Paplašinātā meklēšana

neñne, niñna, Kinderwort für Getränk, Trunk: vai gribi nennes (nennītes)? Naud., Grünh., L., Sessw.

Avots: ME II, 724

apzagļavuôt, tr., jem. einen Dieb nennen, des Diebstahls zeihen. Etn. III, 66 (Grobin, Hasenp.).

Avots: ME I, 136

atmukas, der Abfall: kad nuo kuoka miza atkritusi, atmukusi, saka: kuoka atmukas Krem. n. A. X, 1, 629. dzijas ar atmukām, lose gesponnenes garn U. - In Druweenen nenne man atmukas die Fasern, die sich von Fäden beim Weben ablösen und abfallen.

Avots: ME I, 179

bauska,

1) [baũska Salisb.] eine schlechte Wiese:
nav vis mūSu bauskas, kur jāņem ar zuobiem, ja grib sadabūt kādu zālīti MWM. X, 585. [In Lemsal nenne man baũska verkommenes, verdorrtes Gras ]; (cf. pauska);

2) ein baufälliges, schlechtes Häuschen
[vgl. bauka] N. - Schwnb., Golg.;

3) bauskas Schwangb., unausgedroschene, in den Hülsen unter der Spreu gebliebene Kleesamen;

4) baũska [Jürgensburg, bàuska ² Marzen], Stomersee, ein geschwätziger Mensch:
bauskā ("schwatzt") vien kā bauska. [baũska 4 jedenfalls zu bauzt "zen" bauska 1 und 2 zu ahd. bõsi "wertlos, gering" und bauskas 3 zu norw. bos "Abfall, Spreu" (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 276)?]

Avots: ME I, 268

bezpagātnes ļaudis, Menschen, die keine nennenswerte Vergangenheit haben Rīg. Av.

Avots: ME I, 285

buze, so soll man Fleisch nach dem Aberglauben in der Fastenzeit nennen Wagner n. U. [Zu buzis?]

Avots: ME I, 356

cêlības, [das Emporheben (auf einem Stuhl u. dgl.) eines Gefeierten bei einer Feier (Praulen) oder eines Gewählten (Bers.) und das damit verbundene Gelage; das Gelage nach einem talkus, nach der Beendigung des Dreschens oder einer anderen Feldareit resp. bei der Einweihung eines Hauses (Ruhental); "nu man būs cēlības (Finderlohn)", sagt man (in Saussen) beim Emprobene eines verlorenen Gegenstandes; daselbst nenne man cēlības auch die Belohnung für die Hilfe beim heben eines umgestürztes Wagens; auch das Herausheben der Sachen aus dem Wagen (am Georgitage) neuangekommener Einwohner und die damit verbundene Bewirtung]: kuŗš nav steidzies apsveicināt jaunuos ienācējus? kuŗš nav piedalījies pie cēlībām? Austriņ.

Avots: ME I, 376, 377

‡ cūcinât, wiederholt "Schwein" nennen Fest.; (auch refl. -tiês) schimpfen (intr.) PV.: kuo tu tik daudz cūcini! sāks vēl preti cūcināties.

Avots: EH I, 280

dàudzinât,

1): auch (mit àu) N.-Wohlfahrt, Ramkau, (mit aû ² ) Siuxt, Strasden, (mit aũ) Schrunden n. FBR. X1II, 100, AP., Salisb., (mit àu ² ) Erlaa ("viel über etw. sprechen"),
Kaltenbr., Mahlup ("erwähnen"), Saikava ("wiederholt erzählen"), Sonnaxt ("oft nennen"): tuo daudze̦na iielu zagli Ramkau ‡

2) mehren, ausbreiten
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich bemerkbar machen ("darīt kuo tâ, lai citi zinātu darītāju") Auleja: nuoiet kur tīruma galā i[r] dzied; saka - dàudzinājas ² , kab citas salas dzirdē̦tu.

Avots: EH I, 309, 310

dàudzinât [C., PS., Blieden, daũdzinât Ruj.], freqn., tr., oft nennen, preisend nennen, rühmen; ausposaunen, unter die Leute bringen: Pe̦lnu dienā nedrīkst Ūsiņa vārdu daudzināt LP. VII, 368. šurpu, turpu daudzināja manu miežu arājiņu BW. 18113. maza, maza es meitiņa, bet bagāta daudzināma 7738. ļaudis mani daudzināja brīnum lielu adītāju 7284. [tâ daudzina ļaudis U., so geht das Gerede unter den Leuten. kas nu mani daudzina? (sage man in Lis. beim Schnucken). nuo galvas daudzināt U., auswendig hersagen. Nebst li. dáuginu "mehre" zu daũdz.]

Avots: ME I, 444

dẽvêt, -ēju, auch dāvêt, dàvât ² [im Vokalismus durch dāvât "anbieten" beeinflusst?] BW. 4846, tr., nennen, ausgeben für etwas, halten für etw.: Zauls, kas arī tuop Pāvils dē̦vē̦ts Apost. 13, 9. lācis manas auzas ēda, savas auzas dē̦vē̦dams. es nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt Kaudz. M. [Bei Glück in der Bed. "genannt werden": salā nācām, kas Klauda dēvē Apost. 27, 16; ähnlich Apost. 27, 8 und 9, 11. Nebst li. dėvė´ti "(Kleider) anhaben" wohl zu dêt "legen"; vgl. slav. dějǫ (bei Berneker Wrtb. I, 192) "sage", apoln. dzieja, jemu "man nennt ihn" und serb. nadijèvati "einen Namen geben".]

Avots: ME I, 465

dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês ² Bl.],

1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;

2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;

3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. ² 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]

Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita

Avots: ME I, 555

ērcene,

1) "?" tautas veda māsiņu par ērceņu ērcenēm BW. 1362,5 var. (wohl zu ērcis, Wachholder?);

2) der Igelsame (lapula)
Karsl.;

[3) "ve̦lna ērcene" nenne man in Mar. eine boshafte Person, besonders eine solche Frau].

Kļūdu labojums:
"?" = ein mit Wacholder bewachsenen Ort

Avots: ME I, 574

gar̃ga, Hals od. Kehle eines Vogels: vistai jāapgriež garga Serbig., [Planhof]. Hier - auf beruhend wohl auch: puolim aizžņaudzu gargu Seibolt. [In Kārsava nenne man garga ein Weib, das viel und schnell spricht; dazu ein Verbum ebenda: sievietes vakaruos gargā kâ pīles].

Avots: ME I, 602

gùodât, ‡

2) (ehrend) nennen:
Jâni... guodâja tikai ... par mācītāju Janš. Dzimtene V, 33. Zu den li. Entsprechungen s. auch Fraenkel FBR. XI, 55.

Avots: EH I, 423

guodêt,

1): auch Lat. kat. (bei Günther Altle. Sprachd. I, 302), (mit ùo ² ) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148, Sonnaxt; guodē tē̦vu ... māti! LLD. II, 24 ₁₆ . aizsūtījuse ziņu uz Ezerniekiem, ka tā viņu guodējuse (= izraudzījusies bēŗnam par krustmāti) Janš. Bandavā I, 25; ‡

4) ehrend nennen:
viņai patiks labāki, ja tâ vieņu guodēs Janš. Līgava I, 343. Refl. -tiês,

1): neduomā tu te g. ar viengabala kre̦klu! Janš. Mežv. ļ, II, 456; ‡

2) einander
guodêt.

Avots: EH I, 423

gùodinât, tr.,

1) ehren, Ehre erweisaen:
manis dēļ tautas jāja, tevi pa˙priekšu guodinās BW. 14123, 4. Mit fakt. Akk.: dieviņš guodu guodināja BW. 5004;

2) verehren:
jaunie vairs nemācēja dievus guodināt LP. VII, 323;

3) für etwas ansehen, für etwas ausgeben,
nennen (mit par konstruiert): guodināju Irmu par māsīcu MWM. V, 726. Subst. gùodinãjums, Ehrenbezeugung: Bismarkam netrūkst guodinājumu Balt. V.

Avots: ME I, 689

gùodît, -ĩju,

1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;

2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;

3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [

4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,

1) sich rühmen,
s. guodāt;

2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.

Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).

Avots: ME I, 689

ìecelˆt,

1) hinein -, hereinheben:
pūlējusies iecelt viņus saulītē A. XXI, 695;

2) einführen in ein Amt, ernennen, anstellen:
kungs ieceļ muļķīti par savu vagari LP. IV, 77. brāli iecēla lielu vīru kārtā LP. IV, 103. meitas brāli iecēla lielā guodā Etn. II, 175;

3) errichten, stiften
U. [?] Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinheben;

2) aufkommen, in Gebrauch kommen:
auta vietā vē̦lāk iecēlās aube RKr. XVI, 182;

3) gelangen zu:
kur tu tādā zirgā iecēlies? Kav.

Avots: ME II, 5, 6

‡ II ìedãvât Jürg., = iedẽvêt, benennen.

Avots: EH I, 508

ìedẽvêt, benennen: Afrika tai vārdā vis˙pirms ruomiešu iedē̦vē̦ta Konv. 18.

Avots: ME II, 9

[ìeģidât, benennen, iesaukât: Anna ne˙maz nav tik par tādu ieģidāta Nigr.]

Avots: ME II, 21

[ìeguodât,

1) ehrend benennen:
viņš ieguodāts par kungu Lis. viņš vēl mācās, bet jau ieguodāts par meistaru Nigr.;

2) auch
ìeguodêt LKVv., bewirten, traktieren.]

Avots: ME II, 21

ieguodināt,

[1) "jem. für ehrlich erklären"
L.;

2) in guten Leumund bringen]:
mācītājs mani bij ieguodinājis Kundz. Kronw. A. 16;

[3) mit einem Beinamen benennen:
meitas bija vecīti par "mūžīguo brūtgānu" ieguodinājušas Jürg.;

4) heran -, hereinlocken:
viņa tuo ieguodināja istabā Naud. u. a.].

Avots: ME II, 21

‡ ìekrustît, (beim Taufen) benennen; einen Namen (Spitznamen) geben, taufen: kâ nu iekrustīsim jaunuo teliņu? Frauenb. meitas mani iekrustījušas par Andžu ebenda. bē̦rni iekrustīja ve̦cuo par čāčiņu Strasden. Refl. -tiês, sich einen Namenu geben: tu pats gribi sevi ie. citā vārdā Frauenb.

Avots: EH I, 523

ìesaũkât, freqn. zu ìesàukt, benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben: par Dīdekli iesaukāja tuo jaunuo rentnieku A. XX, 721.

Avots: ME II, 61

ìesàukt, tr.,

1) hereinrufen:
māte iesauca dē̦lu istabā;

2) einberufen:
rekrūšus;

3) benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben:
mazuo dē̦lu iesaukuši par īkšķīti;

4) zum ersten Male aufbieten, proklamieren
L., U. Refl. - tiês, aufschreien, einen Laut von sich geben: nabagais iesaucies: vai dieviņ! LP. IV, 35. kaut kur lakstīgala pa reizei iesaucās MWM. VI, 404. Subst. ìesàucẽjs, jem., der hereinruft, einberuft, einen Spitznamen gibt. ìesàukums, das erfolgte Hereinrufen, die Einberufung, der Beiname, Spitzname: pagasts dabūjis iesaukumu. ìesàukšana das Hereinrufen, das Einberufen, das Benennen; ìesàukšanâs, das Aufschreien.

Avots: ME II, 61

[ìezãkât, schmähend zu benennen od. für etwas auszugeben beginnen: viņš jau zaglis nav, tikai iezākāts par tādu Nigr., Drosth.]

Avots: ME II, 91

izdẽvêt, Refl. -tiês, ‡

2) eine Zeitlang nennen, für etwas ausgeben:
meitene izdēvējās jau mani par vīramāti Janš. Precību viesulis 43.

Avots: EH I, 442

izgùodât, izguodêt, izguodît Aps., tr.,

1) lange oder viele in Ehren halten:
trīs māsiņas izguodāja vienu puķu vainadziņu BW. 2437, 4. [saimniece izguodējusi visas savas māsas, salikdama meitenes viņu vārduos Nigr.];

2) ehrend nennen:
viņa mani izguodāja par dē̦lu Kaudz. M.;

3) ehrenvoll, würdig bewirten:
dzīŗās visus viesus labi izguodēja Ahs. dē̦lu mīļi uzņēmu un izguodēju divas nedēļas MWM. VIII, 803, [Ellei];

4) verheiraten:
nav brāļam sieva ve̦sta, nav māsiņa izguodīta (Var.: izguodāta) BW. 29803;

5) irnonisch, blamieren:
viņš piedzēries vakar tevi izguodēja visu ļaužu priekšā Grosdohn, [Dunika, Domopol.;

6) izguodêt pa durvīm Ruhental, hinauswerfen].

Avots: ME I, 742

[I izjuõdinât Nigr., jem. schimpfend "juods" nennen.]

Avots: ME I, 746

kakts (kãktas "Erker"), kakta Wain., die von zwei Seiten gebildete Ecke, der Winkel: zē̦ns stāv kaktā. jaunais pāris ieņēma vietu galda galā, tâ sauktajā brūtes kaktā, kas bija apsists palagiem BW. III, 1, 9. brūtes kakts bij izpušķuots visādiem papīriem RKr. XVI, 115. Im Vorhause (priekšnamā) nannte man früher in Dond. die Ecke links vom Eingange līķu kakts weil man dort früher die Leichen bis zur Beerdigung gehalten habe. Von der Tür, die in die dižistaba führt, war links kalpu kakts; die dem kalpu kakts diagonal gegenüberliegende Ecke war der saimnieka kakts. kas vakarā ienāk, tam kaktiņa neliedz LP. VI, 21. savs kaktiņš, savs stūrītis zemes Purap. vīra māte meklē putniņu - pūķi - pa kaktu kaktiem LP. VI, 59. acu, lūpu, mutes kaktiņš, der Augen -, Lippen -, Mundwinkel. vakarā gulēt ejuot acs katiņā jāielaiž vēžu dzirnaviņas Etn. II, 134. meža kakts, eine waldige Gegend Dond. [Nach Būga Aist. St. 90 zu coxim "hockend" (?); hierher nach Leskien Nom. 542 vielleicht auch kaktà "Stirn", vgl. semasiologisch mir. braine "Stirn, Kante". Zu nennen ist hier auch Varnė˜s kaktà, небольшой залив в озерѣ Lúkstas при впаденiи в него рѣчки Jušk.]

Avots: ME II, 139

‡ klecinât, -ẽju, kurze, sich überstürzende Töne von sich geben (z. B. vom Gackern einer gestörten Nenne od. von heftigem Lachen) Auleja: smejas cieš, klecinē Auleja. biezputra klecinē (brodelt) Warkl.

Avots: EH I, 613

kuceklis [?], = kurceklis, der Froschlaich: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kucekļuos; [in Rozentov nenne man kuceklis die drei letzten Fasttage vor Ostern].

Avots: ME II, 298

[kùndzêtiês, sich Herr nennen lassen, wie ein Herr auftreten Fest.]

Avots: ME II, 314

‡ kundzinât, jem. respektvoll kungs resp. kundze nennen: tevi (zu einer Frau gesagt) kundzinam vairāk nekā viņu Janš. Ligava II, 371. nekundzināts un nedaudzināls 391.

Avots: EH I, 675

kùnguôt, intr., Herr (kungs) sagen, jem. "Herr" nennen (Fest.]: kuo tu te kunguo Duomas I, 355. [Refl. -tiês, sich wie ein Herr ausnehmen, sich wie ein solcher betragen Fest., Wid.]

Avots: ME II, 315

‡ kuņuotiês (eigentlich mit a < ā gesprochen?) Salis, (schimpfend) jem. "kuņä nennen.

Avots: EH I, 676

kùrmuols, Waldbienennest, meža bišu šūnu kuopa Salisb. Zu kurmulis

I.

Avots: ME II, 324

kurseniẽki od. kursinieki [li. kuršininkai], Leute aus dem Kurenlande. So nennen sich die preussischen Letten und ihre Sprache kursenieku valuodu A. XXII, 23. [kursnieks, ein Kure Lng.]

Avots: ME II, 325

labinât [li. lãbinti "grüssen", prisilãbinti "sich anschmeicheln"], tr.,

1) jem. gut nennen, preisen, loben:
laba biju labināma. trīs gadiņi tautu dē̦ls mani labu labināja BW. 15074;

2) locken:
straujupīte te̦cē̦dama mani līdzi labināja BW. 31009;

3) begütigen, zärtlich behandeln, streicheln:
"kuo nu par niekiem piktuojies?"viņš labināja Alm. visi nu zirgu glauda un plikšina, mīlina un labina Janš. saimniece suni labina kâ brāli LP. VI, 257. Refl. -tiês, sich liebenswürdig, freundlich gebärden, sich anschmeicheln: tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. kuo tu ap manim labinies?

Avots: ME II, 395

lama,

1) auch lamas od. lamu vārds, das Schimpfwort, die Schimpfrede:
viņš lietuoja vis˙stiprākās un pēdējas lamas Dok. A.; vienā lamā nuosaukt, mit gemeinschaftilchen Namen benennen Ringen. n. U.;

2) eine schlafte, einfältige Person;
"jē̦ls, nejē̦ga cilvē̦ks" Etn. II, 17;

3) einer, der schimpft
Etn. IV, 130. Vgl. lamât.

Avots: ME II, 417

latvis (li. lãtvis), [latuvis Oppek., Mar.], der Lette. "Sie selbst nennen sich Latvjus und ihre Sprache latvisku od. latvju valuodu" Einhorn, St. [In Mar. spreche man (ostle.) nach Dzimt. Vēstn. v. J. 1912, № 77 von lotuvs miele, grùomata, dìva vuordi (neben vuocs mìele "deutsche Sprache"); lotuvs dürfte hier am ehesten der verkürzte gen. s. von einem Kollektivnamen *lotuve (vgl. den Gesindenamen Late̦v in Dond., wo man z. B. auch gate̦v für gat(u)ve spricht) od. *lotuva (vgl. den li. Flussnamen Latuvà > r. Лотваa bei Būga РФВ. LXXI, 467) "die Letten" sein.

Avots: ME II, 425

lèninât: die Bed. 1 und 2 ME. lI, 460 müssen durch "langsam etwas betreiben (arbeiten)" ersetzt werden und die Bed. 3 durch "jemanden "langsam (sanft)" nennen".

Avots: EH I, 737

lèninât, lēņinât,

1) langsam singen:
meitas drīzi drīzināja, sievas lē̦ni lēnināja Etn. III, 162, lēņināja BW. 332;

2) langsam mahlen:
cita drīzi drīzināja, cita lēņi lēņināja (dzirnaviņas) BW. 7978;

3) besänftigen, sanft nennen:
lē̦nu mani lēnināja par visām māsiņām BW. 6638.

Avots: ME II, 460

lẽtinât, leicht, billig machen, wähnen, nennen, geringschätzen: pūriņš lē̦ti lētināms, ne tik lẽ̦ti pieluokāms VL.

Avots: ME II, 462

mãsêt, -ẽju, Schwester sein, vorstellen U.: tâ ziedēja sērdienīte, pie tautām māsē̦dama BW. 4502. [Refl. -tiês, einander "Schwester" nennen Bauske, schwesterlich, nach Art der Schwestern zusammenhalten: Lūsiņa un Ilga pašas vien draudzējas un māsējas Janš. Dzimtene V, 83.]

Avots: ME II, 586

‡ māsuôt, jem. öfters "Schwester (māsa)" nennen.

Avots: EH I, 793

mãsuôtiês, = māsēt, Schwester sein, vorstellen: kad es šeit Klitemnēstrai māsuojuos Asp., Faust MWM. v J. 1897, S. 722; [einander "Schwester" nennen Lautb.]

Avots: ME II, 586

‡ mātêt, jem. öfters "Mutter (mãte)" nennen: kuo tu mani te vienādvien mātē? kas es par māti? Janš. Mežv. ļ. I, 338.

Avots: EH I, 794

mìeles C., PS. [li. miẽlės], Stockm., auch miêlas ² [Ekau, Lautb.],

1) [miêles ² Widdrich, Ruj., Erwahlen, Bl., Bauske, Dunika, Nigr., N. - Bartau, mìeles 2 Nerft, Kl., Lis.], die Hefe, Unterhefe
U.: [nuo vīna, kas nuo mielēm nuolaists ir Glück Jesaias 25, 6. visiem bezdievīgiem virs zemes būs dzert un mieles izsūkt Psalm 75, 9.] plācenis lāgā neizrūga, tur laikam mieles būs vainīgas, Laud., Bers. - vīna mielas, Weinmutter; [mieles, Hefepilz RKr. II, 70. [Hier zu nennen ist auch ein Schimpfwort mieļu tapa L., ein Bierbruder, mieļa tapa Manz. Post. I, 30, II, 289 (anscheinend: ein besoffener Mensch). Nach Berneker Wrbt. II, 48 aus dem Weissrussinchen entlehnt, aber le. ie ist in slavischen Lehnwörtern sehr ungewöhnlich, und ein мел wo e für ě stehen kann) ist anscheinend zwar im Grossrussischen, nicht aber im Weissrussischen bekannt, sodass eher Verwandtschaft mit dem russ. Wort vorliegt (und auch mit nsorb. měl "Kraftmehl", r. мѣлъ "Kreide", aksl. мѣлъ "Kalk" und li. miẽlas "Gips"?); nach Persson beitr. 221 u. 516 zu ahd. meil, ae. mál "Fleck" u. a.]

Avots: ME II, 652, 653

[miķeļuôt Deglavs Rīga II, 1, 486, jem. "Michel" (Miķelis) nennen.]

Avots: ME II, 626

nùodēvêt, ‡ Refl. -tiês, sich od. einander benennen.

Avots: EH II, 39

nùosaũkât, tr., freqn. zu nùosàukt, wiederholt herabrufen, benennen. Refl. -tiês, wiederholt rufen, sich abmühen zu rufen: Pēteris velti nuosaukājas pēc Annas Purap.

Avots: ME II, 843

nùosàukt [li. nušaũkti], tr.,

1) herabrufen:
nuo kalna leja;

2) nennen, benennen:
viņš tuo nuosauca par muļķi;

3) abrufen (vom Nachtwächter).
Refl. -tiês, ein Jubelgeschrei [od. einen Schrei] erschallen lassen: nuokliedzuos, nuosaucuos, izte̦k saule smilkstē̦dama BW. 30606. Miķelītis nuosaucās auzu kaudzes galiņā BW. 33045. [viņi tik nuosaucās vilkam pakaļ Frauenb.] Subst. nùosàucẽjs, wer herabruft, nennt; nùosàukšana, das Herabrufen, Nennen; nùosàukums, die Benennung: ik˙vienai lietai savs nuosaukums.

Avots: ME II, 843, 844

II uôsis ² Schibbenhof, Sessau, der Schwiegervater Sessau; der Schwiegervater des Sohnes resp. der Tochter Sessau; der Vater der Schwiegertochter Schibhenhof; uôši ² (fem. uôses ² ) nennen einander die Eltern des Ehemannes und der Ehefrau Sessau. Zu uôsvis; -sj vielleicht rein lautlich aus -svj-.

Avots: ME IV, 421

‡ padẽvêt, gelegentlich nennen od. titulieren: kas tuos padēvēja par kungiem Jauns. Sliņķu virsnieks 192.

Avots: EH II, 127

[II pãrdãvât, umbenennen Jürg.]

Avots: ME III, 153

pãrdẽvêt, tr., umnennen: ielas, pilsē̦tas. [Refl. -tiês, sich umnennen, einen andern Namen annehmen.]

Avots: ME III, 153

pãrsàukt, tr.,

[1) überschreien, im Schreien übertreffen
Wid.;

2) berufen:
nerātnu bē̦rnu; verrufen, rügen, schelten: pārsauktiem kruogiem Jaunie mērn. laiki I, 147. pārsaucams biju vienumē̦r I, 187.] atradusi kādu ce̦nsuonību par pārsaucamu A. XII, 785;

3) ["sich beklagen über"
Salis, C.]: tâ nevajaguot vis dievā pārsaukt Upīte Medn. laiki 65;

4) falsch lesen:
bē̦rns lasuot daudz vārdu pārsauc Ahs.

[5) herüberrufen:
p. uotru pār upi;

6) noch einmal aufrufen:
bē̦rni būs vēl jāpārsauc, vai nav kāds izlaists;

7) von neuem aufbieten (in der Kirche)
od. proklamieren: šispāris uotrreiz jāpārsāuc. Refl. -tiês,

1) falsch lesen
(intr.): bē̦rns lasuot pārsaucās;

2) sich umbenennen:
Plute pārsaucās par Uolavu.]

Avots: ME III, 174

pasàukt [li. pašaũkti], tr.,

1) rufen, kommen lassen:
pasauci ļaudis pusdienā! pie vārtiem vien pasaucu mīļākuo bāleliņu VL. nāca, kâ pasaukts pa braucamuo ceļu, kam wie gerufen Kaudz.;

2) nennen:
nu vairs mani bāleliņš par māsiņu nepasauks BW. 22793;

3) bestellen (im Gasthause):
viņš dzēra un pasauca arī nuo savas puses Saul. [Refl. -tiês, eine Weiļe einander rufen: gani mežā pasaucās cits citu Nigr".]

Avots: ME III, 94

pìedaudzinât,

1) nennen, erwähnen:
vai nesargās čūsku īstā vārdā piedaudzināt? Etn. III,49. es sadzirdēju, ka viņi jūsu un manu vārdu arī piedaudzināja Krišs Laksts 56. agrāk arvienu ve̦ci ļaudis piedaudzinājuši, ka Jumis svē̦tuot labību Etn. II, 116;

2) zuschreiben:
p. kam lielu mantu Ar.;

3) oft zuschreibend verschaffen:
tamē̦r daudzināja, kamē̦r piedaudzināja man precnieku Ar.

Avots: ME III, 243

pìesàukt,

1) = pasaukt, rufen: aiz vārtiņu vien piesaucu (Var.: pasaucu) vēlīguo bāleliņu BW.13566 var.;

2) heran-, hinzurufen:
piesauc kuopēju pie sevis LP. I, 46;

3) nennen:...
vēl daudz citus es varē̦tu piesaukt MWM. XI, 271;

4) anrufen, anbeten:
tuo brīdi iesāka piesaukt kunga vārdu I Mos. 4, 26. dieva vārdu piesaukdams LP. VII, 641. ja tu... dievu piesaukdama apzvē̦rē̦tu muti nepalaist, tad pastāstītu tev VII, 916. redzes gan, vai tu vienreiz nepiesauksi ve̦lnu! IV, 35.

Avots: ME III, 287

pìevest,

1) heran- , hinzuführen:
dievs pieveda visādus zvē̦rus laukā pie cilvē̦ka I Mos. 2, 19. dievs iztaisīja sānkaulu par sievu un pieveda pie cilvē̦ka ib. 2, 22. pievest pie laulības, pie dievgalda, zum Altar (zur Trauung), zum Abendmahl führen: re̦dzu savu mīļu draugu pie laulības pieve̦dam Biel. 1792. Māliņa bij par daiļu meiču uzauguse un jau pie dievgalda pieve̦sta Lautb. Luomi 4;

2) anführen
(ein Germanismus), nennen: pievest par (kâ) piemē̦ru, als Beispiel anführen. visi nuo līdz šim pieve̦stiem ieme̦sliem A. XI, 473;

3) führend, zu-, hinzuführend anfüllen:
pievest māju pilnu ar viesiem. Refl. -tiês,

1) für sich zuführen:
Daktu tē̦vs jau arvienu nuo Rīgas... pievedās visādu zâļu, juo ... aptiekas Jumurdā nebij Austriņš;

2) passen, anstehen, geziemen:
baltas kājas, sirmas krēpes bandinieka kumēļam; tas labāk pieve̦stuos (Var.: piedienē̦tu, piede̦rē̦tu) saimenieka dēliņam BW. 29616 var. māsai mica pievedās (Var.: piederēja, piedienēja) 24799 var. es dziedāšu, man dvēsele, man diže̦ni pievedās Ld. 859.

Avots: ME III, 309, 310

preisis, die Schwarzdrossel, Amsel Jürg. Wahrscheinlich aus d. Preusse: das Volk nenne den Sperling - latvietis "Lette" und den Star - vãcietis "Deutscher".

Avots: ME III, 385

ruñcinât, tr., (jem.) ruñcis (Kater) nennen: kuram vārda nezināju, tuo par runci runcināju (Var.: nuorunčuoju; par kaķi nuokrustīju) BW. 20833, 2 var.

Avots: ME III, 561

I ruņģêt, -ēju Ar., ruņģuôt, (jem.) ruņģis nennen: kuŗam vārda nezinām, tuo par ruņģi ruņģējam (Var.: runģuojam, lamājam) BW. 20833 var.

Avots: ME III, 562

sadaudzinât, tr., oft nennend etw. erreichen, erlangen, herbeiführen: tad nu vienreiz būs sadaudzināti gan tie piemeklēšanas laiki Kaudz. M. 31. tuo vien daudzinās, kamē̦r sadaudzinās Jaunie mērn. laiki I, 19.

Avots: ME II, 608

saminêt, eine längere Zeit nennen, (Rätsel) raten: saminējis ilgu laiku, bet nevarējis mīklu uzminēt.

Avots: ME II, 686

saraût,

1): enger machen
Saikava;

5): saraun (arbeite stramm)!
Saikava;

6): sarāva pilnas kabatas šuo augļu Pas. VIII, 186; ‡

7) aufzählen, nennen:
saraun nu, cik tev ir pa˙visam tuo brūtgānu! Saikava. vēl jau te kādi bij, - nevaru visus s. Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡

7) sich überanstrengen
Saikava: viņš jaunībā sarāvies Seyershof; ‡

8) s. gaisu Seyershof "sae̦lpuoties"; ‡

9) "sadzerties" Saikava.

Avots: EH XVI, 441

sasaũkât,

1) mehrfach rufend herrufen:
ganus nevar vien sasaukāt mājā Dunika;

2) eine gewisse Zeit hindurch schimpfend nennen:
viņu tâ vēl ilgi sasaukāja. Refl. -tiês,

1) einander zurufend von sich Kunde geben:
gani savā starpā sasaukājās Bers.;

2) = salamâtiês.

Avots: ME III, 727

sasàukt, tr.,

1) zusammenrufen, einberufen, einladen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sasaukt saimi kuopā; sasaukt sapulci; sasaukt (gew.: saaicinât) viesus;

2) zusammen nennen:
lai mēģina dažus vārdus pa rindai kuopā sasaukt R. Kam. 39;

3) (eine grössere Anzahl von Objekten) nennen, aufzählen:
mums jau ne˙kā nuo tā nevajaga, kuo es sasaucu JR. IV, 47;

4) rufend erreichen, erlangen:
kas nu viņus var sasaukt! Kaudz. M. 20. kur tad tu paliec, ka tevi nevaru ne sasaukt? Alm. Meitene nuo sv. 105. Refl. -tiês, einander zurufen, einander rufend erreichen: tad varēsim mēs sasaukties kâ brīva darba biedri Vēr. II, 38. e̦lsas, kas viena uotru sasaucās uz dzīvības deju Stari II, 410.

Avots: ME III, 727

saũkalêt: sāka viena uotru s. Pas. IX, 105. staigā jie, saukalē un ... XV, 150; zu nennen pflegen Pilda. Refl. -tiês, ‡

2) wiederholt rufen (intr.):
meklē pa mežu ..., saukalējas, bet dē̦la vis nava Pas. XV, 151.

Avots: EH XVI, 459

saũkât (li. šáukoti "rėkauti") Karls., Ruj., Serbigal, AP., Bl., Līn., Iw., sàukât ² Preili, Nerft, -ãju, tr., freqn, zu sàukt, oft rufen; viel nennen; mit Beinamen belegen, schimpfen U., Ruj., Salis, Autz, Frauenb.: viņu saukāja par vientiesi LP. IV, 24. bē̦rnus saukāja labprāt par luopiem MWM. VIII, 724. tur tas Pietuka Krustiņš, vai kâ viņu saukā Kaudz. M. 5. Refl. -tiês, einander (an)rufen, nennen, einander an-, zuschreien; schimpfen (intr.); sich schimpfen Ruj. n. U.: tautu dē̦ls, mans bāliņš, tie znuotiem saukājās (Var.: viens uotru svaini sauca) BW. 10792 var. kuo nu tik daudz saukājaties! Alm. putni saukājās Stari I, 29. visādi lādējies un saukājies Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 771

sàukt,

1): nennen (mit prädikativem Genitiv):
juo (ihn) Jāņa sauc Līvāni n. FBR. XX, 155; ‡

5) (aus)sprechen
Salis: kad bē̦rns sāk runāt, tad jau sauc kādu vārdu. viņš pats jau sāk s. nuo pakaļas citiem; buchstabierend lesen: viņa sauc grāmatā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 27; hörbar lesen Saikava: sāc nu s˙! dzirdēsim, kas tur rakstīts; ‡

6) mužiņu s., einen Kuss zuwerfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kuss"). Refl. -tiês, ‡

2) sich von der Kanzel (vor der Trauung) aufbieten lassen
Seyershof: cits, kad gāja pre̦cē̦tuos, tad tū˙liņ gāja mācībā, saucās un taisīja kāzas. Subst. sàukšana, ‡

2) das Aufbieten von der Kanzel:
mācītājs ... sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas Aps. J. Raksti I ² , 154. sieva būs tev laba. saukšanas būs ... svē̦tdien (sic!) izsauktas Pas. V, 134; sàukums: saukumiem Laima sauca ...: "nāc ārā, bārenīte!" BW. 5070 var.; die Benennung: tie ir ve̦cie saukumi Frauenb. tur ne˙kāda saukama nebij Orellen; sàucẽjs,

2): es būt[u] laba dziedātāja, būt[u] man dziesmu saucējiņa BW. 860, 3.

Avots: EH XVI, 459

sàukt (li. šaũkti "laut rufen, schreien"), -cu, tr.,

1) rufen; nennen:
ļaudis laivas sauc, aiz upītes stāvē̦dami Biel. 811. palīgā saukt, zur Hilfe rufen. it kâ saukts, wie gerufen, gerade richtig, zur rechten Zeit. pie atbildības saukt, zur Verantwortung ziehen. vārdā saukt, beim Namen nennen, rufen. kâ viņu sauc? wie nennt man ihn, wie heisst er? viņu sauc (par) Pēteri, er heisst Peter U. ja tu mani meitu sauksi, es tev[i] saukšu māmuliņu BW. 23152;

2) proklamieren (in der Kirche)
U. (gew. uzsàukt);

3) wählen
U.: saukt par tiesasvīru, zum Richter wählen U.;

4) laut singen, vor(an)singen:
lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. vedējene gāja pa˙priekšu, dziesmas saukdama RKr. XVI, 200. Refl. -tiês, sich nennen, heissen (intr.); einander rufen, nennen: mēs māsiņas saucamies (Var.: māsiņām saucamies 6517) BW. 6515, 4, wir nennen uns Schwestern. - Subst. sàukšana, das Rufen, Nennen; sàukšanâs, das gegenseitige Rufen, Nennen; sàukums, das einmalige Rufen, der Ruf: uz viņu saukumiem atbildēja tik... vējš Pas. II, 158. saucu pilnu saukumiņu (Var.: pilnā saukumā; mit lauter Stimme) BW. 24481. saucu lielus saukumiņus 25943. - saukums zemes, so weit die Stimme reicht U.: viņš stāvēja vienu saukumu zemes nuo manis Oppek. n. U. - Plur. saukumi, ein Aufgebot in der Kirche: aizej līdz baznīcai uz saukumiem Austr. K. Glūns 19. upuŗa nauda un saukumu jeb aizlūgumu pimbeŗi Kaudz. M. 105; sàucējs (li. šaukė˜jas),

1) ein Rufender
U.; saucējs putns, ein Lockvogel St., Bergm. n. U.;

2) ein guter Sänger, der Vor(an)singende:
vīriešu starpā re̦tumis atgadījās kāds labs dziedātājs (saucējs) RKr. XVI, 133 (aus Ranken). vedējene bija dziesmu saucēja 200;

3) der Nenner (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Vielteicht (als ein Reimwort zu kàukt gebildet) zur Wurzel von slav. sova, čech. sýc, ahd. (wenn mit haus k̑-) hūwo "Eule", abret. couann "noctua" u. a., s. Lidén AfslPh. XXVIII, 37, Petersson KZ. XLVII, 241, Bezzenberger BB. XVI, 120.

Avots: ME III, 771, 772

II sîcinât ² : jem. "klein" nennen: sīku mani sīce̦nāja, mazu mani maze̦nāja; tādēļ sīka, tādēļ maza, ka nebija pūriņā BW. 7850.

Avots: EH II, 491

speķis, der Speck (hieraus entlehnt): kuram vārdu nezinām, tuo par speķi speķējam (den nennen wir Speck) BW. 20833 var. - speķa ruoze, Feuerlilie RKr. II, 73.

Avots: ME III, 988

I teice, eine morastige od. an Wiesen reiche Stelle Allend., Dickeln, Matthäi, Salisb. (auch in den Zstz. plavteice, upteice); ein Morast Lvv. I, 71 (aus Wohlfahrt); ein Eschenod. Birkenhain (auch in der Zstz. uošteice, die auch "Waldwiese" bedeutet) Allend., Dickeln, Matthäi, Salisb.; vgl. me̦ltalkšņu teices Lvv. I, 37 (aus Kolzen), den Wiesennamen teices-kakts Lvv. 1, 74 (aus N.-Wohlfahrt), den Waldnamen "sārmteice" II, 72 (aus Behrshof), die Gesindenamen teicīte I, 88 (aus Haynasch) und ežteice I, 103 (aus Koddiack). In Warkl. nenne man tèice ² einen ganz kurzen und kleinen Nebenfluss. In den livonischen Mundarten könnte ein *teice = nach Le. Gr. § 58 aus *têce ² entstanden sein, vgl. tē(r)ce und teicis; aber unklar bliebe teice in Warkl.

Avots: ME IV, 155

uzdẽvêt, nennen, betiteln, für etw. ausgeben (perfektiv): uzdēvēt saimnieci par ciemmāti Saikava. Refl. -tiês, sich für etwas ausgeben (perfektiv): uzdēvēties par lielu pratēju.

Avots: ME IV, 324

uzduôt (li. uždúoti "hinaufreichen; aufgeben"),

1) dazugeben, daraufgeben
L., U.;

2) einen Schlag versetzen
Spr.;

3) (stark) regnen:
lietus krietni uzdeva AP.;

4) aufgeben, auftragen:
tie... varēja kādam kāzu viesam uzduot, lai viņu vietā... atriebjas BW. III, 1, S. 82. kādu darbu tev rītdien uzdeva? LP. IV, 33. uzduot darbiniekam vest Ķenci iekšā Kaudz. M. 156. princim... uzde̦vuse mīklas (hat Rätsel aufgegeben zu raten) LP. VI, 1010;

5) für jem. od. etw. ausgeben; nennen, melden, (bei Gericht) verklagen
Spr.: uzduot par liecinieku. princesei jāuzduod viņš par savu glābēju. pate kreimu izē̦duse, runcim vainu uzde̦vuse (Var.: uzkrāvuse, piegrièzuse, nuoteikuse) BW. 31127, 2 var.;

6) rülpsen
L. Refl. -tiês, sich (seinen Namen) nennen Wid.; sich (vor Gericht Wid.) melden; sich für etw. Ausgeben: uzduoties par liecinieku, viņš uzdevies par kalēju. pats uzdevās tiesai. dē̦ls aiziet pie ķēniņa uzduoties JK. III, 71. uzduoties par princeses glābēju Pas. VI, 283. Subst. uzde̦vums, die Aufgabe.

Avots: ME IV, 327, 328

uzgùodinât, uzgùodît, (ehrend) nennen (perfektiv): uzguodināt (uzguodīt) kādu par lielkungu.

Avots: ME IV, 335

uzķer̂t,

1) auffangen:
uzķert bumbu;

2) greifend auf etw. geraten, auf etw. greifen:
pirksti nevarēja uzķert ne puogu, ne puogu caurumu R. Sk. II, 162, uzķeŗu ruoku uz muguru, paspaidu Janš. Bandavā I, 24;

3) fig., auffangen; auffassen, begreifen
Wid.: uzķert uotra duomas. rakstnieks uzķeŗ dzīvē... raksturiskas parādības JR. V, 154. viņai vajadzēja nuo sāniem nuotēmēt un uzķert viņa seja izskatu A. v. J. 1896, S. 810. tiklīdz tā vārdu uzķeŗuot ([beim Raten] unverhofft nennen), kas vainīgs, tad... Etn. II, 142. Refl. -tiês, sich (auf etw.) auffangen; anbeissen (intr.; von Fischen): zivs uzķērās uz āķa.

Avots: ME IV, 350

uzkristît, taufend geben (einen Namen), taufend benennen (perfektiv): kādu vārdu uzkristīja bē̦rnam? skuolā viņu bija uzkristījuši par Jēpi.

Avots: ME IV, 344

uzlikt,

1) (hin)auflegen:
uzlikt traukus uz galda. paceļ... galdu,... liek... biķerītes BW. 13250, 12. brille uzlikuši RKr. XX, 61. uzlikt galv ce̦puri. uzlikt ē̦kai jumtu. ragus uzlikt pirtī uzlikt ķēvi uz ve̦zuma LP. IV, 35. uzliku audeklīnu BW. 7332. vakariņas uzlikt, das Abendessen auftragen LP. IV, 12. uzlikt galdu Golg., Siuxt, den Tisch decken. uzliek (setzen vor) man... sviestu RKr. XX, 68, tā bij galda uzlicēja BW.193471; uzliekamais, der Deckel Ar.;

2) auferlegen:
uzlikt nuoduokli. tam uzlikts ciets suods LP. VII, 526. uzlikt me̦slus Krieviņ Stāsts 4. ķēniņš... uzlika darbu, kura es nevaru izpildīt Pas. V, 88 (aus Bewern);

3) uzlikt vārdu od. vārdā, nennen, taufen:
viņa uzlika... brāļa dē̦lam tādus vārdus, kādu še nav ne˙vienam Kaudz. M. 94. kad vārdiņš uzlikts, lai tad mirst A. XXI, 564. bē̦rnam uzlika Jāni vārdā Plūd. LR. III, 68. Refl. -tiês,

1) (für) sich auflegen; anziehen
Spr.: Cička... uzlikās ce̦puri Kaudz. Izjurieši 197. līgava... uzliekas vaiņagu RKr. XVI, 107. uzliecies... uz vaiņaga ruožu kruoni! BW. 6087. sāls maisiņu uzlikās uz muguru Janš. Bandavā I, 58;

2) sich (auf etw.) auflegen:
uzlikties kam virsū. viņi bij uz zemi uzlikušies Nehem. 9, 1;

3) (auf etw.) hinaufschleichen:
kaķis uzlicies uz galda Ogershof;

4) man ce̦pure nepareizi uzlikusies, ich habe mir den Hut versehentlich falsch aufgesetzt;

5) "показаться" (= izliktiês 1?) Spr.

Avots: ME IV, 352

uzsàukt,

1) zurufen
U.: brālis uzsaucis saviem zvē̦riem LP. IV, 54. u. kam bargā balsā; wiederholt und energisch zurufen: šis sauc uz˙saukdams, lai ve̦lkuot atpakaļ LP. VI, 581 (ähnlich 404, 514, 828);

2) ausbringen (einen Trinkspruch):
u. kam augstas laimes;

3) heraufrufen:
u. kuo pie sevis augšā; u. puišus nuo miega. vecis varuot uzsaukt garus Pas. lāpīt. 93;

4) aufrufen, nennen:
bez jau agrāk uzsauktiem vēl minam A. Melnalksnis Mazsal. 38;

5) (Verlobte) aufbieten (in der Kirche)
L., U.: dzirdēj[u] savu augumiņu baznīcā uzsaucuot BW. 15885. mācītājs jaunuo pāri trīs svētdienas uzsauca baznīcā BW. III, 1, S. 42. Kārlis jau šuodien uzsaukts A. v. J. 1897, I, 37. Refl. -tiês,

1) sich (als Verlobte) aufbieten lassen:
vajadzēja "uzsaukties" baznīcā BW. III, 1, S. 90. likuši uzsaukties, sie haben sich aufbieten lassen;

2) einander (einen Trinkspruch) ausbringen:
uzsaukušies cits citam augstas laimes.

Avots: ME IV, 375

uzskàitît,

1) aufzählen
LKVv., aufsagen: u. pātarus;

2) aufzählen (Schläge):
u. kam pa muguru. panēma rīkstes un uzskaitīja ganiķim ar savu ruoku MWM. X, 88. liek muļķītim pieci uzskaitīt LP. IV, 61;

3) aufzählen (nennen;
wohl ein Germanismus): uzskaitīti visi... eksemplāri Etn. II, 145.

Avots: ME IV, 377

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502

vecinât, alt nennen: ve̦cu mani vecināja BW. 7910; 13163. tam pašam ve̦cam būt, kas man[i] ve̦cu vecināja 8227. kad jūs ve̦cu veciniet, ņemiet bē̦rnu iz šūpuļa! 22166 var. kuo tu te vienmē̦r vecini? reiz arī tu būsi ve̦cs! Vīt.

Avots: ME IV, 515

veķi "?": veķi, veķi, ve̦ci radi, nu man nāk jauni radi BW. 19150 (aus Ober - Kurl.). Wohl identisch mit veķi, wie man in Saikava hypernormal (s. Le. Gr. § 89e) die veči (alte Leute) nenne.

Avots: ME IV, 526

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673

znuotenêt, -ẽju, Schwiegersohn (znuõts) nennen: tie man[i] znuotu znuotenēja BW. 19830.

Avots: ME IV, 748