Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'dvēsele' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'dvēsele' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)

bezdvēsele

bezdvēsele, -lis,

1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;

2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām mācībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.

Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele

Avots: ME I, 283

dvēsele

dvēsele: Demin. dvēseliņa BW. 8526 var.; 10874, 1,

1): auch Manz. Lettus;

2): tāds kâ d., von einem Abgemagerten gesagt
Ruj.;

3): dvēseli likt savā ruokā Richter 12, 3; sein Leben in die Schanze schlagen.

Avots: EH I, 351

dvēsele

dvẽsele,

1) der Atem:
[dvēsele smird viņam Für., der Atem stinkt ihm]. dvēseli vilkt, Atem holen St., A. XII, 81. kuo, bitīt, tu dziedāji? tev bij maza dvēselīte! Mag. XX, 3. 114;

2) die Seele:
dvēsele ir nemirstīga. dievs mieluo viņa dvēseli. Gott hab ihn selig. miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. Simjūdu dienā dvēseles mieluo, bewirtet man die Manen. man ir dziesmu dvēselīte BW. 870;

3) die Seele als Lebensprinzip, das Leben:
viņam vēl dvēsele kauluos, es ist noch Leben in ihm. pavasaru dvēselīte diedziņā karājas BW. 12926. dvēseli vilkt. das Leben fristen: kad tik dvēseli (dzīvību) varē̦tu izvilkt līdz pavasarim Alt-Rahden. Adsel;

4) der Besitzer der Seele, lebendes Wesen:
tur nav ne˙vienas dvēselītes od. dzīvas dvēseles, da ist niemand, kein lebendes Wesen. nuomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika LP. V, 327. dvēseļu rullis, die Revisionsliste. ak tu jē̦ra dvēsele, ach du Hasenfuss, Feigling! viņš guoda dvēsele, er ist ein Ehrenmann. Als Liebkosungswort: krūšu dvēselīte, Herzchen, Goldblättchen: ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man krūšu dvēselīti BW. 10472;

5) viņam nav ne graša od. sarkana graša, ne kumuosa, ne maizes pie dvēseles. kur gribi aiztikt ar nūju vien pie dvēseles LP. I, 39. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man = ruoku sniedza, metes deva, sauc man[i]
ne kumuosa, ne maizes = ne kumuosa maizes

Avots: ME I, 537

Šķirkļa skaidrojumā (138)

aizkustināt

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34

aizlidināt

àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes mājuokļiem Alm.

Avots: ME I, 36

aizlīgot

àizlĩguôt, intr.,

1) hinter etwas schweben:
jau saulīte aizlīguoja aiz e̦ze̦riem;

2) dahinschweben, wegfliegen, davonziehen:
cilvē̦ka dvēsele aizlīguo citā pasaulē Etn. I, 25. par trīs gadi ce̦turtajā ir es pati aizlīguošu BW. 6345. gaŗām aizl. vorüberschweben, vorüberziehen: tādi zē̦ni mums aizlīguo gaŗām Jan.

Avots: ME I, 37

aizpasaule

àizpasaũle, das Jenseits, die Geisterwelt: teic jauku aizpasauli, kur piedzimst dvēseles Pump.

Avots: ME I, 43

akats

‡ akats, -s Zvirgzdine, eine einschiessende, unpassierbare Stelle im Motast, wo nur Moos und Sumpfgras, aber keine Bäume und Sträucher wachsen Warkl.: dvēseles krīt uz mūžīgu dusu nāves akatīs Akurater Jaun. Ziņas v. 31. März 1925. ap akatīm un siekstām Austriņš M. z. 33.

Avots: EH I, 65

alne

‡ II alne Pas. II, 72 aus Kapiņi, Krāslava n. FBR. XII, 28, Pilda n. FBR. XIII, 41, 46, Dagda, = el˜le, die Hölle: dvēsele nuogāja uz mūžīgu alni Pas. IV, 81 (aus Malta).

Avots: EH I, 68

apcirknis

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

aplinkām

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

ārpusība

‡ ârpusĩba,* die Aussenwelt (?): miesas jušanas spẽ̦ki dvēselei ārpusību priekšā stādina Pet. Av. III, 276.

Avots: EH I, 195

ataijāt

ataĩjât, tr., wiegend od. lullend herschaffen: dzelmi šurp... ataijā dvēselei! Fr. Bārda Druva I, 1231.

Avots: ME I, 148

atcināties

atcinâtiês, sich befreien, sich losreissen: atcinājies jel dvēsele nuo visām blēņu lietām A. X, 2, 66; es nuo tās valuodas atcinājies, die Sprache ist mir fremd geworden Trik. n. U.

Avots: ME I, 153

atdzimt

atdzìmt (li. atgim̃ti), intr.,

1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;

2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.

Avots: ME I, 156

atplaukt

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182

atsaucīgs

atsàucîgs, einer, der auf einen Ruf antwortet, empfänglich, teilnahmvoll: beidzis dzīvuot silts, krietns, atsucīgs un ievē̦ruojams cilvē̦ks Vēr. I, 1224. cilvē̦ka ciešanām rūp viņa dvēsele visatsaucīgākā Up.

Avots: ME I, 188

atspirgt

atspir̃gt, intr., inch., wieder frisch, gesund werden, sich erholen: varbūt viņš atspirgs vēl Rain. lini atspirga un izauga līdz krūtīm LP. V, 138. Refl. -tiês, sich erholen, sich daben in höherem Grade als bei atspirgt: še dvēsele atspirgstas Līg. sirds katram atspirgstas St.

Avots: ME I, 195

atveidot

atveiduôt, tr., darstellen: savas dvēseles stāvuokli * Stari II, 877. Refl. -tiês, verschiedene Gestalt annehmen, sich unterscheiden: papīri, kuŗi reiz bija tik vienādi, bija cits nuo cita atveiduojušies Dz.

Avots: ME I, 208

avotains

avuotaîns (unter avuotãjs): (fig.) avuotaini spulguojuošā dvēsele J. Veselis Netic. Toma mīlest. 76.

Avots: EH I, 190

baida

baĩda, gew. Plur.,

1) das Angstgefühl; die Wefürchtung, die Angst:
tu zini, kādās vaidās un bēdās, kādās miesas un dvēseles baidās es e̦smu bijis Fürecker. man ir baida par padarītuo nedarbu A. X, 2, 438 savādas baidas nāk dažreiz cilvē̦ka sirdī;

2) die Drohung:
nelīdzēja nekādas baidas MWM. III, 687

Avots: ME I, 249

bēda

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

bezmiera

bezmiêra dvēseles, Seelen, die keine Ruhe finden MWM. III, 321.

Avots: ME I, 285

blandīties

blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,

1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]

2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).

Avots: ME I, 309

brūce

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341

burvināt

‡ burvinât,* bezaubern: aina burvināja dvēseles Veselis Saules kaps. 100.

Avots: EH I, 255

cilāt

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

darbināt

dar̂binât, beschäftigen: ve̦lns darbina cilvē̦ku dvēseles grūtiem darbiem LP. VII, 31. šādi priekšme̦ti nebij darbinājuši viņa duomas.

Kļūdu labojums:
grūtiem = smagiem

Avots: ME I, 439

duļķe

duļ˜ķe (n. K. S. tant.), duļķes U., duļ˜ķis,

1) feine, kleine Stroh- und Spreuteilchen:
duļķes ir biezumi, smalkumi nuo salmiem, pe̦lavām Tirs. drāšu siets atšķiŗ duļķes, zemes un nezāļu sē̦klas nuo graudiem Plutte 100. rasas pile, kas dubļuos nuobirdināta, pārvēršas par duļķiem Zalkt. II, 60;

2) Bodensatz, trübe, schleimige Flüssigkeit, Schmutz
(dibe̦nā sakrājušies netīrumi Etn. III, 162): dīķī ūdens ne˙kāda nav, - tik duļķi vien. [duļ˜ķe C., Sess., dùļķes ² Kl., Kalz., Bers., duļ˜ķis (nom. s.) PS., dùļķis ² Lis., dùļķi ² Grawendahl, duļˆķi ² Salis, Nigr., Līn.];

3) die Pfütze
Alt-Rahden;

4) fig., ein Pfuhl, Sumpf:
kādā nāvīgā duļķē nuogulstas viņa dvēsele Vēr. I, 1517;

5) trübes Bier:
kāds ir alus? ir tāds duļķis Mag. XIII, 3, 55; A. XI, 761. [Aus li. dùlkės "Staub"; zu diesem li. Wort vgl. Persson Beitr. 579 f. und Reichelt KZ. XXXIX, 71.]

Kļūdu labojums:
5) trübes Bier = 5) trübes Bier, eine trübe Flüssigkeit

Avots: ME I, 513

dumbrs

II dum̃brs, dum̃bris Lautenbach, dumbras U., ein Sumpf, ein Moor: meita priecīgi lēca un plunčuojās dumbrā ar ruokām LP. V, 258. lai kāds dumbrs, kad tik slapjš IV, 216. Fig.: dvēsele paceļas nuo ikdienības dumbra MWM. X, 108.

Avots: ME I, 514

glezns

gle̦zns (li. glêžnas "schwach"),

1) widerstandslos, empfindlich, schwächlich:
tārpiņš sešām gle̦znām (vārīgām) kājiņām Jaun. R.;

2) zart, nett, zierlich, schön:
gle̦zna tautumeita; gle̦zna dzīve Fest., Fehsen. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedres Adam. dvēseles gle̦znākie ziedi Aps. stādīju šīs gle̦znās ruozes Akur. jaunākā māsa bija sīciņāka, nle̦znāka B. Vēstn. [Zu li. gležnùs "zert, weich, widerstandslos", glèžti "терять смлу" und weiterhin vielleicht zu bulg. gleźъ "verzärtele" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 302.]

Avots: ME I, 626

gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

grasis

grasis, [grašs Stenden],

1) der Groschen:
Sprw. grasis arī nauda. netaisns grasis apē̦d taisnu mantu. kas grasi netaupa, pie rubļa netiek. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. bij atkal naudas grasis kabatā. viņam nav ne graša, od. ne plika graša, od. ne sarkana graša pie dvēseles od. kabatā. tu nuo manim nedabūsi ne sarkana graša Grünh.;

2) grasīši, eine Pflanze.
Entlehnt nebst li. grāšis [und estn (k)rošš zunächst wohl aus dem Slavischen.]

Avots: ME I, 638

iedzīvot

ìedzîvuôt,

1) wohnen in:
kuŗā vietā jūs iedzīvuojiet? JK. V, 12. aizgājis.. gar tuo namu, kuŗā iedzīvuoja Lautb. Luomi 28. dvēseles, kas iedzīvuo tāduos līķuos Antrop. III, 46;

2) bewohnen:
pilsātus, kas netuop iedzīvuoti Glück Ezech. 26, 19. pilsāts ar labu mieru iedzīvuots II Makk. 3, 1;

3) sich einleben
(tr.): bij jāpame̦t sava grūti iedzīvuota vietiņa Kaudz. M. 165;

4) hineinleben:
iedzīvuot jau labi krietni mūža uotrā pusē Kaudz. Refl. - tiês,

1) sich einleben:
mācējis ar mums iedzīvuoties A. XI, 52;

2) sich in seinen Vermögensverhältnissen gut fördern
(meist mit dem Lok.): Juris brauca peļņā - gribēja iedzīvuoties A. XX, 321. liekēži, kas nāk šurp tikai iedzīvuoties A. v. J. 1904, S. 3. iedzīvuojies turībā A. XXI, 696. bagātībā iezīvuojies LP. IV, 192. nece̦rē̦tā laimē šuodien iedzīvuojies sievā LP. VI, 961, ich habe geheiratet. jaunā gre̦dze̦nā iedzīvuojusēs Birzn., sie ist zu einem neuen Ring gekommen. Subst. ìedzīvuôtājs,

1) der Einwohner überhaupt;

2) der ohne eigentliches Dienstverhältnis bei einem Gesindewirt Wohnung gefünden hat U.

Avots: ME II, 14

ielīksmināt

ìenlìksminât, ìelìksmuôt, tr., erheitern, erfreuen, ergötzen: man citas, jaundzimušas dzīves pausma ar svē̦tām šausmām sirdi ielīksmuo Asp. kas tad tevi tā iedūšinājis un ielīksminājis? Janš. Refl. ìelìksmuôtiês, sich ergötzen, in Entzücken geraten: ar viņas mīlestību ielīksmuojies vienmē̦r Sal. Spr. 5, 19. tē̦li, par kuŗiem svē̦ti ielīksmuojas dvēsele Vēr. II, 668.

Avots: ME II, 39

iemiesot

ìemìesuôt ,* tr., verkörpern: viņš iemiesuojis skaistumu Vēr. II, 1012. Refl. - tiês, sich verkörpern: dvēsele atkal nuo jauna iemiesuojas Stari II, 876. Subst. ìesìesuõjums, die Verkörperung.

Avots: ME II, 46

ieslodzīt

ìesluôdzît, tr., einperren: sievu iesluoga pils pagrabā LP. VI, 1036. ve̦lns tur vienā alā iesluodzītas dvēseles VII, 30.

Avots: ME II, 67

ietrīsa

ietrīsa ,* das Erbeben, Erzittern: smalku dvēseles ietrīsu Asp. Ziedu klēpis 157.

Avots: ME II, 83

ilgot

il˜guôt, lange mauhen, säumen, verziehen (U). Refl. -tiês, sich die Zeit lang werden lassen, sich sehnen: mana dvēsele ilguojas pēc tevis. [man ilguojās jūs redzēt Glück Röm. 1, 11.] Subst. il˜guôšanâs, die Sehnsucht: mana dvēsele gan˙drīz pamirst nou ilguošanās pēc tavas pestīšanas Psalm. 119, 81.

Avots: ME I, 706

izalkt

izalˆkt [li. išálkti] Manz., Kleinschm., wofür jetzt izsalkt, hungern, schmachten: izalkušai dvēselei ir viss rūgtums salds Spr. Sal. 27, 7.

Avots: ME I, 712

izģinst

izģinst: dvēsele ne iznīkst, nedz izģinst Lenc. Spred. gr. 1764-1767, S. 1693. kuoka mājelēm izģindušas ("?") dēļu durvis Daugava 1934, S. 481. tas izģinde ("izgaisa" daneben angeblich ein Infinitiv izģint) nuo savas vietas (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 451

izkratīt

izkratît (li. iškratýti), tr.,

1) ausschütteln
(auch fig.): še tuos salmus izkratīja BW. 19405. licis pīpi izkratīt LP. VII, 673. lai blusiņas izkratām BW. 24108. izkratīt sirdi, visas bē̦das. tā nuovilka dažam svārkus, dažam maku izkratīja BW. 19891. Refl. - tiês,

1) sich ausleeren, sehr hungrig werden
Ahs.: lai ē̦d, ja tâ izkratījies LP. V, 195;

2) all sein Geld ausgeben:
pilsē̦tā tas tâ izkratījies, ka vairs tam nav ne kapeikas pie dvēseles.

Kļūdu labojums:
1) ausschütteln = ausschütteln

Avots: ME I, 754

izlingāt

izliñgât, izliñguôt, tr., hinaus -, herausschleudern: tavu ienaidnieku dvēsele taps it kâ nuo lingas izlinguota I Sam. 25, 29. tādi nuo visām biedrībām izlingāti ārā MWM. X, 305.

Avots: ME I, 764

izsalkt

izsalˆkt (iz + infigiertes Reflexivpronomen - s - + alˆkt), intr., hungrig werden; izsalcis,

1) hungrig:
Sprw. izsalcis kâ vilks. izsalkušam viss gards od. gardi vārīts. izsalkušam pat rutku miza salda. kas izsalcis, tam rūgta maize salda. izsalcis nesmiesies, kaut arī cūka ar veģi dancuotu Etn. IV, 94;

2) verpicht:
izsalcis pēc mājas kâ ve̦lns pēc žīda dvēseles.

Avots: ME I, 794, 795

izšausmināt

izšausminât, tr., durchgrauen: orģiju izšausminātā dvēsele Austr. Refl. - tiês, mit Schauder erfüllt werden: visi bija izšausminājušies Blaum.

Avots: ME I, 810

izsūdzēt

izsũdzêt, tr.,

1) aus -, verklagen:
savu kaimiņu pie tiesas;

2) beichten, bekennen:
savus grē̦kus, savas bē̦das, grūtības, dvēseles sāpes. šis izsūdzēja savu vainu LP. VI, 719.

Avots: ME I, 808

izsūkt

izsùkt [li. išsuñkti], tr.,

1) aussaugen:
sulu, asinis. Sprw.: nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. alu izsūkt, den letzten Tropfen Bier austrinken;

2) ausasaugen, ausbeuten, exploitieren:
zemi, cilvē̦kus. tie izsūc un satriec dvēseles spējas RSk. II, 168. kapi tālisti izsūcuot darba ļaužu spē̦kus A. XX, 532. Refl. - tiês, ausfliessen, auslecken, durchsickern: nuo mazas brūces izsūcas asins Laps. alus izsūcies nuo mucas.

Avots: ME I, 808

iztrūcināt

iztrũcinât, tr., erschrecken, in Furcht setzen: zemi iztrūcināt Jes. 2, 19. visi ciemiņi bij ļuoti iztrūcināti Kaudz. M. Refl. - tiês, [iztrūcēties Glück], erschrecken, in Furcht geraten, sich entsetzen: tie iztrūcināsies Jes. 13, 8. viņš iztrūcinājās Apost. 8, 13. [mana dvēsele ir ļuoti iztrūcējusies Hiob 6, 4 sacīja trīsē̦dams un iztrūcē̦damies Apost. 9, 6.] meita redzējuse, ka viņš smejas; viņa iztrūcinājusēs JR. V, 4. tev nav kuo iztrūcināties, juo es zinu, kuo es daru Purap.

Kļūdu labojums:
Hiob 6, 4 = Psalm 6, 4

Avots: ME I, 820

izvīterot

izvīteruôt "?": ilgas izvīteruo iz cilve̦ka dvēseles Stari II, 797; ["hinausfliegen": putnu bē̦rni izvīteruoja nuo ligzdas Schlehk; "hinausstaumeln, - wackeln (vom unsichern Gang Betrunkener und kleiner Kinder)" Nötk.]

Avots: ME I, 831

jērs

jẽ̦rs [li. jė´ras], Demin. verächt. jē̦rulis BW. piel. ² 2388, das Lamm. stirnas jē̦rs, das Rehkalb Stari II, 487. Sprw.: jē̦ram jē̦rs, von einer gar zu jungen Mutter gesagt. kluss kâ jēriņš priekš cirpēja, mīlīgs kâ jē̦rs. sirds pukst un dauzās kâ jē̦ra aste. ak tu jē̦ra dvēsele! ach du Feigling! nuo mantības nedevu ne jē̦ra bē̦rnu, von dem Vermögen gab ich nicht einmal das Lamm eines Lammes, d. h. nichts Neik. [Als "heutiges Tier, Jährling" zu got. jēr, ahd. iār, aw. yār "Jahr", ksl. jara "Frühling", r. ярка "Schaflamm" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 446 f.; s. Būga KSn. 149.]

Avots: ME II, 114

jods

juõds [Tr., Līn., Pl., C., Bl., Nigr., Dond., Lautb., Jürg., Arrasch, Dunika, juôds ² Salis, Ruj.] (li. júodas "schwarz"),

1) ein Waldteufel
Mirbach, Glück, L., ein Feldteufel St.: tiem nebūs vairs savus upuŗus juodiem upurēt III Mos. 17, 7;

2) en böser Geist, in der Vorstellung des Volkes nicht immer vom Teufel
(ve̦lns) unterschieden: juoda māte, juoda tē̦vs brauca baznīcā lieliem ratiem, me̦lniem zirgiem Tr. IV, 48. skrej uz juoda pili; juoda suņi nepajuta, juoda māte vien pajuta Tr. IV, 514. pē̦rkuoņam bijis juods LP. VII, 465. pērkonis dīda juodus Pūrs I, 115. mūsu senči kaŗā kautās dvēselītes sauca par juodiem I, 113. bargā laikā Kurzemē saka: Pē̦rkuons juodus gaiņā. ziemeļa blāzmai plevinoties saka: juodi kaujas, kaŗa ļaužu dvēseles kaujas LP. VII, 467. juodi kaujas, dzirksteles me̦T (Rätsel: Donner und Blitz) RKr. VII, 813. Sehr gebräuchlich in gewissen Wendungen: lai tevi juods parauj! mag dich der Teufel holen! pie juoda! zum Teufel! kur pie juoda ciema gani BW. 743. kuo tās juoda abas brēca, warum weinten sie, zum Kuckuck, beide (Var.: kāda juoda abas brēca, ursprünglich wohl: nach welchem Teufel (verlangend) weinen sie beide?) BW. 12042. kādu juodu tas dziedās? weshalb wird er, zum Kuckuck, singen? BW. p. 2453.

Avots: ME II, 125

jonis

juõnis,

1) die Weile
[Libau, Rönneb]: labs juonis jau pagājis, kamē̦r viņš aizgājis. [pagaidi juonīti! U.] par juoni pienāk Strazdene, Neik. juoņiem (Instr. Pl.) zuweilen; juoņiem - juoņiem, bald - bald: mirušuo dvēseles juoņiem parādās par gulbjiem Pūrs I, 99. juoņiem līst, juoņiem saule spīd;

2) juoņiem, ar juoni, juoņus Ahs., pilnā juonī, in vollem Laufe, mit Ungestüm:
puisis steidzās juoņiem pakaļ LP. III, 84. ieņemt pilsē̦tu ar juoni, im Sturme. viņš ar juoni (mit Ungestüm) devās ienaidniekam virsū. es nuogāju trīsdesmit veršu ar vienu juoni, in einem Striche, ohne Erholung. viņš pacēla ar (vienu) juoni (mit einem Male) mucu alus Bers. [ej vienā juonī U., geh in einem Striche. ar juoni PS. oder uz juoni U., plötzlich;

3) der Anfall
U.;

4) eine Strecke, ein Zug
U. - Aus liv. juoń "Anlauf, Ansatz, Bewegung"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 127

kamāt

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auch ‡ atkamât und ‡ iekamât I.

Avots: EH I, 581

kamēr

kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r ² Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r ² Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t ² Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt ² Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,

1) Konj. in Temporalsätzen,

a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;

B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;

c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;

2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;

3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]

Avots: ME II, 150

kārtavas

kãrtavas U.,

1) der Galgen:
e̦smu tā dvēsele, kuo pavēlēji tuoreiz nuo kartavām nuoņemt LP. IV, 40;

[2) die Schaukel
Jürg.] Zu kãrt.

Avots: ME II, 201

kāvi

kàvi Smilt., [PS., C., Trik., Jürg., N. - Peb., kâvi Arrasch], kâvi Bers. [hier angeblich auch im Singular] od. kâvẽji St., das Nordlicht: tādu pār jūŗu parādījās mirdzums kâ ziemeļu kāvu ugunis Vēr. I, 647. kāvi kaujas od. kaunas, sagt der Lette (C., Smilt., Aps., Oknist), wenn er das Nordlicht sieht, - eine mythologische Reminiscenz, dass das Nordlicht die Folge eines Kampfes der Seelen gefallener Kieger sei. ziemeļblāzmai laktījuot, viņi (mūsu senči) dzirdēja zuobeņus šņikstuot un teica, ka kaŗavīri, kaŗaļaužu dvēseles tur kaujuoties Pūrs I, 113. Zu kaût.

Avots: ME II, 205

ķikukaza

ķikukaza: "der Wiedehopf" Blieden; tava ... dvēsele iekš ķikukazas ("?") muks Mekons Deb. vaļā (1873) S. 31.

Avots: EH I, 701

ķīla

I ķìla Wolm., C., PS., n. L., St., U. auch ķīls od. ķīlis, das Pfand, Unterpfand: es atstāju tev savu zirgu par ķīlu od. ķīlā od. ķīlām. es tai meitu māmiņai ķīlām (ķīlā 14731, 1) devu kumeliņu BW. 14729. ķīlām od. ķīlas ņemt, als Pfand nehmen. dvēsele liekama ķīlā LP. VII, 500. [tad sūti... divi nuo viņa dē̦liem ķīluos Glück Makkabäer 13, 16. Aus liv. ķī'l dass., s. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 388

klupināt

I klupinât,

1): kas nevainīgas dvēseles ar saldiem vārdiem klupina. Bergm. Saņem. spred. māc. (1795), S. 315; ‡

4) Schwung geben
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Schwung").

Avots: EH I, 623, 624

kroka

kruõka, kŗuõka [Līn., Dunika, Gr.Essern, Se˙lg., Nigr., Lautb., Wandsen, Luttr.], Kand., kruoķe Selb., kruokla U., die Falte, Runzel: zābaki ar sīkajām kruokām dilbuos AU. jakas ar kruoķēm sānuos A. XX, 68. tagad liek kruoķes ap brunčiem, lai izskatītuos kuplāka brunču apakša Selb. tu esi izuosts līdz pēdējai dvēseles kŗuokai JR. V, 12. [In Dunika auch als Schimpfwort für ein sich gebückt haltendes Weib. Nebst estn. krōk "Fältelung" aus mnd. kroke dass.]

Avots: ME II, 294

kumurs

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313

kūsāt

I kûsât [(auch Trik., kùsât Jürg., kûsât ² Dunika, Bauske), serb. kisati "wallen, sieden"], -ãju, [kùsêt N. - Peb.], kûsêt [auch Kr., PS., Lis., Drosth.], -ẽju und -u [Erlaa], -ẽju, kûsuôt, intr., sprudeln, wallen, überwallen, sich erheben [Stelp.]: katls, putra, ūdens kūsā, kūsē, kūs, kūsuo. grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nuosviež aizugunī JK. VI, 32. ūdens kūsājis pār malām LP. VI, 546. nuo vakara puses kūs uz augšu me̦lni mākuoņi Saul. ja piens kūsuo, tad lai steidzuoties viņam palīgā, bet ja asinis kūsuo, tad ne LP. VI, 513. mucā kūsuo vīns ar varu Rainis. nuo Uogres līča migla augšup kūs Blaum. sirds nuo laimes kūsā pāri Vēr. II, 606. [kûsuôt ² aiz pārspē̦ka Bauske]. kūsuoša sirds, dzīvība, überströmendes Herz, Leben Jauns. JR. II, 23. jūtas un kaislības mutuļuo un kūsē JR. IV, 110. mana dvēsele kūsuo cerībās Rainis. [Vgl. dazu Berneker Wrtb. I, 678, v. d. Osten - Sacken AfslPh. XXXII, 330, Zubatý Sborn. fil. I, 124.]

Avots: ME II, 337, 338

kustība

kustība ,* die Bewegung, Regung, Strömung: jūŗa nebija aprimusi savā kustībā A. XIII, 689. katram laikam dažādas kustības XIII, 754. visur muoža kustība Aps. māksla dvēseles smalkākās kustības attē̦luot Vēr. I, 1410.

Avots: ME II, 329

kvēlains

kvè̦laîns, glimmend, glühend: kvē̦lainas uogles ; fig., kvē̦laina kaislība Duomas I, 657 ; kvē̦laina krūts Vēr. II, 963 ; kvē̦laina dvēsele Zalktis.

Avots: ME II, 353

lāga

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437

līdzsvars

lĩdzsvars, das Gleichgewicht: viņa dvēsele bij pazaudējusi līdzsvaru A. XX, 494.

Avots: ME II, 482

mērdelēt

mḕrdelêt [Ruj.],

1) tr., hungern lassen, mergeln:
skuopa saimniece mērdelē savu saimi, gans luopus Mat.;

2) intr., [mêrdelêt ² Salis, wenig essend abmagern: tā cūka mērdelē jau divus mēnešus]; ohnmächtig werden Grob. n. Etn. III, 67;

[3) mẽrdelêt, sich grämen Nieder - Kurland]. Refl. -tiês, sich das Nötige entziehen, sich abmergeln, hungern: kuo nu mḕrdelējies? [N. - Peb.] viņi, miega mātes klēpī pūdami, vārgst un mērdelējas pie miesas un dvēseles Aus.

Avots: ME II, 618

mist

I mist (li. mìsti "leben wovon, sich ernähren womit"), mìtu, mitu, intr., leben, sich aufhalten, seinen Lebensunterhalt haben, sich ernähren, gedeihen: zaldāti mita kuorteļuos LP. VII, 675. gribu mist starp jums 1226. brālis gājis uz tuo kalnu, kur čūska mita IV, 54. mita uz mūriņa Kaudz. M. tu sirdī neļauj nuopūtām un skumjām mist L. Bērziņš. likās, ka vijuolē mistu viņa dvēsele Vēr. II, 1195. brieži senāk Vidzemē nav mituši A. XX, 144. skrej (bitīte) pie manis ziemu mist BW. 30400. [ziemu mitis teļš U., ein Kalb, das ein Jahr alt ist.] vai liniņi tev neauga, vai nemita avitiņas? BW. 23521. tavs vīrs bijis vēl tāds labi mitis, spirgts un smaidīgs R. Sk. II, 128. [labi mitusi aita var gan būt krietni pasmaga Janš. Dzimtene ² II, 203.] Subst. mišana, das Wohnen, Leben. [Wohl nebst mitinât zu màita (s. dies) und av. miϑnāiti "weilt, wohnt", maēϑanǝm "Aufenthaltsort", s. Fick Wrtb. I ^4, 102, Berneker Wrtb. II, 52, Trautmann Wrtb. 185.]

Avots: ME II, 636

nelaiks

nelaĩks,

1) das Unwetter:
kāruoja zināt, uz kurieni šis tādā nelaikā iešuot MWM. VIII, 589;

2) die Unzeit, unrechte Zeit,
gew. im Lok.: nelaikā, zur unrechten Zeit; zu früh: nu tu esi nelaikā atnākusi LP. VII, 70. viņa bē̦dādamās nelaikā nuomiruse V, 353. lietuvē̦ns - maza bē̦rna dvēsele, kas nelaikā atšķirta nuo miesām VI, 178. agri (Var.: nelaiku) sniegi sasniguši BW. 24340. nelaikā dzimis bē̦rns od. nelaika bē̦rns, ein zu früh geborenes Kind: it kâ nelaika bē̦rns tâ lai viņš tuo gaismu nere̦dz Tr. IV, 429.

Avots: ME II, 720

nemirstīgs

nemir̃stîgs, unsterblich: dvēsele nemirstīga; iegūt nemirstīgu slavu. ja cerēt gribi, draugs, uz brīvību un sīkstu, nemirstīgu tautību Aus.

Avots: ME II, 723

nevaldu

nevàldu, Adv., unzähmbar, ungestüm: kas nevaldu laužas iz dvēseles Rainis. Auch als Attribut: viņš nevaldu asarās izraudāja pie manām krūtīm ciešanas Rainis.

Avots: ME II, 738

neviens

ne˙viêns, niemand, kein: mājās nebija ne˙viena (ne˙vienas dvēseles). muļķis gāja bez ne˙vieniem ieruočiem LP. VI, 951.

Avots: ME II, 740

nievāt

niẽvât [auch Bl., nievât ² Kl., Kr., niêvât ² Iw. [, - ãju (li. neivoti "tadeln"], tr., schmähen, verachten, [niederdrücken U.]: [mūsu dvēsele tuo... nievāta Glück Psalm 123, 4.] le̦pnais bagātnieks nievā nabadziņus. Subst. nievãjums, das Verachtete, das Verachtethaben; nievâtãjs, der Schmäher, Verächter: puisīt[i]s meitu nievātājs BW. 12779.

Avots: ME II, 752

nogult

nùogult [li. nugul˜ti], intr., sich hinlegen, sich legen: mājinieki nuoguluši LP. V. 22. [debess nuogula aiz Gāršu kalna Lis.]. nu visi vējiņi nuogula kuokuos Lautb. man guotiņas paē̦dušas, ābuolā nuogulušas BW. 29015;

2) tr., belagern:
tautas ceļu nuoguluši kâ pe̦lē̦ki vanadziņi 13475;

3) einschlafen:
bet ķēniņa dē̦ls nevar nuogult LP. VI, 324. ļaunas dvēseles nevar līdz pusnaktij nuogult VII, 81. Refl. - tiês, sich hinlegen, sich niederlegen, sich lagern: nuogulies gar zemi! gans, aitas sadzinis, nuogulstas sē̦tmalī RKr. VIII, 78. nakts nuogulstas pāri zemi Vēr. II, 262.

Avots: ME II, 788, 789

noslavēt

nùoslavêt, tr., benedeien, hoch preisen: mute, sirds un dvēsele tevi, Jēzu, nuoslavē: sen teica, nuoslavēja Ltd. 1330. nespēs nuoslavēt Adam.

Avots: ME II, 851

pamiers

pamiêrs, der Waffenstillstand: pamieru nuoslēgt MWM. VIII, 385. abas dvēseles meta tâ kâ pamieru A. XX, 135.

Avots: ME III, 72

pārsalt

pãrsalˆt, intr.,

1) über-, befrieren:
pļava, upe pārsāluse ar le̦du. [drīz Juodupe pārsāls, tad varēs ar slidām skriet Veselis Saules kapsē̦ta 164.] pirmais sniegs vēl pārsalā Stari. Fig.: viņa dvēsele pārsaluse ar saltu spītību Vēr. II, 523;

2) vom Frost ganz und gar durchdrungen werden:
pārsala jūriņa līdz dibe̦nam, vgl. BW. 13282, l;

3) übermässig frieren, ganz erfrieren:
bē̦rni pārnāca pārsaluši mājā.

Avots: ME III, 173

pateicīgs

patèicîgs, dankbar: pateicīgs cilvē̦ks, pateicīga sirds, dvēsele.

Avots: ME III, 120

patiesīgums

patìesîgums, die Wahrhaftigkeit, Wirklichkeit: kad Poruks ņe̦mas rādīt cilvē̦ka dvēseles dzīvi, tad lielāka patiesīguma nevar vēlēties JR. IV, 105.

Avots: ME III, 122, 123

piedalīt

pìedalît, zuteilen: katrai ir savs zemes gabaliņš piedalīts Asp. Saulgriezite 3. skuolas zeme še jau nû se̦niem laikiem piedalīta nû muižas Dzimt. V. Refl. -tiês, teilnehmen, sich beteiligen: pie svē̦tkiem piedalījās sievietes LP. VII, 315. dzīres, pie kuŗām arī dvēseles piedalījās LP. VII, 408.

Avots: ME III, 242

pielūkot

pìelũkuôt,

1) Aufsicht üben (bei einer Arbeit)
U.;

2) Acht haben, sich in Acht nehmen:
pielūkuo labi, ka tava dvēsele tiktu izdziedināta! ķēves dē̦ls pielūkuošuot gan pa prātam izbē̦dāt LP. VI, 1, 486. ...jāpielūkuo, ka ķieģeļi būtu vienādi Būvmācība 19. tu man pielūkuo! nimm dich in Acht! MWM. X, 892. ej, bet pielūkuo, ka tev tâ˙pat neiet! JK. V, 94.

Avots: ME III, 269

pievest

pìevest,

1) heran- , hinzuführen:
dievs pieveda visādus zvē̦rus laukā pie cilvē̦ka I Mos. 2, 19. dievs iztaisīja sānkaulu par sievu un pieveda pie cilvē̦ka ib. 2, 22. pievest pie laulības, pie dievgalda, zum Altar (zur Trauung), zum Abendmahl führen: re̦dzu savu mīļu draugu pie laulības pieve̦dam Biel. 1792. Māliņa bij par daiļu meiču uzauguse un jau pie dievgalda pieve̦sta Lautb. Luomi 4;

2) anführen
(ein Germanismus), nennen: pievest par (kâ) piemē̦ru, als Beispiel anführen. visi nuo līdz šim pieve̦stiem ieme̦sliem A. XI, 473;

3) führend, zu-, hinzuführend anfüllen:
pievest māju pilnu ar viesiem. Refl. -tiês,

1) für sich zuführen:
Daktu tē̦vs jau arvienu nuo Rīgas... pievedās visādu zâļu, juo ... aptiekas Jumurdā nebij Austriņš;

2) passen, anstehen, geziemen:
baltas kājas, sirmas krēpes bandinieka kumēļam; tas labāk pieve̦stuos (Var.: piedienē̦tu, piede̦rē̦tu) saimenieka dēliņam BW. 29616 var. māsai mica pievedās (Var.: piederēja, piedienēja) 24799 var. es dziedāšu, man dvēsele, man diže̦ni pievedās Ld. 859.

Avots: ME III, 309, 310

pliks

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

plukata

plukata, comm., plukats, ein Habenichts, ein Lump U., ein Zerlumpter: puisi, pulsi, plukatiņ (Var.: pluskataini, kankardanci, kankarīti, skarainīti u. a.), nenāc meitu pulciņa! meitas tevi kājām spēra, suņi draiskas dricināja BW. 20430, 5. kas nu tādam plukatam naudu aizduos? C. katram plukatam, kas uz parādu vien dzīvuo Stāsti Kraukj. kr. 7. tu plukata, tev ne˙kā nav pie dvēseles! Dond. plukats un vazaņķis Mag. II, 3, 45. - Der Pl. plukatas, Lumpen: ubags dancuo, ka plukatas le̦c gaisā Sassm. Zu plukt.

Avots: ME III, 355

plunkšēt

plun̂kšêt C., PS., Wolmarshof, pluñkšķêt Gr.-Essern, -u, -ẽju, intr., plätschern, vom Schall, der vom Fallen ins Wasser entsteht U.: plikšēja, plakšēja un plunkšēja (Wessen), kad mazā pilīte nuonāca lejā Avuots II, 146. nuo rīta zivis iet pa e̦ze̦ru, ka plunkšķ vien Etn. IV, 74. agrāk mēs dzīvuojām pa atte̦ku, ka plunkšķ vien Jaun. mežk. 6. leja, kur plunkš vietvietām ūdens līmenis A. XX, 861. divas grūtsirdīgas acis ieveļas lē̦ni plunkšķē̦damas manas dvēseles sudraba vilnīšuos Latv.

Avots: ME III, 357

plūvājs

plūvãjs "?": laukā iz sle̦pe̦niem dvēseles kaktiņiem līda nedruoši nuomuoda sapņi, kâ izšķiltie paipalas bē̦rni plūvājā Latv.

Avots: ME III, 363

pretstatība

pretstatĩba,* die Gegensätzlichkeit: miesas un dvēseles pretstatība Konv. ² 710.

Avots: ME III, 389

radniecīgs

radniecîgs,* radniecisks*, verwandt, gleichartig: par ideālu bē̦rna dvēsele sev uzņe̦m tikai radniecīgas dabas, radniecīga rakstura cilvē̦ku A. v. J. 1904, S. 901.

Avots: ME III, 462

rāponis

rãpuonis, ein Reptil Pilten; ein noch kriechendes Kind Pe̦nkute, Hofzumberge, Vank.; übertragen: tie luodā kâ kādi dvēseles rāpuoņi U. b. 110, 43.

Avots: ME III, 498

raut

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

rāzēt

rãzêt, -ẽju, phantasieren (in Krankheit) Kremon n. U.; spielen, scherzen PS. Refl. -tiês, rasen (hierauf beruhend), grassieren U., Freiziņ; faseln N.-Sessau n. U.: kuo nu rāzējies! A. v. J. 1898, S. 296. kas tad nu par rāzēšanuos! MWM. VII, 3. ļaunas dvēseles rāzējas Apsk. v. J. 1903, S. 131.

Avots: ME III, 500

sadruvēt

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

sadzirdēt

sadzìrdêt, tr., intr.,

1) auch sadzìrst, hören, zu hören, zu Gehör bekommen: nevar balsa sadzirdēt BW. 690. Ilga sadzirda suoļus čirkstam Seibolt. saimnieks . . . sadzirdējis čabam LP. V, 151. viņa cerēja... sadzirdēt kaut kuo MWM. VIII, 565. vairs nevarēja sadzirdēt, kuo viņas iedamas runāja Kaudz. M. 106. medņa ne˙viena nevar sadzirdēt LP. VII, 127. sadzirdējis, ka zâle aug VI, 643. znuots pa ausu galiem sadzird IV, 45. kas viņa varas pē̦rkuoni varē̦tu sadzirdēt? Hiob 26, 14. kur vien sadzirda kaut kuo neatzītu, lipa kâ zaķis klāt Ezeriņš Leijerk. I, 38. kuo Miķelene būs laba nuo jauna sadzirdējuse LA. kuo nuo viena sadzirdēji, tuo uotram izplukšēji BW. 8986. dvēsele nav ne sare̦dzama, ne sadzirdama Konv. ² 726;

2) viel hören:
Vējš bija daudz piedzīvuojis, pieredzējis un sadzirdējis MWM. X, 127. Refl. -tiês, sich hören lassen, hörbar sein: še bija tik kluss, ka vārdi sadzirdējās tikpat labi kâ sare̦dzas me̦lni putni pret debesi Ezeriņš Leijerk. II, 192.

Avots: ME III, 620, 621

sākotnīgs

‡ sâkuotnîgs,* = sākuotnẽjs: parādīt cilvē̦ka sākuotnīguos instinktus, nuoluobuot dvēseles dzīvi līdz pamatdziņām Daugava 1940, S. 92.

Avots: EH XVI, 470

saņirgt

saņirgt,

1) tr., verzerren (vom Gesicht):
viņi smaidīja..., lai apslē̦ptu dvēseles briesmīgi saņirgtuo seju Veselis Saules kapsē̦ta 41;

2) "die Augen zumachen"
Wessen;

3) "fletschen":
saņir̃gt zuobus Neuhausen, (mit ir̂ ² ) Msil.

Avots: ME II, 695

saplakt

saplakt, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen
U.; abnehmen, niedriger werden: lai sapluok pampums kâ vilnas lēkša! Br. 414. sapluoc kâ ciņa cē̦rps! Br. 31. saplakt kâ pārdurts pūslis Krišs Laksts 26. Vītuols... saplaka zem kādas smagas nastas Vēr. I, 1037. pirms es zem smagā spaida nesapluoku Asp. sapluokat... kâ be̦ka nuo savas galvas smaguma A. XX, 931. vilnītis saplaka uz krasta smiltīm 809. ūdens saplacis ze̦ms, ze̦ms MWM. X, 245. sniegs saplacis, hat sich gesenkt, gesetzt U. - zaķis sapluok, der Hase duckt sich St. kaķis saplakst (= salīkst) Cibla. sieva saplakusi, das Weib ist niedergekommen Umgegend von Talsen. viņš saplacis miesās, er hat an Körpergewicht abgenommen, ist abgemagert;

2) den Mut verlieren
U.: ķēni0ņiene sapluok nuo bē̦dām LP. IV, 188. nabadzīgais, tik daudz re̦dzē̦dams, tīri sapluok ebenda S. 25. visi saplakuši, ieraudzīdami dimantu princesi 104. ķēniņa dē̦ls tīri saplacis, dzirdē̦dams tādu runu VI, 315. visi saplaka par tik lielu spēju 380. zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka 461. viņš izskatās tik saplacis un nuospiests Vēr. II, 529. sirds sapluok, das Herz wird gerührt St.: sapluok Pētera un Līzes sirdis Purap. Kkt. 47. dūša nu pa˙visam sapluok LP. VI, 303. dvēsele... nevarīgās bailēs saplaka R. Sk. II, 111.

Avots: ME II, 701

sāpt

sāpt, sāpju, sāpu, = sāpēt: man dvēsele sāpj (?) Vēr. II, 530. - Subst. sāpums, eine wunde Stelle: kad sāpums bij dzijis Rainis Duomas I, 1314. Vgl. apsâpt.

Avots: ME III, 806

saredzēt

saredzêt, tr., intr., erblicken, deutlich erkennen U.: tavu lielu rudzu lauku! trīs dieniņas talki pļāva, vēl maliņas nesare̦dz BW. 28406 var. mūža gala ne˙viens nevar saredzēt JR. IV, 73. bijuse tumša nakts, un viņi... ne˙kā nevarējuši saredzēt JK. dievs sare̦dz blēdi un blēža ceļus Kaudz. M. 157. cik tik vien viņa acis vēl varēja saredzēt Dīcm, pas. v. I, 21. varuot e̦ze̦ra dibinā mājas saredzēt LP. V, 385. dvēsele nav ne sare̦dzama, ne sadzirdama Konv ² 726. Refl. -tiês,

1) sichtbar sein, werden:
sare̦dzas me̦lni putni pret debesi Ezeriņš Leijerk. II, 192. iz viena kakta spilgti saredzējās kas gaišs Vēr. II, 1248;

2) einander (wieder)sehen:
viņam ļuoti gribē̦tuos ar savējiem saredzēties LP. VII, 659. pus˙mūža tē̦vs ar dē̦lu nebij saredzējušies Mācīt. meita 17. uz priecīgu saredzēšanuos (frohes Wiedersehen)! Alm. Meitene nuo sv. 16;

3) sich gegenseitig ausersehen, ein Paar werden
U.

Avots: ME II, 714

saskaņot

saskaņuôt, tr.,

1) in Übereinstimmung bringen
Wid., harmonisch machen, zusammenstimmen: viņš dabu un dievus grib saskaņuot A. XXI, 644. darbs, kas jāsaskaņuo ar visiem citiem apstākļiem B. Vēstn. lai saskaņuotu viņu dvēseles dzīvi iekšējā harmonijā Zalktis I, 140. dvēseles stīdziņas saskaņuojuši Apsk. v. J. 1903, S. 501. it kâ manā dvēselē tiktu saskaņuoti mūzikas instrūmenti Vēr. II, 435. vēja nuopūta ar tumsas pirkstiem saskaņuojuse kuokli A. XX, 412;

2) komponieren
Lautb.

Avots: ME III, 732

sastrindzināt

sastrindzinât, tr., anspannen (eig. u. fig.): sastrindzinātuo dvēseles sāpīgumu Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 749

satricināt

satricinât, satrīcinât Wid., tr., fakt., erzittern lassen, machen, erschüttern (eig. und fig.): ķermeni satricinuot Pūrs III, 63. ka rati viņu par daudz nesatricina A. XX, 325. ve̦ctē̦va... nāve viņu satrīcinājuse Sadz. viļņi 69, sadzīves pamati ir satricināti Seibolt, - Subst. satricinãjums, satrĩcinãjums, die Erschütterung: dvēseles satrīcinājums A. XX, 332. ne̦rvu sistēmas satrīcinājums atbalsuojas mēchaniskā kustībā Pūrs I, 20.

Avots: ME III, 765

satriekt

satrìekt, tr.,

1) zerschmettern, zerquetschen, zerschmeissen
U.; vernichten Spr.: viņš satrieca e̦lka bildes II Chron. 34, 7. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja Druva 11, 202. karaspē̦ks satriecis ienaidnieku LP. V, 303. suods vainīguos satrieks Krišs Laksts 30;

2) fig., erschüttern:
šī vēsts viņu ļuoti satrieca Kaudz. M. 153. stāstītājs grib satriekt klausītāju sirdis 314. tie... satriec dvēseles spējas R. Sk. II, 168. bāla un it kâ satriekta un apskurbuse sēdēja Klotilde Sadz. viļņi 69;

3) zusammenschwatzen:
kuo mēs te... nesatriecām un nesasmējām! JR. IV, 31;

4) intr., längere Zeit schwatzen.
Refl. -tiês,

1) zerschmettert, vernichtet werden:
viņa nuoduoms pa˙visam satriecās Druva I, 808;

2) sich aus seiner Lage verrücken
L.

Avots: ME III, 766

satversme

satver̂sme,*

1) Zusammenhang, Zusammenhalt
B. Vēstn. n. U.;

2) die Verfassung, Konstitution:
apkaŗuot pastāvuošuo kārtību, ticību un satversmi SDP. VIII, 7. miesas satversme Konv ² . 742. pēc cilvē̦ka dvēseles satversmes spriežuot RKr. VIII, 9.

Avots: ME III, 769

savērpt

savḕrpt, zusammenspinnen: s. dzijas. viņa man visus salmus dzijās savē̦rpuse J. Kr. V, 77. kad lini savē̦rpti un nuoduoti Jauns. kad tu zinātu, kuo es šuoziem tā vērpjamā mātēm savē̦rpusi! A. XX, 266. mūža vērpēja man ļaunu mūžu savērpa J. R. V, 75. Refl. -tiês, sich zusammenspinnen: ar tām savērpjas kuopā viņas dvēseles sapņi Vēr. II, 953. ar šuo... gadījumu mūsu ceļi savērpās Ezeriņš Leijerk. II, 90.

Avots: ME III, 786

savirpuļot

savirpuļuôt, tr.,

1) zusammendrehen, drall drehen:
savirpuļuotās ūsas Vēr. II, 701. savirpuļuot striķi A. XI, 761;

2) aufwirbeln:
savirpuļuotas pe̦lavas A. Brigadere Daugava 1928, No 1, S. 16. Refl. -tiês, in Bewegung geraten: (fig.) dvēsele manī ietrīcējās un savirpuļuojās MWM. VIII, 889.

Avots: ME III, 788

sēdēt

sêdêt (li. sėdė´ti, slav. sěděti), sêdu (Kl., Prl.) od. sêžu, sêdẽju, bei Glück Hebr. 12, 2 auch ein Refl. -tiês, intr., sitzen: sēd uz dūres un uz īkšķi atspiedies Etn. II, 44. tas sēž, ka nevar ne pakustēt, tik˙pat kâ žīds uz pe̦lnu kuli IV, 121. sēd uz savas naudas kâ ve̦lns uz dvēseles (von einem Geizigen) Blaum. viņš sēd kâ mē̦ms Kaudz. M. 32. sēdēja kâ uz adatām PS. sēdi kâ māls, kâ sūdu čupa! Br. 569. Sprw.: paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. juo meita ilgāk sēd (je länger ein Mādchen unverheiratet bleibt), juo Laima vietu taisa. daža laba mātes meita paliek sē̦duot bāliņuos BW. 11700 var. - sē̦damā (sēžamā) vieta od. sēdamais, das Gesäss, der Hintere: mežkungs uzklājis piecpadsmit uz sē̦damā (hat fünfzehnmal geschlagen) Upīte Medn. Iaiki 56. dabūjuši . . . pērienu, katrs divdesmit pieci uz sē̦damās vietas 213. - Subst. sêdêšana, das Sitzen; sêdẽjums, das einmalige, vollendete Sitzen, Gesessenhaben: maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja; duod, dieviņ, lielai augt, maksās ruokas sēdējumu! BW. 1925. sê̦dê̦tãjs,

a) wer sitzt, der Sitzende:
krē̦sls pie-kūst, sē̦dē̦tājs ne (Rätsel) Ahs. nu dabūji baltmutīti līgaviņu, istabā sē̦dē̦tāju BW. 21247, 1;

b) ein einquartierter Soldat
Spr., L., U. Nebst suodrēji zu ai. sádaḥ, gr. έ'δος, , lat. sēdēs, air. suide "Sitz", ai. sādayatt "setzt", lat. sedēre, got. sitan "sitzen", got. satjan, slav. saditi "setzen", apr. sīdons "sitzend", saddinna "stellt", sosto "Bank", ap. hadiš- "Wohnsitz" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. lI, 483 ff.

Avots: ME III, 823, 824

selīgs

selîgs, sich rasch fortpflanzend Neik. n. U., Wolm., Ruj.: selīga suga U. dvēsele dara pārējuos (sc.: augļus un kustaiņus) . . . juo rasmīgus, juo sulīgus Pūrs I, 104.

Avots: ME III, 816

sevišķība

sevišķĩba, die Besonderheit, die Eigentümlichkeit Wid.: iedzimtajām dvēseles sevišķībām Vēr. v. J. 1904, S. 502. viņu sevišķības pēc klausīties tuos varēja Alm. Kaislību varā 131.

Avots: ME III, 822

silts

sìlˆts (li. šil˜tas) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb., sìlts ² Kl., Prl., Nerft, Preili, silˆts ² Ruj., Salis, Iw., Līn., Deg., warm: s. laiks; s. ūdens. Sprw.: silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. viņam jau bija silta galva Saul. I, 225, er war schon angeheitert, betrunken. kļūs silts pie ādas St., tu tiksi silts pie ādas od. tev duos siltumu uz ādu, du wirst Prügel bekommen U. nepalika silta pie dvēseles L., man nahm alles, es blieb kaum das liebe Leben U. Subst. sìltums (li. šiltùmas), sìltuma ² Prl. n. FBR. VI, 94; Sussei n. FBR. VII,140, Stockm., Lub., siltuma Spr., die Wärtne: gaismas un siltumas daudz Valdis. tuos apņe̦m siltuma tik maigi jauka Juris Brasa 285. tālu, tālu dūmi kūpa, man ātnāca siltumiņa BW. 10739. es pie jauna (sc.: brūtgāna) pieguļuos kā pie jaunas siltumiņas 15705, 15. -siltumu mest, Wasser auf die heissen Badstubensteine giessen Etn. I, 30. - siltumas zābaki Kaudz. M. 36. Altes Verbaladjektiv zu silˆt.

Avots: ME III, 840

Simjūdu

Sìmjũdu diena RKr. VI, 42, Simjũda dìena PS., Simjūddiena Mag. XX, 3, 58; Konv. ² 2150, Simjūdis Saul., Simjūtu diena (vakars), Simjauta vakars Bers. n. Etn, I, 62, Simon-Juda" (der 28. Oktober): Simjūtu dienas vakarā senāk mieluojuši nuomirušus LP. V, 65. Simjūtu dienā, kad dvēseles mieluo VI, 47. Simjūtu vakarā mājinieki iziet laukā, lai nekultuos veleniešiem pa kājām VII, 123. - Sìmjûdiņš ² Saikava, der 2. Oktober (alten Stils).

Avots: ME III, 841

skrapa

skrapa: tik nabags, ka nav ne skrapas pie dvēseles Grünhof.

Avots: EH II, 507

slepens

sle̦pe̦ns, adv. sle̦pe̦ni,

1) heimlich, verborgen
U.: pašus sle̦pe̦nākuos dvēseles kaktiņus viņš uzmeklē Vēr. I, 1410. līdis pa sle̦pe̦nuo pusi uz pirkstu galiem LP. V, 29. nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz IV, 144. Sprw.: sle̦pe̦ni kâ kurmis ruok;

2) hinterlistig
U. - Subst. sle̦pe̦nums,

1) die Heimlichkeit, Verborgenheit;

2) ein Geheimnis
U.;

3) ein heimlicher Ort
U. Zu slèpt, sle̦ps.

Avots: ME III, 926

smērēt

smẽrêt,

1): nestāv (es lohnt sich nicht)
dvēseles savas smērīt Pas. X, 137 (aus Zvirgzdine). jāsargās art pārāk drē̦gnā laikā, kad arkls "smērē" Konv. ¹ 127. smērējuošie ruļļi Konvers. vārdn. ² 664; ‡

2) schlagen
Orellen, Saikava: s. kam par ģēveli; ‡

3) spotten, schimpfen
Saikava: smērē pretī! vai tev mēles trūkst? Refl. -tiês, ‡

2) "?": tad laikam kungi atļaus gan mums... s. pie Anniņas?... pirkstiņa ... mēs tad vairs pie Anniņas nedrīkstēsim piedurt! A. XXI, 417.

Avots: EH II, 537

spārns

I spā`rns (li. spar̃nas), spārna Manz. Lettus, dat. -instr. pl. spārņiem Post. II, 369 (neben spārniem I, 361), Dem. (verächtlich) spārnelis Stari II, 584, der Flügel, Fittig: spārnuos skriet, fliegen U.: meitas atskrien spārnuos, nuolaižas Pas. IV, 275 (aus Dricē̦ni). spārnuos es laistuos R. Kam. 53. sliktas (valuodas) vēja spārniem skrien RKr. VI, sak. v. 935. uodzes . . . spārniem aizgājušas pruojām LP. VI, 69. putns... spārnus nuolaiž RKr. VII, m. 125. ruokas . . . kâ divi spārnas izstiepis Manz. Post. I, 361. pacēlās spārnuos J. R. IV, 25. kāzenieki cejas spārnuos (machen sich auf die Beine) BW. III, 1, S. 22. visa . . . valsts stāvēja cauru vasaru kâ spārnuos pacē̦lusies (war höchst gespannt vor Aufregung) Mērn. laiki 181. visa muiža bij kâ spārnuos sacē̦lusēs Krišs Laksts 75. ķēniņš apsuolījis savu meitu duot, tad puisis bijis spārnuos LP. III, 74. latviešu. lasītāji bij kâ spārnuos Kronv. 29. sadzevē spārnus cilāt Sadz. viļņi 4. cilā dvēseles spārnus Vēr. I, 1329. vēcinādams savus dvēseles spārnus Saul. R. I, 189. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. T. dz. 729. neskrien gaisā, iekam spārni nav izauguši! Br. sak, v. 373. - spārnu ciršana, abergläubiges Kurieren einer angeblichen Kinderkrankheit, bei welcher die Schultern anschwellen sollen U. kad bē̦rns ir pārāk nemierīgs, un kad tam nav manāmā ne˙kāda cita slimība, tad tam ir spārni (kās jānuocē̦rt) Etn. IV, 117 (ähnlich LP. V, 35). bē̦rnam cirpa (cirta) pirtī spārnus BW. I, S. 183. - plaušu spārns (lobus) MWM. VI, 366. - vārtis ar diviem spārniem, Tor mit 2 Flügeln Manz. Lettus. - armijas spārns A. XX, 296. - laiva ar laidām jeb spārniem (Seitenbretter an Blockböten Ekengraf n. Bielenstein Holzb. 621; s. laida I 3 c) Bers. - tīkla spārnu sagrābt steidza A. XI, 484. - vienādspārnu trīsstūrim ir divas vienādas malas (spārni), ein gleichseitiges Dreieck hat zwei gleiche Seiten Būvmāc. - In Bers., Lasd., Laud., Festen, Saikava, Lös., Plm., Salisb., Kabillen sei spārns (Plur. spārni Bielenstein Holzb. 385 ) auch derjenige Teü des Spiunrads, in den die Spule gelegt wird, s. auch A. XI, 83. Vgl. daneben ohne s- ai. parņám "Flügel, Fittich, Feder", ahd. farn "Farn", slav. pero "Feder" u. a. Das baltische s- hier ist vielleicht aus Formen der Wurzel sp(h)er- "zucken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f.) bezogen; vgl. auch Persson Beitr. 129, 349, 417, 644.

Avots: ME III, 987, 988

sprukas

sprukas, bei Wid. der Sing. spruka, die Klemme, Verlegenheit: nu dē̦ls pa˙visam sprukās JK. III, 71. ļaunās dvēseles ir sprukās LP. VII, 497. Zu sprukt.

Avots: ME III, 1023

stāvēt

stãvêt,

1): ja bē̦rns neizaug, tur ne˙viens nevar priekšā s. (vor etwas behütend)
Seyershof. viņš dažreiz paliek stāvīts Ramkau;

2): ar vieniem radiem saietas, ar citiem - stāv naidā Linden in Kud. pusmūža gaduos stāvuošs ... kungs Janš. Dzimtene V, 111. kādā vērtē tagad stāv ādas Anna Dzilna 189. jūŗā stāv šķūmains ūdens Kaugurciems. tas jau uz zvejas vien stāv (ist immer mit dem Fischen beschäftigt)
Kaltenbr., Linden in Kurl. pasaule uz puostu vien tagad stāv Strasden. brīvā s. ebenda. man sāp, ka tu manā mantā stāvi (von meinem Vermögen lebst) Frauenb.;

4): cik ilgi tad ķiegeļi stāvē̦tu? Kaltenbr.

5): dienas s. AP. "kungu gaitās iet" "6) mit" ME. III, 1053 zu verbessern in "7) mit" tava dē̦la valuodiņa stāv līdz asu zuobentiņu BW. 3126; "7) wert sein (infl.)" ME. III, 1053 zu verbessern in "8) wert sein, kosten
(infl.; nach r. cmoumь)"; nestāv (es lohnt sich nicht) dvēseles savas smērīt Pas. X, 137. man nestāv tik tālu iet Saikava. svešai mātei nestāvēju maza vaŗa gabaleņa Tdz. 38089 (ähnlich 38139; 43773). Subst. stāvêšana: man laukā s. BW. 30437, 5; stãvê̦tājs, f. s-ja: aiz durvīm stāvē̦tāja BW. 23948.

Avots: EH II, 574

strāvot

strāvuôt, strāvât Dünsb. Par. 45, strömen; strahlen: viņai strāvuoja pretī puķu smarša Saul. III, 203. kaislība strāvuo caur miesu Lauva 4. viņas auduos strāvuoja dzīvības dvēsele Veselis Saules kapsē̦ta 175, svē̦tuos acumirkļuos viņam sejs sāka strāvuot Kundz. Kronw. 260. Refl. -tiês: padebeši stràvuojas ² Golg. ("sadalās starās"), Bers. ("duodas uz priekšü). ūdens it kâ kristalls strāvuojas ("?") Juris Brasa 213.

Avots: ME IV, 1084

tiesa

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214

tiešs

tìešs (li. tiesùs "gerade"), gerade, direkt, unmittelbar: tieša atkarība Pūrs II, 196. miesas un dvēseles tiešuo sakaru ebenda. grieķi nāca tiešā sakarā ar austrumu kultūru A. v. J. 1899, S. 307. pēc . . . tiešām un aplinkām liecībām S. 183. ar tiešu kārumu . . . metās tiem virsū A. v. J. 1896, S. 655. tukša ieduoma bez it ne˙kāda tieša pamata Pūrs I, 25. paraugus tiešā dzīvē A. XX, 901. caurskatīt vinu tiešuo nuozīmi Apsk. v. J. 1903, S. 34. - Adv. tieši (li. tiẽsiai), unmittelbar, direkt; geradezu: tieši un netieši... tiek gādāts par prāta izkuopšanu Apsk. v. J. 1902, S. 8. iegūt . . . puoti tieši A. v. J. 1896, S. 242. parādīsies... tieši par rīkuotāju S. 386. ne˙viens negrib būt tieši viņas piekritējs Pūrs I, 35.

Avots: ME IV, 215

trums

I trums,

1) eine Beule
U., ein Geschwür U., Aahof, AP., Dunika, Lis., Wessen, ein Drüsengeschwür U.; eine jede Anschwellung Biel. n. U:: Sprw. špiežas virsū kâ trums bez vietas (an einer sehr ungelegenen, unbequemen Stelle Arrasch, Festen) Br. sak. v. 1276. lika tuo uz .:. trumu, un viņš kļuva ve̦se̦ls Glück II Kön. 20, 7. trums nuogurst BW. 188, izte̦k 189. (fig.) tam jausmas nav par paša dvēseles trumiem MWM. VII, 18. - zīžams trums, die Saugwarze (des Blutegels) Kawall n. U.;

2) der harte Auswuchs an beschädigten Stellen der Baumrinde
Alt.-Rahden;

3) der Bruch
U., JK. VI, 52;

4) ein noch ganz kleiner, unreifer Apfel
(budzis 2) C.;

5) "?" truma, truma tev, Māreņa, ne pieneņa bļuodeņā! BW. 29259;

6) trumu lapas, Huflattich (tussilago farfara)
U. Wenn mit m aus dm, nach Persson Beitr. 445 zu an. ƥroti "Anschwellung", ƥrútna "schwellen"

Avots: ME IV, 246

tukšība

tukšĩba,

1) die Leere
U.: baznīcas tukšība Turg. Muižn. per. 117. tukšība bij apruobežuota SDP. VI, 53. aluoties tukšībā, kur ceļa nevaid Glück Psalm 107, 40. sajust dvēseles tukšību Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 325;

2) die Armut
Wid.;

3) Plur. tukšības, eine Unterbrechung, Pause:
mēneša tukšības (mēness tukšība Nötk.), = tukšatne(s), Altlicht Druw. n. RKr. XVII, 84; guovs t., die Zeit, wo eine Kuh keine Milch gibt ebenda;

4) tukšības, leeres Geschwätz, Faselei :
tu tak tīrās tukšības vien runā! AP. pļapāt ... muļķības un tukšības Vēr. I, 1158.

Avots: ME IV, 256

turiene

turiene, das Dort U.: nuo turienes, von dort U. uz turieni, dorthin: nezinu... ceļa uz turieni LP. V, 112. dvēseles nuokļuvušas uz turieni Etn. IV, 174. ar turienes raganu (mit der dortigen Hexe) LP. V, 4.

Avots: ME IV, 271

tvērsme

tvērsme, tvē̦rsmas U., = tversme I 1: tvērsmi atrast tur, kur pate (= dvēsele) cēlās Rainis Vēja n. I. 75. Vielleicht mit tahmischer Aussprache von er̂ als êr .

Avots: ME IV, 291

uzbildēt

II uzbildêt, (auf efwas) abbilden: varbūt tās dvēseles būs kur uzbildē̦tas Latv.

Avots: ME IV, 317

uzjautrināt

uzjautrinât, erheitern, aufmuntern: slimnieku vajaga uzjautrināt Sassm. gribē̦dams zemkuopjus iepriecināt un uzjautrināt Etn. IV, 80. RefI. -tiês, sich erheitern: viņā saulē aizgājēju dvēseles ielīksmuojas un uzjautrinājas Antrop. II, 31.

Avots: ME IV, 337

valgme

valgme,

1) die Feuchtigkeit
Bers., Bolwen, Meiran, Peb.; Ramkau, Sessw., Tirsen, (mit àl ) AP., (mit alˆ ² ) MSil., (mit al˜ ) Grünwald, (mit alˆ ) Kl., Ogershof, Sehren; der Tau Pērse: sējumiem izdīgšanai netrūka valgmes B. Vēstn. iesēt labā reizē, kad valgmes zeme diezgan Druva II, 275. gaisā jūtama jauna valgme Sessw. valgmes vē̦suma Stari III, 32. (fig.) smelsies dvēselei valgmi II, 795; feuchte, kühle Luft AP., Fehteln: vakaruos nuo purva nāk valgme;

2) "?": sevi klaidā un karstā valgmē mierīgs jūtu MWM. X, 69.

Avots: ME IV, 453

valgs

I valgs (li. valgas "valgs" Miežinis) AP., Frauenb., Iw., Līn., Ruj., Salis, Salisb., Serbigal, Wolm. u. a., (mit àl ² ) Kl., Nerft,

1) ein Strick, eine Schnur
U., Ascheraden, Wolm. u. a. (unbek. in Dond., Stenden, Wandsen); ein kürzerer Strick, um etwas anzubinden Bielenstein Holzb. 570; ein Viehstrick U., (mit al ) C., Mitau, Ramkau, Riga, Salis, Salisb., Wolm., (mit àl ² ) Golg.; der Zaum Kl.: nuopina nuo liepu lūkiem valgu LP. VI, 581. pietaisīju kulei stipru valgu Seifert Chrest. III, 3, 79. aptiniet labi ar valgu! Vīt. valga auklu un... ādas auklu pastalas A. Melnalksnis Mazsalaca 50. Sprw.: zaglis dabū savu algu - savā kaklā citu valgu RKr. VI, 829. kāšu valgs, ein gedrehtes Seil U., eine Gabelschnur Bergm. n. U. es neietu, kad lai mani valˆgā (Var.: ar valgu) ve̦stu BW. 9763, 11. panāksnieki valgus vij, lai varē̦tu kazu ķert 842, 1. guosniņām baltābula valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. guovju valgi 20536, 6 var. valgā! Salis, valgā, guovis! C., se vàlgā ^2! Golg., ruft man beim Hineintreiben der Kühe in den Stall. Sprw.: vienu valgu vilkt RKr. VI, 934, in ein Horn blasen U. (fig.) tumsas valguos... viņi smaks Vēr. II, 86. ve̦rgu valgā Salisb.;

2) valgs Dunika, die Schlinge
Bielenstein Holzb. 599, 618; Plur. valdziņas, valdziņi, Fallstricke Manz. Lettus, St.: ar valgiem irbes ķert Dunika. irbītei valgu taisa BW. 11197. putni (tuop) valdziņās dabuiti Manz. Post. I, 28. kāpēc liec tu tad manai dvēselei valgus (warum willst du denn meine Seele in das Netz führen)? Glück I Sam. 28, 9. skaudnieki valgus pasle̦pe̦n liek Lapsa-Kūm. 210. tas man tik pat kâ slazda valgs, sagt man von einer bevorstehenden Schwierigkeit Salisb. valgu spiešana, Schlingenstellung auf der Jagd Bielenstein Holzb. 578;

3) valgs Bielenstein Holzb. 438, (mit ã Dunika, valdziņš St., Bielenstein Holzb.599, Dr., Lieven-Behrsen, Memelshof, Rite, (mit al˜ ) C., Ramkau, (mit àl ² ) Fehteln, Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kreuzb., Sessw., valdzītis (?) Peb. n. U., val˜dzītis (?) AP. (sonst gilt in Peb. valdzīc die Masche (beim Strickzeug):
cimda valdziņi A. v. J. 1897, S. 232. pasprucis valdziņš adīklī Saul. III, 127;

4) eine beim Ziehen sich leicht auflösende Verschlingung
(vàlgs ² ) Kaltenbrunn;

5) in genitivischen Verbindungen: valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube
L.; valgu sē̦kla, der Hanf Trik.;

5) valdziņi L., Schlangen.
Wohl zu ai. valgā "Zaum, Zügel"; s. Bezzenberger BB, XII, 241, Liden Stud. 48 und Arm. Stud. 100, Walde Vrgl. Wrtb. I, 304, wo es zur Wurzel von velˆt "wälzen" gestellt wird; vgl. valdzēties.

Avots: ME IV, 453, 454

vārs
III vārs, = vārîgs: pļavu ziedi vāri Duomas III, 890. vāriem dvēseles ziediem Veselis Tīr. ļaudis. Dürfte auf Grund von vārîgs von Dichtern neugebildet sein.

Avots: ME IV, 508

veldze
I veldze, veldz ^{2 Ugalen n. FBR. VlI, 15,}

1) eine Pfütze auf einer überschwemmt gewesenen Wiese
(mit elˆ ² ) Schibbenhof;

2) die Feuchtigkeit
(mit elˆ ) Bers., Jürg., Kalzenau, Meiran, Nötk., Vīt.; die Kühle, der Schatten Lemburg, Etn. Il, 49; die Abkühlung Wid.; die Erfrischung Wid., (mit elˆ ) Smilt., (mit elˆ ² ) Grünw.; der Genuss, Wid.: zemei maz veldzes, stādi sāk vīst Erlaa, Jürg., Wessen. smalkais, lietus bij laba veldze izkaltušiem asniem Vīt. mugura bij slapja, galva vienā veldzē ders. izkaltušajās debests krājas veldze J. R. V, 92. piesien teliņu apakš vītuoliem; tur laba veldze nuo saulītes Dobl. n. Etn. Il, 49. brūces dzesināt ar... aukstuo veldzi MWM. VllI, 92. veldzes kausu... iztvīkušām lūpām sniedz Asp. VII, 21. sērdienim... sniedzi savu veldzi Rainis Gō"tes dzeja 73. (saule) veldzi laista... vātīs Ave sol 21. dvēseles viena uotru ar savu veldzi veldzināja R. Sk. Il, 105.

Avots: ME IV, 527, 528

veldzināt
velˆdzinât A. - Ottenhof, Trik., anfeuchten; erfrischen Wid.; kühlen Wid.: rasa veldzina Jaunības dzeja 52, Celm. veldzinātu... dēstījumus ar asarām R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 187. jūras vēji veldzināja manu pieri MWM. Vl, 390. dvēseles viena uotru ar savu veldzi veldzināja R. Sk. II, 105. Refl. -tiês, sich erfrischen: saules staruos iztvīkusi... puķe veldzinājas R. Kam. 57.

Avots: ME IV, 528

vielisks
vielisks,* stofflich: joni ir pa daļai vēl vieliski U. b. 118, 75. nevar būt radītāja spē̦ka ārpus vieliskas pasaules 17. dvēsele atraisās nuo visa vieliskā Stari II, 712.

Avots: ME IV, 655

viezt
viezt,

1) "iezt (zuobus)": tev viezīšu reiz Sissegal; vgl. auch atviezt. Aus iezt + viebt?

2) "?": atpakaļ galvu tā (dvēsele) viež(=griež? Reim!) MWM. VIII, 841;

3) "?": zalktis mēli izkāra un tik dziļi Ģintu viež Zalktis I, 19;

4) "?": viež (zu *viest? etwa: lässt scheinen)
tumšu gaismu neskaidrs luogs Stari III, 128. Rell. -tiês "?": ap katru suoli savas puķes viežas (mit ž aus dj ?) "Izgl. III, 17" (falsch!). Vgl. auch saviezties.

Avots: ME IV, 674, 675

vijīgs
vijîgs,

1) biegsam, schmiegsam, nachgiebig, elastisch:
vijīgas lilijas Vēr. II, 941. vijīguos lùokuos Rainis Götes dzeja 17. vijīgs piens, weiche, nicht bröckelnde Käsemilch Ramkau. (fig.) melōdijā daiļa un vijīga Zalktis II, 130. viņā vijīgais gars se̦kuo katrai dvēseles kustībai A. v. J. 1897, 11, S. 143. glaimuoja tām, lai padarītu viņu mīkstu un vijīgu A. v. J. 1900, S. 187;

2) "?": juokuodams ar vijīgajiern suņiem A. XVII, 394. Subst. vijîgums MWM. VI, 845, die Biegsamkeit, Schmiegsamkeit, Nachgiebigkeit, Elastizität.

Avots: ME IV, 583

virt
I vir̂t (li. vìrti "kochen") Wolm. u. a., vìrt Neuenb., (mit ìr ² ) Kl., Prl., (mit ir̂ ² ) Karls., Līn., Praes. ve̦r̂du Wolm. u. a. od. virstu (Altenwoga, Bers., Borchow, Ruj.) und (?) viru, Praet. viru (unbek˙in Adiamünde, Erlaa, Heidenfeld, KatrE., Mahlup, Meiran, Ruj., Schnehpein, Schwanb., Sessw., Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, wo dafür vārît resp. vārîtiês),

1) intr., kochen, sieden
U., Altenwoga, AP., (mit ir̃ ) Ruj., Serben: putra virst Peb. (wo daneben angeblich ūdens ve̦rd nuo avuota), Altenwoga. ūdens sāka virt MWM. v. J. 1896, S. 928. katls sāka virt Vēr. II, 661. ēdiens jau uzgāja virt Mar. tur ve̦rd gaļa kāpuostuos BW. 31096. kazas gaļa nevirusi 26397. kundziņš virs trumulī 31264, 1. tai virumā vira . . . meitu miesas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). guns vien ve̦rd ap čuokstu 403 (aus Welonen). ka tie elles peklē virtu! möchten sie in der Hölle... kochen! Mag. XX, 3, 42. tu dzelze vēl nav gan virusi Mag. III, 1, 133. ķēniņš ielīda virušā (vgl. viruots) pienā un savira Pas. VII, 42;

2) tr., kochen
Kaltenbrunn, Oknist, Rutzau, Warkh.: viršu putru BW. 19326. kunkuļiem putru viru 10446. kam mums nevira rāceņu putru 26189. kam taukus laizīja putriņu virdama 20I68. uolas viru 32209, 3 (ähnlich 35307 var.). griķu putra, pienā virta JK. Il, 152. kuo ragana tur ve̦rd LP. IV, 92. nezinu, kuo tev būs virt ēst Pas. III, 120 (aus Kapiņi). katli, kur ve̦lni cilvē̦kus ve̦rd V, 265 (aus Asūne). meitas vira dzīpariņus BW. 7131. nebūšu ne ce̦pts, ne virts Juris Brasa 134;

3) intr., quellen
U., sprudeln: aizbē̦rtie avuoti atkal virs Stari IlI, 243. (asinis) ve̦rd aumaļām LP. II, 74. silta rasa iz . . . brūcēm ve̦rd JR. IV, 66. (fig.) ve̦rd dzīvības spē̦ki kauluos 77. viņam rūg tums vira iz dvēseles B. Vēstn. dziesma, kas tam pār lūpām vira MWM. VllI, 327;

4) tr., hervorsprudeln:
(kalni) uguni ve̦rd Kārstenis Gäju putni 26. - Part. praes. act. ve̦rduošs, ve̦rduots, kochend, siedend, quellend, sprudelnd: ve̦rduošs ūdens Ahs. gâzt kâ ve̦rduošu virsū (wie heisses Wasser) Austr. iz ve̦rduoša avuotiņa BW. 29678, 2. mūžam ve̦rduoša dzelme Vēr. II, 388. ruozes, pilnas ve̦rduošas dzīvības 389. ve̦rduošās dzīvības spē̦ks R. Sk. Il, 109. - Subst. viršana, das Kochen (tr. und intr.); das Quellen, Sprudeln: asiņu viršanu Br. 306; virums,

1) Gekochtes
U., Gebräu Altenwoga; ein Gericht U.; eine flüssig gekochte Speise Frauenb.: vārījās virumi puoduos J. Veselis. rīkuojās ar... ce̦pumiem un virumiem A. v. J. 1899, S. 29. garšīgs virums LP. III, 98, aizlej karuoti viruma aiz piedurknes IV, 175. pieviris virums V, 135. lai vāruot, bet lai virumu nebauduot VI, 477. kundziņš ēda . . . manu gardu virumiņu BW. 30459, 1. savāra nuo maizes ķe̦zu, virumu Etn. III, 159. mēs taisām nuo briežu ragiem virumu, biezu kâ līme Vēr. I, 847. augļu virumuos Konv. ² 752. lē̦cu virums, das Linsengericht: tu viņu... pārduotu par lē̦cu virumu Blaum. Pazud. dēls 13;

2) "?": kâ stīgas kuokļu virumā Asp. VII, 10; virẽjs (li. virė˜jas), wer kocht, der Koch:
azaidiņā virējiņa BW. 13278 var. šķidras putras virējiņu (Var.: vārītāju) 18659, 3 var. vīri pamete Pieteri pie sevis par virēji Rositten n. Pas. VII, 479. laba virēja - putru piededzinājuse! Gr.-Buschh. Nebst versme 1, vira I, virags, verdêt, *verst, virst II u. a. Zu li. varùs "kochbar", apr. auwerus "Metallschlacke", slav. vьrěti, variti "sieden, kochen", serb. izvor "Quelle", vâr "Glut", alb. vorbε "irdener Kochtopf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 361, Jokl. alb. Stud. 97, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269. das prs. virstu hierher, oder zu virst II gehört, kann nicht sicher entschieden werden. Ursprünglich wohl nur prs. ve̦rdu, prt. viru; prs. virstu zum Inf. virt wohl nach prs. irstu: Inf. irt u. a. Nach dem Muster von prs. vè̦lku: prt. vilku u. a. kann zum prs. ve̦rdu ein prt. virdu gebildet sein, woneben auch ein prt. verdu nach dem Muster von prs. tre̦ncu: prt. trencu n. a. Und wie z. B. pirku in vielen Mundarten zugleich prt. und prs. ist, so kann darnach auch das prt. virdu zugleich die Bed. eines prs. erlangt haben.

Avots: ME IV, 616, 617

virtenis
II virtenis,

1) der Wirbel, Strudel:
straume viņu . . . rāva pruom virtenī A. Brigader Daugava I, 304. klusu balsu virtenis tavuos dvēseles dziļumuos Druva I, 684;

2) virteņi "apvārīti gaļas pīrādziņi" Freudenberg.

Avots: ME IV, 618

viznīt
I viznît, -ĩju Peb. "auksti mirdzēt, laistīties, spīguļuot": (e̦ze̦rs) saulē mirguo un viznī Austriņš M. Z. 94. (fig.) dvēselei mazliet viznījuot Vērpetē 3.

Avots: ME IV, 631

zaņķis
zaņķis,

1): das Zitat aus LP. VI, 120 bei ME. IV, 690 muss lauten: pēc jūsu nāves jūsu dvēseles nāks elles zaņķī. "1899" ME. IV, 690 zu verbessern in "1899 II".

Avots: EH II, 801

zaņķis
zaņķis,

I) der Sumpf,
Pfuhl L., U., (mit aņ̃ ) Arrasch, Autz, Bauske, Bl. Dond., Drosth., Ermes, Nötk., N..Peb., Selg., Smilt., Wandsen, (mit kņ ) C., (mit àņ ² ) Adl., Bers., Erlaa, Golg., Lennew., Sessw., VIt.; der Pfuhl, die Pfütze Manz. Lettus; eine grosse Pfütze (mit aņ̃ ) Gt.Sessau; ein schmutziger Ort (mit aņ̃ ) Frauenb.; ein Ort, eine Grube, wohin Unrat getan wird Meselau, ein Ausguss Mar., Petertal., (mit aņ̃ ) Assiten, Fockenhof, Gitsen, Grenzhof, Ruba, Schibbenhof, Ukri, Windau; Schmntz, Mist, Unrat Bers., Lubn., Meiran, (mit aņ̃ ) Grenzhof, Ruba; schmutziges Wasser Barbern, Brucken, Schrunden, Stelpenhof; eine Jauchgrube (vor dem Statt) Frauenb., (mit aņ̃ ) N.-Peb., Pormsahten, Serbigal: zaņkis (ein Sumpf) un meži Glück I. Makkab. 9, 45. dzīvi uguns zaņķī me̦sti Offenb. 19, 20. tanī zaņķī, kur uguns un sē̦ras de̦g Manz. Post. II, 115. dzen guovi nuo tā zaņķa (aus der Jauchgrube) ārā! Frauenb. sagāza visu labumu kâ zaņķī Lennew. viņš jau lej alu sev iekšā tik˙pat kâ zaņķī Lennew. viņš mani ieveda īstā grē̦ku zaņķī, kur dara visādus nedarbus Vīt. pēc nāves nāks jūsu dvēseles elles zaņķī LP. V1, 120. ceļu, kas ve̦d uz puostu, uz elles zaņķi Stāsti Kraukļu kr. 34. dvēselu nešķīstības zaņkī A.v. J. 1899, S. 20. taisnības jūtas nuogrimušas naida un mantkārības zaņkī Seibolt Mājas naids 45. Z. iestidzis... nedienu zaņkī Janš. Mežv. l. I, 351;

2) der Krug, die Schenke (mit
aņ̃ ) Frauenb., "ļuoti slikts kruogs" (mit aņ̃ ) Smilt.;

3) böser Leumund, Unannehmlichkeiten
(mit aņ̃ ) Schibbenhof;

4) verächtl. Bezeichnung eines Menschen, den man nicht erfüllen kann
Harder n. U., ein Nimmersatt. Etwa nebst saņķis aus mnd. sank "das Sinken"??

Avots: ME IV, 690

žēles
I žēles: saldē sāpīgas žēles glabā dvēseles pe̦lni.

Avots: EH II, 818

žīds
žĩds, demin. žĩdiņš, der Jude: kur neir grieķeris jeb žīds Glück Koloss. 3, 11. Sprw.: žīds pēc naudas kâ ve̦lns pēc dvēseles Br. s. v. p. 118. ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas! RKr. VI, 858. bē̦g kâ žīds nuo krusta 860. pazuda kâ žīds pa Miķeļiem (verschwand plötzlich spurlos) 863. prasa kâ žīds ceļu zinādams 864. smuks kâ žīda bilde 856. stiprs kâ žīda šnabis 857. dzīvuo kâ žīdi pa tumsu Grünh. rauš naudu ar dakšiņām lādītē kâ žīdu kruodzinieki savās svētdienās Kaudz. M. 46. pieķēruos kâ pie žīda ratiem, sagt einer, der eine begonnene Arbeit, die leicht verdirbt, nicht beenden kann Frauenb. tik vājš kâ žīda ķēve (von einem sehr mageren Tier gesagt) ebenda. - žīda bārda, thymus serpyllum Walk; žīdu leitis, Schimpfname für einen ungeschickten Menschen Frauenb.; žīda vīveles, scherzhafte Bezeichnung für eine nicht ernst zu nehmende Krankheit: tev uznāca žīda vīveles, drīz būs arī klāt vācieša krampji! Frauenb. Nebst. li. žỹdas aus r. жидъ.

Avots: ME IV, 813

zobs
zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758