Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'sīkst' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'sīkst' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (22)

apsīkstēt

apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112


iesīksts

iẽsîksts, ein wenig zäh, karg, geizig: kuoks, cilvē̦ks.

Avots: ME II, 64


neizsīkstošs

ne-izsîkstuõšs, nicht versiegend: neizsīkstuošs avuots.

Avots: ME II, 716


pasīksts

pasîksts, ziemlich zäh, karg, geizig: pasīksts kuoks, cilvē̦ks.

Avots: ME III, 99


sasīkstēt

sasīkstêt, ganz zäh werden (vom Holz u. dgl.): klajumā auguošais bē̦rzs tâ sasīkstējis, ka ne nuocirst nevar Plm. n. RKr. XVII, 77. sasīkst kuoks, gaļa PV. lakkrāsas nav sasīkstējušas Jauns. Raksti VI, 179.

Avots: EH XVI, 447


sīkst

sīkst (??) "sinken, neigen, sich seitwärts strecken" Kawall n. U.; vielleicht tahmisch aus einem *sīkstêt gekürzt.

Avots: ME III, 853



sīkstēt

sîkstêt: prs. sîkstēju od. sîkstu Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148; kuoks jau sācis s. ("kļūt sīksts"); nevar vairs gludu nuoēvelēt Saikava.

Avots: EH II, 492


sīkstēt

sîkstêt (li. šykštẽti "geizen"), -u, -ẽju, zäh werden (vom Holz od. von der Gesundheit eines Menschen) Plm. n. RKr. XVII, 76 f.; nicht gedeihen im Wachstum Lis.

Avots: ME III, 853


sīkstība

sîkstĩba,

1) die Zähigkeit
L., U.;

2) die Kargheit, der Geiz
U.; vgl. li. šykštỹbė "Geiz".

Avots: ME III, 853


sīkstināt

sīkstinât,

1) zäh werden lassen:
pauti (Eier) ir ... laba ... lieta, kas ... sīkstina laksinus (mit -ņ- zu lesen?) Mekons Trīsreiz par velti 21. kâ zuosu spalvas sīkstināmas, lai tās de̦rē̦tu rakstam Jaun. Ziņas 1938, No 247, S. 7;

2) "geizig sein"
Grünh. Refl. -tiês, geizen: s. ar bēršanu A-Schwanb.

Avots: EH II, 492


sīkstīt

sīkstît, -ĩju, sīkstuôt (li. šykšiúoti), geizen U.; sīkstīt(ies) L., zähe werden.

Avots: ME III, 853




sīkstpinis

sīkstpinis U., sīkstpiņķis U., sīkstpīnis Wid., ein Knauser.

Avots: ME III, 853


sīksts

sîksts,

1): s. un mīksts kâ žīda pīrāgs Sonnaxt;

2): auch (mit î 2 ) AP., Grob., Salis. Subst. sîkstums,

1): aiz sīkstuma kļava lapa stavēj[a] ilgi kļaviņā BW. 11608, 1.

Avots: EH II, 492


sīksts

sîksts (li. šýkštas "hart" Pon. gov. II 29; "geizig"),

1) zäh, biegsam, nicht leicht zu brechen
U.: sīksts kuoks, ein Baum, der eine sehr zähe Faser hat. Sprw.: sīksts kâ siksna. (fig.) sīksta dzīvība Konv. 2 2029, zähes Leben. cīniņš starp ... valdību un ve̦cuo, sīkstuo muižniecības varu Latvju tauta XI, 1, 26;

2) karg, geizig
U.: sīksts saimnieks LP. I, 126. Sprw.: nuo sīksta tak kuo var dabūt, nuo plika ne˙kā! - Subst. sîkstums (li. šykštùmas "Geiz"),

1) die Zähigkeit;

2) die Kargheit, der Geiz.
Wenn li. šykš- hier assimilatorisch aus sīkš- entstanden ist, vielleicht zu an. seigr "zähe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 466).

Avots: ME III, 853



sīkstulība

sîkstulĩba,

1) die Zähigkeit:
ar lielākuo sīkstulību pieķerties savai dzīvībai Purap.;

2) der Geiz:
aiz sīkstulības aprakuši naudu zemē LP. VII, 1061.

Avots: ME III, 853


sīkstulis

sîkstulis Prl., ein Karger, Geiziger U.: Sprw. sīkstulis mūžam nabags.

Avots: ME III, 853


sīkstuļot

sīkstuļuôt, sīkstuļuotiês LP. I, 126, geizen.

Avots: ME III, 853


Šķirkļa skaidrojumā (50)

atžurnīt

atžur̂nît 2 Dunika, Kal., Rutzau, = ‡ atžur̂knît 2 1 : ar tādu nazi nuo tik sīkstas gaļas ne˙kuo neatžurnīsi.

Avots: EH I, 183


birzūknis

bir̂zûknis KatrE., trockener, bröckeliger Quark, Käse: tāds b. i[r] uz naža nestāv. siers reizēm b. ira, nav sīksts.

Avots: EH I, 221


blīgzne

I blìgzne 2 [Bers., Laud.], blìgzna PS., [C., AP., Lis., Mar., Lös., Erlaa, Stockm., Warkhof, Bauske], blīksne, blīzma, blìzna [Ronneb., blîzna 2 Treiland Mat. 159], die Lorbeerweide (salix pentandra L.), in Festen n. RKr. II, 77 die Palmweide (salix caprea): sīkstu teicu blīgznas (Var.: blīzmas, blīznas, sogar blīžņa) ce̦lmu BW. 14811, 7. [blīgzna, blīgzne (mit gz aus zg) zu bližģêt; blīzma, blīzna zu blizêt; blīksne (mit ks aus sk) zu blaiskums; vgl. Bielenstein LSpr. I, 279 und Persson Beitr. 880 2 .]

Avots: ME I, 315, 316


drupināt

drupināt. tr., bröckeln. abbrechen: maizi drupināja MWM. VIII, 3. sīkstuošuos spē̦kus drupini allaž pa drupatai Vēr. I, 912. Refl. -tiês, zerbröckeln (intr.), zerfallen: man šķiet, ka zeme drupinātuos zem manām kājām Steperm.

Avots: ME I, 504, 505


dumaksnājs

dumaksnājs "?": dumaksnāja sīksta zāle kazlēniņu barībiņa Hofzumberge.

Avots: ME I, 514


dzīvība

dzîvība, [dzìvîba 2 Mar. n. RKr. XVII, 109, li. gývyba],

1) das animalische Leben, das Leben im Gegensatz zum Tode:
sīksta dzīvība. zähes Leben (krupjiem sīksta dzīvība). dzīvību izlaist, sterben; dzīvību ņemt Aus. I, 104. das Leben rauben; dzīvību ņemties, sich das Leben nehmen; dzīvību ārā spiest, das Leben aus dem Leibe pressen LP. V, 65; dzīvību vilkt, das Leben fristen (laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka). viņā vēl dzīvība, noch ist Leben in ihm; palikt, uzturēt pie dzīvības, am Leben bleiben, erhalten. muļķītis apžē̦luojas par brāļu dzīvībām LP. VI, 106;

2) das lebende Wesen:
iela bij klusa, ne˙viena dzīvībiņa Apsk. I, 631;

3) der Puls:
dzīvība liegi, dikti, ātri, gausi pukst, der Puls geht schwach, voll, schnell, langsam Hug. Mag. III, 1. 82.

Avots: ME I, 559


grieziens

grìeziêns,

1) das einalige Drehen,
Wenden: viņam bija galvas grieziens, kâ maisus piepildīt MWM. X, 106;

2) der Griff, Kniff,:
dē̦lam bija cits grieziens LP. V, 93;

3) die Flachsknocke, ein kleines Bündel (Flachs od. Wolle)
Lös. n. Etn. III, 178: sīkstu linu, bāleliņ, pa saujām, griezieniem BW. 7849. baltas vilnas griezieniņu BW. 4982. nuo viena grieziena linu iztaisa, izve̦lk kuodaļu Adsel., Lasd., Bers., Sissegal n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 661


izsikt

izsikt od. izsîkt C., intr.,

1) fallen (vom Wasser), versiegen, austrocknen:
avuots izsiek Līg. jūŗa izsīkst sausa Vēr. I, 224. šī upīte ne˙kad neizsīkstuot MWM. VIII, 526. e̦ze̦rs izsīk RKr. VII, 175. izsīkusi Daugaviņa, zaļa maura pieaugusi BW. 30968. manas karstās asinis izsīkušas Vēr. II, 689;

2) fig., versiegen, schwinden:
izsika pēdējā dzīvības straumīte R. Sk. II, 109. tavs spē̦ka avuots izsika R. Sk. II, 48. krājums varēja izsīkt kâ e̦ze̦rs, kam trūkst piete̦kas Kronw. caur brandavīnu tam izsika viss labums Pantenius. kam izsicis bij pēdīgais mazumiņš Līg. viņa izsīkušajās acīs ierietēja valgums MWM. VIII, 593.

Avots: ME I, 796, 797


kodīgs

kuôdîgs,

1) beissend, ätzend:
viņš sirdīgi vilka de̦gunā kuodīguo smaku MWM. IX, 451. vējš dzina kuodīguos putekļus Vēr. I, 1387;

2) bissig:
līguotāji apdzied sīkstuļus kuodīgām dziesmām BW. V, S. 16. skuoluotājs smīnēja kuodīgi MWM. X, 327.

Avots: ME II, 341


ķulpis

ķul˜pis,

1) ein Salzgefäss:
ķulpis izgrebināts nuo cieta, sīksta viengabala bē̦rza kuoka, gaŗeni četrstūŗains ar kātu; nuo lietuo sāls uzglabāšanai Katzd. A. IX, 2, 182 [s. Bielenstein Holzb. 334];

2) ein unreines, stinkendes Gefäss, auch eine unreine Pfeife
Nigr.;

3) ein Trinkgefäss:
dzersim, bē̦rni, ķulpīšuos, lai stāv tē̦va biķerītis BW. 19600, 1;

4) eine Vorrichtung zum Wurstmachen -
de̦su bāžamais - taisīts ve̦cuos laikuos nuo priežu kuoka skala, kuŗam bij vienā galā zara caurums Gr. - Sessau, [Fockenhof].

Avots: ME II, 391


lūzāt

II lûzât, bersten, platzen: le̦dus sācis l. AP., Heidenfeld, Lubn., N.-Peb., Saikava, veitē̦tas rīkstes ir sīkstas un nelūzā PV.

Avots: EH I, 765


mērdēt

[mẽrdêt Dunika, Wolm.], mḕrdêt [auch Jürg., Serbigal, Peb., C., PS., Neuenb., mêrdêt 2 Līn., Salis, Ruj., Wandsen], -ẽju (li. mérdė´ti "im Sterben sein"), tr.,

1) die nötige Nahrung nicht geben, hungern lassen, mergelm;
badā od. badu mērdēt, hungern, verhungern lassen: viņš kruogā visu dienu plītē̦dams mērdē nabaga zirdziņu. es tev[i] badu nemērdēšu BW. 15614, 1;

[2) "?": viņa zuobi ir kâ lauvas zuobi un mērdē cilvē̦ku Manz. Post. III, 114;

3) einen Sterbenden abwarten:
mēs tuo vecīti mērdējām, wir haben ihm die Augen zugedrückt Biel. n. U.] Refl. -tiês, sich die nötige Nahrung nicht gönnen, sich abmergeln, sich kasteien: reiz sīksts puisis, badā mē̦rdē̦damies, sakrājis lielu naudas puodu LP. VII, 1203. kad tu... esi mērdējies sava dieva priekšā, tad tavi vārdi ir paklausīti Dan. 10. 12 Zu mìrt, sterben; vgl. auch Bezzenberger BB. XVII, 222 und XXI, 309 2, Persson Beitr. 214 und dazu Walde Wrtb. 2 494 f.].

Avots: ME II, 618


nabadzība

nabadzĩba,

1) die Armut:
Sprw. vai nabadzības dēļ lepnību atstāt?

2) die geringe Habe, Habseligkeit:
tur nuoslīka visa mana nabadzība;

3) pie nabadzības, jämmerlich, entsetzlich:
viņš tuo sasitīšuot pie nabadzības. viņš ir sīksts pie nabadzības, er ist entsetzlich geizig U.

Avots: ME II, 685


nemirstīgs

nemir̃stîgs, unsterblich: dvēsele nemirstīga; iegūt nemirstīgu slavu. ja cerēt gribi, draugs, uz brīvību un sīkstu, nemirstīgu tautību Aus.

Avots: ME II, 723


neuzsliekties

neuzsliektiês: sīksts saimnieks, kas puisim neuzsliecies labāku ēdiena Pas. XII, 254.

Avots: EH II, 22


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


noplūkāt

nùoplũkât,

1): sīkstu vīksnu nuoplūkavu Tdz. 43727; ‡

2) = nùoplukt 1 Wilsenhof: nuoplūkājis mētelis. ‡ Refl. -tiês Wilsenhof: nuoplūkājusies (izpūrusi, slimīga izskata) vista.

Avots: EH II, 77


nosīkt

nùosîkt, nùosikt, intr., versieger.: upe nuosīkst kâ Ēģiptes upe Am. 8, 8.

Avots: ME II, 846


plaisāt

plaîsât Wolm.,C., plaĩsât Dond., Wandsen, -ãju, freqn. zu plīst, zerplatzen, Risse bekommen: āda plaisā Konv. 6. Subst. plaisâšana, das Zerplatzen, das Reissen : pret ruoku ... plaisāšanu varuot arī iepriekš izsargāties, ja Māras dienas rītā ... iet mazgāties tādā ūdenī, kas pret sauli te̦k Etn. II, 38. sīkstums aizsargā skārdu pret plaisāšanu Konv. 2 454. plaisãjums, der Riss: grīdas plaisājumi Stari III, 135.

Avots: ME III, 315


plauka

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas 2 Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas 2 Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku 2 Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324



rempudzis

re̦mpudzis,

1) auch re̦mpucis, ein dicker Mensch von kleinem Wuchse: re̦mpudzis nuo cilvē̦ka - ze̦ms un re̦sns Naud. māju puiši, re̦mpucīši (Var.: re̦mpulīši, taukvēdeŗi), trepes lika pie kumeļa BW. 12866, 2 var.;

2) "smilts zeme, re̦tumā audzis kuoks, vis˙vairāk bē̦rzs" Naud.: re̦mpudža bē̦rzi tie labākie, sīkstākie lietas kuokiem.

Avots: ME III, 510


ronka

ron̂ka 2 Seyershof "re̦sns, sīksts priekšme̦ts (piem., pagale)": savērpis tādu ronku (dickes Garn).

Avots: EH II, 380


sagulēt

sagulêt,

1): neļauj ... dzē̦rājam ... palaga s. Tdz. 47774. ‡ Refl. -tiês, sich lagern, sich senken, fest werden:
velsim lielām plēkšām sagulējušuos labību Jauns. Raksti III, 17. zeme sagulējusles sīkstā ve̦lē̦nā J. un v. 179. zeme ir sagulējusies, sazē̦luse Iw.

Avots: EH XVI, 411


samaņa

samaņa, Einsicht, Verstand, Scharfsinn, Aufmerksamkeit U., Bewusstsein, Gefühl: nuokrist bez samaņas Dīcm. pas. v. I, 38, bewusstlos hinfallen. pie samaņas nācis un aci atvēris Vēr. I, 1398. spē̦ki tam sīkst un samaņa jūk ebenda S. 1500. trūkst guoda samaņas, es fehlt an Ehrgefühl Kronw.

Avots: ME II, 680


sievišķis

sievišķis U., sievišķa, sieviška, sievišķe, sieviska Glück IV Mos. 30, 4, L., sievisks Glück, sievišķene Wain., eine Weibsperson, ein Frauenzimmer U.: Sprw. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks? reiz dzīvuojuse sīksta un nežēlīga sievišķa JK. V, 1, 5. saimnieks atve̦d skaistu sievišķu Pas. IV, 293 (aus Sassm.). tāda veselīga sieviška Austriņš. it lunkana sieviška A. v. J. 1900, S. 365. tāda paviegla sievišķe Janš. Precību viesulis 72. duodiet tam sîeviskam it kâ tam vājākam rīkam guodu! Glück Petrus 3,7.

Avots: ME III, 862


sīksnis

sīksnis, sīkšņa, zähes, biegsames, nicht zu brechendes Holz: sīksts kâ sīkšņa (sīksnis)! Alknis-Zundulis. Zu sîksts.

Avots: ME III, 853


sīkt

I sìkt PS., C., sìkt 2 Kl., sîkt 2 Karls., sīcu (auch sīkstu U.), sīcu, rauschen, zischen (wie kochend Wasser U.); brammen, summen U., Spr.: trumulis ... sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. kuoku zaruos skumji lietus sīc Apsk. v. J. 1903, S. 37. bite sīc Etn. II, 51. šķitu bitīt[i] sīcam (Var.: dīcuot) BW. 363. smalkāki kukaiņi sīc Etn. II, 51. knausis sīc ebenda. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. II, 9. dundura sĩkšanu Apsk. v. J. 1903, S. 654. vai tik nesīc nāves muša? MWM. X, 214. zīlīte žē̦li sīc Vēr. II, 527. meitenes pusbalsī sāka tuo (= meldiju) sīkt līdza Janš Bandavā II, 254. vēl ausīs dziesmas, smiekli sīc Vēr. I, 1207. lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. Refl. sîktiês 2 , summend, zischend sich hinein-, durch- saugen (vom Wasser): ūdens sīcas laivā ("= sīkdams sūcas") Salis. Subst. (Demin.) sīcējiņa, die Summende, Beiname der Biene im VL. Von Fick Wrtb. III4, 89 zu mnd. hîgen "schwer atmen", von Miklosich Et. Wrtb. 335 zu poln. sikora "Meise", sikawka "Spritze", von Wiedemann Prät. 62 zu got. siggwan "singen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 496) gestellt. Wegen der Mehrdeutigkeit des le sī- ist eine sichere Entscheidung unmöglich.

Avots: ME III, 853


sīkt

II sîkt C., Kr., Kl., sîkt 2 Deg., sīkstu, sīku, intr., = sikt, verschwinden, nicht gedeihen Bergm. n. U., versiegen: katrs peļņas avuots sīkst A. XX, 957. spē̦ki sīka JR. V, 101. Gehört wohl zu sikt; vgl. Le. Gr. § 620.

Avots: ME III, 854


sīktulis

sîkstulis: auch Borchow; neskaiti, sīkstuli, kūmiņu naudu! BW. 1780. ,

Avots: EH II, 492



soklis

suoklis,

1): eine mit Gras bewachsene Niederung im Acker
A.-Schwanb., Stom.; "papurvijs egļu mežs" (mit ) Saikava; ciets un sīksts kâ suokļa kuoks Stērste A. Z. 10. liels un plecīgs kâ suokļa priedes ce̦lms A. Upītis Laikmeta griežos I, 135. "Lis." ME. III, 1136 unter suôkla zu streichen (in Lis. werde sùokls 2 gesprochen).

Avots: EH II, 610


spalgs

spalgs,

1) grell
(mit alˆ 2 ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ 2 ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ 2 ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982


spīvs

spīvs, höhnisch, spöttisch Für. I; trotzig L., St., U.: spīvi runāt, apsmiet Für. I. spīvi vārdi ebenda. ausis tapa ar... dažādiems spīviems vārdiems piebļautas Manz. Post. I, 451. neuzrunā tuo ar spīviem, bargiem vārdiem II, 73. tautiešam spīvi vārdi, drīz bāliņu kaitināja BW. 21665, 1. audz, māsiņa, spīva (Var.: nikna), barga! 11631, 1 var. sīkstie, spīvie svešie ļautiņi, paši vien ēda..., man... nedeva 19204, 4. negaiss trakuo drauduošs, spīvs Brands 31. zibens spīvs MWM. X, 68. spīvuo muoku vaidā 817. gars... spīvs uz cīniņu Duomas II, 613. kauc bāra bē̦rnu spalgi spīvuo dziesmu Stari I, 137. - Subst. spīvums, der Trotz U. Kontaminiert aus sīvs + spīts? Anders Persson Beitr. 398 (zur Wurzelform spī- "spannen").

Avots: ME III, 1005


staipīgs

stàipîgs C., sich rankend, streckend; elastisch, dehnbar Kurl., Smilt., V.: tievās, staipīgās stīgas D. Kleinb. J. 34, staipīga masa Konv. 2 4056. staipīgs, sīksts māls Veselis Saules kapsē̦ta 44. staipīgs piens Etn. II, 119, Celm. sirds ir staipīgs gaļas maciņš Puriņš Nauda 41. (fig.) staipīgu skatu MWM. X, 205.

Avots: ME III, 1040


stīgāt

stīgât,

1): maisus s. (mühsam heben;
mit î 2 ) ratuos iekšā Siuxt;

2): kārtīgi izrūdīti kaļķi stîgā kâ biezpiens AP. me̦dus, sīraps stîgā un arī biezpiens - uz pannas ce̦puot - tuop staipīgs, sīksts un stîgā Nötk. nuoburts piens un ziepes stîga 2 Salis;

3): gurķi stîga 2 Salis; ‡

5) = stîguôt 4 (?): kumeļam stīgām šuvu iemauktiņus; ... izjāju prūšus, leišus stīgādams, kuoklē̦dams BW. 13248, 8 (aus Selg.); "vilkt stīgu" (mit î ) Wessen; ‡

6) "?": guovs stîgā uz vēršuošanuos, arī grūta guovs stîgā AP. ‡ Refl. -tiês PV. "?": guovs stīgājas (= slienājas Lemb., hier mit î 2 ).

Avots: EH II, 582


sust

I sust: prs. sùtu 2 od. sustu Auleja, sūstu Strods Par. vōrdn. 167,

1): "bähen, gebähnt"
ME. III, 1126 zu ersetzen durch "gebäht"; ja uoša kuoks saulē dabū s., tad tas paliek sīksts Linden in Kurl. kuoks ilgi sutis ūdenī OB.; "auguot pūt (par lakstiem)" Saikava: tupeņi sūt;

2): auch Heidenfeld, N.-Peb., Saikava, Salis. ‡ Subst. sušana, das Sichbefinden in heisser Luft:
izgājušvasar tik lielas sušanas ("tik karsta laika") nebij Linden in Kurl.

Avots: EH II, 604


tecināt

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. 2 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154


tvirtināt

tvirtinât, festigen: vajag daudz tvirtinātas gribas K. Raudive Pārperson. un person. 82. sirds cēlums, kuo tvirtina īsti suomiskais sīkstums Daugava 1939, 258.

Avots: EH II, 710


uzdzert

uzdzer̂t (li. užģérti "zutrinken"),

1) trinken
(perfektiv) Spr.: ņem kanniņu, uzdzer malku! BW. 20071 var, es uzdzēru saldu pienu 33494, 7. bērenieki, ne visai sīksti uzdze̦rdami, sāka vīkšties Aps. II, 50. uzdzert. uzdzīvuot, tuo viņš prata V. Eglītis Zilā cietumā 16;

2) zutrinken
L., U.: kāzenieki uzdzer jaunam pārim kruogū pirmās laimes BW. III, 1, S. 14. uzdzert augstu laimi Aus. I, 125. kam dze̦rdama es uzdzeršu? nav ne˙viena bāleliņa BW. 19681;

3) zutrinkend wünschen, versprechen:
kuo mēs laba uzdzersim... pādē̦nam? rudzu klēti, miežu klēti (Var.: uzdzersim miežus, rudzus) BW. piel. 2 1450. man uzdzēre dieveriņš (Var.: dievers man apsuolīja) miglā dē̦tu uozuoliņu BW. 25428. es svešam uzdze̦rdama uzdzer[u] savu vainadziņu 19681. Refl. -tiês, (etwas vorher genössen habend) trinken (perfektiv): uzdzeries pienu! Skalbe Kâ es 18.

Avots: ME IV, 328


veitēt

I vèitêt 2 Bers., Borchow, Erlaa, Fest., Kaltenbrunn, Kalzenau, KI., Lubn., Saikava, Vīt., (mit ei 2 ) AP., -ẽju, "likt vīst; sautēt"; trocknen Wessen: sētiņas mietiem rīkstes labi jāveitē vai nu saulē vai uz guns, tad tās ir sīkstas Vīt. rijas krāsnī klūgas veitējāmas Saikava. tâ˙pat grib purva zâle kâ āriska veitējam (Var.: kâ dābuols vītējams) BW. 23406 var. saul[e] ābuolu veitē̦dama VL. aus Kalzenau Pūrs II, 63. Refl. -tiês, sich (am Ofen) tüchtig erwärmen C.; welken: ne tas (= vainadziņš)... saulē veitējās (Var.: nuovīta) BW. 8414 var. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 525


velēna

ve̦lē̦na (li. velėnà "ausgestochener Rasen"),

1) ve̦lê̦na Bers., C., Kl., PS., Wolm. u. a., (mit ē̦˜ ) AP., Jürg., Siuxt, (mit è̦ 2 ) Golg., ve̦le̦na Frauenb., Nigr., Mahlup, ve̦le̦na Karls., Salis, ve̦lē̦ns Bielenstein Holzb. 456, Brozen, Pankelhof, ve̦le̦ns L., U., Schlehk n. FBR. VII, 44, Kand., Stenden,* veliens (gespr.: velans) Dond., ve̦lans Suhrs n. FBR. VlI, 44, Plur. ve̦laņi Ladenhof n. FBR. XI, 66, Demin. velenīte, velentiņa Siliņš 66, der (ausgestochene) Rasen; der Erdkloss; das Torfstück
U.: ardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu RKr. XVI, 137. plē̦sumā sīksta ve̦le̦na Nigr. ve̦le̦nas nav vēl sae̦cē̦tas ebenda. jumta ve̦le̦na, der Rasen, mit dem man den First eines Strohdaches befestigt Frauenb. kapu ve̦le̦na ebenda. kad pļavā ruok grāvi, tad ve̦le̦na jāsakrauj kārtīgās čupās, nedrīkst izmē̦tāt ebenda. par dienu jāuzar līdumā 1 / 3 pūrvietas, ve̦le̦nā 1 pūrvieta Etn. III, 90. tik smags kâ ve̦le̦na, sagt man von einem kleinen, dicken Kinde Frauenb.;

2) ve̦le̦nas sauc sastaigātuos bumbuļus kluonā durvju pasliekšņuos JK. VI, 12;

3) ve̦le̦ns U., der Grabhügel;

4) verächtl. Bezeichnung für gestossenen Harif Trik.
Leskien stellt es Abl. 354 mit einem ? zu velˆt; vielmehr zur Wurzel u̯el- "reissen, ritzen" (in npers. valāna, lat. volnus, cymr. gweli "Wunde", lat. vellere "ausreissen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.)? Zur Bed. vgl. slav. dьrnъ "Rasen": derǫ "reisse".

Avots: ME IV, 529


vīksna

vîksna (li. vìnkšna "Rüsterbaum") C., Gr.-Buschhof, Kaltenbrunn, Lös., Oknist, PS., Schwanb., Selsau, (mit î 2 ) AP., Bl., Gramsden, Pankelhof, Sessau, vîksne Heidenfeld, Kalzenau, Ogershof, Sonnaxt, Trik., Wolmarshof, (mit î 2 ) Hinzenberg, vīksne U., vîksnis 2 Orellen n. FBR. Xl, 41 (unbek. in Dond. und Schnehpen), die Ulme, Rüster (ulmus campestris) U.; vīksna, langstielige Ulme, Schwarzrüster (ulmus effusa Willd.) Mag. IV, 2, 80; RKr. II, 80; vīksna, die Buche (?) Mag. XIII, 2, 43, die Weissbuche (carpinus betulus L.) RKr. 11, 69; Mag. IV, 2, 37; 65: sīksta vīksne (Var.: vīksna) lūkus plēst BW. 14810. es atradu vīkšņa ce̦lmu 12744 var. vīkšņu meži Stari 1, 199. Wohl zu poln. wiąz, r. вязъ , serb. vêz "Ulme", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, .314, Trautmann Wrtb. 360, Būga KSn. I, 301, Bartholomae Indog. Jahrb. VIII, 38, Jokl WuS. XII, 74. Der le.- li. Form dürfle am ehesten ein *wing̑-snā zu grunde liegen, vgl. zur Bildung li. glúosna (neben glúoksnis) "Weide", le. àlksnis, li. alksnis "Erle", le. blīksne "Lorbeerweide".

Avots: ME IV, 636


vilcens

I vil˜ce̦ns Dobl., Frauenb., Kalnazeem, Siuxt, weich; elastisch, dehnbar: vilce̦ns siers, sviests, māls Frauenb. vilce̦na maize ebenda. mīklu var nuomīcīt vilce̦nu Siuxt. grūžuot tauki izjūk vienādi, vilce̦ni ebenda. vilce̦na dzija, nicht zu fest gesponnenes Garn ebenda. nuo sīksti vilce̦nas uolbaltuma vielas Konv. 2 3800, Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 585


virgāt

I vir̃gât C., Serbigal, (mit ir̂ ) Ronneb., Smilt., Trik., (mit ìr 2 ) Lis., -ãju, raufen, reissen, zupfen Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Golg,, Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Vīt.; reissen, zerreissen, abtragen Sessw.: kuce̦ns virgā grāmatu, papīru, lupatu Golg. virgāt matus, linus Vīt. sīkstu ve̦lē̦nu aruot bij gan, kuo virgāt ders. saknes jāvirgā gruoziem Serben. meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: sukāt izsukāta) BW. 23618 var. kāds sāka virgāt harmōnikas Saul. I, 211. Refl. -tiês, sich, einander beissen, raufen, (scherzweise Lubn., Meiran) zanken Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Grawendahl, Kosenhof, Meselau, Peb., Ogershof, Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., Drosth., Gotthardsberg; albern, lärmen Lubn., Meiran: virgājās kâ suņi Grawendahl. mūsu un viņsē̦tas suņi briesmīgi virgājās Sessw. bē̦rni virgājas Schwanb. zēni sāka matiem virgāties (einander die Haare raufen) Vīt. tad ta tie virgājas! Lis., Nötk. Zur Wurzel u̯er- "aufreissen, ritzen" (bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 286)?

Avots: ME IV, 604, 605


virziens

I virziêns, die Richtung: iet nepareizā virzienā. ņemt ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. viņa sīkstulība nebūtu pieņē̦musi tik pārspīlētu virzienu A. XI, 154. kādi virzieni . . . literātūru pārvaldījuši Latvju tauta XI, 1, 4.

Avots: ME IV, 620


zelt

I zelˆt (li. žélti "grünend wachsen"), zeļu, zêlu, grünen, frisch wachsen, gedeihen U.; emporkommen L.: kad baudīja kunga ruokas, nezeļ vairs augumiņš BW. V, S. 686, JV's 312821. nabags lē̦ti nezeļ, der Arme muss immer hinten anstehen L.- Subst. zelˆšana, das Grünen, Gedeihen; zê̦lums, das frische Grün, die jungen Triebe: jaunajā meža paaudzes spirgtajā zē̦lumā MWM. X, 451. izplūkāja sīkstuo zaļuo zē̦lumu Upītis Sieviete 220; das Eingegrastsein des Roggenfeldes Segew.; zêlẽjs, wer gedeiht: viņš vairs nebūs zēlējs, er kommt nicht wieder auf, ist hoffnungslos erkrankt U. Nebst zè̦lts, zaļš, zâle und (?) zils zu aksl. zelenъ "grün", zelije "Gemüse", ai. hári-ḥ "gelb", av. zaranya- "Gold", und (wenn mit g̑h-) gr. χόλος "Galle", lat. helus "Grünzeug", ahd. gelo "gelb" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 624 f. und Trautmann Wrtb. 364 f.

Avots: ME IV, 704


zesernieks

zesernieks, jem., der einem andern einige Sechser geliehen hat und seinen Schuldner oft mahnt, sie zurückzugeben: sīkstais zesernieks klāt atkal LP. VI, 887.

Avots: ME IV, 714


žļirkstēt

žļirkstêt, -u, -ẽju,

1) = šļirkstêt Grawendahl, Grünw., Serben, (mit ir̂ ) Adl., Mar., Saikava, Sessw., (mit ir̃ ) A. - Ottenhof, Schibbenhof, (mit ir̂ 2 ) Arrasch, platschen, plätschern (mit ir̂ ) Serben, (žļir̂kšķêt 2 ) Siuxt: zābakuos piesmēlies ūdens ejuot mē̦dz žļirkstēt Arrasch u. a. ejuot ūdens kurpēs žļirkst Serben. pa purvu ejuot apakš kājām žļirkšķ Siuxt;

2) klirren
(mit ir̂ ) Golg., (mit ir̃ ) Ahs., Dond., Stenden, Wandsen: ķēdes ve̦lkuot žļirkst Dond. u. a. ķēdēm žļirkstuot LP. III, 109. lai žļirkst atslēdziņas VL. aus Ahs. trauku gabali žļirkstē̦dami aizskrēja pa grīdu Stenden;

3) knirschen (z. B. vom Sand zwischen den Zähnen)
Gotthardsberg, Kegeln, Wesselshof (mit ir̂ ), Lems. (mit ir̂ 2 ); "radīt savādu truoksni, kad kaut kuo sīkstu un slapju kuož" Grünw.;

4) zur Unzeit, unpassend lachen
(mit ir̂ 2 ) Vitrupe.

Avots: ME IV, 818


zvēre

zvēre: raganu burvestība ir sīksta kâ z. I. Leimane.

Avots: EH II, 815