Paplašinātā meklēšana

‡ àizrūkstêtiês Spr., einen grunzenden Laut von sich geben.

Avots: EH I, 46

‡ brûkslas ² Telssen, dichtes Gesträuch, Gestrüpp.

Avots: EH I, 246

‡ brūksnêt (Neolngismus?), = svītrât, streichen: daža (lapas) puse tukša, daža brūksnē̦ta Kronvalda vēstules 177. Vgl. li. brūkšnis "Strich".

Avots: EH I, 246

‡ brūkstalienas, = brukstalas: krūmuos, brūkstalienās vai mežā Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 246

‡ *brūkstaliens oder *brūkstaliena, = brukstaliens: suoļuodama... pa brūkstalienu un meža ceļu Janš. Līgava I, 51.

Avots: EH I, 246

drūkste (unter drùksts ² ): auch Lubn., (mit ù ² ) Bērzgale.

Avots: EH I, 337

‡ drūkstība Warkl. "pamācībā".

Avots: EH I, 337

‡ drūkstinât "pamācīt (zirgu)" Warkl.; = (bē̦rnu) rāt (mit ù ² ). Bērzgale.

Avots: EH I, 337

[I drùkstît N. - Peb. "schieben, stossen": dr. le̦du. Vgl. drukstît.]

Avots: ME I, 506

II drùkstît ² : auch Bērzgale, Skaista, Warkl., ("prügeln") Zvirgzdine.

Avots: EH I, 337

II drùkstît ^2, -u, -īju. schelten, rügen: viņu vienmē̦r drūkstīja, bet tas maz kuo līdzēja. drūksti bē̦rnus, lai aug guodīgi cilvē̦ki Mar. n. RKr. XV, 112, [Warkh.].

Avots: ME I, 506

drùksts, -s: auch Bērzgale, N.-Rosen, Saikava, ("die Zucht") Skaista, Warkl.; Zvirgzdine.

Avots: EH I, 337

drūkts [li. drúktas] Gramsden n. Etn. III, 162, dick; vgl. drukts.

Avots: ME I, 506

drùksts ^2, -s [Warkh., Lis.], auch drūkste Lis., Rüge, Strafe, tadelnde Verwarnung: vajaga bē̦rniem drūksti duot N. - Schwanb. tu bez drūksts nepaliksi Golg., Oppek., Lasd. bez drūkstes nevar ne˙viena lāga cilvē̦ka izaudzināt Skuju Fr. [Wohl mit Leskien Nom. 538 zu draudēt.]

Avots: ME I, 506

‡ dzàrûkstijs ² zuobs Auleja, = dze̦ruôklis.

Avots: EH I, 352

‡ dzàrûksts ² (> ostle. dzùoryûkśś), -s Auleja, Warkl., die Krolle im Garn: gruoda dzija iet dzārūkstī Warkl. dzārūkstis sagriežas Auleja.

Avots: EH I, 352

dze̦rûkslis [PS.], dze̦rukstis RKr. III, 128. dze̦rūksts, -s Kreuzb., Kl. [li. gerúkštis], = dze̦ruokslis,

Avots: ME I, 547

I dze̦rūksts (unter dze̦rûkslis): auch (mit ù ² ) Sonnaxt, dze̦rûksts zuobs Oknist.

Avots: EH I, 356

‡ II dze̦rûksts, -s Warkl., das Gekroll, Gekräusel, (im Garn): šķeteraina dzija sacē̦rtas dze̦rūkstī.

Avots: EH I, 356

‡ dzē̦rūksts, -s,

1) die Krolle im Garn
(dzè̦rûksts ² ) Warkl.;

2) Plur. dzē̦rūkstis Warkl., = ‡ dzē̦raukstis.

Avots: EH I, 357

‡ nedrūkstība "nerāšana" Lettg.

Avots: EH II, 11

nùodrùkstît ² : auch Warkl. ‡ Refl. -tiês "?": asi un nuodrūkstīdamies runāja Vindedzis Ciema spīg. 234.

Avots: EH II, 41

pãrlũks, der Revident, Inspizient: skuolu pārlūks, der Schulrat; ceļu pārlūks.

Avots: ME III, 165

‡ parūkstêt Bērzgale, Lubn., Warkl., = parukstêt: cūkas taî pieē̦dušas, ka nevar vairs p.

Avots: EH XIII, 169

rūks Wid., der Rauchfang; vgl. rūkains.

Avots: ME III, 569

ŗūks Wid., der Rauchfang; vgl. rūks.

Avots: ME III, 588

rūksis Ar., wer brummt.

Avots: ME III, 569

rùksnis ² : auch (mit ū) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 388

rùksnis ² Mar., einer, der gern vor sich hin brummt, ein Brummbär: rūksni, kuo rūc! Mar. n. RKr. XV, 133.

Avots: ME III, 569

ŗūksnis Wid., ein Brummkater, ein mürrischer Mensch; vgl. rūksnis.

Avots: ME III, 588

rūkstêt: auch Wessen; "šad tadīsi ierūkties" (besonders von einem schlafenden Hund) Kaltenbr. (mit ù ² ); sivē̦ni rùkst ² , -prasa ēst Auleja. kai cūciņa rūkstē̦dama Tdz. 46325 (vgl. auch 59237).

Avots: EH II, 388

rūkstêt, -u, -ẽju, brummen: kad dabūja kuiļa galas, tad staigāja rūkstē̦dams BW. 19403, l. kuo tu puksti, kuo tu rūksti? Br. 3. nerūkst vair dzirnaviņas BW. 13646, 28. Das Part. pass. rūkstamais, der Hintere: čiganam branga džala, sit par munu rūkstamuo BW. 33554, 6. rũkstêt Jürg., rùk-stêt ² od. rûkstinêt ² Warkl., = rukstêt.

Avots: ME III, 569

rūkstinêt: auch Bērzgale; = "rūkstēt" (mit û) Pilda.

Avots: EH II, 388

rūkstinêt, -ēju, still weinen Zaļmuiža.

Avots: ME III, 569

sadrùkstît ^{2 ,} tüchtig ausschelten, züchtigen Gold., Saikava.

Avots: ME III, 614

sprūksluôt "?": tecēj[a]... kumeliņš... sprūksluodams (=sprauslādams?) BW. 14000, 9.

Avots: ME III, 1026

I sprũksts Rothof, = sprukstis.

Avots: ME III, 1026

II sprûksts ² ,

1): "stück"
ME. III, 1026 in "Strich" zu verbessern; ‡

2) "vada ve̦lkamā daļa, kuo me̦t ap striķi" Salis.

Avots: EH II, 562

II sprûksts ² , ein Holzstück, das man in einen zu flechtenden Stück legt, damit er sich nicht zu fest zusammendrehe; figürlich: tas nu gan iegāja sprūkstuos (in eine Klemme) Schibbenhof.

Avots: ME III, 1026

‡ trùkstelîte ² Liepna, polygala vulgaris.

Avots: EH II, 699

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

apķêriens, Geistesgegenwart, Scharfsinn: bet nabagam netrūkst apķēriena LP. I, 148.

Avots: ME I, 98

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, kārtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239

blacains, viele "blaces" habend: kad aužuot dažas dzijas pārtrūkst un tās nesasien, tad aude̦kls ir blacains Dond.

Avots: ME I, 307

brẽ̦kulis, der Schreihals, Marktschreier, weinerliches Kind: viņš nee̦suot ne˙maz dziedātājs, bet brē̦kulis MWM. VII, 367. netrūkst brē̦kuļu, kas mē̦tājas skaņiem vārdiem Dok. A. sieva zîda mazuos brē̦kuļus.

Avots: ME I, 331

brūkšu, brūkalaîns, brūkulaiņi, s. brukulaîns, brukulaiņi. Gen. Pl. von * brūkle [od. * brūkse], Strickbeere: brūkšu (Var.: brūkle̦nāju) viju vainadziņu BW. 17003.

Kļūdu labojums:
aiz brūkšu jāiesprauž (nach dem Artikel brūkšu ist einzufügen): brūkulaîns, brūkulaoņi, s. brukulaîns, brukulaiņi.

Avots: ME I, 341

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu ² Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245

cìenība,

1) die Achtung:
st! kungi, cienību pret runātāju! Kaudz. M.;

2) die Würde:
tai trūkst diže̦numa un cienības Alm.

Avots: ME I, 394

dardzêt, dārdzêt, knarren, poltern, dröhnen, rollen: trūkst virvīte dardzē̦dama (Var.: dārdē̦dama) BW. 32258, 2 [aus Kaltenbrunn]. kas skanēja, kas dārdzēja? uogles bira Daugavā BW. 33725, 1.

Avots: ME I, 440

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450

desmit, desmits, zehn, ist eigentlich ein zu den i- Stämmen gehöriges fem. Subst.: te vēl vienas desmits trūkst. viņš bij iekš septītās desmits Luttringen. Dieser i- Stamm ist aber in die ē- und ā- Stämme übergegangen: Uoliņš bij vīrs ce̦turtā desmitē uz beigām Kaudz. M. cilvē̦ks jau tuvu pie piektās desmitas A. XX, 84. tē̦vam gadu jau pāri par se̦stuo desmitu Janš. pēdējā gadu desmitā tulkuots jau labs skaits stāstu A. XII, 391. jau kuopš gadu desmitām zinātņu vīri nuopūlas MWM. II, 155. bij nuotecējušas vairāk nekâ divas gadu desmitas Kaudz. M. desmit und ebenso das mit der erstarrten Nominativendung in manchen Gegenden, z. B. Kandau, vorkommende desmits in attributiver Stellung indeklinabel gebraucht: Nom. desmit vīru, sehr oft auch desmit vīri, Gen. desmit vīru darbs, Dat. desmit vīriem te kuo strādāt, Akk. desmit vīru od. vīrus; Lok. desmit vīruos. Wenn aber dem Zahlwort desmit kein Hauptwort folgt, dann ist die Deklination unerlässlich: pulksten desmituos. pulkstens iet uz desmitiem. pēdējā gadu desmitā. cita saraujuot 1000 sauju un vēl kādas desmitas (auch desmit) virsū Etn. III, 89. deviņus maksāja, desmitus [möglich wäre auch: desmit] nuozaudēja RKr. VI, 5. desmit pirkt, ein Aufgabespiel, in dem es auf Aufmerksamkeit im Zählen ankommt. [Mit Metathese aus desimt (so noch in Perwelk u. a., s. Le. Gr.§ 332); zu li. dẽšimtis, dẽšimt, apr. dessimpts, aksl. desętь, ai. dáša "zehn", daśati-ḥ, "Dekade", gr. δέχα la. decem, air. deich n-, got˙taihum, ahd. zehan u. a.]

Avots: ME I, 459

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

divejs, divejš: nu sākas īste̦nās kāzas, divejš uz reizi. viņš paņēmis divejš dienu maizi līdz LP. VI, 656. divejš minūšu iztrūkst nuo sešiem, zwei Minuten vor sechs Blieden. [Vgl. dazu Le. Gr.§ 316.]

Avots: ME I, 471

dràudêt, -u, -ēju, drohen. Zu li. draudžiù (inf. draũsti) "wehre, verbiete; даю остраску; сдерживаю"; [apr. draudieiti "wehret". Kausativ zu le. drudêt "zittern"? Weitere Beziehungen unsicher; nach Fick Wrtb. I ^4, 468 zu einer Wurzelform dhreu̯- "halten" (in ai. dhruva-h, "fest" u. a.), vgl. auch Johansson IF. XIX, 121 und Zupitza BB. XXV, 100 f.; Bezzenbergers Annahme KZ. XLI, 105, dass dies balt. Wort aus dem Deutschen entlehnt sei, ist wegen Ableitungen wie li. drausmė˜ "Zucht" unwahrscheinlich; vgl. auch le. drūsme und drūksts].

Avots: ME I, 491

drùsme ^2, die Rüge, die Strafe: jāduod bē̦rnam drūsme Lis.; [vgl. drūksts].

Avots: ME I, 507

dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,

1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. ² 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;

2) etwas aus Eisen Verfertigtes,

a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;

b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;

c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:

a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;

d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. ² 501 und Boisacq Dict. 1049.]

Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.

Avots: ME I, 543, 544

el˜le, elne [Wessen], BW. 22277, LP. VI, 1, 541, [Le. Gr. 177], die Hölle: Sprw. uz elli kâ pa laipu. vai ellē, vai debesīs - kad tik pulkā! kad kungam darba trūkst, kad ellē muoku? Etn. III, 43. ej ellē mālus mīt, sagt man, wenn sich jemand ungefragt in die Rede mischt Etn. II, 63. kur ellē viņš ir? wo, zum Henker, ist er? U. elle pagale, elles prauls, elles gabals, elles (s)kruķis, ein Höllenbrand, elles strāķe, der Höllenpfuhl n. U. [Aus mnd. helle.]

Avots: ME I, 568

‡ ê̦stava ² Salis, = êšana 1: guovi vai aitu dažkārt, ja pašam trūkst barības, duod uotram barībā; vasarā - uz ganību; ziemu uz ē̦stavu. S. auch ē̦stavā unter ē̦stuve.

Avots: EH I, 374

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

gaũsinât,

1): auch LLD II, 21 ₂₂ , Lesten n. FBR. XV, 29, 31, Dunika, Strasden: viņam bail, ka neaptrūkst; tad jau viņš gausina ("svētī; taupa") katru gabaliņu Strasden.

Avots: EH I, 387

gùodĩba,

1) die Herrlichkeit:
viņš mirdams ne˙kuo neņems līdz, un viņa guodība tam neies pakaļ Ps. 48, 18. vairs nesapruotuot ve̦claiku guodību Kundz.;

2) ernstes, feierliches, würdiges Wesen:
pretim man brauca baznīcē̦ni ar svētdienas guodību uz sejām JR. IV, 33;

3) das Fest, der Schmaus, die Festlichkeit:
kāzu guodībā jābūt visam spuodram un jaukam BW. III, 1, 100. Gew. d. Pl.: vilciņš zaķi aicināja sava bē̦rna guodībās BW. 2321. visi rīkuojās, it kâ uz kādām lielām guodībām Kaudz. M. viņš pa guodībām vien vairāk dzīvuojuot Kaudz. M. raduos arī ne˙kad guodību netrūkst Kaudz. M. bišu guodības, das Zeidlerfest LP. V, 410.

Avots: ME I, 689

gùodinât, tr.,

1) ehren, Ehre erweisaen:
manis dēļ tautas jāja, tevi pa˙priekšu guodinās BW. 14123, 4. Mit fakt. Akk.: dieviņš guodu guodināja BW. 5004;

2) verehren:
jaunie vairs nemācēja dievus guodināt LP. VII, 323;

3) für etwas ansehen, für etwas ausgeben,
nennen (mit par konstruiert): guodināju Irmu par māsīcu MWM. V, 726. Subst. gùodinãjums, Ehrenbezeugung: Bismarkam netrūkst guodinājumu Balt. V.

Avots: ME I, 689

gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,

1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,

a) den Ring abstreifen,

b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;

2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;

3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;

4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]

Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken

Avots: ME I, 646

grè̦kdaris: auch Salis; blēžu un grē̦kdaŗu pasaulē netrūkst Janš. Bandavā I, 396.

Avots: EH I, 405

guģuôt, ‡

4) untätig sitzend die Zeit verbringen
Kal.: kuo tā vecine tur guģuo visu dienu? Refl. -tiês,

1): auch Ruj., Salisb., (guģeties) Strasden: kad ar bij kuo ēst, viņam vien˙mē̦r patīk g. Strasden. guģuodamās, ka pašai nee̦suot ne˙cik daudz Janš. Mežv. ļ. II, 102 (ähnlich 133); ‡

2) bekümmert, voll Sorgen sein
Kal.: māte guģuojas par meitas izprecināšanu; befürchten, besorgt sein Frauenb, (guģeties) Strasden: viņš guģejās, ka tik nepietrūkst Strasden. es arvienu guģuojuos, kur viņa palikuse Frauenb, tie guģuojas, ka līst: nevar ābulu savākt ebenda. vaimanāju it kâ lielās sāpēs, guģuodamās (oder mit der Bed. I ?) un baiļuodamās, vai tik nebūs lūzis kauls Janš. Mežv. ļ. II, 329.

Avots: EH I, 416

ìebrèkt, herein -, hineinschreien. Refl. - tiês, aufschreien, ein wenig schreien: re̦ti kāds putns iebrē̦cas Vēr. II, 812. kâ stīga pušu trūkstuot iebrē̦kdamies vaidēja Asp. R. IV, 22. skaļi iebrē̦kdamās Purap. Kkt. 148.

Avots: ME II, 4

ìekrakstêtiês, ‡

2) aufschreien, aufkrächzen:
vārna iekrakstē̦damās pietrūkstas nuo ... zâles Saul. III, 201.

Avots: EH I, 521

ìekšaudi [Salisb., iêkšaûda ² Dond.], der Einschlag (beim Weben): [šķēriņš jau ir, bet iekšaudas trūkst Dond.].

Avots: ME II, 31

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797

izstal˜tuôt ,* gestalten, formen, stattlich machen: grieķu dziesminieki vienkāršuo nuojē̦gumu (μοῖρα) izstaltuojuši par likteņa dieviņu Lautb. dzejniekam trūkst spē̦ka šuo sajūsmu tālāk izstaltuot un izdaiļuot Vēr. II, 729. viņš gribēja dziesmas tâ izstaltuot, ka visi vārdi pie sirds ietu Klaust. izstaltuot sevī savu pasauli Vēr. II, 602. Refl. - tiês, sich gestalten, sich ausbilden: dievu pasaule latviešu apcerē nav spējusi izstaltuoties tik plašuos apmē̦ruos Plūd.

Avots: ME I, 805

iztrũkt, ‡

3) sirds iztrūkst, ich hab einen Abscheu
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Abscheu").

Avots: EH I, 491

iztrũkt (li. ištrùkti), intr.,

1) ausreissen, ausfallen:
āķis kažuokā iztrūcis. man iztrūka biksām kņuope BW. 382;

2) fehlen, mangeln:
nav iztrūcis ne pāŗa sprīžu LP. VII, 976. Refl. - tiês, erschrecken, zusammenfahren, auffahren: viņš iztrūkās JK. V, 67. iztrūkuos nuo miedziņa BW. 9335. Ungewöhnlich so das Aktiv: iztrūkst ciema sunīši, die Hunde des Dorfes erschrecken BW. 13250, 3, 4. [tad iztrūka tiem sirds Glück I Mos. 42, 28.] Subst. iztrũkšana, das Ausreissen, Fehlen: iztrũkšana, der Ausreissen, Fehlen; iztrũkšanās, der Schrecken: reiz putnuos celās liela iztrūķšanās Vēr. II, 6. iztrũkums, das Fehlen, der Mangel, die Lücke, das Defizit: gans pamanījis iztrūkumu (das Fehlen einer Kuh) Etn. III, 112.

Kļūdu labojums:
9335 = 9334

Avots: ME I, 820, 821

jašu,

1) vielleicht, etwa:
vai tas jašu neir citam nuozagts? Tob. 2, 13. [izglābies kalnā, ka tu jašu buojā neeji Glück I Mos. 19, 17.] tu jašu maizes prasies, bet maizes vietā rasies tev izsalkums un bads GL. jašu citas teikas arī tādas būs? Lautb.;

2) wenn, wenn auch:
jašu tu cilvē̦ks ar sviedriem strādā, tuomē̦r gada galā ne˙kā neatlicini Gaw. [jašu tur trūks pieci nuo tiem piecdesmits taisniem, būtu tu šuo piecu dēļ visu pilsātu samaitājis? Glück I Mos. 18, 28.] jašu tā nebūtu, viņi vai rautu pat debešu polus ietracināti sev līdzi Sil., A. XV, 1, 408. [jašu (wenn) tu atnāktu, mēs ietu kuopā Bauske.] Aus ja und šu.

Avots: ME II, 96

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst ² Ruj., Nigr., Salis, jàust ² Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs ² Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104

jûkstêtiês ² - uôs, - ējuôs, jûkstîtiês ² Dond.,

1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties ² un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;

2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.

Avots: ME II, 122

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129

I kairs,* ‡ Subst. kairums Deglavs Rīga II 1, 503, der Reiz: viņai trūkst jaunības svaiguma un kairuma Burtnieks 1934, S. 325.

Avots: EH I, 574

kar̂sêt, - ẽju, tr.,

1) erhitzen, heiss, warm machen:
ūdeni RKr. XI, 94. saule silda zemi tveicē̦dama un pārlieku karsē̦dama Janš.;

2) fig., prügeln:
kamē̦r tuos karsēja pie stumbra, netrūkst ne piena, ne sviesta LP. V, 21. Refl. - tiês, sich erhitzen, ereifern: šis karsējās, er ereiferte sich Sudr. E.

Avots: ME II, 163

II kavât [slav. kovati " schmieden"], - ãju, tr., freqn. zu kaût,

1) wiederholt schlagen, hauen:
kavā nu tu, man trūkst spē̦ka [Warkl.], Wid.;

2) sortieren, kramen:
kavā vēl reiz; vai tad neatradīsies (vgl. izkavāt). Refl. - tiês, kramen, stöbern: kuo nu tur kavājies pa skapi? Serb.

Avots: ME II, 181

kuôšums: netrūkst arī kuošuma kuoku Melnalksnis Mazsalaca 11.

Avots: EH I, 688

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. ² 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. ² 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene ² II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

‡ II lãpât "locker, lose (nicht straff) sein, sich nicht fest anschliessen" (mit ã ) Mesoten; = klàpât ² ‡ 3 Erlaa (mit à ² ): ja pārtrūkst nīts un neieskatās, tad dzijs lāpā (nepieiet pie aude̦kla). nuo iesākuma dzijs parasti lāpā; kad tās izlīdzinās, tad vairs tâ nelāpā Erlaa.

Avots: EH I, 728

leñce (unter le̦ñca),

1): auch (die Öse)
Iw.;

2): auch Schnehpeln: maisu lencēs ("?") uz muguras uzsējies Janš. Apskats 1903, S. 83;

3): auch AP., Sonnaxt: dancuoj[a] mans kumeliņš ar visām lencītēm BW. 18683;

4): auch (mit eñ ) Dunika; ņēma līgaviņu ar kurpēm, ar lencēm; ... nuotrūkst lences maltuvē BW. 21522;

7): "tā vieta resp. vadus puse jūŗas krastā, kur sāk vadu mest un kas vē̦lāk, ve̦lkuot vadu, tuvuojas dziļajai pusei" (mit eñ ) Kaugurciems.

Avots: EH I, 733

III leñte (unter le̦ñta): zīda l. BW. 16992, 2 var, pārtrūkst l. (Var.: diegs) 21521, 1 var.

Avots: EH I, 734

lìdums, das Gekrochensein: nuo tās mices līdumiņa trūks vienai vainadziņa BW. 24295.

Avots: ME II, 477

lĩmê̦tns, [lìme̦tns Lis.], = lĩme̦ns: [divi līme̦tnas glāzes Lis.] līme̦tnā e̦ze̦rmalā Egl. A. XV, 257. šiem sapņiem trūks līme̦tnās laimes spārnu un tvīkuma Stari I, 299. In Ost - Livl. besond. gebrächlich das Adverb līmetni, līmeten Spr.: tad ielēja uz buteles vienu mē̦ru. līmetni pilnu, glāzītē Aps. sirds mana - līmetni pārpildīts trauks Egl.

Avots: ME II, 489

‡ luoņa, der Lohn: man gadskārtas luoņas trūks BW. piel. ² 29419, 1.

Avots: EH I, 767

luõps,

1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;

2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]

Avots: ME II, 527, 528

I maks (li. mãkas), Demin. maciņš, verächtl. maķelis, der Beutel: izbēris nuo maķeļa labu kaudzīti naudas LP. VI, 805. Sprw,: kad makā neskan, tad gudrības trūkst. rublis akā vai makā, Devise eines Trinkers. suolīts makā krīt. maks skuopam čīkst nuo kabatas ārā ve̦lkuot. adāms maks, der Strickbeutel A. XX, 136; bultu od. bulšu m., der Kocher; naudas m., Geldbeutel; putekļu maciņš, der Staubbeutel. [Zu maksts (s. dies), li. mẽkeris "Geldbeutel", makšnà "Scheide", apr. danti-max "Zahnfleisch", aksl. mošьna "Reisesack", r. мошнà "Geldbeutel" und (?) ahd. mago "Magen", s. Wiedemann BB. XXVIII, 66, Stokes Wrtb. 197, Zupitza Germ. Gutt. 134, Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 554

‡ *II mãsiņa,

1) ein gewisses Muster für Gewebe, woraus man Säcke anfertigt
Seyershof (gespr.: mãsina): māsiņās auda ar divām paminām un četrām nītīm; tâ ruodas biezāks aude̦kls Seyershof. māšiņās auž kādu specialu audumu Salis;

2) "strīpa, kas ruodas vienkāršā aude̦kla, kad pārtrūkst kāda me̦tu dzija" Salis.

Avots: EH I, 793

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

meñte: auch (mit èn ² ) Barbern; Schönberg, Stelph., Wallh. n. FBR. XVIII, 17,

1): auch Daugeln, Dunika, Ermes, Jürg., Kal., Kegeln, Lems., OB., Orellen, Serbig., Trik., Wenden, Zögenhof, (mit èn ² ) Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Meselau, Oknist, Saikava, Schwanb., Sessw.: ja biezputru ē̦duot pietrūkst karuošu, tad bē̦rniem iztaisa meñtītes, ar kuo ēst Lems.;

3): auch Kal., OB.; ‡

5) die Kurbel am Spinnrad
Skaista (mit èn ² ).

Avots: EH I, 780

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

muĩža, Demin. verächtlich muĩžele,

1) das Landgut der Adligen, jetzt auch der bürgerlichen, Herrengut:
Sprw. kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu? kas pēc muižas kāruo, mājas dabūs. ta tad liela muiža,

a) das ist wohl ein grosses Gut;

b) das soll auch etwas zu sagen, zu bedeuten haben:
vai tad liela muiža zudīs? hat denn das was zu sagen? [tā nav ne˙kāda liela muiža Autz n. U., das ist keine Herrlichkeit.] tamdēļ bē̦dāties - liela muiža (ist denn etwa schwer) maizi izcept? LP. V, 280. nāc nu uz muižu! spiele nun eine Karte aus. lielā muiža, das Hauptgut, mazā od. malas muiža, das Beigut; luopu m., der Beihof, auf dem Vieh gezigen wird; dzimta m., das Erbgut; kruoņa m., das Kronsgut, mācītāja m., das Pastorat;

2) im VL. auch ein schöner Bauernhof:
brāļi man muižu dara, nelaiž mani tautiņās; man muižiņa tautiņās sen gatava uztaisīta Ltd. 3268; 2757. kunga, kunga tā muižiņa, ne tā mana bāleliņa BW. 3703;

[3) das Gebäude der Gemeindeverwaltung
Gr. - Buschhof;]

4) scherzhaft
mūŗa m., das Gefängnis; zaļā muiža, das Freie, Grüne: čigāni nuome̦tušies zaļa muižā. iesim uz miega od. čuču muižu, wollen wir schlafen gehen! Aus liv. moiz resp. estn. mõiz, od. aber aus r. мыза dass., s. Thomsen Beröringer 270.]

Avots: ME II, 662

muñdrums [li. mundrùmas], das Muntere, Heitere, die Munterkeit, Heiterkeit, Hurtigkeit: viņiem trūkst bē̦rnu mundruma Konv. ² 560. viņa lielā mīlestība uz šuo lieluo darbu duos viņam spē̦ku un mundrumu A. XX, 153.

Avots: ME II, 667

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

naktspamaša,

1) der Nachtschatten (solnum nigrum):
dārziņa kaktā netrūkst ir negantās nektspamašas Janš.;

2) eine Kinderkrankheit, bei der die Kinder unruhig schlafen:
kad bē̦rns nakti šaudās un neguļ, tad viņam nuotikumi (naktspamašas)... paliek pagālē kušķīti naktspamašu zāļu JK. VI, 45. naktspamašu, nuotikumu un izbīļu vārdi Tr. IV, 51;

3) Somnambulismus Konv. ² 3686. [Zu pamest.]

Avots: ME II, 691

[ne˙niekāds, = ne˙kāds: tam ne˙niekādu mantu netrūkst Manz. Post. I, 135.]

Avots: ME II, 724

niẽks,

1): tev, kas nieka laba neesi darījis man Janš. Ubags 7. piepeši viņš aptiek, ka šīs nieka vairs nav (ist nirgends zu finden).
un nu tā viņam trūkst Jauns. Neskaties saulē 42. niekā aiziet - auch Gramsden. niekuos aiziet - auch Siuxt: brīžam aiziet guovs niekuos; jāpārgriêž rīkle. niekā (auch: niekuos) laist - auch Strasden: viņš apē̦d katru maizes gabaliņu, ne˙kuo viņš nelaiž niekuos. "nesāk[i] niek[a]" ME. II, 750 zu verbessern in "nesak[i] niek[a]"; ‡

3) als Adjektiv ("nichtig"):
lai vai niekākā lieta Salis.

Avots: EH II, 27

ņirva, etwas Kleines; [ņirviņa od. ņirviņš ein Weniges: zupai vēl kāda ņirviņa sāls trūkst Erlaa].

Avots: ME II, 904

nùoduôt,

1): n. (samaksāt) simtu latu AP., Ramkau; ‡

3) herab- resp. hinabreichen
Linden in Kurl.: n. (nuo kaudzes) grābekli zemē; ‡

4): "pasacīt" (etwas Unangenehmes?) Strasden: es viņam nuoduodu dažuos vārduos, un diezgan. priekšā viņš labs, bet aiz muguras nuoduod krietni. Refl. -tiês, ‡

4) sich hin- od. weg- begeben, hinziehen
(intr.) Auleja: lietus mākuonis nuodevēs uz tuo pusi; ‡

5) (zu viel) weggeben
(intr.) Frauenb.: viņš par daudz citiem nuoduodas (tâ ka pašam pietrūkst); ‡

6) ergehen, passieren
Segew. u. a.: viņam slikti nuodevies Wolm. kas te nuosidevis (= nuoticis)? Preiļi (Kur. Nehrung); ‡

7) glücken, gelingen
(vgl. r. удаться): pirmuo nakti Ķilpukam nenuosadeve Pas. XlV, 393. paduoms ... nuosadeve VI, 109.

Avots: EH II, 42

nùožmaûgt, tr., erwürgen: cilvē̦ku. Refl. -tiês, sich erwürgen: putns trūkstas un nuožmaudzas Vīt.

Avots: ME II, 894

pakaĩsa [Manz. Lettus], pākaĩss [Salisb.], Stari II, 210, gew. Pl. pakaĩsas, pakaĩši C., [Salis, Dond.], pakaisi, auch pakaĩsãmiẽ, die Streu: lai dars sauss, pakaisu netrūkst Apsk. [vajadzējis sakapāt skujas laidara pakaisiem Janš. Dzimtene ² 66.]

Avots: ME III, 37

pakãja,

2): auch (mit à ² ) Kaltenbr., Oknist, plur. t. pakājas Lubn. n. BielU., Warkl.: nuotrūkst divas pakājas Pas. XIV, 130. nuoskatīt nīšu un pakāju uzsiešanu Jauns. Augšz. 161; pakàja ² , das Trittbrett am Spinnrad
Kaltenbr.;

5): auch (pakãjas) Iw., Seyershof, (mit à ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 141

pakrùts, -s, pakrùte, [pakrūteža Ar.], die Partie unter der Brust, die Magengegend: pūce paknibināja ar knābi sev pakrūtī Vēr. II, 4. sāpes pakrūtē aprima Stari Il, 329. ve̦mas sāk spiest pakrūti AU. pret pakrūts sāpēm RKr. XII, 25. man jāstiepj pašai lielumi, lai vai pakrats trūkst pušu MWM. VIII, 332. pakrūte apņe̦m pasiržus jeb lāmiņu un ribu galu Konv. ² 3037.

Avots: ME III, 49

pãreniẽks, pãr(i)niẽks,

1) einer vom Paar:
viens, kam pārinieka trūkst BW. V, 220. nu arī visi citi steidzās sev iegūt uotru pārenieku BW. V, S. 204;

2) ein verheirateter Knecht, eine verheiratete Frau, die beide dem Herrn, dem Wirte dienen:
saderēju viņu kâ pārenieku Blaum. Ilze apprecējās un palika Jaunzemjuos par pārenieku AU. vēl tagad ir pazīstamas šādas gājēju šķiras: zirga pārinieki, bandinieki Etn. III, 133;

3) der Plur. pārenieki, die Brautpaare:
bija ieradums pāriniekus tik reiz pa gadu laulāt Līb.;

4) die männlichen und weiblichen Personen, die das Vieh der neuvermählten Frau zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
līdz ar vedējiem iet arī luopenieks un luopeniece jeb tâ nuosauktie pārenieki, parādnieki, kuŗiem jāaizve̦d brūtes luopi BW. III,1, 20.

Avots: ME III, 155

‡ pā`rsmeldze ² Auleja, eine unebene Stelle im Garn (wo ungleich dicke Fäden zusammengesponnen sind): pārsmeldzēs trūkst dzijs.

Avots: EH XIII, 211

patĩba,*

1) die Persönlichkeit:
dzīvniekam trūkst pašapzinīgas patības (pe̦rsuonības) A. XI, 49;

2) der Egoismus:
ja šī laipnība ir jūsu patības apse̦gs Seib.

Avots: ME III, 122

pavada (li. pavada "die zweite Frau"), n. U. auch pavads,

1) der (Pferde-) Zügel:
peldināju (kumeliņu) zaļa vaŗa pavadā BW. 29628. nuoķer ķēvi pie pavadas! LP. IV, 60. kumeliņu... nevarēju nuoturēt trim, četrām pavadām BW. 29915. pavadas latvieši taisījuši nuo lūkiem PS. Sprw.: kad pavada pilna, tad trūkst Br. sak. v. 891;

2) das Geleite
U.; vgl. li. pavādė "Zügel" und le. pavads.

Avots: ME III, 130

pavalˆga Mar., Friedrichswald (li. pavalga "чѣм приправляют кушанье" Извѣст. II, 380), pavalgs Tr., die Zukost, Zugemüse U.: vai būs pavalgs arī pusdienā? kāpēc tu sausu maizi ēdi, vai tev nav pavalgas? Etn. III, 93. vajag[a] sviesta pavalgai BW. 29260, 1. maizītes un pāvaldziņas aptrūkst. Nebst li. válgyti "essen" und r. волóга "Flüssigkeit, flüssiges Fett ats Zutat, Zukost" zu le. valgs "feucht" (s. dies), s. Jagić AfslPh. II, 398 und Trautmann Wrtb. 358.

Avots: ME III, 132

pêclaĩkā, in der Folgezeit, in der Zukunft: latvieši pēclaikā atkal iztaisīsies par tautu Kundziņš Kronv. 106. ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6.

Avots: ME III, 205

I pẽrle: pārtrūkst diegi, izbirst pērles (Var.: krelles) BW. 21521 var.

Avots: EH XIII, 228

I pèšņi ² Erlaa, Nerft, Warkh., Bers., Adv., = pēkšņi: bē̦rns pēšņi satrūkstās mieguos Buschh. pēšņi iesaucas Blaum. Pie skala uguns 129.

Avots: ME III, 211

piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,

a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;

b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.

Avots: ME III, 276, 277

pìerãdît, anzeigen U.; nachweisen, beweisen: pierādīt tuomē̦r ne˙kas vairs nav pierādāms Pūrs I, 118. - Subst. pìerãdĩjums, der Beweis: par tuo es nezinu ne˙kā teikt, juo tur man trūkst pierādījumu Alm. Kaislibu varā 133.

Avots: ME III, 284

pìetèikt,

1) ansagen, einschärfen, auftragen, anbefehlen:
es pieteicu (Var.: piesacīju) māsiņai, tāli ganu nevadīt BW. 13399. kungs pieteicis, lai rakdami ne vārda nerunājuot LP. V, 398. sievām jāpaliekuot mājā, - saimnieks tâ e̦suot pteteicis IV, 71: vepris... pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot VI, 1, 246;

2) melden, anmelden:
meita gāja pieteikt viņu, kundzei. Refl. -tiês, sich anbieten; sich melden: vecītis pieteicās par krusttē̦vu. pēc precībām brūtgāns un brūte brauca pie mācītāja pātaruos, t. i. pieteikties, lai tiktu uzsaukti BW. III, 1, 9. pieteikties pie dievagalda, sich zum Abendmahle melden U. Subst. pieteikšana,

1) das Ansagen, Einschärfen:
ja jūs manu pieteikšanu klausīsiet, tad jums nauda ne˙kad netrūks Dīcm. I, 41;

2) das Melden;
pìetèikšanâs, das Sichmelden; pìetèikums,

1) das Angesagte;

2) das Angemeldete, die Meldung;
pietèicẽjs,

1) wer ansagt, einschärft;

2) wer (an)meldet.

Avots: ME III, 303

pìẽte̦ka C.,

1) der Zufluss:
krājums drīz varēja izsīkt kâ e̦zars, kam trūkst piete̦kas Kundz. Kronv. 149;

2) der Nebenfluss
Fest.: te̦k upīte pret upīti, nav ne˙vienas pieteciņas BW. 26479, 2 var.;

3) "?": ģe̦ne̦rāļu valuodas..., gaidīdamas uz poručiku steidzīgām piete̦kām Ezeriņš Leijerkaste II, 126.

Avots: ME III, 303

pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,

1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;

2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 305, 306

pìeveicîgs, passend, geeignet: kâ jums nepietrūkst ik˙katram tâ kaut kuo pieveicīgu uzteikt? Janš. Dzimtene ² III, 269.

Avots: ME III, 309

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

pìrkt (li. pir̃kti), Praes. pḕ̦rku C., Bauske, Gr.-Essern, Lautb., Frauenburg, Wandsen, Behnen, Nigr., N.-Bartau, Nikrazen, pè̦rku (sic!) Arrasch, auch pirku Wolm., Dond., PS., Lis., Kl., Salis, U., Spr., pìrkju ² Mar. n. RKr. XVII, 144, Praet. pirku, n. U. auch pircu, kaufen: Sprw. kuo lē̦ti pē̦rk, tuo dārgi aizmaksā. pirktin pirkta man zemīte, pirktin pirkts arājiņš: par pūriņu zemi pirku, par vaiņagu arājiņu BW. 23049, 1. tē̦vs man pirka pirktus svārkus 5753. dārgu pirka vainaciņu 5700, 1. pērc, tautieti, savas naudas man sudraba gredzeninu! BW. piel. ² 6361. metu mārku upītē̦... lai dzer mani kumeliņi naudai pirktu ūdentiņu Edw. pirkt zirgri, heisst auch ein Pferd mieten U. - pē̦rkamais, das Geld, womit man kauft Ahs.: vai tev tas pē̦rkamais kādreiz neaptrūks? Refl. -tiês, für sich kaufen: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vainadziņu BW. 24654. Subst. pìrkšana, das Kaufen. pirkums, das Gekaufte: buodes pirkumus Kaudz. M. 112. nuomaksāt pirkumus Etn. IV, 89. pircējs, der Käufer. Am ehesten (vgl. auch Reichelt BB. XXVI, 223 f. und KZ. XXXIX, 22 und 37; anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 40) zu prece, und zwar dürfte ein athematisches Präsens mit perk- (für älteres *prek-, wie wohl auch li. perš- in peršù "freie zu" neben prašýti "bitten" auf altem *preš beruht) im Singular und pirk- im Dual und Plural zugrunde liegen (vgl. Le. Gr. 5643).

Avots: ME III, 224

plĩkšêt Karls., plìkšķêt ² Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât ² , plìkšķinât ² Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407

pusvasara, pus˙vasaras (indekl.), der halbe Sommer, die , Hālfte des Sommers: aties Jāņi, pus˙vasaras, trūks ūdeņa upītē BW. 8989, 1. pus.-vasaras (Var.: pus˙vasaru) tautu dē̦ls raud uz manu augumiņu 10577.

Avots: ME III, 436

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

rùocība,

1): auch (mit uô ² ) Salis; "iespēja kuo veikt, turība" (mit ùo ² ) Kaltenbr.: kam ir r., tam līdzekļu netrūkst Seyershof. "Wohlhabendheit" ME. III, 576 zu verbessern in "Wohlhabenheit".

Avots: EH II, 390

I ruõtât, rùotât C., PS., Jürg., Arrasch, -ãju, tr., zieren, verzieren, schmücken: meitas... ruotā zīda nē̦zduodziņus BW. 13245,6. paliek manas baltas sagšas tik nuoaustas, neruotātas 27671, 2. tā (adatiņa) ir puķu ruotātāja, tā krekliņu šuvējiņa 7150. man pietrūkst, kuo ruotāt savu augumu Vēr. II, 90. ķēniņš svin krāšņi ruotātā pilszãlē kāzas JK. III, 2. nav ...uozuoliņa ruotātām (Var.: rantainām) lapiņām BW. 10621, 1. līdzcietībā ruotā seju Jaunības dzeja 15. Refl. -tiês, sich schmücken U. - Subst. ruotâšana, das Schmücken, (Ver)zieren; ruotâšanâs, das Sichschmücken; ruotãjums, die vollendete Tätigkeit des Schmückens, (Ver)zierens; der Schmuck, die Verzierung: cik tu skaista izskaties savā svinīgajā ruotājumā! Rainis; ruotâtãjs, wer schmückt, verziert; ruotâtãjiês, der sich Schmückende. Zu ruota I 1.

Avots: ME III, 583, 584

II ŗũcinât Dunika, tr., räuchern: ciemiņi ŗūcina plekstes. man ŗūcinātas me̦ncas tīk labāki nekâ (saulē) žāvē̦tas N.-Bartau. Vgl. li. rūkìnti dass., sowie le. ŗūks und rūks.

Avots: ME III, 588

rūkainĩte Bw. 29156, l0 var., ŗūkainĩte ebenda, ŗũkainīte Iw. n. FBR. VI, 58, rūkstulĩte BW. 29156, 11 var., Beiname des Schweins im VL. Zu rùkt.

Avots: ME III, 568

rūkains L., Manz., U., rūkans U., rauh L., Manz. Lettus, behaart, kraus L.; rothaarig U., rauchhaatig St., Bergm. n. U.: rūkaina bārda Mag. III,106 , ein rötlicher Bart. rūkainas kājas Manz. Lettus, gefiederte Füsse. rūkani padebeši A. v. J. 1893, S. 67. Nebst rūks zu li. rũkti "rauchen", rūkas "trockener Nebel" (s. Būga LM(. IV, 427)? Oder zu ahd. rûh "rauh, strupphaarig" ?

Avots: ME III, 568, 569

‡ III rũkt Rutzau "kūpēt": dūmi rūkst. Wohl aus li. rũkti dass.

Avots: EH II, 388

runa: der Rat (= die Beratung) Und. Ps. 1; gulēsim vienu vietu, runāsim vienu runu BW. 33645. Jē̦kaups, Jānis runu tur rudzu lauka galiņā: Jānis rāda siena kaudzi, Jē̦kaups - savu rudzu lauku Tdz. 54110. kad dagāja da runas, es pasacīju Zvirgzdine. kad viņi sagāja vakaruos, netrūka runas (angeblich der nom. pl.; Stoff zum Gespräch) Sonnaxt. runas (gen. s.) netrūkst Kaltenbr. viņam jau nav tās runas ("viņam neveicas valuoda") AP. tē̦va runu (= tuo, kuo stāstījis tē̦vs) runājis Auleja, nepiedarīgu runu nerunāva ebenda. luopam prāta ir, tik runas navā ebenda. vācisku runu (Sprache) mācēja runāt Kaltenbr.

Avots: EH II, 384

sadukt, intr.,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
mežsargs sadukst pie zemes MWM. VIII, 544. zē̦ns satrūkstas, sadukst Vīt. 36. viņa sarāvās un saduka De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Part. praet. saducis, zusammengesunken; matt, abgemattet, verdriesslich: Ķīsis stāvēja . .. saducis un nuošļucis Latv. Gustavs stāvēja galvu nuodūris, saducis Druva II, 722. kuo tu esi tāds sagājies, saducis (verdriesslich)? Matkutn. tu šuodien tāds saducis, nuopietns Druva II, 305. skrīveris sadukušā, tikkuo dzirdamā balsī lasīja Latv. sadukusi sirds, ein abgemattetes, bekümmertes Herz Elv.;

2) "schwach von Atem sein" L.; 3 = sadūkt I: saducis laiks.

Avots: ME III, 616

sàimniẽks, sàimenieks PS., C., sàimenieks ² Golg,, KL, Schwanb., Selsau, Heidenfeld, Meiran, Prl., Aahof, saîmeniêks ² PlKur., saiminieks Dunika, Švābe Drustu pag. tiesas spr. 4, 28, sàiminieks ² Warkl., Sussei, fem. sàimniẽce, sàimeniẽce, sàiminiẽce, (mit iê ²⁾ Dunika, sàimnîca Serbigal, sàimenĩca PS., C., sàimenîca ² Lis., sàimenīca ² Prl., Bers., Selsau, Kl., Golg., sàiminīca ² Warkl., Sussei, saiminīce Pas. III, 456, saimenica Heidenfeld, saimniecene Manz., der Wirt, der Hausherr; die Wirtin, die Hausfrau; auch: der Oberknecht Wohlfahrt n. Etn. III, 74; der Inhaber einer Sache: Sprw. saimnieka acis vairāk padara nekâ kalpa ruokas. kāds saimnieks, tāda saime. saimniece ar padusi vairāk izne̦s, nekâ saimnieks ar ve̦zumu. laba saimniece ir mājas atslē̦ga. kad saimniekam darba trūkst, tad ve̦lnam ellē muoku trūkst (d. h. der Hauswirt hat immer vollauf zu tun). kâ klēts bez atslē̦gas, tâ māja bez saimnieces Kaudz. M. 57. guli, guli, saimeniece (Var.: saiminiece; saimenīca), tavi darbi padarīti BW. 32583, 1. es glabāju šuo lietu, kamē̦r atruodas saimnieks (der Inhaber) Libek Pül,tis 51. vienas dienas saimnieks (saimniece), wer unbedachtsam, verschwenderisch wirtschaftet, ein verschwenderischer Mensch überhaupt Etn. IV, 78: brālīt, tava līgaviņa vienas dienas saimeniece: ik dieniņas silta maize . . . BW. 27091. es savam bāliņam vienas dienas saimeniece Ld.7560. Anna . . . e̦suot tāda pate slinka un kāra, tāda pate . . . - vienas dienas saimeniece Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 635, 636

sàita ² (unter saĩte): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Līvāni, Oknist, Skaista, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, (mit aĩ) AP., Ramkau: man pārtrūka brunčiem s. BWp. 382, 14. trūkst saitiņa BW. 31523.

Avots: EH XVI, 413

salûzt, intr.,

1) zerbrechen:
kungam ceļā salūza kariete LP. V, 324. satrūkst mani zīda gruoži, salūst vaŗa kamaniņas BW. 30963, 3 var.;

2) niederkommen
U.: meita salūzusi, hat ein Kind bekommen U.

Avots: ME II, 677

samaņa, Einsicht, Verstand, Scharfsinn, Aufmerksamkeit U., Bewusstsein, Gefühl: nuokrist bez samaņas Dīcm. pas. v. I, 38, bewusstlos hinfallen. pie samaņas nācis un aci atvēris Vēr. I, 1398. spē̦ki tam sīkst un samaņa jūk ebenda S. 1500. trūkst guoda samaņas, es fehlt an Ehrgefühl Kronw.

Avots: ME II, 680

sãnkùoki: die Seitenhölzer des Rahmens, den man auf einen Bauernwagen od. -schlitten legt, um mehr aufladen zu können A.-Rahden, Draw., Fehsen, Lenzenhof, Neuhausen, Rönnen: liec siena klēpi vairāk uz sānkuokiem, lai ve̦zums iznāk platāks! Fehsen; die Balken od. Bretter der Seitenwände eines Gebäudes Daudsewas, Lemb.: ja kūtī taisa būdu aitām vai cūkām un pietrūkst kuoku kādam būdas sānam, tad saka: man pietrūka vēl sānkuoku Orellen; guovju siļu ierīcei kūtī var būt savi sānkuoki Draw.

Avots: EH XVI, 471

saskanĩba,* die Übereinstimmung, Harmonie: ētikai trūkst pilnīgas saskanības MWM. XI, 202.

Avots: ME III, 731

saspriñgt,

1) im Frost erstarren
Grünh.; "zu fest gespannt werden": vijuoles stīga tâ saspringusi (mit "in̂" ), ka pārtrūks N.-Peb.;

2) = sasprūst 2: ēdējiem kumuosi saspringa rīklē Dunika.

Avots: ME III, 743

II sāta (unter sãts 1): vai dzīvē viņam trūkst sātas vai veiksmes? Daugava 1934, S. 581.

Avots: EH XVI, 473

satiksme,* der Verkehr; die Eintracht; = paziņas, die Bekanntschaft Wid.; satiksmes ceļi, Verkehrswege. uzturēt satiksmi, den Verkehr aufrechterhalten. satiksmē ar sev līdzīgiem viņš... bijis pazemīgs Latvju tauta XI, 1, 42. kur... viņam šīs satiksmes trūkst, viņš jūtas vientulis Janš. Dzimtene ² III, 87. lai saimnieki... stiprina labuo satiksmi starp sevi un gājēju B. Vēstn.

Avots: ME III, 762

satrũkt, intr.,

1) fehlen, an etw. gebrechen
Spr.;

2) entzweireissen
(intr.), entzweigehen U.: citam vīzes saplīsušas, citam auklas satrūkušas BW. 32864. Refl. -tiês, erschrecken (intr.), aufschrecken (intr.), auffahren: satrūkuos, sabijuos BW. 13515. satrūkās ciema suņi, taisa truoksni sētiņā 13696, 19. zirgs nezin nuo kā satrūcies Etn. III, 108. gans, vagāru pamanījis, satrūkstas LP. V, 78. tē̦vs satrūkās kâ priecīgā pārsteigumā A. XX, 306. Jānis satrūkās nuo saviem sapņiem Krišs Laksts 51.

Avots: ME III, 767

šķḕ̦rsu, Adv., = šķē̦rsām, quer U., Kl., N. - Schwanb.; auch in den Verbind. škḕ̦rsu šķḕ̦rsām, krustu šķḕ̦rsu, šķḕ̦rsu juku, kreuz und quer: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965. saimniece aizgūlusēs šķē̦rsu vārtuos 1237. ja maize šķē̦rsu vidū pušu trūkst RKr. XIX, 96 (aus Alt - Laitzen). viņš metās... šķē̦rsu biezuoknī iekšā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42. šķē̦rsu te̦k kumeliņi BW. 4903. laivai, kuŗu viļņi stūrgalvĩgi meta šķē̦rsu Ezeriņš Leijerk. II, 62. gaita šķē̦rsu šķē̦rsām vijas Blaum. jājiet... krustu, šķē̦rsu! BW. 26178, 6. šķē̦rsu, juku savārstītas frazes RA.

Avots: ME IV, 37

šķe̦te̦rains, wirr, ungekämmt: šķ - ni mati Pilda, Warkl.; šķeteraina ("= sašķe̦te̦rē̦ta") dzija, kas sacē̦rtas dze̦rūkstī Erlaa, Odsen, Stockm., Warkl.

Avots: ME IV, 29

šķiñdêt Bl., Bauske, Dond., Dunika, Ermes, Frauenb., Iw., Līn., Selg., Siuxt, Suhrs, Wandsen, šķin̂dêt Bers., Gr. - Buschh., Saikava, -u od. -ẽju, -ẽju, klingen, klirren U., Erlaa, Mar.: pulkstenītis šķind tālumā Dunika. zvans... gaŗlaicīgi šķind Apsk. v. J. 1903, S. 425. izdzirda... zvarguļus šķindam Janš. zuobens šķindēja Kra. Vīt. 79. izkapts... klab un šķind LP. V, 63. šķindē (Var.: šķind) pieši, rīb zābaki BW. 24208, 1. zviedz kumeļi, šķind (Var.: skan) iemauti 13454, 5 (ähnlich: 18988; 32931, 1). šķind zemīte... man... staigājuot: bij manā vaiņagā duj dimanta gabaliņi 6107. trūks šnuorīte šķindē̦dama 32258, 3. nuoiet saule vakarā šķindē̦dama, žvārdzē̦dama 18225. Nebst skandinât zu skanêt?

Avots: ME IV, 41, 42

‡ II šķìvenis ² "?": apsagâze š. ustabas vidā; sargies, šķīven, trūks tavas stīpeņ[a]s BW. p. 16372.

Avots: EH II, 639

smẽrêt,

1): nestāv (es lohnt sich nicht)
dvēseles savas smērīt Pas. X, 137 (aus Zvirgzdine). jāsargās art pārāk drē̦gnā laikā, kad arkls "smērē" Konv. ¹ 127. smērējuošie ruļļi Konvers. vārdn. ² 664; ‡

2) schlagen
Orellen, Saikava: s. kam par ģēveli; ‡

3) spotten, schimpfen
Saikava: smērē pretī! vai tev mēles trūkst? Refl. -tiês, ‡

2) "?": tad laikam kungi atļaus gan mums... s. pie Anniņas?... pirkstiņa ... mēs tad vairs pie Anniņas nedrīkstēsim piedurt! A. XXI, 417.

Avots: EH II, 537

‡ smidzeklis, die Brause (?): netrūks arī caurumainā smidzekļa, kādu Ēriks bija redzējis ..., staigādams pilsē̦tas pirtīs Sārts Str. 220.

Avots: EH II, 537

II smilˆgains Vīt., in smilgaina dzijs, ein Faden, der nicht recht festgedreht ist, der dünne, lockere Stellen hat: smilgaina dzijs trūkst Stelp., Festen.

Avots: ME III, 962

šņakât, -ãju,

1) schnell (und mit Appetit) essen
Mar. n. RKr. XV, 140, Fest., Saikava; eifrig und schmatzend essen Aahof, AP., Bers., Drosth., Golg., Gramsden, Grünw., Geistershof, Kosenhof, Lennew., Lub., Meselau, Nötk., Ramkau, Ramelshof, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt; schnüffelnd, (einzelne Stücke) heraussuchend (fr)essen Wandsen, Schibbenhof (hier und in N.-Peb, und Stockm. auch das Refl. -tiês); schmatzend und gierig fressen (von Schweinen) Lennew. (šņakāties), Sassm. n. RKr. XVII, 56 (gew. in der Zstz. mit iz-): sivē̦ni šņakā lapas Saikava, Stopinshof. tas jau lāga neē̦d, tik šņakā(jas) vien Schibbenhof. tâ tev drīzi pietrūks, kuo šņakāt! Mar. n. RKr. XV, 140. ē̦dat, bē̦rni, šņakājat! VL. aus N.-Peb. und Ramelshof; "Reste ausfressen" MSil.;

2) gewisse Töne von sich geben
Stenden: šņakā ezis ar de̦gunu; cūka, suns, cilvē̦ks caur de̦gunu un muti uz iekšu un āru;

3) hacken
Golg.: šņ. zâles;

4) ohne Wind stark regnen
Aahof, Bauske, Golg., Stomersee.

Avots: ME IV, 90

šnuõre: bikšu š. BW. 382, 5 var. trūks šnuorīte 32258, 3.

Avots: EH II, 651

speñderêt Jürg., stark schmerzend schwellen: auguonis briesmīgi spenderē, kamē̦r patrūkst Steip., Fest.; fest anziehen Wid.

Avots: ME III, 989

spiñdzêt Nötk., Jürg., Bauske, spìndzêt ² Kl., Bers., Golg., Schwanb., spin̂dzêt (li. spingėti "gellen" bei Bezzenberger BGLS. 325) Prl., -u od. -ẽju, -ẽju, intr., = spindêt U., summen, surren; klingen; (im Ohr) sausen, klingen: mūsas spindzēja A. XXI, 564, Nötk. spāres spindz B. Vēstn. dunduri spindzē̦dami vien grìežas ap zirgu Tirs. bites spietuojuot skrien, ka spindz vien ebenda. caur luogu spindzē̦dams ieskrēja spārnuots radījumiņš Ezeriņš Leijerk. I, 57. spindzē̦damas raudas gāja pa . . . ezeriņu BW. 12350, 4. dziestuoša svece sāka spindzēt MWM. X, 932. bē̦rza žagari de̦g krāsnī, ka spindz vien Tirs. luode spindzē̦dama vien pagāja garām ebenda. klusums zvanīja . . . spindzuošiem zvaniem B. Vēstn. spindzē (Var.: skanēs) mani gredzentiņi BW. 21780 var. trūkst aukliņa spindzē̦dama 32258 var. - ausis spindz Fianden, (mit iñ) Salisb. ja atminuot pieminē̦tāju, tad spindzēšana (das Ohrensausen) nuostājuoties Etn. II, 111. Refl. spiñdzêtiês Bershof, weinerlich zanken. Als ein Kuronismns nebst spingt zu spèngt, wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch. spindêt und spìegt I.

Avots: ME III, 998

spur̃kš! Ruj., Salis, Serbig, AP., Līn., spur̂kš! Nerft, Interj. zur Bezeichnung des schnellen Auffliegens, des Schwirrens: (zvirbulis) trūkstas un spurkš! pruom MWM. XI, 199.

Avots: ME III, 1032

tãrpa (li. tarpà "Gedeihen, Wachstum") Dond., Lautb., Nigr., Kraft, Vermögen, Fähigkeit (auch geistige) Anzen, Katzd., Sassm.; was gute Hoffnung gibt, Gedeihen, Wachstum U.: maza tārpa, wenig Kraft Kand. n. U. ve̦cam cilvē̦kam tâ˙pat kâ mazam bē̦rnam maz tārpas (maza tārpa) Lautb. tev nav tārpas, du hast keine Kraft, Fähigkeit Dond., du bist ein Taugenichts U. jums trūkst tārpas tuo izdarīt Anzen. ar vari šuo dižuo... braiksnu vaļāt... - tik daudz mums nebūs tãrpas arī par abām kuopā Janš. Dzimtene V, 370. lai cīnāmies, līdz kamē̦r kauluos tārpa! Lautb, Marģeris 163. tārpas nav nedz bēgt, nedz pretuoties Ind. un Ārija 91. celt jaunu (= būdu) nav tārpas: tik daudz vē̦de̦ru baŗuojami, bet pelnītājs viens pats Janš. Bandavā I, 9. kuo nu tik mazu bē̦rnu grāmatā mācīt: vēl jau maza tārpa Nigr. gribu tavu tārpu izmēģināt JK. V, 43. tur nav tārpas, da ist nichts (wenig) zu hoffen U. tam jau nav tās tarpas (wohl mit ār zu lesen !) Apsk. v. J. 1903, S. 68. Nebst tērpinât "verbessern" zu li. tar̃pti "gedeihen", apr. enterpo "nützt", gr. τέρπω, ai. tarpáyāmi "sättige", tṛpyati "sättigt sich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 314, sowie Zubaty Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME IV, 149

tàukums, Fettigkeit, Fettes, Speck: miesas brangums un taukums. netrūkst nedz taukuma, nedz liesuma Purapuķe Humor. u. st. 10. kava luopus un nuo taukumiem arī dieviem vēlēja kādu kumuosiņu LP. VII, 301. uz uoglēm cūkas taukumi švirkst U. b. 85, 73. sagriež taukumu smalkuos gabaliņuos Vīt. 55. ve̦cā mēnesī nevar cūkas kaut, tad taûkums ² izte̦k taukuos AP. izvilka miežam taukumiņu BW. 1466. zaru galiņi pildījās ar smagu taukumu MWM. VI, 842. teļa taukums, ein Schimpfname Gr.-Sessau ("liels palaidnis"), Latv. Av. v. J. 1901, No 6 (Feuil.).

Avots: ME IV, 137

tē̦vs (li. tė´vas),

1) der Vater; ein alter Mann:
Sprw. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam RKr. VI, 900, kas tē̦vam neklausa, neklausa pat ve̦lnam JK. II, 600. tē̦vs, māmiņa bargi rājā BW. 18682, 1 var. atstāj[u] savu tē̦vs māmiņu (Var.: tē̦vu, māmuliņu) 23002, 4 var, ak tu dievs, ak tu tē̦vs! 24745. bez tē̦va ziņas LP. III, 50. vai tavs tē̦vs ar tik gudrs ir? fragt man ein Kind, das mit Erwachsenen zu streiten pflegt Etn. IV, 77. tas ne˙maz vēl tē̦vā nav, der ist noch ganz jung LP. IV, 120. nāc jel ar tē̦va kājām! komm schneller! Kav. kad tevi tē̦vs laukā! Kav. audžu tē̦vs LP. II, 26, der Pflegevater, Stiefvater. ceļa tē̦vs Br. 227 "?". de̦be̦su tē̦vs, der himmlische Vater: dievs, de̦be̦su tē̦vs Br. 79. Jāņa tē̦vs, der Gastgeber bei der Johannisfeier, den die Feiernden (Jāņa bē̦rni) besingen (aplīguo). Juodu tē̦vs Br. 48, kakta tē̦vs, = meža t.: nāc nākdams, kakta (Var.: meža) tē̦vs, kuo tik ilgi kavējies? man sunīši piekusuši, pašam ēst gribējās BW. 30489, maizes tē̦vs,

a) der Versorger, Brotgeber, Arbeitsgeber;

b) ein Bettler, der mit dem Sack umhergeht und um Brot bettelt
Nigr. mājas t., der Hausvater: brūte apdāvināja mājas tē̦vu un māti BW. III, 1, 63. Mārtiņu t. Konv. ² 2641, ein Alter, der zu Martini verkleidet mit einem Säckchen umhergeht und Spenden sammelt, meža t. BW. 2675; 13646, 24, LP. VII, 900, Lautb. Mag. XX, 2, 185, ein Waldgeist. neguoda t. Br. 405, die Schlange. panāksnieku t., der Führer des Brautgefolges (panāksnieki): panāksnieku vaduoni sauc panāksnieku tē̦vu (brūtes brālis vai cits rads) N.-Bartau n. RKr. XVI, 101. pātaru t.,

a) der Beichtvater
L. (n. U. nicht gewöhnlich);

b) ein Heiligenfresser
Ruj. n. U. (unter pātari). pulka t., = vedēju t.: vēdēja tē̦vs, saukts arī pulka tē̦vs RKr. XI, 96. sugas t., der Fortpflanzer der Art: vilks e̦suot prātīgs vīrs, sugas tē̦va nekuožuot, ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6. svē̦tais t. A. v. J. 1897, S. 656, der Pabst. talkas t., der Leiter der talka I: lai nāk pats talkas tē̦vs BW. 28408. tē̦vi, die Eltern (Parallelen dazu bei Hujer LF. XLVIII, 112). tē̦vu tē̦vi, die Vorfahren; tē̦vu tē̦vu māja, das Gefängnis (scherzweise) Peb. n. U. ve̦cais tē̦vs,

a) der Grossvater:
Sprw. runā kā ve̦cais tē̦vs, dara kā mazais bē̦rns RKr. VI, 901;

b) ve̦cais (ve̦cs U.) tē̦vs rūc (baras U., Salis), es donnert (in der Kindersprache)
Mag. XIII, 2, 49. vedēju (vedēja) t., der Führer der vedēji, der Hochzeitsgäste des Bräutigams: vedēju vaduoni sauc vedēju tē̦vu . . ., tam jāve̦d brūti un brūtgānu uz baznīcu RKr. XVI, 101 (aus N.-Bartau). kāzu zuobe̦nu kāzās nesis vedēja tē̦vs RKr. XI, 96. viesu t., der Führer der (Hochzeits)gäste: abi viesu tē̦vi (nuo brūtgāna un brūtes puses) un abi jaunie ļaudis saduodas... ruokas RKr. XVI, 93;

2) rudzu tē̦vs, das Mutterkorn (secale cornutum):
vis˙vairāk me̦lnuo graudu jeb rudzu tē̦vu ir pabirēs B. Vēstn.; linu tē̦vs, eine Flachspflanze mit flachem, bandartigem Stengel;

3) der Steven
U., Bielenstein Holzb. 607, 631. Wahrscheinlich nebst apr. thewis "Vatersbruder" Weiterbildung (nach dem Muster von Wörtern wie lat. avus "Grossvater", apr. awis "Oheim") eines (in av. tā noch vortiegenden?) Lallworts *tē (vgl. das Lallwort mā bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 221), s. Trautmann Apr. Spr. 448 f. Dass hier vor t- ein p- (vgl. av. ptā "Vater") geschwunden sei, was J. Schmidt KZ. XXV, 34, Bartholomae Grdr. d. iran. Phil. I, 33, Meillet MSL. XX, 288 und Hirt Indog. Gramm. I, 259 annehmen möchten, ist weder notwendig, noch nachweisbar, und der Vokalismus von apr. tāws "Vater" (das auf ein Lallwort *tā weist) befürwortet nicht eine solche Annahme; dies gilt auch von der durch Fick Wrtb. I ⁴ , 445 und Prellwitz Wrtb.2 446 vertretenen Etymologie. In der Bed. 3 ist es nebst tẽviņš 9 eine Umbildung von d. Steven.

Avots: ME IV, 177, 178

tĩrs (li. týras "rein, klar, öde, waldlos" Būga KZ. LI, 128; Belege s. Tiž. 11, 370 und IV, 482), rein (eig. und fig. von Schmutz und von Schuld), unvermengt, unverfälscht U.: tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. tik tīrs kâ tīrais avuota ūdens Br. tīrs kâ zītars Aus. 1, 32. tīru lēju ūdentiņu tīra vaŗa katliņā; tīrs mans augumiņš nuo ļau-tlņu valuodām BW. 8758, 1. slaukiet tīrus pagalmiņus! 14086, 2. tīra maize 19196, 1. tīru rudzu maize Biel. 1132. paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga 1182. tīri lauki, klajumiņi 1152 (vgl. li. tyri lnukai bei Geitler Lit. Stud. 117 und acc. pl. tyruosius /laukužėlius/ Ožk. d. 1, 35), baruons..., kas bija par citiem tīrākā galvā (d. h. der weniger getrunken hatte) Janš. Mežv. ļ. I, 110. tīra taisnība, die reine Wahrheit U. tīra patiesība Krilova pasakas 65. tīri me̦li (li. tyri melai bei Geitler Lit. Stud. 117), eitel Lügen. vai tur nu nav tīrais suods (das reine Elend)? Alm. Kaislību varā 68. tīrais bē̦rns (ein ganzes Kind) Meitene no sv. 54. tīrā Bābele! Kaudz. M. 22. Adv. tĩri,

a) rein, sauber;

b) durchaus, ganz und gar
U. (vgl. čech. čistě sám "ganz allein" u. a. bei E. Hofmann Ausdrucksverstarkung 109): Sprw. tīri be̦rns: kuo re̦dz, tuo grib Br. sak. v. 116. tīri luops, tik astes trūkst RKr. VI, 411. tīri brīnums Kav. tīri puosts (das reine Unglück)! LP. I, 165. tīri svešinieks R. arī nebij A. v. J. 1901, S. 97. runāt tīri niekus (reinen Unsinn) Kaudz. M. 35. muocīt tīri nuost LP. II, 24. es tuo savu dziruaviņu tīri tukšu neatstāju BW. 22529, 1 var. Pridim tīri ceļi luokās, kâ grib ēst JK. 111, 66. tīri traks LP. I, 90. tīri bāls, pliks Saussen. nuokarsē akmeni gan˙drīz tīri sarkanu RKr. VIII 78. tīri labi, ganz gut. - Subst. tĩrums,

1) die Reinheit
U., das Reinsein;

2) s. tĩrums. Zur Wurzel von tīrells (zur Bed. vgl. z. B. lat. liquidus "flüssig, hell, klar, rein").

Avots: ME IV, 203, 204

tramiķis, ein scheues Pferd Bers. (hier auch von Menschen gesagt), Drobbusch, Lubn.: mans zirgs ir tāds tramiķis, ka nuo nieka trūkstas Vīt.

Avots: ME IV, 221

traucelîgs,

2): "tāds, kas ātri trūkstas" (mit aũ) Nötk.

Avots: EH II, 691

treji (li. trejì), treju, f. trejas, drei: Jānīšam brālīšam treju bē̦du vasarā BW. 12917, 2. man treju brūni svārki 13806. Jānīšam treju vārtu, visi treji aizpuškuoti (Var.: visu treju aizpuškuotu) 32921. dari . . . trejas durves istabā (Var.: treju nama durvju)! 13334. sajāja trejas tautas (Var.: treji kungi) 1182. neliec man .. . treju durvju virināt! 1215. trejus rakstus rakstīdamas 288. trej[u] ieluoku vilnainīti BW. 4376, 4. treju (Var.: triju) nīšu audekliņa 7327 var. treju vēršu trūkst LP. VI, 540. trejās reizās LP. VI, 685. Vgl. Le. Gr. 371.

Avots: ME IV, 229

trũcin, Adv. zur Verstärkung von trũkt: trūcin vien trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. trūcin trūkst visa Vīt. trūcin viņam tagad ne˙kā netrūka Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 114.

Avots: ME IV, 249

trũkt,

1): kaistuošas ... acis, kuŗas draud aiz sāpēm ... t. nuo pieres Jauns. Raksti V, 199;

2): vai tev trūka sāls, maizīte? BW. 26867. pa˙visam četri vīri trūka Pas. VIII, 136. trūks kāda cūka 350 (vgl. li. jiems niekad netrūksta šieno Jablonskio Raštai IV, 10); ‡

4) "weniger (Milch) geben" (von Tieren;
mit ù ² ) Auleja: guovis maz piena duod; trūkst; ‡

5) intensiv beginnen
Auleja: trūka ² smieties; emporströmen (z. B. von heftigem Nasenbluten gesagt) ebenda: (asinis) trūkst pa nāsi. Refl. -tiês: auch (mit ù ² ) Kaltenbr,; "baidīties" (mit ù ² ) Saikava; vējš trùkās ² (= sācēlās) Auleja, Malta. cūka trùkās ² ("piepeši sāka") skriet Sonnaxt. trūcēs ve̦lns kājās Pas. XI, 55, Subst. trũkams, 1 b): ar trūkumu vaidēt Kalz. n. BielU., am Bruch leiden;

3): ārstēt trūkumus (se̦kas nuo pārbīšanās) Seyershof. pelines ... dzeŗ del trùkuma ² Ceļi VIII, 234; ‡

4) Urinverhaltung
(mit ù ² ) Auleja. ‡ Subst. trũcējs Seyershof, der (das) Fehlende: nevaru uzminēt, kas tas t. dārzā (die Rede ist von gestohlenem Gemüse). Zu diesem Verbum stellt Lane Language XIII, 27 f. auch kymr. trwch "broken, maimed".

Avots: EH II, 700

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt ² "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù ² ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252

trũktin, Adv. zur Verstärkung von trũkt: trūktin trūkst tev, māsiņa BW. 18379 var.

Avots: ME IV, 252

tukšîgs U., leer (eig. und fig.); ledig; arm; leeres Zeug schwätzend: tukšīgā zālē tukšums manāms, kur tik acis me̦t Etn. III, 165. tukšīgam cilvē̦kam aiz˙vienam trūkst naudas 164. bijis paviegls, tukšīgs, netaupīgs, lielīgs un pat vēl melīgs arī Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 52. pasakaini tukšīga māņu valuoda I, 174. ap tukšīgiem paduomu devējiem un māņu iemelsējiem IV, 140. ej nu, tukšīgā (Schwätzerin, Faslerin)! Zaravič. In der Bed. "leeres Zeug schwatzend" wohl zu tukšēt resp. tukšuoties 2.

Avots: ME IV, 256

uzdzērĩba, das Zutrinken C,: netrūkst uzdzērības puišu savākšanās, am Zutrinken fehlt's nicht, wo junge Leute sich zusammentun Biel. n. U.

Avots: ME IV, 328

‡ uzmietêt "?": kuoku cē̦rt tādā laikā, kur sulas gan jau ir uzmietē̦tas, bet kuokam vēl trūkst lapu Pēt. Av. I, 113.

Avots: EH II, 729

vajadzîgs,

1) nötig:
trūkst vajadzīgas barības;

2) bedürftig:
neatraujies... nabagiem palīdzēt un nepavilcinājies vajadzīgām acīm (laba darīt)! Glück Sirach 4, 1.

Avots: ME IV, 445

I valcît (r. волочи́ть "ziehen, schleppen"), -ku (Alswig, Borchow, KatrE., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Laitzen; Ramkau, Sessw., Vīt.) od. -cĩju (C., Druw.),

1) mehrfach ziehen, schleppen, führen
Schwanb., Tirsen, (mit àl ² ) Alswig, Korwenhof, Mahlup, Mar., N.-Laitzen: valcīt malku nuo meža. valcīt bē̦rnu ratiņuos pa istabu Mahlup;

2) strecken
(mit àl ² ) KatrE.; (etwas Zähes, z. B. Teig, Lehm) knetend ziehen, strecken Schrunden: nevajag valcīt diegus uz katras nagliņas, - ka nepietrūkst! KatrE. valcīt galdautu aužuot vai šujuot ebenda. valcīt (streckend einfädeln) auklas gultas rāmī KatrE., Mahlup;

3) (das Gewebe) aufscheren
Borchow; dziju vailcīt ² (mest) uz tītavām Ramdam;

4) Flachs streckend, glättend und zusammenbiegend die Tocke bereiten
Druw. n. RKr. XVII, 85, Ascheraden, Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, Modohn, Schwanb., Sessw., (mit al˜) Ramkau, (mit àl ² ) Vīt.; (ein grösseres Stück Stoff) zusammenbiegen Vīt.: linus vērpšanai valcīt kuodeļā Vīt.;

5) "Flachsabfälle (Schäwen) aus einem Strick (streichend) herausfallen machen, abstreifen"
(mit al˜ ) AP.;

6) das halbausgebackene Brot aus dem Ofen ziehen und, die Plätze der einzelnen Brotlaibe wechselnd, wieder hineinschieben
Ascheraden, (mit al˜ ) Ramkau, (mit àl ² ) Golg., Sehren: kad stundu nuoce̦p, tad maizīte jāvalka Ramkau;

7) prügeln, schlagen
Druw, n. RKr. XVII, 85, A.-Schwanb., N.-Peb., (mit al˜) Nötk., (mit àl ) C., (mit àl ² ) Erlaa, Sessw., Vīt.: valcīt ple̦cus ("mit einem Riemen durchwalken") Celm. valcīju ar ganenīcu gar visu sleju Vīt.;

8) sich schleppen:
meita mūsiem līdza vàlcīja ² N.-Laitzen. Refl. -tiês, sich herumtreiben, -schleppen: viņš vàlkās ² visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 142. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 450, 451

I valguôt,

2): viņam netrūkst sajūsmas, lai visus valguotu pie sevis Uzvaras ceļš 104. ik skūpsts, kas valguo Rainis Dz. un d. III ² , 355.

Avots: EH II, 752

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

varuksis U., varuksnis U., das Seitenbrett am Boot ("scheint in Livl, unbekannt"). Aus liv. varūkst "angesetzte Seitenbretter am Boote"; s. Thomsen Berbringer 286.

Avots: ME IV, 481

vẽlĩba,

1) der Übermut
Manz. Lettus, L., St., U.; die Frechheit St., U.; die Vennessenheit St.; die Üppigkeit U.: tava vēlība (dein Stolz) priekš manām ausīm ir nākusi Glück Jesaias 37, 29. ... trūkst vēlība: pametīsim ... zīmes, ka mēs esim priecīgi bijuši Weish. Sal. 2, 9. pacelties spārnuos tam vēlība aug JR. IV, 117. sirds viņam dietin deja aiz vēlībām;

2) die Gefälligkeit, Freundlichkeit, das Wohlwollen, "laba vēlēšana" Lemburg, Lennew., Lindenberg, Weissenstein, (mit ẽ ) Nötk.: laipnības un vēlības pilna LA. znuots ir ... liede̦ns puisis ... jūsu meitai gan prieka un vēlības (Willigkeit) Janš. Bandavā I, 28;

3) der Wunsch
Livl. und Kurl. n. U.: kur nu tam izdabāsi? viņam ir vēlība vēlības galā Vīt.;

4) die Erlaubnis
Oppek. n. U., Mag. XIII, 26.

Avots: ME IV, 557, 558

viedêt -u od. -ẽju, -ẽju sehen, Sehvermögen besitzen Kremon n. U., Gr.-Würzau, Kurmene, Salwen, (mit iê ) Selsau, Setzen, (mit iẽ ) Bauske, Nigr., (mit ìe ² ) Golg., Warkh., (mit iê ² ) Segewold; mit Mühe sehen, wahrnehmen Golg., Salgaln, (mit iẽ ) Serbigal; "skatīties" (?) Gr.-Würzau, Salwen; "izzināt, ģist". Nerft: es vēl varu drusku viedēt (sagt ein alter Mensch mit schwachem Sehvermögen) Spr. svīda gaismiņa; nu jau varēja drusku viedēt ceļu Golg. gaisa kuģis gāja tik augstu, ka tik knapi varēja viedēt Salgaln. vilnaines rakstu krāsas tâ izdzisušas, ka zaļuo grūti viedēt ebenda. cik acis vien vied Plūd. Uz saul. tāli 10. vārpu jūrai... gala ne viedēt..., ne redzēt R.Ērglis Pel. bar. vectēvi 173, ja viņš ietu stāvus, tad viņa tē̦ls būtu pret luogu viedējams Janš. Līgava I, 38. nuo tumšajām... mākuoņām bija viedējams, ka.., var uznākt... lietus gāziens Dzimtene V, 59. jaunajam nuo sejas viedējams, ka padoma viņam... netrūkst Bandavā I, 32. Part. praes. pass. viedams, sichtbar, wahrnehmbar MWM. VII, 572, XI, 210, Dr.; (fig.) bedeutend: tē̦ls vienmē̦r viedamāks riežas Vēr. 131. ieduomās viedams Jauns. III, 64. dziesmās viedamu vietu ieņe̦m dabas elements Plūd. Llv. II, 183. viedamas pē̦das 66. Subst. viedêjums, Wahrnehmung (?): viņa skrēja... uz tuo pusi, uz kuru pēc viņas viedējuma bija duomājamas... sudmalas Janš. Dzimtene IV,66. Nebst vidêt

I, veĩds, vīdêt

I zu li. išvýsti "erblicken", (alt) veizdi "sieh!", pavidalas, vaidas, "Erscheinung", apr. widdai "sah", waidinna "(sie) zeigen", waisei "du weisst", stawīds "ein solcher", weydulis, "Augapfel", serb. vȉdjeti, lat. vidēre, "sehen", got. witan beobachten", wait, aksl. vědě ai. vēda, gr. οῖδα, arm. gitem, ir. rofetar "ich weiss", got. fairweitjan "umherspähen", ir. adfiadat "sie verkünden", gr. εἴδομαι, "erscheine", ἰδεῖν "erblicken", av. vista "bekannt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 338 und 357 f., Walde Vrgl. Wrtb.,236ff.

Avots: ME IV, 652, 653

viênkā`ršs, einfach (eig. und fig.): vienkārša pusvadmāla, eine Art Halbwand, deren Gewebe auf beiden Seiten gleich aussieht Dond. vienkārša drāna,

a) ein einfach gelegter Stoff;

b) ein einfacher (der Qualität nach) Stoff.
vienkāršs ēdiens. vienkāršs cilvē̦ks. Subst. viênkā`ršums, die Einfachheit: trūkst vienkāršuma savstarpējā satiksmē A.v. J. 1899, S. 406.

Avots: ME IV, 659

viênruocis (li. vienrankis ), Plur. viênrùoči ² Prl. n. FBR. VI, 89; Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 15,

1) ein Einhändiger
U., Spr.: tas ir tāds kruopls - vienruocis: kreisai ruokai viņam trūkst dilbas Janš. Bandavā I, 163;

2) vienruocis U., Plutte 98, Gr.Buschh., Mar., Meiran, Siuxt, Trilc., vienruoča izkapts Etn. III, 72, vienruoce Etn. II, 185, Golg., Ramkau, Selb., Vīt., vienruoces izkapts Ronneb., die kurze, mit einer Hand geführte Sense
Abbild. s. Bielenstein Holzb. 496): labību pļauj ar vienruoci Etn. II, 185. Zaļeniekos un Džakstē pļaujuot auzas un miežus..., ja tie pārāk gari,... ar vienruoci III, 72. jāsataisa vienruoce, ka var sākt rudzus pļaut Selb.

Avots: ME IV, 663, 664

I vìrve: trūkst virvīte dārdē̦dama BW. 32258.

Avots: EH II, 789

I žuburis Meiran, Pankelhof, Rutzau, Saikava, Siuxt, Zvirgzdine, žuburs C., Trik., Wandsen,

1) die Gabelung eines Baumes
(žuburis) Gramsden, Kurs., Schibbenhof, (žuburs) U., Ekau, Grünw., Iw., Schujen; die Gabelung Lennew. (žuburs);"čačis" Sessau (žuburis); ein Baumstamm mit gestutzten Ästen (žuburs) Stenden, Wandsen; der vom Baum abstehende Ast (žuburs) St., U., Schibbenhof; ein Zweig Usmaiten (žuburs); "ein Knast" L.; "zarains kuoks"(žuburis) Amboten, Schwarden, Sessau, (žuburs) Serben; "saaudzis kuoks"(žuburis) Selb.; eine ästige Stange, die zum Aufschichten, Trocknen von Klee und Getreide dient (žuburis) Burtn., Erlaa, Horstenhof, Kegeln, Lems., Lubn., Luttr., Selsau, Smilt., Trik., Wolmarshof, (žuburs) U., Plutte 32; der Ast eines Gerätes (z. B. einer Mistgabel) Grünw., Stenden (žuburs); ein Quirl (žuburs) C.; der Ast des Hirschgeweihs (žuburis) Frauenb.: tur uzauga kupla liepa deviņiem žubuŗiem, devītā žuburī ze̦lta puķe galiņā BW. 33625, 13. aug, bērziņ(i), žuburuos! 11631, 3. es pacēlu vaiņadziņu... devītā žuburā 8640 var. viju vaiņadziņu,... pietrūkst viena žuburiņa..., te̦ku ruožu dārziņā 13435. kuniņas aste, us trim žuburiem izžuburuota 20422, 2. palīdz sasniegt pirmuo žuburu! gan es tad tapšuot kuokā Krilova pas. 49. viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. zvejnieki ar žuburiem apkrāvušies LP. VII, 1299. viņa ierauga dažus... zvaigžņu žubuŗus un žuburīšus (Gestirne, Sternbilder), kuŗus zin saukt vārdā Janš. Līgava I, 354. zaru žuburs (= punduris) Dunika. makšķerēt upes žuburā Stenden. pļavas žuburs ebenda;

2) das Degengefäss
(žuburs) Bergm. n. U. In der Bed. 1, wenn von der Bed. "Ast" auszugehen ist, vielleicht identisch (als "Strahl", s. oben die Notiz zu zars) mit žuburis II.

Avots: ME IV, 828