Paplašinātā meklēšana

‡ àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20

‡ àizpucinât,

1) forthetzen (mit Hunden):
a. čigānu ar suni Golg.;

2) hetzend (einen Hund) hin-, wegbekommen:
a. suni aiz kūts.

Avots: EH I, 43, 44

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74

apbrucinât,

1) abreiben, abtragen:
drēbes;

2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.

Avots: ME I, 78

‡ apducinât,

1) vom Donner erschallen machen
Golg.: pē̦rkuons apducināja visu pamali un aizgāja;

2) pē̦rkuons sausu laiku apducina St. (unter ducinât), es donnert täglich, was auf trockene Zeit deutet.

Avots: EH I, 78

apjucinât, verwirren: cilvē̦kus, cilvē̦ku prātus.

Avots: ME I, 91

applucinât: a. uogas, lai nebuojājas Kaugurciems.

Avots: EH I, 106

applucinât, fact. von applukt, bebrühen: tēju, iekšas, iesala dīgļus ar vāruošu ūdeni.

Avots: ME I, 111

‡ ll aprucinât Schibbenhof, in der Perne ringsum donnern: pē̦rkuons vis˙apkārt aprucinājis.

Avots: EH I, 110

‡ I aprucinât, um etwas einsclvumpfen machen (?): es šķitu Ilzīti ce̦puri galvā: suvē̦na kuņģīti aprucināj[u]se BW. 20423 (aus NB.).

Avots: EH I, 110

apsaũcinât Planhof "jem., der etwas Schlechtes begangen hat, auf der Kanzel in der Fürbitte erwähnen".

Avots: EH I, 111

‡ apšmucinât Pas. IV, 207 (aus Lettg.), Warkl., = applàucêt.

Avots: EH I, 120

‡ aptucinât Bers., C., = ‡ aptaucêt: a. vistas, tâ ka tas vairs nedēj.

Avots: EH I, 123

‡ apucinât

1) eine Weile (ein Kind) auf den Händen oder Füssen schaukeln:
a. bē̦rnu(s);

2) an solches Schaukeln gewöhnen
Bauske: bē̦rns tâ apucināts, ka grib, lai vienmē̦r tuo ucina.

Avots: EH I, 123

‡ atbrucinât, auf-, zurückstreifen Kal., Rutzau: a. ruokas (=piedurknes). atbrucini bikses un tad bried! Saikava. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: vajaga a., lai piedurkues neapmirkst Saikava. atbrucinājies kâ maizes mīcītājs ebenda.

Avots: EH I, 136

‡ atducinât, donnernd herannahen: pē̦rkuons atducināja Bauske.

Avots: EH I, 139

‡ I atplucinât, ab-, wegzupfen, -rupfen, -raufen.

Avots: EH I, 159

‡ II atplucinât, abbrühen Dunika, Kal., Rutzau: a. cūkas sarus, a. ādu, kāju.

Avots: EH I, 159

braũcinât: auch N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 238

[braũcinât,

1) = vizināt Angern, Karls., (hier mit aû ²⁾ Ruj.;

2) br. zirgu C., mit einem Pferde fahren (lassen), um ihm die nötige Bewegung zu verschaffen;

3) abstreifen:
lapas Ruj.]

Avots: ME I, 325

brucinât,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;

2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;

4): auch Grob., Iw.;

5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡

6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês, ‡

2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡

3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.

Avots: EH I, 244

brucinât, fact. zu brukt,

1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];

2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;

3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;

4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;

5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.

Avots: ME I, 338

‡ II bucinât Bērzgale (neben bucinêt), Grünhof "= ducinât, dūkt"; vgl. bucêt.

Avots: EH I, 248

bucinât, fact., buc machen lassen, zum Stossen mit den Hörner veranlassen, die Köpfe aneinander stossen: mīļais ze̦lta brālīt, nebucini vairs MWM. VII, 246.

Avots: ME I, 344

ducinât,

1): auch AP., Auleja, Bers., Kalz., N.-Peb.; ‡

3) schallen machen
(?): kas (= Uhren) ducinaja gaisu gar visām sienām Ezeriņš Leijerk. II, 222.

Avots: EH I, 338

ducinât, auch dūcinât A. XI, 761. BW. 33718. intr.,

1) rollen, donnern, tosen:
pē̦rkuonis par mūsu galvām dārdēja un ducināja A. XXI, 188. Subjektlos: ārā ducina un līst lietus JR. VII, 6;

2) heftig schelten, eine Strafpredigt halten:
mātes brāļi tautiņās kâ pē̦rkuons ducināja (Var.: ducenēja). ve̦cais brālis uz jaunuo ducināt ducināja 12458. Auch ducinêt BW. I, piel. 765 ^1.

Avots: ME I, 510

ìeducinâtiês, plötzlich (für eine kurze Zeit) anfangen zu donnern, rollen: tāļumā tâ kâ pē̦rkuons ieducinājās A. v. J. 1901, S. 4.

Avots: ME II, 11

‡ ìejucinât, gewöhnen: ka iejucināts, gewöhnlich Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 517

ìekaucinât, zu heulen veranlassen: suni (ar harmonikām) iekaucināja C.]

Avots: ME II, 25

[ìekũcinât, in Schwung bringen: šūpuli Dond.]

Avots: ME II, 33

[ìeŗũcinât Nigr., = ierūcinât: rūce̦klu.]

Avots: ME II, 60

izbraucinât, tr., zur Genüge spazieren fahren: izbraucini mūs ratuos, kamanās Dond.

Avots: ME I, 718

izbrucinât ‡

3) mit dem Sensenstreichholz schärfen
(perfektiv): i. izkapti ar brucekli Frauenb., Iw., Stenden. ‡ Refl. -tiês, die Kleider abstreifend, sich von denselben befreien: puiši izbrucinājušies vienuos kre̦kluos un biksēs Wessen.

Avots: EH I, 436

izbrucinât, tr.,

1) ausreiben:
dubļus nuo drēbēm var izbrucināt Ahs.;

2) gründlich abbrühen, ausbrühen:
mīksti izbrucinātas ādas Antr. II, 66. manas iekšas ir kâ izbrucinātas Pur.

Kļūdu labojums:
frazē no Antr. II, 66 izbrucināt nozīmē: weich reiben, reibend weich machen (in der Phrase aus Antr. II, 66 bedeutet izbrucinât: reibend weich machen).

Avots: ME I, 719

‡ izjucinât Segew. "stümpern": i. darbu.

Avots: EH I, 452

izmucinât, tr., fakt. zu izmukt,

1) entfliehen lassen:
es viņu pa tumsu izmucināju laukā Serb.;

2) abstreifen:
izmucini tuo svilpīti A. XIV, 480.

Avots: ME I, 773

I izplucinât, tr., aus -, verbrühen: traukus, mutis. ar tuo gariem acis izplucinuot LP VII, 291.

Avots: ME I, 783

II izplucinât, tr.,

1) auszupfen:
vilnu;

2) fig., an den Haaren raufen, durchprügeln: skuoluotājs izplucināja abus plē̦suoņus Purap.

Avots: ME I, 783

izpucinât, tr., Hunde hetzend vertreiben, verjagen: lai tik viņš te rādās, ar suni izpucināšu MWM. X, 91.

Avots: ME I, 785

‡ izšļucinât Frauenb. "(ein kleines Quantum) mit Mühe ausmelken".

Avots: EH I, 486

[izšļucinât, herausschleppen Wid.]

Avots: ME I, 813

‡ izsprucinât "izlaist nuo aizspruostuojuma" Nötk.

Avots: EH I, 482

iztraucinât (unter iztraucêt): i. nuo miega BielU.

Avots: EH I, 490

I jucinât: man[i] jucina bailes Dünsb. Od, 230; auseinandergehen lassen (z. B. Gemüse od. Früchte bei zu langem Kochen) Salwen; vermischen (z. B. verschiedene Flüssigkeiten) Renzen.

Avots: EH I, 566

I jucinât, tr., verwirren, wühlen: līdaciņa... visas dūņas jucināja BW. 12056.

Avots: ME II, 115

II jucinât, tr., gewöhnen St., Biel.

Avots: ME II, 115

kaũcinât [C., PS., Trik., Jürg., Arrasch, N. - Peb., Dunika, kaûcinât ² Salis., Ruj., Dond., Lautb. (li. kaũkinti)], fakt. zu kàukt, heulen lassen, machen, zum Heulen, Winseln, Weinen bringen: dienu ganus (tu vilks) klīdzināji, nakti suņus kaucināji BW. 2364. kuo nu kaucini nabaga sunīti? Wend., Lös., Bers., Herft, A. - Rahden; auch: bē̦rnu kaucināt un raudināt Bers., n. A. XVII, 285; anheulen (eines Wolfes Aufenthalt erkunden, indem men ihn durch Vorheulen zum Antworten veranlasst) U.

Avots: ME II, 172

kraûcinât, intr.,

1) qualstern, dicken Schleim auswerfen
(kraucenêt Lös. n. Etn. IV, 97), husten, vomieren: kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot tik ar miruoņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111. nuokvē̦puši, nuoputējuši, krauce̦nē̦dami kūlēji nāca Vīt. 61. bet juo ve̦lns kraucināja, juo cilvēks gliebās pie dieva Etn. II, 144;

2) schreien, krächzen (vom Raben):
kuo tie kraukļi kraucināja? BW. 11950; 12796 (Var.: kraucināja? 20462). ... žagata, žadzinādama un kraucinādama Plūd. LR. III, 329. [Zur Bed. 1 vgl. kraũkât, zur Bed. 2 - kraûklis.]

Avots: ME II, 262

‡ *kucinâtiês; zu erschliessen aus sakucinâtiês.

Avots: EH I, 666

‡ mucinât Ramkau, Warkl., = šmucinât: m. nuokautu cūku.

Avots: EH I, 827

mucinât,

1) antreiben, anreizen;

2) fliehen lassen
C.;

3) abstreifen:
m. zeķes, svilpi Mar. [In der Bed. 2 u. 3 zu mukt; in der Bed. 1 vielleicht durch musinât beeinflusst.]

Avots: ME II, 658

nùobraucinât, ‡

2) = nùobraũcît: gludinuot n. starp drēbēm nuovītu auklu Vank.

Avots: EH II, 33

[nùobraucinât L., abfällig machen, abbrühen (Haut, Haare).]

Avots: ME II, 764

nùobrucinât,

2): auch Kaltenbr., N.-Peb.: kad cūku nuobrucina, āda balta Sonnaxt. ar vē̦rduošu ūdeni nuobrucina visus ve̦lnus Pas. VIII, 408; ‡

3) abstreiten:
n. lapas Saikava. n. bikses uz leju ebenda; ‡

4) abstreichen, -schärfen:
ar brucekli ... izkapti nuobrucina Dünsb. Bērnu draugs I, 27. ‡ Refl. -tiês, sich abreiben, abstreichen: nuobrucinies! tev visas bikses ar dubļiem Dunika.

Avots: EH II, 34

nùobrucinât, tr.,

1) abreiben, ab-schaben:
[nuobrucināt ādu ruokām piesituoties pie kāda priekšmeta Kreuzb.] slipsis bija stipri nuobraucināts Lapsk. [viņam svārki gluži nuobrucināti (= nuovalkāti) Dond.];

2) abbrühen
Wessen]: kājas, cūkas.

Avots: ME II, 765

nùoducinât: visu vakaru nuoduce̦nāja AP.

Avots: EH II, 41

nùoducinât, intr., eine Zeitlang rollen, donnern, tosen: pē̦rkuons nuoducināja Lapsk.

Avots: ME II, 777

[nùokaucinât, eine Zeitlang heulen lassen: visu nakti nuokaucināja suni Widdrisch.]

Avots: ME II, 795

‡ nùomucinât Marienhausen, = nùobrucinât 2.

Avots: EH II, 70

[nùoplaucinât, abbrühen: n. cūkai sarus. netīšām n. uotram ruoku. Refl. -tiês, sich abbrühen: viņa krizdama nejauki nuoplaucinājusies Nigr.]

Avots: ME II, 830

nùoplucinât, tr., abzupfen, abbrühen: putnus. [Refl. -tiês, sich abbrühen.] Subst. nùoplucinãjums, eine abgebrühte Stelle am Körper; das Abgebrühtsein Etn. IV, 106.

Avots: ME II, 832

nùosaucinât, tr., verfluchen: jāliek katuoļu baznīcā nuosaucināt B. Vēstn. zvanītājs bija tuo nuosaucinājis LP. VII, 693. tikkuo nuosaucinājuse, teļi tūlīt nuosprāguši RKr. XVI, 20. [par šīs baznīcas spē̦ku liecināja arī senāk daudzinatā nuosaucināšana: ja kāds aizriebj, tad vajaguot tikai uzduot katuoļu mācītājam nuosaucināt un tūlīt nuokalst ruoka Austriņš M. Z. 8.]

Avots: ME II, 843

nùošļucinât, fakt. zu nùošļukt, die letzte Milch ausmelken: guovi slaucuot vajaga skaidri nuošļucināt Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 868

nùošmucinât: auch Fehteln; kamā juos n. dzīvus Pas III, 498 (aus Borchow).

Avots: EH II, 97

nùošmucinât, tr., abbrühen: cūkas Laud.

Avots: ME II, 870

‡ nuostrucinât, beträufeln, (mit Flüssigem) besudeln ("nekārtīgi nuopilināt") Dond.: neuzmanīgi ē̦duot var n. drēbes un galdu.

Avots: EH II, 92

nùostrucinât, tr., fakt. zu nùostrukt, abtröpfeln lassen: bē̦rns ē̦zdams nuo strucinājis krūtis Dond. Refl. -tiês, sich betröpfeln: bē̦rns ē̦zdams nuostruci-nājies nuo galvas līdz kājām Dond. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 860, 861

‡ nùosucinât Kokn., = nùosusinât: n. kartupeļus.

Avots: EH II, 92

[nùotraucinât, = nùotraukt 1: n. ābuolus Warkl.]

Avots: ME II, 876

nùotucinât, tr., abmästen, auffüttern: nuotucināts kâ sivē̦ns Lubn.

Avots: ME II, 878

pabraũcinât, ‡

2) = pabraũcît: p. (glättend streicheln)
nuovītu auklu Vank.

Avots: EH II, 121

pabraũcinât, tr., ein wenig fahren, spazieren führen: viņš pabraucina mežkungu kâ mazu bē̦rnu Lapsk.

Avots: ME III, 9

pabrucinât,

1): "Dīcm." ME. III, 10 zu ersetzen durch "Pas. II, 360". pabrucini (reibe ein wenig)
gre̦dze̦nu! Pas. VII, 264; "patrīt (izkapti)" Dunika; ‡

2) (ein geringes Quantum) abstreifen
Saikava: p. uogas.

Avots: EH II, 122

pabrucinât, tr., etwas reiben, streichen, brühen: pabrucini manas spalvas! Dīcm.

Avots: ME III, 10

paducinât, intr., ein wenig, eine Zeitlang donnern, tosen: pē̦rkuons lai ciņu paducināja.

Avots: ME III, 19

[pakaucinât, ein wenig heulen lassen: p. suni.]

Avots: ME III, 42

paplucinât,

1): p. galvu Lng. (unter plūkt), den Kopf zausen;
‡

2) "padauzīt" Wessen: p. putekļus nuo drēbēm.

Avots: EH XIII, 164

paplucinât, tr., ein wenig rupfen, zupfen, spleissen: matus, spalvas. viņš uz kārtīm dažus bija labi paplucimījis A. XIII, 842. [gribu tik mūsu Jūli paplucināt Dond.]

Avots: ME III, 83

‡ papucinât Siuxt u. a., = parîdît: p. aitām suni virsū.

Avots: EH XIII, 165

‡ pãrbrucinât Dunika, Rutzau, = pãrberzêt 1: p. auklu (pušu).

Avots: EH XIII, 197

‡ pãrducinât, zu donnern aufhören (vom Gewitter) Auleja.

Avots: EH XIII, 198

pãrplucinât, tr., noch einmal zupfen: vilnu.

Avots: ME III, 170

pìeplucinât, rupfend anfütlen.

Avots: ME III, 280

pìestrucinât, vollträufeln (tr.): p. istabu ar ūdeni Dond.

Avots: ME III, 298

plaûcinât 2 Sassm., fakt. zu plaûkt, spriessen, blühen machen, zur Blüte bringen: bē̦rza zarus plaucina Sassm. Rīgas kultūra ir spējusi plaucināt... zemkuopju dzīvi A.. v. J. 1899, S. 123.

Avots: ME III, 323

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353

II plucinât, fact. zu plukt, tr., abbrühen (z. B. die Fedem eines Vogels U.); "brucināt ar ūdeni, kult" Wessen; maizi plucināt, heisses Wasser zum Brotteig giessen Grünh, plucināt - guovīm ē̦damuo savārīt Dond. - Part. plucināmais Dond., Ahs., eine als Viehfutter dienende Brühe (s. pluceklis). Auf plucinât I beruhend?

Avots: ME III, 353

pucinât U., tr., fortjagen, forthetzen, (einen Hund auf jem.) aufhetzen Karls.: rīdi tuo burvi, pucini! A. XVI, 366. vilkatu pucina ar suņiem LP. VII, 864. meitām jāpucina suns Etn. II, 54. Aus dem Niederdeutschen (vgl. nd. anputsen "anhetzen" bei Falk-Torp 1528)?

Avots: ME III, 401

ŗucinât Wid., tr., fact., einschrumpfen machen. - Vgl. rucinât.

Avots: ME III, 588

I rucinât, tr., fakt., einschrumpfen machen U. Refl. -tiês,

1) einschrumpfen
Sassm.;

2) "savilkties, berzēties"; sich faul, ungern bewegen; zusammengekauert, zusammengezogen liegen Dond.: kuo tu vienmē̦r rucinājies? kas tā par rucināšanuos, - tā nav strādāšana! kuo vēl rucinies pa gultu? laiks celties! - Vgl. ŗucinât.

Avots: ME III, 552, 553

II rucinât: pē̦rkūns ... rucināja (donnerte) Tdz. 54882 (ähnlich auch A.-Schwanb.).

Avots: EH II, 381

II rucinât Walk n. U., = bubinât, "wie die Pferde tun, wenn sie Hafer od. Wasser wittern, das man ihnen bringt", nach Futter wiehern. Vgl. rukstêt, ahd. rohōn "brüllen", sowie le. rūkt.

Avots: ME III, 553

sabrucinât,

1): auch Kurs.;

2): (Wäsche) mit siedendem Wasser begiessen
A. Brigadere;

3): s. kādu kuoka trauku (nuoraujuot stīpas) Schujen. drēbes s. ("saburzīt") Kurs., ("saņurcīt") Rutzau;

6): s. (zerreiben)
miltu kunkuļus Valtaiķi; ‡

10) (weisse und farbige Wäsche zusammen abbrühend, die weisse Wäsche) farbig werden lassen
Sessau.

Avots: EH II, 398

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

saducinât,

1) eine gewisse Zeit hindurch wiederholt dumpf donnern:
pē̦rkuons saducināja visu pēcpusdienu Golg.;

2) donnernd bewirken:
pē̦rkuons saducināja liêtu C.

Avots: ME III, 615

sajucināt, tr., verwühlen, verwirren: prātus.

Avots: ME II, 641

sakaucinât, heulen machen: s. suņus, ragu pūšuot C.

Avots: ME II, 646

sakucinâtiês "sich nach vorn gebeugt und dick bekleidet breit hinsetzen" N. -Peb.: ve̦cā māte tâ sakucinājusies, ka citi nevar kamanās vairs iesēsties".

Avots: ME II, 657

I saplucinât, ‡

2) (verschiedene Stoffe) zerzupfend vermischen
Salis: s. baltu un me̦lnu vilnu.

Avots: EH XVI, 437

I saplucinât, tr., zerzupfen, zerreissen: vilna jāsaplucina, lai varē̦tu sakārst Dond. saimniece saplucināja ziedu MWM. VIII, 901. saplucināta vijuolīte gulēja pie zemes Jaunais mežk. 24. vilks tevi ceļā saplucinās BW. 27515, l.

Avots: ME II, 703

II saplucinât: s. miltus guovīm Kand. maguoņu sē̦klas saplucina ar pienu un liek pie baltmaizes Iw.

Avots: EH XVI, 437

II saplucināt, abbrühen: s. ar karstu ūdeni Wid. vai pe̦lavas jau saplucinātas? Dond.

Avots: ME II, 703

sapucinât, tr., (einen Hund) aufhetzen: sapucinu raibu suni BW. 15545, 1 var.

Avots: ME II, 708

sarucinât,

1) s. sarucinât;

2) erdröhnen (vom Donner):
pē̦rkuons sarucināja Bauske.

Avots: ME III, 723

saŗucinât, sarucinât, tr., fakt., zusammenziehen, verengern, verkleinern: sausums sarucina lapas Pūrs III, 75. līgavas sarucina... savas pilis uolas lielumā LP. VII. Refl. -tiês, sich zusammenziehen (vor Kälte), sich (beim Schlafen) zusammenrollen: stāv sarucinājies Dond. cūkganis gul gultā sarucinājies Dond., Sassm. māsa sarucinājās Pas. III, 363 aus Dond.

Avots: ME III, 726

sašļucinât, ‡

2) mühsam ein wenig (Milch) zusammenmelken
C., Frauenb., Ziepelhof: tik tik vēl varēju s. kâ kaķim paēst.

Avots: EH XVI, 454

sašļucinât, sinken machen, hinunterschieben: s. zābaku stilbus; dūšu Salis.

Avots: ME III, 757

sastrucinât,

1) (mit Eiter) nass und schmutzig machen:
s. lupatiņu pie auguona Saikava;

2) tröpfelnd benetzen:
s. galdu ar putru; s. slapju visu grīdu Dond.

Avots: ME III, 749

satraũcinât, aufwecken, aufregen Nigr.: satraucinu ciema suņus.

Avots: ME III, 765

satucinât, (gerösteten Hanf) fest zusammenstossen (bis zur Aussonderung des Öles): s. kaņepes Ermes.

Avots: ME III, 767

saũcinât: mūsu mācītājs nesaũce̦na, bet katuoļu gan AP. vecene katuoliete un saucinātāja A. Upītis Pirmā nakts 199. zināja saucināmuos vārdus (Zauberworte?) Ciema spīg. 117. Līze likās ne˙maz nedzirdējusi vīratē̦va saucinātā vārda 100.

Avots: EH XVI, 459

saũcinât Drosth., verfluchen: saimniece likusi... baznīcā "saucināt" RKr. XII, 20. burvim atdara, viņa ne̦šļavas spuostuodami, saucinādami LP. VII, 667.

Avots: ME III, 770

slaũcinât Br. 511, melken: guovi.

Avots: ME III, 918

šļucinât,

1): nach unten gleiten machen
A.-Schwanb.; "mazināt" PV.: sāc nu re̦snuo pempi š˙!

2): oberflächlich melken
(šļucinet) Kand.

Avots: EH II, 646

šļucinât U.,

1) = šļūcinât, fakt. zu šļukt, gleiten machen, lassen; (längs der Erde) schleppen: biksītes (acc. pl.) šļucināja (liessen hinuntergleiten) BW. 34778, 1. pa trešuo (taku) žagariņus šļucināja (Var.: šļūcināja) BW. 20233, 1 var. ar skujiņu šļucināju (Var.: vilcināju) brālītim līgaviņu; nedrīkstēju zirgā celt 22046;

2) nachmelken, zum zweiten Mal melken
(meist mit nùo-) Bershof: kad guovi beidz slaukt, tad tikmē̦r šļucina, kamē̦r vairs nenāk piens Ahs. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 73

šmucinât: auch Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Pilda, Sonnaxt.

Avots: EH II, 649

šmucinât Ekengraf, Saikava, Warkl., Wessen, = brucinât, brühen: mazus sivē̦nus šmucina, bet lielas cūkas svilina Saikava. es redzēju pavāriņu ķēves kāju šmucinuot BW. 19262. putrā bārdu šmucināji (Var.: brucināja) 20347, 2. Kausativform zu šmukt I?

Avots: ME IV, 86

‡ šņaucinât A.-Schwanb., (Tabak) schnupfen machen: š. uotru ar savu tabaku.

Avots: EH II, 651

sprucinât,

1) "?" Karls.;

2) "brühen"
Bauske: sprucināt teļa kājas ar ve̦rduošu ūdeni, lai nuoiet vilna;

3) = sprucît Ar.

Avots: ME III, 1023

strucinât,

2): hinter "strucināt" ME. III, 1093 einzuschalten "Kārkluvalks SDP. VII, 110".

Avots: EH II, 589

strucinât,

1) tr., intr., träufeln, sudeln,
(gew. in der Zstz. mit nùo-): sāksi atkal strucināt, vai nevari strēbt rāmāk? Dond. strucināt uz galda putru ebenda;

2) tropfenweise regnen
Dond.: sāk jau strucināt;

3) "(Bier) aus einem
strucis langsam fliessen machen" Schwanb. Zu strukt.

Avots: ME IV, 1093

stucinât, klopfen, poltern Pilda: ķēniņa dē̦ls slauka... un stucina Pas. III, 241 (aus Asūne). pē̦rkūnis stucina (es donnert) Pilda. Wohl zu stuknît.

Avots: ME IV, 1100

*I sucinât oder *sucinêt, = sūkât, wiederholt (und nicht intensiv) saugen, lutschen: stipri kuodu cietu riekstu, mīksti plūmi sucine BW. 21070 (aus Selg.). Wenn nicht mit ū (zu sùkt) zu lesen, nebst suks(n)ît zu an. sog "Saugen", ahd. sūgan "saugen", mhd. souc (-ges), cymr. sugno, lat. sūcus "Saft" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 469); vgl. auch sùkt 1.

Avots: ME III, 1113

II sucinât Kokn. "= susinât (kartupeļus)"; dürfte zu sucinât I gehören, vgl. sùkt 1 und 2.

Avots: ME III, 1113

III sucinât, "suk, suk!" rufend (einen Hund) heranlocken Bauske, Drosth.

Avots: ME III, 1113

‡ taucinât Z. Mauriņa Dzīves apliecinātāji 100 f., = taucêt I, 2.

Avots: EH II, 668

traucinât,

3): nuo miega t., den Schlaf brechen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Schlaf"). ‡ Refl. -tiês, sich beeilen: Juorģim nebija kuo t. I. Leimane Latvju Mēnešr. 1944, S. 82.

Avots: EH II, 691

traucinât,

1) erschüttern
U.: vējš traucina kuokus, der Wind bewegt die Bäume U. vē̦tra tràucinà ² (schüttelt ab) ābuolus Vīt.;

2) zur Eile antreiben:
ne tik drīzi, kâ kundziņš traucināja BW. 31743;

3) öfters schrecken
St.

Avots: ME IV, 224

I tucinât: auch Salis, A.-Schwanb.

Avots: EH II, 700

I tucinât (li. tùkinti "fett machen"), fakt. zu tukt, dick machen, mästen: viņš jau tâ tūk; kuo tad tu vēl viņu tik labi baruodams par velti tucini! Vīt.

Avots: ME IV, 254

II tucinât (?) Nötk. "= ducinât (vom Gewitter)". Vgl. tukstêt.

Avots: ME IV, 254

ucinât: auch AP., Orellen, Salis; "ar˙vienu šūpuot" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 711

ucinât, s. ucât.

Avots: ME IV, 293

uzbrucinât: auch Frauenb.

Avots: EH II, 719

uzbrucinât, (von neuem) streichen, schārfen (perfektiv): uzbrucināt izkapti ar brucekli Dond., Dunika.

Avots: ME IV, 319

uzducinât, eine kurze Zeit rollen, donnern (perfektiv): pē̦rkuons pa laikam uzducināja.

Avots: ME IV, 326

I uzmucinât U. (unter mucinât), = uzmusinât, anreizen, antreiben.

Avots: ME IV, 360

II uzmucinât, aufstreifen Alswig, Mar.

Avots: ME IV, 360

I uzplucinât,

1) rupfend, raufend auf etw. fallen lassen:
uzplucināt spalvas uz galda;

2) auflockern:
uzplucināja zemi (mit der Schaufel) A. v. J. 1899, S. 308.

Avots: ME IV, 367

II uzplucinât, (ab)brühen (perfektiv): uzplucināt kautu vistu karstā ūdenī Ramkau. uzplucināt iekšas Adiamünde. viņas tapa uzplucinātas ar siltu ūdeni Etn. IV, 69. smalki samaltas kafijas pupas nav vārāmas, bet uzplucināmas Konv. 1526. uzplucināt (mit kochendem Wasser begiessen) sìena ziedus Stenden.

Avots: ME IV, 367

uzpucinât, (auf jem.) aufhetzen: uzpucināt kam suni. uzpucināja man lāci virsū Janš. Mežv. ļ. II, 482.

Avots: ME IV, 368

‡ uzšludnât Frauenb., = ‡ uzslàukt: citai guovij pienu nevar u.

Avots: EH II, 736

uzšļucinât, = uzšļũcinât.

Avots: ME IV, 389

žmucinât Infl. n. U., = šmucinât.

Avots: ME IV, 822

‡ àizplukt,

1) zu mausern anfangen
C., Meselau, Sessw.: aizplukusi vista;

2) zu lange gebrüht werden:
cūkai (pārāk ilgi tuo vāruot) saŗi aizplukuši: nevar vairs nuoplucināt Stenden, Wandsen.

Avots: EH I, 43

‡ I apmucis (Substantiv?) "nuoplucināta vieta, brūce" Baltinov, Marienhausen.

Avots: EH I, 102

‡ blūdzga "?": kai līdumu pliku, kai sliņķa blūdzgas nuoplucinātu druvu L. V. 39, 26.

Avots: EH I, 232

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

brukt, - ùku, - uku,

1) abbröckeln, abgeben, (von der Farbe), abfallen, herabrutschen:
zeķes brūk nuo kājām;

2) zusammensinken, knicken:
kājas brūk BW. 8496; virsū br., überfallen: ienaidniekam;

[3) abfallen, abnehmen
U. - Zu le. bràukt, brucināt, braucīt, li. brùkti "einzwängen (s. Būga KSn. I, 227); трепать, бить" und vielleicht auch zu bulg. brъknъ "fahre mit der Hand wohin", r. брокать "werfen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. (s. Strachman BB. XX. 15); vgl. auch Leskien Abl. 293, Wiedeman BB. XXVII, 244, Persson Beitr. 783 und Berneker Wrtb. I, 93.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2.nozīme(zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 339

dzẽrve (li. gèrvė, [apr. gerwe]).

1) der Kranich:
dzērve kliedz. dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III, 185. par dzērvi pārģērbties, eine Vermummung zu Weihnachten Kand. kuoka dzērve.

a) der Fischandler
RKr. VIII, 87;

b) [der Storch
Bergm. n. U.];

2) ein hölzerner Schlüssel, der den Holzriegel zurückschob
RKr. XI, 86;

3) das Holz am Webstuhle, darauf der
krūšbuomis ruht U.;

4) Lab Vid. Pasaules zīd. kust. 12;

5) der Pl. dzērves, ein Spiel
BW. V, 211. Zu aruss. жерать [gr. γέρανος kymr. garan, li. garnỹs "Storch, Reiher" und wohl zur Wurzel von ai. jaratē "singt, ruft, rauscht", ahd. kerran "schreien" u. a., s. Solmsen Beitr. 119 ff., Suolahti Die deu. Vogeln. 292. Walde Wrtb. ² 355 unter grūs. Boisacq Dict. 144. Trautmann Wrtb. 87],

Avots: ME I, 548

izkapts, - s, izkapte, die Sense: izkapts ņe̦m, kuoxž labi zāli, schneidet gut; izkapti kapināt, brucināt, schärfen. Sprw.: izkapti brucinuot darbu nekavē. izkapti atakrā, - uzkumā siet, die Sense an den Stiel in stumpfen, - spitzem Winkel bilden. Sprw.: viņš pļauj visu ar tuo pašu izkapti A. V, 132. In Lös. n. A. XI, 170 izkapts - paša kalta, pirkta - daļģe. Zu (iz)kapât.

Avots: ME I, 748

iztraucêt, iztraucinât, [iztraukt Wid.], tr., aufscheuchen, aufregen, erschüttern: šis nuotikums bij abus laimīguos iztraucējis Kaudz. M. šī ziņa iztraucēja jaunus ļaudis JK. V, 27. rītā mani iztraucē nuo miega Vēr. I, 1157. kad mana sirds iztraucināta (iztrūcināta), tad tu zini manu ceļu Psaml 142, 4.

Avots: ME I, 820

[kàucinêt ² Warkl. " = kaucināt": k. suni.]

Avots: ME II, 172

kvelˆdinât ² [auch Gr. - Essern, Salis, kvel˜dinât Neuermühlen, Weinsch., Wandsen, Dunika], tr., brühen, abbrühen L., Smilt.: kveldina cūkas zarnas, plaušas, aknas, sirdi, iekšas Gr. - Sessau. kveldināt apzīmē aknas, plaušas un citas luopu iekšas applucināt Kursitten, Kand. ; [in Libau dafür angeblich kvel˜inât (vgl. kvellêt)].

Avots: ME II, 352

plûcinât ² Karls. " = plucināt I" Bornsmünde, Vank.

Avots: ME III, 360

pur̃zât êdienu, eine Speise besudeln (aus dem Munde zurücklassend oder mit schmutzigen Händen anfassend) Schujen; pùrzāt ² "plucināt, izjaukt": vējš purzā siena gubu Bers.; "jaukt, maisīt" Schwanb., Odsen; (iz)purzât "einen zu dessen Nachteil physisch oder rechtlich bearbeiten" Vank.; vgl. izpurzât und puržava.

Avots: ME III, 421

sakņaipît,

1) zerkneifen:
s. ruokas zilas Behnen, (mit ài ²⁾ Gr.-Buschhof;

2) "saburzīt": s. drēbes Schwanb.; "saplucināt" (mit aî ²⁾ Behnen.

Avots: ME II, 653

šļauguôt, lösen, los, schlaff machen: šļauguot - kādu striķi vai virvi pamazām atlaist, šļucināt Konv. ¹ 459.

Avots: ME IV, 65

spal˜va (li. spalva "Farbe" Tiž. IV, 490), die Feder, Schreibfeder; Gefieder der Vögel, Federkrone von Pflanzen; Haar von vierfüssigen Tieren; Farbe des Haares von Tieren: kādā spalvā tas zirgs, was für eine Farbe hat das Pferd? U. (kumeļš) pupu ziedu spalviņā BW. 13819. visas bijušas me̦lnā spalvā LP. VII, 1164. guovis lielas, me̦lnā spalvā Japana 39. airu spalvas, Schwanzfedern; lidiņu spalvas, Schwungfedern Kawall n. U. spalvas mest, abfedern, abhaaren, Federn, Haare wechseln. viņš ir tagad spalvā, er sitzt jetzt in der Wolle Seew. n. U. spalvas plucināt. kads putns, tāda spalva Br. sak. v. 984. pušķuojas ar cita spalvām JlgRKr. II, s. v. 551. Stenders tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67. suņam neaug vilka spalva Br. sak. v. 1194. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu JlgRKr. II, s. v. 66. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. luopam gluma spalva. kumeļam pē̦rnā spalva mugurā BW. 14476, 1. kumeliņš spuožu spalvu laistījās 15912. audzinaju dzērves (Var.: bē̦ras) spalvas kumeliņu 15966, 1 var. (guovij) līki ragi, briežu spalva 28923 var. jāglauda tâ, kâ spalva guļ Alm. Balt. V. 1901, № 85 piel. nuo acs izlien asariņa un dre̦b nuolaistas spalviņas (Wimpern) Vēr. II, 521. neapput ar auziņu spalviņām (Var.: spiltavām), Haferspelzen, Hülsen BW. 28752 var. kad būsi mātes spalvas ("?") nuometis Alm. Meit. nuo sv. 25. Um Windau ein Demin. spalvĩte. Nebst spilva I wohl zu gr. οτόλια· τά παρατιλλόμενα ἐρίδια ἀπό τῶν σχελῶν τῶνπροβάτων Hes., σπολάς, lat. spolium "abgezogenes Fell" u. a. von der Wurzel sp(h)el- "spalten, abreissen", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679, Persson Beitr. 805 f.

Avots: ME III, 983

štuidît: "(pa)mudināt" Nigr., (prs. štuidu) Schönberg, "rīdīt, pucināt" Domopol, Meiran; "(etwas) machen lassen, aber dabei stören" (mit uî ² ; prs. štuidīju) Schibbenhof; (be)lehren (einen, dem es nicht gefällt) Amboten, Schrunden; jem. ausfragen, was, wann und weshalb er etwas getan hat (prs. štuîdu ² ) Alt-Autz.

Avots: EH II, 656

uska "?": kuo jūs, uskas, lielāties pret šādiem brakmaņiem? mūk brakmaņi alu dzert, māk šās uskas plucināt BW. 20861. In Mesoten angeblich jem., der mit Geringschätzung behandelt wird. Gleich utka (vgl. Specht IF. XLII, 285)? Oder zu slav. vъšь "Laus"?

Avots: ME IV, 309

uztraucêt LKVv., uztraucinât, aufschrecken, aufscheuchen: uztraucējam... suņus Janš. Mežv. ļ. II, 20, uztraucēt (uztraucināt Stenden) bē̦rnu nuo miega.

Avots: ME IV, 393

uzucât, uzucinât, auf Händen und Füssen dämmelnd aufheben: uzucāt bē̦rnu labi augsti C. u. a. uzucināt bē̦rnu līdz griestiem Meiran.

Avots: ME IV, 395

zvir̃kšêt C., Frauenb., Karls., Salis, zvir̂kšêt Nötk., zvirkšêt Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, zvir̃kstêt A. - Ottenhof, Dond., zvir̃kšķêt AP., Wandsen, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Geräusch, das rollende Erbsen verursachen (zvirkšêt) Allend., Lemsal und Salis n. U. Vīt., (zvir̃kstêt) Bauske; das Geräusch, das beim Fahren über Kies entsteht (zvir̃kšêt) Burtn., Smilt.; das Geräusch, das beim Reissen von Stoff entsteht (zvir̃kšêt) Nötk.; das Geräusch, das eine in die Luft geworfene Säge macht (zvirkšêt) Kurl. n. U.; prasseln, knistern (zvirkšêt) Burtn., Vīt., (mit ir̃ ) PS.; schwirren, rasseln, rauschen (zvirkšķêt) LKVv.; rascheln (zvir̃kstêt) Wandsen: zirņi zvirkst apcirknī beŗuot Bauske, Vīt. granst zvirkš beŗuot Linden. labību mē̦tājuot graudi skrien zvirkšē̦dami gar siênām Vīt. gaļa ce̦puot zvirkš ders. smiltis be̦rzdamās zvirkš Nötk. paeglis zvirkš, kad de̦g PS. zvirkš kâ de̦guošs paeglis Burtn. zari zvirkst gar luogu Wandsen. sāka stipri brucināt izkapti, tâ ka zvirkstuoši čirkstuošās skaņas skanēja vien Janš. Dzimtene ² II, 174. Vgl. zvirgt 2, zvìrgulis und zvirkstêt, svirkš(ķ)êt.

Avots: ME IV, 778