Paplašinātā meklēšana

‡ àizsvètît,

1) : sākumā viņš stipri dzēra, bet vē̦lāk dievs viņu aizsvētīja ("?") Sessw., anfangs pflegte er viel zu trinken (saufen), aber nachher hat ihn Gottes Segen dem Saufen abwendig gemacht;

2) schimpfend wegtreiben.

Avots: EH I, 54

apsvètît,

1): glāzīti apsvētīta ūdeņa Pet. Av. II, 201; ‡

3) beschimpfen
(ironisch) Bers.

Avots: EH I, 118

apsvètît, tr.,

1) segnen:
Sprw. lai dievs tevi apsvētī nuo galvas līdz kājām. ar bē̦rnu pulciņu dievs tuos apsvētījis Alm.;

2) segnend von der Gewalt des Teufels befreien:
mācītājs lai nāk ve̦lna pilnuo māti apsvētīt LP. VI, 897.

Avots: ME I, 128

atsvètît, ‡

2) "= nùosvètît" Ewers.

Avots: EH I, 173

[atsvètît Ruj., eine Nachfeier vollziehen izgājušu svētdienu mēs atsvētījām kāzas (= dzerām atkāzas).] Refl. -tiês,

1) wieder gesegnet werden:
atsasvēti tā vietiņa, kur ēdēm, kur dzērēm Ltd. 839 (Ober-Bartau);

2) genug, bis zum Überdruss feiern:
vai nu neesi diezgan atsvētījies, sagt der Wirt zum faulen Knecht nach vergangenen Feiertagen U.

Avots: ME I, 200

ìesvètît, tr.,

1) einsegnen, einweihen, weihen:
biznīcu, kapsē̦tu. visus mācītājs reizā gribēja apstāvēt un iesvētīt A. XVI, 295. es vē̦lē̦tuos iesvētītā vietā dusēt LP. VII, 454;

2) konfirmieren:
mana meita jau iesvētīta. iesvētījamā diena, der Konfirmationstag;

3) den Anfang der Feier machen:
iesvētīt svē̦tkus.

Avots: ME II, 75

izsvètît, tr., feiern (alle Feiertage): kas var visas jūsu svētdienas izsvētīt?)

Avots: ME I, 809

‡ nesvētība Bergm. Saņem. spr. māc. 550, die Unheiligkeit (Schlechtigkeit).

Avots: EH II, 20

nesvètîgs, keinen Segen habend, nicht verschlagsam, nicht sättigend: ja Jē̦kaba dienā saule spīduot, tad maize svētīga, ja nespīd, tad nesvētīga Etn. IV, 91.

Avots: ME II, 734

nùosvètît,

2): nedzirdēja ... stāvu dūkšanas ... gulēja kâ nuosvētīta ("?") Vanagu ligzda 152. slimnieks guļ kā nosvētīts (nach der Kommunion)
Lubn. māte bērnu krietni nosvētīja (= sabāra) AP., Hasenp., Heidenfeld., Jürg., Kegeln., Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw.

Avots: EH II, 94

nùosvètît, tr.,

1) abfeiern:
svē̦tkus;

2) segnen, den Segen sprechen [auch im Sinne von "durchschimpfen"):
palmu zarus baznīcās nuosvēta Etn. II, 52.

Avots: ME II, 864

pãrsvètît,

1): tuos (Fische vor dem Essen)
viņš ar pārsvētīja (segnete) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 180); Fürbitte mit Handauflegung halten Walk n. BielU. pēc popa pārsvētīšanas ve̦lns palika vēl niknāks Pas. IV, 205. visa zeme pārsvētīta: visu zemi Jezus gāja kristīdams, svētīdams Tdz. 54854.

Avots: EH XIII, 213

pãrsvètît, tr.,

1) den kirchlichen Segen einem Täufling der Nottaufe geben, noch einmal segnen, [(mehrere) segnen (perfektiv) : es jūsus nuokristīšu un pārsvētīšu Pas. III, 239];

2) mit einem Guss Wasser Raufbolde trennen:
plūkšanās, kuŗu muižas galdnieks pārsvētījis ar ķipi ūdens Baltp.;

3) durchwalken, durchprügeln:
tev viņš pēc bruokastīm jāiesauc iekšā un jāpārsvētī Druva II, 770.

Avots: ME III, 180

[pasvètît, halbwegs feiern: šuodien tâ pasvētījām.]

Avots: ME III, 111

pìesvētît "ein wenig feiern" Spr.

Avots: ME III, 299

sasvètît, längere Zeit feiern Spr.

Avots: ME III, 753

svètĩba: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. 304); etwas in der Kirche Geweihtes od. zu Weihendes (z. B. Brot) Auleja (mit ḕ ² ). pie svḕtības ² iet Kaltenbr., zum Abendmahl gehen. pie svētības derīgs, heilsam Stender Deutsch-lett. Wrtb. "mīkstuo se̦gu Dünsb. Od. 3,36" ME. III, 1155 zu ersetzen durch "mīkstajuo seģu Dünsb. Od. 3, 35".

Avots: EH II, 617

svètĩba, der Segen, das Gedeihen; die Seligkeit U.; die Heiligkeit (?) U.: svētībiņa, gausībiņa, nāc pa luogu istabā! BW. 1416. pūķis piene̦suot nuo nāburgiem daudz labības un svētības LP. VI, 59. pienam un kreimam pa˙visam cita svētība (die Milch... ist viel verschlagsamer) Alm. Meitene no sv. 5. saimniecei... negājis ne˙kādā jē̦gā: visuos kaktuos svētība zustin izzuduse LP. IV, 110. dieva svētība (gew. mit dem genit. partit.), zum Überfluss, in Hülle und Fülle: drānu tai bija dieva svētība De̦glavs. dieva svētība man gan mēteļu, gan mīkstuo se̦gu Dünsb. Od. 3, 36. viss juo pilnīgi apgādāts, vēl ir barība un dzērieni dieva svētība RKr. VI, 113. māte... nesa... bērniņu baznīcā pie svētības (um den Segen zu empfangen, segnen zu lassen) BW. I, S. 181. pie dieva svētības iet, zum Abendmahl gehen Brasche. - Plur. svētības, die Festlichkeit, Feier; lai brauktu... uz baznīcu, bet nuo turienes pie karaļa uz svētībām Pas. V, 276 (aus Stiglava).

Avots: ME III, 1155

svètîgs,

1): ēdiens bij dikti s. ("sātīgs") Strasden.

Avots: EH II, 617

svètîgs,

1) gesegnet, verschlagsam (vom Brot od. Heu gebraucht
Oppek. n. Mag. XIII, 25), heilsam U.: ja Jē̦kaba dienā saule spīduot, tad maize svētīga Etn. IV, 91. es svētīga (Var.: ražīga) malējiņa: lai es malu, cik maldama, man galdiņš līcin līca BW. 8062, 1 var. svētīgs un krietns darbs Pilsonis 12;

2) selig, glückselig
U.

Avots: ME III, 1155

‡ svètījiens, der Segen: zem Dievmātes svētījiena J. Lapiņš in Virza Raksti I, 57.

Avots: EH II, 617

svètît, Refl. -tiês,

1): lai tas tev svētījas, wohl bekomme es dir
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 617

svètît, -u (gew. in der Bed.

2) od. -ĩju (gew. in der Bed. 1), -ĩju,

1) segnen:
dievs druvu ir svētījis U., Gott hat das Getreidefeld gesegnet. svētīti laiki (reiche Zeiten) Stāsts Krieviņ.12. bauda, ar kuo dievs viņu svētījis (womit ihn Gott segnend bedacht hat) Aps. III, 5. ēdi, kuo dievs man svētījis! LP. III, 92. svētīts nuo visām vainām (bewahrt von allen Gebrechen) Br. 515;

2) heiligen
U.; feiern: svē̦tu dienu svētīt, den Feiertag heiligen U. vazanka cauru nedēļu tâ˙pat svētī L., dem Faulen sind alle Tage Sonntage. saulīti svētīt St., Sonnenuntergang feiern und alsdann die Arbeit aus der Hand legen. nesvē̦tu svē̦tvakaru, ne svētdieniņas BW. 31653, nu svētām Jāņa nakti 32886, 1 var, paganīšu rīta rasu (Var.: svē̦tu rītu) svētīdama 28929, 2 var. svētāma diena Etn. II, 65, ein Feiertag. kāzas svētīt LP. IV, 86;

3) scheltend belehren
Dunika: māte ilgi svētīja meitu. Refl. -tiês,

1) sich segnen (lassen):
neļaujas nuo mākslas un zinības svētīties Vēr. I, 1178;

2) sich feiern (lassen):
svē̦tki nāca svētīties BW. 33266. svētījies, svē̦ta diena, ne tu mana svētījama! 7659, 1. - Subst. svètîšana,

1) das Segnen:
svētīšanas vārdi, der Segensspruch Brasche;

2) das Feiern;
svètĩjums,

1) das einmalige Segnen, der Segen;

2) ein Heiligtum
U.; svètîtãjs,

1) wer segnet;

2) wer feiert.
Aus r. святи́ть "heiligen".

Avots: ME III, 1155

uzsvètît Bauske, eine Gardinenpredigt abhalten; Schläge verabfolgen: nu es tev uzsuētīšu!

Avots: ME IV, 387

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

aparas, Pl. t., die Vollendung des Pflügens; aparas svētīt, die Beendigung des Pflügens, die Bepflügung feiern, Doblen, Etn. III, 129.

Avots: ME I, 75

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83

apdzira, der Vorsatz, die Absicht: ka mēs nuo labu un svētīgu apdziru nenuovēršamies Kleinschmidt 51: dzirties.

Avots: ME I, 84

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89

apkũlas, apkũlĩbas, Demin. -iņas (li. apkulos Lesk. Nom. 226),

1) Beendigung des Dreschens;

2) ein Fest nach beendigtem Dreschen (auch
apkūlu dzīres): apkūlas dzert, svētīt, svinēt; mēs dzeŗam liniem kāzas, miežu, rudzu apkūliņas (Var.: apkūlības, appļāvības) BW. 28823. mēs savu rudzīšu apkūlas dzērām 28823. apkūlas jeb kluču svē̦tkus senči svinēja pēc labības apkūlām Konv.

Kļūdu labojums:
28823 = 28824
kluču svē̦tkus = kluča svē̦tkus
Konv. = Konv. ¹ 94.

Avots: ME I, 97

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

appļãvenes Konv. ² 149, gew. appļãvĩbas, die Beendigung des Mähens: rudenī dzēra, svētīja, svinēja appļāvības. mēs dzeŗam cūku bēres, rudzu, miežu appļāvības BW. 28824, 2.

Avots: ME I, 112

atbur̃t [li. atbùrti], tr.,

1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;

2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;

3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.

Avots: ME I, 152

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atspĩte, der Trotz, die Vergeltung: gandrīz ar priecīgu atspīti tas raugās dieva svētītā vietiņā Etn. II, 76.

Avots: ME I, 195

bezsaũles vakars, der Abend nach dem Sonnenuntergang; sonnenlos: bezsaules vakaru (nuo tā brīža, kad saule ielīguo jūŗā, līdz pilnīgai tumsai) ve̦cie svētījuši LP. VI, 226. mūsu tautas bezsaules pagātne MWM. IX, 536.

Avots: ME I, 286

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318

briêdinât, fact. zu briêst,

1) schwellen, quellen machen, dicht machen, ausdehnen:
izkaltušuo mucu iemērkt ūdenī briedināt. aukstums briedina ķermeņus Pūrs III, 75. re̦snu briedināt BW. 21498, 1;

2) schwellen machen, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen, Segen verleihen, verschlagsam machen:
labs, izdevīgs laiks un gaiss augļus, graudus briedinās. dievs svētī, kuplini, briedini jaunuo rudzu maizīti, sagt man, wenn man zum erstenmal im Jahr frisches Roggenbrot ist LP. VI, 130;

3) fig., quelen machen, füllen, reif werden lassen:
br. savu maku, savu spriedumu, savas duomas.

Avots: ME I, 336, 337

I ceļš,

1): ūdens c.,

a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;

b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,

a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;

b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,

a) der Regenbogen
Kreuzb.;

b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,

a) "renīte, kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;

b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡

2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.

Avots: EH I, 264, 265

cìenîgs: svē̦tkus svētīja cienīgāki kâ tagad Salis; vornehm Dobl. n. BielU.: viņi gan cienīgi (von geladenen Gästen, die nicht kommen wollen).

Avots: EH I, 277

dèlgt,

1): es nede̦lgtu ... par tuo ūdeni tik daudz, ja es viņa svētību... nebūtu piedzīvuojis Blaum. Daugava 1934, S. 45;

2) voraussehen, verkündigen
Saikava (mit elˆ?): viņš deldza vēlīnu ziemu.

Avots: EH I, 314

dìevgalˆdnieks, der Kommunikant, Abendmahlsgenosse: mācītājs svētī dievgaldniekus.

Avots: ME I, 484

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

I dzira, der Vorsatz, die Absicht: viņš svētī manu darbu, manu dziru un duomāšanu GL. Vgl. apdzira.

Avots: ME I, 552

gaida St., Hug., Pl. gaidas, die Erwartung, das Harren: šinī gaidu laikā. liegas sē̦ras, salda agida! Lautb. viņas liegās sē̦ras un saldā gaida piepildījās Degl. jūtu tavu svētību par manu mē̦muo laimes gaidu Krūza. visi jautri ar priecīgām gaidām Vēr. I, 1038. tagad pavasaris bij pašās gaidās R. Sk. II, 140. gaidas bija ve̦ltas Duomas III, 315.

Avots: ME I, 582

gaũsĩba (li. gausybė "Reichlichkeit"),

1) der Segen das Gedeihen:
svētībiņa, gausībiņa, nāc pa luogu istabā! BW. 1416. pārnes man labumiņu, svētībiņu, gausībiņu pie manām guosniņām Tr. IV, 455;

[2) Genügsamkeit
U.].

Avots: ME I, 612

gaũsinât,

1): auch LLD II, 21 ₂₂ , Lesten n. FBR. XV, 29, 31, Dunika, Strasden: viņam bail, ka neaptrūkst; tad jau viņš gausina ("svētī; taupa") katru gabaliņu Strasden.

Avots: EH I, 387

gļē̦muôt, gļè̦mât ² Schwanb.,

1) langsam, ohne Appetit essen:
kuo nu gļē̦muo kâ pussprādzis? Naud. tu jau gļē̦muo kâ veca guovs, von einem, der lange und langsam isst Setzen, Adsel, Bers. A. XIII, 251; Etn. I, 137; III, 177;

2) saumselig sein, mit der Arbeit nicht vorwärtskommen
A. XIII, 251; Etn. IV, 147: kuo tu te gļē̦muo? strādā jel ašāki! Spr. Refl. - tiês, oberflächlich arbeiten; gļē̦muojuoties, pavirši nuosteidzuot, darbs re̦ti kad būs svētīgs Vīt. 56.

Avots: ME I, 632

ìedzer̂t, ‡

3) anfangen zu trinken:
iedze̦rta tējas glāze Veselis Saules kaps. 165, ‡

4) durch ein Trinkgelage einweihen:
baznīcas tiek iesvētītas, nevis iedze̦rtas Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 67. Refl. -tiês,

1): iedzēries trakuo AP., Auleja, Golg., Kaltenbr:, Strasden, Zvirgzdine u, a.; ‡

2) sich (hin)einsaugen
(nach r. впиваться ) Zvirgzdine. dêle iedzē̦rusies kājā; ‡

3) in sich etwas einsaugen und dadurch schmutzig (flackig) werden
Auleja: kaidas ruokas izdzē̦rušās! ir nuomazgāt nevar.

Avots: EH I, 511

ìepļaũt,

1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;

2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;

3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;

4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;

5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,

1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;

2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;

3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;

4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]

Avots: ME II, 52, 53

ìeturêt,

1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;

2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;

3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;

4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;

5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. - tiês,

1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;

2) sich einen Rausch anlegen;

3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;

4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.

Avots: ME II, 84

iļģi Kursiten, die Geister der Verstorbenen (gew. veļi genannt), das Fest zu Ehren der Manen: gaŗa iļģu (veļu) rinda LP. VII, 55. iļģus uzņe̦m jeb sāk svētīt 4. oktōbrī un vada 1. un 3. novembrī. iļģus uzņe̦muot aizdedzina sveci, uz galdu nuoliek sviestu, maizi LP. VII, 290. pauru jeb iļģu naktī apklāj galdu un aicina garus ēst un pēc raida pruojām LP. VII, 123. [Wohl zunächt aus li. ilgės "Alterheiligenfest" entlehnt.]

Avots: ME I, 707

izbèigt,

1) vollständig zu Ende führen, beendigen:
lieta od. prāva izbeigta. tīkli izbeidz savu svētību LP III, 406;

2) verbrauchen:
sen jau izbeidzu pēdīguo tabaku Aps. Refl. -tiês, zu Ende gehen, aufhören, aus, zu Ende sein, aussterben: izbeidzas viss, kas ē̦dams A XX, 262. diegs izbeidzies, un dibe̦nu nevarējis atrast. bites mums izbeigušās. izbeigusies visa viņa cilts.

Avots: ME I, 715, 716

‡ izlētît,

1) leicht (bequem) machen, erleichtern:
Jēzus man... izlētījis.., svētības ceļu Lange Katech. v. J. 1773. saimniecība izlētīta Lange Latv. ārste, S. 4. Part. praet. pass. izlētīts "bequemlich" Stender Deutsch-lett. Wrtb.;

2) "izlutinât" AP.

Avots: EH I, 463

izlùgt, tr., ausbitten, erbitten: es izlūdzu nuo dieviņa sev trejādu paduomiņu BW. 11089. būtu dievu izlūguse, es būtu kalpa līgaviņa BW. 9425. Häufiger refl. - tiês,

1) sich erbitten, erflehen, um etw. bitten:
nuo dieviņa izlūdzuos divi lietiņas raudādams BW. 29870. nuo veļiem izlūgušies svētības LP. VII, 283. tikām tupu, tikām rāpu, kamē̦r meitu izlūdzuos BW. 14834. viņš izlūdzās viņas ruoku. brūtes ve̦cāki izlūdzas kādu laiku, lai varē̦tu apduomāties BW. III, 1, 99;

2) (vergeblich) inständig bitten: izlūdzas vīrs dievu. dievs nepalīdz Etn. IV, 167. nu izlūdzas apnikdams LP. V, 236. tu duomā, vīzde̦gune, ka es tevi izlūgšuos BW. 13280.

Kļūdu labojums:
paduomiņu = labumiņu

Avots: ME I, 766

jaûnbḕ̦rns, der Konfirmand: svētdien iesvētīs jaunbē̦rnus Sassm.

Avots: ME II, 99

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I ⁴ , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

I klaîdît [Nigr.], - u, - ĩju, zerstreuen; spenden, vergeuden: kuo nu tik daudz vārdu klaidīt par tīrām blēņām! Grünh. dievs savu svētību kviešiem pie augšanas klaidījis U. Wohl identisch mit klaidît II.]

Avots: ME II, 208

klẽts (li. klė´tis, slav. klětъ dass.), - s, Demin. klẽtiņa, klētutiņa BW. 24504, 1, klẽtĩte BW. 24504, 4, die Klete: nu man vaļas skandināt visas klēšu atslēdziņas BW 23177, 8;

a) labības klēts, der Kornspeicher:
pamanījis mūs[u] kungam miežus, rudzus klētiņā 31245, 1. klēts jātur vaļā, kad labība zied. dabību klētī beŗuot, nevajaga skaitīt, cik ieber,, tas nav svētīgi;

b) drānu kl., ein Häuschen zur Aufbewahrung der Kleider, des
pūrs des jungen Mädchens: būs māmiņa pamanījuse tukšu pūru klētiņā (Var.: klētītē) BW. 6771. Identisch mit der drānu klēts ist wohl die im VL. genannte dzīparu klēts, der Letten Putzkammer St., der Ort, wo der weibliche Putz und Sczmuck aufbewahrt wird U.: mani[s] māmiņa neielaida dzīpuriņu klētiņā BW. 5337. [Wenn dies balt. Wort aus dem Slavischen entlehnt wäre, so hätte man dafür li. * klietis und * klèts (vgl. serb. klì`jet und russ. въ клѣти́ zu erwarten.]

Avots: ME II, 225

kļũdît, - u, - ĩju,

1) wirklich dasein machen
L., wohin geraten lassen, bekommen, schicken: bij man sniedze audzējama viņā pusē Daugavas; pirku zirgu, daru laivu, tik kļūdīju maliņā BW. 11065, 18322. labi tam, kuo dievs šai pasaulē iekš bē̦du uguns rūda, tāds tuop izmācīts nelaimē, un dievs tam atkal kļūda pēc ciešanas daudz svētības GL.;

[2) zufällig wohin kommen; irren
U.;

3) stammeln
U. mit?] Refl. - tiês,

1) geraten:
tas man sirdī kļūdās, das kommt mit ins Herz, das schwebt mit in Gedanken;

2) umherirren
[Sissegal], ins Wanken geraten, schwanken: pa galvu kļūdījās dažādas duomas Purap.;

3) in die Irre gehen, in Unfall geraten, einen Fehltritt machen, einen Fehler begehen, sich versehen:
kāja kļūdās. Sprw.: mēle melš un vārdi kļūdās. dažās vietās viņš ļuoti klūdījies Paw. viņam kļūdās runājuot, lasuot. uz ve̦cumu visas lietas kļūdās, im Alter wir alles unsicher U. Zu kļũt.

Avots: ME II, 240

kupinât (li. kùpinti "häufen), fakt. zu kupt,

1) häufen, mehren, gedeihen lassen, segnen, nähren:
ja jaunu rudzu maizi pirmuo reiz ē̦d, tad saka: dievs svētī, kupini, briedini (maizi) LP. VI,130. miers kupina GL., [Diez];

2) gerinnen lassen, käsen:
pienu [Gold.]; kupināts piens, gekäste Milch Kand., Ahs., Naud., Mar., Frauenb., [Siuxt]. Refl. -tiês, aufgehen (vom Teige) U.; umstühmen Für. I.

Avots: ME II, 318

kûpinât, ‡

2) = kvêpinât 2: k. guovis ar svētītām zâlēm Liepna, Zvirgzdine. k. ustabas ar dūmiem Zvirgzdine. ‡ Refl. -tiês,

1) = kûpinât 1: kuo tu te kūpenies ar slapju malku? Saikava;

2) = kvêpt 4 (?): dzīvuot pa tumsu vai k. skala dūmuos Janš. Mežs. ļ. I, 20.

Avots: EH I, 684

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti ² laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713

làse PS., [Neuenb.], lãse C., [lâse Serbigal, Kr.], lâse ² Kand., [Līn.], n. U. auch lāsa, lase Smilt., Bers., Lub., Demin. auch lãpstiņa,

1) [lase Lis., Kl., Drosth., N. - Peb., Warkl., Ruj., Wolm., Bers., lâse ² Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Arrasch, Jürg., Salis, Lautb., lâse Trik., làse Wolmarshof (hier ûdens làses neben piena lase)], eine geringe quantität einer Flüssigkeit:
uz tā mana kumeliņa ūdens (Var.: lietus) lāse nestāvēja. alus, piena, vīna, zupas lāse. šņabi dzeŗuot mē̦dz teikt: dievas svētī pirmuo lāsīti Etn. II, 185. lāsīte kaulu nemaitā. kāvās kâ lauvas līdz beidzamai asins lāsei Aus. [ļaudis ir kâ kāda lāsa vienā spannī Glück Jesaias 40, 15];

2) ein durch die Färbung sich unterscheidender Fleck, Punkt, der Sprebkel, Tupf
[lâse ² Ruj., lãsa Nigr.]: bērītis, mans kumeliņš, sudrabiņa lāsītēm (Var.: lāstiņām) BW. 15912. visi tavi (lakstīgalas) spārnu gali zeltītām lāsītēm bW. 2496. brālīt [i] s man kurpes šuva zeltītām lāsītēm BW. piel. ² 5070. Zu li. lãšas "Tropfen" [und vielleicht (s. jedoch auch le. lāpsa II) r. ласа "Fleck von länglicher Form", s. Berneker Wrtb. I, 691; Petersson Heterokl. 199 stellt hierher auch ai. lаš̍а-ḥ "Gummi, Harz".]

Avots: ME II, 441

luôgs (li. lángas),

1) das Loch, die Öffnung, so in
se̦ra bāžamais luogs, dūmu luogs, das Rauchloch Konv. ² 1394; das Tag-, Lichtloch anstatt eines Fensters in den Rauchstuben St. ai tu manu mūžu namu, nei tam duru, ne luodziņu, ne tam duru virināmu, ne luodziņu raugāmuo BW. 27547;

2) das Fenster;
im VL. werden die glāžu od. stiklu luogi besonders gerühmt; skatu luogi, Schaufenster*. debess luogi atvē̦rušies I Mos. 7, 11. Als Obj.: luogu attaisīt, atgāzt (līdz galam), das Fenster öffnen; luogu aiztaisīt, aizvērt, das Fenster zumachen. Sprw.: lien pa luogu, neplēs jumtu, dari blēņas, neej zagt! svētība tīri pa visiem luogiem nāk od. spraužas iekšā. kad ir, tad ir pa luogiem, pa durvīm; pēcāk kar zuobus vadzī. lai dievs tevi ierauga pa mazuo luodziņu (oder pirts luodziņu Etn. II, 14), Gott vergelte es dir - in scherzender Rede. jūsu darbs izcirtīs luogu šinī jautājumā, Ihre Arbeit wird in dieserFragebahnbrechend Seiri Seib. [Zu. apr. lanxto "Fenster". Wenn die so benannte Öffnung ursprünglich rundlich war, vielleicht zu slovinz. ląamp'gãc "krümmen, biegen", poln. łąg "sumpfiges Wiesenland" u. a. bei Trautmann Wrtb. 157 f.; s. auch le. lĩguôt u. a.]

Avots: ME II, 524

luterticîgs,* lutherisch: citticĩbnieki nuo luterticīgiem latviešiem svētdienu svētīšanā ne˙kuo neizšķiras Etn. III, 124.

Avots: ME II, 516

Mãrša [Ruj.], Māršava, Demin. Maršaviņa, auch Māršieviņa BW. 26192 var., Māršaliņa 29161, Schutzgöttin der Kühe: ai, mīļā Māršaviņa, svētī manas raibaliņas, duodi pienu, duodi sieru, duodi labu ganu zemi! BW. 29610. man, Māršava, simts telīšu 29174. liela guovu Mārša lielas guovis audzējuse BW. 29173. [Mārša beruht wohl (nach Dr. J. Velme) auf dem Genitiv Mãrš (aus Mãŗas) in der Verbindung Mārš - diena Ruj. < Māŗas - diena; vgl. Mãŗa.]

Avots: ME II, 585

I mêgt,

1): cirvis nemē̦dz ("will nicht ins Holz")
Lng. (unfer kuilis); wirken, eine Wirkung ausüben (mit è ² ) Auleja: nemēdze ni pāteŗi, ni kas. lâdēja citi, a (= bet) jam ni mēdze (schadeten nicht) lāsti, ni kas;

2): mit ê auch Sonnaxt, mit ẽ auch Siuxt, mit è ² auch Oknist; latvieši pavasarī mē̦guši svētīt ... "ūdens svē̦tkus" Etn. II, 51. tuo citi tē̦vi mē̦guši darīt Pas. XV, 129. Zur Bed. vgl. auch ‡ atmēgtiês. Die Bed. 2 hat li. mėgti anscheinend in: tais metais mėgdavo Merkinėn važinėti karaliai Tiž. III, 333. Zur Etymologie s. auch FBR. XI, 183.

Avots: EH I, 805

‡ nereizība, = nepareĩzĩba (?): trūkumu, nereizību un skādu atrast, kur cits ... gudrību, pareizību, svētību un jaukumu atruon Stobe L. G. Gr. 1797, I, 101.

Avots: EH II, 18

nesãtîgs,

1) unmässig:
nesātīgs cilvē̦ks; nesātīgi baudīt stiprus dzērienus;

2) nicht sättigend, keinen Segen habend:
nesātīga barbība. bet nauda bija ļuoti nesātīga, juo gada laikā tā izšķīst šâ bez svētības LP. I, 117.

Avots: ME II, 732

‡ *nuotalība (?) "?": ja tie manne notallybe nesvētīs (so sie meine Ordnungen entheiligen) Getzel, Psalm 89 ₃₂ . pēc tuo notallybe (nach der Weise) 110 ₄ .

Avots: EH II, 99

paduôt [li. padúoti; slav. podati], tr.,

1) geben
(perfektiv): sakās auzas pade̦vušas; pabeŗ auzu pe̦laviņas BW. 29842. buļļiem siena pametiet (Var.: paduodat)! 28947. padevri vakariņas A. XVII, 933. aizmirsis paduot ēst LP. VI, 108;

2) hinreichen, (hin)geben:
paduodi man krē̦slu! cik ruociņas nepadevu asāriņu dzērējam? BW. 15477, 3. nepaduod tautiņām pirmās reizes nākumiņu! BW. 15082,1. paduod ziņu brālītim 13319. dē̦lam izdevies zīmi paduot LP. III, 25;

3) bieten, erweisen
(perfektiv), auch deminuierend: padevu labdienu, labvakaru, dievpalīgu. gribējis paduot jaunkungam guodu LP. III, 102;

4) untergeben:
gubernātuors paduots iekšlietu ministrijai Latv. Refl. -tiês,

1) sich hin-, ergeben, sich unierwerfen:
tam es pate padevuos ar daiļuo augumiņu BW. 25513, 1. dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai BW. III, 1, 51. viņam ne˙kādā ziņā nepaduošuos,] lai˙tur kas; [2) laulībā paduoties, sich in Ehestand begeben Für. I, unter laulība];

3) gedeihen, geraten, gelingen:
labība, luopi, bites, augļi paduodas. abuoli lai brangi pade̦vušies Purap. luopuos svētība nepaduodas LP. V, 12. ne˙kas laimīgi nepaduodas VII, 68. [maize šuoreiz nav pade̦vusies Dunika]. zveja viņam nepadevās. viņam vācu mēle lāga nepadevās Dok. A. - Subst. padevẽjs; wer hinreicht, hingibt; pade̦vums, die Hingabe, die Darreichung; paduôšana, das Hingeben, Hinreichen; paduôšanâs, das Sichergeben; das Gedeihen, Gelingen.

Avots: ME III, 21

pãrpãrẽm, pãrpãrim, oft auch getrennt geschrieben pãr pãri, pãrẽm, pãrim, [pãr pãrnēm Sassm.], Adv., vollauf, reichlich: es jums pārpārim svētības neduošu Mal. 3, 10. pārpārēm - ar kalnu jeb atilku likām Etn. IV, 162. grūtuma pārpārim kuo nest Aps.

Avots: ME III, 169

pasvètdìena, ein halber Feiertag. Jetzt werden die Heiligentage pasvētdienas genannt Mag. XX, 3, 57. pasvētdienās, kuŗu piemiņa nuo senatnes laikiem atlikusēs, kaunas iet ārpus mājas strādāt Etn. I, 75. abas pirmās ce̦turtdienas jeb kristdienas te pa daļai tiek svētītas nuo se̦najiem laikiem kâ pasvētdienas Etn. II, 179,

Avots: ME III, 111

pìelipt,

1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;

2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;

3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. ² 694.

Avots: ME III, 267

prìekškāzas, eine Feier vor der Hochzeit: gājēji svētī kunga meitas priekškāzas Vēr. II. 1411; "die Zelt (etwa ein Tag) kurz vor der Hochzeit" Ziepelhof.

Avots: ME III, 395

prìekšraksts,

1) das Beispiel, Muster:
burtus vajaga pēc duota priekšraksta jeb manuskripta sastādīt jeb salikt zināmā kārtā Konv. ² 482; prtekšraksti, Vorschriften (zum Nachschreiben) U.;

2) die Vorschrift
(fig.), der Befehl: senāki... tikušas pēc baznīcas priekšraksta svētītas arī citas "Māŗas" dienas Etn. III, 171.

Avots: ME III, 397

pūpuoļuôt, pūpuoluôt Mar. n. RKr. XVII, 104, (am Palmsonntag) mit Weidenzweigen (pūpuoli) schlagen: pūpuoļu svētdienā gajuši puiši un meitas pa ciemiem pūpuoļuodami Etn. II, 53. pūpuoļu zarus, ar kuŗiem cilvę̄kus papuoļuoja, e̦suot uzglabājuši istabās. tad mājās valdīja svētība, un tuos, ar kuŗiem luopus pūpuoļuoja, kūtīs ebenda (aus Neu-Rosen). Refl. -tiês, sich, einander mit Weidenzweigen schlagen Etn. II, 52.

Avots: ME III, 448

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559

saràust, tr.,

1) zusammenschüren:
uguni. sarauš kuopā apde̦gušuos pagaļu galus Saul. III, 227. mitras augu daļas, kaudzē saraustas, rada siltumu Pūrs I, 34;

2) zusammenraffen:
atņēma tiem beidzamuo luopiņu un pārdeva, lai tik vairāk naudas saraustu JK. V, l, 52. kluosternieki sarausa lielus ieņē̦mumus Pūrs III, 51. sarausa visādu svētību LP. V, 112. kuo tu pa ilgiem gadiem esi sarausis Alm. Kaislību varā 33. saraust tâ visu kuopā ebenda 150.

Avots: ME II, 712, 713

I sāts Jürg., sàts ² Golg., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof (li. sotas "Sättigung"), sãta Biel., U., sāte, sàts ² , -s Kl., Saikava (li. sótis "Sättigung"), sātus,

1) Segen, Gedeihen (beim Essen
U.); Nahrhaftigkeit, Verschlagsamkeit: Sprw. slima slava - ve̦se̦la sāts od. mana slava - cita sāte. pūķis aiznesis svētību un sātu nuo labības LP. VI, 82, puķis taisni labību nene̦suot, bet tikai labības sāti V, 118. lai dievs duod sātu un gausu, ein gedeihliches Essen U. dievs, duod sãtu! sagt man, ein neues Brot anschneidend Ronneb. nei tam sāta, nei tam gausa, nei tam dieva palīdziņa BW. 34071. maizei nav sāts LP. VI, 84. ē̦d bez sãta C. barība neiet sāta (gedeiht nicht zum Segen, ist nicht verschlagsain) MWM. v. J. 1897, S. 91. pie ēdiena tai nee̦suot ne sātus, ne gausus De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 671;

2) sāts Kl., sāte Spr., sātus Alksnis-Zundulis, sãts Lautb., Mässigkeit (im Essen
Kl.) U., Spr.: ēst ar sãtu PS. ar lielu satu baudīt kuo Etn. I, 62. visu, šķiet, aprīs bez sātes R. Kam. 108. ē̦du pilnīgi bez sāts Jauns. jūs dzīvuojat bez sātas, ihr macht zuviel Aufwand Biel. n. U. viņai nav ne sāta, ne jē̦gas De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 675. Zu apr. sātuinei "sättigest", got. dat. s. sōƥa "Sättigung", saƥs, la. satur "satt", air. sáith "Saitheit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 444 f., Trautmann Wrtb. 250, L. Meyer KZ. XXII, 470 f.

Avots: ME III, 809

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

stèidzinât C., St., tr., fakt., beschleunigen, zur Eile antreiben U.: turp tas suoļus steidzināja MWM. VI, 409. māte steidzināja savu merģeli iesvētīt Janš. Bandavā I, 317. viņi... kristīšanu ļuoti steidzināja A. XX, 291. es e̦suot steidzinājis cara nāvi Boriss God. 17. Refl. -tiês, sich beeilen; Arvis steidzinājas nuokļūt pie savējiem A. Brigader Daugava I, 300.

Avots: ME III, 1058

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe ² ] Lös., [mit iê ² ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì ² ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185

uzkuôst (li. užką "aufbeissen"),

1) beissend auf etw. geraten, aufbeissen:
uzkuost (ē̦duot) zvirgzdu;

2) etwas geniessen, einen Imbiss nehmen
U.: ieies kruodziņā uzkuost LP. V, 68. viesi steigšus uzkuoda un iedzēra BW. I, S. 178. uzkuoda, kuo dieviņš svētījis III, 1, S. 76. Part. praes. uzkuožami(e), der Imbiss: paņe̦muot līdz brandvīnu un uzkuožamuos BW. III, 3, S. 875. brūte pasniedz par uzkuožamuo (als Imbiss) riku plāceņa III, 1, S. 23. uzkuožamiem (als Imbiss) pasnieguši de̦su LP. VII,, 619. viņš iekuoda aukstus uzkuožamus Vēr. II, 438. Refl. -tiês,

1) = uzkuôst 2: tas dabūja gabaliņu siera uzkuosties BW. III, 1, S. 100. uzkuožuos kumuosiņu BW. 8100;

2) anbeissen (vom Fisch):
zivs uzkuodās uz makšķeres;

3) geraten auf:
izkapts uz akmens uzkuodusies (beim Mähen). sliece uzkuodusies uz plika akmens (beim Fahren). uzkuosties zvirgzdam (beim Essen);

4) gehässig verfolgen; sich erbosen:
viņš ir uz mani uzkuodies Sessw. uzkuosties savam ienaidniekam Bauske;

5) u. kam, auf jem. mit Forderungen eindringen
Segew. - Subst. uzkuôdumi, der Nachtisch V.

Avots: ME IV, 349

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags ² Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags ² Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks ² Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags ² Erlaa, Prl., vaîņags ² Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks ² Golg., Lös., vaîņaks ² Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks ² Zvirgzdine, vaîņuks ² Kalleten, vàiņugs ² Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. ² 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439

vakars (li. vãkaras, slav. večerъ "Abend"),

1) der Abend:
Sprw, vakars gudrāks nekâ rīts Br. sak. v. 1320. rītā nevar zināt, kāds vakars būs 1015. kas tad algādzim par bē̦du, kad tik diena vakarā (wenn nur der Tag zu Ende ist) A. XI, 106. vakars me̦tas (U., A. v. J. 1896, S. 356), pienāk (U., LP. IV, 6), es wird Abend. ik vakarus (jeden Abend) viņš kāpa kalnā LP. VII, 351. svētīja ik˙katru ce̦turtdienas vakaru Etn. I, 74. šuovakar viņš brēca vēl diktāki nekâ citiem vakariem Dīcm. pas. v. I, 45. pa bezsaules vakaru iedama LP. VI, 226. meitenītes ilgi sēd vakarā BW. 6951. nāciet . . . ik vakaru vakaruos (jeden Abend)! 6952. nāciet .., vakariņu vakaruot! 6953. dzēru kruodziņā līdz vakaru vakariem 33618, 2. aiziet saule vakarā 18135. kamē̦r saule vakarā 9335, 8. teju man saule lēca, te panāca vakariņš Biel. 2105. ap vakara laiku LP. III, 93, um die Abendzeit, gegen Abend. pie vakara tikt II, 48. vakaru ņemt, am Abend zu arbeiten aufhören: pat˙laban gribējuši vakaru ņemt VI, 19. nezināt ne rīta, ne vakara II, 49. gar nichts wissen, sich nicht zurechtfinden können. sulainis ... izskatās, izduomājas - sveša puse - nezin ne rī˜ta, vakara V, 330. - (fig.) dzīves vakars Kundz. Vecais Stenders 76, mūža vakars MWM. VIII, 385, der Lebensabend. - labs vakars. guten Abend! labus vakarus atdevis (hat guten Abend gesagt) Janš. aiznes ... māmuliņai simtu labu vakariņu (Abendgrüsse) BW. 4384;

2) Plur. vakari, Westen Spr. u. a. Vgl. KZ. LII, 113 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 311.

Avots: ME IV, 448

vè̦lnauka ² Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Saikava (> ve̦llauka), eine Teufelin (?): mācītājs... apsvētīja meitu, ka šī vairs nevarēja par ve̦lnauku pārvērsties LP. VII, 509.

Avots: ME IV, 531

zèltît, -ĩju,

1) vergolden
U., Bers., Dweeten, Kalzenau, Lubn., Meiran, PS., Selb. u. a.: tie jau ir tik zeltīti, bet ne ze̦lta gre̦dze̦ni Vīt. bez zeltīta gredzēniņa RKr. XVI, 77;

2) prügeln, schlagen
Bauske, Bers., Drosth., Jürg., Kalnemois, Kalzenau, Lappier, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Selsau, Sessau, Smilten, Stomersee: sāka viņu zeltīt Jürg. kučiers sācis ar pātagu zeltīt... zirgu Pas. IV, 162 (aus Smilt.);

3) küssen:
zeltīt cienīgtē̦vam ruoku Golg.;

4) schmähen, schimpfen
Drosth.;

5) trocknen, dörren (Strömlinge, sodass sie glänzen)
Lennew. Refl. -tiês, golden leuchten: pirmajā lapas pusē... zeltījās... svētība Austriņš Nopūtas vējā 129.

Avots: ME IV, 705