Paplašinātā meklēšana

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278

ciẽkurains: c. ceļš Salisb.

Avots: EH I, 276

[ciẽkurains, mit Tannenzapfen bestreut.]

Avots: ME I, 393

čiekurains, = ciekurains.

Avots: ME I, 417

ciekuris (unter ciẽkurs): auch Hasenpot; ciekurīšu (gen. plur.) kripšināt BW. 3336, 2 var.

Avots: EH I, 276

‡ čiekuris Janš. Dzimtene II, 35, gen. plur. čiekurīšu BW. 28876, 1, = ciẽkurs.

Avots: EH I, 293

ciẽkurs: auch Dobl., Gold., Salisb., (mit ìe ² ) Wessen: priežu ciekuriem BW. 9808, 4 var.

Avots: EH I, 276

ciẽkurs, dial. ciẽkuris Lautb. L. 32, ciẽkur̃zis PS., cierkuzis Bers., ciekursis Janš., der Tannenzapfen: vāvere jau neies ciekuru pirkt. [Zu le. (kur.) cinkuris, li. kankórėžis od. kenkórožis dass.; nach Būga Aist. St. 135 u. 177 ist kenk - hier - wegen li. kìrkužė dass. - dissimilatorisch aus *kerk - entstanden (zu karāties "hangen"?).]

Avots: ME I, 393

čiẽkurs: auch Strasden, (> čiẽkars) Rojen n. FBR. XIII, 73, čiẽkurs Wainsel n. FBR. XIV, 86.

Avots: EH I, 293

čiekurs [Salis, AP.], = ciekurs.

Avots: ME I, 417

‡ ciekursnis, = ciẽkurs: sarāvušies kâ ciekursnīši Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 798.

Avots: EH I, 276

ciẽkur̃zains [Nigr., ciẽkuržains PS.], mit Tannenzapfen bestreut: ceļš.

Avots: ME I, 393

ciẽkuržains: ciekuržainām ... vietām Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 277

ciekurzis (unter ciẽkurs): auch Mar., (mit iẽ ) Dunika, (mit ìe ² ) Erlaa: smalkajuos ciekuržuos BWp. 2502, 1.

Avots: EH I, 277

čìekurzis ² : auch Erlaa n. FBR. XI, 15.

Avots: EH I, 293

‡ čiẽkur̃znis AP., = ciẽkurs.

Avots: EH I, 293

[čĩekurzis ² Kl., = ciẽkurzis.]

Avots: ME I, 417

‡ ciẽkur̃znis AP., = ciẽkurs: dzird ... ciekurzni nuokrītam Janš. Atpūta № 383, S. 4.

Avots: EH I, 277

ekur, [e̦kur C., PS., Bers., ekur Ruj., Lis.], siehe da! BW. 21990. [Eher wohl dissimilatorisch aus re(dz) kur, als nach Pogodin РФВ. XXXVII, 95 mit dem e - von r. это "dies", ἐχεῖνος "jener" u. a., weil dies deiktische e aus dem Baltischen sonst nicht bekannt ist.]

Avots: ME I, 566, 567

[êku(r), = šekur, še, hier Ronneb.]

Avots: ME I, 573

‡ iekuŗas, Hausweihe ramsden. Vgl. li. į dass.

Avots: EH I, 524

‡ ìekur̃cêtiês Frauenb., = iekurktiês: zirgam (cilvē̦kam) var ie. vē̦de̦rs.

Avots: EH I, 523

ìekurêt (unter ìekurinât),

1): auch Trekņi n. FBR. IX, 94, Adl., Golg., Gramsden, Lis., Livāni, - N.-Schwanb., Vīpe: ie. krāsni, pirti; ‡

2) intr., = ìekurêtiês: vēl ne˙maz nav paspējis ie., un tu jau liec slapju malku Mahlup. ‡ Refl. -tiês, tüchtig zu brennen (intr.) anfangen (von einem Feuerherd): uguns, krāsns iekurējusies Druw., Gramsden, Smilten u. a. ceplis jau iekurējies Livāni. nepaspēja ne˙maz vēl labi ie. Mahlup. krāsnī malka iekurejās Rēzna. ļaut žagariem labi ie. Frauenb. (fig:) naids iekurējies Schibbenhof.

Avots: EH I, 524

ìekurinât, ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ‡ ìekurêtiês. ‡ Subst. ìekurinãjums, = iẽkuri Frauenb.: iekurinājumu vajadzēja nuolikt.

Avots: EH I, 524

ìekurinât, tr., anheizen: krāsni, pirti, riju. Bei Līguotnis: iekurēt krāsni; [iekurēt uguni Nigr.].

Avots: ME II, 32

[ìekurkties LKVv.], ìekurkstêtiês, ìekurkš(ķ)êtiês, einen quarrenden, quakenden Laut von sich geben: gailis iekurkstējās LP. VI, 484. vardes iekurkstas purvā.

Avots: ME II, 32

‡ ìekurmêtiês "?": tu esi ... labi iekurmējies ... ir pie mātes, ir pie meitas Janš. Bandavā II, 415.

Avots: EH I, 524

ìekurnêtiês, anfangen zu murren, einen murrenden Ton von sich geben: dažs par skuoluotājiem iekurnējās Aps.

Avots: ME II, 32

iẽkurs: auch AP., Frauenb., iêkurs ² Salis n. FBR. XV, 64, iẽkuri auch Ramkau, Seyershof, N.-Wohlfahrt: skali bij galvanais uguns iekurs Linden in Kurl. nevar iekurt bez iekuriņiem Ramkau.

Avots: EH I, 524

iẽkurs, [ìekurs C.], gew. Pl. iẽkuri, auch iekuras Praulen, trockenes Holz, trockene Birkenrinde u. a. zum Anzünden, Einheizen: lūdzis dažas uogles iekuram. sevišķi paegļus ieliek par iekuriem Etn. III, 71. iekuriem ņem... cīpslainuo, ieplê̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME II, 32

[iekurstīt L., tr., einheizen.]

Avots: ME II, 32

ìekur̃t, ‡ Refl. -tiês; = ‡ ìekurêtiês: krāsns nav vēl iekūrusies Sessw.

Avots: EH I, 524

ìekur̃t, tr., Feuer anmachen, anzünden, einheizen: uguni, pirti, riju, istabu. lē̦ti kurt uguntiņu iekurtās pagalēs BW. 22993.

Avots: ME II, 32

[ìekurtêt, zu kurtêt anfangen: rācenis iekurtējis Nigr., Lis., C., PS.]

Avots: ME II, 32

‡ ķekurs "?": labus rutkus stādīju, ķe̦kuri (Var.: ķē̦buŗi) izauga BW. 21423, 2.

Avots: EH I, 694

ķiekurzis Spr., [Treiland Mat., Rätsel 157], = ciekurzis. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-, vgl. čiekurzis.]

Avots: ME II, 390

ļe̦kuruôt, intr., watscheln, plump gehen, im Zickzack gehen: galvu nuokāris, viņš ļe̦kuruoja uz mājām Purap., Smilt., Peb.

Avots: ME II, 535

le̦kuru le̦kuriem iet, im Zickzack gehen Karls.

Avots: ME II, 448

‡ nekũr, in der Verbind. kur nekũr Blieden, irgend wo, hier und da.

Avots: EH II, 14

nekur [li. kur ne kur "irgendwo"], in Verbindung mit kur: kur nekur, irgendwo, hie und da: biju kur nekur, - kas jupis visu atmin? LP. V, 210.

Avots: ME II, 719

ne˙kur, nirgends: nu iet, nu taujā, nu prasa: kâ ne˙kur, ta6 ne˙kur LP. II, 44. uguns nebija ne˙kur kur dabūt JK. V, 82.

Avots: ME II, 719

nekurniẽks, ein Unstäter, einer, der nirgends bleibt: viņam patika tādam nekurniekam būt Dünsb.

Avots: ME II, 719

ne˙kurp, ne˙kurpiņ, nirgends wohin: nevar bē̦rns ne˙kurpiņ tverties aiz kustuoņas Saul.

Avots: ME II, 719

ne˙niekuŗ an keinem Ort Manz.; [vgl. li. niẽkur "nirgend"].

Avots: ME II, 724

niekur (li. niẽkur), nirgend St.; sonst: ne˙kur.

Avots: ME II, 751

pìekurinât,

1) zur Genüge heizen:
aukstu istabu nevar piekurināt vien; p. krāsni;

2) unterhalten (das Feuer):
p. uguni, lai neizdziest Salis.

Avots: ME III, 261

pìekurkt, vollquarren: ... lai sieviņas nepiekurc viņam ausis Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 261

I piekurnêt, viel murren; murrend heraufbeschwören: kuo nu piekurnēsi? piekurnēsi vēl bē̦das! Salis.

Avots: ME III, 261

II piekurnēt Spr., sich hinhocken, Zuflucht nehmen. Auf r. прикорнýть dass. beruhend, oder damit verwandt?

Avots: ME III, 261

piẽkurs Līn., (mit iê ² ) Dond., piẽkuris Katzd., = aizkurs: tuvumā negadījās sausi piekuri uguni iekurt LP. V, 293. sviķainus piekurus aizme̦t krāsns mutei priekšā V, 19. iegrūduse turpat piekuru uoglēs VI, 1, 3; piekurs (aus *priekurs?), piẽkuri Salis, N.-Peb., das Vorfeuer vor dem Backofen U., der Vorherd L.

Avots: ME III, 261

pìekurstît,

1) (mehrfach) anmachen (vom Feuer);
piekurstīt nemiera uguni;

2) aufhetzen:
"vecīt, neej vis...", Anna vēl piekurstīja B. Vēstn.

Avots: ME III, 261

pìekur̃t Salis, anmachen (vom Feuer).

Avots: ME III, 261

sekur Mar. n. RKr. XVII, 146, = šekur.

Avots: ME III, 815

šekur: auch Orellen, (mit a < e, ) Kaltenbr.

Avots: EH II, 625

šekur, Adv.,

1) (verkürzt) šeku Serbigal n. FBR. IV, 58, Salis, Wessen, šek Serbigal n. FBR. IV, 58, hier
Aahof, Lis.: šekur es ne˙kad neešu bijis Mar. n. RKr. XV, 139. šekur ēd šās kaņepītes! Pas. IV, 383;

2) auch še̦kur Warkh., hierher:
atspēra mani šekur LP. VI, 779 (aus Peterskapelle), še̦kur bruokast! Pas. V, 149 (aus Welonen). Aus še . kur.

Avots: ME IV, 15

‡ šķekur Smilt. n. FBR. XVI, 165, = šekur 1.

Avots: EH II, 630

‡ šķiêku(r) Smilt. n. FBR. XVI, 165, = re kur!

Avots: EH II, 640

vekur Mar. n. RKr. XVII, 146, Erlaa, Ogershof, Schwanb., veku(r) AP., ve̦ku Sussei, = veikur. Vgl. ve.

Avots: ME IV, 525

ķiekurzis: auch (mit iẽ ) Kal.

Avots: EH I, 707

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

[apzeme"?": "tā vieta nav nekur par apzemi" (aus Stelpenhof eingesandt).]

Avots: ME I, 137

atpũta C., atpûta ² Kand., auch atpūte LP. III, 18; BW. I, S. 489; Demin. atpūtiņa BW. 686, atpūtiņš Mar. PKr. XV, 106,

1) Erholung, Rast:
strādāt bez atpūtas dienām naktīm LP. VII, 494;

2) freies Atmen, freier Ofenzug, [
atpūtes St., ein offener Leib]: viņam atpūtas nav, er kann nicht atmen; auch er ist verstopft A. X, I, 629. krāsnij nav atpūtas, der Ofen zieht nicht PS. stiprs alus izlauza mucai dibe̦nu, tādēļ, ka nekur mucai nebija atpūtas, wiel das feste Fass den sich ansammelnden Gasen keinen Ausgang gewärte A. X,I, 629; Lub.

Avots: ME I, 183

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184

‡ atšķilinât Stenden, (von harzigen Kiefern kleine Späne zum Anheizen) abspalten: a. iekuru.

Avots: EH I, 173

‡ badeklîgs, reich an badekļi 4: nest tuo visām ciekuržainām . . . vai citādi badeklīgām vietām pāri Janš. Līgava I, 327.

Avots: EH I, 197

bē̦gaļāt, hin und her fliehen, um sich zu verstecken: līgava bē̦gaļāja kur nekur pruojām RKr. XVI, 100.

Avots: ME I, 289

‡ čakiņš, ein Vogel: ekur skaišķi č. dzied ...; čakiņam raibi svārki, stuokai zīda vainadziņš BW. 2655.

Avots: EH I, 283

ce̦ñkurs, die Dolde, die Traube Smilt., Bers.; [wohl als ein Lehnwort aus dem Kurischen zu ciekurs "Tannenzapfen"].

Avots: ME I, 372

če̦ñkurs [Neuenb., Salis, Ronneb., čè̦nkurs ² Lis., če̦nkurs Morizberg], die Traube, der Büschel: riekstu č. Niedra. man zied ruozes če̦nkuriem (Var.: ķe̦karā, ķe̦karuos) BW. 52; n. U. auch ein Tannenzapfen; [Rasenstück im geackerten Felde U.]; auch Krümmung, Buckel. [Vgl. ce̦ñkurs und ciekurs.]

Avots: ME I, 410

ciekausis Edw., Dond., ciekuozis, ciẽkuôdis Ahs., ciekaudis BW. piel. ² 20361 [aus Kabillen], der Tannenzapfen: kâ ciekausis [Var.: ciekauzis aus Kabillen, ciekuodi aus Schrunden] de̦guntiņš BW. 20361 [aus Alschw. u. Sackenhausen]. salasīsim ciekuožus un labi sakvēpināsim baznīju LP. VII, 189 [aus Leegen. - ciekuoži wohl aus tahm. ciekuorži für ciekurži; über au für uo s. Le. Gr. § 119 a; d im nom. s. statt z infolge einer falschen Auffassung des ž (hier aus zj), als ob es hier aus dj entstanden wäre].

Avots: ME I, 392, 393

cinkuris,

1) das Tannenzapfen
[Borchow], Lemsal, Lubn., BW. 3389, 9801, 1 var.;

[2) cìnkuris ² Warkhof "ein Grasbüschel auf einem Hümpel";

3) ein Hümpel
Oppek. n. U. Mit cinkuris 2 vgl. cinkulis; cinkuris 1 als ein Lehnwort aus dem Kurischen zu ciekurs].

Avots: ME I, 384

‡ čužaļi, = čužļi, čuži I (?): egļu rnežā grāba ... skujas, ciekuržus, čūkšļus un čužuļus Janš. Mežv. ļ. II, 369.

Avots: EH I, 297

[êku(r), = ekur">šekur, še, hier Ronneb.]

Avots: ME I, 573

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680

gunkurs, gunskurs, im Hochle. für ugunskurs

1) der Feuerherd, die Feuerungsstelle:
gani, guni nekuriet pieguļnieku gunkurā! BW. 29555; 12880;

2) ausgemauerte Feuerungsstelle in den Ecken wenigstens der Hofesriegen, von wo das Licht zum Dreschen kommt
Oppek. n. Mag. XIII, 27.

Avots: ME I, 682

ìeaûst, hineinweben: drēbē ieaustuos bronzas riņķīšus Konv. ² 689. zīdu, ze̦ltu apme̦tusi, sudrabiņu ieaudusi BW. 7474. Refl. - tiês, sich hineinweben: kokons, kuŗā ieaužas kukaiņu kāpuri Konv. ² 1788, 1789. Subst. ìeaûdums, das Hineingewebte, das hineingewebte Muster: cik jauki viņu ciekuri zaļā audā kâ ieaudumi parādās Lautb. Luomi 32.

Avots: ME II, 2

ìebliêzt, ‡

3) = ìesist 1: viņš ieblieza pa ģīmi Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27. (puika) nuo savas de̦lnas ar knipi iebliež ... čiekuru Annelei ... de̦gungalā Brigadere Dievs, daba, darbs 38.

Avots: EH I, 504

ìepḕrt,

1) iepērt pirtī garu od. iepērt pirti den Anfang des Badens in der noch nicht dunstfreien Badstube machen, den Dampf in der Badstube beim Baden anfangen zu schlagen:
ve̦lns uzduod pirti iekurināt un garu iepērt LP. IV, 34;

2) prügeln, züchtigen:
bē̦rnus. zirgus, kad veda pie jūgšanas, Ķencis ik˙katru iepriekš labi iepēra Kaudz. M.;

3) prügeln hereinlocken:
Sprw. vienu ve̦lnu izpeŗ, piecus, sešus iepeŗ. [Refl. - tiês, sich (mit den Flügeln schlagend) verscharren in: vistas iepeŗas smiltīs.]

Avots: ME II, 50, 51

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

izblàndîtiês, viel umherstreifen, sich umhertreiben: ve̦lns pa naktīm bij izblandījies kur nekur LP. VII, 479.

Avots: ME I, 717

‡ izplāksnêt,

1) sich zerspalten
(?): ve̦cie ciekurži ... izžuvuši, izplāksnējuši, izpūruši Janš. Dzimtene III ² , 116;

2) "plāksnēm samesties" Bers.: auzas izplāksnējušas, sakritušas veldē.

Avots: EH I, 472

iztārpinât, tr., reinigen: zirgam muti Buschh. (eine Pferdekur).

Avots: ME I, 815

kakalze, kakalˆza Mar., ein hart gewordener Lehmkumpen, der durch die Egge nicht fein gemacht werden kann Oppek. n. Mag. XIII, 23: Gulbenē ve̦ci ļaudis stāsta, ka kakalze (sakaltis māla gabals uz lauka) e̦suot vilka māsa un akmens vilka brālis LP. VII, 574. [Vielleicht mit Reduplikation zu apkala (s. dies), aizkalēties (s. dies) und kàlst; zum z vgl. kukurznis, kukulznis und ciekurznis.]

Avots: ME II, 137

knãbât, [li. knobóti "брать размазывая"], - ãju, tr., freqn. zu knābt,

1) wiederholt picken, hacken, zupfen:
vistas knābāja graudus Kand. tur sniedzīte knābāja kādu ciekuru MWM. VI, 120. lieli putni knābāja zirga gaļu LP. VI, 304;

2) fig., sticheln, vexieren:
biedri sākuši tuo knābāt Grünh.;

[3) pflücken
VL. n. U.] Refl. - tiês, sich mit dem Picken, Hacken beschäftigen: (vistas) knābājas pa miltiem LP. I, 188.

Avots: ME II, 244

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268

kribinât, tr., knibbern, nagen: viņš kribināja zuobu galiem manu muguru Stari II, 852. nekā ietu pie vācieša baltu maizi kribināt BW. 31877. duošu... vē̦lajā rudenī ciekurīšus kribināt 15614, 2. Refl. -tiês, knibbern: pats jau vien kribinājas MWM. VII, 39. [Vgl. knibinât und krubinât.]

Avots: ME II, 277

kripstinât, kripš(ķ)ināt, knabbern, klauben, nagen: Incīt[i]s tavus smalkus kaulus pa vienam kripšķinās BW. 2110. es garuozas kripšināju 22124. zaķa kāju kripšināja. vāvere kripšina ciekuržus Nigr. Refl. -tiês, knabbern, knibbern: kuo tu te kripstinies? LP. VI, 491.

Avots: ME II, 280

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

I kur̃cêt: kāļi sāk kur̂cēt ² (schwammig werden) Frauenb., Pankelhof, Wandsen, Zögenhof. kaļi tâ nekur̂cē ² , bet rācenis briesmīgi kur̂c ² Salis.

Avots: EH I, 677

kureklis, [kurēklis Odensee], die Heizung: uogli tam kureklī ieme̦tu Rainis ; [kureklis Mar., kurêklis "womit man anheizt, iekurināmais" Nötk. ; kureklis Gramsden, Heizmaterial: gādā kurekli! ziema nāk virsū!].

Avots: ME II, 322

kurêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) tr., heizen
[Stelp.]: krāsni. nevajaga diezin kâ kurēt (pirti) JK. V, 56. kurē siltu istabiņu BW. 18536, 2. auksta tautu istabiņa, piecas dienas nekurē̦ta 16981 ;

2) intr., heizen, geheizt werden:
tautu dē̦lu istabiņa piecas dienas nekurēj[u]se BW. 21058 ; kuruoša krāsns, brennender Ofen: māte ieme̦t ādu kuruošā krāsnī JK. V, 143. Refl. -tiês, heizen, geheizt werden, brennen: mājā ceplis kurējās BW. 12851. uz kalniņa kurējusies uguns LP. VII, 1058. Zu kurt.

Avots: ME II, 322

kuriesinât, dem Vieh zurufen: kur iesi? L. kam nekuriesini guovi? warum rufst du der Kuh nicht zu, dass sie beim Haufen od. im Wege bleibe Adolphi.

Avots: ME II, 322

‡ *kurmêtiês, zu erschliessen aus ‡ ìekurmêtiês.

Avots: EH I, 679

kùrst, -stu, -tu, intr., aufhören, sich, beruhigen: vai tu kurtīsi, vai nekurtīsi? AP., Aps., Lub. [Vgl. auch atkurst und izkurst.]

Avots: ME II, 326

kur̃t (li. kùrti), kuŗu, kũru, tr., Feuer anmachen, heizen: uguni, krāsni, pirti. es nekurtu uguntiņu, būtu māmiņa nekūrusi BW. 15403. [Bei L. kurt (prs. kurstu, prt. kuru), geheizt werden.] Refl. -tiês, heizen, brennen: tur uguns nekūrās, kur nav lāga kūrējiņa. re kur jauki tagad kuŗas krāsns. [Identisch mit li. kùrti "bauen" (s. Būga KSn. I, 105); wohl zu ai. karōti od. kṛṅōti "macht", ir. creth "Poesie" u. a.]

Avots: ME II, 326

lîdums,

1) die Rodung, gerodeter Acker, das Waldland:
līdumu cirst, līst, die Bäume in der Rodung fällen; līdumu kŗaut, das abgehauene Strauchwerk in einen Haufen legen; līdumu dedzināt, das zusammengebrachte Strauchwerk verbrennen. ekur stipri tautu dē̦li, līž uozuolu līdumiņu BW. 26019. līdums līž vīrieši, dedzina vairāk sievietes Etn. III, 71;

2) eine Menge, ein Haufe ungeordneter Dinge:
nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. III, 99. nu apgulās visi četrpadsmit vienā līdumā V, 40.

Avots: ME II, 477

ne, ne- (li. nè "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 ^2]

Avots: ME II, 704, 705, 706

ne-il˜gs,

1) nicht lange, kurz (von der Zeit):
tur viņš sabija neilgu laiku;

2) ne-ilgs, in der Verbindung mit ilgs: nīkuļuojis ilguo neilguo laiku, er sei lange Zeit siech gewesen
Etn. II, 86. - Vgl. zur Bedeutung kâ nekâ, irgendwie, auf irgendeine Weise, kad nekad, irgend wann, kāds nekāds irgendwie beschaffen, kur nekur, irgendwo.

Avots: ME II, 715

pagraûzt [li. pagráužti], tr., ein wenig, eine Zeitlang nagen: vāverīte pagrauž kādu ciekuru Vēr. II, 1301.

Avots: ME III, 30

‡ pame̦te̦kls "kuoks, kuo pirms uguns iekuršanas šķē̦rsām nuoliek apakšā malkai, lai malkas pagales nesakristu cita uz citas un uguns nenuosmaktu" Seyershof. ne˙maz pame̦te̦klu nav ielicis apužā, - kâ lai kuŗas krāsns!

Avots: EH II, 155

pìegrābt,

1) zu-, hinzuscharren, -harken :
(sienu) saņe̦m, piemin un piekasa (piegrābj) Etn. III, 72;

2) vollharken, -scharren:
piegrābj maišeli ar dukātiem LP, I, 73. Refl. -tiês, für sich zusammenscharren: ekur nu māntās tavs vīrs būtu piegrābies Krišs Laksts 42.

Avots: ME III, 252

II pĩpinât,

1) tr., rauchen lassen, zu rauchen geben:
pie mērnieku dzirdināšanas un pīpināšanas Kaudz. M. 6; jem. die Pfeife anzünden Druw., N.-Peb., Notk., Selsau, Schwanb.: zē̦ns pīpināja ve̦ctē̦vu Golg., Druw. viņš pīpināja tuo ar savu tabaku Sessw., Los., Serben, Peb., Sermus;

2) "kūpināt": viņš nepruot uguns iekurt, tikai pìpina ² Selsau.

Avots: ME III, 233

plêsnis N.-Peb., in der Verbindung skuju plēsnis "?" : tu atminēsi gan tuo pavasaru, kur uznāca skuju plēsnis ve̦cā mēnesi Kaudz. M. 383. kad vāveres ziemu zem eglēm ciekuržu pieluobījušas, tad saka, ka mežā bijis skuju plēsnis N.-Peb.

Avots: ME III, 340

rinkūzis,

1) ein grosser Raum:
kur nu tādu rinkūzi piekursi! Alksnis-Zundulis;

2) eine Vorratskammer (unter einem Dach mit dem Wohnhaus).

Avots: ME III, 529

sabikstît,

1): s. ("iekurināt") uguni Linden in Kurl.; ‡

2) zusammenschieben:
s. sapīkušās meitas kuopā, lai izlīgst Dunika; ‡

3) Rippenstösse geben:
sabikstītu arī ar piešiem tai gar sāniem Janš. Dzimtene II, 100.

Avots: EH II, 396

sapirêtiês, einander tüchtig durchschelten, -zanken: ekur šie sapirējās! Schwanb.

Avots: ME II, 699

saskambât, tr., in kleine Stücke (skambas) zerhauen Lubn.: malkas gabalu. iekuriem ņem un saskambā... ieplē̦stuo pagali! Vīt. 53.

Avots: ME III, 731

‡ saskrubêt, zernagen A. Brigadere (mündlich): vāvere saskrubēja čiekurus.

Avots: EH XVI, 448

šek (unter šekur): auch Orellen; "da hast du!" (beim Reichen eines Gegenstandes) Kaugershof.

Avots: EH II, 625

šeku (unter šekur): auch Allendorf, Orellen, Smilt, (mit e, > hochle. a ) Kaltenbr., Pilda.

Avots: EH II, 625

I sẽrt Wolm., C., Jürg., Behnen, Bauske, Deg., Siuxt, Bl., Lin., Iw., sḕrt PS., sêrt ² Zögenhof, sḕrt ² Kl., Prl., Saikava, sērt U., Spr., Wessen, Kr.-Würzau, Dond., seŗu, sēru, Korn in der Heizriege aufstecken U.; "stopfen" Brasche (sert): riju sērt. līdz[i], dievs, rijas kūlējam, pilnu sērt, tukšu kult! BW. 31576. ja kāds ilgi ē̦d, tad sakā: tad ta nu seŗ riju Nigr., Wolmarshof, (hier seriju geschrieben) Etn. II, 46. Subst. sẽršana, das Aufstecken des Korns in der Heizriege; sẽ̦rums, das zum Dörren in die Riege getegte Korn U., Dond., Dunika, Lautb., Kr.-Würzau, Altenwoga: sē̦rums jau vakar bija sauss, bet ar divi zirgiem vien nevar apmīdīt A. Upitis. sē̦rums bij nuokults LP. VI, 648; sẽrẽjs, derjenige, welcher das Korn in der Heizriege aufsteckt: kad rija bija piesē̦rta, sērēji . . . iekurināja rijas krāsni RKr. XVII, 32. Nebst sars II wohl zu sãrts "Scheiterhaufen", la. serere "fügen, reihen, knüpfen", seriēs "Reihenfolge", gr. ἔνερσις "Hineinfügen", air. sreth "Reihe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 499 f.), vgl. Būga Aist. Stud. 165.

Avots: ME III, 831, 832

sil˜dît (li. šìldyti) Wolm., C., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Dond., Līn., Iw., Deg., sìldīt ² Nerft, Prl., Preili, silˆdīt ² Ugalen n. FBR. VII, 27, -u, -ĩju, sildinât L., U., Warkl. (li. sìldinti), wärmen: ar tuo šāvienu tu tik gaisu sildīji Mag. III, l, 130. rudzu lauks lielījās sildīt manu muguriņu BW. 641, puiši silda, ka ar pašiem paliek silti Aps. VI, 8. Sprw.: sildīta putra vairs nesmeķē RKr. VI, 647. ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi 340. kas zuobus saulē silda . . . Br. sak. v. 1546. manu muguru sildīja, ich habe Prügel bekommen Mag. IV, 2, 145. Refl. -tiês, sich wärmen. Subst. sil˜dîšana, das Wärmen: Sprw. labs nāk ar gaidīšana, silts - ar sildīšanu. sil˜dîšanâs, das Sichwärmen; das Aufwärmen von Wasser (fürs Vieh) Etn. III, 74. Zu silt.

Avots: ME III, 838

sīvība, barsches Wesen: nekurnē nei pret dievu, nei pret .. . bagātu vīru! tam nelād[i] ... sīvības dēļ! Manz. Post. II, 26.

Avots: ME III, 856

skaišķi, Adv., dialektisch für skaisti,

1) skàiški ² Eversmuiža n. FBR. VI, 41; A.-Laitzen n. FBR. VIII, 39, skaiški Preili n. FBR. VIII, 16, Lettin, schön, schmuck:
tē̦va dē̦li, mātes meitas, - ekur skaišķi piederēja! BW. 11894 var. šī pusīte skaišķi (Var.: skaisti, gre̦zni) dzied 841, 3 var, skaiški mani darināja 7995, 1. skaiški (Var.: skaisti) mani pavadiet! 27504 var.;

2) ehrlich Oppek. n. U.

Avots: ME III, 866

šķembele,

1) šķembele Arrasch, Bauske, Drosth., Matthäi, Ronneb., Ruj., Siuxt, Schujen, šķèmbele ² Bers., Gr. - Buschh., Kl., Kreuzb., Lis., Lubn., Selsau, šķembele Spr., Mag. XIII, 2, 56, N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Golg., Memelshof, Salis, Sermus, ein grosser Holzsplitter
Lind. n. U., ein Šplitter überhaupt: nuo kuoka atplīst mazas šķembelītes Etn. I, 58. ganu meitene uzlasīja... šķembeles, druoztalas..., kas derīgi uguns iekuršanai Janš. Dzimtene ² I, 105. zirgi nav ne˙kuo cietuši nuo bumbu šķembelēm Līdums 1915, No 109, kaulu šķembele V., ein Knochensplitter;

2) verächtliche Bezeichnung für ein Mädchen:
šādas, tādas šķembelītes, visas puiši izprecē BW. 10608, 2.

Avots: ME IV, 27

skraũkšķinât Bauske, Mesoten, Nötk., skràukš(ķ)inât ² Lis., skraũkšinât PS., C., skràušķinât ² Golg., tr., intr., knirschen (machen); vom Laut, der beim Knabbern, Beissen eines harten Gegenstandes entsteht; krächzen Fest.: Krancis skraukšķina kaulu Nötk. vāveres skraukšķināja čiekurus MWM. X, 83. puikas skraukškināja vēžus Aps. VI, 17. cūkas skraukšina graudus ē̦zdamas Lis. pele skrauškina zem grīdas Golg. Refl. skraũkšķinâtiês, etwas Hartes beissen (dass ein knirschender Laut entsteht Neu-Wohl fahrt) Funkenhof: vāvere skraukšķinājas Funkenhof. vgl. kraukš(ķ)inât.

Avots: ME II, 888

spura U., spure U., spuris, spurs U., gew. der Plur. spuras, spuri, spuŗi Wid., die Flosse, Flossfeder U., (spure) Spr., (spurs) Bielenstein Holzb. 678; die Faser U., Zacke am Nāhwerk U., Fransen; die Zinke, der Widerhaken am Fischeisen U., (spurs) Bielenstein Hclzb. 678; ein Widerhaken überhaupt; Borsten: izzvejuot zivi ar ze̦lta spurām LP. VI, 788. zivtiņas sarkanām spurām A. v. J. 1896, S. 7: visu, kam spuŗi un zvīņi Glück III Mos. 11, 8. diega spurs Duomas I, 12. nuogriêza ar nazi spuŗus (sīpuoliem) Janš. Bandavā I, 126. līdz astes spuru spicēm Tiesu kal. 55. dabūjuse ciekuru, plucina tuo, ka spuras vien lē̦kā MWM. v. J. 1896, S. 415. neskūtas bārdas spuras Sudr. E. ebenda, S. 4. teicēja nerunāja nuo sariem, bet spuriem, kuŗus... peŗuot JK. VI, 38.(fig.) Sprw.: cits citam ķeŗas spurās Birk. Sakāmv. 111. spurus sacelt pretī, Schwierigkeiten, Häkeleien machen MWM. U. Wohl zu spurt.

Avots: ME III, 1030

sviļi, kleine, trockene Fichtenreiser, die schnell brennen Nigr.: sausuos žagarus un sviļus, kas derīgi uguns iekuršanai Janš. Dzimtene ² I, 105. Zu svilt I.

Avots: ME III, 1159

I tārpinât,

1) = tērpinât, Pferden das Maul reinigen, Pferdekuren machen (auch bei Menschen) U.; mit den Fingern in der Nase bohren Bers.; (eine Pfeife) reinigen (mit ā`r <sup>2)</sup> Warkl.: tā`rpināt ² zirgus ("tārpus vilkt ārā") Bers., Gr.Buschh., KL;

2) quälen
Golg.

Avots: ME IV, 150

I tērpinât,

1) freqn. zu tērpt I, Pferdekuren machen (etwa auch bei Menschen
U.) Bers., Lis., (mit ẽr) Ronneb., Pferde adern Mag. V, 1, 192, Pferden das Maul reinigen U., Wessen, (mit ẽr) Jürg., (mit ḕr ² ) Bers., Kl., Sessw., Warkl.: zirgam ienāši; jātērpina kakls Wessen;

2) (eine Pfeife) reinigen
(mit ḕr ² ) Warkl.;

3) (eine Sache) verbessern
Salisb. n. U. Wohl nebst tērpīt I, tērpt I, tē̦rpums II, tē̦rpa II, tārpinât I 1 (mit hochle. ā aus ē̦? ) und II zu tārpa, s. Meringer IF. XVIII, 226 und Boisacq Dict. 958 f.

Avots: ME IV, 174

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe ² ] Lös., [mit iê ² ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì ² ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185

traicît, -ku, -cĩju,

1) (schlechtes Gras oder Getreide) oberflächlich abmähen
Erlaa; schlagen, behauen Vīt.: ausu manu netraikāt (Var.: netriecat)! BW. 27449, 1. ābuoļus traika ar šķe̦stu Vīt. sausus zarus traicīju ar cirvi iekuram id.;

2) "hin und her jagen, treiben"
Wohlfahrt. Zu traikât.

Avots: ME IV, 217

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

I vasîtiês, sich verbergen, ausweichen Vīt.: vinš pruot vasīties, lai tik viņu neievē̦ruotu Vīt. vasies, nevasies, - nekur nepaliksi, pieķers jau reiz! ders.

Avots: ME IV, 485

velteniski, Adv.,

1) zylindrisch:
čiekuri velteniski apaļi Konv. ¹ 411;

2) kopfüber
(mit elˆ ² ) Ahs.: es tevi velteniski izsviedīšu pa durīm Ahs. n. RKr. XVII, 62. nuo kalniņa velteniski lejā Plūd. LR. III, 62.

Avots: ME IV, 534