Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'plūkt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'plūkt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (20)

aizplūkt

àizplùkt,

1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;

2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;

3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).

Avots: EH I, 43



applūkt

applùkt [li. apiplũkti], tr., berupfen, abpflücken, freqn. applũkât: jaunas guobas guovju applūkātas Stari II, 103.

Avots: ME I, 111, 112


atplūkt

atplùkt, wegraufen Gr: Buschh.: a. dadžus nuo ceļmalas.

Avots: EH I, 159


daplūkt

[daplùkt Drsth., hinzupflücken.]

Avots: ME I, 438


izplūkt

izplùkt, Refl. -tiês,

2) eine Zeit lang raufen:
dabūjām pa liêtu i. linu Ramkau u. a.

Avots: EH I, 473


izplūkt

izplûkt Wolmarshof, aufblühen U. (unter plaukt): puķe izplūkusi.

Avots: EH I, 473


izplūkt

izplùkt, tr., auspflücken, auszupfen, ausraufen: sāka nuo zemes izplūkt zâli Blaum. ruokas izplūca sauju palsuo matu R. Sk. II, 167. Refl. - tiês, sich tüchtig raufen, prügeln, sich in den Haaren liegen: tagad e̦sam diezgan izplūkušies LP. II, 25.

Avots: ME I, 784


noplūkt

nùoplùkt: es uzgāju ... ziedu pļavu nenuoplūktu Tdz. 53280. ‡ Refl. -tiês,

1) sich (acc˙!) abrupfen:
"kurka, nuosaplūc!" kurka nuosaplūce Pas. VIII, 298;

2) sich (dat.) abpflücken:
n. kādus ziedus.

Avots: EH II, 77


noplūkt

nùoplùkt, tr., abpflücken, abrupfen: puķes, spalvas. nuoplūca sē̦tmalī dadžu galviņas Dok. A.

Avots: ME II, 832


paplūkt

paplùkt, tr., ein wenig, eine Zeitlang pflücken, raufen, zupfen, spleissen: matus, spalvas. es te lejā paplūkšu zâļu Aps. [Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang sich raufen:
gaiļi mīl paplūkties;

2) eine Weile
plùkt: aizgāja zâļu pdplūkties.]

Avots: ME III, 83


pārplūkt

pãrplûkt 2 Ramkau, = pãrplūkât (?): šī tik pārplūcuot (linus) pa virsu.

Avots: EH XIII, 208


pieplūkt

pìeplùkt,

1) dazu-, hinzupflücken, -raufen;

2) pflückend, raufend anfüllen:
pieplūču šautru klēpi BW. 13250, 6.

Avots: ME III, 280


plūkt

I plùkt Neuenb., Wolm., plùkt 2 Kl., Kr., plûkt 2 Karls., Lin., -cu, tr., zupfen, raufen, reissen, pftücken, schleissen: plūkt kaņepes, zâli od. zâles, puķes, sūnas. linus plūkt (raufen) Drosth., Ronneb., Plm., N.-Peb., Gotthardsberg, Marzen, Bers., Serben, Mar., Sessw., Lubn., Annenhof (Kr. Walk), A.-Laizen, Alswig; Lemburg, Kremon, Fossenberg, Kreuzb., Altenwoga, Grosdohn, Fehteln, Setzen, Memelshof, Ekau, Kr.-Würzau, Doblen, Schmarden, Oselshof, Erwahlen, Wahnen, Alschw., Sackenhausen, Selg., Nigr., Gold., Hasau, Lixna, Dagda, Meselau, Roseneck, Marzenhof, Baldohn. plūkt matus od. aiz matiem, die Haare raufen, an den Haaren zerren, zupfen. spalvas plūkt U., Federn schleissen. Sprw.: kas grib linus plūkt, tam nevajaga greču sēt. pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91. mežsargs tūliņ plūc pīli nuost (rupft der Ente die Federn ab) un nu ceps LP. IV, 22. (linu) plūcamais laiks, die Zeit der Flachsraufe: plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu, lai sieva iet linus raut LP. VI; 36I. Refl. -tiês,

1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;

2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;

3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.

Avots: ME III, 362


plūkt

II plûkt PS., Wolmarshof, Wenden, Arrasch, Warkl,, Kr., plûkt 2 Salis, Zögenhof, -kstu, -ku, = plaûkt, ausschlagen, spriessen, sprossen U.: ruoze plūkst āra LP: VI, 968. - viņam tā valuoda neplūkst, er spricht undeutlich U. Vgl. plaûkt I.

Avots: ME III, 362


plūkta

plūkta, die Zeit des Raufens: linu plūkta, Flachsraufe B. Vēstn.

Avots: ME III, 362


saplūkt

saplùkt,

2): (viņa Miglu) saplūca pie bizēm Janš. Mežv. ļ. I, 314.

Avots: EH XVI, 437


saplūkt

saplūkt, tr.,

1) raufend, reissend sammeln:
puķes, zâles, saplūkuse baltas ruozes BW. 33613;

2) zerzausen, zerreissen:
saplūkti un izpūrināti mati Janš. Dzimtene V, 455. saplūkt matus, (jem.) an den Haaren reissen Wid. Refl. -tiês,

1) für sich zusammenraufen, raufend sammeln:
puisis saplūcies zâles LP. VII, 609;

2) einander zerzausen;
(fig.) in Streit geraten, sich verzanken: div[i] mušiņas saplūcās BW. 35081, 5 var. saplūcāmies ar... brāli MWM. VIII, 603.

Avots: ME II, 704



uzplūkt

uzplùkt, zupfend, raufend zum Vorschein bringen: sarus plūcuot uzplūca cūkai asinis Dunika.

Avots: ME IV, 367

Šķirkļa skaidrojumā (50)

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


apsārtināt

apsārtinât, (bis zu einem gewissen Grade) röten (perfektiv): a. dzijas Bauske. brūklenes nav ienākušās nuoplūktas, bet vē̦lāk saulē apsārtinātas Jürg.

Avots: EH I, 111


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


atraidīt

atraĩdît,

1) entlassen
Ahs.: a. savu kalpuoni; herschicken Ahs.: a. kam puisi palīgā linu plūkt. ‡ Refl. -tiês, ablehnen (intr.): Cieba atraidās Janš. Līgava I, 370. svešnieks teica tīri bēdīgā balsī un it kâ atraidīdamies Mežv. ļ. I, 18.

Avots: EH I, 160


bruzels

bruze̦ls, rostbraun: linus sāk plūkt, kad tie paliek bruze̦li Dond.

Avots: EH I, 246



glaudīt

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622


greči

greči, eine Art von Flachs, "stepju, sē̦klu lini" Sessw. n. Etn. III, 178 : kas grib linus plūkt, tam nevajag greču sēt Tr. III, 635.

Avots: ME I, 646


gudrība

gudrĩba: lai vilkam tā g, kas tai meitu māmiņai BW. 17968, 1. izvilku tautiešam vispēdīgu gudrībiņu 33125, 5. gudrībām (Var.: izgudrēm) dē̦lu māte aicin[a] mani linu plūkt 28429 var. gudrību pieduot, guten Rat geben BielU.

Avots: EH I, 416



iztalināt

iztalinât, iztaluôt [C., Arrasch, Bauske], tr., zum Bleichen ausbreiten Bers.: linus. Refl. - tiês, zu Ende bleichen, ausbleichen: dažkārt izklāj nuoplūktus linus uz lauka, kur tie rasā un lietū izmirkst (iztalinās) Plutte. lini iztaluojušies balti. [In dieser Bed. auch iztaluot: aude̦kli, lini iztaluojušies C.]

Avots: ME I, 814


izvilot

izviluôt (mit -ll- zu lesen?) "izplūkt" Grünh. (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 496


izzāļot

izzâļuôt,

1) izzāļât Warkl., = sazâļuôt 2;

2) mit Hilfe von Medizin
(zâles) auskurieren, heilen (tr.) BielU.: kas tevi ar labām zālēm pruot i. Lange Latv. ārste 15. izzāļājis acis Pas. VIII, 387 (aus Lettg.). ar pašu saplūktām... zâlēm ...vājniekus... i. Janš. Līg. II, 52. Refl. -tiês, sich mit Hilfe von Medizin auskurieren: tu dzīries sargāties un i. Lange Latv. ārste 8. pats izzāļājies Pas. VIII, 387 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 497


jumis

I jumis,

1): eine Doppelfrucht
auch Iw., Prl., Saikava; (jumītis) Kaltenbr., eine Doppelahre - auch AP., (jumītis) Liepna; Ramkau; kālab te jumji (zu zwei zusammengewachsene Erlen) vien re̦dzami? Janš. Līgava II, 175; 4): kam pē̦dīgā kuopiņa pļaujuot (pē̦dīgā sauja, linus plūcuot), tam ir j. ("der werde bald heiraten") AP. kad beidz pļaut, sajemj jumi Zvirgzdine. kad beidza linus plūkt, pē̦dīguo sauju paņēma aiz puoļām, svieda gaisā un teica: "lini saujā, spaļi gubā"; tad bij saņe̦mts jumītis Ramkau. kas pirmais beidzamuo kuopiņu dane̦s pie gubiņas, tam jumītis; tas tik˙pat kâ visu nuopļāvis ebenda. vai tiksiet šuovakar da jumja? werdet ihr heute mit dem Mähen (Flachsraufen) fertig werden? Saikava.

Avots: EH I, 567


ķirpa

I ķir̃pa,

1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa 2 Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];

2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.

Avots: ME II, 385


knīzāties

knĩzâties (besonders mit iz -) Ruj. "plêsties, plūkties". - Vgl. izknīzâties.

Avots: ME II, 248


krāsmata

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268


laiška

II laiška [mit hochle. šk aus šķ? oder ein Lituanismus?], laišķu od. laĩšu lapa, gew. der PL., auch laišķi RKr. III, 130,

1) baltās laîšķu [C.] lapas, die Seerose (nymphaea)
Kav., RKr. II, 74; dze̦lte̦nās laišku lapas, die Teichrose (nuphar) Kav., Rkr. II, 74. jāsien pie pieres baltvēderes, laišķu lapas Etn. IV, 52. ja galva sāp, tad jāpiesien dadžu lapas vai arī lēpju lapas (laišku lapas [aus Odensee]) Etn. II, 135. te auga laiškas un ūdens aglītes Apsk. I, 613; 2) laĩšķi, der Lauch Nigr.: [izskriešu dārzā saplūkt laišķus Janš. Dzimtene 2 I, 281. - S. laiksne].

Avots: ME II, 413, 414


lielums

liẽlums,

1): aiz lieluma (im Bewusstsein seiner hohen Stellung)
ne̦zina, kuo darīties Kaltenbr.;

2): sìenu kasuot vīrietis ņe̦m lielumu (das Dichte),
sievietis kasa klāt Heidenfeld. sajemt (sìena) lielumus (die dichte Schicht) Kaltenbr., Wessen: nuo lieluma Diet., ungefähr, im grossen und ganzen, im allgemeinen. lielums (Adv.), ‡

b) in den Hauptzügen, in der Hauptsaehe
Kaltenbr.: saprast l. saprata;

c) oberflächlich, einigermassen, ein wenig
Sonnaxt: istabu tikai l. pārslaucīt. zâli l. nuoplūkt.

Avots: EH I, 756


muļķis

muļˆķis (li. mùlkis), fem. muļˆķe, der Tor, die Törin, der Dummkopf: Sprw. muļķis kâ zīda blusa (vācietis, zābaks). muļķis kâ puļķis: kur dze̦n, tur lien. muļķis skrien, gudrs ķeŗ. muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. muļķis arī baznīcā dabū pērienu, gudrs ne tirgū. kad muļķi runā, tad gudrie stāv klusu. muļķim muļķa nelaime (auch alga). muļķim dienu mūžu laime. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties? izmeklējuos muļķis od. muļķa prāta palikdams. muļķe būtu, kad es teiktu BW. 10683. muļķa od. muļķis cilvē̦ks, [muļķa de̦sa U.], ein dummer Mensch. [ak tu mīļš muļķītis U., ach du liebe Unschuld! - Dürfte zunächst auf einem Adjektiv * mulkus (vgl. mulks) beruhen. Nebst li. mùlkstu "verdumme", apmùlke̦s "schlecht beanlagt" (s. Leskien Nom. 296] nach Pictet KZ. V, 327, Wiedemann BB. XIII, 308, Bezzenberger BB. VII, 215, Persson BB. XIX, 262, Trautmann Wrtb. 188, Lewy IF. XXXII, 164 f. zu ai. mūkhá-ḥ s. aber Johansson IF. II, 39 1 und Lüders KZ. XLII, 194 1); vgl˙v auch Walde Wrbt. 2 296, Boisacq Dict. 605, Būga T. i. ž. I, 428.]

Avots: ME II, 666


paecēt

[paecêt, ein wenig, eine Weile eggen: p. līdz bruokastam. Refl. -tiês,

1) eine Weile zu seinem Vergnügen eggen:
duod man drusku p˙!

2) = paplūkties: gaiļi atkal grib p.]

Avots: ME III, 23


palagzde

palagzde, palazde (li. pãlazdės "eine Pilzart"),

1) der Raum unter einem Haselnussstrauch, der untere Teil des Haselnussstrauches:
ik˙rudeņus puiši jāja, palagzdē riekstus raut BW. 14212, 2. kuo jaunas ruokas zem palazdes plūc U. b. 85, 72;

2) palagzde, palagzdene, das Leberblümchen (anemone hepatica)
Mag. IV, 2, 86, RKr. Il, 66; Haselwurz (asarum europaeum) RKr. II, 67; Karls. Bei L. palagzdi, palazdas, Haselwurzkraut; palazdītes plūkt A. XIX, 24.

Avots: ME III, 54


palikt

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60


paplucināt

paplucinât,

1): p. galvu Lng. (unter plūkt), den Kopf zausen;


2) "padauzīt" Wessen: p. putekļus nuo drēbēm.

Avots: EH XIII, 164


pārdegains

pãrde̦gaîns Bl., pārdagaîns [N.-Schwanb.], hin und her Brandflecken habend (vom Flachs): pie linu plūkšanas nedrīkstuot sākt gabalu nuo vidus plukt, kâ arī izplūkt vidu vidiem, juo tad auguot pārdagaini lini Etn. II, 73. [linu nevar sēt ziemeļu vējā, tad tie aug pārdagaini N.- Schwanb.]

Avots: ME III, 153


patuostīties

patupstîtiês, dann und wann für eine Weile niederhocken: sievas, iegājušas kaimiņa pļavā zāļu plūkt, bieži vien tur patupstījās Nigr.

Avots: ME III, 125


pažabināties

pažabinâtiês "uzkārties" Rutzau: pažabinājies uz žuoga, gribēja nuoplūkt ābuolu.

Avots: EH XIII, 193


plēst

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341


pliks

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344


plucināt

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353


plūkāt

plũkât Karls., PlKur., plùkāt 2 Kr. (=li. plúkoti "?" Tiž. II, 473?), -ãju, freqn. zu plūkt, tr., intr.,

1) zausen, zupfen:
šuorīt tevi saimniec[e] pēra, pie matiem plūkādama BW. 20868, 3. apģē̦rbti ar pašu plūkātajām lupatām Jauns.;

2) streichen, massieren
Trik. Refl. -tiês;

1) sich zausen, zupfen, raufen, streiten;

2) sich begatten (von einer Kuh)
Lös. n. Etn. IV, 166.

Avots: ME III, 361


sabrucināt

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598


sadauzīt

sadaũzît, ‡ Refl. -tiês,

1) = sasistiês 1;

2) "sich zausen
(plūkties, plēsties)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 402


sarmenīte

sarmenĩte, ein Kraut od. eine Blume: pavaicāju Jānīšam, kādu plūkt Jāņu zâli. paš[u] pirmuo buldurjāni, sarmenīti jau uotruo BW. piel. 2 32393.

Avots: ME III, 722


skara

skara,

1): skaras Fetzen AP., Saikava, alte Kleider
Saikava;

2): auzas s. Skaista, BW. 9723, 1; Kätzchen von Weiden, Birken u. a.
Erlaa, KatrE., Ruj., Siuxt;

3): auch Ramkau;

4): auch Auleja, Kaltenbr., Kārsava, Skaista, Višķi, Tdz. 58040, 8, Pas. XI, 404 (aus Lubn.); Demin. skareņa Warkl. "trīsstuŗains mežģiņu lakatiņš, kuo jaunavas vasarā sien ap galvu";

5) skaras, die Mähne
(?): (zirgs) marguotām skariņām BW. 29869 var.; ‡

6) ein Blättchen am Flachsstengel
Grob.: kad liniem skaras līdz pusei nuobirušas, tad tuos var sākt plūkt;

7) Benennung für eine zottige Kuh
AP.

Avots: EH II, 501


šķelpis

šķelpis (unter šķe̦lpa): Azandas malā plūktie zaļie šķelpi Aīda Niedra Azand. 71.

Avots: EH II, 630


šķupsnis

šķupsnis: auch Fehteln, Lemb., Linden in Livl.; "kušķis" Sermus; linu š. Atašiene, (hief auch matu š.) Erlaa, Sauken, Saussen; naudas š. AP.; viss mežs nuocirsts, - atstāts tikai šķupsnītis alkšņu Bers. tāds š. linu vēl nenuoplūkts Adsel.

Avots: EH II, 641


slaida

slaida, ‡

2) "vieta, kur linu tīrumā kritusi kārts, mērījuot plūcējiem linu lauku" (= sliẽde 1?) Schwitten: plūkt linus nuo vienas slaĩdas līdz uotrai.

Avots: EH II, 519


slikta

slikta: ein länglicher Heu-, Stroh- od. Getreidehaufen Seyershof: sliktiņa "guba, kādās saliek ... nuoplūktuos linus, saujas ar puoļām uz augšu" RKr. XV, 70 (aus Drosth.). S. auch Sehwers Unters. 111.

Avots: EH II, 525


snāt

snāt (mit à 2 Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à 2 ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât 2 Grünh., snàt 2 Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt 2 ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt 2 ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à 2 ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt 2 );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975


stāds

stàds,

1): mums stâda 2 pietrūka Frauenb.;

2): auch (mit â 2 ) Frauenb., Grob., Strasden;

3): lini balejas uz stād[u] uzlikti Salis. ja lini ir mīksti izmirkuši, tad tie nav ilgi jātur uz stâda 2 (uz re̦zgaļiem) Orellen. kad lins nav iztilājies uz stāda, tad ir iezīdējis lins Seyershof. nuoplūktus linus tīrumā saliek stàdiņuos 2 , liekuot sē̦klas uz augšu Erlaa. liec nu labāk lielāku tuo stàdu 2 ! mazs gāžas ebenda; ‡

5) das Pflanzen (?):
viņa stādīja sīpuolus; tie bija nuokavē̦ti stādam Sieva 7; ‡

6) "vairāk labības statiņu uz tīruma, kas saliktas zināmā kārtībā" Ramkau: statiņas saliek rindiņās, lai iznāk kantains s.

Avots: EH II, 572


talcinieks

tàlciniẽks, tàlc(e)nieks (fem. t-ce), jem., der sich an einer tàlka als geladener Arbeiter beteiligt: talcinieki iznāk linus plūkt LP. IV, 169. paaicina talciniekus (auch in Dunika, mit alˆ 2) un ceļ jaunu istabu V, 268. saimnieks talceniekiem pasniedza dzeramuo Etn. II, 182. kà vajaga talcniekiem BW. 28479 var. talcenieces me̦klē̦dams 28485. Vgl. li. talkiniñkas dass.

Avots: ME IV, 126, 127


ulām

ulām, mit gesamter Hand Nerft n. U. (in Livl. unbekannt); "vienkuopus, nedaluot linu lauku baruos" (plūkt linus) Nerft.

Avots: ME IV, 297


vamzīt

I vamzît,

1) "grūstīt, plūkt, muocīt" (mit am̃ ) Wolmarshof, (mit àm 2 ) Alswig; "saburzît" (mit am̃ ) Grünwald;

2) s. vamzêt I 2;

3) "mit Mühe anziehen (ein Kleid)"
Nötk. (mit am̃);

4) s. vamzêt II.

Avots: ME IV, 467


vārnaga

vārnaga, galium aparine Ulanowska Łotysze 14; eine Art Unkraut Golg., Sessw., ein Unkraut im Flachs Vīt.; ein Unkraut, das auf feuchten Wiesen und Flussufern wächst Vīt.; vārnnagas "mārnakas" Wid.: vārnaga ar saviem asiem, līkumainiem zariem citus augus sarauj kuopā un nuomāc Sessw. linus grūti plūkt, kad tie vārnagu sarauti Vīt. nav ne˙kādas lāga zâles, kur vārnagas aug ders. Aus vārn - naga (zu vãrna + nags).

Avots: ME IV, 506


verņīt

verņît,

1) ziehen
(mit êr 2 ) Vīt.: verņīja, kamē̦r izverņīja Vīt.; "teissen" AP.;

2) "binden"
Lubn., (mit êr 2 ) Golg., Sessw., (mit er̃ ) C., (gew. mit sa- ) Wolmarshof. Refl. -tiês, sich raufen (plūkties) Jürg.: suni verņījas.

Avots: ME IV, 541


vidus

vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,

1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,

a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;

b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,

a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,

a) die Mittagszeit;

b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;

2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;

3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;

4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III 4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.

Avots: ME IV, 580, 581


vilnāt

vilnât, Refl. -tiês,

2): sāk iereibušie plūkties un villāties Austriņš Raksti VII, 320.

Avots: EH II, 784


virza

vir̂za AP., Kl., Prl., vir̂ze Schwanb., Sessw., vir̂ze 2 Kabillen, O.-Bartau, Rutzau, vir̃ze Serben, virze Ihlen, Mar., gemeine Sternmiere, Vogelmiere (stellaria media Will.) Etn. I, 30; RKr. II, 78, (mit ir̃ ) Ramkau; "stellularia" (mit ir̂ 2 ) Karls.; Vogelgras (alsine media) U. (auch virze, virzes), (mit îr̂ ) C., Nötk., PS., Wolm.; ein Unkraut im Getreide (mit ir̂ 2 ) Frauenb., MSil.; ein Unkraut, das im Garten wächst Mērdzine, Zvirgzdine, (virze) Setzen; Unkraut im Gemüsegarten überhaupt (mit ir̃ ) Ramkau (unbek. in Dond. und Dunika): nuomin virzas, nuomin gušņas, lai aug skaidri kāpuostiņi! BW. 32523 var. apaugt ar virzu un mauru Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 159. saravēja kāpuostdārzā virzu A. XVI, 297. kaudze... saplūktas mīkstas virzas MWM. VIII, 595. Die virza ist sehr ästig und bildet dicht wachsend eine schwer zu entwirrende Masse; daher wohl nebst vir̂zis zur Wurzel von varza 1-4 und ve̦rza.

Avots: ME IV, 619


visgudrēm

visgudrēm LKVv., Wid., visgudram, Adv., = izgudrēm (s. izgudras): visgudrēm (Var. visgudram, izgudrām) dē̦lu māte aicin[a] mani linu plūkt, vai līdze̦nas saujas plūkšu BW. 28429 var.

Avots: ME IV, 623