Paplašinātā meklēšana

dzìrdêšana, das Hören: tā man pirmā dzirdēšana. das höre ich zum ersten Mal.

Avots: ME I, 552

gribêšana, das Wollen : kumeliņa vainu saku, mana paša gribēšana BW. 13992. [tā ir tava paša gribēšana U., du hast es selber gewollt.]

Avots: ME I, 653

kuõpêšana, gemeinsamer Tisch, gemeinsames Essen (in vielen Volksschulen und Armenhäusern).

Avots: ME II, 345

mêšana, das Misten, Fegen. Zu mêzt.

Avots: ME II, 621

pašuzvarêšana, die Selbstüberwindung Vēr. II, 1141.

Avots: ME III, 117

prìekšizmeklêšana,* die Voruntersuchung: priekšizmeklēšanas kālība Konv. ² 2650.

Avots: ME III, 395

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98

aûdzêt, ‡

2) (Maschen) zunehmen beim Stricken
Kaltenbr. Refl. -tiês: auch Seyershof, Sonnaxt. ‡ Subst. aûdzêšana, das Aufziehen, Erziehen: par dēliņa audzēšanu BW. 23420, 4 var.; ‡ aûdzê̦tãjs, wer aufzieht, erzieht: puiša audzē̦tāja BW. 992, 4 var.

Avots: EH I, 184

‡ brĩvrùokas zìmêšana, Freihandzeichnen.

Avots: EH I, 243

êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,

1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;

4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;

5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;
‡

6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das; ‡

7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,

2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).

Avots: EH I, 374

êst [li. [ė´sti, apr. īst, ѣсть], Praes. ē̦du od. ē̦mu, Praet. ēdu, essen, fressen, verzehren: Sprw. ē̦d kâ zirgs, strādā kâ gailis Etn. III, 63. tad nu ē̦d, kâ (nabags) riju seŗ JK. II, 362. ēd kuo ē̦zdams, nepaēd sē̦klu JK. II, 521. kad ir, tad ēd, kad nav, tad ciet. ēd, cik gribas, lai paliek, cik bijis. ē̦dat un apduomājat, kâ katram pe̦lnāms. ē̦dat un nesakāt, ka nee̦sat dabūjuši. ēdis, neēdis, turi galvu augšā! tuo var ēst ir tad, kad nāve dvēseli ņem (sagt man von einem schackhaften Gericht). tur jau lai ē̦d vai visi Anča bē̦rni Etn. II, 30. ēdiet, lai cepēji ve̦ci nepaliek (Aufforderung zum Essen) Etn. IV, 78. ceļ kâ neēdis RKr. VI, 14. lai ve̦se̦li ē̦duši, wünsche, wohl gespeiset zu haben Seew. n. U. ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. es tevi gribu kâ ēst Kav. pamest zirgam ēst LP. III, 93. maizi ēst ar gardu muti LP. III, 92. ēst ar pilnu muti Mērn. laiki 37. [daudz dieniņu mūžiņā,... cita ē̦sta, cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts, citā dze̦rts) BW. 9173.] saule ē̦d sniegus, die Sonne verzehrt den Schnee U. sirdi ēst, mūžu ēst, das Herz nagen, kränken: tie diezgan tavu mūžu ē̦duši LP. IV, 92. jau tā ēda ē̦damuo, vēl pabēru beŗamuo dze̦ltē̦nuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. ē̦dams upuris IV Mos. 29, 19. Refl. - tiês,

1) = ēst: ē̦daties, baudāties dē̦lu mātes barībiņu BW. 19206, 4. sivē̦ns labi ē̦das Mar., frisst gut und wird dadurch fett;

2) sich verzehren, sich grämen:
sirds ē̦das Aus. I, 27;

3) sich hindurch fressen, hindurch dringen:
kâ viņš tur ēdies pa mežu LP. VII, 783;

4) sich zanken:
Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. viņa ēdās caurām dienām LP. IV, 168. viņš uz mani ēdās, er war böse auf mich;

5) ēsties virsū LP. III, 20, sich aufdrägen.
- êšana,

1) das Essen:
ē̦d tavu ēšanu Etn. III, 32. pašā lielā ēsanā un dzeršanā pārnāk kruodzinieks JK. V, 109. Sprw. pie ēšanas visi, pie darba ne˙viena;

2) die Speise Kroppeghof:
viņa de̦vusi tam ļuoti sliktu ēšanu Etn. 1894, 13. es ēšanu paņēmu līdz Kauliņ BB. XIV, 117. suns ēšanu apgāzis JK. II, 573. ê̦dums, das Essen: atstāsim kumeliņu par ē̦dumu, dzê̦rumiņu. stallī zviedz kumeliņš ar vakara ē̦dumiņu BW. 1007, ê̦dājs, êdējs,

1) jem., der isst:
Sprw. kāds ēdējs, tāds galds (Var.: tāda kaŗuote). maz maizes, daudz ēdēju. ēdēju daudz, dzērēju daudz - strādātāju vien maz. liela saime un daudz ē̦dēju LP. VI, 1, 125. tas vairs maizes ēdējs nebūs LP. VII, 383. meitu guoda ē̦dājiņi BW. 6587, 1;

2) ein krebsartiger, fresseder Schade, der Fingerwurm, der Krebs:
ēdēju dabū, kad pirkstā ieduŗ ar adatu Etn. II, 149. sirdī iemeties kâ ēdējs RKr. XVII, 96. ēdēja zāle, linaria vulgaris L. Trik., Fest. n. RKr. III, 71, Etn. I, 29. [Zu ai. ádmi, gr. ἔδω, edō (III p. prs. ēst), got. ita "esse", kymr. esu "verschlingen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 250, Trautmann Wrtb. 66 u. a.]

Kļūdu labojums:
RKr. VI, 30 = RKr. VI, 14

Avots: ME I, 577

‡ ê̦stava ² Salis, = êšana 1: guovi vai aitu dažkārt, ja pašam trūkst barības, duod uotram barībā; vasarā - uz ganību; ziemu uz ē̦stavu. S. auch ē̦stavā unter ē̦stuve.

Avots: EH I, 374

iziet,

1): izgāja iz meitas, heiratete sich (als Schwiegersohn) in den Besitz eines Bauernhofes ein
Kaltenbr. jī izgājuse, sie hat geheiratet Auleja. slimība izgāja, die Krankheit verging, war zu Ende ebenda;

2): izgājis pagastskuolu, hat die Gemeindeschule absolviert
Ar.; ‡

9) = izkal˜puôt 2: mācēju saimniekam i. uz mata Seyershof; ‡

10) zum Vorschein kommen:
izgāja nuo skrīņas ... pilsē̦ta Pas. V, 291; ‡

11) = iznākt 2: iziet trīs kubikas (Kubikfaden) malkas Pas. IX, 321. kad ar ak viņiem (= akmeņiem) sutina (sc.: iesalu), stiprāks al[u]s iziet Auleja; ‡

12) i. di˛ajuos oder i. skaluos Dunika, prahlend in arge (absurde) Übertreibungen geraten.
Refl. -tiês,

2): gan iziešuoties sapuvušais siens ar Ramkau; ‡

3) reis werden
AP.: labība izietas. - Subst. iziêšana: kāda ir i.? wie ist der Stuhlgang? Ar.

Avots: EH I, 451

izšķiêst,

1) auseinander werfen, auseinanderbreiten:
sienu izšķiež žāvēšanai Etn. III, 72. tīruot grāvju zemes izšķiezdamas III, 71;

2) verschleudern, vergeuden, vertun:
mantu, naudu, spē̦ku. Refl. - tiês, sich teilen, vergeudet werden: sīkumuos izšķiežas darbi. Subst. izšķiêdums, izšķiêšana, die Verschwendung: spē̦ku izšķiedums Stari II, 971. tā būtu veltīga laika izšķiešana JR. IV, 82.

Avots: ME I, 812

ķibelêt, -ẽju, Händel machen; Hindernisse in den Weg stellen, Unannehmlichkeiten bereiten, belästigen: mātes dēļ mani neķibēlē vairāk LP. IV, 81. pabēris ērzelim auzas, lai neķibe̦lē̦tu viņu IV, 203. visādi mēdza panāksniekus ķibelēt BW. III, 1, 37. Refl. -tiês, sich zanken, in Unfrieden leben. Subst. ķibelêšana, das ķibelēšanas iekšā BW. III, 1, 40; ķibe̦lê̦tãjs, einer, der Schwierigkeiten macht: precinieks mācēja ķibe̦lētājiem labi pretī strīdēties BW. III, 1, 57. [ķibelêt wohl von ķibele abgeleitet, während ķibelêties wohl aus mnd. kibbelen "in Wortwechsel sein" entlehnt ist, vgl. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 378

‡ kuõpgalˆds, ein für viele gedeckter Tisch, = kuõpêšana.

Avots: EH I, 687

iìcenis:

1): "līks slīme̦sts" (mit î ² ) AP.; ein gekrümmtes Schneidemesser mit éinem Griff
(mit î ² ) Ramkau: ar līceni izkasa izcirstu sili; "nazis ar apaļiem zuobiem trauku galdu griêšanai" Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616; "līks nazis" BW. V, S. 331.

Avots: EH I, 745

lĩdzêt [auch Wolm., PS., Salis, Ruj., AP., Serbigal, C., lìdzêt Neuenb.], lîdzêt ² Kand., [Tr., Bl., Līn., Alschw., Dond., Lautb., Dunika, Bauske], - u, - êju,

1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;

2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]

Avots: ME II, 480

mâcêt (li. mokė´ti "können"), -ku, -cẽju,

1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;

2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]

Avots: ME II, 575

meklêt, -êju, suchen, mit dem Akk. und Gen.: lācītis kapa uozuolā, salda me̦dus me̦klē̦dams BW. 2287. te̦ku, te̦ku gar upīti, vainadziņa me̦klē̦dama 13559. lietiņš lija, man dzimstuot, lietiņš - vārda meklējuot Ltd. 2300. meklēt mieru, palīdzību, patvē̦rumu; valuodas meklēt, nach Worten suchen. guovs meklē vēršus, tāds cīniņš meklē kaulus, von einem schweren Kampf LP. IV, 27. ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi IV, 84. Sprw.: meklē, tad atrasīsi! kuo meklēja, tuo dabūja. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi. tas jau meklē vakarējuo dienu, von vergeblichem Suchen. Zuweilen mit dem Zusatz ruokā: visi meklē puisi ruokā LP. I, 124. Refl. -tiês,

1) für sich suchen:
lai es jāju kâ kundziņš līgaviņas meklēties BW. 12909, 1. nu es tevi meklēšuos 13501. e̦ze̦rs meklējas vietas. vista meklējas dēt, die Henne sucht sich eine Stelle, um Eier zu legen;

2) sein Recht suchen, klagen, prozessieren, Händel suchen:
Spr. par tuo nevar meklēties, darüber kann man sich nicht beklagen. tas jau gar citu meklējas, der sucht Händel mit einem Degl.;

3) eifrig suchen, wühlen, das Oberste zu unterst kehren:
kuo tu te meklējis? Subst. meklẽjums, das Gesuchthaben; meklêšana, das Suchen; meklêšanâs, das Suchen für sich, Prozessieren; me̦klê̦tãjs, der Sucher. [Bezzenbergers Zusammenstellung BB. IX, 134 mit gr. μεταλλᾶν "forschen, fragen"bleibt unsicher. Vgl. li. mėklinti (suchen?) sau tinkamą mergaitę Jušk., SvR. 5.]

Avots: ME II, 594

I mĩlêt [li. mylė´ti, apr. milijt "lieben"], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;

2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,

1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];

2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.

Avots: ME II, 644

minêt, -u, -ẽju [li. minė´ti "gedenken, erwähnen", slav. manēti "meinen"], tr.,

1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;

2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,

1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;

2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]

Avots: ME II, 629, 630

mir̂dzêt [li. mirgéti "flimmern"], -u, -ẽju,

1) schimmern, flimmern, funkeln:
smalku linu gruožu viju, sudrabā mē̦rcē̦dams, lai brauc mana līgaviņa kâ saulīte mirdzē̦dama BW. 15958. tautu dē̦ls juostu juoza, mirdz mirdzamu ziediņiem 13918. sērdienītes drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dīcm. pas. I, 65. mirdzuošas acis Austr. k. 1893, S. 45. visa mirdzuošā laime bij pa˙galam Dīcm. pas. I, 39;

2) fein regnen
U. - Subst. mir̂dzêšana, das Flimmern, Funkeln, Schimmern; mir̂dzẽjums, der Schimmer. [In der Bed. 1 zu marga

II (s. dies und auch Jagić AfslPh. II, 397, Krček Grupy 132 ff., Wood AJPh. XXI, 179 f., Solmsen KZ. XXXIV, 23 ff.); in der Bed. 2 zu me̦r̂ga III (s. dies).]

Avots: ME II, 631

II mitêt, -u od. -ẽju, -ẽju, unterlassen L.; dieses Verbum ist noch erhalten in dem Verbalsubstantiv mitêšana, der Unterlass: tagad līst bez mitēšanas. cīņu turpināja bez mitēšanas Ar. (neben bez mitēšanās); BW. III, 1, 53; dann in dem Part. [nemitējams U.] od. nemituošs, unaufhörlich: pa muti nemituoši te̦k ūdens ārā LP. IV, 191. Refl. -tiês, nachlassen, aufhören: dzīvība mitējās Vēr. I, 1226. tik uotrā gadā skumjas mitējās LP. IV, 195. sieva nemitējās lūgties JK. V, 57. miruonis mitējies muižā rādīties LP. VII, 176. laiks mitas, die Kälte oder Hitze lässt nich Smilt. [Zu mist

III (s. dies.) Von Bugge PBrB. XXIV, 456 und Fick Wrtb. III ^4, 321 zu ahd. mîdan "meiden"
gestellt, aber sicherer dürfte Zusammenhang mit le. mitrs sein (vgl. semasiologisch ahd. wîchan "weichen": weih "weich").]

Avots: ME II, 638

‡ *muodrêt, wachen: muodrēšanas (= vāķêšanas) nakts E. Prūsa Latvis № 3387. Refl. -tiês ME. II, 682: visas ... muodrējas in ceļas Manzel Post. ⁴ , S. 1028. nu ir laiks m. Tdz. 51597.

Avots: EH I, 840

mudžêt, -u, -ẽju, sich regen, wimmeln, kribbeln: [upe ar vardēm mudžēt mudžēs Glück II Mos. 8, 3.] tur mudžēt mudž visādi zvē̦ri Psalm 104, 25. adījuse tik mudīgi, ka pirksti vien mudžējuši LP. IV, 179. ielas mudžēja nuo izģē̦rbtuo ļaužu drūzmas A. XVII, 587. Oft verbunden mit čumêt, kustêt, ņudzêt: tārpi čum un mudž. bites kust un mudž citas caur citu A. XI, 464. purvs ņudzēja un mudžēja nuo... čūskām LP. VII, 1263; mudžêšana, das Wimmeln. Vgl. mudzêt.

Avots: ME II, 660

mur̂kstêt, mur̃kstê Ahs., mur̂kšķêt ² [Libau, Hasenpot, Nötk., mùrkšķêt ² Kl., mur̃kšķêt Salis, mur̂kšêt ² Dunika, Līn.], -u, -ẽju, tr., intr., murmeln, in den Bart brummen, [plappern U.], faseln, [murkšêt Wessen] undeutlich sprechen: [kaut kuo nesapruotamu, bet priecīgu zem de̦guna murkšķē̦dams Ezeriņš Leijerlaste I, 252.] kuo nu murkšķi tādas muļķības? Grünh. viņš neiet pruojām, bet murkšk niekus Vēr. I, 1158. kâ āzīši murkšē̦dami BW. 32806, 3. kuo tu murkši, ka ne+˙kā nevar saprast? Mar. Subst. murkstẽjums, murkstêšana, murkš(ķ)ẽjums, das Gemurmel; murkš(ķ)ê̦tãjs, wer murmelt, faselt. [Zu ai. murklénti "undeutlich sprechen".]

Avots: ME II, 670

ņaũdêt, -u, -ẽju, intr., miauen, flennen, jammern: rej sunīši. ņaud kaķīši BW. 18659, 12. kuo tu te tik daudz ņaudi? Subst. ņaũdẽjums, das Miauthaben, Gejammer; ņaũdêšana, das Miauen, Jammern; ņaũdê̦tãjs, der Miau ende, Jammernde.

Avots: ME II, 896

nâvêt, -ēju, tr., töten, morden: septiņus gadus lai nāve nāvē pusmūža cilvē̦kus JK. V, 51. šis grib zaķi nāvēt LP. VI, 559. tur tie raibie ziedi dus, kuŗus nāvēja salna Kārst. Refl. -tiês, sich, einander töten: desmit gadu cilvē̦ki dedzināja, plēsa, nāvējās A. U. Subst. nâvẽjums, das Getötete, das Getötethaben; nâvêšana, das Töten; nâtê̦tãjs, wer tötet: niknais nāvē̦tājs, rudens Aps.

Avots: ME II, 704

nîdêt [auch Wolm., Nigr., Lautb., PS., Ruj., nĩdêt Iw., Bl., Gr. - Essern], - u, - ẽju, nîst [auch Wolm., nĩst Iw., BL.], - stu [oder - žu L.], scheel ansehen, nicht leiden, hassen: nīda mani tē̦vs, māmiņa, pēc ienīda bāleliņi BW. 13585, 3. gana mīļi es dzīvoju, tâ˙pat mani ļaudis nīd 8450. tikai tagad viņš saprata, cik ļuoti viņš bij šuo cilvē̦ku nīdējis Vēr. II, 296. uz zemes nīsts, te sevi brīvu jūtuos Akur. Refl. nîstiês,

1) einander hassen, in Feindschaft leben, sich anfeinden:
ne nīsties, ne bārties, ne turēt ienaidiņ[u] BW. 6524. citi gani āriņā, cit[i] āriņa maliņā; vai tie bija nīdušies? 761. ne vienam, ne uotram negribējās tagad nīsties MWM. VIII. 647;

2) widerlich, ekelhaft sein
- mit dem Dat. der Person: viņam nīdās kruodzinieka mēļuošana Serb. tas viņam ļuoti nīdies JU. Subst. nîdẽjs, nîdê̦tãjs, der Hassende, der Widersacher: [es redzēšu prieku pie maniem nīdē̦tājiem Glück Psalm 118, 7.] mūsu pašu ciema meitas vis˙lielās nīdē̦tājas BW. 1024; nîdêšana, nîšana, das Hassen, Anfeinden; nîšanâs, die gegenseitige Anfeindung, das gegenseitige Hassen. Zu naîds.

Avots: ME II, 746

nùober̂zêt, [nuobērzīt Glück Ezechiel 19, 18], nùber̂t, tr., abreiben, abscheuern: galdu. es būt[u] savus gaŗus matus ar uoglēm nuobe̦rzuse BW. 9987. Refl. - tiês, sich areiben: ar slapju dvieli. [man kāja nuobe̦rzusies Wolm.] Subst. nùobe̦r̂zê̦tãjs, nùober̂zẽjs, wer abreibt; nùober̂zêšana, nùober̂šana, das Abreiben; nùober̂zêsanâs, das Sichabreiben; nùobe̦r̂zums, das Abgeriebene, eine abgeriebene Stelle, die Abreibung: pret izsitumiem, nuobe̦rzumiem lietuo ratu smēri Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 761

II nùogriêzt, tr., abschneiden: matus, kūju. bē̦rzim galus nuofriezuši ar sudraba šķērītēm BW. 14095, 2. Refl. - tiês,

1) sich zerschneiden werden:
gabals man nuogriezās par lielu]. Subst. nùogriêšana, das Abschneiden; nùogriêzẽjs, wer abschnittene, das Abgeschnittenhaben: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostīt Etn. II, 121.

Avots: ME II, 787

nùokavêt, tr.,

1) versäumen, verzögern, aufhalten:
nuokavē̦ts laiks, kad mājā tik daudz darba Apsk. nuokavēju miegu savu BW. 12532. dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti nuokavēja (Var.: aizkavēja) 29316, 2.;

2) verbringen:
ne dieveŗu, ne māsiņu, kur vakaru nuokavēt (Var.: pavadīt) BW. 22336. Refl. - tiês, sich verspäten: viņš visai ilgi nuokavējies. Subst. nùokavẽjums, die Verzögerung; nùokavêšana, das Sichverspäten; nùokavê̦tãjs, wer veräumt, verzögert, aufhält.

Avots: ME II, 795

nùomḕrdêt,

1) tr., auch nùomērdinât, abkasteien, abmarachen, abtöten, verhungern lassen:
żie gribējużi saimnieku nuomērdēt LP. VI, 909; nuomērdēt dzirdes ne̦rvu Strauts.;

2) intr., verhungern:
dancini nuomērdējušu kumeliņu! BW. 14445; in dieser Bedeutung gew. refl. - tiês: lai nenuomērdējuoties velti badā. Subst. nùomḕrdẽjums, die Abtötung; nùomḕrdêšana, das Abtöten, Abmarachen; nùomḕrdêšanâs, das Sichabmargeln, freiwilliges Verhungern: nuomērdēšanās nav ne˙kādas viegla lieta Blaum.; nùomḕ̦rdêtãjs, wer abtötet, verhungern lässt.

Avots: ME II, 819

pačabêt, ‡ Refl. -tiês,

1) ein wenig rascheln
C., Sessw., Seyershof;

2) eine Zeitlang leise (verstohlen) schwatzen
Heidenfeld. ‡ Subst. pačabêšana, leichtes Rascheln (von kurzer Dauer): baidījās nuo katras mazas nieku pačabēšanas Dünsb. Vecie grieķi II, 97.

Avots: EH II, 124

paêst,

1): nuo ... pakavām ... vai cita knibekļa, kur ... vajadzēja kalēja palīdzības, Stiprajam neiznāktu ne lāga paē̦sta diena Delle Negantais nieks 32; ‡

3) durchfressen
(li. praė´sti) Sonnaxt: žurkas paē̦d kulīti. ‡ Subst. paêšana, = paêdiẽns 1: darbs bij smags, bet p. laba Siuxt. tē̦vam un mātei jāduod p. Frauenb.

Avots: EH II, 131

palĩdzêt, [palîdzêt], -u, -ẽju, helfen: Sprw. palīdzi man bē̦das ciest! es tev palīdzēšu me̦du ēst Etn. II, 79. pa līdziet, labi ļaudis, līgaviņu sataujāt! BW. 13810. ai tu guovu māršaliņa, palīdz[i] man telītēs, jaunas siet vai dziņā, ve̦cas laist naudiņā! 29162. dieviņ, palīdzi sirmu jūgt, pe̦lē̦ku braukt, ar abi ruokām kūju celt, sagt man beim Beginn einer Arbeit PS. Refl. -tiês, sich, einander helfen: Laima nepalīdz, ja pats nepalīdzas. zvē̦ri cits citam palīdzējušies LP. VI, 252. Subst. palîdzêšana, das Helfen, Unterstützen; palĩdzê̦tãjs, der Helfer. [Die Vertetlung von ĩ und î in der Wurzel deckt sich mit derselben Verteilung in palīgs, nur dass in Salis und Ruj. das Verbum mit ĩ gesprochen wird, s. auch līdzêt.]

Avots: ME III, 60, 61

paredzêt, tr.,

1) erblicken, bemerken:
ne pie vārtu nepiebraucu, paredzēju (Var.: pamanīju) de̦guniņu BW.18572, 7. asti vien paredzēju svešu ļaužu kabatā 19184, 2. kuo pa dienu pare̦dzuot, tuo lai viņam pastāstuot LP. VII, 800;

2) vorher-, voraussehen, ahnen:
vai redzēt paredzēju kunga ve̦rgu paliekam? BW, 1902. vai paredzi grūtu mūžu, vai ar sliktu arājiņu? 17724. ir puķīte paredzēja, ka es ilgi nedzīvuošu 6488. tas visu zin, visu pare̦dz LP. V, 186. pare̦dzams, vermutlich, voraussichtlich: viņš, kâ pare̦dzams, pie mērķa ne+kad netiks. - Subst. paredzẽjums, das Erblickte, die Erscheinung: paļāvusēs, ka viss tas paredzējumi vien e̦suot LP. VII, 525; paredzêšana, das Erblicken, das Ahnen; pare̦dzê̦tãjs, der Seher Glück Daniel 2, 2. - [In der Bed. 2 aus *praredzêt?]

Avots: ME III, 89

pãrgriêzt, tr., durch-, entzweischneiden: virvi, pirkstu, rīkli. riku pārgriež uz pusēm BW. III, 1, 19. Refl. -tiês, eine Schnittwunde hekommen: man pirksts pārgriezies. Subst. pãrgriêzẽjs, wer entzweischneidet; pãrgriêšana, das Entzweischneiden; pãrgriêzums, die Schnittwunde.

Avots: ME III, 156

pãrpũlêt, pãrpũlinât, tr., überanstrengen, überbürden: ja luopus nepārpūlē... Luopk. Refl. -tiês, sich überanstrengen: zē̦ns mācīdamies pārpūlējies. Subst. pãrpũlẽjums, pãrpũļinãjums, die Überanstrengung; Überbürdung: kustuoņi, kas aiz muskuļu pārpūlējuma bij aizgājuši buojā Vēr. II, 253; pãrpũlêšana, pārpūlinâšana, das Überanstrengen, Überbürden; pãrpũlêšanâs, das Sichüberanstrengen; pãrpũlê̦tãjãjs, pãrpũlinâtãjs, wer überanstrengt.

Avots: ME III, 171

pãrsìet, tr., über-, verbinden: ievainuojumus; pārsienamā vieta,

a) die zu verbindende Stelle (am Körper),

b) der Verbandplatz.
Refl. -tiês, sich über-, verbinden. Subst. pãrsèjẽjs, wer verbindet; pãrsèjums, der Verband; pārsiêšana, das Über-, Verbinden.

Avots: ME III, 175

pãrspîlêt, tr., über die Massen zwicken, spannen, überspannen, übertreiben: tu lietu pārspīlē Rainis. tev manis nav jātur par tik pārspīlē̦tu Asp. ir varbūt pārspīlē̦ta mana vēlēšanās Por. Subst. pãrspîlẽjums, die Übertreibung: teiki tik nepieciešami lietišķuo bez kādiem pārspīlējumiem Ar.; pãrspîlêšana, das Übertreiben; pãrspîlê̦tãjs, wer übertreibt.

Avots: ME III, 177

pãrspriêst, tr.,

1) beurteilen, besprechen, abhandeln, kritisieren:
jaunasgrāmatas,svarīgus jautājumus;

2) beraten:
pārspriedām, kuo darīt. Subst. pãrspriêdẽjs, der Kritiker, Rezensent; pãrspriêdums, die Besprechung, Abhandlung, Kritik, die Beratung; pãrspriêšana, das Besprechen, Kritisieren, Beraten.

Avots: ME III, 177, 178

pãrstãvêt, tr.,

1) sich für jemand einlegen, in Schutz nehmen, verteidigen:
kuo le̦pnums, spē̦ks var pārstāvēt? kad ņāve nāk, tad tie atstāj GL. [pārstāviet šuos ļaudis! Glück Makkab. 5, 19. kad kāds bagāts ļaunu darījis, tad ir daudz, kas viņu pārstāv Sirach I3, 21;]

2) überdauern, überstehen:
nams, kas mūžam pastāv, kas mūžam negruozās, kas pārstāv laiku..., gadu simteņus un tūkstuošus A. IV, 456. Subst. pãrstãvêšana, das Verteidigen; pārstāvê̦tājs, wer ein gutes Wort einlegt, verteidigt.

Avots: ME III, 178

pãrsũdzêt, tr., Berufung einlegen, appellieren: tuo pārsūdzēt A. XXI, 758. Subst. pãrsũdzêšana, das Appellieren; pãrsũdzê̦tãjs, der Appellant.

Avots: ME III, 179

pãrvarêt, pārvārêt [Manz. Lettus, pãrvãrêt Salis], tr., über-, bewältigen, überwinden, bezwingen: ienaidniekus, šķēršļus. beidzuot miegs pārvarējis LP. IV, 120. [uguns viņu miesas nebij pārvarējis Glück Daniel 3, 27]. Refl. -tiês, sich bezwingen, sich überwinden: es nevarēju pārvarēties, man vajadzēja pruojām pie viņas Rainis. Subst. pãrvarẽjums, die Überwindung; pãrvarêšana, das Überwältigen, Uberwinden; pãrvarê̦tãjs, der Uberwinder.

Avots: ME III, 185, 186

pašuztura,* pašuzturêšana, die Selbsterhaltung: pašuzturas cīņa, der Kampf ums Dasein.

Avots: ME III, 117

pìepũlêt, anstrengen: pārāk gaiša gaisma piepūlē acis Straut. Vesel. 22. Refl. -tiês, sich (übermässig) anstrengen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15. bij briesmīgi karsts laiks; nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. Subst. pìe-pũlêšana, das Anstrengen: gręmuojamā aparāta stiprāka piepūlēšana Vēr. II, 220; pìepũlêšanâs, das Sichanstrengen, die Anstrengung.

Avots: ME III, 281, 282

‡ pīkstulîgs, dem Piepen (pīkstêšana) ähnelnd (?): sīks, p. brēciens, kas varēja piederēt arī cilvē̦ka bē̦rnam Delle Negantais nieks 34.

Avots: EH XIII, 240

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

I plĩtêt Karls., Salis, -ẽju,

1) schlagen; klatschen:
plìtē ² viņam pa mugaru! Mar. n. RKr. XV, 131. plītēsim kumeliņus ce̦lmuojā līdumā! BW. 19604 var. zirņus plītēt U., Erbsen ausklopfen;

2) prassen, schwelgen, schlemmen, saufen, durch die Gurgel jagen:
rīt un plītēt, fressen und saufen, ein schwelgerisches, liederliches Leben führen U. piekusušas abas ruokas rudzu putru plītējuot BW. 31115. putru plĩtêt PS. viņi negrib strādāt ne˙kādu darbu, bet tikai rīt un plītēt A. XX, 810. Refl. -tiês, aufs Wasser schlagen, dass es klatscht: puikas upē pe̦ldē̦damies plītējās Plm. n. RKr. XVII, 74.-Subst. plĩtêšana,

1) das Schlagen; Klatschen;

2) das Prassen, Schwelgen, Saufen;
plĩtê̦tãjs,

1) wer schlägt, klatscht;

2) der Schwanz
Brasche;

3) ein Prasser, Schwelger, Schlemmer, Säufer.
Auf nd. plite "Schlag" (vgl. KZ. LII, 123) beruhend? Zur Bed. 2 vgl. le. pitkât. pĩckât, plencēt.

Avots: ME III, 349

pļukstêt (undeutlich sprechen N.- Peb.), plukšêt Wessen, Wid., Salis, pļukšķêt Erlaa, -u, -ẽju, tr., intr., faseln, schwatzen, plappern; plätschern: Sprw. pļukst kâ žagata. pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduod! kuo nu pļukšķi niekus! Upītis Nemiers 116. tā nedrīkst kuo par viņām pļukstēt Janš. Barenīte 8. vilnīši, piesizdamies pie sugas, pļukšķēja Seifert Chrest. Ill, 3, 195. - Subst. pļukslêšana, pļuk-š(ķ)êšana, das Geschwätz, Geplapper: kuo tur sieviešu pļukšķēšanā klausīties? Purap.; pļukstê̦tājs, pļukš(ķ)ê̦tãjs, ein Schwätzer, Plapperer: jūs esat nuoduoti pļukšķē̦tāju mēlēm Ezechiel 36, 3. Vgl. plukstêt, plukš(ķ)êt.

Avots: ME III, 372

precêt, -ẽju,

1) handeln
(nicht mehr gebräuchl.) Manz. Lettus, L., U.;

2) tr., intr., freien, auf die Freie gehen; heiraten
(tr.): ja puisis, kādu meitu iecerējis jeb nuolūkuojis, gribēja pēc tās precēt tad negāja vis pats precībās, bet aizsūtīja savā vārdā precībniekus BW. III, 1, S. 90. dažkārt brūtgāns precē pēc meitas, kuo tas pats vēl nav redzējis ebenda 99. precēja ne˙vien pēc meitas, bet arī pēc puiša ebenda 81. atraiknis precējis pēc jaunas meitas LP. V, 63. es nebiju vairs gluži jauns, kad pēc tevis precēju Rainis. tautietis, mani pre̦cē̦dams, liepu lapu ceļu klāj; sapūst tavas liepu lapas, es neiešu šuoruden BW. 15223. kuŗ[u] meitiņu tu satiec, tuo runā, tuo precē, . . . tuo sauc savu līgaviņu 12397. dažs precēja mantas dēļ ve̦cu, sirmu līgaviņu 11081, 1;

3) verheiraten:
ķēniņš negribēja precēt savu meitu ar Mārtiņu Pas. III, 286 (aus Ligna). es tevi precēšu, werde dich verheiraten III, 245. Refl. -tiês,

1) Handel treiben
(wenig gebraucht) U.;

2) freien
U.; heiraten (intr.), sich verheiraten: Sprw. precēties grib, pātaru nemāk. pats precējas, pats ecējas. pusvasaras tautu dē̦ls ar manim precējās BW. 14991, 2. - Das Part. precējies, verheiratet: precējies vīrs, precējusies sieviete. dzīvuojis precējies kungs LP. VII, 174. - Subst. precêšana,

1) der Kauf
Manz. Lettus; der Handel: ar tavu precēšanu esi tu . . . ķēniņus virs zemes bagātus darījis Glück Ezechiel 28, 33;

2) das Freien; das Heiratlrn;
precêšanâs,

1) das Handeln
nicht mehr gebräuchl.);

2) das Heiraten, das Sichverheiraten;
pre̦cê̦tãjs, wer freit, heiratet: tādi jauni knēvelīši, visi sievu pre̦cē̦tāji BW. 12367. Zu prece.

Avots: ME III, 384, 385

pũdêt, -ẽju, fact. zu pũt, tr., faulen lassen, faulen machen: es tevi atsiešu atmuguris ar pūdē̦tu lūku Br. 378. mums bij viena zaļa varde avuotā pūdējama BW. 19353. smeķīga gaļiņa: ... trīsgadi pūdē̦ta avuota lejā 19283 var. - Subst. pũdẽjums,

1) das beendete Faulenlassen;

2) das Brachfeld, der Brachacker
U., Mag. V, 1, 190, Salis, Burtn., Wolm., Dunika, Salisb.: tagad strādā Vidzemē vairāk pēc 5 lauku kārtības (pūdējumi, ziemāji, mieži, auzas, lini) Plutte 96. laiks ... pūdējumu plēst A. XX, 879. ... pūdējuma mēnesis U., der Juni. pūdējuma puķe Salis, die Ackerkamille; pũdêšana, das Faulenlassen, Faulenmachen; pũdê̦tãjs, einer, der faulen lässt, faulen macht: ai, bāliņ, kur nu liksi tādu gultas pūdē̦tāju? ar saulīti gulēt gāja, bez saulītes necēlās BW. 21916, ai, bagāti ziemassve̦tki (Var.: lieldieniņas Etn. II, 71), apaviņu pũdē̦tāji: trīs dieniņas, trīs naksniņas man kājiņas nenuoautas 33247 var.

Avots: ME III, 445

pukšķêt, pukšêt Lis., -u, -ẽju,

1) klopfen, pochen; stöhnen, klagen;
lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. pieēdis -vē̦de̦rs pukšķ vien Spr. pukšķi, vaidi, māmulīte! BW. 14990 var. saimeniece siļķi cepa pukšķē̦dama, stęnę̄dama 33431 var.;

2) von den einem Igel eigenen Lauten:
viņš pukš kâ ezis pa gārsām Wessen, Salis;

3) pukšêt, murmeln
Jürg., PS. - Subst. pukš(ķ)êšana, das Klopfen, Pochen, Stöhnen, Klagen : automōbilis tuvuojās ... ar tik negantu pukšķēšanu un krākšanu Dz. V. ar savu nuopūšanuos, ar savu pukšķēšanu viņš mūs visus nuospieda Vēr. I, 1238.

Avots: ME III, 404

rãpuļuôt Ruj., C., rāpulêt, kriechen, auf allen Vieren gehen Golg.: kad es būtu piedzē̦rusi, tad es rāpu rāpuļuotu BW. 19798. - Subst. rāpulêšana Oppek. n. U., die Kriecherei.

Avots: ME III, 498

ravêt, ‡ Refl. -tiês, jäten (intr.): biju muižā r. Ramkau. Subst. ravêšana: nu ir laba r. BW. 11372; ‡ ravêšanâs, das Jäten (intr.): man abiem īkšiem gali saplaisājuši nuo ravēšanās Seyershof.

Avots: EH II, 360

ravêt (li. ravė´ti), -ẽju, tr., jäten: es atradu mīļu Laimi, pirt(e)s te̦ku ravējam VL. dē̦ls ravējis uozuolus kâ burkānus laukā LP. VI, 493. - Subst. ravêšana, das Jäten; ravẽjums, die vollendete Tätigkeit des Jätens: linu, linu, bāleliņ, par plūkumu, ravējumu! RKr. VIII, 55; ravê̦tãjs, wer jätet: tautas... gaida ruožu ravē̦tāju BW. 14421. Zu raût.

Avots: ME III, 492

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

rìbêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, intr., dröhnen, poltern, tosen: pē̦rkuons rīb U., der Donner rollt. visas malas ciemā rīb Aus. I, 65. šuodien jāja precinieki, visa zeme rībējās BW. 14343, 1. augsti cēlu (sc.: spriguliņu), viegli laižu, man dižani rībējās 28744. vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, rībējās (Var.: krita rībē̦dama) 30506. Subst. ribêšana (rìbêšanâs), das Dröhnen, Poltern, Tosen; rìbẽjums, das einmalige Dröhnen, Poltern, das Getöse: pazīst kungu braukumiņu, dzelzes raču rībējumu BW. 13481 var. Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 115 zu ai. rēbhati "knarrt, knistert"; Miežinis gibt auch ein li. ribėti "ribēt". Vgl. auch le. ribinât I und ribêt.

Avots: ME III, 534

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

ripelêt,

1) rollen
(intr.): kamuoliņš sāka r. Saikava;

2) = ripuôt 2 Bērzgale, Warkl.; ‡

3) rollen
(tr.; ?): es tevi (zu einem Trunkenbold gesagt) ripelēšu nuo kruodziņa mājiņā Tdz. 56396 (aus Rudbārži). ‡ Subst. ripelêšana Ceļi VIII, 287 (aus Warkl.), das Rippchenspielen.

Avots: EH II, 373

sacerêt, tr.,

1) ausdenken, zusammenphantasieren
U., ersinnen, (er)dichten: dziesmas sacerēt, Lieder ersinnen VL. (BW. 36). sacerēt (verfassen) stāstu, dzejuoli. tas drīz sacerēja... dažādus dieviņus RKr. VIII, 15. sacerēj[u]šas (haben veranstaltet)... tādu līksmu vakariņu Ld. 10.888;

2) gedenken an, sich erinnern an
(vgl. dazu Streitberg Festgabe 44): gulēt gāju, neaizgāju, daudz darbiņus sacerēju: sacerēju sev pūriņu šūtu vien, nerakstītu BW. 6725. Refl. -tiês: viņi sacerējušies, sagt man, wenn die Hoffnungen der Brautsleute in Erfüllung gehen U. - Subst. sacerêšana, das Ausdenken, Ersinnen, das Dichten; sacerẽjums, das Gedachte; das Gedicht; die geistige Schopfung U.: rakstnieka sacerējumi. citas tautas lasītu un baudītu viņa sacerējumus A, v. J. 1898, S. 36. leišu dziesmas e̦suot viņa paša Zvaigznītes sacerējumi RKr. VIII, 24; sace̦rê̦tãjs, wer ausdenkt, ersinnt; der Dichter, Schriftsteller, Verfasser.

Avots: ME III, 602

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

saimuôt Zvaigznīte n. U., Celm., sàimuot ² Heidenfeld, sàimêt ² Lis., wirtschaften, die Wirtschaft führen; Befehle geben, Anordnungen treffen Infl. n. U.: līdz šim viņam māte bij saimuojusi, bet tā e̦suot jau ve̦ca Kaudz. M. 97. tie saimē slikti; drīzā laikā izsaimēja. - Subst. saimuôšana, saimêšana, das Wirtschaften: kas nu tā par saimuošanu! saimuôtājs, saimê̦tājs, wer wirtschaftet: viņš būtu pats labais saimē̦tājs, bet apstākļi stājas... pretī A. v. J 1893, S. 205.

Avots: ME II, 636

sàutêt ² Wolm., sàutêt ² Kl., Prl., Mar., saûtêt ² Karls., -ẽju,

1) bähen, brühen
U., Mar. n. RKt. XV, 134: sautēju kājas karstā ūdenī Stari II, 935 (ein Fussbad nehmen U.). Spriņģis sautē balzienus Vēr. I, 1453;

2) prügeln
U., Celm., Ruhental: Rungulis sāka sautēt Dunduram pa muguru MWM. VII, 883. gan pati ar savu ruoku e̦smu pē̦ruse, gan saimnieks ar pletni sautējis Druva III, 596. Refl. -tiês, sich bähen, sich brühen: trīs dienās dabūjis pirtī sautēties LP. V, 16. zeme sautējas vasaras saulē Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 526. Subst. sàutêšana,

1) das Bähen, Brühen;

2) das Prügeln;
sàutêšanâs, das Sichbähen; sàutẽjums,

1) das einmalige Bähen, Brühen;

2) der Umschlag
V.; sàutē̦tãjs,

1) wer (den Kohl
U.) bähet;

2) wer prügelt.
Zu sust "heiss werden, gebähnt werden".

Kļūdu labojums:
sàutêt ² Wolm. = sàutêt Wolm.

Avots: ME III, 778

sêdêt: jau visu rītu šis gājiens viņam prātā sēž Delle Neg. nieks 209. Refl. -tiês: sich setzen Salis. Subst. sêdêšana: ze̦ma tava (Var.: tev ze̦ma) s. BW. 3241; sêdẽjums, ‡ b) die Sitzung: pagasta tiesa ... nuoturēja savu ierastuo sēdējumu Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 8.

Avots: EH XVI, 480

sêdêt (li. sėdė´ti, slav. sěděti), sêdu (Kl., Prl.) od. sêžu, sêdẽju, bei Glück Hebr. 12, 2 auch ein Refl. -tiês, intr., sitzen: sēd uz dūres un uz īkšķi atspiedies Etn. II, 44. tas sēž, ka nevar ne pakustēt, tik˙pat kâ žīds uz pe̦lnu kuli IV, 121. sēd uz savas naudas kâ ve̦lns uz dvēseles (von einem Geizigen) Blaum. viņš sēd kâ mē̦ms Kaudz. M. 32. sēdēja kâ uz adatām PS. sēdi kâ māls, kâ sūdu čupa! Br. 569. Sprw.: paliks sē̦duot kâ pe̦ka birzī. juo meita ilgāk sēd (je länger ein Mādchen unverheiratet bleibt), juo Laima vietu taisa. daža laba mātes meita paliek sē̦duot bāliņuos BW. 11700 var. - sē̦damā (sēžamā) vieta od. sēdamais, das Gesäss, der Hintere: mežkungs uzklājis piecpadsmit uz sē̦damā (hat fünfzehnmal geschlagen) Upīte Medn. Iaiki 56. dabūjuši . . . pērienu, katrs divdesmit pieci uz sē̦damās vietas 213. - Subst. sêdêšana, das Sitzen; sêdẽjums, das einmalige, vollendete Sitzen, Gesessenhaben: maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja; duod, dieviņ, lielai augt, maksās ruokas sēdējumu! BW. 1925. sê̦dê̦tãjs,

a) wer sitzt, der Sitzende:
krē̦sls pie-kūst, sē̦dē̦tājs ne (Rätsel) Ahs. nu dabūji baltmutīti līgaviņu, istabā sē̦dē̦tāju BW. 21247, 1;

b) ein einquartierter Soldat
Spr., L., U. Nebst suodrēji zu ai. sádaḥ, gr. έ'δος, , lat. sēdēs, air. suide "Sitz", ai. sādayatt "setzt", lat. sedēre, got. sitan "sitzen", got. satjan, slav. saditi "setzen", apr. sīdons "sitzend", saddinna "stellt", sosto "Bank", ap. hadiš- "Wohnsitz" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. lI, 483 ff.

Avots: ME III, 823, 824

I šķeñdêt Bauske, Siuxt, šķendêt U., Bewern, Golg., Frauenb., Talsen, -u, -ẽju, refl. šķendêtiês Bauske, Siuxt, šķendêtiês U., Altenwoga, Bewern, Dond., schänden, heruntermachen, schimpfen, keifen, schelten, schmähen U., nörgeln Frauenb.: pamāte nuobeidza savas mācības šķe̦ndē̦dama un suodīdama Janš. Bārenīte 86. Uoliņš šķendēja par jaunām naga ce̦purēm, spīdīgām puogām Vēr. I, 1446. (mācītājs) uz dzērējiem šķendējas Janš. Dzimtene ² I, 299. dzirdēja... dusmīgā balsī šķendējamies:"ak tu ve̦lna negandele!" Dzimtene V, 57. ve̦lns vienmē̦r šķe̦ndas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida Pas. IV, 36 (aus Selg.). Zuobs stipri saskaities šķendējās un bārās ar Ilzīti Tirzm. šķendējās, kad ir apklausīties nevar A. XXI, 9. - Subst. šķendêšana, šķendêšanâs, das Schimpfen, Schmähen, Keifen: dusmas saceļas pret tuo jaunekli, kas šādu šķendēšanu viņai uzkŗāvis Līv. - Brez. un Hav. 239; šķe̦ndê̦tãj(iê)s, wer schimpft, schmäht, keift. Aus mnd. schenden "in Schande bringen, schimpfen".

Avots: ME IV, 27

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53

slavêt,

1) -ẽju, tr., rühmen, preisen
U.: ķēniņš slavēja maizīti un alu Dīcm. pas. v. I, 26;

2) -ẽju, bekannt machen, verkünden
U.: tâ ļaudis slavē, so sagen die Leute U. lāča bēres slavēt, einen Bären berufen (ein Jagdterminus) St. slavēja baznīcu taisīšam, man sagte, dass die Kirche soll gebaut werden St.;

3) -u, -ẽju, intr., bekannt werden, sich verbreilen (von einem Gerücht):
kur slavīte slavējuse (Var.: sluvējuse), tur slavēja (Var.: sluvēja) dažu dienu BW. 8566. ej, māsiņa, tautiņās, dzīvuo skaisti nuogājuse, lai slavīte laba slav (Var.: slāv[?], nāca) jaunajām māsiņām! 17740 var. Refl. -tiês, sich rühmen: kuo tu liels lielījies, kuo slave̦ns slavējies? BW. 20460 var. - Subst. slavêšana, das Rühmen, Preisen, slavêšanâs, das Sichrühmen, das gegenseitige Rühmen, Preisen; slavẽjums, das einmalige, vollendete Rühmen, Preisen; slavê̦tãjs, der Loberide, Rühmende. Die III prs. slav könnte auch zum Infinitiv slūt gehören; vgl. li. šlavu "benedicor" in Širvids Wrtb.

Avots: ME III, 921

slīpêt, -ẽju,

1) slĩpêt, schleifen, wetzen:
akmeni, stiklu, nazi. kungi slīpē̦tiem zābakiem BW. 33350, 1. slīpē̦ts cilvē̦ks, ein geriebener Mensch U.;

2) wackelnd, lahtschig gehen
Peb., Sessw., Oppek. n. U.;

3) schräge machen
Biel. n. U. - Subst. slĩpêšana, das Schleifen: slĩpẽjums, das einmalige Schleifen; der Schliff Brasche: dārgakmeņu slīpējums; sĩrpê̦tãjs, wer schleift, wetzt: ze̦ltkalis un akmeņu slīpē̦tājs Konv. ² 663. In der Bed. 1 und 2 nebst estn. līpama "schleifen; etwas hinken" aus mnd. slipen "schleifen; schleichen"; in der Bed. 3 zu slìps.

Avots: ME III, 937

sliznêt, -u, -ẽju, schlämmen, kneipen V.; Tagelang im Kruge zubringen ohne rechten Zweck, ohne eigentlich zu schmoren Seew. n. U. (slisnêt), Wid.; "umsonst warten" Ar.: kuo nu slizni, tik˙pat jau ne˙kā nesagaidīsi! Brucken n. Etn. I, 31. - Subst. sliznêšana, die Kneiperei, das Saufgelage V.; sliznê̦tãjs, ein Zechbruder V. Etwa zu an. sleikia "lecken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391)??

Avots: ME III, 934

I smir̂dêt (li. smirdė´ti, r. смердѣть "stinken"), -u, -ẽju, riechen (biblisch und im Volksmund auch von Wohlgerüchen), stinken: puķes jauki smird U., die Blumen riechen schön. vīni, me̦di vien smirdēja mūs[u] kundziņa dārziņā BW. 32814. smird mana istaba ruozīšu smaku 25251, 1. ziediet tâ kâ puķes, smirdiet labi! Glück Sirach 40,14. svaidījās ar saldi smirdamu eļji Judith 10, 3. tu smirdēji kuiļa smaku (Var.: tev smirdēja kuiļa smaka) BW. 20410. tas smirdēja rāvu smaku 12608. kalējs smirdēj[a] uogļu smaku 9524. smirduots (Var.: smirdis) bija tautu dē̦ls, tâ kâ dūņu ezeriņš 21331, 1. smird kâ aptieķis Jlg. RKr. II, 97, kâ zuosu būda 489, kâ se̦sks Br. sak. v. 1079, kâ pupucis Etn. I, 61, kâ āpsis. citam de̦g, viņam smird RKr. VI, sak. v. 155. kur smird, tur de̦g Br. sak. v. 1142. Subst. smir̂dêšana, Stänkerei Brasche. Nebst smarda, smar̂ds, smar̂ša, smar̂ža, smerdelis, smer̂ža u. a. zu apr. smorde "Faulbaum" u. a. und vielleicht lat. merda "Unrat des Leibes", s. Trautmann Wrtb. 271, Walde Vrgl. Wrtb. II, 69I, Persson Beitr. 945.

Avots: ME III, 965

spîdêt, ‡ Subst. spîdêšana, das Glänzen: tā tava pēdēja s. BW. 24047.

Avots: EH II, 552

I spiêst, -žu, -du,

1) drücken, pressen:
vainaciņš galvu spiež BW. 24767. naudiņa spiež māciņā Manz. Post. I, 325. spiežāmais, ein Drücker U.; das Petschaft U.;

2) fig., drücken:
sauie spiež, die Sonne sticht U., Spr. karstums spiež, die Hitze ist drückend U.;

3) drängen, zwingen, (zu etwas) anhalten
U., nötigen: pie dārba spiest, zur Arbeit anhalten U. ir citu viņš pi dzeršanas spiež Manz. Post. II, 198;

4) auch rakstuos spiest U., drucken;

5) fangen
Bielenstein Holzb. 670. Refl. -tiês,

1) sich (zusammen) drücken, - zwängen
Spr.; sich drängen U.: ļaudis pi... kungu (acc. s.) spiedēs Manz. Post. II, 96;

2) mit Eifer wonach ringen; sich befleissigen
U.: spiesties pie mācīšanās, eifrig im Lernen sein U. pie darba spiesties St., fleissig arbeiten. spiesties pēc guoda panākšanas, nach Aus-zeichnungen streben U. - Subst. spiêšana, das Drücken, Pressen; das Drängen; spiêšanâs, das Sichdrücken; das Sichdrängen, das Gedränge; das Ringen, der Eifer, Fleiss; spiêdums, das einmalige Drücken; der Druck; spiêdẽjs,

1) ein Drücker
U.; ein im Innern, z. B. im Magen gefühlter Druck U.;

2) ein Drucker
U. Gewöhnlich (so von Persson Beitr. 393, 399, Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, Trautmann Wrtb. 274) in den Bedd. 1-4 nebst (und vielleicht wegen) spaîdît zu gr. σπιδνόν· πυχνόν, πεπηγός Hes., la. spissus "dicht, kompakt", le. spiets "Bienenschwarm", li. spiẽsti "schwärmen" u. a. gestellt; was weder semasiologisch, noch formell (le. spiêst mit dem Akut neben zirkumflektiertem li. spiẽsti!) einleuchtend ist. Eher dürfte daher le. spiêst nicht bloss in der Bed. 5, sondern auch in den Bedd. 1-4 identisch sein mit li. spésti "Fallstricke legen" (so anscheinend schon J. Schmidt KZ. XXVI, 378 und Būga KZ. LI, 115), wozu weiterhin li. spanskus "eng, drückend" Lit. Mitt. I, 391 le. spuôsts "Fallstrick" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 661). Auszugehen ist dabei von der Bed. "spannen", die in li. spandyti noch vorliegt. Zur Bed. vgl. weiterhin aksl. pǫditi "drängen": pe̦dь "Spanne", sowie d. zu einer Arbeit anspannen. Aus der Bed. "drängen" hat sich nachher die Bed. "drücken" (auch physisch) entwickelt, vermutlich im Zusammenhang damit, dass. *spļaužu "drücke" < *speudi̯ō (li. spáudžiu "drücke", gr. σπεύδω "treibe an") an. spļaudīt "speien" erinnerte und daher unbequem wurde, wobei auch der Einfluss von spriêst 2 mitwirken konnte. Das iterative spaîdît aber ist eine leichtbegreifliche Neuerung für *spuodît (dies erinnerte an spuods "glänzend" und war also unbequem) nach dem Vorbild von svaidît: sviest u. a.

Avots: ME III, 1006

spriêst, -žu, -du, tr.,

1) strecken
PlKur., spannen, messen U., Bielenstein Holzb. 375: aude̦klu spriest, die Leinwand spannen U. lakatu spriest L., ein Tuch steif aufspannen. sprīdi spriest, eine Spanne messen U.;

2) drücken, drängen; (ver)sperren
Spr.; (aus Brettchen ein Holzgefäss) zusammenstellen Gr.-Buschhof, Naud.: dēlīši gatavi, varēs sākt spriest Naud. ar e̦lkuoņiem pret luoku spriest Rainis;

3) urteilen, bestimmen, abschätzen, festsetzen
U.; erwägen, überlegen: vaļā spriest St., lossprechen; paduomu spriest St., einen Rat geben. tiesu spriest, einen Gerichtsausspruch tun U., das Urteil fällen. viens pie kunga tiesu sprieda BW, piel. ² 3459. tu pats sev suodu spriedi LP. IV, 149, du sprachst dir selbst die Strafe zu. gar jūrmalu čunčināju zvejniekam luomu spriest BW. 30923. spriestais laiks (die bestimmte, festgesetzte Zeit) bij nācis Gesangb. 120, 7. Refl. -tiês,

1) sich dehnen
St., sich recken U.: vakara ē̦nas spriêžas ² (Bauske) Glück Jerem. 6, 4. dienas garāki spriežas, werden länger U.;

2) sich drängen:
spriežas lipa sē̦tmalī BW. 17187, 1. le̦dus spriežas upē U. ļaudis spriežas nuo baznīcas iziedami U. galda pulks bez apstāšanās spriedas Apsk. v. J. 1903, S. 327;

3) stecken bleiben
Spr., Wessen : gaiss tāds biezs, ka vai bite spriežas MWM. X, 203;

4) sich (mit jem.) besprechen, verabreden
U. Subst. spriêšana,

1) das Strecken, Spannen;

2) das Drängen; das Sperren;

3) das Erwägen, Urteilen, Bestimmen;
spriêšanâs,

1) das Drängen, das Gedränge; das Steckenbleiben;

2) das gegenseitige Besprechen, Verabreden;
spriêdums, das Urteil, die Entscheidung, der Ausspruch eines Gerichts U., die Schlussfolge Brasche; spriêdẽjs, auch tiesas spriedējs, einer, der den Richterspruch tut U. spriêst 2 und spriêstiês 2 und 3 anscheinend zu spraids (s. dies und Wood IF. XXII, 145 und Persson Beitr. 393), während spriêst 1 und 3, spriêstiês 1 und 4 nebst li. sprę "eine Spanne messen; (Tiž. I, 99, Il, 245, Lit. Mitt. III, 291, Liet. pas. II, 98) ürteilen" zu sprîdis usw. gehört; vgl. auch spruosts.

Avots: ME III, 1022, 1023

‡ sprigulêt Seyershof, mit einem Dreschflegel dreschen: s. rudzus. Subst. sprigulêšana Dünsb. Baskājiete 99, das Dreschen mit einem Dreschflegel.

Avots: EH II, 559

stãvêt,

1): ja bē̦rns neizaug, tur ne˙viens nevar priekšā s. (vor etwas behütend)
Seyershof. viņš dažreiz paliek stāvīts Ramkau;

2): ar vieniem radiem saietas, ar citiem - stāv naidā Linden in Kud. pusmūža gaduos stāvuošs ... kungs Janš. Dzimtene V, 111. kādā vērtē tagad stāv ādas Anna Dzilna 189. jūŗā stāv šķūmains ūdens Kaugurciems. tas jau uz zvejas vien stāv (ist immer mit dem Fischen beschäftigt)
Kaltenbr., Linden in Kurl. pasaule uz puostu vien tagad stāv Strasden. brīvā s. ebenda. man sāp, ka tu manā mantā stāvi (von meinem Vermögen lebst) Frauenb.;

4): cik ilgi tad ķiegeļi stāvē̦tu? Kaltenbr.

5): dienas s. AP. "kungu gaitās iet" "6) mit" ME. III, 1053 zu verbessern in "7) mit" tava dē̦la valuodiņa stāv līdz asu zuobentiņu BW. 3126; "7) wert sein (infl.)" ME. III, 1053 zu verbessern in "8) wert sein, kosten
(infl.; nach r. cmoumь)"; nestāv (es lohnt sich nicht) dvēseles savas smērīt Pas. X, 137. man nestāv tik tālu iet Saikava. svešai mātei nestāvēju maza vaŗa gabaleņa Tdz. 38089 (ähnlich 38139; 43773). Subst. stāvêšana: man laukā s. BW. 30437, 5; stãvê̦tājs, f. s-ja: aiz durvīm stāvē̦tāja BW. 23948.

Avots: EH II, 574

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053

strĩķêt,

1): (Ziegel) streichen (beim Herstellen)
Siuxt; (die Sense od. ein Messer) streichend schärfen ebenda; hobeln Orellen; wiederholt sich an etwas reiben: ritenis strīķē, kad drēģis nav labi piesiets Siuxt (ähnlich in Frauenb.); zirgs strìķē ² kājas ("iedams sit vienu kāju pie uotras") Saikava; braucuot ar ragavām pa nuole̦duojušu ieslīpu vietu, tās sāk s. ("?") Orellen; etwas Langes und Schweres (z. B. Balken) so vorwärtsbewegen, dass man zuerst das eine Ende vorwärts schiebt und darauf das andere ebenda. Refl. -tiês: sich an etwas reiben: deķis (braucuot) strīķējas gar riteni Frauenb., Siuxt. izkapts kāta gals pļaunuot strìķējas ² pie ple̦ca Linden in Kurl. (meitas) diezgan ilgi e̦suot uz suola jau strīķējušās Janš. Līgava I, 228; "sich streichen (von Pferden)" Diet. ‡ Subst. strĩķêšana, das Streiche(l)n: par vē̦dara strīķēšanu BW. 20536, 2 var.; ‡ strĩķẽjums, beendetes Streiche(l)n: par vē̦de̦ra strīķējumu BW. 20536, 2 var.

Avots: EH II, 588, 589

I sviêst (Ii. sviesti "werfen, schleudern" LChr. 379, _{27 37} 400, ₂ Geitler Lit. Stud. 114, Lalis), sviêžu (3. praes. pasvied Pas. IV, 402, aus Welonen), sviêdu, werfen, schmeissen: Sprw. nesvied ve̦lnam ar akmeni, ka dievam netrāpi! Br. sak. V. 1372. - sviest pār kanceli A. v. J. 1901, S. 868, (ein Brautpaar in der Kirche) aufbieten (eig.: über die Kanzel werfen). Refl. -tiês,

1) sich werfen
U.: ripas kaujuot tâ sviedies (hat sich selbst mit der Scheibe getroffen), ka gan˙drīz izsit aci Janš. Bandavā II, 247;

2) ergehen; glücken:
kâ (labi) sviežas? wie geht es? U. tev vare̦n labi sviedās Valdis. puisim dzīvē ne˙maz labi nesviedies, tâ tik nuokūlies vien pa pasauli LP. IV, 108. redzēs, kâ katram laime sviedīsies Kaudz. M. 127. veikals ne visai tiem sviežas JR. IV, 99. ja tâ˙pat sviedīšuoties ar sìena... ievākšanu... Alm. Meitene nuo sv. 4;

3) fallen:
drīz var sviêsties ² Janš. Apskats 1903, S. 176. - Subst. sviêšana, das Werfen; sviêšanâs, das gegenseitige Werfen; sviêdums, das einmalige, vollbrachte Werfen, der Wurf; sviêdẽjs, wer wirft: ve̦lē̦nus apsviež ve̦lē̦nu sviedējs RKr. XVII, 38. Zur Wurzel su̯ei- "schwingen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 518 ff.)?

Avots: ME III, 1165, 1166

I tàurêt Wolm,, (mit aũ) Jürg,, (mit àu ²⁾ Kl., (mit aû ²⁾ Iw., auf dem Horne blasen: mednieki taurē Jürg. viņi taurēja ar taurēm Jos. 6,13. jādami taurēja BW. III, 1, 87. ze̦lta taures taurē̦dami BW. 2221, 8 var, dzird taurieti taurējam 23726, gājis . . . un taurējis LP. V, 76; stark (heulend, pfeifend) blaseu: vējš sāk taûrêt ² Ahs.; laut weinen Jürg., AP. (mit aũ), Golg., Sessw. (mit àu ^2), Gr.-Buschhof (mit aû), Dond., Stenden (mit aû ^2). Refl. -tiês, um die Wette taurêt Schujen, Sermus, Smilten: divi gani sāka tàurēties; blasend einander von sich zu wissen geben Bauske, Tirsen. Subst. taurêšana, das Blasen auf dem Horn: nelaiķi izvadīti uz kapiem ar dziedāšanu un taurēšanu Vēr. v. J. 1904, S. 551, taurê̦tãjs, ein Hornbläser: tuorņa taurē̦tājs Vēr. II, 22.

Avots: ME IV, 139

tecêt: ein part. prs. tecējuot Tdz. 38303,

1): te̦kamu (= te̦kuošu) ūdeni Getzel Psalm 23;

4): (sievas) tecēja uz ceļiem Glück II Makk. 3, 19. senāk ļaudis vairāk tecēja (= gāja) uz baznīcu Frauenb. visi ceļi tecēja pilni ar zirgiem (braucuot) Salis. lai blusas te̦k ārā nuo kre̦kla Seyershof;

5): spuolīte, kamuolis te̦k (= risinās, tinas) Saikava. dzija, diegi labi te̦k (rit, risinās) Sonnaxt. kâ te̦k aude̦kls? kad rē̦na dzija, tad daudz nete̦k, tad iznāk maz puosmu Frauenb. tā saite te̦k kuopā (= savijas), kad grìež (vij) ebenda. gurķi rankuo, t. i., tie te̦k gar zemi Iw. pa priedes kaļļiem laiva labi nete̦k (= neslīd) Kaugurcierns. Refl. -tiês,

1): auch Saikava. Subst. tecêšana: kūtram kūtra t. BW. 832. nerimās suoļu t. Vindedze 78; tecẽjums: par savu tecējumu (= pakalpuojumu) naudu ņemt Frauenb.; te̦cê̦tãjs: tad nuogāja ... te̦cē̦tāji ar grāmatām Glück II Chron. 30, 6. meža t. BW. 30557 var. upīte te̦cē̦tāja 14946. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 715 f.

Avots: EH II, 672

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. ² 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153

tẽrêt: prs. tẽru Blieden, Frauenb.; t. (buojāt) apavas Salis. vienu šķeteri bij žurkas tērējušas Orellen. luopam bij tē̦rē̦tas (verletzte) iekšas AP. uodi tērē cilvē̦ku nuost Heidenfeld. Subst. tẽrêšana: tã bij mana t. BW. 20046 var.; tẽrẽjums: naudiņas t. BW. 15932, 4.

Avots: EH II, 677

tẽrêt, -ẽju, verzehren, verbrauchen, verschwenden U.: visu gadu naudu krāju..., nu naudiņā jātērē BW. 33177. uz ceļa viņš divi rubuļus tērējis, er hat auf der Reise zwei Rubel verzehrt U. tur es savu veselību tērējis, da habe ich meine Gesundheit eingebüsst U. salnā tē̦rē̦ts, durch Frost beschädigt, verdorben; reibend verletzen, wund machen: mazs zābaks tērē kāju N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, Arrasch; tērēt zemē, umbringen: ar vē̦de̦ru pa˙isam tērēja zemē Saikava. Refl. -tiês, (viel) ausgeben, verausgaben Spr.: lai nebūtu ... jābraukā un jātērējas BW. III, 1, 51. māmuliņa manis dēļ tērējās BW. 1419 var. kāzu dēļ tērējuos 19469, 10. lai (sc.: bāleliņi) pirk auzas kumeļam, lai tie sevi tērējas 9501, 1 var, kuo tad nu par niekiem tērēsies! Alm. Rud. 23. lai jaunkungam nebūtu velti jātērējas ... staciju bufetēs Alm. Meitene no sv. 9. - Subst. tẽrêšana, das Verbrauchen, Verausgaben, Verschwenden; tẽrẽjums, das einmalige Verausgaben, Verbrauchen; die Zeche; tē̦rê̦tãjs, wer verbraucht, verausgabt, verschwendet: uguntiņa, dzirķstelīte liela meža tē̦rē̦tāja BW. 7149. Aus mnd, teren "zehren; vertun".

Avots: ME IV, 173

tērze Bērzpils, (mit ḕr ² ) Gr.-Salwen, = tērzêšana: nāk prātā upīte ar savu jautruo tērsi (fehlerhaft für tērzi; Reim zu bē̦rzi) Sudr. E. MWM. VIII, 83.

Avots: ME IV, 175

I tḕrzēt ² Kl., (mit êr ² ) Līn., -ẽju, viel sprechen Kurs. (mit êr ² ), Riga, schwatzen U., Spr., sich unterhalten, plaudern Brasche, (mit ẽr ) AP., Bl., (mit ḕr) C., PS., (mit êr ² ) Siuxt; scherzen Wid.: man jau nav brīv ar tēvi tērzēt, bēt pakiusu varu pačukstēt LP. IV, 127. viņi nezin kuo tur tērzēja līdz pašam rītam Kurs. Refl. -tiês, sich unterhalten Bauske, Gr.Buschhof, Sessw., Sonnaxt: tu nu vairāk netērzējies ² ! Janš. Precību viesulis 19. - Subst. tērzêšana, das Plaudern; "Narrenteiding" Manz. Lettus; tē̦rzē̦tãjs, der Schwätzer U.: šie valuodīgie tē̦rzē̦tāji A. XI, 53. Wohl nebst tērzt zur Wurzel von tārlât und terêt.

Avots: ME IV, 175

I tēst,

1) têst Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, (mit è ² ) Adl., Bers., Golg., Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit ê ² ) Dond., Dunika, Iw., tēst U., Meselau, Nötk., Praes. tešu (Golg., Schwanb.) od. tèšu (Arrasch, Drosth., Jürg., PS., Wolmarshof, [mit ê ² ] Adl., Kl., Ogershof, Selsau, Sessw., (mit ê ² ) Dond., Dunika), Praet. tèsu, Balken behauen, bekanten
U.; behauen, glatt machen, schaben U.; gerade machen Bielenstein Holzb. 12: tē̦vs ...vadžus tēš (Var.: teš) BW. 2175. cirsti, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi 20320;

2) "nemākulīgi kulstît 2" Warkl.: linus tēst Stari II, 283. - Subst. têšana, tešana, das Behauen:
Švauksts bij re̦dzē̦ts silā pie slīpeŗu tēšanas Kaudz. M. 334; tèsẽjs, wer behaut, ein Balkenbehauer Spr., Nötk., Sassm. Zu li. tašýti, aksl. tesati (prs. tešǫ) "behauen", čech. tesla "Zimmeraxt", ai. takš̍ati oder tāš̍ti "behaut, vertertigt", av. tašaiti "schafft", gr. τέχτων "Zimmermann", lat. texere "weben, flechten, bauen", ahd. dehsala "Queraxt", mhd. dehsen "Flachs schwingen", ir. tál "Zimmeraxt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Walde Wrtb.2 778, Boisacq Dict. 950 f., Stokes Wrtb. 121 u. a.

Avots: ME IV, 175, 176

ticêt (li. tikė´ti), -u, -ẽju, glauben, trauen U.: Sprw. netici visu, kuo ļaudis runā! JK. II, 387. tici māņus, dari labi! Br. sak. v. 701. kas lē̦ti (niekiem 1268) tic, tas pievilts kļūs 862. tic[i] dievam, klaus[i] kungam - labi būs! 267. ja netici dievam, tad tici ve̦lnam! 269. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt Birk. Sakāmv. 46. es viņam ticu, ich glaube ihm U. ticēt uz viņu Manz. Post. I, 55, an ihn glauben (nach U. ["seltener"] auch: ihm glauben). es ticu miruoņu augšamcēlšanu U., ich glaube an die Auferstehung vom Tode. tici dieva (Var.: dievam; dievu 30413), līgaviņa! BW. 30412 var. tic[i] vārdiņa! BWp. 586, 1 var. es nēticu puiša vārdu BW. 12415, 2 var. kas tic ve̦lnu le̦luojam, kas puisīti runājam? 11924. ticat man, neticat, es būš[u] kalpa līgaviņa 6162. vai tici manā puodiņā? lai puisis ticuot tam puodiŗram LP. V, 28, neticēju māmuliņu sūru dienu redzējušu; nu es ticu māmuliņu (Var.: māmuliņas), nu es pate ieraudzīju BW. 1227. - Part. praes. pass. ticams,

a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;

b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,

1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;

2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".

Avots: ME IV, 179, 180

I tielêt, -ẽju,

1) auf jem. etwas schieben, ihm etwas zurechnen, aufbürden
L., St., U.;

2) überreden
Wessen, Wid.;

3) ahdingen, erfeilschen
(mit ìe ² ) Saikava: saimniece sāka tielēt nuo žīda duci adatu Saikava;

4) widersprechen, in Abrede stellen
Wessen. Refl. -tiês, sich streiten, unverträglich sein Bergm. und Seew. n. U., Spr., N.-Peb., (mit iẽ ) C., Jürg., Pe̦nkule, Ramkau, Siuxt, (mit ìe ² ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., hartnäckig auf etwas bestehn, sich steifen Serben n. U., Mag. XIII, 3, 51, Bers., Sessw., (mit iẽ) Nötk., (mit ìe ² ) Lubn., Meiran, (mit iê) Bers., Kalzenau; feilschen Meselau, N.-Peb., Ruj., (mit ìe) Weissenstein, Wenden, (mit ìe ² ) Bers., Lubn., (mit iê) Bers., Kalzenau, Stom.; sich zieren (mit iẽ) Bauske, Grünw., Jürg., Libau, Nötk.; stolz tun, sich brüsten Wid.; hartnäckig widersprechen Lennew., (mit iẽ) MSil.: duod, māmiņa, meitu savu! kuo tik ilgi tielējies? BW. I32681 (ähnlich: 14710, 1 var.). netielējies tik daudz un sit saujā! Grünw. netielēšuos ar jums par tuo. sāks šī tielēties ar sulaini LP. VI, 1008, tielējušies, kamē̦r atdevis spieķīti 1022, tirgū kaulēties un tielēties ar zirgu mietniekiem RA. strādnieks tielējas algas dēļ Schibbenhof. tielējas kâ žīdi Ramkau. talka tielē jas (ziert sich) nākt pie galda Bauske. Subst. tielêšana L., St., die Beschuldigung; tielê̦tā]s L., St., wer andern gern was zur Last legt. Wohl von tielis resp. tiele abgeleitet, das nebst tieņus zur Wurzel von tītīt(ies) gehören könnte; anders (zu osset. telun "schütteln, erschüttern") Petersson Etymol. Miszellen 8.

Avots: ME IV, 210

tràucêt PS., Serbigal, Wolm., traûcêt ² Orellen, Ruj., Salis, Segew., Widdrisch, traũcêt AP., Arrasch, Bl., Dond., Frauenb., Iw., Jürg., Kand., Līn., Ramelshof, Ruj., Schujen, Siuxt, Stenden, Wandsen, tràucêt ² Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a., -ẽju,

1) erschüttern
U.; traucēt ābuoļus St. "Äpfel schüttern";

2) tr., schrecken, aufschrecken, scheu machen
U.: traucēt zivis dukurī Gr.-Buschh. irbe svilpa šiliņā, traucē manu kumeliņu BW. 11194;

3) stören
(mit aũ) Gold., Mitau, Salisb.: mieru traucēt Pürs I, 104. netraucē viņu nuo saldas dusas! LP. VII, 399. kas Rūša maiguo miegu traucēja JK. caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

4) anspornen:
traucēja ērzeli, lai skrien LP. VI, 267. Refl. -tiês,

1) (mehrfach) aufschrecken
(intr.; von Pferden, Kindern gesagt) Warkl. (mit àu ² ), St.;

2) sich storen:
viņš neliekas traucēties, er lässt sich nicht storen. viņa ... paēda..., netraucēdamās ne˙nieka par tuo, ka . . . Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 132. - Subst. traucêšana, das Schrecken; das Storen: darba traucēšana; traucẽjums, die Storung; traucê̦tājs, wer (auf)schreckt (tr.); wer stort. Zu traukt.

Avots: ME IV, 223, 224

trijzùobs, ein Gerät mit 3 Zähnen: plêšanai lietuo šķeltni (kuoka vai kaula trijzuobu) Konv. ² 2107.

Avots: ME IV, 235

I trûdêt,

1): auch Saikava, (mit û ² ) Orellen, (3. p. prs. trûdē ² ) Seyershof; tur trūdēja tē̦vs, māmiņa Tdz. 49496. pilna kuģu trūduošiem līķiem Skalbe Raksti IV (1938), 12;

2): (zeme) trūdēs manu augumiņu Tdz. 49520. zeme trūd nesējiņu 38307. Subst. trûdêšana: (lapas) dara zemes trūdešanu BW. 1951 var. Subst. trûdējums: gadās sauss t., kad visi karpeļi satrūd Seyershof.

Avots: EH II, 699

trulˆt ² , trulˆstu ² , trulu Dond., = trulêt: nuo griêšanas nazis trulst.

Avots: ME IV, 245

tupêt (li. tupẽti "hocken"), -u, -ẽju,

1) hocken:
Sprw. kur putns ligzdu taisa, tur tam jātup Br. sak. v. 986. tup savā vietiņā kā ruds akmentiņš Br. 27, tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kā atnākusi! Br. 43. krauklīt[i]s tup kalniņā BW. 13616. netupēšu vis zemē LP. VI, 44. tupēt cietumā II, 40. tupi nu uz ežu un gaidi pūra vietas! sagt man zu einem, der lange abwartend zu verspäten pflegt Etn. IV, 120;

2) seine Notdurft verrichten
Dond. u. a. Part. tupamais U., das Gesäss, der Hintere. - Subst. tupêšana, das Hocken; tupẽjums, das einmalige, beendete Hocken : pazīst lāča tupējumu; gājumu nepazīst RKr. VII, 503; tupê̦tājs, wer hockt, der Hocker: kruogā tupē̦tājs A. XX, 84. Nebst tūptiês u. a. wohl zu gr. ἐντυπάς (Adv.), wenn es "kauernd, hockend" bedeutet (s. Ul'janov IFA. VIII, 129 und Kurschat bei Prellwitz Wrtb.2 sub voce), r. потупить (wenn mit y aus ou) "senken" (s. Jagić AfslPh. XX, 370 und Rozwadowski RSI. II, I10), sowie (7) an. ƥopta "Ruderbank", got. ƥiubjō "heimlich" u. a. s. Walde Vrgl., Wrtb. I, 714 und Būga LM. IV, 444.

Avots: ME IV, 267

turêt,

1): ragus t. ("prast pārvaldīt") Seyershof. turamais ebenda, die Handhabe, der Griff.
ar vārdiem turēja (= apturēja) slimības Sonnaxt;

2): es par tām turēju rūpi Azand. 104, uzmanību t. ("pastāvīgi uzmanīties") Frauenb. draudzību t. ebenda. viņam galva vairs netur (kuo atmiņā) Seyershof. t. (glabāt) glāzītē cūku žulti ebenda. t. (gebrauchen)
cita mašīnu Kaltenbr. kas zemi tur, tas nevar būt bez zirga ebenda. jis turēja (bija apprecējis) Jāņa māsu ebenda. t. (gādāt un apkuopt) puisi uz savu ruoku Seyershof. t. pĩles, cūkas ebenda, AP., Sonnaxt. zirgi labi turē̦ti (kuopti) Kaltenbr.;

3): talkas t. Sonnaxt. bē̦rnam turēja (svinēja) dzimuma dienu Frauenb. agrāk Brenci turēja (svinēja) trīs krista dienas Mahlup;

4): agrāk turēja, ka guovi ar tuo sabuojā Salis;

5): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Kossowski Gramm. 32, Latv. Saule, S. 1044 ("aus Semgallen"); dievus t. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 256), LLD. II 1,9. pati rasu turē̦dama Aizsils Sen. k., S. 37. cik kurs turēja, tik iedeve Kaltenbr. tas jau nav dzirdē̦ts, bet, ja nu tu tādu valuodu turi ... Azand. 55; kauna neturē̦dama Auleja. tu daudzi vari atminēt, tik gadu turē̦dams ebenda;

6): ne˙viens vairs nevarēja t. kārst (savē̦lušuos vilnu) Frauenb. lielie luopi netur rudens aukstumu Seyershof. vîzes turēja (hielten vor)
tikai trīs dienas Salis; ‡

7) müssen (wohl ein Lituanismus)
Nidden; ‡

8) = turêtiês 3, sich halten:
stādi ir sausi, netur uz kāju Seyershof. Refl. -tiês,

1): labi puiši turējās tuos kre̦klus svētdienai Frauenb. dakteŗu zâles luopiem neturējāmies ebenda;

2): mēs briesmīgi turējāmies (draudzējāmies) Salis;

3): tad sivē̦ni turas (pieruod un uzticas) pie cilvē̦ka Seyershof. man ābuoli neturas (nepaglabājas) ilgi ebenda. ar šiem buŗamvārdiem var t. (izsargāties nuo ļauna) diezgan labi ebenda. t. ("mēģināt atspē̦kuot"), lai slimība nepieme̦tas ebenda. šis nu turas (tiepjas), ka nemākuot mūrēt ebenda (ähnlich Frauenb. und Kaltenbr.);

4): viņš tagad turējās vairāk mājā Frauenb.; das Zitat aus Dünsb. (ME. IV, 271) ist zu streichen;

5): turas pie sala BielU., die Kälte hält an;
‡

8) tüchtig essen
Seyershof: strādnieki tagad turas; ‡

9) t. ciet Seyershof "aizkavēties, aizspruostuoties": tāpēc tagad baļķu vešana turas ciet; ‡

10) kalben
Diet. Subst. turêšana,

1): sunīti pajēme turēšanai Sonnaxt; turêšanâs: lai istabā neiznāktu vairs ne˙kāda tielēšanās, pluosīšanās un t. ("?") Janš. Līgava II, 260; turẽjums: par radziņu turējumu BW. 28982. nuo desmitiem līdz vieniem bij mans t. (= bija man jātur?) Seyershof; turê̦tãjs: lielu dusmu t. BW. 10371. aitu t. Seyershof, Schafzüchter.
kažuoks lietus t. Tdz. 58006, 2.

Avots: EH II, 704

ûkšêt ² Līn., -u oder -ẽju, -ẽju,

1) ūkšêt U., ūkšinât Wid., ūkšuôt U., ûkšuôt ² Wandsen, ûkšuot ² Dond., ûkšāt ² Stenden, ūkšķêt, ũkšķinât Wirgen, (ū-ū) rufen, schreien, jodeln, jem. zurufen, sich gegenseitig zurufen (von Hirten gesagt)
U.; jauchzen (namentlich von kleinen Kindern gesagt U., Brasche) V.; ûkšêt ² Nogallen, ûkšinât ² Dond., Wandsen, ûkšķinât ² Nogallen, Hirten nach Hause rufen: dzirdēja saucam, ûkšam2, aurējam Janš. Līgava I, 297. dzirdēja . . . sieviešus priecīgi kliedzam un ūkšējam Čāp. 55. izdzirda mežu ūkšam Mežv. ļ. I, 190. māte mani sauc, ūkš un meklē Bandavā II, 150. ūkšināt ganus mājā Dond., Wandsen. bļauj luopi, un ganiņi ūkšuo Dünsb. Par. 33. ļaudis ūkšuoja, gavilēja Druva II, 209. pļavas ūkšuoja . . . pļāvēji Dz. V. zaķis ūkšuo Lapsa-Kūm. 8. (zaķu) tēviņš ūkš mātītes kuopā Janš. Dzimtene V, 167. krupis ūkšķ MWM. XI, 261. apuogs . . . ūkšķināja Plūd. LR. IV, 66. ūkšuoja ragi, pīkstēja klarnete Skuju Fridis;

2) ûkšêt Schwanb., ùkšêt ² KatrE., ūkšķinât Nötk. (mit ũ), Sonnaxt (mit ù ^2), Alswig, ūkš(ķ)inât N.-Peb., grunzen:
cūkas, sivē̦ni ūkš N.-Peb. ezis ūkšķina Sonnaxt;

3) seufzen
U. Refl. ûkšuoties ² Dond., einander zurufen: gani skaļuos rītuos, kad labi atbalss skan, krietni ūkšuojas Dond. - Subst. ūkšêšana, ūkšuôšana, ūkšinâšana, ūkšķinâšana LP. III, 103, das Zurufen, Schreien, Jauchzen: atskanēja sieviešu kliegšana un vīriešu ûkšuošana ² Janš. Dzimtene V, 164. svē̦tku viesu ūkšuošana, klaigāšana Dzimtene ² I, 154; ūkšê̦tãjs, ūkšķê̦tãjs Dr., ūkš(ķ)inâtãjs, ūkšuôtãjs, wer ruft, schreit, jauchzt, zuruft; der Jodler Dr.: ja ir labs pretim ūkšuotājs Dond. Bezzenberger BB. XXI, 304 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 187 vergleichen damit le. auka "Sturmwind", serb. ȕka "Geschrei", got. auhjōn "lärmen" u. a.; vgl. auch ūkuoņa und li. (bei Miežinis) uksis oder uksimas "aurēšana".

Avots: ME IV, 407, 408

vaĩdêt,

1): auch (mit ài ² ) Kaltenbr., Sonnaxt;

2): auch AP., (mit ài ² ) Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt, Višķi; v. ar vē̦de̦ru Sonnaxt. ar ... karsuoni vaidēja Austriņš Raksti V, 35. Refl. -tiês: auch (mit ài ² ) Gr.-Buschh., Kaltenbr.; vaidējās, ka nu beigušies Heidenfeld. žē̦luojies par savu nelaimi, vaidies! Kādas izlas. gar. jaukas dziesm. (1742) 11. ‡ Subst. vaĩdêšana, das Jammern, Stöhnen:
būs man liela v. BW. 34739. caur dienisku vaidēšanu LLD. II, 1720.

Avots: EH II, 748

velêt (li. velẽti "velêt" Tiž. III, 336, Liet. pas. III, 317, Jauris Perev. gramm. 47 u. a.), -ẽju,

1) mit dem Waschbläuel schlagen
U., Frauenb., Golg., Wessen, Wolm. u. a.; waschen U.: senāk izmazgātus kre̦klus velēja ar kuoka vāli Frauenb. pie Ventiņas es velēju... villainītes BW. 354, 1. balši drēbes velējam 6886, piektdien drēbes nevelē 14106. sievieši velējuši... drēbes Etn. III, 25. velējamais beņķis, die Waschbank Frauenb. velējama vāle, der Waschbläuel Frauenb. u. a.;

2) (mit einem Knüppel
Frauenb.) schlagen Dond.: kalps sācis rijas siênas velēt, ka putējis vien LP. III, 108. ņem(i) labu gāžamuo un sāc(i) saknes velēt! VII, 489. tautu dē̦ls... velē savu kumeliņu BW. 145261 (ähnlich: 12730, 3 var.). tē̦va dē̦li velē savas līgaviņas 12731. Refl. -tiês, mit dem Waschbläuel schlagen Spr., waschen Spr., mit Waschen beschäftigt sein Golg., Wolm., U.: iznāce... meitas velēties un mazgāties BW. 13272. sievieši velējas straumē. kas tur balti velējās Daugaviņas maliņu ? Biel. 932. velējaties un izvelējat arī manas bikses! Etn. III, 91. ziedu dienā... nevelējas II, 181. ce̦turtdienā priekš un pēc krustdienas nedrīkst velēties RKr. VI, 39. - Subst. velêšana, das Schlagen (mit dem Waschbläuel), das Waschen; velẽjums, das einmalige, vollendete Schlagen (mit dem Waschbläuel), Waschen; das Resultat des Waschens: divreiz vilku linu kre̦klu ar tuo vienu velējumu BW. 5698; ve̦lê̦tãjs, wer (mit dem Waschbläuel) schlägt, wäscht. Zu velt, s. Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 529

I vẽlêt, -lu ([mit ē̦] AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Lubn., Memelshof, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt,Stenden, Wandsen, [mit ẽ ] Adiamünde, Dond., Dunika, Pankelhof, PS., Ruj., Salis, Segew., Wainsel) od. -ļu (Glück II. Makkab. l, U., Mar. n. RKr. XVII, 144, Kaltenbrunn, Oknist, Selsau) od. -ẽju, -ẽju.

1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;

2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;

3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;

4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;

5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.

1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;

2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,

1) das Wünschen;

2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,

1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;

2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 ¹ - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.

Avots: ME IV, 556, 557

II vēlêt, -ẽju, wählen (hieraus entlehnt): v. amata vīrus. Subst. vẽlêšana, das Wählen; plur. vẽlkšanas, die Wahlen; vẽ̦lẽ̦tãjs, der Wähler.

Avots: ME IV, 557

II viêsêt ² (li. viešė´ti "zu Gaste sein" Dunika, Frauenb., Gramsden, (mit "iê" ) Nigr., Rutzau, zu Gaste sein U., Ahswikken, Assiten, Krohten: viesēt biju aicināta RKr. XVI, 264 (aus Rutzau). viņa var viesēt ar brāli Janš. Dzimtene ² III, 298. viņi brauc jau piektuo gadu uz Upeniekiem viesēt Nigr. Refl. -tiês Dunika, Frauenb., längere Zeit zu Gaste sein. Subst. viesêšana, das Gastieren: tad jau viņām ar tuo būs liela viesēšana Janš. Bandavā II, 205.

Avots: ME IV, 669

žaûdêt AP., Arrasch, Jürg., (mit aû ² ) Amboten, Dunika, Frauenb., Iw., Karls., N. - Salis, Salis, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, -ẽju, tr., trocknen Manz. Lettus, abtrocknen L., St., trocknen machen, dörren (Fische Getreide Amboten; Getreide, Heu Dunika; Heu Frauenb.; Wäsche U.; Wäsche, Korn in der Darre, Fleisch Wandsen; unbek. in Bauske, Bers., C., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Lubn., Mahluo, Meiran, Memelshof, Oknist, Prl., Ruj., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Zvirgzdine); räuchern (Fische, Schinken) Dond.: dzīparus žaudēt Biel. 1122. zari nuolīkuši villainītes žaudējuot (Var.: žāvējuot, žavējuot, kaltējuot) BW. 7121 var. Refl. -tiês, sich trocknen; trocknen (intr.): kas salijis, žaudējas. veļa žaudējas uz žuoga Wandsen. ābelē žaudēties Biel. 1157. - Subst. žaûdêšana, das Trocknen; žaudêšanâs, das Sichtrocknen, das Trocknen (intr.); žaûdê̦tãjs, wer trocknet: ne māmiņ[a] žaudē̦tāj[a] BW. 18154, 4 var. līdz kuo izārdām sìenu, te žaudē̦tājs (der Regen) klāt, un salīst atkal Frauenb. Zu žaût I.

Avots: ME IV, 790

žâvêt AP., C., Kl., Serbigal, Wolm., žâvêt ² Dunika, Iw., Līn., N. - Salis, Ruj., Schnehpeln, Stenden, Wandsen, žàvêt ² Bers., Kl., Lös., Meiran, Nerft, Selsau, Sessw., -ẽju, tr., trocknen Manz. Lettus, L., U.; räuchern (in Rauch hängen) U. (unbek. in Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Memelshof, Oknist, Saikava, Schwanb., Warkh., Zvirgzdine): žāvē̦ta gaļa. žāvē̦tas zivis. žāvē̦ti augļi. Refl. -tiês, sich trocknen; trocknen (intr.) Spr.: istabā dzīpariņi žāvējās BW. 23616, 1 var. vagara dvēselīte spieķa galā žāvējās 31469, 1. ze̦lta nauda Jāņu nakti žāvējās 32714. redzējis tur naudu žāvējamies LP. VI, 221 (ähnlich: VII, 1044). - Subst. žāvêšana, das Trocknen (tr.), Räuchern; žāvêšanâs, das Trocknen (intr.); žāvê̦tãjs, wer trocknet, räuchert: tautu dē̦la egļu kārtes, svešas mātes žāvē̦tājas (Var.: kaltē̦tājas) BW. 18154, 7 var. Zu žaût I.

Avots: ME IV, 798

ziêdêt (li. žiedèti "blühen"), -du od. -žu (z. B. in Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 77), -dẽju,

1) blühen, Blüten treiben:
Sprw. zied kâ puķe, aug kâ ruoze RKr. VI, 634. kauls, bet tuomē̦r zied VII, 741 (Rätsel). zied ābele baltis ziedis BW. 4287, 1. ieviņ [a] ziež (Var.: zied) kalniņā 25885, 6. puķīti, kas ziež (Var.: zied) vidū e̦ze̦rā 7668. zied, puķīte! šī dieniņa ziežamā 17691. ruozes ziež (Var.: zied) 6467 var. balta zied laukmalē, vai bij ieva, vai ābele? 5590. kâ liepiņa ziedē̦dama Br. 465. nuplē̦suši... ziedamu maganeņu 18354, 1. rudzi zied...; tie ziedēja ze̦lta ziedis (Var.: ziedus; baltiem ziediem) 27945. siliņi (Heide), kas ziedēja baltus ziedus 4199. kas ziedēja baltus ziedus (Var.: ar baltiem ziediem zied) 3613 var. e̦ze̦rs zied mēļu ziedus (Var.: ziliem ziediem) 3668, 3 var. ruozes šuovasar daiļus ziedus neziedēja 6449, 4. trīs puķītes, ze̦lta ruozes, ziež man vaigu galiņā 10858. tad, kad pūcei aste ziedēs (d. h. niemals) MWM. VII, 885. ūdens zied, sagt man, wenn sich im Wasser Anabaena flos agnae in grossen Mengen vorfindet Konv. 76. (fig.) zieduošie vaigi Vēr. II, 982. galva zied balti kâ ābele Janš.;

2) bunt sein, bunt schimmern, leuchten:
raibi cimdi zied tautieša ruociņā BW. 15555. mazam bērnam zied visas miesas Frauenb. pirkstu nagi zied ar baltiem raibumiem ebenda. (telīte) zieduošām (Var.: zieduotām) kājiņām BW. 29030 var.;

3) schimmeln
St., U.;

4) anbrechen, tagen:
sāk ziedēt jau gaisma Janš. Dzimtene ² I, 268. gaisma jau zied austrumu pusē Mežv. ļ. I, 72. blāzma jau zied debess malā Bandavā II, 101. - Subst. ziêdêšana, das Blühen: puķīt, tavu ziedēšanu! BW. 21694; 23840; 23999. cedriņi ziedēja vēl pilnu ziedēšanu Janš.; ziêdẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Blühens: nuo šās dienas ziedējuma vīst ziediņi vīstamuo BW. 17691. Nebst li. pražýsti "aufblühen" wohl zu got. keinan "keimen", and. kīmo, ae. cīd "Keim", ahd. frumkīdi "Erstlingsfrucht", arm. cił "Halm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 544, Fick Wrtb. III ^4, 42 f.

Avots: ME IV, 738, 739

zìmêt (li. žymėti "bezeichnen"), -ẽju,

1) zeichnen, bezeichnen
L., U., kennzeichnen Frauenb. (z. B. ein Zeichen ins Holz einkerben; ein Lamm am Ohr kennzeichnen, um es von den übrigen zu unterscheiden u. dergl.): kungs ar namdari aiziet mežā kuokus zīmēt LP. V, 231. zīmē̦ti vakara brāļi BW. 20317;

2) (eine Zeichnung) zeichnen;

3) abnehmen, urteilen, (nach gewissen Merkmalen) vermuten
U.; deuten;"erkennen": es tâ zīmēju, ich sehe die Sache so an U. mežmalā iet cilvē̦ks; es zīmēju, ka būs kaimiņš, am Waldrande geht ein Mensch, nach gewissen Merkzeichen vermute ich, dass es der Nachbar ist U. zīmējat, bāleliņi, kuŗa brūtes īkstā māsa! BW. 20600, 1 var. (ähnlich: 20647). es skatuos un zīmēju, vai tā sieva būtu mana radeniece, vai ne Frauenb. zīmējiet, sveši ļaudis, kuŗa jums piederēja! Biel. 1380. princis ieraudzīja... meiteni, kuŗu tas zīmēja par savu glābēju JK. V, 1, 68. šuo ē̦ku jau nuo tālenes zīmējām par skuolu Kaudz. lai viņš zīmē (mag er erkennen) LP. VI, 1052;

4) "?": brūtei deva pirmuo glāzi... lai viņu zīmē̦tu (kennzeichnen?)
un apmantuotu BW. III, 1, S. 86. tu gan, ciema brāl, zīmē savu dunci! Alksnis-Zundulis. gan jaunskungs zīmē (gibt Zeichen?), lai klusa Seifert Chrest. II, 76. Reft. -tiês,

1) "?": uz... lūpām zīmējās (war zu sehen?)
sāpīga grumba Vēr. II, 160;

2) = zìmêt 3: zīmējuos tuo Indriķi, kur es biju redzējuse? BW. 20752, 4;

3) sich auf etw. beziehen:
uz kuo tas zīmējas? Kaudz. M. 160. runa īpaši zīmējās uz brūti BW. III, 1, S. 101. - Subst. zìmêšana,

1) das Bezeichnen, Kennzeichnen;

2) das Zeichnen;

3) das Vermuten, Deuten;
zìmẽjums, die Zeichnung: puškuoti ar daiļiem zīmējumiem; zìmê̦tãjs, der Zeichneŗ Zeichenkünstler.

Avots: ME IV, 735

zintêt, -ẽju,

1) zaubern
V., (mit iñ ) Dunika, Rutzau, Weinschenken: lai burvis nevar zintēt RKr. XIX, 87 (aus N. - Bartau);

2) etw. besprechen, erörtern
Dobl. n. Etn. I, 91. Refl. -tiês, zaubern, Zauberei treiben: ar sarkanuo vīnu... daži zintējas JK. VI, 20. ar ūdeni zintējas... šādā kārtā 26. - Subst. zintêšana, das Zaubern, Wahrsagen: izdarīt zintēšanu Etn. I, 113. tuo nuozīmē pareģuošana (zintēšana) Konv. ² 391. sadedzināja bluķi ar dažādām zintēšanām ebenda. Zur Wurzel von zinât; s. auch Būga KSn. I, 15.

Avots: ME IV, 723

žuknît, -ĩju "ar nazi stāvi kuoki griêzt (griêšana atgādina zāģēšanu)" N. - Bartau: griêz kâ pienākas, kuo žuknī!

Avots: ME IV, 829

žvãkstêt Nötk.,

1) dumpf rauschen (von Wasser und Bäumen gesagt)
U.: ūdens te̦k pa slūžām, ka žvãkst vien Arrasch, Fockenhof, Ruj.; = zvākstêt, dumpf schallen, tosen: žvākstē̦dams drāzās caur mežu Plūd. LR. IV, 155. (nauda) ievē̦lusies žvākstē̦dama avuotā LP. VI, 236. žvãkstē̦dams nāca lietus ar krusu Lemsal. ķieģeļi gāžas žvãkstē̦dami Bauske, (mit à ² ) Schwanb. siena pants nuogāzās žvãkstē̦dams Selg., Stenden, Wandsen. žvãkst arī sakaltuši zvaguļi C.;

2) (viel) schwatzen:
kuo nu žvãksti? Ipiķi, (mit à ² ) Bers.;

3) "?": ausis žvākstēja Skalbe Pazem. dv. 14. Subst. žvākstêšana, dumpfes Schallen:
naudas žvākstēšanu dzirdējis (wo?).

Avots: ME IV, 843

žvankstuoņa, = žvankstêšana: tē̦rauda sliežu žvankstuoņa Domas I, 56. jāklausās ieduomīguo rāpuļu (= cilvē̦ku) žvankstuoņā Ezeriņš Leijerkaste II, 200.

Avots: ME IV, 842