Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'sīka' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'sīka' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (14)
sīkacains
sīkacis
sîkacis 2 od. sîkacu 2 tīkls, ein Strömlingsnetz mit kleinen Maschen: ar sīkacu tīklu zvejuo reņges Libau.
Avots: ME III, 851
Avots: ME III, 851
sīkainīši
sīkakmens
sîkakmens, sîkakmins, -ns od. -ņa, ein kleiner Stein, ein Kiesel: divi saujas sīkakmiņu Prl. n. FBR. VI, 72. Uogre pilna sīkakmeņu BW. 30710, 3. es gribēju, nevarẽju sīkakmeņu kruoni nest 8398. sīkakmeņu zemīte Heniņ. sīkakmeņa (Var.: nuo akmeņa) malku skaldu 9121 var.
Avots: ME III, 851
Avots: ME III, 851
sīkala
sīkaļa
sīkaļa,
1) auch sīkuļa, sīkule, ein Mädchen von kleinem Wuchs:
nebē̦dā tu, tautieti, ka es tāda sīkaļiņa (Var.: ze̦muliņa)! BW. 21460, 3 var. man[a] māsiņa sīkuliņa (Var.: sīkaliņa) 29323, 5. sīkaļiņa (Var.: sīkaļiņa, sīkulīte, sīkuļiņa) ruozes sēja 6490; "ein nicht gehörig ausgewachsenes Tier" (mit î 2 ) Bauske;
2) eine Sopransängerin:
soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām jeb arī par sīkaliņām A. XX, 470. visas re̦sni dziedātājas, nav ne˙vienas sīkaliņas Ld. 824;
3) eine Kuh mit kleinen Flecken; ein Kuhname
Bers., Golg.
Avots: ME III, 851
1) auch sīkuļa, sīkule, ein Mädchen von kleinem Wuchs:
nebē̦dā tu, tautieti, ka es tāda sīkaļiņa (Var.: ze̦muliņa)! BW. 21460, 3 var. man[a] māsiņa sīkuliņa (Var.: sīkaliņa) 29323, 5. sīkaļiņa (Var.: sīkaļiņa, sīkulīte, sīkuļiņa) ruozes sēja 6490; "ein nicht gehörig ausgewachsenes Tier" (mit î 2 ) Bauske;
2) eine Sopransängerin:
soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām jeb arī par sīkaliņām A. XX, 470. visas re̦sni dziedātājas, nav ne˙vienas sīkaliņas Ld. 824;
3) eine Kuh mit kleinen Flecken; ein Kuhname
Bers., Golg.
Avots: ME III, 851
sīkalēt
sīkaliņš
sīkalkšņi
sîkàlkšņi, Ellerngestrüpp: upītes krasti apauguši sīkalkšņiem A. v. J. 1901, S. 316.
Avots: ME III, 851
Avots: ME III, 851
sīkas
sīkasni
sīkastrene
sīkaudzis
sîkaûdzis, wer klein, zart, schmächtig gewachsen ist: bērziņš, kaut i[r] sīkaudzītis ... Stari I, 202.
Avots: ME III, 851
Avots: ME III, 851
Šķirkļa skaidrojumā (84)
alksnis
àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
apaugt
apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.
Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene
Avots: ME I, 75
Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene
Avots: ME I, 75
appirkt
appìrkt (li. apipir̃kti), tr., im Umkreise abkaufen, wegkaufen: kaimiņiem visus linus SP. appirkdami sarus, lupatas un kaulus Druva I, 725. - kas, māsiņa, tev appirka (Var.: apkala, apkāra) sīkajā sudrabā (Var.: ar sīkuo sudrabiņu) BW. 17000, schmückte kaufend.
Avots: ME I, 111
Avots: ME I, 111
apsnāt
apsnāt,
1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡
2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡
3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡
4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.
Avots: EH I, 115
1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡
2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡
3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡
4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.
Avots: EH I, 115
atlikas
atlikas, Pl. T., Überbleibsel, Überreste: ēdienu atlikas LP. VII, 123, V, 53, IV, 217; Hiob 24, 6 nuo ve̦cprūšu valuodas mums tikai sīkas atlikas Kronw. Adv. atliku likãm, über und über genug, im Überfluss: naudas būs atliku likām Etn. III, 175; so auch atlikām Etn. III, 146.
Kļūdu labojums:
ēdienu atlikas = ēdiena atlikas
Avots: ME I, 173
Kļūdu labojums:
ēdienu atlikas = ēdiena atlikas
Avots: ME I, 173
atstiept
atstìept [li. atstiẽpti], tr.,
1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;
2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;
3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,
1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;
2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.
Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka
Avots: ME I, 198
1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;
2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;
3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,
1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;
2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.
Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka
Avots: ME I, 198
dadzis
dadzis,
1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. 2 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. 2 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;
2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I 4, 462, Walde Wrtb. 2 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 4 u. KZ. XL, 563 1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]
Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)
Avots: ME I, 429
1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. 2 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. 2 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;
2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I 4, 462, Walde Wrtb. 2 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 4 u. KZ. XL, 563 1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]
Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)
Avots: ME I, 429
dalderis
dal˜deris,
1): acc. plur. dalderiņus BW. 25645; sudraba dalderītis BW. 3770 var. sīkajiem dalderiem 31761, 2;
2): daldeŗus mērījuši ne tikai pēc zemes lieluma, bet arī pēc labuma AP. d. - trīs pūrvietas, kad vidīna zeme; kad labāka zeme, tad uz daldera krīt tikat viena pūrvieta; kad pa˙visam slikta zeme, tad daudzi pūrviešu Saikava; ‡
3) alectorolophus minor Ramkau.
Avots: EH I, 304
1): acc. plur. dalderiņus BW. 25645; sudraba dalderītis BW. 3770 var. sīkajiem dalderiem 31761, 2;
2): daldeŗus mērījuši ne tikai pēc zemes lieluma, bet arī pēc labuma AP. d. - trīs pūrvietas, kad vidīna zeme; kad labāka zeme, tad uz daldera krīt tikat viena pūrvieta; kad pa˙visam slikta zeme, tad daudzi pūrviešu Saikava; ‡
3) alectorolophus minor Ramkau.
Avots: EH I, 304
drabuškas
dzilkstēt
dzilkstêt, ein Schallverbum (von Vogelstimmen): sīka putniņa balstiņa dzilkstēja.,. meža klusumā Druva III, 345. [putni dzilkst Ober-Kurl. - Wurzelgleich scheint ein dzilkt:] pasaciņas klusi dzilkdama stāstīs Bārda Zem. d. 184.
Avots: ME I, 550
Avots: ME I, 550
ēzelīte
‡ ẽzelīte;
1) ein Schaf mit feiner; krauser Wolle
Gramsden;
2) "weiche, feine, krause Wolle"
Dunika, Gramsden, Mesoten: vilna tāda sīka ē. Janš. Dzimtene 2 II, 202.
Avots: EH I, 374
1) ein Schaf mit feiner; krauser Wolle
Gramsden;
2) "weiche, feine, krause Wolle"
Dunika, Gramsden, Mesoten: vilna tāda sīka ē. Janš. Dzimtene 2 II, 202.
Avots: EH I, 374
gan
gan, verkürzte Form von gana
1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;
2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],
a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;
b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;
c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;
d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;
e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;
3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.
Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli
Avots: ME I, 598, 599
1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;
2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],
a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;
b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;
c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;
d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;
e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;
3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.
Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli
Avots: ME I, 598, 599
gremdēt
grèmdêt, -ẽju, fakt. zu grimt, senken, versenken : sīkas uolas, rudakmens gremdē puiša dvēselīti BW. 8901. mani ir dzīve sāpju akā gremdējuse Vēr. II, 176. Refl. -tiês, sich versenken, sinken : gremdējas ūdenī Saul. daba sapņu se̦gā gremdējās Treum.
Avots: ME I, 648
Avots: ME I, 648
grunči
ikšķēt
izprašņa
‡ izprašņa, das Ausfragen: kāda tad būtu izvaice un i. Janš. Dzimtene V, 192. dziļa un sīka i. Kaudz. Jaunie mērn. laiki 111, 126.
Avots: EH I, 474
Avots: EH I, 474
kārnēt
kârnêt 2 - u od. - ẽju, - ẽju,
1) [kãrnêt Bauske], lungern, gierig zusehen
[Wessen], schmachten nach etwas: vai tu kārni, vai ne, dabūt tu jau nedabūsi! Frauenb. kārnē kâ suns gaļas Naud. kaķis kārnē pēc skurstenī pakārtām de̦sām Gaw., Nigr., Katzd., A. - Rahden. viņi glūn un kārn, vai nesāks drīz krist sīka nauda Janš.;
[2) " neugierig, forschend blicken"
Wessen. Zu kãrs?]
Avots: ME II, 197
1) [kãrnêt Bauske], lungern, gierig zusehen
[Wessen], schmachten nach etwas: vai tu kārni, vai ne, dabūt tu jau nedabūsi! Frauenb. kārnē kâ suns gaļas Naud. kaķis kārnē pēc skurstenī pakārtām de̦sām Gaw., Nigr., Katzd., A. - Rahden. viņi glūn un kārn, vai nesāks drīz krist sīka nauda Janš.;
[2) " neugierig, forschend blicken"
Wessen. Zu kãrs?]
Avots: ME II, 197
ķikala
‡ ķikala, ķikalīte, verächtl. Bezeichnung einer weiblichen Person: nu sāka ķikala [?] priecāties, re̦dz manu bāliņu kâ gaigaliņu BW. 18930. neduomā ..., ka es tāda ķikalīte (Var.: lūze, ze̦muliņa, sīkalīte) 21780, 2 var.
Avots: EH I, 701
Avots: EH I, 701
knīslīgs
knīslîgs "?": sīka, maza jūtiņa, knīvelīte (Var.: maza meitenīte) BW. 12060, 2 var. [Umbildung von knĩpele unter dem Einfluss von knēvelis?]
Avots: ME II, 248
Avots: ME II, 248
knope
knuõpe (unter knuõpa): brunču knuopes BW. 20219. knuope... sīkajām knuopītēm! 5348, 5 var.
Avots: EH I, 635
Avots: EH I, 635
knopēt
knuõpêt, - ẽju,
1) knöpfen
[aus mnd. knopen dass.]: knuopē mani, māmuliņa, sīkajām knuopītēm, lai es augu tieva, gaŗa BW. 5348, 5;
2) (den Weg) zurücklegen (?):
es panācu tautu meitu, kājām ceļu knuopējuot [Var.: klapējam]; sēd pie manis, tautu meita! knuopēs [Var.: klapēs] mans kumeliņš BW. 11155. Refl. - tiês, sich knöpfen.
Avots: ME II, 251
1) knöpfen
[aus mnd. knopen dass.]: knuopē mani, māmuliņa, sīkajām knuopītēm, lai es augu tieva, gaŗa BW. 5348, 5;
2) (den Weg) zurücklegen (?):
es panācu tautu meitu, kājām ceļu knuopējuot [Var.: klapējam]; sēd pie manis, tautu meita! knuopēs [Var.: klapēs] mans kumeliņš BW. 11155. Refl. - tiês, sich knöpfen.
Avots: ME II, 251
kroka
kruõka, kŗuõka [Līn., Dunika, Gr.Essern, Se˙lg., Nigr., Lautb., Wandsen, Luttr.], Kand., kruoķe Selb., kruokla U., die Falte, Runzel: zābaki ar sīkajām kruokām dilbuos AU. jakas ar kruoķēm sānuos A. XX, 68. tagad liek kruoķes ap brunčiem, lai izskatītuos kuplāka brunču apakša Selb. tu esi izuosts līdz pēdējai dvēseles kŗuokai JR. V, 12. [In Dunika auch als Schimpfwort für ein sich gebückt haltendes Weib. Nebst estn. krōk "Fältelung" aus mnd. kroke dass.]
Avots: ME II, 294
Avots: ME II, 294
krustceļš
krustceļš, Plur. krustceļi, krustceles, der Kreuzweg: pie krustceļiem saticis ve̦lns vīru LP. VII, 64. brūte meta uz krustcelēm pa gabaliņam sīkas naudas BW. III, 1, 3. krustcelēs atradās buode Niedra.
Avots: ME II, 288
Avots: ME II, 288
mājrūpniecība
mãjrũpniẽcĩba, die Hausindustrie: mājrūpniecība, kâ pretstats fabrikas rūpniecībai, tāds sīkas rūpniecības veids, kuŗā pats strādnieks ar saviem palīgiem uzskatāmi arī par sava uzņē̦muma saimniekiem Konv 2.
Avots: ME II, 578
Avots: ME II, 578
mākoņa
mãkuôņa, [màkuoņa Neuenb., mâkuoņa 2 Nigr., Dunika, Līn., Rutzau], mãkuônis PS., mâkuonis 2 Kand., [Ruj., Iwanden, Dond., Selg., mãkuõnis C., mãkuonis Salis, Jürg., Gr. - Essern, màkuonis Arrasch, Wolmarshof, màkuonis 2 Kl.],
1) die Wolke:
te bij saule, te pazuda tai me̦lnā mākuoņā RKr. XVI, 183. ieiet saule vizē̦dama zilajās mākuoņās BW. 18877. [mākuoņas sāka dalīties Janš. Bārenīte 42.] kad Jē̦kaba dienā, saulei spīduot, pie debess staigā mazas, baltas mākuoņi savilkas. es izbēgu nuo tautām kâ nuo lietus mākuonīša BW. 26359. visi makuoņi izsīka, die Wolken verschwanden, es hat sich alles zum Besten gekehrt. teōrijas, kas dzeju nuo pīšļiem grib atkal sacelt mākuoņus Vēr. I, 1187;
[2) als Schimpfwort für einen (duseligen?)Menschen: piedzēries kâ mâkuoņa 2; tāds kâ mākuoņa! Nigr.] Zu màkt (iês).
Avots: ME II, 580
1) die Wolke:
te bij saule, te pazuda tai me̦lnā mākuoņā RKr. XVI, 183. ieiet saule vizē̦dama zilajās mākuoņās BW. 18877. [mākuoņas sāka dalīties Janš. Bārenīte 42.] kad Jē̦kaba dienā, saulei spīduot, pie debess staigā mazas, baltas mākuoņi savilkas. es izbēgu nuo tautām kâ nuo lietus mākuonīša BW. 26359. visi makuoņi izsīka, die Wolken verschwanden, es hat sich alles zum Besten gekehrt. teōrijas, kas dzeju nuo pīšļiem grib atkal sacelt mākuoņus Vēr. I, 1187;
[2) als Schimpfwort für einen (duseligen?)Menschen: piedzēries kâ mâkuoņa 2; tāds kâ mākuoņa! Nigr.] Zu màkt (iês).
Avots: ME II, 580
maks
maks,
1): pilns m. sīkaju dukatiņu BW. 33554, 5. grib dalderis zīda maku 34303. maciņš mans ruoņa m., zīda diegu šūdināts 34284; ‡
2) verächtl. Bezeichnung für einen alten, abgemagerten Menschen
Seyershof: tas jau vai[r] sievu nedabūs - tāds ve̦cs m˙!
Avots: EH I, 779
1): pilns m. sīkaju dukatiņu BW. 33554, 5. grib dalderis zīda maku 34303. maciņš mans ruoņa m., zīda diegu šūdināts 34284; ‡
2) verächtl. Bezeichnung für einen alten, abgemagerten Menschen
Seyershof: tas jau vai[r] sievu nedabūs - tāds ve̦cs m˙!
Avots: EH I, 779
māranas
nauda
naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],
1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];
a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,
a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;
b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];
d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];
2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]
Avots: ME II, 695, 696
1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];
a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,
a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;
b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;
c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];
d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];
2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]
Avots: ME II, 695, 696
ņirbināt
ņirbinât,
1): bē̦rns ņir̂be̦nāja ar ruociņām AP.;
2): sīkas trīsas ņirbināja pakrūtē Delle Negantais nieks 198.
Avots: EH II, 114
1): bē̦rns ņir̂be̦nāja ar ruociņām AP.;
2): sīkas trīsas ņirbināja pakrūtē Delle Negantais nieks 198.
Avots: EH II, 114
nogavēt
nùogavêt, tr., abfasten: gavēni. Refl. -tiês, sich abfasten. nùogavilêtiês, einen Jubelruf aus voller Brust ausstossen: kāda sīka balstiņa nuogavilējās Purap.
Avots: ME II, 784
Avots: ME II, 784
nonākt
nùonãkt,
1): īsti nuonākuse vasarāja ... gan nebija Janš. Mežv. ļ. II, 343. zirņi, labība, uogas jau nuonāk(st) Grob.;
2): (fig.) kâ nu tâ var n., ka nav ne drēbju gabaliņa mugurā! Kand. nuonācis nuo grauda, nuonācis grūtuos apstākļuos Vank.;
3): gaida savu māmuļīti ... atte̦kam; sīkas uolas vien nuonāca, māmuļīte nenuonāca BW, 4244 var. Refl, -tiês, ‡
2) reif werden
Frauenb., Iw.
Avots: EH II, 71
1): īsti nuonākuse vasarāja ... gan nebija Janš. Mežv. ļ. II, 343. zirņi, labība, uogas jau nuonāk(st) Grob.;
2): (fig.) kâ nu tâ var n., ka nav ne drēbju gabaliņa mugurā! Kand. nuonācis nuo grauda, nuonācis grūtuos apstākļuos Vank.;
3): gaida savu māmuļīti ... atte̦kam; sīkas uolas vien nuonāca, māmuļīte nenuonāca BW, 4244 var. Refl, -tiês, ‡
2) reif werden
Frauenb., Iw.
Avots: EH II, 71
nosvaidīt
nùosvaîdît, tr., freqn., wiederholt herab-, weg-, bewerfen: uolinieki nuosvaidīja sīkajām uoliņām BW. 14427. Refl. -tiês, sich hin- und herwerfen: nuosvaidās kâ spuole JR. lV, 88.
Avots: ME II, 863
Avots: ME II, 863
ņudzēt
ņudzêt [Serben, Lennew., Serbigal], -u, -ẽju, intr., [kriechen U.], kribbeln, wimmeln: cilvē̦ki ņudzēja kâ bites ap struopu Aps. purvs ņudzēja un mudzēja nuo tūkstuošu tūkstuošām čūskām LP. VII, 1263. zāle mudžēja un ņudzējā MWM. VIII, 2I0. visa ņudz Daugaviņa sīkajām raudiņām BW. 30824. viss tirgus izlikās kâ ņudzuošs skudru pūlis Kaudz. [vardulē̦ni dīķī ņudz vien Wessen.]
Avots: ME II, 904, 905
Avots: ME II, 904, 905
pa
I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,
1) unter,
a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;
b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;
c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;
2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;
3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;
4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;
5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;
6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -
1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;
2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;
3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";
4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -
a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;
b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;
c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;
d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;
e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;
f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]
Avots: ME III, 1, 2, 3
1) unter,
a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;
b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;
c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;
2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;
3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;
4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;
5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;
6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -
1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;
2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;
3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";
4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -
a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;
b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;
c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;
d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;
e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;
f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]
Avots: ME III, 1, 2, 3
pačipstēt
pačipstêt,
[1) auch pačīpstêt, ein wenig piepen]: sargi ne pačipstēt vairs die Wächter können keinen Laut von sich geben LP. V, 243; ["ieskanēties": maku cilājuot pačipstēja sīka nauda Vīt.;
2) "papļāpāt" Seppkull;
3) "izputēt" MSil.].
Avots: ME III, 14
[1) auch pačīpstêt, ein wenig piepen]: sargi ne pačipstēt vairs die Wächter können keinen Laut von sich geben LP. V, 243; ["ieskanēties": maku cilājuot pačipstēja sīka nauda Vīt.;
2) "papļāpāt" Seppkull;
3) "izputēt" MSil.].
Avots: ME III, 14
pasīks
pavārte
II pavārte: auch (mit âr 2 ) Dunika; "Weidenumzäunung" Gramsden; "ar zâli apaudzis laukumiņš kādā pagalma stūrī vai ē̦kas tuvumā" Siuxt: sīkais cūku ābūliņš, maura zâle un citas sīkas zâlītes auga pavārtē. cūkas ēda pa pavārti, kāmē̦r sāka augt pa papuvi kādi tītiņi vai kas; kuo tu meklē cita pavārtē ("īpašumā")? Naud.; mans brālis dzīvuo viņa pavārtē (in seiner Kost und Wohnung) Grawendahl.
Avots: EH XIII, 189
Avots: EH XIII, 189
pievilt
pìevilˆt, betrügen: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs. vienreiz suni pieviļ ar kaulu, uotrreiz ne ar gaļu nepievils. es pievīlu meitu māti...: viņa man krē̦slu cēla, es pasteidzu ruoku duot BW. 14594. suolīj[a] man tautu dē̦ls sieku sīka sudrabiņa; kad pievīle, neiedeve ne vērdiņa lielumiņu 15520. māsa juo (= viņu) pievila (sic!) Pas. III, 315. Refl. -tiês, sich versehen, betrogen werden, sich betrogen fühlen: pievilsies tu, meitiņa, puiša vārda klausīdama BW. 12415, 6. ja viņš ir dažreiz maldījies un pievīlies, tad tuomē̦r viņš vienumē̦r ir pūlējies Vēr. I, 1190.
Avots: ME III, 311
Avots: ME III, 311
pīpene
I pìpene PS., C., pìpene 2 Kr., Kl. (dze̦ltānā un baltā), pīpe̦ns Grenči bei Tuckum, die Hundskamille; weisses (Arrasch) Massliebchen R. Sk. II, 242; pîpene 2 , Ackerkamille Salisb.; Orakelblume Behnen, Bauske; Färberkamille; anthemis tinctoria Etn. I, 29, RKr. II, 66; leucanthemum vulgare: balta zied zemenīte, vēl baltāka pīpenīte BW. 4494 var. ziedi, pīpenīte, sudrabiņa ziediņiem! 29045, 3. balts pīpeņu tīrumiņš 13395. sīkas, baltas pīpenītes vaiņadziņā apkārt zied U. b. 85, 61. dze̦lte̦nā pīpenīte negrib ziedus nuoraujam BW. 13200; pĩpene Ruj., ranunculus.
Avots: ME III, 233
Avots: ME III, 233
plauki
plauki,
1) plaûki C., PS., Trik. (li. plaukaĩ "Haare"), plaûki 2 Ruj., Salis, = plauka I Spr., Ronneb.: plaûki - tīrākās, labākās pakulas. Mar. n. RKr. XV, 130. par plaukiem Alūksnes pagastā sauc sīkas tinu škiedriņas; was im Weben vom Kamme abfällt U.;
2) Schneeflocken
Wend. n. U.;
3) Schelfer, Schinn
Warkl., (mit aû) Saikava : Māres dienā nedrīkst galvu sukāt, lai plauki galvā neme̦tas RKr. VI, 34;
4) Staub
Ruj. n. U.;
5) Mutterkorn
(auch me̦lni plauki) U. - Vgl. plauka; in der Bed. 5 dürfte es zu plaûkt I gehören (während Persson Beitr. 806 f. plauki 5 von plauki 1-4 und plauka nicht trennt).
Avots: ME III, 324, 325
1) plaûki C., PS., Trik. (li. plaukaĩ "Haare"), plaûki 2 Ruj., Salis, = plauka I Spr., Ronneb.: plaûki - tīrākās, labākās pakulas. Mar. n. RKr. XV, 130. par plaukiem Alūksnes pagastā sauc sīkas tinu škiedriņas; was im Weben vom Kamme abfällt U.;
2) Schneeflocken
Wend. n. U.;
3) Schelfer, Schinn
Warkl., (mit aû) Saikava : Māres dienā nedrīkst galvu sukāt, lai plauki galvā neme̦tas RKr. VI, 34;
4) Staub
Ruj. n. U.;
5) Mutterkorn
(auch me̦lni plauki) U. - Vgl. plauka; in der Bed. 5 dürfte es zu plaûkt I gehören (während Persson Beitr. 806 f. plauki 5 von plauki 1-4 und plauka nicht trennt).
Avots: ME III, 324, 325
prātula
prātula;* das Sinngedicht, der Sinnspruch, die Sentenz: tas viņas kladē bija ierakstījis . . . pašdarinātūs mīlestības dzejuoļus un prātulas De̦glavs Rīga II, 1, 24. man uznāk trīsas nuo viņu sīkajām prātulām uņ patiesībām Zalktis v. J. 1908, S. 133.
Avots: ME III, 383
Avots: ME III, 383
priedele
priedele BW. 23619 var., priedelĩte, priedeliņa, priedenīte, priedeniņš, Deminutivformen von priẽde, die Kiefer: šurpu turpu vēji luoka silā sīkas priedelītes (Var.: priedeliņas) BW. 10657 var. šurpu, turpu luocījās zaļa sila priedenīte (Var.: priedeniņš 22825.
Avots: ME III, 392
Avots: ME III, 392
purmala
purmala, purmale, purmalis, purmãlis C., = purvmala, der Rand des Morastes, die Gegend am Moraste: ariet, muni bāleliņi, visas purva purmalītes! BW. 27933. kuo tie mūsu suņi rēja, gar purmali staigādami? 23509, 2. visas tautu purmalītes sīkajām skaidiņām 30251. purmalīša arājam dancuotāja kumeliņš 29979. pirms apsītes atsarks purmalā A. XXI, 438.
Avots: ME III, 418
Avots: ME III, 418
rudakmenis
rudakmen(i)s, ein gewöhnlicher Feldstein Heniņ (eig.: ein (rötlich) brauner Stein): sīkas uolas, rudākmeņi gremdē puiša dvēselīti BW. 8901 var. sīki ciņi, rudakmeņi, tie ganam krē̦sli bij 29566. rit[i], rit[i], rudakmen, pa kumeļ[a] kājiņām! 8834, 8. rudakmeni ritināt 6813 var.
Avots: ME III, 553
Avots: ME III, 553
rudakmens
rudakmen(i)s, ein gewöhnlicher Feldstein Heniņ (eig.: ein (rötlich) brauner Stein): sīkas uolas, rudākmeņi gremdē puiša dvēselīti BW. 8901 var. sīki ciņi, rudakmeņi, tie ganam krē̦sli bij 29566. rit[i], rit[i], rudakmen, pa kumeļ[a] kājiņām! 8834, 8. rudakmeni ritināt 6813 var.
Avots: ME III, 553
Avots: ME III, 553
rupjš
rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 1.
Avots: ME III, 563
Avots: ME III, 563
rūsēt
rùsêt C., Wolm., Serbigal, rûsêt 2 Ruj., Salis, AP., Tr., Lin., Iw., rùsêt 2 Nerft, Preili, -ẽju, rùsit 2 Kl., rūsuôt, intr.,
1) rosten (rūsît Bers.): spalva rūsēja Druva III, 831. kuo darīja sīka nauda rūsē̦dama (Var.: rūsīdama), pe̦lē̦dama BW. 29792, 2, mans jautrums it kâ metals mitrumā pamazām rūsuo Asp. lai labība nerūsējuot BW. III, 3, S. 865;
2) rūsît Uodziena n. Etn. I, 32, Lös., Ar., blitzen, erglänzen
Ar., wetterleuchten : luoguos rūsēja vakara atspīdums Stari II, 736. padebeši grauzdami un rūsē̦dami aizliduo pruojām MWM. v. J. 1898, S. 827. Zu rūsa I.
Avots: ME III, 572, 573
1) rosten (rūsît Bers.): spalva rūsēja Druva III, 831. kuo darīja sīka nauda rūsē̦dama (Var.: rūsīdama), pe̦lē̦dama BW. 29792, 2, mans jautrums it kâ metals mitrumā pamazām rūsuo Asp. lai labība nerūsējuot BW. III, 3, S. 865;
2) rūsît Uodziena n. Etn. I, 32, Lös., Ar., blitzen, erglänzen
Ar., wetterleuchten : luoguos rūsēja vakara atspīdums Stari II, 736. padebeši grauzdami un rūsē̦dami aizliduo pruojām MWM. v. J. 1898, S. 827. Zu rūsa I.
Avots: ME III, 572, 573
saņudzēt
saņudzêt,
1) sich verwickeln, sich verwirren:
saņudzējušu, iesirmu vaigu bārzdu Turg. Muižn. per. 77. dzijas saņudz Serbigal, Salgaln, Neuenb., Koddiack;
2) "pajukt, sakustēties" Vank.: bites saņudz Lettin, Bewern, Nötk. sīkas zivtiņas saņudzēja Fehsen;
3) zu flimmern anfangen, bunt werden (vor den Augen):
lasuot burti saņudzēja Schibbenhof;
4) "verwirren, verwühlen"
Nötk.: lini, mieži vē̦tras saņudzē̦ti; Neuhausen. Refl. -tiês, sich verwirren Neuenb.
Avots: ME II, 695, 696
1) sich verwickeln, sich verwirren:
saņudzējušu, iesirmu vaigu bārzdu Turg. Muižn. per. 77. dzijas saņudz Serbigal, Salgaln, Neuenb., Koddiack;
2) "pajukt, sakustēties" Vank.: bites saņudz Lettin, Bewern, Nötk. sīkas zivtiņas saņudzēja Fehsen;
3) zu flimmern anfangen, bunt werden (vor den Augen):
lasuot burti saņudzēja Schibbenhof;
4) "verwirren, verwühlen"
Nötk.: lini, mieži vē̦tras saņudzē̦ti; Neuhausen. Refl. -tiês, sich verwirren Neuenb.
Avots: ME II, 695, 696
sarukt
saŗukt Dunika, sarukt, intr., zusammenschrumpfen U., einschrumpfen (eig. und fig.): sīkais augums it kâ saruka Purap. ve̦cs, izkaltis, sarucis vīriņš Latv. viņa saruka arvien mazāka MWM. X, 40. kustuonīši sausumā pilnīgi saŗūk Vēr. II, 1056. sarukuse viņa āda Latv. nuo skumības sarucis mans vaigs Psalm 31, 10. visu rītu nee̦smu ēdis, man vē̦de̦rs ir tâ sarucis Dond. vadmala veļuot saŗūk Nigr. smadzenes arvien vairāk saŗūk Vēr. II, 925. naudas maks sarucis Erlaa. tālums it kâ saŗuka: mēs atkal bijām viens uotram tik tuvu Latv. vācieši pārnāca sarukušā skaitā MWM. VIII, 385. - kad tu saŗuktu! dass du verschrumpfest! Mag. XX, 3, 38.
Avots: ME III, 726
Avots: ME III, 726
sarūsēt
sarūsêt, sarūsît Spr., sarûst 2 Ruj., intr., verrosten; einrosten: sarūsējis tutenis Stari II, 933. sarūsēja pieši mani BW. 7828. sarūs mana sīka nauda 11633. sarūs mans zuobentiņš 14032. dārgmetali nesarūsē Konv. 2 511. nuo sarūsējuša vaŗa Vēr. II, 455. ar sarūsējušām durvīm MWM. VIII, 890. - (fig.) sieva morāliski sarūsē Vēr. II, 819. sarūsējušās verdzības važas 1000.
Avots: ME III, 724
Avots: ME III, 724
segt
segt (li. sègti "heften"), se̦dzu od. se̦gu, sedzu, tr.,
1) decken, hüllen, bedecken
U., auf-, überdecken: māmiņ[u] se̦dz velēniņas BW. 3925. aiz tautieša aiztecēju, . . . tautiet[i]s manu kaunu sedza pret tām laužu valuodām 8318. dē̦lu māte gaidījās, lai es se̦gu villainīti 25279 var. se̦gu (Var.: se̦dzu) baltas villainītes 16967, 3 var. tās (= mājas) sniegā tīti krūmi se̦dz Vēr. I, 1297; jumtu segt (= jumt) Arrasch, Ermes, Schwanb.;
2) einstecken, schnallen; zuschnalten, losschnallen:
villainē tapa "se̦gtas" sagšas Etn. IV, 108, se̦dz krūtis sakti BW. III, 2, 161,. sedz, māmiņ, man krūtiņas sīkajām saktiņām! BW. 17005. puiši manas saktas sedza, vilka manus gredzentiņus 6275;
3) pē̦das segt Golg., = p. sekt 1. Refl. -tiês, (für) sich auf-, überdecken, sich bedecken, sich zudecken: likšuos zīļu vainadziņu, segšuos baltu villainīti BW. 13592. nebij . . . māmuliņa tādas sagšas se̦gusēs 25322. tâ sedzies, tautu dē̦ls, ka tev tiek villainīte! 24866, 1. Subst. - segšana, das Decken, Bedecken; segšanâs, das Sichbedecken; sedzẽjs, wer deckt, bedeckt: nu nāk tavi vedējiņi, tavu pē̦du sedzējiņi BW. 16831; se̦gums,
1) die vollendete Tätigkeit des Deckens;
2) eine Decke, Bedeckung
U.; die wollene Tagesdecke Gr.-Jungfernhof n. U.: maizes kukulīti, kuo... paņēma līdz un uzglabāja zem se̦gumiem BW. III, I, 97. kupli mani se̦gumiņi (Var.: ieluociņi, villainītes u. a.) BW. 17875, 14 var. Nebst sagša, sagts, li. sagà od. sãgas "Schleife" zu agr. sagis "Spange, Schnalle" (und saxtls "Rinde"?), air. sén "Fangnetz" und - wenn das wurzelhafte a nicht auf ṇ beruht - al. sájati "hängt an", vgl. Trautmann Wrtb. 252. Die le. Bed. "bedecken" (auch li. apsėgti LChr. 264, 20 ) dürfte zuerstim Kompositum apsegt (urspr.: ringsum anheften) aufgekommen sein.
Avots: ME III, 812
1) decken, hüllen, bedecken
U., auf-, überdecken: māmiņ[u] se̦dz velēniņas BW. 3925. aiz tautieša aiztecēju, . . . tautiet[i]s manu kaunu sedza pret tām laužu valuodām 8318. dē̦lu māte gaidījās, lai es se̦gu villainīti 25279 var. se̦gu (Var.: se̦dzu) baltas villainītes 16967, 3 var. tās (= mājas) sniegā tīti krūmi se̦dz Vēr. I, 1297; jumtu segt (= jumt) Arrasch, Ermes, Schwanb.;
2) einstecken, schnallen; zuschnalten, losschnallen:
villainē tapa "se̦gtas" sagšas Etn. IV, 108, se̦dz krūtis sakti BW. III, 2, 161,. sedz, māmiņ, man krūtiņas sīkajām saktiņām! BW. 17005. puiši manas saktas sedza, vilka manus gredzentiņus 6275;
3) pē̦das segt Golg., = p. sekt 1. Refl. -tiês, (für) sich auf-, überdecken, sich bedecken, sich zudecken: likšuos zīļu vainadziņu, segšuos baltu villainīti BW. 13592. nebij . . . māmuliņa tādas sagšas se̦gusēs 25322. tâ sedzies, tautu dē̦ls, ka tev tiek villainīte! 24866, 1. Subst. - segšana, das Decken, Bedecken; segšanâs, das Sichbedecken; sedzẽjs, wer deckt, bedeckt: nu nāk tavi vedējiņi, tavu pē̦du sedzējiņi BW. 16831; se̦gums,
1) die vollendete Tätigkeit des Deckens;
2) eine Decke, Bedeckung
U.; die wollene Tagesdecke Gr.-Jungfernhof n. U.: maizes kukulīti, kuo... paņēma līdz un uzglabāja zem se̦gumiem BW. III, I, 97. kupli mani se̦gumiņi (Var.: ieluociņi, villainītes u. a.) BW. 17875, 14 var. Nebst sagša, sagts, li. sagà od. sãgas "Schleife" zu agr. sagis "Spange, Schnalle" (und saxtls "Rinde"?), air. sén "Fangnetz" und - wenn das wurzelhafte a nicht auf ṇ beruht - al. sájati "hängt an", vgl. Trautmann Wrtb. 252. Die le. Bed. "bedecken" (auch li. apsėgti LChr. 264, 20 ) dürfte zuerstim Kompositum apsegt (urspr.: ringsum anheften) aufgekommen sein.
Avots: ME III, 812
sīcin
sīcināt
II sîcinât 2 : jem. "klein" nennen: sīku mani sīce̦nāja, mazu mani maze̦nāja; tādēļ sīka, tādēļ maza, ka nebija pūriņā BW. 7850.
Avots: EH II, 491
Avots: EH II, 491
sīga
sīga,
1) sĩga Karls., Deg., C., Salis, sīga U., RKr. IX, 93; Bielenstein Holzb. 653, sìga2 Lis., Golg., Warkl., Saikava, sīģe U., der Schnäpel, Ssig (coregonus lavaretus L.);
2) die Trappe
L., St., Elv., V.; "Falke" Manz. Lettus und Phraseol. cap. VIII. In der Bed. 1 - man beachte das Schwanken im Wurzelauslaut zwischen g (sīga) und k (sīka, li. sykis) - wohl entlehnt, sei es (nach Thomsen Beröringer 279) aus dem Finnischen, sei es (nach Solmsen KZ. XXXVIII, 144) aus r. сигъ.
Avots: ME III, 851
1) sĩga Karls., Deg., C., Salis, sīga U., RKr. IX, 93; Bielenstein Holzb. 653, sìga2 Lis., Golg., Warkl., Saikava, sīģe U., der Schnäpel, Ssig (coregonus lavaretus L.);
2) die Trappe
L., St., Elv., V.; "Falke" Manz. Lettus und Phraseol. cap. VIII. In der Bed. 1 - man beachte das Schwanken im Wurzelauslaut zwischen g (sīga) und k (sīka, li. sykis) - wohl entlehnt, sei es (nach Thomsen Beröringer 279) aus dem Finnischen, sei es (nach Solmsen KZ. XXXVIII, 144) aus r. сигъ.
Avots: ME III, 851
sīks
sîks, Adv. sîki,
1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;
2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;
3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,
1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;
2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).
Avots: ME III, 852
1) klein, gering, winzig
U.: nuo auguma vinš bij sīks vīriņš Kaudz. M. 14. sīks, mazs augumiņš BW. 4529. sīku seju man māsiņa 14300. sīkas, mazas pēdiņas upītes malā, te mani pādē̦ni nuote̦kāj[u]ši 1155, 3. sīku rakstu (feingemustert) cimdus adu 7285. diezgan sīks krājums, - tikai 475 nummuri SDP. VIII, 22. sīka nauda (in Libau: sīkais), Kleingeld: tautas skaita sīku naudu BW. 24322, 2 var. bij man nauda, bij man sīka, bij man rup[j]a 19886. kādu sīkas naudas gabalu BW. III, 1, S. 43. sīki luopi, Kleinvieh U. sīki bē̦rni Kundziņš Ve̦cais Stenders 82, viele Kinder mit geringem Altersunterschied Salis. sīki, mazi bāleniņi Biel. 675. - sīkas pumpiņas, Röteln (rubeolae) SDP. VIII, 66;
2) zart, dünn, hoch (von der Stimme):
sīka balss, eine schwache Stimme U. tev, māsiņ, sīks balsiņš BW. 11522. meitiņām ... sīka valuodiņa 363, 1. dziežu sīki, dziežu re̦sni 305. soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām A. XX, 470;
3) genau:
sīki izmeklēt, genau untersuchen U. - pārduosim labības vairāk, ... paši spiedīsimies sīkāk (genauer, knapper) cauri Purap. Kkt. 66. - Subst. sîkums,
1) die Kleinheit, Winzigkeit
U.;
2) die Kleinigkeit:
es negribu nuogrimt detaļuos jeb sīkumuos Kaudz. M. 188. Wohl zu li. sinkus "fein" (nom. pl. sìnkuos mìltai bei Būga KD. 51 und LM, IV, 426).
Avots: ME III, 852
sīkt
I sìkt: bites sîc 2 ap puķēm Ramkau. sīcin sīka (Var.: sīca 28664) izkaptiņa BW. 28646. Zur Etymologie s. auch E. Schwyzer KZ. LVIII, 187.
Avots: EH II, 492
Avots: EH II, 492
sīkt
II sîkt C., Kr., Kl., sîkt 2 Deg., sīkstu, sīku, intr., = sikt, verschwinden, nicht gedeihen Bergm. n. U., versiegen: katrs peļņas avuots sīkst A. XX, 957. spē̦ki sīka JR. V, 101. Gehört wohl zu sikt; vgl. Le. Gr. § 620.
Avots: ME III, 854
Avots: ME III, 854
sīkuļa
skambēt
skàmbêt 2 Warkl. (li. skambė´ti "klingen"), -u, -ẽju, = skanêt: kaldināsim iemauktiņus, lai skamb . . . kumeļam sīkas naudas iemauktiņi Rutzau n. FBR. VII, 118. es būt[u] tautas izbē̦gusi, jeib vizulis neskambējis Rutzau n. RKr. XVI, 260. Wenn echt lettisch, zu skanêt; zum Lautlichen s. die Notiz zu skamba.
Avots: ME III, 870
Avots: ME III, 870
skrejot
I skrejuôt ‡
2) "nuoberzt miežu graudiem akuotus; nuošķirt rupjuos graudus nuo sīkajiem" Bers.
Avots: EH II, 508
2) "nuoberzt miežu graudiem akuotus; nuošķirt rupjuos graudus nuo sīkajiem" Bers.
Avots: EH II, 508
smalks
smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),
1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. 2 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;
2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;
3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.
Avots: ME III, 952
1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. 2 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;
2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;
3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.
Avots: ME III, 952
smidzis
smidzis,
1): eine Staubfliege
Salis; ‡
2) etwas Winziges:
tādas sīkas uogas, - tādi smidži Salis.
Avots: EH II, 537
1): eine Staubfliege
Salis; ‡
2) etwas Winziges:
tādas sīkas uogas, - tādi smidži Salis.
Avots: EH II, 537
šmikstēt
šmikstêt, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Fallen der Regentropfen: pret mūri atsizdamies lietus juo stipri plikšķēja un šmikstēja B. Vēstn. dzirdama . . . smalka, sīka lietus šmikstēšana egļu skujās Janš. Mežv. ļ. I, 63.
Avots: ME IV, 84
Avots: ME IV, 84
spilgši
strāva
stràva PS., C., Wolm., (mit à 2 ) Kl., Prl., strāva U., strāve (li. sr(i)ovė˜, strovė˜ "Strömung") U.,
1) das Strömen
Ruj. (strâva 2 ), der Strom Ruj. n. U., ein rascher Strom U.; ein Regenguss U.: stipra strāva, ein reissender Strom U. sīkas strāviņas, kuŗas plūst caur augu Vēr. Il, 407. ar strāvām lij, es regnet in Strömen U. lietus sāka gāzt strāvām Pē̦rkuondē̦ls. lietus strāviņa nāca stāvu virsū Kaudz. M. 24. mākuoņu strāvas Vēr. I, 927;
2) eine Begebenheit
Salis n. U.: tādu strāvi es savu mūžu nee̦smu redzējis U.;
3) eine Zeitlang
U.: viņš vienu strāvi tur strādājis Allend. n. U. vienā strāvē, auf einmal Lems. n. U.;
4) politische oder soziale Strömung, Richtung:
jaunā strāva. Zu straujš.
Avots: ME IV, 1084
1) das Strömen
Ruj. (strâva 2 ), der Strom Ruj. n. U., ein rascher Strom U.; ein Regenguss U.: stipra strāva, ein reissender Strom U. sīkas strāviņas, kuŗas plūst caur augu Vēr. Il, 407. ar strāvām lij, es regnet in Strömen U. lietus sāka gāzt strāvām Pē̦rkuondē̦ls. lietus strāviņa nāca stāvu virsū Kaudz. M. 24. mākuoņu strāvas Vēr. I, 927;
2) eine Begebenheit
Salis n. U.: tādu strāvi es savu mūžu nee̦smu redzējis U.;
3) eine Zeitlang
U.: viņš vienu strāvi tur strādājis Allend. n. U. vienā strāvē, auf einmal Lems. n. U.;
4) politische oder soziale Strömung, Richtung:
jaunā strāva. Zu straujš.
Avots: ME IV, 1084
svaine
svaîne Kr., Warkh., Sessw., svaĩne Nigr. (li. sváinė "Schwester der Frau"), svaîne 2 Bauske, Bershof, die Schwester der Frau: svainīt[i]s mani svaini sauca BW. 15714; 25771. sīkas, mazas tev svainītes 25758. kur, svainīte, tā maltīte? 19334. svainis... veda svaines, sievas māsas, pēc kārtas dancuot III, 1, S. 34.
Avots: ME III, 1141
Avots: ME III, 1141
svirplis
svirplis: "maza, sīka auguma cilvēciņš" Gramsden; ein Kreisel Grünh.: iet kâ s. (von einem flinken Menschen).
Avots: EH II, 619
Avots: EH II, 619
tekātnis
te̦kâtnis Nötk., te̦kātnis Spr., AP., Lennew., Sessw., Tirs., te̦katnis Bers., te̦katnis U., ein Kind, das schon zu laufen anfängt U.: divi te̦katņi bē̦rni LA. bārenīte bija tuoreiz vēl sīka, maza meitenīte - te̦kātnīte, kas gana vietu nevarēja vēl aizstāt Janš. Bārenīte 22; te̦kâtnis, ein Jungschwein, das hin und wieder aus dem Stall hinausgelassen wird Kl.
Avots: ME IV, 158, 159
Avots: ME IV, 158, 159
trešs
trešs: (vainagam) div[i] truopeņi ze̦lta liec, trešu sīka sudabreņa! BW. 6104, 4. jau nuo rudens e̦smu Ezerniekuos par trešuo (scil.: puisi) Janš. Dzimtene V, 203.
Avots: EH II, 693
Avots: EH II, 693
trīt
trĩt (li. trìnti "reiben"), prs. trinu Wolm. u. a. oder triņu Adsel, Siuxt, Stenden, Wandsen, Zabeln, prt. trinu Wolm. u. a. oder trĩnu Kabillen, Ruj., reiben, schleifen, schärfen U.: acis trīt U., die Augen ausreiben (vom Schlafe). zuobus trīt U., mit den Zähnen knirschen. aitas trīt U., PS., Schafe (vor dem Scheren) waschen. galvu trīt L., Bergm. n. U., PS., den Kopf (die Haare) waschen. juo trin, juo spuodrāks Birk. Sakāmv. 75. gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa ādiz nuolūp LP. III, 43. viņa drebelīgi cilā un trin kājas Vēr. I, 1168. viņš saķēra savu mitruo pieri un trina ar ruoku J. Kļaviņš. trīt (schleifen, schärfen) nazi, izkapti. Refl. -tiês, sich reiben, sich schuppen: triņas kâ asaris pa uolām Sassm. n. RKr. XVII, 59. kuo tas zē̦ns te trinas (ist unruhig)? vai nevar mlerīgi nuosēdēt? Dond. skuoluotāji sāka trīties uz saviem krē̦sliem A. XX, 29. trinas kâ pliks pa nātrām Etn. II, 109. trinas kâ kašķaina cūka (von einem Streitsiichtigen) IV, 42. Reinītis visādi trinās un gruozījās Krišs Laksts 50. upe, gar kuŗas krastu jūs tik nuobijušies trinaties A. XX, 947. gar žīdu un sīkajiem precinleklem trīdamies, iekrājis trīsdesmit rubuļu Janš. Bandavā I, 8. gar debesīm mākuoņi trinas Jauna R. IV, 192. Subst. trĩšana, das Reiben, Schleifen; trinums, das abgeschlossene Reiben, Schleifen: izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu A. XX, 860. trinējs, wer reibt, schleift: baltu piešu trinējiņš BW. 13595, 23 var. Abgeleitet von der Wurzelform ter- in aksl. trěti (prs. tьrǫ), lat. terere, gr. τείρειν "reiben", wozu auch gr. τετραίνω "bohre" u. a., s. Traatmann Wrtb. 324, Walde Vrgl. Wrtb. I, 730, Reichelt KZ. XXXIX,. 23.
Avots: ME IV, 242
Avots: ME IV, 242
trizulis
II trizulis "?": cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165. meitas uzvilka dziesmas, kuŗu trizuļi ... pārspēja ... cīruļus Veselis Trīs laimes. saules sīkajuos trizuļuos A. XXI, 259. pa viļņu trizulīšiem Plūd. sudraba trizulīši Plūd. II, 3, 204.
Avots: ME IV, 239
Avots: ME IV, 239
trops
III trùops 2 Gr.-Buschh., Meiran, Warkl., = puosms, der Teil des Halmes zwischen zwei Knoten; eine Abteilung zwischen zwei Punkten überhaupt: labības stiebrs sastāv nuo truopiem Meiran. sarakst[i] man . . . vai-naceņu: div[i] truopeņi ze̦lta liec, trešu sīka sudrabiņa! BW. 6104, 4. truops uz truopa, kaķaste galā (Rätsel: Schilfrohr) Wessen. aizlauzt vārpas nuo truopiņiem Lettg. Etwa zur Wurzel trep "wenden" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 756)?
Avots: ME IV, 253
Avots: ME IV, 253
tukšinieks
tukšiniẽks U., tukšeniẽks, tukšniẽks, einer, der nichts hat, ein ganz Bedürftiger U.: pilni... ceļi gan braucējiem - ve̦zumniekiem, kâ tukšiniekiem - kājiniekiem Aps. Bag. radi 4. vai mēs kādi tukšenieki? pūriņš bija sīkas naudas, sieciņš baltu dālderīšu BW. 26959. kā ubags viņš bij piedzimis, kā tukšinieks A. v. J. 1900, S. 530. tukšinieks, kam manta nekrājas MWM. VI, 280. krietns saimnieka dē̦ls un arī ne tukšnieks U. b. 104, 15.
Avots: ME IV, 256
Avots: ME IV, 256
tvīkt
tvìkt,
1): auzas aruodā sāka t. ("kaist"; mit ì 2 ) Kaltenbr. man zabākuos kājas tvìkst 2 ("sūt un silst") Liepna. trauki tvīka karstā tvaikā Anna Dzilna 169; ‡
2) = briêst: tvīcen tvīka sīkas vārpas BW. 28811. Subst. tvīkums: t. un karsuons būs klāt L. L. ārste 22.
Avots: EH II, 711
1): auzas aruodā sāka t. ("kaist"; mit ì 2 ) Kaltenbr. man zabākuos kājas tvìkst 2 ("sūt un silst") Liepna. trauki tvīka karstā tvaikā Anna Dzilna 169; ‡
2) = briêst: tvīcen tvīka sīkas vārpas BW. 28811. Subst. tvīkums: t. un karsuons būs klāt L. L. ārste 22.
Avots: EH II, 711
utīt
utît: auch Bers., Kalz. Refl. -tiês, ‡
2) "ļuoti sīki kuo darīt (piem., ravēt sīkas zāles)" AP.
Avots: EH II, 716
2) "ļuoti sīki kuo darīt (piem., ravēt sīkas zāles)" AP.
Avots: EH II, 716
vanags
vanags,
1): "der Adler"
Warkh.; Demin. vanadziņš BW. 2561; utu v. Saikava;
2): dažādas sīkas lietiņas kâ grabekļu zuobiņi, vanadziņi ("?"), skrīpstiņi Jauns. B. gr. 3 II, 249. Zur Etymologie s. auch Lidén Ordstudier 68.
Avots: EH II, 756
1): "der Adler"
Warkh.; Demin. vanadziņš BW. 2561; utu v. Saikava;
2): dažādas sīkas lietiņas kâ grabekļu zuobiņi, vanadziņi ("?"), skrīpstiņi Jauns. B. gr. 3 II, 249. Zur Etymologie s. auch Lidén Ordstudier 68.
Avots: EH II, 756
vidzēt
viezēt
viza
viza U., gew. Plur. vizas Adsel, A.-Ottenhof, PS., Schwanb., Trik., Zögenhof, vizes U., Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, Lenzenhof, Walk, Wesselshof, Eisschollen, treibendes Eis, namentl. die ersten kleinen Eisschollen auf Flüssen; das spiegelglatte Eis L.: vizas iet. vizi, vizi, ezeriņ, sīkajām viziņām! BW. 3516, 4. vizi, Daugaviņa, sarkanām viziņām! 24647. Zu vizêt.
Avots: ME IV, 630
Avots: ME IV, 630
vizināt
II vizinât, glänzen, schimmern: ze̦lta sakte, tā spīdēja, tā vizināja BW. 33009 var. ze̦lts pa virsu vize̦nāja 31012, 6. spārnu gali tīru ze̦ltu vizināja 12403. visas manas uzactiņas sudrabiņa vizināja (von ergrauten Brauen gesagt) 5381, 2. visi muni druvas ceļi sudrabiņu vize̦nāja 27964, 7 (ähnlich: 27973). vainadziņi kâ austriņa vizināja 276, 1. ezeriņš vizināja sīkajām raudiņām 30752. brālīšu zuobeniņi uz tautām vizināja 13302. ze̦ms uozuols, platas lapas, pret saulīti vizināja 12304, 7. vidū saule vizinaja (Var.: vizuojās, laistījās u. a.) 3692, 2. Zu vizêt I.
Avots: ME IV, 631
Avots: ME IV, 631
vizot
zemteka
zemte̦ka, echter Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80; Konv. 1 205: ziluoja sīkajiem ziediņiem zem te̦ku paklājs MWM. X, 13.
Avots: ME IV, 713
Avots: ME IV, 713
zibīgs
zibîgs,
1) funkelnd
Nötk.: zibīgiem spīduļiem Austriņš Daugava I, 978. alkohola kāre padarīja viņu acis zibīgas Seibolt Dots pret dotu;
2) sich schnell hin und her bewegend, hitzig, feurig, schnell:
zibīgas (kas šaudās) acis Trik. zibīgs puika AP., C., Salis; z. zirgs AP. kâ bulta..., tik zibīgi es skreju Sapnis vas. naktī 44;
3) "?"sīkas, zibīgas adatiņas Upītis Sieviete 283.
Avots: ME IV, 717
1) funkelnd
Nötk.: zibīgiem spīduļiem Austriņš Daugava I, 978. alkohola kāre padarīja viņu acis zibīgas Seibolt Dots pret dotu;
2) sich schnell hin und her bewegend, hitzig, feurig, schnell:
zibīgas (kas šaudās) acis Trik. zibīgs puika AP., C., Salis; z. zirgs AP. kâ bulta..., tik zibīgi es skreju Sapnis vas. naktī 44;
3) "?"sīkas, zibīgas adatiņas Upītis Sieviete 283.
Avots: ME IV, 717
zibināt
I zibinât,
1): viņa ... matuos zibināja sīkas dzirkstis saule Daugava 1934, S. 486. asmens zibina Daugava 1937, S. 202;
2) a) z. pirkstus Orellen; c) z. (laufen)
uz mājām Frauenb.; ‡
3) "eilig arbeiten"
Meselau; ‡
4) "ein wenig essen"
Gaigalava. Refl. -tiês: viņam visa pasaule sāka z. un satumsa.
Avots: EH II, 806
1): viņa ... matuos zibināja sīkas dzirkstis saule Daugava 1934, S. 486. asmens zibina Daugava 1937, S. 202;
2) a) z. pirkstus Orellen; c) z. (laufen)
uz mājām Frauenb.; ‡
3) "eilig arbeiten"
Meselau; ‡
4) "ein wenig essen"
Gaigalava. Refl. -tiês: viņam visa pasaule sāka z. un satumsa.
Avots: EH II, 806