Paplašinātā meklēšana

‡ àizdrimt, -drimstu, -drimu, einschlummern Bers.

Avots: EH I, 19

àizgrimt, sinken, hinsinken: saule aizgrima aiz meža stūŗa A. XX, 651.

Avots: ME I, 27

apgrimt, versinken: un tai pašā brīdī apgrimuse ķēniņa pils LP. VII, 205.

Avots: ME I, 88

aprimt: (auksts) ūdens aprimst (wird lauwarm) Festen. šitām (linu) saujām ūdens jau ir krietni aprimis (= apžuvis?) Azand. 98.

Avots: EH I, 109

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115

atdrimt: abbröckeln (intr.) Marienhausen ("nur von Lehmgefässen"), "atbirzt, atdrupt, atplīst" Golg.: nuo akmeņa atdrimis liels gabals.

Avots: EH I, 139

atdrimt, sich loslösen (?): papīrs nuo luoga nav atdrimis.

Avots: ME I, 154

‡ atgrimt, sich hersenken Saikava: egle atgrima uz šuo pusi.

Avots: EH I, 143

‡ atrimt Ewers, = nùorimt.

Avots: EH I, 162

‡ II drimt, zu erschliessen aus ‡ àizdrimt und iedrimt.

Avots: EH I, 334

drimt, -stu, -u, [sich loslösen, abbröckeln?]: le̦dus sāk nuo malas drimt. Vgl. auch atdrimt und iedrimt, sowie drimêt.

Avots: ME I, 499

grìmt: mit im̂ ² auch AP., Dunika, mit im̃ auch N.-Wohlfahrt, Orellen.

Avots: EH I, 406

‡ gŗimt Lautb., = grimt.

Avots: EH I, 414

grimt C., [Schujen, Jürg., N. -Peb., Neuenb.], grim̂t ² Kand., [Bl., Ruj., Pl., Dond., Selg., Līn.], grim̃t PS., [Salis, Wolm., Serbigal], -stu, -mu, intr., sinken, untergehen, zu Grunde gehen : laiva sāka jau grimt. sniegs grima zem kājām Vēr. II, 171. aiz upes saule grima MWM. VIII, 325. ve̦zumi pa˙visam grima nuost Kaudz. M. vai tādēļ zemē grimt, kad nuoņēma vainadziņu BW. 13709, 12. kuģnieks raugās, rūpēs grimis Vēr. I, 1324. [uz mani vien grimst U., man fällt über mich allein her. - Nebst gremdêt zu li. grimstù (prt. grimzdaũ) "sinke", gramzdinti "versenken", aksl. pogre̦zno,ti "untersinken", pogro,ziti "einsenken", vgl. Le. Gr. 582 ¹ , Trautmann Wrtb. 97 f., Berneker Wrtb. I, 350, Agrell Zwei Beitr. 72.]

Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.

Avots: ME I, 655

grimtĩba, die Hertherzigkeit U., Dond. n. A. XIII, 330.

Avots: ME I, 655

grimts, hart, zornig, unfreundlich U., Dond. n. A. XIII, 330. [Zu gremt II.]

Avots: ME I, 655

‡ II ìedrimt Selsau, = ìeplaisāt (z. B. von einer Mauer, einem Ofen gesagt).

Avots: EH I, 510

ìedrimt, - mstu, - mu, einschlummern Bers.]

Avots: ME II, 10

ìegrim̃t, ein-, hineinsinken: Jeremija iegrima dūņās Glück Jerem. 38, 6. klētē grīda iegrimuse BW. 7731 var. acis un vaigi iegrimst SDP. VIII, 65. [Von einem * iegrimst das Part. prt. fem. g. iegrimusi Lng.]

Avots: ME II, 18

izgrimt cauri (le̦dum, sūnām), durchsinken.]

Avots: ME I, 740

‡ izrimt, (auf etwas wartend) Ruhe finden, sich beruhigen: brūtgāns nevar jau i. Pas. VII, 165.

Avots: EH I, 477

‡ krim̂t ² Salis (prs. und prt. krimtu), AP., krìmt ² Prl., = krimst.

Avots: EH I, 654

‡ krimte, in der Verbind. kaulu k., Rheumatismus Sessw.: k. k. bij Miķeli piespiedusi pie gultas Brigadere Skarbos vējos 319. kuo es vairs ar savu kaulu krimti? vai kalnus apgāzīšu? 314.

Avots: EH I, 654

krimtele: auch Nerft; Skaista, Wessen, (mit ìm ² ) Warkl. n. FBR. XI, 121, Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt, (mit im̂ ) Oknist.

Avots: EH I, 654

krimtele, der Knorpel Ellern, [Warkl.]

Avots: ME II, 279

krimtelêt: "wiederholt nagen" Renzen.

Avots: EH I, 654

krimtelēt Warkl. "drupināt".)

Avots: ME II, 279

‡ krimtît "(Brot) bröckeln" Warkl.

Avots: EH I, 654

nerimte̦ns, unaufhörlich.

Avots: ME II, 730

nerimti, Adv., nicht fest, unsicher: rimti, rimti, druoši, druoši tās māsiņas panākstuos! ja nerimti, ja nedruoši, mīs tautiņas kājiņām Ltd. 855. Zu rimt.

Avots: ME II, 730

nùogrìmt, ‡

2) "iestigt" Saikava; ‡

3) sich nach einer Seite senken
(= nùošķiebtiês

1) Saikava: ve̦zums nuogrima uz labuo pusi un gan˙drīz apgāzēs. ‡ Refl. -tiês, sich versenken:
grē̦ki spieda viļņuos n. Dünsb. Krista gājiens II, 175.

Avots: EH II, 47

nùogrìmt, intr., unter-, hinab-, her-, absinken, untergehen, sich versenken: nenuogrimu, nenuoslīku BW. 9269. drusku viņa nuogrima duomās JR. V, 82. saulīte taisās nuogrimt slaikuo egļu galuotnēs Purap.

Avots: ME II, 786

nùorìmt [li. nurìmti], intr., sich beruhigen, still, ruhig werden, nachlassen, aufhören: ūdeņi nuorima I Mos. IV, 1. jūŗa pamazām nuorima Skalbe. ķēniņš vēl nevar nuorimt LP. 11, 61. pat sliņķi un nevalduoņi bij tādi nuorimuši kâ paguruši Vēr. I, 1302. Refl. -tiês, aufhören, sich beruhigen: uz reizes viesulis nuorimies LP. VII, 702. māte ne˙kā neatbild un tē̦vs atkal nuorimstas Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 839

pagrìmt, ‡

2) teilweise versinken:
pagrimusi laiva A. Upītis Pirmā nakts 110.

Avots: EH II, 134

pagrìmt, intr., versinken, verkommen, verfallen: es būt[u] sen pagrimusi (pagrimduse RKr. XVI, 73) iekš ļautiņu valuodām. tâ viņš pāgrima, so verkam er Vēr. II, 776. tikumības pagrimšana, der sittliche Verfall, die Demoralisation.

Avots: ME III, 31

pãrgrimt: kad viens kuoks, kuo cē̦rt, pārgrimst uotram pāri, tad abi jālaiž zemē Saikava.

Avots: EH II, 200

pãrgrimt, sinkend über etwas fallen: kāds pārgrimis viņai pār ceļiem Leijerk. I, 257.]

Avots: ME III, 156

parimt, ‡ Refl. -tiês, still werden: (ķēve) tuolaik pazarimās pa˙visam Pas. VI, 478.

Avots: EH II, 167

parimt,

1) sich (ein wenig) beruhigen, Ruhe finden, still werden:
tas bē̦rns ne˙kur nevar parimt. valuodas pārimušas;

2) ein wenig abkühlen
(intr.), lau werden: lai ūdens parimst! Stelp.]

Avots: ME III, 90

pìerimt: dzirkstis pierima (hörten auf zu fliegen) Daugava 1939, S. 605.

Avots: EH II, 268

pìerimt, pìerimtiês, sich beruhigen, still werden, nachlassen: truoksnis bij pierimies Upītis Sieviete 83. gaismiņai austuot vējš pierimies A. Up. J. 1. 40. nerimstuošā urga, kas nuo rīta nesās vē̦traini par visu tirgus lauku, ap pusdienas laiku ir kâ pierimusi Druva II, 54. galvas sāpes bij drusku pierimušas A. v. J. 1902, S. 196.

Avots: ME III, 285

rim̃t: auch AP., Jürg., Lemb., Lems., N.-Wohlfahrt, Trik., (mit ìm) Hohenbergen, (mit ìm ² ) Kaltenbr., Sonnaxt, Zvirgzdine, (mit im̂ ² ) Schrunden n. FBR. XIII, 99 (neben prs. rim̃stu ebenda 100), Dobl., Lieven-Bersen, Ramkau, Ziepelhof,

1): nevaru r. (= izturēt), cik salts! Kaltenbr. zirgi nerimst (= negrib stāvēt uodu vai dunduru dēļ) ebenda. cik jis nerima ("nevarēja nuociesties nestrādājis")! ebenda. viena ustabā nakti nevaru r. (= nuomierināties) Zvirgzdine. slimnieks rìmst ² vaidēt Warkl. es nevarē̦tu ādā r. Sonnaxt (ähnlich: Jauns. Raksti VIII, 332). Refl. -tiês: auch (mit im̃ ) Seyershof.

Avots: EH II, 372

rim̃t (li. rìmti "ruhig werden") Karls., PS., Wolm., N.-Peb., Salis, Ruj., Widdrisch, rìmt ² Kl., Prl., rìmt C., Arrasch, rim̂t ² Dond., Selg., Kandau, Dunika, Gr.-Essern, Lautb., Adiamünde, Bl., Līn., Iw., rimstu, rimu,

1) still, ruhig werden, sich zufrieden geben, schweigen; aufhören:
dziesmas truoksnis rimis Vēr. I, 1432. dziļā mierā ūdens rimis ebenda S. 1324. divam dusmas rimšuot LP. VII, 832. tu jau nerimsti ne uotra mājā, ne savā Kaudz. M. viņa lē̦tāki savā skaudībā nerima, kamē̦r... LP. 1, 160. sulainis rima bē̦dāties (hörte auf, sich zu grämen) V, 332. negantnieks rima blandīties VII, 159. dē̦ls nerima lūgties JK. V, 1, 28. nuo dusmām rimt U., vom Zorn ablassen. ka(d) tu virs zemes nerimtu (= miera neatrastu)! Mag. XX, 3, 37;

2) lauwarm werden:
pakur uguni, lai udens rimst! Fest. Refl. -tiês, rim̂tiês ² Gr.-Essern, still werden, sich bezähmen, beruhigen U., aufhören: jūra nerimstas Janš. drudzis nerimās Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 324. viņš nevarēja ne˙kur rimties (er konnte nirgends Ruhe finden) Launitz Stāsti 20. rimsties runāt tādus aplamus vārdus! Alm. Kaislību varā 113. "rimsties jel!" Guobzemniece tuo apsauca ebenda 150. duod viņam pamācību, lai tas rimstas! Druva III, 231. Nebst rimts, rimdinât, remdêt, remtiês, ram(d)īt, ramaņas, rāms zu apr. rāms (= li. ramùs od. romas "ruhig") "sittig", ai, rámatē "steht still, ruht", rámati "macht test", ratá-ḥ "stehn geblieben", av. rāmaye ⁱ ti "beruhigt", rāman- "Ruhe", gr. ἠρέμα "ruhig", air. fo-rimim "setze", ahd. rama "Stütze", got. rimis "Ruhe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 371 f., Boisacq Dict. 328 f., van Wijk IF. XXVIII, 133, Neichelt KZ. XXXIX, 40 f.

Avots: ME III, 526, 527

rimtĩba, ‡

2) Bescheidenheit*:
nuoliecu galvu rimtībā un guodbijībā Jaun. Ziņas 1938, № 263.

Avots: EH II, 372

rimtĩba die Ruhe, Zufriedenheit: miera un rimtības vietā stājās atkal baigs nemiers Janš. Dzimtene ² II, 183.

Avots: ME III, 527

I rimts, ‡

2) lauwarm
Siuxt: vēl brangi rim̂ta ² krāsns. ‡ Subst. rimtums ² Siuxt, laue Wärme: nuolika pūsli uz krāsni rimtumā, lai sakalst.

Avots: EH II, 372

I rimts (li. rìmtas "ernsthaft, gesetzt"), Adv. rimti, ruhig, still U.: rimts laiks Ar. pat ne ciemā viņa nevar izturēties rim̂ti Janš. Dzimtene ² 11, 118. e̦smu tagad rim̃ta un prātīga Dzimtene V, 445. apduomāsim krietni un rimti! Dünsb.

Avots: ME III, 527

II rimts: bē̦rns jau r. (fest auf den Beinen, gehen könnend) Dunika, OB.

Avots: EH II, 372

II rimts (li. rimtas "fest, stämmig" bei Geitler Lit. Stud. 106), Adv. rimti, gross, starkknochig (rim̂ts ² ) Sassm.; = stiprs" Irmelau n. U.: Zīmaļai arvienu tādi rimti teļi Sassm. rimti, raibi sivēniņi BW. 25580 (aus Erlaa). es viena mātei, bet laba rimta (Var.: re̦sna): kad stāvu stāvēju, kâ siena kaudze; kad gulu gulēju. kâ dīķa dambis 5326, 2. div[i] mani brālīši, bet labi rimti: pili nesa ruokā, Rīgu padusē 13186, 3. sirmi zirgi. rimti vīri. drīz mēs jūdzes mērīsim 17154. rimts tē̦va de̦ls ... rimti juoza zuobe-niņu, rimti kāpa kumeļā 29914. druoši, druoši, rimti, rimti (zu rimts I?)..! ja ne druoši, ja ne rimti, mīs tautiņas kājiņam 83, 4. rimti, rimti (zu rimts I?), druoši, druoši tās māsiņas panākstuos! Biel. 855. Doch wohl auch zu rimt, remties ("sich stützen"); eigentlich - geschtützt, fest > stark ?

Avots: ME III, 527

sadrimt, zusammenstürzen (intr.) Lis.

Avots: ME III, 613

sagrimt: zirgam staigumā kājas sagrima Warkl. tâ atlaidēs ceļš, ka nevarēja patikt uz priekšu: zirgam da luocītavām sagrima AP. milti sagrima upes dibinā Pas. XI, 307. viņš ... sagrima atkal sevī A. Upītis Pirmā nakts 53. ve̦zums sagrimis uz vienu pusi Saikava.

Avots: EH II, 410

sagrimt, stark sinken, sich senken, versinken Spr.: akmens laikam sagrimis LP. VII, 356.

Avots: ME III, 629

sarimt, intr., sich beruhigen, still werden Spr.: tik sastilt, tik sarimt valuodiņu cē̦lājiem, cik sarima straujupīte dienu, nakti te̦cē̦dama BW. 8966 var.

Avots: ME III, 717

skrimtele: auch (mit im̂ ) Oknist. Vgl. krimtele.

Avots: EH II, 510

skrimtele "der weiche, essbare Teil vom Knochen (im Schweinskopf, zwischen Rippen)" Memelshof, Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 893

trimt: "iedegties; pacelties".

Avots: EH II, 695

trimt, -mstu, -mu "?": man prāti dzīvi trimst Plūd. gars man trima milzu cerībās ebenda.

Avots: ME IV, 237

trimtrālām, = trimtrallām 2: klibais zirgs iet trimtrālām Dr. n. RKr. XVII, 83.

Avots: ME IV, 237

trimtrallām,

1): pa kruvešainu ceļu vāģi iet t. ("līguodamies") AP.

Avots: EH II, 695

trimtrallām, Adv.,

1) kopfüber,
tantariski B. Vēstn.: viņu nuo istabiņas trimtrallām izvadīs laukā Blaum. Skala ug. 216;

2) eilig hinkend, stolpernd, auf Krücken
Vīt.: iet trimtrallām (uz spieķa atspiedies, klibuojuot);

3) auch trimtralā(m) BW. 31888, (1), "?": trimtrallam, trimtrallam (Var.: trallalā, trallalā), vilki te̦k rindiņām, ieraudzīj[u]ši vāciešam trimkājām kumeliņu BW. 31888 var.

Avots: ME IV, 237

trimtrillīgs "?": trimtrillīga dienu gaita A. XVII, 296.

Avots: ME IV, 237

uzgrimt, auf etwas versinken, zu Grunde gehen (perfektiv): laiva uzgrima uz akmens.

Avots: ME IV, 334

uzrimt, lauwarm werden (und vordem kalt gewesen sein): ūdens jau uzrimis KatrE.

Avots: ME IV, 373

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àizkrimst, ‡

2) a. līdz, benagen bis:
egli bur(v)is aizkrimtis līdz pusei Pas. IV, 241.

Avots: EH I, 33

akrims: auch Lemsal, Wesselshof, BW. 26028, 9 var. (aus Ranzen); 224, 3 var.; 8694 var.; 19151; 301-14, 9, Demin. akrimtiņš BW. 7931 var. Als terminus technicus: Findling, erratischer Block.

Avots: EH I, 66

ala,

1) die Höhle:
āpšu ala, Dachshöhle; lapsu ala, der Fuchsbau;

2) das Loch: Sprw.
kad kaķis mājās, tad peles alās. tas nebūtu varējis ne peles alā rimties;

3) Krebsnester, ausgespülte Höhlen, Löcher, ausgehöhlte Ufer:
vēži un zivis dzīvuo alās. [Wohl entlehnt gleich li. olà und olė̃ "Höhle" aus mnd. hol "Höhle, Loch", s. Bezzenberger GGA. 1878, 209 und Mag. XV, 4, 101 und Lidèn Stud. 82 ^3].

Avots: ME I, 66

apkrìmst [li. apkrim̃sti], tr., benagen: zaķi apkrimtuši ābelītes. zirgi pieskrien pie apkrimstām margām A. XVII, 771.

Avots: ME I, 95

II bucĩtis (unter buks): bucīt[i]s (Var.: buciņš) krimta kārklu krūmu BW. 11693. kas bucīti (Var.: buciņu, āzīti) luopu sauca? 12779, 2 var.

Avots: EH I, 248

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375

I dim̂t ² [Bl.], dimstu od. de̦mu (n. Mag. III, 1, 104 auch dimu [dies eher zu dimêt]), dimu, intr., dröhnen, tosen, klingen, gellen: juo zvans, it gauži skanē̦dams, nu dima Plūd., R. I, 173. dziesma, kuŗa nevar rimt bez apstāšanās katram ausī dimt Rainis. ausis [ausīs L.] de̦m Mag. III, 1, 104, die Ohren gellen. [Zu ksl. odьměti sę "antworten", sloven. odmė̕vati se "widerhallen", slav. dętelь "Specht"; s. Berneker Wrtb. I, 190 f. und 253.]

Avots: ME I, 468

dzel̂dinât ² [Mesoten], ein Stechen, Brennen verursachen, quälen: kas viņa sirdi krimta, dzeldināja? Līdumnieks. vēl bij man nātrai būt, dzeldināt ravē̦tāju BW. 24548. Refl. -tiês. sich stechen, brennen, versengen lassen: mums nav vaļas pagātnes nātrās dzeldināties Apsk. I, 1.

Avots: ME I, 541

I dzīle (li. gylė "Tiefe"),

1) [dzìle C., dzîle ² Bauske, Ruj.] die Tiefe, der Abgrund, der Schlund
Mag. IV, 2. 114 (ūdenī tāda vieta, kur ūdens aiz dziļuma izskatās me̦lns Krem.): līgava raudājusi, lai Daugavas dzīle atduotu mīļākuo LP. V, 408;

2) [dzîle ² um Bauske], = zīle, der Augenstern:
acu dzīlēs drīz vien skatījās var nuogrimt kâ dzelmē A. XV, 489. tavu skaistuo acu dzīlēs pazaudēju savu sirdi Treum. [Zu dziļš.]

Avots: ME I, 556

dziļš, tief: dziļa upe. grava; dziļa ziema; dziļš miegs; dziļa sirsnība, dziļas bē̦das; nuogrimt dziļās duomās. ne tik dziļš kâ me̦lns. der Schein trügt. viņš atņe̦m dziļi e̦lpu, lūdzu, nākat tikai dziļāki, treten Sie nur näher! viņš lūdza viesi dziļāk A. XII, 601. Zu li. gilùs "tief", le. dzelve. dzelme (s. dies). apr. acc. s. fem. g. gillin "tiefe".

Avots: ME I, 550

gram̃ba, ausgefahrene Unebenheit auf dem Wege, das Fahrgeleise, Wagengeleise: izbrauktas grambiņas pielīdzināt Stockm. juo mazāk pa tiem brauc, juo dziļākas viņu grambas A. XVI, 1061. uz mazajiem ceļiem starp grambām auga ce̦lmallapas Sudr. E. nuost griezās nuo grambām Aps. [Wohl zu grimt, gremdēt.]

Avots: ME I, 636

grèmdêt, -ẽju, fakt. zu grimt, senken, versenken : sīkas uolas, rudakmens gremdē puiša dvēselīti BW. 8901. mani ir dzīve sāpju akā gremdējuse Vēr. II, 176. Refl. -tiês, sich versenken, sinken : gremdējas ūdenī Saul. daba sapņu se̦gā gremdējās Treum.

Avots: ME I, 648

grem̃ža [Pl.],

1) [gre̦m̃ža "ein Nager"
Ruj.], "krimtējs, gre̦muotājs" Schwanb., ein verdriesslicher Mensch, Kribbelkopf Frauenb., [Wandsen] : tas jau tāds gremža, tam jau ne˙viens nevar iztapt Etn. I, 122. duomātāja un gremžas tips Druva II, 496 ; [

2) ein neidischer Mensch
Trik. ;]

3) einer, der (langsam) isst
[grem̃ža C.] : kuo tu tur gremžī, gremža! A. XIII, 329 ;

4) grobes, unebenes, mit Knoten versehenes Narn ;

5) der Spinner, die Spinnerin solchen Garnes
AP., Adsel n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 649

grimbulis,

1) eine Fischergabel, mit welcher man die Stange unter dem Eise sucht ;
rīks, ar kuŗu meklē kārti apakš le̦dus Plutte ;

2) Senkstein am Netz
E., L., St., U., Etn. II, 108 ;

3) Fischergabel, das Netz zu senken
L., St., U. [Zu grimt.]

Avots: ME I, 655

grimst (li. grim̃sti), prt. grimdu, sinken : kad ies uola par ūdeni, grimdīs spalva dibinā BW. 27670 [aus Ranken]. kusīs zirgi, grimdīs rati RKr. XVI, 148 [aus Ranken]. tu zemē grimdīsi Tr. IV, 369. Zu grimt ; [s. Le. Gr. 582 ¹ ].

Avots: ME I, 655

grimšus, Adv., sinkend (zur Verstärkung von grimt) : meita... jūŗas vidū grimšus nuogrimst LP. VII, 607.

Avots: ME I, 655

grints, barsch, streng, unfreundlich : grints tu būsi dzīvuojuot BW. 12285. [Vgl. grins, grīns und grimts.]

Avots: ME I, 656

ìejuodinât A. XIV, 2, 314 (aus Serben) "?" [In Ottenhof und Marzenhof bedeute es: uzmudināt (man ar gribas ēst: viņš mani iejuodināja); in Ronneb. - Illusionen einflössen: iejuodinājis bē̦rnu uz tirgu un nu vairs nelaiž Wenden. kad bē̦rnus iejuodina ("satrakuo, ieskubina"), tad ilgi tie nevar aprimties Nötk.].

Avots: ME II, 23

ìekrimst, annagen: zirgs iekrimtis sili Arrasch. bē̦rns atstājis iekrimstu maizi.]

Avots: ME II, 30

ìepluosît,

1) tr., einreissen
Spr.;

2) anfangen zu toben (vom Sturm)
Spr. Refl. -tiês, anfangen zu toben, zu rasen: bē̦rni iepluosījušies, ne˙maz vairs nevar rimt.

Avots: ME II, 52

ìerãt, tr., scheltend zurechtweisen, Furcht einflössen: bē̦rnu. Refl. -tiês,

1) anfangen zu schelten:
viens uotrs par uguni ierājas;

2) ins Schelten geraten:
māte ierājusies ne˙maz vairs nevar rimt.

Avots: ME II, 57

ìestràdât, tr., einarbeiten, bearbeiten: sē̦klu, labību, zemi. iestrādā, cik vari, manis dēļ divas pūrvietas MWM. VIII, 405. iestrādātus (gut bearbeitet) tīrumus pie mums aŗ tikai ar vienjūga arkliem Etn. III, 90. Refl. -tiês, sich hinein-, einarbeiten, sich vertraut machen: Stenders bij jau tâ iestrādājies, ka nevarēja nuorimt mierā Kundz. viņš labi iestrādājies namdaŗa darbā Aps. iestrādājies zemkuopis A. XXI, 2.

Avots: ME II, 74

ìetrakuôt, in Wut bringen, feurig, wild machen: ietrakuoti zirgi Vēr. II, 1369. Refl. -tiês, wütend, albern, ausgelassen werden: bē̦rni ietrakuojušies, nevar vairs rimt.

Avots: ME II, 83

izkrìmst (li. iškrim̃sti), tr., ausnagen, aushöhlen, durchlöchern, durchnagen: tas tārpu izkrimsts MWM. VI, 948. pelīte nuozūd izkrimstajā caurumā Kleinb. zvē̦ri trīs durvis jau izkrimtuši LP. IV, 142. izkrimta (verdrängten) mūs laukā Deglavs Rīga I, 11. [Refl. - tiês, zur Genüge nagen.]

Avots: ME I, 755

jeb,

1) oder
(explikative Konj.) - ein Wort mit einem anderen erläuterndoder einen Satz durch einen folgenden erklärend: bībele jeb svē̦ti raksti, die Bibel oder die heilige Schrift; jauņuve jeb ve̦de̦kla, die Schnur oder Schwiegertochter. trešajam, kâ likās, nebij ne˙kā kuo teikt, jeb viņš tuo var˙būt negribēja, vai nedrīkstēja Sil.;

2) disjunktiv zur Verknüpfung zweier - besonders länger - Fragen, wo die disjunktive Konjunktion vai schon als Fragepartikel in Anspruch genommen ist: vai tu tas pats, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt? vai ar varu pret gribu viņš paņēma kuģi tev me̦lnuo, jeb vai devi tuo labprāt, kad pieglaudās vārdiem viņš tev? In der zweiten Frage kann die Fragepartikel vai wegfallen:
kādi lasīti Itakas vīri tam līdz? Jeb (= jeb vai) nuogaidīt LP. III, 76. es nezinu, vai spēju atduot, jeb ne VII, 1150. Oft werden - besonders kürzere - disjunktive Sätze asyndetisch aneinandergereiht - ohne jeb: es nezinu vai iet, vai palikt. tev tas jādara, vai gribi, vai negribi. Zuweilen wird jeb statt vai in disjunktiver Funktion auch in Behauptungssätzen gebraucht: burvja salauzīta labība jeb (st. vai) citas apburtas lietas jāieliek rumbā RKr. VI, 76;

3) widrigenfalls, sonst:
Sprw. plēsi, jeb tevi plēsīs. tūliņ uz karstām pē̦dām atdzīvināsi viņus, jeb mans zuobins runās bargumā LP. IV, 140.

4)

a) (in Ober - und N. - Bartau) wenn nur,

b) wenn doch, dass doch,

c) wenn auch:

a) ne vainiņas nebē̦dātu, jeb tārpe̦ni vainuotāji BW. 8720, 5. ne ce̦pures nebē̦dātu, jeb man pate metējiņa pa manam prātiņam Ltd. 899. dievs neliks savu laivu grimt, glābs tuo, jeb [sei ens auch nur]
vārdu sakuot;

b) es vē̦lē̦tu dē̦lu mātei, jeb tai lini neauguši! Ltd. 871. es būtu tautas izbē̦gusi, jeb vizuļi neskanējuši 870;

c) ar tautieti līdza ietu, jeb tas gājis Vāczemē 921. [jeb (= jebšu) pie mums Vāczemē ir grē̦ku daudz Und Ps. 59. Vgl. Le. Gr. § 586 und 589.]

Avots: ME II, 108

kaũka C., PS.,

1) das Geheul, der Sturmwind
Serb., Pabbasch;

2) der Schreihals, der Heulende, ein weinerlicher Mensch
[Wolm.], PS., Serb.: viņiem nee̦suot ne˙kādas darīšanas ar pļāpām sievietēm un kaukām bē̦rniem A. IV, 643. kas te kauc kâ kauka? vai nevari rimties? Serb.;

3) die Kehle, Gurgel:
dabūsi pa kauku Naud.; aiz kaukas ņemt, beim Schopf nehmen N. - Sessau, U.;

4) eine Zigeunerpeitsche:
saduodi tam ar kauku pa muguru A. - Rahden;

5) kauka, eine verächtliche Bezeichnung der lutherischen Letten seitens der katholichen Letten
[in Rubinen und] Polnisch - Livl., Biel. Gr. 14; A. XVII, 187;

6) Seitenstiche:
[viņam mugurā kaũka (vom Heben schwerer Gegenstände herrührend) AP., Nötk.] dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju jeb kauku (zur Bedeutung s. saukums, der Schaden). Zu kàukt. [Wenn kaukka 3 in der Verbindung aiz kaukas ņemt wirklich den Schopf bedeutet, so gehört kauka "Schopf" zu slav. къкъ od kyka "Haupthaar", čech. kučera "Haarlocke, sloven. kúča "Büschel, Schopf" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 637 u. 659.]

Avots: ME II, 173

ķikstêt: Skardžius Arch. Phil. III, 50 stellt dazu li. kiksė̕ti "ko didžiai norint nenurimti vietoj".

Avots: EH I, 701

‡ krimšķêt,

1) "?": krimšķē̦dams skandēja stīgas Dünsb. Odis. 8;

2) "?": kuo tu kremt tuo krimteli, ka krimtele krimšķ vien? Nerft.

Avots: EH I, 654

krìmst: praes. auch krim̂tu ² Laidsen, Salis, krimšu Mahlup. Refl. -tiês, ‡

2) Vorwürfe machen:
kuo tu kremties man apkārt? Adsel. krìmtējs: ein Nagetier Zundu P. (1898) I, 58; kuoka krimtējs, wer Holzgeräte anfertigt, ein Drechsler Siuxt: kuoka krimtēji taisīja slaucenes, riteņus, ratus.

Avots: EH I, 654

krìmst (li. krim̃sti), krè̦mtu, krìmtu, nagen, klauben: buciņš krimta kārklu krūmu BW. 14873. kre̦mtu savu garuoziņu 7095. viņš krimtis savus riekstus LP. VI, 666. vairāk ne˙kā nedabūja, kā tikai kaulus un garuozas krimst JK. V, 55. viņš manu sirdi, mūžu kre̦mt. es šaubu kre̦mtuošās muokās kliedzu R. Sk. II, 111. Refl. -tiês, sich verzehren: viņš kre̦mtas savās sirdsēdās A. XII, 499. Subst. krìmšana, das Nagen; krìmtējs, wer nagt: āzīt[i]s kuoka krimtējiņš BW. 12779. (Wohl aus einer Wurzel krem- (s. krama; auch in r. кромá "Brotschnitt"?) mit dem t von cḕ̦rtu "haue".]

Avots: ME II, 279

krintele [Warkl.], Okn., = rimtele">krimtele.

Avots: ME II, 280

mèlmeņi [C., Arrasch], mel̂meņi [Lis.], Smilt., mel̂mini Mar., [Schwanb.],

1) [mel̂menes ² Widdrisch], das Kreuz des Körpers
[melmeņi Korwenhof], N. - Schwanb.; die Kreuzschmerzen Lös. n. Etn. IV, 146; melmeņu sē̦rga, Kreuz-, Nieren-, Steinschmerzen St.;

2) [melmeņu gaļa Kreuzb.], das Filet
Str.; "me̦ldu jeb salde̦nā gaļa" Lös. n. Etn. IV, 146;

3) die Weichen,
Lendengegend Mitau: vē̦de̦ra jeb melmeņu apgabalā muguras kaulu BW. kārt saviem melmeņiem, um ihre Lenden Füreck.;

4) die Hüften
L.;

5) zwei Muskeln unten am Rückgrat nach den Nieren zu; wenn diese inflammiert werden, verursacht es grosse Pein und eine schwere Krankheit
St.;

6) die Gicht:
lāsti tur krimta kâ melmeņi milzuoņa kauluos Aus. I, 80;

7) melmeņi Mag. III, 1, 132, gew. melmeņu zâle, weisswurzlige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygontum)
RKr. II, 70. [Nebst li. [ melmens "die Lenden"], mélmenys "das an den Nieren liegende Fleisch", melmuõ "Ruckgratt" [von Bezzenberger und Fick BB. VI, 239 (auch Fick Wrtb. I ^4, 109 und Stokes Wrtb. 215) und Foy IF. VI, 335 u. a. zu gr. μέλος "Glied" und ai. marman- "Gelenk"gestellt. Aber semasiologisch ist die Verbindung mit gr. μέλος nicht gerade zwingend, und ai. marman- könnte wegen der Bed. "offene Stelle des Körpers, welche der tödlichen Verwundung besonders ausgesetzt ist; (übertragen) die schwache, leicht verwundbare Seite eines Menschen" zur Wurzel mer- "sterben" gehören (s. Boisacq Dict. 625). Da le. melmeņi auch "die Weichen" bedeutet und auch mit me̦ldu gaļa interpretiert wird, so dürfte dies li. - le. melm- aus meldm- entstanden sein und zu le. me̦ldi (s. dies) usw. gehören; formell lässt sich z. B. (li. rau[d]muõ "Muskelfleisch" vergleichen, hinsichtlich der Bed. z. B. la. rēnēs "Nieren, Lenden". Hierher gehört wohl auch li. melmuõ "Nierenstein, Steinkrankheit", das von Hirt PBrB. XVIII, 296, J. Schmidt Kritik 104, Fick Wrtb. III ^4, 314, Walde Wrtb. ² 492, Bezzenberger BB. XXVII, 171 u. a. zu got. malma "Sand" usw. gestelt ist (dagegen Uhlenbeck PBrB. XXX, 3000), denn die Bed. "Nierenstein" kann sekundär aus Verbindungen wie le. melmeņu sē̦rga "Steinschmerzen" (urspr.: Nierenschmerzen) entstanden sein; vgl. auch la. labōrāre ex rēnibus "Steinschmerzen haben"].

Avots: ME II, 596

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

neramanas, unaufhölicher Schmerz: ar tām neramanām ieskrēju upē Aknīste. Zu rimt.

Avots: ME II, 729

nerim̃ša nerim̃ža Karls., ein Unruhiger, Unbändiger Plat., Mag. XIII, 2, 52. Zu rimt; [vgl, Sommer Balt. 126].

Avots: ME II, 730

nerimus, Adv., unaufhörlich: zalkši nerimus šaudās Rainis. [Präteritales Gerundium (wie ostle. b`ejus Le. Gr. § 736) zu rimt?]

Avots: ME II, 730

nevaļa [slav. nevola "Unfreiheit"], Mangel an Musse, Zeitmangel: Prātnieks gribēja aizbildināties ar nevālu Kaudz. viņa sacīja lielā nevaļā Kaudz. Sudrabu Edžus gebraucht nevaļa [wie li. nevalià] in der Bedeutung "Unfreiheit, Sklaverei": latvietim vajadzēja nevaļā grimt. var nuotikt, ka tautieši dzimteni slēgs pie nevàļas šausmīgā staba A. IV, 611.

Avots: ME II, 738

nùogàist [li. nugaĩšti "krepieren"], intr.,

1) verschwinden, verloren gehen
Spr.: man nazis nuogaisis Blaum.;

2) = nuonīkt, rimt">pagrimt: viņš pa˙visam nuogaisis: dzeŗ vien, bet drīž būs gals Mar. N. RKr. XV, 127;

[3) krepieren
Cibla].

Avots: ME II, 783

nùokrimst li. nukrim̃sti], tr., abnagen: kazas puķes nuokrimtušas BW. 6466.

Avots: ME II, 802

nùoremt,

1) "?": miegs šuonakt cilvē̦kus nuorems Ve̦cā dziesmu grām.;

2) "nùorem̃t, stützen
(perfektiv)" Kalleten;

3) "nuorimt"(??) Kursiten, Warkl.]

Avots: ME II, 838

nùostil̃t [Nitau], intr., ruhig werden, sich beruhigen, Ruhe finden: tik tam stilt, tik tam rimt, cik nuostila straujupīte BW. 8966. saimnieks nevarēja nuostilt, neaizgājis uz mežu Schwanb.

Avots: ME II, 859

pe̦kls, ‡

2) ein unpassierbarer Morast
Dunika: tādā pe̦klā var pagrimt ar visis zirgis; "muklaina vieta, bet ne dziļa" NB.

Avots: EH II, 219

priêca Kr., C., Infl., U., Glück, auch priece, = priêks, die Freude: augstas priecas un dziļas skumības nevar uz de̦guna uztupināt Plūd. Llv. II, 348. tavā sirdī būs miers, prieca, laime L.W. 1921, № 50, ls. vārna nuo lielas priecas nezin, kuo darīt Pas. I, 175. ķēniņš ... ar vis˙lielākuo priecu atdeva viņam savu meitu II, 46 (aus Rositten). nuo priêcas rimt nevarēju BW. 29043, 2 (aus Lettg.). es aiz priêcas nevarēju 30679, 4 var. (aus Lettg.). aizbēga prieca un laime Duomas I, 289. šuo augstuo prieci nuo tavām ruožlūpiņām jel saldi reiz dzirdēt lieci! Sudr. E. Apsk. v. J. 1903, S. 390. priecas mācība, das Evangelium; priecas mācītājs, der Evangelist, der Missionär; priecas vēsts, die frohe Botschaft, die freudige Kunde, das Evangelium U.

Avots: ME III, 391

ramaņas Wessen, ramaņa Warkl., ramava, ramave, die Beruhigung, der Trost: saulītē, maizītē, tur bāriņa ramaniņas BW. 4379, 2. dziesmiņās, saulītē bārenīšu ramavīte (Var.: ramaviņa) 4379, 1. nevaru ne˙kur ramaņas atrast Warkl. Zu rimt (s. dies), li. ramùs "ruhig" u. a.

Avots: ME III, 476

ramdît (li. rámdyti "beruhigen"),

1) bändigen
Ar.: nevar tak viņa ramdīt;

2) beerdigen
U. Refl. -tiês Sessw., Peb. n. U., still werden, sich beruhigen. Zu rimt.

Avots: ME III, 476

ràmstîtiês ² Bers., -uôs, -ĩjuôs, still werden, sich beruhigen Selsau, Fehsen, Butzkowsky, Wessen: ramsties drusciņ un ievē̦ruo, kuo tev teikšu! Vīt. 36. Zu li. ramstýti "mehrfach stützen" und le. rimt.

Avots: ME III, 476

ramte, der Stock, Spazierstock Kurische Nerung. Zu li. ram̃tis, -čio "der Stab" und le. rimt.

Avots: ME III, 476

I rembêt (li. rémbėti,

1) nicht genügend wachsen;

2) Narben bekommen), zu erschliessen aus
aprembêt. Vgl. li. rambùs "träge", das nebst li. rémbèti 1. wohl zu le. rimt gehört (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 372 und 373), während li. rémbėti 2 von Būga KSn. I, 88 und Trautmann Wrtb. 236 woht mit Recht zu slav. rǫbiti "hauen" gestellt wird.

Avots: ME III, 508, 509

rèmdêt: auch Neuenb., Walk,

1): kur lai sevi rèmdēju ² ka[d] ne lūgšanās! Zvirgzdine; wehren, steuern
(pretī stāvēt) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Subst. re̦mdê̦tājs: es šķituos tautiņās nesasilt, nesarimt; priekšā radu tautu dē̦lu sildītāju, re̦mdē̦tāju BW. 22921.

Avots: EH II, 365

rèmdêt PS., C., Walk, Neuenb., rem̂dêt ² Wahnen, rèmdêt ² Kl., -ẽju, fakt. zu rimt,

1) tr., rem̂dêt ² besänftigen
Bl., stillen, beruhigen, dämpfen: sāpes. kāri remdêt DL. dievs, remdē tē̦va dusmas! BW. 3048. es dziesmiņu nuodziedāju, tavu sirdi re̦mdē̦dams RKr. VIII, 49. dziedu sirdi re̦mdē̦dama BW. 126. remdējam bāliņam līgaviņu 22819;

2) intr. (fehlerhaft?):
nav... nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varē̦tu ar savām bē̦dām remdēt (Ruhe finden?) Jaunie mērn. laiki I, 153. Refl. -tiês, sich beruhigen Spr., gedämpft, still werden: bē̦dās remdēties. var˙būt ka rūpes remdējas Libek Pūķis 58. kad jūsmu aukas bij remdējušās Sadz. viļņi 49. skaņi dziedu, lai dzird mans bāleliņš; kad viņš mani neredzēja, lai nuo balss remdējas BW. 496, 1. guotiņ, . . . nāc man līdzi tautiņās! ja būs barga dē̦lu māte, es pie tevis remdēšuos 16434. ai, sīvā dē̦lu māte, kur tu sevi remdēsies (Var.: kur tu tāda galēsies)? 23387, l. - Subst. remdêšāna, das Stillen, Beruhigen, Dämpfen: ciešanu remdēšana JR. 1V, 163; remdẽjums, das einmalige, vollendete Stülen, Beruhigen, Dämpfen; re̦mdê̦tãjs, wer beruhigt, stillt: nāc tu, re̦mdē̦tājs, kad raudu! Gesangb.

Avots: ME III, 509

rem̂tiês ² (li. rem̃tis), rem̃tiês Dunika, Nigr., rèmties ² Gr.-Buschhof, remjuôs, rēmuôs, sich stützen Kronw. n. U.: neremies man uz grāmatu virsū! zu rimt.

Avots: ME III, 510

I rimdinât, fakt. zu rimt, tr., zähmen, ruhig machen: darbu un rimdināšanas nami, Arbeits- und Zuchthäuser Konv. ² 163. rim̂dinât ² , lauwarm machen: r. ūdeni Widdrisch.

Avots: ME III, 526

rime̦ns Stelp., etwas lau, lauwarm: rime̦ns ūdens; rime̦na krāsns. Zu rimt 2.

Avots: ME III, 526

rimši BW. 83, 5, Adv., = rimti">rimti, ruhig, still.

Avots: ME III, 526

rints,

1) stark:
maģi mani brālīši, bet labi rinti: Rīgu nesa ruociņā, Je̦lgaviņu padusē BW. 13186, 2 var. (aus Zierau), Frauenb.;

2) schnell, reissend:
rints strautiņš Olai, Ar. Wenigstens in der Bed. 1 aus rimts II.

Avots: ME III, 529

ripeliski Karls., ripeliska RKr. XVII, 145, Adv., rund herum: zaķis apkrimtis ripeliska ābelei Mar. n. RKr. XV, 133.

Avots: ME III, 530

II rubinât, tr.,

1) einkerben, nagen, anfressen, ein Loch machen
U.: smuks, sarkans ābuoliņš, tārpiņš serdi rubināja (Var.: ēda, grauza, krimta, urbināja) BW. 12285, 19. (puiši) skaiņus grabināja, circen[i]s viņus rubināja 12946. (meitiņām) uotru (galu) puiši rubināja (Var.: kņubināja, skrubināja, plucināja, lupināja) 35025 var. rubināt (= urbināt) ar pirkstu ausi Dond. n. FBR. V, 127. putniņš, ... se̦bu cēlies, asti vien rubina Br. sak. v. 981; "kutinât" Frauenb.;

2) aus dem Kartoffelfelde mit der Hand grössere Kartoffeln hervorholen, indem man die kleineren stehen lässt
Hasenpot n. U.;

3) uneben spinnen (?), eigentlich wohl synonym mit kņubinât, lupinât: tu, māsiņa villu (für vilnu) vērpi, es pakulas rubināju BW. 7062. es būš[u] tavas pakuliņas dienu, nakti rube̦nāt (für rubināt) 13015, 1. pirmajam dēliņam slēžu kre̦klu šūdināju; uotram un trešajam nuo pakulām rubināju 3013. Refl. -tiês, etwas nagen, sich mit Nagen zu schaffen machen: kād iebrien ūdenī, tad mailes klāt pie kājām un rubinājas tām apkārt Dond. Zu li. rubinėti "fortgesetzt ein wenig stochern" (Būga LM. IV, 440) und vielleicht (nach Zubaty AfslPh. XVI, 410) zu serb. rbina "Scherbe", sowie vieileicht zu got. raupjan "rupfen" resp. (wenn mit f aus ide. bh ) zu an. rauf "Loch", riúfa "brechen, zerreissen", reyfa "rupfen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 354 f.

Avots: ME III, 552

sâkt: prs. sâcu - auch Auleja, Marienhausen, Zvirgzdine, prs. sâkstu. Auleja, prt. sâcu Marienhausen, Oknist, Višķi, Zvirgzdine,

1): apgudruodami, kuo pirmā sāktā darīt Ciema spīg. 194. sāka grimt, sākuot ļuoti ātri, bet tad lē̦nāk Jauns. Raksti V, 149. Refl. -tiês, ‡

2) = stâtiês I Pilda: meitiņa sācas pi darba Pas. V, 330; ‡

3) = sektiês (?): sāc, māsiņa, tu dziesmiņu, tev sācēs, tev veicēs; es būtum iesākuse, aiz valuodu nevarēju Tdz. 36024. Subst. sâcẽjs: dziesmu sācējiņa BW. piel. ² 2922. Vgl. noch li. šoksime dirbtų Šlapelis (unter iššvē̦sti) und Fraenkel IF. IL 203 f.

Avots: EH II, 470

sastilt, intr., still, ruhig werden: tik sastilt, tik sarimt man[a] auguma pē̦lājam, cik sastila straujupīte, dienu. nakti te̦cē̦âama BW. 8966.

Avots: ME III, 747

sêst,

1): auch Auleja; ‡

3) = sêstiês 2: kamulis nesē̦st - vis liels, cik ni šķeterē Auleja. Refl. -tiês, ‡

3) aufhören (rimties">rimties, mitēties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "nachlassen").

Avots: EH II, 483

sìet (li. siẽti "binden"), sìenu, sèju, tr., binden, knüpfen U.: mezgliņus siet LP. III, 26. sluotas siet, Besen machen, binden Etn. II, 30; LP. IV, 118. sieru siet, Käse bereiten, indem man die Masse in ein Tuch bindet. dzirkstis siet, die Gicht binden, eine abergläubische Kur, wobei ein roter Faden um die schmerzenden Gelenke gebunden wird U. - sìenamais, etwas zum Binden, ein Band, eine Schnur U.: vēl nav apmērcējis maisu ne labi, jau atknibina drusku sienamuo un glūn LP. V, 180. Refl. -tiês, sich binden, sich anbinden; sich verwickeln Spr.: skats ar˙vien sējās pie luoga MWM. XI, 185. labi sieties L. "sich wohl bespicken; (sich) gut auf die Beine helfen" (?). - Subst. sìešana, das Binden, Knüpfen; sìešanâs, das Sichbinden; sèjums,

1) das (einmalige) Binden, Gebundenhaben:
tavs sējums ne˙kam neģęld, dein Binden, Gebundenhaben taugt zu nichts U. kumeliņi mietus krimta vakarēju sējumiņu (die Pferde nagen an den Pfählen, wo sie noch gestern angebunden wurden) BW. 19970 var.;

2) der Band (eines Buches);
sèjẽjs, wer bindet: sluošu sējējs LP. IV, 103. grāmatu sējējs, der Buchbinder. Nebst saiklis, saite, saistît, li. ãtsaja "Seitenband an der Femerstange", apr. largasaytan "Steigleder" u. a. zu slav. sidlo "Schlinge", sětь "Netz", sita "Binse", ai. sināti "bindet", sētu-, and. sīmo "Band", ahd. seil od. seid "Strick", isl. seimr "Tau", gr. 'μάς "Riemen", av. haētu- "Damm", ir. sim "Kette" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 f., Trautmann Wrtb. 253, Boisacq Dict. 374 f., Güntert Reimw. 30.

Avots: ME III, 860

sîks, Adv. sîki,

1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;

2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;

3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,

1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;

2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).

Avots: ME III, 852

šķist, šķìetu, šķitu, pers. und unpers., refl. šķistiês, meinen U., achten Manz. Lettus, vermuten V.; scheinen: dziedi skaņi, maza meita,... lai šķiet tautas lielu meitu! BW. 556. tautu meita kalnā kāpa gavilēt: šķita... bāleliņus... klausāmies 484, 1. kruoga meita cisas taisa, šķita mani še guļuot 13250, 23. šķiet dieviņš nere̦dzuot, kuo man dara ļauni ļaudis 9130. šķitu (Var.: šķituos) nieka nepruotuot svešu ļaužu istabā 25814, 2. es šķitu lietiņu laukā līstam RKr. sviež pār upi balt[u] akmini, šķiet man siera gabaliņš BW. 33089, 18. jaukumu, kādu līdz šim bija duomājis un šķitis ap šuo meiteni Janš. Bandavā I, 44. ķēniņiene neliekas ne˙kuo šķietam LP. VI, 1015. nāc nāves nuoslē̦pumu šķist! Poruk V, 69. tuo var gan šķist St., das kann man wohl erachten. man šķiet(as), mich dünkt, mir kommt es vor, ich vermute. nešķietiet pie sevim sacīt (denket nicht, dass ihr bei euch wollt sagen)! Glück Matth. 3, 9. Jē̦kabs šķietas, ka zvē̦rs Jāze̦pu sapluosījis I Mos. 37. tas šķitās, ka man bij viņam vēstnešu algu duot II Sam. 4,10. Jelus šķietas viņu piedzē̦rušu e̦sam I Sam. 1. es šķituos nuogrimusi (Var.: es duomāju, ka es grimtu) apakš ļaužu valuodām BW. 8310, 2 var. nešķituos uzauguse tādam būt ļaudaviņa 25960, 1. māte... šķitās pili bavējuot BW. piel. ² 3336. būšuot šķitusēs re̦dzam tuo, kuo pate vēlējusēs Janš. Bandavā I, 232. es šķituos, brūnuos svārkus nebūs vilkt šuodieniņ BW. 1311, 3. es šķituos jauna būt 1249, 1. le̦pni jāja tautu dēls, šķietas muižu pakaļā 14440. tē̦vs... meitiņu padzirnē audzināja, lai galviņa pieputēja, šķietas tautu malējiņa 7949 var. viss, kas... nezināms, šķietas arī jauks Janš. Mežv. ļ. I, 29. šķietas, ka es būtu atkal pusaugu skuķe Bandavā II, 218. darīt, kâ pašiem pa prātam... šķietas Lapsa - Kūm. 144. - Part. šķìetams, scheinbar: patiesas vai šķietamas līdzības Pūrs I, 81. nerauguoties uz šķietamiem izņē̦mumiem A. v. J. 1899, No 7, S. 69. aiz šī vienaldzības un šķietamās aizmiršanas vairuoga Vēr. II, 59. - Subst. šķitums, der Schein; die Vermutung V.; das Votum V.: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825. kas viņa šķitumam duod īste̦nuo svaru Vēr. II, 928. Zu skàitît, skaits; daneben ohne s- slav. čisti (prs.) čьtǫ "halten für, schätzen, zählen, lesen", čьstь "Ehre", ai. cētati "(be)achtet, merkt, denkt, erkennt, versteht", kēta-ḥ "Gedanke, Hoffnung", av. čisti- "Einsicht" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 388 Berneker Wrtb. 1, 174 f., Trautmann Wrtb. 135.

Avots: ME IV, 47

staiks, ‡

2) = stàigs: stàikā ² purvā grimt Odsen.

Avots: EH II, 568

stilt, stilstu, stilu,

1) stil̃t PS., Serbigal, Smilt., Nötk., stìlt ² Mar., Grundsahl, Stomersee, Aahof, Golg., Selsau, Schwanb., ruhig werden, sich beruhigen
Pas. V, 32, 246; aufhören; ruhig sein; (in der Erwartung) aushalten: viņš nevar ne˙maz stilt (ruhig werden) Ronneb. vējš stilst (hört auf, legt sich) Golg. es kâ lielais brē̦kulis ne˙kad nevarēju stilt Aps. A. v. J. 1900, S. 884. stilsti, rimsti, kumeliņ! BW. 14488, 5 var. tik tam stilt, tik tam rimt, man[a] auguma pē̦lājam 8966 var. es nestilu negājusi 1259. stilsti mierā! sei ruhig! nestilst (ist so unruhig) kâ īle̦ns maisā Mar. zuobs sāpēja, bet nu jau sāk stilt (fängt an weniger zu schmerzen) Golg. lai tak... izārstējuot viņai tuo zuobu, vairs ne˙kur nevaruot stilt. nu tu gan nevari vairs stilt (vor Erwartung aushalten, erwarten) Grundsahl, (ähnlich) Serbig., Smilt, vai tu stilsi (wirst du aufhören), vai ne? Selsau, Schwanb.;

2) stìlt ² Warkh., Warkl., Pilda, Zvirdzine, bleiben
Infl. n. U.: jis nevar ilgāk stilt (aus Mangel an Zeit), aiz uztraukuma nezināja, kur stil̃t (= palikt) Serbigal. Wohl von stilli II abgeleitet.

Avots: ME III, 1069

stringana od. *stringans "?": lai tie spuoži dālderīši nenuogrimtu stringanā Plūd. Llv. 135; nicht zuverlässig!

Avots: ME III, 1090

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt ² Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124

tremt (li. trémti KZ. LII, 253 "niederschmettern; treiben" LChr. 7,45), -mju, -mu,

1) trampeln, stampfen
Bl. (mit em), U.;

2) wegjagen
L., U. ("scheint in Livl. unbekannt"): es padzīts, iz tēvijas tre̦mts MWM. VI, 89. kazas tremt Druva II, 409. Nebst tramdît, tramjš trimda zu li. sutramìnti "leise anstossen", trimti "vor Frost zittern", gr. τρέμω, lat. tremō "zittere", and. thrimman "hüpfen", got. ƥramstei "Heuschrecke", an. ƥramma "trampeln" u. a., s. Fick KZ. XIX, 262, Walde Wrtb. ² 789, Boisacq Dict. 982, Trautmann Wrtb. 329 f.

Avots: ME IV, 230

umaka,

1) die Kraft, Gewalt
LKVv., Wid.; umakām, mit aller Macht LKVv., mit Kraft, Gewalt, mit einem Ruck Wid.; in grossen Mengen Bauske: ļaudis sanākuši umakām Bauske. kas man krimta umakām Diez;

2) comm., ein sich mit Gewalt Aufdrängender
U. Zu aũmakām (s. dies).

Avots: ME IV, 298

uzkrìmst, nagend, klaubend zum Vorschein bringen: luopi uzkrimtuši zemi (Bauske) od. zemes (Wolmarshof), das Vieh hat das Gras bis zur Erde abgefressen.

Avots: ME IV, 344

I virst (li. vir̃sti "umfallen; werden"), -stu, -tu,

1) werden
U., (prs. ve̦rtu) N.-Bartau: zem manu acu viņa augusi, virtusi Janš. Nīca 53. virstuošā individā attīstās ... īpašības Vēr. Il, 1170. kas nuo šādām . . . precībām labs virtīs galā! Janš. Precību viesulis 19. es iešu tev līdza . . . , - kas virst, virst! Janš. Bandavā I, 13. duosimies uz priekšu, lai virst kas virzdams! Mežv. ļ. I, 153. nuo ilgi zīdītiem puišeļiem virst vis˙lielākie sieviešu draugi Dzimtene ² III, 37;

2) sich vermehren (von Tieren gesagt)
Frauenb. (mit ir̂ ² ): kur paskaties, tik ņudz un virst Apsk. v. J. 1903, S. 221;

3) wallen: virst... aumaļum asinis LP. V, 44. biezas asinis virta nuo šķē̦luma Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 779. gaviles . . . iz krūts man virst Seifert Chrest. 3, 53. tur pāri uguns strūkles virst Apsk. v. J. 1903, S. 220;

4) fallen, stürzen
(mit ir̂ ² ) Rutzau: virst gar zemi;

5) "rimt%20uz%20leju">grimt uz leju, puostu", ausarten (häufiger in der Zstz. mit iz- ) Bers.: augums pēc auguma pamazām virtin virst, kamē̦r izvirst pa˙visam Vīt.;

6) vgl. atvirst. Refl. -tiês, = virst 2: lai virtes (Var.: viešas) man telītes kâ liepiņas krūmiņā BW. 16455 var. (aus Sauken). lai *viršas (> vieršas; Var.: viešas) man telītes 1326, 9 var. (aus Sauken). Zu vḕrst; die Bed. 2 kann in den Mundarten, wo ir zu ier geworden ist, durch viesties beeinflusst sein.

Avots: ME IV, 614