 140. es ar viņu izdarīšuos V, 375. druošinieks, kas apņēmies ar ve̦lnu izdarīties VI, 377. kuŗš tik zvēriski izdarās ar savējiem MWM. XI, 216;

3) sich ausleeren, seine Notdurft verrichten:
zīdaiņi mē̦dz izdarīties 1 - 2 - 3 reiz dienā Konv. ² 1375. Mit dem Zusatz sevis pēc: kad raganas paē̦dušas, tad tās mē̦dzuot sevis pēc izdarīties Etn. III, 45.

Avots: ME I, 725

izģidis, f. - usi, fadenscheinig, abgetragen, abgeschabt: izģidušas drēbes Neuenburg. maisi gluži izģiduši Naud. ceļa gali tiem cauri izģidušiem cau rumiem MWM. VIII, 545. [Neuerung für * izģedis (=li. išgẽdęs "испортившись"), vgl. paģedis "verdorben"; entweder mit dem i von izģindis, oder als Entgleistung zum Praesens * -ģiedu = li. -gendù.]

Avots: ME I, 743

izģinst: dvēsele ne iznīkst, nedz izģinst Lenc. Spred. gr. 1764-1767, S. 1693. kuoka mājelēm izģindušas ("?") dēļu durvis Daugava 1934, S. 481. tas izģinde ("izgaisa" daneben angeblich ein Infinitiv izģint) nuo savas vietas (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 451

izgruzdêt, izgrust, intr., verglimmen: kâ pe̦lni pie izgruzdušas uogles Skalbe.

Avots: ME I, 740

izklîst: izklīdušajā laucinieku sadzīvē Janš. Dzimtene V, 194.

Avots: EH I, 456

izplûst (li. išplústi),

1) intr., aus -, überströmen, aus -, überfliessen, sich ergiessen:
viņš klintis sitis, ka upes izplūdušas Psalm 78, 20. pa muti izplūda asinis Vēr. II, 443. saldas smaršas izplūda JR. IV, 66. gaisma izplūda pa visām te̦lpām A. XXI, 492. re̦snumā izplūdušais skuoluotājs Saul. bet vienīgā skaidrība nuo manas sirds izplūda karstā dieva lūgšanā Latv.;

[2) ruchbar werden
U.;

3) abortieren
U.].

Avots: ME I, 784

izraidît, tr.,

1) hinausschicken:
tev bij mani appuškuot, tautiņās izraidīt BW. 27672. Edei darba radās pilnas ruokas, nevien izraiduot puišus un meitas Sudr. E.;

2) ausweisen, verschicken, verbannen:
jauneklis tiek nuotiesāts uz izraidīšanu nuo salas Vēr. I, 1408. Refl. - tiês, auseinandergehen, bersten, platzen: atvēra izraidīsjušās istabas durvis A. XI, 178. kad durvis sabriedušas, tad atkal sakaltušas, ka paliek šķirbas, tad tās ir izraidīsušās Druw. Etn. IV, 34, Bers., Serb., Nötkh. n. A. XV, 82. [sakaltis kuoka truks ir izraidījies.]

Avots: ME I, 788

izsliedêt, tretend Gänge (im Getreide od. in der Wiese) hinterlassen: Jāņa bērni izsliedēja (pļaviņu), tumšu nakti staigājuot BW. 32374, 2. [Auch ein Part. prt. izsliedis: cūkas grāvi izsliedušas BW. 35028, 1.]

Avots: ME I, 800

‡ izšnorgât Lems. "mit Rotz besudeln": cūkas ēdienu tikai izšnorgājušas; ē̦dušas gandrīz ne˙maz nav.

Avots: EH I, 486

I kãrums,

1) das Begehrte, Verlangte, der Leckerbissen:
netecēju ciemiņā, kārumiņa me̦klē̦dama BW. 7098;

2) die Begierde, das Gelüste:
puisē̦nam augļi ļuoti smeķ; tai arī kārums uznāk LP. II, 77. kārumu od. kārumus dzīt, kārumā, kārumuos palaisties, paduoties, der Lüsternheit fröhnen: pati taukus apēda kārumu (Var.: kārumus) dzīdama BW. 20533. lieli kungi braukādami palaidās kārumā (Var.: kārumuos 20800). muižas meitas paradušas slinkumuos, kārumuos BW. 12132. Zu kãrs.

Avots: ME II, 202

I knìest [PS., Wolm., C.], - šu, prt. - tu od. - su, jucken, prickeln: mani knieš, es juckt mich U. piesvīdušais apģē̦rbs man neparasti grauza un kniesa ap gūžām Stari III, 21, [Saikava]. mūsu ruokas kniesa pēc darba Apsk. v. J. 1903, S. 209. [zē̦niem sevišķi knieta dzirdēt mācītājus Austriņš Nuopūtas vējā 24. Nebst knietēt II und I, knist, knis(l)is, knidêt, knaisīt zu li. kniẽti (in Dusetos) "labai rũpi", kniẽsti (III prs. knẽčia) "свербѣть, шевелиться, лежать на сердѣ" u. a., s. knidêt und Zupitza Germ. Gutt. 120 und Walde Wrtb. ² 518 unter nīdōr.]

Avots: ME II, 249

‡ kùodgalis ² Auleja, der Rest einer kùodaļa: nuosprē̦dušas, - kuodgalītis vien palika.

Avots: EH I, 685

I kraps, [= drusciņa Nigr., Altenburg]: guovis ir tâ visu izē̦dušas, ka ne krapa (=ne˙kā) nav palicies Wain. [Vielleicht gleichbedeutend und verwandt mit slav. krop`a "Tropfen"; vgl. aber auch krapačas.]

Avots: ME II, 260

krẽslĩba, die Dämmerung: krēslība apklāj leju Aus. acis ar krēslību apradušas Saul.

Avots: ME II, 276

lidinât, ‡

3) schweben machen:
kuokles skaņa šurp jauku vē̦smu lidina Celm.; ‡

4) "?": ieradušas pāri azaida laikam l. pa gultiņu Janš. Dzimtene III ² , 297. Refl. -tiês: sauli re̦dz lidināmies jau tuvu virs bangainās jūŗas Janš. Tie, kas uz ūdens 31. karsuonī lidinādamās (schwebend; echt le.?) starp dzīvību un nāvi ebenda 30.

Avots: EH I, 740

lĩdzatne̦sts, mitgebracht: ē̦dušas līdzatne̦stas ciema maizes LP. VII, 863.

Avots: ME II, 479

ļùrbans ^2, weichlich, schlaff, plump: ļurbaļurbans cilvē̦ks vai luops Selb., Lub. izblindušas, ļurbanas, ar jau applūdušiem ģīmja pantiem MWM. VIII, 651.

Avots: ME II, 544

mil˜ti (li. mìltai), ein Sing. miltiņš BW. 5424, 4, das Mehl: Sprw. pieē̦dušai cūkai milti rūgti. milti gaisā, sē̦nalas maisā. nuo tiem miltiem nevar putru izvārīt. miltus iekult Grünh., das Mehl mit dem Maischholz ins Wasser einrühren. kaulu milti, Knochenmehl. Fig.: nesiti tikai, citādi mans vīrs miltuos! LP.IV, 3. kad neaizmuktu aiz apses, tad zaldāts būtu smalkuos miltuos Upīte Medn. laiki 64. kuo nu tik daudz diņģējies! saki tik "ja", un darīti milti, die Sache ist erledigt Jaun. mežk. 136. - ne miltiņa, gar nicht: bē̦rns nee̦suot tâ sakuot ne miltiņa mierā LA. - miltu uoga Mag. IV, 2, 44, Mehlbeere. Zu mal˜t.

Avots: ME II, 628

neraže̦ns, neražans, unordentlich, unschön, unansehnlich: lielas meitas sasē̦dušas, diže̦nās, raže̦nās; kuŗ māmiņa, es sēdēšu, tāda maza, neraže̦na? VL. es atradu tautiņās neraže̦nu dzīvuojuot (Var.: neražanu dzīvuošanu) BW. 26314.

Avots: ME II, 729

‡ nùobizinêtiês, = ‡ nùobizuôtiês: guovis nuobizinējušās vien, ne˙maz nav ē̦dušas.

Avots: EH II, 32

nùobriêst,

1): graudi nuobriest Ramkau. zâle vēl nav nuobrieduse ebenda;

2): nu būs nuobriedis, kad nelīst Frauenb.; ‡

3) hart werden:
pine̦kli nuobrieduši (vor Feuchtigkeit für das Pferd zu hart geworden) Siuxt; altbacken werden: maize ātri nuobrieda AP. gabalu nuobrieduša pīrāga Jauns. B. gr. ³ II, 239.

Avots: EH II, 34

nùoêst (li. nuė´st], tr.,

1) wegessen:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abessen, abweiden:
pieci sirmi kumeliņi auzu lauku nuoē̦duši BW. 14416. manas guovis nuoē̦dušas tavu guovju dābuoliņu 28869, 1;

3) aufessen, auffressen, verzehren:
kad tevi utis nuoē̦stu! ve̦lns tevi nuoēdīs bez sāls LP. IV, 34. buodē tik daudz uz parāda nuoē̦sts B. Vēstn.;

4) im Essen übertreffen:
varuot ēsties iet ar ķēniņa meitu; ja viņš nuoē̦duot meitu, tad iegūstuot tuo par sievu JK. V, 28;

5) abprügeln:
saimnieks nuoēda pakaļu savam ganam par tīruo nieku A. XXI, 403;

6) abbeizen:
stipras zāles nuoē̦d ādu. Refl. - tiês, sich tüchtig satt essen, [zuweilen mit dem Nebenbegriff des Fetterwerdens]: drīzi lācis nuoēdies itin re̦sns LP. IV, 156. [nuoēdies vepris Mar. nabags iegāja kambarī un labi nuoēdās Pas. II, 170.]

Avots: ME II, 782

nùogult [li. nugul˜ti], intr., sich hinlegen, sich legen: mājinieki nuoguluši LP. V. 22. [debess nuogula aiz Gāršu kalna Lis.]. nu visi vējiņi nuogula kuokuos Lautb. man guotiņas paē̦dušas, ābuolā nuogulušas BW. 29015;

2) tr., belagern:
tautas ceļu nuoguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi 13475;

3) einschlafen:
bet ķēniņa dē̦ls nevar nuogult LP. VI, 324. ļaunas dvēseles nevar līdz pusnaktij nuogult VII, 81. Refl. - tiês, sich hinlegen, sich niederlegen, sich lagern: nuogulies gar zemi! gans, aitas sadzinis, nuogulstas sē̦tmalī RKr. VIII, 78. nakts nuogulstas pāri zemi Vēr. II, 262.

Avots: ME II, 788, 789

nùoklîst [li. nuklýsti], intr.,

1) sich verirren, vom Wege abkommen:
nuoklīst nuo ceļa, uz neceļiem Psalm 44, 19. suņi dze̦nāja kādas nuoklīdušas guovtiņas Aps.;

2) den Faden einer Erzählung verlieren:
tâ mēs nuoklīstam nuo lietas Aps.;

3) staru nuoklīšana, die Aberration
Konv. ²

Avots: ME II, 798

nùošķîst,

2): zēvele un uguns vien nuošķīdušas uz visām pusēm Pas. XV, 32.

Avots: EH II, 95

nùoslànît,

2): auch Degahlen (mit â ² ), Golg. (mit ā), Rothof (mit ã): duša, kur cilvē̦ku pārmaiņus nuoslāna spēcīgām silta un auksta ūdēns strūklām Rīts 1938, № 209.

Avots: EH II, 87

nùotĩtît,

1) intr., eine Weile trotzig, drohend werden:
raganas nuotītījušas:"būtum tevi ceļā atradušas, tad dzī vuotājs tu nebūtu palicis" LP. VII, 631;

[2) abtrotzen
Für. I unter tītīt.)

Avots: ME II, 875

‡ pačare Druw., Tirs., = pacere; nezin kādā pačarē ("?") bijāt iegrūdušas kaņepes Vanagu ligzda 142.

Avots: EH II, 125

paêst [li. paė´sti, slav. poěsti], pãêst Kand.; poēst Dond.,

1) sich satt essen
(so das Part. paēdis, satt): nebē̦dāju stalta vīra, kad tik maizes paē̦duse BW. 21461. man guotinas paē̦dušas 29330. paēdis var neē̦dušam līdz iet Etn. IV, 94. paēdis kâ nabaga kāzās (ironisch). paēdis iīdz acīm RKr. VI, 3;

2) perfektiv - abspeisen, das Essen beendigen:
mēs ēdām, paēdām BWp. ² 29394. paēda pusdienu LP. V, 293. vakariņas bij paē̦stas VII, 398. Refl. -tiês,

1) gehörig essen, einhauen:
nu es labi paēduos, dē̦lu mātes mieluojama BW. 19375. me̦dus zāli (auch zāles Gen.) paē̦das (kumeliņš) 29597;

[2) sich ein wenig über jem. ärgern, sich ein wenig zanken
Wid., LKVv.].

Avots: ME III, 25

paklîst [li. paklýsti], intr.,

1) sich verirren, sich verlieren, sich verlaufen, verloren gehen:
paklīdušas avis A. XX, 83. me̦klē̦dāms pats bij paklīdis LP. VI, 26. lai drēbes nepaklīst Kaudz.;

[2) sich finden, sich einstellen:
baltu patriōts... maksāja 5 kap. par rindiņu. tad tūliņ paklīda nauda De̦glavs Rīga II, 1, 485].

Avots: ME III, 46

pamir̃t, intr., ohnmächtig, gelähmt werden, absterben, in einen scheintoten Zustand geraten: juo es e̦smu pamiris nuo tavas ruokas grūtuma Psalm 39, 11. viņam kājas gluži pamirušas A. XII, 369. (sieva) pusēm badu pamirusi BW. 33039, 2. mums viņa pamiruse (scheintot) izliekas LP. II, 39. Subst. pamirẽjs, der (die) Ohnmächtige, Scheintote; pamir̃šana, das Ohnmächtigwerden, Absterben, Gelähmtwerden; pamirums, die Lähmung: ģīmja pamirums Stari II, 34. dušas lietuo pret dažiem pamirumiem Konv. ² 724.

Avots: ME III, 71

pãraûst, Refl. -tiês, ‡

3) vom Weben abgenutzt werden
Kaltenbr.: nītis pārsaaudušas.

Avots: EH XIII, 196

pãrkrist, ‡

2) hindurchfallen:
jis caur zemi pārkrita Pas. V, 170. āzītis pārkrita caur grīdu XIV, 134; ‡

3) mager werden (von solchen, die vordem dick gewesen sind)
Oknist: pēc slimības jis pa˙visam pārkritis Oknist. šuodien guovis atgāja smaģi pārkritušas ("nepieē̦dušas, kuo re̦dz nuo vē̦de̦ra sānu ieduobumiem") Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 203

pãrlìecĩba, die Überzeugung: klints nestāv cietāk par manu pārliecību Vēr. I, 1201. ļaunuma saknes - atradušas auglīgu zemi tā laika pārliecībā Kundz.

Avots: ME III, 164

‡ parūkstêt Bērzgale, Lubn., Warkl., = parukstêt: cūkas taî pieē̦dušas, ka nevar vairs p.

Avots: EH XIII, 169

pele (li. pelė˜),

1) Demin. peliņš BW. 2077, 7, verächtl. pe̦lē̦ns, die Maus:
Sprw. pieē̦dušai pelei milti rūgti. ne katrureiz kaķam peles medīt: citureiz ir pele pati piete̦k klāt. mazai pelītei arī ausis. pele pīkst, spiedz Etn. II, 51. visi palika klusi kâ pelītes Kav. rītā pilns zābaks ar pe̦lē̦niem LP. VII, 674. peļu tiesa, der Mäuseanteil, was über das gestrichene Mass an Korn im Lofe, Scheffel sich befindet (scherzhafter Ausdruck) U.;

2) peles (li. pẽlės), Fiebelkrankheit bei Pferden
U.; eine Viehkrankheit St.;

3) peles, fleischige graue Klumpen im Fette des Viehs
Erlaa, Lems. n. U., PS.;

4) peles od. peļu zirnis, vicia cracca Mag. IV, 2, 59; peļu zâle, Gurkenkraut (borago officinalis L.)
Peņg.;

5) peļu dīrâtājs, ein Schimpfwort
Infl. n. U. Als "die Graue" nebst pe̦lê̦ks, pelêt, palss zu li. pìlkas "grau", apr. pele "Weihe" peles (Plur.) "Armmuskel", pelemaygis "Rötelweihe", aksl. peless, gr. πολιός od. πελιτνός "grau", πέλεια "wilde Taube", ai. palitá-ḥ "altersgrau", av. paouruša- "grau", arm. alik "welsser Bart", la. palumbēs "Holztaube" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 53 f., Boisacq Dict. 762, Lidén Stud. 90, Trautmann Wrtb. 212.

Avots: ME III, 195, 196

pìe, Präpos, bei, an, zu, regiert den Genitiv,

1) lokal, auf die Frage wo? und wohin?:
pie drauga mājuot, beim Freunde wohnen. pie luogā stāvēt, am Fenster stehen. pie malas stumt, zur Seite schieben. metu laipu pie lai-piņas Biel. t. dz. 742. sēdās kāzenieki... tūlīt pie galda BW. III, l, 16. adīj[u] cimdus pirkstainīšus, pieruociņas mērīdama BW. 7245. cērt pliķi pie aušu! BW. 24975. visi pie siena strādājuši LP. VII, 1299. vakaruos vairs pie uguns nestrādā Etn. III, 126. taure skan, - kur pie taures pūtējiņi? nāk pie taures pūtē jiņi... BW. 18991 var. pakrita pie zemes Zbiór XVIII, 284. met (zizli) pie zemes! Glück II Mos. 4, 3. pie vīra iet, heiraten U., pie vīra būt, verheiratet sein;

2) nach Verben mit der Bedeutung "halten, nehmen, greifen, führen, hängen, binden": pie matiem vazādama BW. 749. pie kuociņa piesiedams BW. 2748. ņem viņu pie krūšu! Etn. III, 117 (aus Siuxt). pie balta spieķīša atspiedušam vajadzējis staigāt LP. VI, 1, 78. pie spieķīša vecītis tausta ceļu Apsīšu Jē̦k. III, 3;

3) pie simtu gadu ve̦cs, an die hundert Jahre alt
Sackenhausen. pie maza viņš ir labs, in Betracht seiner Kleinheit ist es gut (von einem Pferde) Biel. n. U. neraugi vīru pie ce̦pures Mag. IX, 2, 320, urteile über einen Menschen nicht nach seinem Hut! pie tā viņu var pazīt Saussen n. BB. XIV, 117, daran kann man ihn erkennen. Sprw.: pie runas liels, pie darbiem mazs. brāļi... ne˙maz vairs pie prāta LP. IV, 99, sind gar nicht mehr bei Sinnen. sadauzīt pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen Mag. XIII, 3, 57. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Rīta skaņas I, 27. atkava pašu pie nabaga Aps. VI, 21. saimnieks mani kultu pie nāves LP. VII, 1139, würde mich (beinahe) tot prügeln. muocuot pie nāves LP. V1I, 1116. nuoteikdams pie nāves, lai nuo viruma nebauduot LP. VI, 1, 472;

4) temporal (wohl ein Germanismus): pie laika, bei Zeiten. Sprw.: kuo dari, tuo dari pie laika; pēc jācieš klusu! JK. II, 98. rītu pîe dienas, morgen am Tage
LP. I, 181. pie vakara, gegen Abend Vēr. II, 1488. pie dienasvidus Gramsden, um Mittagszeit. pie svētdienas, am Sonntage U.; A. v. J. 1898, S. 132, LP. IV, 78. dienu pie dienas, einen Tag nach dem andecen RKr. VIII, 55. - ne pie dienas, gar nicht Grünh.: ne pie dienas negrib ieredzēt;

5) als Germanismus in Ausdrücken wie
pie ve̦lna, pie juoda, zum Teufel u. ähnl.: kur pie juoda ciema gani? BW. 743. kur pie dieva, kur pie ve̦lla muižinieki naudu ņēma? BW. 31285, 2. kur, pie kāķa, dē̦lu māte? 23512,1 var.;

6) dial., in Südwestkurl., = pēc, nach Verben, die eine Bewegung ausdrücken: pie zuvu braukt N.-Bartau, nach Fischen fahren. pîe zāļu iet Grosen, nach Gras gehen. Als Verbalpraefix,



1) lokal, hinzu: pieskriet, herzu-, hinzulaufen.
ne pie vārtu nepiejāju BW. 5256. pie ābeles piestājuos 3944, 9;

2) voll:
piekrauj pilnus ratus LP. I, 91. pielēju katlu pilnu LP. I, 165;

3) zur Perfektivierung des Verbalbegriffs: vīla mani...; kad pievilt nevarēja... BW. 9044. Ein li. piesleiti "zukommt"
aus dem Memelgebiet AfslPh. XL, 307; vgl. Le. Gr. §§ 558-62.

Avots: ME III, 236, 237

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

pìekrist,

1) hinfallen zu etw., neben etw.:
es piekritu raudādama pie arāja kājiņām BW. piel. ² 10226. tā man piekrīt pie ruokas (küsst mir die Hand) Alm. Kaislību varā 105;

2) überfallen, überkommen:
Sprw. nuospļaujies, lai drudzis nepiekrīt! (sagt man, wenn jem. sich stark erschreckt hat);

3) passen:
piekrīt (Var.: piede̦r, piestāv) me̦lni iemauktiņi pie dze̦lte̦na kumeliņa; piekrīt laba mātes meita ple diže̦na tē̦va dē̦la BW. 12216, 4;

4) zufallen, zukommen:
mājas piekrītuot Krišam Lakstam Krišs Laksts 3. ķēniņa dē̦ls suolīja atduot pat visu sev piekrītuošuo tē̦va valsti. tie darbi... piekrīt vīriešiem Etn. III, 5. "dēliņa" vārds pieaugušam vairs nepiekrīt Apsīšu Jē̦k. Bagāti radi 27. kam piekrīt pirmajam apgulties? LP. VII, 174. rada gan nepiekrīt (zur Verwandtschaft zählt er nicht), bet jaunais Stīpnieks bija Pēterim tik˙pat kâ drāugs Janš. Dzimtene IV, 175. tas man piekrīt, das kommt mir zu; n. U. auch - tev piekrīt, du bist schuldig;

5) beistimmen:
šim spriedumam piekrita visi Kaudz. M. 48. viņa klusi piekrizdama pamāja ar galvu Vēr. II, 158;

6) mit Fallendem gefüllt werden.
Refl. -tiês: tas man piekrītas, das ist meine Schuldigkeit U. Subst. piekrišana, die Zustimmung, der Beifall: "ziņģu lustes" atrada lielu piekrišanu Plutte Kat. 44. tautas bibliotēkas atradušas vispārīgu piekrišanu A. Mat. Krišj. Valdem.17. piekritums Infl., eine Krankheit, die nach einem Schreck od. einer Aufregung entsteht.

Avots: ME III, 260

pìelìst,

1) heran-, hinzuschleichen, -kriechen:
Sprw. pielīst pa akluo pusi. zivs pielien malā, bet vēzis ielien alā. miegs pielien gulē̦tājiem Aps. V, 25. labi tuvu pielīst Kaudz. M. 39;

2) sich anschleichen, anschmeicheln:
pielīst un pielabināties MWM. VI, 828;

3) sich mit Kriechendem anfüllen:
arājam grūtas kājas, pilnas smilšu pielīdušas (Var.: piebirušas) BW. 27903. pilns kūsis pielīda sīkuo dadžu 34472. Refl. -tiês,

1) heran-, hinzuschleichen:
viņš ar savu ruoku pielīdās ienaidniekam;

2) suchen unterzukommen
Ruj. n. U.

Avots: ME III, 268

pirms (mit r̂ Mar. n. RKr. XVII, 109),

1) Adv., vorher, früher:
tuop pēc ar tuo cilvē̦ku niknāki nekā pirms Glück Lukas 11, 26;

2) Praepos., vor:
rītā agri pirms saules Etn. II, 65. pirms Jurģa (dienas) Etn. II, 84;

3) Konjunktion, ehe, meist in Verbindung mit
ne(kā), eher als: ūdens jau vārījās, pirms tu man biji sacījuse Blaum. Pazudušais dē̦ls 1 l. pirms kā iet istabā, tautas mūte nuobučuo BW. 14628.

Avots: ME III, 227

pluota, pluõte, pluôts ² , -s, eine Eismasse Salis, LA. n. U.; zivju pluota (pluõte Adiamünde), ein Haufe von Fischen U. re̦ņģes nāk ar pluõti ("ar baru") jeb pluõtē Salis. - vienā pluôti ² Naud., mit einem Mal; in einem Wasser, voller Wasser: ūdens pārplūdinājis vienā pluotī pļavas. pļavas guļ vienā pluotī pārplūdušas. Zu gr. πλωτός "schwimmend" , got. flōdus "Flat" n. a. (s. te. pluods).

Avots: ME III, 365

plūznîtiês,

1) "?": laikam atkal kaut kur kādu nuocirpuši pliku, ka tâ var plūznīties Blaum. Pazudušais dē̦ls 50;

2) "zerfasern"
(intr.) Lemburg.

Avots: ME III, 363

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. ² 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. ² 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493

ražs, = raže̦ns 2: kur, brālīti, tu dabūji tādu ražu (Var.: ražanu, raže̦nu) līgaviņu? BW. 21265, 1 var. būs man cita tē̦va dē̦ls, vēl dailāks, vēl ražāks VL. aus Durben. - Subst. ražums,

1) fruchtbare Saat
Ar.;

2) = raže̦nums, Stattlichkeit, Trefflichkeit, Tüchtigkeit: māsiņ, tavu ražumiņu vai bij cūkas apē̦dušas? pret saulīti ratiņ[u] griezi, galvu dūri kuodaļā BW. 6699, 3. Wohl zu rads, raža 3; zur Bed. vgl. gr. γενναῖος "angeboren, von echter Race, edel, tüchtig, trefflich": γέννα "Geschlecht".

Avots: ME III, 493

rĩt (li. rýti "schlucken"), praes. riju (dial. rīnu, z. B. in Kroppenhof, A.-Schwanb.), praet. riju, tr., intr., schlukken, schlingen, fressen: rij tāvu rīšanu! von vielem, hastigem Schlingen. nu˙dien, tad ir visas aplupījis; rij tavu rīšānu! LP. VI, 293. rij, ka(d) tu pārplīstu (pārsprāgtu)! Mag. XX, 3, 42. Refl. -tiês,

1) einander schlingen:
neē̦dušam de̦sa de̦su rijas Birkert Sakāmv. 51;

2) sich (beständig) zanken, streiten
(eig.: einanderschlingen, fressen): ļautiņi rijas un ē̦das Aus. I, 61;

3) - rīstīties, sich würgen
U. Subst. rĩšana, das Schlucken, Schlingen, Fressen; rijums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schlingens; das Verschlungene, Gefressene; rijẽjs, ein Fresser, Verschlinger; galas rijējs zvē̦rs, ein fleischfressend Tier U. Nach Osthoff MU. IV, 45 zu ai. riṇāti "lässt fliessen", rīyatē "gerät ins Fliessen", aksl. rinǫti od. rijati "fliessen; stossen", ae. rīd "Strom", cymr. rhid "Same" u. a.

Avots: ME III, 540

ruožaîns,

1) auch ruožuôts, mit Rosen versehen, verziert: ruožainās, kre̦llainās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? ne man ruozes, ne krellītes BW. 14692, 19. vaiņag manu, ruožuotuo! 24283 var.;

2) rosenfarbig, rosenrot:
ruožainas lūpas. ruožainā gaismā debess tvīka MWM. XI, 177. ruožainajā rītā Vēr. II, 1221.

Avots: ME III, 587

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568

‡ II rūkât, brummen, grunzen: cūkas rūkāja, - laikam bija neē̦dušas Heidenfeld. viņš, ne˙kā nuoteikta neatbildē̦dams, tikai rūkāja ebenda. cūka ..., nedabūj[u]se zaļa vara, nāk sē̦tā rūkādama BW. 6224, 1 (aus Krohten). medņi rùkā ² (balzen) Lubn., Saikava (auch von andern Vögeln in der Brunstzeit).

Avots: EH II, 388

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

sagruzt (?) " ganz trocken, dürr und leicht zerfallend werden": sagruzušas ("izkaltušas, sabe̦rztas" Erwahlen) lapas Bers., Fehteln; " sagruzušas (= sagruzdušas) zeķes" Lettin; zeķei karstumā sagruzis (apdedzis) papēdis Sessau ; "sagruzis siens" Schujen.

Avots: ME II, 630

‡ II sakur̂kt ² Dunika, (viele Eier) absetzen (laichen; von Fröschen): naģes šuogad daudz kurkuļu sakurkušas (salaidušas).

Avots: EH XVI, 421

saļimt, zusammenknicken, zusammensinken Spr., U. (unter ļimt): sieviete gulēja dubļuos saļimuse Jaun. mežk. 213. viņi saļima kâ nuobriedušas vārpiņas Niedra. viņa... uzspiedusēs saļimušajam uz ple̦ciem Asp. saļimušuo muguru Vēr. I; 1406.

Avots: ME II, 678

saplûst; intr., zusammenfliessen, zusammenströmen (eig. und fig.), sich vereinigen, eins werden: ūdens bedrē saplūdis lieliskā mē̦rā Balss. saplūda bēŗu viesi Latvju tauta XI, 1, 42. priekšlasījumi, uz kuriem saplūda milzums ļaužu Konv. ² 418. nauda saplūst nedaudzu vīru ruokās A. XX, 15. peļņa saplūst... žīdu ruokās Puriņš Nauda 20. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. lauki saplūda kuopā ar naktskrē̦slu A. XX, 118. abas saknes ar savām nuozīmēm saplūdušas kuopā XXI, 592.

Avots: ME II, 704

savdē̦kā runāt, für sich hin, mit sich selbst sprechen Alksn. - Zund.; savdẽ̦kām, savdê̦kām ² Siuxt, Adv., abgesondert, zurückgezogen: puika paliek savdē̦kām, neiet barā Siuxt. trīs sievietes, salīdušas sieviešu krē̦sluos savdē̦kām Janš. Bandavā II, 359.

Avots: ME III, 783

II saziest: saziêda krūmi Līvāni n. FBR. XX, 153. (zirņi) zieduos sazieduši Tdz. 52909. vilnanītes baltiem ziediem saziedušas 40345.

Avots: EH XVI, 468

sēklenīca Manz. Lettus, St., V., Grünh., sēklenīce U., sēklinīca, sēklice JR. IV, 81, sēklenīdze Katzd., sẽklēnieks Nötk., sèklenieks ² Prl., sèklinieks ² Gr.-Buschh., sēklinieks U., Lubn., der Saatstock, die Saatfrucht: sē̦klas krājums sēklenīcā izbeidzies Konv. ¹ 249. dažādu augu sēklinīcas Veselis Saules kapsē̦ta 74, kāpuostu sēklenieki MWM. VI, 113. burkānu rutku sēkliniekus Vīt. 7. rāceņu sēkus guovis āpē̦dušas Gr.-Buschh. sēklinieki (Saatkartoffelstauden) izsauši Ebenda, iestādītās saknes apzīmē par sēkliniekiem Konv. ² 3517. (fig.) iekrātiem vārdiem bij . . . jābūt par sēkliniekiem, par ce̦lmiem Kronw. rutks atstāts par sêklenieku, priede - par sẽklenīcu PS.

Avots: ME III, 825

šķiedes Latv. Vēstn. 1924, No 39, = šķaidiņi, eine Art Speise aus abgekochten und zerstampften Kartoffeln; diesen Brei habe man mit Milch verdünnt und aufgekocht, eventuell auch mit Mehl vermischt, und beim Essen habe man noch Fett oder Sahne darauf gegossen: agrāk šķiedes lika cibā Rīgas braucējiem, kuo smērēt uz maizes. - šķiêdes ² Bauske "apšķīdušas nuovārītas kartupeļu šķēles".

Avots: ME IV, 51

‡ II skrabata PV., = skrapata guovis apē̦dušas ābuoliņu, ka nav ne skrabatas pāri palicis.

Avots: EH II, 506

‡ skrimbulas Lubn., Krümchen, Überbleibsel: guovis apē̦dušas sienu; ne s. nav palikušas.

Avots: EH II, 509

sliñks: auch AP., Grob., (mit ìn ² ) Linden in Kurl., Saikava; slinka kâ laiva Saikava. s. kâ vilnas buomis ebenda. Subst. sliñkums: tâ viņš ir, kad tie slinkumi māc Seyershof. muižas meitas paradušas slinkumuos (Var.: slinkumā ) BW. 12132, 1.

Avots: EH II, 526

snìegs (li. sniẽgas; vgl. den li. [jatv.?] Dorfnamen Sneigupė bei Wolter Списки нас. Мѣст Сувю губ. 82), auch plur. snìegi, der Schnee: sniegi (od. sniegs) nāk (Wolm.), krīt (Dond.), es schneit. man tevis žē̦l kâ pē̦rnā sniega Infl. n. U. du tust mir gar nicht leid. sniegs dilst (Dienas Lap.), iet nuost Kav., čirkst. sauss sniegs MWM. VI, 788. sniega pē̦das izzudušas Aps. J. III, 3. durvis . . . aizputinātas . . . ar sniegu LP. III, 109. sasniguši lieli sniegi VII, 118 (ähnlich BW. 2343, 2691 var., 9872, 24823). sniedziņš sniga, putināja BW. 2685, 2. vēl bij agrs sniegam snigt 12454. sniegi, vēji putināja 16173, rudzīt[i]s guļ zem sniedziņa (Var.: sniega kupe̦nā) 27957, 7 var. rudzīšam . . . sniegi galvu nuogulēja 28111, 2. īsas kājas, dziļi sniegi (Var.: dziļš sniedziņš) V, S. 479, № 2470, 1. sniega kupenis, Schneehaufen; sniega ķē̦paliņi od. pārslas, Schneeflocken; sniega laiks, Schneewetter Brasche; sniega mākuolis Austr. k. 1893, S. 30, Schneewotke; sniega māte Aus. I, 10; sniega pika, ein Schneeball; sniega pīte Biel. 1321; sniega puķīte, Schneegläckchen Brasche; sniega putenis, Schneegestöber; sniega putns, Schneeammer Konv. ² 3939; sniega ūdens, Schneewasser Brasche. Zu snigt.

Avots: ME III, 978

sprûst,

2): duris sabriedušas un sprûst ² (sind schwer auf- und zuzumachen)
Dunika, Stenden. viņš tik re̦sns, ka pat durīs sprûst ² Behnen, Stenden;

3): hervordringen:
veselība un spē̦ks sprūda nuo visām šī vare̦nā vīra vīlēm Daugava 1936, S. 981.

Avots: EH II, 562

I stalgs,

1): auch (mit al˜ ) Gramsden; stalga māte, stalga meita, visu gaļu saē̦dušas VL. aus NB. RKr. XX, S. 68. ‡ Subst. stal˜gums, das Vernaschtsein:
atradināt guovi nuo stal˜guma Dunika; "Leckerei" Lng.; gārdi ēdieni un stalgumi (Leckerbissen) ir vadītāji uz ubaga namu Dünsb. L. Av. 1846, № 39.

Avots: EH II, 569

stauberis ² Mar., staubers, staubere, stàuburis Burtn., ein Baum ohne Äste Mar. n. RKr. XV, 137; eine verkrüppelte Eiche Burtn.; ein verfaultes Holzstück Mar.; staũbẽris C., ein stehen gebliebener, hoher Baumstumpf; bieza birztiņa, staubers vidū RKr. VII, 1088 (Rätsel). bābas salīdušas... bē̦rza stauberē (Var.; stumburā, stimbe̦nā u. a.) BW. 13158, 3 (aus Sinolen); 4 var. (aus Peterskapelle). (fig.) bē̦rni aizgāja: paliku kâ stauberis Mar. n. RKr. XV, 137. Nebst staubenis zu stubur(i)s (s. dies).

Avots: ME III, 1048, 1049

stube̦ns,

1) der Stumpf:
īsu astes stubeniņu Konv. ² 3908;

2) stube̦ns U., stubans, stubans Oppek. n. U., ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat
U.: bābas salīdušas... bē̦rza stubanā (Var.: stumburā, stumbe̦nā, stimbe̦nā u. a.) BW. 13158, 4 var. (aus Linden in Livl.);

3) stubenis Salis, ein abgebrauchter Besen.

Avots: ME IV, 1099

stubulāji, stubulmāji Wessen, stubulnāji Illuxt, Gr. - Buschh., Stoppeln (von gemähtem Getreide u. ähnl.): pē̦rnajie rudzu stubulāji dursta ruokas Duomas IlI, 1295. uz stubulnājiem kāju pārdurt Gr. - Buschh. pa ābuoltiņa stubulājiem skrejuot Liev. Brez. un Hav. 83. guovis ir pupas nuokuodušas, stubulnāji vien stāv Illuxt. Das m in stubulmāji vielleicht assimilatorisch für n hinter b doch vgl. auch studzulmi. Zu stubulnāji vgl. stube̦lnāji, aber auch stubulni.

Avots: ME IV, 1099

II tapa, der Zapfen, der Pflock: palicis kāzās, kamē̦r tapu uz galda uzlikuši (zum Zeichen, dass das Bierfass ausgetrunken ist). tinējai bijuši pirksti kâ tapas LP. III, 84. dzina ar izveicīgu ruoku kuoka tapiņas zuolē Vēr. II, 62. ecešām pazudušas divi tapas (= zari) Kurs. tapu egles (egļi) Bielenstein Holzb, 490, die Zinkenegge. sākt vilkt ērģelēm "tapas" A. v. J. 1896, S. 5. kakla tapiņa, das Zäpflein am Halse Manz. Lettus. mieļu tapa BW. 23464, I, ein Trunkenbold: gaidu savu mieļu tapu (Var.: lieldzē̦rāju) nuo kruodziņa pārnākam BW. 26961. Nebst li. tãpas "Zapfen" Lit. Mitt. I, 287 und estn. tapp aus mnd. tappe "Zapfen".

Avots: ME IV, 130

trans (li. trãnas "Drohne"),

1) die Drohne
Wid., N.-Bartau, Nigr., Nötk., Wolm.; "sirsenis" Lancmanis: bites tranus jau nuokuodušas Nigr.;

2) "?": ūdens traniņi ūdeni vilka BW. 25081. Wohl nebst serb. trût, poln. trąd "Drohne"
als der dumpf Summende zu apr. trinie "droht" (urspr. wohl: brummt); zur Bed. vgl. d. Drohne: dröhnen.

Avots: ME IV, 222

tusnât,

1) tusnāt Alswig, Domopol, Drobbusch, Drosth., Fehsen, Heidenfeldt, Kalnazeem, Lis., Lubn., Nötk., N.-Peb., Odensee, Salis, Schibbenhof, Stelp., Wallhof, Vīt., -ãju, tusnēt Bers., Römersh., Warkl., -u, -ẽju, tusnît Celm., Grünwald, Lennew., Nötk., N.-Peb., Salisb., Serbigal, Smilt., Wolm., -ĩju, tusnuôt Druw. (s. RKr. XVII, 84), Lubn., tušņât Mar., Oppek., Schwanb., Serbigal, -ãju, tušņuôt Oppek. n. U., Golg., refl. tusnîtiês Alksnis-Zundulis, tusnuôtiês Druw., Plm., schwer atmen, keuchen; tusnêt L., U., tusnît U., tusnuôt U., stöhnen, in heftigem Affekte weinen (wollen): guovis tusnā, kad stipri pieē̦dušas Odensee. guovs pārē̦dusies un tusn Römershof. tusnuodāmas un pūzdamas nāca... guovis Niedra Bār. 73 (ähnlich: Vīt. 33). smagu darbu darīdams cilvē̦ks tusnī, iet tusnādams N.-Peb. dirsdams tusnī ebenda. viņš tusnē̦dams rakņājas pa mē̦slu gubu Vēr. II, 1401. māt[e] ar meitu tusnuodamas darīs smagus ve̦zumiņus BW. 16360. Auka tusnīdams kāpj kalnā A. Upītis J. 1. 34. viņš tusnuodams sāka rāpties tāļāk A. XX, 802. tusnīdams un šņākdams . . . paskrēja garām vilciens A. Brigader Daugava I, 1226. daba tusnīdama un žāvādamās traušas nuo ziemas migas laukā MWM. v. J. 1897, S. 105;

2) tusnuôt Stockm., langsam arbeiten;
tusnāt oder tusnît Nötk., keuchend, mühsam arbeiten; tusnât Lubn., Vīt., tusnuotiês Bers., trödeln; tusnît Lems., (liegend) faulenzen: kuo jūs, meitas, tusnājat, ka jūs dziesmu nedziedat? BW. 780,1. kuo tu tusnuo? strādā veicīgāk! Stockm. tusnā nu tusnā, ka ātrāk tiec gatavs! Vīt.;

3) tusnît Drosth., Jürg., (keuchend Schweres) schleppen:
tusnīja maisu ve̦zumā Drosth., Jürg. me̦tusi dūņas, tusnādama, lāpstu pakaļ lāpstas Upīte Medn. laiki;

4) tusnît Ar., murren, unzufrieden sein.
Zu tust.

Avots: ME IV, 273

uzplûst,

1) sich auf etw. ergiessen
(perfektiv): pļavai uzplūdis ūdens;

2) strömend, sich ergiessend an die Oberfläche (hinauf-)geraten:
viss uzplūdis uz virsus Vēr. II, 811;

3) steigen (vom Wasser;
perfektiv), anschwellen (von Flüssen) LKVv., überströmen: jūra uzplūdusi līdz kāpām. pavasaruos nere̦ti uzplūst visi ūdeņi Ahs. it kâ vare̦ni ūdens plūdi, kas vare̦n uzplūst Jesaias 28, 2. upes e̦suot uzplūdušas nuo ļaužu asarām Latv. uzplūdušajam grāvim nevarēja pāri tikt Aps. IV, 24;

4) aufkommen, über einen kommen:
kâ viļņu plūsma uzplūst atmiņa Vēr. I, 1373. viņš nevarēja nuoturēties nuo pēkšņi uzplūdušiem smiekliem II, 1334;

5) sich (unverhofft) einfinden:
kur tad tu... tâ uzplūdi, pa˙visam ne gaiduot, ne duomājuot? Janš. Precību viesulis 17. Uozuols, kas agrāk dažreiz uzplūda arī uz mūs[u] pusi Bandavā II, 403. - Subst. uzplûdums, = uzplūda: jūŗas uzplūdums Konv. ² 2019; A. v. J. 1897, S. 79. (fig.) jūtu uzplūdums.

Avots: ME IV, 367, 368

vâkt C. (li. vókti "beschicken"), vàkt Neuenb., PS., (mit à ² ) Kr., Prl., (mit â ² ) Iw., Karls., Lautb., Līn., Rutzau, Praes. -cu (U.) od. -ķu (Autz n. U., Frauenb., Rutzau) od. -ku (Lautb., U.), Praet. -cu od. (Autz n. U.) -ķu (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Dond., Drosth., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Ruj., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm.),

1) deckeln
(?) U.;

2) ernten
U., Bielenstein Holzb. 343, Memelshof, (mit â ) Sehren; zusammennehmen, wegschaffen, unter Dach und Fach bringen U., (mit â ² ; Praes. und Praet. -cu) Adiamünde, Bauske; sammeln (mit à ² ; Praes. und Praet. -cu) Erlaa, Kl., (mit â ² ; Praes. und Praef. -ķu) Dunika, Frauenb.: kartupeļus vākt (einheimsen) Bauske, Memelshof, Sehren. sēnes vākt Dunika. vāc savas mantas kuopā! Adiamünde. vāc traukus pruom nuo galda! Siuxt, Sonnaxt. dzirdēja paipalu mātīti... vāķam kuopā izklīdušuos cāļus Janš. Dzimtene ² I, 49. vākdams ceļu, tas ir ar grābekli sagrābstīdams un uzlasīdams nuobirušuos siena kušķus Bandavā Il, 75;

3) (ein Kind) warten
(mit à ² ) Sonnaxt, (mit â ² ) Dunika (Praes. und Praet. -cu od. -ķu), Frauenb., Gold., Siuxt (Praes. und Praet. -cu); hüten, aufpassen: steidzies mājās bē̦rnus vākt Janš. Dzimtene ² I, 219. es vākšu mazuo Paipala 14. ķēvi viņš ne˙kad daudz nevāķis 50. Sprw.: kam lieta piede̦r, tas tuo vāķ Birk. Sakāmv. 76;

4) auffordern:
brālīti sērsti vāķu (Var.: aicināju) BW. 15902 var. ve̦lns... vāc tuo atkal dancāt Pas. V, 369 (aus N.-Bartau). vācis, lai nākuot dancāt ebenda. Refl. -tiês,

1) sich zusammentun
U.: mēs turējāmies un vāķāmies, un nu es viena un atstāta! Janš. Bandavā I, 308;

2) sich wohin begeben, zurückziehn, Zuflucht suchen
U.: vāķies nuost! packe dich fort! U., Frauenb. tā uotra vāķas nu pruojām Janš. Precību viesulis 29. lābāk vākšuos istabā pie mātes, lai man... neuzbrūk Līgava I, 95. - Subst. vākšana,

1) das Ernten, Sammeln, Zusammennehmen;

2) das Warten, Hüten;
vākums,

1) das einmalige, vollendete Ernten, Sammeln, Zusammennehmen; das Gesammelte, die Ernte;

2) das einmalige, vollendete Warten, Hüten;
vācẽjs, vāķẽjs,

1) wer sammelt, erntet, zusammennimmt:
pūķis... bijis mantas vācējs LP. Vl, 52. jau kūmiņas paē̦dušas, nav galdiņa vāķējiņās (Var.: jēmējiņas) BW. 1484;

2) wer (Kinder) wartet, hütet.
Vgl. vâks und vācele I. Hochle. vàkt = wohl aus *vãkt, und vâkt ² woht aus vâkt; vàkt in Neuenb. und bei PS. kann aus Mundarten mit vâkt ² entlehnt sein.

Avots: ME IV, 495

vekšêt, ‡

2) schreien (von Schafen):
lai vuškas paē̦dušas ni˙kad nevekšē̦tu Lttic. 243.

Avots: EH II, 768

viška,

1) = viska, die Worfschaufel U., Adsel, A.-Ottenhof, Nauksch., Ruj., Trik., Wolm., die Getreidewanne Dr.: vētījamās mašīnas (izskaudušas) sarvjus, sietiņus un viškas A. Melnalksnis Mazsalaca 48;

2) das Worfeln
Salis. Vielleicht abstrahiert aus einem deminutivisch aussehenden *višķele < estn. wiskel "Wurfschaufel".

Avots: ME IV, 628

žvardzêt,

1) schellen
(zvārguļi žvardz) Kosenhof, N. - Peb.; klirren (ķēdes vien žvardz kustuoties N. - Peb.; von Blechscherben Nötk.);

2) "?": it kā žvardzuošas čūskas būtu salīdušas Veselis Saules kaps. 83.

Avots: ME IV, 842

žvĩkstêt Ahs. n. RKr. XVII, 67, Arrasch, Bauske, C., Frauenb., Gotthardsberg, Kegeln, Lemsal, Nötk., Raiskum, Ruj., Schrunden, Sermus, Smilten, Trik., Wesselshof, Wolm., (mit ì ² ) Erlaa, Golg., Kalz., Lettihn, Lis., Lubn., Mar., Saikava, Schwanb., = švĩkstêt: pļauj, ka žvīkst vien Trik. u. a. brauc ar žagaru ve̦zmu, ka žvīkst vien Schwanb. vējš žvīkst (saust) gar acīm Ahs., Segew. slimajam krūtis žvīkst Ahs. žvīkst, situot gaisā ar rīskti vai pātagu Druw., Lubn., Mar., Sermus u. a. izkapts pļaujuot žvīkst Ahs., Bers. raganas jāj pa gaisu, ka žvīkst vien Segew. ūdens skrien caur šķirbu, ka žvīkst (zischt) vien Segew. ziemā ragavas braucuot žvīkst Wessen. žvīkst, pa grīdu kuo smagu ve̦lkuot Lis. putniem spārni laižuoties žvĩkst Ronneb. žvīkst, slaukuot nuosvīdušas luoga rūtis Pernigel. virs... atvariem ugunsgrē̦ks žvīkst MWM. IX, 285. izsaucās savādā žvīkstuošā balsī Vēr. II, 440.

Avots: ME IV, 847, 848