Paplašinātā meklēšana

àizstìept, tr.,

1) spannend zumachen, vorspannen:
drēbi luogam priekšā;

2) hinwegschleppen:
aizstiepuši katlu uz dārzu LP. VII, 1141. Refl. -tiês,

1) sich erstrecken:
tīrums aizstiepās līdz kalna galam;

2) langsam hin-, weggehen.

Avots: ME I, 53

àiztìeptiês "sich (auf etwas oder gegen etwas) zu steifen beginnen" Bauske.

Avots: EH I, 58

apstìept, ‡ Refl. -tiês, sich herumwinden um: apinis apstiepies ap kārti.

Avots: EH I, 117

apstìept, tr., ringsum ziehen, spannen: es apstiepu zaļu zīdu visapkārt nuovadam BW. 13588.

Avots: ME I, 127

atstìept,

2) (Gekrümmtes) wiederum gerade ausstrecken:
grib taisnu viņš a. līkušuo stàvu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 82. Refl. -tiês,

1): drusku jāatstiepjas, man muss sich ein wenig hinlegen (schlafen legen),
Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 172

atstìept [li. atstiẽpti], tr.,

1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;

2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;

3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,

1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;

2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.

Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka

Avots: ME I, 198

[dastìept Drsth., heranschleppen.]

Avots: ME I, 442

ìestìept, tr.,

1) etw. dehnen, recken, einspannen:
auklu iestiept vairāk vai mazāk Antrop. II, 109. tēviņš, kaklu iestiepis, raudzījās pa caurumu R. Sk. I, 28;

2) spannen:
viņš sēž, savas acis uz vienu vietiņu iestiepis Liev. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu MWM. XI, 183;

3) herein -, hineinschleppen:
tik tikkuo varēja maisu iestiept klētī. [iestiept (= ielikt) tīklu Fest.] Refl. - tiês, sich erstrecken: e̦ze̦ra līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā Blaum.

Avots: ME II, 73

ìetieptiês, sich etw. in den Kopf setzen, eigensinnig werden: tas bija liels tiepums; ja tas kuo ietiepās, tad tuo vajadzēja izdarīt JK. V, 50.

Avots: ME II, 82

izstìept, ‡

4) "izmežģît" PlKur.

Avots: EH I, 483

izstìept (li. išstiẽpti), tr.,

1) ausspannen, ausdehnen, ausstrecken, ausrecken:
meitas aude̦klus izstiepj uz pļavu. izstiepj savu ruoku II Mos. 4, 4. sevišķi izstiepti tē̦luojis krustmātes viesmīlīguo namu A. XII, 39;

2) mit Mühe heraus -, hinausschleppen:
briedi nuo meža;

3) austrinken, ausstechen:
kannu alus U. Refl. - tiês, sich ausdehen, ausstrecken, ausrecken: cigārs pīpējuot izstiepjas vēl gaŗāks Kaudz. te piepēži izstiepjas gara ruoka LP. VII, 237. uz uotru nelaimi izstiepies, uz savu saraujies Kaudz. M. velc, vēzīti, izstiepies (Var.: izplēties), es turēšu atspēries BW. 28212. es pie viņa neiešu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptuos Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
izstiepj uz pļavu = izstiepj uz pļavas

Avots: ME I, 806

iztìeptiês, [li. išsitem̃pti], harnäckig eine Zeitlang worauf bestehen, eigensinnig sein: vai tu nu nebūsi iztiepies diezgan?

Avots: ME I, 819

nùostìept, Refl. -tiês: pajāja gaŗam, kai guns vien nuostiepēs Pas. VII, 95.

Avots: EH II, 91

nùostìept, tr.,

1) hinstrecken, niederstrecken:
biju reiz nuostiepis briedi gar zemi Purap. [vilks ir beigts. es viņu nuostiepu Janš. Dzimtene ² II, 94;]

2) mit Mühe etw. hin-, herabschleppen:
viņš nuostiepa mucu uz upi;

[3) wegnehmen, wegstibitzen
Wid., Dond.];

4) langziehen, dehnen:
"pagastskuolä, Jānis nuostiepa MWM. X, 434;

[5) "gerade und schnell herunterlaufen":
zaķis nuostiepa vien nuo kalna Vank.] Refl. -tiês, sich hinziehen, sich hinstrecken: nuo debesīm krita zvaigzne gari nuostiepdamās A. XX, 121. šī ruobeža lai nuostiepjas I V Mos. 34, 11. balts un zils abiem nuostiepās gar acīm Blaum. nuostiepies, krepiert PS.

Avots: ME II, 860

nùotiept, ‡ Refl. -tiês "abstreiten" P. Alunāns. Vgl. auch ‡ nùotīpt II.

Avots: EH II, 101

nùotìept, tr., hartnäckig ableugnen, abstreiten: labās īpašības nuotiepdams bij meiteni apvainuojis A. XIV, 2, 385.

Avots: ME II, 876

pãrstìept,

1): p. virvi pāri upei, maisu pāri sē̦tsvidum Oknist; ‡

2) reckend überanstrengen
Dunika: p. ruoku (kuo smagu ceļuot).

Avots: EH XIII, 212

pā`rstìept, nach Hause schleppen, mit Anstrengung heimtragen: tuos pārstiepis mājā LP. IV, 209.

Avots: ME III, 179

pãrstìept, tr., hinüberspannen: aude̦klu pār ratu jamtu. Refl. -tiês,

1) sich hinüberspannen:
tilts pārstiepies pār platuo upi Aps.;

2) sich streckend überanstrengen, sich überrecken.

Avots: ME III, 179

[pãrtiept, tr., mühsam überteden: nemēģini tādu stūrgalvi pārtiept! Jürg. Refl. -tiês, übermässig widersprechen, sich übermässig widersetzen: bē̦rns tâ pārtiepies un pārraudājies, ka nevarēja ilgi iemigt Jürg.]

Avots: ME III, 183

pastìept,

1): galuotni -as teicēja pastiepa FBR. XIX, 208. Refl. -tiês: atļaun man pazastiept! Pas. IX, 260.

Avots: EH XIII, 177

pastiept, tr.,

1) ein wenig recken, strecken:
aude̦klu, ruoku, kāju;

2) ein wenig, eine Strecke tragen, schleppen:
redzēs, vai varēs šuo maisu pastiept Kand. Refl. -tiês, sich ein wenig recken, strecken: cilvē̦ki savas debesis aizsniedz, pastiepdamies uz pirkstu galiem Vēr. I, 1231.

Avots: ME III, 108

[patrìept ² , ein wenig streichen auf : p. sviestu uz maizes Warkh.]

Avots: ME III, 124

patìeptiês (unter patiẽlêtiês): sieva ne˙kā nedarīja nepatiepusies, ja vīrs lika kuo darīt Dunika.

Avots: EH XIII, 182

pìestìept,

1) hinzu-, herbeistrecken, -schleppen;

2) streckend anfüllen; vollschleppen.

Avots: ME III, 297

sastìept, ‡

3) erreichen:
ce̦turtā klasē braukdami, varbūt abi sastiepjam mājas Jauns. Mana dzīve ³ 73. Refl. -tiês, ‡

2) sich recken:
kakli sastiepās un galvas pieliecās A. Upītis Laikmetu griežos II, 78. (zirgs) palēcās, tad sastiepās lēkšuot Sm. lapa 29.

Avots: EH XVI, 451

sastìept, tr.,

1) stark recken, strecken:
kaklu sastiepuse viņa skatījās Upītis Sieviete 143. platuo... smaidu ap sastieptajām lūpām A. XX, 47;

2) zusammenschleppen.
Refl. -tiês, schleppend sich überanstrengen: viņš par daudz sastiepies maisus.

Avots: ME III, 748

satieptiês, längere Zeit trotzen, sich versteifen: viņas tur labu brīsniņu satiepās LP. VII, 999. zirgs satiepies un negrib brist pāri upītei Dunika.

Avots: ME III, 764

stìept,

3): auch (mit ìe ² ) Kaltenbr.; ‡

5) aushalten, am Leben bleiben:
līdz pavasarim tuomē̦r vēl duomāju s. (sagt ein Schwindsüchtiger) A. Upītis Laikmetu griežos 1, 202 (ähnlich 138). Refl. -tiês,

1): kaut uzlijis! tad viss sāktu s. (wachsen)
Saikava. nuolējās kâ dumji; ūdens vien stiepēs pa gaisu Saikava.

Avots: EH II, 583

stiept (li. stiẽpti "recken"), stìepju, stìepu,

1) tr., recken, strecken, dehnen, ausspannen
U.: dzīrās miezis ar apini garām suolu mani stiept BW. 19643. stiep garu lūpu! RKr. XVI, 128. dzelzs stiepjuot... stiprāka par kuoku Konv. ² 685. Sprw.: daudz suņu drīz zaķi stiepj. (fig.) stiepjams teiciens MWM. VI, 20, ein dehnbarer Begriff;

2) tr., schwer tragen, schleppen; führen:
vīrelis stiepis naudas puôdu laukā Pasaules lāp. 89. laiva jāstiepj... pa sausumu Antrop. II, 71. ve̦lns stiepj atspēries šķirstu LP. IV, 182. kur tas saimnieks tuo zē̦nu stiepj? III, 96;

3) intr., gestreckt, eilig laufen:
dē̦ls... stiepj uz mājām LP. IV, 46. zaķis sāk stiept vēl ātrāki Plūd. LR. III, 72;

4) trinken:
stiep cauri līdz dibinam! būs kurāža Alm. Kaislību varā 82. Refl. -tiês,

1) sich strecken
U., sich dehnen; in die Höhe schiessen U.: augumā stiepties St. abpus... gravai stiepjas kalnu rinda LP. VI, 206. viņas lūpas stiepās katram pretim Krišs Laksts 3. savārījums nuo pētersīļu sē̦klām paliek glums un sāk stiepties, kad maisa Etn. I, 84. piens tikai stiepjuoties vien LP. VII, 572. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 26. tu vēl stiepsies garumā un re̦snumā Alm. Kaislību varā 20;

2) gestreckt, mit Anstrengung, Eile laufen
U.: zaķis stiepjas St., der Hase nimmt Reissaus. pruojām stiepties, sich davonmachen U. zirgs pa[r] grāvi stiepjas St., das Pferd setzt über den Graben. ar zaķu ādas pastalām pruojām stiepties, ängstlich davonlaufen Br. sak. v. 1488;

3) sich bemühen, streben
U.: gan es vēl turpmāk stiepšuos St., ich werde mich noch wohl weiter behelfen. - Subst. stìepšana,

1) das Recken, Strecken, Dehnen;

2) das Schleppen;
stìepšanâs, das Sich - Strekken, Sich - Dehnen; stìepums,

1) das beendete Strecken, Dehnen; das Gestreckte, Ausgedehnte;
lietus līst vienā stiepumā, es regnet in einem fort Celm.;

2) das beendete Schleppen
Spr.; das Geschleppte; stìepẽjs,

1) einer, der
(sich U.) streckt, reckt; Recken und Dehnen in den Gliedern U.: man tāds stiepējs kauluos U.;

2) ein Schleppender;
stìepẽjiês, wer sich reckt, streckt, dehnt. Nebst stàipît nach Zubatý Bähm. Sitzungsber, 1895, XVI, 19 und Trautmann Wrtb. 287 zur Wurzel von stiprs. Zur Bed. vgl. li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten": le. stibt "betäubt werden" u. a.

Avots: ME IV, 1079, 1080

tiept,

2): viņš tiêpj ² nuo[st] (= leugnet),
ka nav zadzis Seyershof. Refl. -tiês: prs. tiepstuos Strods Par. 175; "niķuoties" (mit iê ² ) Seyershof. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 721 f.

Avots: EH II, 687

tiept (li. tem̃pti "ziehend spannen"), -pju, pu,

1) tìept C., tìept ² Kl., Kr., recken, steifen
Bielenstein Holzb. 28: viņš man tiept uztiepa savu kažuoku C., KL;

2) stramm halten, behaupten
L., U.: es viņam pierādīju, bet viņš tiêpa ² un tiepa, ka . . . (oder: tiepa un tiepa savu) Stenden. viņš grib tiept, ka es tuo e̦smu darījis Notk. viņš man sāk tiept (nee̦suošu) parādu virsū (aufbürden) Golg.;

3) "nepareizi apvainuot" Wessen. Refl. tìeptiês Neuenb., Wolm., (mit iê ² ) Iw., Līn., auf sein angebliches Recht bestehen, hartnäckig Recht haben wollen, sich (auf etwas und gegen etwas) steifen
U.: kas pret viņu varē̦tu tiepties un pastāvēt Hiob 9, 4. žīdiņš šâ, tâ stīvējās un tiepās Dīcm. pas. v. I, 35. tē̦vs negribēja ne par kuo tuo darīt un ilgi tiepās ar dēlu 44. tu ar mani tiepies Kav. citi tiepjas, ka viņa ir tagad tur vēl e̦suot LP. V, 398. - Subst. tìepšanâs, das Sichsteifen: tiem nelīdz ne˙kāda tiepšanās BW. III, 1, 21; tiepums,

1) tiẽpums Bauske, Plur. tiẽpumi Siuxt, das Sichsteifen, die Nücke(n):
bē̦rnam uznāca tiepums Bauske. žīds re̦dzē̦dams, ka nuo F. saviem tiepumiem ne˙kādu taisnību nedabūs Jaun. mežk. 90; Wortstreit L., St.;

2) s. tiẽpums. Nebst tīpt, li. tampýti " mehrfach dehnen", tamprùs "zäh", tìmpa "Sehne" an. ƥambr "angeschwollen" ƥǫmb "Bogensehne", lat. tempus "Zeit; Schläfe" u. a. (s. Lidén IF. XIX, 331 f., Persson Beitr. 484 f., Boisacq Dict. 942, Walde Wrtb .2 769, Fick Wrtb. III ⁴ , 181, Trautmann Wrtb. 317 f.) zur Wurzel. von tît.

Avots: ME IV, 211, 212

uzstìept,

1) aufspannen
Dr.: u. ādu bungām;

2) hinaufschleppen:
u. maisu pa trepēm augšā. Refl. -tiês, sich ausstrecken auf Spr.: u. uz mūrīša.

Avots: ME IV, 385

uztiept: grib man u. nepatiesību Talsen. atrada ... nelegāluo literātūru, par kuŗas glabātāju uztiepa Dabaru Austriņš Raksti V, 153. Refl. -tiês,

1): juo vairāk zaldāts liedzas, juo naigākt žīds uztiepjas Pas. VIII, 344.

Avots: EH II, 737

uztiept, aufdrängen, aufbinden LKVv., einem etwas (zuzugeben, anzunehmen, zu glauben) zudringlich zumuten U., Bers.: viņš man uztiepa savu vainu. katrs rads man gribēja uztiept savu prātu A. Brigader Daugava I, 564. kapteinis... uztiepj sievai: tev būs teikt, ka e̦smu tavs brūtgāns, citādi... tevi iegrūdīšu ūdenī LP. IV, 38. gudrie nu uztiepa, ka glupajam... jāiet Pas. VI, 435. Refl. -tiês,

1) hartnäckig auf etw. bestehen:
es saku: kursim šite uguni... bet šie vien uztiepās, kuršuot kalna galā Kaudz. lzjurieši 215;

2) sich (mit Zumutungen
U.) aufdrängen: puika uztiepās mātei, lai viņu je̦m līdz.

Avots: ME IV, 392

apstàipît, tr., freqn. von -stiept, bespannen, ringsum überziehen: vainadziņš zirnekļu tīkliem apstaipīts Apsk. I, 213.

Avots: ME I, 125

‡ atspriêst (= li. atspręsti "atstiept"?), = atstutêt: a. siênu Oknist. a. ruokas sānuos Lieven-Bersen, Schwanb. Refl. -tiês, = atspiêstiês: viņš stāv at˙spriedies Bauske, Schwanb., Sessw., Warkl., er steht, die Hände gegen die Seiten gestemmt.

Avots: EH I, 170

[atšviêpt ² -pju, -pu (Gr. - Sessau) lūpu = atstiept l.; šviept wohl durch Kontamination von šiebt und viept.]

Avots: ME I, 203

blieziens, der Schlag Naud.;

2) schleppen:
padusēm vien šņabi mājās bliež. blieza izstieptām ruokām lieluo sieka bļuodu iekšā Seibolt;

3) (intr.) schnell und energisch arbeiten
Grosdohn;

4) schwärfällig geben:
Pēteris blieza uz mācītāja muižu MWM. VIII, 244; schnell laufen: tad bliezām gan, kuo kājas nesa Drost.;

5) schleudern
(ein Wort): nevar jau visu kuo taisni pierē bliezt Vīt. 58.

Avots: ME I, 317

‡ drèksties ² (sic!) Auleja; -kšuôs,

1) mit geringem Erfolg arbeiten;

2) "ietiepīgi prasīt, lūgt, virsū plīties, tiepties">tiepties".

Avots: EH I, 333

‡ dumjuôtiês, Dummheiten reden oder machen Bers., Dunika: dumjuojuoties ar tē̦vu,... e̦smu... iemācījusies tiepties Janš. Dzimtene II ² , 12.

Avots: EH I, 342

[II duriņš od. duriņa Stenden, ein Fischernetz "ar trim kuokiem un starp tiem nuostieptu tīkla gabalu; duriņu lietuo se̦kluos ūdeņuos, kur divi zvejnieki stumj tuo ar vidējuo kuoku gardibe̦nu ".]

Avots: ME I, 519

‡ gariski Orellen, Adv., = ‡ gariskām: g. izstiepties Salis. viņš pārpeldēja e̦zaru g. PV. vajaga tâ sist, ka nāk sitiens g.; kad taisni, stāvu sit zemē spriguli, tad nuosit galu nuô Seyershof.

Avots: EH I, 384

gaŗšļaũku, gaŗšļaûku C., Dond., gaŗšļaũkus Gr. - Sess., [gàŗšļiêkis Ronneb., Smilt., gaŗšļiêkus Serbig., gaŗšliêku ² Ruj., gaŗšlauku Dubena], gaŗsļiêku, Adv., der länge nach gestreckt, ausgestreckt, die Länge lang, streckelang: gaŗšļaukus atlaisties, izlaisties, nuolaisties, izstiepties, likties, gulēt, pakrist: kungs likās gaŗšļaukus LP. VI, 392. sāpēs vilks atgūlies gaŗšļaukus VI, 26. viņš nuolaidās gaŗšļaukus uz zemi JR. V, 84. Vgl. gaŗgāzu, izšļauku; šļauka.

Avots: ME I, 608

gūdas, Klagen, wehmütige Laute: stieptas svilpju gūdas Akur. [Vielleicht mit ostle. ū aus uo (vgl. li. gúoda "сожалѣнiе", gùostis "sich beklagen" ); sonst mit tiefstufigem ū zu gaust "klagen".]

Avots: ME I, 685

[ìemùitiês,

1) muhsam eine Arbeit erlernen
Bruw.: bē̦rns jau labi iemujies lasīšanā Wolm.;

2) "eigensinnig widersprechen
ietiepties" Lausd.;

3) sich zwischen andere hineinmischen
Wessen, Mar.: iemujies kâ purvâ šinī cilvē̦ku drūzmā Fest. iemuities cita lietās Domopol;

4) einschiessend einsinken
Mar.;

5) sich hineinverirren
Mar.;

6) in eine unangenehme od. schwierige Lage geraten
Sessw., Mar.;

7) "iejukt" (von leblosen Gegenständen)
Odsen;

8) "iekulties; ar grūtībām nuokļūt kaut kur iekšā" Druw.]

Avots: ME II, 46

ìesparuôtiês,

1) [energisch dazwischen reden]:
"tā gan e̦suot liela gudrība", vecis iesparuojās Alm.;

[2) "Mut, Energie und Kraft zu etwas erlangen"
Schujen, Druw., Fest., Selb.;

3) ="iestiepties" Wessen].

Avots: ME II, 69

izkapinât, tr., hämmern, aushämmern, scharf machen: izkapti, dzirnavu akmeņus Kand., Antrop. II, 22. Refl. - tiês, sich aushämmern, sich schärfen: akmens, kas ļaujas stiepties, izkapināties Antrop. II, 92.

Kļūdu labojums:
II, 92 = II, 93

Avots: ME I, 748

[izsliegt,

1) "izstiepties" Wessen;

2) emporisch
Salis.]

Avots: ME I, 800

izstàipît, freqn. zu izstiept, tr., ausstrecken, ausrecken, ausdehnen: kājas, kaulus, luocekļus. kas tas par puisi, kuŗu izstaipa kâ pine̦klu? Saul. ar pirkstiem izstaipījis stīgas, sāka spēlēt JR. IV, 156. Refl. - tiês, sich ausrecken, sich ausstrecken, sich ausdehnen: tē̦vs uzcēlās, izstaipījās Vēr. II, 661.

Avots: ME I, 804

[izstaips,

1) (mit ostle. iz - für uz -?) "miruoņa uzklājamā drāna"
Wessen; "Handtuch" Zbiór XV, 209; izstaipis "kādam priekšme̦tam (piem. šķirstam) uzstiepta drāna" Fehteln. Vgl. uzstaipis;

2) izstaipis Fest. "Ausgerecktes,
izstaipīta dzija".]

Avots: ME I, 804, 805

‡ iztĩtîtiês Seyershof, = izniķuôtiês, tiepti%C3%AAs">iztieptiês: lai nu iztītās sivē̦ni; gan tad ēdīs, kad būs labi izgribējušies.

Avots: EH I, 490

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķedeles atstiept: auch - sich (zum Schlafen) hinlegen Behnen.

Avots: EH I, 692

ķedeles, die Füsse, Beine (verächtlich): ķedeles atmest, atstiept, sterben. duošu tev, ka ķedeles atmetīsi N. - Schwanb., Illuxt, Bers., Druw., Nerft, Serb. kurmi uz vietas nuobeidz, ka ķedeles vien atme̦t Vīt. 12.

Avots: ME II, 359

ķendeles, = ķenceles

3, ķedeles: "ķendeles vien atmetÄ, saka par cilvē̦ku, ja tas, sviests vai sists, nuokrīt gar zemi izstieptām ruokām un kājām Lasd.

Avots: ME II, 365

ķir̃ceklis, jemand, der neckt, vexiert: raganu un aizdzina ar visu uztieptuo ķircekļa sievu LP. V, 211.

Avots: ME II, 383

lìkum lùoki, lìkum lùokum od. lìkum lùokumuôs, sich schlängelnd, in Schlangenwindungen: tec[i] upīte, līkum luokum! BW. 13596. līdzinājās līkum luokumuos izstieptai le̦ntai K. Kain.

Avots: ME II, 487

ļipa, ļipe, lipa Ruj., Oppek., BW. 16773, 9,

1) ein kurzes, dünnes Schwänzchen:
aitas, kazas, zaķa, vēža ļipa; vêža lipa auch als Schimpfwort: kuo tu dziedi, vēža ļipa? BW. 869. vilciņš ļipu šķurināja BW. 13572. ļipu mest, den Šchwanz bei schnellem Laufen aufwerfen: buciņš aizgājis ļipu me̦zdams LP. V, 96. ļipu atstiept, den Schwanz von sich strecken beim Sterben, sterben, auch auf Menschen übertragen: burvis ļipu atstiepis LP. VI, 14. lai mežkungs man pūš ļipā MWM. VII, 892. zaķu ļipa, eriophorum vaginatum Peņģ. Das Demin. ļipiņa,

a) der Stache] der Schnalle;

b) der Drücker an der Flinte
U.;

c) das Schwänzchen, der Zipfel:
piešūtas drēbes ļipiņas Etn. IV, 109;

2) der Hamen:
tīkla ļipa;

[3) Klappe an einer Mütze
U.;

4) ein Anhängsel
U.;

5) sich anhängender Verlust, Schlappe, Schaden
Oppek. n. U. - Aus estn. lipp "Schweif", s. Thomsen Beröringer 266].

Avots: ME II, 540, 541

metinât, tr.,

1) hinzufügen [z. B. eine zweite Sohle an abgenutzte Schlittenschleifen fügen
Bielenstein Holzb. 557, versohlen, eine Stütze geben, eine Anlage machen U.], schweissen, ansticken: braucat, ļaudis, uz Kuldīgu savas mēles metināt! BW 8355. Anniņai īsi svārki, eža ādu metināti 20509, 2;

[2) Geld aufwerfen
St.] Refl. -tiês, sich anticken, schweissen: platīna ļaujas kalties, stiepties un metināties Konv. ² 3198.

Avots: ME II, 607

muzlas: auch (Zahnfleisch) Heidenfeld, Lixna, Sauken, Skaista, Sussei, Wessen, (auch muzla) Auleja, Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt; der Gaumen (muzlas) Oknist; "mute" (muzlas) Kokn.; "liela, neglīta mute ar izstieptām lūpām" (muzlas) Lasd., Prl.; die Lippen einer Kuh (muzlas) Linden in Kurl.; "das Innere vom Maul" Jürg.; dabūt pa muzlām (lūpām) Grawendahl, Prl., Saikava.

Avots: EH I, 837

‡ nemuõde, eine schlechte Mode (Gewohnheit): man jau tāda n., ka es ... Jauns. Augšzemn. 143. zirgam ir n. tūlīt atstiept asti, tiklīdz ve̦d ilksīs B. gr. ³ I, 20.

Avots: EH II, 16

[nĩšķêt (?)"tiepties" Salis; nīšķêt "čīkstēt" Ekengraf: gulta sāk nīšķēt.]

Avots: ME II, 747

‡ nuotĩst Dunika "pagurt, izstieptiês": ruoka nuotīsa smaguo suomu ne̦suot. Wohl aus li. nutį̃sti "sich herunterdehnen".

Avots: EH II, 101

I uodne U., Alswig, die über die mietnes bis zur apgalvene der ragavas gelegte (eine zusammengedrehte Fichten- oder Birkenrute Alswig) Verbindung U., Plur. uodnes Bielenstein Holzb. 556, = uzkala 1: uodne savienuo ragavu apgalveni ar pirmuo mietni un neļauj sliecēm atstiepties taisnām Alswig. Zunächst wohl aus *uodine. Nebst uôdītes nach Būga Liet. k. žod. XCIX zu e̦ñdas. Nebst slav. ǫda "Angelhaken", wozu es Būga Aist. St. 114 gestellt hat, etwa aus einem ide. *an-dhā oder *on-dhā (vgl. li. iñdas "Gefäss", le. priẽda III u. a.)?

Avots: ME IV, 413

[II padīkâtiês "tiepties">patiepties": gribu ar viņu padīkāties Seppkull.)

Avots: ME III, 17

pagrasîtiês: auch (ein wenig drohen) Sonnaxt; sich nähern, sich anzurühren anschicken, eine kleine Bewegung machen Salis: kad tur pa krūmiem pagrasījās kāda stirna vai zāķis, tad zirgs le̦c kâ traks Salis. mācītājs ... ar izstieptu ruoku kaut cik pagrasījās, nuorādīdams ... uz ... Pas. VI, 304.

Avots: EH II, 134

pãrlìkt,

1): nesēdi nu pārlīcis! AP. viņš iet tik pārlīcis kâ ve̦cs cilvē̦ks ebenda; ‡

2) allzu lange gekrümmt sein
AP.: muguras bijušas tâ pārlīkušas, ka ne˙maz vairs atstiept nevarējuši. ‡ Refl. -tiês Ramkau, = pãrlìkt 1: pūķis par apcirkņa malu pārlīkstuoties kâ valgs.

Avots: EH XIII, 205

pãrraût, tr.,

1) entzweireissen, durchreissen, zerreissen, unterbrechen:
diegu, saites; stāsta pavedienu, sakaru. viņa pārrāva dziesmu pašā vidū Kleinb.;

2) schnell hinübetziehen, hinübergleiten lassen:
pārraut kre̦klu pār galvu. viņa pārrauj bāltuo ruoku pār seju Vēr. II, 1407. Refl. -tiês,

1) sich überziehen, sich über-, verheben, sich durch Ziehen, Heben Schaden tun:
pārcēlies vai pārrāvies ir tad, kad ceļuot kādu smagi: nastu palicis itin zaļš priekš acīm, kad iestājušās sāpes viduklī... tautā duomā, ka kāda plēve, kas atruoduoties uz iekšām vē̦de̦rā, un dzīslas e̦suot pārstieptas, tamdēļ vārds: pārrāvies Etn. II, 163;

2) unterbrochen werden, aufhören:
lietus pārrāvās Lub., Bers. aršana līdz 18. decembrim pagājušā gadā nebij pārrāvusēs Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 172

patecêt,

2): lai klausa māmiņu pate̦cē̦dama ("?"), lai luoka pūriņu parakstīdama Tdz. 36746 (ähnlich 37661). nevar lāga p. 42370;

3): jau saulīte patecēj[u]se BW. 4338; ‡

5) fliessend entstehen:
uz grīda bija nuo caurā puoda patecējusi pelce Dunika; ‡

6) "izstiepties" Schnehpeln:
meitenes gaduos viņa bija ze̦ma, re̦sna; tik vē̦lāk patecēja gaŗāka, slaikāka Janš. Bandavā I, 242.

Avots: EH XIII, 181

‡ patĩst Dunika, = pastiepties: viens pavediens patīsis gaŗāks. puisis patīsis tik gaŗš, ka nevar ne pazīt.

Avots: EH XIII, 182

pìestàipît, freqn. zu piestiept,

1) mehrfach hinzu-, herzuziehen;

2) ziehend, ausbreitend anfüllen:
pļava e̦suot salmu piestaipīta Zalkt. I, 57. viss kâ zirnekļu tīkliem piestaipīts Stari II, 247. Refl. -tiês, sich hinzuziehen, sich ausbreiten: jāizgriež piestaipījušās stīdziņas Peņģ. Sakņu dārzs 78.

Avots: ME III, 296

platlapu* (gen. pl.), mit breiten Blättern versehen, breitblättrig; apstiepts ar dze̦nuolainu, platlapu stīgām apauguša drāti Vēr. II; 1396:

Avots: ME III, 322

II preĩlis "zwei Stäbchen zur Befestigung des Gewebes, die einen stumpfen Winkel (mit der Spltze nach oben) büdend aneinander gefügt und an deren freien (untern) Enden Zähnchen befestigt sind" : zuobiņus iesprauž aude̦klā un preiļa vidējuo daļu (den stumpfen Winkel) nuospiež uz leju, tad aude̦kls stāv stingri uzstiepts Grünh.; "Spanneisen" Bauske, Arrasch.

Avots: ME III, 385

ŗaûkt ² Iw., Lautb., Wandsen, Gr.Essern, Kurs., Behnen, U., ŗaũkt Līn., Dunika, raûkt ² Dond., raukt (li. raũkti "enger machen; runzeln") Karls., Sunzel, -cu, tr., enger machen, zusammenziehen: pieri (runzeln), uzacis. aduot zeķei pēda jārauc, lai aizadītu ciet Dond.,Kav. es jau raucu savu cimdu Dond. re̦dz grābējus gan stieptās rindās, gan ŗauktuos baruos nākam nuo darba Lautb. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden, einspringen (von Stoffen) Karls.: tavas uzacis raucās MWM. XI, 177. tas raucas mazāks un mazāks Vēr. I, 783. dienas ŗaucas U., die Tage nehmen ab. - Subst. ŗaukšana, raukšana, das Engermachen, Zusammenziehen; ŗaukšanâs, raukšanâs, das Zusammenschrumpfen, Einspringen; ŗaukums, raukums,

1) die einmalige Tätigkeit des Engermachens, Zusammenziehens;

2) das Engergemachte, Zugespitzte
U.: ja (sc.: zeķes) purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām Janš.; ŗaucẽjs, wer enger macht, zusammenzieht. Dazu rukt, ŗukt; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 353.

Avots: ME III, 587

III riest,

1): smiekli tam pār lūpām skaņi riest ("?") Virza Kar. Nameitis (1939), S. 34;

3): krūmu r. - auch (mit iê ² ) Peb., Ramkau (Wurzel riet-), (mit ìe ² ) Kaltenbr. (Wurzel riet-), Warkl. labība riest (?) "rẽdē II" (?) Sauken;

4): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Trik.;

6): auch Wessen, (mit ìe ² ) Auleja, Kaltenbr., Sessw., Sonnaxt (Wurzel riet-), Gr.-Buschh., Saikava (Wurzelform?); "satīt aude̦klu" (mit ìe ² ) Warkl. (Wurzel ries-): jārieš ("?") me̦ti aude̦klā;

7): auch (Wurzel rìet- ² ) Saikava; ‡

13) = riẽtêt 5: diena riest (?) Janš. Dzimtene V, 223. Refl. -tiês,

1): cūkām ausis karstā iaikā tâ sasprē̦gā, tīri riêšas ² nuost Siuxt. asaras riesās Schwitten; "lē̦ni, par kādu laiku nuokrist" (Wurzel rìet- ² ) Sonnaxt; kad cieta zeme, tad kāpuostiem kājas riêšas ² ("lūst") nuost Seyershof;

2): kartupeļu lakstiem riešas ("me̦tas, aug") bumbuļi (Wurzel ries-) Auleja; ‡

6) "?": kur riešas (Passiv zu riest 6?) me̦ti, tis - virsijais riestuvis Auleja (Wurzel rìet-). auzas riêšas ² ("virzās, grupējas kādā vietā") ūdeņam pa virsu un putre̦mi nuogrimst (vāruot) Seyershof. viņam riêtās ² kājas un sāka smirdēt (slimībai saē̦duot miesu ar˙vienu dziļāk) Frauenb. ja skalus liek iekšā, tad baķis neriêžas ² ("nespiežas iekšā") ebenda ("ja satinuot stellēs iestieptuos me̦tuos pa starpām liek skalus, tad dzijas nespiežas cita starp citu"). Zur Etymologie (von riest l) ganz anders Scheftelowitz KZ. LVI, 188 (zu aksl. rěšiti "solvere" und ai. ríšyati " wird versehrt").

Avots: EH II, 379

sakazât "durchprügeln (sapērt)" Bers. sakāda,

1) das Leder, womit ein Kummet überzogen ist
LKVv., Wid.;

2) comm., ein sehr hagerer, abgemagerter Mensch
("it kā āda pār kauliem pārstiepta") Fest.;

3) comm., ein Geizhals.

Avots: ME II, 647

saraût, tr.,

1) zusammenziehen, anziehen: sulainis rāpuojās čuokurī sarauts LP. I, 111. Sprw.: kad iet uz puostu, tad sarauj ar juostu. lūpas uz kreisuo pusi saraudams Kaudz. M. 41. Ķencis, gruožus saraudams, uzsauca zirgam Kaudz. M. 154. zirgu saraudams ebenda S. 32. sarauj galvu kumeļam, lai tas tevi nenuosvieda...! BW. 17954;

2) zusammenziehen, runzeln:
s. pieri, die Stirne runzeln U. sarāvis vaibstus Apsk. v. J. 1905, S. 549;

3) entzweireissen:
sarauts ir katrs pavediens Vēr. II, 393, muļķītis sarauj drāniņu LP. IV, 92. sarauj manus zīda gruožus, sasit kaula kamaniņas BW. 30963, 6;

4) aufraffen, aufmuntern
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): viņš sarāva visus kājniekus nuo miega kājās Kaudz. M. 344;

5) intr., stramm arbeiten, schaffen:
vagars piebilst, lai saraujot A. v. J. 1898, S. 287;

6) eine grössere Menge reissen, raufen:
tas sarāva kuokus LP. VI, 757. cita saraujuot 1000 šauju Etn. III, 89. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich verkleinern, verkürzen, vermindern:
saraunies tu čungurā! Br. 22. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas, uz cita izstiepjas. slieka var izstiepties un sarauties kâ grib JR. III, 15. dzelzs saltumā saraujas Konv. ² 685. lejā sarāvās tūkstuoš pilsē̦tas par trim punktiem A. XX, 133. saraunaties ciešāk, lai man ar ir rūme, kur sēdēt! Schwanb. dienas saraujas īsas MWM. ē̦na jau pa˙visam sarāvusēs īsa Vēr. v. J. 1904, S. 258. apvārsnis bij sarāvies A. XXI, 481. mūsu manta ik˙dienas ir sarāvusēs mazāka Rainis. kalns uz augšu ar˙vien tievāks saraujas Kaudz. M. gaisu pildītās krūtis šauri saraujas Stari II, 872. artērija tūliņ saraujas, kad sirds atlaižas Konv. ² 191;

2) sich zusammenkrampfen:
sāpēs sirds tam sarausies Saul. sirds aiz asām sāpēm sarāvās Alm. Meitene nuo sv. 97;

3) zusammenfahren vor Schreck
Wain., sich scheuen, sich mit Scheu zurückziehen, in Angst gesetzt werden U.: izbijuos, sarāvuos, nu atbrauca dē̦la māte BW. 23499. kad māte dabūšuot nuo zaķa sarauties, bē̦rnam būšuot pušējas lūpiņas JK. VI, 2. viņš sarāvās un palika stāvam Baltpurviņš I, 121. viņš sarāvās kâ uodzes dze̦lts Austr. k. v. J. 1893, S. 37;

4) fleissig an die Arbeit gehen, eine Sache tüchtig anfassen:
nu tik, puiši, saraujaties! Kand. jāsaraujas dūšīgi A. XI, 5;

5) entzweireissen
(intr.): dzija, virve saraujas;

6) sich verzanken, in Streit geraten:
sarāvās... ar... firstu Latv.

Avots: ME II, 713, 714

sasâpêt, intr.,

1) längere Zeit schmerzen:
ruoka man vēl ilgi nuo tā sitiena sasāpēja LP. VII, 982. sasāpējuse vāts J. Kļaviņš;

2) schmerzhaft werden:
mugura sasāpējusi, nevar izstiept Dunika.

Avots: ME III, 727

skats,

1) auch skata LKVv., der Blick:
man dieve uzme̦t skatu Rainis. mani skati maldījās apkārt Purap. tavu acu siltie skati R. Sk. I, 74. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu un ass MWM. XI, 183. skata riņķis Populāra astron. 2, der Horizont: kad . . . saule kādu asi pacē̦lusēs pār skatu riņķi Etn. II, 70;

2) die Ansicht, Aussicht:
nuo kalna atveŗas plašs skats. skatu kārte, die Ansichtskarte;

3) die Szene, der Aufzug (in einem Schauspiel):
ludziņa, kas sastāv ... nuo 6 skatiem Plūd. Llv. II, 295.

Avots: ME III, 875

sliekt Karls., sliecu,

1) stützen
U.;

2) "stiept, gāzt gar zemi" (mit ìe) PS. RKr. XVI, 7;

3) emporheben
(: ruokas) Golg., Schwanb., Gr.-Buschhof (mit ìe ² ), Salis (mit iê ² );

4) slìekt ² Mar., erlauben, lassen, gönnen:
sliec da viņam paēst! Mar. n. RKr. XV, 136. Refl. -tiês,

1) sich neigen
Karls.: jūŗas dibinam jāsliecas uz tuo pusi MWM. X, 332; sich strecken nach C. (mit ìe ), Adl., Golg., Bers., Schwanb. (mit ìe ² ), Salis, Widdrisch (mit iê ² );

2) sich anschicken
V.;

3) gönnen
U.;

4) impers., gelüsten: viņam nesliecas ilgāki palikt pilsē̦tā A. XVI, 291. sliekt 1-3 und sliekties 1-2 hat man nebst slaicīt zunächst wohl zu sliegt (s. dies) zu stellen; sliekt 4 und sliekties 3-4 wohl aus nùosliekt(ies) abstrahiert, dessen -s- das infigierte Reflexivpronomen zu sein scheint (vgl. nuoliekties 2 und 4).

Avots: ME III, 939

slìkt: mit î ² auch Pussen n. FBR. XX, 7, mit î auch Alswig,

1): sinken
Lng.; viducis gultai slîkst ² iekšā Seyershof. tâ slĩkst zari, kad tik pilni Frauenb.; "pamazām stiepties un karāties" (mit î ) Nautrēni; "tiepties">stiepties" (mit î ² ) Seyershof: diena jau slīkst gaŗumā. dzīpari neslīkst, bet veļas vien;

2): ertrinken
Salis: ve̦cās grāvju vietās guovis pavasaŗuos slîka ² Salis. mums kartupi slìkst ² ūdinē Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich ertränken: cilvē̦ki kārušies un slîkušies ² .

Avots: EH II, 527

snaicît, -cu od. (Lis., KL, Gr.-Buschhof, Memelshof) -ku, -cīju, langen nach: pēc Austras ruokas snàicīt ² (Golg.) A. v. J. 1901, S. 5. snaicît (ausstrecken; rümpfen) de̦gunu Ramkau, Unzufriedenheit äussern. snàicīt ² (hinaufreichen) sienu Lis. snaicīt ² nagus, nach Verbotenemtrachten Gr.-Buschhof, Memelshof. Refl. -tiês (mit ài ² ) Lis., Kl., Golg., Saikava, Gr.-Buschhof, (mit aĩ) Salis, Jürg.; Wandsen, Stenden, wiederholt langen, sich strecken (N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411) nach, zu erreichen suchen Druw., ohne Not sich an einer Arbeit beteiligen wollen Etn. IV, .49: puika, kuo tu snàikies2? ej gulēt! Saikava. kuo tâ snaicies? Stenden. kam sēji zirgu pie sētas? viņš snaicās (snaikās) tai pāri pēc zâles Druw: zirgs snaicījās siena Sessw. nesnaicies pāri galdam! Druw. viņš snaicījās un snaicījās, kamēr sasniedza ābuolus Druw. snaicīties pēc maizes Stari II, 329. viņa snaicījās veikli, ar visu ķermeni Jauns. Dzive 17. ruokas snaicījās, zuobi griezās V. Egl. Zilā cietumā 238. Zilā pakāpusies snaicās saķert ... ceriņzaru Druva II, 909. vis+apkārt snaicījās pretī izstieptu šauteņu stuobri Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 198. Zu sniekt.

Avots: ME III, 971

I staiga,

1): "staigāšana" (mit ài ² ) Heidenfeld; tikai tā lielā s. Sermus. man bij liela s. (mit ài ² ) da tevis Saikava. viena pati s. (mit aĩ; "eja" ) dūmiem Ramkau. ir gals un sākums zemes bē̦rna staigām Skalbe Raksti III (1938), 127;

2): pievelc savas izstieptās stàigas ² ! Saikava.

Avots: EH II, 567

I stibît, -ĩju,

1) prügeln, schlagen (Tiere
Dond., Swehthof; hauptsächlich Kinder Hofzumberge, Schnikkern) Funkenhof, Ermes;

2) gehen (mit grossen Schritten
Bers.) Drosth., Lems., N. - Laitzen, unbeholfen, mit Mühe gehen Schibbenhof, Ukri (nur von alten Menschen gesagt; in Sessw. und Selsau nur von kleinen Kindern), steif, aber nach Möglichkeit schnell gehen Bauske, mit kleinen Schritten gehen, trippeln Erkull, Fehteln, Kürbis, Stelp., Amboten, eilen Memelshof: kur nu ve̦cais tē̦vs tâ stibī? Schibbenhof. stibī tik vien uz mājām! N. - Laitzen. stibī nu, stibī, lai tiec man līdz! Erkull. dabūju stibīt (tüchtig gehen) visu ceļu kājām Golg., Saikava, Jürg.;

3) stibīt pie darba Meiran, Saikava, zur Arbeit antreiben;

4) = tiept">stiept U., (etwas Schweres mit Mühe) tragen, schleppen, ziehen C., PS., Aahof, Lös., Raiskum, Drobbusch, Wolm., Serbig., Smilt., Planhof, Serben, Nötk., Walk, Selsau, Sessw., Golg., N. - Peb., N. - Wohlfahrt, Ermes, Wrangelshof, Karkel, Burtn., Auermünde, Widdrisch, Schujen, Sunzel, Grundsahl, Schwanb., Stomersee, Lennew., Kl. - Roop, Horstenhof, Mar., Lubn.: maisu. stibī nu tuo lieluo nastu! Horstenhof. stibī tuo bluķi nuost nuo ceļa! Wolm.: stibījis naudas skasti laukā Pas. V, 32. stibīt zābakus kājā. Lis., Stiefel mit Mühe anziehn;

5) (Aste) brechen oder (b)schneiden
Ermes. Refl. -tiês, tragend oder ziehend sich anstrengen Bershof. Zur Wurzel von stiba.

Avots: ME IV, 1065

stiepeniski, Adv., (schwer) schleppend: stiepeniski nest, stiept Fest.

Avots: ME IV, 1079

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072

strinkšêt C., Ermes, Zögenhof, strinkšêt Golg., strinkšêt U., strinkšķêt Siuxt, Behnen, strinkšķêt Selsau, Saikava, strinkšķêt U., strinkstêt, -u, - ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Ton einer straff angezogenen Schnur od. Saite U., das Klingen der Violinsaiten beim Stimmen U., das Stimmen selbst U.; klirren; das pizzicato auf der Violine machen U.: stīgas strtnkš Celm. ze̦lta stīga kuoklē strinkst Juris Brasa 402. strinkš makšķere kâ stīga 108. aukliņa gandrīz strinkšēja viļņiem piesituoties, tik stipri viņa bij sastiepta Valdis Stabur. b. 62. strinkš zāģi JR. IV, 84. izkapts strinkšēšana Zalktis II, 135.

Avots: ME IV, 1090

‡ štukuôt Seyershof "juokuot". Refl. -tiês (s. ME. IV, 104),

1): auch Adsel, Allasch, Alswig, A.-Autz, Amboten, Baldohn, Bers., Daudsewas, Erlaa, Heidenfeld, Hofzumberge, Kokn., Lubn., Mar., Matkuln, Neuenburg, Neuhausen, N.-Peb., Rönnen, Salgaln, Sawensee, Schibbenhof, Schujen, Serbig., Smilt., Walk, Widdrisch: dancuodami, štukuodamies un citādi kâ laiku kavē̦dami RKr. XVII, 26; "niķus izgudruot, blēžuoties, krāpt" Ruj.; "niķuoties, tiepties" Nigr.; ‡

2) auf Geld Karten spielen
Salis (kad banka pilna, tad saka: "štuks").

Avots: EH II, 656

tam̃prs Gramsden, sehr zähe (von Bäumen und vom Boden). Als ein Kuronismus resp. Lituanismus nebst li. tamprus "zähe, hartnäckig" (bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr. Zem. 41 und 57, Geitler lit. Stud. 115 und Miežinis) zu tiept.

Avots: ME IV, 129

tam̃sla N.-Bartau, wer allzu lange etwas macht oder spricht nnd dadnrch langweilig wird. Als ein Kuronlsmus aus *tampsla zu tiept?

Avots: ME IV, 129

I tèmpt PS., Schujen, Serben, tem̃pt Frauenb., Gramsden, tem̂pt ² AP., Dond., Dunika, MSil., Pampeln, Penkule, Schibbenhof, tèmpt ² Adsel, Bers., Vīt., Golg., Gr.-Buschhof, Kl., Marzen, tempt Etn. IV, 166, LP. V, 271, Blieden n. Etn. I, 138, Grünh., Kruhten, Luttr., Mar., Meselau, Naud., Smilt., -pju, -pu, viel (auf einmal) trinken, ohne Unterlass trinken, in langen Schlücken trinken, Flüssiges schlürfen Nötk. (von Menschen und Tieren gesagt): tempj kâ teļš Alksnis-Zundulis, AP., Pampeln. tad ta nu tempj kâ vērsis, duomā, ka nebūtu divi dienas dzēris Naud. tempu, tempu, līdz iztempu visu krūzu Dunika. kuo te nu temp, iztempsi visu! Luttr. sadzeŗas pats, liek zvē̦riem arī tempt LP. IV, 27. temp nu alu! Dond. n. RKr. XVII, 58. tas ķimeii nuo visas blašķes tempa Latv. kad tie kučieŗi sāk tempt, -jūŗu . . . izdzeŗ sausu Alm. - Subst. tempējs, einer, der viel trinkt; ein Säufer Grünh.: lielais tempējs zvilst iereibis gar zemi LP. V, 217. Wohl als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu tiept und tempt III; zur Bed. vgl. stiept 4 und li. atsitempt "sich satt trinken" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187).

Avots: ME IV, 162, 163

I tielêt, Refl. -tiês: "kaulēties; ķilduoties" Salis; "tiepties, vilcināties, ķircināties, ķīvēties" Nötk.

Avots: EH II, 687

tiepa,

1) tiẽpa AP., Arrasch, Matkuln, Mitau, Neuhausen, Nötk., Ramkau, Salgaln, Schujen, Walk, Zirsten, (mit ìe ² ) Adsel, Bers., Fehgen, Kalzenau, Kl.-Salwen, Lds., tiepa Daudsewas, Meselau, Neugut, Widdrisch, comm., = tiepša;

2) der Eigensinn
Celm., Dr.; das Hartnäckigsein, das Widerstreben Vīt.; die Nücke N.-Peb., (mit iẽ) Arrasch, Jürg., Notk.: bē̦rnam tiepa jāizdze̦n Jürg. tavas tiepas nevar pārvarēt Notk. lai jau bē̦rns raud! tā jau tāda tiepa vien ir N.-Peb. viņš atkal iesācis savu tiepu Vīt. tu vari palikt pie savas tiepas Blaum. viņš bij nepierunājams savā varuonīgā tiepā Stari II, 737. Zu tiept(ies).

Avots: ME IV, 211

tiepin, zur Verstärkung von tiept: tiepin uztiepa Bers.

Avots: ME IV, 211

tiepinâtiês, = tiepti%C3%AAs">tieptiês: kamdēļ tâ tiepinājies? vai tur kāds labums? Dond.

Avots: ME IV, 211

tiẽpša Bauske, C., Dunika, Grünh., Iw., Jürg., N.-Wohlfahrt, PS., Pe̦nkule, Ronneb., Segew., Siuxt, Stenden, Wahnen, Wolmarshof, (mit ìe ² ) Adsel, Bers., G.-Buschh., Kl., Kr., Marzen, Schwanb., Selsau, Sessw., tiepša Dond., Nötk., Zirsten, comm., ein Rechthaber, ein auf seinem Willen Bestehender L., St., U., ein ziinkischer Mensch, ein Streitsüchtiger Mag. XIII, 2, 70; 3, 56: tas tiepša tautu dē̦ls suolīja vairs negaidīt BW. 7410, 1 var. viņi ir vienpusīgi tiepšas Zalktis I, 156. ej nu, neesi tāds tiepša! Blaum. Skala ug. 11 7. Zu tiept(ies); vgl. Sommer 108.

Avots: ME IV, 211

tiepšus, zur Verstiirkung von tiept: bet viņš ne un ne - tiepšus tiepdamies Siliņš 32.

Avots: ME IV, 211

tìpt (li. tim̃pti "sich dehnen") C., PS., tîpt ² AP., Arrasch, -pstu. -pu, sich bewölken: gaiss tīpst. būs drīz lietus AP. Zu tieptiês (vgl. Lidén IF. XIX, 331 und le. stiepulis 2).

Avots: ME IV, 202

II tĩpulis, ein Eigensinniger, Rechthaberischer Wessen. Zu tieptiês.

Avots: ME IV, 202

tĩst, tistu, tīsu "stiepties" Dunika: maizes mīkla tīst nuo ruokām ārā Dunika. Wohl entlehnt aus li. tį̃sti "sich dehnen".

Avots: ME IV, 204

trinkšinât Līn. (mit iñ ), Golg. (mit in̂ ), triñkšķinât Iw., klingen machen (Saiten), klirren machen, klimpern V.: puisis triñkšināja uz mandolīnes Dunika. trinkšķināt savu vijuoli Pas. V, 230. trinkšķinājis iestieptuo stīgu Antrop. II, 109. auka, luogu rūtes trinkšķinādama Apskats v. J. 1903, S. 403.

Avots: ME IV, 238

tūba (li. tūbà, apr. tubo "der Filz"),

1) der Filz
Spr., V., A.- Rahden n. U., Ronneb., (mit ũ ) Jürg., (mit ù ² ) Kl., (mit û ² ) Bauske, Pe̦nkule, Siuxt; dicker, hausgewebter Wollstoff Setzen n. BW. II, 317; der Filz zwischen dem Kummet und dem Hals des Pferdes U., (paugu tūba) Wid.: villainītes savēlās tūbiņā BW. I300. aitai vilna apvē̦lusies it kā tāda tūba ² Siuxt. tūbas zābaks Jūrg. kad . . . pastieptu, - izple̦stuos kā ve̦ca tūba Jauns. III, 136;

2) ein Filzmantel
Manz. Lettus, U.; ein Regenmantel Manz. Lettus;

3) "?": tūba brauca par kalniņu vadmaliņas me̦klē̦dama BW 7494. Der Annahme Bugges BB. III, 111 und Mikkolas Berühr. 29, dass dies baltische Wort (im Li. daneben auch tūbas dass.) aus einer germanischen Form mit o entlehnt sei (vgl. an. ƥófi "Filz"),
widerspricht, wie Bezzenberger KZ. XLIV, 331 hingewiesen hat, das ū statt des zu erwartenden und in le. tuoba wirklich vorliegenden uo. Die Schwierigkeit ist durch Būga KSn. I, 294 keineswegs beseitigt (wann ist denn dem Baltischen das b fremd gewesen?). Eher also woh1 aus einem spätgotischen Wort mit ū aus ō; vgl. die Notiz zu ĩle̦ns.

Avots: ME IV, 277

ur̃ska Bauske, die Lippe U.: urskas izstiept oder (in Golg.) ur̂sku uzmest, böse sein, sich ein ernstes Ansehn geben Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 63. Erinnert elnigermassen an apr. warsus und poln. warga "Lippe".

Avots: ME IV, 308

utene,

1) auch utenis, der Trodelmarkt: e̦suot pulksteni utenē pārdevis B. Vēst. stiepti... uz uteni kâ ve̦ci krāmi;

2) Plur. utenes, Läusekraut
Dr.

Avots: ME IV, 310

uztielêt, = tiept">uztiept: viņš gribēja man tuo uztielēt Bauske. Refl. -tiês, sich aufdrängen: viņš uztielējās, lai nāku līdz Bauske.

Avots: ME IV, 392

vaņķêt, -ẽju,

1) "labību, sienu mest" Rosenbeck;

2) = vaņķît I 1, hinaustreiben, -werfen (mit àņ ² ) Lubn.: vaņķēt aitas nuo kūts, vaņķēt dzērāju nuo kruoga;

3) "tieptu%20ruoku%20z%C4%ABmes%20r%C4%81d%C4%ABt">ar izstieptu ruoku zīmes rādīt" Wirgin.;

4) belauern
Depkin n. U.

Avots: ME IV, 474

‡ velˆdinêt Auleja "juostas aužuot šķirt iestieptuo dziju."

Avots: EH II, 769

žārklĩtis,

1) eine zweizinkige Mistgabel
Adsel;

2) ein Reifen (?):
ķesele - izliektā kuoka žārklītī iestiepts linums Etn. II, 108. Mit eingeschobenem r zu žākle I?

Avots: ME IV, 797

žļe̦gans,

1) weich
Siuxt; nass, kotig (žļe̦gains) Lubn.: žļe̦gans sniegs Siuxt. žļe̦gaina zeme Lubn.;

2) = žļagans, wässerig Meselau (hier auch žļe̦gaîns), Peb.: kartupeļi, kas puvuši, saluši, ir žļe̦gaini Meselau;

3) = zleģaîns, šļe̦gans, schliefig (vom Brot) Meselau, Peb., Serben;

4) schlaff
Grünw., Sessau; "ļengans" Adsel: aukla izstiepta žļe̦gani; schwach N. - Peb.;

5) fade (?): ābuoļtēja tāda žļe̦gana, nav... stipra.

Avots: ME IV, 817