Paplašinātā meklēšana

niẽre, niẽris [auch PS.], niẽrs, die Niere (acht le. īksts): viņš dzīvuo kâ niere pa taukiem od. taukuos. - Nebst estn. nēr aus mnd. nere.]

Avots: ME II, 751

àizdèldêt, tr., etwas verletzen, ruinieren: ādere nuo pūžņuošanas aizde̦ldē̦ta MWM. IX, 269.

Avots: ME I, 22

‡ àizpãtaruôt,

1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;

2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;

3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.

Avots: EH I, 41

àizstiknîtiês, stagnieren: ūdens aizstiknījās Aps.

Avots: ME I, 53

applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡

2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.). ‡ Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 105

apuguņuôt, illuminieren: dārzu, parku.

Avots: ME I, 132

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies; ‡

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152

atluôbt, intr.,

1) eilig herbeikommen:
tomē̦r viens zaglis vēl atluoba paskatīties LP. V, 38;

2) wieder zu funktionieren anfangen:
viņai valuoda it kā atluoba Apsk. I, 686.

Avots: ME I, 174

atsêdinât,

2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡

4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.

Avots: EH I, 164

baidît (unter baĩdinât): baĩdît auch Kaugurciems, Orellen, Salis, Strasden, Wolm., baîdît auch Aahof n. FBR. IV, 43, Warkl. Refl. -tiês: sich genieren BielU.

Avots: EH I, 198

bietêt, mit der biete einen Lehmestrich ebnen, planieren Spr.

Avots: ME I, 306

časkas,

1): auch Saikava, Salisb., Seyershof, (časki) Salis; ‡

2) Hülsen, Schalen (z. B. von Nüssen, Sonnenblumensamen), harte Abfälle überhaupt
Lems.; ‡

3) Fettgrieben
Warkl.; eine Speise ans gebratenen, fein gehackten Eingeweiden, Nieren, Leber u. s. w. Meiran.

Avots: EH I, 285

I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,

1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês ^2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;

2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit aî ² N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;

3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;

4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.

Avots: ME I, 432, 433

darîšana: savās darīšanās iet. seine Notdurft verrichten Dunika. lielā d. Ar., das Kacken; mazā d. Ar., das Urinieren.

Avots: EH I, 308

‡ dirselīgs PV.,

1) leicht, auch über Geringfügiges zornig werdend;

2) Grosses unternehmend, aber dabei sch1iesslich sich ruinierend.

Avots: EH I, 322

II dràvêt ² [Warkh., Erlaa], -ēju, [drāvît L. W. 1921, Nr. 45, 3 _3], tr., berufen, schelten, bedrohen Wallhof, Selb., Laud.: ej, drāvē tuo bē̦rnu, kuo viņš tur bļaustās. ar tautām baŗuoties, bāleliņus drāvējuot BW. 20714. drāvē mani dzē̦rumā BW. 27012. [Nebst dravêt (vgl. auch drauvêt) und (?) li. drovė´tis "sich genieren" wohl aus einem mnd. * drawen (neben drouwen) "drohen" (vgl. mnd. drawe neben drouwe "Drohung" und ahd. drawen "drohen".]

Avots: ME I, 494

ierẽdniẽcisks ,* zum Beamten gehörig: ierēdnieciskas ierašas, Beamtenmanieren, Art und Weise der Beamten.

Avots: ME II, 57

II îksis (ME. I, 835 unter īksts I nur der nom. pl. īkši) Auleja, Kaltenbr.. Līvāni, Liepna, Zvirgzdine, die Niere: izraun aknas un īkšus Pas. X, 86. mūdājas kai (= kâ) i. taukuos Birkerts Latv. sakamv. 3099. zirgam kauc īkši - auch Bērzgale, Meselau, (mit î ² ) Jürg.

Avots: EH I, 500

îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis ² Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,

1) ein kleiner Daumen;

2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].

Avots: ME I, 835

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 ² Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835

‡ in̂kste ² Rutzau, die Niere. Aus dem li. (ìnkstas) oder Kurischen.

Avots: EH I, 430

îstri, Nieren (nom. s. îstrs] Kaul.; [nom. s. îstris Kr., die Niere. - Wohl zu apr. instran "Schmer", mnd. inster "essebare innere Teile von Tieren" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 435, Būga KSn, I, 71 ¹ ].

Avots: ME I, 838

‡ izãmuruôt; zwangsweise versteigern (verauktionieren): ar mantu izāmuruošanu K. Jürgens Mana vect. nostāsti 161.

Avots: EH I, 433

II izkarinât, Refl. -tiês, ‡

2) jem. für sich zu gewinnen (disponieren, beeinflussen) suchen
PV.; ‡

3) zur Genüge reizen
N.-Peb., Smilten; "izķircināties" AP.

Avots: EH I, 453

izklapêt, tr., ausklopfen: spilve̦nus, drēbes. kas tuo mana brāļa pakaviem izklapēja BW. 14196, 1;

2) verauktionieren, unter den Hammer bringen:
tuo izklapēja Poruk.

Kļūdu labojums:
14196, 1 = 14191, 1

Avots: ME I, 751

izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),

1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;

2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.

Avots: ME I, 756

‡ izlem̃pêtiês,

1) sich schlechte Manieren oder Ausdrücke angewöhnen
Dunika;

2) faul werden
(?) Frauenb.

Avots: EH I, 462

izpļẽ̦guruôt, tr., verplämpern, vergeuden: mantu Adsel, Smilt. [Refl. - tiês, sich ruinieren.]

Avots: ME I, 784

I izpleĩkât [Arrasch, Nigr.], izpleikuôt, izpleiķêt U., verschwenden, ver geuden. Refl. - tiês, sich ruinieren A. XV, 82, Bers.

Avots: ME I, 782

izpuõstît, tr., ruinieren, zerstören, verwüsten: zemi, dārzu, laimi. kāzas mani izpuostīja Ltd. 1845. Subst. izpuõstîtãjs, der Zerstörer.

Avots: ME I, 788

izpràtuôt, tr., ausgrübeln, ausklügeln, auf den Grund einer Sache kommen: tik sieva nevarējusi izprātuot, caur kuo šis pie bigātības ticis LP. IV, 173. nevarējis ne˙kuo izprātuot VI, 960. Refl. - tiês, klug reden, raisonnieren: izgruozījušies tādu laiku, izprātuojušies LP. V, 165.

Avots: ME I, 785

izputinât, tr.,

1) ausstäuben:
drēbes, maisus;

2) ver -, zerstreuen:
tie ir kâ pe̦lus, kuo vējš izputina Psalm 1, 4;

3) zu grunde richten, ruinieren, liederilch verkommen, lassen, vertun, vergeuden, zerstören, vernichten, schmettern:
jūsu sieva duomā, ka es jūs izputinu MWM. XI, 292. puiši muižas gaitās saimnieka zirgus izputina Neik. īsā laikā izputinājis visu mantu LP. V, 318. zaļumballe izputina ve̦se̦lu dienu A. XX, 268. izputināšuot viņam visu pili LP. IV, 3. kaŗa spē̦ku izputināsi IV, 93. valdi gruožus, ka neizputina mūs abus V, 318. Refl. - tiês,

1) sich ausstäuben:
ej ārā izputināties;

2) sich ruinieren, zu grunde gehen:
negribuot vairs tâ izputinâties, kâ līdz šim Neik.;

3) zur Genüge st"rmen:
pa nedēļu bija gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 787

izsâpêt, durch Schmerzen schadhaft werden, nicht funktionieren: viņam acis, ausis izsāpējušas, zuobi izsāpējuši. kur tev viena acs palikuse? vai izsāpējuse? LP. VII, 878. man mazam ausis izsāpēja, ea lāgi nedzirdu Sudr. E. Refl. - tiês, lange schmerzen.

Avots: ME I, 796

izspieguôt, tr., auskundschaften, ausspionieren, ausspähen: kas iespiedušies mūsu brīvību izspieguot Galat. 2, 4.

Avots: ME I, 802

izũtrupêt, izũtrupuôt, tr., versteigern, verauktionieren: mantas, beidzamuo nieciņu. parādnieki būšuot jūs izūtrupēt Purap. 84.

Avots: ME I, 822

kàunêt, - ẽju, tr., beschämen: kaunē manus ienaidniekus BW. 9123. viņa sāk pa juokam ar pirkstu tevi kaunēt Egl. Refl. - tiês, - uôs od. (Smilt.) - ẽjuôs, - ẽjuôs, sich schämen, sich genieren, blöde sein mit d. Gen. und Akk. der Pers. u. Sache, dem Dativ der Sache und mit nuo konstruiert: lielākās nedziedāja, jaunu puišu kaunējās BW. 836. es ve̦caju bāleliņu ka- tēviņa kaunējuos Ltd. 504. vai tu manas draudzības kaunies? Rol. kaunies pate, tautu meita, savai nieku valuodai BW. 8528, 25460. nuo tēviņa kaunējuos Ltd. 767. acis kaunas nuo gaismas, das Auge ist lichtscheu. Mit dem faktitiv Akk., an dessen Stelle im VL. oft der Gen. steht: Sprw. kaunies kaunu, bīsties dievu. kaunies kaunu! schäme dich! BW. 11502, 18, kaunies kauna 11502, 2; 19305, 1; 21934. [kàunêtiês auch C.; kaũnêtiês RKr. XV, 79 ist fehlerhaft.]

Avots: ME II, 176

klamstêt [Bers.], - u, - ẽju, räsonnieren, schwatzen; unaufhörlich schimpfen, fluchen Dobl. [Vgl. klimstêt.]

Avots: ME II, 212

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt ² Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. kâ redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215

klaũkstêt, klaũkšķêt, klaũkšêt C., - u, - ẽju, intr.,

1) hell tönen, poltern, klappern:
zābaki klaukst Jan. [tupelēm klaukstuot un klabuot gāja Janš. Bārenīte 3.] viņš kala, ka klaukstēja vien Kand. te uz vienu reizi viens sācis tēst, urbt un dzīt tapas, ka klaukšķ vien LP. IV, 234. suoļi klaukšķēja istabas smagajā klusumā Vēr. I, 897;

2) schwatzen, schwadronieren:
kuo nu klaukšķi kâ suns mēnesnīcā Naud. Vgl. klaudzēt.

Avots: ME II, 215

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281

kukulis, Demin. gen. s. kukuliņa BW. 18475; 26353, acc. s. kukuliņu Pas. V, 405 (aus Lettg.),

1): auch Walk, Wolm.; ein grösseres, kreisrundes Brot
(neben klaips "ein eiförmiges, elliptisch geformtes Brot") Baar in seinern Exemplar von U.; maizes kukulīt[i]s BW. 22674. izce̦pusi me̦d[u]s kukuli (Var.: plāceni) 27536 var.;

3): auch Orellen, Saikava;

5): die Niere
Seyershof;

6): kukulītis Dunika, ein Kloss;
nuokava divejus ... vepŗus un sataisīja divi kukuļus (Klumpen?) tauku Pas. XII, 233; ‡

7) vāveres k. Linden in Kurl., ein Fichtenzapfen:
kas pārnāca nuo meža, tas bē̦rniem deva vāveres kukuļus.

Avots: EH I, 669

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523

mèlmeņi,

1): mèlmeņu ² sē̦rga Heidenfeld, Lubn., Schwanb., Sessw.; melmeņu kaite (handschr.) Drachenschuss, Nierenschmerzen, Hämorrhoiden;

4): Sing. melmens Lng.;

5): melˆmeņi visiem luopiem iet tâ kâ divas strēmeles aupuš mugurkaulam Ramkau. mèlmeņi ² kauc Heidenfeld, Lasd., Sessw.

Avots: EH I, 798

mèlmeņi [C., Arrasch], melˆmeņi [Lis.], Smilt., melˆmini Mar., [Schwanb.],

1) [melˆmenes ² Widdrisch], das Kreuz des Körpers
[melmeņi Korwenhof], N. - Schwanb.; die Kreuzschmerzen Lös. n. Etn. IV, 146; melmeņu sē̦rga, Kreuz-, Nieren-, Steinschmerzen St.;

2) [melmeņu gaļa Kreuzb.], das Filet
Str.; "me̦ldu jeb salde̦nā gaļa" Lös. n. Etn. IV, 146;

3) die Weichen,
Lendengegend Mitau: vē̦de̦ra jeb melmeņu apgabalā muguras kaulu BW. kārt saviem melmeņiem, um ihre Lenden Füreck.;

4) die Hüften
L.;

5) zwei Muskeln unten am Rückgrat nach den Nieren zu; wenn diese inflammiert werden, verursacht es grosse Pein und eine schwere Krankheit
St.;

6) die Gicht:
lāsti tur krimta kâ melmeņi milzuoņa kauluos Aus. I, 80;

7) melmeņi Mag. III, 1, 132, gew. melmeņu zâle, weisswurzlige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygontum)
RKr. II, 70. [Nebst li. [ melmens "die Lenden"], mélmenys "das an den Nieren liegende Fleisch", melmuõ "Ruckgratt" [von Bezzenberger und Fick BB. VI, 239 (auch Fick Wrtb. I ^4, 109 und Stokes Wrtb. 215) und Foy IF. VI, 335 u. a. zu gr. μέλος "Glied" und ai. marman- "Gelenk"gestellt. Aber semasiologisch ist die Verbindung mit gr. μέλος nicht gerade zwingend, und ai. marman- könnte wegen der Bed. "offene Stelle des Körpers, welche der tödlichen Verwundung besonders ausgesetzt ist; (übertragen) die schwache, leicht verwundbare Seite eines Menschen" zur Wurzel mer- "sterben" gehören (s. Boisacq Dict. 625). Da le. melmeņi auch "die Weichen" bedeutet und auch mit me̦ldu gaļa interpretiert wird, so dürfte dies li. - le. melm- aus meldm- entstanden sein und zu le. me̦ldi (s. dies) usw. gehören; formell lässt sich z. B. (li. rau[d]muõ "Muskelfleisch" vergleichen, hinsichtlich der Bed. z. B. la. rēnēs "Nieren, Lenden". Hierher gehört wohl auch li. melmuõ "Nierenstein, Steinkrankheit", das von Hirt PBrB. XVIII, 296, J. Schmidt Kritik 104, Fick Wrtb. III ^4, 314, Walde Wrtb. ² 492, Bezzenberger BB. XXVII, 171 u. a. zu got. malma "Sand" usw. gestelt ist (dagegen Uhlenbeck PBrB. XXX, 3000), denn die Bed. "Nierenstein" kann sekundär aus Verbindungen wie le. melmeņu sē̦rga "Steinschmerzen" (urspr.: Nierenschmerzen) entstanden sein; vgl. auch la. labōrāre ex rēnibus "Steinschmerzen haben"].

Avots: ME II, 596

‡ miêžnât ² Frauenb., dann und wann urinieren.

Avots: EH I, 826

mižģêt (li. mizgėti) [Wandsen, mižģît Salis, Lis.], tr., verrenken, verstauchen - meist in der Zstz. mit iz-: kāju, ruoku. Refl. -tiês, mižģinâtiês Kand., knicken, fehltreten, stolpern, sich verwirren, stocken, nicht recht funktionieren: mana kāja mižģinās Kand. mēle, prāts mižģējas. [Subst. mižģẽjums U., Verwirrung. - Vielleicht für mežģêt dass. mit dem i von mišu, mist II.]

Avots: ME II, 640

mižģu mežģiem, verwirrt; mižģu mežģiem mesties, sich verwirren, nicht recht funktionieren: lasuot mēle mižģu mežģiem me̦tas Duomas I, 778.

Avots: ME II, 640

muôdrs [Kr., C., PS., Nitau, Kokn.] (li. mandrùs "munter, keck", [slav. mǫdrъ "klug, weise"]), gut funktionierend, munter, lebhaft: muodras acis, ausis. visiem acis muodrākas RSk. II, 237. zinātne iet muodriem suoļiem uz priekšu Konv. ² 207. pieguļnieku muodri vīri BW. 32510, 5. [Zu muost(ies).]

Avots: ME II, 682

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

narvuôt tr., beschimpfen; [nàrvuôt ² Kl., schikanieren]. Refl. -tiês,

1) einander beschimpfen, beleidigen
Spr.;

2) = ne̦rruoties n. U.

Avots: ME II, 693, 694

nelieta,

1) ein Unding, Tand, Schund:
visi ļaudis tâ sačija: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048; 9049. nelietā aiziet, palikt, untauglich, verdorben werden; nelietā likt, verderben, ruinieren: nelietā aiziet desmitiem pūru labības B. Vēstn. ļaudis saka man augumu nelietā paliekam BW. 8623. sieviete, kas viņu samaitāja un lika nelietā A. XII, 332. Als attribuitiver Genitiv in der Bedeutung "Nichtswürdig, untauglich": tāds nelietas gars MWM. V, 526. saderēju, atderēju ar nelietas arājiņu BW. 15811,2. - ka(d) tevi nelieta! zum Kuckuck! MWM. VIII, 495;

2) comm., ein Taugenichts, ein Nichtsnutziger
[Dubena]: vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? BW. 24542. tu e̦suot tas nelieta, un ne es Jauns.

Avots: ME II, 721, 722

‡ nieraîns, mit einem nierenförmigen Muster verschen (?): galvā liela nieraina tiptene Brigadere Dievs, daba, darbs 44.

Avots: EH II, 28

[nùočurêt,

1) blass od. gelb werden
Bauske; verkümmen Warkh.: nuočurējušu priedīšu puduruos Veselis Saule kaps. 5;

2) "klebrig werden":
kubula mala ar mielēm nuočurējusi Warkl.;

3) "nùotecêt: mīzali nuočurēja Kurs., MSil;

4) urinieren
(perfektiv, von kindern) Sauken;

5) "Fett schmelzend von den Grieben zum letzten Mal das flüssige Fett abschöpfen"
Sessw.]

Avots: ME II, 771

[nùočurinât, (ein Kind) urinieren lassen: n. bē̦rnu Bers.]

Avots: ME II, 771

nùosùkt [li. nusuñkti], tr., absaugen, ablutschen, aussaugen: bite ziedu nenuosūca BW. 6511. Refl. -tiês, absickern, sich sezernieren: ieliek sietā, lai nuosūcas sula Etn. II, 137. ūdens nevar nuosūkties caur cietuo klinšu pamatu Latv.

Avots: ME II, 862

nùotrũkt [li. nutrúkti], intr.,

1) abreissen:
bet vērpjuot pavediens nuotrūcis LP. IV, 215;

2) sich verringern, stocken, nicht funktionieren:
guovij nuotrūcis piens. jaunavas balss smagi nuotrūka MWM. XI, 184. Refl. -tiês, erschrecken, zusammenfahren: viņš lieliski nuotrūkās Niedra.

Avots: ME II, 878

pakā`rtuôt, tr.,

1) ein wenig ordnen, in Ordnung bringen:
kundze šuo tuo pakārtuoja apģē̦rbā AU. ar nagiem pakārtuoti mati Duomas II, 37;

2) unterordnen, subordinieren in der Gramm.:
teikumus; pakārtuots teikums, ein subordinierter Satz; pakārtuojamie saikļi, subordinierende Konjunktionen.

Avots: ME III, 44

pampinât, intr., in den Bart brummen, räsonieren U.

Avots: ME III, 73

‡ pàmpurât ² Mahlup, -āju,

1) unzufrieden brummen, murren, räsonieren;

2) sich launisch gebärden, kaprizieren:
cits bē̦rns kad sāk, tad pa pus dienai pampurā.

Avots: EH II, 158

parakstît, tr.,

1) unterschreiben:
vārdu;

2) ein wenig schreiben;

3) abonnieren:
viņa parakstīja laikrakstu Balss. Refl. -tiês, sich unterschreiben: viņš gāja pie ķēniņa parakstīties LP. VII, 214. viņš parakstās par laikraksta vadītāju. [Subst. parakstîtãjs, der Unterschreibende, der Subskribent, Abonnent.]

Avots: ME III, 87

pãrgàismuôt,* tr., überexponieren, zu lange belichten: pārgaismuoti negātīvi Stari I, 54.

Avots: ME III, 155

[pãrjaũtât,

1) prüfend (examinierend) schnell durchfragen :
mācītājs pārjautāja visus bē̦rnus vienā stundā Jürg.;

2) noch einmal fragen
Wid.]

Avots: ME III, 158

pãrvaicât, ‡

2) sich über viele erkundigen:
kas ... mīl par citiem p. Janš. Līgava I, 447; examinieren Stender Deutsch-lett. Wrtb., forschen nach ebenda (unter "darnach").

Avots: EH XIII, 215

pãtaruôt, pãtarât, -āju, intr., Gebete herleiern, Gardinenpredigt halten, räsonnieren, schwabbeln: kuo tu atkal sāc pātaruot? Blaum, lai nu ve̦cais pātaruo, lai, bet es darīšu, kâ pate gribēšu Purap. kuo tu tur pātarā, was brummst du dort in den Bart? Mag. XIII, 3, 62. Refl. -tiês, sich beim Prediger zum Aufgebot melden: pēc tam arī tē̦vs sācis pātaruoties Latv.

Avots: ME III, 191

I pele: Demin. pe̦lē̦ns - auch AP., Sonnaxt, Wolm., Daugava 1936, S. 144,

1): peles naudu izvilkušas BW. 1783; 2): Demin. pelītes, eine Pferde- und Viehkrankheit
Oknist: teļi savaid ar pelītēm (= vīvelēm) Auleja;

3): apzarnī ir peles. tās ir tāda gaļa taukuos; kad kausē, tad paliek ķimslas Frauenb.; pele - liesumam līdzīgs apaļš klucītis zarnu taukuos Seyershof; cūku, aitu un vāju guovju taukuos ir tâ kâ trumiņi iekšā; tās ir miega peles Siuxt; "auch eine Maus in der Hand od. im Fleisch"
Lng.; Demin. pelīte "die Niere" (in einem handschriftl. Vokabular);

4): "borago" ME. III, 196 zu verbessern in "borrago"; ‡

6) miega p., verächtliche Bezeichnung für eine schläfrige Person:
līgaviņa, m. p. (Var.: miega cūka, miegulīte) BW. piel.2 26882, 2.

Avots: EH XIII, 220

perģelêt, -ẽju, eine Sprache radebrechen; rasch schwadronieren Seew. n. U. perģelît, schwatzen: perģelīja vienā laidā A. XVI, 361.

Avots: ME III, 201

pìekā`rtuôt, koordinieren.

Avots: ME III, 257

III pîte Kr.,

1) pîte ² BL, ein Kloss, ein Klumpen:
zemes pīte, der Erdenkloss Manz. Lettus. Ādams kļuva nuo zemes pītes... radīts Glück I Mos. 2. saistīts pie zemes pītes A. v. J. 1896, S. 70. tavas acis redzēja... vēl neiztaisītu pīti Glück Psalm 139, 16. graudi ir apakš pītem satrūdējuši Joel 1, 17. būs manām kumeļam pītes mest pakaļā BW. 26800. sniega pītes 29962; 29826. putu pītes sīc Stari II, 417. tādās pītēs LP. VI, 22. mālu pīte, dūņu pīte Mar. Auch als Schimpfwort: vīra māte, dūņu pīte BW. 25273, 5 var.;

2) pîte ² Bauske, Widdrisch, Adiamünde, ein Brei aus gekochten und gestossenen Erbsen
Mitau, Ruhental; pītes, Klosse aus gestossenen Erbsen mit Zwiebeln und Salz Lems., Jakobshof; eine Speise aus gestossenen Erbsen, Zwiebeln und Hanf Selg. n. Etn. IV, 164, aus Roggen, Weizen, Buchweizen, Gerste, Erbsen und Bohnen Etn. I, 3, aus Erbsen, Bohnen und Hanf Konv. ² 2641, Mag. XX, 3, 61, Kürbis (am Martinitag gegessen), Mesoten; Klosse aus gestossenen Erbsen, Bohnen, Kartoffeln und Hanf (am Palmsonntag gegessen) Nerft; eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln, die man mit Fett od. Milch vermischt Ruhental n. Etn. I, 20; miltu pîtes ² Treiland nar. p. 341; in Brucken und (mit î ² ) Ellei pītes = kami Etn. I, 20, Grünwald (pîtes ² );

3) "in die Nierenhaut gewickelter geräucherter Schweinespeck"
Tals. Trotz Lidén (der es IF. XIX, 326 zu li. pìtas "rund" und le. pika stetlt) doch wohl (nach Leskien Nom. 547) eher zu pît; vgl. wruss. пну "drücke, presse", sowie le. pìcenis, pīcis 2, piñka I 2 und pencis I.

Avots: ME III, 235

sabèigt, tr., vernichten, überwinden, jem. den Garaus machen, töten: kuociņi tuop drupu drupās sabeigti St. ve̦cā rija bija pa+visam sabeigta V. Eglītis. jūsu mīkstulība . . . mani sabeigtu id. tikām kaunas (= kaujas), kamē̦r Annužas dē̦ls sabeidz ve̦lnu LP. VI, 478. Refl. -tiês, sich ganz abnutzen, sich abbrauchen, seine Gesundheit ruinieren: ve̦cais arkls pa˙visam sabeidzies. ce̦lmus lauzdams e̦smu gluži sabeidzies.

Avots: ME III, 592

sačaluôt,

1) zusammenschwatzen
Dunika: kuo sievas dažu dienu sačaluo, tuo ne+maz nevar savākt Nigr.;

2) mit einander harmonierend murmeln, plätschern:
kâ burbulīši strautā, skaņas Iē̦kā, kas krūtīs drūms, tuo tāli aizskaluo; ap sirdi vijas, jautri sačaluo Juris Brasa 116.

Avots: ME III, 604

‡ sadejuôt,

1) tanzend sich versammeln:
visi sadejuoja tur kuopā;

2) eine gewisse Zeit hindurch tanzen:
s. līdz pusnaktij;

3) beim Tanz miteinander harmonieren:
jauki (scil.: ir) ar tevi s. Sārts Druvas san 114.

Avots: EH XVI, 402

sadrāzt,

2): sadrãž egļu mizas Iw.;

3): Hiebe verabfolgen:
siksna, ar kuŗu skuoluotājs ... vienam uotram sadrāza pa dibe̦nu Jauns. Raksti IV, 40;

4): durchschelten:
šitādu valuodu dēļ viņš Krišu sadrāza Blaum. No sald. pud. 68; ‡

5) "krietni salīt" Dunika, Rutzau: lietus sadrãza; ‡

6) s. (mit à ² ) veselību Zvirgzdine, die Gesundheit ruinieren.

Avots: EH XVI, 403

saêst,

1): s. (sakuost) garuozu AP.;

2): visas uogas bija saē̦stas Janš. Mežv. ļ. I, 68; "visu apēst" Kaltenbr.: saē̦d visu, lai cik daudz ir savārīts AP.; aufessen,
apēst: vēl viens kumāss jāsaē̦d Gramsden (apēst sei in dieser Bed. hier unbekannt). kuo man duo[d], tuo es saē̦du Ahsw. n. FBR. IX, 110. kukuli ātri saē̦d Pas. VIII, 371. runādamies svešais bija maizes riku saēdis Janš. Mežv. ļ. I, 19. viņš ieskatās, ka ... ābuolis ļuoti skaists, un saē̦d pats tuo Nīca 54. Refl. -tiês, ‡

3) viel arbeitend die Gesundheit ruinieren
PV.: tikām ēdies ar lieliem darbiem, kamē̦r saēdies pie beidzamā gala.

Avots: EH XVI, 407

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. ² 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene ² II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene ² III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639

saķèzît, tr., beschmutzen, verhunzen, ruinieren U.: vilks, nevarē̦dams zābakus uzvilkt, saskaistas: tik daudz ādu, tik daudz luopu saķēzījis, un tuomē̦r ne˙kas gudrs nee̦suot izjucis LP. VI, 263. daudz drēbes būs saķēzīts MWM. VI, 200. daži sāk tâ runāt, ka saķēzī valuodu Plūd. Rakstn. I, 199. cilvē̦ki, sabūvējuši pilsē̦tas, sakēzī tikai zemi D. Goŗkijs 13. Refl. -tiês, sich beschmutzen, besudeln, verhunzen.

Avots: ME II, 663

‡ sakritîgs, zusammenpassend, harmonierend: šāda sakritīga valuoda Janci tuvināja Gustei Blaum. Raksti IV4 (1935), 103.

Avots: EH XVI, 419

sālīms (li. sólymas bei Būga Izv. XVII, 1, 37) N.-Sessau n. U., Remten, Blieden, Neuenb., Schlock, sālims Salisb., sâlîms ² Kurs., die Salzlake: sālims - ūdens, kas zem sālīta sviesta sakrājies Etn. I, 42. labāku pavalgu ne˙maz nevarēja ieduomāties par siļķu sālīmu Janš. Bandavā II, 386. ar reņģu sālimu A. Melnalksnis Mazsalaca 51. - miltu sālims, eine Speise aus Wasser, Mehl, Fett und kleinen Fleischstücken Etn. I, 42. gaļas sālims, eine Speise aus gekochtem, ungeräuchertem Fleisch, Gedärmen, Nieren und Leber ebenda.

Avots: ME III, 802

saskañdinât,

2): komponieren
U. (unter skandinât).

Avots: EH XVI, 447

saskañdinât, tr., intr.,

1) (zusammenschlagend) erklingen lassen:
šķiltavas saujā saskandinājis Kaudz. M. 13. viņa pirksti saskandina sīkās stīgas Vēr. II, 262. dāmas būs tik laipnas ar mums saskandināt glāzes (d. h. die Gläser zusammenschlagend aufs Wohl trinken) Puriņš Nauda 28. viņš saskandināja glāzēm Stari I, 269. viņi saskandināja un uzdzēra draudzībai II, 190;

2) in Übereinstimmung, Harmonie bringen
(gew.: saskaņuôt); komponieren Celm.; dichten (perfektiv) Wid.: sajē̦gumi nebij saskandināmi ar pieredzējumiem Pūrs III, 93. ritums saskandināts pēc vārdu akcenta Antrōp. II, 103. Šūberts saskandināja dziesmām meldijas Vēr. II, 273.

Avots: ME III, 731

saskanêt, intr.,

1) zusammenklingen, aneinanderschlagend, sich berührend klingen, klirren; stark klingen, klirren:
ja dziesmiņa saskanēja, saderēs dzīvuošana BW. 306, sadevās ruociņām, saskan ze̦lta gre̦dzentiņi 32885. saderēju ar tautieti, saskanēja gredzentiņi Biel. 1883. (gredzeniņš) sadārdzē[ja], saskanē[ja] zem nevēkļa kājiņām BW. 6291, 8;

2) fig., übereinstimmen, harmonieren:
vārdi nesaskanēja kâ agrāki Apsk. v. J. 1903, S. 192. vārdi nesaskan ar darbiem. mūsu duomas nesaskan. tā aizmirsa se̦nās varuoņu dziesmas, kuras nesaskanēja ar ve̦rgu laiku spaidiem RKr. VIII, 22.

Avots: ME III, 731

saskaņuôt, tr.,

1) in Übereinstimmung bringen
Wid., harmonisch machen, zusammenstimmen: viņš dabu un dievus grib saskaņuot A. XXI, 644. darbs, kas jāsaskaņuo ar visiem citiem apstākļiem B. Vēstn. lai saskaņuotu viņu dvēseles dzīvi iekšējā harmonijā Zalktis I, 140. dvēseles stīdziņas saskaņuojuši Apsk. v. J. 1903, S. 501. it kâ manā dvēselē tiktu saskaņuoti mūzikas instrūmenti Vēr. II, 435. vēja nuopūta ar tumsas pirkstiem saskaņuojuse kuokli A. XX, 412;

2) komponieren
Lautb.

Avots: ME III, 732

savest, zusammenführen: s. akmeņus jauna nama celšanai. luopenieki save̦d luopus kūtī BW. III, 1, 21. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm. Kaislību varā 76. kas tuos save̦d ienaidā BW. III, 1, 82. Refl. -tiês, zusammenpassen (intr.), zusammenstimmen, harmonieren: dziedam pašas mēs, māsiņas! mums jau labi savedās BW. 304 (ähnlich 308). Subst. savedẽjs (f. -ẽja), der Zusammenführende; der Kuppler: daža sieva ir liela jaunu pāru savedēja Ahs. n. RKr. XVII, 51. savedēja bābiņa U., eine Kupplerin, vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja? R. Sk. II, 134,

Avots: ME III, 785

‡ šļūžât PV., ins Bett urinieren; (viel Wasser) giessen.

Avots: EH II, 648

sùolît, -u (in Prl. n. FBR. VI, 108 auch -ĩju), -ĩju, (an)bieten, versprechen, geloben: vīrs suola, vīrs dara Br. sak. v. 1443. dievs vienam duod, uotram suola 25. suolītu ir vilks neē̦d 1182. kuo suoli, tuo turi! RKr. VI, sak. v. 761. daudz suolīt, maz ieduot 762. suolīts krīt makā 764. suola kuopt Mērn. laiki 315. Refl. -tiês, (sich) versprechen, zusagen: atminies, kuo suolījies! LP. VII, 500. meita suolījusies apzvērēt VI, 724. suolās tautas... vītēt manu vainadziņu BW. 6127. suolījās mana būt;... nu vairs mana [būt] nesuolās 11296. nu varēšu suolīties (das Jawort geben) 7652, 4 (ähnlich 13265). nāk man pašas suolīties (sich anbieten) 11215. (ungewohnlich) suolās (stellt sich in Aussicht) jauna peļņa A. IX, 186. Subst. sùolîšana, das Bieten, Versprechen: vēl jau tai sē̦tā ir suolīšana (ein abergliiubischer Gebrauch) uz laikiem Etn. I, 61. bez... pesteļiem un suolīšanām ebenda. uz suolīšanu kuo likt, etwas verauktionieren Mērn. laiki 44. sùolîšanās, das Versprechen, Zusagen. sùolĩjums, das (gegebene) Versprechen: aizmirsuse savu suolījumu Etn. II, 102. suolījumu neturuot LP. VI, 293. atminējās suolījuma, kuru viņš bij devis JlgRKr. II, 34. (reflexiv) atgādināja tam viņa suolījumuos Jauna R. IV, 154. sùolitājs, f. -ja, der (die) Versprechende: ej... nu tu pate, kad tu tāda suolītāja! BW. 10227, 5. suolītājs ar nedevēju īsti brāļi JlgRKr. II, s. v. 556. Nebst li. súlyti "anbieten" aus aruss. сулити "versprechen".

Avots: ME III, 1137, 1138

spieguôt, tr., intr., spionieren, auskundschaften U.

Avots: ME III, 1006

II spiêgt ² Karls., spionieren.

Avots: ME III, 1006

spiguôt L., U., = spieguôt, spionieren.

Avots: ME III, 995

spulga,

1): spulgas apžilbinātās acis A. Upītis Kailā dzīvība 38; ‡

2) fackelartiges Feuer in einer zum Illuminieren dienenden irdenen Schale
(r. плошка; Neologismus).

Avots: EH II, 563

sùkt (li. suñkti "absickern lassen"), sùcu,

1) saugen (von Blutegeln, nicht von Säugetieren
U.), nutschen St.: sūc kâ uods RKr. VI, sak. v. 557. sūcamais snuķis Konv. ² 719. palika uzticīgi mucai un sūca, kuo spē̦dami Apskats 1905, S. 311. nuo manis tik grib sūkt uz parādu MWM. VII, 801. kukaiņa sūcamais stiebriņš SDB. VIII, 46. pīpi sūkdams Saul. III, 98 (ähnlich Alm. Kaisl. varā 131). nuo tava vaiga sūcu... sirdī cerību Rainis Göˉtes dzeja 43; 2? durchseihen St., Bergm. n. U. Refl. -tiês, (durch)sickern, sich sezernieren (wie Molken von der Milch) U. - Subst. sùcẽjs, wer aussaugt LP. II, 44 (von der Bremse): rijnieciņš ve̦lna bē̦rns, manu sviedru sūcējiņš BW. 31594. ļaužu dīrātājs un sūcējs Aps. VI, 13. aitu asins sūcējs, melophagus ovinus; lietus asins sūcējs, haematopota pluvialis L.; zirgu asins sūcēja, hippobosca equina L. sùkt 1 vielleicht (wenn urspr. prs. *sucu [vgl. sucinât], prt. sùcu, inf. sùkt) zu an. sog "das Saugen", ahd. sūgan "saugen", lat. sūcus, mhd. soc (gen, soges) oder souc (gen. souges) "Saft" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 11, 469, Fick Wrtb. III ⁴ 443, Boisacq Dict. 999. Dagegen sùkt 2 (= li. suñkti) nebst li. sunkà "Saft" vielleicht wenn ursprünglich: beschwerend ausdrücken - zu li. sunkùs "schwer" (s. le. sunk); anders Walde 1. c. 473 und Trautmann Wrtb. 257.

Avots: ME III, 1132

II tresêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) sprechen
Enchiridion; Vnd. Psalmen 39; Konv. ² 2196; schwatzen, räsonnieren L., Depkin und Lems. n. U., Meiran, Sessw., Tirs.: sievietes ilgu laiku tresēja Tirs.;

2) Vorschriften machen, kommandieren, belehren
Autz, Salis, Smilt.; schelten Pe̦nkule: viņi mani par daudz tresē, man beurteilt mich zu streng Salis n. U., man belehrt mich zu viel Autz. In der Bed. 1 vielleicht zu li. treškùtis "Plaperer", treškė´ti "prasseln", poln, troskot "Krachen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 329); hierher auch apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel"? In der Bed. 2 durch d. dressieren beeinflusst resp. (mit liv. t- für d-) daraus entlehnt?

Avots: ME IV, 231, 232

‡ trubuôt Seyershof, drainieren (mit Abzugsröhren).

Avots: EH II, 697

ūdurêt Lemsal "suchen, spionieren".

Avots: ME IV, 406

uguņuôt,

1) in der Nacht, bei künstlicher Beleuchtung Fische (mit dem Fischeisen) stechen :
agrākuos gaduos, kad zvejnieki vel gāja uz e̦ze̦ru uguņuot (naktīs uguns gaismā zivis durt ar žebērkļiem) Janš. Nīca 10;

2) illuminieren
(intr.) Mag. IV, 2, 152;

3) "?": jau te bija uguņuota, vēl atveda zēveļuotu (auf Mädchen bezogen)
BW. 21746, 3; - Subst. uguņuôšana, das Feuerwerk, die Illumination.

Avots: ME IV, 295, 296

ûpsis ² Lubessern n. RKr. XVII, 60, der Uhu (strix bubo). Dürfte auf gesprochenem ūps < ūpis beruhen, das man wie āps (aus āpsis) zu deklinieren begonnen hat.

Avots: ME IV, 409

ūtrupêt U., -ẽju, ūtrupuôt U., versteigern, verauktionieren.

Avots: ME IV, 410

uzmèlst, lügend aufbürden, inkriminieren: šādu neatļautu izturešanuos viņa uzmelsa uz Aizdziru kungu Janš. Mežv. ļ. II, 300. Refl. -tiês, Händel suchen Meiran, Saikava: kaimiņš uz mani kâ uzmelsies Saikava. kuo tu tai Jūlei šuovakar tâ uzmelsies? Vēr. II, 33.

Avots: ME IV, 358

vanckât, -ãju,

1) "kaut kuo darīt" Saikava; "eilig tun" (mit àn ² ) Kreuzb.; "strauji kaut kuo darīt (vanckât und vanskât) Fehteln, Stockm.; "(etwas) zu tun anfangen" Golg.; "stiprā mē̦rā, nebēdīgi kaut kuo darīt" Sessw.: vai es varēšu sākt pļaut? - vanskā tikai vaļā! Fehteln, Stockm. re, kâ šie vanckā ar pļaušanu! Saikava. ņem tu ar cirvi ruokā un vanckā vaļā! ebenda. viņi vanckāja ar ēšanu cauru nakti Sessw. vanckāja kārtis (spielten Karten) ebenda;

2) schlagen
Aahof, Sessw., (mit àn ² ) Golg., KatrE., Kreuzb., Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, (mit añ ) AP., prügeln (mit añ ) Nötk., (mit àn ² ) Golg., (vanskât) Oberl. n. U., (vanckât) Ramkau: tie viņu stipri bija vanckājuši Sessw.;

3) schlagend treiben, jagen
(mit àn ² ) Bers., Saikava, Sessw.; hinausjagen Kreuzb. (mit àn ² ), (vànskāt ²⁾ Wessen: saimnieks, kuolīdz piedzeŗ, vanckā sievu laukā nuo mājas Aahof, Alswig, Borchow, Rite, Saikava;

4) (gierig) essen
Sessw.; geräuschvoll fressen (von Schweinen) Erlaa; trinken ("iedzert, iemest") Lis., saufen, trinken (v. piena sūkalas, paniņas) N.-Peb.;

5) ziehen, schleppen
Bauenhof, Kremon, Seltingshof, (mit àn ² ) Alswig;

6) sich herumtreiben
Bers.: kuo tu vanckā (= vazājies, staigā) tâ vienmē̦r apkārt? Bers.;

7) klatschen
Wirgin.; schwatzen, räsonnieren (vanskât) Lind. n. U.;

8) van̂ckât Nerft "suchend zerstreuen, durcheinander werfen".

Avots: ME IV, 469

I vaņķêt,

2): auch Wessen;

4): tuo vajadzēja nuovē̦ruot vai "vaņķēt" Bigauņc. 34. In dieser Bed. n. Sehwers Unters. 151 f. aus nd. wanken "suchend, prüfend, spionierend umhergehen".

Avots: EH II, 756

vauskât, -ãju, schwatzen, räsonnieren: ta ta nu vauskā, ka nevar ne˙maz apklausīties, der räsonniert (schwatzt) derartig, dass man es gar nicht mehr hören mag Mag. XIII, 3, 66.

Avots: ME IV, 487

‡ veĩkluôtiês,* sich trainieren: veikluodamies ... sporta sacīkstēm Sārts Str. 82.

Avots: EH II, 768

I zadzinât,

1) fakt. zu zagt, stehlen machen, lassen
Nötk.;

2) einen Dieb heissen; einen Diebstahl inkriminieren
Grob. n. Etn. III, 66, Schwarden;

3) freqn. zu zagt, hin und wieder (ein wenig) stehlen, stibitzen:
čigāni zadzina, zadzina uz visām pusēm pamazām, kamē̦r sāk zādzināt uz nebē̦du nuo vietas Vīt.

Avots: ME IV, 679

zādzinât,

1) stehlen machen, lassen
(mit à ) Nötk.;

2) einen Dieb heissen; einen Diebstaht inkriminieren
(mit â ² ) Autz, Ellei, Frauenb., Grenzhof, Nigr., Sessau: kuo tu te mani zādzini, kad es tev ne˙kā nee̦smu zadzis? Frauenb.;

3) Diebsgut verstecken
(mit ã ) Drosth., (mit à ² ) Vīt.: zagļu banda liek zādzināt uz vienu vietu, un tad nāk paši pakaļ Vīt.

Avots: ME IV, 694

II zuôse ² Tals., in die Nierenhaut gewickeltes geräuchertes Schweinefett.

Avots: ME IV, 759

I žūrêt, -ẽju,

1) (viel, unzweckmässig) giessen
Burtn., Oppek., Salis, Salisb. und Wolm. n. U., Ramkau, Lettihn, Odsen, Tirsen, Schujen, (mit ũ ) AP., Bauske, Kegeln, Smilt., Wolmarshof, (mit ù ² ) Adl., Golg., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Prl., Sessw., Stom., (žũrât) Frauenb., Katzd., Schnehpeln: dē̦lu māte alu dara, žūrāt žūrā; trīs dīķu ūdeņa, pušpūra miltu BW. 23459;

2) Wasser tragen
Burtn., Oppek., Salis, Salisb. und Wolm. n. U., Sermus, (mit ũ ) AP., C., Jürg., Kegeln, Trik., Wolmarshof; "nest, krāt šķidrumu, ūdeni (fürs Vieh) Nötk. (mit ũ );

3) "die erste Brahge einstellen"
St.; Bier brauen (mit ũ ) Arrasch, Wandsen, (mit ù ² ) Sessw.: atstāt alu žūrējam (Var.: brūvējam) BW. 26202 var.;

4) schmoren, viele Speisen kochen
W. - Livl. und Seew. n. U.; etwas Unschmackhaftes kochen (žũrât) Schibbenhof;

5) "iejaukt maizi" Kosenhof (mit ũ ), Lös.: trešdien maizīt[i] žūrēja, ce̦turtdien beķerēja BW. 2217;

6) andauernd (stark
Mar., Lettihn, mit ù ² ) regnen Lems. n. U., Spr., Memelshof, (mit ũ ) Wandsen, (mit ù ² ) Adl., Bers., Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lubn., Meiran, Prl., Sessw., (žūrât) Kreuzb., Pernigel, Plm., Vīt., (mit ũ ) Frauenb., Schnehpeln, (mit ù ² ) Fehsen, A. - Laitzen, Meselau, N. - Schwanb.: lietus žūrā augu dienu Vīt. lietus tâ žūrē, ka ganiem nav ne vīlē sausumiņa Vīt. 79. kâ nuo sējas laika sācis, tâ žūrē vienā žūrēšanā 9. žūrē lieti Juris Brasa 28. žūrāt vairāk dienu nuo vietas Janš. Dzimtene V, 270;

7) saufen
Allunan und Lems. n. U., viel trinken Pērse, Ramkau, (mit ũ ) AP., Arrasch, Bauske, C., Smilt., (mit ù ² ) Bers., Golg., Prl., Sessw.: varat jūs tuo alu žūrēt! Ramkau;

8) (ins Bett
Pernigel, Vīt. [žūrât]) urinieren U.: viņš tev necelsies augšā, bet žūrā gultā Vīt.;

9) intr., fliessen
Lubn., Meiran. Zu žūre I.

Avots: ME IV, 837