Paplašinātā meklēšana

àizdur,amaĩs, Zapfen, Stöpsel.

Avots: ME I, 23

‡ càu[r]dura ² Pilda, Zvirgzdine, = caũrdure: kaî paē̦d, tai c. sāc durt Zvirgzdine.

Avots: EH I, 261

dura, s. duras.

Avots: ME I, 518

[duraklītis "ein kleiner Meissel " Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, 168.

Avots: ME I, 518

dur,amais, ein Werkzeug zum Stechen, Stossen: vīveļu dur,amais Zeif. III, 2, 288.

Avots: ME I, 521

‡ duŗas, = dures: saguvies kauluos d. Janš. Līgava I, 486.

Avots: EH I, 344

duras, dures, = caurdures, Seitenstiche: zâles pret durām Aps. V, 38; selten d. Sing.: pret duru RKr. XII, 8.

Avots: ME I, 519

‡ durastība "Dummheit" Gr.- Buschh.: d. iznāk, vairāk ni˙kas.

Avots: EH I, 343

‡ duratiņa, eine kleine Tür: aizvērās d. BWp. 1095, 2.

Avots: EH I, 343

duravas: auch Bērzgale, Cibla, Kaltenbr:, Liepna, Līvāni; Lubn., Borehow n. FBR. XIII 23, Pilda n. FBR. XIII, 42, Pas. X, 509 (aus Eglūna), dat.-instr. plur. duravēm BW. 5002 var. (aus Sauken).

Avots: EH I, 343

duravas, hochle. für durvis BW. 5002, [21723. 23095 var., 30776, 1 u. a. Vgl. dazu Le. Gr. 210].

Avots: ME I, 519

‡ *duravis (nom. plur.), = dùrvis: aiz baznīcas duravim BW. 16042, 2 var. (aus Aahof).

Avots: EH I, 343

iedura Wend., [iedure Tirsen u. a.], = caurdure.

Avots: ME II, 11

maduras, [eine Art Pflanzen mit weissen Bliiten Kerstenbehm]: vai... neredzēja, nezināja, kâ auga lini, kâ maduras! A. Baltpurviņš Druva 11, 270. [madūras od. madūrītes "Jāņu zâles (sīkiem, baltiem ziediem, aug ceļmalās)" Stuhrhof.)

Avots: ME II, 547

muduraiņi, muduri, muduru od. muduraini svārki,

1) ein Bauerrock mit Taillenfalten an beiden Seiten
(svārki ar muduriem) RKr. II, 58; Pab., [Mahrzen]: muduri - savādi svārki ve̦cuos laikuos Mar. n. RKr. XV, 127. mugurā viņam bija parastie muduraiņi A. XVIII, 134. abi bij tâ˙pat šūti - muduraiņi RKr. VII, 39. vis˙vairāk izplatītas tiklab Vidzemē, kâ Kurzemē ir bijušas jakas ar kruoķēm sānuos (muduri) A. XX, 68. [ienāca Andrieva māte savuos re̦ti cilājamuos brūtes laiku muduraiņuos Kaudz. Atmiņas I, 69;

2) muduŗi, die Falten zu beiden Seiten der Taille
Wid.]

Avots: ME II, 659

piedura,

1) "plaisa, ruobs maizes kukulim, kas celas pieduŗuoties pie krāsns malas vai pie uotra kukuļa" Uolēnieši;

2) der Kontakt:
pieduras punktu Izglītība v. J. 1910, S. 651.

Avots: ME III, 246

puduraîns,

1): p. (aus einzelnen Baumgruppen bestehend)
mežs Saikava. - "uozuols:" ME. III, 402 zu verbessern in "uozuols"; ‡

2) als Bezeichnung gewisser Strick- und Webmuster
Frauenb.: puduraiņais cimdu raksts. puduraiņi rinduki ("kad ir tādas piestrīpas, tad ir puduraiņš").

Avots: EH II, 321

puduraîns, ästig, verzweigt Wid.: pudurains uozuols; "puduruos audzis".

Avots: ME III, 402

‡ pundurainis Strods Par. vōrdn. 142 "?".

Avots: EH II, 325

sadura,

1): ielu sadurās Jauns. Raksti VIII, 34. žepeŗu sadurā (zirņu kaudzes augšdaļā) IV, 289. (aduot) sviķeli iesāk tur, kur tās saduras pie uzmešanas Linden in Kurl.;

2): "plaisa maizes kukuļa sānuos" Ramkau; tētis kukuļam visas saduras aplauza AP.; saduras "cumpurs" NB.; ‡

3) plur. saduras, Reibung, Streit
Diet.

Avots: EH XVI, 405

sadura,

1 ) die Stelle, wo zwei Teile vereinigt werden, zusammentreffen (die Verbindung zweier Balken
Bers., Lub., AP.), die Fuge; die Grenze: šķē̦rssienu saduras ar sānu mūŗiem Būvmācība 50. uz smagu un vieglu mūŗa daļu sadurām ebenda S. 21. uz dēļu sadurām jāuzsit kāds cits, šaurāks dēlis Konv. 1508. pašā suola sadurā BW. 34467; 34580 od. sadurās resp. sadurēs 34580, 4 var. (nach U. beņķu sadures stechender, verletzender Sitz!), jumts sadurā sāk tecēt Fest. uz stūŗa, divēju ielu sadurā, atruodas . . . namiņš RA. mēs nuonākam pie kalnu saduras M. Skruzītis. pagastu sadurās Kaudz. Ve̦cpiebalga 83;

2) sadures, die rauhe, harte Kruste des Brotes
Peb. n. U.; nach anderer Quelle in Peb. sadura - diejenige Stelle, wo beim Backen der Teig von zwei Broten zusammengeflossen war und nachher keine harte Rinde ist; sadura "plaisa maizes kukulī" N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME III, 617

mudurains (unter muduraiņi): muduraini svārki auch AP., Saikava, Schwanb. muduraina jaka Lubn.

Avots: EH I, 828

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23

‡ àizkristît,

1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;

2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).

Avots: EH I, 33

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. ^2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III ⁴ 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71

‡ dadur̃t,

1) hinzustecken, -stechen;

2) (leicht beröhrend) anlegen
Kaltenbr.: dadūris pirstu pi zuobina Pas. VIII, 150;

3) berühren:
dadūra juo ar savu vē̦zu Pas. IX, 408. Refl. -tiês, berühren Auleja, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdine: daduras putnam pi spārnu Pas. V, 210. (aus Lettg.). d. ai ruoku Zvirgzdine. ir dasadurts pi ... perves Pas. VIII, 316.

Avots: EH I, 301

darît,

1): d. alu - auch Skaista n. FBR. XV, 54, BielU., Lixna, ve̦zumu - auch AP., Heidenfeld, Saikava, pastalas - auch BielU., de̦sas auch Frauenb., Iw., sviestu - auch Iw., Kand.; stricken
- auch Grenzhof n. FBR. XII, 24, Siuxt; d. duravas, die Tür schliessen Auleja; sìenu d. ve̦zumā Ramkau; färben (z. B. Garn, Stoff) Auleja, Lixna;

2): arbeiten
Auleja: negāja darītu da kungam. Reil. -tiês,

4): tâ ... darī[ju]šies trīs reizas Pas. VII, 349; ‡

7) geschehen, vor sich gehen:
ka ruokas atruonas ministrija, tis ... atbildīgs par tuo, kas timā darās Zemnīka ziņas 1931, № 9, S. 2. ‡ Subst. darîšanâs, das Betragen (?): par tādu darīšanuos sapīkst Janš. Mežv. ļ. II, 459. Subst. darîtãjs: itin visu (acc. s.) d. BielU.

Avots: EH I, 308

diravas Skaista n. FBR. XV, 53, Auleja, = duravas">duravas. Demin. diraveņas Auleja, Fensterläden.

Avots: EH I, 321

duñdurs [PS., C., Rönnen],

1) Rinderbremse (tobanus bovinus);
stulbais dundurs, Blindfliege (chrysops caecutiens); lietus dundurs, haematopota pluvialis Ar.; dunduramuols od. dunduru a., Teufelsabbiss (scabiosa succisa). dundurs dunduruo, dūc, rūc. vai nu dundurs astē? Wozu die Eile? bija jau tâ pēc dunduru laika, es war um die Zeit, wo das Vieh nicht mehr so sehr von den Bremsen gequält wird;

2) die Wespe
Dond.;

3) der Rausch, Kater:
man vēl dundurs galvā;

4) ein dämlicher Mensch
Mag. XIII, 2, 70;

5) "?": uozuolam, dunduram, vis˙apkārt saule spiež RKr. VII, 77 (ein Rätsel; gemeint ist der Kessel).
[Daneben auch dunduris. Am ehesten zu dundêt, und vielleicht aus * dunderis, vgl. denderis, li. ešerỹs u. a. - Was bedeutet li. dundurėlis Lit. Mitt. V, 271?]

Avots: ME I, 516

dures, = duras">duras.

Avots: ME I, 519

gaĩņât [Salis, Serbigal, Bl. Gr. - Sessau, Dond., Jürgensb.,], - ãju, [gaîņât Kr.], gaîņât ² [Nigr. Tr., Līn.], Kand., [gàiņât C., AP., PS.] (li. (gainióti und gáinioti), iter. von dzìt, wiederholt treiben, abwehren: vējš gaiņā smiltis N. - Bartau. ne vēja, ne vē̦tras, kas mākuoņus gaiņā A. XX, 112. zirdziņš dundurus gaiņādams,... Egl. vāverīti pa siliņu gaiņādami BW. 30497. Refl. - tiês,

1) sich wehren, sich verteidigen, kämpfen, von sich fernhalten:
zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544. guovs gaiņājās nuo kāda dundura MWM. XI, 263. viņi turējušies un gaiņājušies tam pretī A. XII, 888. es gaiņājuos ar suņiem Jauns.;

[2) "einander hin und her treiben"
Nieder - Kurl.].

Avots: ME I, 585, 586

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591

ìebur̃t, ‡

2) = apbur̃t 1 (?): nuoiet ... nevar, par tuo ka duraks iebūra Pas. XII, 295.

Avots: EH I, 505

izskatît,

1) aussehen, nachsehen:
lai ārsts izskata un izzina, kas tur par vainu A. XX, 89. gribējis acis izskatīt, er habe sich die Augen aussehen wollen Jauns.;

2) ausersehen:
redzēs, kuŗu viņa izskatīs (gew. izredzēs) B. Vēstn. Refl. - tiês,

1) hindurchsehen, hinausschauen:
dē̦ls izskatījās pa luogu;

2) gründlich besehen, betrachten, zur Genüge sehen:
viņš izskatījies ļaudis LP. VII, 203. izskatījuos grāmatas, avīzes, bites, luopus, viņu dzīvi. brāļi gāja pasauli izskatīties LP. VI, 724. duraks izbrīnās, izskatās, un tâ paliek VI, 344;

3) sehen und sich sehen lassen:
nav tur sagaidāma ne+kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

4) aussehen, scheinen, ein gewisses Aussehen haben:
kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? [izskatās piedzēris U.] spīganas izskatījušās kâ čūskas LP. VI, 56. tā izskatījusies pēc krustmātes VII, 142. tas it ne pēc kā neizskatās. viņš izskatījies cilvē̦ka izskatā VII, 965. tâ izskatās, ka nebūs vairs lāgā Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
965 = 365

Avots: ME I, 798

‡ klindzis Bērzgale, = kliņģis, kliņ̃ģis 1: iz klindzi Pas. IV, 194 (aus Viļāni). duravām ir sudabra klindzīši III, 235. klindzis ist wahrscheinlich eine Neubildung für *klindžis (aus kliņģis) nach dem gen. klindža (mit ostle, dž aus ģ).

Avots: EH I, 618

II kuopa, die Pflege, Sorge, Besorgung der Hausarbeiten, Beschickung des Viehs Siuxt, Etn. IV, 97: durakam nācies mājas kuopu veikt LP. VI, 345. vakara kuôpa ^2, die Futtervorlage am Abend Grünh. viņš padara žigli kuopu LP. VI, 894. meita, kam tai dienā kuopa bijuse, nuoņe̦m aplikumus VII, 576. pa sē̦tu un kūtīm saimniece bij visas vakara kuopas nuobeiguse Alm. ļaudis izklīda pie kuopas Apsk. Zu kùopt. [Identisch mit li. kuopà "Lösegeld für gepfändetes Vieh"?]

Avots: ME II, 344

kristît: praes. auch -u (z. B. in Rutzau n. FBR. VIII, 135), ‡

2) mit dem Kreuzeszeichen versehen
(?): baznīekungs ... aizkristīja tās (= duravas) ar kristāmuo krītu Pas. V, 142; ‡

3) prügeln
Wessen. Refl. -tiês, ‡

2) sich bekreuzigen
Auleja; ‡

3) sich verwirren
Auleja: - aude̦kls kristās ("= me̦ti režģījas"). ‡ Subst. kristīšanâs, das Taufen, die Taufe: pie kristīšanās nākam (wir kommen, ein Kind taufen zu lassen) BielU.

Avots: EH I, 655

‡ kudurât Warkl. "flicken". Zu li. kùduras "Lappen, Fetzen"?

Avots: EH I, 667

I kuls,

1): auch AP., Orellen, Salisb., Seyershof, Stom., Wolm.: ciets kâ k. KatrE.;

2): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nautrēni, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Pas. XII, 353 (aus Preiļi in Lettg.); vidin brāļu kuļā gāju, vidin māršu dirveņā BW. 10084, 1. kula vārti 6732, 3. platas bija kula durvis (Var.: lielas durvis piedarbam) 31548, 1. pa kula duravām Pas. XII, 190 (aus Domopol); ‡

3) kuleņš Višķi, das Vorhaus,
= ‡ kulinis Auleja.

Avots: EH I, 671

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

muduris (s. muduraiņi 2),

1): die Quetschfalte, Taillenfalte:
svārki ar muduriem Lubn.; mudurs Schwanb. "die Taille"; ‡

2) "ielāps" Warkl.

Avots: EH I, 828

‡ nùoreidzêt Warkl., = nùorìbêt: viss nuoreidzēja vien, kad bē̦rni aizcirta duravas.

Avots: EH II, 81

pe̦lušķi Līn., pelušķi Salis, peluškas Sassm., vicia sativa dura Konv. ² 3137. pe̦luvas Bw. 29949, 1, = pe̦lavas.

Avots: ME III, 198

pluñduris Karls., plunduris Wid., plundurs U., plundurs Alswig, plundars PlKur.,

1) ein Bummler, Liederlicher, Säufer:
puisi, puisi, plundurīti (Var.: plundariņ)! BW. 10569 var. dzē̦rājam, plunduram tāļu auga līgaviņa BW. 12409, 2. visi tautu plundurīši RKr. XVI, 217;

2) plundurs "niekkalbis" Wessen;

3) s. plundurs 1.

Avots: ME III, 357

‡ pužvir, Adv., = pušvirā I Zvirgzdine: atstāt duravas p. acis p. jam, kad guļ.

Avots: EH II, 340

‡ sadure,

1) = sadura 1: pie ceļu sadures (Kreuzweg)
Veldre Dēli un meitas 94. Vgl. sadures ME.

Avots: EH XVI, 405

sadures, s. sadura.

Avots: ME III, 617

II salipt, intr.,

1) zusammenkleben; sich zusammenschmiegen; sich anschmiegen
(auf mehrere Subjekte bezogen): acis salipa cieti A. v. J. 1897, S. 137. mājenieki visi salīp ap Duraku kâ bites LP. VI, 345;

2) = sakâpt, hinaufsteigen (von mehrern Subjekten): viņi visi salipuši ābelē Dunika.

Avots: ME II, 672

samiêgt: seja bija viltīgi samiegta Vanagu ligzda 252. samiedze ruoku duravās Warkl. cēlās saslieteņi, gaŗām kārtīm uz augšu kuopā samiegta te̦lpa Vindedze 4. Refl. -tiês: puika izskatās tāds samiedzies (sarāvies) AP. kukulis pie kukuļa samiedzies Auleja. aiz Gramzdu ceļa gala mūsējais samiedzās vēl šaurāks A. Upītis Sm. lapa 109.

Avots: EH XVI, 431

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695

saspiêst, ‡

2) (mehrere Türen) fest zudrücken (zuriegeln?):
kalpūne saspiede stipri visas duravas Pas. X, 509.

Avots: EH XVI, 449

sàutêt ² Wolm., sàutêt ² Kl., Prl., Mar., saûtêt ² Karls., -ẽju,

1) bähen, brühen
U., Mar. n. RKt. XV, 134: sautēju kājas karstā ūdenī Stari II, 935 (ein Fussbad nehmen U.). Spriņģis sautē balzienus Vēr. I, 1453;

2) prügeln
U., Celm., Ruhental: Rungulis sāka sautēt Dunduram pa muguru MWM. VII, 883. gan pati ar savu ruoku e̦smu pē̦ruse, gan saimnieks ar pletni sautējis Druva III, 596. Refl. -tiês, sich bähen, sich brühen: trīs dienās dabūjis pirtī sautēties LP. V, 16. zeme sautējas vasaras saulē Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 526. Subst. sàutêšana,

1) das Bähen, Brühen;

2) das Prügeln;
sàutêšanâs, das Sichbähen; sàutẽjums,

1) das einmalige Bähen, Brühen;

2) der Umschlag
V.; sàutē̦tãjs,

1) wer (den Kohl
U.) bähet;

2) wer prügelt.
Zu sust "heiss werden, gebähnt werden".

Kļūdu labojums:
sàutêt ² Wolm. = sàutêt Wolm.

Avots: ME III, 778

I sìkt PS., C., sìkt ² Kl., sîkt ² Karls., sīcu (auch sīkstu U.), sīcu, rauschen, zischen (wie kochend Wasser U.); brammen, summen U., Spr.: trumulis ... sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. kuoku zaruos skumji lietus sīc Apsk. v. J. 1903, S. 37. bite sīc Etn. II, 51. šķitu bitīt[i] sīcam (Var.: dīcuot) BW. 363. smalkāki kukaiņi sīc Etn. II, 51. knausis sīc ebenda. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. II, 9. dundura sĩkšanu Apsk. v. J. 1903, S. 654. vai tik nesīc nāves muša? MWM. X, 214. zīlīte žē̦li sīc Vēr. II, 527. meitenes pusbalsī sāka tuo (= meldiju) sīkt līdza Janš Bandavā II, 254. vēl ausīs dziesmas, smiekli sīc Vēr. I, 1207. lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. Refl. sîktiês ² , summend, zischend sich hinein-, durch- saugen (vom Wasser): ūdens sīcas laivā ("= sīkdams sūcas") Salis. Subst. (Demin.) sīcējiņa, die Summende, Beiname der Biene im VL. Von Fick Wrtb. III4, 89 zu mnd. hîgen "schwer atmen", von Miklosich Et. Wrtb. 335 zu poln. sikora "Meise", sikawka "Spritze", von Wiedemann Prät. 62 zu got. siggwan "singen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 496) gestellt. Wegen der Mehrdeutigkeit des le sī- ist eine sichere Entscheidung unmöglich.

Avots: ME III, 853

skraids, ‡

3) "skaidrs" (mit aî ² ) Spahren: s. ūdens; ‡

4) "?": skraida (fliessend?)
runa, kas ne˙kur nepieduras Mājas Viesis 1861, 350.

Avots: EH II, 506

skusts Infl. (z. B. in Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, S. 112, Cibla, Warkl., Pilda, Zvirdzine), Schlossberg, das Tuch: duraciņš... ruoku ar skustiņu apsēja Zb. XVIII, 301, būs man skustinš uz galvas 449. skustiņu (Var.: nē̦zduodziņu) rakstīju BW. 7171. Aus wruss. oder poln. chusta "Tuch".

Avots: ME III, 907

suodara (li. sądara "Einigkeit"),

1) = sadars, dura">sadura 1 C. (mit uõ ), Warkh. (mit uô ), Spr.: suola suodara Kl. pašā vārtu suodarā BW. 35060. suola suodarā 35180, 1, (nom. "suodars") Selb.; eine Feldgrenze Vīt.; zu suo-. darīt;

2) "eine Stelle im Felde, wo die Saat vom Schnee ausgelegen ist"
(?).

Avots: ME III, 1135

spīdzene,

1) die Federpose
Wid.; eine Federpose mit abgeschnittenen Enden, durch die kranken Tieren Medizin ins Auge geblasen wird Alksnis-Zundulis; spìdzene ² Golg., ein kleiner Strohhalm: bē̦rni dunduram ielikuši spīdzeni; eine aus einem Strohhalm (Naud., Katzd.) od. einer Federpose (Wahnen, mit - ĩ -) gemachte kleine Flöte;

2) spīdzenītes, kleine, glänzende Schmucksachen aus Stroh, Buntpapier usw.
(U.) oder Ketten aus Strohstückchen od. Federposen und bunten Papier- od. Zeugläppchen (Biel.), die bei festlichen Gelegenheiten als Schmuck zwischen die Bretter u. Streckbalken der Oberlage gesteckt wurden Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.);

3) spìdzene ² Golg., eine Art Pflanzen,
spīdzenes, spīdze̦nāji Maiblumen (convallaria majalis) Mag. IV, 2, 81, U.; zweiblättrige Schattenblume (mit -î- ) Serbigal; mazi spīdze̦nāji, convallaria bifolia U.: saldi smaršuo baltās spīdzenes Tirzm. 43. In der Bed. 1 (und 2

7) zu spīga; in der Bed. 3 (und 2

7) wohl zur Wurzel von spīgulis (vgl. zur Bed. spīdele).

Avots: ME III, 1001, 1002

I spiêst,

1): vēl spiež (d. h., hinkt)
uz kreisuo kāju Frauenb. ar... rakstu spiežamiem BW. 32160, 11;

4): tur tagad laikam mūsu avīzi spiedīs Blaum. Raksti XI, I ⁴ (1938), 191; ‡

6) "aiztaisīt, nuoslēgt" Auleja: uz naktis spiež duravas, ka kaids neiesavilktu iekšā. vajag baruokli s. (im Verschlag halten), lai tuklējas; ‡

7) eilig laufen
Linden in Kurl.: zirgs spieda pāri par labību. Refl. -tiês,

2): katrs jau spiežas ("grib līgt") pie labām saimniecēm Frauenb. uz Limbažiem vie˙nādi vairāki spiedās (tiecās, mēģināja nuokļūt) sivē̦nu pirkt Salis. nu jau visi spiežas ("steidzas") , lai līdz Jāņiem var dārzus piestādīt Frauenb.; ‡

3) mit Schwierigkeiten kämpfen, sich mühsam durchs Leben schlagen
Seyershof: es tâ˙pat e̦smu spiedies savu mūžu dzīvuodams.

Avots: EH II, 554, 555

spriks, ein Stück Holz, ein kleiner Knebel Wid., Mar.: iespraud dunduram spriku astē, lai nevar paskriet! Mar. n. RKr. XV, 137. Zur Wurzel von sprikans?

Avots: ME III, 1019

špunguôt,

1) furzen:
tis duraks smejas i špunguo Zb. XVIII, 463; 21 "auch mit sp-", "vollstopfen" Warkl. (mit ùn ^2).

Avots: ME IV, 102

tìešām (li. tiesióm "geradeaus"), Wolm. u. a., tiêšam ² Bauske, Segew., tiešam U., (mit iê ² ) Iw., tiešā Kumbern, Wormen, Adv.,

1) tiêšam ² Rutzau, tiešu (li. tiesiau "geradeaus"
Lit. Mitt. I, 307), tiešum LP. VII, 1046, tìešu tìešam ² Bers., gerade, gerade aus Kurl. n. U., direkt, unmittelbar: taks iet tiešam Rutzau n. FBR. VII, 126. te jau ceļš iet tiešam, hier geht ja der Weg gerade Mag. XIII, 3, 57. tiešu devuos pa ceļu D. 116, 73. ieraudzīja uguni gaiši spīdam. gāja tiešām uz spīdumu Pas. IV, 496 (aus Leegen). ieraudzīju vīru . . . tiešām pretim n˙ākam 124. viņš aizgāja tiešu tiešam Bers. duraks grìež savu ve̦zumu tiešu tiešam, lai arī sabrauktu vai cilvēkus kuopā LP. VI, 344;

2) wahrhaftig, gewiss
U.: tiešam saku, neme̦luoju BW. 6404, 1; 15231. sak[i] tiešam, tautu meita, būsi mana, vai nebūsi? ja tiešam būsi . . . 14800. tiešam tiesa Kundziņš Vecais Stenders 91. tik tiešam ka viņš latviešu draugs e̦suot (so wahr er ein Freund der Letten sei) Latvju tauta XI, 1, 71;

3) = tīšām Salis: es tiešam liels neaugu, nedar[u] grūti kumeļam Biel. 2283.

Avots: ME IV, 215

trîsdeviņi, = trejdeviņi (trīdeviņi BW. 12415, 5 wohl aus trijdeviņi): precēj[a] mani trīsdeviņi, vēl deviņi lūkuojās BW. 7793. trīsdeviņi pāduomīni 12248. trīsdeviņus (Var.: trīsdeviņi) tu dabūsi 21784, 1 var. trīsdeviņas kaudžu lāvas 32391. trīsdeviņi skruoderi nuomirs Br. sak. v. 1115. trīsdeviņus krustus Pas. III, 77, IV, 232. aiz trīsdeviņām duravām III, 318.

Avots: ME IV, 241

uzdur̃t,

1) aufstecken, aufspiessen:
uzdurt gaļu uz iesmu;

2) auf-, losstechen: uzdurt auguoni;

3) einen zweiten usw. Bienenstock im Baum (über dem ersten) aushöhlen
Popen n. Bielenstein Holzb. 193. Refl. -tiês,

1) sich (auf etw.) aufstecken, aufspiessen:
uzspraudu dadzīti... raganam uzdurties BW. 32472, 17;

2) (unverhofft) auf etw. geraten:
iaiva uzdūrās uz sēkļa Lennew., Ringmundshof. tvaikuonis uzdūrās uz... kuģa A. XX, 297. debess rādās uz zemi uzduruoties Konv. ² 551. uz šādiem priekšme̦tiem... uzduras... arāji A. XXI, 632. mēs uzduramies uz... kompetentām duomām Vēr. I, 1382.

Avots: ME IV, 327

uzzìmêt, uzzīmuôt,

1) aufzeichnen, aufschreiben
U.: baznīcā pie duravām bija uzzīmuota bilde Pas. IV, 183 (aus Makašēni);

2) erkennen, identifizieren
Spr.; bezeichnen U.: uzzīmēt (uzzīmuot Golg., Saikava) zagtuo zirgu.

Avots: ME IV, 401

I vaina (li. vaina "Fehler, Gebrechen" Lit. Mitt. IV, 219, V, 164, Bezzenberger BGLS. 336) AP., Gramsden, Ronneb., Ruj., Salis, vàina ² Kl., Nerft, vaina U., vaĩne Līn., Segewold, Serbigal, vàine ² Eversmuiža n. FBR. Vl, 37, Golg., Mahlup, Mar., Preili, Schwanb., Selsau, Zvirgzdine, *vaîna ² od. *vaîne ² Schlehk n. FBR. VII, 36; Rothof n. FBR. VIII, 133, vàiņa ² Gr.Buschh., Lös., Oknist, Prl., vaiņa BW. 16606 var.; 21988, 4 var.; Sussei n. FBR. VII, 140,

1) die Schuld, das Vergehen
Wolm. (vaĩna), St., U.; die Ursache U.: nerāj mani bez vainiņas! BW. 26818, 1. nesakait manas vainas (sagt nicht, dass ich schuld bin), ja ruozēm zari lūza! 6464. nuorāva žagars manu vainadziņu. žagariņa vainu devu, - sen tautieša ruociņā 5905. aiz kuo sievas neņemiet? pē̦rn sacīja miežu vainu (Var.: vaini), kāda vaina (Var.: vaine) šuoruden? 13781, 2. pē̦rn teicāt tādu vainu, ka miezīši neauguši; . . , nu liksim tādu vainu: apinītis neziedēja 13781, 3. augs pādīte, sapēs zuobi, duos vainiņu kūmiņām 1482, 2. mātes vaina pie mazā augumiņa (die Mutter ist am kleinen Wuchs schuld) BWp. 1713. kaķi putru apē̦duši. tī nebija kaķa vaine, tī bij paša aukļa vaine Mar. n. RKr. XVII, 104. tik vien varu vainas duot (Var.: rast, grìezt): neduod puisi klāt gulēt BW. 32847. ļaudis man vainu cēla, es par vainu nebē̦dāju 8599. kas pie mana augumiņa nezināmu vainu liek (wer mich verleumdet) 8519. allaž jau mana vaina (immer bin ich schuld) Plūd. Llv. 216. vainu uz citu griezt, die Schuld einem andern zuschieben U., einen andern in Verdacht haben L. Vasaraudzis liek visu Andŗa vainā (schiebt die Schuld an allem auf A.) Aps. Bag. radi 16. neliedzies ilgāk, ja esi pie vainas (wenn du schuldig hist)! Blaum. Pie skala uguns 44. vainā krist (schuldig werden) Kaudz. M. 317. Sprw.: kad vilks izsalcis, tad jē̦ram vaina Br. sak. v. 1421. slinkums ir nelaimes vaina (Ursache) Kundz. Kronv. 159;

2) das Gebrechen, der Mangel, der Schade
St., U.; der Fehler; die Krankheit (vaĩna) Ramkau: Sprw. uotra vainas acīs duras Br. sak. v. 1317. ta maza vaina LP. IV, 71. tā vaina tik liela nav, der Schade ist nicht eben gross U. kas vainas? wo fehlts? was gibts? worüber wird geklagt? U. kuo tu raudi, kas tev vainas (Var.: kas tev kait)? BW. 26864, 2. es nezinu, kas man vainis (sic!) 17720, 2 (aus Segewold). kas man vainas (rhetorische Frage) nedzīvuot pie bagāta saiminieka? balta putra, tīra maize 31092. kas man vainas (Var.: vainītes) nedzīvuot (Var.: kas kait man nedzīvuot), vainadziņa nevalkāt! 5264, 6. kas pašu austai drēbei par vainu (was fehlt dem hausgewebten Stoff, d. h. er ist gut genug)? Kaudz. M. 87. te jau žāvēšanas vaina vien ir Wolm., hier muss nur getrocknet werden. tur ir trumpējamā vaina ("ir jātrumpē") Kav. viņš brē̦c par vainām visādām, er klagt über allerlei Gebrechen U. Sprw.: vaina (die Krankheit) ne˙kad neiet gulēt, vienreiz nāk augšā Birk. Sakāmv. 37. kunga vaina - zemnieka veselība Br. sak. v. 555. tī vaine, ka ķēzī gultā Pas. VII, 434. kas aizkāris, tam vaina piesitusies LP. VII, 379. iekšīga vaina, eine innere Krankheit Ramkau. asins vaina (Konv. ² 200) od. sarkana vaina (U., Konv. ² 200) oder vaĩne Le. Leseb., das Blutharnen des Viehs. vasaras vaina, eine Art Krankheit: pret vasaras vainu varžu kurkuļi jāduod RKr. XII, 15;

3) die Wunde
(vaĩna) Dunika, Salis, St.: strutuojuoša vaina MWM. VI, 506. nāves vaina, tödliche Wunde BielU.; uguns vaina, Brandmal St. Zu slav. vina "Ursache, Schuld, Fehler"; vgl. Trautmann Wrtb, 344 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 230, Ehrlich Zur idg. Sprachgesch. 78. Apr. etwinūt "entschuldigen" beruht auf slav. vina, s. FBR. II, 12.

Avots: ME IV, 437, 438

vàrîgs AP., Kaugershof, PS., Serbigal, (mit â) Arrasch, Baltinow, C., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Neuenb., Ogershof, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Wolmarshof, (mit à ² ) Erlaa, Lös., Lubn., Preili, (mit â ² ) Līn., Pankelhof, Ruj., Salis, Selg., Siuxt, Widdrisch,

1) leicht verletzbar (z. B. zerbrechlich), empfindlich, schwächlich
L., U.: kusli un vārīgi asni Vēr. II, 37. pieduras pie vārīģās vietas Rainis Ant. un Kl. 47. zâles nuoderēja atnākušas guosniņas vārīgajām iekšām Etn.IV, 69. sievietes dzīve ir vārīga puķe Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 38;

2) gefährlich:
vārīgi zeļļi B. Vēstn. vārīgi ievainuots, stark verwundet;

3) vārīgi "= viegli" (behutsam?) Smilt. - Subst. vārîgums, die Zartheit V., Empfindsamkeit. Etwa aus mnd. varich "gefährlich" (vgl. pē(r)lîgs)?

Avots: ME IV, 505

vèikt (li. veĩkti "machen") C., Serbigal, Wolm., (mit eĩ ) Iw., Lin., (mit èi ² ) Bers., KatrE., Kl., Preili, Prl., Saikava, Sehren, (mit eî ² ) AP., Ruj., Salis, -cu, einen glücklichen Ausschlag erringen L.; ausrichten U.; besiegen, bezwingen U., Spr., bewältigen (unbek. in Dond., Dunilta, Oknist, Salisb., Schwanb., Selg., Stenden, Wainsel, Wandsen): darbus veikt LP. IV, 145. nevarēs darāmuo darbu veikt VI, 435. darbs vienā nāktī veicams VII, 1320, durakam nācies mājas kuopu veikt VI, 345. guodam veikuši... uzde̦vumu Stari III, 34. mednieks zin, kâ lapsu veikt JR, III, 33. Sprw.: divi ir lāci veic Br. sak. v. 592. salielījies ar gudrību viņu veikt LP. V, 97. aizsteidzies ar bīstaragu sumburu veikt 346. varēju puišus veikt BW. 2939. pruotu sāpes veikt Rainis Gō"tes dzeja 27. ilgi viņš ar tuo muocījās, bet... nevarēja veikt Vēr. II, 907. nevaram paši vis tik daudz veikt Kaudz. M. 41. dažs vēl divi gadi pēc tam nav varējis veikt mērnieku laiku miltu un salde̦numu 6. man beigtais un veiktais (beim Kartenspiel) Etn. I, 83. Refl. -tiês,

1) gedeihen
BI. (mit eĩ ), PS. (mit èI ), gelingen, guten Ausgang, Fortgang haben, vonstatten gehen U.: veicās (Var.: suokas) manai māmuliņai, man, meitiņai, neveicās BW. 6889, 4 var. man veicās ruoku darbs 7276. ar tām tautu me̦lnacēm nešķīrās, neveicās 312, 2. darbs vedās un veicās Etn. IV, 105. priekšdarbi veiknšies brangi LP. VII, 374. tev ar liniem veiksies 229. kâ ar ganīšanu veicas IV, 101, saimniekam... dzīvē neveicies VI, 49, valuoda veicās Kaudz. M. 79. ar valuodām visai neveicās Smilga Aizsnig. ceļi 22. vēžuošana negribējuse lāgā veikties LP. III, 103. lai aitas labi veicas BW. III, 1, S. 17. spirgtāk atkal veicas iet JR. V, 103;

2) ringen, kämpfen:
tu ar šuo veikties gribi Zbiór XVIII, 490. veikdamies ar raganām Pas. III, 384 (aus Bikava). Subst. veikšanâs, Gedeihen, Fortgang U. Nebst veikls und vīkt "gedeihen" zu li. vikrùs "munter", véikus "geschwind", viẽkas "Lebenskraft" u. a., serb. vȉjek "Lebenszeit", got. weihan "kämpfen", an. veig "Kraft", ahd. weigar "sich widersetzend", ir. fichim "kämpfe", lat. vīcī "habe gesiegt", peruicāx "hartnäckig", (nach W. Schulze Quaest. ep. 495 ¹ und Bechtel Lexil. 132) gr. οὐχ ἐπιειχτός "unbezwinglich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 339, Walde Vrgl. Wrtb. I, 232 f., Stokes Wrtb. 279, Fick Wrtb. III ⁴ , 408, Güntert Der ar. Weltk. 138. Anders (zu vīkne, vīcinât u. a.) Persson Beitr. 85 und Iľjinskij PФB. LXXVI, 244.

Avots: ME IV, 524, 525

ver̂veklis ² (li. vervẽklis "ein Hund, der immer bellt") N.-Bartau "dura%20cilv%C4%93%CC%A6ks">buldura cilvē̦ks".

Avots: ME IV, 542

I zūdît (li. žúdyti "umbringen" ) L., Bergm. n. U., (mit ù ² ) Vīt., zūduôt Ruj. n. U., (mit ù ² ) Vīt., refl. zūdîtiês L., St., U., (mit ù ) C., Nötk., (mit ù ² ) Vīt., (mit û ² ) Naud., Ruj., -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuos, zùduôtiês ² Vīt., sich (ängstlich) sorgen, sich (ab)härmen U.; "sich grämen (žē̦luoties), weil etwas fehlt oder verloren ist" Nötk.: nav kuo zūdīt! Vīt. maizes dēļ zūdīties un pūlēties LP. V, 84. nezūdītuos par rītdienu JR. IV, 74 (ähnlich: Deglavs Rīga II, 1, 162). nezūdies par niekiem! Naud. tev... par viņu jāzin un jāzūdās Apsk. v. J. 1903, S. 282. prāts, jūtas viņam zūdās, ste̦n ap grūtuo jautājumu Izglītība v. J. 1910, S. 716. sieva sāka zūdīties, kâ tikai viņa nuokļūšuot pie meitas Latv. duraks - apnicis - sāk zūdīties LP. VI, 344. viņš aiz˙vien zūdījās Stari II, 102. gauzdamies un zūdīdamies Kaudz. M. 59. - Subst. zūdîšana, zūdîšanâs, das Sorgen, das Sichabhärmen; die Sorge: asaras nāk nuo zūdīšanām Purap. Kkt. 84. nav ne˙kādas daļas gar cilvē̦ku zūdīšanuos Vēr. II, 20. nieka baiļuošanās, zūdīšanās Lautb. Ind. un Arija 44. Wohl zur Wurzel von zust, s. Būga KZ. LII, 277 und Leskien Abl. 314; anders FBR. VII, 55.

Avots: ME IV, 754, 755