prass
‡ prass Lubn. "ēst prasīšana; ciemiņa mieluošana": ja ȩ̄duot izkrīt kumuoss, tad sagaidāms p.
Avots: EH II, 312
Avots: EH II, 312
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'prass' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'prass' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (111)
aizsprakstēt
àizsprakstêt: dzirkstele aizsprakstēja. ‡ Refl. -tiês, einen prasselnden Laut von sich geben: malka krāsnī aizsprakstējās.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizšvirkstēties
‡ àizšvirkstêtiês, für eine kurze Zeit zu prasseln (knistern) anfangen: paeglis aizde̦gts aizšvirkstējās.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
ap
ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.
In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,
1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;
2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;
3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;
4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;
5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;
6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.
Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa
Avots: ME I, 72
1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;
2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;
3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;
4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;
5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;
6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.
Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa
Avots: ME I, 72
applītēt
‡ applītêt,
1) "verprassen"
Für. (unter plītēt): a. tē̦va mantu Lemsal, Nitau, N.-Peb., Trik. (mit ĩ ), Bers., Festen, Lubn., Saikava;
2) mit belaub ten Zweigen schlagend auslöschen:
a. uguni Salis (mit ĩ);
3) mit Lehm (eine Mauer) bewerfend abglätten
Bers.
Avots: EH I, 106
1) "verprassen"
Für. (unter plītēt): a. tē̦va mantu Lemsal, Nitau, N.-Peb., Trik. (mit ĩ ), Bers., Festen, Lubn., Saikava;
2) mit belaub ten Zweigen schlagend auslöschen:
a. uguni Salis (mit ĩ);
3) mit Lehm (eine Mauer) bewerfend abglätten
Bers.
Avots: EH I, 106
apsprāgt
apsprâgt, intr.,
1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;
2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;
3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu
Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.
Avots: ME I, 125
1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;
2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;
3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu
Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.
Avots: ME I, 125
aptērēt
barkšķēt
bar̂kšķēt, barkšēt (li. barkšė̕ti "klappern"), prasseln, rasch sprechen Smilt. C., Bers., Burtn.
Avots: ME I, 264
Avots: ME I, 264
blīmēt
II blĩmêt, prassen [?]: rīt un blīmēt tik tu pruoti Etn. I, 7. [Aus Neugut; wohl fehlerhaft für blīnêt "gaffen", das dort in der vorhergehender Zeile angefürt ist.]
Avots: ME I, 316
Avots: ME I, 316
brasēt
brasēt, - ēju, intr., schwelgen, aufleben, [saufen U.], sich wichtig geärden: dzeram, brāļi, brasējam Miežumača alutiņu BW. 19601. kaut pliks un izsalcis, kad tik var brasēt Purap. kur jāj cauri brasē̦dams BW. 32129. arastā brasēšana valudā Alm. Wahrscheinlish gleichbedeutend damit brašât: braucam, brāļi, brašājam tē̦va pirktis kumeliņis Rutz. n. RKr. XVI, 111. [Aus brassen "lärmen, prassen".]
Avots: ME I, 324
Avots: ME I, 324
brazdēt
brazdêt (brazdėti "шелестѣть"), = brazdêt. [Zu ahd. brastōn "krachen, prasseln" u. a.]
Avots: ME I, 327
Avots: ME I, 327
bruikšķēt
bruikšķêt, - ēju, krachen (von stürzenden Bäumen), prasseln (von brennenden Häusern) U.
Avots: ME I, 339
Avots: ME I, 339
čurāt
graboņa
grabuoņa, das Rascheln, Prasseln, Klappern: ratu grabuoņa palika ar˙vienu klusāka Saul. grabuoņai pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297.
Avots: ME I, 636
Avots: ME I, 636
iesprakšķēt
ìespraukš(ķ)êt,
[1) laut einplatzen:
glāze iesprakšķēja Schujen;
2) prasselnd hineinspringen:
uogle iesprakšķēja klēpī Druw. tauki iesprakšķēja acīs Mar., Wenden, Serben.] dziļumuos iesprakšķ maz dzirkstele A. Up Sieviete 213. [Refl. -tiês, einen krachenden Laut von sich geben: nuo smaguma zars iesprakšķējās vien un nuolūza Ronneb.]
Avots: ME II, 70
[1) laut einplatzen:
glāze iesprakšķēja Schujen;
2) prasselnd hineinspringen:
uogle iesprakšķēja klēpī Druw. tauki iesprakšķēja acīs Mar., Wenden, Serben.] dziļumuos iesprakšķ maz dzirkstele A. Up Sieviete 213. [Refl. -tiês, einen krachenden Laut von sich geben: nuo smaguma zars iesprakšķējās vien un nuolūza Ronneb.]
Avots: ME II, 70
iesprašķēt
ìesprašķêt AP., = iesprakšķêt 2. Refl. -tiês, erprasseln: egļu malka de̦guot iesprakšķas AP.]
Avots: ME II, 70
Avots: ME II, 70
iesprikstēties
ìesprikstêtiês, ìesprikšķêtiês, ìesprikšêties, ein knisterndes, prasselndes Geräusch von sich geben, anfangen zu prasseln, zu knistern: dzirksteles, lampa iesprikstējās.
Avots: ME II, 71
Avots: ME II, 71
izbarot
izēst
izêst (li. išė̕sti, [aksl. izěsti]), tr.,
1) ausessen, ausfressen:
kāpuostiņus izē̦dusi BW. 13420. ragana ielīdusi ķirpju izē̦stā stabā LP. V, 9. zuobi izē̦sti. izēdis jūs nuo vietas, hinterlistig um die Stelle bringen, verdrängen;
2) ausätzen, ausbeizen:
viņu (struteņu) brūnā sula, uz kārpām uzsmē̦rē̦ta, tās izē̦duot Etn. III, 6. Refl. - tiês,
1) nach Herzenslust essen, im Esen schwelgen, prassen:
Sprw. izēdās, izdzērās, aizgāja, ne paldies nesacīja. kukuļa ne˙kāda līdz nene̦s, labu labā izē̦das un izdzeŗas Kaudz. M.;
2) sich auffressen:
lai tad viņi ē̦das, kamē̦r izē̦das;
3) sich durchfressen:
ve̦lns izēdies dubļiem cauri LP. VI, 621. kamē̦r kungs izē̦das kalnam cauri, šie gabalā;
4) sein Wesen treiben, sich austoben:
ķēniņa meita izēdās arī pa citām vietām VII, 215.
Avots: ME I, 735
1) ausessen, ausfressen:
kāpuostiņus izē̦dusi BW. 13420. ragana ielīdusi ķirpju izē̦stā stabā LP. V, 9. zuobi izē̦sti. izēdis jūs nuo vietas, hinterlistig um die Stelle bringen, verdrängen;
2) ausätzen, ausbeizen:
viņu (struteņu) brūnā sula, uz kārpām uzsmē̦rē̦ta, tās izē̦duot Etn. III, 6. Refl. - tiês,
1) nach Herzenslust essen, im Esen schwelgen, prassen:
Sprw. izēdās, izdzērās, aizgāja, ne paldies nesacīja. kukuļa ne˙kāda līdz nene̦s, labu labā izē̦das un izdzeŗas Kaudz. M.;
2) sich auffressen:
lai tad viņi ē̦das, kamē̦r izē̦das;
3) sich durchfressen:
ve̦lns izēdies dubļiem cauri LP. VI, 621. kamē̦r kungs izē̦das kalnam cauri, šie gabalā;
4) sein Wesen treiben, sich austoben:
ķēniņa meita izēdās arī pa citām vietām VII, 215.
Avots: ME I, 735
izlaidīgs
izlaîdîgs, ausgelassen, ungezogen, exzentrisch, prassend: izlaidīgi ar acīm raudzīties A. XII, 893. pārvērst sajūsminājumu izlaidīgā laimības gavilēšanā A. XII, 263. saimnieku izlaidīga dzīve Tēv.
Avots: ME I, 761
Avots: ME I, 761
izplenderēt
izpleñderêt, tr., vertun, verprassen: kad ieduotais izple̦nde̦rē̦ts, tad nabagi žē̦luojas, ka jāmirstuot badā MWM. III, 103, Kand. Refl. - tiês ["sinlos zur Genüge die Zeit vergeuden" Domopol]: vai vakar visu nakti diezgan neizplenderējās MWM. VII, 506; ["izdzīvuoties, iedzīvi izautināt, nejēdzīgi iztērēties, izdzerties, izākstīties" Bers., Roop, Golg., Marzenhof u. a.; "bez darba vazāties, izklaiņuoties, ļurbuoties" Stenden; in Weinsch. dafür izpļenderêtiês].
Avots: ME I, 782
Avots: ME I, 782
izplītēt
izplĩtêt, tr.,
1) verprassen, verschwelgen:
naudu;
[2) herausklopfen, herausdreschen
U.].
Avots: ME I, 783
1) verprassen, verschwelgen:
naudu;
[2) herausklopfen, herausdreschen
U.].
Avots: ME I, 783
izsprakšēt
‡ izsprakš(ķ)êt, prasselnd abknallen (intr.), (her)ausplatzen: izsprakšķēja kâ raķete Daugava 1928, S. 693. kad karašu ce̦p, trīs reizes me̦t sāli krasnī, tad skauģam acis izsprakš Ramkau.
Avots: EH I, 482
Avots: EH I, 482
izsprakšķēt
‡ izsprakš(ķ)êt, prasselnd abknallen (intr.), (her)ausplatzen: izsprakšķēja kâ raķete Daugava 1928, S. 693. kad karašu ce̦p, trīs reizes me̦t sāli krasnī, tad skauģam acis izsprakš Ramkau.
Avots: EH I, 482
Avots: EH I, 482
izspraukšēt
‡ izspraũkšêt Jürg., Lemb., Ramkau, Perfektivform zu spraũkšêt: (kad karašu cepa, iemeta krāsnī sāli), lai izspraukš krāsns, damit im Ofen ein Geprassel erfolgt.
Avots: EH I, 482
Avots: EH I, 482
izšvirkstēt
labs
labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),
1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;
2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;
3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;
4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;
5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;
6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;
7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);
8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;
9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;
10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;
11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;
12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;
13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]
Avots: ME II, 397, 398
1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;
2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;
3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;
4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;
5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;
6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;
7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);
8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;
9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;
10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;
11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;
12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;
13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]
Avots: ME II, 397, 398
nodzīvot
nùodzîvuôt, tr., intr.,
1) längere Zeit, seine Lebenszeit verbringen, verleben, hinleben:
pieci gadi nuodzīvuoju (Var.: sadzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31087, 2. ai dieviņ gan ir grūti bez arāja nuodzīvuot 8289. abas sievas māsas pilī nuodzīvuo mūžu LP. IV, 41;
2) verleben, verprassen:
ķēniņa dē̦ls izšķērdībā nuodzīvuojis visu tē̦va nav ne vērdiņš palicis Tals.;
4) eine Arbeit beendigen, verrichten:
nuodzīvuoju rudzu riju BW. 12574, 2;
5) als Prädikat zu unbelebten Subjekten bedeutet nuodzīvuot etwa "sich schnell bewegen", stieben, sprühen, spritzen - je nach dem Zusammenhang:
viņš aizskrēja, ka putekļi od. dubļi vien nuodzīvuoja Paul. sarkana uguns vien nuo ar dūmiem pa gaisu nuodzīvuojusi JU. viņš nuogājis, ka ūdens vien nuo pakaļas nuodzīvojis RA. Refl. - tiês,
1) sich abarbeiten, sich abplagen:
miesnieki nuodzīvuojās ar slapjām mugurām LP. VI, 796;
2) spielen:
bē̦rniem bijis jāpieliek mantiņas, ar kuo tie nuodzīvuojušies LP. V, 54;
3) herunterkommen, verkommen:
viņš pa˙visam nuodzīvuojies.
Avots: ME II, 781
1) längere Zeit, seine Lebenszeit verbringen, verleben, hinleben:
pieci gadi nuodzīvuoju (Var.: sadzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31087, 2. ai dieviņ gan ir grūti bez arāja nuodzīvuot 8289. abas sievas māsas pilī nuodzīvuo mūžu LP. IV, 41;
2) verleben, verprassen:
ķēniņa dē̦ls izšķērdībā nuodzīvuojis visu tē̦va nav ne vērdiņš palicis Tals.;
4) eine Arbeit beendigen, verrichten:
nuodzīvuoju rudzu riju BW. 12574, 2;
5) als Prädikat zu unbelebten Subjekten bedeutet nuodzīvuot etwa "sich schnell bewegen", stieben, sprühen, spritzen - je nach dem Zusammenhang:
viņš aizskrēja, ka putekļi od. dubļi vien nuodzīvuoja Paul. sarkana uguns vien nuo ar dūmiem pa gaisu nuodzīvuojusi JU. viņš nuogājis, ka ūdens vien nuo pakaļas nuodzīvojis RA. Refl. - tiês,
1) sich abarbeiten, sich abplagen:
miesnieki nuodzīvuojās ar slapjām mugurām LP. VI, 796;
2) spielen:
bē̦rniem bijis jāpieliek mantiņas, ar kuo tie nuodzīvuojušies LP. V, 54;
3) herunterkommen, verkommen:
viņš pa˙visam nuodzīvuojies.
Avots: ME II, 781
nopinckot
noplenderēt
nùopleñderêt,
1) intr., sich umhertreiben
Spr.: viņš bija nuoplenderējis pa Majuoriem Seib.;
2) tr., verprassen, vertun:
es visu tuo nuopleñderēju [Salis, Sessw.], Vēr. II, 427.
Avots: ME II, 830
1) intr., sich umhertreiben
Spr.: viņš bija nuoplenderējis pa Majuoriem Seib.;
2) tr., verprassen, vertun:
es visu tuo nuopleñderēju [Salis, Sessw.], Vēr. II, 427.
Avots: ME II, 830
noplītēt
nùoplĩtêt, tr.,
1) abprügeln:
zē̦nu;
2) verprassen:
naudu. Refl. -tiês, ein schwelgerisches Leben führen: viņa nuoplītējuoties un skraiduot ar studentiem Egl.
Avots: ME II, 831
1) abprügeln:
zē̦nu;
2) verprassen:
naudu. Refl. -tiês, ein schwelgerisches Leben führen: viņa nuoplītējuoties un skraiduot ar studentiem Egl.
Avots: ME II, 831
nopļundurēt
nùopļuñdurêt Pasaules lāpītājs 21,
[1) leichtfertig und liederlich vertrödeln
Vank., Neu-Wohlfahrt, Autz, Grünh.: dzē̦rājs nuopļundurēja visu dienu pa kruogu Siuxt, Kokn., Lennew., Ermes, Kalz., Mesoten, PS., C.;
2) leichtfertig und achtlos (Kleidet) abtragen
Salis: viņš lietū nuopļuñdurējis manu kažuoku Sessau;
3) leichtfertig vergeuden
Dickeln, verprassen MSil., Gramsden, Jürg., Vank., Sessw., Autz, Grünh., Grünwaid, Nötk., Ermes, N.-Peb., Bewershof. Refl. -tiês,
1) durch Verschwendung verarmen;
2) unnütz die Zeit verbringen:
visu dienu nuopļuñdurējāmies, bet ne˙kā nepadarījām Jürg.].
Avots: ME II, 833
[1) leichtfertig und liederlich vertrödeln
Vank., Neu-Wohlfahrt, Autz, Grünh.: dzē̦rājs nuopļundurēja visu dienu pa kruogu Siuxt, Kokn., Lennew., Ermes, Kalz., Mesoten, PS., C.;
2) leichtfertig und achtlos (Kleidet) abtragen
Salis: viņš lietū nuopļuñdurējis manu kažuoku Sessau;
3) leichtfertig vergeuden
Dickeln, verprassen MSil., Gramsden, Jürg., Vank., Sessw., Autz, Grünh., Grünwaid, Nötk., Ermes, N.-Peb., Bewershof. Refl. -tiês,
1) durch Verschwendung verarmen;
2) unnütz die Zeit verbringen:
visu dienu nuopļuñdurējāmies, bet ne˙kā nepadarījām Jürg.].
Avots: ME II, 833
noplūznēt
nošēkāt
nosprakstēt
nùosprakstêt, nùosprakšķêt, nùosprakšêt, intr., einen prasselnden, knallenden, knisternden Schall von sich geben: kaut kas tumši nuosprakšķēja MWM. III, 303.
Avots: ME II, 856
Avots: ME II, 856
nospraukstēt
nùospraũkstêt, nùospraũkšķêt, nùospraũkšêt, intr., einen prasselnden, knallenden, knisternden Schall von sich geben: re̦tumis nuospraukš pret luoga rūti lietus priekšvēstneši Stari III, 222. viņa rāva uzvalku vaļā - dažā vietā nuospraukšķēja, dažā plīsa AU. Auch refl. -tiês, zur Bezeichnung der Intensität: biksēm puogas nuospraukšējās A. XX, 79.
Avots: ME II, 856
Avots: ME II, 856
nošvirkstēt
nùošvirkstêt, nùožvirkstêt Zalkt., intr., einen prasselnden, zischenden, rauschenden Schall von sich geben: sausais kadiķis sadega, ka nuošvirkstēja vien [Vank., Nötk.] nuošvirkstē̦dama pašķīst balta zibeņa strāva Saul.
Avots: ME II, 871
Avots: ME II, 871
notriekt
nùotrìekt [li. nutreñkti "abstossen"], tr.,
1) abjagen:
zirgu;
2) herunter-, wegjagen:
luopus nuo lauka Ahs. liek... apde̦gušus celmiņus pie altāŗa aizdedzināt, lai vīru ar dūmiem nuotriektu zemē LP. VII, 196;
3) niederwerfen, niederhauen, nieder-, zerschmettern:
zirgu kuopējs nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. tē̦vu jums nuotrieca ar baļķi MWM. VIII, 485. zuobins uz viena cirtiena tūkstuots cilvē̦ku nuotriec LP. VI, 956. es nuotriekts atbildēju Stari I, 217;
4) wund stossen
Ahs.: krizdams nuotriecu kāju, ruoku, sanus;
5) vertun, verprassen:
grūti pelnītuos grašus Dz. Vēstn., Zal.
Avots: ME II, 877
1) abjagen:
zirgu;
2) herunter-, wegjagen:
luopus nuo lauka Ahs. liek... apde̦gušus celmiņus pie altāŗa aizdedzināt, lai vīru ar dūmiem nuotriektu zemē LP. VII, 196;
3) niederwerfen, niederhauen, nieder-, zerschmettern:
zirgu kuopējs nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. tē̦vu jums nuotrieca ar baļķi MWM. VIII, 485. zuobins uz viena cirtiena tūkstuots cilvē̦ku nuotriec LP. VI, 956. es nuotriekts atbildēju Stari I, 217;
4) wund stossen
Ahs.: krizdams nuotriecu kāju, ruoku, sanus;
5) vertun, verprassen:
grūti pelnītuos grašus Dz. Vēstn., Zal.
Avots: ME II, 877
pabrammēt
pabram̃mêt,
[1) ein wenig poltern od. scheiten
Talsen;
2) verprassen:
p. savu naudu Nigr.;
3) "eine Weile lustig (im Kruge) aufleben"
Bauske]. Refl. -tiês, ein wenig bramarbasieren, poltern: vēl pabrammējušies panāksnieki aizbrauca BW. III, 1, 45.
Avots: ME III, 9
[1) ein wenig poltern od. scheiten
Talsen;
2) verprassen:
p. savu naudu Nigr.;
3) "eine Weile lustig (im Kruge) aufleben"
Bauske]. Refl. -tiês, ein wenig bramarbasieren, poltern: vēl pabrammējušies panāksnieki aizbrauca BW. III, 1, 45.
Avots: ME III, 9
paplinkšēt
paplinkšêt, ein wenig, allmählich arm werden, (durch Prassen) verarmen: tē̦vs gan bijis savā laikā turīgs vīrs, bet dē̦ls jau stipri paplinkšējis Janš. Dzimtene IV, 164.]
Avots: ME III, 83
Avots: ME III, 83
pasprēgāt
‡ pasprẽ̦gât,
1) eine Weile prasseln:
kadiģis pasprē̦gāja un nuodzisa Dunika;
2)
ein wenig regnen Dunika: tikai drusku pasprē̦gāja.
Avots: EH II, 175
1) eine Weile prasseln:
kadiģis pasprē̦gāja un nuodzisa Dunika;
2)
ein wenig regnen Dunika: tikai drusku pasprē̦gāja.
Avots: EH II, 175
piesprakšķēt
pìesprakšķêt, sich mit Prasselndem füllen: katliņš piesprakšķējis ar uoglēm Schujen.
Avots: ME III, 295
Avots: ME III, 295
plekšēt
plekšêt, -u, -ẽju,
1) plekšêt Lös. n. Etn. IV, 165, N.-Peb., Wessen, U., Fest., Zaravič, C., plekšķêt Spr., Alt-Ottenhof, plappern, schwatzen, brodeln:
kad puodiņš ar ēdienu uz uguns vāruoties, tad maziem bē̦rniem nevajaguot nuo viņa ēst, juo tad tiem mute tâpat vāruoties (plekšķuot) kâ ūdens puodiņā Etn. II, 61. bija tikai vārdu klabināšana un plekšķēšana A. v. J. 1896, S. 419;
2) weiche Erde od. Lehm schlagen
U.;
3) "sekšēt" Lös. n. Etn. IV, 165, schmutzig werden PS., Smilt.;
4) ankleben
(intr.): zeķes plekš caurā un netīrā zābakā. Zu den Bed. 1 u. 2 vgl plakš(ķ)êt und li. pleškė̕ti "prasseln, knallen", r. плескáть "klatschen, plätschern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225.
Avots: ME III, 335
1) plekšêt Lös. n. Etn. IV, 165, N.-Peb., Wessen, U., Fest., Zaravič, C., plekšķêt Spr., Alt-Ottenhof, plappern, schwatzen, brodeln:
kad puodiņš ar ēdienu uz uguns vāruoties, tad maziem bē̦rniem nevajaguot nuo viņa ēst, juo tad tiem mute tâpat vāruoties (plekšķuot) kâ ūdens puodiņā Etn. II, 61. bija tikai vārdu klabināšana un plekšķēšana A. v. J. 1896, S. 419;
2) weiche Erde od. Lehm schlagen
U.;
3) "sekšēt" Lös. n. Etn. IV, 165, schmutzig werden PS., Smilt.;
4) ankleben
(intr.): zeķes plekš caurā un netīrā zābakā. Zu den Bed. 1 u. 2 vgl plakš(ķ)êt und li. pleškė̕ti "prasseln, knallen", r. плескáть "klatschen, plätschern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225.
Avots: ME III, 335
plencis
plencis Burtn., pleñcis Dond., Līn., Salisb., C., plèncis 2 Fest., Stomersee, ein liederlicher Mensch, Prasser Seew. n. U., ein Säufer: šis puisis tik tāds plencis ir, ne˙kā nuopietna viņā nav Dond. tāds plencis, pa kruogu vien vairāk nuomē̦tājās! MWM. VII, 801. tas plencis jau arī krietnus žagarus pelnījis A. XI, 111. kuo tu te dauzies pa svešu pilsē̦tu kâ īstais plencis? MWM. VIII, 30. Matilde izpre̦cē̦ta pie kāda plenča kalēja Duomas III, 202. kas tev, plencim, brūti deva! A. v. J. 1900, S. 487.
Avots: ME III, 335
Avots: ME III, 335
plītēt
I plĩtêt Karls., Salis, -ẽju,
1) schlagen; klatschen:
plìtē 2 viņam pa mugaru! Mar. n. RKr. XV, 131. plītēsim kumeliņus ce̦lmuojā līdumā! BW. 19604 var. zirņus plītēt U., Erbsen ausklopfen;
2) prassen, schwelgen, schlemmen, saufen, durch die Gurgel jagen:
rīt un plītēt, fressen und saufen, ein schwelgerisches, liederliches Leben führen U. piekusušas abas ruokas rudzu putru plītējuot BW. 31115. putru plĩtêt PS. viņi negrib strādāt ne˙kādu darbu, bet tikai rīt un plītēt A. XX, 810. Refl. -tiês, aufs Wasser schlagen, dass es klatscht: puikas upē pe̦ldē̦damies plītējās Plm. n. RKr. XVII, 74.-Subst. plĩtêšana,
1) das Schlagen; Klatschen;
2) das Prassen, Schwelgen, Saufen;
plĩtê̦tãjs,
1) wer schlägt, klatscht;
2) der Schwanz
Brasche;
3) ein Prasser, Schwelger, Schlemmer, Säufer.
Auf nd. plite "Schlag" (vgl. KZ. LII, 123) beruhend? Zur Bed. 2 vgl. le. pitkât. pĩckât, plencēt.
Avots: ME III, 349
1) schlagen; klatschen:
plìtē 2 viņam pa mugaru! Mar. n. RKr. XV, 131. plītēsim kumeliņus ce̦lmuojā līdumā! BW. 19604 var. zirņus plītēt U., Erbsen ausklopfen;
2) prassen, schwelgen, schlemmen, saufen, durch die Gurgel jagen:
rīt un plītēt, fressen und saufen, ein schwelgerisches, liederliches Leben führen U. piekusušas abas ruokas rudzu putru plītējuot BW. 31115. putru plĩtêt PS. viņi negrib strādāt ne˙kādu darbu, bet tikai rīt un plītēt A. XX, 810. Refl. -tiês, aufs Wasser schlagen, dass es klatscht: puikas upē pe̦ldē̦damies plītējās Plm. n. RKr. XVII, 74.-Subst. plĩtêšana,
1) das Schlagen; Klatschen;
2) das Prassen, Schwelgen, Saufen;
plĩtê̦tãjs,
1) wer schlägt, klatscht;
2) der Schwanz
Brasche;
3) ein Prasser, Schwelger, Schlemmer, Säufer.
Auf nd. plite "Schlag" (vgl. KZ. LII, 123) beruhend? Zur Bed. 2 vgl. le. pitkât. pĩckât, plencēt.
Avots: ME III, 349
plītība
plītĩba* die Prasserei, Schwelgerei: nu pietiek man tuo plītību un dzīŗu Druva I, 3.
Avots: ME III, 350
Avots: ME III, 350
plītmanis
plītnieks
plītnieks, plītenieks Manz., ein Prasser, Schwelger, Zechbruder, Saufbruder: kad plītnieks dievszin kuo bez gausa tik vē̦de̦rā sev krāj St. plītnieku es augšā traucu nuo pilna kausa Asp. labāk būtu tuo dieniņu zem eglītes pasēdēj[u]se nekâ savu ruoku devu tādam kruoga plītniekam BW. 15422,1.
Avots: ME III, 350
Avots: ME III, 350
prakšēt
prikš
prikšēt
prīkšķēt
pūkšēt
purkšt
pur̂kšt Jürg., -šu, prusten, schnaufen: citi mazgājās purkšdami Zalktis v. J. 1908, S. 3. Elza pašu+laik bija aplipusi ar skudrītēm, purkšdama vien ieskrēja šķūnī R. Sk. II, 159. lācis duomājis ar purkšanu nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53. - Nebst purkš(ķ)êt und purkstêt zu li. pur̃kšti (prs. purkščiù) "prusten (wie eine Katze)"; vgl. auch poln. parskać "schnauben, prasseln, zischen" (nach Krček Grupy 150 f.) und le. purskât.
Avots: ME III, 418
Avots: ME III, 418
rītēt
rītêt, -u, -ẽju, prassen L., U.: rītēt un plītēt, fressen und saufen U. sāks ar citu sievām rītēt Birzgalietis. Refl. -tiês, fressen St. Ableitung von rīte I, oder aber aus rĩt nach plītēt umgebildet?
Avots: ME III, 540
Avots: ME III, 540
rītnieks
saplītēt
saplĩtêt,
1) tr., tüchtig durchprügeln
Etn. II, 124;
2) intr., längere Zeit schwelgen, prassen, schlemmen.
Avots: ME III, 703
1) tr., tüchtig durchprügeln
Etn. II, 124;
2) intr., längere Zeit schwelgen, prassen, schlemmen.
Avots: ME III, 703
sasprakstēt
šelderēt
šelderêt, -ẽju,
1) taumelnd, wankend gehen
(mit èl 2 ) Saikava;
2) etwas ohne Bedacht machen
(mit èl 2 ) Saikava;
3) (eine Flüssigkeit) rütteln
Meiran;
4) verprassen
Kurl. n. U.;
5) prahlen
Oberl. n. St. u. U. Refl. -tiês Prl. (mit èl 2 ),
1) etwas ohne Bedacht tun:
tāds kâ šelderis, kuo te šèlderējies 2 ! Saikava;
2) unaufmerksam tragend verspritzen
Prl., "laistīties": kuo nu šèlderējies 2 ! vai neredzi, ka piens līst laukā? Saikava. Vgl. šalderêt I und II.
Avots: ME IV, 15
1) taumelnd, wankend gehen
(mit èl 2 ) Saikava;
2) etwas ohne Bedacht machen
(mit èl 2 ) Saikava;
3) (eine Flüssigkeit) rütteln
Meiran;
4) verprassen
Kurl. n. U.;
5) prahlen
Oberl. n. St. u. U. Refl. -tiês Prl. (mit èl 2 ),
1) etwas ohne Bedacht tun:
tāds kâ šelderis, kuo te šèlderējies 2 ! Saikava;
2) unaufmerksam tragend verspritzen
Prl., "laistīties": kuo nu šèlderējies 2 ! vai neredzi, ka piens līst laukā? Saikava. Vgl. šalderêt I und II.
Avots: ME IV, 15
sētmala
sẽ̦tmala U., sē̦tmāla Lesten, sē̦tmale, sē̦tmalis A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, sẽ̦tmālis Wolm., PS., A.-Autz; Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 3, sē̦tmals Glück, der Raum hart am Zaun U.: Sprw. nuo sē̦tmalas skrien pasaulē: man tā sē̦ta tâ nemīl, kâ tie sē̦tas sē̦tmalīši BW. 26645. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes sē̦tmalā (Var.: sē̦tmalē, sē̦tmalī) 12076. sē̦tmalīši (Var.: sē̦tas malas) nuoauguši asajiēm dadzīšiem 31063. kumeliņi mauru mina sē̦tmalē 1943 var. izme̦t tevi vēl kâ suni sē̦tmalī Siliņš 8. izej uz . . . lieliem ceļiem un pie sē̦tmaliem! Glück Lukas 14,23. (fig.) izkaisīt naudu pa sē̦tmalām (d, h. vergeuden, verprassen) LP. V, 301. sẽ̦tmalu meita Dond., eine Dirne. - sē̦tmalis "= kāršu sē̦ta" Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, № 12, S. 112; "nîšu jeb riķu žuogs" Deg.
Avots: ME III, 834
Avots: ME III, 834
skaņš
skaņš, Adv. skaņi,
1) laut
V., laut schallend, hell tönend U., Deg.: skaņa balss. saimnieks sāka skaņi smieties Alm. Kaislību varā 68. skaņi raudādams LP. IV, 92. skaņa pur[v]a maliņā BW. 14139; skaņi kuoki, schlanke, beim Anschlagen schallende Bäume N.-Schwanb. skaņi degt, prasselnd brennen Neik. n. U.;
2) "?" : birzē skaņi kuoki plaukst BW. 14139;
3) skaņš, leicht zu spalten:
sk. kuoks Bers., Adsel, Selsau, Sessw., N.-Schwanb., Kalz., Neuhausen. - Subst. skaņums, der Klang, Schall U.: atbalsu skaņums Skuola III, 13. skaņš 3 dürfte eher zu skaņš 1 (die unter 1 genannten skaņi kuoki sind ja auch leicht zu spalten), als zu skamba gehören.
Avots: ME III, 872
1) laut
V., laut schallend, hell tönend U., Deg.: skaņa balss. saimnieks sāka skaņi smieties Alm. Kaislību varā 68. skaņi raudādams LP. IV, 92. skaņa pur[v]a maliņā BW. 14139; skaņi kuoki, schlanke, beim Anschlagen schallende Bäume N.-Schwanb. skaņi degt, prasselnd brennen Neik. n. U.;
2) "?" : birzē skaņi kuoki plaukst BW. 14139;
3) skaņš, leicht zu spalten:
sk. kuoks Bers., Adsel, Selsau, Sessw., N.-Schwanb., Kalz., Neuhausen. - Subst. skaņums, der Klang, Schall U.: atbalsu skaņums Skuola III, 13. skaņš 3 dürfte eher zu skaņš 1 (die unter 1 genannten skaņi kuoki sind ja auch leicht zu spalten), als zu skamba gehören.
Avots: ME III, 872
šķērdēt
šķḕrdêt C., -u od. -ẽju, -ẽju, verschwenden Bl. (mit ẽr), vertun, verprassen U., Arrasch, Bauske, Jürg., Kl., Salis, Schujen, Siuxt: mēs... e̦sam pagasta laba aizstāvē̦tāji, un nevar vis tâ tādēļ šķērdēt A. v. J. 1898, S. 364. Zu šķḕrst.
Avots: ME IV, 34
Avots: ME IV, 34
šķiest
šķiêst: unbek. in Stenden,
1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž 2 ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;
2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡
3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž 2 gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas 2 (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums, ‡
2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.
Avots: EH II, 640
1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž 2 ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;
2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡
3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž 2 gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas 2 (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums, ‡
2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.
Avots: EH II, 640
spardīt
spar̂dît: auch Auleja, Borchow, Kaltenbr., Liepna, Lubn., Marienhausen, Pilda, Sonnaxt, Zvirgzdine; auch von wiederholtem Donnern Auleja: kai saspriede tie debeši, i(r) sāka s.; priedes malka de̦guot cieš sparda Auleja, brennendes Kiefernholz prasselt stark. ‡ Refl. -tiês, = spãrdîtiês: spardās ar aukstumiem, es friert, dass die Wände platzen Livl. n. Mag. IV, 2, 197.
Avots: EH II, 546, 547
Avots: EH II, 546, 547
spārdzēt
spā̀rdzêt 2 , -u, -ēju, tönen, schallen Mar. n. RKr. XV, 137: dēlis gāzdamies uz grīdas spārdzēja Mar. n. RKr. XV, 137. Anscheinend zu li. spìrginti od. (bei Būga KSn. I, 106) spargìnti "braten (Fettstückchen)", ai. sphūrjati "prasselt" u. a. (bei Walde Vrgl, Wrtb. II, 673).
Avots: ME III, 987
Avots: ME III, 987
sparkšināt
sparkšķēt
sparkšķêt, prasseln, rasseln, knistern: tīšām gāju pa pagalmu, kâ pagale sparkšķē̦dama (Var.: sprē̦gādama, sprakstē̦dama) BW. 10834 var.; schnarren: (ratiņa) skriemelis sparkšķē̦dams dej Zvanpūtis. mašīna spar̃kšķ pļaujuot labību Sessau, Siuxt.
Avots: ME III, 986
Avots: ME III, 986
sparkšķis
sparkšķis,
2): auch (eine Kinderschnarse)
Drobbusch;
3): auch (ein Prasseln, ein Schuss u. a.)
Kalz., Bers.; ‡
5) die Libelle
Siuxt n. BielU.
Avots: EH II, 547
2): auch (eine Kinderschnarse)
Drobbusch;
3): auch (ein Prasseln, ein Schuss u. a.)
Kalz., Bers.; ‡
5) die Libelle
Siuxt n. BielU.
Avots: EH II, 547
spradzināt
spradzinât: (Fleisch bratend) prasseln machen Kaltenbr. Zur Bed. vgl. auch nùospradzinât.
Avots: EH II, 555
Avots: EH II, 555
spradzināt
spradzinât (li. spragìnti "prasseln machen"), tr., bersten machen: kaulainuos žuogus spradzina sals JR. IV, 66. uguns spradzina . . . pārplīsušu velves ē̦ku Plūd. Rakstn. I, 77. akmeņus spradzinât Dond., Wandsen. Vgl. sprâgt.
Avots: ME III, 1007
Avots: ME III, 1007
spraigāt
spraĩgât Dond. n. FBR. Vl, 68, -ãju, = sprẽ̦gât U.,
1) platzen, Risse bekommen:
ruokas, glāze spraigā Dond.;
2) prasseln, knistern, sprühen:
tam acīs spuoži spraigā MWM. Vl, 682. caur ilgiem laikme̦tiem tas dzīvu garu spraigā VIIl, 85. es atradu vīra māti kâ pagali spraigājam (Var.: sprē̦gājam) BW. 23412.
Avots: ME III, 1008
1) platzen, Risse bekommen:
ruokas, glāze spraigā Dond.;
2) prasseln, knistern, sprühen:
tam acīs spuoži spraigā MWM. Vl, 682. caur ilgiem laikme̦tiem tas dzīvu garu spraigā VIIl, 85. es atradu vīra māti kâ pagali spraigājam (Var.: sprē̦gājam) BW. 23412.
Avots: ME III, 1008
spraikšķēt
spraĩkšķêt Bershof, prassetn: spraikšķē̦damas sprāga raķetes Vēr. I, 1366. dievanams spraikšķē̦dams aizslē̦dzas cieti 734. durvis spraikšķē̦damas atgāja valā Līguotnis Stāsti I, 22. kuoku spraikšķēšana Kleinb. st. 26. Wohl (mit -k- statt etymol. -g-) zu spraigât.
Avots: ME III, 1008
Avots: ME III, 1008
spraislāt
sprakšķējiens
sprakšķināt
sprakstēt
sprakstêt U. (auch mit - gst - geschr.), Wessen, sprakstît Warkl., sprakšêt U., Karls., sprakšķêt Spr., Grünwald, -u, -ẽju, prasseln, knistern: ķēķī sprakst uguns Vēr. II, 525. piesacīdams tâ kurināt, ka sprakstuot vien LP. VII, 98. krāsnī sprakstēja malka Stāsti kraukļu kr. 44. skali de̦g sprakšķē̦dami Schujen. krāsns sprakstē̦dama vien de̦gusi LP. VII, 760. uogles sāka sprakšķēt nuo krāsns laukā 671. dzirksteles sprakšķē̦damas izklīda pa gaisu Aps. VII, 29. krusa sprakšķuot cē̦rtas Jaunības dzeja 65. ne zibens vairs sprakšķēs A. XXI, 286. spāres un sijas sprakšķ Vēr. II, 465. sprakst . . . zirnīši MWM. VIII, 32. vārdi sprakstēja, kad viņš runāja 61, 26. sala, ka sprakšēja (sprakšķēja Vēr. I, 1028) vien A. v. J. 1897, S. 465. (fig.) es pārgāju pār pagalmu kâ pagale sprakšķē̦dama BW. 9807, radu svešu māti kai guntiņu sprakstējuot (Var.: sprē̦gājuot) 23266, 2. Wohl mit ks aus gs (wie auch in li. spraksė̕ti "knallend anschlagen") und zur Wurzel von spradzinât.
Avots: ME III, 1009
Avots: ME III, 1009
sprākstēt
sprakstināt
sprakstinât, tr., fakt., prasseln, knistern, emporschnellen machen: starus, kuŗi . . . sprakstināja gaisā pē̦rkuoņa dzirksteles Veselis Tīrumu ļaudis.
Avots: ME III, 1009
Avots: ME III, 1009
spraksts
spraukšēt
spraũkšêt C., Jürg., Arrasch, Karls., bei U. mit - gš - geschr., spraukšķêt, -u, -ẽju, prasseln, knistern: uguns spraukš Aus. lapas dega sprē̦gādamas un spraukšķē̦damas D. Kleinb. J. 72. spraukšķ tava valuodiņa kâ žagaru uguntiņa MWM. X, 928. spraukšķ krūmi R. Sk. II, 141. pīpis spraukškēja kuplus dūmus ve̦lkuot Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 759. plīst akmins spraukšē̦dams BW. 12766. laiks sala, ka spraukšēja vien Seifert Chrest. III, 3, 32 (ähnlich (mit - kšķ -) LP. VI, 248); schwirren: putns aizlaidās, ka spraũkš vien Wolmarshof. Zu vergleichen mit sprukstis?
Avots: ME III, 1011
Avots: ME III, 1011
spregāt
sprēgāt
sprẽ̦gât C., PS., Wolm., Nötk., Ruj., Salis, Serbigal, Līn., Iw., Bl., sprè̦gât AP., sprè̦gât 2 Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, -ĩju,
1) platzen, Risse bekommen
U., Dond., Wessen: ruokas, kājas slapjumā un aukstumā sprē̦gā Ronneb.;
2) prasseln, knistern, sprühen (wie Tannenholz im Feuer)
U.: uguns sprē̦gā Aus. I, 105. uguns liesma sprē̦gā Glück Joel 2, 5. malka de̦gdama sprẽ̦gā Kurs.;
3) (in grossen Tropfen
Kronw. n. U., Kurs.) spritzen, spritzeln (vom Regen): lietus sprē̦gā U. saka lietu sen līstam, nu tik nāk sprē̦gādams BW. 14292. sāk jau sprẽ̦gāt: duos dieviņš lietutiņu! Kurs.;
4) fig., sprühen; aufgeregt sprechen, schelten :
viņa sarunās sprē̦gā jautrība CTR. I, 4. Guobzemienei... valuoda sprē̦gāt sprē̦gāja Alm. Kaislību varā 21. Cigulene sākusi sprē̦gāt: nej tu, ve̦cais blēdi...!" Janš. Čāp. 16. Refl. -tiês, platzend knallen St. zu sprēgt.
Avots: ME III, 1017
1) platzen, Risse bekommen
U., Dond., Wessen: ruokas, kājas slapjumā un aukstumā sprē̦gā Ronneb.;
2) prasseln, knistern, sprühen (wie Tannenholz im Feuer)
U.: uguns sprē̦gā Aus. I, 105. uguns liesma sprē̦gā Glück Joel 2, 5. malka de̦gdama sprẽ̦gā Kurs.;
3) (in grossen Tropfen
Kronw. n. U., Kurs.) spritzen, spritzeln (vom Regen): lietus sprē̦gā U. saka lietu sen līstam, nu tik nāk sprē̦gādams BW. 14292. sāk jau sprẽ̦gāt: duos dieviņš lietutiņu! Kurs.;
4) fig., sprühen; aufgeregt sprechen, schelten :
viņa sarunās sprē̦gā jautrība CTR. I, 4. Guobzemienei... valuoda sprē̦gāt sprē̦gāja Alm. Kaislību varā 21. Cigulene sākusi sprē̦gāt: nej tu, ve̦cais blēdi...!" Janš. Čāp. 16. Refl. -tiês, platzend knallen St. zu sprēgt.
Avots: ME III, 1017
sprēgoņa
sprē̦guoņa,
1) das Prasseln, Knistern:
izbaiļu kunkstēšana jaucas ar liesmu sprē̦guoņu A. v. J. 1902, S. 2;
2) s. sprē̦guonis.
Avots: ME III, 1017
1) das Prasseln, Knistern:
izbaiļu kunkstēšana jaucas ar liesmu sprē̦guoņu A. v. J. 1902, S. 2;
2) s. sprē̦guonis.
Avots: ME III, 1017
spreikšēt
spreikšt
spreikšt (?), -šu, prasseln, knistern: uguns spreikš Stelp.; spreikš könnte auch zu einem Infin. *spreikšêt gehören; vgl. spraikšķêt.
Avots: ME III, 1016
Avots: ME III, 1016
sprigulis
sprigulis, spriguols Naud.,
1) sprigulis L., U., Ronneb, Bershof, Wolm., Nigr., N.-Bartau, Dunika, Katzd., Arrasch, Selsau, Warkl., Zvirdzine, Memelshof, Saikava Bauske, Dond., Gr.-Essern, Widdrisch, Wandsen, Selg., Ruj., C., Jürg., Bielenstein Holzb. 509, spriguls Kl., Saikava, Warkh., Pilda, Gr.-Buschhof, spriguls Spr., der Dreschflegel:
augstu cēlu sprigulīti (spriguliņu 31529), lē̦ni laižu klājienā BW. 31528. nuokūluši, kūlējiņi, pakaŗam spriguliņus (Var.: sprigulīšus) 28765. rudzīši zem cietajiem spriguļiem, bargi dragāti, atduos graudiņus Vēr. I, 1132. - spriguļa galva, vāls, der Schlägel U. spriguli vadīt, den Dreschflegel führen, mit Dreschen beschäftigt sein U.: mēs spriguli vadījām līdz ziemassvē̦tkiēm, wir haben bis Weihnachten gedroschen;
2) sprigulis Sussikas, spriguls Etn. II, 187, ein Gestirn;
3) sprigulis, ein Windbeutel
V. Wohl (n. Leskien Abl. 346) zu spridzêt usw., wie li. sprãgilas "Dreschflegel" neben spragė̕ti "prasseln, platzen" usw.
Avots: ME III, 1019
1) sprigulis L., U., Ronneb, Bershof, Wolm., Nigr., N.-Bartau, Dunika, Katzd., Arrasch, Selsau, Warkl., Zvirdzine, Memelshof, Saikava Bauske, Dond., Gr.-Essern, Widdrisch, Wandsen, Selg., Ruj., C., Jürg., Bielenstein Holzb. 509, spriguls Kl., Saikava, Warkh., Pilda, Gr.-Buschhof, spriguls Spr., der Dreschflegel:
augstu cēlu sprigulīti (spriguliņu 31529), lē̦ni laižu klājienā BW. 31528. nuokūluši, kūlējiņi, pakaŗam spriguliņus (Var.: sprigulīšus) 28765. rudzīši zem cietajiem spriguļiem, bargi dragāti, atduos graudiņus Vēr. I, 1132. - spriguļa galva, vāls, der Schlägel U. spriguli vadīt, den Dreschflegel führen, mit Dreschen beschäftigt sein U.: mēs spriguli vadījām līdz ziemassvē̦tkiēm, wir haben bis Weihnachten gedroschen;
2) sprigulis Sussikas, spriguls Etn. II, 187, ein Gestirn;
3) sprigulis, ein Windbeutel
V. Wohl (n. Leskien Abl. 346) zu spridzêt usw., wie li. sprãgilas "Dreschflegel" neben spragė̕ti "prasseln, platzen" usw.
Avots: ME III, 1019
sprikšķināt
sprikšķinât, prasseln, knistern Grünwald: skals viēn klusu sprikšķina MWM. X, 213.
Avots: ME III, 1020
Avots: ME III, 1020
sprikšķis
sprikstēt
sprikstêt (auch mit -gst- geschr.) Wid., Mar., Saikava, sprikšêt U., sprikšķêt Wid., -u, -ẽju, prasseln, knistern; sprühen (eig. u. fig.); spritzeln; weinen Mar.: uogles sākušas lē̦kāt un sprikstēt LP. V, 5. liesma sprikst un trīc MWM. X, 213. zvaigžņu dzirkstēm sprikstuot IX, 534. acis sprikst (auch C., Mar., Wenden, Schujen, Nötk.) kâ dzirkstis nāktī A. Upītis J. 1. 1. puisē̦ns pārnāca nuo lauka sprikstuošām acīm Saikava. līksmē sprikstēja acīs Vselis Trīs laimes. jautrība . . . dzīvi sprikstēja A. v. J. 1898, 7, 32. aiz žirgtības un veiklības sprikstēja vien Pē̦rkuoņdē̦ls. nebēdīgi sprikstēja meitenes valuoda Veselis Netic. Tuoma mīlest. 17. nuo viņa mutes sprikstēja siekalas un atkre̦kuojumi 114. sprikstini, voi beigsi sprikstēt (= raudāt)! Mar. n. RKr. XV, 137. Zu spridzêt (wenn mit ks aus gs) resp. sprikans; vgl. auch prikš(ķ)êt.
Avots: ME III, 1019, 1020
Avots: ME III, 1019, 1020
sprikstināt
sprikstinât,
1) prasseln machen
Mar.: ar urķi sprikstināt uogles C. sprikstināt ar sprāgstuošu sveci Nigr.; sprikstināt skalam uogli nuost, lai gaišāk de̦g Prl., Lasd.;
2) prasseln, knistern:
svece sprikstina Arrasch;
3) s. acis (Nigr.) oder s. ar acīm (Arrasch) liebäugeln:
viņa acis vien sprikstina uz vīriešiem;
4) auch sprikstinêt, "lē̦kāt" Wessen; wurzelgleich mit spriksiêt.
Avots: ME III, 1020
1) prasseln machen
Mar.: ar urķi sprikstināt uogles C. sprikstināt ar sprāgstuošu sveci Nigr.; sprikstināt skalam uogli nuost, lai gaišāk de̦g Prl., Lasd.;
2) prasseln, knistern:
svece sprikstina Arrasch;
3) s. acis (Nigr.) oder s. ar acīm (Arrasch) liebäugeln:
viņa acis vien sprikstina uz vīriešiem;
4) auch sprikstinêt, "lē̦kāt" Wessen; wurzelgleich mit spriksiêt.
Avots: ME III, 1020
spriukstēt
strempt
švirks
švirks, Interjektion zur Bezeichnung schwirrenden Fliegens (tur ... zvirbuļi samuka - švirks! Zalktis No 4, S. 35. švirks! putni skrej uzbudināti Apsk. v. J. l905, S. 302) oder prasselnden Brennens (žagari aizdegās - švirks! Vīt.).
Avots: ME IV, 117
Avots: ME IV, 117
svirkstēt
svir̃kstêt Bauske, Dond., svirkstêt Wid., svìrkšêt 2 Schwanb., svirkšêt U. (unter svirkt), svir̃kšķêt Bauske, Selg., Siuxt, svìrkšķêt 2 Sessw., -u, -ẽju,
1) knistern, prasseln
U.; schwirren (svirkšêt) Mag. XIII, 2, 53; rasseln: uguns de̦g, ka svirkš vien U. (unter svirkt). liesmas... aizkar zvirbuļa spalvas. spalvas sāc svirkstēt Pas. IV, 518 (aus Dricē̦ni). raķetes svirkstēja A. Brigader Daugava I, 1088. grants beruot svirkst (svirkšķ) Bauske. gaļa ce̦puot svirkst (svirkš(ķ));
2) (aus)rieseln (vom Korn)
U. (svirkšêt). Zur Bed. I vgl. li. švirkšti "sausen" und poln. s
Avots: ME III, 1161
1) knistern, prasseln
U.; schwirren (svirkšêt) Mag. XIII, 2, 53; rasseln: uguns de̦g, ka svirkš vien U. (unter svirkt). liesmas... aizkar zvirbuļa spalvas. spalvas sāc svirkstēt Pas. IV, 518 (aus Dricē̦ni). raķetes svirkstēja A. Brigader Daugava I, 1088. grants beruot svirkst (svirkšķ) Bauske. gaļa ce̦puot svirkst (svirkš(ķ));
2) (aus)rieseln (vom Korn)
U. (svirkšêt). Zur Bed. I vgl. li. švirkšti "sausen" und poln. s
Avots: ME III, 1161
švirkstēt
švìrkstêt 2 : auch (mit ir̃) Nötk.;
1): prasseln
(mit ir̃) Gaiken, Nigr., Salis, Schrunden, Sepkull, Serben, Sessw., Walk, Wolmarshof, Wrangelshof, Zirsten; ce̦puot švir̃kst tauki Gold. kamanas slīd pa sniegu, ka švir̃kst vien Walk. švir̃kst arī braucuot ar ragūm pa granti Gramsden.
Avots: EH II, 662
1): prasseln
(mit ir̃) Gaiken, Nigr., Salis, Schrunden, Sepkull, Serben, Sessw., Walk, Wolmarshof, Wrangelshof, Zirsten; ce̦puot švir̃kst tauki Gold. kamanas slīd pa sniegu, ka švir̃kst vien Walk. švir̃kst arī braucuot ar ragūm pa granti Gramsden.
Avots: EH II, 662
švirkstēt
švìrkstêt 2 Kl., Prl., -u, -ẽju,
1) = svirkstêt 1, schwirren Lettg. u. a. n. U., Wessen (plêš drēbes, ka švirkst vien), Spr.: kas švirkstēja gaisā Daugava v. J. 1928, No 1, S. 5. gāju, kājas augstu cilādams, lai nešvirkst zâlē Latv.; knistern: spalvai pa papīri šviŗkstuot Apsk. v. J. 1903, S. 488; prasseln Mar., Freiziņ, Lennew., Bers. u. a.: zari de̦g, ka švirkst, vien Dond. purvi dega švirkstē̦dami BW. 13061. ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas Vēr. II, 525. sviests švirkstēja MWM. X, 14. krāsnī švirkst jau tāss Stari II, 416. dzirksteles lēca švirkstē̦damas Jaun. mežk. 10. kažuoks sāks (uz krāsns) švirkstēt 2 Pas. IV, 372 (aus Višķi). ak sprakstēšana! ak švirkstēšana! Stari I, 208;
2) zankend erregt sprechen:
Cīruļvējputenis švirkstēja atkal Kaudz. Izjurieši 145. Refl. -tiês, = švirkstēt 1: ja bij rudzi, švirkstējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
1) = svirkstêt 1, schwirren Lettg. u. a. n. U., Wessen (plêš drēbes, ka švirkst vien), Spr.: kas švirkstēja gaisā Daugava v. J. 1928, No 1, S. 5. gāju, kājas augstu cilādams, lai nešvirkst zâlē Latv.; knistern: spalvai pa papīri šviŗkstuot Apsk. v. J. 1903, S. 488; prasseln Mar., Freiziņ, Lennew., Bers. u. a.: zari de̦g, ka švirkst, vien Dond. purvi dega švirkstē̦dami BW. 13061. ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas Vēr. II, 525. sviests švirkstēja MWM. X, 14. krāsnī švirkst jau tāss Stari II, 416. dzirksteles lēca švirkstē̦damas Jaun. mežk. 10. kažuoks sāks (uz krāsns) švirkstēt 2 Pas. IV, 372 (aus Višķi). ak sprakstēšana! ak švirkstēšana! Stari I, 208;
2) zankend erregt sprechen:
Cīruļvējputenis švirkstēja atkal Kaudz. Izjurieši 145. Refl. -tiês, = švirkstēt 1: ja bij rudzi, švirkstējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
švirkštēt
svirkstināt
‡ svirkstinât, prasseln machen (?): paklausies ..., kas aiz luoga svirkstinā? ... Olga gaļu ce̦p Tdz. 57065.
Avots: EH II, 619
Avots: EH II, 619
švirkstināt
švirkstinât,
1) knistern machen, schwirren machen, prasseln machen:
kuo tu švirkstini man ar papīriem ap ausīm? Ar. švir̂kstinât var arī ar naglu, ve̦lkuot tuo pa kaļkainu siênu Kalz. švirkstināt gaļu uz pannas Austrums, Vīt.;
2) erzürnt und schnell sprechen
Vīt.
Avots: ME IV, 117
1) knistern machen, schwirren machen, prasseln machen:
kuo tu švirkstini man ar papīriem ap ausīm? Ar. švir̂kstinât var arī ar naglu, ve̦lkuot tuo pa kaļkainu siênu Kalz. švirkstināt gaļu uz pannas Austrums, Vīt.;
2) erzürnt und schnell sprechen
Vīt.
Avots: ME IV, 117
svirkstīt
svirkt
trašķis
II trašķis "Lärm, Geräusch" Wohlfahrt. Wohl zu li. treškė̕ti oder traškė̕ti "prasseln, knacken", poln. troskot "Krachen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 329).
Avots: ME IV, 223
Avots: ME IV, 223
trašķīt
tresēt
II tresêt, -u od. -ẽju, -ẽju,
1) sprechen
Enchiridion; Vnd. Psalmen 39; Konv. 2 2196; schwatzen, räsonnieren L., Depkin und Lems. n. U., Meiran, Sessw., Tirs.: sievietes ilgu laiku tresēja Tirs.;
2) Vorschriften machen, kommandieren, belehren
Autz, Salis, Smilt.; schelten Pe̦nkule: viņi mani par daudz tresē, man beurteilt mich zu streng Salis n. U., man belehrt mich zu viel Autz. In der Bed. 1 vielleicht zu li. treškùtis "Plaperer", treškė̕ti "prasseln", poln, troskot "Krachen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 329); hierher auch apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel"? In der Bed. 2 durch d. dressieren beeinflusst resp. (mit liv. t- für d-) daraus entlehnt?
Avots: ME IV, 231, 232
1) sprechen
Enchiridion; Vnd. Psalmen 39; Konv. 2 2196; schwatzen, räsonnieren L., Depkin und Lems. n. U., Meiran, Sessw., Tirs.: sievietes ilgu laiku tresēja Tirs.;
2) Vorschriften machen, kommandieren, belehren
Autz, Salis, Smilt.; schelten Pe̦nkule: viņi mani par daudz tresē, man beurteilt mich zu streng Salis n. U., man belehrt mich zu viel Autz. In der Bed. 1 vielleicht zu li. treškùtis "Plaperer", treškė̕ti "prasseln", poln, troskot "Krachen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 329); hierher auch apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel"? In der Bed. 2 durch d. dressieren beeinflusst resp. (mit liv. t- für d-) daraus entlehnt?
Avots: ME IV, 231, 232
uzdzīve
uzdzîve*, die Belustigung, das Schlemmen, Prassen: iesākās uzdzīve ar dziesmām, ujināšanu un līksmu auruošanu Veselis Daugava 1, 432. Ludis šuovakar duomāja par uzdzīvi MWM. VIII, 650.
Avots: ME IV, 329
Avots: ME IV, 329
uzdzīvot
uzdzîvuôt,
1) (arbeitend) in die Höhe, auf den Höhepunkt, in einen möglichstguten Zustand bringen:
krietns zemkuopis, kas mājas tâ pruot uzdzīvuot Janš. Dzimtene 2 II, 314. savu muižu viņš vare̦n uzdzīvuojis Bandavā II, 375. lauciņi apsē̦ti, arī ē̦kas nav nuolaistas. mani bē̦rni jau cītās visu uzdzīvuot Mežv. ļ. I, 166. uzdzīvuotas sē̦tas II, 344;
2) "vorwärtskommen"
Wid.;
3) erwerben
Wid., Bauske, Frauenb.: uzdzīvuot mantu; zeitig besorgen: visu uzdzīvuot allaž uz priekšu Janš. Mežv. ļ. II, 230;
4) aufleben, sich belustigen, schlemmen, prassen:
krustībās vajadzēja uzdzīvuot līksmi BW. I, S. 181. dzīruojām, dzīruojām sākām uzdzīvuot itin tâ krietni LP. VI, 425. uzdzert, uzdzīvuot tuo viņš prata V. Eglītis Zilā cietumā 16. jaunībā, kad iegribējās uzdzīvuot CTR. I, 32. Dazu das Subst. uzdzîvuôtãjs, der Schlemmer, Prasser, der Lebemann: Slē̦ga bij uzdzīvuotājs, kas mīlēja daudz vairāk izduot... Alm. Kaislību varā 75. Refl. -tiês, (im Leben) vorwärtskommen, etw. werden, zu etwas gelangen: tâ viņš... sev nuodibināja kreditu..., izgāja nuo klizmas un pa˙tiešām uzdzīvuojās Deglavs Rīga II, 1, 583. uzdzīvuoties par turīgu vīru Sessw.
Avots: ME IV, 329, 330
1) (arbeitend) in die Höhe, auf den Höhepunkt, in einen möglichstguten Zustand bringen:
krietns zemkuopis, kas mājas tâ pruot uzdzīvuot Janš. Dzimtene 2 II, 314. savu muižu viņš vare̦n uzdzīvuojis Bandavā II, 375. lauciņi apsē̦ti, arī ē̦kas nav nuolaistas. mani bē̦rni jau cītās visu uzdzīvuot Mežv. ļ. I, 166. uzdzīvuotas sē̦tas II, 344;
2) "vorwärtskommen"
Wid.;
3) erwerben
Wid., Bauske, Frauenb.: uzdzīvuot mantu; zeitig besorgen: visu uzdzīvuot allaž uz priekšu Janš. Mežv. ļ. II, 230;
4) aufleben, sich belustigen, schlemmen, prassen:
krustībās vajadzēja uzdzīvuot līksmi BW. I, S. 181. dzīruojām, dzīruojām sākām uzdzīvuot itin tâ krietni LP. VI, 425. uzdzert, uzdzīvuot tuo viņš prata V. Eglītis Zilā cietumā 16. jaunībā, kad iegribējās uzdzīvuot CTR. I, 32. Dazu das Subst. uzdzîvuôtãjs, der Schlemmer, Prasser, der Lebemann: Slē̦ga bij uzdzīvuotājs, kas mīlēja daudz vairāk izduot... Alm. Kaislību varā 75. Refl. -tiês, (im Leben) vorwärtskommen, etw. werden, zu etwas gelangen: tâ viņš... sev nuodibināja kreditu..., izgāja nuo klizmas un pa˙tiešām uzdzīvuojās Deglavs Rīga II, 1, 583. uzdzīvuoties par turīgu vīru Sessw.
Avots: ME IV, 329, 330
uzsprakstēt
uzsprakstêt Grünw., uzsprakšêt Peb., uzsprakšķêt Amboten, Base, Bers., Bixten, Dunika, Ekengraf, Erlaa, Kalz., Lubn., Meiran, Nötk., Odsen, Saikava, Sauken, Sehren, Serben, Serbigal, Sermus, Sessau,
1) aufprasseln, aufknistern:
de̦guoša egles pagale uzsprakstēja (uzsprakšķēja Selg.) Schwanb.;
2) prasselnd, knatternd schnellen
(intr.), geraten auf: Miķelim uzsprakstēja dzirkstele Jauna Raža IV, 155. dzirkstele uzsprakšķ uz ruokas Fehteln. vai, kâ ruoka sāp! (man) uzsprakšēja tauki AP, man uoglīte uzsprakšķēja uz drēbem Grünw., Schujen.
Avots: ME IV, 382
1) aufprasseln, aufknistern:
de̦guoša egles pagale uzsprakstēja (uzsprakšķēja Selg.) Schwanb.;
2) prasselnd, knatternd schnellen
(intr.), geraten auf: Miķelim uzsprakstēja dzirkstele Jauna Raža IV, 155. dzirkstele uzsprakšķ uz ruokas Fehteln. vai, kâ ruoka sāp! (man) uzsprakšēja tauki AP, man uoglīte uzsprakšķēja uz drēbem Grünw., Schujen.
Avots: ME IV, 382
uzsprēgāt
uzsprē̦gât,
1) aufplatzen:
le̦dus uzsprē̦gājis KatrE.;
2) = uzsprakstêt 2: tauki ce̦puot var uzsprē̦gāt uz ruokas Saikava;
3) aufprasseln, aufsprühen:
uguns atkal uzsprē̦gāja Golg.;
4) (mit grossen Tropfen) aufspritzen
(intr.; vom Regen): lietus drusku uzsprē̦gāja Ahs., Golg.;
5) erbost Bosheiten zurufen:
sievas tâ uzsprẽ̦gāja viena uotrai, ka gan˙drīz dumpis izcēlās Nigr.
Avots: ME IV, 383
1) aufplatzen:
le̦dus uzsprē̦gājis KatrE.;
2) = uzsprakstêt 2: tauki ce̦puot var uzsprē̦gāt uz ruokas Saikava;
3) aufprasseln, aufsprühen:
uguns atkal uzsprē̦gāja Golg.;
4) (mit grossen Tropfen) aufspritzen
(intr.; vom Regen): lietus drusku uzsprē̦gāja Ahs., Golg.;
5) erbost Bosheiten zurufen:
sievas tâ uzsprẽ̦gāja viena uotrai, ka gan˙drīz dumpis izcēlās Nigr.
Avots: ME IV, 383
uzšvirkstināt
uzšvirkstinât, (prasseln machend) aufbraten: kaut kādā vācu ķēkī uzšvirkstināta kūka Vēr. II, 679.
Avots: ME IV, 390
Avots: ME IV, 390
virkšēt
virkšêt Zaravič, vìrkšķêt 2 Kl., -u, -ẽju,
1) virkšêt U., Meselau, N.-Peb., Vīt., (mit ir̃ ) C., Serbigal, virkšķêt, schallnachahmendes Verbum, das Geräusch des Reissens von Kleidern (auch Pergeln) ausdrückend U.; virkšķêta Lös. "blīkšķēt": plēš, ka virkš vien U. plīsa kleita virkšķē̦dama BW. 13139, 1 var. svārki plīsa virkšķē̦dami A. XX, 559. šis . . . matuos iekšā un plēš, ka virkš vien Kaudz. Izjurieši 170. drēbes abiem virkšēt virkšēja Jaunie mērn. laiki II, 115. skaidas virkš kâ kaķim skrāpējuot Niedra Kad mēnesis dilst 272. paegļi dega virkšķē̦dami (prasselnd, knisternd) Vēr. I, 1196. gāja, ka virkškēja ar tuo laivu Lös. Jēcis strīķēja ... pa dubļiem ... pastalu pavārskas, ka tik virkšķēja vien Tirzm. 5. tīģeris gāja pa krūmiem, ka zari vien virkšķēja A. XX, 383; vom Geräusch, das beim Laufen von Mäusen zu hören ist: peles skrien, ka virkš Lis.;
2) vom Geräusch beim Schlürfen
(virkšêt) Vīt.: dzer pienu, ka virkš vien A. v. J. 1902, S. 123. putru strebjuot virkš Ungurmuiža;
3) schnell, eilig sprechen
(virkšêt) C.; langwierig leeres Zeug sprechen (virkšêt) Meselau;
4) weinen
(vir̃kšķêt) Siuxt: kuo nu virkšķi! Refl. -tiês, = virkšêt 1: kad cēlās, virkš,kējās (Var.: viršķēja) BW. 34467. pakaļa virkšējās (Var.: viršķējās) 34735, 2 var. Zur Bed.1 vgl. virkš, sonst verkšêt, vārkšķinât I und varkšêt.
Avots: ME IV, 606, 607
1) virkšêt U., Meselau, N.-Peb., Vīt., (mit ir̃ ) C., Serbigal, virkšķêt, schallnachahmendes Verbum, das Geräusch des Reissens von Kleidern (auch Pergeln) ausdrückend U.; virkšķêta Lös. "blīkšķēt": plēš, ka virkš vien U. plīsa kleita virkšķē̦dama BW. 13139, 1 var. svārki plīsa virkšķē̦dami A. XX, 559. šis . . . matuos iekšā un plēš, ka virkš vien Kaudz. Izjurieši 170. drēbes abiem virkšēt virkšēja Jaunie mērn. laiki II, 115. skaidas virkš kâ kaķim skrāpējuot Niedra Kad mēnesis dilst 272. paegļi dega virkšķē̦dami (prasselnd, knisternd) Vēr. I, 1196. gāja, ka virkškēja ar tuo laivu Lös. Jēcis strīķēja ... pa dubļiem ... pastalu pavārskas, ka tik virkšķēja vien Tirzm. 5. tīģeris gāja pa krūmiem, ka zari vien virkšķēja A. XX, 383; vom Geräusch, das beim Laufen von Mäusen zu hören ist: peles skrien, ka virkš Lis.;
2) vom Geräusch beim Schlürfen
(virkšêt) Vīt.: dzer pienu, ka virkš vien A. v. J. 1902, S. 123. putru strebjuot virkš Ungurmuiža;
3) schnell, eilig sprechen
(virkšêt) C.; langwierig leeres Zeug sprechen (virkšêt) Meselau;
4) weinen
(vir̃kšķêt) Siuxt: kuo nu virkšķi! Refl. -tiês, = virkšêt 1: kad cēlās, virkš,kējās (Var.: viršķēja) BW. 34467. pakaļa virkšējās (Var.: viršķējās) 34735, 2 var. Zur Bed.1 vgl. virkš, sonst verkšêt, vārkšķinât I und varkšêt.
Avots: ME IV, 606, 607
žurkstēt
žur̃kstêt Adiamünde, A. - Ottenhof, AP., C., Ruj., (mit ur̂ ) C., Erlaa, Saikava, Selsau, Sessw., (mit ùr 2 ) Sessw., -u, -ẽju, = čur̃kstêt 1: ūdens te̦k žurkstē̦dams Adiamünde. avuotiņš žurkst (sprudelt murmelnd aus der Erde hervor). urdzīte te̦k žurkstē̦dama Saikava. upīte te̦k žur̃kstē̦dama C. uzminuot ar kāju (pļavā), ūdens nāk laukā, ka žur̂kst vien C. pavasarī visas malas žurkst Erlaa, Selsau. žagari de̦g, ka žur̃kst (prasselt) vien A. - Ottenhof.
Avots: ME IV, 834
Avots: ME IV, 834
zvirkšēt
zvir̃kšêt C., Frauenb., Karls., Salis, zvir̂kšêt Nötk., zvirkšêt Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, zvir̃kstêt A. - Ottenhof, Dond., zvir̃kšķêt AP., Wandsen, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Geräusch, das rollende Erbsen verursachen (zvirkšêt) Allend., Lemsal und Salis n. U. Vīt., (zvir̃kstêt) Bauske; das Geräusch, das beim Fahren über Kies entsteht (zvir̃kšêt) Burtn., Smilt.; das Geräusch, das beim Reissen von Stoff entsteht (zvir̃kšêt) Nötk.; das Geräusch, das eine in die Luft geworfene Säge macht (zvirkšêt) Kurl. n. U.; prasseln, knistern (zvirkšêt) Burtn., Vīt., (mit ir̃ ) PS.; schwirren, rasseln, rauschen (zvirkšķêt) LKVv.; rascheln (zvir̃kstêt) Wandsen: zirņi zvirkst apcirknī beŗuot Bauske, Vīt. granst zvirkš beŗuot Linden. labību mē̦tājuot graudi skrien zvirkšē̦dami gar siênām Vīt. gaļa ce̦puot zvirkš ders. smiltis be̦rzdamās zvirkš Nötk. paeglis zvirkš, kad de̦g PS. zvirkš kâ de̦guošs paeglis Burtn. zari zvirkst gar luogu Wandsen. sāka stipri brucināt izkapti, tâ ka zvirkstuoši čirkstuošās skaņas skanēja vien Janš. Dzimtene 2 II, 174. Vgl. zvirgt 2, zvìrgulis und zvirkstêt, svirkš(ķ)êt.
Avots: ME IV, 778
Avots: ME IV, 778