Paplašinātā meklēšana

‡ àizkašât,

1) = ‡ àizkasît 1: a. gružus pruojām Salis;

2) = ‡ àizkasît 2 Wolm.;

3) = ‡ àizkasît 3 Golg., Wolmarshof.

Avots: EH I, 29

‡ àizkašņât Golg.,

1) = ‡ àizkasît 1;

2) = ‡ àizkasît 2: a. sē̦klas ar zemi Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 29

‡ apkašât

1) oberflächlich abschälen:
a. rāceņus Siuxt;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) beharken (abharken):
a. dārza celiņus, kuoka saknes Rutzau;

3) auf(fr)essen, verschlingen:
tas viens pats visu apkašājis Jürg. Refl. -tiês "apkasties".

Avots: EH I, 90

‡ apkašņât,

1) = ‡ apkašât 2: a. stādus Kal. a. labību, kuoku Warkl.;

2) beharken:
a. duobi ar grābekli Stenden;

3) verscharren:
tuos apkašņāja smiltīs Janš. Tie, kas uz ūdens 4.

Avots: EH I, 90

‡ atkašât,

1) = atkasît 1: a. zemi, sniegu Rutzau;

2) = atkasît 2: suns atkašājis bedri vaļā Salis. vistas atkašājušas augu saknes Lemburg;

3) wiederholt oder viele Objekte wegharken
Salis: a. salmus nuo ceļa.

Avots: EH I, 146

atkašņât (unter atkasît): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: a. zemi nuo saknēm. briedis atkašņājis sniegu tīrumā. kašņādamās vistas atkašņāja smiltīs apraktus kaulus.

Avots: EH I, 146

‡ atkašņi Frauenb., = atkasas (das beim Braten an den Pfannenboden Angebrannte).

Avots: EH I, 146

‡ brùokaškas ² Warkl., brùokaškis ² Pilda, = bruõkastis.

Avots: EH I, 247

‡ bruokaškât Strods Par. vōrdn. 61, = bruõkastuôt.

Avots: EH I, 247

‡ bruõkašķi Siuxt, = bruõkastis.

Avots: EH I, 247

ìekašât, einscharren: lieta iekašāta zemē. Refl. - tiês,

[1) = iekasīties 1 Kokn.: vista iekāšājās smiltīs Ruj.;

2) sich ein wenig kratzen:
bē̦rns iekašājās Ruj.;

3) = iekasīties 2: iekašāties pērienā Jürg.].

Avots: ME II, 25

ìekašņât, ein -, hineinscharren: nedzīvu bērniņu atrada iekašņātu zemē B. Vēstn.

Avots: ME II, 25

izkašât (li. iškasiôti ): i. (=izraust) mē̦slus nuo ve̦zuma Salis. ‡ Refl. -tiês,

1) = izkasîtiês Salis;

2) gehörig zanken, streiten
(perfektiv) Orellen, Seyershof.

Avots: EH I, 454

izkašât, izkašņât, freqn. von izkast, ausscharren, auskratzen: melnis tuos bija izkašājis Baltp. vistas duobes izkašņā. sētiņa izkašņāta LP. IV, 75. izkasņājis klintī alu LP. VII, 1316.

Avots: ME I, 748, 749

kaš (li. kàš), Zuruf den Pferden: kaš, bērīt, kaš raudīt! BW. 29584, 2 (aus N. - Bartau). Gew. koš. [In Salis scheucht man mit kaš! od. kâs ² ! Katzen.]

Avots: ME II, 170

‡ kaša (?) PlKur. "plaudis I". Erinnert an li. karšìs dass.

Avots: EH I, 592

‡ kašales "?": abi divi gulējām pašalē, kašalēs Tdz. 42180, 1; kašaļa Bērzgale, ein aus feinen Schnüren geflochtener und mit Heu gefüllter Schlafsack (auch als Unterlage beim Sitzen gebraucht). Aus r. кошéль "Netzsack".

Avots: EH I, 592

‡ kašams Stenden, = kasîklis 1: ādu k., ar kuo kasa spalvas nuost.

Avots: EH I, 592

kašas, Schrapsel, Abgeschabtes U., Ruj.

Avots: ME II, 170

kašât,

1): auch Orellen, Seyershof, Sonnaxt; ‡

4) harken
Orellen: k. sienu; ‡

5) gierig (fr)essen, schlingen
Salis. Refl. -tiês,

1): vistas kašājas pa dārzu Salis;

2): auch Orellen, Salis; ‡

3) sich mit etw. abgeben. Beschäftigen
Seyershof: ve̦cā kašājās ar linu raušanu. viņi kašājas ar ābuolu ēšanu - katru maltīti tuos ē̦d.

Avots: EH I, 592

kašât [li. kasióti "понемногу копать"], -ãju, tr., freqn. zu kast,

1) wiederholt scharren, kratzen
[Salis, Wolmar]: staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kašādami BW. 12956. kašā, kraukli, pur(v)a sūnas 15144;

2) stark regnen:
lietus kašāja vairāk stundas Druw.;

[3) schnell gehen, traben
Salis.] Refl. - tiês,

1) scharren, kratzen:
dzirdējis, ka ap stabu viens kašājas Aps. kuo jūs te vie˙nādi kašājaties? Vīt. 54;

[2) zanken, streiten; öfters Einspruch erheben
Dunika].

Avots: ME II, 170

kašeklis,

1): eine Hacke
- auch Ukri das Abfleischeisen des Böttchers Frauenb. ‡

3) = kašūklis 3 Frauenb.

Avots: EH I, 592

kašeklis,

1) das Schrabeisen
[Nigr.], die Schrape, ein Instrument zum Scharren, Schaben, Kratzen des Teiges aus dem Troge (= abrakasis) [Hasenpot, Kurs.], Grawendahl, Naud., Frauenb., Autz; Schabeisen der Böttcher U.; eine Hacke [Kalnzeem]: ar mazu dzelzs kašekli viņa, iekāpusi le̦ce̦klā, cirta un kapāja Janš. [Bārenīte 76.] kašeklis - rīks, ar kuo ruok rāceņus Kalleten, Rutzau, Etn. II, 17. [man kāsus kâ kašeklis Nigr.];

2) = kasīklis 2, "kuoka, dažreiz arī dzelzs adata, ar kuŗu linu vai pakulu kuodeļu piesprauž pie sprēslīcas" Konv. ¹ 884. Vgl. kasīklis und kaseklis. [kasēklis hat sein š wohl aus kašât bezogen.]

Avots: ME II, 170

‡ II kašele "?": abi divi gulējām pašelē kašelē Tdz. 42180. Vgl. ‡ kašales.

Avots: EH I, 592

I kašelis, ‡

2) in der Verbind. nauda k. "Scharrhans"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 592

I kašelis, die Schrape, das Kratzeisen Wid., ein Werkzeug mit zwei od. drei Zinken zum Kartoffelausgraben Perk. Zu kast.

Avots: ME II, 170

II kašelis, auch kašele, ein netzartiger Sack, z. B. zum Aufbewahren von Heu auf der Reise U. kašelis - nuo auklām tīkla veidā pīts maisveidīgs siena iebāžamais, kuo sienu paņemt uz ceļu līdz Ober - Kurl., Infl., In Livl. dafür ķīpa. piekusušam zirģelim viņš nuosvieda priekšā siena kašeles Kat. kal. 109. kašel(i)s, lederne Tasche, Betteltasche St. [Nebst li. kašẽlė "Kober, карман"] aus r. кошéль "Heukorb, Brotsack". [Wohl auf Grund des deminutivisch aussehenden kašele ein kaša L., St., U. "ķeša" entstanden.]

Avots: ME II, 170

‡ III kašelis, eine Garnwinde Pilda.

Avots: EH I, 592

‡ kašerêt, -ẽju "sagādāt pārtiku" (?) Linden in Kurl.: viņa pate kašerē.

Avots: EH I, 592

kašerêtiês, sich einlassen, sich abgeben [?]: kašerēties ar vīru Purap.

Avots: ME II, 170

‡ kašiklis Iw., eine Schrape.

Avots: EH I, 592

‡ kašiņa Wessen "= kuziņa".

Avots: EH I, 592

kašinât [Nigr.], Hug., = kašņāt. [Wohl aus * kasināt (vgl. li. kasinė´ti "öfters ein wenig gelinde kratzen") + kašāt.]

Avots: ME II, 170

‡ kašis; in der Verbind. abras k. Salisb., ein Instrument zum Auskratzen der Teigreste aus dem Brottrog.

Avots: EH I, 592

‡ kašît, -ĩju "sich (fort)begeben" NB.: taisni kašī pruojām. kur nu kašīsi?

Avots: EH I, 592

I kaška [Trik.], comm., die Kratzbürste, der Händelsüchtige, der Raufbold: kaška ir tas, kas allaž lūkuo ķilduoties, kasties Bers., Lub., Serb. [Wohl mit hochle. šk aus šķ.]

Avots: ME II, 170

II kaška, = kàsis 4: kaška - stenderē iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗa durvju eņģes jeb pakari uzmaukti jeb uzkārti, t. i. pie ve̦claiku būvēm, kur dzelzi vēl ne˙maz nelietuoja. tagad, kar kaškas nuo dzelzs, sauc tās par cemmēm, bet dzelzs pakarus par eņģēm Wain., Jan., [Aus li. kaškà "дверная деревянная петля; gémbė".]

Avots: ME II, 170

kaškad, irgend einmal; zuweilen St.: kaškad es, mūsu kuortelī priekš durvīm sē̦dē̦dams, skatījuos, kâ ļaudis šurp un turp gaŗām staigāja GG. II, 28, Mar. [Aus dem Litauischen? Vgl. kaskad.]

Avots: ME II, 170

‡ kašķaînis Pas. VII, 22, ein kräziges Lebewesen.

Avots: EH I, 592

kašķaîns: kašķaiņi rācēņi Siuxt, Kartoffeln mit unebener Schale.

Avots: EH I, 592

kašķaîns, krätzig: kašķainas avis, ruokas [BW. 35174]. šūpuļa kārējam kašķains vē̦de̦rs LP. VI, 149.

Avots: ME II, 170

kaškā`rt,

1) vielleicht:
pameklē, kaškārt kur atradīsi Serb.;

2) einmal
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 170

kašķâtiês, - ãjuos, kašķêtiês, - ẽjuôs, sich an jem. reiben, Händel suchen, widerhaarig sein: kuo tu ar mani tik daudz kašķējies? Lub., Fest. vēl viņš kašķējas! Purap. Zu kašķis.

Avots: ME II, 170

kašķene, Milzkraut (chrysosplenium alternifolium) RKr. III, 69, Lös., Bers.,Gold., auch graizes zâle genannt. kad šuo puķi ņe̦muot ruokā, tad pieme̦tuoties kašķis. tuo nuosauc arī par kašķa puķi Gold.

Avots: ME II, 170

kašķîgs, kratzig, rechthaberisch, raufsüchtig, händelsüchtig: kašķīgs cilvē̦ks, Kratzbürste. kašķīga ve̦cmeita A. XI, 263. es pazīstu viņa kašķīguo dabu Seibolt.

Avots: ME II, 171

kašķinieks, f. - niẽce, die Kratzbürste, ene kratzige, händelsüchtige Person: kam tuo atduot šīm divām kašķiniecēm Sudr. E.

Avots: ME II, 170

kašķis,

1): auch AP., Behnen, C., Jürg., Lemb., Lems., Meselau, Nikrazen, Pankelhof, Pilten, Platohn, Pr., Schnehpeln, Schwitten, Selg., Smilten Sonnaxt. k. nuolupa Pas. VII, 22, iemetas kašķa pumpa BW. 23539;

2) "kaškis" ME. II, 171 zu ersetzen durch "kašķis";

4): ein Händelmacher
Segew.; k. ir tāds netikls cilvē̦ks, kas vienmē̦r grib urkši taisīt Salis; ein Aufdringlicher Dunika.

Avots: EH I, 592

kašķis,

1) die Krätze:
kaškis, pielīp, pieme̦tas: kašķi aizdzīt, nuodzīt, pielaist. Sprw.: ej, ej cita pirtī kašķi meklēt, stecke nicht deine Nase in fremde Angelegenheiten;

2) fig., der Krebsschaden, Übelstand:
prāvas - sadzīves kaškis;

3) die Unannehmlichkeit, Schwierigkeit:
kāds mums tagad kašķis ar gājējiem! LA.;

4) kasķis, f. kašķe, der (die) Kratzige, Händelsüchtige, Rechthaberische:
tu tik eši kašķe. tevis dēļ vien nenāk precinieki Purap. Zu kast; [vgl. auch kasus, ai. kacchū-ḥ "Krätze" und dazu auch Trautmann KZ. XVIII, 300).]

Avots: ME II, 170, 171

kašklis Konv. ¹ 889, = kaseklis 2; [in Setzen und Sonnaxt = kašķis 4. - Wohl aus kaškelis gekürzt.]

Avots: ME II, 170

‡ kašķuôtiês Siuxt u. a., = kašķâtiês

Avots: EH I, 592

kašķuôts BW. 16278, krätzig.

Avots: ME II, 171

kašļât, - ãju, freqn. (demin.) zu kast, wiederholt ein wenig kratzen: zirgs dīžuojās un kašļāja ar kāju zemi Poruk.

Avots: ME II, 171

I kašļi, eine Pflanze (?) B. Vēstn.

Avots: ME II, 171

[II kašļi "Nachgebliebenes von Heu - od. Geteidehaufen +: aizej uz pļavu (vai tīrumu) un saņem kašļus! Wenden, Ronneb. - Zu kast.]

Avots: ME II, 171

kašņa,

1) comm., wer scharrt, kratzt;

2) der Pl. kašņas, Zusammengescharrtes, das Schabsel
Naud.

Avots: ME II, 171

kašņât, ‡

2) wiederholt kratzen:
k. galvu Bauske.

Avots: EH I, 592

kašņât, - ãju, tr., freqn. zu kast, scharren, die Erde aufwerfen: staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kašņādami BW. 12956. pavēleja putniem smiltis kašņāt LP. VI, 718. Refl. - tiês, emsig scharren (intr.): es palikšu par vistu..., tad kašņāšuos pa kaņepēm LP. III, 10.

Avots: ME II, 171

kašņîgs, kratzig, händelsüchtig Wend., Lub.

Avots: ME II, 171

‡ kaštene A.-Autz u. a. n. FBR. XV 144, Deminutivform zu kaste, das Kästchen

Avots: EH I, 592

[kašu (?)"gleichwie": es darītu kašu viņš Treiden. S. auch] kašu unter kāšu.

Avots: ME II, 171

kašūklis,

1) das Schabeisen der Böttcher
Naud.;

2) ein Schabeisen, damit man den Rest des Teiges auskratzt;

3) die Kratzbürste, ein streit -, händelsüchtiger Mensch
Etn. I, 105 [aus Blieden]. Zu kast.

Avots: ME II, 171

‡ kašuks, das Kratzeisen des Böttchers Stenden: spaņņa iekšu izgludina ar kašuku.

Avots: EH I, 592

kašumi,

1): Angebranntes am Kesselboden
Kl.-Roop; zusammengekratzte Speise- od. Teigreste Seyershof: abras k.

Avots: EH I, 592

kašumi,

1) der im Grütztopf oder Brottrog sich bildende, festklebende Ansatz
U.; das Angebrannte am Boden eines Grützkessels Salisb.;

2) zerbrökkeltes Heu, Heuüberreste
Bers. [Etwa aus kasumi + kašas.]

Avots: ME II, 171

lē̦kašķi "?": lē̦kašķi lē̦kā šurpu turpu Vēr. II, 415.

Avots: ME II, 456

le̦nkaša, ein Lappen Neik.

Avots: ME II, 451

‡ ļe̦nkaša PV., = le̦nkaša; was einem Lappen ähnelt: iet guoridamies kâ ļ.

Avots: EH I, 771

le̦nkašans, ein Zerlumpter U.

Avots: ME II, 451

nekaše̦ns: "böse, zänkisch" (mit -e̦n- ) Seyershof: nekâše̦na mātīte - katru dienu strīdas ar citām mātītēm. n. suns - vie˙nādīgi plēš.

Avots: EH II, 13

nekaše̦ns, hässlich, widerlich, abscheulich Freiz., Neik.; ["negants; ein Störefried" U.].

Avots: ME II, 718

[nekaši, nekašu (?), auf keinerlei Weise Wid.; vgl. ne˙kâži und ne˙kāši.]

Avots: ME II, 718

nuokašas U., s. nuokasas.

Avots: ME II, 795

‡ nùokašļât "?" Strods Par. vōrdn. 123.

Avots: EH II, 52

nùokašât, nùokašņât, tr.,

1) abkratzen, abschaben:
zaļums kâ vistu nuokašņāts Vēr. II, 27;

2) abprügeln.

Avots: ME II, 795

[pakašât, ein wenig kratzen od. scharren: p. galvu; lai vista pakašā graudus! Refl. -tiês,

1) ein wenig scharren
(intr.): lai vistas pakašājas! Lis.;

2) ein wenig zanken:
viņš mīl pakašāties Jürg.]

Avots: ME III, 42

pakašņât: pakašņājis ar tē̦va ruoku Pas. XIV, 489.

Avots: EH II, 141

[pakašņât, em wenig scharren: p. zemi.]

Avots: ME III, 42

‡ pakašņi, Harksel, was nachgeharkt wird Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 141

[pãrkašât,

1) noch einmal oder oberflächlich aufscharren:
p. zemi;

2) = pãrkasît 1: bē̦rns ādu pārkāšājis.]

Avots: ME III, 159

piekašas U., = piekasas.

Avots: ME III, 256

pìekašât,

1) wiederholt
piekast 1: p. sienu pie kaudzes;

2) vollscharren:
vistas piekašājušas pilnu bedri.

Avots: ME III, 256

‡ rakašiņa BW. 29156 var., = rakainĩte.

Avots: EH II, 352

‡ rukašiņa BW. 34285, = rukažiņa.

Avots: EH II, 382

sakašas, s. sakašņas.

Avots: ME II, 646

sakašât, s. sakašņât.

Avots: ME III, 646

sakašķêtiês, sakašķuôtiês, in Streit geraten, sich verzanken.

Avots: ME II, 646

sakašņas, sakašas Alksnis-Zundulis, Zusammengekratztes, Zusammengeschabtes, Zusammengeharktes: kāļa vai burkāna sakašņas Kabillen. putns kaš kājām un sviež sakašas.., tāļu pruom D. nuo maizes sakašņām ce̦p abrukasi Ahs. Andrs pieņe̦m pilnu klēpi sakašņu Duomas IV, 18. - sakašņa Naud. n. Etn. I, 43, = karaša.

Avots: ME II, 646

sakašņât, sakašât Salis, tr., freqn., zusammenkratzen, -schaben, -scharren, -harken: visas atliekas bļuodā vajaga kuopā sakašņāt Ahs. viņa sakašņā un saslauka... spaļus A. XX, 162. blāķī sakašātās vielas sāk pūt D.

Avots: ME II, 646

‡ skašķis Orellen "piebūve, palievenis (pie rijas), kur save̦d se̦ru".

Avots: EH II, 502

uzkašât, uzkašņât,

1) = uzkasît 1;

2) = uzkasît 2, aufkratzen, -scharren; scharrend auflockern; kratzend, scharrend zum Vorschein bringen: suns uzkašņājis kurmi. uzkašņāt zemi Golg. gailis un vistas uzkašņā zemi JR. III, 5;

3) = uzkasît 3: uzkašāt sìena paliekas.

Avots: ME IV, 340

‡ aba˙div Pilda n. FBR. XIII, 52, abadiveji Pas. II, 72, abadivēji V 139 (aus Makašēni), abadivēji IV,284 (aus Silajāņi), = abi divi, beide.

Avots: EH I, 1

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

abr(a)kasis,

1) (auch in der Bed. "ein aus zusammengeschabtem Teig gebackener Brotlaib"):
abrakasis auch Siuxt, abrakasītis Linden, abrkasis auch Orellen, Seyershof, abrkaš Salis;

2) das letzte Kind
- auch Orellen.

Avots: EH I, 1

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

‡ àizêtiês ² Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 83 "kašķēties".

Avots: EH I, 22

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80

‡ apgudrît, im Klugsein, Schlausein übertreffen: gudrinieks... bija taids gudrs. ka juo ni˙kai nevarēja apgudrīt pats... Lucipers Pas. V, 173 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 85

apkast [li. apkàsti], tr.,

1) beharken
[auch apkasît = li. apkasýti]: sienu;

2) vergraben, verscharren:
suns apkaš maizi, der Hund vergräbt das Brod.

Avots: ME I, 93

aplaîdinât, tr., anstecken, behaften: ar kašķi.

Avots: ME I, 99

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

apmest

1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;

2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡

8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡

9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,

3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;

5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡

6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡

7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.

Avots: EH I, 101

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi; ‡

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121

atkasît [li. atkasýti], atkašņāt, tr., abkratzen, abschaben: sniegu, dubļus nuo kājām.

Avots: ME I, 165

‡ atkast (li. atkàsti),

1) loskratzen, -scharren
Dunika, Kal., OB., Rutzau: suns atkasis apkastuo maizi Bērzgale, Meselau, Prl. ziemā zaķi atkaš rudzus. a. ... kapu Pas. III, 77;

2) wegharken
Kaltenbr.: a. sienu, lai ruodas brīvs ceļš.

Avots: EH I, 146

atpēkštiês, von neuem erscheinen: kašķis jau bija krietnt nuodzīts, bet nu atkal nuo jauna atpēkšas Druv. Etn. IV, 33. vājība sāk atkal atpēkšties J. Kaln.

Avots: ME I, 181

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

III be: sprediķis bija tik gaŗš, ka apnika be, klausuoties Wessen. piekusa kājas be, stāvuot un gaiduot mācītāja ierašanuos ebenda. sniegs apsniga be, kašuot (kartupeļus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 210

ber̂zêt, -ẽju, freqn. zu berzt, wiederholt reiben: acis, priekā ruokas berzēt Aps. zāles berzēt, Medizin Reiben. gar krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm., verleumden, anschwärzen. Refl. -tiês, sich reiben: kuoki mežā berzējas vēja laikā. Fig. mit jem. in nähere Beziehungen zu kommen suchen, namentlich in feindliche, einen Streit suchen: Sprw. berzējas kā kašķaina cūka. tē̦vs berzējās visu savu mūžu ap lielmaņiem, buhlte um die Gunst. Japāna mazliet berzējās gar Krieviju XXI, 687. Auch: laichen Brink.

Avots: ME I, 280

bruõkastis (Plur.): auch (mit ùo ² ) Warkl., brùokasts ² , -s Auleja, Oknist, bruõkaste Dunika, Kal., (mit ùo ² ) Kaltenbr., bruõkastis, -šķa Grenzhof n. FBR. XII, 16, Siuxt, (mit ùo ² ) N.-Rosen n. FBR. VIII, 43: sviestarmaizi bruokastī (Var.: bruokastīs) BW. 8011 var. vai bruokasti paēdāt? 29394. līdz bruokastei gutē̦dami 30133 var. (aus Gr.-Buschh.). bruokaška nesildīju 15701.

Avots: EH I, 247

IV čapa "?": klau, dzirdu tur lē̦ni kuo čukstam pa čapām Dünsb. pa krūmiem un čapiņām kašņājam Dünsb. L. 19.

Avots: ME I, 404

ciêši (unter ciêšs),

1) (stark, intensiv):
vai tu labi c. pieteici, ka neaizmirst? AP. es bruokašlaikā paguldu guovis; tad viņas ciešāk ē̦d ebenda. man c. miegs iet Zvirgzdine n. FBR. X, 32. dē̦ls ... c. dzēre Pas. X, 327 (aus Rositten);

2) (= ļùoti): auch Baltinow n. FBR. XI, 135, Skaista n. FBR. XV, 48, Kaltenbr., Pilskalne, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: c. saslima Pas. VIII, 482. šis nav vis c. ve̦cais Saikava, c. pateicuos Warkl.; ‡

3) sehr nah, hart an:
viņam māja ir c. pie ceļa AP.

Avots: EH I, 278

dajûkt: auch Borchow; kad es biju ... puika, es jau dajūku pi zagšanas Pas. X, 151 (aus Makašāni).

Avots: EH I, 303

‡ drupsteles, Abgangsel von Gartengewächs (= nuokašas) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 336

duñdurs: auch Salisb., (mit ùn ² ) Kaltenbr.,

1): ka juo d. nuone̦stu (Ausruf des Entzückens, der Freude),
kai Edgaram labi bija dzīvāt Pas. V, 171 (aus Makašeni);

2): die Hummel
Grenzhof.

Avots: EH I, 342

‡ dzelvêdere Dricēni, Makašēni, Nautrēni = dzelvēdzere.

Avots: EH I, 354

dzelvēdzere: mit ê Makašēni, Zaļm.

Avots: EH I, 354

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

[e̦budzis, der Zänker Wid.; "ein enfreundliches, eigensinniges Kind" Bauske]: staigā vien kâ e̦budzis, kâ kašķē̦damās Lpk.

Avots: ME I, 565

gàiši (unter gàišs), ‡

2) "beinahe"
AP.: tā salst, ka zuobi g. klab. kurpītei (eine Blume) g. kâ kurpīte zieds. guovis sabizuo mājā g. tū˙li pēc bruokašlaika.

Avots: EH I, 378

‡ garvêdzele Baltinow, Bērzgale, Dricēni, Makašēni, Pilda, Sakstagals, Uozuolmuiža, = ‡ gàrvèlce ² .

Avots: EH I, 385

‡ ģìrsa ² Auleja, (mit ir̂ ) Skaista, die Trespe Bērzgale, Makašēni. Aus li. gìrsa dass.

Avots: EH I, 427

glè̦mât ² : auch Lubn., Makašēni, Pilda, Sakstagals.

Avots: EH I, 393

‡ gliẽma Seyershof,

1) schleimiger Schmutz, Schleim:
g. ir sēnēm apakšā. nuokašāt gliemu nuo zarnām;

2) der Regenwurm.

Avots: EH I, 394

glumums, ‡

2) etwas Schleimiges und Unreines
Salis, Seyershof: nuokašāt glumumu nuo zarnām.

Avots: EH I, 395

grũts,

3): (fig.) katrs bija g. ar savām duomām A. Sprūdžs Asaru liekņa 43. luops uz grūtām dienām (trächtig)
bijis Sonnaxt;

4): auch Pas. VII, 292 (aus Lettg.), VIII, 436 (aus Atašiene), Oknist n. FBR. XV, 194, Lixna, Saikava, Seyershof, Warkl.: grūta lāpsta FBR. IV, 68; ‡

6) schwer, heiss, stickig (von der Luft):
g. laiks, schwüles Wetter Sonnaxt. g. gaiss istabā Seyershof. istaba ir grūta, die Luft in der Stube ist stickig AP.; ‡

7) adverbial gebraucht: man nebija g. Baltinow n. FBR. XI, 135. jam dzīvāt bija g. Pas. XI, 73 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 413

I gùlbis (li. gulˆbis, apr. gulbis),

1) der Schwan:
gulbis gudzina, guldzina. gulbji atne̦s pavasarī maziem bē̦rniem zābakus;

2) Name einer weissen Kuh
K. [Daneben mit Tenues: obersorb. kołp', kašub. kêłp "Schwan"; vgl. Berneker Wrtb. I, 660 u. 322 und Trautmann Wrtb. 101.]

Avots: ME I, 676

iebest,

1): auch Bērzgale, Bērzpils, Kārsava, Kotwenhof, Līvāni, Liepna, Makašēni, Mar., Marienhausen, N.-Laitzen, Nautrēni, Pilda, Sakstagals, Warkh., Zvirgzdine: ie. ar lāpstu zemē Bērzgale. ie. kartupeļus zemē Pilda; ‡

2) "eine kleine Grube ausgraben"
Ludsen, Schwanb.; ‡

3) zu graben beginnen und nachher das Graben unterbrechen
Mahlup: iebe̦sta duobe; ‡

4) = ìemìet 1 Vīpe: ie. mietu. ‡ Refl. -tiês Zvirgzdine, = ieraktiês: cūka iebedēs dubļuos.

Avots: EH I, 503

iebīties: bē̦rns iebijies Behnen. bē̦rns var ie. nuo suņa Bērzgale, Heidenfeld, Līvāni, Makašēni; durch einen überstandenen Schreck eingeschüchtert werden Lis., Peb., Schwanb., Selsau, Sessw.: zirgs ir iebijies nuo šī tilta un ne˙kad neiet tam mierīgi pāri.

Avots: EH I, 504

ìedìpinât: auch Geistershof, Golg., Laidsen, Lettihn, Lis., Līvani, Makašēni, Peb., Ramkau, Saikava, Schibbenhof, Slom., Warkh., Windau.

Avots: EH I, 509

[ìeduzt Welonen, = ieduzēt III: puods ieduza. In Makašāni spreche man dies Verbum mit s im Wurzelauslaut (?).]

Avots: ME II, 11

ìegraudât: auch Bērzgale, (mit àu ² ) Oknist, Pilda; zertrümmernd (zerbrechend) einstürzen (tr.), (hin)einstossen: ie. kūtij griestus Baltinow, Dricēni, Kārsava, Ludsen, Višķi, Vīpe. ie. le̦du, zem kura vairs nav ūdens Līvāni. ie. span[n]i aka Makašēni, Pilda, Sakstagals; "= ìebir̃dinât 2" Izvalta, Jāsmuiža: ie. kam kuo acī; "einen Schlag versetzen" Jāsmuiža: tâ kam ie., ka ... Zvirgzdine; "gierig und viel essend zu sich nehmen" (identisch mit ìegrauduôt I?) Dricēni.

Avots: EH I, 514

ìekaist, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ereifern, erregen
Erlaa, Jürg., Ramkau, Schibbenhof: kāršu spēlē nedrīkst ie. Jürg.; "in Leidenschaft geraten" Viļāni; ie. uz kaut kuo, Verlangen nach etwas verspüren Schibbenhof;

2) "iedegties": tas gan bieži viņam iekaitās prātā, ka... Austriņš Nopūtas vējā 66;

3) in Zorn geraten, zornig werden
Dünab., Makašēni, Rugāji, (prt. -tuôs ) Sessw., (prt. -suôs) Ermes, Jürg., Līvāni.

Avots: EH I, 517

ìekast,

1): nuomirst, - iekaš zemē Auleja, Rutzau;

2) harkend einheimsen
Oknist: labi vien sìena da vakaram iekasēm. ‡ Refl. -tiês, sich (hin)einscharren Dunika, Rutzau, (hin)eingescharrt werden Jürg.: vilks iekasēs zaruos Pas. I, 222, vistas var ie. smiltīs. ravē˜juot nazis var viegli ie. zemē Jürg.

Avots: EH I, 518, 519

‡ II ìekļaustît, Schläge versetzen Bērzgale, Kapiņi, Līvāni, Lubn., Meiran, Ramkau, Sessw.; Wessen, Zvirgzdine, Peitschenhiebe versetzen Makašēni, durchprügeln Ascheraden, Mahlup, Preili: iekļaustīja pa vienu un uotru ausi Līvāni. Miķelis mazliet iekļaustīja Pēteri Ascheraden; (einen Nagel) eintreiben (verächtlich) Zvirgzdine: ie. naglu.

Avots: EH I, 520

‡ ìeknukšķêtiês Ermes, Grünw., Lubn., NB., Schibbenhof, Sessw., Smilten, (mit -êt ) Jāsmuiža, Makašēni, Warkh., ieknukšķîtiês Kārsava, Višķi, = ‡ ìeknukstêtiês: bē̦rns ieknukšķējās.

Avots: EH I, 521

‡ ìelē̦pât Jasmuiža, Makašēni, Viļāni, plump (langsam, die Füsse schleppendl hereinkommen, hineingehen: vecis ar lielajām vīzēm ielē̦pāja ustabā; herein-, hineinkriechen (von Läusen, Wanzen gesagt) Rugāji.

Avots: EH I, 527

[* ieskārs (erschlossen aus ostle. īskuors) "Pergel, die man von einem ausgeheizten Backofen anzündet, wenn man das Brot zum Backen in den Ofen hineinschiebt" (?) Makašāni.]

Avots: ME II, 65

‡ izcila (li. iškila "Anhöhe"),

1) "pirmie ecējumi" Pilda;

2) "trešā kārta virvei" Makašēni, Pilda, Zvirgzdine;

3) "be̦dakls" Smilten; Plur. izcilas, = kurmju cê̦lami, be̦dakli, Maulwurfshaufen
Lettg.;

4) aufgepflügter, aufgelockerler Boden
Lubn : iesēju miežus zem arkla izcilā (zemē iekaisītie graudi aparti ar spīļu arkla): "zum ersten Mal aufgepflügter Boden" Bērzpils, Rugāji;

5) "unaufgepflügtes Feld"
Zvirgzdine.

Avots: EH I, 438

‡ izdaļât, zerteilen, verteilen Makašēni: asfalta glude̦numu trotuāriem izdaļādamas Daugava 1934, S. 481.

Avots: EH I, 441

izẽpẽt, zerstören, izkašņāt, izjaukt: vistas izēpējušas burkānu duobi. vējš izēpējis siena gubu Drsth. [Zu ērpêt I?]

Avots: ME I, 735

izêst,

1): rāvs izē̦d pirstus: par vienu dienu tie jē̦li Heidenfeld. saule ar savu siltumu izē̦dusi (izkaltējusi) slapjumu ebenda, saule, ūdens izē̦d le̦du Linden in Kurl.; ‡

3) mehrere Male der Reihe nach essen (können):
jaungada naktī vajag divpadsmit reižu i. Linden in Kurl. ziemu ni˙kad četrreiz neē̦d; kur tu četras (reizes) izēdīsi! Auleja. Refl. -tiês,

1): izēdēmēs bruokašķu Heidenfeld; "sabaŗuoties": aitas izē̦das tre̦knas Frauenb. jis izēdies Auleja;

2): krējums izē̦das (wird aufgegessen);
pie sviesta netiekam Linden in Kurl.

Avots: EH I, 446

izgrubinât, ‡

3) auskratzen:
i. ar kašekli muldu Iw.

Avots: EH I, 450

‡ izgrudums "= izde̦gums" Bērzpils, Jāsmuiža, Makašēni, Rugāji, Vārkava, Warkl., Zvirgzdine: uogle nuokritusi uz grīdas, un tur palicis i. Mar.

Avots: EH I, 450

izkasît (li. iškasýti), freqn., izkast PS.,

1) gehörig kratzen:
izkasi man muguru;

2) auskratzen, ausharken, ausscharren:
vistas izskasījušas stādus [izkast sìenu nuo ūdens PS.] Refl. - tiês, sich zur Genüge kratzen: vai tad vēl neesi izkasījies? putns izkaš debrīti. vilki izkasuši rudeņuos kūtīm paviļas JU.

Avots: ME I, 748

izsêdinât, ‡

4) = izstãdît 3 (nach r. высадить) Pas. V, 140 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 478

‡ kàdîlas ² Auleja, Zvirgzdine, kādīles, kàdīli ² Bērzgale, Pilda "Jāņu zâles" (s. unter zâle I): pieplēs pļavā kādīlu, kad iesi līgātu! Auleja. eite, meitas, kādīlās, dziedit skaistas Jāņa dziesmas! BW. 32371 (aus Melnava). ejat, meitas, kādīļas (kann der loc. plur. eines ē- Stammes sein!) Tdz. 36256 (aus Makašāni). kādīles ..., cieši grūši salasītas BW. 32384. Nebst li. kodỹlas "Weihrauch" aus dem Slavischen?

Avots: EH I, 598

I kā`rst (li. kar̃šti), -šu, -su, tr.,

1) kämmeln, tocken:
vilnu [in Lis. dafür nur sukât];

2) abquälen
C.;

3) lokal mit kãst vermischt - seihen
PS.: muodere enāk pienu kārst JK. V, 93. Refl. - tiês, sich aufdrängen: nekārsies man virsū C., [Selg.], Peb., Fiaden. [Zu russ. корòста, serb. krà`sta "Grind", ai. kaṣ̌ati "schabt, kratzt", la. carrere "krämpeln (Wolle)", mnd. harst "Harke", d. harsch u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 575, Charpentier IF. XXIX, 393, Zupitza Germ. Gutt. 110 und 155, Walde Wrtb. ² 135, Reichelt KZ. XLVI, 340, Fick Wrtb. III ⁴ . 80 u. a.]

Avots: ME II, 198

II kasa, die Krätze: izceļas kasa jeb naizs A. XV, 460. Vgl. kasis, kašķis, kasus. Zu kasît.

Avots: ME II, 168

kãselis, der Husten Dond.; [kann hier aus * kāslis (vgl. kāšļi und slav. *kašľь) entstanden sein].

Avots: ME II, 203

kaskad [Warkl.] (li. kaškadà aus kas žìno kadà) aus kas zin kad, irgend einmal: kad tas bija? kaskad Grendsen.

Avots: ME II, 169

kaskur (li. kaškùr, aus kàs žìno kùr), aus kas zin kur, irgendwo: kaskur viņš aizgājis Behnen.

Avots: ME II, 169

kãšļât [slav. kašľati], - ãju, - kāšļuôt Karls., freqn., demin. zu kãsêt.

Avots: ME II, 205

kast,

1): graben, scharren
- auch Skaista n. FBR. XV, 49, AP., Auleja, Dunika, Kaltenbr., Rutzau: k. bedri Dunika. k. duobi. (ein Grab) Auleja. jaunas buļbas k. ebenda. lai nekaš smilšu man acīs Pas. VIII, 437;

2): auch Erlaa n. FBR. XI, 21, Gr.-Buschh. n. FBR. KII, 93, Skaista n. FBR. XV,. 54, Auleja, Bērzgale, Cibla, Gotthardsberg, Heidenfeld, Kaltenbr., Kreuzb., Lixna, Līvāni, Lubn., Memelshof, Nautrēni, N.-Peb., Pilda, Pilskalne, Saikava, Setzen, Sonnaxt, Stirniene, Zvirgzdine; ‡

3) kratzen, schaben
Sonnaxt: cūku kaš ar duncīti. Refl. -tiês,

1) (scharren):
kurmis kašas iekšā zemē Dunika. vista puķēs kašas Auleja; ‡

2) langsam (eine Arbeit) verrichten, knibbern
Auleja: ka[d] dastāj pi kaida darba, kašas, kašas, nemak drīžiņai padarīt.

Avots: EH I, 591, 592

kast, kasu od. kašu, kasu (li. kàsti "graben"),

1) scharren, die Erde aufwerfen:
ar skubu Krancis zemi kaš Rainis;

2) harken
C.,[Laud. und Tauerkaln n. U., Warkland, Dagda, Wessen, Nerft, Ronneb.]: balta eimu, balta te̦ku uz ruobežu sienu kast BW. 28594. Refl. - tiês, scharren, sich an jem. reiben, Händel suchen [AP.]: tas kašas ar visiem A. XVII, 186. tas ir mans šīs dienas kasums Lub. [Nebst kasît, kasus, kašķis, kašât u. a. zu apr. kexti "Zopfhaar", slav. česáti "kratzen, kämmen". kosá "Haarzopf", serb. ko`siti lacarere, an. haddr "Haupthaar der Frau", ai. kacchū-ḥ, arm. k'os "Krätze", av. kasvīš "Hauptausschlag", gr. χεσχέον "Flachsabfall" u. a., s. Изв. XVII, 4, 110, Trautmann Wrtb. 120, Berneker Wrtb. I, 152 und 581, Boisacq Dict. 443 f., Persson Beitr. 784 und 812 ¹ Wood IF. XXII, 147, Pictet KZ. V, 336 f.]

Avots: ME II, 169

kâšu [C., Trik., kâšu ² Lautb., Nigr., Bauske], Biel., oft kašu (z. B. Jos. 8, 15, Ap. 8, 23, L., Vēr. II, 967; 1096), wie, als ob, als wenn: vaiņadziņu nuoraudāju kašu tē̦vu, māmuļīti RKr. XVI, 202. tādas pat villainītes kāšu man nabagam BW. 18462. jājējam šķiet, kāšu atbalss viņu mēdītu Lautb. slimais rādās kašu visu˙bagātam Biel. [tāšu bija nabagam, kāšu visu˙bagātam BW. 35553 var. Kristus valstība it kašu vēl nezaļuoja Glück II Sam. 23. rādīdamies kāšu dievs e̦suots II Thess. 2, 4. - Aus kâ + šu (s. Le. Gr. § 591).]

Avots: ME II, 205

kãsus, der Husten: gaŗais kāsus, der Keuchhusten (tussis convulsiva). Nebst kãsa, kãsulis, kãsêt, kāšļi [zu slav. kašľь (oder kasъľь ai. kās - "Husten", - kāsatē "hustet", kymr. pâs, ae. hwōsta, alb. kołε "Husten"; s. Berneker Wrtb. I, 493 und Trautmann Wrtb. 119.]

Avots: ME II, 205

ķest, ķešu, ķesu,

[1) "herausscharren"
MSil.; "gierig haschen" (tas nu pie cita mantas ticis ķeš, kuo var) Alt- Autz; reichlich nehmend schmieren: jūs ķešat pienu uz maizes Neuenb.];

2) viel essen, schlingen
[Mitau, Pampeln: suns ķeš Ellei]. dē̦ls tikai ķeš biezputru saujā un mēt un mēt un mēt mutē kâ mālus LP. VI, 346. nu me̦lnais izņēmis lielu, gaŗu nazi un ķesis sviestu, kuo saimnieks Rīgā bijis pircis LP. VII, 229;

3) gehen, eilen:
viņa ķeš zirgam pakaļ Janš.;

[4) "schlagen":
kad es tev ķesīšu, tad tu savu tē̦vu vairs neredzēsi Fockenhof.] Refl. -tiês "sich kratzen" [Dobeln], Sessw.; ķesties virsū, sich aufdrängen Grünh., [Bixten, Blieden, Fockenhof, Würzau]: vīrelis ķešas virsū kâ traks LP. I, 344. neķesies tik daudz virsū Druva I, 530. [Vielleicht für * cest mit dem k- von kasît, kašât (s. diese).]

Avots: ME II, 371

klajums,

1) eine freie (waldlose) Fläche:
tīrums vien, klajums vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519. tīrumā, klajumā laižu tautu kumeliņu 14580. pa krūmiem un pa klajumiem tie uošņā, kašņā, brien un skrien JR. IV, 95. kumeļam nama kaktu, man istabas klajumiņu BW. 19041, 1;

2) die Öffentlichkeit,
so namentl. der Lok. klajumā: kur tie tautu brāļi, māsas, nākat visi klajumā, treten an die Öffentlichkeit, tretet offen auf BW. 25257. ja duosiet divi simti, tad vedīšu klajumā 13655, 3. lai stāv mana valuodiņa ir nelaista klajumā 9616. ja kāds vārdu izgudruojis, lai tuo ceļ klajumā, dero mache es bekannt, veröffentliche es Kronw. klajumā (= klajā) nākt, offenbar, ruchbar werden. [klajumā laist U., veröffentlichen; klajumā (iz)vest U., ans Licht bringen, zur Welt bringen (gebären)];

3) das Freie, -
klajumā, ins Freie unter die Leute: kad es tiku klajumā, palē̦kdama mutes devu BW. 10246. laidiet mani klajumā 17572.

Avots: ME II, 210

‡ knapstîtiês, -uôs, -ījuôs, (einander) mit den Zähnen berühren (beissen, kratzen; von Pferden gesagt): kad kumeļu māca k. (wenn man einem Füllen erlaubt, mit den Zähnen Menschen zu berühren), tad viņš liels kuož Seyershof. citi zirgi stāv mierīgi, bet citi sāk k., kuož viens uotram Salis. tuo ar sauc par knapstīšanuos, kad zirgi saiet kuopā un kašājas ebenda.

Avots: EH I, 627

krama, auch krams Wind. (li. krãmas "парша, сыпь"), der Grind: krama un kašķis tuos (bē̦rnus) cauru gadu neatstāj GG. II, 112. [Nebst li. kramà "шелудивый человѣк" und le. krams "Feuerstein" (s. dies), kramt wohl zur Wurzel von le. krìmst (vgl. semasiologisch d. grind "Schort": nd. grind "Kieselsand: ae. grindan "zermalmen", sowie Būga KSn. I, 194); s. auch Berneker Wrtb. I, 622 und Zupitza Germ. Gutt. 157.]

Avots: ME II, 257

kramaîns,

1) grindig
L., St., U.: [kramaiņi (Var.: kŗaupaiņi, kašķuoji) nagi BW. 35174, 1 var.];

2) hart:
kramains kuoks, kuŗam viena puse ir cietāka Aahof.

Avots: ME II, 257

lam̃za, comm., wer sich reklet, ein plumper [Nötk., Ruj.], langer Mensch Laud., Lasd., Smilt., [Trik., Bauske]: lamza - tāds, kas strādā tik pa gaŗu laiku Etn. I, 58; = neveikla sieviete [auch Selsau], palaistuve Erlaa IV, 129. šis lielais lamza mani lamā Seib. [làmza ² "ein starkeŗ aber ungewandteŗ saumseliger Mensch" Mar., Sessw., N. - Schwanb.; lamza "ein Verschwender; jem., der lieder;ich und unsauber isst" Makašāni.]

Avots: ME II, 419

lašņât: l. žagarus Behnen. vista lašņā graudus Lems., Memelshof. guovis lašņā nuopļautu zâli Ermes. jākašņā un jālašņā ārā nuo dūņām un smiltīm Janš. L. dzejas pag. 105. ‡ Refl. -tiês Behnen, wählerisch für sich aussuchen: tâ neklājas l. pa ābuoliem; jem nuo vietas!

Avots: EH I, 722

lašņât, - ãju, tr., freqen. zu lasît, wiederholt lesen, sammeln: smiltiņas kašņāsim, tārpiņus lašņāsim Plūd.

Avots: ME II, 424

‡ ļe̦nkata PV., = ‡ ļe̦nkaša: guovij tesmens vēl kâ ļ.: nebūs tik drīz slaucama.

Avots: EH I, 771

lìkaža [C., PS., N. - Peb., Warkh. ], die Krumme, die Bucklige: kūkaža gāja ciemiņā, līkažiņa (līkašiņa BWp. 2155, ein Druckfehler) pavadīja. līka, līka vīra māte kâ ve̦cā līkažiņa BW. 23316, 10. līkuožiņa [? ] BWp. 2727, dial. für līkažiņa. lîkaža ² [Lautb. ], Beiname der Schlange. [lîkaža ² Schwitten "eine, die es allen recht machen will."]

Avots: ME II, 485

II liska,

2): ein eigennütziger Schmeichler
Gr.-Buschh.; 2‡

3) jemand, der andere mit gutmütigem Spott kränkt
Makašēni, Nautrēni; "kas liskā" Bērzgale. Diese Bed. vielleicht auch in l. tī māršeņa, kas darbeņus izliskāja Tdz. 45800.

Avots: EH I, 744

‡ Warkl,. = lakt: sasakava bāleleņi, vienu skruozi lukšīdami Tdz. 49619 (aus Makašēni). Vgl. auch pìelukšît.

Avots: EH I, 760

mãlaîns, -ãjs, -uojs, -uôts,

1) lehmig, lehmicht
[mālains Wolm., Kreuzb.]: kam, bāliņ, linus sēji mālainā Var.: mālāja, māluotā) kalniņā? BW. 16589; 23840. arājiņš... mālainām kājiņām 7291. dubļuota, māluota tā tautu meita BW. 21989;

2) lehmfarben
Mar. n. RKr. XV, 125, [Salis]: ap mājeli kašņājas četras mālainas vistas Stari I, 287. mālaiņi zirņi, eine Art Erbsen von lehmiger Farbe Oppek. n. U.

Avots: ME II, 581

mazs: tas ir mazi gadi (wenig Jahre) atpakaļ atskatuoties, kad sāka ar mašīnām kult. Linden in Kurl. apcirkņi, pilni ... mazās labības (Kleinkorn?) Janš. Apsk. 1903, S. 192. mazā pratā būt (palikt), blödsinnig, unnormal sein (werden) Kand. ar sēšanu nu mēs jau e̦sam pie maza, es ist wenig übriggeblieben zu säen Sessw. m. cilvē̦ks (ein Armer, Geringer, Knecht; Häusler) nevar daudz guovis turēt Frauenb. mazākiem stāvēja kuopā zirgi un guovis; saimniekiem bij zirgu staļļi Salis. kas jau mazāks (ärmer) dzīvuotājs, tas iesāla aitu gaļu Seyershof. mazie ļaudis, Bauersleute Diet. mazais puisis Frauenb., ein junger Arbeiter. mazā puse ebemda "tā istabas puse, kas nav sē̦tā". - Subst. mazums,

1): tev maizītes mazumiņš (Var.: drīz pietrūka) BW. 21508 var: kuo ... bē̦dājies ... par mantas mazumiņu? 3652. kartupeļiem mazumu jemt, nach der Kartoffelernte auf dem aufgeeggten Felde übriggebliebene Kartoffeln aufsammeln
Linden in Kurl. nepruot vēl klēpja sajemt, tik mazumus (= paliekas) kaš Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56. mazumā (wenig) ir: tik divi vien tie bē̦rni; ‡

2) = mazatne Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 788

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

miêgt,

1): auch Wessen, Pas. VIII, 218; mazas kurpes miedz kājas Auleja. sirdī miedz (sāp, it kâ spiestu) ebenda. m. (zwingen)
da darbam (zur Arbeit) ebenda. kad cieši miedz (wenn man sehr geizt), kaidu mārceņu var salasīt (sakrāt) ebenda. pate miedze (trat heimlich) jam uz kājas Pas. XII, 400 (aus Makašēni). maizi miêgt (kneifen) Saikava. jā čigāns ve̦lnu uzvarēs akmeņa miegšanā Pas. XI, 111 (aus Andrupine);

2): schiessen:
zaķis pašā de̦guna galā; miêdz tik zemē! Saikava;

3): auch Auleja; ‡

4) essen
Lems.: miêdz tik iekšā! Grawendahl. ‡ Refl. -tiês, sich drücken, drängen Bērzgale: cāļi pie vistas miedzas Skaista n. FBR. XV, 48. bē̦rns pie mātes miêdzas Auleja. ļaudis miedzas, gribē̦dami visi baznīcā tikt ebenda.

Avots: EH I, 824

mielât: muižinieks... mielāja (liebte od. pflegte zu) applēst cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 825

misiņš,

1): par misiņa vaiņadziņu BW. 24762. misiņa kucentiņi sudrabiņa irbes dzina 33755, 4; ‡

4), (hierher?) die Krätze
(kašķis) Stenden.

Avots: EH I, 818

muižinieks (unter

muĩžniẽks): auch Pas. VI, 426 (aus Rositten), VIII, 483 (aus Rozentova), 255 (aus Makašēni), X, 249 (aus Atašiene), Oknist (hier neben einem fem. muižinîca).

Avots: EH I, 830

mulks: m. (aus muļķis entstanden? dumm) cilvē̦ks Pas. XIII, 108 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 831

muskuļuôt, intr., sich zusammenziehen, schwärmen: bites muskuļuo, sāks bē̦rnus laist Ahs. n. RKr. XVII, 40. Refl. -tiês, sich ballen, sich winden: pa apkašu luožņā, lē̦kā, vijas, muskuļuojas, raisās tūkstuots sarkanu ugunsčūsku AU.

Avots: ME II, 672

nasât: auch Pas. VIII, 207 (aus Pustiņa), X, 151 (aus Makašēni), Tdz. 44745 (aus Bērzgale), Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Lubn., Oknist, Saikava, Warkl., Wessen, Zvirgzdine. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich wiederholt tragen
Auleja;

2) "hin und her tragen"
Auleja: pajē̦musēs krējumu pārduot i[r] nasājas ar tuo krējumu nuo vienas vietas da uotrai;

3) sich tragen (von Kleidern)
Auleja: kai drēbe laba izausta, tak cieš ilgi nasājas, drīž nēplīst;

4) schnell gehen, laufen
Auleja; schweben (wohl nach r. носиться ): lītā cūkas tai i[r] nasājas - uz vienu da uz uotru pusi Auleja, tu kai mazeņa nasājies (= skraidi) ar bē̦rniem pa salu ebenda. ap brāļa galvu nasājas pa gaisu daudz ... vanagu Pas. XV, 31 (aus Rozentava). ‡ Subst. nasâtājs, wer etwas zu tragen (anzuhaben) pflegt Tdz. 47114 (aus Kapiņi).

Avots: EH II, 5

[nekrē̦ts (?) grastig, hässlich; unartig Für. I, unter krē̦ts; für nekriets? Auch in Welonen und Makašē̦ni werde ein nekrē̦ts für nekrietns gebraucht.]

Avots: ME II, 719

[nīdĩgs "hässig" St.; nîdîgs ² "kašķīgs Salis, Ruj.; nîdîgs"kas naiduojas" Nitau, Serben, AP., Lös., Sessw., Schlenk, Kalzenau.]

Avots: ME II, 746, 747

niešķis, die Krätze MWM. II, 295. zu niezêt; [zum Auslaut vgl. kašķis].

Avots: ME II, 751

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùobur̂buļuôt, ‡

2) Wasserblasen erzeugend untergehen:
tai nuoburbuļāja kungs uz dibinu Pas. XII, 133 (aus Makašēni).

Avots: EH II, 35

nùodzìt [li. nugiñti], tr.,

1) weg -, ab -, vertreiben:
trīs (brūtgānus) nuodzina nabaguos BW. 12883. Sprw.: viņš ne mušu nevar nuo de̦guna nuodzīt, von einem gutmütigen Menschen gesagt. kašķi, kārpas nuodzīt, die Krätze, Warzen vertreiben, heilen; bārdzu nuodzīt, den Bart rasieren; meton. auch glude̦ni nuodzīta seja, glatt rasiertes Gesicht; rūpīgi nuodzīts zuods Blaum.;

2) vertreiben, stillen, befriedigen:
nuodzīt kārumu pēc ēdiena un dzēriena. lai pasaulniekiem būtu, kuo kārību nuodzīt MWM. VII, 593;

3) hinziehen:
vienu vagu nuodzinuši... BW. 9912;

4) abjagen, abquälen:
zirgu. zirgs, nuodzīts, lāgā nevilcis LP. V, 166. paliek tik tāda nuodzīta ķēvīte LP. IV, 89;

5) abtragen (Kleider, Stiefel), abnutzen, aussaugen:
viņš zemi pa˙visam nuodzinis Grünh. tie ir nuodzīti, die Leute sind durch übermässige Frondienste in pekuniärer und körperlicher Hinsicht ganz heruntergekommen, haben keinen Lebensmut mehr Mag. XIII, 3, 61. nuodzīt līdz kliņķim od. spalam - kādu lietu tik ilgi lietuot, līdz tai pa˙visam jābeidzas Grünh.;

[6) cieti nuodzīti kalfatern
Bielenstein Holzb. 631 ^1]. Refl. - tiês, für sich weg -, abtreiben, sich rasieren, sich abjagen; verfolgen, nachjagen: simtu jūdžu nuodzinies BW. 13646, 25.

Avots: ME II, 781

nuõkasas, nuõkašas, das Abschabsel, Abgeschabtes.

Avots: ME II, 794

nùokãsêtiês [li. nusikósėti], eine Weile husten: viņu gaŗi un smagi dzird nuokašējamies Blaum. viņš nuokāsējās un sāka lasīt A. XIII, 519.

Avots: ME II, 797

nùolupt,

1): kašķis nuolupa Pas. VII, 22. miza nuolupusi Dunika; ‡

5) abschälen
Dunika: n. rāciņus (Kartoffeln). eglēm nuolupta miza R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 24; ‡

6) entwenden, abnehmen:
karšu spēlē maz bija varējis citiem kuo n. Janš. Līgava II, 203; stehlen Dunika: n. gaļas gabalu, jē̦ru.

Avots: EH II, 64

‡ nùomeņ̃ģêt "nuokašņāt, nuokārpīt, nuomīdīt": zirgs nuomeņģējis (ālē̦damies nuomīdījis) zâli, zemi Jürg., Ringmundshof. dzē̦rājs, nākdams uz mãju, nuomeņģējis visu tīrumu Ringmundshof. Refl. -tiês, eine gewisse Zeitlang spielen Salis: bē̦rns nuomeņģējās visu rītu; tollen, einander greifend spielen, anfassen und kitzeln Bers. (mit èn ² ): tad nu gan Jānis ar Edi nuomeņģējušies!

Avots: EH II, 67

nùonest,

2): atskrēja baltais gulbis un nuonese juo Pas. IV, 542; ‡

3) abtragen (Kleider)
Seyershof: pa laukiem nuone̦stu virsjaku valkā mājā; ‡

4) überschwemmend mit Schlamm od. Schutt bedecken:
tās pļavas tiek plūduos nuone̦stas Heidenfeld. ar našu nuone̦stas pļavas AP. Refl. -tiês, ‡

2) für sich wegtragen
Auleja: saknīšu piekašas i[r] nuone̦sas; ‡

3) sich abtragen
Seyershof: šis lakats jau ir nuonesies.

Avots: EH II, 72

[nùošļandêt "sich eine Zeitlang umhertreiben" Makašē̦ni, Biržgalis.]

Avots: ME II, 868

[nùošļidzinât "mit Wasser begiessen" Kursiten: "sniegu nuotīrīt uz le̦dus kājām"(?) Malta, Makašē̦ni, Rē̦zna.]

Avots: ME II, 868

[nùošmautiês "sich abziehen lassen": nuošmāvās kâ žurkas aste Stelp.; "nuomukt" Makašē̦ni.]

Avots: ME II, 869

nùosviept,

1) [(mit iê ² ) abschlachten
Bauske]: ik˙gadus varē̦tu tādu (ruksi) nuosviept MWM. X, 487;

[2) ("mit iê ² ") "Butter machend sich mit der Sahne beflecken"
(?) Grünh.;

3) "abprügeln"
Biržgalis;

4) "wegstibitzen"
Makašē̦ni].

Avots: ME II, 865

nùotrakuôt, ‡

2) irrsinnig werden:
suns nuotrakāja Pas. XV, 485 (aus Silajāņi). sieviete nuo lielu duomu tuo pat gadu nuotrakāja 474 (aus Makašēni). baznīckungs ... nuotrakāja, izgāja nuo prāta XII, 499 (aus Rositten).

Avots: EH II, 101

pakast,

1): auch Dunika, Rutzau; ‡

3) ein wenig graben:
drusku ar ruokām pakasa Pas. XV, 59. pakaš zemi 257.

Avots: EH II, 141

I pasẽja, ‡

4) eine besäte Stelle
Makašēni.

Avots: EH XIII, 171

pasiêna,

1): izlauzījuši pasienas akminus Latv. Av. 1856, № 6. kūtīm pasienas kašņāja laukā Upītis Pirmā nakts 359; ‡

2) der Boden hart an der Wand
Vank.: ķēķī tai gāts kaktā dažam p. caura Erlaa.

Avots: EH XIII, 172

pastipt: zeme jau pastipusi (sasalusi) Makašēni.

Avots: EH XIII, 177

pauris (unter paûre),

2): auch (mit aû) Sonnaxt, (mit àu ² ) Zvirgzdine; ‡

4) kašķu p. "Krätzmichel"
(aus einer Handschrift).

Avots: EH XIII, 185

II pavaļa, das Fundament, "der ans Fundament zwischen Balken gehäufte Sand, Füllung" U., Mar., eine Sitzgelegenheit rings um ein Gebäude Mar., "ap 3 asis gaŗš baļķis 1-1 ¹ / ₂ pē̦du nuo rijas sienas, kur atsēsties kājas aut" Mahlup: citu gadu (mani) aizprecēs pavaliņu plēsējiņš (Var.: paveļu kašātājs) BW. 15631, 10. vai tie ves namam baļķus, vai rijai pavaliņu? 16286. Zu velˆt.

Avots: ME III, 132

pazĩt, ‡

2) erkennen, verstehen:
es jau paša pazinu, ka vajaga maizi pelnīt Pas. X, 303 (aus Welonen). visi pazina, ka ituo juoku padarīja vecis par tuo, ka ... XII, 901 (aus Makašēni). Refl. -tiês, ‡

3) (nach gewissen Merkzeichen) erkennen:
pasazinu vaiņukā, nebūs gudra arājeņa: Rīgā pirkti vizulīši ... BW. 6035; ‡

4) "tikt zināmā mē̦rā pazīts, re̦dzē̦ts": te neseņ šņuorītes pasazina (man konnte noch die einzelnen Feldstreifen erkennen)
Auleja.

Avots: EH XIII, 193

piedeknis,

1) "?": strups piedeknis, kašķaini nagi RKr. XVI, 132;

2) "etwas nicht Zugehöriges, etwas Unnützes, etwas nur leicht Angeheftetes"
Ronneb.

Avots: ME III, 244

pìemest,

1) zu-, hinzuwerfen; zuwenden, zuteilen; zu einer Kollekte beitragen
U.; hinzufügen: kalpam pie algas piemest Kav. ziņnesis piemeta pirkstus pie ce̦pures Poruk V, 277. kas liels un svarīgs - gribē̦tuos vēl piemest Juris Brasa 169;

2) vollwerfen, werfend anfüllen:
tik˙pat te̦k straujupīte, i[r] pieme̦sta žagariņu BW. 8972;

3) vorwerfen
Wessen: piemest nedarbus, Unarten vorwerfen MWM. v. J. 1903, S. 653. bāliņš man maizi deva, ik dieniņas pieme̦zdams (Var.: pārme̦zdams) BW. 18952, 1 var. In Mar. piemest, in unangenehmer Weise an etwas erinnern: viņš man arvienu pieme̦t manu ve̦cuo brūti. man piemeta bāleliņi šuo vietiņu, tuo vietiņu; es aizgāju tai vietā, brāļi ceļa nezināja BW. 8892, 2. Refl. -tiês,

1) sich anlehnen, anstossen, berühren:
zars piemetas pa reizei viegli pie luoga rutīm Blaum. st.3. pūra nesējiem pūrs nuo klēts tâ jāizne̦s, ka tie ne˙kur nepieme̦tas BW. III, 1, 29. p. pie durīm, anklopfen Dond.;

2) überfallen:
slimība pieme̦tas, man erkrankt. viņam pieme̦tusies sirds kaite. kas nuo tāses vīzes pin, tam kaškis pieme̦tas Etn. II, 187. Sprw.: nelaime lai labāk pieme̦tas (soll lieber heimsuchen) cilvē̦kiem, nekâ luopiem;

3) sich niederlassen:
piemeties, kur nu redzi brīvu vietu! Poruk III, 283. man vajaga vietas, kur ziemu piemesties Blaum. Pie skala uguns 156. pie radiem ne˙kādas piemešanās man nebij Kaudz. M. 17;

4) sich dranmachen:
viņš viņai piemeties klāt, er hat sich an sie herangemacht Kav. sāks vai vēl piemesties par brūtgānu! Alm. Kaislību varā 52;

5) gefüllt, besetzt werden:
ābuoli pieme̦tušies tārpu. kuoki pieme̦tušies putnu;

6) einander Vorwürfe machen:
es dzē̦rājs tautu dē̦ls, man dzē̦rāja līgaviņa; nevarēja piesamest (Var.: piemesties) viens uotram dzīvuojuot BW. 26970.

Avots: ME III, 271, 272

plads (li. plãdas "Aschenbrot"), = sakašņa Naud. n. Etn. I, 43; pladīņš, der Fladen Lautb. Niedrīšu Vidvuds. vgl. plada.

Avots: ME III, 314

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst ² -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322

raciknis: auch Dricēni, Makašēni, Malta.

Avots: EH II, 348

I rāja U., Bielenstein Holzb., rãja Lems., Salis, Salisb., auch Plur. rãjas Wolmarshof, Ruj., U., Karls., rãji Widdrisch, das stehende, faule, eisenhaltige Wasser in Niedrigungen; das dünne, in Regenbogenfarben spielende Häutchen, das sich auf solchem Wasser zeigt: bērziņš... purvā rājas dzērējiņš Bārda Stari I, 202. - ar rājas ūdeni var rustēt un me̦lnuot Harder n. U. Wohl identisch mit kašub. râja "błoto" ; vgl. auch rāva und Būga KSn. I, 81.

Avots: ME III, 495

rateste,

1): auch Dricēni, Ludza, Makašēni, Malta, Rudzētas, Viļēni; in Saikava rate̦ste (aus *rataste od. re̦taste?).

Avots: EH II, 355

raũdis Sassm., auch rauds, der Grauschimmel, "ein rotes Pferd": kaš, bērīti, kaš, raudīti! abi mani kumeliņi; bēris man karā jāt, raudis māršas vizināt BW. 29584, 2. bēŗi, bēŗi, raudi, raudi (Var.: rauži, rauži), tie te̦kuoši kumeliņi 5223, 1. aiz kalniņa raudiņš zviedz 5185. jūdzat bēri, jūdzat raudi! Jlg. RKr. I, 150.

Avots: ME III, 483

‡ II rubulis Liepna, Tdz. 51754, 2 (aus Bērzgale), Pas. V, 171 (aus Makašēni), = rubenis.

Avots: EH II, 381

‡ sadinât (mit hochle. a < e, od. mit hochle. ā < ē̦?), = stãdît 2: sadināju pupas Pas. V, 153 (aus Makašēni). Vgl. li. sodìnti und apr. III p. prs. saddinna und sedinna.

Avots: EH XVI, 403

sagũt,

1): auch Preiļi (Kur. Nehrung); jam saguva nezkas aiz bārdas. Pas. IX, 536. Refl. -tiês,

1): kā, māseņ, sasaguvi, jaun[a] iedama tautiņās? Tdz. 44543. saguvies kauluos duŗas Janš. Līgava I, 486;

2): tagad tikai ķēneņš saguvās un saprata ... Pas. XII, 87. saguvās, ka sē̦tā aizmirsa cirvi 132 (aus Makašēni). par naudu jis vēl nesaguvās XIV, 132.

Avots: EH XVI, 412

‡ II saiva,

1) = saũja (mit ài ² ) Višķi n. Ceļi. IX, 379, Auleja: iedeve ... divdesmit saivu linu un piesacīja tuos ... sasprēst Pas. VI, 171 (aus Lettg.). trīs saivas zemes XIV, 354 (aus Makašēni);

2) der Garnflusch Bielenstein
Holzb. 403.

Avots: EH XVI, 413

sakasnis, 1) sakasnĩtis Wolm., Nötk., Lubn., der aus den zusammengeschabten Teigresten gebackene letzte (kleine) Brotlaib Plm., U.;

2) ein Schimpfwort
C.: ņem tuo ve̦cuo sakasni (für sakarni? gemeint ist damit eine Leiche) pie kājām! MWM. VII, 504;

3) Plur. sakašņi, Zusammengekratztes, Zusammengeschabtes; zusammengeharkte Getreidereste:
atnes nuo šķūņa sakašņus, pasviedīsim vistām! Gr.-Buschh.

Avots: ME II, 646

sakast, tr.,

1) zusammenkratzen, -schaben, -scharren, -harken:
sakast sienu Dubena u. a. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sakasta RKr. VIII, 60. Pēteris sagrābāja Zaniņas sakastuos lielumus MWM. VIII, 332. vistas sakaš... augstu čupu zaļulapu Pūrs I, 34;

2) (Kartoffeln in die Erde) vergraben
Spr.

Avots: ME II, 646

saknis (unter sakne): auch (als fem. i- St.) Oknist; loc. s. saknī Pas. XIV, 53 (aus Makašēni).

Avots: EH XVI, 418

‡ saspaluôt,

1) durchprügeln
Behnen, Pampeln, Pankelhof: bē̦rnu krietni s.;

2) voll ziehen, beenden (eine Arbeit):
s. darbu līdz bruokašķu laikam Behnen.

Avots: EH XVI, 449

‡ II sẽre,

1) "?": (spruogas) izbalinājuši baltākas pnr sniega sērēm ziemu uz piesnigušām eglītēm Janš. Mežv. ļ. II, 509;

2) = se̦ra I 1 (mit ẽ ) Frauenb.;

3) "eine Hautkrankheit der schafe"
(mit ẽ ) Frauenb.: tē̦vam kraupis, matei kašķis, ... bē̦rniem suvẽ̦nu s. Tdz. 57270 (aus Alschw.).

Avots: EH II, 482

šērve, die dicke Haut, Schweinehaut Infl. n. U.; der deutlichsichtbare Schmutz U., Warkl., Schmutz auf der Haut Bolwen, Gr. - Buschh., Holmhof, Laud., Lennew., Memelshof, Wessen, Fehteln, (mit êr ² ) Saikava; "schmutzige Haut, die sich ablöst" (mit ḕr ² ) Lubn.; grindige, geplatzte Haut, die sich ablöst, Räude (mit ẽ r) Dunika, Gramsden: kašāja ar tuteņiem (cūkai) šērvi nuost Jauns., (mit êr ² ) Lennew.; eine Art Flechte (kreve) auf Stachelbeeren Kokn. Vgl. šer̂ve. Wohl aus nd. schörwe (plur. zu schorf).

Avots: ME IV, 17

se̦sks (li. šẽškas),

1) auch se̦ska Manz. Lettus, se̦skus (li. šeškus) Ld. 10922, der Iltis (foetorius putorius L.) Natur. XXXVII, 22; RKr. VIII, 86: Sprw. sirms kâ se̦sks. sila se̦sks, ve̦cuma se̦sks, Abarten des Iltis Illuxt; ūdens se̦sks, Störz, Sumpfotter (foetorius lutreola L.) Rkr.VIII, 86;

2) als Schimpfname ("Taschendieb"
L.): kas šis tāds ir - se̦sks! Saul. III, 69;

3) se̦skuos iet Dr., A. v, J. 1894, I, 105, se̦sku meklēt A. v. J. 1894, I, I05, Etn. III, 188, ein Spiel;

4) se̦skus raût, schnarchend Schlaferi
Infl. n. U. - Unter Annahme von Assimilation von Fick BB. III, 165 und Wrtb. I4, 22 zu ai. ved. kaš̍īkā "Wiesel", von W. Schulze KZ. XLV. 96 zu ai. jáhakā "Iltis" gesteltt, was nicht als sicher gelten kann. Vielleicht - mit dissimüatorischem Schwund von k - zu sekšķêt "beschmutzen" (vgl. sasekšķėt U. "durch Schmutz stänkericht werden"). Noch anders Būga KSn. I, 290.

Avots: ME III, 820

I siẽrs,

1) der Käse:
sieru siet, einen Käse machen (nämlich den, wobei die Masse in ein Tuch gebunden wird) U., Mag. XIII, 3; 67; sierus taisīt, Knappkäse machen Mag. XIII, 3, 67. pienu silda, sieru sēja (Var.: dara ) BW. 32308. dzīvuot kâ siers pienā, in Reichtum und Freuden leben: kalps palika par bagātu vīru un dzīvuoja kâ siers pienā Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni);

2) Gallerte, Sülzfleisch
Nitau, Mahlup; galvas siers, Kopfkäse;

3) skudru siers (acc. sieri Etn. II, 55) "?": pret visādām slimībām arī de̦ruot skudru pūļuos atruodamais skudru siers Etn. IV, 118;

4) sieri, der essbare Teil (die Köpchen) von Spargeln:
sparģeļu kāpuosti duod lietuojamās galviņas jeb "sierus" tikai uotrā gadā Konv. ² 3967;

5) bē̦rza siers (sieriņi), Prügel (euphemistisch):
vai tad . . . pirmā reize peŗama vai? diezgan viņš ir tā bē̦rza siera ēdis Latv. tagad ar "bē̦rza sieriņiem" pamieluo tik tādus . . . gājējus Etn. III, 172;

6) kaķu sieri, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.)
RKr. II, 74; kazu sieriņš, capsella bursa pastoris Mönch. Dobl. n. RKr. III, 69. Wohl Umbildung eines *sūr(i)s (vgl. li. súris, slav. syrъ dass.) nach sìet, vgl. die häufige Verbindung sieru siet. Entlehnung aus poln. sér ist schon wegen liv. søira, für das nur das Le. resp. das Kurische die Quelle sein kann, ganz unwahrscheinlich.

Avots: ME III, 859

skabarna: auch (mit ar̂ ) Auleja Kaltenbr. a. s. skabarnu (od. zu ‡ skabarns?) Pas. IX, 54 (aus Kalupe), 444 (aus Makašēni).

Avots: EH II, 496

skâbene, skâbine Prl. n. FBR. VIII, 11, (mit â ² ) Dunika, skâbiene Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Ampfe (rumex L.) RKr. II, 77; Sauerampfer (rumex acutus) U.; avuota skābenes, Sauerampfer (rumex acutus) Mag. IV, 2, 41, U.; dižā skābene, rumex acetosa Mag. IV, 2, 41; lielā sk., rheum rhaponticum Birsman; mazā sk., rumex acetosella Mag. IV, 2, 41; mīkstā sk., rumex feutatus Mag. IV, 2, 41; upes skābenes, Fluss-Ampfer: iz sarīvē̦tām upes skābenēm ar krējumu izgatavuo smēri pret kašķi Etn. III, 160; ūdens sk., rumex hydrolapathum Hds. Erwalen; zaķu skābenes Mag. IV, 2, 46; U., Hasenpot n. RKr. III, 71; Konv. ² 3539, Sauerklee (oxalis acetosella L.); zirgu skābenes, Pferde-Sauerampfer (rumex crispus) U., Etn. I, 84; III, 160; rumex obtusifolius Mag. IV, 2, 42 (zirga skābene); RKr: XII, 8; Grindwurz (rumex acutus) Mag. III, 1, 131; IV, 2, 81; rumex domesticus Hartm. Latv.

Avots: ME III, 878

skâbine (unter skâbene ): auch Gr.- Buschh., Kaltenbe, Kalupe, Oknist, Višķi, Warkl., Pas. VII, 474 (aus Kokn.), X, 52 (aus Ludsen), XII, 234 (aus Makašēni); papuves skâbinīte Oknist n. Ceļi VI I, 235, rumex acetosella.

Avots: EH II, 503

skaids (unter skaîda): cē̦rt kuoku, plêš skaidus Pas. V, 172 (aus Makašēni).

Avots: EH II, 498

‡ skar̃kšêt Seyershof, ein Schallverbum: vistas kašājas, ka skarkš vien pa griestiem. visi ienāca iekšā, ka skarkš vien. Vgl. kar̃kšêt.

Avots: EH II, 502

I šķē̦rs, Adv., quer: skrien, ragana, šķē̦rs garām, ne manā sētiņā! BW. 32490 var.; Präpos. mit dem Dattv, quer über: izstiep ituos škapleŗus šķē̦rs gultai! Pas. V, 139 (aus Makašē̦ni).

Avots: ME IV, 35

‡ II skrabis Lems., ein stumpfes Werkzeug zum Abschaben; = skrabulis 2: nuokašāt ar kādu skrabi ve̦cuo krāsu nuo sienām.

Avots: EH II, 506

skrāplis,

1) "?": ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! ja tev[i] ve̦lns aizrīdīs, gan mēs skrāpļa (Var.: skruķa) dabūsim BW. 19243 var.;

2) (mit ã ) Ruj., Salgaln, (mit à ²⁾ Gr.-Buschhof, Holmhof, Vank., Pferdestriegel;

3) = kaplis, kašeklis, eine eiserne Hacke mit 3-5 Zinken zum Jäten (mit ã ) Alt-Rahden, Pabbasch, Grünhof, A.Bergfried, Hofzumberge, Ukri, (mit à ²⁾ Holmhof;

4) = abras skrāpis Fehsen;

5) Schrape der Gerber
(mit ã ) Grünh.;

6) vēja skrāplis, jem. ohne einen festen Charakter
Ukri.

Avots: ME II, 889

skrùoze ² : auch Kalupe, Nerft, Skaista, Tdz. 54342, Pas. VIII, 490 (aus Silajāņi), XIII, 107 (aus Makašēni).

Avots: EH II, 514

skrubis,

1): auch Lems., Nötk.; ar skrubju (od. von skrube?) ēvelēm Tdz. 49525; "neass kašājamais" Lems.;

2): eine scharfe Bürste zum Wäschewaschen
(skrubs) Salis.

Avots: EH II, 512

skutele,

1) die Viehlaus
Linden (in Kurl.), Nötk., Saikava, L., Stomersee, Baldohn, Mar., Karls.; skutul(i)s, Schaflaus Manz. Lettus; Plur. skuteles, skuteli,skutuļi, Schafläuse U., mit Ungeziefer gefüllter Schelfer, besonders am Halse des Viehs Seew. n. U.: skuteles (Var.: uteles) nuoēda BW. 35057, 3. uts-maza, balta, mazāka nekâ skutelīte JK. VI, 54;

2) "kašķīgs (palama)" Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54. zu skust (n. Leskien Nom. 480); vgl. auch kutulis.

Avots: ME III, 907

sle̦pkaunis (unter sle̦pkavnieks): auch Kalupe, Pilda, Pas. X, 131 (aus Makašēni), 523 (aus Domopol).

Avots: EH II, 524

sliêkas: auch Lasd. u. a. n. FBE2. IX, 135, Erlaa, Fehteln, Fest., Skaista. Sonnaxt, (mit iê ² ) AP., (mit iẽ ) Degalen, Seyershof, (mit ie ) Bers., Pas. XII, 400 (aus Makašēni).

Avots: EH II, 528

smadze,

1): kašķa smadzītes Kavalls (1860), S. 201;

2): smadzes Lubn., pulicaria dysenterica.

Avots: EH II, 531

šņàuciêns, 1: nuo pe̦lniem ieliek kašķītī kādu šņaucienu Lttic. 2943; ‡

2) ein Schlag, ein Hieb:
zirgs dabūja krietnu šņaûcienu ² pa stilbiem Seyershof.

Avots: EH II, 651

spirîgs: auch Grawendahl; "dzīvs, kustīgs" Sermus: s. kuce̦ns; "kašķīgs; immer unzufrieden; zänkisch" Selsau, Sessw.

Avots: EH II, 552

‡ *strace, zu erschliessen aus stracīte Pas. XI, 371 (aus Eglūna), eine kleine Weile, brìtiņš; ein Demin. straciņa Pas. VII, 436 (aus Makašēni) und acc. s. straceņi Pas. X, 365 (aus Rositten). Zu stracis.

Avots: EH II, 584

stracis: auch Pas. XII, 299 (aus MakaŠēni); "brīdis, laiks": timā stracī atiet ... vecis Pas. X, 186 (aus Makašēni; ähnlich XI, 203 aus Kaunata und 301 aus Ludsen). Zur Etymologie vgl. le. strēķis "Reihe; eine Weile" und stràva 3 und ‡ 5.

Avots: EH II, 584

tàišņi: auch (mit ài ² ) Daudsewas, Kaltenbr., Liepna,

1): iet t. pļavai pāri Ramkau, Sessw. karināja t. duobī Pas. X, 54 (aus Rositten). t. timā stracī XII, 299 (aus Makašēni);

3): izskatās t. pēc kašķa Sonnaxt;

4): viņš tak t. sacīja, ka nākšuot palīgā AP.; ‡

6) tik t., nur, ausschliesslich:
luopi ēde tik t. tuo zâli Sonnaxt.

Avots: EH II, 665

tàisns,

1) eben, gleich
Manz, Lettus, gerade: t. ceļš. ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt Br. sak, v. 1533. taisns kâ svece Etn. II, 62. tik taisns (grib būt) kâ dieva pirksts, bet tik līks kâ āžu rags Br. sak. v. 263. taisns kâ āžu rags 74. taisns kâ zirga luoks 1517. taisns stūris (Antropol. III, 10) oder lenķis (Etn. III, 29), ein rechter Winkel;

2) direkt:
gan taisni, gan aplinki pienākumi B. V.;

3) gerecht, rechtschaffen:
t. cilvē̦ks;

4) wahr:
gluži kâ ar kašķi; taisns vārds A. v. J. 1897, S. 529;

5) einfach
U., bloss: kad tik taisnu grāmatu varē̦tu iemācīties U., wenn er doch nur das einfache Lesen erlernte. taisns cilvēciņš Biel. n. U., ein Kerlchen mit Verstand von Mittelsorte. te tik taisni strādnieki, - ne˙kāda lieka nav U., hier sind nur die wirklich nötigen Arbeiter, - keiner darüber;

6) par taisniem ūdeņiem šuoziem nevarēs braukt BielU., über richtige (wirkliche) Gewässer wird man diesen Winter nicht fahren können;

7) taisnā balss, Orgelpunkt:
inflantiešiem ir savs . . . nuosaukums guluošai balsij (Orgelpunkt); viņi tuo sauc par "taisnuo balsi" A. XX, 471;

8) passend
St. Adv. tàisni, taišņi Pas. III, 122 (aus Kapiņi), Serbigal n. FBR. IV, 58, Prl, n, FBR, VI, 114, Preiļi n, FBR. VIII, 16,

1) gerade (lokal und übertragen):
taišņi izbraukt, geraden Wegs fahren Mag. XIII, 3, 59. krusa nāca taišņi zemē R. Kam. 163. izsviede kristu ve̦lnam taišņi uz kakla Pas. V, 374. pūķis stiepies pa gaisu taišņi uz viņa tiesu LP. VI, 74. taisni tai brīdī V, 401. taisni ap pulksten 12 VII, 1, 1069. taisni ve̦se̦lu gadu IV, 127. taišņi jaungada vakarā Blaum. Pie skala ug. 26;

2) direkt SDP. VIII, 57;

3) geradezu:
šie cilvē̦ki taisni traki A. v. J. 1899, S. 490;

4) gerade heraus, wahr:
saki taisni (Var.: pa˙tiesi, tiešām), tautu meita, vai būs[i] mana, vai nebūsi? BW. 14801, 2 var. taisni (Var.: tiešām) saku, neme̦luoju 15231, 1;

5) rechtschaffen:
re̦dz man[i] taisni dzīvuojuot BW. 9111, Subst, tàisnums, die gerade Richtung, das Geradesein; das Gerechtsein.

Avots: ME IV, 125

trĩt (li. trìnti "reiben"), prs. trinu Wolm. u. a. oder triņu Adsel, Siuxt, Stenden, Wandsen, Zabeln, prt. trinu Wolm. u. a. oder trĩnu Kabillen, Ruj., reiben, schleifen, schärfen U.: acis trīt U., die Augen ausreiben (vom Schlafe). zuobus trīt U., mit den Zähnen knirschen. aitas trīt U., PS., Schafe (vor dem Scheren) waschen. galvu trīt L., Bergm. n. U., PS., den Kopf (die Haare) waschen. juo trin, juo spuodrāks Birk. Sakāmv. 75. gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa ādiz nuolūp LP. III, 43. viņa drebelīgi cilā un trin kājas Vēr. I, 1168. viņš saķēra savu mitruo pieri un trina ar ruoku J. Kļaviņš. trīt (schleifen, schärfen) nazi, izkapti. Refl. -tiês, sich reiben, sich schuppen: triņas kâ asaris pa uolām Sassm. n. RKr. XVII, 59. kuo tas zē̦ns te trinas (ist unruhig)? vai nevar mlerīgi nuosēdēt? Dond. skuoluotāji sāka trīties uz saviem krē̦sliem A. XX, 29. trinas kâ pliks pa nātrām Etn. II, 109. trinas kâ kašķaina cūka (von einem Streitsiichtigen) IV, 42. Reinītis visādi trinās un gruozījās Krišs Laksts 50. upe, gar kuŗas krastu jūs tik nuobijušies trinaties A. XX, 947. gar žīdu un sīkajiem precinleklem trīdamies, iekrājis trīsdesmit rubuļu Janš. Bandavā I, 8. gar debesīm mākuoņi trinas Jauna R. IV, 192. Subst. trĩšana, das Reiben, Schleifen; trinums, das abgeschlossene Reiben, Schleifen: izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu A. XX, 860. trinējs, wer reibt, schleift: baltu piešu trinējiņš BW. 13595, 23 var. Abgeleitet von der Wurzelform ter- in aksl. trěti (prs. tьrǫ), lat. terere, gr. τείρειν "reiben", wozu auch gr. τετραίνω "bohre" u. a., s. Traatmann Wrtb. 324, Walde Vrgl. Wrtb. I, 730, Reichelt KZ. XXXIX,. 23.

Avots: ME IV, 242

uzkast,

1) auf etw. scharren, kratzen
(perfektiv): dēšanai beidzuoties vistas uzkaš uz uolām labu kārtu lapu Pūrs I, 34;

2) kratzend, scharrend zum Vorschein bringen:
uzkast peli AP.;

3) aufharken:
uzkast sìenu PS., Smilt.

Avots: ME IV, 340

uzzìmêt, uzzīmuôt,

1) aufzeichnen, aufschreiben
U.: baznīcā pie duravām bija uzzīmuota bilde Pas. IV, 183 (aus Makašēni);

2) erkennen, identifizieren
Spr.; bezeichnen U.: uzzīmēt (uzzīmuot Golg., Saikava) zagtuo zirgu.

Avots: ME IV, 401

vabule,

1) vabale (aus vabele?) Pas. VII, 429, Sussei n. FBR. VII, 134, Alswig, N.-Laitzen, Sessw., vabals (li. vãbalas "Käfer")
LP. VI, 28 (aus Ob.-Bartau), vabele Mar. n. RKr. XVII, 115, vabuole Ronneb., Smilt., der Käfer (vabuols) St., (vabuolis) U.; der Mistkäfer (geotrupes stercorarius L.) (vabule) Elv., Adiamünde, Bers., Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Nötk., Ogershof, Peb., Saikava, Salis, Schujen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Widdrisch, Wolm., (vabuls) Elv., (vabulis) PlKur., (vabale) Oknist, Warkl., (vabals) Dunika, (vabele) Mahlup, (vabuole) L., Arrasch, Bauske, Ekau, Grünw., (vabuolis) U. ; der Maikäfer, das Sonnenkälbchen (coccinella septempunctata) Mag. XIII, 2, 49 (vabule), Stenden (vabulīte), Dond. n. RKr. XV1I, 61, Stenden (vabuolīte): nāce . . . siseņi un vabuoles Glück Psalm 105, 34. brūnie pavasara vabuoļi Kaudz. M. 328. pavasars: vakaruos jau dūc vabales Sessw. Sprw.: urbj kâ vabuole smiltīs Birk. Sakāmv. 118. nelaimes brīdī ir vabuole gaļa JK. II, 382. ne lielāka kai vabalīte Pas. V, 171 (aus Makašē̦ni). me̦lna kâ vabule (Var.: vabuole) BW. 18476. ai, me̦lnā vabulīte (Var.: vabuolīte, vabalīt, vabaļeņ), griezi ceļu arājam! 27903, 1. - kartupeļu vabuolīte, chysomela decemlineata Say.; kuoka vabuole, Alswig, maija vabuole melolontha vulgaris Fabr.; mizas vabuolīte, Birkenkäfer Konv. ² 764; ragaina vabuole, der Schröter Brasche; rapšu vabuole, meligethes aeneus Fabr.; sarkans vabuleņš Ulanovska Łotysze 88, coccinella; saules vabulīte Birsm., dass.; sūdu vabuolis U., der Mistkäfer; ūdens od. ūdeņa v., ein Wasserkäfer: me̦lns kumeliņš kâ ūdeņa vabulīte (Var.: vagulīt[i]s) BW. 15948, 4 (ähnlich: 29847 var.). ūdens vabuls ievērpj savas uoliņas maisiņā A. XX, 43; uozuolu vabuole Wid., melolontha;

2) vabule U., Adiamünde, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Memelshof, Ogershof, Peb., Ronneb., Ruhtern, Saikava, Salis, Sessw., Sonnaxt, Sussikas, Wolmarshof, vabuole L., U., Arrasch, Bauske, vabaļa N.-Peb., Zebrene, Name einer schwarzen Kuh;
vabule Siuxt, Stenden, vabuole Stenden, Name einer braunen Kuh: vabulīte man[a] telīte BW. 28902, 22 var. kura (sc.: telīte) me̦lna, vabulīte (vabuolīte 32422) 28941. Nebst li. vabuolas "Käfer", (žem.) vabolė˜ "Mistkäfer", ahd. wibil "Käfer, Kornwurm" und ae. wibba "Rosskäfer" zu li. vebždė´ti "wimmeln", ahd. weban "sich fortwährend hin und her bewegen", mhd. wabelen "in unsteter Bewegung sein" u. a., s. Trautmann Wrtb. 336 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 257 f.; Zubaty hat AfslPh. XVI, 4161 hierher auch r. dial. вéблица "чepвь" gestellt. vabals (li. vãbalas) könnte nach Le. Gr. § 24 d auf ein urbalt. *vebelas zurückgehen, und vabele (aus *vebele) sein a aus vabals bezogen haben.

Avots: ME IV, 428