Paplašinātā meklēšana

nùosiksnât,

1): auch Sermus; ‡

2) mit einem Riemen umgeben:
n. ar siksnu vienu kārtu A.-Schwanb.; ‡

3) "nuodzert naudu" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 84

nùosiksnât, tr., abprügeln, durchprügeln (mit einem Riemen): puiku Ahs. n. RKr. XVII, 43, Kand.

Avots: ME II, 845

sasiksnêt, intr., zäh (wie ein Lederriemen) werden: gaļa sasiksnējuse Mar. n. RKr. XV, 134.

Avots: ME III, 729

sasiksnuôt V., tr., zu(sammen)nesteln, mit Hilfe von Lederriemen zumachen: jaunās kurpes sasiksnuodams U. b. 131, 38.

Avots: ME III, 729

siks: kad dzen pruom zirgu, tad sauc: s., s..! Iw.

Avots: EH II, 485

siks (?) spiruot, eine Redensart, die man beim Husten eines kleinen Kindes anwende Etn. III, 45; siks, ein Zuruf zum Antreiben eines Füllens Etn. III, 11.

Avots: ME III, 837

‡ siksinât "?": kur es zirgus siksināju, tur tu guovis guldināji Tdz. 49264 (aus Kabillen).

Avots: EH II, 486

siksis, ein Mensch von kleinem Wuchs ("šīks, maza auguma cilvē̦ks"): visi viņi tīrie sikši Lös., Festen; "ein junges Füllen" N.Schwanb. - Demin. sikselis, ein Pferd von kleinem Wuchs Dunika.

Avots: ME III, 837

‡ siksît, -īju PV., = ‡ sikît: mazais siksis siksī kâ virpulis uz priekšu.

Avots: EH II, 486

‡ siksītis AP., ein Kosename für Lämmer und kleine Kinder. Vgl. siksis.

Avots: EH II, 486

siksna, ‡

2) = pãrkamiêsis (Demin. siksniņa) Siuxt: uz kre̦kla ple̦ciem, kuŗus sauc par siksnām jeb kamieseņiem RKr. XIX, 141 (aus NB.); ‡

3) ein "komischer" Schimpfname für einen Geizhals
AP. Nach Mikkola IMM. 1930 II, 440 f, ist siksna nebst li. šikšnà aus mordw. šikšna entlehnt.

Avots: EH II, 486

siksna (li. šikšnà "feines, gegerbtes Leder zum Riemenzeug"), siksns Manz., siksne Glück, L., U., (sikniņām BW. 29940 var. wohl fehlerhaft für siksniņām), der Riemen: tam izdīrāja siksnu nuo muguras Etn. IV, 54. kurpes siksnus atraisīt Manz. Post. I, 28; 37. satina baušļu siksnas Vēr. II, 855. visiem viena siksna ple̦cu spiež Duomas IV, 237. siksniņām (Var.: siksnītēm), sprādzītēm jauna puiša kumeliņš BW. 29940 (ähnlich 13910). viņš par tuo dabūja siksnas (Prügel) Vēr. v. J. 1904, S. 410. Sprw.: siksnai divi gali J. Kr. II, 325. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak. v. 1084. - Die Verbindung mit ai. š̍ikya-m "Schlinge, Tragband" und gr. χισσός "Epheu", χίτταρις· διάδημα (bei Persson Beitr. 148) bleibt deshalb zweifelhaft, weil für das balt. Wort wahrscheinlich zunächst von der Bed. "Leder" auszugehen ist (vgl. auch sikspārnis); und der Bed. wegen scheint auch Būgas Zusammenstellung PФB. LXV, 304 mit ksl. sьcati "harnen" u. a. unannehmbar. Wenn das "Leder" als etwas "Zähes, Hartes" aufgefasst ist, zu sîksts.

Avots: ME III, 837

siksnāniski sasiet siksnu FS., mit einem Riemen kreuz und quer verbinden.

Avots: ME III, 837

siksnât, ‡ Refl. -tiês Seyershof,

1) = siksnât 3;

2) "ciemuoties".

Avots: EH II, 486

siksnât, -ãju,

1) mit einem Riemen prügeln:
saimniece siksnā ganu Ahs. n. RKr. XVII, 51;

2) mit einem Riemen gürten
Ar.;

3) auch siksnuôt, sich umhertreiben:
kuo nu siksnā apkārt kâ mīžīgais žīds? Burtn.

Avots: ME III, 837

siksnauklu pastalas BW. III, 1, 16, Pasteln mit Riemen (anstatt der gewöhnticheren Schnüre).

Avots: ME III, 837

siksne (unter siksna): auch Sonnaxt.

Avots: EH II, 486

siksnenieks, der Riemer Elv., L.

Avots: ME III, 837

‡ *siksnêt, zu erschliessen aus sasiksnêt.

Avots: EH II, 486

siksniski sasiet auklu "krustām sasiet auklu" Autz; siksniski ("wie einen Riemen") sasiet siksnu Nötk., Lenzenhof; sasiet siksniski "sasiet plakanā me̦zglā (s. die Zeichnung

a) Ukri; sasiet pastalu auklas siksniski (wie in der Zeichnung b)
Pabbasch; siksniski sametināt siksnu (vai virvi) "sasiet siksnu, izveŗuot katru galu caur uotrā galā izdurtuo caurumu (virvēm šādus caurumus izvij)" Gaweesen (s. die Zeichnung c).

Avots: ME III, 837

‡ siksnspârnis ² Salis, = sikspãrnis.

Avots: EH II, 486

‡ sikspâris ² Seyershof,

1) die Fledermaus;

2) = spãre II.

Avots: EH II, 486

sikspãrnis: auch AP., (mit â ² ) Dunika; Demin. sikspārnītis (Var.: sikspārnīte) BW. 2675, 3 var.

Avots: EH II, 486

sikspãrnis PS., sikspārnis Deg., Natur. XXXVII, 1, 6, 7, RKr. VIII, 85, Wolm., Nigr., sikspārne Glück, L., U., sīkspārnis (?) LP. VII, 676,. Demin. sikspārnelis MWM. IX, 189, die Fledermaus: "sikspārnis ievelsies matuos", baida bē̦rnus, kas neļaujas sukāt galvu Nigr.; sikspārnis, eine Libelle. Nerft. - Nebst li. šikšnósparnis dass. als der "Lederflügler" zu siksna.

Avots: ME III, 837

‡ *siksta (?), = siksna 1 (?): kaķīt[i]s kurmi dancināja, sikstiņā turē̦dams Tdz. 37160.

Avots: EH II, 486

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20

‡ añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl. ‡ antskābele.

Avots: EH I, 70

‡ apraisît (li. apraišýti) Lubn.,

1) a. zirgiem siksnas, (allen?) Pferden die Riemen wegstehten;

2) a. valgus, im Frühjahr, wenn das Vieh nichf mehr im Stall, sondern im
laidars gehalten wird, die Viehstricke (zum Anbinden) im Stall losbinden und im laidars anbinden.

Avots: EH I, 107

‡ apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112

apvâzt (li. apvóžti), bedecken: trauku. sikspārnis jāapvāž ar sietu uz skudru pūļa LP. VI, 20.

Avots: ME I, 135

‡ atpiņ̃ķerêt Dunika, Kal., Rutzau u, a., = ‡ atpèņķêt 2: sapiņķe̦rētuo diegu bija gŗūti atpiņķerēt. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, sich loswirren, -reffeln, -wickeln: kaķe nevar nuo diegiem a. sikspārnis tâ sapiņķerējies pakulu kuodelē, ka nevar a. vaļā.

Avots: EH I, 158

‡ atskaņuôt,* (ein Musikstück) spielen: orķestris atskaņuo simfōniju.

Avots: EH I, 166

atsprãdzêt, tr., losschnallen: siksnas Dünsb.; meton.: kāju Aps. VII, 16.

Avots: ME I, 196

‡ atsprãgât Rutzau, losschnallen: a. siksnu.

Avots: EH I, 169

‡ bletne "plata lieta (siksna">siksna)" Druw. Vgl, pletne 1.

Avots: EH I, 228

gaŗàusaîns, langohrig: gaŗausainais sikspārnis Konv. ² 2318.

Avots: ME I, 605

ģīna, ein primitives Musiksnstrument Fehsen.

Avots: ME I, 700

grûdeniski, stossend, stossweisse: sikspārņi, grūdeniski lidinādamies... MWM. VI, 396. grūdeniski izrunā pirmuo zilbi Etn. I, 91. [grūdeniski sist Fest.]

Avots: ME I, 667

II gužas, (selten) d. Sing. guža Nurm. N. Etn. IV, 34, 1)

1) der Kummetriemen,
dzeņaukste Wolm., [Autz, Baltinov]. gužas - siksnas pie rīkiem, īsas dzeņaukstis Drnd. n. A. XIII, 493, Preekuln;

1) pusģē̦rē̦tas ādas, kas tiek izlietuotas sluoksnēs zirgu lietām Adsel n. A. XIII, 493, Frauenb.

Avots: ME I, 685

‡ kamiesenis, ein gewisses Stickmuster: tādi ... raksti ... atruodas uz kre̦kla ple̦ciem, kurus sauc par siksnām jeb kamieseņiem RKr. XIX, 141 (aus NB.).

Avots: EH I, 582

ķilpa,

1): auch (mit il˜ ) Seyershof; ‡

3) = ķilpis 5 ("nuo skala saliekts riņķis ar kātiņü) Dond. (mit ilˆ ); ‡

9) eine Wäscheklammer
(mit il˜ ) Dond.; ‡

5) "pastalu saŗaucamā siksna, pie kuŗas piesien auklas" (mit ilˆ ² ) NB.

Avots: EH I, 702

làupît,

1): l. kartupeļus auch AP., Erlaa, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Lubn., Oknist, N.-Rosen, Saikava, Skaista, Sonnaxt, Zvirgzdine; l. bietes Frauenb., Linden in Kurl.; l. ābuolus Oknist; l. pupas Frauenb., Iw., Salis, Seyėrshof, Warkl.; l. zirņus Iw., Salis; l. rudzu graudus nuo vārpām Iw.; l. kuokam mizu Kaltenbr.; Zvirgzdine: laupa liepas mizas Pas. XI, 88. ar siksnas laupīšanu (=dīrāšanu) 288;

2): guodu l., Böses von jem. sprechen
BielU. Refl. -tiês,

1): gaļa virdama jau laupās nuo kauliem nuost Frauenb.; ‡

2) für sich aushülsen:
lai viņš ņe̦m pupas un laupās! Frauenb.

Avots: EH I, 724

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.

Avots: ME II, 465, 466

lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.

Avots: ME II, 465, 466

liẽlàusis, der Grossohrige: nuo lielaušiem minams gaŗausainais sikspārnis Konv. ² 2318.

Avots: ME II, 497

IV lûks (li. lùnkas, apr. lunkan), der Bast, die Linden-, Weidenrinde: lūkus plēst, den Bast schälen. tev, alksnīti, trapja miza, tu nederi lūkā plēst BW. 11841. kad laivai virves trūka, te̦k pie liepas lūkus plēst 30795. teci, manu kumeliņ, ar lūciņa pavadiņu! 29989. lūku pametis, meklē siksnu od. lūciņu paņe̦m, atduod siksniņu Tr. II, 644. Der Bast als Bild des Biegsamen, Haltlosen, Schlaffen: piedzēris kâ lūks. nuo kruoga viņš pārnāca kâ lūks. tik˙pat kâ lūks, sagt man von einem Menschen, den man leicht lenken kann Etn. II, 44. mazais augumiņš savijās kâ lūciņš Latv. lūks pilns, das Mass ist voll Dünsb. [zu slav. lyko (serb. lȉko) dass., wenn slav. y hier aus ūn.]

Avots: ME II, 518, 519

[lumpatâtiês "wie ein Lappen herabhängen" Stelp.: aizbāz sleju siksnas, lai nelumpatājas.]

Avots: ME II, 512

mẽrît [Wolm., PS., Kl., Lis., N. - Peb., Trik., Dunika, Bers., Salis, Jürg., Warkh., Warkl., Domopol], mẽrĩju oder mẽru C., mẽrĩju, mẽr,uôt [auch Ruj.], auch mẽrêt, -ẽju L.,

1) messen:
es tev devu tīras auzas, ne ar mē̦ru mēruodams (Var.: mērīdams) BW. 29995, 1. es dzirdēju dēļa māti stuopiem pienu mērījuot (Var.: mēruojuot) BW. 16421. Rīgas kungi prieksā nāca, siekiem naudu mērīdami (Var.: mēr,uodami, meiruodami) 30703. ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie uozuola mērīdama 7355. suoļus, ceļu mērīt, einen Weg zurücklegen: dabūju ve̦ltu ceļu mēr,uot Purap. simtiem reižu viņš šuo ceļu bij mēruojis A. XXI, 695. nelieci puikam velti mērīt suoļus! Blaum. beņķi mērīt, sich auf die faule Bank legen, faulenzen: šuo dieniņu redzēsim, vai šļūkusi, vai vē̦rpusi, vai mērījusi tē̦va beņķi;

2) zielen
Spr.: uz kur,u vietu tad tu mērīji viņai? Niedra. Refl. -tiês,

1) sich messen:
varuot ar ķēniņiem mēruoties LP. IV, 88. spē̦kus oder spē̦kus oder spē̦kiem mērīties, die Kräfte prüfen, erproben LP. IV, 48;

2) zielen, sich anschicken:
viņš tiem mērījās saduot ar siksnu Doku A. Subst. mẽrĩjums, das Gemessene, das Gemessenhaben, die Messung: pēc stingru suoļu mērījumiem tās aizvirknējās dibe̦nā Aus.; mẽrîšana, das Messen; mẽrîtãjs, der Messer: kurmītis zemes mērnieciņš (Var.: mērītājs) BW. 26045. [ eher wohl entlehnt aus r. мѣрить "messen" (wie jedenfalls li. míeryti "zielen" aus dem Slavischen stammt) als damit verwandt, was wohl auch von apr. pomīrit "bedenken" und ermīrit "erdichten" gilt.]

Avots: ME II, 619

ņirbinât,

1) tr., fakt. zu ņirbêt, schnel] bewegen, flimmern, schillern lassen:
viņš ātri ņirbināja pirkstus Saul. mazā pļāpiņa ņirbina pirkstus pēc kūkas A. IX, 1, 41. skelets kâ sikspārnis savus kaulus ņirbināja pa tumsu A. XVII, 401;

2) intr., freqn., sich fortwährend schnell bewegen,
[ņir̂binât Warkl.] mit kleinen Schritten laufen, flimmern [von leichtem Wellenschlag Kreuzb.), spielen: ņirbiniet, bē̦rni, ap viņu baltām kājiņām! Austr. mazajam bij naski vien jāņirbina, lai tiktu līdzi Vīt. liegs smaids ņirbināja viņam ap acīm A. XII, 649;

[3) ņir̂binât Jürg. "undicht regnen";

4) ņir̂binât ² Bauske "durchwühlen"(?):
kuo tu biezputru ņirbini?) Refl. -tiês, flimmern, schillern: saule ņirbinās pa zirnekļu tīkliem Vēr. II, 1235.

Avots: ME II, 902, 903

nùobleivêt, durchprügeln: tad viņu gan nuobleivēja ar siksnu Tirs.

Avots: ME II, 763

nùoklîst

1): umherirrend hingelangen:
šaušalas pārņe̦m ... ļaudis, ja sikspārnis viņu tuvumā nuoklīst Pēt. Av. I, 227; ‡

4): herunterkommen
BielU. u. a.; part. nuoklîdis, verkommen Segew. u. a.

Avots: EH II, 54

nùolàupît,

1): n. svikliem mizu Linden in Kurl. n. griezni KatrE. n. (mit aû ² ) bietes Frauenb. dzirnās n. griķiem sē̦nalas Salis. (uolas,) kuŗas tūlīt ... tika nuolaupītas Jauns. Raksti V, 301. nuo ... muguras n. vienu siksnu Pas. XI, 288. ‡ Refl. -tiès, sich abschälen, sich loslösen
Druw.

Avots: EH II, 61

‡ nùopletêt,

1) abglätten
Siuxt: n. kluonu ar ple̦gznu;

2) (mit einem flachen Gegenstand) abprügeln:
viņam ar siksnu nuopletēja muguru Tirs. n. RKr. XVII, 73.

Avots: EH II, 76

‡ nuospiñgât Frauenb. "cieti nuosiet°: n. ve̦zumu. n. siksnu ap vē̦de̦ru.

Avots: EH II, 89

I nùosprãdzêt, ‡

2) festzuschnallen:
n. vē̦de̦ru ar siksnu.

Avots: EH II, 89

nùotît,

2): nuotinis dilbas ... ar ... siksnām Janš. Līgava I, 123. Refl. -tiês,

1): zirgu, kas ar virvi pie mieta pa˙visam bija nuotinies Pas. V, 411; ‡

3) sich (dat.) bewickeln:
liêlus nuotinies ar ... auteļiem Janš. Līgava II, 237.

Avots: EH II, 101

nùovazât, tr.,

1) schleppend abnutzen, beschmutzen:
drēbes, kurpes; nuovazāta spriedelēšana, abgedroschenes Kritteln Vēr. I, 1035;

2) abprügeln:
trešuo dienu gribējis ar siksnu nuovazāt dē̦lu LP. VI, 587. Refl. -tiês,

1) sich abnutzen, sich beschmutzen;

2) sich umhertreiben:
gudrie visu dienu nuovazājās LP. VI, 655.

Avots: ME II, 883

I ùosa (li. ąsà "Henkel; Schleife", lat. ansa "Henkel; Öse"),

1) ùosa Gemauerthof, Karkel, Neuenb., Walk, uôsa ² Auermünde, Bl., Dunika, Funkenhof, Gaweesen, Hofzumberge, Karls., Kürbis, Libau, Līn., Mitau, N.-Autz, Salis, Schrunden, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wain., Wirgen, ùosa ² A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Golg., Heidenfeldt, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Kr., Laud., Lös., Mahlup, Memelshof, Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Sessw., Stelp., uosa L., U., N.-Bartau, N.-Peb., Sinolen, Sonnaxt, ùosa ² Nerft, ùose C., Schujen, Serbigal, uôse ² Adiamünde, AP., Dond., Gudenieki, Iw., Rothof, Segewold, Wain., Widrisch, uose Baldohn, Daugeln, Linden, Odensee, Rosenbeck, Salisb., Sepkull, Serben, ùoss, -s Drosth., PS., Wolmarshof, uôss ^2, -s Arrasch, Karls., uoss, -s U., Demin. ùosiņa, ùosīte, ùostiņa Alswig, Stom. (mit ùo ² ); Lis., der Henkel (an einem Gefäss)
U., die Handhabe (z. B. die beiden am Eimer hervorstehenden Ohren U., eine (od. zwei] aus einem Holzgefäss hervorstehende Daube) : alus kannas ar izrakstītām uosīm A. Melnalksnis Mazsalaca 49. turējis naudas puodu aiz uosīm LP. VI, 224. tīne ar... divām uosīm BW. III, 1, S. 52;

2) ein Loch, worein etwas anderes fasst, eine Schleife, Öse
U.; das Öhr am Rande der pastala (zum Durchziehn der Schnur) Sinolen, (mit ùo ² ) Heidenfeldt, Stelp., (mit uô ) Meselau, (mit uô ²⁾ Funkenhof, Stenden, (ùose ²⁾ Seltingshof; die Öse am Bastschuh (mit ùo ² ) Laud.; die Stiefelstrippe; das Loch am Ende eines Balkens St.: pavāršķi ieveŗ pastalu uosīs Adam. man pastalas turas tikai uosīs Saul. zābakiem pie vienas uoss karājās siksniņa Kaudz. Zu apr. ansis "Kesselhaken", mir. ési (plur.) "Zügel", an. œs "Loch am obern Rande des Schuhleders zum Durchziehn der Riemen", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 68, Trautmann Wrtb. 10, Bugge KZ. XIX, 401.

Avots: ME IV, 420, 421

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t ² Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210

I plene,

1) =pīne, die Flechte, ein längeres Geflecht, ein zusammengedrehter oder gebundener länglicher Wulst: matus pin plenē Stari II, 775. luopus pirmuo reizi ganuos laižuot, jāiesien kaklā plene Etn. II, 98. sapin diegus plenē Mar. n. RKr. XV, 131. kaņepju plene BW. 20425. lūku plene 17010, 6 var. tas bija sagriezis nuo deķa pagaŗu pleni A. XI, 113. līgavu kruoņi ar platām zīžu plenēm pret muguru Kaudz. Ve̦cpiebalga 41. sasējis . . . pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās pār ple̦cu Jaunie mērn. laiki I, 144. stāv plenēs sapinušies rudzu lauki Duomas I, 630. veldes lini sapinušies plenēs Ronneb. ābuoli saauguši plenēs vien Smilten; plenes, Tragbänder Ruj.;

2) der Weichselzopf
U.: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30;

3) eine lange Reihe
Wid.; eine lange Reihe, ein Zug (von Vögeln od. Käfern): pār tīrumu gāja ve̦se̦la plene zuosu Jürg.;

4) eine flache Lederpeitsche,
siksnas gabals, ietaisīts kātā sišanai: vajadzēs uzduot ar pleni, var˙būt ka paliks rāmāks Selb.;

5) eine grössere Anzahl von Leuten
Gr.-Sessau, eine Diebsbande (auch plens) Lind., Misshof n. U., "nepatīkama sabiedrība" Grünh.: visa plene kuopā. raisies tik pie laika vaļā nuo šīs plenes! Grünh.;

6) eine Familie
Kremon n. U. Das plen- in plene 1-3 ist vielleicht kontaminiert aus pen- (in le. pît) und plet- (in aksl. pleto, "flechte"); zu plene 4 vgl. plenice 2; plene 5-6 ist vielleicht aus pleme dissimiliert.

Avots: ME III, 336

plikspārnis Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, No 12, S. 112, = siksp%C4%81rnis">sikspārnis. die Fledermaus.

Avots: ME III, 344

II pluderêt, -ẽju, flattem, schwärmen, wackeln: sikspārņi pluderē ap māju Jürg. Refl., -tiês, wanken, flattem: kas tev te kuo pluderēties ap tuo klēti? A. XX, 726. siena maiss nebija labi piesiets; tas sāka tkāt un pluderēties Jürg. Wohl aus d. fludern "volitare".

Avots: ME III, 353

purkšņas, die Nase Grünh., die Fresse, das Maul: vāries tu te, vāries, ka es tev neizsitu purkšņas! Grünh. piedzēries, - purkšņas sarkanas, ka zvę̄ruo vien Naud. ja raušu siksnu, tad tu zināsi purkšņas saturēt Alm. Wohl - mit sekundärem k - zu pur̃slas.

Avots: ME III, 418

rēdes Manz., U., Bielenstein Holzb. 537, 562, Lis. n. FBR. I, 30, rẽdes Abaushof, Salis, rē̦das Aps., Rossgeschmück Manz. Lettus, das Pferdegeschirr, Riemen U.: rēdēm (Var.: rē̦dām) kalti kumeli,rci BW. 5995 var. siksnītēm, rēdītēm kumeliņu neredzēja 31192. ar asinīm drēbes, zuobens, rē̦das Demonw 29. Aus mnd. gerede "Gerät, Zurüstung".

Avots: ME III, 517

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

sadrāzt,

2): sadrãž egļu mizas Iw.;

3): Hiebe verabfolgen:
siksna, ar kuŗu skuoluotājs ... vienam uotram sadrāza pa dibe̦nu Jauns. Raksti IV, 40;

4): durchschelten:
šitādu valuodu dēļ viņš Krišu sadrāza Blaum. No sald. pud. 68; ‡

5) "krietni salīt" Dunika, Rutzau: lietus sadrãza; ‡

6) s. (mit à ² ) veselību Zvirgzdine, die Gesundheit ruinieren.

Avots: EH XVI, 403

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

saĩte: auch Grob., Frauenb., Orellen (wo daneben ein Demin. saĩtiņa), Salis, Schnehpeln, Siuxt, (ein Strick zum Anbinden von Kühen) Dond., Stenden, Wandsen, (mit ài ² ) Liepna, Mahlup: linu s. Seyershof. siksnas s. var trūkt, bet snuora s. nē Grob.

Avots: EH XVI, 413

sapḕrt, tr.,

1) durchprügeln, verprügeln:
saper savu sulaini LP. I, 39. ar apaušiem sapē̦rdams (sc.: zirgus) Kaudz. Jaunie mērn. laiki Il, 113. zilu un jē̦lu sapērt Spr. Sal. 20, 30;

2) entzweiprügeln, -schlagen:
tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143.

Avots: ME II, 698

sasprãdzêt, tr., zu(sammen)schnallen; mit Schnallen versehen: viņš kārtuoja savas mantas, sasprādzēja siksnās A. XX, 493. sasprādzē̦ti kumeliņi BW. 31789, 6. Refl. -tiês, sich stark zusammenschnüren Dr.

Avots: ME III, 742, 743

sasprandzêt Planhof, Podsem, sasprañdzêt Ahs., sasprangât U., Selsau, Sessw., saspranguôt Rutzau, N.-Bartau, saspraņģêt, tr., zu(sammen)schnallen, mit Schnallen, Spangen versehen: sasprandzē man kažuoka siksnu cietāk! Ahs. sasprandzē viņu dūšīgi ap viduci! Podsem. saspraņģēju, apse̦gluoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. sasprandzē̦tu kumeliņu 33654, 1. saspranguot ve̦zumu Rutzau, N.-Bartau. Refl. sasprangâtiês, saspranguôtiês Saikava, sich fest einschnüren (in ein Korsett z. B.): tad nu sasprangājas kâ mamzelīte! Selsau, Sessw.

Avots: ME III, 742

sasprengt,

1) fest einschnüren
V., Assiten: krūtis tâ saspre̦ngtas... blūzē Janš. Bandavā II, 232. kāja kâ saspre̦ñgta! Wain. sasprengt ² (fest zusammenziehen) siksnu zirgam ap vidu Kurl.; s. vijuoles stīgu N.-Peb.; sasprengt ve̦zumu Dunika;

2) = saspriesties 1: le̦dus sasprendzis Sessau. Refl. -tiês, sich fest zusammenschnüren Gaweesen.

Avots: ME III, 743

‡ sikna od. sikne Auleja "= siksna">siksna".

Avots: EH II, 485

‡ sikšna Tdz. 38752, 3, = siksna">siksna.

Avots: EH II, 486

‡ sikšņuôt Marzenhof "sasprādzēt siksnas"; vgl. auch sasikšņuôt.

Avots: EH II, 486

sīkspārnis Welonen, = sikspārnis, die Fledermaus: ar sīkspārņa kauliņu LP. VII, 676.

Avots: ME III, 853

sîksts (li. šýkštas "hart" Pon. gov. II 29; "geizig"),

1) zäh, biegsam, nicht leicht zu brechen
U.: sīksts kuoks, ein Baum, der eine sehr zähe Faser hat. Sprw.: sīksts kâ siksna. (fig.) sīksta dzīvība Konv. ² 2029, zähes Leben. cīniņš starp ... valdību un ve̦cuo, sīkstuo muižniecības varu Latvju tauta XI, 1, 26;

2) karg, geizig
U.: sīksts saimnieks LP. I, 126. Sprw.: nuo sīksta tak kuo var dabūt, nuo plika ne˙kā! - Subst. sîkstums (li. šykštùmas "Geiz"),

1) die Zähigkeit;

2) die Kargheit, der Geiz.
Wenn li. šykš- hier assimilatorisch aus sīkš- entstanden ist, vielleicht zu an. seigr "zähe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 466).

Avots: ME III, 853

sīkstspārnis, = sikspārnis.

Avots: ME III, 853

sikt, prs. sìeku (li. senkù "senke mich") od. sìk(st)u (sîkstu ² Dond., sikstu Lis., sîku ² Gr.-Essern), prt. siku, versiegen, fallen (vom Wasser) Brasche, vertrocknen: viļņi līdz pamatiem sīk Zeif. III, 2, 115. naudas krājums . . . sikdams sika De̦glavs Rīga II, l, 362. spējas sikušas Rainis Vēja n. I. 41. spē̦ki tam siek Vēr. II, 1118. griba siek Stari II, 930. līdz asaras man sīk Ģetes dzejas 51. Vgl. dazu Le. Gr. 575 f.

Avots: ME III, 837, 838

II sipsna, eine starke Rute N.-Sessau n. U., auch - ein Riemen zum Prügeln (= siksna) Alksnis-Zundulis: ar sipsnu tik tādam, - nevis glaudīt! Alksnis-Zundulis. dabūsi sipsnas, ja neturēsi žaunas! id. Wenn mit altem (vgl. zipsna dass.) s- aus (s)k̑-, vielleicht zu ai. š̍iphā "dünne Wurzel, Rute" oder š̍ēpa-ḥ resp. prakr. chepa- "penis", wozu Petersson Glotta IV, 298, Walde Wrtb.2 163 und Vrgl. Wrtb. II, 545; anders Būga KSn. I, 291.

Avots: ME III, 842

šķiêst: unbek. in Stenden,

1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž ² ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;

2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡

3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž ² gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas ² (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums, ‡

2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.

Avots: EH II, 640

skùops Ermes, Serbigal, Neuenb., skuôps Ronneb., C., Wolm., skuôps ² Ruj., AP., Līn., Iw., skùops ² Kl., Prl., Gr.-Buschhof, Schwanb., Lis., Golg., Selsau, Saikava, Lös., Nerft, Preili, skuôpsts ² BL, Kurs., Frauenb., Gr.Essern, geizig U.: Sprw. skuopam paēst žē̦l, nuo skuopa var vēl kuo dabūt, nuo tukša ne˙kā. viņš šuovakar tāds skuops valuodā Alm. Meitene no sv. 55.- Subst. skuopums, der Geiz. Nebst li. skũpas "knapp" wohl aus aruss. скупъ "geizig"; skuopsts mit st nach siksts.

Avots: ME III, 910

slapsts,

1) der Schlupfwinkel
Wid., Warkl.: sikspārņi vakaruos atstāj savus slapstus MWM. VI, 396, Warkh.;

2) = slapstiķis Golg., Bers.

Avots: ME III, 917

‡ sliņģe, die Schlinge (?): visiem sliņģes (Var.: siksnas) par ple̦ciem, visi - strūgu vilcējiņi BW. 20654 var.

Avots: EH II, 526

šmĩukšis, das (einmalige) Klatscnen, Knallen: pēc katra siksnas šmiukša MWM. VIII, 589.

Avots: ME IV, 85

spẽle, das Spiel, die Musik, das Musikstück U., (auch als plur. tantum) ein musikalisches Instrument (spēles) U., (spēle) Oppek. n. Mag. XIII, 24, Golg., "luoks ar vienu stīgu" (spēle) Vēr. 1904, S. 649, Bielenstein Holzb. 729 (mit Abb.), Plutte Katal. 60, die Violine (spẽles) Dond. n. RKr. XVII, 53, Demin. spēlĩte(s) Spielsache(n) der Kinder MWM., Spielchen: vīrs izdzirda spēles Pas. IV, 493 (aus Višķi). nuo tauriņa (bē̦rns gaida) spēļu biedra (Spielgenossen) BW. V, S. 486, № 3033, 2. bē̦rni, iesim spēlītēs! Ahs. pa spēlītes laiku pazudi MWM. VI, 645. naža spēle (ein Spielchen) Etn. III, 29. kaŗa pulku spẽles kaŗā Antrop. II, 45. zē̦ns būdams ... gājis pastaigāties, spēlītes spēlēt Lautb. Luomi 84. tas man pirka spēles (ein Musikinstrument) BW. 7055, I var. ze̦lta spẽles (krauklītim) ruociņā 13613. uz spēlītes es dziedāju, uz spēlītes gavelēju, uz spēlītes [ai nuoņēma manu zīļu vainaciņu 24531. trīs tautieši spēlējās uz tuo manu vaiņadziņu; krīt[i], spēlīte ("?"), šurpu, turpu! Biel. 1570. sit, spēlīt ("?"), pa manim, lai (mans vainaciņš) netika ne˙vienam! 2310. Aus mnd. spel(e).

Avots: ME III, 992, 993

spuokaîns, spukhaft: me̦lni sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. gultiņa izskatījās spuokaina MWM. IX, 516.

Avots: ME III, 1035

I sprãdze C., Wolm., Ruj., Karls., Salis, AP., Serbigal, Lin., Iw., spràdze ² Kl., Prl., Lös.,

1) gen. pl. demin. sprādziņu BW. 29940 var., die Schnalle, Heftel
U.: aušu sprādze, Ohrenspange I Mos. 35, 4. ze̦lta pieres sprādzi Glück I Mos. 24, 22. sprādzes, kas apkārt... kamieļu kakliem bija Richter 18, 21. siksniņām, sprādzītēm... kumeliņš BW. 29940;

2) sprâdze Wolmarshof, sprâdzīte Nötk., sprâdze ² Lemsal, das Vorhängeschloss
U. Zu sprâgt (nach dem Schnellen des Schliessdorns einer Schnalle), so z. B. Leskien Nom. 273, Prellwitz Wrtb. ² 444.

Avots: ME III, 1014

sprèdze ² Nerft,

1) sprẽdze Baldohn, Nötk., Zirsten, Schujen, Roop, Wohlfahrt, Nitau, spràdze ² Gr.-Buschh., Römershof, Setzen, Odensee, sprēdze Mag. XIII, 2, 60, Stelph., = sprādze. die Schnalle: sprēdzēm kalti kumeliņi BW. 5995 var. sprēdzē mani, māmuliņa, sudrabiņa sprēdzītēm! 5348, 1 var. kurpes ir spīdīgas, un virsū sudraba... sprēdzītes Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 189; sprẽdzes, Metallteile, Metallschmuck am Pferdegeschirr Jürg.;

2) sprêdze ² Ruj., sprẽdze Wohlfahrt, ein Vorhängeschloss;

3) sprèdze ² Neugut, Odensee, = siksna">siksna, der Riemen. Zu sprēgt; vgl. sprādze.

Avots: ME III, 1017

stilbeniẽks,

1) "?": siksnes ple̦ci, lūku krūtis, kaņe̦pāju stilbenieki BW. 31380;

2) Plur. stilbenieki, die Beinrüstung
Bergm. n. U.;

3) einer, der Stiefel trägt
Mag. IV, 2, 148, (im Scherz) U.;

4) auch stìlbinieks ² Warkl., Lubn., = stilbainis 2 Schwanb., Festen, Sessw. (mit ìl ² ), C. (mit il˜).

Avots: ME IV, 1068

strũdzeniẽks C., strũdziniẽks Karls., U., ein Strusenkerl, ein zur Bedienung der Struse Gehöriger: strūdzenieki mūs[u] māsiņas vedējiņi: visiem siksnas pār ple̦ciem, visi strūgu vilcējiņi BW. 20654 (ähnlich: 30859). lai strūdzenieki slīkst LP. VI, 215.

Avots: ME IV, 1097

šuva, šuve Dr., die Naht: svārku šuva Aps. Pie pag. tiesas 11. aizdiedz svārkiem šuvi Puriņš Nauda 1. pārtrūka brunču šuva BW. 382, 13 var. maisam palikuse šuva vaļām LP. V, 388, māte tāda lāpītāja, ka tik ar pūlēm var atrast ielāpu šuves RKr. VIII, 73. kažuoks nuošūts pa šuvju vietām ar me̦lnām siksnām Kaudz. M. 17. galvas kausa kaulu savienuojumus sauc par šuvēm Māc. p. dz. 44. Zu šũt.

Avots: ME IV, 108

švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.

Avots: ME IV, 117

švirkš(ķ)êt, = svirkš(ķ)êt: sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. ausīs švirkš Mag. III, 1, 104. aizde̦gas švirkšē̦dama egļu ataudze Zeif. III, 2, 200. uguns iet švirkšķē̦dama Alm. Balt. Vēstn., Lennew. švirkš sniega mutuļi atsituoties luodziņa rūtēs Jauna Raža IV, 76. Refl. -tiês, = švirkstêtiês: ja bij rudzi, švirkšējās BW. 25853 var.

Avots: ME IV, 117

I tapinât Aistern, Amboten, Autz, Baldohn, Bauske, Bilsteinshof, Bixten, Dond., Dunika, Ekau, Erwalen, Gr.Essern, Frauenb., Funkenhof, Garrosen, Grūnh., Grünw., Hasenpot, Hofzumberge, Irmelau, Kabillen, Kand., Kalnazeem, Katzd., Libau, Mesoten, N.Bartau, Nigr., Penkule, Pilten, Planetzen, Rutzau, Salgaln, Saucken, Sessau, Stelph., Wandsen, L. ("tahmisch"), St. ("Livl."), U. ("in Livl. nur in einem Teile W.-Livlands-am Meere"),

1) leihen, borgen einem andern, vorschiessen
Stenden u. a.: kam, brālīti, tapināji tautām savu ce̦purīti? BW. 14406. es viņai savu grāmatu vis netapināšu Janš. Precību vies. 22. kaut vienu rubulīti kāds viņam tapinātu! MWM. VIII, 493;

2) leihen, borgen von jem.
Alschw., Holmhof, Neugut, Neuhausen, Sessau, Stenden, BW. 25608; 30459, 1 u. a.: ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie manim tapināt! BW. 916. kâ brālīt[i]s netapina kumeļam iemauktiņus! 17108. jāt tapinātu kumeliņu 14454. nuo dieva tapināts 32930. es atnācu tapināt 8515, 1. atduot tapinātuo zirgu Janš. Bandavā I, 390. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak, v. 1084. tas jau nuo tapināta vien dzīvuo Widdrisch; dazu ein reflexives Substantiv: zirgu tapinâšanâs lai nu reiz beidzas! Janš. Mežv. ļaudis I, 337;

3) "(pa)taupît" Holmhof. Zunächst wohl in der Bed. I Kausativ zu tapt "gelangen".

Avots: ME IV, 130, 131

ur̃diņš Kand. "?": dze̦lte̦ns kâ urdiņš Kand.; wohl zu urdijs. izsiks kâ urdiņš (urdziņs?) tuksnesī B. W.

Avots: ME IV, 303

uzde̦gunis "siksna">apaušiem un iemauktiem viena šņuore vai siksna" Grobin.

Avots: ME IV, 324

uzjuôzt,

1) (um)gürten
(perfektiv) Wid.: uzjuozt siksnu;

2) aufgürten, schürzen
(perfektiv): uzjuozt svārkus;

3) Schläge verabfolgen:
uzjuoz viņam krietni! Bers.;

4) hinauflaufen:
uzjuozt kalnā. Refl. -tiês, sich gürten (perfektiv).

Avots: ME IV, 337

uzkukniês, Part. praet., = uzkuciês: Sikspārnis sēdēja... uzkuknies uz krēsla atzveltnes A. XXI, 539. meitene palika kâ uzkuknusies uz mirušā zē̦na Stari 1, 144.

Avots: ME IV, 346

uzraisît: kungam ... kurpes siksnus u. Manz. Post. I, 28.

Avots: EH II, 731

uzvìlkt (li. užvil˜kti "hinaufschleppen"),

1) (hin)aufziehen
L.: užvilkt kalnā. uzvilkt kuo kam virsū;

2) (einen Mechanismus) aufziehen:
uzvilkt pulksteni: uzvilkt bisei gaili;

3) (einen Strich) aufziehen; aufschreiben, notieren
U.: uzvilkt svītras (strīpas). ar zuobinu krustu sev aiz muguras uzvilkt Pas. IV, 11;

4) aufschärfen, -schleifen:
bārdas nazi uzvilkt uz siksnas Stenden. jāuzve̦lk izkaptij zuobi Janš. Dzimtene ² II, 175;

5) anziehen
L.: uzvilkt drēbes;

6) einen Schlag versetzen:
uzvilkt kam ar siksnu! Bauske. uzvelc zirgam! gib dem Pferd einen Schmiss! U.;

7) uzvelc dūmus! rauche einmal!
Seew. n. U. (ähnlich: Janš. Bandavā II, 64);

8) anstimmen:
uzvilkt sē̦ru meldiņu; uzvilkt meldiņu "weinen";

9) auf(er)ziehen
U.: bē̦rnu uzvilkt, ein Kind auferziehen U.;

10) aufziehen, verspotten
(dazu das Subst. uzvilcẽjs, wer aufzieht, verspottet) AP., Golg.: u. uotru uz zuoba Ar. Refl. -tiês,

1) sich (hinauf)schleppen
(auf etw.) Spr.: uzvilkties augšā. uzvilkties uz ceļa;

2) (sich) anziehen
Spr.: kre̦klu uzvilkties Janš. Bandavā I, 23.

Avots: ME IV, 399

viênsleju Arrasch, Bauske, Golg., = viêngabaļs 2: siksna jāgriêž viensleju.

Avots: ME IV, 666

vīvinât,

1) summen (von Bienen)
U.,("scheint in Livl. unbekannt"); summen, sausen Vīt.; leise singen, harmonische Töne von sich geben Spr.; "die Laute vī- vī- vī von sich geben" (mit ĩ ) Nötk.; singen (von der Nachtigall gesagt): lai stāv... uozuoliņš bitītēm jāvīvina BW. 29105, 2 var. jaunas meitas kâ bitītes vīvināja 172 (ähnlich: 5352; 22735). dzē̦rājiņi kâ bitītes vīve̦nāja 19128. es dziedāju, man skanēja, es mācēju vīvināt 819, 4 var. klausīties, kad es skaisti vīvināju 974, 2. dziesmas... pārtecēja... vītuolā; cik vītuols luocījās, tik zariņi vīvināja 1050, 5 var. smalkāki kukaiņai vīvina Etn. II, 51. sikspārnis vīvināja Domas II, 1429. lakstīgala skaņi vīvina Jaun. mežk. 118. meža galuotnēs vīve̦na maza vēja pūsma Vīt. kuoku zari vīvināja Vēr. II, 1153;

2) "bewegen"
(mit ì ² ) Lös. uozuols lapas vīvināja BW. 17197, 2. gar[i] uozuoli, augsti zari, augsti zarus vīvināja 11832; "die Flügel schwingen": putns vìvina ² Aiviekste. In der Bed. 1 dürfte es zu li. vyvénti "Glück wünschen (?)" gehören, sowie zu li. vývu "weine" in (nach K. Būga) Salantai und vievėti "weinen" bei Būga РФВ. LXVI, 232).

Avots: ME IV, 649

I zipsna (auch mit -b- geschrieben),

1) eine starke Rute
N. - Autz n. U.;

2) = siksna">siksna, der Riemen Nigr.; ein lederner Gürtel: ādas juosta jeb tâ dē̦vē̦tā zipsna Janš. Dzimtene ² I, 78. divrindu puogas nuo pakauša līdz pat zipsnai Bandavā II, 355;

3) Plur. zipsnas, Prügel, Schläge:
sieva dabūja zipsnas un palika mierīga Janš. Dzimtene ² I, 92.

Avots: ME IV, 725

zuoslē̦ns:

1) mit uô ² AP.; ‡

2) = zuosene III: juožamās siksnas z. A. Upītis Kailā dzīvība 9.

Avots: EH II, 813

zvecêt, -ẽju, = svecêt, zvetêt, schlagen, prügeln U., Bauenhof, Dickeln, Frauenb., Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, Vīt.: tad ta Jānis zvecēja savu Lati ar siksnu! Frauenb. viņš... zvecē, kamē̦r pats piekūst MWM. VI, 311.

Avots: ME IV, 768