Paplašinātā meklēšana

àizrûgt, anfangen zu gähren: mīkla aizrūgusi PS., Kursiten. alus gan aizrūga, bet beidzuot labi nerūga Sessw.

Avots: ME I, 47

‡ àizsprũgt Schibbenhof, sperrend in den Weg treten: tapai, te̦kuošam ūdenim kas aizsprūgst priekšā.

Avots: EH I, 51

‡ aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),

1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;

2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;

3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.

Avots: EH I, 110

‡ atrûgtiês (li. atsirúgti),

1) (infl.) acaryugu Zbiór XVI, 192 (poln.) "odbillo mi się";

2) zur Genüge gären
Vīt.: kuo nu maizi tik ilgi raudzē? tā jau būs diezgan atrūgusies.

Avots: EH I, 163

atrûgtinât, tr., die Bitterkeit nehmen, entbittern Luopk. III, 70.

Avots: ME I, 187

‡ darûgt, gentigend (ganz) ausgären, aufgehen Auleja.

Avots: EH I, 308

* drūgt, s. nuodrūgt und sadrūgt.

Avots: ME I, 506

‡ drūgtiês "= trūkties, erschrecken (intr.); nachlassen" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 337

ìerûgt, anfangen zu gähren, aufzugehen: maize ierūgusi.

Avots: ME II, 59

[ierūgte̦ns, ein wenig bitter M. Aron.]

Avots: ME II, 59

[ìesprūgt Semershof "= iespriesties 1".]

Avots: ME II, 71

[izdrũgt C., N. - Peb., verfrieren: izdrūdzis cilvē̦ks Saul.]

Avots: ME I, 729

izrûgt, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge gären Ramkau: maize nav izrûgusies.

Avots: EH I, 478

izrûgt (li. išrúgti), intr. , aus -, durchgären: alus vēl nav diezgan izrūdzis; auch von nassem BOden, aufgeweichtem Wege: tiklīdz zeme nuosē̦dusies, izrūgusi Konv. ² 3062. ceļi izrūguši, dubļaini Aps. garīgie sakari ar˙vien vairāk izrūgst un izirst Vēr. I, 1067.

Avots: ME I, 793

‡ izsprūgt "?": tâ ... graudiņi arīdzan izsprūgst Klēfelda Padoms 1789, S. 128.

Avots: EH I, 482

nùodrūgt (unter nùodrūdzêt): Anna gulēja zem siltajām se̦gām, un patīkami bija viņas nuodrūgušajiem luocekļiem Saul. Raksti I (1914), 28. ‡ Subst. nuodrūgums PV., das Durchgefrorensein: aiz nuodrūguma dideles vien ņe̦m.

Avots: EH II, 41

nùorûgt,

1): nuorūguču alutiņu Tdz. 54235; ‡

2) "?": sūnas gaisā nuorûguš[as] Kalupe n. FBR. XVIII, 51.

Avots: EH II, 82

nùorûgt, intr., abgären: miestiņš, alus labi nuorūdzis. nuorūdzis kâ skābais piens A. XI, 52.

Avots: ME II, 841

[pãrrûgt, zu viel gären: maize pārrūgusi.]

Avots: ME III, 173

[parûgt, eine Weile gähren: mīkla jau brangi parūgusi.]

Avots: ME III, 92

parûgts, ziemlich bitter: parûgtas zâles.

Avots: ME III, 92

r̂ugt,

1): zeme rūgst Janš. Dzimtene V, 264. ūdens plūda pāri un pļavas rūga laukā Heidenfeld;

3): auch Auleja, Kaltenbr.; pīpes vietā rūgst aizde̦gta sakārne Pas. V, 229 (aus Lettg.). rūgst un kūpst vien kâ rūgstuoņa, bet degt nede̦g Janš. Mežv. ļ. II, 458 (ähnlich 88; geschrieben rnit -ks-). vakar jūrā rūga Nidden; ‡

4) murren, verdriesslich (erbittert) sein
Diet. Subst. rûgums,

2): ein Sauertopf
A.-Ottenhof, (auch rûguma puôds) Gr.-Buschh.; ‡

3) = rûgsnis I A.-Schwanb.

Avots: EH II, 387

rûgt (li. rúgti "gären"), -gstu, -gu, intr.,

1) säuern, aufgehen, gären
(auch fig.): piens, alus, maize rūgst. viņā rūga... liberālisma nemiers Vēr. I, 965. Nauģam sāka sirds juo vairāk rūgt Libek Pūķis 48;

2) aufstossen
U.;

3) aufsteigen (vom Rauch), rauchen:
līdumā rūgst dūmi Wessen. uguns rûgst ² vien, ne˙maz nede̦g Nigr. dūmi rūga BW. 111031, 1. - Subst. rûgšana, das Gären, Aufgehen; rûgums,

1) das Gärsel
L., U.; die Gärung U.;

2) die Erbitterung, der Zwist;
rūguma maiss U. od. puods Wid. od. de̦sa Wid., ein sauersehender Mensch, ein Sauertopf. viņš vienumē̦r kâ rūgums Austrĩš Naidnieki 12. zu raûgs: zu trennen ist vielleicht rūgt 3 (vgl. Būga LM. IV, 427; zu d. Rauch usw. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 357?).

Avots: ME III, 567, 568

ŗūgtans, s. rūgte̦ns.

Avots: ME III, 588

rûgtene ² Karls., rūgtenes Ar. n. RKr. II, 78, rūgtiņi Für. I, der Ackersenf (sinapis arvensis L.); rūgtene, gratiola officinalis RKr. XII, 8; rûgtene Mar. n. RKr. XV, 133, rûgtenes ² Karls., = sūrenes.

Avots: ME III, 568

‡ rūgtenīgs, = rûgte̦ns: rūgtenīguo smaržu Jauns. J. un v. 206. mute pilna rūgtenīga skāņuma Augšz. 46.

Avots: EH II, 387

rûgte̦ns C., Jürg., rûgtans PS., Lis., Golg., Warkl., Salis, Konv. ² 1785, etwas bitter, bitterlich: rūgte̦na garša. rūgte̦nās lapas Konv. ² 511, kaut kas . . , rūgte̦ni un sūri smaržīgs Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 568

‡ rûgtē̦ns Auleja, etwas Bitteres.

Avots: EH II, 387

rūgtêt Wid., Ar., bitter werden: biezpiens aiz ve̦cuma sāk rūgtēt Stelp., Fest.

Avots: ME III, 568

‡ rûgtgans ² Dobl., Hasenp., Salis, = rûgte̦ns.

Avots: EH II, 387

rūgtĩba U., die Bitterkeit.

Avots: ME III, 568

rûgtin, zur Verstärkung von rûgts: rūgtin rūgtas asaras B. Vēstn.

Avots: ME III, 568

rûgtinât, tr., erbittern Salis, Wid.: viņš . . . iegāja agrākā dzīvē; ne˙būt nerūgtinuot sevi ar piedzīvuotiem zaudējumiem Ezeriņš Leijerkaste I, 167.

Avots: ME III, 568

rûgtine, eine Art Pflanzen Warkl.; vgl. rūgtene.

Avots: ME III, 568

r̂gtkaļ˜ķis ,* der Dolomit Konv. ^l 372.

Avots: ME III, 568

‡ rūgtnējs, = rûgte̦ns: uozuolu lapu rūgtnējā smarža Blaum. Raksti IV, 161.

Avots: EH II, 387

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568

rûgtsāls,* -s Konv ² 1486; MWM. VII, 49, Glaubersalz.

Avots: ME III, 568

sadrūgt, intr., erstarren (vor Kälte): viņš bija mitrajā, vē̦sajā rudens naktī stipri sadrūdzis Saul. III, 42.

Avots: ME III, 614

sarûgt, 1): buļbas sarūga (= sapuva) nuo slapņuma Zvirgzdine. kad tu sa˙rūgtu ("?") laukā! Janš. Dzimtene II, 276. slinkumā sarūdzis (sehr faul geworden) Jürg.; ‡

3) = pìekvêpt Nidden. tādā ustubā smagi sarūgst drēbes Kaltenbr. sarūga ustaba nuo dūmu Zvirgzdine. visi sarūguši ar dūmiem Auleja.

Avots: EH XVI, 444

sarûgt, intr.,

1) vollständig in Gärung übergehen
U.: augļi ātri saskābst un sarūgst Konv. ² 752. vietvietām gulēja sarūguse brūni-zaļgana virca A. XX, 48. sarūdzis piens, geronnene Milch U.;

2) fig., in üble Stimmung geraten
U.; Part. sarūdzis, ärgerlich, sauertöpfisch U.: kas tevim ir? tāds kâ sarūdzis! Saul. III, 139. viņš izskatījās brīnum sarūdzis Apsk. v. J. 1903, S. 694. sarūdzis nelabi pavadītās nakts dēļ Blaum. tu tur guli tik sarūguse un sadusmuota Latv.

Avots: ME III, 724

sarūgtêt: auch Tdz. 57099.

Avots: EH XVI, 444

sarūgtêt, intr., bitter werden: biezpiens aiz ve̦cuma ir sarūgtējis Stelp., Lub.

Avots: ME III, 724

sarûgtinât, saŗūg tinât A. XI, 748, tr., betrüben, verbittern Wid., vergällen V.: viņi lūkuo tuos saniknuot un sarūgtināt A. XX, 628. dzīve nav viņu sarūgtinājusi CTR. I, 4. pesimisms sarūgtina dzīvi un izgaisina dzīves laimi Pūrs I, 26. sarūgtina ve̦cuma dienas A. XI, 107. ar sarūgtinātu sirdi Latvju Tauta XI, 1, 30. tas var... sarūgtināt tev manu piemiņu Vēr. II, 291. viņš grib tuos sarūgtināt pret visu apkārtni A. XX, 627.

Avots: ME III, 724

saŗūgtinât, s. sarūgtinât.

Avots: ME III, 726

‡ sarūgtuôtiês M. 370, übermässig bitter werden.

Avots: EH XVI, 444

sprũgt Nötk., = sprukt; vgl. auch ìesprūgt und sasprūgt; zu sprauga.

Avots: ME III, 1026

uzrûgt: miestiņš mučelē ir uzrūdzis (= rūgstuot pacēlies) Iw. riteņi manāmi iegriezās mīksti uzrūgušā ataugas zemē A. Upītis Pirmā nakts 245.

Avots: EH II, 732

uzrûgt, aufgähren, aufgehen, sich aufblähen U.: alus, mîkla uzrūgst. maize uzrūgusi U., das Brot ist aufgegangen. vē̦de̦rs uzrūgst U., der Baüch bläht sich auf.

Avots: ME IV, 374

rūgtîgs, etwas bitter, bitterlich: saldajā kausā palikās tik rūgtīgi sājas atliekas Asp. garša asa, rūgtīga Konv. ² 3l57.

Avots: ME III, 568

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

‡ apaũrêt, beblasen KatrE.: kad vējš apaurē kartupeļus, tie kļūst rūgti.

Avots: EH I, 72

apse: gen. s. apsas BW. 12709, 6 var.: purvā auga ruda apse BW. 23387, 1. sarkana apse 11758. rūgts kâ apšu sula Siuxt. apsu BW. 5837 zu korrigieren in: apsu BW. 5837, 2 var.

Avots: EH I, 111

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

atsalˆdinât, versüssen: rūgtumu Kronw.

Avots: ME I, 188

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. ² 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

bezgale,

1) Laserkraut, weisse Hirschwurz (Laserpitium latifolium),
[li. begalys dass.], auch guovju zāle, rūgtā sakne, bezgala sakne genannt Konv. ² , Ein. III, 159;

2) der Blinddarm, Mastdarm
[Sessau], Gr. -Essern, Grünh.;

3) eine Plappertasche
A. X, 2, 536.

Avots: ME I, 283

cikam, so lange als, bis: tē̦vs, tē̦va es meitiņa, cikām tē̦va maizi ē̦du BW. 3103. tikām dzēru rūgtu alu, cikām bite me̦du nesa BW. 12661; 12827. cikām meitas riekstus lasa, jau saulīte vakarā BW. 33645.

Avots: ME I, 380

čiñkstêt [Salis, Ruj., PS.; -in̂- Serbigal], -u, -ēju,

1) klingen, klirren:
(gredzentiņš) činkstē̦dams nuotecēja pie tautieša kājiņām BW. 6291, 7;

2) feilschen, quarren:
kuo nu činksti, ņem naudu un nepīksti vairāk ne vārdu Ahs., Wain.;

3) flennen, weinen, piepen:
činkstē̦dama, vaidē̦dama, gaisā skrēja cielaviņa; tâ činkstēja tas puisītis BW. 8981;

4) jem. mit Bitten, Fragen bestürmen, sich aufdrängen:
viņš činkst kâ rūgta nāve nabadziņam virsū LP. IV, 25.

Avots: ME I, 413

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559

gàizs ² (li. gaižùs "ranzig, bitter") Lubn., Meiran, Warkl., unangenehm bitter (zwischen sars und rūgts): gaizi kartupeļi. Nebst li. gìžti "sauer werden (von der Milch)" zu westosset. änγezun "gären", alb. ģizε "gelabte Milch", arm. kcu "bitter, ranzig" u. a., s. Lidén KZ. LXI, 1 ff. - Die Schreibung gaîzs FBR. XIII; 163 beruht auf einer falschen Angabe.

Avots: EH I, 379

îdzĩba, der Verdruss, Widerwille: rūgtums un īdzība pildīja viņa sirdi Seibolt.

Avots: ME I, 834

ìecirtîgs,

1): auch Sermus (mit ìr): iecirtīga un rūgta nu kūsāja viņas valuoda Daugava 1934, S. 499.

Avots: EH I, 506

‡ ìečùdît ² Auleja, mit Hilfe von Zaubereien (abergläubischen Mitteln) etw. einrichten, wohl geraten machen: vajag ie., kab kāpusti rabi rūgtu.

Avots: EH I, 507

ìepīkums, die böse, mürrische Stimmung: rūgtais iepīkums vēl pieauga JR. VII, 71.

Avots: ME II, 51

ìesprugt, [= iesprūgt, iesprūst]: kur viņa bija iespruguse? Sudr. E. MWM. II, 602. [cirvis bluķī iesprungst, ka nevar vairs ārā dabūt. iesprudzis le̦dū un netiek laukā Bauske.]

Avots: ME II, 71

[ir̃be̦nājs Arrasch, Lis., Bers., ir̃benājs C., Trik.], ir̃benãjs [Gotthardsberg], ir̃bene [Gr. -Essern], jirbene Selb., Buschh., [ir̃binãjs PS.], Schneeball (viburnum opulus) Mag. IV, 2, 38, RKr. II, 80; Zwickholz, darauf die Haselhühner sehr fallen St.: lauki ar kārklu, kazenāju un irbenāju pieaugušiem ežmaļiem JR. IV, 31. nuorauj lielu, ruobaiņu irbenes lapu A. XVIII, 31. nuode̦gumiem izlietuo irbeņu rūgtās uogas Etn. II, 147.

Avots: ME I, 709

izalˆkt [li. išálkti] Manz., Kleinschm., wofür jetzt izsalkt, hungern, schmachten: izalkušai dvēselei ir viss rūgtums salds Spr. Sal. 27, 7.

Avots: ME I, 712

izpeļņa, comm., ein verwöhnter, übermütiger Mensch, dessen Ansprüche nicht leicht zu befriedigen sind, ein Feinschmecker: izpeļņa, vai ēdīsi? izpelņam pat me̦dus rūgts Naud.

Avots: ME I, 763

[I izpukstêt,

1) eine längere Zeit hindurch pochen:
sirds izpukst minūtē tik un tik reižu Fest.;

2) "zu pochen aufhören":
viņam sirds izpukstējusi n. - Peb.;

3) "izjukt, izčibēt, izgaist (?)" Odensee;

4) "izbeigties": cilvē̦ka sajūsma var izpukstēt Weinsch.;

5) Blasen werfend allmählich ausströmen:
kad vīns rūgts, tad gāzes caur trūbiņu izpukst Selg.]

Avots: ME I, 786

izsalˆkt (iz + infigiertes Reflexivpronomen - s - + alˆkt), intr., hungrig werden; izsalcis,

1) hungrig:
Sprw. izsalcis kâ vilks. izsalkušam viss gards od. gardi vārīts. izsalkušam pat rutku miza salda. kas izsalcis, tam rūgta maize salda. izsalcis nesmiesies, kaut arī cūka ar veģi dancuotu Etn. IV, 94;

2) verpicht:
izsalcis pēc mājas kâ ve̦lns pēc žīda dvēseles.

Avots: ME I, 794, 795

izskanêt,

1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;

2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;

3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.

Avots: ME I, 797, 798

izvir̂t (išvìrti),

1) hervorquellen:
tur+pat izve̦rd mazs avuotiņš LP. VII, 489. nuo kurienes upīte izvirst LP. VII, 1219. nuo avuota izviris tumšs, rāvains ūdens LP. 654.

2) fig., entspringen, ausbrechen:
pašapziņa, kuŗa izve̦rd ne tikai nuo prāta, bet arī nuo jūtām Vēr. I, 1234. sirdī ne̦stais rūgtums izvira vārduos;

3) ausgekocht werden:
izvirs kāpuosti bez putraimiem BW. 25052. vēl pusdiena nebijusi izvirusi LP. VI, 517. izvirušas sēnes Nigr.;

4) tr., auskochen:
putru;

5) tr., fig., hervorsprudeln:
sirds izve̦rd mīlestību G. L. - In Peb. und Naukschen sei dazu ein Präteritum izverdu [?] bekannt.

Avots: ME I, 830

kuôdinât [li. kándinti "давать кусать"],

1) [beissend machen
Für. I]; e̦nkuri kuodināt, machen, dass der Anker im Grunde fasst U.;

2) breizen:
šādus kuoka darbus var vienkārši un lē̦ti kuodināt A. XXI, 512;

3) einschärfen, strenge anbefehlen:
rūgtu aizrādījumu kuodināta B. Vēstn. māju sievas viņai kuodināja, lai pie altāŗa pieminuot brūtgānam kāju RKr. XVI, 99; [zum Anbiss reizen L.; mahnen, treiben Für. I].

Avots: ME II, 341

kraukaļas, kraũkas Sassm., [kràukas ² Lis.], n. U. auch der Sing. kraũka Wend., PS., der Auswurf, Speichel: tâ nuo ve̦lna kraukaļām un spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. mani muocīja briesmīgs kāsus un rūgtas kraukas Jauns. pa kraukām ne izbrist, ne pabrist LP. VI, 640; [krauka Mag. IV, 2, 122, U., Husten beim Vieh. Vgl. li. kriaukalaĩ od. krauklos "лягушачья икра"].

Avots: ME II, 262

‡ *kublis, = kubls 1: palīdz kubļam augsti rūgt! BW. 19769 var., Demin. kublītis (s. unter kubls ME. II, 297) auch Birk. Sakāmv. 84.

Avots: EH I, 666

kukaînis,

1): zemes kukainīši BW. 27415. mazu me̦lnu kukainīti (Var.: vabuolīti) 1162, 2 var. purvā rūgti kukainīši 9716, 3; blakšu k. "?" Dond., dâra ² k. "?" Ahs.; k., die Spinne
Preiļi (Kur. Nehrung); kukaiņi Lng., kleine Fliegen in der Luft, die Regenwetter anzeigen; Kornwürmer;

2): auch KatrE., Lös., Meselau, Ramkau;

3): tas ir gan k. ar apīžām (von einem übermütigen Menschen)!
AP.

Avots: EH I, 668

‡ II lê̦kma ² Salis "piede̦gusi, rūgta šķīsta putra".

Avots: EH I, 736

lišķîgs, heuchlerisch: lišķīgam cilvē̦kam saldumus mēlē, rūgtums sirdī.

Avots: ME II, 475

lupatîgs, lumpig, lumpicht: viņš sajuta pret šuo lupatīguo pušpuisi rūgtumu Egl.

Avots: ME II, 515

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

miļ˜ļa,

1): samaltuos miltuos ieme̦tas m. (sg. t.?) AP. kad miltuos ir ieme̦tusēs m., tad maize ir rūgta ebenda;

2): auch Fest.

Avots: EH I, 815

mil˜ti (li. mìltai), ein Sing. miltiņš BW. 5424, 4, das Mehl: Sprw. pieē̦dušai cūkai milti rūgti. milti gaisā, sē̦nalas maisā. nuo tiem miltiem nevar putru izvārīt. miltus iekult Grünh., das Mehl mit dem Maischholz ins Wasser einrühren. kaulu milti, Knochenmehl. Fig.: nesiti tikai, citādi mans vīrs miltuos! LP.IV, 3. kad neaizmuktu aiz apses, tad zaldāts būtu smalkuos miltuos Upīte Medn. laiki 64. kuo nu tik daudz diņģējies! saki tik "ja", un darīti milti, die Sache ist erledigt Jaun. mežk. 136. - ne miltiņa, gar nicht: bē̦rns nee̦suot tâ sakuot ne miltiņa mierā LA. - miltu uoga Mag. IV, 2, 44, Mehlbeere. Zu mal˜t.

Avots: ME II, 628

I miņa, die Erwähnung, Erinnerung; die Ahnung: ne miņā, ne ziņā, sagt man, wenn man von einer Person oder Sache nichts weiss Grünh. kur Eiruopas labākās lielvalstis min, tur Krievija pirmā ir miņā A. v. J. 1897, S. 376. viss jau mums miņā, kas izbijis Rainis Tie kas neaizmirst 84. nepalikt rūgtumā stāvuot un bijušā lieluma miņā Rainis Vēja n. 1. 64, jums vēl nav ne miņas, kādai likstai nule esiet izmukuši Kaln. Uozuolk. m. 128. Zu minêt.

Avots: ME II, 630

nâve: Demin. voc. s. nāviņ BW. 27328 (aus Lodenhof),

1): n. grib tuo slakter[i] kaut BW. 2137. savas nāves gaidīdami 13155. čīkst kâ rūgta n. 13044. vīrs pagalam ... un ne savā nāvē (d. h. durch Selbstmord;
zu diesem Ausdruck vgl. W. Schulze Kleine Schriften 133 ff.) Jauns. Neskaties saulē! 34. nāves miegā aizmigt Wessen u. a. kad jau būs pa nāvi (wenn zu sterben bestimmt sein wird), tad ne˙viens dakteris neatcels Siuxt. nāves kamzuolis Frauenb., ein Schimpfname. Zu den li. Entsprechungen s. auch Būga Arch. Phil. I, 57 und Fraenkel FBR. XI, 53.

Avots: EH II, 9

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

nekrìetelis, nekrìetnelis, nekrìetniẽks Degl., der Unedle, Niederträchtige: uz tādu nekrieteļa dzīvi nāk augļi visai rūgti Lautb. vai es kāds nekrietnelis? Blaum.

Avots: ME II, 719

nùobir̃dinât, tr., abschütten, abschütteln: draugs nuobirdina pe̦lnus nuo cigāra Vēr. II, 1238. vējš nuobirdinājis rasu. nuobirdināt asaras, Trägen vergiessen: bet meita tik nuobirdina rūgtas asaras LP. I, 36.

Avots: ME II, 761

nùodrūdzêt [Kaudz. M., Fest., nùodrūzêt N. - Peb.], nùodrūgt, intr., durchfrieren: nuodrūdzējis nākdams Skalbe. ubags atmuodās nuodrūdzējis lielajā kruogā A. XXI, 30. uguns siltums mums izliekas vis˙mīļāks, kad aukstumā nuosaluši un nuodrūguši nākam viņas tuvumā Saul. viņi gaida cimdu savām pie ieruoča nuodrūgušām ruokām Latv. cimdi paliek slapji un ruokas nuodrūdz Vīt. 67.

Avots: ME II, 777

pabāst: pabāst (III p. prs.) man līta (= lietus) diena ... saules diena nepabāda BW. 3941, 4 var. tai (= tâ) pabā[dī]s ... vīra dzīve kai rūgtais ruduceņš Tdz. 43891. jau tu biji bagātam ... bādin pabāduse 50476. nauda pabāda Pas. XV, 61.

Avots: EH II, 120

pãrplûst,

1) intr., aus den Ufern treten, überschwemmt werden, überfliessen, überströmen:
upīte bij dikti pārplūdusi LP. VII, 372. pavasaŗuos visas mūsu pļavas pārplūst. viņa mute pārplūda nuo radu slavas Aps. mana sirds pārplūst rūgtām sāpēm Kronw. lai nuo saldām slavas dziesmām pārplūst jūsu lūpiņas Aps.;

2) tr., überfluten:
jauna cenšanās pārplūda visu vakara Eiruopu Kundz. Subst. pãŗplûdums, die Uberschwemmung, Uberflutung; pãrplûšana, das Überfliessen, Überströmen.

Avots: ME III, 170

pãrveiduôt, tr., umgestalten, umformen, verändern: viņš nāk un visu sāk pārveiduot Asp. vai tu sirdi pārveiduosi par vasku? Niedra; pār veiduots cilvē̦ks Zalkt. Refl. -tiês, sich umgestalten, sich verändern: rūgtās žultīs pārveiduojas visu saldās laimes baudas Rainis. Subst. pārveiduõjums, das Umgestaltete, die Umgestaltung, Metamorphose; pãrveiduôšana, das Umgestalten, Umformen; pãrveiduôtãjs, wer umgestaltet, umformt.

Avots: ME III, 186

pasalˆdinât [li. pasal˜dinti], tr., versüssen: katram viesim šis rūgtums bijis jāpasaldina caur mūžiņu A. IV, 486.

Avots: ME III, 94

pele (li. pelė˜),

1) Demin. peliņš BW. 2077, 7, verächtl. pe̦lē̦ns, die Maus:
Sprw. pieē̦dušai pelei milti rūgti. ne katrureiz kaķam peles medīt: citureiz ir pele pati piete̦k klāt. mazai pelītei arī ausis. pele pīkst, spiedz Etn. II, 51. visi palika klusi kâ pelītes Kav. rītā pilns zābaks ar pe̦lē̦niem LP. VII, 674. peļu tiesa, der Mäuseanteil, was über das gestrichene Mass an Korn im Lofe, Scheffel sich befindet (scherzhafter Ausdruck) U.;

2) peles (li. pẽlės), Fiebelkrankheit bei Pferden
U.; eine Viehkrankheit St.;

3) peles, fleischige graue Klumpen im Fette des Viehs
Erlaa, Lems. n. U., PS.;

4) peles od. peļu zirnis, vicia cracca Mag. IV, 2, 59; peļu zâle, Gurkenkraut (borago officinalis L.)
Peņg.;

5) peļu dīrâtājs, ein Schimpfwort
Infl. n. U. Als "die Graue" nebst pe̦lê̦ks, pelêt, palss zu li. pìlkas "grau", apr. pele "Weihe" peles (Plur.) "Armmuskel", pelemaygis "Rötelweihe", aksl. peless, gr. πολιός od. πελιτνός "grau", πέλεια "wilde Taube", ai. palitá-ḥ "altersgrau", av. paouruša- "grau", arm. alik "welsser Bart", la. palumbēs "Holztaube" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 53 f., Boisacq Dict. 762, Lidén Stud. 90, Trautmann Wrtb. 212.

Avots: ME III, 195, 196

‡ pḕrkšt ² , -šu Kaltenbr. "sūrstuoši sāpēt nuo kaut kā pārāk salda, arī rūgta un pikta": tavu briknu alu: net kaktā pērkša.

Avots: EH XIII, 228

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

pìeêst(iês), sich satt essen, sich voll essen: Sprw. pieēdis kâ vērpelīte. pieē̦dušam grūti strādāt. kad pelīte pieē̦dusi, tad graudiņš rūgts. nu tâ pieēdu kâ pa nabaga vīra kāzām Etn. 11, 45, kâ pa bajāra kāzām IV, 121, kâ pa sava tē̦va kāzām IV, 40. viņš pieēdās pilns līdz kaklam Dīcm. pas. v. I, 22, pieēdies ar lepnību, aufgeblasen von Stolz U.

Avots: ME III, 249

pìevàrît,

1) dazukochen, beim Kochen hinzufügen:
tai vēl pievārītas vielas, kas žūšanu paveicina Konv. ² 919; anschweissen U.;

2) beim Kochen anbrennen lassen:
putra rūgta, pievārīta D. Kleinb. J. 50;

3) viel, zum Überfluss kochen: pievārīju pa pilnam gaļas LP. VII, 289. pievārīts kâ zir giem Etn. II, 30;

4) kochend, mit Gekochtem anfüllen:
pievārīta pilna bļuoda ar putru. Refl. -tiês, anbrennen (beim Kochen) Wid.

Avots: ME III, 309

I pikts,

1): auch Dunika, Iw., OB., Rutzau, "dusmīgs" Frauenb., Rothof;

3) "garšas ziņā stiprs" Auleja: p. rutks, sīpuols; "vidējs starp sūru un rūgtu" Kaltenbr.: pikti sīpuoli (kas liek asaruot); šuovakar pikta pirts (acis sāk sūrstēt). Subst. piktums: tautu dē̦la piktumiņu BW. 33125, 6 var.

Avots: EH XIII, 231

pĩpe,

1) die Tabakspfeife:
Sprw. nede̦r ne pīpē, ne ragā, kâ suns bez astes, tâ zē̦ns bez pīpes. pīpes meklē - pīpe zuobuos. tautu dē̦ls, putu pīpi smēķē̦dams BW. 13646,17. pīpi iepīpēt, die Pfeife anrauchen U. pīpes galviņa, der Pfeifenkopf Kaudz. M. 12;

2) die Rdhre am Branntweinskessel
U.; die Rinne: palīdz aius brūveram: kubuliem augsti rūgt, pīpēm skaisti iztecēt BW. 19769, 1 var. pīpe jeb rene bē̦rzu suiu tecināšanai Pluttes k. 92;

3) die Röhre am Leuchter zum Einstecken des Lichts:
lukturis 6-8 pīpēm, ar de̦guošu sveci katrā RKr. XVI, 115. Nebst estn. pīp aus mnd. pipe dass.

Avots: ME III, 232, 233

plîtiês Neuenb., C., Arrasch, plîtiês ² Karls., Dond., Līn., Bl., Kandau, Selg., Dunika, Bauske, Ruj., plìties ² Golg., Selsau, Saikava,. Gr.-Buschhof, plĩtiês N.-Peb., plijuôs, gew. plītiês virsū, sich aufdrängen, beharrlich verlangen, fordern: plijas virsū kâ piede̦ga, kâ miegs Laud. ķēniņiene plljās ķēniņam virsū kâ rūgta nāve LP. VI, 832. kruoga papus tuomē̦r neplijas tik karsti virsū Pasaules lāp. 44. viņš man tikām plljās virsū, līdz palienēju vienu rubli Kursiten. neduod pienu dzert, lai plijas, cik grib LP. V, 11. plīties pēc tē̦va mantas, pēc piesuolītās naudas Janš. Vielleicht (nach Petersson PBrB. XXXVIII, 316 f ) zur Wurzel von and. flīt "Eifer", ae. flítan "streiten".

Avots: ME III, 350

rauga (unter raûgs I 1): auch Lng. (unter rūgt).

Avots: EH II, 357

I raûgs,

1): maizi mīcuot vajaga likt cilvē̦kus raugā, lai maize labi rūgtu. tuo izdara šâ: kāds cilvē̦ks sauc, un ja tas, kuŗu sauc, atsaucas, tas tad ir ielikts raugā RKr. XIX, 88. skāba rauga maize, süssaures Brot
BielU. rauga māte (s. unter mãte 4) Tdz. 55125;

2): ādu raugi, getrocknete und zerriebene Fichtenrinden zum Gerben
Frauenb., ein Brei aus Hafermehl zum Gerben von Schafsfellen Siuxt. pastalādu rauguos likt BielU. mizas vajadzīgas raugiem ... jāliek āda rauguos Janš. Mežv. ļ. II, 192; ‡

4) "ein Rülps"
Für. Zur Etymologie s. auch Lidén KZ. LXI, 6. .

Avots: EH II, 357

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs ² Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs ² ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene ² II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499

II rêgt (?) Walk "= rūgt".

Avots: ME III, 518

ruduks Cibla, BW. V, S. 228, Welonen, = rutks, der Rettig: atradu (tautu dē̦lu) kâ rūgtuo ruduciņu BW. 21708, 1.

Avots: ME III, 554

rūģinât, tr., rauchen Nerft; nepietiek, ka tu tuo pīpi rūģini? Jauns. divas nedēlas, kuopš viņš cēberenes un siena gružus vien rūģina Jauns. Zu rūgt 3?

Avots: ME III, 568

ŗūgtîgs, s. rūgtîgs.

Avots: ME III, 588

saburbt,

1) = saburbêt: ve̦cais tuoveris pa˙visam sabur̂bis ² Nigr., MSil., Gr.-Essern;

2) "sarūgt, sasmakt 2": ūdens saburbis Warkl.

Avots: ME III, 599

‡ sagrīnis (part. praet. act.), verärgert (?): bija pārāk sarūgtināts, sagrīnis, nuovārdzis Austriņš Raksti V, 452. atnākusi šuomāte, tāda sagrīnusi, sakritusies. gŗūti vien e̦suot ... VII, 366.

Avots: EH XVI, 410

sâjš:

1): s. ēdiens Marienhausen, Meselau, Oknist. (fig.) sāja (flau)
dūša Fehteln, Salisb., Sonnaxt. sāja sirds Mezküll. atģidies aizpļāpājies, kruodzinieks ... vainīgs sāji pasmaidīja A. Upītis Pirmā nakts 21;

2): s. piens Mezküll. kad grūtnēja guovs, tad pēdējais piens ir s. ("rūgts") Seyershof. dažām guovīm ir sājāks piens, dažām saldanāks AP. kazas piens ir s. AP., Mahlup, Mezküll. zirņu putra ir tāda kâ sāja AP. kad vanagzirņi ieviešas pie rudziem, tad ir sāja, tāda parūgta un tumša maize ebenda. kad ir auzas miltiem klāt, tad sāja ("sūrgana") karaša Ramkau. lielas pupas ir sājas AP. cukurs nebij dabūjams; dzēra tuo (= tēju) tâ˙pat sāju A. Upītis Ģertr. 268. sāja ("rūgta") mute Mezküll.

Avots: EH XVI, 469

sâjš Erlaa; sâjs Kl., Kr., Gr.-Buschhof, Selsau, Heidenfeld,

1) sâjs Lis., sâjš Ronneb., Drosth., Jürg.; Ruj. "fade"
Saussen, Bers:, Kreuzb., Kalz., Wessen, Sissegal, "kam maz aizdara klāt" Aps.; fig., schal Dr., nüchtern, fade, (sãjš) flau Bauske: auzu miltu ķīselis ir sājs Kreuzb.; sâja putra Saikava. tukšas un sājas izklausās valuodas De̦glavs Riga II, I, 363. dzīve gāja parastā kārtā vienmuļīgi un sāji CTR. I, 33. sājas muļķības MWM. IX, 110. sājs stils Dr.;

2) sājs Kokn., Sessw., Gr.- Jungfernhof n. U., sâjš C., Ronneb., sâjš ² Ruj., Karls., Biel., sāš L., sāžs Erlaa, Ruj. n. U., bitter, herb, barsch; unreif
U.; galstrig wie alte Butter L.: sājš sviests L:, Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāji kartupeļi Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāja miza Ruj. jūŗas ūdenim sāja (sāļi rūgta) garša Konv. saldans bija al[u]s ar me̦du, sâjas gaudas asariņas BW. 26541, 18. kamenēm sājāks me̦dus nekâ bitēm N.-Schwanb. - Subst. sâjums, die Fadigkeit, Nüchternheit; die Bitterkeit, Herbheit: viņam bija savāds sājums mutē un sirdī Vēr. I, 1040. Vielleicht zur Wurzel von le. sāts "sättigend" (s. dies); zur Bed. vgl. etwa ae. sæd "satt, überdrüssig", engl. sad "betrübt, ernst", gr. ἄση "Übersättigung, Überdruss, Kummer", ἀσάομαι "bin satt, ekle mich".

Avots: ME III, 801

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. ¹ 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. ¹ 230; Konv. ² 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. ² 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. ¹ 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. ¹ 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME II, 652

saldābuols,

1) ein süsser Apfel:
tu cerēji... saldābuolu atraduse; gan atrasi dzīvuodama visrūgtuo ābuoliņu BW. 21708;

2) saldābuolis ² Ruhtern, saldais ābuols Mar. n. RKr. XV, 134, der Apfel überhaupt
(als Gegensatz zu zemes ābuol(i)s, Kartoffel).

Avots: ME II, 668

salˆds (li. saldùs, acc. sáldų), süss (auch als Gegensatz von salzig od. sauer; eig. und fig.): salds kâ sukurs, kâ me̦dus. salds piens, süsse (frische) Milch. salds miegs, süsser (fester u. ruhiger) Schlaf. salds vīns, süsser Wein; Sekt Brasche. Sprw.: me̦dus salds, miegs vēl saldāks. juo rūgta zâle, juo salda veselība. lišķim salda mēle. lulināt saldā miegā Kra. Vīt. 79, in süssen Schlaf einlullen, einschläfern. galvas izsitumi jāiesvaida ar salda sviesta (ungesalzene Butter) maisījumu Etn. II, 10. vārdi tik saldi kâ me̦dus Br. 547. dzirdu dažu saldu vārdu čukstam Aus. I, 100. tik salda mutīte kâ me̦dutiņš BW. 11172, 1. vīrs ar saldām acīm Turg. Muižn. per. 14. salˆdie âbuoli, Äpfel Mar. n. RKr. XV, 134. - Subst. salˆdums (li. saldùmas), die Süssigkeit, Süsse. Nebst iesals "Malz"und li. sálti "süss werden" zu aksl. sladъkъ "süss", r. солоди́ть "süss machen", сóлодъ "Malz" und wohl auch zu got. salt "Salz" usw., s. J. Schmidt Neutra 182, Bloomfield AJPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 453.

Avots: ME II, 669

sā`ls, -s Serbig., Wolm., Neuenb., sā`ls ^2, -s Prl., Nerft, PreiIi, sâls ² , -s Salis, Ruj., AP. (fem. od. masc.; fem. in Ronneb., Jürg., Arrasch, Bauske; masc. in Lis., Drosth., Schwanb., Ermes, Saussen, Meiran, Saikava), sâle ² Schlehk n. FBR. VII, 50, PIKur., Līn., Iw., ein gen. s. sāļa Pas. IV, 80 (aus Malta); IV, 518, (aus Dricē̦ni), Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, acc.-instr. s. sālu (?) Glück Ezechiel 16, 4; 47, 11, Demin. sāltiņa BW. 19317, 1; 22629 var., das Salz; akmiņa, kramanains, le̦dains s., Steinsalz U.; baltais s., sviestu s., spanisches Salz U.; vārīts s., smalkais pienu s., Lüneburger Salz U.; sarkanais s. U.; mālu od. mālainais s. U.; luopu s. U.; rūgtā s., Bittersalz V.; dze̦lte̦nā (sarkanā) asiņu s., gelbes (rotes) Blutlaugensalz Konv. ² 202; vārnu s., Quarz Salisb. - Plur. sàļi, die (chemischen) Salze: šie... sāļi pieve̦lk akmenim nuo gaisa ūdeņa daļas A. v. J. 1899, S. 230; vom Hopfen: alum par daudz sāls Rutzau. Zu apr. sal, slav. solь, la. sāl (gen. salis), gr. ά'λς, arm. ał(t), got. salt, ir. salann "Salz", aksl. slanъ, r. сóлонъ "salzig", serb. slȁting "Salzquelle" u. a., s. J. Schmidt Neutra 182 und 253, Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 452 f.

Avots: ME III, 802, 803

saniknuôt, tr., erztirnen Wid.: saniknuots vērsis A. XXI, 420. acis zve̦ruoja kâ saniknuotam zvē̦ram XVI, 360. saniknuotais ķe̦painis (der erzürnte Bär) devies taisni uz nelaimīgajiem Etn. III, 142. viņi lūkuo tuos saniknuot un sarūgtināt A. XX, 628. Refl. -tiês, zornig werden: cālis aplam saniknuojies LP. VI, 50.

Avots: ME II, 693

sapīcĩba,* das Verärgertsein: tu slīcini juo rūgtā sapīcībā Seifert Chrest. III, 2, 60.

Avots: ME II, 700

sasprūgât Vank. "sasprundzelēt", sasprūgt,

1) "?": viņš bija rudens naktī stipri sasprūdzis Saul. Apsk. v. J. 1903, S. 687;

2) - sasprūst 2 Saul.

Avots: ME III, 744

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs ² Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856

skar̂bans Lös., Druw., Warkl., Schwanb., Golg., Selsau, Saikava, Odsen, Adleenen, Meiran, säuerlich: cits ir skābs, cits skarbans, cits ar apses rūgtumiņu BW. 16323. skarbana putra, skarbans alus Sessw.; ein wenig skarbs (vom Geschmack) Bers., (auch von der Stimme) Nötk.: brūkleņu ievdrījums bez ābuoliem iznāk skarbans Alswig.

Avots: ME III, 873

skuras, der Schauer, das Zittern Etn. IV, 97, Spr., Fest., Stelp.: B. nuodre̦b, it kâ viņam pārskrietu skuras Vēr. I, 1356. nuo riebīga skata nāk skuras Fest. (ābuoli) ir tik sūri un rūgti, ka iekuožuot vien skuras un kratas nāk Vit. 22. man tūliņ skuras nāk, kad tik par tuo ieduomāju vien Blaum. saltas skuras pārgāja pār kauliem id. Zu skurinât.

Avots: ME III, 905

smaidît,

1) (mit aĩ) Sessau, Bauske, Widdrisch, Zögenhof, Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Wohlfahrt, PS., C., (mit aî ) Kl., Lis., Ermes, Golg., Schwanb., Selsau, Gr.-Buschhof, (mit aî ² ) Selg., Grünh., Dunika, Kurs., Behnen, Salis, Ruj., Dond., Deg., Iw., Bl., lächeln:
rūgti (Mērn. 1. 12), laipni (LP. I, 175), jautri (R. Sk. II, 172) smaidīt. lūpas taisījas smaidīt Mērn. 1. 62. meiča smaidīja pretim LP. IV, 211. skuķe smaida puisē̦nam Rainis Götes dzeja 33. (figürlich) saule smaida Aus. I, 3. liegi un raibi smaidīja pļavas Vēr. II, 22;

2) verlachen machen, zum Gegenstand des Spottes machen:
puisis . . . vīla zeltenītes; smaida (Var.: pieviļ, vīla) vienu, smaida uotru, smaida (Var.: smīdē, smīdin) savu augumiņu BW. 11716 var.;

3) smaĩdît Karls., Lemsal n. U., schmeicheln; hierher wohl auch:
tuo ar dāvanāms pārrunāt jeb smaidīt (schmeichelnd beeinflussen?) Manz. Post. I, 22;

4) "Kurtzweil treiben"
Manz. Lettus. Refl. -tiês "?" : liek tam (= suņam) gaidīt un vēl lēkt un smaidīties (sich anschmeicheln?) Manz. Post. I, 297. Subst. smaidîtãjs, der Lächelnde, Schmeichelnde: turies vien... pretī smaidītājiem, dvēs[e]ļu maitātājiem! Dziesm. grām. 337. . Wohl auch in der Bed. 3 zu smiêt; anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 685 u. a.

Avots: ME III, 949

spraũga C., Wolmarshof, Jürg., Arrasch, Karls., spràuga ² Kl., Kr., Kreuzb., Prl., spraûga ² Ruj.,

1) auch spraugs St., LKVv., eine Lücke
V., U., eine Ritze, Spalte Freiziņ; eine offene Stelie im Zaun U., Selb., der Raum zwischen zwei Häusern U., Selb., Tirs., (gew. mit einem Dach darüber) Golg., Schwanb.; der Raum zwischen zwei Stücken Waldes U.; ein Hain Gr.-Buschh. n. U. ("soll wohl heissen: lichte Stelle im Walde" U.): te ir ietaisīta tāda sprauga, ka nevar ne cilvē̦ks cauri tikt Selb. durvīs lielas spraugas Vēr. II, 524. viņi lūkuojas... dārzā, cik nu tuo atļauj . . . vārtu spraugas A. v. J. 1900, S. 408. iesita šinī mietu spraugā ce̦turtuo mietu LP. VI, 23. ielīst pa spraudziņu III, 19. pīpes kaula zīslis izēda viņam zuobuos apaļu spraugu Seibolt. pele izlien nuo aizkrāsnes spraugas LP. VI, 261. pa kupęnu spraugām ne taciņš nav mīts A. XX, 112. starp le̦dus spraugām Asp.;

2) = lākturis, ein Lichtspanhalter: spraugā de̦g skals Schujen;

3) sprauga(s), die Klemme, Verlegenheit:
e̦smu savu varuoni īstā spraugā ievedis A. XI, 754. es pat e̦smu dažā ziņā spraugās MWM. VII, 918. zeltenīte nu bija iedzīta spraugās De̦glavs;

4) "pamaza kūts" Zaļmuiža. - Wohl nebst spruga(s), sprūdzenis und (wenn ursprüngtich: zersprengen) spraugt "grob mahlen"
zu li. sprūgti oder (n. Būga Aist. Stud. 188) sprùgti "entspringen" und vielleicht n(h)d. spriegel od. sprugel "Schnellbogen", s. Persson Beitr. 871 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 und auch Scheftetowitz BB. XXVIII, 309 und XXIX, 36.

Avots: ME III, 1011

sprūkt (?) U., Nötk., = sprukt; vgl. sprūgt.

Avots: ME III, 1026

strāvêt: žults tam strāvēja rūgti pa sirdi Dünsb. Od. 54.

Avots: EH II, 585

stribe̦kls: strē̦bdami ... rūgtuo sēņu stribe̦klu Janš. Mežv. ļ. II, 379; eine jede Suppe OB.

Avots: EH II, 587

I strūga,

1) ein Wasserstrahl
Ob. - Bartau n. U.: lietus līst strũgām (strichweise) Dond., Dunika;

2) ein Lichtstrahl
U.;

3) "?": sirdi mazgā karsta strūga (= strūga 1?) Latv.;

4) "?": guovs pļūtījuot laiž kâ pa strūgu (eine Röhre, durch die etwas fliesst?)
N. - Peb. Nebst strūgta zu straujš, s. Leskien Nom. 523.

Avots: ME IV, 1097

‡ II sūra,

1) "sūrene, rūgta zâle" (mit ù ² ) Lubn., N.-Schwanb.;

2) = sũrums (etwas Bitteres, Herbes); das Leiden, die Sorgen Diet.: visas sūras uzvarēt Latv. Av. 1855, № 1.

Avots: EH II, 608

‡ sūrinât, bitter (schwer) machen: dzīvi vēl vairāk rūgtināja un sūrināja Janš. Mežv. ļ. II, 451. Zur Bed. vgl. auch ‡ ìesũrinâtiês.

Avots: EH II, 609

tikām Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Jürg., KL, Ogershof, PS., Saikava, Selsau, Wolmar, tikām Adsel, Gr.Buschh., Nigr., Schwanb., Warkl., ^tikam U.,

1) derweile
U., unterdessen: es pārduomāju tuo tikām St. n. Plūd. Llv. II, 170. es tikam palikšu šeit apakš kuoka Lapsa-Kūm. 257. tirguotāja dē̦ls tikam zārk,ā iekšā JK. III, 72;

2) während:
tikam citi zirgus sēja, es par sē̦tu sẽ̦tsvidū BW. 16237;

3) tikām - kamē̦r, tikām - līdz, tikām - cikām, so lange - bis:
vilks tikam klaasās apakš mūzikantu galda, kamē̦r uz reiz pūš līdzi LP. VI, 257. brūte tikam ne˙kā neē̦d, kamē̦r nav atve̦sts ... brūtgāns BW. III, 1, S. 23. kamē̦r Tenis brauca, tikam Kaspars gāja ... pretim Kaudz. M. 173. tikām situ tautu galdu, līdz atlēca škēpelīte RKr. XVI, 255. tikam (Var.: tikmē̦r) liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī; tikam rāju tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvarēju BW. 21827. tikām vilku (sc.: dē̦lu māti) šļūceniskis, līdz dēliņu apsuolīja 23621, 4 var. tikām dzēru rūgtu alu, cikkm bite me̦du nesa 12661;

4) bis:
cērt, cērt, tikam nuocērt! BW. I, S. 183. guli, līdeciņa, ezeriņa maliņā, tikām (Var.: kamē̦r) mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709 var. dzēris, tikam pārsprādzis LP. VI, 621. Vgl. tiekams.

Avots: ME IV, 182

tùmšuôt,

1): viņam tumšuots skats Rainis Dz. un d. III ² , 405. ķildu rūgtums ... tumšuoja ... prieku P. Ērmanis Gaidītāji 49.

Avots: EH II, 703

‡ um̃bt, -bju, -bu Katzd. "rūgt". Zur Bed. vgl. auch piêum̂bis ² .

Avots: EH II, 713

vērmedes Manz., = vērmeles I: tie (=grē̦ki) ir tavai sirdij rūgtāki nekâ vērmedes un žultis Manz. Post. III, 120. Aus dem mnd.

Avots: ME IV, 563

I vẽrmeles Bl., Ramkau, Wolm., (mit ḕr ² ) Prl., vẽrmẽles C., Nötk., vḕr-mêles ² Kl., vẽrmelenes Frauenb., der Wermut (artemisia absinthium) L., U., Mag. IV, 2, 89; Etn. III, 7; Konv. ² 190: tik rūgts kâ vērmeles. Aus vẽrmedes nach lettischen Wörtern auf -eles umgebildet.

Avots: ME IV, 563

veselĩba, die Gesundheit: Sprw. veselība labāka nekâ manta Br. sak. v. 1399. juo rūgta zâle, juo salda veselība 1490. veselība spīd kâ saulīte debesīs Br. 484. sirds veselība Br. P. 15. veselību maitāt Br. 110. veselību sagrauzt Kundziņš Vecais Stenders 56. duod, dieviņ, veselību! BW. 2009. kas kaitēja . . ., kad nuo dieva veselība 70. tev nav labas veselības 878. viņa veselība ir sašļukuse Aps. Pie pag. tiesas 18. tas cilvē̦ks paliek pie pirmās veselības Br. 108. uz veselību od. uz veselībām, aufs Wohl, zum Wohlsein: nu tad lai ar iet uz veselībām! A. v. J. 1900, S. 1129. jūsu veselība, eine Anrede (Ew. Wohlgeboren) U., Oberlauz n. St. lai tev cāļa veselība! sagt man manchmal anstatt des Dankes Etn. III, 46. tā jau gan laikam tava veselība, das hast wahrscheinlich du getan Kav.

Avots: ME IV, 543

viegls,

1) leicht, wenig wiegend:
viegls ve̦zums, eine wenig belastete Fuhre U. viegls kâ spalviņaa Birk. Sakāmv. 32;

2) leicht
(fig.): Sprw. viegls (leichtfüssig) kâ zaķis Br. sak. v. 1483. viegla kâ stirna JK. II, 558. viegls kâ žīda zirgs 495. viegls zirdziņš, ein schwaches Pferd Siuxt. viegli suoļi Biel. 1917. teci viegli, kumeliņa! 1475. viņa.., bija... viegla un sparīga Vēr. II, 899. apģē̦rbs bij... par vieglu Kaudz. M. 11. viegla diena, Erholung, Erleichterung Spr. Gaisiņš bija ļuoti viegli audzis JR. V, 12. (māmuliņa) viegli audzināja BW. 23149, māmiņai viegls prāts (leicht zu lenkender Sinn), drīz tautām atvēlēja 15323 var. viegla galva, ein leicht fassender Kopf U. viņš visus darbus viegli ņe̦m (oberflächlich, nicht energisch) Siuxt. turi tuo bē̦rnu tâ viegli, viegli (vorsichtig, weich, ohne zu drücken)! Frauenb. ir viegla pusjūdz[e], es ist eine geringe halbe Meile Manz. 10 Gespr.;

3) leichtsinnig, leichtfertig
U.; schwachsinnig AP., Orellen, Salis, Salisb.: viegls cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch U. viņš jau tāds vieglāks Salisb. muļķis viņš nav, ja ar drusku viegls Poruk Dzīve un s. 34. - Subst. vìeglums,

1) das Leichtsein, die Leichtigkeit
(eig. und fig.): Sprw. kur nu vieglums bez grūtumā, saldums bez rūgtuma! RKr. VI, 958. (zirgi) vanadziņa vieglumiņu (Var.: vieglumā) BW. 29868. pāva spalvas vieglumiņu 24741. dzīvuo bites vieglumiņu 5260. kad tās dzirnas smagi gāja, es palaidu vieglumā; grūta mūža nevarēju vieglumā derināt 8039. kâ iedzēru drapes, uznāca uzreiz tāds vieglums Frauenb.;

2) die Leichtfertigkeit
U.;

3) ein Schwachsinniger
Salisb.: tāds kâ vieglums: tādas dumjības runāt! Salisb. Wohl nebst li. vìglas oder vigrùs "schnell, lebhaft, gewandt" (s. Būga KSn. I, 73) und sloven. ve̦gati "schwanken" zu an. vīkia ("sich) bewegen", ahd. wīhhōn "hüpfen", ai. vējatē "fährt los, schnell", av. vaēg- "schwingen" u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. l, 234 f.) resp. (s. Trautmann Germ. Lautges. 15 ¹ und Scheftelowitz IF. XXXIII, 168 und KZ. LIV, 230) zu ahd. wigan "schwanken" u. a.

Avots: ME IV, 654

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. ¹ 643, hypericum; atāla zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. ² 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. ¹ 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. ¹ 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. ¹ 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. ² 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. ² 358; graizes zāle Konv. ² 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. ² 3644; griežamā zāle "?" Konv. ² 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. ² 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. ¹ 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. ¹ 861; Konv. ² 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. ² 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. ² 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. ² 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. ¹ 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. ² 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. ² 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. ² 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. ² 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. ² 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698

I žeiris, Demin. žeĩrīties Karls.,

1) = zeiris, ein beim Bierbrauen benutzter Bottich Bers., Dricēni, Kalz., Lös., Makašēni, Meiran, N. - Peb., Stirniene, Vīt., Warkl., (mit eĩ ) AP., C., Horstenhof, Jürg., Nötk., Palzmaŗ PS., Ramelshof, Ronneb. - Neuhof, (mit èi ² ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Adl., Alswig, Domopol, Geistershof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kl., Kreuzb., Lis., Lubn., Meiran, Meselau, N. - Schwanb., Odsen, Ogershof, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Warkl., (žeiris) Selsau: ieber iesalu žeirī! Lubn. es ar savu līgaviņu zem žeirīša (Var.: kubula) bučuojuos BW. 19481 iesals žeirē, alus te̦k ārā RKr. VII, 59. žeiris pa ciešu, maz te̦k; pataisi nu žeiri lielāku, ātrāk nuotecēs! N. - Peb. kubuls rūga, žeiris (Var.: žeirs) te̦k BW. 34661 var. palīdz, dievs,... alus brūveŗam: kubulam augsti rūgt, žeirim (Var.: žeiram, zeijai) lē̦ni nuotecēt 19769, 1. plika plaka, karašiņa, čura, čura, žeirīti! 15891, 3;

2) ein Säufer
AP., Wid., Vīt.;

3) ein weinerlicher Mensch
Wid., Neugut;

4) ein Kind, das ins Bett nässt
Vīt.;

5) eineŗ der unvorsichtig"mit Wasser (od. einer anderen Flüssigkeit) umgeht, hier und da ausgiesst
usw. Druw.

Avots: ME IV, 802

žel˜ve Bauske, Jürg., žèlve ² Lubn., Saikava, Vīt., želˆve Meiran, želve Infl. n. U., Schwanb., Plur. žèlves ² Bers., Heidenfeld, Kalz., Lubn., Meselau, = zelve, eine Medizin, ein (starkes) Hausmittel (in Bauske hauptsächl. von starkem Kräutertee gesagt); eine ätzende Flüssigkeit Bers., Kalz., Meiran, (mit èl ² ) Lubn., Vīt.; Gift; žèlve(s) ² Prl., ein starkes (bitteres) Getränk; starkes Bier Bers., Kalz., Lubn., Meiran; "kaut kas ļuoti nelabs, rūgts" (mit èl ² ) Alswig, Fehsen, Geistershof, Meselau, N. - Peb., N. - Schwanb., Odsen, Selsau, Tirs.; eine Salbe (mit èl ² ) Golg.: kādu me̦lnu želvi tu man iedevi? kaklu un krūtis kâ dedzināt dedzina Vīt. ieņēmu kâ želvi mutē un tūliņ izspļāvu, bet mute vēl ilgi sūrkstēja ders. šās želves es mutē neje̦mu Saikava. pudelē bij kāda želve ebenda. viņam gan ir iegrūduši kādas želves, ka tik ātri nuomira. vai tev nebija... kādu želvu? - karbōls, etiķis, bencīns, te̦rpentiņš... Saul. skābs kâ žèlve ² Festen. Vgl. Leskien Nom. 349.

Avots: ME IV, 803

žulˆdze ² Iw.,

1) eine Brandblase
(mit ulˆ ² ) Frauenb.;

2) = žulˆts, die Galle Līn.: tik rūgts kâ žulˆdze ² Ahs. n. RKr. XVII, 67. Zur Bed. 1 vgl. žulga 6.

Avots: ME IV, 829

žulˆtaîns, Galle enthaltend L., U., gallig; gehässig: žultainuo rūgtumu A. Brigader Daugava I, 155. ģīmī žultains atspīdums Saul. I, 134. žultaini vārdi MWM. VIII, 592. žultainās piezīmes B. Vēstn. dažas raksta vietas ļuoti žultainas Purap.

Avots: ME IV, 831

žulˆts, -s. žults, -a Glück, žulˆte ² Ruj., (mit ul˜ ) Dond., (Plur.?) žultis Manz., die Galle: rūgtāki nekâ vērmedes un žultis Manz. Post. III, 120. dzirdināšu tuos ar žulta ūdeni (mit Galle) Glück Jerem. 23, 15. ar žultu ūdeni (mit einem bitteren Trunk) 8, 14. vīna ķe̦kaŗi ir žultu ķe̦kaŗi, tiem ir rūgtas uogas V. Mos. 32, 32. rūgts kâ žults Br. sak. v. 1550. viņam apskrējās (sacēlās) A. XXI, 782) žults MWM. v. J. 1896, S. 483. (fig.) žults, ienaids un me̦li JR. V, 55. Manzel bietet Post. III, 118 auch einen dat. pl. žulšām. Vgl. zulˆkts und žulˆkts.

Avots: ME IV, 831